Nemirstīgais

PASAŽIERI

Šobrīd no manis palikuši tikai fragmenti. Atmiņas gabali ir atlūzuši un aizslīdējuši projām kā drūpoša šļūdoņa daļas. Tā notiek ik reizes, kad mūs atstāj pasažieris. Mēs nekad droši nezinām, ko darījis mūsu ķermenis, ko viņi aizņēmušies. Mūsos kavējas tikai neskaidri iespaidi, atskaņas.

Kā smiltis, kas pielipušas pie okeānā peldošas pudeles. Kā amputētu locekļu pulsācija.

Es pieceļos. Mēģinu saņemties un atgūties. Mani mati ir savēlušies, un es sasukājos. Manā sejā redzamas negulētu nakšu pēdas. Mutē nostājusies skāņa garša. Varbūt mans pasažieris ir ēdis mēslus ar manu muti? Tā viņi reizēm dara. Viņi dara visu.

Ir rīts.

Pelēks, šaubu pilns rīts. Bridi es skatos ārā, tad nodrebēdams aptumšoju logu, un manas acis sastopas ar iekšējā paneļa pelēko, izplūdušo virsmu. Mana istaba izskatās nekārtīga. Vai pie manis ir bijusi sieviete? Pelnutraukos sakrājušies pelni. Pētīdams cigarešu galus, es atrodu vairākus ar lūpu krāsas nospiedumiem. Jā, te bijusi sieviete.

Es pārlaižu roku palagiem. Tie vēl glabā divu cilvēku siltumu. Abi spilveni ir sagumzīti. Tomēr viņa ir projām, un projām ir arī pasažieris — es esmu viens.

Cik ilgi tas šoreiz vilkās?

Paceļu klausuli un uzgriežu Centrālā kompjūtera numuru. — Kāds šodien datums?

Kompjūters laipnā sievietes balsī atbild: — Piektdiena, ceturtais decembris, tūkstoš deviņi simti astoņdesmit septītais gads.

— Un cik pulkstenis?

— Deviņi piecdesmit viena minūte, austrumu joslas laiks.

— Kāda ir laika prognoze?

— Gaidāmā temperatūra šodien no trīsdesmit līdz trīsdesmit astoņiem grādiem pēc Fārcnheita. Pašreizējā temperatūra trīsdesmit viens grāds. Ziemeļu vējš sešpadsmit jūdzes stundā. Nokrišņi nav gaidāmi.

— Ko jūs iesakāt paģiru gadījumā?

— Ēdienu vai zāles?

— Vienalga, — es atbildu.

Kompjūters brīdi domā. Tad nolemj piedāvāt abus un iedarbina

manu virtuvi. Glāzē ielīst auksta tomātu sula. Sāk cepties olas. Medicīnas aparāts pa spraugu izšļāc violetu šķidrumu. Centrālais kompjūters vienmēr ir ļoti gādīgs. Interesanti, vai viņu arī kādreiz apsēž pasažieri? Kādus pārdzīvojumus tas varētu viņam sagādāt? Droši vien būtu krietni aizraujošāk aizņemties Centrālā kompjūtera miljonu prātu vienlaikus nekā brīdi padzīvot lēni dilstošas cilvēciskas būtnes nepilnīgi veidotajā dvēselē!

Ceturtais decembris, teica Centrālais. Piektdiena. Tātad pasažieris mani izmantojis trīs naktis.

Izdzeru violeto šķidrumu un mēģinu iztaustīt atmiņas — piesardzīgi un vārīgi kā samilzušu augoni.

Atceros otrdienas ritu. Neveiksmīga darbdiena. Neviena tabula neizdodas, kā vajag. Nodaļas vadītājs ērcīgs — pēdējo piecu nedēļu laikā pasažieri viņu sagrābuši jau trīs reizes, tāpēc nodaļā valda liels juceklis, un viņam draud aiziet gar degunu Ziemsvētku prēmija. Kaut arī nav pieņemts sodīt cilvēkus par pasažieru izraisītiem traucējumiem, nodaļas vadītājs, šķiet, raizējas, ka var tomēr piedzīvot šādu netaisnību. Mēs dabūjam svīst. Jāpārstrādā tabulas, jānoņemas ar programmu, desmitiem reižu

no jauna jāpārbauda pamatdati. Un tad tās beidzot ir gatavas — detalizētas prognozes komunālo uzņēmumu vērtspapīru cenu variācijām no 1988. gada februāra līdz aprīlim. Pēcpusdienā mums jāsartāk kopā, jāapspriež šīs tabulas un to skaitļi.

Otrdienas pēcpusdienu es vairs neatceros.

Acīmredzot tieši tad mani nogrāba pasažieris. Varbūt tas notika darbā, varbūt pat apspriedes laikā, sēžu zālē ar sarkankoka paneļiem. Visapkārt sasārtušas, norūpējušās sejas… es sāku klepot, sazvejos uz sāniem, uzslienos no savas sēdvietas. Pārējie skumji krata galvu. Neviens nepastiepj roku. Neviens necenšas mani aizturēt. Pārāk bīstami ir uzbāzties tādam, ko apsēdis pasažieris. Pastāv liela iespēja, ka turpat tuvumā glūn vēl kāds bezķermeņa pasažieris, lūkodamies pēc piemērotas čaulas. Tāpēc no manis izvairās. Es izeju no ēkas.

Un pēc tam?

Es sēžu savā istabā šai drūmajā piektdienas rītā, ēdu olu kulteni un mēģinu atjaunot atmiņā trīs zaudētās naktis.

Protams, tas ir neiespējami. Gūstniecības laikā prāts un apziņa nepārtrauc darboties, taču pēc pasažiera aiziešanas zūd gandrīz visas atmiņas. Paliek tikai niecīgas nogulsnes, tādi kā neskaidru, rēgainu atjausmu miglaini nospiedumi. Apsēstais pēc tam nekad vairs nav gluži tas pats cilvēks, kas agrāk; kaut arī viņš nespēj atsaukt atmiņā savu pārdzīvojumu detaļas, tie viņu gluži nemanāmi pārveido.

Pūlos atcerēties.

Sieviete? Jā: uz cigarešu galiem ir lūpu krāsa. Tātad sekss — tepat, manā istabā. Jauna? Veca? Blondīne? Tumšmate? Viss pagaisis kā miglā. Un kā izturējās mans pasažiera pārņemtais ķermenis? Vai es biju labs mīlētājs? Kad piederu pats sev, es cenšos tāds būt. Turos labā formā. Trīsdesmit astoņu gadu vecumā es vēl varu izturēt trīs tenisa setus vienā vasaras pēcpusdienā un nenolūst. Varu iekvēlināt sievieti un dāvāt tai to, kas sievietei pienākas. Tā nav lielība, tikai konstatējums. Katram no mums ir savas spējas un prasmes. Tādas ir manējās.

Taču pasažieri, kā esmu dzirdējis, mēdzot ļauni izklaidēties, apvēršot ačgārni jebkādas cilvēku prasmes. Varbūt mans vajātājs uzjautrinājās, sagādādams man sievieti un pēc tam likdams man ciest ar viņu atkārtotas neveiksmes?

Šī doma man gauži nepatīk.

Mans prāts pakāpeniski noskaidrojas. Centrālā kompjūtera piedāvātās zāles sāk strauji iedarboties. Paēdu, noskujos, nostājos zem vibratora un stāvu, līdz āda kļūst tīra. Izdaru rīta rosmi. Vai pasažieris trešdienas un ceturtdienas rītā lika manam ķermenim vingrot? Droši vien ne. Jāatgūst zaudētais. Esmu jau tuvu pusmūžam, un zaudēto tonusu nav tik vienkārši atjaunot.

Divdesmit reizes aizskaru kāju pirkstus, nesaliekdams ceļus.

Pēc kārtas vēzēju kājas gaisā.

Noguļos uz vēdera un izpildu balstu uz rokām, saliekdams un iztaisnodams elkoņus.

Ķermenis darbojas, par spīti iepriekšējo dienu nolaidībai. Šis man ir pirmais pacilātības brīdis kopš atmošanās — dzīvīguma apjauta ķermenī, apziņa, ka tā spars tomēr nav zudis.

Tagad man visvairāk gribas ieelpot svaigu gaisu. Aši saģērbjos un dodos ārā. Šodien nav nekādas vajadzības zvanīt uz darbu. Tur zina, ka mani kopš otrdienas pēcpusdienas apsēdis pasažieris, bet viņiem nav jāzina, ka piektdien agri no rīta tas mani palaidis vaļā. Šodien man būs brīvdiena. Pastaigāšos pa pilsētas ielām, izstaipīšu kaulus, mēģināšu savam ķermenim atlīdzināt par to, ko tas bijis spiests pārciest.

Ieeju liftā. Nobraucu piecdesmit stāvus lejup. Izeju ārā, un mani apņem drūma decembra diena.

Visapkārt slejas Ņujorkas debesskrāpji.

Pa ielu straumēm plūst mašīnas. Vadītāji pie stūres ir tramīgi un nervozi. Nekad nevar zināt, kurā brīdī kāds pasažieris apsēdīs blakus braucošās mašīnas vadītāju, un ķermeņa pārtveršanas brīdī cilvēks vienmēr īslaicīgi zaudē koordinācijas spējas. Šādā veidā jau daudzi uz ielām un šosejām zaudējuši dzīvību — tikai nekad tie nažieri.

Esmu sācis iet uz priekšu bez noteikta mērķa. Šķērsoju Četrpadsmito ielu un soļoju ziemeļu virzienā, klausīdamies elektrisko motoru slāpēti sparīgajā dūkoņā. Redzu, kā pa ielu saraustītiem lēcieniem virzās kāds zēns, un saprotu, ka viņš ir apsēsts. Piektās un Divdesmit septītās ielas krustojumā man pretī nāk korpulents turīga izskata kungs ar šķībi sagriezušos kaklasaiti, un no mēteļa kabatas viņam rēgojas šārīta Wall Street Journal eksemplārs. Viņš muļķīgi ķiķina. Izbāž mēli. Apsēsts. Apsēsts. Es pagriežu viņam ceļu. Iedams straujā solī, nonāku pie apakšzemes pārejas, pa kuru satiksme zem Trīsdesmit ceturtās ielas virzās uz Kvīnzas pusi, un mirkli apstājos, ieraudzījis ietves malā ķildojamies divas jaunas meitenes. Viena no viņām ir nēģeriete. Viņas acis ir ieplestas šausmās. Otra stumj viņu arvien tuvāk aizsargtrcliņiem. Apsēsta. Taču pasažierim nav padomā slepkavība, tikai izprieca. Nēģeru meitene tiek palaista vaļā, nokrīt un drebēdama saraujas čokurā. Tad viņa pielec kājās un metas bēgt. Otra meitene iebāž sev mutē garu, mirdzošu matu šķipsnu un sāk to košļāt; izskatās, ka viņa mostas. Viņas skatiens ir truls un aizplīvurots.

Es novēršu acis. Neklājas vērot, kā otrs cietējs atgūstas no pasažiera tvēriena. Apsēstajiem ir sava morāle; šais drūmajos laikos mums radušies daudzi jauni, nerakstīti, bet vispārēji likumi.

Es steidzos tālāk.

Kurp es tik strauji dodos? Esmu jau nogājis vairāk nekā jūdzi. Gluži tā, it kā man galvā joprojām mājotu pasažieris, kas mani izrīko. Taču es zinu, ka tā tas nav. Vismaz šajā brīdī es esmu brīvs.

Vai varu būt par to drošs?

Cogito, ergo sum vairs nav spēkā. Mēs turpinām domāt pat tad, kad esam apsēsti, un dzīvojam mēmā izmisumā, nespēdami mainīt savu rīcību, lai cik tā atbaidoša, lai cik tā postoša pašam sev. Esmu pārliecināts, ka protu atšķirt apsēstības stāvokli no tiem brīžiem, kad esmu brīvs. Bet varbūt tā nemaz nav. Varbūt mani ir apsēdis kāds īpaši velnišķs pasažieris, kurš mani nemaz nav atstājis, tikai atkāpies tālāk smadzenītēs, radīdams manī brīvības ilūziju un vienlaikus slepeni bīdīdams mani pretī kaut kādam paša izraudzītam mērķim.

Vai mēs vispār jebkad esam baudījuši kaut ko vairāk par brīvības ilūziju?

Tomēr doma, ka varbūt esmu apsēsts, pats to neapjauzdams, ir ļoti nomācoša. Jūtu, ka esmu viscaur nosvīdis, un tas nav tikai no soļošanas. Apstājies! Apstājies tepat! Kāpēc tev jāiet uz priekšu? Tu esi nonācis līdz Četrdesmit otrajai ielai. Te atrodas bibliotēka. Neviens tevi nedzen tālāk. Apstājies uz brītiņu, es sev saku! Pasēdi uz bibliotēkas kāpnēm un atpūties!

Apsēžos uz aukstā akmens pakāpiena un iegalvoju sev, ka esmu to darījis aiz paša brīvas gribas.

Bet vai tā ir? Mūžsenā problēma — brīva griba pret nolemtību savā viskroplīgākajā izpausmes veidā… Nolemtība, determinisms vairs nav filozofiska abstrakcija, bet salti, sveši taustekļi, kas ieslīd pa galvaskausa šuvēm. Pasažieri ieradās šeit pirms trim gadiem. Kopš tā laika esmu bijis apsēsts piecas reizes. Mūsu pasaule kļuvusi pavisam citāda. Taču mēs esam pielāgojušies pat šādiem apstākļiem. Esam pielāgojušies. Mums izveidojušies savi morāles likumi. Dzīve turpinās. Valdības valda, likumdevēji apspriežas, biržas kārto darījumus tāpat kā agrāk, un mēs esam atraduši paņēmienus, kā kompensēt neparedzētos postījumus. Tas ir vienīgais, ko varam darīt. Kas cits mums atliek? Padoties un saļimt? Mums pretī stāv ienaidnieks, ar kuru nespējam cīnīties; labākajā gadījumā varam stāties pretī ar izturību. Tā nu mēs cenšamies izturēt.

Akmens pakāpieni strāvo saltumu manā ķermenī. Decembrī te mēdz sēdēt tikai retais.

Iegalvoju sev, ka esmu nogājis šo garo gabalu pats aiz savas brīvas gribas, ka esmu apstājies pats aiz savas brīvas gribas, ka manās smadzenēs šobrīd nevalda neviens pasažieris. Varbūt. Varbūt. Nespēju pieļaut domu, ka pašlaik neesmu brīvs.

Vai varētu būt, es sevī prātoju, ka pasažieris atstājis manī kādu ilgstošas iedarbības komandu? Ej uz to un to vietu, apstājies tur un tur? Arī tas ir iespējams.

Es palūkojos apkārt uz pārējiem, kuri sēž uz bibliotēkas kāpnēm.

Kāds vecs vīrs sēž, paklājis sev apakšā avīzi, un truli raugās tālumā. Gadus trīspadsmit vecs zēns ar plati ieplestām nāsīm. Tukla sieviete. Vai viņi visi ir apsēsti? Tā vien šķiet, ka es šodien esmu nemitīgā pasažieru ielenkumā. Jo ilgāk pētu apsēstos, jo ciešāk nostiprinās mana pārliecība, ka vismaz šobrīd esmu brīvs. Pirms pēdējā uzbrukuma es baudīju brīvību veselus trīs mēnešus. Stāsta, ka daži cilvēki gandrīz nekad neesot brīvi. Pēc viņu ķermeņiem esot liels pieprasījums, un viņi pazīstot tikai retus, īslaicīgus brīvības brīžus; te diena, te nedēļa, te viena stunda. Mums nav izdevies noteikt, cik daudz pasažieru ir pārņēmuši mūsu pasauli. Varbūt viņu ir miljo­niem. Varbūt tikai pieci. Kas zina?

No pelēkajām debesīm sāk virmot sniega plēksnes. Centrālais kompjūters teica, ka nokrišņi šodien neesot gaidāmi. Vai viņi šorīt būtu apsēduši arī Centrālo kompjūteru?

Un tad es ieraugu meiteni.

Viņa sēž ieslīpi no manis, piecus pakāpienus augstāk un simt pēdas attālāk, melnie svārki ir savilkušies virs ceļiem un atsedz glītas kājas. Viņa ir jauna. Viņas mati ir dzidrā kastaņbrūnā tonī. Acu krāsa ir gaiša, bet no šī attāluma es nevaru īsti pateikt, kāda tā ir. Viņa ir vienkārši ģērbusies. Viņai jābūt jaunākai par trīsdesmit gadiem. Viņai mugurā ir tumši zaļš mētelis, un lūpu krāsa ir violetā tonī. Viņai ir pilnīgas lūpas, taisns, grieķisks deguns un rūpīgi izveidotas uzacis.

Es viņu pazīstu.

Esmu pavadījis ar viņu savā istabā trīs pēdējās naktis. Tā ir viņa. Apsēsta būdama, viņa atnāca pie manis, un, apsēsts būdams, es gulēju ar viņu. Jūtos par to pārliecināts. Atmiņu plīvurs pašķiras, un es redzu viņas kailo augumu savā gultā.

Kā tas iespējams, ka es atceros?

Šī izjūta ir pārāk spēcīga, lai būtu tikai ilūzija. Acīmredzot tas ir kaut kas tāds, ko man neizdibināmu iemeslu dēļ atļauts atcerēties. Un es atceros vēl vairāk. Atceros viņas klusinātās sajūsmas elsas. Zinu, ka mans ķermenis šīs trīs naktis nav mani pievīlis un es neesmu sagādājis viņai vilšanos.

Un ir vēl kas. Atmiņas par viļņojošām mūzikas skaņām, jaunības smarža viņas matos, koku šalkoņa ziemas ainavā. Kaut kā neizprotami viņa atsauc man atmiņā jaunības nevainīgo laiku, to laiku, kad biju jauns un meitenes šķita noslēpums, kad dzīvi piepildīja viesības, dejas, silts maigums un slepenība.

Kāds spēks mani vilktin velk pie viņas.

Arī šajās lietās ir sava etiķete. Ir netaktiski tuvoties tam, kuru esi saticis, būdams apsēsts. Šāda tikšanās nedod nekādas privilēģijas, un svešinieks paliek svešinieks, lai ko abi būtu darījuši un runājuši savas negribētās tikšanās laikā.

Un tomēr kaut kas mani velk pie viņas.

Kāpēc es pārkāpju aizliegumu? Kāpēc tik rupji ignorēju etiķeti? Nekad agrāk neesmu tā darījis. Esmu pedantiski ievērojis visus nerakstītos likumus.

Tomēr tagad es pieceļos un dodos pa savu pakāpienu uz viņas pusi, līdz nonāku tieši zem viņas, tad paskatos augšup, un viņa automātiski savelk kopā potītes un ceļgalus, kā apjauzdama, ka sēž pārāk vaļīgā pozā. No šīs kustības es saprotu, ka viņa vairs nav apsēsta. Mūsu skatieni sastopas. Viņas acis ir pelēcīgi zaļas. Viņa ir skaista, un es

cenšos atminu dziļumos uztaustīt vēl kādu mirkli no mūsu tuvības.

Pakāpjos vairākus pakāpienus augstāk un nostājos viņas priekšā.

— Sveiki! — es saku.

Viņa vienaldzīgi paskatās uz mani. Acīmredzot neatceras un nepazīst. Viņas skatiens ir aizplīvurots, kā bieži mēdz būt tūlīt pēc pasažiera aiziešanas. Savilkusi lūpas, viņa nomēro mani ar atturīgu skatienu.

— Sveiki! — viņa vēsi atbild. — Šķiet, ka es jūs nepazīstu.

— Jums taisnība. Nepazīstat. Bet man ir tāda sajūta, ka jums šobrīd negribas būt vienai. Un man ir tieši tāpat. — Ar skatienu cenšos viņu pārliecināt, ka man nav nekrietnu nolūku. — Redziet, snieg, — es saku. — Mēs varētu sameklēt kādu siltāku vietu. Es labprāt parunātos ar jums.

— Par ko?

— Aiziesim kaut kur, un es jums pateikšu. Mani sauc Čārlzs Rots.

— Helēna Mārtiņa.

Viņa pieceļas kājās. Vēsā atturība viņā vēl nav zudusi, un viņas izturēšanās pauž aizdomas un neveiklības sajūtu. Tomēr viņa ir ar mieru nākt man līdzi. Tā ir laba zīme.

— Vai vēl ir pārāk agrs, lai mēs iedzertu kādu glāzi? — es jautāju.

— Nezinu. Man nav ne jausmas, cik pašlaik pulkstenis.

— Ir priekšpusdiena.

— Šā vai tā, iedzersim, — viņa nosaka, un mēs abi pasmaidām.

Ieejam kokteiļu bārā ielas viņā pusē. Sēdēdami pustumsā viens

otram pretī, mēs malkojam dzērienus — viņa ruma un citronsulas kokteili, es asiņaino Mēriju. Viņa sāk justies drusku brivāk. Jautāju pats sev, ko īsti gribu no viņas. Protams, patiku, ko sniedz viņas sabiedrība. Vai gultā? Bet to es esmu jau baudījis trīs naktis no vietas, lai gan viņa to nezina. Es gribu vēl kaut ko. Kaut ko vairāk. Bet ko īsti?

Viņas acis ir pieplūdušas asinīm. Iepriekšējās trīs naktis viņa ir maz gulējusi.

— Vai tas jums bija ļoti nepatīkami? — es jautāju.

— Kas?

— Pasažieris.

Viņa saraujas kā pātagas cirtienu saņēmusi. — Kā jūs zināt, ka man bijis pasažieris?

— Zinu.

— Par to neklājas runāt.

— Es esmu cilvēks bez aizspriedumiem, — es atbildu. — Mans pasažieris atkāpās kaut kad pagājušā naktī. Biju apsēsts kopš otrdienas.

— Manējais aizgāja laikam pirms pāris stundām. — Viņas vaigi ir pietvīkuši. Šādi runāt ir liela pārdrošība. — Biju apsēsta kopš pirmdienas vakara. Šī man bija piektā reize.

— Man tāpat.

Brīdi mēs spēlēdamies virpinām glāzes pirkstos. Tuvības izjūta starp mums aug gandrīz bez vārdiem. Mūsu nesenie pārdzīvojumi ar pasažieriem mūs vieno, kaut arī Helēna nezina, cik tuvi esam bijuši šo pārdzīvojumu laikā.

Atkal runājamies. Viņa ir skatlogu dekoratore. Dažus kvartālus tālāk viņai ir neliels dzīvoklītis. Viņa dzīvo viena. Viņa vēlas zināt, ar ko nodarbojos es. — Analizēju vērtspapīrus, — es saku. Viņa pasmaida. Viņai ir nevainojami, glīti zobi. Pasūtām vēl katrs pa dzēriena glāzei. Tagad man vairs nav ne mazāko šaubu, ka tieši šī meitene bija pie manis, kad biju apsēsts.

Manī sāk briest cerību sēkliņa. Laimīga sagadīšanās savedusi mūs atkal kopā tik drīz pēc neapzinātās tikšanās un šķiršanās. Un laimīga sagadīšanās paglabājusi manā atmiņā dažas drumslas šī neapzinātā sapņa.

Mums ir bijis kaut kas kopīgs, lai arī nezinām, kas, un tam jābūt kaut kam sevišķam, ja jau manī saglabājušies tik dzīvi atmiņu iespaidi, — un tagad es gribu tuvoties viņai apzināti, ar skaidru prātu, pats būdams noteicējs pār sevi, un atjaunot mūsu attiecības, darīt tās īstas. Tā nav pieņemts, jo es grasos izmantot privilēģijas, kuras man nepienākas, kuras radījusi vienīgi pasažieru neilgā klātbūtne mūsos. Un tomēr man viņa ir vajadzīga. Es viņu gribu.

Izskatās, ka arī viņa jūt vajadzību pēc manis, pat nezinādama, kas. esmu. Tomēr bailes viņu attur.

Es savukārt baidos viņu izbiedēt, tāpēc necenšos pārāk strauji izrādīt savu vēlēšanos. Varbūt viņa tagad aizvedīs mani pie sevis, varbūt arī ne, taču es to nelūdzu. Iztukšojam glāzes. Norunājam rīt atkal satikties uz bibliotēkas kāpnēm. Mana roka ātri pārslīd viņas plaukstai. Nākamajā brīdī viņa ir projām.

Tonakt es piesmēķēju trīs pelnu traukus. Vēl un vēlreiz apsveru, vai ir prātīgi šādi izturēties. Kāpēc es nevarētu likt viņu mierā? Man nav tiesību viņai sekot. Tādā pasaulē, kāda tagad ir kļuvusi mūsējā, pats gudrākais ir turēties katram par sevi.

Un tomēr, kad vien domāju par viņu, tūlīt iesmeldzās pusapjaustu atmiņu drumslas. Uzpeld un aizslīd zaudēto iespēju neskaidrie zibšņi, meiteņu smiekli kāpnēs un otro stāvu gaiteņos, zaglīgi skūpsti, tējas un tortes garša. Atceros meiteni ar orhidejas ziedu matos, atceros citu ar vizuļiem izšūtu kleitu, vēl citu ar bērna seju un sievietes skatienu acīs, un viss tas bijis tik sen, viss zudis, viss pagājis… un tad es sev saku: šoreiz es neļaušu tam zust, neļaušu viņu man atņemt.

Pienāk rīts — rāms sestdienas rīts. Dodos atkal uz bibliotēku, īsti necerēdams meiteni tur sastapt, taču viņa ir tur, uz kāpnēm, un, ieraugot viņu, es jūtos kā atpestīts. Meitene izskatās tramīga un noraizējusies, acīmredzot maz gulējusi un daudz domājusi. Ejam kopā uz priekšu pa Piekto avēniju. Viņa ir man pavisam tuvu, tomēr neturas man pie elkoņa. Viņas soļi ir strauji, satraukti un nervozi.

Man gribētos sacīt: iesim uz tavu dzīvokli, nevis uz kokteiļu bāru. Šajos laikos jārīkojas ātri, kamēr vien esam brīvi. Taču es zinu, ka tā būtu kļūda, un ne jau tikai no taktikas viedokļa. Primitīva steiga var izrādīties liktenīga; varbūt tā atnestu man ikdienišķu uzvaru, kas būtībā slēpj sevī notrulinošu sakāvi. Šā vai tā, viņas noskaņojums neko daudz nesola. Es skatos uz viņu, domādams par stīgu iastrumentu mūziku un krītošām sniegpārslām, bet viņa lūkojas pelēkajās debesis.

— Man ir tāda sajūta, ka viņi mani nemitīgi novēro, — viņa saka. — Kā plēsīgi putni, kas riņķo virs galvas un gaida, gaida… Gatavi ik brīdi mesties virsū.

— Bet pastāv taču iespēja turēties viņiem pretī. Mēs varam tvert kaut vai neilgus dzīves mirkļus, kamēr viņi neskatās uz mums.

— Viņi vienmēr skatās.

— Nē, — es apgalvoju. — Tik daudz viņu nevar būt. Reizēm viņi skatās uz citu pusi. Un tikmēr divi cilvēki var satikties un mēģināt dot viens otram savu siltumu.

— Bet kāda tam jēga?

— Jūs esat pārāk pesimistiska, Helēna. Reizēm viņi atstāj mūs mierā mēnešiem ilgi. Mums ir savas iespējas. Mums ir iespējas dzīvot.

Tomēr man neizdodas salauzt viņas baiļu čaulu. Viņu stindzina pasažieru tuvums, un viņa neuzdrīkstas ļaut vaļu nekādām nopietnām jūtām, baidīdamās, ka mocītāji var izraut ilgoto no rokām. Esam nonākuši līdz viņas mājai, un es ceru, ka viņa varbūt atmaigs un aicinās mani līdzi. Mirkli viņa svārstās, taču šis mirklis ir īss: viņa saņem manu roku abās savējās un pasmaida, tad smaids izdziest un viņa ir prom, un gaisā kavējas vienīgi viņas vārdi: — Satiksimies rīt atkal pie bibliotēkas! Pusdienlaikā.

Eju viens savu garo, nemīlīgo ceļu uz mājām.

Šajā naktī mani pārņem kaut kas no viņas pesimisma. Šķiet bezcerīgi mēģināt kaut ko tvert, kaut ko glābt. Vēl vairāk: ir nekrietni no manas puses viņu meklēt, ir kauns piedāvāt nedrošu mīlu, kad pats neesmu brīvs. Šajā pasaulē, es sev saku, mums jāturas citam no cita pa gabalu, lai nenodarītu kādam pāri, kad svešais spēks mūs sagrābs savā varā.

Nākamajā dienā es neaizeju ar viņu tikties.

Tā ir vislabāk, es sev iegalvoju. Man nav tiesību staigāt viņai pakaļ. Iedomājos, kā viņa sēž uz bibliotēkas kāpnēm un prāto, kāpēc es kavējos, kļūst nervoza, nepacietīga, pēc tam saskaišas. Viņa būs dusmīga, ka neesmu atnācis, taču dusmas pāries, un viņa itin drīz mani aizmirsīs.

Pienāk pirmdiena. Es atgriežos darbā.

Protams, par manu prombūtni neviens neieminas. It kā es nemaz nebūtu kavējis darbu. Šorit tirgus kūsāt kūsā. Darbs prasa visu uzmanību, un tikai pirms pusdienlaika es atkal iedomājos par Helēnu. Bet, līdzko esmu par viņu iedomājies, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Man jādomā par savu gļēvumu, kas lika viņu pievilt. Par sestdienas nakts bērnišķo ļaušanos melnajām iedomām. Kāpēc tik bezdarbīgi padoties liktenim? Kāpēc pakļauties? Tagad es gribu Cīnīties, izkarot kādu drošības riekšavu par spīti bēdīgajām izredzēm. Man ir cieša pārliecība, ka tas iespējams. Galu galā var taču būt, ka pasažieri mūs abus nekad vairs neaiztiek. Un viņas acumirklīgais smaids sestdien pie mājas durvīm, īsais kvēles stariņš acis — tam taču vajadzēja mani pārliecināt, ka viņā aiz baiļu sienas mīt tādas pašas cerības. Viņa gaidīja, lai es pirmais rādu ceļu. Turpretī es paliku sēžam mājās.

Pusdienlaikā es dodos uz bibliotēku, pārliecināts, ka gājiens būs veltīgs.

Tomēr viņa ir tur. Viņa staigā turp atpakaļ pa pakāpieniem, un vējš plandās ap slaido augumu. Es pieeju viņai klāt.

Viņa brīdi klusē. — Sveiks, — viņa beidzot saka.

— Piedod man par vakardienu!

— Es tevi ilgi gaidīju.

Paraustu plecus. — Es izdomāju, ka nav jēgas nākt šurp. Bet pēc tam atkal pārdomāju.

Viņa mēģina izskatīties dusmīga. Taču es redzu, ka viņa priecājas, mani atkal redzot, — un kāpēc gan citādi viņa šodien būtu nākusi šurp? Viņa neprot apslēpt iekšēju prieku. Arī es ne. Pamāju uz kokteiļu bāru pāri ielai.

— Vai citrona kokteili ar rumu? — es vaicāju. — Par izlīguma zīmi?

— Labi.

Šodien bārs ir pilns, bet mēs atrodam atsevišķu nišu. Viņas acīs ir neparasts gaišums, ko agrāk neesmu redzējis. Jūtu, ka barjera viņā pamazām drūp.

— Tu vairs tik ļoti nebaidies no manis, Helēna, — es saku.

— Es nekad neesmu baidījusies no tevis. Baidos no tā, kas var notikt, ja mēs ļausimies riskam.

— Nevajag. Nebaidies!

— Es cenšos nebaidīties. Bet reizēm viss šķiet tik bezcerīgs. Kopš ieradās viņi…

— Mēs tomēr varam mēģināt dzīvot paši savu dzīvi.

— Varbūt.

— Mums tas jādara. Noslēgsim līgumu, Helēna. Vairs nekādu drūmu domu! Nekādu raižu par visām tām briesmām, kas varētu notikt. Norunāts?

Klusuma brīdis. Tad manai rokai uzgulst vēsa plauksta.

— Labi.

Mēs iztukšojam glāzes, un es pasniedzu savu kredītkarti, lai samaksātu, tad izejam ārā. Man gribētos, lai viņa saka — aizmirsti šopēcpusdien savu darbu un nāc man līdzi! Tagad ir skaidrs, ka viņa mani tikpat reiz aicinās pie sevis, un labāk agrāk nekā vēlāk.

Mēs noejam vienu kvartālu. Viņa neko nesaka. Es jūtu viņas iekšējo cīņu un gaidu, ļaudams, lai šī cīņa noved pie mērķa bez manas iejaukšanās. Noejam vēl vienu kvartālu. Viņas roka turas man elkonī, taču viņa runā tikai par savu darbu, par laiku, un tā ir saruna no attāluma, pieklājības saruna. Pie nākamā stūra viņa apsviežas atkal uz kokteiļa bāra pusi, ar muguru pret savām mājām. Cenšos būt pacietīgs.

Tagad man vairs nav viņa jāsteidzina, es sev saku. Viņas ķermenis man nav noslēpums. Mūsu attiecības sākušās ačgārni, ar fizisko saskarsmi papriekšu; tagad vajadzīgs laiks, lai nonāktu atpakaļ pie grūtākā posma, ko daži dēvē par mīlestību.

Taču viņa, protams, nezina, ka mēs esam šādi iepazinuši viens otru. Vējš pūš mums sejā sniegpārslu vērpetes, un dzeldīgais aukstums kaut kādi sakāpina manī godīguma izjūtu. Es zinu, kas man jāsaka. Man jāatsakās no savas negodīgās priekšrocības.

Es viņai saku: — Pagājušajā nedēļā, Helēna, kamēr es biju apsēsts, pie manis istabā bija meitene.

— Kāpēc par to vajag runāt?

— Vajag, Helēna. Tā meitene biji tu.

Viņa apstājas. Pagriežas pret mani. Cilvēki steidzas pa ielu mums garām. Viņas seja ir pavisam bāla, un vaigos arvien tumšāki iekvēlojas sarkani laukumiņi.

— Tas nebūt nav jocīgi, Čārlz.

— Es nedomāju jokot. Tu biji pie manis no otrdienas vakara līdz piektdienas rītam.

— Kā tu to vari zināt?

— Zinu. Es zinu. Šīs atmiņas ir skaidras. Tās nez kāpēc neizgaist, Helēn. Es redzu visu tavu augumu.

— Izbeidz, Čārlz!

— Mums kopā bija ļoti labi, — es saku. — Mēs droši vien iepriecinājām savus pasažierus, jo bijām lieliski. Un, ieraugot tevi vēlreiz, es jutos kā cilvēks, kas mostas no sapņa un atklāj, ka šis sapnis ir īstenība — meitene ir tepat…

— Nē!

— Iesim uz tavu dzīvokli un sāksim visu no jauna!

— Tu tīšām izturies piedauzīgi, — viņa saka, — un es nesaprotu, kāpēc, jo nebija nekādas vajadzības visu sabojāt. Varbūt es tiešām biju pie tevis, varbūt nebiju, bet tu to nevari zināt, un, ja arī zinātu, tad par to vajadzētu klusēt, un…

— Tev ir dzimumzīmīte centa lielumā, — es saku, — apmēram trīs collas zem kreisās krūts.

Viņa iešņukstas un turpat uz ielas metas man virsū. Garie, sudrabotie nagi ieķeras man sejā. Viņa sit man ar dūrēm. Es viņu cieši satveru un mēģinu savaldīt. Viņa apstrādā mani ar ceļgaliem. Neviens nepievērš mums uzmanību; garāmgājēji domā, ka esam apsēsti, un novēršas. Viņu pārņēmis nevaldāms niknums, bet es aptveru viņu ar rokām kā ar metāla stīpām, tā ka viņa var tikai elsot un cirst kājas pret zemi, bet viņas augums ir cieši piespiests man klāt. Viņa ir saspringusi un izmisuma pārņemta.

Klusā, pārliecinošā balsī es saku: — Mēs viņus pieveiksim, Helēna! Mēs pabeigsim to, ko viņi iesāka. Neuzbrūc man! Es zinu, tā ir tikai laimīga nejaušība, ka es tevi atceros, bet ļauj man iet tev līdzi, un es pierādīšu, ka mēs esam radīti viens otram.

— Laid mani…

— Lūdzu! Lūdzu! Kāpēc lai mēs kļūtu ienaidnieki? Es tev negribu darīt pāri. Es tevi mīlu, Helēna! Vai atceries, kā mēs bērnu dienās spēlējām mīlestību? Vismaz es tā darīju — un droši vien arī tu. Sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā. Čuksti, slepenība — viss viena liela rotaļa, un mēs paši to zinājām. Bet tagad rotaļa beigusies. Mēs nevaram atļauties ķircināties un bēgt. Mums ir tik maz laika, kad esam brīvi, — mums jāuzticas, jāatklāj sevi…

— Tā nedrīkst!

— Tas ir muļķīgi. Mums taču nav jāizdabā nejēdzīgai paražai, kas liek diviem pasažieru kopā savestiem cilvēkiem vairīties vienam no otra. Helēna… Helēna…

Kaut kas manā balsī izlaužas cauri viņas pretestībai. Viņa pārstāj cīnīties. Saspringtais augums atslābst. Viņa paskatās manī, un asarainā seja atmaigst, acu skatiens atvilgst.

— Uzticies man! — es saku. — Uzticies man, Helēna!

Viņa brīdi svārstās. Tad sejā iemirdzas smaids.

Tajā mirklī es sajūtu pakausī piepešu saltumu, itin kā cauri kaulam izslīdētu tērauda adata. Es sastingstu. Manas rokas noslīd gar sāniem, īsu brīdi peldu nebūtībā, un, kad migla izklīst, viss ir pārvērties.

— Čārlz? — viņa iesaucas. — Cārlz!

Viņa paceļ sažņaugtās dūres pie mutes un gandrīz iekožas tajās. Es pagriežos, nepievērsdams viņai uzmanību, un dodos atpakaļ uz kokteiļu bāru. Vienā no priekšējām nišām sēž jauns vīrietis. Viņa tumšie mati ir ieziesti ar pomādi, vaigi gludi noskūti. Mūsu acis sastopas.

Es apsēžos. Viņš pasūta dzērienus. Mēs nesarunājamies.

Mana roka nolaižas uz viņa plaukstas un tur paliek. Viesmīlis, pasniegdams glāzes, nikni pablenž caur pieri, bet neko nesaka. Mēs nesteidzīgi izdzeram kokteiļus un noliekam tukšās glāzes uz galda.

— Iesim! — jaunais cilvēks man saka.

Un cs viņam sekoju.