Neuzvaramais

Saruna

Rohans iegāja astrogatora kajītē, nebūdams pārsteigts par aicinājumu. Viņam gan tur bija nācies būt reti, bet toreiz, kad viņš viens pats atgriezās no aizas uz bāzi krāterī, Hor­pahs bija viņu atsaucis uz «Neuzvaramo» un pieņēmis tieši savā kabīnē. Sāds uzaicinā­jums visumā nesolīja nekā laba. Tiesa gan, Rohans toreiz bija pārāk satriekts par kata­strofu aizā, lai bītos astrogatora dusmu. Bez tam pēdējais nebija viņam izteicis nevienu pārmetumu, vienīgi ļoti sīki iztaujājis, kā­dos apstākļos noticis mākoņa uzbrukums. Sarunā bija piedalījies doktors Sakss, kurš domāja, ka Rohans izglābies tāpēc, ka viņu bija pārņēmis «stupors», apstulbinājums, kas nomācis smadzeņu elektrisko darbību, tā ka mākonis noturējis viņu par jau nekaitīgu, par vienu no satriektajiem. Attiecībā uz Jargu neirofiziologa domas bija, ka mašī­nas vadītājs izglābies tīrās nejaušības dēļ, jo bēgdams bija nokļuvis ārpus uzbrukuma vietas robežām. Turpretī Terners, kurš gan­drīz līdz galam pūlējās aizstāvēt sevi un ci­tus, šaujot no lāzeriem, bija rīkojies gan sa­skaņā ar savu pienākumu, bet — paradok­sāli — tieši tas viņu bija pazudinājis, jo viņa smadzenes darbojušās normāli, un tā viņš bija saistījis mākoņa uzmanību. Protams, cilvēku izpratnē mākonis bija akls, un cil­vēks tam bija tikai noteikts kustīgs objekts, par kura klātieni liecināja smadzeņu garo­zas elektriskie potenciāli. Viņi ar Horpahu un ārstu tika apsvēruši pat iespējas aizsar­gāt cilvēku ar «mākslīga apstulbinājuma» stāvokļa palīdzību, ievadot organismā attie­cīgu ķīmisku preparātu, taču Sakss atzina, ka, rodoties patiesai nepieciešamībai pēc «elektriskās maskēšanās» zāles nespētu, laikā iedarboties, turpretī sūtīt cilvēkus akcijā stupora stāvoklī arī nebija iespējams. Tātad ineigu beigās visa Rohana pratināšana nebija devusi nekādus konkrētus rezultātus. Viņš domāja, ka varbūt Horpahs grib atkal at­griezties pie šī jautājuma. Rohans apstājās kabīnes vidū, kas bija turpat vai divreiz lie­lāka par viņa paša kabīni. Tās sienā bija iemontēts tiešs savienojums ar vadības ka­bīni un iekšējā tīkla mikrofonu, taču vairāk nekas neliecināja, ka te gadiem ilgi dzīvojis kuģa komandieris. Horpahs nometa mēteli. Zem tā viņam bija bikses un tīkliņkrekls. Cauri kreklam spraucās ārā biezi, sirmi mati, kas klāja viņa platās krūtis. Astroga­tors apsēdās mazliet iesāņus, smagi ar ro­kām atspiedās pret galdiņu, uz kura nebija nekā, izņemot grāmatu nobružātā ādas iesē­jumā. Pacēlis acis no šīs viņam nepazīsta­mās komandiera lasāmvielas uz viņu pašu, Rohans ieraudzīja viņu it kā pirmo reizi. Tas bija līdz nāvei noguris cilvēks, kas nemēģi­nāja slēpt, ka trīc viņa pie pieres paceltā roka. Tad Rohans it kā pēkšņā apskaidrības brīdī apjēdza, ka vispār nepazīst Horpahu, kas bija viņa priekšnieks jau ceturto gadu.

Nekad viņam nebija ienācis prātā paintere­sēties, kāpēc astrogatora kabīnē nav nekā personiska, neviena no šiem sīkajiem, reizēm jocīgajiem vai arī naivajiem priekšmetiem, ku­rus cilvēki ņem līdz Visumā kā .atmiņu no bērnības vai mājām. Sajā mirklī viņam likās, ka ir sapratis, kālab Horpaham nav nekā, kālab pie sienām nav vecu fotogrāfiju, kas rādītu uz Zemes palikušo tuvinieku sejas. Viņam nekas tāds nebija vajadzīgs, jo viņš viss bija šeit un Zeme nebija viņa mājas. Bet varbūt viņš nožēloja to tagad, pirmo reizi dzīvē? Viņa smagie kamieši, skausts un rokas neļāva manīt vecumu. Veca bija tikai āda uz rokām; tā bija sarepējusi un, it kā pati negribēdama, krunkojās uz pirkstu (kauliņiem; tā bālēja, kad Horpahs iztaisnoja pirkstus un ar šķietami vienaldzīgu un gur­denu interesi lūkojās, kā tie viegli dreb, it kā konstatēdams kaut ko tādu, kas līdz šim viņam bijis svešs. Rohans negribēja to re­dzēt. Taču komandieris, viegli piešķiebis galvu, ielūkojās viņam acīs un ar gandrīz vai kautru smaidu nomurmināja:

— Esmu pārsālījis, vai ne?

Rohanu samulsināja ne tik daudz šie vārdi, kā tonis, kādā tie tika teikti, un visa astro­gatora izturēšanās. Viņš neatbildēja un pa­lika stāvot, bet Horpahs, ar plato delnu no­glāstījis spalvainās krūtis, piebilda:

— Varbūt tā ir pat labāk.

Un pēc dažām sekundēm ar viņam nepa­rastu atklātību:

— Es nezināju, ko iesākt…

Šajos vārdos bija kaut kas satriecošs. Rohans tā kā būtu zinājis, ka astrogators jau kopš vairākām dienām ir tikpat bezspē­cīgs kā viņi visi, bet šajā mirklī viņš apjauda, ka tā nebija taisnība, jo sirds dziļumos ticēja, ka astrogators redz par dažiem gājie­niem tālāk nekā jebkurš cits, tāpēc ka tā tam ir jābūt. Un, lūk, pēkšņi viņam atklājās komandiera dvēseles patiesā būtība, atklājās it kā divkārši, tāpēc ka viņš skatīja puskailo Horpaha torsu, šo nogurušo ķermeni ar dre­bošām rokām, kura eksistēšanu viņš līdz šim nebija īsteni apjaudis, un vienlaikus izdzirda vārdus, kas apstiprināja šī atklājuma patie­sīgumu.

— Sēdies, Rohan, — sacīja komandieris. Rohans apsēdās. Horpahs piecēlās, piegāja pie mazgājamās ierīces, apšļāca ar ūdeni seju un kaklu, ātri noslaucījās, uzvilka blūzi, sapogāja to un atsēdās viņam pretī. Raudzī­damies viņā ar savām gaišajām, vienmēr it kā stiprā vējā viegli asarojošām acīm, astro­gators vienaldzīgi pavaicāja:

— Kā īsti ir ar tavu … imunitāti? Vai tevi izmeklēja?

«Tātad tik vien,» Rohans nodomāja. Viņš nokrekšķināja.

— Jā, ārsti mani izmeklēja, bet neko neat­rada. Droši vien Saksam bijusi taisnība par to stuporu.

— Nu jā. Neko vairāk viņi neteica?

— Man nē. Bet dzirdēju … Viņi esot sprie­duši par to, kāpēc mākonis uzbrūk cilvēkam tikai vienu reizi, bet pēc tam pamet to lik­teņa varā.

— Tas ir interesanti. Un kas tālāk?

— Lauda uzskata, ka mākonis atšķir nor­mālos no satriektajiem pēc smadzeņu elek­triskās aktivitātes starpības. Satriektajam smadzeņu aktivitāte ir tāda kā jaunpiedzimušajam. Katrā ziņā ļoti līdzīga. Un arī tādā apstulbinājumā, kādā es atrados, aina ir diez­gan līdzīga. Sakss domā, ka varētu izgatavot smalku metāla tīkliņu un paslēpt to matos… tīkliņš emitētu vājus impulsus, tieši tādus kā satriektā smadzenes. Tas būtu kaut kas līdzīgs pasaku brīnumcepurei. Un tā varētu paslēpties no mākoņa. Lai gan tas ir tikai minējums. Nav zināms, vai izdotos. Viņi gri­bētu izdarīt dažus eksperimentus. Tomēr vi­ņiem nav pietiekami daudz kristāliņu — bez tam arī tos, kuri bija jāsavāc «Ciklopam», mēs neesam dabūjuši…

— Nu labi, — astrogators nopūtās. — Ne jau par to es gribēju ar tevi runāt… Tas, ko mēs pateiksim viens otram, paliks starp mums. Labi?

— Labi, — lēnām sacīja Rohans, un sa­sprindzinājums atgriezās. Astrogators tagad vairs nelūkojās viņā, it kā tam būtu grūti iesākt.

— Neesmu vēl pieņēmis lēmumu, — tas piepeši sacīja. — Cits manā vietā būtu zīlē­jis, sviezdams gaisā monētu. Atgriezties —neatgriezties … Bet es negribu. Es zinu, cik bieži tu man nepiekriti…

Rohans pavēra muti, bet Horpahs ar vieglu rokas mājienu viņu atturēja.

— Nē, nē . .. Tagad nu tev ir izdevība. Es tev to dodu. Tu izšķirsi pats. Darīšu, kā tu teiksi.

Horpahs paraudzījās viņā un tūlīt paslēpa acis aiz smagajiem plakstiem.

— Kā tā … es? — nošļupstēja Rohans. Visu viņš bija gaidījis, tikai ne to.

— Jā, tieši tu. Protams, mēs "esam vienoju­šies: tas paliks starp mums. Tu pieņemsi lē­mumu, es to īstenošu. Es atbildēšu par to bāzei. Pieņemami noteikumi, vai ne?

— Jūs to sakāt… nopietni? — Rohans pa­jautāja, tikai lai iegūtu laiku, jo viņš jau tāpat zināja, ka viss ir tiesa.

— Jā. Ja es tevi nepazītu, es dotu tev laiku. Bet zinu, ka tu staigā un domā savas domas … ka jau sen esi pieņēmis lēmumu … bet es varbūt nebūtu varējis to no tevis iz­spiest. Tāpēc tu pateiksi man šeit, tūlīt. Jo tā ir pavēle. Uz brīdi tu kļūsi par «Neuzva­ramā» komandieri… Negribi uzreiz? Labi. Dodu tev minūti laika.

Horpahs piecēlās, piegāja pie mazgājamās ierīces, paberzēja ar roku vaigus, tā ka zem pirkstiem nočirkstēja sirmie bārdas rugāji un, it kā nekas nebūtu noticis, sāka skūties ar elektrisko skuvekli. Viņš skatījās spoguilī.

Rohans redzēja un vienlaikus neredzēja viņu. Pirmais, ko viņš juta, bija dusmas uz Horpahu, kurš bija rīkojies tik nesaudzīgi, dodams viņam tiesības vai patiesībā uzdo­dams izšķirt, saistīdams viņu ar godavārdu un vienlaikus jau iepriekš uzņemdamies visu atbildību. Rohans pazina viņu pietiekami labi, lai zinātu, ka viss jau bija iepriekš pār­domāts un tagad vairs nemaināms. Sekun­des skrēja, vajadzēja kaut ko teikt, pēc brīža, tūlīt, bet viņš neko nezināja. Visi argumenti, kurus viņš tik labprāt būtu ietriecis astroga­tor am sejā, kurus viņš bija kārtojis kā dzelzs ķieģeļus nakts pārdomu stundās, pēkšņi pa­zuda. četri cilvēki bija gājuši bojā — gan­drīz notēikti. Ja ne šis «gandrīz», neko neva­jadzētu apsvērt, pārdomāt, viņi vienkārši rīt­ausmā aizlidotu. Bet tagad šis «gandrīz» sāka augt. Kamēr līdzās bija Horpahs, Ro­hans uzskatīja, ka viņiem nekavējoties jā­startē. Taču tagad juta, ka šādu pavēli ne­dabūs pār lūpām. Viņš zināja, ka tas būtu nevis pasākuma «Regis» noslēgums, bet gan tā sākums. Tam nebija nekā kopēja ar atbil­dību bāzes priekšā. Šie četri cilvēki būtu pa­likuši uz kuģa, un nekad vairs nebūtu tā, kā bija agrāk. Komanda gribēja atgriezties. Viņš atcerējās savu nakts ceļojumu un saprata, ka pēc kāda laika par to sāktu domāt un pēc tam runāt. Cilvēki būtu teikuši: «Redzat? Viņš pameta četrus cilvēkus un startēja.» Un nekas, izņemot to, netiktu ievērots. Ikvienam cilvēkam vajadzēja zināt, ka citi to neat­stās — nekādos apstākļos. Ka var zaudēt visu, bet komandai jābūt uz kuģa klāja —dzīvai vai mirušai. Šī principa reglamentā nebija. Bet, ja šis princips netiktu ievērots, tad neviens nevarētu lidot.

— Nu? — sacīja Horpahs, nolikdams skuvekli pie malas un atsēzdamies viņam pretī.

Rohans aplaizīja lūpas:

— Jāpamēģina …

— Kas?

— Uzmeklet viņus …

Tas bija noticis. Viņš zināja, ka astroga­tors nepretosies. Tagad patiesībā Rohans bija pilnīgi pārliecināts, ka Horpahs tieši uz to bija cerējis, ka rīkojies tā tīšuprāt. Vai tādēļ, lai neriskētu viens?

— Tā. Saprotu. Labi.

— Bet nepieciešams plāns. Zināms rīcība? veids, saprātīgs …

— Sapratīgi mēs bijām līdz šim, — sa­cīja Horpahs. — Rezultātus tu zini.

— Vai es drīkstu kaut ko teikt?

— Klausos.

— Šonakt es biju stratēģu apspriedē. Tas ir, es dzirdēju… vispār nav svarīgi. Viņi izstrādā dažādus mākoņa iznīcināšanas vari­antus … bet uzdevuma .pamatā taču nav mā­koņa iznīcināšana, bet gan šo četru atra­šana. Tāpēc, ja tiks izprovocēta kāda antiprotonu izrēķināšanās ar mākoni, tad, pat ja kāds no tiem vēl ir dzīvs, tas noteikti neiz­ies sveikā no otras tādas elles. Neviens. Tas nav iespējams …

— Es domāju tāpat, — astrogators lēnām atteica.

— Jus ari!? Tas ir labi … tātad?

Horpahs klusēja.

— Vai viņi tur … vai viņi atraduši kādu citu atrisinājumu?

— Viņi…? Nē.

Rohans gribēja vēl kaut ko vaicāt, bet ne­uzdrošinājās. Vārdi sastinga uz lūpām. Hor­pahs lūkojās viņā, it kā kaut ko gaidīdams. Bet Rohans nezināja nekā. Vai tiešām ko­mandieris pieļāva domu, ka viņš uz paša roku spējis izgudrot kaut ko labāku nekā visi zinātnieki, nekā kibernētiķi un stratēģi kopā ar elektronsmadzenēm? Tas bija absurds. Un tomēr Horpahs pacietīgi lūkojās viņā. Abi klusēja. Ūdens lāses vienmērīgi pilēja no krāna, neparasti skaļi atbalsodamās dzi­ļajā klusumā. Un no šīs klusēšanas viņu starpā izauga kaut kas tāds, kas iedzina saltumu Rohana vaigu galos. Jau visa seja, visa āda, no kakla līdz žokļiem, sāka savil­kties, kļuva it kā pārāk šaura, kad viņš rau­dzījās asarojošajās, tagad neizsakāmi veca­jās Horpaha acīs. Rohans vairs neko nere­dzēja, izņemot šīs acis. Viņš jau zināja.

Lēnām noliekdams galvu, viņš it kā teica «jā». «Vai tu saproti?» jautāja astrogatora skatiens. «Saprotu,» ar acīm atbildēja Ro­hans. Bet, jo skaidrāka kļuva šī apziņa, jo vairāk viņš juta, ka tas nav iespējams. Ka neviens to no viņa nevar prasīt, pat viņš pats ne. Tāpēc viņš joprojām klusēja. Klu­sēja, bet tagad jau izlikdamies, ka neko nav uzminējis, ka neko nezina; viņš tvarstīja šo naivo cerību: sak, ja jau nekas nav ticis pa­teikts, tad no tā, kas pārgājis no acīm acīs, varēs atteikties. Varēs uzvelt vainu atjautī­bas trūkumam, jo viņš saprata, juta, ka Hor­pahs pats viņam to nekad nepateiks. Bet Horpahs to redzēja, redzēja visu. Viņi sēdēja nekustēdamies. Astrogatora skatiens atmaiga. Tajā nebija vairs gaidu, nedz arī mudinošas uzbāzības, vienīgi līdzjūtība. Viņš it kā teica: «Sapratu. Labi. Lai tad arī tā notiek!» Komandieris gausi nolaida plakstus. Vēl brīdis — un neizteiktais izgaistu, un abi varētu izturēties tā, it kā vispār nekas ne­būtu noticis. Taču šis novērstais skatiens iz­šķīra visu. Rohans sadzirdēja pats savu balsi.

— Iešu, — viņš sacīja.

Horpahs smagi nopūtās, bet Rohans, kuru bija pārņēmušas paniskas bailes, ko izraisīja paša izmestais vārds, nepamanīja to.

— Nē, — pateica Horpahs. — Tā tu ne­iesi …

Rohans klusēja.

— Es nevarēju tev to pateikt… — turpi­nāja astrogators. — Nevarēju pat meklēt brīvprātīgo. Man nav tiesību. Bet nu tu pats zini, ka tā aizlidot mēs nevaram. Tikai viens cilvēks, viens vienīgs var tur ieiet… un iznākt ārā. Bez ķiveres, bez mašīnām, bez ieročiem.

Rohans tik tikko sadzirdēja viņa balsi.

— Es izklāstīšu tev tagad savu plānu. Tu pārdomāsi. Varēsi to atmest, jo viss runātais joprojām paliek starp mums. Esmu to iztēlojies tā: skābekļa aparāts no silikona. Nekādu metālu. Aizsūtīšu turp divus džipus, bez cilvēkiem. Tie saistīs mākoņa uzmanību, un mākonis tos iznīcinās. Sai laikā ceļā do­sies trešais džips. Ar cilvēku. Tas tieši ir vis­lielākais risks, jo ir jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk, lai velti netērētu laiku, ejot cauri tuk­snesim. Skābekļa pietiks astoņpadsmit stun­dām. Te man ir visas aizas un apkārtnes fotogrammas. Manuprāt, nevajag iet pa iepriekšējo ekspedīciju ceļu, bet jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk plakankalnes ziemeļu kraujai un no turienes kājām jānokāpj pa klintīm lejā, aizas augšgalā. Ja viņi vispār kaut kur ir, tad vienīgi tur. Tur viņi varēja palikt dzīvi. Apvidus ir grūti pārvarams, daudz alu un plaisu. Ja tu atrastu vdsus vai arī tikai kādu no viņiem …

— Jā, bet kā viņus atgādāt šurp? — Ro­hans pajautāja, juzdams spītīga gandarījuma dzēlienu. Šai vietā plāns sāka grīļoties. Cik viegli viņu, Rohanu, upurēja Horpahs …

— Tev būs līdz attiecīgs viegli reibinošs līdzeklis. Mums ir tāds. Protams, to tev ievajadzēsies tikai tad, ja atrastais negribēs iet labprātīgi. Par laimi viņi šādā stāvoklī var staigāt.

«Par laimi…» Rohans nodomāja. Viņš sažņaudza dūres zem galda, cenzdamies, lai Horpahs to nepamanītu. Viņš. nejuta baiļu. Vēl ne. Tas viss bija pārāk nereāls…

— Gadījiumā, ja mākonis… izrādītu inte­resi par tevi. jāguļas zemē un jāguļ nekus­tīgi. Esmu domājis par kādu preparātu šā­dam gadījumam, taču tas darbotos ar pārāk lielu nosebojumu. Atliek tikai šis galvas aiz­segs, šis smadzeņu strāvu simulētājs, par kuru runāja Sakss …

— Vai tad tāds jau ir gatavs…? — Ro­hans vaicāja. Horpahs saprata šā jautājuma apslēpto jēgu. Bet palika mierīgs.

— Nē. Bet to var izgatavot stundas laikā. Matos paslēpts tīkliņš. Mazs aparātiņš, kas ģenerē strāvas impulsus, būs iešūts kombi­nezona apkaklē. Tagad … dodu tev stundu laika. Es dotu tev vairāk, bet ar katru nākošo stundu viņu glābšanas izredzes samazinās. Tāpat jau tās ir niecīgas. Kad tu izlemsi?

— Esmu jau izlēmis.

— Tu esi muļķis. Vai tu nedzirdi, ko es saku? Tas viss bija vajadzīgs tikai tādēļ, lai tu saprastu, ka mēs vēl nedrīkstam star­tēt…

— Jūs taču zināt, ka es tik un tā iešu …

— Tu neiesi, ja es tev neatļaušu. Neaiz­mirsti, ka es vēl joprojām esmu šeit koman­dieris. Mūsu priekšā ir tāda problēma, ka ne­var rēķināties ar atsevišķa cilvēka patmīlību, lai kas arī viņš būtu.

— Saprotu, — pateica Rohans. — Jūs ne­gribat, lai es domātu, ka eju spiests …? Labi. Tādā gadījumā … bet vai mūsu noruna par klusuciešanu joprojām paliek spēkā?

— Jā.

— Tada gadījumā es gribu zināt, ko jūs būtu darījis manā vietā. Mainīsimies vie­tām …

Horpahs brīdi klusēja.

— Bet, ja es tev teiktu, ka nebūtu gājis?

— Tad arī es neiešu. Bet zinu, ka jūs teik­siet taisnību.

— Tad tu neiesi? Goda vārds? Nē, nē … Es zinu. ka tas nav vajadzīgs.

Astrogators piecēlās. Tad piecēlās arī Ro­hans.

— Jūs man neatbildējāt.

Astrogators lūkojās viņā. Komandieris bija garāks, lielāks un plecīgāks. Viņa acīs atkal bija tā pati noguruma izteiksme kā sarunas sākumā.

— Vari iet, — viņš sacīja.

Rohans neviļus izslējās un devās uz dur­vīm. Tad astrogators sakustējās, it kā gri­bēdams viņu atturēt, paņemt pie rokas, taču Rohans to neredzēja. Viņš izgāja, bet Hor­pahs palika nekustīgi stāvam pie durvīm, kas lēnām vērās ciet, un stāvēja tā vēl ilgi.