Nemirstīgais

Teodors Stērdžens. LĒNAIS DARINĀJUMS

Teodors Stērdžens, īstajā vārdā Edvards Hamiltons Valdo (Theodore Sturgeon, Edward llamilton Waldo> 1918), līdzīgi daudziem rakstniekiem, dzīves gaitās izmēģinājis dažādus arodus. Jaunības dienās gribējis kļūt par trapeces vingrotāju cirkā, tad strādājis lielpaneļu ēku celtniecībā un par buldozera vadītāju, braucis par matrozi uz tirdzniecības kuģiem, darbojies kā viesnīcas administrators un literārais aģents.

Viņa populārākajos sacerējumos apvienojas zinātniskās fantastikas un fantasy'žanri. Tas nav raksturīgi 40. — 50. gadu fantastikai, bet šis paņēmiens ļāva Stērdženam brīvāk rakstīt par jautājumiem, kas viņu vienmēr interesējuši — psiholoģiju un cilvēku dīvainībām. Vairumā savu darbu viņš mēģinājis analizēt mīlestības un draudzības jēdzienus, it īpaši stāstu krājumos E Pluribus Unicom (1953), A Toiich of Strange (1958) un Sturgeon is Alive and Well (1971). T. Stērdžens un Filips Ž. Fārmers ir pirmie, kas zinātniskajā fantastikā rakstījuši par cilvēku seksuālajām problēmām. Romānā Venus Plus X (1960) parādīta viendzimuma sabiedrība.

Tomēr slavenākais viņa darbs ir romāns «Vairāk nekā cilvēcisks» (More Than Iluman, 1953), par kuru viņš tika godalgots ar 1954. g. International Fantasy Award. Tas ir stāsts par sešiem no sabiedrības izstumtiem īpatņiem, kuri nespēj iekļauties vispārpieņemtās uzvedības normās, bet, satiekoties un izmisumā apvienojot savas neparastās īpašības, kopā izveido jauna tipa cilvēku, ko T. Stērdžens nosauc par Homo Gestalt. Apstākļi, kuros darbojas romāna varoņi, kļūst par vienu no autora galvenajām tēmām — vientulība un bēgšana no tās. Romāna pamatā ir žurnālā Galaxy 1952. g. publicētais stāsts Babyls Three.

Visvairāk mīlestības un apbrīna savā mūžā T. Stērdžens varbūt veltījis angļu valodai… Vēstulē rakstniecei fantastei Judītei Merilai viņš raksta: ļ «Par spīti visiem saviem trūkumiem mūsu valoda ir viena no ii visizteiksmīgākajām valodām cilvēces vēsturē…

Angļu valodas avoti ieplūdinājuši tajā tādas nozīmju nianses un tādu skaņu bagātību, kurām nav nekā līdzīga citās valodās.» Sī mīlestība uz savu 5 valodu, kas izpaužas arī T. Stērdžena darbos, ļāva angļu fantastam un kritiķim Braienam Oldisam, runājot par 40. gadu fantastiku, izdarīt šādu salīdzinājumu: «Azimovam bija loģiskais pārliecinājums, Heinleinam bija ii niknums, bet Stērdženam — mūzika.»

«Lēnais darinājums» (Slow Scidptiire) 1970. g. saņēma Nebūla godalgu.