Nemirstīgais

VIŅŠ, KURŠ VEIDO

Lai cik tas bija lieliski — asinis un viss pārējais —, Renders juta, ka drīz pienāks beigas.

Tāpēc labāk būs, viņš nolēma, ja katru mikrosekundi pārvērtis minūtē, un varbūt derētu paaugstināt temperatūru… Kaut kur visu norišu perifērijā tumsa novilka robežu priekšā dilstošajai pasaulei.

Kaut kas līdzīgs neskaidrai, arvien augošai dārdoņai saplūda vienā izmisīgā skaņā. Šī skaņa bija kauna, sāpju un baiļu dcstilāts.

Foruma gaiss spieda un smacēja.

Cēzars sarāvies drebēja satracinātā loka ārpusē. Viņš bija aizsedzis acis ar roku, taču tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā skata — šoreiz ne.

Senatoriem nebija seju, un to drānas bija nošķiestas asinīm. Viņu balsis atgādināja putnu ķērcienus. Bezprāta apmātībā viņi trieca savus dunčus pakritušajā augumā.

Visi, izņemot Renderu.

Asins lāma, kurā viņš stāvēja, joprojām pletās plašumā. Viņa roka šķita krītam un ceļamies ar mehānisku precizitāti, un balss saites itin kā veidoja putnu ķērcienus, tomēr viņš vienlaikus bija gan ārpus notikumu vietas, gan daļa no tās.

Jo viņš bija Renders, Veidotājs.

Sarāvies, nelaimīgs un mokošas skaudības plosīts, Cēzars caur vaimanām mēģināja protestēt:

— Jūs viņu nokāvāt! Jūs nonāvējāt Marku Antoniju — nekaitīgu, nevienam nevajadzīgu radījumu!

Renders pagriezās pret viņu; duncis sažņaugtajā dūrē izskatījās nedabiski milzīgs un asiņains.

— Jā, — viņš teica.

Asmens ritmiski kustējās turp un atpakaļ. Kā apburts Cēzars šūpojās līdzi asi trītā tērauda kustībām.

— Kāpēc? viņš kliedza. Kāpēc?

— Tāpēc, — atbildēja Renders, — ka viņš bija daudz dižciltīgāks romietis par tevi!

— Tu melo! Nebija vis!

Renders paraustīja plecus un dūra atkal un atkal.

— Tā nav taisnība! — brēca Cēzars. — Nav taisnība!

Renders vēlreiz pagriezās pret viņu un pavicināja dunci. Gluži kā vadāma lelle Cēzars atdarināja asmens vēzienu.

— Nav taisnība? — iesmējās Renders. — Bet kas tu tāds esi, ka uzdrīksties iebilst pret šādu spriedumu? Tu neesi nekas! Tu spēj vienīgi apēnot šī notikuma diženību! Pazūdi no šejienes!

Saraustītām kustībām sārtsejainais vīrs uztrausās kājās; viņa mati vietām slējās gaisā, vietām lipa pie galvas un atgādināja savēlušos pakulu vīkšķi. Viņš pagriezās, sāka iet projām un pār plecu vēl atskatījās atpakaļ.

Viņš bija aizgājis krietnu gabalu no slepkavošanas vietas, tomēr aina nekļuva mazāka. Tā saglabāja neparastu, stindzinošu skaidrību. Viņš jutās vēl vairāk nošķirts no tās, vēl vairāk atstumts un vientuļš nekā iepriekš.

Renders apgāja ap agrāk neievērotu stūri un nostājās viņa — akla ubaga — priekšā.

Cēzars sagrāba viņa apģērba stūri.

— Sargies! — ņirdzīgi iesmējās Renders.

— Jā! Jā! — Cēzars atsaucās. — «Sargies» — tas ir labi! Bet no kā sargāties?

— No liktenīgajām nelaimes dienām…

— Jā? No dienām…

— …oktembrī.

Cēzars atlaida sažņaugto stērbeli.

— Ko tu tur runā? Kas tas par oktembri?

— Mēnesis.

— Tu melo! Tāda oktembra mēneša nemaz nav!

— Un tieši no tām dienām dižciltīgajam Cēzaram jāsargās — no neesošām dienām, no brīža nekad nebijušā kalendāra mēnesī!

Renders pazuda aiz nākamā stūra.

— Pagaidi! Nāc atpakaļ!

Renders iesmējās, un reizē ar viņu smieklos iedārdējās viss forums. Putnu ķērcieni pārtapa necilvēcisku ņirgu korī.

— Tu mani izsmej! — Cēzars gaudulīgi iešņukstējās.

Forumā valdīja krāsns mutes svelme, un uz Cēzara šaurās pieres, smailā deguna un neizteiksmīgā zoda veidojās caurspīdīga maska no sīkām sviedru lāsītēm.

— Es gribu, lai arī mani nokauj! — viņš elsoja. — Tas nav taisnīgi!

Bet Renders saplēsa gabalos forumu, senatorus un Antonija līķi ar atņirgtajiem zobiem un ar viena paša pirksta neredzamu kustību sabāza visu melnā maisā; pats pēdējais tajā nozuda Cēzars.

Čārlzs Renders sēdēja iepretī deviņdesmit baltām un divām sarkanām pogām, taču viņa skatiens īsti nebija pievērsts nevienai no tām. Viņa labā roka, iekārta cilpā, bez skaņas kustējās virs klēpja augstuma pults — dažas pogas tā nospieda, citām pārlēca pāri, slīdēja uz priekšu un atgriezās pa noieto ceļu, lai nospiestu nākamo pogu atsaukšanas ķēdē.

Sajūtas noslāpa, emocijas saruka un izgaisa. Kongresa pārstāvis Eriksons bija iegrimis ligzdas aizmirstībā.

Atskanēja kluss klikšķis.

Rendera roka bija aizslīdējusi iīdz apakšējās pogu rindas galam. Lai nospiestu sarkano pogu, bija nepieciešama apziņas virzīta rīcība — varētu teikt, pat griba.

Renders atsvabināja roku un noņēma čūskmataino medūzas galvu ar svina lodītēm un mikrominiatūru elektrisko ķēžu sistēmu. Viņš piecēlās no sava sēdekļa aiz dīvānam līdzīgā darbgalda un noņēma kapuci. Piegājis pie loga, viņš to pārslēdza caurspīdīgā stāvoklī un sāka meklēt sev cigareti.

Vienu minūti ligzdā, viņš nolēma. Vairāk ne. Tā būs izšķirošā… Cerams, ka drīzumā nesāks snigt — tur tie mākoņi izskatās diezgan draudīgi…

Gludi, dzelteni režģi un augsti torņi, stikls un betons — viss saplūdis vakarīgā krēslā zem šīfera pelēkajām debesīm, un visa šī pilsēta — vulkānisku kvadrātveida salu kopums, kas kvēlo pievakares gaismā un dimdoši kūsā dziļdziļi zem zemes; pārbagātu, nerimtīgu satiksmes upju tīkls, pa kurām bez mitas traucas mašīnas.

Renders aizgriezās no loga un piegāja pie milzīgās olas, kas gluda un mirgojoša gulēja līdzās viņa darbgaldam. Tās mestais atspulgs pilnīgi pārvērta viņa ērgļa degunu, acis pārveidoja pelēkās apakštasēs, matu vietā rādīja gaiši iesvītrotu silueta līniju, un iesarkanā kaklasaite kļuva par platu vampīra mēli.

Viņš pasmaidīja un izstiepa roku pāri galdam. Pirksts nospieda otru sarkano pogu.

Ar nopūtai līdzīgu šalkoņu ola zaudēja savu necaurredzamo mirdzumu, un pa vidu tai iezīmējās līmeniska plaisa. Čaula tagad bija caurspīdīga, un Renders redzēja, kā Eriksons saviebj seju un samiedz acis, cīnīdamies pret apziņas atgriešanos un visu, kas ar to saistīts. Olas augšējā daļa pacēlās un nostājās vertikāli pret pamatni, atklādama mezglaino, sārto augumu apakšējā čaulas daļā. Kad gulētāja acis atvērās, viņš neskatījās uz Rcnderu. Viņš piecēlās kājās un sāka ģērbties. Renders izmantoja šo laiku, lai pārbaudītu ligzdu.

Pārliecies pāri galdam, viņš sāka spiest pogas: temperatūras kontrole, pilns diapazons — kārtībā; eksotiskās skaņas — viņš paņēma austiņas — kārtībā; zvani, signāli, vijoles toņi un svilpieni, spiedzieni un vaidi, satiksmes trokšņi un bangu dārdi — kārtībā; atgriezeniskā ķēde, kas glabā iepriekšējā analīzē ierakstīto pacienta balsi — kārtībā; skaņu virsslānis, mitruma smidzinātājs, smaržu tilpne — kārtībā; guļvietas pārslēdzējs un krāsainās gaismas, garšas stimulanti…

Renders aizvēra olu un izslēdza strāvu. Tad viņš iebīdīja aparātu sienas skapī un aizvēra durvis. Lentes bija reģistrējušas būtisku rezultātu secību.

— Sēdieties, — viņš pamāja Eriksonam.

Vīrietis paklausīja, nemierīgi knibinādamies gar apkaklīti.

— Jūs visu pilnībā atceraties, — tcica Renders, — tāpēc man nav nozīmes apkopot notikušo. No manis nekas nav noslēpjams. Es pats biju tur klāt.

Eriksons pamāja ar galvu.

— Šīs epizodes būtību jums vajadzētu saprast.

Eriksons vēlreiz pamāja ar galvu, līdz beidzot atguva balsi. — Bet vai tai ir nozīme? — viņš jautāja. — Tas ir, cs gribēju teikt — jūs radījāt šo sapni un visu laiku to kontrolējāt. Es to patiesībā nemaz nesapņoju — vismaz ne tā, kā sapņotu parastos apstākļos. Izskatās, ka jūsu spējas radīt notikumus sagādā materiālu visam, ko esat ieplānojis sacīt, — vai tā nav?

Renders lēni papurināja galvu, nokratīja pelnu plēksnīti sava zemeslodes formas pelnu trauka dienvidu puslodē un ieskatījās Eriksonam acīs.

— Ir tiesa, ka cs radīju konkrēto vidi un regulēju formu pārveidojumus. Taču jūs piepildījāt tās ar emocionālu saturu, piešķīrāt tām simbolisku nozīmību, kam ir ciešs sakars ar jūsu problēmu. Ja sapnis nebūtu nopietni vērtējams analogs, tas neizraisītu attiecīgās reakcijas. Tam trūktu atbilstošo satraukuma līkņu, kas tika fiksētas lentēs. Jūsu pārbaude ilgusi nu jau vairākus mēnešus, — viņš turpināja, — un viss, ko es šai laikā esmu uzzinājis, apstiprina manu pārliecību, ka jūsu bailēm no iespējama atentāta būtībā nav nekāda pamata.

Eriksons nikni saslējās.

— No kurienes tad man tās radušās, velns lai parauj?

— Tās radušās tāpēc, — sacīja Renders, — ka jums ļoti gribētos būt par atentāta upuri.

Tagad Eriksons pasmaidīja, un viņa pašapziņa pamazām sāka atgriezties.

— Varu jums droši apgalvot, dakter, ka nekad neesmu domājis par pašnāvību un man nav nekādas vēlēšanās šķirties no dzīves.

Viņš izvilka cigāru un tuvināja tam uguni. Viņa roka drebēja.

— Kad jūs šovakar atnācāt pie manis, — Renders teica, — jūs sacījāt, ka baiļojaties par savu dzīvību. Jums nebija īsti skaidrs, kālab kāds gribētu jūs nogalināt…

— Bet mans stāvoklis! Nav taču iespējams tik ilgu laiku būt kongresa pārstāvim un neiemantot nevienu ienaidnieku!

— Tomēr izskatās, ka jums tas ir izdevies, — atbildēja Renders. — Kad jūs atļāvāt man apspriest šo jautājumu ar jūsu detektīviem, es noskaidroju, ka viņi neko īpašu uziet nespēj, un nekas neliecina, ka jūsu bailēm ir reāls pamats. Itin neko.

— Viņi nav pietiekami tālu meklējuši — vai varbūt nav meklējuši īstajās vietās. Gan vēl atradīs.

— Man šķiet, ka neatradīs vis.

— Kāpēc?

— Es atkārtoju: tāpēc, ka jūsu izjūtām nav nekāda objektīva pamata. Esiet godīgs pret mani! Vai jums ir jelkādas ziņas, kas liecinātu — jūs kāds tik ļoti ienīst, ka varētu gribēt jūs nogalināt?

— Esmu saņēmis daudzas draudu vēstules…

— Tāpat kā visi kongresa pārstāvji — turklāt visas vēstules, ko esat saņēmis pēdējā gada laikā, ir izpētītas un izrādījušās ķildīgu īpatņu sacerējumi. Vai jūs varat man nosaukt kaut vienu nopietnu liecību, kas pamatotu jūsu aizdomas?

Eriksons cītīgi pētīja cigāra galu.

— Es atnācu pie jums pēc sava kolēģa ieteikuma, — viņš teica, — atnācu tāpēc, lai jūs izpētītu manas apziņas dziļumus un atrastu kaut ko tādu — un lai dotu kādu pavedienu maniem detektīviem. Varbūt ir kāds, ko esmu smagi aizvainojis… vai varbūt kāds nepatīkams likumdošanas punkts, kura izstrādāšanā esmu piedalījies…

—… Un es neko neatradu, — teica Renders, — neko citu kā vienīgi jūsu nemiera cēloni. Tagad jūs, protams, baidāties to izdzirdēt un cenšaties novirzīt sarunu uz citu pusi, lai nebūtu jāuzklausa mana diagnoze…

— Nepavisam nel

— Nu tad klausieties! Ja gribēsiet, savas domas varēsiet izteikt pēc tam, bet jūs mēnešiem ilgi esat nositis šeit laiku, nevēlēdamies pieņemt to, ko es jums liku saprast daudzos un dažādos veidos. Tagad es pateikšu jums visu skaidri un gaiši, un pēc tam dariet, kā gribat.

— Ļoti jauki.

— Pirmkārt, — Renders teica, — jums ļoti gribētos iegūt kādu ienaidnieku — vai pat vairākus…

— Smieklīgi!

—… jo tā ir vienīgā alternatīva, ja nav iespējams iegūt draugus…

— Man ir daudz draugu!

—… tāpēc ka neviens nevēlas palikt pilnīgi neievērots, tāds, kas neraisa nekādas spēcīgas jūtas. Naids un mīlestība ir cilvēku saskarsmes spēcīgākās izpausmes. Tā kā vienas no šīm izpausmēm jums pietrūkst un to iemantot neizdodas, jūs meklējat otru. Jums tā tik ļoti bija vajadzīga, ka spējāt sevi pārliecināt par tās esamību. Taču psihe par visu liek maksāt. Atbildot uz patiesu emocionālu prasību ar

vēlmju surogātu, rodas nevis īsts apmierinājums, bet gan raizes un diskomforts — tāpēc, ka šai jomā psihei jādarbojas kā atvērtai sistēmai. Jūs nemeklējāt cilvēcisku ieinteresētību ārpus sevis. Jūs noslēdzāties sevī. To, kas jums bija nepieciešams, jūs radījāt pats no sevis. Jūs esat cilvēks, kam ļoti nepieciešamas ciešas saites ar citiem.

— Kādas nejēdzības!

— Gribat — ticiet, negribat — neticiet, — teica Renders. — Es iesaku ticēt.

— Es pusgadu jums maksāju naudu, lai jūs palīdzētu noskaidrot, kas grib mani nogalināt. Un tagad jūs te sēžat man pretī un stāstāt, ka es pats esmu visu to sacerējis, lai apmierinātu savu iegribu pēc citu naida.

— Pēc naida vai pēc mīlestības. Taisni tā tas ir.

— Kāds absurds! Es tiekos ar tik daudziem cilvēkiem, ka nēsāju līdzi diktofonu un fotoaparātu, lai varētu visus tos atcerēties…

— Tikšanās ar daudziem cilvēkiem nebūt nav tas, par ko es runāju… Pasakiet man, vai tas sapnis jums šķita zīmīgs un atstāja spēcīgu iespaidu?

Kādu brīdi bija dzirdami tikai lielā sienas pulksteņa tikšķi.

— Jā, — Eriksons beidzot atzinās, — tā bija. Taču jūsu izskaidrojums, vienalga, ir absurds. Un tomēr, ja mēs arī pieņemtu, ka tā ir taisnība, — ko tad man vajadzētu darīt, lai tiktu ārā no šīs cilpas?

Renders atlaidās dziļāk sēdeklī.

— Ievirziet enerģiju — to pašu, kas palīdzēja radīt šīs iedomas, — citā gultnē. Ejiet cilvēkos vairāk kā Džo Eriksons, nevis kā kongresa pārstāvis Eriksons. Atrodiet kaut ko tādu, ko varētu darīt kopā ar citiem — kaut ko ārpus politikas, varbūt mērošanos spēkiem kādā jomā — un gūstiet sev īstus draugus vai ienaidniekus, labāk jau pirmos. Es jūs uz to esmu skubinājis visu šo garo laiku.

— Tad pasakiet man vēl kaut ko!

— Labprāt.

— Ja pieņemtu, ka jums taisnība, tad kāpēc tā bijis no laika gala, ka mani neviens nedz mīl, nedz ienīst? Man ir atbildīgs stāvoklis likumdošanā. Es nepārtraukti tiekos ar cilvēkiem. Kāpēc es esmu tik neitrāls radījums?

Tā kā šobrīd Renders jau sīki zināja Eriksona karjeras gaitu, viņam vajadzēja atbīdīt malā savas patiesās domas, jo tām šeit nebija būtiskas nozīmes. Viņam gribējās citēt Dantes izteikumus par vidusceļa gājējiem — par dvēselēm, kam liegtas debesis nepietiekamu tikumu dēļ un vienlaikus liegta arī ieeja ellē pārāk sīku netikumu dēļ; īsāk sakot, par tiem, kuri pielāgo savas buras ikvienam vējam, kuri ceļo bez virziena un kuriem sevišķi nerūp, uz kādu ostu viļņi viņus aiznesīs. Apmēram tāda bija Eriksona ilgā un bezkrāsainā karjera. Tajā netrūka ne lojalitātes maiņu, ne politisku svārstību.

Renders teica:

— Mūsdienās šādos apstākļos nonāk arvien vairāk cilvēku. To lielā mērā izraisa sabiedrības augošā komplicētība un personības nonivelēšanās, pārvēršanās sociometriskā daļiņā. Pat cilvēku garīgā un emocionālā tiekšanās citam pēc cita tāpēc kļuvusi apgrūtināta. Šodien mūsu vidū tādu ir ļoti daudz.

Eriksons pamāja ar galvu, un Renders iekšēji pasmaidīja.

Reizēm kāds skarbāks piesitiens, tad atkal pamācība…

— Man ir tāda sajūta, ka jums varētu būt taisnība, — Eriksons teica. — Reizēm es tiešām jūtos tāds, kā jūs teicāt — skrūvīte, daļiņa, kaut kas bezpersonisks…

Renders pameta skatienu pulkstenī.

— Ko jūs šai sakarībā izlemsiet darīt tālāk, tas, protams, paliek jūsu paša ziņā. Manuprāt, turpināt analīzi nozīmētu tikai veltīgi šķiest laiku. Tagad mēs abi zinām jūsu traucējumu cēloni. Es nevaru paņemt jūs aiz rokas un parādīt, pa kuru ceļu iet. Varu ieteikt, varu just līdzi, bet urbties dziļāk vairs nav nekādas nozīmes. Pierakstieties uz pieņemšanu, līdzko jūtat vajadzību pārspriest savu darbošanos un pārskatīt to saistībā ar manu diagnozi.

— To es darīšu, — sacīja Eriksons, — un… tas nolādētais sapnis! Tas nu gan ķēra pie kauliem. Jūs protat to visu padarīt tik dzīvu un spilgtu kā īstenībā — pat vēl spilgtāku… To es laikam ilgi nevarēšu aizmirst.

— Es arī tā ceru.

— Labi, dakter. — Viņš piecēlās un sniedza roku. — Es droši vien pienākšu pēc pāris nedēļām. Mēģināšu tā no sirds iedziļināties tajā attiecību jomā un padomāšu par biedrošanos. — Viņš pasmaidīja, izrunādams vārdu, par kuru citkārt būtu saraucis pieri. — Patiesībā sākšu tūdaļ pat. Vai varu jums tepat lejā aiz stūra izmaksāt dzeramo?

Renders satvēra Eriksona miklo delnu; pacients pēc seansa šķita tik paguris kā galvenās lomas tēlotājs pēc sevišķi veiksmīgas izrādes. Gandrīz ar nožēlu ārsts teica: — Paldies par piedāvājumu, bet man norunāta tikšanās.

Tad Renders palīdzēja viņam uzvilkt mēteli, pasniedza platmali un pavadīja līdz durvīm.

— Nu tad arlabvakaru!

— Arlabvakaru!

Kad durvis bija nedzirdami aizvērušās, Renders pa tumšo karakula paklāju aizgāja līdz savam sarkankoka cietoksnim un iemeta izsmēķi dienvidu puslodē. Viņš atlaidās sēdeklī, aizlika rokas aiz galvas un aizvēra acis.

— Protams, tas bija spilgtāk nekā īstenībā, — viņš teica, nevienu īpaši neuzrunādams. — Es pats to izveidoju.

Smaidīdams viņš atsauca atmiņā visas sapņa epizodes pēc kārtas, vēlēdamies, kaut to būtu redzējuši viņa bijušie skolotāji. Tas bija labi izveidots un iespaidīgi pasniegts, turklāt izcili piemērots šim konkrētajam gadījumam. Ne velti viņš ir Renders, Veidotājs — viens no apmēram diviem simtiem speciālo analītiķu, kas apveltīti ar īpašu psihi un tāpēc spēj iekļūt neirotisko sistēmu iekšienē, nepiesavinoties no šo noviržu mimikrijas neko citu kā vienīgi estētisku gandarījumu.

Renders iegrima atmiņās. Savulaik viņa paša psihoanalīze bija apliecinājusi, ka viņš ir izcili stabils, ar akmenscietu gribu apveltīts savrupnieks — pietiekami spēcīgs cilvēks, kas var izturēt mānijas baziliska skatienu, neskarts pastaigāties starp perversiju himērām, piespiest melno Medūzas ciltsmāti aizvērt acis viņa meistarības kaduceja priekšā. Viņa paša analīze nebija grūta. Pirms deviņiem gadiem (šķiet — daudz, daudz senāk) viņš bija labprātīgi pārcietis novokaīna injekciju pašā sāpīgākajā dvēseles daļā. Pēc pārciestās autoavārijas, pēc Rutas un viņu abu meitas Mirandas nāves viņš bija sācis justies kā malā stāvošs vērotājs. Varbūt viņš vairs nevēlējās atgūt noteiktas iejušanās spējas, varbūt viņa tagadējā pasaule balstījās uz zināmu emociju sastingumu. Ja tā, tad viņš bija pietiekami gudrs, lai ar prātu to saprastu, un varbūt pat bija nācis pie slēdziena, ka arī šāda pasaule var sniegt zināmu gandarījumu.

Viņa dēlam Pītcram tagad bija desmit gadu. Zēns mācījās elitārā skolā un ik nedēļas rakstīja tēvam vēstuli. Šo vēstuļu valoda pamazām kļuva arvien labāka un vietvietām liecināja par rakstītāja agrīnu attīstību, ko Renders vērtēja ļoti atzinīgi. Vasarā viņš paņems dēlu sev līdzi ceļojumā pa Eiropu.

Un Džila — Džila Devila [5] (kāds burvīgs un reizē smieklīgs uzvārds! Jau tā dēļ vien viņš šo sievieti mīlēja) — tā kļuva viņam arvien interesantāka, lai neteiktu vairāk. (Nez, vai tā ir agrīnā pusmūža pazīme, viņš nodomāja.) Renderu valdzināja Džilas nespodrā balss ar nazālo pieskaņu, viņas pēkšņā aizraušanās ar arhitektūru, viņas raizes par neizdzēšamo dzimumzīmīti glīti veidotā deguna labajā pusē. Patiesībā vajadzētu viņai tūlīt piezvanīt un pameklēt kādu jaunu restorānu. Tomēr kāda neizprotama iemesla dēļ Renderam negribējās to darīt.

Jau vairākas nedēļas viņš nebija iegriezies savā klubā «Irbe un skalpelis», un viņu pārņēma spēcīga vēlēšanās ieturēt maltīti vienatnē pie ozolkoka galda, sēžot plašajā ēdamzālē ar dažāda augstuma grīdām un trim kamīniem, mākslīgām lāpām un kuiļu galvām kā džina reklāmās. Tāpēc viņš iebīdīja savu perforēto kluba biedra karti uz galda stāvošā videotelefona spraugā un sagaidīja atskanam divus signālus.

— Sveicināti, šeit «Irbe un skalpelis». — balss teica. — Ar kc varu jums pakalpot?

— Te Čārlzs Renders, — viņš atsaucās. — Es apmēram pēc pusstundas gribētu galdiņu.

— Cik cilvēkiem '

— Man vienam.

— Labi, ser. Tātad pēc pusstundas. Vai uzvārds bija Renders? R-e-n-d-e-r-s?

— Jā.

— Pateicos.

Viņš izslēdza savienojumu un piecēlās no galda. Ārā bija jau satumsis.

Tagad monolīti un torņi izstaroja paši savu gaismu. Mīksts sniegs gluži kā cukurs sijājās lejup cauri vakara ēnām un veidoja uz loga rūtīm sīkas lāsītes.

Renders uzvilka mēteli, nodzēsa gaismu un aizslēdza iekšējo kabinetu. Uz misis Hedžizas galda bija atstāta zīmīte.

«Zvanīja mis Devila,» tā vēstīja.

Viņš saburzīja zīmīti un iemeta to atkritumu vadā. Piezvanīšu viņai rīt un pateikšu, ka līdz vēlam vakaram strādāju pie savas lekcijas, viņš nolēma.

Nodzēsis pēdējo gaismekli, viņš uzstūma galvā platmali un izgāja pa ārdurvīm, kuras pēc tam aizslēdza. Slīdnis nonesa viņu lejā trešajā pazemes stāvā, kur bija novietota viņa automašīna.

Trešajā pazemes stāvā bija vēss, un Rendera soļi uz betona grīdas skaņi atbalsojās visā mašīnu stāvvietā. Zem neaptumšoto lampu spožajām ugunīm viņa S-7 spiners izskatījās pēc gluda, pelēka kokona, no kura, šķiet, teju teju varētu iznirt nevaldāmi spārni. Divkāršā antenu rinda, kas stiepās uz priekšu no pārsega slīpuma, šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja. Renders ar īkšķa spiedienu atvēra durvis.

Viņš pieskārās aizdedzei, un atskanēja tāds kā vientuļas bites dūciens milzīgā stropā. Kad viņš pacēla stūri un iestiprināja to vietā, durvis bez skaņas aizvērās. Mašīna sāka ripot augšup pa spirālveida uzbrauktuvi un apstājās pie lielajām griestu durvīm.

Kamēr durvis atvērdamās cēlās augšup, viņš iededza ceļamērķu ekrānu un sāka grozīt slēdzi, kas pārbīdīja apkārtnes karti. Virzīdams to no kreisās puses uz labo, no augšas uz apakšu, fragmentu pa fragmentam viņš beidzot nokļuva līdz meklētajai Kārnegija avēnijai.

Kompostrējis tās koordinātes, viņš nolaida stūri lejā. Mašīna pārslēdzās uz monitoru un izbrauca uz šosejas malējā ceļa. Renders aizdedzināja cigareti.

Atstūmis sēdekli atpakaļ centrā, viņš atlaidās tajā un ļāva, lai visi logi paliek caurredzami. Bija patīkami zvilnēt un vērot, kā garām drāžas citas mašīnas gluži kā jāņtārpiņu bari. Atbīdījis platmali pakausī, viņš pievērsa skatienu griestiem.

Renders atcerējās laikus, kad bija ļoti priecājies par sniegu — kad tas viņam bija atsaucis atmiņā Tomasa Manna romānus un skandināvu komponistu mūziku. Taču tagad tas nesa līdzi citus, nekad vairs neizdzēšamus iespaidus. Viņš ļoti skaidri redzēja, kā šis picnbaltais saltums virpuļo ap viņa veco, ar roku vadāmo mašīnu un pamazām pieputina tās pārogļoto iekšpusi, vērsdams melno atkal par baltu; viņš redzēja to tik skaidri, it kā tuvotos tai pa krīta slāni ezera dibenā — it kā mašīna būtu nogrimuša kuģa vraks un viņš — nirējs, kas bailēs no slīkšanas nespēj atvērt muti, lai pateiktu kaut vienu vārdu; un, kad vien viņš redzēja krītošu sniegu, viņam bija jādomā par kaut kur gulošiem baltiem galvaskausiem. Tomēr deviņi gadi bija lielā mērā notrulinājuši veco smeldzi, un viņš apzinājās arī to, ka ārā ir jauks ziemas vakars.

Mašīna traucās pa platajiem, ļoti platajiem ceļiem, drāzās pāri augstiem tiltiem, kuru gludās virsmas spīdēja lukturu gaismā, izvijās cauri fantastiskām āboliņa lapām un iedrāzās tunelī, kura blāvi mirgojošās sienas aizzibēja gar logu kā acumirklīga neskaidra mirāža. Beidzot viņš pārslēdza logus necaurredzamā stāvoklī un aizvēra acis.

Viņš nevarēja pateikt, vai bijis iesnaudies vai ne, tātad visticamākais, ka tomēr bijis. Juzdams, ka mašīna samazina ātrumu, viņš pavirzīja sēdekli uz priekšu un atkal ielaida logos gaismu. Gandrīz tajā pašā brīdī iedūcās automātiskās izslēdzes signāls. Renders pacēla stūri un pabrauca stāvvietā zem velves, izkāpa uz slīpās ietves un atstāja mašīnu stāvvietas automātiskajai apsardzei, saņemdams biļeti no robota ar kastei līdzīgu galvu — šis veidojums nemitīgi atriebās cilvēcei, izbāzdams katram klientam pretī kartona mēli.

Gžtfi skanas, gan apgaismojums, kā vienmēr, bija klusināti un neuzbāzīgi. Šķita, ka šīs telpas uzsūc sevī visus trokšņus un pārvērš tos siltumā, lutina jutekļus ar tik spēcīgām smaržām, kas gandrīz vai sagaršojamas, apbur dzirdi ar triju kamīnu dzīvīgajiem sprakstiem.

Renders nopriecājās, redzēdams, ka viņam rezervēts iecienītais galdiņš kaktā pa labi no mazākā kamīna. Ēdienkarti viņš zināja no galvas, tomēr ar interesi iegrima tajā un, malkodams Manhetenas kokteili, sacerēja savai ēstgribai atbilstošu pasūtījumu. Pēc veidošanas seansiem viņš allaž jutās izsalcis kā vilks.

— Dakter Render?

— Jā? — viņš pacēla skatienu.

— Vai jūs nebūtu ar mieru parunāt ar dakteri Šalotu? — vaicāja viesmīlis.

— Es nevienu Šalotu nepazīstu, — Renders atbildēja. — Vai jūs droši zināt, ka viņam nevajag Benderu? Tas ir ķirurgs no Metro, un viņš arī reizēm nāk uz šejieni paēst…

Viesmīlis papurināja galvu.

— Nē, ser — tieši Renderu. Skatieties! — un viņš pastiepa nelielu kartīti, uz kuras ar lielajiem burtiem bija uzrakstīts pilns Rendera vārds. — Pēdējās divas nedēļas šī persona te vakariņo gandrīz katru dienu, — viņš paskaidroja, — un katru reizi lūdz, lai paziņojot, ja jūs atnāktu šurp.

— Hm, — Renders novilka, — tas ir dīvaini. Kāpēc šis cilvēks nevarēja vienkārši piezvanīt man uz darbu?

Viesmīlis pasmaidīja un mīklaini noplātīja rokas.

— Nu tad pasakiet, lai nāk šurp, — Renders teica, iedzerdams malku kokteiļa, — un atnesiet vēl vienu šo pašu.

— Diemžēl šis cilvēks ir akls, — viesmīlis paskaidroja. — Vieglāk būtu, ja jūs pats…

— Ā, skaidrs! — Renders piecēlās no sava iecienītā galdiņa, un spēcīga nojauta viņam teica, ka šovakar viņš pie tā vairs neatgriezīsies.

— Vediet mani!

Līkumodami starp galdiņiem, viņi devās uz nākamo grīdas paaugstinājumu. No galdiņa pie sienas pazīstama balss sacīja: — Lab­dien! —, un Renders pamāja sveicienu savam agrākajam semināra audzēknim — šķiet, viņu sauca Jurgcnss vai Jirgenss, vai kaut kā tamlīdzīgi.

Renders iegāja mazākā ēdamtelpā, kurā bija aizņemti tikai divi galdiņi. Nē, trīs. Viens no tiem atradās krēslainā bāra attālākajā kaktā, un to pa daļai aizsedza senlaicīgs bruņutērps. Viesmīlis veda viņu tieši tajā virzienā.

Nonākuši pie galdiņa, viņi apstājās, un Renders raudzījās lejup uz tumšajām brillēm, kas, viņiem tuvojoties, bija pavērsušās augšup. Tā bija sieviete, apmēram trīsdesmit gadus veca. Bronzas krāsas cirtas, kas krita pāri pierei, pilnībā nenosedza sudraba plankumu, kas izskatījās gluži pēc kastas zīmoga. Renders ievilka dūmu, un, cigaretes galam iekvēlojoties, viņa izdarīja vieglu, bet strauju galvas kustību. Šķita, ka sieviete skatās viņam tieši acīs. Tas radīja neveiklības sajūtu, kaut arī Renders zināja, ka viņa spēj saskatīt vienīgi to, ko mazais fotoelektriskais elements pārraida uz galvai aplikto vizuālo sistēmu — smalkajām implantētajām stieplītēm, kas savienotas ar oscilatoru-konverteru, — citiem vārdiem, vienīgi kvēlošo cigaretes galu.

— Doktore Šalota, šis ir doktors Renders, — sacīja viesmīlis.

— Labvakar! — Renders teica.

— Labvakar! — viņa atbildēja. — Mani sauc Eilīna, un es ārkārtīgi gribēju jūs satikt. — Renderam šķita, ka viņas balss mazliet iedrebas. — Vai jūs nevēlētos paēst kopā ar mani?

— Ar prieku, — viņš atbildēja, un viesmīlis atvilka brīvo krēslu.

Renders apsēdās, ievērodams, ka pretī sēdošajai sievietei jau

atnesta dzēriena glāze. Viņš atgādināja viesmīlim par savu otro Manhetenas kokteili.

— Vai jūs jau pasūtījāt? — Renders apvaicājās sievietei.

— Nē.

— Un divas ēdienkartes… — viņš iesāka, tad iekoda mēlē.

— Tikai vienu, — viņa pasmaidīja.

— Tad nevienu, — Renders izlaboja un noskaitīja ēdienus no galvas.

Viņi pasūtīja ēdienus, tad sieviete vaicāja:

— Vai jūs vienmēr tā darāt?

— Kā?

— Mācāties ēdienkartes no galvas?

— Tikai dažas, — viņš atbildēja, — lai izkļūtu no neveiklām situācijām. Kāpēc jūs gribējāt mani redzēt… tas ir, runāt ar mani?

— Jūs esat neirolīdzdalības speciālists, — viņa teica. — Veidotājs.

— Un jūs…?

— Ārste psihiatre Valsts psihoterapeitiskajā slimnīcā. Man tur jānostrādā vēl gads.

— Tātad jūs pazināt Scmu Riskomu?

— Jā, viņš palīdzēja dabūt man vietu. Viņš bija mans zinātniskais vadītājs.

— Man viņš bija ļoti labs draugs. Mēs kopā studējām Minigerā.

Viņa pamāja ar galvu.

— Es daudzkārt dzirdēju no viņa jūsu vārdu — zināmā mērā arī tas mani pamudināja jūs uzmeklēt. Viņš mani iedrošināja īstenot manas ifcceres, par spīti fiziskajam defektam.

Renders cieši raudzījās viņā. Sievietei mugurā bija tumšzaļa kleita — šķiet, no samta auduma. Kreisajā pusē pie krūtīm mirdzēja piespraude, kas varēja būt zelta. Tajā zaigoja sarkans akmentiņš, kas varēja būt rubīns, un tā ietvaram bija biķera forma. Vai varbūt tas nebija biķeris, bet divi profili, kas cauri akmenim lūkojās viens otrā? Šie apveidi neskaidri atgādināja viņam kaut ko pazīstamu, tomēr šobrīd viņš nevarēja atcerēties, ko īsti. Blāvajā apgaismojumā rota dzirkstīja ar īstas dārglietas mirdzumu.

Renders paņēma viesmīļa atnesto kokteiļa glāzi.

— Es gribu kļūt par neirolīdzdalības speciālisti, — sieviete viņam teica.

Ja viņai nebūtu laupīta redze, Renders domātu, ka viņa skatās sarunu biedram tieši acīs, cerēdama izlasīt tā sejā kādu pretimnākšanas zīmi. Tomēr viņš nespēja īsti izprast, kādu atbildi viņa cer sagaidīt.

— Es apsveicu jūsu izvēli, — Renders teica, — un jūtu dziļu cieņu pret jūsu centieniem. — Ar balsi viņš centās paust smaidu. — Tas, protams, nav viegli, ja visi dotumi neatbilst tradicionālajām prasībām.

— Es zinu, — viņa sacīja. — Taču es esmu akla kopš dzimšanas, un man nebūt nebija viegli tikt arī līdz pašreizējam stāvoklim.

— Kopš dzimšanas? — Renders atkārtoja. — Es nospriedu, ka jūs esat zaudējusi redzi nesen. Tātad jūs studējāt un izgājāt medicīnas praksi, būdama neredzīga? Tas nu ir… visai iespaidīgi.

— Paldies! — viņa teica. — Taču nekā neiespējama tur nav. Es uzzināju par pirmajiem neirolīdzdalībniekiem — Bartelmecu un pārējiem — kad biju vēl bērns, un jau toreiz nolēmu, ka gribu par tādu kļūt. Kopš tā laika visu manu dzīvi ir virzījusi šī vēlēšanās.

— Bet kā jūs strādājāt laboratorijās? — taujāja Renders. — Ne­redzot paraugus, nespējot apskatīt tos mikroskopā?… Un visa milzīgā literatūra?

— Es nolīgu cilvēkus, kas man lasīja uzdoto. Ierakstīju visu lentē. Augstskolā zināja, ka es gribu specializēties psihiatrijā, un man deva iespēju strādāt laboratorijās ar īpašiem noteikumiem. Līķu preparēšanu man palīdzēja veikt laboranti, kuri man visu sīki aprakstīja. Es visu pazīstu pēc taustes… un atmiņa man ir tāda pati kā jums uz ēdienkartēm. — Viņa pasmaidīja. — «Psiholīdzdalības kvalitāti var novērtēt vienīgi pats ārsts — ārpus mums ierastā laika un telpas, kad viņš stāv tās pasaules vidū, ko uzcēlis no cita cilvēka sapņu materiāla, saskata tur novirzes no eiklīdiskās arhitektūras un tad saņem pacientu pie rokas un vadā pa šo pasauli… Ja viņš spēj atvest to atpakaļ reālajā pasaulē, tad viņa spriedumi bijuši pareizi un rīcība pamatota.»

— No «Psihometrijas?» — secināja Renders.

— Kuru sarakstījis medicīnas doktors Čārlzs Renders.

— Nāk mūsu vakariņas, — viņš piemetināja redzēdams, ka ātri pagatavotā maltīte tiek ratiņos stumta uz viņu pusi, un pacēla savu dzēriena glāzi.

— Šī grāmata bija viens no iemesliem, kas mani mudināja jūs uzmeklēt, — viņa teica, paceldama glāzi, kamēr viesmīlis lika uz galda traukus. — Es gribu, lai jūs man palīdzētu kļūt par Veidotāju.

Acis zem tumšajiem stikliem ar statujas neredzošo skatienu atkal pievērsās viņam.

— Jūs esat ārkārtīgi savdabīgā stāvoklī, — Renders sacīja. — Prakse nepazīst nevienu neirolīdzdalībnieku, kas kopš dzimšanas bijis akls, — pašsaprotamu iemeslu dēļ. Man vajadzētu sīki apcerēt visus jūsu stāvokļa aspektus, pirms dodu jums padomu. Bet tagad ēdīsim. Esmu izsalcis kā vilks.

— Labi. Bet mans aklums vēl nenozīmē, ka es nekad neesmu redzējusi.

Renders nejautāja, ko viņa ar to grib sacīt, jo tagad viņa priekšā atradās lieliskas ribiņas un blakus šķīvim stāvēja pudele šambertēna. Tomēr viņš vēl paguva ievērot, ka uz kreisās rokas, kuru viņa no klēpja pacēla uz galda, nav neviena gredzena.

— Nez vai joprojām snieg? — Renders noteica, kad viņi dzēra kafiju. — Kad iebraucu stāvvietā, sniga diezgan pamatīgi.

— Ceru, ka jā, — sieviete atbildēja, — kaut gan sniegs aizēno gaismu, un tam cauri cs nevaru «redzēt» pilnīgi neko. Bet man patīk sajust, kā tas krīt pār mani un sitas man sejā.

— Kā jūs pārvietojaties?

— Mans suns Sigmunds — šoreiz es viņam iedevu brīvdienu — izvadā mani, kur vien vajadzīgs, — viņa teica un pasmaidīja. — Viņš ir runājošs aitu suns.

— A? — Renders ieinteresējās. — Vai viņš daudz runā?

Sieviete pamāja ar galvu.

— Viņam gan operācija neizdevās gluži tik labi kā citiem. Viņa krājumā ir apmēram četrsimt vārdu, bet man šķiet, ka runāšana viņam sagādā pūles. Viņš ir visai saprātīgs. Jums kādreiz vajadzētu ar viņu iepazīties.

Renders apsvēra dzirdēto. Pēdējā laika mediķu konferencēs viņš bija runājis ar šādiem dzīvniekiem un juties ļoti pārsteigts par to spriešanas spējām un uzticību saimniekiem. Pēc pamatīgas noņemšanās ar hromosomām sekoja sarežģīta embrioķirurģija, līdz suņa smadzeņu tilpums kļuva lielāks nekā šimpanzēm. Bija vajadzīgas vēl vairākas papildu operācijas, lai panāktu runasspējas. Vairums šādu eksperimentu beidzās ar neveiksmi, bet tie desmit vai divpadsmit kucēni gadā, ar kuriem iecere sekmīgi īstenojās, maksāja katrs simttūkstoš dolāru. Aizdedzinādams cigareti un brītiņu turēdams šķiltavas rokā, Renders saprata, ka akmens mis Šalotas medaljonā ir īsts rubīns. Viņam radās aizdomas, ka šīs sievietes iekļūšanu medicīnas augstskolā, iespējams, veicinājuši ne vien viņas sekmju rādītāji, bet art ievērojama naudas velte, ko viņa dāvājusi savai izraudzītajai koledžai. Bet te Renders sevi norāja — varbūt viņš tomēr spriež netaisni.

— Jā, — viņš teica, — mčs varētu uzrakstīt zinātnisku apcerējumu par suņu neirozēm. Vai viņš kādreiz saka par savu tēvu: «kādas aitu kuces dēls»?

— Viņš savu tēvu nekad nav redzējis, — sieviete mierīgi atbildēja.

— Viņš uzauga nošķirts no pārējiem suņiem. Viņa izturēšanās diez vai ir tipiska. Man šķiet, ka ar runājoša suņa starpniecību jūs nekad neapgūtu suņu funkcionālo psiholoģiju.

— Laikam jums taisnība, — Renders piekrita. — Vai gribat vēl kafiju?

— Nē, paldies.

Nolēmis, ka pienācis laiks turpināt iesākto sarunu, Renders teica:

— Tātad jūs gribat kļūt par Veidotāju… . -Jā.

— Man ļoti nepatīk pārvilkt svītru citu labajām iecerēm, — viņš sacīja, — es to nāvīgi neciešu. Izņemot gadījumus, kad šīs ieceres nav balstītas uz realitāti. Tad es varu būt nežēlīgs. Tāpēc man jāsaka — godīgi, atklāti un pilnīgā nopietnībā, — ka neredzu nekādu iespēju to visu īstenot. Varbūt jūs esat lieliska psihiatre, taču, pēc manām domām, jums gan fiziski, gan garīgi ir pavisam neiespējami kļūt par ncirolīdzdalībnieci. Par iemesliem runājot…

— Pagaidiet! — viņa pārtrauca. — Šeit, lūdzams, ne. Dariet man to prieku! Šī smacīgā vieta mani nogurdinājusi… Aizvediet mani parunāties kaut kur citur! Man šķiet, es varētu jūs pārliecināt, ka iespēja tomēr ir.

— Kāpēc ne? — Viņš paraustīja plecus. — Man laika diezgan. Uz kurieni?

— Aklajā braucienā?

Renders apspieda nevilšu smiekliņu, dzirdēdams šos vārdus, bet sieviete iesmējās skaļi.

— Lieliski, — viņš teica. — Tikai man vēl gribas dzert.

Tika atnesta šampanieša pudele, un, par spīti sievietes protestiem, Renders parakstīja rēķinu. Pudele tika pasniegta košā groziņā ar uzrakstu «Brauciet un dzeriet!», un viņi piecēlās no .galdiņa; izrādījās, ka sieviete ir gara auguma, tomēr Renders vēl garāks par viņu.

Aklais brauciens.

Šai vārdā dēvēja daudzveidīgu izdarību kopumu, kas saistījās ar automātiski vadāmām mašīnām. Traukšanās cauri apkaimei neredzama šofera drošajās rokās, ar necaurredzamiem logiem, kad ārā melna nakts, augstu virs galvas debesis, un riepas neganti urbjas brauktuvē kā četri spokaini ripzāģi — un ceļš sākas no izvēlētas starta līnijas un beidzas tai pašā vietā, un nekad nav zināms, kurp tu drāzies un kur esi bijis, — varbūt tas uz zināmu laiku liek iegailēties kādām individualitātes jūtām pat vissaltākajās dvēselēs, radīt īslaicīgu sava «es» apzināšanos, nošķiroties no it visa, izņemot vienīgi kustības sajūtu. Tāpēc ka kustība cauri tumsai ir pašas dzīves galējā abstrakcija — vismaz tā bija teicis viens no komiķiem, visos klātesošajos izraisīdams sirsnīgus smieklus.

Patiesībā šī parādība, ko dēvēja par aklo braucienu, vispirms izplatījās (kā viegli iedomāties) dažu sabiedrības jaunāko pārstāvju vidū, kad automatizētās šosejas liedza tiem iespēju izmantot savas mašīnas savdabīgākos, individuāli radošos veidos, kas bija izpelnījušies Valsts satiksmes kontroles iestāžu nelabvēlību. Kaut ko vajadzēja izdomāt.

Un izdomāja arī.

Pirmā pretdarbība izpaudās vienkāršā tehniskā manipulācijā, kad pēc mašīnas uzbraukšanas uz monitora regulētās šosejas tika atvienots kopējās regulācijas elements. Rezultātā automašīna izslīdēja no monitora pārzinās un atkal nonāca braucēja kontrolē. Greizsirdīgs gluži kā dievība, monitors necieta izaicinājumu savai viszinībai; tas dārdināja un zibeņoja pēdējai kontakta vietai vistuvākajā šoseju kontroles stacijā, raidīdams spārnotus serafus nozudušā objekta meklējumos.

Tomēr bieži vien tas notika par vēlu, jo ceļu bija daudz, turklāt visi ar teicamu segumu. Izslīdēt no kontroles sākumā bija samērā viegli.

Taču pārējie satiksmes līdzekļi šinī gadījumā izturas tā, it kā šāda dumpinieka nemaz nebūtu. Tāda klātbūtni tie nepieļauj.

Drāzdamies savā mašīnā kā sprostā pa dzīvas satiksmes ceļu, pārkāpējs pakļauj sevi acumirklīgai bojāejai jebkurā vispārējā ātruma kāpinājumā vai satiksmes šablona maiņā, kas ietvertu kustību pa viņa teorētiski tukšo ceļa daļu. Monitoru kontroles pirmajos pastāvēšanas gados tas izraisīja veselu virkni sadursmju. Vēlāk monitoru sistēmas kļuva krietni sarežģītākas un mehāniska vadības izslēgšana šādos gadījumos mazināja sadursmju iespēju. Tomēr avāriju smaguma pakāpe palika tāda pati.

Nākamā pretdarbība balstījās uz kādu apstākli, ko neviens nebija iedomājies tieši tāpēc, ka tas bija acīm redzams. Monitori aizvadīja braucējus turp, kur tie vēlējās, tikai tāpēc, ka braucēji tiem paziņoja šo vēlēšanos. Ja cilvēks nospieda veselu rindu koordināšu pogu uz labu laimi, nesaskaņodams to ar karti, viņš vai nu palika stāvošā mašīnā ar apgaismotu uzrakstu «Pārbaudiet savas koordinātes!», vai arī piepeši tika aizrauts nezināmā virzienā. Pēdējai iespējai piemita romantiska pievilcība, jo tā nozīmēja ātrumu, negaidītas ainas un brīvas rokas. Turklāt tā bija pilnīgi likumīga, un šādi varēja izceļoties pāri diviem kontinentiem, ja vien braucējam bija nepieciešamie līdzekļi un izturīgi sēžas muskuļi.

Kā jau šādos gadījumos mēdz būt, jaunatklātā izprieca pamazām pakļāva arvien vecāka gadugājuma cilvēkus. Tas jau ir pasaules gals, teica kāds asprātis.

Vai nu gals, vai ne, bet mašīna, kas konstruēta braukšanai pa monitoru kontrolētiem ceļiem, ir kustīgs meistarības iemiesojums, ko papildina tualete, bufete, ledusskapis un spēļu galdiņš. Tajā iespējams ērti gulēt diviem un nedaudz saspiežoties — četriem. Taču reizēm arī trīs ir par daudz.

Renders izbrauca no stāvvietas un iegriezās malējā rindā. Tur viņš apturēja mašīnu.

— Vai gribat uzsist koordinātes? — viņš jautāja.

— Labāk jūs pats. Mani pirksti pazīst pārāk daudzus variantus.

Renders uz labu laimi nospieda vairākas pogas. Spiners izslīdēja

uz brauktuves. Tad Renders pasūtīja ātrumu, un mašīna iebrauca straujā paātrinājuma ceļā.

Spinera lukturi urba tumsā apgaismotas alas. Pilsēta strauji atkāpās aizmugurē; tā šķita kā dziestošs ugunskurs abās ceļa pusēs — brīžam to uzpūta spožāku kāda vēja brāzma, brīžam paslēpa skatienam baltās vērpetes, brīžam aizmigloja vienmērīgi krītošās pelēko pelnu plēksnes. Renders zināja, ka viņa ātrums ir tikai kādi sešdesmit procenti no maksimālā, kāds būtu iespējams skaidrā, mierīgā vakarā.

Viņš neaptumšoja logus un, atlaidies sēdeklī, lūkojās ārā. Eilīna «skatījās» uz priekšu, gaišākās vietas virzienā. Minūtes desmit vai piecpadsmit neviens no abiem nerunāja ne vārda.

Mašīnai drāžoties, pilsēta pamazām pārtapa priekšpilsētā. Pēc laiciņa sāka parādīties īsi atklāta ceļa posmi.

— Pastāstiet man, kā izskatās aiz loga! — viņa teica.

— Kāpēc jūs nelūdzāt, lai es aprakstu jums ēdienus vai, teiksim, bruņutērpu blakām mūsu galdiņam?

— Tāpēc, ka vienu es sajutu ar garšu un otru ar tausti. Tas ir citādi.

— Ārā snieg. Ja atņemam to nost, paliek melna tumsa.

— Kas vēl?

— Uz ceļa ir slapjdraņķis. Kad sāks piesalt, visi braucamie vilksies gliemeža gaitā — ja vien mēs neapdzīsim šo puteni. Šķīdonis izskatās pēc pastāvējuša, tumša sīrupa, kam nupat virspusē sāk veidoties cukurota kārtiņa.

— Un vēl kas?

— Vairāk nekā, cienītā.

— Vai pašlaik snieg vairāk vai mazāk nekā tad, kad izgājām no kluba?

— Es teiktu, ka vairāk.

— Vai jūs varētu ieliet man dzeramo?

— Protams.

Viņi pagrieza sēdekļus uz iekšu, un Renders atvāza galdiņu. No bufetes viņš izņēma divas glāzes.

— Uz jūsu veselību! — Renders teica, tās piepildījis.

— Uz to, lai es jūs redzētu!

Renders iztukšoja glāzi. Sieviete lēni malkoja savējo. Viņš gaidīja, ko Eilīna teiks tālāk. Renders zināja, ka divatā nevar spēlēt Sokrāta dialogus, un gaidīja, ka sekos vēl daudz jautājumu, iekams viņa pateiks to, ko grib sacīt.

— Kas ir pats skaistākais, ko jūs esat redzējis? — viņa jautāja.

Jā, Renders atzina, viņa minējums bijis pareizs.

Nevilcinādamies viņš atbildēja: Atlantīdas nogrimšana.

— Es domāju nopietni.

— Es arī.

— Varbūt jūs paskaidrotu sīkāk?

— Es nogremdēju Atlantīdu, — viņš teica. — Es pats. Tas notika pirms gadiem trim. Un, ak Dievs! Tas bija lieliski! Ziloņkaula torņi, apzeltīti minareti un sudraboti balkoni. Opāla tilti, tumšsarkani karodziņi un pienbalta upe starp citrondzelteniem krastiem. Nefrīta smailes, mūžveci koki, kuru lapotnes ķērās mākoņiem sānos, kuģi lielajā Ksanadū jūras ostā — tik smalki būvēti kā mūzikas instrumenti, un visi šūpojas paisuma viļņos. Karaļvalsts divpadsmit prinči rīkoja pieņemšanu Zodiaka kolizejā un klausījās, kā grieķu tenorsaksoifonists saulrietā spēlē viņiem savu mūziku.

Tas grieķis, protams, bija mans pacients — paranoiķis. Šīs kaites cēloņi mēdz būt visai sarežģīti, bet, iekļūstot viņa psihē, man pavērās šāda aina. Kādu brīdi ļāvu viņam brīvu vaļu, taču beigās man vajadzēja pāršķelt Atlantīdu uz pusēm un nogremdēt dziļumos. Tagad tas vīrs atkal spēlē, jūs viņu noteikti esat dzirdējusi, ja vien jums šāda mūzika patīk. Labi spēlē. Palaikam es vēl ar viņu tiekos, bet viņš vairs nav Atlantīdas izcilākā menestrela pēdējais pēctecis. Tikai talantīgs divdesmitā gadsimta beigu saksofonists.

Tomēr reizēm, kad es domās atskatos uz šo apokalipsi, ko radīju viņa diženības vīzijā, mani pārņem acumirklīga zaudēta skaistuma apjauta, tāpēc ka īsu brīdi viņa ārkārtīgi saasinātās izjūtas bija arī manas izjūtas — un viņš juta, ka viņa sapnis ir pats skaistākais, kas pasaulē iespējams.

Renders vēlreiz piepildīja glāzes.

— Tas nav gluži tas, ko es jautāju, — Eilīna teica.

— Es zinu.

— Es domāju, kaut ko reālu.

— Tas bija vēl reālāks par realitāti, varat man ticēt.

— Es ticu, bet…

— …bet es iznicināju pamatu, uz kā jūs gribējāt balstīt savus argumentus. Labi, es atvainojos. Mēģināšu tos atdot jums atpakaļ. Te būs kaut kas reāls.

— Mēs braucam gar milzīgas smilšu bļodas malu, — viņš atsāka stāstīt. — Tajā lēni krīt sniegs. Pavasarī sniegs izkusīs, ūdeņi iesūksies zemē vai arī iztvaikos saules karstumā. Paliks tikai smiltis. Smiltīs nekas neaug, vienīgi paretam kāds kaktuss. No dzīvām radībām te mājo vienīgi čūskas, daži putni, kukaiņi, alu dzīvnieki — un vēl reizēm ieklīst kāds nejaušs koijots. Pēcpusdienā tie visi meklē paēnu. Jebkurā vietā aiz zemē ierakta mieta, klintsakmens vai izdēdējuša kaktusa, kas daudzmaz aizsedz sauli, jūs atradīsiet paslēpušos dzīvu radību. Taču krāsas ir fantastiskas un dabas stihija lieliska — gandrīz vēl lieliskāka par to, ko tā iznīcina.

— Tādas vietas te tuvumā nav, — viņa teica.

— Ja es saku, ka ir, tad ir. Kā tad nav? Es esmu to redzējis.

— Jā… jums taisnība.

— Un nav svarīgi, vai tas ir kādas sievietes, vārdā O'Kīfas, glezna vai kaut kas tepat aiz mūsu loga, vai ne? Ja es esmu to redzējis?

— Es atzīstu, ka šai diagnozei ir savs pamats, — viņa teica. — Vai jūs to attiecināt uz mani?

— Nē, turpiniet vien!

Viņš vēlreiz piepildīja nelielās glāzes.

— Mana kaite ir acīs, — viņa teica, — un nevis smadzenēs.

Renders aizdedzināja viņas cigareti.

— Ja es varu iekļūt cita smadzenēs, es varu redzēt ar cita acīm.

Viņš aizdedzināja cigareti pats sev.

— Neirolīdzdalība balstās uz to apstākli, ka divas nervu sistēmas spēj pārdzīvot kopīgus impulsus, kopīgas iztēles ainas…

— Kontrolējamas iztēles ainas.

— Es varētu ārstēt un tajā pašā laikā pārdzīvot patiesus vizuālos iespaidus.

— Nē, — Renders teica.

— Jūs nezināt, ko tas nozīmē — būt nošķirtam no veselas stimulu pasaules! Apzināties, ka debils Dauna slimnieks var izbaudīt to, ko tu nevari pat lāgā nojaust, un ka viņš nespēj to novērtēt, tāpēc ka viņš, tāpat kā tu, notiesāts jau pirms dzimšanas bioloģisko nejaušību tiesas zālē — vietā, kur nevalda taisnība, bet vienīgi gadījums, gluži vienkārši gadījums.

— Visums nav izgudrojis taisnību. To izgudroja cilvēks. Diemžēl cilvēkam jādzīvo Visumā.

— Es nelūdzu palīdzību Visumam — es to lūdzu jums.

— Man loti žēl, — teica Renders.

— Kāpēc jūs negribat man palīdzēt?

— Pašlaik jūs pati ļoti skaidri paužat galveno iemeslu.

— Un tas ir…?

— Emocijas. Šī joma jums nozīmē pārlieku daudz. Kad ārsts atrodas iekšējā fāzē ar pacientu, viņš ir narkoelektriski nošķirts no vairuma savu fizisko sajūtu. Tas ir nepieciešams, tāpēc ka viņa prātam jābūt pilnībā aizņemtam ar veicamo uzdevumu. Tāpat ir svarīgi, lai līdzīgai aizturei pakļautos arī viņa emocijas. Protams, tas ir neiespējami tādā nozīmē, ka cilvēks vienmēr kaut kā ir pakļauts emocijām. Taču ārsta emocijas tiek pārkausētas vispārējā uzmundrinājuma sajūtā — vai, kā tas ir manā gadījumā, mākslinieciskā sapnī. Taču jums «redzēšana» nozīmētu pārāk daudz. Jums draudētu pastāvīgas briesmas zaudēt kontroli pār sapni.

— Es jums nepiekrītu.

— Protams, ne. Tomēr fakts paliek tāds, ka jūs nodarbotos — turklāt pastāvīgi — ar anormālām parādībām. Neirozes spēks deviņdesmit deviņiem komats nez cik procentiem cilvēku nav pat nojaušams, jo mēs nekad nevaram atbilstoši novērtēt pat savējās, kur nu vēl citu cilvēku neirozes, ja redzam tās tikai no ārpuses. Šī iemesla dēļ neviens neirolīdzdalībnieks nekad neuzņemsies ārstēt pilnīgu psihopātu. Nedaudzie drosminieki šai jomā šodien visi ir ārstējami paši. Tas būtu tikpat kā ienirt atvarā. Ja ārsts spraigā seansā zaudē virsroku, viņš veidotāja vietā kļūst par veidojamo. Kad nervu impulsi tiek mākslīgi pastiprināti, sinapsēs notiek kaut kas līdzīgs dalīšanās reakcijai. Pārceļošanas efekts ir gandrīz acumirklīgs.

Pirms pieciem gadiem es ārkārtīgi daudz laika pavadīju slēpojot. Tāpēc ka biju kļuvis klaustrofobs. Man vienmēr vajadzēja bēgt, un tikai pēc pusgada es tiku pāri šai kaitei — un tas viss notika tikai vienas sīciņas kļūmes dēļ vienā neizmērāmā acumirkļa simtdaļā. Man vajadzēja nosūtīt pacientu pie cita ārsta. Un tās vēl bija tikai niecīgas atskaņas. Ja jūs padotos vētrainai sajūsmai par ieraudzīto, mana mīļā, jūs varētu atlikušo mūža daļu pavadīt psihiatriskajā slimnīcā.

Viņa izdzēra iesākto glāzi, un Renders to piepildīja vēlreiz. Nakts tumsa joņoja gar logu. Pilsēta bija palikusi tālu aizmugurē, un ceļš brīvs un tukšs pletās viņu priekšā. Tumsu arvien vairāk atšķaidīja krītošās sniegpārslas. Spiners palielināja ātrumu.

— Nu labi, — viņa piekāpās, — varbūt jums taisnība. Un tomēr es domāju, ka jūs varat man palīdzēt.

— Kā? — viņš vaicāja.

— Pieradiniet mani pie redzēšanas, lai redzētais man vairs nebūtu jaunums, lai emocijas notrulinātos. Paņemiet mani par pacienti un atsvabiniet mani no redzes pārdzīvojuma. Tad tas, ko jūs teicāt, vairs nebūs spēkā. Pēc tam es varēšu apgūt nepieciešamo mācību un veltīt visu uzmanību terapijai. Tad es spēšu pārkausēt redzes sajūsmu citās izjūtās.

Renders kļuva domīgs.

Varbūt tas tiešām iespējams. Bet tāds uzdevums būtu ļoti grūts.

Tas varētu arī kļūt par pamatu zinātniskam pētījumam.

Patiesībā neviens nav īpaši sagatavots šāda eksperimenta uzsākšanai, jo neviens vēl nekad neko tamlīdzīgu nav mēģinājis.

Taču Eilīna Šalota ir retums — nē, unikāls gadījums, — jo izskatās, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam ir nepieciešamais zināšanu pamats un vienlaikus arī šī unikālā problēma.

Renders iztukšoja glāzi un vēlreiz ielēja dzeramo gan sev, gan viņai.

Viņš joprojām lauzīja galvu, kad iedegās uzraksts «Izlabojiet koordinātes», un mašīna, iebraukusi atvienotajā joslā, apstājās. Renders izslēdza signālu un ilgi sēdēja, iegrimis domās.

Citiem cilvēkiem ļoti reti gadījās dzirdēt viņu pašu izsakāmies par savu prasmi šajā jomā. Darbabiedri uzskatīja Renderu par kautrīgu. Reizumis tomēr varēja manīt, ka viņš dzīvo ar pārliecību — tā diena, kad parādīsies kāds labāks neirolīdzdalībnieks par viņu, būs diena, kad kaites piemeklētam homo sapiens būs lemts ārstēties ne mazāk kā eņģeļu uzraudzībā.

Vēl bija atlikušas divas glāzes. Tad viņš iesvieda tukšo pudeli aizmugures atkritumu tvertnē.

— Vai zināt ko? — viņš beidzot jautāja.

— Ko tad?

— Būtu vērts pamēģināt.

Viņš apgrieza sēdekli otrādi un pastiepās pāri pultij, lai atkārtotu koordinātes, taču Eilīna izrādījās žiglāka. Kad viņš nospieda pogas un S-7 pagriezās atpakaļ, viņa noskūpstīja Renderu. Uz vaigiem zem tumšajām brillēm vīdēja miklums.

II

Pašnāvība nomāca viņa domas vairāk, nekā būtu vajadzējis; piedevām misis Lamberte iepriekšējā dienā bija piezvanījusi un atsaukusi savu apmeklējumu. Tāpēc Renders nolēma pavadīt rītu, nododamies domām. Tāpēc savās darba telpās viņš iegāja ar cigāru zobos un sarauktu pieri.

— Vai jūs redzējāt?.. — vaicāja misis Hedžisa.

— Jā. — Renders nosvieda mēteli uz galda tālākajā istabas kaktā. Piegājis pie loga, viņš paraudzījās lejup.

— Jā, — viņš atkārtoja. — Es braucu garām ar caurredzamiem logiem. Tobrīd tur vēl slaucīja un tīrīja.

— Vai jūs viņu pazināt?

— Nezinu vēl pat vārdu. Kā lai es to zinātu?

— Man nupat zvanīja Prisa Tulija — viņa ir reģistratore tehniskajā nodaļā astoņdesmit sestajā stāvā. Teica, ka tas esot bijis Džeimfe Irizarijs, reklāmu veidotājs, un viņa birojs esot turpat no vestibila uz otru pusi… Krietns gabals, ko krist. Jādomā, bija jau nemaņā, kad triecās pret zemi, vai ne? Atlidoja gabalu sānis no ēkas. Ja atvērsiet logu un izlieksieties ārā, jūs varēsiet redzēt — tur pa kreisi bija…

— Nav svarīgi, Benij… Vai jūsu draudzenei bija kāda nojausma, kāpēc viņš tā darīja?

— Diez ko ne. Viņa sekretāre esot kliegdama drāzusies šurp pa vestibilu. It kā iegājusi viņa kabinetā, lai apspriestos par kaut kādiem zīmējumiem, un taisni tobrīd viņš rāpies pāri palodzei. Uz galda atstāta zīmīte: «Esmu ieguvis visu, ko gribēju,» — tā tur bijis rakstīts. «Kādēļ man gaidīt?» Ir nu gan jocīgi, vai ne? Tas ir, ne jau nu taisni jocīgi, bet…

— Jā. Vai ir kas zināms par viņa personisko dzīvi?

— Precējies. Divi bērni. Laba profesionālā reputācija. Daudz pasūtījumu. Saprašana kā visiem… Un viņš taču varēja atļauties turēt biroju šajā ēkā!

— Kungs Dievs! — Renders pagriezās. — Vai jums ir sava personisko lietu kartotēka, vai?

— Redziet, man šajā skudru pūznī visur ir draugi. — Viņa paraustīja masīvos plecus. — Kad dzīve kļūst vienmuļa, mēs allaž aprunājamies. Turklāt Prisija ir mana brāļasieva…

— Jūs gribat teikt — ja es tagad taisnā ceļā izmestos pa šo te logu, nākamajās piecās minūtēs mana biogrāfija apskrietu visu ēku?

— Droši vien. — Viņa savilka jaukās lūpas smaidā. — Protams, pāris minūtes šurp vai turp… Šodien gan to nedariet, labi? Saprotiet, nebūtu vairs efekta, un atskaņas būtu daudz vājākas nekā solo numuram. Bet tas jau nedraud, — pēc brīža viņa piebilda, — jūs esat smadzeņu maisītājs. Jūs to nedarīsiet.

— Jūs runājat pretī statistikai, — viņš iebilda. — Mediķu un advokātu vidū pašnāvību ir trīsreiz vairāk nekā starp pārējo profesiju pārstāvjiem.

— Ē! — Sekretāre izskatījās noraizējusies. — Atkāpieties no mana loga! Tad man vajadzētu pāriet pie daktera Hensona, bet viņš ir lamzaks.

Renders pagājās uz viņas rakstāmgalda pusi.

— Es nekad nesaprotu, kad ņemt jūs nopietni, kad ne, — viņa atzinās.

— Jūsu rūpes dara jums godu, — Renders teica un pamāja. — Un es protu tās novčrtēt. Bet es patiesībā nekad neesmu vēlējies iekļauties statistikā — man jau pirms četriem gadiem būtu vajadzējis izlidot no neirospēles arēnas.

— Tomēr jūs kļūtu par dienas notikumu, — sekretāre prātoja. — Un visi tie reportieri nāktu izprašņāt mani par jums… Paklau, bet kāpēc viņi to dara, ko?

— Kas?

— Vienalga — visi.

— Kā lai es zinu, Benij? Es esmu tikai necils psihes maisītājs. Ja man izdotos atklāt kādu slēptu, vispārēju pamatcēloni — un varbūt atrast ceļu, kā šādu rīcību paredzēt —, tas, protams, būtu labāk nekā lēciens pretī avīžu slavai. Bet es to nevaru, jo nav tāda viena vienīga, vienkārša iemesla — vismaz tā man šķiet.

— Ā…

— Apmēram pirms trīsdesmit pieciem gadiem pašnāvības bija devītajā vietā starp nāves cēloņiem Savienotajās Valstīs. Tagad Ziemeļu un Dienvidu Amerikā tās ir jau sestajā vietā. Un Eiropā, šķiet, septītajā.

— Un neviens tā arī neuzzinās, kāpēc Irizarijs izlēca pa logu?

Renders pagrieza krēslu pret sevi un apsēdās. Viņš nokratīja

pelnus sekretāres gleznajā, mirdzošajā pelnu traukā. Misis Hedžiza steigšus izbēra tos atkritumu vadā un zīmīgi noklepojās.

— Prātot jau vienmēr var, — Renders teica, — un manas profesijas cilvēks to arī darīs. Pirmkārt, jāņem vērā personiskās īpatnības, kas var pakļaut cilvēku depresijas periodiem. Cilvēki, kuri savas emocijas tur stingrā kontrolē, sevišķi apzinīgi cilvēki, kurus moka raizes par katru sīkumu… — Viņš nokratīja vēl vienu pelnu plēksnīti glītajā trauciņā un noraudzījās, kā viņa pastiepjas to izpurināt vadā, tad ātri atvelk roku atpakaļ. Viņš velnišķi pasmīnēja.

— īsi sakot, īpašības, kas raksturīgas cilvēkiem tādās profesijās, kur individuālais devums svarīgāks par kolektīvo — medicīnā, jurisprudencē, mākslā…

Misis Hedžiza pārlaida viņam domīgu skatienu.

— Neraizējieties! — Renders pasmējās. — Man šī dzīve ellīgi labi patīk.

— Jūs šorīt esat tādā nomāktā omā.

— Piezvanīja Pīts. Vakar vingrošanas stundā salauzis potīti. Nesaprotu, vai viņi tiešām nevar gādāt par kārtību? Es taisos sūtīt viņu uz citu skolu.

— Jau atkal?

— Varbūt. Redzēsim. Šodien pēcpusdienā man zvanīs viņa direktors. Es negribu to puiku pastāvīgi stumdīt, bet gribu tomēr, lai viņš pabeidz skolu, nelauzis kaklu.

— Bērns taču nevar izaugt, nepiedzīvojis nevienu negadījumu. Tā ir… statistika.

— Statistika nav tas pats, kas liktenis, Benij. Katram jāgādā par

savējo.

— Par statistiku vai likteni?

— Laikam jau par abiem.

— Man šķiet, ja kaut kam lemts notikt, tas notiks šā vai tā.

— Man gan tā nešķiet. Es esmu pārliecināts, ka cilvēka griba kopā ar veselīgu saprātu spēj lielā mērā ietekmēt notikumus. Ja es tā nedomātu, es šajā laivā nesēdētu.

— Pasaule ir mašīna — saprotiet, cēloņi, sekas. Statistika arī ietver iespē…

— Cilvēka prāts nav mašīna, un par cēloņiem un sekām es tuvāk neko nezinu. To nezina neviens.

— Cik atceros, jums ir zinātniskais grāds ķīmijā. Jūs esat zinātnieks, dakter.

— Tātad es esmu troekists, — Renders pasmaidīja un izstaipījās, — un jūs kādreiz bijāt baletskolotāja. — Piecēlies kājās, viņš paņēma savu mēteli.

— Starp citu, zvanīja mis Dcvila un atstāja ziņu. Viņa teica: «Kā būtu ar Sentmoricu?»

— Par daudz spožuma, — Renders skaļi sprieda. — Būs jābrauc uz Davosu.

Tā kā pašnāvība nomāca Rendera domas vairāk, nekā būtu vajadzējis, viņš aizvēra kabineta durvis, nolaida lejā logus un ieslēdza fonogrāfu. Viņš iededza vienīgi rakstāmgalda lampu.

Kā mainījusies cilvēku dzīves kvalitāte — viņš uzrakstīja — kopš rūpniecības revolūcijas sākuma?

Paņēmis lapu, viņš pārlasīja uzrakstīto teikumu. Šo tematu viņam bija lūguši apcerēt nākamajā sestdienā. Kā parasti tādos gadījumos, viņš nezināja, ko sacīt, tāpēc ka sakāmā bija pārāk daudz, un tas viss bija jāpasaka vienas stundas laikā.

Viņš piecēlās un sāka staigāt pa kabinetu, un šobrīd viņā skanēja Bēthovena Astotā simfonija.

— Spēja nodarīt pāri, — viņš teica, nospiezdams mikrofona slēdzi pie atloka un iedarbinādams savu magnetofonu, — ir attīstījusies tieši proporcionāli tehnikas progresam. — Iedomātā auditorija pieklusa. Renders pasmaidīja. — Cilvēka vienkāršo fiziskas sakropļošanas potenciālu ir daudzkārt kāpinājusi masveida produkcija; viņa spējas ievainot otra psihi personiska kontakta ceļā ir paplašinājušās tieši proporcionāli sakaru iespēju pilnveidošanai. Taču tas viss ir labi zināms, un nejau par to es šovakar gribēju runāt. Man drīzāk gribētos apcerēt to, ko es saukšu par autopsihomīmikriju — pašradītos raižu kompleksus, kas no pirmā skatiena šķiet itin līdzīgi klasiskajiem modeļiem, taču patiesībā atspoguļo radikālu psihiskās enerģijas izkliedēšanu. Tie ir zīmīgi rādītāji mūsu laikiem…

Viņš apklusa, lai nomestu cigāra galu un brīdi apdomātu nākamos vārdus.

— Autopsihomīmikrija ir paša uzturēts imitācijas komplekss — gandrīz vai uzmanības piesaistīšanas paņēmiens, — viņš skaļi prātoja. — Piemēram, džeza spēlētājs — viņš gandrīz visu laiku izturas kā uzskrūvēts, kaut gan nekad nav lietojis narkotiskās vielas un tikai ar pūlēm atceras kādu, kas to darījis, tāpēc ka visi mūsdienu stimulatori un nomierināšanas līdzekļi ir gluži nekaitīgi. Tāpat kā Dons Kihots viņš tiecas pēc leģendas, kaut gan mūzikai vajadzētu kalpot viņam par pietiekami iedarbīgu izlādēšanās avotu.

Vai arī mans Korejas kara bārenis, kas nodzīvojis līdz šai dienai, pateicoties Sarkanā Krusta un Apvienoto Nāciju Bērnu fonda pūliņiem un vēl audžuvecākiem, kurus nekad nav pazinis. Viņš tik ļoti vēlējās sev ģimeni, ka izdomāja to pats. Viņš no visas sirds nīda savu iedomāto tēvu un mīlēja iedomāto māti, jo šis puisis bija gudrs un izglītots un arī ilgojās pēc puspatiesajiem tradicionālajiem kompleksiem. Kāpēc?

Šodien ikviens ir pietiekami izglītots, lai saprastu laika gaitā cieņu iemantojušos psihisko traucējumu modeļus. Šodien daudzi šo traucējumu cēloņi ir novērsti — ne tik radikāli kā manam tagad pieaugušajam kara laika bārenim, bet ar tikpat veiksmīgiem rezultātiem. Mēs dzīvojam neirotiskā pagātnē. Atkal jāvaicā — kāpēc? Tāpēc ka mūsu pašreizējais laiks ir centrēts uz fizisko veselību, drošību un labklājību. Mēs esam likvidējuši badu, bet tālā atpalikušā nomalē bārenis tomēr labprātāk saņems pārtikas koncentrātu no gādīga, mīlama cilvēka rokas nekā siltu ēdienu no džungļos uzstādīta automāta.

Fiziskā labklājība tagad ir ikkatra cilvēka tiesību daļa — ar uzviju. Reakcija uz to ir izpaudusies garīgās veselības jomā. Pateicoties tehnoloģijai, ir zuduši daudzu agrāko sociālo problēmu cēloņi un līdz ar tiem arī daudzi psihisko traucējumu cēloņi. Bet starp melno vakardienu un gaišo rītdienu stāv lielais šodienas pelēkums, pilns nostalģijas, — un bailes no nākotnes, kuras nevar ietvert gluži materiālas dabas rāmjos, tagad izpaužas tīšos meklējumos pēc vēsturiskajiem raižu modeļiem.

īsi iedūcās telefons. Cauri Astotajai simfonijai Renders to nesadzirdēja.

— Mēs baidāmies no tā, ko nezinām, — viņš turpināja, un rītdiena ir vislielākais nezināmais. Mana speciālā psihiatrijas joma pirms trīsdesmit gadiem vispār nepastāvēja. Zinātne šodien spēj tik strauji virzīties uz priekšu, ka vērojams dziļš, vispārējs nemiers varētu teikt, pat izmisīgs satraukums — par loģisko iznākumu: visas pasaules totālu mehanizāciju…

Viņš pagāja garām rakstāmgaldam, un telefons iezvanījās vēlreiz. Renders izslēdza mikrofonu un pieklusināja Astotās skanējumu.

— Hallo?

— Uz Sentmoricu, — balss teica.

— Uz Davosu, — viņš apņēmīgi atbildēja.

— Čārlij, tu esi vienkārši neizturams!

— Džila, mīļā, tu taisni tāpat.

— Vai apspriedīsim to šovakar?

— Tur nav ko apspriest.

— Nu bet tu vismaz piecos atbrauksi man pakaļ?

Renders brīdi vilcinājās, tad teica:

— Labi, piecos. Kāpēc ekrāns ir tumšs?

— Man ir jauna frizūra. Gribu tevi atkal pārsteigt.

Viņš apspieda muļķīgu smiekliņu un piemetināja: — Ceru, ka tas būs patīkams pārsteigums. Labi, tātad drīz tiekamies! — Un nogaidījis viņas atvadu sveicienu, izslēdza savienojumu.

Pārslēdzis rūtis caurspīdīgā stāvoklī, viņš nodzēsa gaismu uz rakstāmgalda un palūkojās ārā.

Atkal pelēkas debesis, pilnas sniegpārslām, kas bez mērķa klejo gaisā, lēni slīd lejup, tad pazūd ielas virpulī…

Atvēris logu un izliecies ārā, viņš pa kreisi redzēja vietu, kur Irizarijs bija atstājis savas pēdējās pēdas šajā pasaulē.

Renders aizvēra logu un sāka klausīties simfonijas atlikušo daļu. Kopš aklā brauciena kopā ar Eilīnu bija pagājusi nedēļa. Šodien četros viņai vajadzēja ierasties šeit.

Renders atcerējās, kā aklās sievietes pirkstgali bija slīdējuši viņam pār seju — kā lapas, kā sīki kukaiņi, — pēc sensenā neredzīgo paņēmiena apgūstot viņa izskatu. Šīs atmiņas nebija īpaši patīkamas. Viņš nesaprata, kāpēc.

Tālu lejā ar šļūteni noskalotais asfalta laukums atkal izskatījās tīrs; zem plānās, baltās sniega kārtiņas tas bija slidens kā stikls. Pa durvīm izsteidzās ēkas uzraugs un uzkaisīja tam sāli, lai kāds nejauši nepaslīdētu un nesasistos.

Sigmunds bija dzīvs Fenriss, kas izkāpis no leģendas. Kad Renders bija paziņojis misis Hedžizai: — Vediet viņu iekšā! — durvis sāka lēni vērties vaļā, tad piepeši atsprāga platāk — un viņam pretī raudzījās divas blāvi dzeltenas acis. Tās lūkojās augšup no dīvainas formas suņa galvas.

Sigmundam nebija zemās suņa pieres, kas lēzenā slīpumā paceļas augšup no purna; viņam tā bija augsta un pinkaina, un acis tāpēc izskatījās vēl dziļāk iegrimušas galvaskausā. Renders viegli nodrebēja, redzēdams šīs galvas apmērus un formu. Līdz šim viņš bija redzējis tikai runājošus kucēnus. Sigmunds bija pieaudzis suns, un viņa melni pelēkā, biezā spalva tiecās slieties stāvus, tāpēc viņš izskatījās krietni prāvāks par saviem ciltsbrāļiem.

Viņš raudzījās Renderā ar skatienu, kas nemaz nebija raksturīgs sunim, un tad izgrūda rūcošu skaņu, kas tik ļoti izklausījās pēc «Sveiki, dakter!», ka diez vai tā bija sagadīšanās.

Renders pamāja sveicienu un palika stāvam.

— Sveiks, Sigmund, — viņš teica. — Nāc iekšā!

Suns pagrieza galvu sānis un paošņāja gaisu, itin kā apsvērdams, vai var uzticēt savu aizbilstamo šai svešajai videi. Viņa skatiens atgriezās pie Rendera, un viņš piekrītoši pamāja ar galvu, tad ar plecu atgrūda durvis vaļā. Iespējams, ka visa šī sastapšanās bija ilgusi tikai vienu satraucošu sekundi.

Eilīna sekoja sunim, viegli turēdamās pie dubultās pavadas. Sigmunds gāja pa biezo paklāju pavisam bez skaņas, zemu nolaidis galvu, itin kā dzīdams pēdas. Viņš ne mirkli nenovērsa skatienu no Rendera.

— Tātad šis ir Sigmunds… Kā klājas, Eilīn?

— Labi… Jā, viņš ļoti gribēja nākt līdzi, un es savukārt gribēju, lai jūs iepazītos ar viņu.

Renders aizveda apmeklētāju līdz krēslam un apsēdināja. Eilīna atsprādzēja divkāršo pavadu no suņa kaklasiksnas un nolika to uz grīdas. Sigmunds notupās tai blakām un joprojām neatlaidīgi raudzījās Renderā.

— Kā iet pa slimnīcu?

— Kā vienmēr… Vai drīkstu aizņemties cigareti, dakter? Aizmirsu paķert līdzi savējās.

Renders ielika cigareti viņai pirkstos un pasniedza uguni. Eilīnai mugurā bija zila kleita, un briļļu stikli mirdzēja zilganā tonī. Sudraba plankums viņai uz pieres atstaroja šķiltavu liesmu; viņa nenovērsa skatienu no tās vēl ilgi pēc tam, kad Renders bija atvilcis roku atpakaļ. Viņas mati, kas sniedzās līdz pleciem, izskatījās gaišāki nekā pirmajā tikšanās reizē; šodien tie bija nule kaldinātas vara monētas krāsā.

Renders apsēdās uz rakstāmgalda stūra, ar kājas pirkstu pievilkdams tuvāk savu zemeslodes pelnu trauku.

— Jūs man pagājušajā reizē teicāt: mans aklums nenozīmē, ka es nekad neesmu redzējusi. Tobrīd es nelūdzu jums to paskaidrot sīkāk. Taču tagad man to gribētos dzirdēt.

— Man bija neirolīdzdalības seanss ar doktoru Riskomu, — Eilīna teica, — vēl pirms ar viņu notika nelaime. Viņš gribēja pieradināt manu psihi pie vizuāliem iespaidiem. Diemžēl nākamais seanss vairs nenotika.

— Saprotu. Ko jūs šajā seansā darījāt?

Viņa sakrustoja kājas, un Renders ievēroja, ka viņai ir glīti veidotas potītes.

— Galvenokārt mācījāmies krāsas. Tas bija iespaidīgs pārdzīvojums.

— Cik labi jūs tās atceraties? Cik sen tas notika?

— Apmēram pirms pusgada — un es nekad tās neaizmirsīšu. Kopš tā laika cs pat esmu redzējusi krāsainus sapņus.

— Cik bieži jūs tos redzat?

— Vairākas reizes nedēļā.

— Kādas asociācijas jums šīs krāsas izraisa?

— īpaši nekādas, tagad tās vienkārši uzpeld man smadzenēs līdz ar citiem stimuliem, turklāt diezgan juceklīgi.

— Kā tieši?

— Nu, piemēram, kad jūs man uzdodat jautājumu, es «redzu» dzeltenīgi oranžu krāsu. Jūsu sasveicināšanās vārdi bija kaut kas sudrabots. Tagad, kad jūs sēžat un klausāties, neko nerunājot, jūs man atsaucat atmiņā tumši zilu, gandrīz violetu krāsu.

Sigmunda skatiens no Rendera pārslīdēja uz rakstāmgaldu un palika gluži kā piekalts tā sānmalai.

Nez, vai viņš dzird iekšā griežamies magnetofonu, Renders nodomāja. Un, ja dzird, vai saprot, kas tas ir un ko dara?

Ja tā ir, tad suns to noteikti pastāstīs Eilīnai — tiesa, viņa gan gluži labi zina, ka šāds paņēmiens tagad tiek plaši izmantots, taču viņai var nepatikt atgādinājums, ka viņas gadījums tiek uzlūkots par ārstēšanās procesu, nevis vienkāršu mehānisku pielāgošanos. Ja liksies, ka tas nāktu par labu, vajadzēs aprunāties ar suni par to zem četrām acīm (un viņš iekšēji pasmaidīja par šo domu).

Un iekšēji paraustīja plecus.

— Nu tad es izveidošu diezgan elementāru iztēles pasauli, — viņš beidzot teica, — un iepazīstināšu jūs šodien ar dažām galvenajām formām.

Eilīna pasmaidīja, un Renders paskatījās lejup uz leģendārā izskata radījumu, kas tupēja viņai blakām. Suņa mēle kā bifšteka šķēle karājās pāri zobu žogam.

Vai viņš arī smaida?

— Paldies! — Eilīna teica.

Sigmunds pavēcināja asti.

— Nu tad sāksim! — Un Renders nometa cigaretes galu kaut kur pie Madagaskaras. — Es izvilkšu «olu» un pārbaudīšu to. Tikmēr jums varbūt nekaitētu nomierinoša mūzika. — Viņš nospieda tikko pamanāmu pogu.

Eilīna dzīrās atbildēt, taču Vāgnera uvertīra apslāpēja vārdus. Renders vēlreiz piespieda pogu, un sekoja īss klusuma brīdis, kurā viņš noteica: — Hm, hm… Es domāju, ka nākamais ir Respīgi.

Piespiedis vēl divas pogas, viņš sameklēja kaut ko no «Romas pīnijām».

— Varējāt atstāt, — Eilīna piemetināja. — Man Vāgners gluži labi patīk.

— Nē, paldies, — viņš teica, atvērdams sienasskapi. — Man šie vācu vadmotīvi pašlaik traucētu koncentrēties.

Milzīgā «ola» kā mākonis nedzirdami izslīdēja no slēptuves. Virzīdams to uz rakstāmgalda pusi, Renders aiz muguras izdzirda klusu rūcienu. Viņš aši apgriezās.

Kā liela putna ēna Sigmunds bija uzslējies kājās, pārsteidzies pāri istabai un jau ošņādams riņķoja apkārt mašīnai — izslietu asti, pieglaustām ausīm un atņirgtiem zobiem.

— Mierā, Sig! — teica Renders. — Tas ir daudzkanālu neirālais pārraides un uztveres aparāts. Tas nekož un neko sliktu nedara. Tā ir tikai mašīna — tāpat kā automobilis, televizors vai trauku mazgātājs. To mēs šodien izmantosim, lai parādītu Eilīnai, kādas izskatās dažas lietas.

— Nepatīk, — suns norūca.

— Kāpēc?

— Nevar pateikt, — suns atzinās. — Tagad ejam mājās?

— Nē, — Eilīna atbildēja. — Apgulies kaktā un nosnaudies, un es iekāpšu šajā mašīnā un darīšu to pašu — vismaz kaut ko līdzīgu.

— Nav labi, — suns teica, nolaidis asti.

— Klausi nu! — Viņa to pastūma. — Ej apgulies un uzvedies, kā nākas.

Dzīvnieks piekāpās, bet, līdzko Renders aptumšoja logus un nospieda pogu, kas pārvērta rakstāmgaldu operatora pultī, — žēli iegaudojās.

Vēlreiz viņš iegaudojās, kad «ola», kas tagad bija savienota ar izejas sistēmu, vidū sašķēlās un tās augšdaļa paslīdēja atpakaļ un pacēlās uz augšu, atsedzot iekšpusi.

Renders apsēdās. Viņa krēsls kļuva par kontūrlīniju zvilni un pa pusei paslīdēja zem pults. Viņš izslējās taisni — un tas atvirzījās atpakaļ, atkal kļūdams par krēslu. Renders aizskāra daļu pults — un puse griestu laukuma atdalījās no vietas, mainīja apveidu un nolaidās zemāk, tad palika karājamies virs galvas kā liels zvans. Viņš piecēlās un aizgāja pie ligzdas malas. Respīgi stāstīja par Romas pīnijām, un Renders atvienoja austiņas no «olas» apakšas un atkal noliecās pār pulti. Aizspiedis vienu ausi ar plecu un pie otras pielicis mikrofonu, viņš pārlaida brīvo roku pār pogām. Simfonisko poēmu nogremdēja nepārredzamas bangas, noslāpēja bezgalīgas mašīnu straumes, sašķēla daļās milzīga zvana šķindas, un magnetofons teica: «… tagad, kad jūs sēžat un klausāties, neko nerunājot, jūs man atsaucat atmiņā tumši zilu, gandrīz violetu krāsu…»

Renders pieslēdzās pie sejas maskas un sāka regulēt: viena — kanēlis, divi — satrūdējušas lapas, trīs — spēcīga rāpuļu muskusa smarža… lejup cauri slāpju sajūtai, medus, etiķa un sāls garšai un atkal atpakaļ cauri ceriņiem un mitram betonam, pirmsvētras ozona dvesmai un visām galvenajām ožas un garšas sajūtām, kas saistāmas ar rītu, pusdienlaiku un vakaru pilsētā.

Guļvieta ierasti šūpojās savā iedobē ar dzīvsudrabu, ko magnētiski stabilizēja «olas» sieniņas. Renders ieslēdza ieraksta lentes.

Ligzda bija nevainojamā kārtībā.

— Tā, — Renders noteica, — varam sākt.

Eilīna pašlaik novietoja brilles uz salocīto drēbju kaudzītes. Kamēr Renders pārbaudīja aparātu, viņa bija izģērbusies. Renderu mulsināja tievais viduklis, lielās krūtis ar tumšajiem galiņiem, slaidās kājas. Pārāk glīti veidots augums tik garai sievietei, viņš sevī nosprieda.

Lūkodamies viņā, Renders aptvēra, ka visvairāk viņu, protams, kaitina tas apstāklis, ka Eilīna ir viņa paciente.

— Esmu gatava, — viņa teica, un Renders piegāja viņai klāt.

Saņēmis Eilīnu aiz elkoņa, viņš to aizvadīja līdz aparātam. Viņas

pirksti izpētīja tā iekšieni. Palīdzēdams viņai iekāpt, Renders ievēroja, ka viņas acis ir dzidri jūraszaļā krāsā. Arī tas viņam nepatika.

— Vai ir ērti?

— Jā.

— Labi, tad esam kārtībā. Tagad es vēršu to ciet. Saldus sapņus.

Čaulas augšdaļa lēni nolaidās lejup. Pēc aizvēršanās tā kļuva

necaurspīdīga, tad dzidri iemirdzējās. Renders lūkojās lejup pats savā izkropļotajā atspulgā.

Viņš devās atpakaļ uz pults pusi.

Sigmunds bija piecēlies un aizšķērsoja viņam ceļu.

Renders noliecās, lai paplikšķinātu viņam pa skaustu, taču suns asi parāvās sāņus.

— Ņem mani līdz! — viņš ierūcās.

— Tas diemžēl nav iespējams, veco zēn, — Renders teica. — Un mēs jau patiesībā nedodamies nekur prom. Mēs vienkārši drusku nosnaudīsimies — tepat, šinī istabā.

Tas dzīvnieku nenomierināja.

— Kāpēc?

Renders nopūtās. Diskusija ar suni laikam ir pats lielākais absurds, ko skaidrā prātā var iedomāties.

— Sig, — viņš teica, — es mēģinu palīdzēt viņai uzzināt, kādas izskatās dažādas lietas. Tu, protams, dari ļoti labu darbu, vadādams viņu apkārt pa šo pasauli, ko viņa nevar redzēt, tomēr viņai jāuzzina, kāda tā izskatās, un es viņai gribu to parādīt.

— Tad viņai mani nevajadzēs.

— Protams, vajadzēs! — Renders gandrīz iesmējās. Patētiskais šeit tik cieši savijās ar absurdo, ka grūti bija valdīt smieklus. — Redzi atdot es viņai nevaru, — viņš paskaidroja. — Es tikai mēģināšu pārraidīt viņai dažas skatu abstrakcijas — itin kā uz brīdi aizdot viņai savas acis. Saprati?

— Tā ne, — suns atrūca. — Ņem manas!

Renders ieslēdza mūziku.

Runājoša suņa un saimnieka attiecības vien jau varētu būt sešu sējumu vērtas, viņš nodomāja.

Tad viņš norādīja uz tālāko kaktu.

— Ej un apgulies tur, kā Eilīna tev lika. Tas neies ilgi, un, kad viss būs galā, jūs iesiet projām tieši tāpat, kā atnācāt — tu vinu vedīsi. Labi?

Sigmunds neatbildēja, tomēr pagriezās un, atkal nolaidis asti, devās uz norādīto kaktu.

Renders apsēdās un nolaida ķiveri — pārveidoto ligzdas variantu operatoram. Viņš atradās viens pie deviņdesmit baltām un divām sarkanām pogām. Pasaule izbeidzās melnajā tukšumā aiz pults malas. Viņš atsvabināja kaklasaiti un atpogāja apkaklīti.

Noņēmis no statīva ķiveri, viņš pārbaudīja plombas. Likdams to galvā, pastūma augšup pusmasku pāri sejas apakšdaļai un pavilka uz leju tumšo aizsegu, lai abas daļas sastaptos. Tad iekāra labo roku cilpā un ar vienu pašu piesitienam līdzīgu kustību izslēdza pacientes apziņu.

Veidotājs nespiež baltās pogas apzināti. Viņš sasprindzina gribasspēku. Ar gribas palīdzību viņš rada noteiktus apstākļus. Tad muskuļu refleksi no dziļumiem izraisa tikko jaušamu spiedienu pret jūtīgo rokas cilpu, kas ieslīd noteiktā stāvoklī un rosina pastiepto pirkstu tiekties uz priekšu. Tiek nospiesta poga. Cilpa virzās tālāk.

Renders sajuta pakausi tirpoņu, un nāsīs viņam iesitās svaigi pļautas zāles smarža.

Piepeši viņš atradās lielajā, pelēkajā alejā starp dažādām pasaulēm un virzījās pa to uz priekšu.

Pēc kāda laika — tas šķita visai ilgs — Renders juta, ka nostājies uz svešādas Zemes. Viņš neko neredzēja; par ierašanos tur viņam vēstīja vienīgi klātesamības izjūta. Šī bija tumšākā no visām tumšajām naktīm, ko viņš jebkad bija piedzīvojis.

Renders vēlējās, lai tumsa izklīstu. Nekas nenotika.

Daļa no viņa apziņas atkal pamodās — daļa, kuras aizmigšanu viņš nebija apjautis; tad viņš atcerējās, kā pasaulē tagad ir iegājis.

Viņš centās saklausīt Eilīnas klātbūtni. Tad sadzirdēja bailes un gaidas.

Viņš vēlējās krāsu. Vispirms sarkanu… Atbilstība. Pēc tam atbalss.

Viss kļuva sarkans: viņš atradās neizmērojami liela rubīna vidū.

Oranžs. Dželtcns…

Viņš bija ieslēgts milzu dzintara gabalā.

Tagad zaļš — un viņš tam pievienoja versmīgas jūras dvašu. Zils — un klāt vakara vēsums.

Tad viņš paplašināja apziņas lauku un radīja visas krāsas reizē. Tās uzplaiksnīja kā virpuļi, kā milzu buķetes.

Tad viņš tās saplēsa atsevišķos gabalos un izveidoja no tām formu.

Pie melnajām debesīm iezaigojās kvēloša varavīksne.

Viņš piepūlēja gribu, cenzdamies pēc brūna un pelēka zem tās. Krāsas uznira pašas ar savu starojumu kā mirgojoši, kustīgi plankumi.

Kaut kur jaušama dziļa bijība. Taču nekādu histērijas pazīmju, tāpēc viņš turpināja veidot.

Viņam izdevās uzbūvēt apvārsni, un melnums aizplūda aiz tā. Debesis kļuva bāli zilas, un viņš uzdrīkstējās izsaukt tumšu mākoņu gūzmu. Pūles radīt tālumu un dziļumu sastapa pretestību, tāpēc viņš pastiprināja ainu ar tikko jaušamu viļņu šalkoņu. Tad, viņam pārbīdot mākoņus, attāluma dzirdes priekšstats sāka lēni mainīties.

Viņš ātri izveidoja lielu mežu, lai novērstu jaušamās bailes no augstuma.

Bailes izgaisa.

Renders koncentrēja uzmanību uz lielajiem kokiem — ozoliem, priedēm, papelēm un sikomorām. Viņš tos mētāja ka pīķus, ik pa gabalam nosviezdams izrobotus zaļi brūni dzeltenus plankumus, tad atritināja biezu, rīta rasas klātu zāles paklāju, šur tur nevienādos attālumos nometa pa pelēkam laukakmenim vai zaļganam kritušam kokam un mezglaini savija virs galvas koku zarus, pārklādams visai ielejai vienmērīgu paēnu.

Iespaids bija reibinošs. Šķita, ka visu pasauli satricina apslāpēts šņuksts, tad iestājās klusums.

Cauri mēmajam mieram Renders sajuta Eilīnas klātbūtni. Viņš bija nolēmis ātri izveidot pamatu, radīt taustāmu vidi, sagatavot paredzamās darbības lauku. Vēlāk varēs pakāpties atpakaļ; traumas sekas pielabot un slīpēt varēs nākamajos seansos, taču iesākumam nepieciešams visupirms šis nelielais atspēriena laukums.

Satrūkdamies viņš aptvēra, ka klusums nenozīmē atkāpšanos. Eilīna bija ieplūdinājusi sevi kokos, zālē, akmeņos un krūmos, viņa personiskoja to formas, saistīdama tās ar taustes sajūtām, skaņām, temperatūru, smaržām.

Viņš lika koku zariem sakustēties vieglā vēsmiņā. Tūlīt aiz redzes lauka robežām viņš uzbūra strauta čalas.

Uzvirmoja prieks. Viņš tam pievienojās.

Eilīna turējās apbrīnojami labi, tāpēc viņš nolēma darbības lauku paplašināt. Iztēlē viņš klejoja starp kokiem, sajuzdams acumirklīgu redzamības dubultošanos — tajā īsajā mirklī viņš redzēja milzu roku alumīnija rāmī slīdam pretī lielam baltam aplim.

Tagad viņš atradās pie strauta un uzmanīgi meklēja Eilīnu.

Viņš peldēja līdzi straumei. Viņš vēl nebija pieņēmis noteiktu apveidu. Kad viņš virzīja strautu pāri seklumam un akmeņiem, šļaksti kļuva par burbuļošanu. Uzstājīgi sasprindzinot gribu, viņš padarīja ūdens valodu skaidrāku.

— Kur tu esi? — jautāja strauts.

Šeit! Šeit!

Šeit!

… un šeit! atbildēja koki, krūmi, akmeņi, zāle.

— Izvēlies vienu! teica strauts, kļūdams platāks, apmezdams loku akmenim, tad līkumodams lejup pa nolaidenu līdzenumu pretī zilam ūdens klajumam.

Es nevaru, vējš atnesa atbildi.

— Tev jāvar! — Strauts izpletās vēl platāks un iegāzās platajā ūdens klajumā, sagriezdams tā virsmu virpulī, tad norima un uztvēra zaru un tumšu mākoņu atspulgus. — Nu, izvēlies!

Labi, atbalsoja mežs, tūlīt!

Virs ezera pacēlās migla un sāka slīdēt uz krasta pusi.

— Izvēlies! — iesanējās migla.

Nu tad šeit…

Viņa bija izvēlējusies mazu vītoliņu. Tas šūpojās vējā, un nokarenie zari mērcās ūdenī.

— Eilīna Šalota, — Renders teica, — apskati ezeru!

Pāršalca vēja pūsma; vītols noliecās lejup.

Nebija grūti atdzīvināt atmiņā viņas seju un augumu. Koks savčrpās ap savu asi, it kā tam nebūtu sakņu. Klusi pārplīsa lapotne, un tās vidū stāvēja Eilīna; izbijusies viņa lūkojās zilajā ezerā — Rendera prāta dziļumu spogulī.

Viņa aizsedza seju ar plaukstām, taču tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā.

— Apskati pati sevi! — teica Renders.

Viņa nolaida plaukstas un paskatījās lejup. Tad lēni pagriezās vispirms uz vienu, tad uz otru pusi un pētīja savu atspulgu. Beidzot viņa teica:

— Man šķiet, ka esmu gluži jauka. Vai man tā liekas tāpēc, ka tu tā gribi, vai tā patiešām ir?

To teikdama, viņa palūkojās visapkārt, meklēdama Veidotāju.

— Tā patiešām ir, — Renders teica no visām pusēm.

— Paldies!

Gaisā sagriezās balts virpulis, un viņai mugurā parādījās ar jostu pārsiets damasta tērps. Tālumā iezaigojās tikko jaušama gaisma. Zemākās mākoņu gubas apakšmala sāka viegli sārtoties.

— Kas tur notiek? — viņa jautāja, pagriezusies turp.

— Es gribu tev parādīt saullēktu, — teica Renders, — un droši vien tas iznāks mazliet neveikls — bet šis būs mans pirmais profesionālais saullēkts šādos apstākļos.

— Un kur esi tu pats? — viņa jautāja.

— Visur, — viņš atbildēja.

— Lūdzu, pieņem kādu apveidu, lai es varu tevi redzēt!

— Labi.

— Savu īsto apveidu.

Renders vēlējās, lai viņš atrastos blakus Eilīnai pie ezera, un pēc brīža viņš atradās tur.

Metāla spīduma iztrūcināts, viņš paskatījās lejup. Pasaule uz mirkli atkāpās, tad atkal kļuva stabila. Renders iesmējās, bet tad viņam kaut kas iešāvās prātā, un smiekli sastinga gaisā.

Viņam mugurā bija bruņutērps, kas bija karājies blakus viņu galdiņam «Irbē un skalpelī» pirmajā tikšanās reizē.

Eilīna izstiepa roku, lai to aptaustītu.

— Tas ir bruņutērps pie mūsu galdiņa, — viņa secināja, pārlaidusi pirkstgalus plātnēm un savienojumiem. — Tovakar es savā apziņā saistīju to ar tevi.

— Un nupat iebāzi mani tajā, — viņš piemetināja. — Tu esi sieviete ar dzelzs gribu.

Bruņutērps pazuda, un tagad Renderam mugurā bija pelēkbrūnais uzvalks un vaļīgā asinssarkanā kaklasaite, bet sejā valdīja profesionāla izteiksme.

—Apskati, kāds esmu īstenībā! — Viņš tikko jaušami pasmaidīja. — Un tagad saullēkts! Es izmantošu visas krāsas. Skaties!

Viņi apsēdās uz zaļa parka soliņa, kas bija parādījies aizmugurē, un Renders norādīja uz to pusi, kur bija radījis austrumus.

Saule lēni veica savu rīta ceļojumu. Pirmo reizi šajā īpašajā pasaulē tā spīdēja lejup kā dievība, atspulgoja ezerā, pāršķēla mākoņus un lika zemei kūpēt no miglas mutuļiem, ko izgaroja valgais mežs.

Eilīna ilgi sēdēja pilnīgi nekustēdamās un bez vārdiem vēroja, saspringti vēroja kāpjošo uguns blāzmu, skatīdamās tai tieši virsū. Renders juta viņas aizgrābtību.

Viņa lūkojās visu pasaules gaismu avotā; tas atstarojās mirdzošajā plankumā uz viņas pieres kā asins lāse.

— Tā ir saule, — Renders teica, — un tie ir mākoņi. — Viņš sasita plaukstas, un mākoņi aizsedza sauli; virs galvas atskanēja paklusa rīboņa. — Un tas ir pērkons, — viņš teica.

Tad sāka līt, un lietus lāses sadrebināja mierīgo ezera virsmu, kņudinot iesitās viņiem sejā, skarbi iegrabējās pret koku lapām, tad pārtapa klusā čaboņā un sāka pilēt no zariem virs galvas, samērcēdamas viņu apģērbu un pieplacinādamas matu šķipsnas pie galvas, tecēdamas aiz kakla un sizdamās acīs, un vērsdamas brūno zemi dubļu paltī.

Debesīs uzplaiksnīja zibens šautra, un mirkli vēlāk norībēja vēl viens pērkona grāviens.

— Un šī ir vasaras vētra, — viņš skaidroja. — Tu redz:, kā lietus izmērcē lapotni un mūs pašus. Tas, ko tu redzēji debesīs nupat pirms pērkona, bija zibens.

— Pārāk daudz… — viņa teica. — Lūdzu, uz brītiņu apstājies!

Lietus tūdaļ norima, un cauri mākoņiem atspīdēja saule.

— Man sasodīti gribas cigareti, — viņa teica, — bet es tās atstāju citā pasaulē.

Līdzko viņa to pateica, viņai pirkstos parādījās jau aizdedzināta cigarete.

— Garša būs diezgan pliekana, — Renders dīvainā balsī teica.

Brītiņu vērojis Eilīnu, viņš piebilda:

— Es neiedevu tev šo cigareti. Tu pati to izvilki no manas apziņas.

Dūmi cēlās augšup, savijās spirālē un aizpeldēja pa vējam.

— Un tas nozīmē, ka es šodien jau otro reizi esmu par zemu novērtējis tavas apziņas vakuuma vilcējspēku — tās vietas vilcējspēku, kuru vajadzēja aizpildīt redzei. Tu ļoti ātri apgūsti jaunus iespaidus. Tu pat tiecies jau meklēt citus. Uzmanies! Mēģini apvaldīt šo impulsu.

— Tas ir kaut kas līdzīgs badam, — viņa teica.

— Varbūt mums tagad derētu beigt šo seansu.

Viņu drēbes bija atkal sausas. Kaut kur ievīterojās putns.

— Nē, pagaidi! Lūdzu! Es būšu uzmanīga! Es gribu redzēt vēl citas lietas.

— Tam būs vēl diezgan laika citos seansos, — teica Renders.

— Bet vienu mēs, šķiet, vēl varam. Vai ir kaut kas tāds, ko tu sevišķi gribētu redzēt?

— Jā. Ziemu. Sniegu.

— Labs ir, — Veidotājs pasmaidīja. — Tad ietinies šajā apmetnī…

Pēc pacientes aiziešanas pēcpusdiena aizritēja ātri. Renders bija labā omā. Viņš jutās itin kā iztukšots un atkal no jauna piepildīts Pirmo pārbaudījumu viņš bija aizvadījis bez jebkādām nevēlamām atskaņām. Šis eksperiments būs veiksmīgs, viņš sevī nosprieda. Gandarījums bija lielāks par bailēm. Renders atgriezās pie aizsāktās runas ar jūsmīgu pacilātību.

—… Un kas īsti ir spēja nodarīt pāri? — viņš jautāja mikrofonam.

— Mēs dzīvojam priekā un dzīvojam sāpēs, — viņš pats sev atbildēja. — Kā viens, tā otrs var gan iznīciifit, gan celt. Bet, kaut gan prieka un sāpju saknes meklējamas bioloģijā, šīs jūtas tomēr nosaka sabiedrība, tāpat kā vērtības, kas no tām atvasināmas. Tā kā milzīgas cilvēku masas ik dienas maina vietu telpā, ceļojot pa dažādām pasaules pilsētām, nepieciešamība radījusi šīs kustības kontrolei virkni pavisam necilvēcisku paņēmienu. Katru dienu tie iespiežas arvien jaunās jomās — vada mūsu automobiļus un lidmašīnas, intervē mūs, uzstāda mums slimību diagnozes, — es pat neuzdrošinos izteikt morālu spriedumu par šo uzmanību. Tā ir kļuvusi nepieciešama. Galarezultātā var izrādīties, ka tā ir pat ļoti svētīga.

Tomēr galvenais, ko gribu sacīt, ir tas, ka mēs bieži neapzināmies sev piederošās vērtības. Mēs nevaram īsti pateikt, ko mums nozīmē šis vai tas, iekams tas nav pazudis no mūsu dzīves. Ja kāds vērtības nesējs beidz pastāvēt, atbrīvojas psihiskā enerģija, ko tas saistījis sevī. Mēs meklējam jaunus vērtības nesējus, kuros ieguldīt šo enerģiju — ja gribat, sauciet to par dabas spēku varu, ja gribat — par libido. Un nekas no tā, kas zudis pēdējos trīs, četros vai piecos gadu desmitos, pats par sevi nav bijis īpaši nozīmīgs, un nekas no tā, kas šajā pašā laikā radies no jauna, nav īpaši ļaundabīgs attiecībā pret cilvēkiem, ko tas aizstājis, vai pret cilvēkiem, ko tas kaut kādā veidā kontrolē. Tomēr sabiedrība sastāv no ļoti daudzām daļiņām, un, ja šīs daļiņas pārlieku strauji nomaina cita citu, sekas ir neaprēķināmas. Nopietna iedziļināšanās garīgā slimībā nereti daudz atklāj par stresu dabu tajā sabiedrībā, kur šī slimība radusies. Ja raižu modeļi sakārtojami īpašās grupās un šķirās, tad no tiem iespējams kaut ko uzzināt par sabiedrības neapmierinātību. Karls Jungs ir atzīmējis: ja vērtību meklējumos apziņa atkārtoti cieš sakāvi, tā vērš savus meklējumus uz neapzināto; ja neveiksme tiek piedzīvota arī tur, tā turpina lauzt ceļu uz hipotētisko kolektīvo neapzināto. Analizēdams bijušo nacistu pēckara uzvedību, viņš secināja: jo ilgāk viņi meklē, kā uzcelt kaut ko no savas dzīves drupām — izbaudījuši klasisko svētbilžu graušanas periodu un pēc tam piedzīvojuši arī savu jauno ideālu sagrāvi, — jo ilgāk viņi meklē, jo dziļāk un tālāk viņi šķiet ietiecamies savas tautas kolektīvajā neapzinātajā. Pat viņu sapņi sāk veidoties pēc teitoņu mītu paraugiem.

Tas pats, tikai ne tik dramatiskā pakāpē, notiek arī mūsdienās. Mēdz būt tādi vēsturiski periodi, kad kolektīvās apziņas tendence vērsties pašai pret sevi un griezties atpakaļ ir spēcīgāka nekā citkārt. Mēs dzīvojam šādā donkihotisma periodā — šī apzīmējuma sākotnējā nozīmē. Tas ir tāpēc, ka spēja nodarīt pāri mūsu dienās ir spēja ignorēt, mulsināt — un šī spēja vairs nepiemīt tikai cilvēciskām būtnēm vien…

Tēviņu pārtrauca telefona signāls. Renders izslēdza magnetofonu un pieskārās telefona aparātam.

— Čārlzs Renders klausās, — viņš teica.

— Šeit Pols Čārters, aparāts nošļupstēja. Es esmu Dilingas skolas direktors.

— Jā?

Ekrānā iezīmējās attēls. Renders redzēja cilvēku ar augstu pieri un tuvu kopā stāvošām acīm. Piere bija stipri grumbota, mute runājot raustījās.

— Es gribētu vēlreiz atvainoties par notikušo. Vainīga bija izļodzljusies vingrošanas rīka detaļa…

— Vai jūs nevarat atļauties kārtīgus rīkus? Jums ir pietiekami augsta mācību maksa.

— Šis rīks bija gluži jauns. Vainīgs bija fabrikā radies defekts…

— Vai tad neviens audzēkņus nepieskatīja?

— Protams, pieskatīja, bet…

— Tad kāpēc viņš nepārbaudīja rīkus? Kāpēc nebija blakus, lai novērstu kritienu?

— Viņš bija blakus, taču viss notika pārāk ātri. Pārbaudīt, vai rīkiem nav fabrikas defektu, neietilpst viņa pienākumos. Ticiet, man ļoti žēl. Man jūsu zēns ļoti patīk. Varu jums droši apgalvot, ka nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies.

— Tur jums taisnība. Bet tikai tāpēc, ka rīt no rīta es viņu izņemšu un aizvedīšu uz citu skolu, kur tiek ievēroti visi drošības noteikumi.

Pastiepis pirkstu, Renders pārtrauca sarunu.

Pēc brīža viņš piecēlās un aizgāja pie nelielā sienas seifa, ko daļēji maskēja, tomēr gluži nenoslēpa grāmatu plaukts. Pēc īsa mirkļa viņš bija to atslēdzis un izņēmis dārglietu kārbiņu, kurā atradās lēta kaklarota un ierāmēta fotogrāfija: vīrietis, izskatā līdzīgs viņam, tikai manāmi jaunāks, un sieviete ar augšup atsukātiem tumšiem matiem un šauru žodu; abiem pa vidu divi bērni — meitene tur klēpī sīku puisēnu un piespiesti smaida, slēpdama garlaicību. Renders allaž raudzījās šajā fotogrāfijā tikai īsu mirkli, tad noglāstīja kaklarotu, aizvēra kastīti un atkal uz daudziem mēnešiem ieslēdza to seifā.

Dun! Dun! dunēja bass Čg-čg-čga-čg piebalsoja bongo.

Krāsainās plates ieslīpi meta sarkanu, zaļu, zilu un indīgi dzeltenu gaismu uz brīnumainajiem metāla dejotājiem.

— Cilvēki? — jautāja lielā nojume.

— Roboti? (Tūlīt zem tās.)

— Nāciet un apskatieties paši! — mīklaina atbilde no pašas apakšas.

Un tā viņi darīja.

Renders un Džila sēdēja pie nelielā galdiņa, kas stāvēja pie sienas, un virs viņiem ar ogli zīmētas karikatūras atveidoja dažādas, pa lielākai daļai nepazīstamas personības (jo ēetrpadsmit miljonu iedzīvotāju pilsētā visu dažādo slāņu un grupējumu vidū personību bija pārlieku daudz). Nāsis labpatikā savilkusi, Džila raudzījās šajā konkrētajā personības apliecinājumā, brīžiem saraudama plecus līdz ausīm, lai piešķirtu lielāku izteiksmību klusam smieklu vilnim vai īsam spiedzienam, jo dejotāji bija taisni neticami līdzīgi cilvēkiem: re, kā melnkoka robots pārlaiž pirkstus sudrabotā robota apakšdelmam, kad abi šķiras un slīd garām…

Renders pārmaiņus veltīja uzmanību te Džilai, te dejotājiem, te nejauka izskata brūvējumam, kas attāli atgādināja kokteili ar viskiju, pārkaisītu jūraszālēm (no kurām ik brīdi augšup varētu uznirt kāds jūras nezvērs, lai norautu dziļumā vēl vienu nelaimes piemeklētu kuģi).

— Čārlij, man šķiet, ka viņi ir īsti cilvēki!

Renders atrāva skatienu no Džilas matiem un zibošajiem auskariem.

Viņš pievērsās mūzikas ieskautajiem dejotājiem lejā uz zāles grīdas, kas atradās mazliet zemāk par galdiņu līmeni.

Tajās metāla čaulās patiešām varētu atrasties cilvēki. Ja tā, tad šī deja liecināja par izcilu meistarību. Kaut arī pietiekami vieglu sakausējumu ražošana nebija nekāda problēma, dejotājam bija jābūt ļoti izveicīgam, lai lēkātu tik brīvi un nepiespiesti, turklāt vēl tik ilgu laiku un ar tādu dabisku grāciju, ja viņš no galvas līdz kājām ieģērbts bruņutērpā — un tas turklāt ne reizes pat neiedžinkstas un nenožvadz.

Pilnīgi bez skaņas…

Viņi slīdēja kā divas kaijas: lielākā — nospodrināta antracīta krāsā, otra — pa logu iespīdējuša mēness stara sudrabainajā mirdzumā.

Pat abiem saskaroties, nebija dzirdama neviena skaņa; ja tāda tomēr bija, to pilnīgi noslāpēja orķestris.

Dun-dun! Cga-čgf

Renders ielēja sev vēl vienu glāzi.

Pamazām robotu kustības pārtapa indiāņu dejā. Renders paskatījās pulkstenī. Parastiem dejotājiem tas būtu par ilgu, viņš nosprieda. Tiem jābūt robotiem. Kad viņš atkal pacēla skatienu, melnais robots aizsvieda sudraboto pēdas desmit tālāk un pagrieza partnerei muguru.

Nekādas metāla skanas.

Interesanti, cik šāda ierīce izmaksā, Renders prātoja.

— Čārlij! Nebija nekādas skaņas! Kā viņi to dabū gatavu?

— Patiešām? — atjautāja Renders.

Gaisma atkal kļuva dzeltena, tad sarkana, zila un visbeidzot zaļa.

— Šķiet, ka tas taču varētu sabojāt viņu mehānismu, vai ne? ,

Baltais robots atrāpoja atpakaļ, un melnais sāka apļot rokas

locītavu, turēdams pirkstos aizdedzinātu cigareti. Kad viņš mehāniski piespieda to pie savas bezvaibstu un bezlūpu sejas, atskanēja smiekli. Sudrabotais robots nostājās viņam priekšā. Melnais atkal aizgriezās, nosvieda cigareti, lēni un bez skaņas saberza to ar kāju, tad strauji pagriezās atpakaļ pret partneri. Vai atkal metīs viņu prom? Nē…

Lēni, kā austrumu garkājainie putni, viņi atsāka deju un daudzkārt lēni pagriezās projām.

Kaut kur apziņas dziļumos Renderu tas uzjautrināja, taču viņš bija pārāk apskurbis, lai vaicātu sev, kas tur tik jocīgs. Viņš atkal pievērsās glāzei un sāka lūkoties pēc jūras nezvēra kokteiļa dibenā.

Džila ieķērās viņam rokā, atkal pievērsdama viņa uzmanību deju grīdai.

Prožektoram tiranizējot visu krāsu spektru, melnais robots lēni, lēni pacēla sudraboto augstu virs galvas un šādā stāvoklī sāka ar to virpuļot apkārt — rokas izstieptas, mugura izliekta, kājas ieplestas, — vispirms lēni, tad arvien ātrāk.

Renders papurināja galvu, lai kaut cik nokratītu reibumu.

Vini griezās tik ātri, kā viņiem vajadzēja krist, vienalga, vai viņi būtu roboti vai cilvēki. Bet viņi nekrita. Viņi bija saplūduši vienā aplī. Pelēks, viendabīgs kopums. Renders nolaida skatienu.

Tad griešanās pamazām kļuva lēnāka, lēnāka, lēnāka… Viņi apstājās.

Mūzika apklusa.

Iestājās klusums. To piepildīja aplausi.

Kad atkal iedegās gaisma, abi roboti stāvēja kā statujas ar sejām pret publiku. Ļoti, ļoti lēni tie paklanījās.

Aplausi pieauga spēkā.

Tad dejotāji pagriezās un nozuda.

Atkal atskanēja mūzika, un gaisma mirdzēja spoži un vienmērīgi. Telpu piepildīja paklusa balsu murdoņa. Renders piebeidza savu jūras nezvēru.

— Ko tu par to domā? — Džila jautāja.

Renders savilka nopietnu seju un atteica: — Vai es esmu cilvēks, kurš sapņo, ka ir robots, vai arī robots, kurš sapņo, ka ir cilvēks? — Pasmīnējis viņš piemetināja: — Es nezinu.

Džila viņam draiski iebukņīja pa plecu, un Renders teica, ka viņa esot piedzērusies.

— Neesmu vis, — Džila protestēja. — Un, ja esmu, tad tikai drusciņ. Ne tik stipri kā tu.

— Man tomēr šķiet, ka tev būtu vajadzīgs ārsts. Tāds kā es. Tagad pat. Iesim projām no šejienes un pabraukāsim ar mašīnu!

— Vēl ne, Čārlij. Es gribu redzēt viņus vēlreiz. Lūdzu!

— Ja es izdzeršu vēl vienu glāzi, es tik tālu vairs nevarēšu redzēt.

— Tad pasūti tasi kafijas.

— Phē!

— Nu tad alu.

— Pacietīšos tāpat.

Uz deju grīdas tagad pulcējās cilvēki, bet Rendera kājas bija kā ar svinu pielietas.

Viņš aizdedzināja cigareti.

— Tātad tu šodien runājies ar suni?

— Jā. Tas bija kaut kas diezgan uztraucošs…

— Vai viņa bija skaista?

— Tas bija vīriešu kārtas suns. Un tik nejauks, ka šausmas!

— Dumjais, es runāju par viņa saimnieci!

— Tu zini, ka es nekad neapspriežu savus pacientus, Džila.

— Bet tu man jau stāstīji, ka viņa esot akla un viņai esot suns. Vienīgais, ko es vēl gribu zināt, ir tas, vai viņa ir skaista.

— Nu… jā un nē. — Viņš zem galda piegrūdās Džilai ciešāk un neizprotami pavēcināja roku. — Nu, saproti…

— Vēlreiz visu to pašu, — Džila sacīja viesmīlim, kurš pēkšņi bija izniris no netālās tumsas. Tas pamāja ar galvu un tikpat pēkšņi nozuda.

— Tur aizpeld mani labie nodomi, — Renders nopūtās. — Re­dzēsim, kā tev patiks, ka tevi izmeklē piedzēries žūpa, — tas ir viss, ko es varu pateikt.

— Tev skurbulis vienmēr ^tri izgaist. Jūsu hipokrātiskie triki.

Renders pavīpsnāja wf pameta skatienu pulkstenī.

— Man rīt jābūt Konefcftkutā. Ņemšu Pītu ārā no tās idiotiskās skolas…

Džila nopūtās — šis temats viņai bija apnicis.

— Man šķiet, tu pārāk daudz raizējies par viņu. Kurš bērns gan nevar salauzt potīti? Tas pieder pie augšanas grūtībām. Es septiņu gadu vecumā salauzu deteas locītavu. Tas bija negadījums. Nav skolas vaina, ka šad tad tiem jānotiek.

— Kā tad, velns viņus rāvis! — Renders norūca, paņemdams tumšo glāzi no tumšās, paplātes, ko pienesa tumšādainais apkalpotājs. — Ja viņi nevar5 Strādāt, kā pienākas, es atradīšu citus, kas to var.

Džila paraustīja plecus.

— Dari, kā zini. Es varu spriest tikai pēc tā, ko izlasu avīzēs. Un tu joprojām cieni Davosu, kaut arī zini, ka Scntmoricā apgrozās labāko aprindu cilvēki? — pēc brīža viņa piebilda.

— Atceries taču, ka mēs taisāmies tur slēpot! Davosā ir labāki nobraucieni.

— Šovakar es ne pa vienu nevarētu nobraukt, vai ne?

Renders saspieda viņas roku.

— Ar mani kopā varētu, mīlulīt.

Un viņi malkoja dzērienu, smēķēja cigaretes un turēja viens otra roku, līdz pāri beidza dejot un atgriezās malā pie saviem nelielajiem galdiņiem, krāsainās gaismas sāka atkal apļot pa zāli, krāsodamas dūmu mākoņus no elles kvēluma līdz saullēkta blāzmai un atkal atpakaļ, un basi dunēja: dun!

Čga-čga!

— Ai, Čārlij! Re, kur viņi atkal ir!

Debesis pletās virs galvas kristāla dzidrumā. Ceļi bija tīri. Vairs nesniga.

Džila elpoja rāmi kā aizmigusi. S-7 joņoja pa pilsētas tiltiem. Kad Renders sēdēja pilnīgi nekustīgi, viņš spēja pārliecināt sevi, ka piedzēries ir tikai viņa ķermenis, taču pie mazākās galvas kustības telpa ap viņu sāka dejot. Tad viņš iztēlojās, ka atrodas sapnī un ir tā visa Veidotājs.

Vienu mirkli tā bija patiesība. Viņš pagrieza lielo pulksteni debesīs gabaliņu atpakaļ un snaudā pasmaidīja. Nākamajā brīdī viņš atkal bija nomodā un vairs nesmaidīja.

Visums bija atriebies viņam par šo lepnību. Vienu īsu, atpazītu mirkli, ko caurstrāvoja bezpalīdzība — tik patīkama, ka viņš tai nespēja pretoties, — tas bija licis viņam vēlreiz maksāt ar vīziju ezera dibenā, un, kad viņš atkal tuvojās vrakam pasaules dzīļu dibenā — kā peldētājs, kas nespēj runāt, — viņš izdzirda, kā kaut kur no augstumiem virs Zemes cauri ūdeņu blāķiem līdz viņam atplūst Vilka Fenrisa kauciens, kad tas grasās aprīt mēnesi; taja pašā brīdī viņš saprata, ka šī skaņa ir tikpat daudz līdzīga likteņa spriedumam, cik maz blakus sēdošā sieviete līdzīga mēnesim. Visos sīkumos. No visiem viedokļiem. Un viņu pārņēma bailes.

III

« … vienkāršība, tiešums un pabeigtība. Tā ir Vinčesteras katedrāle,» vēstīja ceļvedis. «Ar savām milzu stumbriem līdzīgajām kolonnām, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem, tā iegūst nesaudzīgu varu pār sev piederošo telpu: griesti ir horizontāli, un katrs posms pats par sevi ir stabilitātes un noteiktības iemiesojums. No tās patiesi šķiet strāvojam Viljama Iekarotāja gars. Nicinājums pret sīkiem greznojumiem un nedalītā mīlestība pret citu pasauli itin kā rada piemērotu vidi kādam Malorija stāstam…»

— Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem, — sacīja gids. — Ar savu vienkāršoto gropējumu tie aizsāka to, kas vēlāk kļuva par ierastu elementu…

— Fū! — Renders novilka, taču paklusi, jo viņi kopā ar tūristu grupu staigāja pa baznīcu.

— Cst! — apsauca Džila (īstajā uzvārdā Fotloka) Devila.

Taču redzētais ne vien nogurdināja Renderu, bet arī atstāja uz viņu jūtamu iespaidu.

Nepatikas demonstrēšana pret Džilas hobiju viņam bija kļuvusi par tādu kā automātisku ieradumu, tādēļ viņš drīzāk būtu ar mieru sēdēt zem austrumnieku spīdzināšanas ierīces, kas pilina uz galvas ūdeni, nekā atzīt, ka reizēm viņš ļoti labprāt staigā cauri šīm arkādēm, galerijām, ejām un tuneļiem, un, bez elpas palikdams, kāpj pa augstajām, līkumotajām torņu kāpnēm.

Tā nu viņš ļāva skatienam slīdēt visam pāri, aizvērdams acis, visu to sadedzināja, tad atkal uzbūvēja no gruzdošajiem atmiņu pelniem, lai kaut kad vēlāk varētu šo veikumu atkārtot un piedāvāt redzēto ainu savai vienīgajai pacientei, kura spēja redzēt tikai šādā veidā. Šī ēka viņam izraisīja mazāku nepatiku par citām. Jā, to viņš aizvedīs Eilīnai.

Kamēr Renders staigāja kopā ar citiem, pārmetis mēteli pāT roku un ļoti vēlēdamies sameklēt cigareti, fotoaparāts viņa smadzenēs fiksēja visu apkārt redzamo. Viņš apņēmīgi ignorēja gidu, uzskatīdams šādu rīcību par cilvēciska protesta vienkāršāko izpausmi. Staigādams pa Vinčesteras katedrāli, Renders atsauca atmiņā divus pēdējos seansus ar Eilīnu Šalotu. Viņš atcerējās savu gandrīz nevilšo Ādama manieri, nosaucot viņai visu garāmejošo dzīvnieku vārdus — un priekšgalā, protams, gāja tas viens, kuru Eilīna visvairāk vēlējās redzēt, un viņa paša nemiers to bija iekrāsojis baismos toņos. Vēlāk, pēc botāniska teksta apguves veidodams lauku puķes un nosaukdams to vārdus, viņš bija izjutis bukolisku pacilātību.

Līdz šim viņi bija vairījušies no pilsētām, mašīnām un aparātiem. Pat ieraugot vienkāršus, piesardzīgi aprakstītus priekšmetus, Eilīnas emocijas joprojām bija pārāk spēcīgas, un Renders pagaidām neriskēja iesviest viņu tik sarežģītā un haotiskā pasaulē; pilsētu vajadzēs būvēt lēni un pamazām.

Kaut kas strauji aiztraucās debesīs virs katedrāles, radīdams dobju dunoņu. Renders uz brītiņu saņēma Džilas roku savējā un, abu skatieniem sastopoties, uzsmaidīja viņai. Zinādama, ka ir gandrīz skaista, Džila parasti pamatīgi nopūlējās, lai šo «gandrīz» robežu pārvarētu. Taču šodien viņas mati bija vienkārši atsukāti atpakaļ un savīti mezglā, arī acis un lūpas palikušas nekrāsotas; atsegtās ausis izskatījās mazas un baltas, un nez kāpēc itin kā nosmailinātas.

— Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem, — viņš pačukstēja. — Ar savu vienkāršoto gropējumu tie aizsāka to, kas vēlāk kļuva par ierastu elementu.

— Fū! — viņa novilka.

— Cst! — apsauca kāda netālu stāvoša brūni iedegusi sieviete, kuras seja, viņai savelkot un atslābinot lūpas, šķita ieplaisājam un atkal savelkamies kopā.

Vēlāk, kad viņi gāja atpakaļ uz viesnīcu, Renders jautāja: — Vai ar Vinčesteru esam galā?

— Ar Vinčesteru esam galā.

— Esi apmierināta?

— Esmu.

— Labi, tad pēcpusdienā mēs varam braukt projām.

— Varam.

— Uz Šveici…

Džila apstājās un sāka virpināt viņa svārku pogu.

— Vai mēs nevarētu vispirms vēl pāris dienas apskatīt kādas no vecajām franču pilīm? Tās taču ir tepat Lamanša viņā pusē, un, kamēr es skatīšos, tu varēsi nomēģināt visus vietējos vīnus…

— Labi, — Renders piekrita.

Mazliet pārsteigta viņa paskatījās augšup.

— Ko? Neturēsies pretī? — viņa pasmaidīja. — Kur palicis tavs cīņas spars, ka tu jauj man sevi tā izrīkot?

Sadevušies rokās, viņi gāja tālāk, un Renders teica: — Vakar, kamēr mēs joņojām pa tās vecās pils iekšieni, es dzirdēju vārgu vaidu, un tad kāda balss iesaucās: «Mīļā Dieva vārdā, Montresor!» Tas laikam bija mans cīņas spars, jo cs esmu drošs, ka balss bija manējā. Esmu atmetis der Geist der stets vemeint. Pax vobiscum! Braucam uz Franciju! Alors!

— Mīļais Rcndij, tikai pāris dienas…

— Āmen! — viņš noteica. — Kaut gan manas saziestās slēpes jau sāk apkalst.

Tā viņi arī izdarīja, un trešās dienas rītā, kad Džila ieminējās par Spānijas pilīm, Renders skaļi piezīmēja, ka psihologi dzerot un tikai kļūstot nikni, bet psihiatri, kā dzirdēts, dzerot, kļūstot nikni un plēšot traukus. Saklausīdama šajos vārdos slēptus draudus savai iegādātajai māla trauku kolekcijai, Džila pakļāvās Rendera vēlmei doties slēpot.

Brīvs! Renders gandrīz izkliedza to skaļi.

Sirdspuksti dunēja viņam galvā. Viņš spēcīgi saliecās. Tad pagriezās pa kreisi. Vējš sitās viņam sejā, ledus kristālu brāzma kā smilšpapīra lodes šāvās garām un nobrāza viņam vaigus.

Viņš traucās uz priekšu. Jā — pasaule bija beigusies Veisflūjohā, un Dorftāle veda lejup un projām no šiem vārtiem.

Viņa kājas bija divas mirdzošas upes, kas brāzās pāri sastingušajiem, izliektajiem līdzenumiem; tās nevarēja aizsalt. Lejup! Viņš peldēja. Prom no visām pasaules telpām. Prom no smacējošās šļauganības, no ikdienas neskaitāmajām, ar karoti iedotajām ērtībām, no uzspiestajām izklaidēm, kas centās nocirst galvas hidrai — brīvajam laikam. Prom!

Traucoties lejup pa slēpju sliedēm, viņš juta neatvairāmu vēlēšanos paskatīties pār plecu atpakaļ, it kā gribētu redzēt, vai pasaule, ko viņš atstājis aizmugurē, augšā, nav palaidusi viņam pa pēdām kādu baismīgu sevis iemiesojumu, kurš kā ēna slīdētu viņam pakaļ, vajātu viņu un vilktu atpakaļ uz siltu, gaišu zārku debesīs, kur viņu noguldītu atdusamies ar alumīnija smailes caururbtu gribu un maiņstrāvas vainaga nosmacētu garu.

— Es tevi ienīstu! — viņš izdvesa caur sakostiem zobiem, un vējš aiznesa vārdus atpakaļ; tad viņš iesmējās, jo allaž mēdza analizēt savas emocijas — tas bija kļuvis par refleksu —, un piebilda: — Uz skatuves iznāk Orests, vājprātīgais, kam pakaļ dzenas fūrijas…

Pēc kāda laika slīpums pārgāja līdzenumā; nobrauciens beidzās, un Renders bija spiests apstāties.

Tad viņš izsmēķēja cigareti un uzbrauca atpakaļ virsotnē, lai varētu laisties lejā vēlreiz — bez ārstnieciskiem nolūkiem.

Tovakar viņš sēdēja lielajā tūristu mītnē pie kamīna, ar patiku juzdams, kā nogurušajos muskuļos ieplūst siltums. Džila masēja viņam plecus, bet viņš tikmēr spēlēja ar liesmām Roršaha testu un uzgāja tajās liesmojošu kausu, taču to tajā pašā brīdī viņam no rokām izrāva sauciens pāri Deviņu Kamīnu zālei — kāds izrunāja viņa vārdu.

— Čārlz Render! — balss teica (tikai vārds izskanēja drīzāk kā «Šārlz Randcr»), un Renders tūdaļ pagrieza galvu balss virzienā, kaut arī acīs vēl brīdi dejoja iztēles ainu atspulgi un neļāva tūlīt saskatīt balss īpašnieku.

— Moriss? — pēc brīža viņš jautāja. — Bartelmecs?

— Jā gan, — skanēja atbilde, un tad Renders ieraudzīja pazīstamus sirmas galvas apveidus ar jau padilušu laukumu virspusē; šī galva itin kā izauga tieši no pleciem, un uz leju no tās ap vīna mucai līdzīgu stāvu bija apstiepts pinkains sarkanzils džemperis. Runātājs nāca cauri zālei uz viņu pusi, veikli līkumodams starp izmētātajām nūjām, sastatīto slēpju kaudzēm un cilvēkiem, kuri, tāpat kā Renders un Džila, bija sasēdušies uz grīdas kur kurais.

Renders piecēlās, izstaipījās un sarokojās ar pienācēju.

— Tu esi pieņēmies svarā, — teica Renders. — Tas nav veselīgi.

— Blēņas, tie visi ir muskuļi. Nu, kā tad tev klājies visu šo laiku, un ko tu dari tagad? — Viņš paskatījās lejup uz Džilu, un tā atbildēja viņam ar smaidu.

— Tā ir mis Devila, — Renders teica.

— Džila, — viņa piebilda.

Pienācējs viegli paklanījās, beidzot atlaizdams Rendera smeldzošo plaukstu.

—… un tas ir profesors Moriss Bartelmecs no Vīnes, — Renders turpināja, — visu veidu dialektiskā pesimisma tumsonīgais sekotājs un izcils celmlauzis neirolīdzdalības laukā — lai gan, paskatoties uz viņu, to nekad nevarētu pateikt. Man vairāk nekā gadu bija tā laime būt viņa audzēknim.

Bartelmecs piekrītoši pamāja ar galvu, nopētīja degvīna pudeli, ko Renders izvilka no plastmasas maisiņa, un paņēma viņa piedāvāto saliekamo glāzīti, ko devējs tūlīt piepildīja līdz malām.

— Ā, tu joprojām esi labs ārsts, — viņš nopūtās. — Tūlīt uzstādīji īsto diagnozi un parakstīji labākās zāles. Nozdrovia!

— Septiņi gadi vienā malkā, — sacīja Renders, vēlreiz piepildīdams glāzītes.

— Nu tad iedzersim vēlreiz, lai tos īsinātu!

Viņi novietojās uz grīdas, un liesmas rūkdamas plandījās lielajā ķieģeļu kamīnā, ārdot baļķus pa gadu gredzeniem arvien plānākus un vēršot tos atkal zaros un tievos žagariņos.

Renders piemeta ugunij jaunas pagales.

— Es lasīju tavu pēdējo grāmatu pirms gadiem četriem, — beidzot nevērīgā tonī teica Bartelmecs.

Renders apsvēra, ka laika atstarpe uzminēta pareizi.

— Vai pašlaik tu arī nodarbojies ar kādiem pētījumiem?

Renders laiski bikstīja uguni.

— Jā, — viņš atteica, — šo to daru.

Viņš pameta skatienu uz Džilu — tā snauda, atspiedusi galvu pret lielo ādas klubkrēslu, uz kura stāvēja viņa instrumentu soma; mierīgajā sejā atblāzmojās uguns sārtums un ņirbošo liesmu ēnas.

— Esmu sastapies ar diezgan neparastu parādību un sācis šādus tādus eksperimentus — ceru, ka vēlāk to aprakstīšu grāmatā.

— Neparastu parādību? Kādā ziņā?

— Pirmkārt, paciente ir akla kopš dzimšanas.

— Un tu izmanto DNPU?

— Jā. Viņa grib kļūt par Veidotāju.

— Verfluchter! Vai tu zini, kādas tam var būt sekas?

— Protams.

— Vai esi dzirdējis par nabaga Pjēru?

— Nē.

— Tas ir labi — tad to izdevies sekmīgi noslēpt. Pjērs bija filozofijas students Parīzes universitātē, un viņš rakstīja disertāciju par apziņas evolūciju. Pagājušā vasarā viņš nolēma, ka viņam jāizpēta pērtiķa apziņa — laikam tāpēc, lai varētu salīdzināt zemāku saprāta līmeni ar savējo. Tā vai citādi, viņam izdevās nelegāli piekļūt DNPU un ielauzties mūsu spalvainā radinieka smadzenēs. Nav vairs iespējams uzzināt, cik tālu viņš tika, pakļaudams dzīvnieku stimulu bankai, taču, pēc visa spriežot, pērtiķi izbiedēja kaut kas no tās jomas, kas nav acumirklī pārraidāma no cilvēka uz pērtiķi — satiksmes trokšņi un tā tālāk. Pjērs kopš tā laika mitinās polsterētā kamerā un visas viņa reakcijas ir tādas kā izbiedētam pērtiķim. Tā viņš nepabeidza savu disertāciju, toties tagad pats var kalpot par materiālu kāda cita zinātnieka pētījumiem, — nobeidza Bartelmecs.

Renders papurināja galvu.

— Varens stāsts, — viņš klusu noteica, — taču manā rīcībā nekā tik dramatiska nav. Esmu sastapis izcili stabilu personību — būtībā psihiatri, tādu, kas jau bijusi pakļauta parastajām analīzēm. Viņa grib kļūt par neirolīdzdalībnieci, taču to nejauj akluma izraisītās bailes. Es viņai pakāpeniski atklāju visu redzamo parādību diapazonu. Kad būšu to beidzis, viņai jābūt jau pilnīgi pieradušai pie redzes ainām, tāpēc viņa varēs visu uzmanību veltīt terapijai un redzētais vairs viņu, tā sakot, neapžilbinās. Mums bijuši jau četri seansi.

— Un?…

— Un sokas lieliski.

— Tu esi par to tik pārliecināts?

— Jā — tik pārliecināts, cik nu šai jomā vispār iespējams.

— Hm… — Bartelmecs novilka. — Pasaki man vienu: vai tev nav licies, ka viņai ir pārāk spēcīga griba? Es domāju — vai tur neslēpjas kāds uzmācīgi pavēlošs komplekss, kas skar visu līdz šim apgūto?

— Nē.

— Vai viņa kādreiz nav ņēmusi virsroku fantāzijas virzīšanā?

— Nē!

— Tu melo, — Bartelmecs vienkārši noteica.

Renders sameklēja cigareti. Aizdedzinājis to, viņš pasmaidīja.

— Vecais skolmeistar, vecais viltniek, — viņš teica padodamies, — gadi nav notrulinājuši tavu uztveres asumu. Sevi es varu piemānīt, bet tevi nekad… Jā, patiesību sakot, viņu tiešām ir diezgan grūti turēt grožos. Viņa negrib apmierināties ar redzēto vien. Viņa jau tagad tiecas pati ķerties pie veidošanas. Tas ir pilnīgi saprotams — gan viņai, gan man, — taču apzināta jēdzienu izpratne laikam ir diezgan grūti saskaņojama ar emocionālo uztveri. Dažos gadījumos viņa ir ņēmusi virsroku, tomēr es katru reizi gandrīz tūlīt pat esmu atguvis kontroli. Noteicējs par stimulu banku tomēr esmu es pats.

— Hm… — Bartelmecs domīgi norūca. — Vai tev ir pazīstams tāds budistu sacerējums, ko sauc par Šankaras katķismu?

— Šķiet, ka ne.

— Tad es tev tūlīt nolasīšu par to lekciju. Tas izvirza postulātu — protams, ne jau ārstnieciskos nolūkos — par patiesā un viltus ego pastāvēšanu. Patiesais ego ir tā cilvēka daļa, kura ir nemirstīga un dosies uz nirvānu — citiem vārdiem, dvēsele. Labi. Nu, un viltus ego, no otras puses, ir normālais saprāts, ko apvij ilūzijas: tā apziņa — vienalga, mana vai tava, vai kāda cita, — ko mēs vienmēr esam pazinuši kā profesionāļi. Skaidrs? Skaidrs. Tālāk: to vielu, no kuras veidots šis viltus ego, viņi sauc skandhas. Tā ietver jūtas, uztveri, tieksmes, pašu apziņu un pat fizisko veidolu. Pavisam nezinātniska būšana. Jā. Bet tas nav tas pats, kas neirozes vai kādi no mistera Ibsena mūža meliem, vai kaut kas līdzīgs halucinācijām, — nē, kaut arī tas viss ir aplams, kā jau daļa no viltus veidojuma. Katra no piecām skandhas ir daļa no ekscentriskuma, ko mēs saucam par identitāti, un tam visam pa virsu nāk neirozes un visas citas ar to saistītās padarīšanas, kas gādā mums darbu. Skaidrs? Skaidrs. Es tev lasu šo lekciju tāpēc, ka man vajadzīga dramatiska terminoloģija tam, ko gribu tev pateikt, — redzi, es gribu pateikt kaut ko dramatisku. Iedomājies, ka skandhas guļ dīķa dibenā, neirozes met sīkus vilnīšus virspusē, bet «patiesais ego», ja tāds vispār ir, guļ aprakts dziļi dibenā zem smiltīm. Re, tā. Vilnīši aizpilda… ē… Zwischenwelt… telpu starp objektu un subjektu. Skandhas ir daļa no subjekta — tās ir neaizstājamais pamats, vina īstenā būtība. Vai pagaidām tu tiec man līdzi?

— Ar daudzām iebildēm.

— Labi. Tagad, kad esmu izskaidrojis savu terminoloģiju, es sākšu to lietot. Tu spēlējies ar šīm skandhas, nevis ar vienkāršām neirozēm. Tu centies regulēt šīs sievietes vispārējo priekšstatu par sevi un par pasauli. Un šim nolūkam izmanto DNPU. Tas ir tas pats, kas eksperimentēt ar psihopātu vai pērtiķi. Var likties, ka viss iet labi, bet jebkurā brīdī iespējams, ka tu izdari kaut ko tādu — teiksim, parādi viņai kādu skatu vai skatījuma aspektu, — kas iedragā viņas būtību, lauž kādu no šīm skandhas, un — brakš! — notiks izlaušanās cauri dīķa dibenam. Uzmutuļos atvars un aizraus tevi — kas zina, kurp? Es negribu, lai tu kļūsti par manu pacientu, jaunais viltniek, tāpēc silti iesaku šo eksperimentu pārtraukt. DNPU nedrīkst izmantot šādā veidā.

Renders iemeta cigareti kamīnā un sāka skaitīt, saliekdams pirkstus.

— Pirmkārt, — viņš teica, — tu no mušas taisi varenu ziloni. Visa mana darīšana ir tikai pieregulēt viņas apziņu papildus uztveres laukam. Lielu daļu te veido tīrie pārnesumi no citiem maņu orgāniem. Otrkārt, viņas emocijas sākumā tiešām bija diezgan sakāpinātas, jo to pamatā bija fizisks defekts, taču tai stadijai mēs jau esam garām. Tagad viņa uztver rādīto vienkārši kā jaunumu. Un drīz tas kļūs pavisam ikdienišķs. Treškārt, Eilīna pati ir psihiatre — pietiekami izglītota šajos jautājumos — un ļoti labi saprot, cik smalks un sarežģīts ir mūsu darāmais. Ceturtkārt, viņas identitātes apziņa un viņas vēlmes, vai skandhas, vai kā nu tu tās gribētu dēvēt, ir tik stipras kā Gibraltāra klints. Vai tu aptver, kāda saspringta griba vajadzīga, lai akls cilvēks iegūtu tādu izglītību, kāda ir viņai? Tam bija vajadzīga dzelzs griba un reizē askēta emocionālā kontrole…

—… un, ja acumirklīgā uztraukuma brīdī lūzīs kaut kas tik neredzēti stiprs, — Bartelmecs teica un skumji pasmaidīja, — tad lai Zigmunda Freida un Karla Junga ēnas stāv tev klāt tumsības ielejā! Ja acumirklīgā «piektkārt» bndī lūzīs kaut kas tik neredzēti stiprs… — Viņš noklakstināja pirkstus. — Vai viņa ir skaista?

Renders pievērsa skatienu ugunij.

— Gudri darīts, — Bartelmecs nopūtās. — Sārtie liesmu atspulgi neļauj man spriest, vai tu sarksti, vai ne. Tomēr man aizdomas, ka jā, un tas nozīmē, ka tu saproti: par satraucošu stimulu vari kļūt tu pats. Šovakar es aizdedzināšu sveci Ādlera portreta priekšā un lūgšu, lai viņš dod tev spēku sekmīgi sacensties divkaujā ar savu pacienti.

Renders paskatījās uz Džilu, kura joprojām gulēja. Pastiepis roku, viņš atglauda meičai no sejas atrisušu matu cirtu.

— Un tomēr, — Bartelmecs piebilda, — ja tu šo eksperimentu turpināsi un tiksi līdz sekmīgām beigām, es ar lielu interesi gaidīšu parādāmies tavu zinātnisko sacerējumu. Vai es esmu tev stāstījis, ka man gadījies ārstēt vairākus budistus, taču ne reizi es neesmu atradis «patieso ego»?

Abi iesmējās.

Līdzīga man, bet citāda — viņa, kas turas pie pavadas un smaržo pēc bailēm, maza, pelēka -un neredzīga. Grrr, un viņš nožņaugsies savā kaklasiksnā. Galva viņam ir tukša kā cepeškrāsns, līdz Viņa piespiež pogu un tajā izcepas pusdienas. Kad runā, viņi nesaprot, tomēr viņi ir līdzīgi man. Vienu dienu es kādu nogalināšu… kāpēc? Pagrieziens.

— Trīs soļi. Augšup. Stikla durvis. Rokturis pa labi.

Kāpēc? Uz augšu, stāva šahta lejup. Lejā dārzi. Jauki smaržo. Zāle, slapji dubļi, koki un svaigs gaiss. Es redzu. Tomēr putnu dziesmas ir ieraksti. Es redzu visu. Es.

— Lifts. Četri soļi.

Lejup. Jā. Gribas izgrūst skaļas rīkles skaņas, muļķīga sajūta. Tīrs, gluds, daudz koku. Dievs… Viņai patīk sēdēt uz sola, košļāt lapas un baudīt liegu gaisu. Nevar to visu redzēt kā es. Varbūt tagad kaut ko…? Nē.

Sauks mani par slikto Sigmundu šeit zālē, zem kokiem… Nē, jāpaciešas. Žēl. Lieliska vieta.

— Ej uzmanīgi!

Uz priekšu. Pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, tagad koki un zāle. Sigmunds redz. Ejam… Ārsts ar aparātu aizdod viņai savas acis. Grrr, un viņš vairs nerīstīsies. Baiļu smaržas vairs nav.

Dziļa ala zemē, jāaprok acis. Dievs ir akls. Sigmunds redz. Viņas acis tagad ir pilnas, un viņam bail no zobiem. Jāliek viņai redzēt un jāuznes viņa augstu debesīs, lai viņa redz, prom debesīs. Atstāj mani te, atstāj Sigmundu vienu, lai es neredzu neko. Es izrakšu zemē dziļu alu…

Kad Džila pamodās, pulkstenis jau rādīja pāri desmitiem. Viņai pat nevajadzēja pagriezt galvu, lai saprastu, ka Renders ir jau prom. Viņš rītos nemēdza ilgi gulēt. Džila izberzēja acis, izstaipījās, pagriezās uz sāniem un pacēlās uz elkoņa. Pametusi iesāņus skatienu pulksteni uz naktsgaldiņa, viņa pasniedzās pēc cigaretes un šķiltavām.

Ievilkdama dūmu, viņa secināja, ka tuvumā nav pelnu trauka. Skaidrs — Renders pārlicis to uz kumodes, jo viņam nepatīk, ka smēķē gultā. Ar nopūtu, kura beigās izklausījās pēc šņāciena, viņa izslīdēja no gultas un uzmeta uz pleciem rītakleitu, negaidīdama, kamēr pelnu smaile kļūs pārāk gara.

Džilai ļoti nepatika celšanās, bet, ja nu tas izdarīts, lai tad diena sākas un turpinās un lai nekas netraucē tās ierasto ritmu.

— Rauj viņu velns! — Džila ar smaidu noteica. Viņai būtu gribējies paēst brokastis gultā, bet nu jau bija pārāk vēls.

Prātodama, ko vilkt mugurā, viņa pamanīja kaktā atslietu svešu slēpju pāri. Vienai slēpei bija piesprausta lapiņa. Džila piegāja klāt.

«Brauc man pakaļ,» tur bija rakstīts.

Viņa papurināja galvu, pauzdama enerģisku noraidījumu, un sajuta nelielas skumjas. Džila bija slēpojusi divas reizes mūžā, un slēpošana viņu biedēja. Vajadzētu gan izmēģināt vēlreiz, viņa nodomāja, — viņš taču bija tik piekāpīgs attiecībā uz vecajām pilīm, — tomēr atmiņas par šaušalīgo joņošanu lejup viņai likās tik neciešamas (divas reizes tā bija beigusies taisni kupenā), ka Džila sarāvās un atkal sajuta mokošo reiboni, ko bija izbaudījusi iepriekšējos mēģinājumos.

Tāpēc viņa tikai nomazgājās dušā, saģērbās un devās lejā ēst brokastis.

Iedama garām lielajai zālei, viņa pameta tajā skatienu un redzēja, ka visi deviņi kamīni jau kuras rūkdami. Vairāki slēpotāji sārtām sejām stāvēja galvenā kamīna priekšā, sildīdami rokas. Tomēr zāle nebija pilna. Uz paliktņiem atradās tikai daži pāri pilošu zābaku, uz pakaramajiem karājās dažas spilgtas cepurītes, un parastajā vietā pie durvīm bija pieslieti vairāki mitri slēpju pāri. Tuvāk zāles vidum atvilktajos krēslos sēdēja daži cilvēki un lasīja avīzes, smēķēja vai klusi sarunājās. Nevienu pazīstamu viņa neredzēja, tāpēc devās tālāk uz ēdamzāles pusi.

Ejot garām reģistrācijas galdam, Džila izdzirda veco dežurantu saucam viņu vārdā. Pasmaidījusi viņa piegāja tam klāt.

— Vēstule, — večuks paskaidroja un pagriezās pret plauktiņu. — Te būs, — un viņš pasniedza Džilai meklēto. — Šķiet, ka svarīga.

Džila ievēroja, ka vēstule trīs reizes pārsūtīta uz citu adresi. Aploksne bija brūna un apjomīga, un sūtītājs, kā liecināja atpakaļadrese, bija viņas advokāts.

— Paldies!

Džila aizgāja un apsēdās pie lielā loga, kurš pavēra skatienam ziemas dārzu, slidotavu un attālāk — līkumotu taku, nosētu sīkiem cilvēciņiem ar slēpēm pār pleciem. Samiegusi acis spilgtā baltuma priekšā, viņa atplēsa aploksni.

Jā, tas nu bija galā. Advokāta īsajai vēstulei klāt bija pielikta šķiršanās apliecības kopija. Viņa pavisam nesen bija nolēmusi saraut juridiskās saites ar misteru Fotloku, no kura uzvārda bija atteikusies jau pirms pieciem gadiem, kad viņi aizgāja katrs uz savu pusi. Tagad, panākusi gribēto, viņa vairs īsti nezināja, ko iesākt tālāk. Šā vai tā, mīļajam Rendijam tas būs varens pārsteigums, viņa nodomāja. Vajadzēs izdomāt kādu pietiekami nevainīgu ieganstu, lai darītu viņam to zināmu. Izvilkusi pūdernīcu ar spogulīti, viņa izmēģināja jautājošu sejas izteiksmi: «Ko tu par to saki?» Labi, to visu vēlāk. Kaut gan pārāk ilgi vilcināties arī nevar… Trīsdesmitā dzimšanas diena kā mākonis melnēja pavisam drīz — aprīlī, jau pēc četriem mēnešiem. Jā… Džila viegli uzkrāsoja lūpas, vēlreiz nopūderēja dzimumzīmi un paslēpa izraudzīto sejas izteiksmi pūdernīcā vēlākai lietošanai.

Ēdamzālē Džila ieraudzīja doktoru Bartelmecu — viņš sēdēja pie milzīgas olu kulteņa porcijas, ko papildināja tumšu desiņu virtene, vairākas dzeltenu grauzdiņu kaudzītes un pusizdzerta apelsīnu sulas krūze. Turpat blakus uz sildītāja kūpēja kafijas kanna. Ēzdams viņš mazliet saliecās uz priekšu, un dakšiņa viņa rokā zibēja kā vējdzirnavu spārns.

— Labrīt! — Džila sveicināja.

Bartelmecs paskatījās augšup.

— Mis Devila — Džila… Labrīt! — Viņš pamāja uz tukšo krēslu sev pretī. — Lūdzu, piebiedrojieties man!

Viņa apsēdās, un, kad pienāca viesmīlis, teica: — Man visu to pašu, tikai par deviņām desmitdaļām mazāk.

Tad viņa atkal pievērsās Bartelmecam.

— Vai jūs šodien esat redzējis Čārlzu?

— Diemžēl ne, — viņš noplātīja rokas, — kaut gan cs gribēju turpināt mūsu diskusiju tagad, no rīta, kamēr viņa prāts vēl skaidrāks un vieglāk lokāms. Diemžēl tiem, kas labi guļ, diena sākas ap otrā cēliena vidu.

— Es parasti ierodos starpbrīdī un palūdzu, lai kāds man īsi atstāsta iepriekš notikušo, — Džila teica. — Varbūt jūs varat turpināt diskusiju ar mani? Mans prāts vienmēr ir viegli lokāms, un manas skandhas ir labā stāvoklī.

Viņu skatieni sastapās, un Bartelmecs nokoda kumosu grauzdiņa.

— Jā, — viņš beidzot teica, — tā jau man likās. Nu labi… Ko jūs zināt par Rendera darbu?

Viņa iekārtojās krēslā ērtāk.

— Hm… Tā kā viņš ir šauri specializējies šaurā specialitātē, man grūti spriest par to mazumiņu, ko viņš pastāsta par savu darbu. Man ari labprāt gribētos reizēm ieskatīties citu cilvēku prātos — protams, tāpēc, lai uzzinātu, ko viņi domā par mani, ^ bet ilgi gan es tur laikam nevarētu izturēt. Sevišķi jau tāda cilvēka prātā, — viņa pa jokam noskurinājās, — kam ir kaut kādi traucējumi. Es laikam pārāk justu līdzi vai pārāk satrauktos, vai tamlīdzīgi. Un tad, spriežot pēc tā, ko esmu lasījusi, — blīkš! — saistītās maģijas ceļā viņa problēma kļūtu par manējo. Čārlzam gan problēmu nemēdz būt, — pēc brīža viņa turpināja, — vismaz ar mani viņš tās neapspriež. Tomēr pēdējā laikā es kļūstu domīga. Tā aklā sieviete un viņas runājošais suns, šķiet, ir pārāk aizņēmuši viņa domas.

— Runājošs suns?

— Jā, viņas redzīgā acs ir suns, viens no tiem operētajiem mutantiem.

— Interesanti… Vai jūs esat to sievieti redzējusi?

— Nekad.

— Tā, tā, — Bartelmecs domīgi novilka. — Reizēm ārsts sastop pacientu, kura problēmas ir tik radnieciskas viņējām, ka seansi kļūst ārkārtīgi postoši, — viņš sacīja. — Es vienmēr esmu to izjutis, ārstējot citu psihiatru. Varbūt Čārlzs šajā situācijā saskata paralēli ar kaut ko tādu, kas nomoka viņu pašu. Viņa personisko analīzi es nevadīju. Es nezinu visus viņa prāta līkločus, kaut arī viņš labu laiku bija mans skolnieks. Viņš vienmēr bija atturīgs, diezgan mazrunīgs, tomēr atsevišķās reizēs prata būt itin pavēlošs… Kas vēl pašlaik nodarbina viņa prātu?

— Viņš pastāvīgi raizējas par savu dēlu Pīteru. Piecu gadu laikā viņš piecas reizes mainījis tam skolu.

Viesmīlis atnesa Džilai brokastis. Sakārtojusi salveti, viņa pievilka krēslu tuvāk galdam.

— Un vēl viņš pēdējā laikā cītīgi lasa pašnāvību priekšvēstures un runā par tām, runā par tām, runā par tām…

— Ar kādu mērķi?

Džila paraustīja plecus un sāka ēst.

— To viņš nekad nav teicis, — viņa sacīja, paceldama skatienu. — Varbūt viņš kaut ko raksta…

Ticis galā ar kulteni, Bartelmecs ielēja sev vēl tasi kafijas.

— Vai jūs biedē šī viņa paciente? — viņš jautāja.

— Nē… Jā, — Džila sastomījās. — Biedē gan.

— Kāpēc?

— Man bail no saistītās maģijas, — viņa, viegli pietvīkdama, atzinās.

17312

— Ar to var saprast daudz ko.

— Taisnība, — Džila piekrita. Pēc brītiņa viņa piebilda: — Mums abiem rūp viņa labklājība, un draudus mēs saskatām vienā un tai pašā apstāklī. Tāpēc es gribētu jums kaut ko lūgt.

— Dariet to!

— Parunājiet ar viņu vēlreiz, — Džila lūdza. — Pierunājiet mest šo lietu pie malas!

Bartelmecs salocīja salveti.

— Es gribēju to darīt pēc pusdienām, — viņš sacīja, — tāpēc ka ticu pestīšanas rituāla nozīmībai. Es to darīšu.

Mans tālais un diženais tēvs!

Jā, skola ir lieliska, manai potītei iet tā, kā Tu ceri, un kompānija klasē ir normāla. Nē, man netrūkst naudas, uzturs nav nepietiekams un man nav grūti iekļauties jaunajā programmā. Vai tas Tev pa prātam ?

Ēku es neaprakstīšu, jo šo briesmoni Tu jau esi redzējis. Apkārtni aprakstīt nevaru, jo tā pagaidām gul zem aukstiem, baltiem palagiem. Brr! Ziemas prieku baudīšanu es atstāju Tavā ziņā. Nevaru dalīties ar Tevi sajūsmā par vasaras pretstatu, ja nu vienīgi bilžu ietvaros vai uz saldējuma etiķetēm.

Potīte ierobežo manas kustības un mans istabas biedrs aizbrauca pavadīt nedēļas nogali mājās — abi šie apstākļi nāk man par svētību (teiktu Pangloss), jo nu man ir iespēja kārtīgi pasēdēt pie grāmatām. Un to es tūdaļ darīšu.

Ar dāsniem sveicieniem Pīters.

Renders pastiepa roku, lai noglaudītu milzīgo galvu. Dzīvnieks stoiski pacieta šo laipnību, tad paskatījās augšup uz austrieti, kuram Renders bija lūdzis uguni, un viņa skatiens teica: «Vai man jāpacieš tāda necieņa?» Saimnieks pasmējās, to redzēdams, un aizcirta šķiltavas, uz kurām Renders ievēroja iegravētus iniciāļus ar mazo «v» vidū.

— Paldies! — viņš teica, tad noprasīja sunim: — Kā tevi sauc?

— Bismarks, — tas norūca.

Renders pasmaidīja.

— Tu man atgādini vienu citu no jūsējiem, — viņš sacīja sunim. — Viņu sauc Sigmunds, un viņš ir draugs un pavadonis kādai manai neredzīgai paziņai Amerikā.

— Mans Bismarks ir mednieks, — teica jaunais cilvēks. — Viltībā viņu nevar pārspēt neviens zvērs — ne briedis, ne meža kaķis.

Suņa ausis saslējās, un Rcnderam pievērstās acis lepni icgailējās.

— Mēs esam medījuši Āfrikā un Amerikas ziemeļos un dienvidrietumos. Arī Amerikas vidienē. Viņš nekad nepazaudē pēdas. Nekad nepadodas. Skaists zvērs — un zobi viņam kā Zolingenē taisīti.

— Tad jums patiešām laimējies ar tādu izcilu medību biedru.

— Es māku medīt, — norūca suns. — Dzenu pēdas… Dažreiz man vajag kādu nokost.

— Tātad jūs nepazīstat suni, ko sauc par Sigmundu, vai sievieti, kuru viņš vadā — mis Eilīnu Šalotu? — jautāja Renders.

Vīrietis papurināja galvu.

— Nē, Bismarku man atsūtīja no Masačūsetsas, bet pats es Centrā nekad neesmu bijis. Ar citiem runājošo suņu saimniekiem es neesmu pazīstams.

— Skaidrs. Labi, paldies par uguni. Sveiki!

— Sveiki!

— Svei-ki…

Rokas kabatās sabāzis, Renders devās augšup pa šauro ieliņu. Viņš bija šā tā aizbildinājies un nepateica, kurp iet. Tāpēc ka nekādu ceļamērķi izvēlējies nebija. Bartelmeca otrreizējā pārliecināšanas runa gandrīz bija vedinājusi viņu pasacīt šo to tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo. Vieglāk bija doties pastaigā nekā turpināt sarunu.

Piepeša impulsa vadīts, viņš iegāja nelielā veikaliņā un nopirka pulksteni ar dzeguzi, kas bija piesaistījis viņa uzmanību. Viņš nešaubījās, ka Bartelmecs pieņems šo dāvanu ar atbilstošu noskaņojumu. Pasmaidījis viņš devās tālāk. Un kas tā par vēstuli Džilai, ko administrators bija speciāli atnesis pie viņu pusdicngalda? Interesanti… Izskatījās, ka tā trīs reizes pārsūtīta uz citu adresi, un sūtītāja bija kāda tieslietu firma. Džila pat nebija atplēsusi aploksni, tikai pasmaidījusi, iedevusi vecajam vīram pamatīgu dzeramnaudu un iebāzusi vēstuli somiņā. Vajadzēs kaut kā aplinkus painteresēties par tās saturu. Rendera ziņkāre bija tā uzkurināta, ka viņa noteikti iežēlosies un pastāstīs.

No ziemeļiem negaidot atjoņoja tik salta vēja brāzma, ka ledainie debesu pīlāri šķita piepeši sašūpojamies viņa acu priekšā. Renders savilka plecus augšup un ierāva galvu dziļāk apkaklē. Cieši satvēris nopirkto pulksteni, viņš steidzās pa ielu tālāk.

Tonakt čūska izlaida astes galu no mutes un izvirda uguni, Vilks Fenriss kampdams lēca pret mēnesi, mazais pulkstenis teica «ku-kū», un rītdiena ieradās kā Manoletes pēdējais vērsis, purinādams ragus un ar skaļiem bauriem solīdams samīdīt lauvu straumi smiltīs.

Renders nozvērējās vakariņās vairs neēst to neciešamo suflē.

Vēlāk, daudz vēlāk, kad viņi joņoja cauri padebešiem pūķa formas kuģī, Renders lūkojās lejup uz satumsušo Zemi, sapņodams, ka pilsētas tajā ir zvaigžņu pilnas, tad atkal lūkojās augšā debesīs, kur tās visas atspoguļojās; lūkojās sev apkārt lentveida ekrānos, vērodams visus daudzos cilvēkus, kuri, acis samieguši, raudzījās tajās; lūkojās kafijā, tējā un jauktu dzērienu traukos, kas raidīja savu šķidrumu tālāk — izpētīt cilvēku iekšas, to pašu cilvēku, kuri nepieciešami pogu spaidīšanai; lūkojās pāri uz Džilu, ko vecās ēkas bija piespiedušas pastaigāties starp šīm sienām, tāpēc ka zināja — Džila šobrīd jūt viņa skatienu; tad juta sava sēdekļa prasību, lai viņš pārslēdz to par dīvānu, izdarīja to un laidās miegā.

IV

Viņas kabinets bija puķu pārpilns, un viņai patika skurbinošas smaržas. Reizēm viņa kūpināja vīraku.

Viņai patika sautēties karstos baseinos, pastaigāties ārā, kad snieg, klausīties pārlieku daudz mūzikas, kas varbūt bija drusku par skaļu, ik vakaru dzert piecas vai sešas liķiera šķirnes (parasti ar spēcīgu anīsa aromātu un nelielu vērmeļu piegaršu). Viņas rokas bija mīkstas un klātas viegliem vasaras raibumiem. Viņas pirksti bija slaidi un tievi. Tajos nebija gredzenu.

Lēni laizdama pirkstus pār ziedlapu izgriezumiem uz krēsla parocēm, viņa runāja magnetofonā:

— Pacienta galvenās sūdzības uzņemšanā bija nervozitāte, bezmiegs, vēdergraizes un depresija. Pacients jau bijis klīnikā un ārstējies vairākus neilgus laika sprīžus. Viņš bija šeit 1995. gadā un ārstējās no maniakālas nomāktā tipa depresīvās psihozes, un atgriezās te 02.03.96. Viņš ārstējās arī citā slimnīcā 09.20.97. Fiziskā pārbaude uzrādīja asinsspiedienu 170/100. Pacients pārbaudes dienā, 12.11.98., bija normāli attīstīts un labi paēdis. Šajā dienā pacients sūdzējās par hroniskām muguras sāpēm, un daži mēreni simptomi liecināja par atteikšanos no alkohola. Tālākā fiziskā pārbaude nekādu patoloģiju neatklāja; pacienta cīpslu refleksi bija sakāpināti, tomēr vienādi. Šie simptomi bija abstinences sindroma rezultāts. Uzņemšanā pacients nebija psihiski uzbudināts un necieta no murgiem vai halucinācijām. Viņš labi orientējās telpā, laikā un cilvēkos. Tika vērtēts viņa psiholoģiskais stāvoklis un konstatēts, ka viņš pēc izturēšanās veida ir mazliet pārspīlēts, ekspansīvs un samērā naidīgi noskaņots pret apkārtni. Viņš tika uzskatīts par potenciālu miera traucētāju. Tā kā viņam bija pieredze pavāra darbā, viņu norīkoja strādāt virtuvē. Pēc tam viņa vispārējais stāvoklis ievērojami uzlabojās. Pacients ir mazāk saspringts, un ar viņu vieglāk saprasties. Diagnoze: maniakāla depresīvā reakcija (ārējie pastiprinātāji nezināmi). Psihisko bojājumu pakāpe niecīga. Tiek uzskatīts par kompetentu. Jāturpina terapija un hospitalizācija.

Tad viņa izslēdza magnetofonu un iesmējās. Smieklu skaņa izbiedēja. Smiekli ir sabiedriska parādība, bet viņa šeit ir viena. Pavisam viena. Tik nolādēti viena, ka mazais, spožais plankums piepeši kļūst par pašu svarīgāko pasaulē. Viņai gribējās, kaut tas būtu milzīgs. Kaut tas būtu vesels gaismas okeāns! Vai arī viņa kļūtu tik maza, lai iespaids būtu tāds pats… kā gribētos tajā ienirt!

Vakar bija pagājušas trīs nedēļas…

Pārāk ilgi, viņa nosprieda, man vajadzēja pagaidīt. Nē! Tas nav iespējams! Bet ja nu viņš aiziet tāpat kā Riskoms? Nē! Tas nenotiks. Viņš neaizies. Viņu nekas nespēj ievainot. Nekad. Viņš ir stiprs kā tas senais bruņutērps. Bet… bet mums vajadzēja pagaidīt līdz nākamajam mēnesim. Trīs nedēļas… Redzes zudums, tā nu tas ir. Vai atmiņas izbālē? Kļūst vājākas? Kāds izskatās koks? Vai mākonis? Neatceros! Kāda ir sarkana krāsa? Un zaļa? Ak Dievs! Tā ir histērija! Es skatos un nevaru to apturēt! Tableti! Tableti!

Viņas pleci sāka drebēt. Tableti viņa tomēr neiedzēra, tikai spēcīgāk iekodās mutautā, līdz asie zobi pārplēsa audumu.

— Sargieties, — viņa sāka runāt pati savus baušļus, — no tiem, kuri alkst un slāpst pēc taisnības, jo mēs gūsim sev apmierinājumu. Un sargieties no pazemīgajiem, — viņa turpināja, — jo mēs centīsimies iemantot sev Zemi. Un sargieties…

īsi iedūcās telefons. Nolikusi mutautu, viņa apņēmīgi izlīdzināja vaibstus un ieslēdza aparātu.

— Hallo?

— Eilīn, es esmu atpakaļ. Kā jums klājas?

— Labi, viss kārtībā! Kā pavadījāt atvaļinājumu?

— Ā, nevaru žēloties. Ilgi biju to gaidījis. Esmu taēu nopelnījis. Paklau, es atvedu šo to, ko varēšu jums parādīt — piemēram, Vinčesteras katedrāli. Vai gribat šonedēļ atnākt? Es varu jebkuru vakaru.

Šovakar. Nē. Man,pārāk nevaldāmi to gribas. Tas mani kavēs, ja viņš pamanīs…

— Kā būtu rītvakar? — viņ^ jautāja. — Vai parīt?

— Rītvakar būtu ļoti labi, — viņš teica. — Vai varam satikties «Irbē un skalpelī» ap pulksten septiņiem?

— Jā, tas būtu jauki. Pie tā paša galdiņa?

— Kāpēc ne? Es to pasūtīšu jau iepriekš.

— Labi. Tiksimies drīz!

— Visu labu!

Saruna beidzās.

Piepeši tajā pašā brīdī viņai galvā uzvirmoja visas krāsas, un viņa redzēja kokus — ozolus un priedes, papeles un sikomoras — lielus, zaļus, brūnus un metāla krāsā —, redzēja daudzus pūkainus mākoņus, krāsu podos apmērcētus peldam pa pasteļkrāsas debesīm, redzēja kvēlošu sauli, mazu vītoliņu un ezeru ar tumšzilu, gandrīz violetu ūdeni. Salocījusi saplēsto mutautu, viņa to nolika malā.

Viņa nospieda pogu blakām rakstāmgaldam, un kabinetu piepildīja mūzika: Skrjabins. Tad viņa nospieda citu pogu, kas atkārtoja lentē ierakstīto tekstu, un sēdēja, pa pusei klausīdamās te vienu, te otru.

Pjērs aizdomīgi paošņāja ēdienu. Apkalpotājs atstāja paplāti un devās ārā gaitenī, aizslēgdams durvis. Uz grīdas gaidīja milzīgā salātu bļoda. Pjērs piesardzīgi pievirzījās tai klāt, pakampa sauju zaļo salātlapu un notiesāja tās.

Viņam bija bail.

Ja vien tērauds beigtu rībēt un rībēt pret tēraudu kaut kur šajā tumšajā nakti.. Ja vien…

Sigmunds piecēlās kājās, nožāvājās un izstaipījās. Brīdi viņam vēl ļodzījās pakaļkājas, tad viņš nopurinājās un sasparojās. Drīz viņa nāks mājās. Lēni šūpodams asti, viņš paskatījās uz pulksteni cilvēka acu augstumā ar reljefiem cipariem, pārbaudīja savu nojautu pareizību, tad aizgāja pāri istabai pie televizora. Pacēlies pakaļkājās, viņš atspieda vienu ķepu pret galdu un ar otru ieslēdza aparātu.

Drīz vajadzēja ziņot par gaidāmo laiku; ceļi noteikti būs apledojuši.

«Es esmu braucis cauri kapulaukiem grāfistu lielumā,» rakstīja Renders, «pa bezgalīgiem akmens mežiem, kas ik dienas plešas plašumā.

Kāpēc cilvēks tik dedzīgi apsargā savus mirušos? Vai tāpēc, ka tas ir monumentāli demokrātisks iemūžināšanas veids, augstākais apliecinājums spējai nodarīt pāri — tas ir, dzīvībai, — un reizē vēlēšanās, kaut tā turpinātos mūžīgi? Tādās domās ir Unamuno. Ja tā ir, tad pagājušajā gadā nemirstību aktīvi meklēja lielāks cilvēku skaits nekā jebkad agrāk vēstures gaitā…»

Č-čg čga-čg!

«Vai tu domā ka tie ir īsti cilvēki?»

«N-nē, viņi ir pārāk meistarīgi.»

Vakars bija zvaigžņu mirgojums un kokteilis ar ledu. Renders ielīkumoja ar savu S-7 aukstajā apakšpazemē, sameklēja savu stāvvietu un ievirzījās tajā.

No betona cēlās mikls saltums, kas urbās miesā kā žurkas zobi. Renders aizveda Eilīnu līdz liftam, un abu elpa priekšā meta gaistošus mākonīšus.

— Krietni kniebj kaulā, — Renders piezīmēja.

Eilīna pamāja ar galvu un iekoda lūpu zobos.

Lifta iekšienē viņš nopūtās, atraisīja šalli un aizdedza cigareti.

— Iedodiet man arī vienu, — viņa palūdza, sajutusi tabakas smaržu.

Renders to pasniedza.

Viņi lēni cēlās augšup, un Renders atspiedās pret sienu, pūzdams gaisā dūmu un kristalizēta mitruma maisījumu.

— Es sastapu vēl vienu runājošu aitu suni, — Renders atcerējās. — Šveicē. Tikpat lielu kā Sigmunds. Bet tas bija mednieks un īsts prūšu pārstāvis. — Viņš pasmīnēja.

— Arī Sigmundam patīk medīt, — Eilīna teica. — Divreiz gadā mēs braucam uz Ziemeļu mežiem, un tur es viņu palaižu vaļā. Reizēm viņš pazūd uz vairākām dienām, un, kad atgriežas, ir ļoti apmierināts. Nekad nestāsta man, ko ir darījis, bet izsalcis nav nekad. Toreiz, kad es viņu nopirku, man likās, ka viņam laiku pa laikam būs jāļauj atpūsties no cilvēku sabiedrības, lai es varētu noturēt viņu grožos. Šķiet, ka tas bija pareizi.

Lifts apstājās, durvis atvērās, un viņi izgāja vestibilā. Renders atkal vadīja Eilīnu.

Iegājis kabinetā, viņš ieslēdza termostatu, un telpā sāka strāvot silts gaiss. Renders pakāra abu mēteļus un izbīdīja no sienasskapja milzīgo «olu». Pievienojis to izejas sistēmai, viņš devās pie rakstāmgalda, lai pārveidotu to kontrolpultī.

— Kā jums šķiet, cik ilgi tas varētu iet? — viņa jautāja, laizdama pirkstus pār «olas» gludo, vēso virsmu. — Es domāju — viss kopā. Pilnīga pierašana pie redzes tēliem.

Renders padomāja.

— Man nav ne jausmas, — viņš teica, — pagaidām nepavisam nezinu. Sākums mums izdevās labi, bet priekšā vēl daudz darba. Varbūt pēc mēnešiem trim es varēšu kaut cik skaidrāk uz to atbildēt.

Viņa skumīgi pamāja ar galvu, aizgāja līdz rakstāmgaldam un sāka viegli vilkt pirkstus kā desmit putna spalvas pāri kontrolpogām.

— Uzmanieties, ka nejauši kādu nenospiežat!

— Nē, nē. Kā jums šķiet, cik ilgi man būtu jāmācās, lai es apgūtu šo aparātu?

— Mācīšanās prasa trīs mēnešus. Lai apgūtu to tik pamatīgi, ka varētu lietot jebkuram pacientam, vajadzīgi seši mēneši ciešā speciālista uzraudzībā, pirms iespējams uzsākt patstāvīgu darbu. Kopā apmēram gads.

— Ak vai! — Viņa pievilka krēslu un apsēdās.

Renders atdzīvināja gadalaikus, dienas un nakts dažādus posmus, lauku un pilsētas gaisu, elementus, kas kaili joņo debesu telpā, un daudzas ņirbošas detaļas, ko mēdza izmantot, būvējot pasaules. Viņš satrieca laika pulksteni un izmēģināja apmēram septiņus cilvēces gadsimtus.

— Labi, — viņš teica un pagriezās. — Viss kārtībā.

Sākums norisinājās ātri un ar minimālu ierosmi no Rendera puses. Vienu brīdi viss apkārt kļuva pelēks. Tad pacēlās līķbalta migla. Pēc tam tā izklīda, it kā piepeši būtu sacēlies vējš, kaut gan viņš nedz dzirdēja, nedz juta vēju.

Viņš stāvēja pie ezera blakus vītolam, un viņa bija pa pusei noslēpusies aiz zariem un ēnu zīmējumiem. Saule slīdēja uz vakara pusi.

— Mēs esam atgriezušies, — viņa teica, iznākdama ārā; matos viņai bija sabirušas lapas. — Vienu brīdi man kļuva bail, ka tas viss nekad nav noticis, bet tagad es atkal to redzu un atceros.

— Labi, — viņš teica. — Apskati sevi! — Un viņa palūkojās ezerā.

— Es neesmu pārvērtusies, — viņa teica. — Neesmu pārvērtusies…

— Nē.

— Bet tu gan esi, — viņa paskatījās uz Renderu. — Tu esi garāks, un tevī ir kaut kas citāds…

— Nē, — viņš teica.

— Es kļūdījos, — viņa ātri izlaboja. — Es vēl nesaprotu visu, ko redzu. Bet drīz sapratīšu.

— Protams.

— Ko mēs darīsim?

— Skaties! — viņš teica.

Pa līdzenu, bezkrāsainu ceļa upi, ko viņa ieraudzīja aiz kokiem, brauca mašīna. Tā brauca šurp no vistālākā debesu stūra, pārlēca pāri kalniem, rūkdama nobrauca lejā pa nogāzi, apmeta lokus izcirtumiem un uzšļāca viņiem savas balss krāsas — sinhronizētās potences pelēkumu un sudrabu —, un ezers notrīsuļoja tās skaņās; mašīna apstājās nelielu gabaliņu tālāk, daļējā krūmu aizsegā, un palika gaidām. Tā bija S-7.

— Nāc man līdzi! — Renders teica, paņēmis Eilīnu aiz rokas. — Mēs dosimies braucienā.

Viņi devās cauri kokiem un apgāja apkārt pēdējam krūmu pudurim. Eilīna aizskāra gludi spīdīgo kokonu, tā antenas, riepas logus, kas tai brīdī kļuva caurspīdīgi. Viņa ieskatījās pa tiem mašīnas iekšienē un pamāja ar galvu.

— Tas ir tavs spiners.

— Jā. — Renders atvēra viņai durvis. — Kāp iekšā! Mēs atgriezīsimies klubā. Tagad ir īstais laiks. Atmiņas ir svaigas, un tām vajadzētu būt samērā patīkamām vai neitrālām.

— Tās būs patīkamas, — viņa iekāpdama teica.

Viņš aizvēra durvis, tad apgāja mašīnai otrā pusē un iekāpa pats. Eilīna vēroja, kā viņš nospiež iedomātās koordinātes. Mašīna salēcās uz priekšu, un viņš ļāva garām plūst vienmērīgai koku straumei. Viņš juta, ka sasprindzinājums pieaug, tāpēc ainavu nemainīja. Eilīna pagrieza sēdekli otrādi un apskatīja mašīnas iekšpusi.

— Jā, — viņa beidzot teica. — Es varu aptvert, ko katra daļa nozīmē.

Viņa atkal pievērsa skatienu logam. Viņa vēroja garām skrejošus kokus. Renders paskatījās ārā un novērtēja skrejošos raižu modeļus. Tad viņš pārslēdza rūtis necaurspīdīgā stāvoklī.

— Labi, — Eilīna teica, — paldies! Tas pēkšņi kļuva par daudz — viss drāzās garām kā…

— Protams, — atteica Renders, saglabādams kustības sajūtas. — Es to biju paredzējis. Bet.tu tomēr kļūsti izturīgāka.

Pēc brīža viņš piebilda: — Atslābinies, tagad atslābinies! — Tad kaut kur tika nospiesta poga, viņa atbrīvojās no sasprindzinājuma, un viņi brauca tālāk — brauca un brauca, līdz beidzot mašīna sāka samazināt ātrumu, un Renders teica: — Tagad vienu neilgu, jauku brīdi tā lēnām paskaties pa logu!

Viņa paklausīja.

Renders iedarbināja visus bankas stimulus, kas varēja izraisīt patīkamas sajūtas un atslābinājumu, tad izveidoja ap mašīnu pilsētu; logi kļuva caurspīdīgi, un viņa lūkojās ārā uz torņu un monolīto dzīvojamo namu apveidiem, tad ieraudzīja trīs ātrās apkalpošanas kafejnīcas, izpriecu pili, aptieku, medicīnas centru no dzelteniem ķieģeļiem ar alumīnija čūskas simbolu virs durvju velves, stiklotu vidusskolas ēku, kurā šobrīd nebija skolēnu, benzīna uzpildes staciju ar piecdesmit sūkņiem, vēl vienu aptieku un vēl daudzas citas mašīnas — gan stāvošas, gan garām skrejošas, un cilvēkus, kas gāja iekšā un ārā pa durvīm, steidzās garām ēkām, kāpa mašīnās un ārā no mašīnām; bija vasara, un pēcpusdienas saule meta starus uz pilsētas krāsām un cilvēku tērpu krāsām, kas zibēja mugurā visiem, kuri plūda pa bulvāri, kavējās uz terasēm, pastaigājās pa balkoniem, stāvēja, noliekušies pāri margām un palodzēm, nāca ārā no viena stūra kioska, gāja iekšā citā, pulciņos stāvēja un sarunājās; kāda sieviete ar pūdeli pavadā nozuda aiz stūra, un augstu debesīs visos virzienos zibēja raķetes.

Tad pasaule salūza, un Renders notvēra grūstošos gabalus.

Viņš atstāja apkārt melnu tumsu, noslāpēdams ikvienu sajūtu un atstādams vienīgi brauciena apjautu, traukšanos uz priekšu.

Pēc kāda laika atmirdzēja blāva gaisma, un viņi joprojām sēdēja spinerā aiz aptumšotiem logiem, un gaiss, ko viņi elpoja, kļuva par nomierinošu balzāmu.

— Ak Dievs, — Eilīna nopūtās, — pasaule ir tik pilna! Vai patiešām es visu to redzēju?

— Es šovakar nebiju to iecerējis, bet tu ļoti gribēji. Tu šķiti tam gatava.

— Jā, — viņa teica, un logi atkal kļuva caurspīdīgi. Viņa ātri aizgriezās.

— Viss ir beidzies, — Renders teica. — Es tev gribēju dot tikai īsu mirkli.

Viņa paskatījās ārā un redzēja apkārt tumsu; pašlaik viņi brauca pāri augstam tiltam. Mašīna virzījās lēni. Citu satiksmes līdzekļu tuvumā nebija. Zem viņiem pletās līdzenumi, kur paretam iegailējās kāda tērauda kausētavas krāsns gluži kā sīks, snaudošs vulkāns, kas raidīja debesīs oranžu dzirksteļu spietu; virs galvas mirdzēja neskaitāmas zvaigznes, kas meta atspulgus ūdenī zem tilta; ar asiem punktiņiem tās iezīmēja apvāršņa līniju, kas blāvi vīdēja tālumā. Slīpie tilta statņi stingrā gaitā soļoja garām logiem.

— Tu to esi izdarījis, — viņa sacīja, — un es tev pateicos. Pēc brīža viņa piebilda: — Bet kas tu īstenībā esi? — (Viņš acīmredzot bija vēlējies, lai viņa to pajautā.)

— Es esmu Renders, — viņš iesmējās. Un viņi līkumoja tālāk cauri tumšai, tagad tukšai pilsētai, līdz beidzot nonāca pie sava kluba un iebrauca zem plašās stāvvietu velves.

No iekšpuses viņš neatslābstoši vēroja visas viņas izjūtas, gatavs jebkurā mirklī likvidēt radīto pasauli. Tomēr neizskatījās, ka varētu rasties tāda vajadzība.

Izkāpuši no mašīnas, viņi devās uz priekšu. Renders bija nolēmis, ka šovakar klubs nebūs ļaužu pilns. Viņi iegāja iekšā un devās uz nelielo telpu ar senlaicīgo bruņutērpu, apsēdās pie sava galdiņa un pasūtīja to pašu ēdamo.

— Nē, — Renders teica, paskatīdamies lejup. — Tam vieta ir tur.

Bruņutērps atkal parādījās blakus galdiņam, un viņš atkal sēdēja

savā pelēkajā uzvalkā ar melnu kaklasaiti un zaram līdzīgu sudraba spraudi tajā.

Abi iesmējās.

— Es neesmu tas, kam piederētos metāla apģērbs, tāpēc, lūdzama, beidz mani tādu iztēloties!

— Atvaino! — Eilīna pasmaidīja. — Es nezinu, kā es to izdarīju un kāpēc.

— Es gan zinu un noliedzu šo sakarību. Turklāt man tevi vēlreiz jābrīdina. Tu apzinies, ka viss apkārt redzamais ir ilūzija. Šajā gadījumā tā bija vajadzīga — lai tu gūtu no šiem seansiem maksimālu labumu. Turpretī vairumam manu pacientu viss redzamais un izjustais šķiet realitāte. Tas dara prettraumu vai simbolisko sakarību spēcīgāku. Bet tu apzinies šīs spēles parametrus un, vai nu to gribi, vai ne, tas dod tev citādas iespējas to kontrolēt, nekā manā praksē pierasts. Lūdzu, esi uzmanīga!

— Atvaino! Es tā negribēju.

— Zinu. Lūk, kur ēdieni, ko mēs nesen ēdām.

— Ū! Cik tie izskatās nejauki! Vai patiešām mēs šo te ēdām?

— Jā, — viņš pasmējās. — Šis ir nazis, šī dakšiņa, un šī ir karote. Tas ir rostbifs, tas — kartupeļu biezenis, tie ir zirņi, šis — sviests…

— Ak kungs! Es nejūtos labi.

— … un te ir salāti, un te ir salātu mērces. Šī ir strauta forele — mm! Te ir cepti kartupeļi franču gaumē. Šī ir vīna pudele. Hm — izvēlēsimies… lai iet Romanee-Conti, ja jau man nav jāmaksā, — un vēl paņemsim pudeli Yqem pie foreles… Hei!

Telpa bija sākusi līgoties.

Viņš novāca galdu, izgaisināja restorānu. Viņi atkal atradās meža klajumā. Aiz caurspīdīgā pasaules auduma viņš vēroja roku slīdam virs paneļa. Pirksti spieda pogas. Pasaule atkal kļuva stabila. Viņu tukšais galdiņš tagad stāvēja ezera malā, joprojām bija nakts un vasara, un galdauts koši baltoja zem milzīgā mēness virs viņu galvām.

— Tas bija muļķīgi no manis, — Renders teica. — Ārkārtīgi muļķīgi. Man tos vajadzēja rādīt pa vienam. Ja cilvēks pirmo reizi ierauga, kādi izskatās garšas pamatstimuli, iespaids var būt pārlieku satricinošs. Es tā aizrāvos ar veidošanu, ka aizmirsu pacienti, un tā ir pavisam nepieļaujama iedomība! Es atvainojos.

— Tagad viss ir kārtībā. Patiešām.

Renders izsauca vieglu vēsmiņu no ezera puses.

— Un tas tur ir mēness, — viņš neveikli piebilda.

Eilīna pamāja ar galvu, arī viņai uz pieres bija mazs mēnestiņš; tas mirdzēja tāpat kā lielais virs galvas, un viņas mati un kleita viscaur mirdzēja kā sudrabs.

— Uz galda atradās Romanee-Conti pudele un divas glāzes.

— Kā tas te gadījās?

Viņa paraustīja plecus. Renders piepildīja vienu no glāzēm.

— Garša var būt diezgan pliekana, — viņš brīdināja.

— Nav vis. Lūdzu… — Eilīna pasniedza glāzi viņam.

Iedzēris malku, Renders juta, ka dzērienam ir īsta garša — tāda, kā varētu būt Blestas salā audzētajām vīnogām, maiga, skurbinoša kā tvaiki no ugunssarkanu magoņu lauka. Satrūkdamies viņš aptvēra, ka viņa roka noteikti staigā šo izjūtu raisītāju ceļu, savijot kopā sevis paša raidītos jutekliskos stimulus ar tiem, kuri nāk no viņas — un šī pretpārraide bija notvērusi viņu negaidot, tepat ezera krastā.

— Ir gan, — viņš teica. — Un tagad mums laiks atgriezties.

— Tik drīz? Es vēl neesmu redzējusi katedrāli…

— Tik drīz.

Viņš vēlējās, lai pasaule beidzas, un tā paklausīja.

— Te ir auksts, — viņa ģērbdamās teica, — un tumšs.

— Zinu. Es samaisīšu mums kādu kokteili, kamēr novācu iekārtu.

— Tas būs lieliski.

Renders paskatījās uz ieraksta lentēm un papurināja galvu. Tad viņš devās pāri istabai uz dzērienu bāra pusi.

— Šis gan nebūs gluži Romanee-Conti, — viņš piebilda, pasniegdamies pēc pudeles.

— Kas par to? Man vienalga.

Arī viņam tobrīd bija vienalga. Viņš novāca iekārtu, abi iztukšoja glāzes, un, palīdzējis Eilīnai uzvilkt mēteli, viņš to izvadīja no kabineta.

Kad viņi liftā brauca lejup uz apakšzemi, Renders vēlējās, lai pasaule atkal beigtos, taču tā nebeidzās.

Tēti

Es aizkliboju no skolas līdz taksometram un aizbraucu ar to uz kosmosa lidostu, lai apskatītos vietējo Gaisa spēku izstādi — to sauca par Ārējo. (To klibošanu es drusciņ pietēloju. Izpelnījos vairāk uzmanības.) Man likās, ka visa tā būšana tēmēta uz jaunās paaudzes pavedināšanu ziedot piecus gadus no dzīves. Bet iedarbojās. Es gribu iet armijā. Gribu doties Tur Ārā. Nez, vai mani pieņems, kad būšu attiecīgajā vecumā? Tas ir, vai pieņems braucienam Tur Ārā, nevis kaut kur pie pults vai aiz galda. Kā Tu domā?

Es domāju, ka pieņems.

Tur bija viens pulkvedītis, kas ieraudzīja puiku klīstam apkārt un spiežam degunu pie lielajiem skatlogu stikliem, un viņš nolēma satriekt to pavisam. Tas bija vareni! Viņš mani izstūma cauri galerijai un izrādīja man visus Gaisa spēku triumfālos sasniegumus no Mēness bāzes līdz Marsa ostai. Viņš nolasīja lekciju par dienesta izcilajām tradīcijām un iemaršēja ar mani kinotelpā, kur jaunie forši izklaidējās, spēkodamies nulle-G garā, «Kur visu nosaka prasme, nevis muskuli», veidoja krāsaina ūdens skulptūras brīvā gaisā un apguva ierindas mācību bez ekipējuma uz kreisera. Tas tik bija skats!

Bet, nopietni runājot, man gribētos būt tur, kad viņi dosies Piektajā Ārējā, un pašam doties prom Ārā. Ne jau tās uzpūstās slavas vai tamlīdzīgu blēņu dēļ, bet tāpēc, ka man šķiet: tur klāt jābūt kādam sakarīgam novērotājam, kas visu to jēdzīgi aprakstītu. Saproti, neiekarotu robežu pētniekam. Frānsisam Pārkmenam. Mērijai Ostinai vai tamlīdzīgi Un tā es nolēmu, ka man tur jābūt klāt.

Tas čalis ar uzplečiem, paldies Dievam, nemaz nebija lecīgs. Mēs stāvējām uz balkona un skatījāmies, kā kuģi skrien gaisā, un viņš man teica, lai es cītīgi mācoties un tad es arī varēšot ar tiem braukt. Es nepūlējos viņam skaidrot, ka prātā vājš gluži neesmu un ka dabūšu savu bakalauru agrāk, nekā varēšu to kaut kur izmantot, un pat priekš viņa korpusa tad vēl nebūšu pietiekami vecs. Es tikai skatījos, kā kuģi skrien gaisā un teicu: «Pēc desmit gadiem es skatīšos uz leju, nevis uz augšu.» Tad viņš man sāka stāstīt, cik grūti bijis pašam tiktāl uztrenēties, tāpēc es vairs neprasīju, kāpēc viņam uzbāzts tāds draņķīgs zemes tārpa pienākums. Tagad es par to priecājos. Viņš drīzāk izskatījās pēc reklāmas zīmējuma, nevis pēc īsta armijas veča. Cerams, ka es tāds neizskatīšos.

Paldies par naudu, siltajām zeķēm un Mocarta Stīgu kvintetiem, ko es taisni pašlaik klausos. Es gribētu lūgt, vai nevar nākamvasar Eiropu samainīt ar Lunu. Varbūt?… Iespējams?… Pieļaujams?… Ko? Ja man izdotos pieveikt to jauno kontroldarbu, ko Tu man pašlaik meistaro?… Sā vai tā, lūdzu, padomā par to!

Tavs dēls

Pīts.»

— Hallo! Valsts psihiatriskais institūts.

— Es gribētu pieteikties uz pārbaudi.

— Acumirkli. Es savienošu jūs ar Norīkojumu daļu.

— Hallo! Norīkojumu daļa.

— Es gribētu pieteikties uz pārbaudi.

— Acumirkli… Uz kāda veida pārbaudi?

— Es gribētu tikties ar dakteri Šalotu, Eilīnu Šalotu. Cik drīz vien iespējams.

— Acumirkli. Man jāpaskatās viņas sarakstā… Vai varat atnākt nākamo otrdien divos?

— Tas būtu ļoti ērti.

— Jūsu vārds, lūdzu?

— Devila. Džila Devila.

— Labi. Mis Devila. Tātad otrdien divos.

— Paldies!

Vīrietis soļoja pa šosejas malu. Garām brauca automašīnas. Straujā paātrinājuma ceļā tās tikai neskaidri uzzibēja un aizjoņoja.

Satiksme bija reta.

Bija auksts rīts, un pulkstenis rādīja 10.30.

Vīrieša kažokādas apkakle bija sacelta augšup, rokas sabāztas kabatās, augums vējā saliecies uz priekšu. Aiz žoga ceļš bija tīrs un

sauss.

Rīta saule slēpās mākoņos. Blāvajā gaismā vīrietis gabalu tālf.k redzēja koku.

Viņa gaita nemainījās. Acis nenovērsās no koka. Sīkie akmentiņi zem kājām čirkstēja un krakstēja.

Sasniedzis koku, viņš novilka žaketi un to rūpīgi salocīja.

Viņš nolika to zemē un sāka rāpties kokā.

Uzrāpies zarā, kurš stiepās pāri žogam, viņš paska.tjās, vai netuvojas kāda mašīna. Pēc tam satvēra zaru ar abām rokām, nolaidās lejup, brīdi karājās un tad nolēca uz šosejas.

Tā bija simt jardu plata šosejas daļa, kas veda austrumu virzienā.

Viņš paskatījās uz rietumiem, redzēja, ka joprojām netuvojas neviena mašīna, tad sāka iet uz centrālās saliņas pusi. Viņš zināja, ka to nesasniegs. Šajā diennakts stundā mašīnas pa straujā paātrinājuma ceļu mēdza traukties ar ātrumu simt sešdesmit jūdzes stundā. Viņš gāja uz priekšu.

Garām paskrēja mašīna. Viņš neatskatījās. Ja logi ir necaurspīdīgi, kā tas visbiežāk mēdz būt, tad iekšā sēdošie nezina, ka viņš šķērsojis to ceļu. Viņi uzzinās to vēlāk un pārbaudīs mašīnas priekšgalu, vai tikšanās nav atstājusi redzamas pēdas.

Netālu priekšā aiztraucās garām vēl viena mašīna. Tās logi bija caurspīdīgi. Pazibēja divas sejas, kuru mutes bija savilktas kā O, tad pazuda skatienam. Viņa paša seja palika neizteiksmīga. Gaita nemainījās. Garām paskrēja vēl divas mašīnas ar aptumšotiem logiem. Viņš bija šķērsojis apmēram divdesmit jardus no šosejas platuma.

Divdesmit pieci jardi…

Kaut kas vējā vai kaut kas zem kājām teica viņam, ka liktenīgais brīdis ir klāt. Viņš neskatījās apkārt.

Kaut kas pašā acs kaktiņā liecināja, ka liktenīgais brīdis ir klāt. Viņa gaita nemainījās.

Sesils Grīns brauca ar caurspīdīgiem logiem, jo tā viņam patika labāk. Viņa kreisā roka atradās zem meitenes blūzes — svārki viņai bija sarauti augšup klēpī —, bet labā roka gulēja uz sviras, kam jānolaiž lejā sēdekļi. Te piepeši meitene atrāvās, un no rīkles viņai izlauzās dīvaina skaņa.

Viņš strauji pagrieza galvu pa kreisi.

Viņš ieraudzīja nācēju.

Sekoja neliels grūdiens, un iedarbojās vējstikla tīrītājs. Sesils Grīns joņoja tālāk.

Viņš aptumšoja logus.

— Kā?… — viņš jautāja, kad meitene šņukstēdama atkal gulēja viņa rokās.

— Monitors viņu neuzrādīja…

— Acīmredzot nav pieskāries žogam.

— Viņš noteikti ir jucis!

— Bet varēja taču atrast vieglāku ceļu!

Tā varēja būt jebkura cilvēka seja… Bet ja nu manējā?

Sesils izbiedēts nolaida lejā sēdekļus.

Čārlzs Renders rakstīja nodaļu «Nekropole» grāmatai «Trūkstošais posms ir cilvēks» — savai pirmajai grāmatai pēdējo četru gadu laikā. Kopš atgriešanās no atvaļinājuma viņš katru otrdienas un ceturtdienas pēcpusdienu veltīja tai, ieslēdzies savā kabinetā un pierakstīdams lappuses haotiskā rokrakstā.

«Ir daudzi un dažādi nāves veidi pretstatā miršanai…» — viņš nupat bija uzrakstījis, kad iedūcās iekšējo sakaru aparāts — vispirms īsi, tad gari, un tad atkal īsi.

— Jā? — viņš atsaucās, nospiezdams slēdzi.

— Jums ir apmeklētājs. — Pirms vārda «apmeklētājs» tika īsi ievilkta elpa.

Viņš iebāza sānkabatā nelielu aerosola pudeli, tad piecēlās un devās uz durvīm.

Atvēris tās, viņš paskatījās ārā.

— Dakter… palīdzēt…

Renders pagāja trīs soļus, tad nometās uz viena ceļgala.

— Nāc, viņa… slima, — dzīvnieks norūca.

— Slima? Kā? Kas viņai kait?

— Nezinu. Tu nāc!

Renders stingi skatījās dzīvnieka acīs.

— Kādā veidā slima? — viņš neatlaidās.

— Nezinu, — suns atkārtoja. — Nerunā. Sēž. Es… jūtu, ir slima.

— Kā tu te nokļuvi?

— Braucu. Zinu kor-di-nā-tes… Mašīna ārā.

— Es viņai tūlīt piezvanīšu, — Renders teica un pagriezās.

— Nav labi. Neatbildēs.

Viņam bija taisnība.

Renders atgriezās iekšējā kabinetā, lai paņemtu mēteli un pirmās palīdzības aptieciņu. Pametis skatienu pa logu, viņš ieraudzīja dziļi lejā Eilīnas mašīnu — tā bija atstāta tūlīt aiz pārejas malējā joslā, kur monitors pārslēdzis to uz rokas vadību. Ja rokas vadība nebija pārņemta, mašīna automātiski ieņēma neitrālu stāvokli. Pārējie satiksmes līdzekļi tika vadīti tai apkārt.

Tik vienkārši, ka var braukt pat suns, viņš nodomāja Jāsteidzas lejā, kamēr nav atbraukusi patruļas mašīna. Tai droši vien jau pienācis signāls par stāvošo automobili Bet varbūt arī ne. Varbūt vēl ir dažas minūtes laika.

Viņš paskatījās lielajā sienas pulkstenī.

— Labi, Sig, — viņš uzsauca, — braucam!

Viņi nobrauca ar liftu lejā, izgāja pa parādes durvīm ārā un steidzās uz mašīnu.

Motors joprojām strādāja tukšgaitā.

Renders atvēra pasažieru durvis, un Sigmunds ielēca mašīnā. Tad Renders aizspraucās viņam garām uz vadītāja vietu, bet suns jau ar ķepu spaidīja koordinātes un adrešu pogas.

Izskatās, ka esmu apsēdies nepareizajā sēdeklī.

Viņš aizdedza cigareti; mašīna aizslīdēja uz U veida pāreju. Izbraukusi pretējās puses malas joslā, tā brīdi nogaidīja, tad ienira satiksmes plūsmā. Suns aizvadīja mašīnu uz straujā paātrinājuma joslu.

— O! — tas noelsās. — O!

Tobrīd Renderam gribējās draudzīgi noglāstīt tam galvu, taču paskatījies viņš ieraudzīja tā atieztos zobus un nolēma labāk to neaiztikt.

— Kad viņa sāka neparasti izturēties? — viņš jautāja.

— Atnāca no darba. Neēda. Neatbildēja man, kad runāju. Tikai

sēž.

— Vai kādreiz agrāk tā ir gadījies?

— Nē.

Kas to varētu būt izraisījis? Bet varbūt vienkārši neveiksmīga diena? Viņš taču galu galā ir tikai suns — suņa paveids. Tomēr ne. Viņš saprastu atšķirību. Bet kas tad īsti noticis?

— Kā viņa jutās vakar un kā šorīt, izejot no mājas?

— Kā parasti.

Renders vēlreiz mēģināja piezvanīt; atbildes joprojām nebija.

— Tu to izdarīji, — norūca suns.

— Ko tu runā?

— Acis. Redzēt. Tu. Aparāts. Slikti.

— Nē, — teica Renders, un viņa roka satvēra kabatā ielikto apdullinošā aerosola baloniņu.

— Jā, — suns atkārtoja, atkal pagriezies pret viņu. — Tu viņu atkal izārstē!

— Protams, — Renders apsolīja.

Sigmunds pievērsa skatienu ceļam.

Renders jutās fiziski pacilāts un garīgi sašļucis. Viņš centās atrast apjukuma faktoru. Līdzīgas jūtas bija viņu pavadījušas jau kopš

pirmā seansa ar šo pacienti. Eilīnai Šalotai piemita kaut kas tāds, kas mulsina un traucē koncentrēties: augsti attīstītas prāta spējas un reizē bezpalīdzība; apņēmība un reizē vārīgums, jūtīga daba un reizē spītīga noslēgšanās sevī.

Vai es tur saskatu īpašu pievilcību? Nē. Tā ir tikai pretiedarbība, pretpārraide, kaut velns to rāvis!

— Tu od pēc bailēm, — teica suns.

— Tad uzskati, ka man bail, — Renders atbildēja, — un beigta balle.

Mašīna palēnināja ātrumu pirms vairākiem pagriezieniem, tad atkal paātrināja tempu, vēlreiz to palēnināja un vēlreiz paātrināja. Beidzot viņi traucās pa šauru ceļa joslu pusapdzīvotā pilsētas daļā. Mašīna iegriezās sānielā, nobrauca vēl pusjūdzi, vadības pults klusi noklikstēja — un viņi iegriezās stāvvietu laukumā aiz augstas ķieģeļu dzīvojamās ēkas. Klikstiens acīmredzot bija iedarbinājis īpašu automātisku mehānismu, kas pārņēma kontroli tajā brīdī, kad izslēdzās monitors, jo mašīna lēni slīdēja uz stāvvietas pusi, iebrauca caurspīdīgajā nojumē un apstājās. Renders izslēdza aizdedzi.

Sigmunds jau savā pusē bija atvēris durvis. Renders sekoja viņam iekšā namā, un abi liftā uzbrauca līdz piecdesmitajam stāvam. Suns steigšus aizjoņoja pa gaiteni līdz kādām durvīm, piespieda purnu pie zemu iebūvētās plāksnītes un gaidīja. Pēc brīža durvis pavērās nelielā spraugā. Viņš ar plecu tās pagrūda un iegāja iekšā. Renders sekoja sunim, aizvērdams durvis.

Dzīvoklis bija liels, sienas samērā kailas, krāsu kombinācijas diezgan kaitinošas. Vienu kaktu aizņēma pamatīga magnetofona ierakstu kolekcija, tai līdzās stāvēja atbaidoša izskata atskaņotājs. Pie loga atradās paliels galds izliektām kājām, pa labi pie sienas — zems dīvāns; blakus dīvānam bija redzamas aizvērtas durvis; velvētā aile kreisajā pusē acīmredzot veda dziļākajās istabās. Tālākajā kaktā pie loga mīksti polsterētā krēslā sēdēja Eilīna. Sigmunds aizgāja un notupās blakus viņas krēslam.

Renders pārgāja pāri istabai un izņēma no etvijas cigareti. Uzšķīlis uguni, viņš turēja šķiltavas, līdz viņas galva pagriezās uz liesmiņas pusi.

— Gribat cigareti? — viņš jautāja.

— Čārlz?

— Jā.

— Paldies, labprāt. Dodiet!

Viņa izstiepa roku, paņēma pasniegto cigareti un ielika to starp lūpām.

— Paldies! Ko jūs šeit darāt?

— Sabiedrisks apciemojums. Man gadījās būt te tuvumā.

— Es nedzirdēju ne zvanu, ne klauvējienu.

— Laikam bijāt iesnaudusies. Mani ielaida Sigmunds.

— Laikam biju gan. — Viņa izstaipījās. — Cik pulkstenis?

— Gandrīz puspieci.

— Tātad es jau divas stundas esmu mājās… Laikam biju ļoti nogurusi.

— Kā jūs tagad jūtaties?

— Ļoti labi, — viņa apgalvoja. — Vai gribat iedzert tasi kafijas?

— Nekas nebūtu pretī.

— Un kādu bifšteka šķēli?

— Nē, paldies.

— Kafiju ar Bacardi?

— Nebūtu slikti.

— Brītiņu atvainojiet! Tas būs ļoti drīz.

Viņa nozuda durvīs blakām dīvānam, un Rendera acu priekšā mirkli pazibēja liela, mirdzoša automātiskā virtuve.

— Nu? — Renders čukstus uzsauca sunim.

Sigmunds papurināja galvu.

— Tā nav, kā bija.

Nu arī Renders papurināja galvu. Viņš nolika mēteli uz dīvāna, rūpīgi pārklādams to pāri pirmās palīdzības aptieciņai. Apsēdies līdzās, viņš iegrima domās.

Vai es pasviedu apskatīšanai pārāk prāvu devu ? Vai viņa cieš no kādas mokošas blakusietekmes — piemēram, no atmiņas apslāpējumiem vai no nervu pārguruma? Vai es kaut kā nelabvēlīgi ietekmēju viņas jutekļu adaptācijas sindromu? Un kāpēc es vispār tik loti steidzos? Tas taču nav vajadzīgs. Vai man tik briesmīgi gribas ātrāk izlikt visu uz papīra? Vai varbūt es to daru tāpēc, ka viņa tā grib? Vai tas iespējams, ka viņa ir tik stipra — vienalga, apzināti vai neapzināti? Jeb vai es esmu kādā punktā tik viegli ievainojams?

Eilīna pasauca viņu uz virtuvi, lai viņš paņemtu paplāti. Nolicis to uz galda, Renders apsēdās viņai pretī.

— Laba kafija, — viņš teica, pieskāries ar lūpām dedzinoši karstajam šķidrumam.

— Labs vārāmais automāts, — viņa atbildēja tādā pašā tonī.

Sigmunds izstiepās uz paklāja līdzās galdiņam, nolika galvu starp

priekšķepām, nopūtās un aizvēra acis.

— Es visu laiku domāju, — teica Renders, — vai pēc pēdējā seansa jūs neesat cietusi no kādām sekām — teiksim, no pastiprinātiem sinestētiskiem pārdzīvojumiem vai sapņiem, kas rāda noteiktas formas, vai no halucinācijām…

— Jā, — viņa vienkārši atbildēja. — No sapņiem.

— No kādiem?

— No sapņiem par pēdējo seansu. Esmu to skatījusi sapnī atkal un atkal no jauna.

— No sākuma līdz beigām?

— Nē — notikumiem nav noteiktas secības. Mēs braucam cauri pilsētai vai pāri tiltam, vai sēžam pie galda, vai ejam uz mašīnu — atsevišķu ainu uzliesmojumi. Bet ļoti spilgti.

— Un kādas izjūtas saistītas ar šiem… uzliesmojumiem?

— Es nezinu. Viss juku jukām.

— Un kādas ir jūsu izjūtas tagad, to atceroties?

— Tādas pašas — juku jukām.

— Vai jums bail?

— N-nē. Nedomāju vis.

— Vai gribat kādu laiku atpūsties no tā visa? Varbūt jums šķiet, ka ejam uz priekšu pārāk strauji?

— Nē. Nepavisam ne. Tas ir… tas ir tā, kā mācoties peldēt. Kad cilvēks beidzot iemācās, tad viņš peld un peld, un peld, līdz nav vairs spēka. Un pēc tam vienkārši guļ zemē un elš, un atceras, kā tas bija, bet draugi viņu tikmēr zobo un apceļ par pārcenšanos, — bet tā ir lieliska sajūta, kaut arī skudriņas skraida pār muguru un rokas un kājas tirpst vienā laidā. Vismaz tā ir ar mani. Tā es jutos pēc pirmā seansa, un tā ir tagad, pēc pēdējā. Pirmā reize vienmēr ir kaut kas īpašs… Bet nu jau tirpšana ir mitējusies un es atkal esmu tikusi pie elpas. Ak kungs, es nepavisam negribu tagad apstāties! Es jūtos lieliski.

— Vai jūs pēcpusdienā parasti kādu brīdi paguļat?

Desmit sārtie pirkstu nagi pārslīdēja pār galda virsmu, un viņa izstaipījās.

— Esmu nogurusi… — Viņa pasmaidīja, apspiezdama žāvas. — Puse no darbiniekiem ir atvaļinājumā vai slimi, un man visu nedēļu bijusi pamatīga slodze. Kad šodien gāju projām no darba, man šķita, ka varētu tūdaļ pat nokrist pie zemes. Bet nu jau esmu atpūtusies un jūtos gluži labi.

Viņa ar abām rokām satvēra kafijas tasi un iedzēra prāvu malku.

— Ū! — Renders atviegloti novilka. — Tad ir labi. — Es biju drusciņ noraizējies pārjums. Priecājos, ka tam nav pamata.

Eilīna iesmējās.

— Noraizējies? Jūs taču esat lasījis doktora Riskoma piezīmes par manu analīzi un par DNPU mēģinājumu, — un jums šķiet, ka es esmu cilvēks, par kuru jāraizējas? Ha! Attiecībā uz manu atbilstību cilvēciskajam modelim — man ir operacionāli labdarīga neiroze. Tā koncentrē manu enerģiju, koordinē manus • pūliņus pretī sasniegumiem. Tā pastiprina manu identitātes apziņu…

— Jums patiešām ir velnišķi laba atmiņa, — Renders piezīmēja. — Gandrīz vārds pa vārdam!

— Protams!

— Arī Sigmundam jūs šodien sagādājāt raizes.

— Sigam? Kā?

Suns sagrozījās un atvēra vienu aci.

— Jā, — viņš norūca, nikni paskatīdamies augšup uz Renderu. — Viņu vajag aizvest mājās.

— Vai tu atkal brauci ar mašīnu?

— Jā.

— Kaut gan es biju pieteikusi, lai tu to nedari?

— Jā.

— Kāpēc?

— Bija bail. Neatbildēji, kad runāju.

— Es biju ļoti nogurusi… un, ja tu vēlreiz pats ņemsi mašīnu, es nostiprināšu durvis tā, ka tu nevarēsi staigāt iekšā un ārā pēc sava prāta.

— Piedod!

— Man nekas nekaitēja.

— Saprotu.

— Tu nekad vairs nedrīksti tā darīt.

— Piedod! — Suns nenovērsa acis no Rendera, un tās izskatījās gluži kā kvēlojošas lēcas.

Renders novērsās.

— Neesiet tik barga pret lāga zēnu, — viņš teica. — Galu galā viņš taču nodomāja, ka jūs esat slima, un brauca meklēt ārstu. Un ja nu viņš nebūtu maldījies? Tad viņam būtu jāsaka paldies, nevis jārājas.

Sigmundu tas, šķiet, nenomierināja, un viņš vēl brīdi raudzījās Renderā ar zvērošu skatienu, tad aizvēra acis.

— Kad viņš dara, ko nevajag, tad viņš ir jāsarāj, — Eilīna noteica.

— Droši vien, — Renders iedzēra malku kafijas. — Bet nekas ļauns nav noticis. Ja nu es esmu šeit, aprunāsimies par lietišķiem jautājumiem. Es kaut ko rakstu un gribētu par to apspriesties.

— Brīnišķīgi! Vai iedosiet man kādas piezīmes?

— Iedošu vairākas. Vai, pēc jūsu domām, vispārīgie pamata motīvi, kas ved pie pašnāvības, dažādos vēstures posmos un dažādās civilizācijas pakāpēs ir atšķirīgi?

— Es ar pārliecību varu sacīt, ka ne, — Eilīna atbildēja. — Iz­postītas cerības var novest pie depresijām vai izmisuma, un, ja šādas izjūtas ir pietiekami spēcīgas, tās var novest pie pašiznīcināšanās. Jūs man jautājat par motivāciju — un man šķiet, ka tā gandrīz vienmēr ir viena un tā pati. Manuprāt, tas ir cilvēka stāvokļa aspekts, kas eksistē pāri civilizācijām un pāri laikmetiem. Nedomāju, ka to varētu mainīt, nemainot pašu cilvēka dabu.

— Labi. Noskaidrots. Tālāk — kas būtu stimulējošais elements? — Renders vaicāja. — Kaut arī cilvēks būtu pastāvīgs lielums, viņa vide tomēr ir mainīga. Ja viņš nokļūst pārlieku saudzējošā dzīves situācijā — kā jums šķiet, vai tad vajadzētu vairāk vai mazāk, lai viņš nonāktu līdz depresijai un neprātam, nekā mazāk saudzīgā vidē?

— Hm… Tā kā man allaž ir darīšana ar konkrētiem gadījumiem, es teiktu, ka tas atkarīgs no cilvēka. Bet es redzu, uz ko jūs tēmējat: masveidīga nosliece pēc pirksta mājiena lēkt ārā pa logu, turklāt logs pats atveras cilvēka priekšā, — vārdu sakot, garlaikots masu protests. Sāds skatījums man nav pa prātam. Es ceru, ka tas neatbilst īstenībai.

— Arī es tā ceru, bet es domāju arī simboliskās pašnāvības — funkcionālos traucējumus, ko reizēm izraisa visai virspusēji iemesli.

— Ahā! Jūsu pagājušā mēneša lekcija par autopsihomīmikriju. Man ir ieraksts. Runājāt labi, bet es nevaru jums piekrist.

— Arī es pats tam vairs nepiekrītu. Pašlaik es pārrakstu visu to nodaļu — es to saucu par «Thanatos jeb nāves instinkts iedomu zemē». Patiesībā tā ir instinktīva tieksme pēc nāves, izlauzusies tuvāk virspusei.

— Ja es jums dabūšu skalpeli un līķi, vai jūs varēsiet izgriezt šo nāves instinktu un iedot man aptaustīt?

— Nevarēšu, — viņš lika smīnam izskanēt balsī, — jo līķis to visu būs jau patērējis. Bet uzmeklējiet man kādu brīvprātīgo, un viņš apstiprinās manu teoriju tieši ar to, ka kļuvis par tādu.

— Jūsu loģiku grūti apstrīdēt, — viņa pasmaidīja. — Vai jūs neatnestu mums vēl kafiju?

Renders aizgāja uz virtuvi, piepildīja tases, izdzēra glāzi ūdens un atgriezās dzīvojamā istabā. Eilīna nebija pakustējusies, arī Sigmunds ne.

— Ko jūs darāt, kad neesat aizņemts ar saviem Veidotāja pienākumiem? — viņa jautāja.

— To pašu, ko vairums cilvēku — ēdu, dzeru, guļu, runāju, eju ciemos pie draugiem un nedraugiem, apmeklēju dažādas vietas, lasu…

— Vai jūs esat cilvēks, kas piedod?

— Reizēm. Kāpēc jūs tā jautājat?

— Ja esat, tad piedodiet man. Es šodien sastrīdējos ar kādu sievieti — vārdā Devila.

— Par ko?

— Par jums… un viņa mani apvainoja tādos grēkos, ka labāk būtu, ja māte mani nebūtu laidusi pasaulē. Vai jūs taisāties viņu precēt?

— Nē, laulība ir kaut kas līdzīgs alķīmijai. Kādreiz tā kalpoja svarīgam mērķim, bet man šķiet, ka tas laiks ir pagājis.

— Tad ir labi.

— Ko jūs viņai teicāt?

— Iedevu viņai medicīnisko kartīti ar uzrakstu: «Diagnoze — ragana. Ārstēšana — labi daudz zāļu un vīkšķis mutē.»

— Oho! — Renders ieinteresējās.

— Viņa to saplēsa un iemeta man sejā.

— Interesanti, kāpēc?

Eilīna paraustīja plecus, pasmaidīja un sāka švīkāt galdautu.

— «Tēvi un mācītāji,» — nopūtās Renders, — «es domāju: kas ir elle?»

— «Un spriežu tā: ciešanas par to, ka nevar vairs mīlēt,» — viņa pabeidza. — Interesanti, vai Dostojevskim bija taisnība?

— Šaubos. Esviņu labprāt pieņemtu par pacientu grupas ārstēšanā. Tā viņam būtu visīstākā elle — redzēt, kā visi šie cilvēki rīkojas tieši kā viņa tēli un paši tīksminās par to.

Renders nolika tasīti un atstūma krēslu no galda.

— Cik noprotu, jums tagad jāiet?

— Jāiet gan, — Renders apstiprināja.

— Vai ar maltīti es jūs nevaru ieinteresēt?

— Nē.

Viņa piecēlās.

— Labi, es paņemšu mēteli.

— Es varētu aizbraukt mājās pats un pārslēgt mašīnu uz atpakaļceļu.

— Nē! Mani biedē doma, ka pa pilsētu braukā tukšas mašīnas. Man vēl pāris nedēļas liktos, ka mans braucamais ir rēgu apsēsts. Turklāt jūs man solījāt parādīt Vinčesteras katedrāli, — ārā iedama, viņa vēl piebilda.

— Vai jūs to gribat šodien?

— Ja iespējams jūs pierunāt.

Kamēr Renders stāvēja un gudroja, Sigmunds uzslējās kājās. Suns nostājās taisni Rendera priekšā un raudzījās augšup viņam acīs. Vairākas reizes viņš atvēra un aizvēra muti, tomēr neizdvesa nevienu skaņu. Tad pagriezās un izgāja no istabas.

— Nē, — atskanēja Eilīnas balss, — tu paliksi te, kamēr es atgriezīšos.

Renders paņēma mēteli, uzvilka to mugurā un iebāza aptieciņu dziļākajā kabatā.

Kad viņi gāja pa gaiteni uz lifta pusi, Renderam likās, ka viņš dzird tikko saklausāmu tālīnu gaudošanu.

Šajā vietā vairāk nekā jebkur citur Renders apzinājās, ka ir visa esošā valdnieks.

Viņš jutās kā mājās starp šīm svešajām pasaulēm ārpus laika, šīm pasaulēm, kurās puķes saplūst mīlas aktā un zvaigznes debesīs karo, līdz nokrīt zemē, asiņodamas kā saplēsti un izlijuši vīna trauki, un jūras pašķiras, atklādamas lejupejošas kāpnes, un no alām iznirst rokas, turēdamas lāpas, kas liesmo kā ugunīgas sejas, — ziemas nakts lietuvēns, ko Renders labi pazina, jo viņš jau gandrīz desmit gadu bija viesojies šajās pasaulēs kā profesionālis. Pietika saliekt pirkstu, lai viņš saņemtu ciet visus burvjus un vestu tos tiesas priekšā, apsūdzot nodevībā pret savu valstību, — jā, un viņš varēja notiesāt tos uz nāvi, iecelt tiem sekotājus.

Par laimi, šis ceļojums bija tikai pieklājības vizīte…

Renders virzījās uz priekšu pa meža klajumu, meklēdams Eilīnu.

Viņš juta viņas dzīvinošo klātbūtni sev visapkārt.

Pašķīris zarus, viņš iznāca ezera krastā. Tas bija salts, zils un neizmērojami dziļš, un tā ūdenī atspīdēja slaidais vītols — viņas ierašanās vieta.

— Eilīn!

Vītols sašūpojās viņam pretī un atkal atliecās atpakaļ.

— Eilīn! Nāc šurp!

Nobira sauja lapu un aizpeldēja ezerā, iztraucēdamas tā nekustīgo ūdens spoguli un izšķobīdamas atspulgus.

— Eilīn?

Tad visas lapas piepeši nodzeltēja un sabira ūdenī. Koks pārstāja šūpoties. Tumstošajās debesīs atskanēja dīvaina skaņa, kas atgādināja elektrības vadu dūkoņu aukstā dienā.

Piepeši pāri debesīm sāka slīdēt divkārša mēnešu rinda.

Renders izraudzījās vienu, pastiepa roku un piespieda to. Pārējie tūdaļ pazuda, un pasaule kļuva gaišāka; dūkšana gaisā apklusa.

Viņš apgāja apkārt ezeram, lai gūtu subjektīvu atelpu pēc noliedzošās rīcības un savas pretdarbības tai. Viņš virzījās gar priežu rindu uz to vietu, kuru bija paredzējis katedrālei. Tagad kokos dziedāja putni. Vējš maigi šalkoja sejā. Renders spēcīgi juta Eilīn&s klātbūtni.

— Es esmu šeit, Eilīn. Šeit!

Un tad viņa gāja tam blakus, ģērbusies zaļā zīda tērpā, bronzas krāsas matiem, smaragdzaļām acīm; smaragds mirdzēja arī uz viņas pieres. Zaļās kurpītes mina priežu skujas, un viņa jautāja: — Kas bija noticis?

— Tev kļuva bail.

— Kāpēc?

— Varbūt tu baidies no katedrāles. Vai tu esi ragana? — Viņš pasmaidīja.

— Esmu, bet šodien man ir brīvdiena.

Renders iesmējās, paņēma viņu zem rokas, un viņi izgāja cauri lapotnei klajumā, kur zāļainā uzkalnā pacēlās katedrāle, sliedama torņus augstu pār viņiem un pār kokiem; liela un dižena tā slējās starp zemi un debesim, elpodama ērģeļu skaņas un loga rūtī atstarodama vientuļu saules staru.

— Turies cieši pie pasaules, — Renders teica. — Tur nāk tūristu grupa gida pavadībā.

Viņi devās uz priekšu un iegāja katedrālē.

— … Ar savām milzu stumbriem līdzīgajām kolonnām, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem, tā iegūst nesaudzīgu varu pār sev piederošo telpu, — viņš teica. — To es uzzināju no ceļveža. Šis ir ziemeļu transepts…

— «Zaļās piedurknes», — Eilīna teica, — ērģeles spēlē «Zaļās piedurknes».

— Jā. Bet pie tā es neesmu vainojams… Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem…

— Es gribu tikt tuvāk mūzikai.

— Labi. Tad iesim pa šejieni.

Renders juta, ka kaut kas nav kārtībā. Taču viņš nespēja uztaustīt, kas īsti tas ir.

Viss šķita stingrs un stabils…

Tad kaut kas strauji aiztraucās garām debesīs virs katedrāles, radīdams dobji skanīgu dunoņu. Renders pasmaidīja, attapdamies, ko tas nozīmē: vienu īsu mirkli viņš bija — gluži kā pārteikdamies — sajaucis Eilīnu ar Džilu; jā, tur slēpās visa vaina.

Bet tad jau…

Balts uzliesmojums veidoja altāri. Tādu viņš nekad agrāk nebija redzējis. Visas sienas ap viņiem bija tumšas un saltas. Kaktos un augstās nišās plīvoja sveču liesmas. Ērģeles, neredzamu roku vadītas, dimdināja akordus.

Renders zināja, ka kaut kas nav kārtībā.

Viņš pagriezās pret Eilīnu Šalotu, kuras cepure kā zaļš konuss slējās augšup tumsā, un aiz tās stiepās itin kā zaļš plīvurs. Viņas kakls atradās ēnā, tomēr…

— Tava kaklarota… Kur tā ir?

— Es nezinu, — Eilīna pasmaidīja.

Viņa turēja kausu, kas izstaroja sārtu gaismu. Tajā atspoguļojās viņas smaragds. Renders sajuta sev pretī strāvojam auksta gaisa vilni.

— Vai gribi dzert? — Eilīna jautāja.

— Stāvi mierīgi! — viņš pavēlēja.

Renders vēlējās, lai sienas sabrūk. Tās pustumsā salīgojās.

— Stāvi mierīgi! — viņš enerģiski atkārtoja. — Nedari neko! Centies pat nedomāt… Krītiet zemē! — viņš iesaucās. Sienas izšķīda uz visām pusēm, jumts aizlidoja kaut kur virs pasaules debesīm, un viņi palika stāvam drupās, ko apgaismoja viena vienīga svece. Apkārt valdīja naktsmelna tumsa.

— Kāpēc tu tā izdarīji? — viņa jautāja, joprojām pastiepusi kausu viņam pretī.

— Nedomā! Nedomā neko! — viņš teica. — Atslābinies! Tu esi ļoti nogurusi. Dziestot šai svecei, izdzisīs arī tava apziņa. Tu tik tikko spēj turēties nomodā. Tu tik tikko spēj nostāvēt kājās. Acis tev veras ciet. Un šeit tikpat nav nekā, ko redzēt.

Viņš vēlējās, lai svece nodzistu. Taču tā turpināja degt.

— Es neesmu nogurusi. Lūdzu, padzēries!

Viņš dzirdēja ērģeļu skaņas tumsā. Šī bija cita melodija, un viņš sākumā to nepazina.

— Man vajadzīga tava palīdzība!

— Labi. Ko vien vēlies!

— Skaties! Redzi, kur mēness! — viņš pastiepa roku.

Viņa paskatījās augšup, un no izplūduša mākoņa malas iznira mēness.

— Un vēl viens, un vēl viens!

Mēneši gluži kā pērles virtenē slīdēja pāri debess melnumam.

— Pēdējais būs sarkans, — Renders teica.

Tā arī bija.

Tad viņš pastiepa labās rokas rādītājpirkstu, pavirzīja roku iesānis redzeslaukam un mēģināja aizskart sarkano mēnesi.

Roka iesāpējās kā apdedzināta. Viņš vairs nespēja to pakustināt.

— Mosties! — viņš iekliedzās.

Sarkanais mēness pazuda, un baltie izgaisa tam līdzi.

— Lūdzu, padzeries!

Renders izsita kausu viņai no rokas un aizgriezās. Kad viņš pagriezās atpakaļ, Eilīna joprojām turēja kausu viņa acu priekšā.

— Gribi dzert?

Renders pagriezās un bēga prom tumsā.

Tas bija tikpat kā skriet pa kupenu, kas sniedzas līdz viduklim. Tā bija kļūda. Skrienot viņš to darīja vēl nopietnāku — vājināja savu spēku un palielināja viņas varu. Skrējiens izsūca viņa enerģiju un iztukšoja viņu.

Viņš joprojām atradās tumsā.

— Pasaule ap mani kustas, — viņš teica. — Es esmu tās centrs.

— Lūdzu, padzeries! — viņa teica, un viņš atkal stāvēja klajumā pie ezera blakus galdiņam, ko pats bija tur novietojis. Ezers bija melns, mēness — sudrabots un augsts, viņam neaizsniedzams. Uz galda dega vientuļa svece, vērsdama Eilīnas matus un apģērbu sudrabotu. Uz pieres viņai bija mēness. Uz baltā galdauta līdzās platai vīna glāzei stāvēja Romanee-Conti pudele. Glāze bija pielieta līdz pašai augšai, un uz malas tai zaigoja sārti pilieni. Renderam ļoti slāpa, un Eilīna bija skaistāka par jebkuru, ko viņš jebkad redzējis, un viņas kaklarota dzirkstīja, un no ezera pūta dzestra vēsma, un vēl bija kaut kas… kaut kas tāds, ko viņam vajadzētu atcerēties…

Renders paspēra soli viņai pretī, un viņa bruņutērps sakustoties iežvadzējās. Viņš pastiepās pēc glāzes, bet labā roka sāpēs sastinga un nokrita gar sāniem.

— Tu esi ievainots!

Viņš lēni pagrieza galvu. No vaļējās brūces rokas muskulī sūcās asinis, tās ritēja lejup un pilēja no pirkstgaliem zemē. Bruņas bija sadragātas. Viņš piespieda sevi novērst skatienu.

— Padzeries, mīļais! Tas tevi izdziedinās.

Viņa piecēlās.

— Es pieturēšu glāzi.

Renders stīvi lūkojās viņā, kamēr viņa pacēla glāzi tam pie lūpām.

— Kas es esmu? — viņš jautāja.

Eilīna neatbildēja, atbilde skanēja no citurienes — no ūdens šļakstiem virs ezera:

— Tu esi Renders, Veidotājs.

— Jā, es atceros, — viņš teica, un, sakopodams domas vienīgajiem meliem, kas varētu iznīcināt visu ilūziju, piespieda lūpas izrunāt vārdus: — Eilīna Šalota, es tevi ienīstu!

Pasaule ap viņu nodrebēja un sāka līgoties, tad konvulsīvi noraustījās kā milzu šņukstā.

— Čārlz! — viņa iekliedzās, un abus apņēma melna tumsa.

— Mosties! Mosties! — viņš sauca, un viņa labā roka tumsā dega, smeldza un asiņoja.

Viņš stāvēja viens balta līdzenuma vidū. Tas bija kluss un bezgalīgs. Tas nolaideni pletās uz visām pusēm pretī pasaules malām. Tas izstaroja pats savu gaismu, un debesis nebija debesis, jo virs galvas nebija nekā. Nekā. Viņš bija viens. No pasaules malas viņam ausīs atbalsojās paša teiktie vārdi: «Ienīstu… ienīstu…»

Viņš nokrita ceļos. Viņš taču ir Renders!

Viņam gribējās raudāt.

Virs līdzenuma parādījās sarkaas mēness, mezdams spokainu gaismu pāri visai apkārtnei. Pa kreisi stiepās kalnu siena, pa labi tāpat.

Viņš pacēla labo roku. Vajadzēja palīdzēt ar kreiso. Satvēris delnas locītavu, viņš izstiepa rādītājpirkstu. Viņš sniedzās pēc mēness.

Tad no kalnu augstumiem atskanēja kauciens, neapvaldīta, izmisīga gaudošana — pa pusei cilvēka, pa pusei dzīvnieka balss, kurā izskanēja gan izaicinājums, gan vientulība, gan nožēla. Un tad viņš redzēja, kā pār kalniem, ar asti slaucīdams sniegu no augstākajām smailēm un naidīgi glūnēdams debesīs, iet baigākais ziemeļu vilkatis — Fenriss, Loki dēls.

Tas palēcās gaisā. Tas aprija mēnesi.

Zvērs nolēca zemē netālu no Rendera, un tā milzīgajās acīs gailēja dzeltenas liesmas. Tas tuvojās viņam nedzirdamiem soļiem pāri saltajiem, baltajiem laukiem, kas šķīra viņu no kalniem, un Renders kāpās atpakaļ — augšup uzkalnos, lejup ieplakās, pāri plaisām un gravām, cauri ielejām garām stalagmītiem un klinšu smailēm, zem ledāju nokarēm, gar aizsalušu upju gultnēm, un nemitīgi lejup — līdz viņu apsvilināja zvēra karstā elpa un tā ņirdzošā mute atplētās tieši virs viņa galvas.

Tad Renders pagriezās — un viņa kājas kļuva par divām mirdzošām upēm, kas nesa viņu prom.

Pasaule atlēca atpakaļ. Viņš joņoja lejup pa nogāzēm. Lejup. Ātrāk!…

Prom…

Viņš atskatījās pār plecu.

Tālumā viņam nopakaļ traucās pelēks kamols.

Viņš juta, ka tas, ja vien vēlēsies, var samazināt attālumu starp viņiem. Jāpasteidzas!

Pasaule visapkārt grīļojās. Sāka snigt.

Renders drāzās uz priekšu.

Priekšā vīdēja neskaidra, lauzīta līnija.

Viņš sarāva sniega aizkaru, kas tagad šķita ceļamies no zemes augšup kā burbuļu virkne.

Viņš tuvojās izļodzītajiem apveidiem.

Tuvojās kā slīcējs, nespēdams ne muti pavērt aiz bailēm, ka noslīks — ka noslīks un to pat nezinās, neuzzinās nekad.

Viņš nevarēja apturēt kustību, kas nesa viņu uz priekšu; spēcīgs, nepārvarams vilnis rāva viņu arvien tuvāk vrakam. Beidzot viņš nonāca pie tā un apstājās.

Dažas lietas nepārvēršas nekad. Tās ir lietas, kas sen jau pārstājušas eksistēt kā priekšmeti un palikušas par kalendārā neatrodamām parādībām ārpus tās elementu secības, ko dēvē par Laiku.

Renders stāvēja un vairs nedomāja par to, ka Fenriss jebkurā brīdī var uzlēkt viņam mugurā un izēst viņa smadzenes. Viņš bija aizsedzis acis, taēu tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā. Šoreiz ne. Viņš nebēdāja ne par ko. Viņa lielākā daļa gulēja mirusi pie viņa kājām.

Atskanēja kauciens. Garām aizšāvās melna ēna.

Baismīgās acis un asiņainais purns ienira sadauzītās mašīnas paliekās, čāpstinot urbās cauri metālam un stiklam, meklējot iekšpusē…

— Nē! Mežoni! Līķu rijēj! — viņš iekliedzās. — Mirušie ir svēti! Mani mirušie ir svēti!

Tad viņam rokā parādījās skalpelis, un viņš prasmīgi trieca to pret dzīslām, saspringto plecu muskuļiem, mīksto vēderu, artēriju virvēm.

Raudādams viņš sacirta briesmoni gabalos, un tas asiņoja un asiņoja, notriepdams mašīnu un to, kas palicis iekšienē, ar savu elles nezvēra sulu, un tā plūda un tecēja, līdz visa apkārtne bija kļuvusi sarkana un locījās sāpēs.

Renders sabruka pār sadragāto motora pārsegu, un tas bija mīksts, silts un sauss. Viņš raudāja.

— Neraudi, — viņa teica.

Un tad viņš balstījās uz viņas pleca, turēdams viņu cieši sev klāt, un viņi atradās pie melnā ezera zem mēness, kas atgādināja Vedžvuda darbus. Uz galda dega vientuļa svece. Viņa turēja glāzi viņam pie lūpām.

— Lūdzu, dzer!

— Jā, dod man to!

Viņš iedzēra malku vīna, kas bija maigs un viegls. Tas dedzinošs izplūda pa dzīslām. Viņš juta sevī atgriežamies spēku.

— Es esmu…

— Renders, Veidotājs, — šļakstēja ezers.

— Nē!

Viņš pagriezās un atkal metās skriešus, meklēdams sadragāto mašīnu. Viņam jāatgriežas, jātiek atpakaļ…

— Tu to nevari.

— Varu! — viņš iesaucās. — Ja saņemšos, varēšu…

Cauri smagajam gaisam sāka locīties dzeltenas liesmas. Dzeltenas čūskas. Tās kvēlodamas locījās viņam ap potītēm. Tad no melnās, miklās tumsas iznira un tuvojās divgalvains milzis — viņa Pretinieks.

Garām aizripoja sīki akmentiņi. Stindzinoša smaka aizslāpēja nāsis un iespiedās galvā.

— Veidotājs! — ierēcās viena no galvām.

— Tu esi atgriezies, lai noslēgtu rēķinus! — ieaurojās otra.

Renders stīvi lūkojās viņā, cenzdamies atcerēties.

— Rēķini vairs nav jāslēdz, Thaumiēl, — viņš teica. — Es tevi pieveicu un ieslēdzu važās, lai atdotu… Rotmanam — jā, tas bija Rotmans, kabalists. — Viņš uzvilka gaisā pentagrammu. — At­griezies Kliphotā! Es tevi padzenu!

— Šī vieta ir Kliphotā!

—… Pie Khamaēla, asins eņģeļa, pie serafu pulkiem, Elohima Gebora vārdā — cs pavēlu tev pazust!

— Šoreiz ne! — iesmējās abas galvas.

Briesmeklis nāca uz priekšu.

Renders lēnām atkāpās; dzeltenās čūskas pinās viņam pa kājām. Viņš juta, ka aiz muguras atveras bezdibenis. Pasaule bija kā mozaīka, kuras gabaliņi vairs neturas kopā. Renders redzēja, kā tie ripo katrs uz savu pusi.

— Pazudi!

Milzis izgrūda divbalsīgu smieklu šalti.

Renders paklupa.

— Šurp, mīļais!

Viņa stāvēja nelielā klinšu spraugā pa labi.

Viņš papurināja galvu un turpināja atkāpties uz bezdibeņa pusi.

Thaumiēls pastiepa ķetnu pēc viņa.

Renders atmuguriski nozuda aiz bezdibeņa malas.

— Čārlz! — viņa iekliedzās, un pasaule saira viņas vaimanās.

— Nu tad Vernichtung! — viņš krizdams atsaucās. — Es aizeju pie tevis tumsā.

Viss beidzās.

— Es gribu satikt doktoru Čārlzu Renderu.

— Ļoti žēl, bet tas nav iespējams.

— Bet es atdrāžos šo garo gabalu ar reaktīvo lidmašīnu tikai tāpēc, lai pateiktu viņam paldies! Esmu pavisam cits cilvēks! Viņš pārvērta manu dzīvi!

— Man ļoti žēl, mister Erikson. Kad jūs šorīt zvanījāt, es jums jau teicu, ka tas nav iespējams.

— Ser, es esmu kongresa pārstāvis Eriksons, un Renders man reiz izdarīja lielu pakalpojumu.

— Tad izdariet arī jūs tagad viņam pakalpojumu. Brauciet mājās!

— Kā jūs varat tā runāt ar mani!

— Acīmredzot varu. Lūdzu brauciet prom! Varbūt kaut kad pēc gada…

— Bet daži vārdi spēj darīt brīnumus…

— Aiztaupiet tos!

— Es… es atvainojos…

Lai cik tas bija lieliski — sārtā rīta blāzma un kūpošais, šļakstošais jūras klajums —, viņš zināja, ka tam jābeidzas. Tāpēc…

Viņš nosteidzās lejup pa augstajām torņa kāpnēm un iegāja pagalmā. Aizgājis līdz rožu lapenei, viņš palūkojās lejup uz guļamo lāvu tās vidū.

— Labrīt, milord, — viņš teica.

— Labu rītu arī tev! — atbildēja bruņinieks, un tā asinis, sūkdamās no ievainojuma, krāsoja zemi, puķes, zāli, izraibināja bruņas un pilēja lejup no pirkstu galiem.

— Nava sadzijis?

Bruņinieks papurināja galvu.

— Spēki žūst. Gaidu.

— Jūsu gaidām drīz lemts beigties.

— Ko gribi tu ar to sacīt? — Viņš uzslējās sēdus.

— Kuģis. Tas tuvojas ostai.

Bruņinieks piecēlās. Viņš atspieda muguru pret apsūnojušu koka stumbru. Viņš cieši lūkojās milzīgajā, bārdainajā kalpā, kurš runāja tālāk un kura vārdos skanēja skarbi, barbariski akcenti:

— Tas nāk pa vējam kā tumšs gulbis — tas atgriežas.

— Tumšs, tu saki? Tumšs?

— Buras ir melnas, lord Tristan.

— Tu melo!

— Vai vēlaties redzēt? Redzēt savām acīm? Tad raugieties!

Viņš pamāja ar roku.

Zeme nodrebēja, siena sabruka. Putekļu mākonis savērpās gaisā un pēc brīža noplaka. No savas vietas viņi redzēja, kā kuģis ar nakts spārniem ieslīd ostā.

— Nē! Tu meloji!… Skaties! Tās ir baltas!

Ausmas stari ņirbēja virs ūdens. Ēnas aizbēga no kuģa burām.

— Nē, nelga! Melnas! Tām jābūt melnām!

— Baltas! Baltas! Izolde! Tu esi palikusi uzticīga! Tu esi atgriezusies!

Viņš sāka skriet uz ostas pusi.

— Nāciet atpakaļ! Jūsu ievainojums! Jūs esat slims! Apstājieties…

Buras balti mirdzēja saulē, un saule bija sarkana poga, ko kalps aši pasniedzās nospiest.

Iestājās nakts.