Nemirstīgais

PĒDĒJĀ PILS

I

Vētrainā vasaras pēcpusdienā, kad saule beidzot izlauzās cauri saplosītajiem, melnajiem lietus mākoņiem, Žancijas pils tika ieņemta un tās iemītnieki iznīcināti.

Gandrīz līdz pēdējam brīdim pils iemītnieku dažādie grupējumi nerimās strīdēties par to, kā pienāktos sagaidīt likteni. Visdižciltīgākie un ievērojamākie kungi vēlējās necienīgos apstākļus atstāt pilnīgi bez ievērības un turpināja savas ierastās nodarbes tikpat — nedz vairāk, nedz mazāk — pedantiski kā agrāk. Daži kadeti histēriskā izmisumā tvēra pēc ieročiem un gatavojās atsist pēdējo uzbrukumu. Vēl citi — varbūt ceturtā daļa no visiem iemītniekiem — pasīvi gaidīja galu, apņēmušies izpirkt cilvēces grēkus un gandrīz vai juzdamies priecīgi par šādu iespēju.

Beigu beigās nāve vienlīdz paņēma visus, un visi mirdami guva tieši tik daudz gandarījuma, cik šādā nepievilcīgā procesā iespējams. Lepnie sēdēja, šķirstīdami savu skaisto grāmatu lapas vai apcerēdami simt gadus vecu esenču īpašības, vai arī glāstīdami savu iemīļoto fāni. Viņi šķL'; s no šīs pasaules, neuzskatīdami par vajadzīgu pievērst šim apstāklim īpašu uzmanību. Karstgalvji drāzās augšā pa dubļaino uzbērumu, kas, izaicinādams jebkādu veselo saprātu, slējās augstāk par Žaneijas aizsargvalni. Vairums no viņiem aizgāja bojā zem brūkošo oļu kārtas, tomēr daži sasniedza uzbēruma augšmalu un šāva, sita, dūra, līdz paši tika nošauti, sašķaidīti zem pusdzīvajiem spēka furgoniem, nosisti vai nodurti. Nožēlnieki sagaidīja nāvi klasiskajā lūdzoša grēcinieka pozā, nometušies uz ceļiem, noliektām galvām, un mira pārliecībā, ka šai procesā meki ir simboli un cilvēces grēki — realitāte. Beigās miruši bija visi: kungi, dāmas, fānes savos paviljonos, zemnieki staļļos. No visiem, kas bija mitinājušies Žaneijā, dzīvi palika tikai putni, lempīgi, neveikli, ķērcoši radījumi, kas neko nesajēdza no lepnuma un uzticības un kam vairāk par pils godu rūpēja sava āda.

Kad meki bariem rāpās pāri margām, putni izlaidās no saviem nožogojumiem. Ķērcoši lādēdamies, tie laidās uz austrumiem — uz Hedždornu, kas tagad bija pēdējā pils zemes virsū.

Pirms četriem mēnešiem meki, nupat atgriezušies no slaktiņa Jūrassalā, bija parādījušies parkā Žaneijas pils priekšā.

Uzkāpuši torņos un izgājuši uz balkoniem, pastaigādamies pa Saulrieta promenādi gar margām un treliņiem, Žaneijas kungi un dāmas, kopā apmēram divi tūkstoši, raudzījās lejup uz zeltaini brūnajiem karotājiem. Viņu izjūtas bija dažādas: vienaldzīgs uzjautrinājums, augstprātīgs nicinājums un kaut kur sirds dziļumos šaubas un ļaunas priekšnojautas. Visas šīs izjūtas izraisīja trīs galvenie apstākļi: viņu pašu izsmalcinātā civilizācija, Žaneijas mūru drošība un tas, ka notikumu gaitā viņi neko nevarēja mainīt.

Žaneijas meki jau sen bija aizgājuši no pils, lai pievienotos dumpinieku pulkam. Palikuši bija tikai putni, fānes un zemnieki, no kuriem varētu veidot kaut kādu pretspēka parodiju.

Šobrīd šķita, ka nekas tāds nav vajadzīgs. Žaneija tika uzskatīta par neieņemamu. Divsimt pēdu augstie mūri bija būvēti no melna, kausēta klinšakmens, ko ietvēra zilgani sudrabots leģēta tērauda siets. Saules baterijas nodrošināja enerģiju visām pils vajadzībām, un ārkārtējos apstākļos bija iespējams sintezēt pārtiku no ogļskābās gāzes un ūdens tvaikiem, tāpat arī sīrupu fānēm, zemniekiem un putniem. Žaneija bija neatkarīga un droša; tiesa, tā nebija pasargāta no neērtībām, ja sabojātos kaut kas no tehniskās aparatūras, jo pili nebija meku, kas to varētu salabot. Šāds stāvoklis būtu gan apgrūtinošs, taču ne bezcerīgs. Pa dienu tie kungi, kuri juta attiecīgu vēlēšanos, laida darbā enerģētiskās šautenes un sporta šaujamieročus un apšāva visus mekus, ko ļāva sasniegt ieroča galējais diapazons.

Kad iestājās tumsa, meki atveda sev līdzi spēka furgonus un zemes smēlējus, un sāka būvēt Žaneijas pilij apkārt valni.

Pils iemītnieki vēroja notiekošo, neko nesaprazdami, līdz valnis sasniedza piecdesmit pēdu augstumu un zeme sāka birt uz pils mūriem. Tad meku briesmīgais nodoms kļuva saprotams un bezrūpību nomainīja ļaunas priekšnojautas.

Visi Žaneijas aristrokrāti bija teicami izglītoti vismaz vienā zināšanu jomā. Daži no viņiem bija matemātikas teorētiķi, citi pamatīgi iedziļinājušies dabas zinātnēs. Roku darbam un fiziskai piepūlei izmantodami zemniekus, daži no viņiem mēģināja savest kārtībā enerģētisko lielgabalu. Diemžēl lielgabals ilgāku laiku nebija pienācīgi kopts. Daudzas tā detaļas bija acīm redzami sarūsējušas vai sabojājušās. Protams, meku darbnīcās otrajā pazemes stāvā varētu atrast nepieciešamās rezerves daļas, taču neviens no aristokrātiem neko nezināja par meku inventāra uzskaites kārtību un noliktavu sistēmu. Voriks Madcnsijs Ārbens (tas ir, Ārbens no Madensiju dzimtas, kas piederēja pie Voriku cilts) ierosināja, lai zemnieki pārmeklē noliktavas. Taču zemnieku ierobežoto gara spēju dēļ tas nekādu rezultātu nedeva, un enerģētiskā lielgabala atjaunošanas iecere cieta neveiksmi.

Žaneijas dižciltīgie iemītnieki kā hipnotizēti vēroja zemes valni ap pili ceļamies arvien augstāk un augstāk, līdz tas sāka izskatīties pēc milzu krātera apmales. Vasara tuvojās beigām, un kādā vētrainā dienā zemes un oļu masa pacēlās augstāk par pils mūru aizsargvalni un sāka birt tam pāri iekšējos pagalmos un laukumos. Dnz Žaneijai bija lemts pazust zem zemes un visiem tās iemītniekiem nosmakt kopējā kapā.

Šis bija tas bridis, kad pulciņš jaunu, karstasinīgu kadetu, kam temperaments ņēma virsroku pār pašcieņu, paķēra ieročus un metās pa uzbērumu augšup. Meki bēra viņiem virsū zemi un akmeņus, tomēr neliela saujiņa drosminieku sasniedza augšmalu, kur tie ar baisu apmātību metās tuvcīņā.

Cīņa plosījās piecpadsmit minūtes, un zemi piesūcināja lietus un asinis. Vienā Īsā, uzvaru nesošā mirkli kadeti noslaucīja vaļņa augšmalu tīru. Ja lielākā daļa no viņiem nebūtu palikusi guļam zem oļu kārtas, iznākums varēja būt ari citāds. Taču meki pārkārtoja spēkus un brāzās uz priekšu. Palika desmit vīru, tad seši, tad četri, tad beidzot viens un visbeidzot — neviens. Pēc tam meki devās lejup pa nogāzi, pārrāpās pāri robotajiem mūriem un ar drūmu apņēmību nogalināja visus, kas atradās pils iekšienē. Žaneija, kas septiņsimt gadu bija kalpojusi par mājvietu elegantiem kungiem un smalkām dāmām, bija pārvērtusies nedzīvā gruvešu kaudzē.

Ja aplūkoja meku kā muzeja vitrīnā izliktu eksponātu, tas bija cilvēkam līdzīgs radījums, kurš savā sākotnējā veidā radies uz Etamīna planētas. Viņa biezā, zeltaini rūsganā āda spīdēja līdzīgi metāla virsmai, it kā ieziesta ar eļļu vai vasku. Izaugumi uz pakauša un kakla mirdzēja kā zelts, un tie patiešām bija pārklāti ar augstas vadītspējas vara un hroma sakausējuma kārtiņu. Viņa maņu orgāni bija sakopoti puduros tajā apvidū, kur cilvēkam atrodas ausis; seju viņam aizstāja sakrunkots muskulis, izskatā diezgan līdzīgs atsegtām cilvēka smadzenēm — ja, staigājot pa zemākajiem gaiteņiem, nejauši gadījās sastapties ar meku, no šī viepļa varēja pārbīties ne pa jokam. Meka barības vads — neregulāras formas vertikāla sprauga «sejas» apakšdaļā — bija atmiris orgāns, jo tagadējiem mekiem plecu apvidū zem ādas bija iestrādāts sīrupa pūslis, bet gremošanas orgāni, kuru sākotnējā funkcija bija uzņemt barības vielas no satrūdējušiem purvāju augiem un zarndobumaiņiem, bija atrofējušies. Apģērbu meki parasti nevalkāja, varbūt vienīgi darba priekšautu vai instrumentu jostu, un rūsgani zeltainā āda saulē mirdzēja ar neparastu spožumu. Tāds izskatījās viens atsevišķs meks, būtībā tikpat meistarīgs dabas produkts kā cilvēks — varbūt pat meistarīgāks savu lielisko smadzeņu dēļ, kuras darbojās arī kā radiouztvērējs. Strādādams barā, vairāku rosīgu tūkstošu vidū, meks vairs neizskatījās ne tik apbrīnojams, ne tik meistarīgs — drīzāk kaut kas viduvējs starp zemākas rases cilvēku un tarakānu.

Daži zinātnieki, it īpaši D. R. Džārdins no Rītagaismas un Salonsons no Tuangas, uzskatīja meku par rāmu un flegmātisku radījumu, taču asredzīgais Kleghorns no Hcdždornas pils bija citādās domās. Meka emocijas, apgalvoja Kleghorns, atšķiras no cilvēka emocijām un cilvēkam ir visai grūti apjaušamas. Pēc cītīgas izpētes Kleghorns atklāja vairāk nekā duci meka emociju veidu.

Par spīti šādiem pētījumiem, meku dumpis visus pārteidza vienlīdz nesagatavotus — gan Kleghornu, gan D. R. Džārdinu un Salonsonu, gan jebkuru citu. — Kāpēc? — visi jautāja cits citam. Kā radījumi, kuri tik ilgi bijuši padevīgi, pēkšņi varējuši īstenot šādu slepkavīgu sazvērestību?

Pats ticamākais no izvirzītajiem iemesliem bija arī pats vienkāršākais: meki necieš verdzību un ienīst Zemes cilvēkus, kas izrāvuši tos no dabiskās vides. Šīs teorijas pretinieki apgalvoja, ka nevarot piedēvēt cilvēciskas emocijas un attieksmes organismiem, kas nav cilvēki; pēc viņu domām, meki varot just vienīgi pateicību pret aristokrātiem, kas glābuši tos no Devītā Etamīna apstākļiem. — Tagad jūs paši piedēvējat tiem cilvēciskas emocijas, — sacīja pirmie. Un oponentu atbilde visbiežāk skanēja tā: — Galīgo patiesību mēs tikpat nezinām, tāpēc visi pieņēmumi ir vienlīdz apstrīdami.

Hedždornas pils atradās uz melnas diorīta klints kores plašas ielejas dienvidu pusē. Tā bija lielāka un majestātiskāka par Žaneiju, un to sargāja trīssimt pēdu augsts mūris, kura kopgarums sasniedza jūdzi. Aizsargvalnis pacēlās veselas deviņsimt jūdzes virs ielejas, un tornīši, sargtorņi un novērošanas punkti atradās vēl augstāk. Klints austrumu un rietumu nogāzes stāvi stiepās lejup līdz pat ielejai. Ziemeļu un dienvidu nogāzes nebija gluži tik stāvas, un uz tām pletās vīnogulājiem, artišokiem, bumbierēm un granātkokiem apstādītas terases. No ielejas augšup veda gatve, kas apmeta loku visapkārt klintij un cauri portālam ieveda galvenajā laukumā. Tam pretī slējās varenā rotonda, un tai abās pusēs — augsti dzīvojamie nami divdesmit astoņām ģimenēm.

Sākotnējā pils ēka, kura bija uzcelta tūdaļ pēc cilvēku atgriešanās uz Zemes, atradās tagadējā pils laukuma vidū. Desmitais Hedždorns bija licis nojaukt vecās pils mūrus un pēc tam sapulcējis milzīgu baru zemnieku un meku, kam vajadzēja uzcelt jaunus. Tolaik — pirms pieciem simtiem gadu — tika uzbūvēti arī tagadējie divdesmit astoņi nami.

Lejpus laukumam atradās treju veidu saimniecības ēkas, izvietotas dažāda augstuma joslās: viszemākajā daļā slējās staļļi un garāžas, mazliet augstāk — meku darbnīcas un dzīvojamās mājas, un virs tām — dažādas noliktavas un visādu nozaru ražotnes: maiznīca, dzērienu darītava, juvelieru darbnīca, arsenāls un tamlīdzīgas nepieciešamas ēkas.

Pašreizējais Hedždorns, divdesmit sestais pēc kārtas, bija viens no Overvīlu cilts Klcghorniem. Šī izvēle bija izraisījusi vispārēju izbrīnu, jo O. S. Šārls, kā viņu dēvēja pirms iecelšanas tagadējā godā, bija kungs, kas nekādu īpašu ievērību nebija izpelnījies. Elegances, stila izjūtas un erudīcijas ziņā viņš atbilda gluži ikdienišķam vidusmēram un nekad nebija izcēlies ar īpašu domāšanas oriģinalitāti. Viņš bija stalti noaudzis vīrs ar paplatu seju, lieliem vaigukauliem un īsu, taisnu degunu; šaurās, pelēkās acis zem augstās pieres lūkojās laipni un labvēlīgi. Viņa sejas izteiksme allaž bija mazliet izklaidīga, un nelabvēļi to mēdza dēvēt par trulu. Taču līdzko biezās, gaišās uzacis tikai mazliet savilkās un plakstiņi nolaidās lejup, šī seja acumirklī kļuva drūma un spītīga, kaut arī pats O. S. Šārls jeb Hedždorns to nemaz neapzinājās.

Tiesa, reālas varas pils galvam bija maz vai pat nemaz, toties viņš allaž spēcīgi ietekmēja visus apkārtējos, un tas, kurš kļuva par Hedždornu, ar savu stilu un personību atstāja manāmu iespaidu uz ikvienu pils iemītnieku. Šī iemesla dēļ Hedždorna izvēle nebūt nebija mazsvarīga un saistījās ar simtiem dažādu apsvērumu, un tikai retais pretendents pirmsvēlēšanu laikā tika cauri bez enerģiskiem pārmetumiem un mulsinošiem atgādinājumiem par kādu sen pieļautu grēciņu runas veidā vai uzvedībā. Kaut arī pretendents nemēdza atklāti izrādīt savu aizvainojumu, šīs norises neglābjami putināja draudzību, vairoja naidu, aptraipīja labo slavu. O. S. Sārla paaugstināšanā izpaudās kompromiss starp divām Overvīlu frakcijām, jo tieši šī cilts bija izpelnījusies godu izvirzīt savu pārstāvi nozīmīgajam postenim.

Abi kungi, starp kuriem O. S. Šārls kļuva par kompromisa iemiesojumu, baudīja lielu cieņu, taču attieksmē pret dzīvi bija nesamierināmi uzskatu pretinieki. Viens no tiem bija talantīgais Gārs no Zumbeldu dzimtas. Šis kungs iemiesoja sevī Hedždornas pils tradicionālos tikumus — viņš bija izcils esenču pazinējs, ģērbās ar nevainojamu eleganci, un Overvīlu cilts iecienītajā rozetē viņam nekad nebija nevienas sagriezušās vai pašķiebušās ieloces. Bezrūpīgs šarms viņā teicami apvienojās ar dižciltīgu pašcieņu. Viņa atjautīgā valoda dzirkstīja no citātiem un spožiem domu graudiem. Sastopot izaicinājumu, šī atjautība pārtapa izsmalcinātā dzēlībā. Gārs spēja citēt no galvas ikvienu pazīstamu literāru sacerējumu; viņš meistarīgi spēlēja deviņstīgu kokli un tāpēc allaž bija gaidīts viesis Seno apmetņu parādē. Viņš bija nepārspējams antīku lietu pazinējs, viņš zināja, kur uz Senās Zemes atradusies ikviena lielāka pilsēta, un stundām ilgi varēja runāt par aizgājušo laiku vēsturi. Kara mākslas gudrībās viņam Hedždornā nebija līdzinieka, un vienīgi D. K. Magda no Deloras pils vai varbūt vēl Brašems no Tuangas pils varēja šai jomā ar viņu mēroties. Trūkumi? Nepilnības? Tās varētu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem: pārmērīga etiķetes godāšana, kas attiecībā uz citiem izpaudās dzēlīgā pārākumā, un pārdroša neatlaidība, kas robežojās ar nežēlību.

O. Z. Gāru neviens neiedomātos dēvēt par neinteresantu vai lēmumos nenoteiktu cilvēku, un visi pazina viņa drosmi. Pirms diviem gadiem Lucernas ielejā bija uzdrīkstējies iebrukt nomadu bars, kas slepkavoja zemniekus, zaga lopus un pat nogāja tiktāl, ka iešāva bultu krūtīs kādam Aisetas kadetam. O. Z. Gārs nevilcinādamies sapulcēja mekus soda ekspedīcijai, sasēdināja tos divpadsmit spēka furgonos un devās pa pēdām nomadiem, kuri beidzot tika panākti netālu no Drēnas upes pie Vorstera katedrāles drupām. Nomadi izrādīja negaidītu spēku un veiklību un nebūt nevēlējās bēgt, ko kājas nes. Komandēdams uzbrukumu no sava sēdekļa spēka furgonā, kuru abās pusēs no bultām aizsargāja divi meki ar vairogiem rokās, O. Z. Gārs sevi šai kaujā parādīja no vislabākās puses.

Cīņa beidzās ar nomadu sakāvi. Divdesmit septiņi noliesējuši, melnos apmetņos tērpti līķi palika guļam kaujas laukā, bet meku vidū kritušo bija tikai divdesmit.

O. Z. Gāra pretinieks vēlēšanās bija Kleghorns, Kleghornu • l/imtas vecākais. Tāpat kā O. Z. Gārs, arī Kleghorns Hedždornas sabiedrības izsmalcinātajās paražās un norisēs jutās tikpat brīvi kā /ivs ūdenī.

Erudīcijā viņš neatpalika no O. Z. Gāra, kaut arī nevarēja sacensties ar to daiļrunībā, jo viņa galvenais izpētes objekts bija meki, to fizioloģija, valodas formas un sadzīves modeļi. Kleghorna runasveids bija saturīgāks, taču ne tik saistošs kā O. Z. Gāram un bez viņam raksturīgās dzēlības. Kleghorns savā runā reti izmantoja Gāra iecienītos tropus un alūzijas, un labprātāk izteica savas domas bez liekiem izskaistinājumiem. Kleghorns neturēja fānes, turpretī O. Z. Gāra četras smalkās, savstarpēji saskaņotās tīmeklītes izraisīja vispārēju sajūsmu, un to priekšnesumi Seno apmetņu parādē parasti palika nepārspēti. Galvenā atšķirība starp šiem abiem cilvēkiem slēpās viņu filozofiskajā pasaules uzskatā. O. Z. Gārs, tradicionālā uzskata pārstāvis, bija nelokāms savas sabiedrības aizstāvis un dedzīgi atbalstīja visus tās principus bez jebkādām atkāpēm. Viņu nemāca nedz šaubas, nedz vainas apziņa, un viņš nejuta nekādu vēlēšanos mainīt kārtību, kura ļāva vairāk nekā diviem tūkstošiem kungu un dāmu dzīvot bagātībā un greznībā. Kleghorns, gan nebūdams sirdsapziņas mocīts nožēlnieks, tomēr juta neapmierinātību ar Hedždornas pilī valdošo dzīvesveidu un ritumu un iebilda pret to tik pārliecinoši, ka daudzi pat nevēlējās viņā klausīties, lai nevajadzētu justies neveikli. Taču kaut kur sirds dziļumos arī viņiem brieda neskaidra vainas apziņa, un Kleghornam bija daudz ietekmīgu atbalstītāju.

Kad pienāca laiks balsot, ne O. Z. Gārs, ne Kleghorns nespēja gūt pietiekami plašu atbalstu. Beidzot vadošais postenis tika piešķirts cilvēkam, kurš uz to nebija cerējis pat vispārdrošākā optimisma brīžos: cilvēkam ar nevainojamu uzvedību un pašcieņu, taču bez īsta dziļuma; cilvēkam, kuram nepiemita tukša vīzdegunība, tomēr trūka dzīvīguma; viņš bija patīkams un draudzīgs, taču nelabprāt virzīja samilzušus jautājumus pretī nepatīkamam atrisinājumam, — tāds bija O. S. Šārls, jaunais Hedždorns.

Pusgadu vēlāk, tumšajās nakts stundās pirms rītausmas, Hedždornas meki atstāja savas mītnes un devās projām, paņēmuši līdzi spēka furgonus, darbarīkus, ieročus un elektriskās ierīces. Šī rīcība acīmredzot bija izplānota jau sen, jo tajā pašā laikā un tādā pašā veidā meki aizgāja arī no pārējām astoņām pilīm.

Sākotnējā reakcija Hedždornas pilī bija tāda pati kā visur citur — vispirms neticība, tad mulss niknums, un visupēc — kad tika apsvērta šīs rīcības iespējamā nozīme — bažas un nelaimes priekšnojautas.

Jaunais Hedždorns, cilšu vecākie un vairākas citas Hedždorna izvēlētas amatpersonas sanāca kopā sēžu zālē, lai apspriestos par

notikušo. Visi sasēdās ap lielu galdu, ko sedza sarkans samts: galda galā Hedždorns, pa kreisi no viņa Ksantens un Isets, pa labi Overvlls, Ors un Bjūdrijs; tālāk iekārtojās visi pārējie, to starpā O. Z. Gārs, I. K. Linnuss, A. G. Bernāls — ļoti spējīgs matemātikas teorētiķis, B. F. Vaiess — tikpat izcils senatnes pētnieks, kurš bija atklājis daudzu seno pilsētu atrašanās vietas, starp kurām bija arī Palmīra, Lībeka, Eridu, Zenzvila, Bērtona pie Trentas un Masīlija. Amatpersonu loku noslēdza vairāki dzimtu vecākie: Marūns un Boduns no Oru dzimtas, Kvejs, Rosets un Aidelsijs no Ksantenu dzimtas, Jūgass no Isetiem un Kleghorns no Overvīliem.

Minūtes desmit visi sēdēja klusēdami un centās sakopot domas; šo mēmo psiholoģiskās pielāgošanās procesu dēvēja par «intresiju».

Beidzot Hedždorns sāka runāt. «Pili piepeši atstājuši visi tās meki. Gluži saprotams, ka šāds stāvoklis sagādā lielas neērtības un ka to nepieciešams novērst, cik drīz vien iespējams. Esmu pārliecināts, ka tiktāl mēs visi esam vienisprātis».

Viņš aplaida skatienu galdam. Visi pastiepa uz priekšu savas ziloņkaula plāksnītes, apliecinādami piekrišanu — visi, izņemot Kleghornu, kurš tomēr nenostatīja savu plāksnīti uz galda, kā bija pieņemts darīt pretēju uzskatu gadījumā.

Isets, skarba izskata kungs sniegbaltiem matiem, neparasti skaists, par spīti saviem septiņdesmit gadiem, drūmā balsī teica:

— Neredzu nekāda pamata spriedelēt vai vilcināties. Darāmais ir pilnīgi skaidrs. Tiesa, zemnieki ir nožēlojams materiāls bruņotu spēku izveidei. Tomēr mums jāsapulcē viņi, jāizsniedz viņiem sandales, virsvalki un ieroči, lai viņi nedarītu mums kaunu, un jānodod viņi prasmīga komandiera rokās — tas varētu būt O. Z. Gārs vai Ksantens. Lai putni nosaka bēgļu atrašanās vietu, pēc tam vajag tos panākt un pavēlēt, lai zemnieki tos pamatīgi noslāna un atdzen atpakaļ mājās.

Ksantens, trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, kurš neparasti agri bija kļuvis par cilts vecāko un turklāt bija labi pazīstams karstgalvis, papurināja galvu. — Tāda iecere skan vilinoši, taču nav īstenojama. Zemnieki gluži vienkārši nespēj stāties pretī mekiem, lai kā mēs viņus sagatavotu.

Tā bija nepārprotama patiesība. Zemnieki, sīki andromorfi, kas sākotnēji radušies uz Desmitās Spikas planētas, bija visai bikli radījumi un, pats galvenais, nespējīgi uz vardarbīgu rīcību.

Kādu laiku pie galda valdīja saspringts klusums. Beidzot sāka runāt O. Z. Gārs. — Ja šie nelieši nebūtu nozaguši mūsu spēka furgonus, es labprāt tūdaļ pat drāztos viņiem pa pēdām un ar pātagu pārdzītu viņus mājās!

— Nav saprotams, kā būs ar sīrupu, — teica Hedždorns. — Skaidrs, ka visu iespējamo viņi paņēma līdzi. Kas notiks, kad tas

būs iztērēts? Vai tad viņi dzīvos badā? Viņi taču nevar atgriezties pie savas sākotnējās barības — kas tā bija, laikam purva dūņas? Ei, Klcghorn, tu esi speciālists šādos jautājumos. Vai meki var atsākt barošanos ar dūņām?

— Nē, — atbildēja Kleghorns. — Pieauguša meka barības vads ir atrofējies. Taču ja ar dūņām sāktu barot jaundzimušu mazuli, tas droši vien izdzīvotu.

— Tieši tā es domāju, — Hedždorns pievērsa bargu skatienu savām kopā saņemtajām rokām, cenzdamies neizrādīt, ka viņam nav neviena lietišķa priekšlikuma.

Durvīs parādījās kāds kungs tumši zilajā Bjūdriju ietērpā; nometies uz viena ceļgala, viņš augstu pacēla labo roku un paklanījās.

Hedždorns piecēlās. — Nāc iekšā, B. F. Robart, un ziņo, kādi tev jaunumi! — Ienācēja poza un kustība nepārprotami liecināja, ka viņam kaut kas ziņojams.

— Nupat tika pārraidītas ziņas no Halsionas. Meki uzbrukuši pilij, saspridzinājuši mūrus un apkauj visus iedzīvotājus. Pirms minūtes radio apklusa.

Visi strauji pagriezās pret viņu, un daži pielēca kājās. — Apkauj? — iebrēcās Kleghorns.

— Esmu pārliecināts, ka šobrīd Halsionas pils vairs nav.

Kleghorns sēdēja, stingi raudzīdamies sev priekšā. Pārējie

izbiedētās balsīs pārsprieda baismo vēsti.

Hedždorns mēģināja atkal nodibināt apspriedē kārtību. — Šis, protams, ir ārkārtējs stāvoklis, varbūt visnopietnākais pārbaudījums visā mūsu vēsturē. Man atklāti jāatzīstas, ka nevaru ieteikt nekādu izšķirošu pretdarbības pasākumu.

— Kas notiek pārējās pilīs? Vai tās ir drošībā? — noprasīja Overvīls.

Hedždorns pievērsās B. F. Robartam: — Esi tik laipns un nodibini radiosakarus ar visām citām pilīm un noskaidro, kāds ir stāvoklis tajās!

— Pārējās ir tikpat viegli ieņemamas kā Halsiona, — teica Ksantens, — it sevišķi Jūrassala un Delora, un tāpat arī Maravela.

Kleghorns attapās no dziļajām domām. — Manuprāt, visiem kungiem un dāmām, kas tur dzīvo, vajadzētu padomāt par patvērumu Žaneijas pilī vai pie mums — līdz tam laikam, kad dumpis būs apspiests.

Pārējie, kas sēdēja ap galdu, paskatījās uz viņu ar izbrīnu un mulsumu. O. Z. Gārs lipīgi laipnā balsī apvaicājās: — Tu uzskati, ka šo piļu dižciltīgajiem vajadzētu bēgšus meklēt patvērumu kaut kāda zemāko kārtu lielmanīga izlēciena dēļ?

— Taisni tā es uzskatu — ja viņi grib palikt dzīvi, — rāmi atbildēja Kleghorns. Kleghornam bija nedaudz pāri pusmūžam, viņš

bija plecīgs, stiprs vīrietis ar melniem, mazliet iesirmiem matiem, apbrīnojami izteiksmīgām zaļām acīm un tādu izturēšanos, kas liecina par lielu iekšēju, paša gribai pakļautu spēku. — Bēgšana vārda tiešā nozīmē ir saistīta ar zināmu pašcieņas zaudējumu, — viņš turpināja. — Ja O. Z. Gārs var ieteikt kādu elegantu veidu, kā ņemt kājas pār pleciem, es labprāt to gribētu uzzināt, un arī pārējiem to vajadzētu paturēt prātā, jo tuvākajā laikā tas mums varētu jūtami atvieglot dzīvi.

Pirms O. Z. Gārs paspēja atbildēt, iejaucās Hedždorns: — Ne­novirzīsimies no temata! Man jāatzīstas, ka nespēju paredzēt šiem notikumiem galu. Meki apliecinājuši, ka viņi ir slepkavas. Kā mēs varam pieņemt slepkavas atpakaļ savā dienestā? Bet, ja to neda­rām — nu tad, maigi izsakoties, mums nāksies padzīvot visai skarbos apstākļos, iekams spēsim atrast un apmācīt jaunu tehnisko personālu.

— Kosmosa kuģi! — iesaucās Ksantens. — Mums tūlīt pat jāparūpējas par tiem!

— Kā tā? — noprasīja Bjūdrijs, kungs ar akmenscictiem vaibstiem. — Kā tu to domā — jāparūpējas?

— Mēs nedrīkstam ļaut tos sabojāt! Kā gan citādi? Tie ir mūsu vienīgā saite ar Dzimtajām Pasaulēm. Apkalpes meki droši vien nav pametuši angārus, jo gadījumā, ja dumpinieki sadomājuši mūs iznīcināt, tie centīsies atņemt mums iespēju izmantot kosmosa kuģus.

— Varbūt tu vēlētos kopā ar zemnieku armiju maršēt prom uz angāriem un ņemt tos savā stingrajā pārziņā? — diezgan augstprātīgā tonī apvaicājās O. Z. Gārs. Starp viņu un Ksantenu bija risinājusies ilga sāncensība, kas pāraugusi savstarpējā naidā.

— Iespējams, ka tā ir mūsu vienīgā cerība, — Ksantens atbildēja. — Tikai es nezinu, kā cīnīties kopā ar zemnieku armiju. Gudrāk būs, ja es pats aizlidošu uz angāriem un izlūkošu stāvokli. Tikmēr varbūt tu un pārējie, kam ir pieredze militārā jomā, varētu sapulcēt un sākt apmācīt «zemnieku zemessardzi».

— Attiecībā uz šo jautājumu es nogaidīšu mūsu pašreizējās apspriedes slēdzienu, — paziņoja O. Z. Gārs. — Ja tiks nolemts, ka šāds ir optimālais ceļš, saprotams, ka es pilnā mērā likšu lietā savu kompetenci. Ja tu savas spējas vari vislabāk izpaust, izspiegojot meku darbošanos, tad ceru, ka būsi tik augstsirdīgs, ka izmantosi tās tikpat aktīvi kā es savējās.

Abi kungi pārmija zvērošus skatienus.

Pirms gada viņu nesaticība gandrīz bija izraisījusi divkauju. Ksantens bija slaida auguma vīrietis samērīgiem locekļiem, allaž nervozas rosības pārņemts; daba viņam nebija žēlojusi šarmu, tomēr mazliet pārliecīgā tieksme uz dabiskām jūtu izpausmēm kaut ko laupīja viņam no īstenas elegances. Tradicionālisti uzskatīja viņu par gaisīgu un nenosvērtu cilvēku — pārāk vaļīgas manieres, pārāk maz bijības pret vispārpieņemtām normām, un cilts vecākā amatam jau nu gan viņš nav labākais atradums!

Ksantena atbilde O. Z. Gāram bija laipni pieklājīga: — Ar prieku uzņemšos veikt šo pienākumu. Tā kā ātra rīcība šobrīd ir ļoti būtiska, cs riskēšu iemantot karstgalvja neslavu un došos ceļā tūlīt pat. Ceru, ka atgriezīšos rīt ar jaunām ziņām. — Viņš piecēlās, ceremoniāli paklanījās Hedždornam, ar kopēja sveiciena žestu atvadījās no pārējiem apspriedes dalībniekiem un izgāja no zāles.

III

Šķērsojis pagalmu, Ksantens iegāja Esldjūnu namā, kur trīspadsmitajā stāvā atradās viņa dzīvoklis — četras istabas, iekārtotas tā dēvētajā Piektās Dinastijas stilā; tā apzīmēja veselu vēsturisku laikmetu Altēra Dzimtajās Planētās, no kurām cilvēku dzimums bija atgriezies uz Zemes.

Viņa pašreizējā dzīvesbiedre Araminta, dāma no Onveinu dzimtas, bija kaut kur izgājusi pati savās darīšanās, un tas Ksantenam bija tieši pa prātam. Viņa būtu apbērusi to ar neskaitāmiem jautājumiem un noraidījusi tā vienkāršo paskaidrojumu, turēdama aizdomās par iepriekš norunātu satikšanos Ksantena lauku mājā. Nevarēja jau noliegt, ka Araminta viņam tiešām mazliet apnikusi, un likās, ka arī viņa jūt to pašu; iespējams arī, ka Ksantena amats nebija sagādājis viņai tik daudz iespēju spīdēt dažādās sabiedriskās dzīves norisēs, cik viņa bija gaidījusi. Bērnus viņi nebija radījuši. Aramintas meita no iepriekšējās kopdzīves bija piereģistrēta viņai. Otrs viņas bērns tiktu piereģistrēts Ksantenam, tādējādi liedzot viņam iespēju sagādāt sev vēl kādu bērnu. [1]

Ksantens novilka dzelteno sapulces apģērbu. Ar jauna zemnieku tēviņa palīdzību viņš uzģērba tumši dzeltenas mednieka bikses ar melnu apmali, uzvilka melnu virsjaku un apāva melnus zābakus. Tad viņš uzlika galvā mīkstu melnu ādas cepuri un iemeta plecu somā ieročus — riteni savītu asmeni un enerģētisko šauteni.

Izgājis no dzīvokļa, viņš izsauca liftu un nobrauca lejā līdz pirmā stāva ieroču noliktavai, kur citkārt viņu apkalpotu kāds no mekiem. Tagad Ksantens bija spiests pārvarēt milzīgu nepatiku un pats ieiet aiz letes, lai pārlūkotu plauktus. Meki bija aiznesuši līdzi prāvu tiesu no sporta bisēm, visus skrošu sviedējus un enerģētiskās šautenes.

Draudīga zīme, nodomāja Ksantens. Beidzot viņ§ sameklēja ādas pletni ar tērauda uzmavām, rezerves lodes savai šautenei, pāris granātu un spēcīgu monokulāru.

Atgriezies liftā, Ksantens piespieda augšstāva pogu un braukdams drūvīgi apcerēja garo kāpienu augšup, kad lifta mehānisms beidzot vairs nedarbosies un nebūs arī meku, kas to savestu kārtībā. Iedomādamies, kādas niknuma lēkmes plosīs zvērinātos tfadicionālistus, tādus kā, piemēram, Bjūdrijs, viņš sevī guldzoši pasmējās. Par garlaicību tuvākajā laikā nevarēs sūdzēties!

Augšstāvā izgājis no lifta, Ksantens devās aizsargvaļņa virzienā un gar to aizgāja līdz radiosakaru istabai. Parasti tur sēdēja trīs meku speciālisti, kuru «ausu» pudurus ar aparātiem savienoja vadi un kuri pārrakstīja ar mašīnu visus saņemtos ziņojumus. Tagad mehānismu priekšā stāvēja tikai B. F. Robarts, neziņā grozīdams pogas un ripas; greizais vaibsts ap muti pauda viņa nepatiku un pretīgumu pret šādu darāmo.

— Vai ir vēl kādi jaunumi? — Ksantens vaicāja.

B. F. Robarts sāji pasmīnēja. — Šķiet, ka tie tur viņā galā kaut ko vairāk saprot no visiem šiem mudžekļiem nekā es. Reizēm izdodas uztvert pa kādai balsij. Cik saprotu, meki sākuši uzbrukumu Dcloras pilij.

Ksantenam aiz muguras parādījās Kleghorns.

— Vai es pareizi dzirdēju? Deloras pils pagalam?

— Pagalam vēl ne, Kleghorn. Bet daudz vairs netrūkst. Deloras mūri ir tikpat kā skaista dekorācija, kas knapi turas kopā.

— Satriecošs stāvoklis! — nomurmināja Ksantens. — Kā gan būtnes, kas apveltītas ar jušanas spējām, var nodarīt tādu ļaunumu? Cik maz mēs pēc visiem šiem garajiem gadsimtiem zinām par viņiem! — To sacīdams, viņš apjauta, ka bijis netaktisks: Kleghorns taču meku pētījumiem veltījis krietnu tiesu laika.

— Pats par sevi tas nav nekas pārsteidzošs, — strupi piemetināja Kleghorns. — Tādas lietas cilvēces vēsturē notikušas neskaitāmas reizes.

Mazliet izbrīnījies par to, ka notikumu, kas attiecināms uz zemākas kārtas būtnēm, Kleghorns saista ar cilvēces vēsturi, Ksantens pajautāja: — Vai tev agrāk nebija nekādas nojautas par šo ļaunprātīgo noslieci meku dabā ?

— Nē. Nemaz. Patiešām nebija.

Šķiet, ka Kleghorns to uzņem pārlieku jūtīgi, nodomāja Ksantens. Galu galā tas ir pilnīgi saprotami. Kleghorna pamatdoktrīna, ko viņš izklāstīja Hedždorna vēlēšanu priekšposmā, nebūt nebija vienkārša un Ksantens to nedz lāgā izprata, nedz atbalstīja tās neskaidros mērķus, tomēr bija skaidrs, ka meku dumpis ir izsitis pamatus zem Kleghorna kājām. Droši vien tas sagādājis rūgtu gandarījumu O. Z. Gāram, kura tradicionālās doktrīnas šobrīd šķita apstiprinājušās.

— Tāda dzīve, kādu mēs dzīvojām, nevarēja turpināties mūžīgi, — Kleghorns strupi noteica. — Brīnums, ka tā vilkās pat tik ilgi.

— Var jau būt, — mierinošā balsī atbildēja Ksantens. — Nu, tas nav svarīgi. Viss mainās. Ko var zināt? Varbūt zemnieki nākotnē iecerējuši saindēt mūsu pārtiku?… Man jāiet. — Viņš paklanījās pret Klcghornu, kurš atbildēja ar īsu galvas mājienu, tad pret B. F. Robartu un izgāja no istabas.

Pa spirālveidīgajām kāpnēm, kas gandrīz vai atgādināja spraišļu kāpnes, Ksantens uzkāpa augšup līdz aizgaldiem, kuros dzīvoja putni. Te allaž valdīja nenovēršama nekārtība; spārnotie radījumi pavadīja laiku azartspēlēs, lielākoties izklaidēdamies ar tādu kā šaha paveidu, kura noteikumus nevienam aristokrātam nebija izdevies saprast.

Hedždornas pilī tika turēti simt šādu putnu, un tos kopa pulciņš nelaimīgu zemnieku, pret kuriem putni izturējās ļoti necienīgi. Spilgtie, pļāpīgie radījumi ar sarkanām, dzeltenām un zilām spalvām un gariem kakliem nemitīgi grozīja ziņkārās galvas un visādi apliecināja savu iedzimto bijības trūkumu, ko nespēja labot nekāda disciplīna vai audzināšana. Ieraudzījuši Ksantenu, tie cits caur citu sāka izsmējīgi klaigāt: — Te kāds grib lidot! Kāds varen smags! Kāpēc tie paškronētie divkājaini paši neizaudzē sev spārnus? Draugs, neuzticies putniem! Mēs pacelsim tevi gaisā un tad nosviedīsim taisni uz cietās zemes!

— Klusu! — Ksantens uzsauca. — Man vajadzīgi seši ātri, klusi putni svarīgam uzdevumam. Vai kāds nojums ir uz to spējīgs?

— Vai kāds esot spējīgs, viņš prasa! — Krā, krā, krā! Kad mēs veselu nedēļu neesam lidojuši! Ak viņam vajag klusumu? Gan tu redzēsi klusumu, dzeltenmelnais kundziņ!

— Nu tad nāciet! Tu! Tu! Tu ar savu visgudro skatienu. Un tu arī. Un tu ar uzrauto plecu! Tu ar zaļo pušķi! Surp uz grozu!

Putni devās, kurp norādīts, nemitīgi irgodamies, pukodamies, apsaukādami zemniekus; ļāvuši piepildīt savus sīrupa pūšļus, tie sapulcējās ap pītajā sēdeklī iekārtojušos Ksantenu. — Uz Vensānas kosmosa depo! — viņš tiem pavēlēja. — Lidojiet augstu un klusi! Apkārt ir ienaidnieks. Mums jānoskaidro, vai kosmosa kuģiem ir nodarīts kāds ļaunums un kāds tas ir.

Katrs putns satvēra pa virves gabalam, kas bija piesieti pie rāmja virs braucēja sēdekļa. — Tātad uz depo! — Krēsls pacēlās gaisā ar tik spēju rāvienu, ka ksantenam sacirtās zobi, un putni devās ceļā — smiedamies, lamādami cits citu (jo katram likās, ka pārējie cenšas turēt pēc iespējas mazāku svara daļu), bet galu galā ciešami pielāgodamies savam uzdevumam un itin saskaņoti vēzēdami savus trīsdesmit sešus spārnu pārus. Ksantenam par apmierinājumu pļāpas drīz pierima, un putni klusēdami laidās uz dienvidiem ar ātrumu apmēram piecdesmit vai sešdesmit jūdzes stundā.

Pēcpusdiena jau slīdēja uz vakara pusi. Senatnīgo apkaimes ainavu, kas bija redzējusi tik daudz nācēju un gājēju, tik daudz triumfa un tik daudz posta, šķērsoja garas, melnas ēnas. Paskatījies lejup, Ksantens nodomāja: kaut gan cilvēku dzimums ir sākotnēji radies uz šīs zemes un kaut gan viņa tiešie priekšteči jau septiņsimt gadu dzīvojuši tagadējās mājvietās, Zeme viņam joprojām šķiet sveša pasaule.

Tur nebija nekāda noslēpuma vai paradoksa. Pēc Sešu Zvaigžņu kara Zeme trīstūkstoš gadu bija palikusi nekopta un neapdzīvota, ja neņem vērā saujiņu nelaimīgu klaidoņu, kuri kaut kā bija pārcietuši šo kataklizmu un kļuvuši par pusmežonīgiem nomadiem. Tad pirms septiņiem gadu simteņiem daži bagāti aristokrāti no Altēra planētas, zināmā mērā politisku nesaskaņu mudināti, bet ne mazāk paši savas kaprīzes iespaidā bija nolēmuši atgriezties uz Zemes. Tā radās deviņi lielie cietokšņi ar to dižciltīgajiem iemītniekiem un specializēto andromorfu apkalpi.

Ksantens lidoja pāri apvidum, kurā viens no senatnes pētniekiem bija vadījis izrakumus; atraktajā vietā baltoja akmens plāksnēm izlikts laukums ar salauztu obelisku un apgāztu statuju. Šī aina kaut kādu dīvainu asociāciju ceļā Ksantena iztēlē modināja neparastu vīziju, kas bija pavisam vienkārša un tomēr tik dižena, ka viņš paskatījās visapkārt itin kā citādām acīm. Viņš redzēja, ka Zemi atkal apdzīvo cilvēki, ka lauki un tīrumi ir sakopti un apstrādāti, bet nomadi atspiesti tālu prom tuksnešos.

Tobrīd šī iztēles aina nelikās tuva īstenībai. Un Ksantens, vērodams, kā lejā garām slīd vecās Zemes neskaidrās kontūras, domās atgriezās pie meku dumpja, kurš bija tik piepeši un negaidīti pārvērtis viņa dzīvi.

Kleghorns jau sen bija apgalvojis, ka nekādi cilvēku dzīves apstākļi nav mūžīgi, piebilzdams loģiski izrietošu secinājumu: jo šie apstākli sarežģītāki, jo drīzāka ir pārmaiņas iespēja.

Tādā gadījumā septiņsimt gadu ilgā dzīve Hedždornas pilī — tik mākslīgi veidota, ekstravaganta un sarežģīta, cik vien dzīve var būt, — pati par sevi jau bija brīnums. Kleghorns bija attīstījis savu tēzi vēl tālāk. Tā kā pārmaiņa ir neizbēgama, dižciltīgajiem vajadzētu laikus mīkstināt tās iespaidu, jau iepriekš paredzot visus pavērsienus un cenšoties tos vadīt un regulēt; šai doktrīnai pretinieki bija uzbrukuši ar negantu sparu. Tradicionālisti centās pierādīt, ka visas Kleghorna idejas ir acīm redzami maldīgas, un uzskatīja, ka stabilā pils dzīve pati par sevi ir apliecinājums tās mūžīgai pastāvēšanas iespējai. Ksantens vispirms bija nosliecies par labu vienam uzskatam, pēc tam otram, taču emocionāli viņu neaizrāva ne viena, ne otra ideja. Varbūt vienīgi tas apstāklis, ka O. Z. Gārs ir tradicionālists, bija tuvinājis viņu Kleghorna nostājai.

Tagad izskatījās, ka notikumu norise apliecina Kleghorna uzskatu pareizību. Pārmaiņa bija notikusi, turklāt galēji nesaudzīga un skarba.

Protams, joprojām palika daudz jautājumu. Kāpēc meki savam dumpim izvēlējušies tieši šo laiku? Apstākļi taču nav jūtami mainījušies piecsimt gadu, un meki nekad agrāk nav izrādījuši neapmierinātību — tiesa, neviens, izņemot Kleghornu, par viņu jūtām nebija interesējies.

Putni pagriezās mazliet uz austrumu pusi, lai apmestu loku Balarata kalniem, kuru rietumpusē atradās lielas, nekad īsti neizzinātas pilsētas drupas. Lejā stiepās Lucernas ieleja, kas bija lepojusies ar auglīgiem laukiem. Ciešāk ieskatoties, vietām varēja izšķirt dažādu zemes gabalu robežas. Priekšā jau bija saskatāmi kosmosa angāri, kur meku tehniķi uzturēja lietošanas kārtībā četrus kosmosa kuģus — Hedžornas, Žaneijas, Tuangas, Rītagaismas un Maravelas kopīgo īpašumu; tiesa, dažādu iemeslu dēļ kosmosa kuģi nekad netika izmantoti.

Saule rietēja. Oranža gaisma mirguļoja un zaigoja uz metāla sienām. Ksantens deva putniem tālākos rīkojumus: — Laidieties lejup un nometieties aiz tās koku rindas, bet lidojiet zemu, lai jūs nepamana!

Stīvos spārnus vēzēdami, putni lokiem laidās lejup, seši neveikli kakli liecās uz zemes pusi. Ksantens sagatavojās triecienam. Putni nekad nepratās nosēsties rāmi, kad nesa līdzi sēdeklī cienījamu aristokrātu. Ja krava bija tāda, kas viņiem rūpēja pašiem, tad nolaišanās notika tik viegli, ka ne pieneņu pūka nepaceltos gaisā.

Ksantens prasmīgi noturēja līdzsvaru un izvairījās no klupšanas un kūleņošanas, kas putniem būtu paticis labāk. — Jums visiem ir sī­rups, — viņš tiem paziņoja. — Atpūtieties, netrokšņojiet un neķildojieties! Ja rīt līdz saulrieta laikam neesmu atgriezies, laidieties atpakaļ uz Hedždornas pili un paziņojiet, ka Ksantens gājis bojā!

— Esi mierīgs! — putni atsaucās. — Mēs gaidīsim mūžīgi! Vismaz līdz rītdienas saulrietam katrā ziņā! Ja draud briesmas, ja tev iet slikti — krā, krā, krā! — pasauc tikai putnus! Krā! Kad mūs aizkaitina, mēs kļūstam briesmīgi!

— Kaut nu tā tiešām būtu, — noteica Ksantens. — Taču visiem zināms, ka putni ir nelabojami gļēvuļi. Tomēr es cienu jūsu labo gribu. Atcerieties manus rīkojumus un, pats galvenais, esiet klusi! Es negribu, lai jūsu klaigāšanas dēļ mani izseko un nodur.

Putni sašutumā ieķērcās. — Cik netaisni, cik netaisni! Mēs esam klusi kā peles!

— Labi! — Un Ksantens steigšus devās projām, lai paspētu nozust, iekams putni nav sākuši klaigāt viņam nopakaļ vēl citus padomus vai uzmundrinājumus.

Izgājis cauri mežam, Ksantens nonāca pļavā, kuras attālākajā nostūrī, varbūt simt jardu no meža malas, atradās pirmais angārs. Viņš apstājās, lai apdomātos.

Vajadzēja apsvērt vairākus apstākļus. Pirmkārt, iespējams, ka angāru apkalpes meki, kuru radiosakarus kavē metāla celtne, par dumpi vēl nemaz nav uzzinājuši. Tomēr Ksantens nosprieda, ka šāda iespēja maz ticama, ņemot vērā, cik rūpīgi izplānots viss notikušais. Otrkārt, meki, kas savā starpā uztur pastāvīgus sakarus, darbojas kā kolektīvs organisms. Veselums funkcionē efektīvāk nekā atsevišķas daļas, un indivīdam nav tieksmes izrādīt patstāvīgu Iniciatīvu. No tā izriet, ka ārkārtēja modrība nav sagaidāma. Treškārt, ja viņi rēķinās ar to, ka šai vietai kāds var slepeni tuvoties, tad viscītīgāk tiks uzmanīts tieši tas ceļš, pa kuru viņam jāiet.

Ksantens nolēma vēl desmit minūtes nogaidīt koku ēnā, līdz rietošā saule, kas spīdēja viņam pār plecu, visspēcīgāk apžilbinās katru iespējamo vērotāju.

Desmit minūtes pagāja. Rietošās saules nokvēlinātie angāri pletās gari un augsti, un šķita, ka tajos valda pilnīgs klusums. Pļavā, kas šķīra Ksantenu no angāriem, dzestrajā vakara vēsmā viegli šalca un viļņoja gara, zeltaina zāle.

Ksantens dziļi ievilka elpu, pacilāja ieroču somu, sakārtoja ieročus un devās uz priekšu. Līst rāpus pa zāli viņam neienāca prātā.

Tuvākā angāra aizmuguri viņš sasniedza bez sarežģījumiem. Piespiežot ausi pie metāla sienas, nekas nebija dzirdams. Ksantens aizgāja līdz stūrim un palūkojās gar būves sānsicnu — nekādu dzīvības pazīmju. Viņš paraustīja plecus. Nu tad — uz durvīm!

Ksantens gāja gar angāra sānmalu, un rietošā saule meta viņam priekšā garu, melnu ēnu. Viņš aizgāja līdz durvīm, kas veda uz angāru administratīvajām telpām. Tā kā šeit ar biklību neko nevarēja panākt, Ksantens atgrūda durvis vaļā un iegāja iekšā.

Kantortelpas bija tukšas. Galdi, pie kuriem gadsimtiem ilgi bija sēdējuši meku ierēdņi, rēķinādami fraktus un rakstīdami pavadzīmes, rindojās viņa priekšā tukši, spodrām virsmām, bez jebkādas putekļu kārtiņas. Kompjūteri un informācijas bankas, melnā emalja, stikls, baltie un sarkanie slēdži izskatījās kā vakar uzstādīti un iemontēti.

Ksantens aizgāja līdz stikla starpsienai, aiz kuras lielais kuģa korpuss meta ēnu uz angāra grīdas.

Mekus viņš neredzēja. Taču uz angāra grīdas, rūpīgi salikti rindās un kaudzītēs, gulēja kuģa vadības mehānisma elementi un detaļas. Vadības pultīs vīdēja plaši, melni caurumi, ļaujot nojaust, no kurienes sastāvdaļas atvienotas.

Ksantens izgāja no kantortelpas angārā. Kosmosa kuģis bija padarīts braukšanai nederīgs, un to vairs nevarēja izmantot.

Ksantens pārlaida skatienu rūpīgi sakrautajai detaļu rindai. Dažās pilīs mājoja pa zinātniekam, kuri teicami orientējās telpas —laika ceļojumu teorijā; S. K. Rozenhokss no Maravelas bija pat atklājis vienādojumus, kuri, iemiesoti mehānikā, varētu samazināt traucējošo Hamusa efektu. Taču starp visiem pils aristokrātiem — pat tad, ja kāds no tiem būtu ar mieru nolaisties tik zemu, ka savām rokām ķertos pie instrumentiem, — nebija neviena, kurš zinātu, kā ievietot atpakaļ, savienot un iedarbināt mehānismus, kas gulēja kaudzē uz angāra grīdas.

Kad šis ļaunais darbs padarīts? To vairs nebija iespējams pasacīt.

Ksantens atgriezās kantorī, tad izgāja āra puskrēslā un aizsoļoja līdz nākamajam angāram. Arī tur meku nebija, un arī tur kosmosa kuģis bija palicis bez vadības mehānismiem. Ksantens devās uz trešo angāru un tur atklāja tieši to pašu.

Pie ceturtā angāra viņš izdzirda tikko jaušamu troksni. Iegājis kantortelpās un caur stikla sienu ieskatījies angārā, viņš tur ieraudzīja mekus, kuri darbojās ar tiem raksturīgo kustību ekonomiju, turklāt gandrīz bez trokšņa, un šis klusums šķita baisi stindzinošs.

Ksantens, kurš jau tāpat jutās nelāgi pēc zaglīgā gājiena pa mežu, iedegās negantās dusmās, redzēdams, kā aukstasinīgā mierā tiek iznīcināts viņa īpašums. Viņš apņēmīgi iesoļoja angārā. Skaļi uzsitis sev pa gurnu, lai pievērstu uzmanību, viņš skarbi uzsauca: — Lieciet detaļas atpakaļ vietās! Kā jūs, salašņas, uzdrīkstaties kaut ko tādu darīt?

Meki pavērsa pret Ksantenu bezseju laukumus un nopētīja viņu caur lēcām, kas atradās melno pērlīšu puduros abpus galvai.

— Ak tā? — Ksantens uzbrēca. — Jūs vēl vilcināties? — Un, izrāvis pātagu, kam parasti bija vairāk simboliska nekā soda rīka loma, viņš noplīkšķināja to pret grīdu. — Tūlīt paklausiet! Šis smieklīgais dumpis ir galā!,

Meki joprojām vilcinājās, un stāvoklis šķita balansējam uz naža asmens. Nebija dzirdama neviena skaņa, kaut arī viņi apmainījās ziņu signāliem, apsvēra apstākļus, centās pieņemt vienotu lēmumu. Ksantens šādu dīkstāvi nevarēja pieļaut. Viņš devās uz priekšu un, pacēlis pātagu, trieca to pa vienīgo vietu, kurā meki juta sāpes — pa virvju ritulim līdzīgo seju. — Pie darba! — viņš ierēcās. — Tā tik ir apkalpes komanda! Postītāju komanda — lūk, kas jūs esat!

Meki izgrūda savu kluso, svelpjošo skaņu, kas varēja nozīmēt jebko. Viņi atkāpās, un tad Ksantens trapa galā pie ieejas kuģī ieraudzīja meku, kas bija augumā lielāks par visiem līdz Šim redzētajiem mekiēm un kaut kā neparasti atšķirīgs. Šis meks bija pavērsis pret Ksantena galvu šautenes stobru. Ar nesteidzīgu pātagas vēzienu Ksantens notrieca zemē meku, kurš bija meties viņam virsū ar nazi, un, īpaši nepūlēdamies tēmēt, izšāva uz trapa galā stāvošo milzeni — tas nokrita beigts tajā pašā brīdī, kad lode aizsvilpa pāri Ksantena galvai.

Tomēr pārējie meki bija apņēmušies turpināt uzbrukumu. Tie visi metās uz Ksantena pusi. Nevērīgi atspiedies pret kuģa korpusu, viņš raidīja uz tiem šāvienu pēc šāviena, tikai reizi paraudams galvu sānis, lai izvairītos no lidojoša metāla gabala, un reizi pastiepdams roku, lai noķertu sev raidītu nazi, ko tūlīt pat iesvieda sejā pašam metējam.

Meki sāka atkāpties, un Ksantens nojauta, ka tie vienojušies par citādu taktiku — vai nu nolēmuši doties pēc ieročiem, vai arī grasās iesprostot viņu angārā. Šā vai tā, šeit nekas vairs nebija iesākams. Pātagu vēzēdams, viņš atbrīvoja sev ceļu uz kantortelpām. Aiz muguras pret stikla starpsienu lidoja instrumenti, metāla stieņi un dzelzs gabali, bet Ksantens bez steigas izsoļoja cauri kantorim un izgāja ārā. Viņš pat nepaskatījās atpakaļ.

Debesīs kā liela, dzeltena bumba kāpa pilns mēness, izstarodams blāvu, safrāndzeltenu spīdumu kā senatnīga lampa. Meku acis nebija pielāgojušās tumsai, un Ksantens palika stāvam pie durvīm. Drīz meki sāka nākt ārā, un Ksantens nocirta katru galvu, kas parādījās atvērtajās durvīs.

Meki atkāpās atpakaļ angārā. Noslaucījis asmeni, Ksantens devās projām pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis šurp, neskatīdamies ne pa kreisi, ne pa labi. Tad piepeši viņš apstājās. Nakts tik tikko bija sākusies. Kāda doma nedeva Ksantenam mieru, un viņa atmiņā uznira meks, kurš bija tēmējis uz viņu ar šauteni. Tas bija izskatījies lielāks, varbūt mazliet tumšāku ādas toni, bet, pats galvenais, tā pozā bija jaušams tāds kā neparasts staltums, gandrīz vai valdonība — kaut gan šis vārds, attiecināts uz mekiem, izklausījās pavisam nepieņemami. Un tomēr — kādam taču vajadzēja izplānot šo dumpi vai vismaz izauklēt tā ieceri!

Varbūt ir vērts turpināt izlūkošanu, kaut arī galvenā informācija jau iegūta?

Ksantens pagriezās atpakaļ un devās pāri lidlaukam uz baraku un garāžu pusi. Un atkal, par spīti nepatikai, vajadzēja ievērot piesardzību. Ir nu gan pienākuši laiki, ja aristokrāts spiests slapstīties un vairīties no tādiem radījumiem kā meki! Ksantens aizlavījās garāžu aizmugurē, kur snauduļoja pusducis spēka furgonu. [2]

Ksantens pārlaida tiem uzmanīgu skatienu. Visi tie bija vienādi — metāla rāmis ar četriem riteņiem un zemes rokamo lāpstu priekšā. Tepat tuvumā jābūt sīrupa noliktavai.

Drīz Ksantens atrada lielu tvertni, kurā atradās daudz noslēgtu trauku. Apmēram duci no tiem viņš savāca tuvākajā furgonā, bet pārējos sadurstīja ar nazi, ļaudams sīrupam izplūst zemē. Meki lietoja mazliet savādāka sastāva maisījumu; viņu sīrups acīmredzot noglabāts citur, varbūt iekšā barakās.

Ksantens iekāpa vienā no spēka furgoniem, pagrieza slēdzi «Nomodā», piespieda pogu «Braukt» un pavilka sviru, kas iedarbināja riteņus atpakaļgaitā. Spēka furgons sāka gāzelēdamies ripot atpakaļ. Ksantens to apstādināja un pagrieza uz baraku pusi. To pašu viņš izdarīja vēl ar trim furgoniem, tad visus citu aiz cita iedarbināja un palaida uz priekšu.

Furgoni sāka ripot. Lāpstas pārcirta baraku metāla sienas, un jumts iebruka. Spēka furgoni ripoja dziļāk iekšienē, sadragādami visu, kas tiem gadījās ceļā.

Dziļi gandarīts, Ksantens pamāja ar galvu un atgriezās pie spēka furgona, kuru bija nolēmis izmantot pats. Iesēdies tajā, viņš vēl brīdi nogaidīja. No barakām neizskrēja neviens meks. Acīmredzot tās bija tukšas un visa apkalpes grupa aizgājusi uz angāriem. Tomēr sīrupa krājumi bija iznicināti, un tas viesa zināmu cerību. Daudzi meki tagad ies bojā aiz bada.

No angāru puses šurp steidzās kāds meks, kuru acīmredzot bija piesaistījis dragāšanas troksnis. Ksantens pieplaka sēdeklim, un, kad meks gāja garām viņa furgonam, apmeta ap masīvo kaklu savu pātagu. Viņš savilka siksnu, un meks smagi nokrita zemē.

Ksantens izlēca no furgona un sagrāba meka šauteni. Arī šis meks bija lielāks nekā pārējie, un tagad Ksantens ievēroja, ka tam nav sīrupa pūšļa — tas bija meks savā sākotnējā izcelsmes formā. Neticami! Kā šis radījums varējis saglabāties? Pēkšņi uzpeldēja daudz neparedzētu jautājumu — varbūt uz dažiem izdosies iegūt arī atbildes. Stāvēdams uz nogāztā radījuma galvas, Ksantens nocirta garās uztvērējspoles, kas slējās mekam pakausī. Tagad tas bija izolēts no pārējiem un atstāts savā ziņā, un šāds stāvoklis pat visbrašāko meku neglābjami darīja apātisku.

— Augšā! — Ksantens pavēlēja. — Kāp furgona aizmugurē! — Lai pastiprinātu iespaidu, viņš skaļi noplīkšķināja pātagu.

Pirmajā brīdī šķita, ka meks grib izrādīt pretestību, taču pēc pāris pātagas cirtieniem tas paklausīja. Ksantens iekārtojās sēdeklī, iedarbināja spēka furgontr un pagrieza to uz ziemeļiem. Putni nevarēs panest gan viņu, gan meku, un, ja arī varētu, tad klaigātu un ķērktu tik žēlabaini, ka piespiestu viņu noticēt: tas nav izdarāms. Varbūt tie gaidīs noteikto rītvakara stundu, bet tikpat labi iespējams, ka ne. Ļoti var būt, ka tie pavadīs nakti kokā, pamodīsies īgnā omā un tūdaļ laidīsies atpakaļ uz Hedždornas pili.

Spēka furgons visu nakti zvārodamies ripoja uz priekšu, vezdams sēdeklī snaudošo Ksantenu un aizmugurē sakņupušo gūstekni.

Pilis dzīvojošie kungi, par spīti savai pašpārliecinātībai, nakts laikā nelabprāt ceļoja pa apkaimi, un šīs nepatikas cēlonis, kā zobgalīgi izteicās daži drosminieki, bija māņticīgas bailes. Citi stāstīja, ka reizēm ceļiniekus pie pussagrautiem mūriem pārsteidzot baisas parādības, un tie dzirdot te dīvainu mūziku, te mēnessgaru elsas, te rēgainu mednieku tālīnas ragu skaņas. Citi teicās redzējuši gaiši violetas un zaļas gaismas un spokus, kas lieliem soļiem skrējuši cauri mežam; un Houda abatija, šobrīd vairs tikai mikls grausts, bija ieguvusi baigu slavu tajā mītošās Baltās vecenes dēļ, kur. pieprasot no garāmgājējiem satriecošu izpirkšanas maksu.

Sādu nostāstu bija bezgala daudz. Un, kaut arī rūdītie smīkņāja, neviens bez sevišķas vajadzības naktī apkārt nebraukāja. Nudien, ja jau rēgi patiesi mēdz apsēst traģisku notikumu un smagu pārdzīvojumu vietas, tad Senās Zemes apvidiem viscaur jābūt neskaitāmu rēgu un spoku pilniem, it sevišķi šai apkaimei, pa kuru Ksantens brauca savā spēka furgonā — te ikkatrs akmens, ikkatra nora, ikkatra pļava un grava bija klāta ar biezu kārtu cilvēku pārdzīvojumu.

Mēness kāpa debesīs arvien augstāk. Furgons ripoja uz ziemeļiem pa senatnīgu ceļu, kura saplaisājušās betona plāksnes bāli vizēja mēness gaismā. Ksantens divreiz redzēja ceļmalā pazibam oranžas gaismas, un vienreiz viņam likās, ka zem kādas cipreses stāv garš, kluss stāvs, kas mēmi vēro viņu pabraucam garām. Ksantens nešaubījās, ka sagūstītais meks cenšas izdomāt kādu nelietību. Tiesa, bez uztvērējspolēm tas jūtas apmulsis un bezspēcīgs, tomēr Ksantens sev iegalvoja, ka laisties snaudā nebūtu gudri.

Ceļš veda cauri nelielai pilsētai, kurā vēl bija saglabājušās dažas nesabrukušas ēkas. Pat nomadi vairījās apmesties šajās senajās pilsētās, jo tur pārlieku dvakoja — vai varbūt smaržoja — pēc skumjām.

Mēness sasniedza zenītu. Ainava visapkārt zaigoja neskaitāmos sudraba, melnos un pelēkos toņos. Lūkodamies sev apkārt, Ksantens nodomāja, ka, par spīti visiem neapstrīdamajiem civilizētas dzīves jaukumiem, dažs labs vārds būtu sakāms arī par savvaļas zemju plašumu un vienkāršību… Meks slepeni sakustējās. Ksantens pat nepagrieza galvu uz viņa pusi. Viņš tikai noplīkšķināja gaisā pātagu. Meks pierima.

Visu cauru nakti spēka furgons ripoja pa veco ceļu, un mēness pamazām slīdēja uz rietumu pamali. Apvārsnis austrumu pusē sāka zaigot zaļās un citrondzeltenās krāsās, un vēl pēc kāda laiciņa bālais mēness paslēpās aiz tālīno kalnu mugurām, un uzausa saule.

Tajā brīdī Ksantens ceļa labajā pusē ievēroja dūmu strūkliņu.

Viņš apturēja furgonu. Piecēlies kājās un izstiepis kaklu, viņš apmēram ceturtdaļjūdzcs attālumā saskatīja nomadu apmetni. Tur slējās trīs vai četri desmiti dažāda lieluma telšu un malā gulēja apmēram ducis nolietotu spēka furgonu. Ksantenam šķita, ka uz augstās hetmaņa telts viņš saskata melnu ideogrammu, kas viņam pazīstama. Ja viņš nekļūdās, tad šī ir tā pati cilts, kura nesen bija ieklīdusi Hedždornas teritorijā un kuru O. Z. Gārs bija no turienes patriecis.

Ksantens apsēdās, sakārtoja apģērbu, iedarbināja spēka furgonu un pagrieza to uz nometnes pusi.

Apmēram simts melnos apmetņos tērptu vīru, gari un stiegraini kā meža zvēri, vēroja viņa ierašanos. Kāds ducis izskrēja priekšā un, iestiprinājuši lokos bultas, tēmēja tās pret viņa krūtīm. Ksantens veltīja viņiem augstprātīgu, vaicājošu skatienu un, aizbraucis līdz hetmaņa teltij, apturēja furgonu. Viņš piecēlās kājās. — Hetmani! — viņš uzsauca. — Vai tu esi nomodā?

Hetmanis pašķīra audeklu, kas aizsedza telts ieeju, pabāza galvu ārā un pēc brīža iznāca pats. Tāpat kā pārējie, viņš bija ietinies melnā, vaļīgā apmetnī, kas sedza gan galvu, gan visu augumu. Pa četrstūrveida izgriezumu pretī lūkojās seja: šauras, zilas acis, līdz smieklīgumam garš deguns un uz priekšu izvirzīts smails, pašķībs zods.

Ksantens īsi palocīja galvu — Paskaties šurp! — viņš teica un ar īkšķi norādīja uz meku furgona aizmugurē. Hetmaņa skatiens pavērsās sāņus, īsu mirkli kavējās pie meka, tad atgriezās pie Ksantena.

— Šie radījumi sākuši dumpi pret aristokrātiem, — Ksantens teica. — Pareizāk sakot, viņi slepkavo visus Zemes iemītniekus. Tāpēc mēs, Hedždornas pils iemītnieki, griežamies pie nomadiem ar šādu priekšlikumu. Nāciet uz Hedždornas pili! Mēs jūs pabarosim, apģērbsim un apbruņosim. Mēs jūs apmācīsim kara mākslās un disciplīnā. Izraudzīsimies jums savus visprasmīgākos karavadoņus. Tad mēs sakausim mekus un padzīsim tos no Zemes. Kad tas būs galā, mēs jūs apmācīsim tehnikas jomā, un jūs varēsiet palikt pils dienestā un strādāt ienesīgu un interesantu darbu.

Kādu brīdi hetmanis klusēja. Tad viņa iedegusi, vēju appūstā seja savilkās velnišķā smīnā, un viņš ierunājās balsī, kuras intonāciju Ksantens atzina par negaidīti daudzveidīgu: — Ak tad beidzot jūsu zvēri cēlušies gan, lai jūs saplosītu! Žēl, ka viņi gaidīja tik ilgi. Nu, mums tas vienalga. Visi jūs esat mums svešinieki, un agri vai vēlu jūsu kauli balos vienkopus!

Ksantens izlikās nesaprotam. — Ja nemaldos, tu uzskati, ka svešu būtņu uzbrukuma gadījumā visiem cilvēkiem jācīnās kopā un pēc uzvaras jāturpina sadarboties, lai gūtu abpusēju labumu, — vai es pareizi izsakos?

Smīns nenozuda no hetmaņa sejas. — Jūs neesat nekādi cilvēki. Cilvēki esam vienīgi mēs, ko Zeme barojusi un dzirdījusi. Jūs esat tādas pašas svešas būtnes kā jūsu vergi. Vēlam jums labu veiksmi jūsu savstarpējā slaktiņā!

— Šķiet, ka beidzot esmu tevi pareizi sapratis, — sacīja Ksantens.

— Tātad skaidrs, ka vienotības jūtas tev svešas. Bet ja nu atgādināšu par pašlabumu? Kad meki redzēs, ka nevar iznīcināt dižciltīgos piļu iemītniekus, tie vērsīsies pret nomadiem un iznīcinās to apmetnes kā skudru pūžņus.

— Ja tie mums uzbruks, mēs karosim, — atteica hetmanis. — Bet, kamēr tas nav noticis, lai viņi dara, ko grib.

Ksantens domīgi palūkojās debesīs. — Mēs pat tagad būtu ar mieru pieņemt grupu nomadu Hedždornas pils dienestā, lai no tās izveidotu militāru vienību un vēlāk to paplašinātu un uzlabotu.

Kāds no malā stāvošajiem nomadiem aizskaroši ieņirdzās: — Piešūsiet mums pie muguras pūšļus, kur ieliet sīrupu, ja?

— Sīrups ir ļoti barojošs un apmierina visas organisma vajadzības, — rāmā balsī atbildēja Ksantens.

— Kāpēc tad jūs paši to nelietojat?

Ksantens neturēja par vajadzīgu atbildēt.

Atkal ierunājās hetmanis: — Ja vēlaties apgādāt mūs ar ieročiem, mēs to pieņemsim un izmantosim pret katru, kas mūs apdraudēs. Bet negaidiet, ka mēs aizstāvēsim jūsējos! Ja baidāties par savām dzīvībām, pametiet pilis un kļūstiet par nomadiem!

— Mēs baidāmies par savām dzīvībām? — iesaucās Ksantens.

— Kādas muļķības! Nekā tamlīdzīga! Hedždornas pils ir neieņemama, tāpat kā Žaneija un vairums pārējo piļu.

Hetmanis papurināja galvu. — Ja vien mēs gribētu, mēs varētu ieņemt Hedždornu jebkurā laikā un visus jūs, papagaiļus, nožmiegt aizmigušus.

— Ko? — Ksantens saniknots iesaucās. — Tu to saki nopietni?

— Bez šaubām. Tumšā naktī mēs ar lidpūķi iesūtītu pie jums pa gaisu savu cilvēku, un viņš nolaistos uz aizsargvaļņa. Tad viņš mums nomestu lejā virvi, uzvilktu kāpnes, un pēc piecpadsmit minūtēm pils būtu ieņemta.

Ksantens paberzēja zodu. — Atjautīgi, bet nereāli. Putni šādu pūķi pamanītu. Vai arī izšķirošajā brīdī mainītos vējš… Nu, tam nav nozīmes. Meki ar pūķiem nelido. Viņi grib mest izaicinājumu Žaneijai un Hedždornai, un, cietuši neveiksmi, dosies tālāk un sāks vajāt nomadus.

Hetmanis paspēra soli atpakaļ. — Nu un tad? Tāpat mums ir uzbrukuši arī Hedždornas ļaudis.' Gļēvuļi tādi! Cīņā ar līdzīgiem ieročiem, aci pret aci, mēs jūs viens divi piežmiegtu un pārmācītu kā pienākas!

Ksantens savilka uzacis, pauzdams izsmalcinātu nicinājumu. — Man šķiet, ka tu aizmirsties. Tu runā ar Hedždornas pils cilts vecāko! Vienīgi noguruma un apnikuma dēļ es vēl nesteidzos pārmācīt tevi ar šo pātagu.

— Phē! — hetmanis izmeta. Viņš pamāja ar pirkstu vienam no strēlniekiem. — Knieb nost šo nekaunīgo kundziņu!

Strēlnieks raidīja bultu, bet Ksantens uz tamlīdzīgu rīcību jau bija sagatavojies. Izšāvis no enerģētiskās šautenes, viņš sadragāja loku, bultu un strēlnieka rokas. Tad viņš noteica: — Redzu, ka tev jāiemāca cieņa pret augstākiem ļaudīm, tāpēc man tomēr vajadzēs tevi nopērt. — Sagrābis hetmani aiz pakauša, viņš eleganti ievilka ar pātagu pa šaurajiem pleciem — vienreiz, otrreiz, trešoreiz. — Nu, Šoreiz pietiks. Es nevaru piespiest tevi karot, bet varu vismaz prasīt, lai jūs, mēslu vaboles, uzvestos ar pienācīgu bijību. — Ksantens nolēca zemē un, sagrābis hetmani, iemeta to furgonā blakus mekam. Tad, apgriezis furgonu otrādi, viņš devās projām no apmetnes, pat neatskatīdamies atpakaļ; gūstekņa klātbūtne pasargāja viņa muguru no apstulbušo hetmaņa viru bultām.

Hetmanis izslējās un izrāva dunci. Ksantens mazdrusciņ pagrieza galvu. — Sargies! Citādi es piesiešu tevi furgona aizmugurē, un tev vajadzēs skriet man līdzi kājām pa ceļa putekļiem!

Hetmanis sastomījās, tad nospļāvās starp zobiem un nolaida roku. Nomērījis dunci ar skatienu, viņš to apgrieza otrādi, tad norūcās un iebāza atpakaļ makstī. — Kurp tu mani vedīsi?

Ksantens apturēja furgonu. — Nekur tālāk nevedīšu. Es tikai gribēju aizbraukt no tavas apmetnes ar cieņu, nevairīdamies un nebēgdams no bultu krusas. Vari kāpt ārā. Cik saprotu, tu joprojām atsakies sūtīt savus vīrus Hedždornas pils dienestā?

Hetmanis vēlreiz skaļi nospļāvās starp zobiem. — Kad meki būs iznīcinājuši pilis, mēs iznīcināsim mekus. Tad Zeme uz visiem laikiem būs brīva no citzvaigžņu icklldeņiem!

— Jūs esat nevadāmu mežoņu bars. Labi, kāp ārā un ej atpakaļ uz savu apmetni! Un labi apdomā, iekams vēlreiz izrādi necieņu pret Hedždornas cilts vecāko!

— Phē! — izmeta hetmanis. Izlēcis no furgona, viņš devās pa ceļu uz apmetnes pusi. Ne reizes viņš nepaskatījās atpakaļ.

VI

Ap pusdienlaiku Ksantens ieradās Tālajā Ielejā, Hedždornu īpašumu attālākajā malā.

Seit atradās Atkritēju ciemats, kur mājoja neapmierinātie un neirastēniķi — vismaz par tādiem tos uzlūkoja pils aristokrātija, un savdabīgi Īpatņi tie šķita arī jebkuram citam. Daži no šejieniešiem bija cēlušies no apskaužami augstas kārtas, citi bija zinātnieki ar izcilu erudīciju, bet daudz bija arī tādu, kas nevarēja lepoties nedz ar augstu kārtu, nedz reputāciju, toties atbalstīja dažādus ekscentriskus

un ekstrēmus filozofijas novirzienus. Visi tie tagad strādāja fizisku darbu gluži tāpat kā zemnieki un šķita gūstam slimTgu gandarījumu dzīvesveidā, kas pils aristokrātu vērtējumā nozīmēja netīrību, nabadzību un pagrimumu.

Kā viegli nojaušams, šī ciemata iemītnieki nebija viendabīga masa. Daļu no tiem varēja dēvēt par nekonformistiem, savukārt citi, kas bija mazākumā, cīnījās par dinamisku programmu.

Starp pili un ciematu sakaru bija maz. Reizēm atkritēji iemainīja augļus vai pulētu koku pret darbarīkiem, naglām, medikamentiem, reizēm aristokrāti sarīkoja svētkus, lai paskatītos un paklausītos atkritēju dziesmas un dejas. Ksantens daudz reižu bija nācis uz šādiem svētkiem, un viņu allaž bija aizrāvis ciemata ļaužu dabiskais, nepiespiestais spēles prieks. Tagad, braukdams gar ciematu, Ksantens pagriezās sānis un devās uz priekšu pa taku starp augstiem kazenāju dzīvžogiem, līdz nonāca nelielā klajumā, kur ganījās kazas un govis. Ksantens apturēja furgonu koku paēnā un pārliecinājās, ka tā sīrupa pūslis ir pilns. Tad viņš pameta skatienu atpakaļ uz gūstekni. — Un kā tev? Ja vajag sīrupu, vari uzpildīties. Bet nē, tev taču nav pūšļa. Ar ko tad tu barojies? Ar dūņām? Nav gan nekāds garšīgais ēdiens. Diemžēl šeit laikam neatradīsies nekas īsti tavā gaumē. Labi, dari kā vēlies — dzer sīrupu, grauz zāli, tikai neej tālu prom no furgona, jo es tevi cītīgi turēšu acīs.

Furgona stūrī sakņupušais meks neizrādīja nekādas zīmes, ka būtu teikto dzirdējis vai sapratis. Arī kustēties un izmantot Ksantena piedāvājumu tas nemēģināja.

Ksantens piegāja pie ūdens siles. Pabāzis rokas zem strūkliņas, kas tecēja no caurules, viņš noskaloja seju, tad padzērās pāris malku no kopā saliktām plaukstām.

Pagriezies viņš ieraudzīja, ka tuvumā sanākuši desmit vai divpadsmit ciemata ļaužu. Vienu no tiem viņš labi pazina — tas bija cilvēks, kas būtu varējis kļūt par Godalmingu dzimtas vai pat visas Oru cilts vecāko, ja vien nebūtu saindējies ar atkritēju idejām.

Ksantens sveicinādams laipni palocīja galvu. — A. G. Filidors? Tas esmu es, Ksantens.

— Pazīstu, Ksanten. Taču šeit es vairs neesmu A G. Filidors, bet vienkārši Filidors.

Ksantens paklanījās. — Atvainojos! Nebiju pietiekami ielāgojis jūsu stingro nostāju pret oficiālām formām.

— Aiztaupi savas asprātības, — atteica Filidors. — Kādēļ tu ved mums šo apcirpto meku? Varbūt gribi, lai mēs to adoptējam? — Šī piezīme attiecās uz aristokrātu paradumu atdot cieminiekiem savus virsnormas jaundzimušos.

— Kurš tad te cenšas būt asprātīgs? Labāk saki — vai esat dzirdējuši jaunumus? J u

— Līdz šejienei jaunumi ceļo visilgāk. Nomadi parasti zina vairāk nekā mēs.

— Tad sagatavojies pārsteigumam! Meki ir sadumpojušies pret pilīm. Halsiona un Delora ir nopostītas un iemītnieki nogalināti, un šobrīd varbūt ir sagrauta vēl kāda pils.

Filidors pakratīja galvu. Par to es nebrīnos.

— Un vai tas tevi neuztrauc?

Filidors brīdi domāja. — Savā ziņā uztrauc gan. Mūsu ieceres, kas tāpat grūti īstenojamas, tagad kļūst pavisam nereālas.

— Man šķiet, ka jums draud nopietnas un visai drīzas briesmas, — Ksantens teica. — Meki ir nepārprotami nolēmuši iznīcināt visu cilvēku dzimumu līdz pēdējam. Arī jūs neizspruksiet.

Filidors paraustīja plecus. — Briesmas acīmredzot pastāv.., Vajadzēs sasaukt padomi un apsvērt, kas darāms.

— Man ir priekšlikums, kas jums varētu būt pa prātam, — sacīja Ksantens. — Mūsu pirmā rūpe, bez šaubām, ir apspiest dumpi. Atkritēji apdzīvo apmēram duci ciematu, un to kopskaits ir divi vai trīs tūkstoši, varbūt pat vairāk. Es ierosinu nodibināt un apmācīt kaujas korpusu no augsti disciplinētām vienībām, kuras >ik> Hedždornas pils ieroču noliktavām saņemtu apbruņojumu un kuras komandētu Hedždornas labākie militārās teorijas speciālisti.

Filidors raudzījās Ksantenā pārsteigtu, neticīgu skatienu. — Tu gribi, lai mēs, atkritēji, kļūtu par jūsu kareivjiem?

— Kāpēc ne? — Ksantens neapmulsis atjautāja. — Jūsu dzīvības ir tikpat apdraudētas kā mūsējās.

— Vairāk par vienu reizi nomirt nevar.

Tagad bija Ksantena kārta paust pārsteigumu. — Ko es dzirdu? Vai tiešām to saka kādreizējais Hedždornas aristokrāts? Vai tā izturas lepns un drosmīgs virs briesmu brīdī? Vai tāda ir vēstures mācība? Protams, nē! Man nav tev tas jāskaidro — tavas zināšanas neatpaliek no manējām.

Filidors pamāja ar galvu. — Es zinu, ka cilvēces vēsture nav tās tehniskais triumfs, tās nogalinātie, tās uzvaras. Tā sastāv no neskaitāmām daļiņām kā mozaīka — tā ir katra atsevišķa cilvēka vienošanās ar savu sirdsapziņu. Tāda ir cilvēku dzimuma īstenā vēsture.

Ksantens nevērīgi atmeta ar roku. — A. G. Filidor, tu gribi visu nožēlojami vienkāršot. Vai tu domā, ka es esmu kāds tumsonis? Pastāv dažāda veida vēsture. Visi šie veidi ir mijiedarbībā cits ar citu. Tu uzsver morālo aspektu. Taču morāles pamatu pamats ir pašsaglabāšanās. Tas, kas veicina pašsaglabāšanos, ir labs, un tas, kas virza pretī bojāejai, ir ļauns.

— Labi teikts! — Filidors iesaucās. — Taču ļauj man minēt kādu līdzību. Vai miljons cilvēku drīkst iznīcināt kādu būtni, kas pretējā gadījumā draud aplipināt tos visus ar nāvējošu slimību? Tu teiksi — jā. Un vēl viena līdzība. Tev pakaļ dzenas desmit izsalkušu zvēru, kas grib

tevi apēst. Vai tu tos nogalināsi, lai glābtu savu dzMbu? Tu atkal teiksi — jā, kaut ar! šai gadījumā tu nogalini vairāk nekā izglāb. Un vēl: kāds cilvēks dzīvo būdiņā neapdzīvotas ielejas vidū. No debesīm nolaižas simts kosmosa kuģu un grib viņu nogalināt Vai viņš drīkst pašaizsardzības nolūkos tos visus iznīcināt, kaut arī viņš ir viens, bet atbraucēju — simt tūkstoši? Varbūt tu atkal teiksi — jā. Un ja nu pret šo vienu cilvēku vēršas vesela pasaule, vesela rase? Vai viņš drīkst nogalināt tos visus? Un ja nu uzbrucēji ir tādi paši cilvēki kā viņš? Un ja nu viņš būtu tas pirmajā piemērā minētais radījums, kas citādi inficētu visu pasauli ar savu slimību? Redzi, nav nevienas jomas, kas izturētu pavisam vienkārša kritērija pārbaudi. Mēs esam meklējuši, bet neesam atraduši. Tāpēc, riskējot ar savu pašsaglabāšanos, mēs — vai vismaz es, jo runāt varu tikai par sevi, — esmu izraudzījies morāli, kas ļauj saglabāt mieru. Es nenogalinu nevienu. Es neiznīcinu neko.

— Ha! — nicīgi izsaucās Ksantens. — Un ja nu šai ielejā iesoļotu vesela meku armija un sāktu nogalināt tavus bērnus, vai tu nemēģinātu tos aizstāvēt?

Filidors saknieba lūpas un aizgriezās. Ierunājās kāds cits: — Fili­dors izskaidroja savu morāli. Bet kurš gan ir absolūti morāls? Filidors — tāpat kā tu vai es — šādā gadījumā, iespējams, atkāptos no savas morāles.

— Paskaties apkārt, — sacīja Filidors. — Vai tu pazīsti kādu no mums?

Ksantens pārlaida skatienu pulciņam. Netālu stāvēja kāda neparasti skaista meitene. Viņai mugurā bija balts tērps, un melnās cirtas, kas krita pār pleciem, rotāja sarkans zieds. Ksantens pamāja ar galvu. — Es redzu meiteni, kuru O. Z. Gārs gribēja paturēt savā namā Hedždornas pilī.

— Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Filidors. — Vai tu atceries sīkāk, kā tas notika?

— Ļoti labi atceros, — atbildēja Ksantens. — Ievērojamo personu padomei pret to bija enerģiski iebildumi — kaut vai tāpēc, ka tas apdraudēja mūsu likumu par iedzīvotāju skaita kontroli. O. Z. Gārs mēģināja apiet likumu ar līkumu. «Es turu fānes,» viņš teica. «Reizēm man to ir sešas, reizēm astoņas, un neviens pat nedomā protestēt. Es nosaukšu šo meiteni par fāni un turēšu kopā ar citām fānēm.» Es un vēl citi protestējām. Strīds gandrīz vai nogāja līdz divkaujai. O. Z. Gārs bija spiests no meitenes atteikties. Viņa tika nodota manā aizgādībā, un es aizvedu viņu uz Tālo Ieleju.

Filidors pamāja ar galvu. — Tas viss ir pareizi. Redzi, arī mēs toreiz centāmies atrunāt Gāru. Viņš atteicās mūs uzklausīt un draudēja raidīt pret mums savu medību bataljonu, kas sastāvēja no kādiem trīsdesmit mekiem. Mēs atkāpāmies. Vai esam stipri vai vāji?

— Reizēm ir labāk atkāpties no savas morāles, — teica Ksantens, — kaut arī O. Z. Gārs ir aristokrāts un jūs tikai atkritēji… Tāpat ir

Šoreiz ar mekiem. Viņi iznicina pilis un visus cilvēkus uz Zemes. Ja morāle nozīmē pasīvu pakļaušanos, tad nost ar morāli!

Filidors sāji pasmējās. — Varens stāvoklis! Gan meki, gan zemnieki, gan putni, gan fānes ir nogādāti uz Zemes, pārveidoti, nometināti un paverdzināti tikai tāpēc, lai kalpotu cilvēku priekam. Tieši tā jau ir mūsu sākotnējā vaina, ko mēs, atkritēji, vēlamies izpirkt. Un tagad tu gribi, lai mēs šo vainu palīdzam vairot!

— Nav prāta darbs mūždien apraudāt pagātnes grēkus, — Ksantens teica. — Bet, ja nu jūs gribat saglabāt šo brīvprātīgi izraudzīto attieksmi arī turpmāk, tad es silti iesaku tagad stāties pretī mekiem vai vismaz meklēt patvērumu pili.

— Es to nedarīšu, — atbildēja Filidors. — Varbūt citi, bet es ne.

— Tu gribi gaidīt, līdz tevi nogalina?

— Nē. Es un, jādomā, daudzi citi meklēsim patvērumu dziļāk kalnos.

Ksantens iekāpa atpakaļ spēka furgonā. — Ja pārdomāsiet, nāciet uz Hedždornas pili!

Viņš devās projām.

Ceļš veda uz priekšu pa ieleju, tad uzvijās kalnā un šķērsoja kori. Tālu priekšā uz debesu fona iezīmējās Hedždornas pils apveidi.

VII

Ksantens ziņoja padomei par saviem novērojumiem.

— Kosmosa kuģi nav izmantojami. Meki tos sabojājuši. Meklēt palīdzību Dzimtajās Pasaulēs ir bezcerīgi.

— Tās ir bēdīgas ziņas, — saviebies teica Hedždorns. — Bet labi vismaz, ka tas ir noskaidrots.

Ksantens turpināja: — Braukdams mājās ar spēka furgonu, es tikos ar nomadu cilti. Pasaucu pie sevis hetmani un paskaidroju viņam, kādas priekšrocības ir dienestam Hedždornas pilī. Diemžēl nomadi nespēj būt nedz pieklājīgi, nedz paklausīgi. Hetmaņa atbilde bija tik īgna, ka es ar riebumu devos projām. Tālajā Ielejā es uzmeklēju Atkritēju ciematu un izteicu viņiem līdzīgu priekšlikumu, taču arī bez īpašiem panākumiem. Nomadi ir mežoņi, toties šie — ideālisti. Kā vieni, tā otri runā par bēgšanu. Atkritēji prātoja par patvērumu kalnos. Nomadi droši vien atkāpsies stepēs.

Bjūdrijs nošņācās. — Ko viņiem palīdzēs bēgšana? Varbūt viņi iegūs pāris gadu, bet meki galu galā tikpat atradīs visus līdz pēdējam — viņi vienmēr ievēro pedantisku kārtību.

— Pa šiem gadiem mēs būtu varējuši no viņiem izveidot apmācītu armiju, — īgni noteica O. Z. Gārs, — un tas nāktu par labu visiem. Nu, lai tad iet vien bojā! Mēs esam drošībā.

— Drošībā — jā, — Hedždorns drūmi novilka. — Bet ko darīsim tad, ja aptrūks enerģijas? Ja sabojāsies lifts? Ja apstāsies gaisa cirkulācija un mums būs vai nu jāsmok, vai jāsalst? Ko tad?

O. Z. Gārs pikti pakratīja galvu. — Mums jāpierod pie domas, ka reizēm vajadzēs rīkoties pretēji pašcieņas prasībām, un tas jādara ar dižciltīga cilvēka stāju. Taču pils ierīču mehānismi ir nevainojami, un es nedomāju, ka tuvāko piecu vai desmit gadu laikā iespējami nopietni sarežģījumi. Tikmēr daudz kas var mainīties!

Beidzot ierunājās Kleghorns, kurš visu laiku bija sēdējis, laiski atgāzies atzveltnē: — Šī ir būtībā pasīva taktika. Tāpat kā nomadu un atkritēju izvairība, tā nesniedzas tālāk par pašreizējo brīdi.

O. Z. Gārs ar izsmalcinātu laipnību atbildēja: — Kleghorns lieliski zina, ka retais var mēroties ar mani pieklājīgās atklātības izpausmēs, optimismā un tiešumā, īsi sakot, pasivitātes visīstākajā pretstatā. Taču es atsakos parādīt sīkām, muļķīgām neērtībām tādu godu, lai veltītu tām nopietnu uzmanību. Kā šādu attieksmi var nosaukt par pasivitāti? Vai cienījamam un godājamam Kleghornu dzimtas vadonim ir kāds priekšlikums, kas palīdzētu sekmīgāk saglabāt mūsu stāvokli, mūsu vispārpieņemtās normas, mūsu pašcieņu?

Kleghorns nesteidzīgi pamāja ar galvu, un viņa sejā jautās tikko samanāms smaids, kas O. Z Gāram šķita neciešami pašapmierināts. — Mekus var iznīcināt ar vienkāršu un iedarbīgu paņēmienu.

— Paskat, kā! — izsaucās Hedždorns. — Kāpēc tad mēs vilcināmies? Noklausīsimies to!

Kleghorns aplaida skatienu ar sarkanu samtu pārklātajam galdam un nopētīja visas sejas: nesatricināmais Ksantens, Bjūdrijs ar masīvo, skarbo seju, kuras vaibsti savilkušies ierastā, netīkami smīnīgā grimasē; vecais Isets, glīts, stalts un pilns dzīvesspara kā ugunīgs kadets; Hedždorns — norūpējies, sadrūmis, neprazdams apslēpt iekšējo mulsumu; elegantais Gārs; Overvīls, kurš izmisīgi domā par gaidāmajām neērtībām; Ors, kurš dīki spēlējas ar savu ziloņkaula plāksnīti, — grūti pateikt, vai viņš jūtas garlaikots, grūtsirdīgs vai sakauts, — un visi citi, kuru sejās lasāmas gan šaubas, gan ļaunas priekšnojautas, gan augstprātība, gan apslāpēts niknums," gan nepacietība, un Floja sejā pat rāms smaids — vai, kā vēlāk izteicās Isets, plānprātīgs smīns — kura nolūks, šķiet, ir likt citiem saprast, ka viņam ar šo apnicīgo notikumu nav nekāda sakara.

Kritiski aplūkojis visas šīs sejas, Kleghorns papurināja galvu. — Es tūdaļ vēl neatklāšu savu plānu, jo iespējams, ka to nevarēs īstenot Tomēr man jāatgādina, ka Hedždornas piG nekad vairs nevarēs dzīvot tāpat kā agrāk, pat tad, ja mēs izturētu meku uzbrukumu.

— Phē! — izmeta Bjūdrijs. — Mēs zaudējam pašcieņu, mēs kļūstam smieklīgi jau ar to vien, ka tik daudz runājam par šiem nožēlojamiem radījumiem!

Ksantens sakustējās. — Temats nav nekāds patīkamais, bet neaizmirsti, ka Halsiona un Delora jau ir sagrautas, un mēs nezinām, kas šobrīd notiek ar citām pilīm. Nebāzīsim galvu smiltīs! Meki neizgaisīs vējā tāpēc vien, ka mēs neliksimies par viņiem ne zinis.

— Tā vai citādi, — iejaucās O. Z. Gārs, — Žaneija ir drošībā, un arī mēs esam drošībā. Ja pārējo piļu iemītnieki vēl nav pagalam, tie darītu prātīgi, šo neērtību laikā apmezdamies pie mums — protams, ja viņu goda izpratne spēj attaisnot bēgšanas pazemojumu. Es pats esmu pārliecināts, ka meki drīz ņems kājas pār pleciem un pēc tam karsti vēlēsies atgriezties agrākajās vietās.

Hedždorns drūmi papurināja galvu. — Man grūti tam noticēt. Labi, šodien mēs apspriedi beidzam.

Pirmā no pils plašā elektrisko un mehānisko ierīču klāsta pārtrauca darboties radiosakaru sistēma.

Tas notika tik drīz un tik pēkšņi, ka daži no teorētiķiem, it sevišķi I. K. Hārds un Jūguss, apgalvoja, ka meki pirms promiešanas sabojājuši mehānismus. Citi atgādināja, ka sakaru sistēma nekad neesot bijusi pilnīgi droša, ka mekiem pašiem visu laiku vajadzējis noņemties ar ķēdēm un savienojumiem un ka bojājums radies tikai slikta tehniskā nodrošinājuma dēļ. Hārds un Jūguss pārbaudīja nepaklausīgo aparātu, taču bojājuma cēlonis palika acij neredzams. Pēc pusstundu ilgas apspriešanās viņi nāca pie slēdziena, ka jebkurš mēģinājums atjaunot sakaru sistēmu būtu saistīts ar tās plānojuma pilnīgu pārveidi un pārtaisīšanu, kas savukārt radītu vajadzību pēc pārbaudes un kalibrēšanas ierīcēm un pēc pilnīgi jaunu detaļu kopuma. — Tas ir absolūti neiespējami, — Jūguss ziņoja padomei. — Pat visvienkāršākā sistēma prasītu no tehniķiem vairākus gadus. Bet mums šobrīd nav neviena paša tehniķa. Tāpēc jāpagaida, līdz atgūsim kvalificētu un ieinteresētu darbaspēku.

— Atskatoties pagātnē, — sacīja Isets, pats vecākais cilšu vadoņu vidū, — kļūst skaidrs, ka mēs daudzējādā ziņā neesam bijuši pietiekami tālredzīgi. Nav svarīgi, ka Dzimto Pasauļu cilvēki ir vulgāristi. Ja mēs būtu spējuši asāku skatienu raudzīties nākotnē, mēs būtu saglabājuši starppasauļu sakarus.

— Ne jau tālredzības vai asa skatiena trūkums te bija vainīgs, — piezīmēja Kleghorns. — Sakari netika saglabāti tādēļ, ka pirmie šejienes augstmaņi nevēlējās, lai Zemi apsēstu iznireļi no Dzimtajām Pasaulēm. Iemesls pavisam vienkāršs.

Isets noņurdēja un gribēja kaut ko iebilst, bet Hedždorns steigšus sauja: — Diemžēl Ksantens mums pavēstīja, ka kosmosa kuģi iT sabojāti Kaut ari mūsu vidū ir teicami zinātnieki teorētiķi, kurš padarīs fizisko darbu? Tas ir, ja mēs vispār atgūsim angārus un kosmosa kuģus.

O. Z. Gārs paziņoja: — Dodiet man sešas zemnieku vienības un sešus spēka furgonus, kas apgādāti ar augstas enerģijas lielgabaliem, un es atkarošu angārus! Tur grūtību nebūs!

— Nu, tas vismaz ir sākums, — noteica Bjūdrijs. — Es palīdzēšu apmācīt zemniekus un, kaut arī neko nezinu par lielgabalu darbību, varat būt droši, ka vienmēr centīšos palīdzēt ar savu padomu.

Hedždorns pārlaida skatienu klātesošajiem, sarauca pieri un paberzēja zodu. — Šim plānam ir vairāki šķēršļi. Pirmkārt, mūsu rīcībā ir tikai viens spēka furgons, kurā Ksantens atgriezās no izlūkošanas. Un kā ir ar enerģētiskajiem lielgabaliem? Vai tos kāds ir pārbaudījis? To kopšana bija uzticēta mekiem, un iespējams — pat ļoti ticams —, ka viņi ir sabojājuši ari tos. O. Z. Gār, tu esi speciālists militārajā teorijā. Ko tu mums vari sacīt šai jautājumā?

— Es pagaidām neesmu tos pārbaudījis, — atbildēja O. Z. Gārs.

— Šodien mēs visi būsim aizņemti Seno apmetņu parādē, kas ilgs līdz pat Saulrieta stundas vērojumiem. [3] — Viņš paskatījās pulkstenī.

— Varbūt tagad būtu prātīgāk pārtraukt apspriedi līdz brīdim, kad varēšu sniegt precīzu informāciju attiecībā uz lielgabaliem.

Hedždorns pamāja ar savu masīvo galvu. — Patiešām ir jau diezgan vēls. Vai tavas fānes šodien uzstāsies?

— Tikai divas, — atbildēja O. Z. Gārs. — Gaišzilā un Vienpadsmitais Brīnums. Es nevaru atrast nekā piemērota ne Tīmekļu Princesei, ne savai mazajai Zilajai Fejai, bet Gloriānai vēl jāpamācās. Šodien visvairāk uzmanības, jādomā, izpelnīsies B. Z. Makselveina Varifloras.

— Jā, — Hedždorns piekrita. — Arī es par tām esmu dzirdējis. Nu labi, tad līdz rītam. Vai tu, Kleghorn, vēl gribi kaut ko sacīt?

— Gribu gan, — Kleghorns laipnā, iecietīgā balsī atbildēja. — Mū­su rīcībā tiešām ir gauži maz laika. Vajadzētu to izmantot pēc iespē­jas saprātīgi. Es nopietni šaubos par zemnieku vienību lietderību — tas būtu tikpat kā sūtīt trušus pret vilkiem. Nevis trušus mums vajag, bet panteras.

— Jā, — nenoteikti novilka Hedždorns. — Tā tas patiešām ir.

— Un kur lai šīs panteras atrod? — Kleghorns veltīja visiem pēc kārtas jautājošu skatienu. — Vai nevienam nav ierosinājumu? Žēl gan! Nu tad, ja panteras nav dabūjamas, jāiztiek ar trušiem. Ķersimies pie nepateicīgā uzdevuma pārveidot trušus par panterām un darīsim to tūlīt pat. Ierosinu atlikt jebkādas parādes un skates līdz tam laikam, kad mūsu nākotne būs drošāka un noteiktāka.

Hedždorns savilka uzacis, pavēra muti, lai kaut ko sacītu, un atkal to aizvēra. Uzmanīgi palūkojies Kleghornā, viņš centās tikt skaidrībā, vai tas runājis pa jokam vai nopietni. Pēc tam viņš aplaida neziņas pilnu skatienu apkārt galdam.

Bjūdrijs diezgan nekaunīgi iesmējās. — Tā vien izskatās, ka erudītais Kleghorns grasās krist panikā!

— Pats par sevi saprotams, — paziņoja O. Z. Gārs, — ka mēs nedrīkstam pieļaut, lai kalpu nekaunība izraisītu mūsos tādu ievērību un satraukumu. Man pat neērti, ka mēs kaut ko tādu vispār apspriežam.

— Man gan nav neērti, — atteica Kleghorns nesatricināmā mierā, kas tik ļoti kaitināja O. Z. Gāru. — Un neredzu ne mazākā iemesla, kāpēc lai neērti būtu tev. Mūsu dzīvības ir briesmās, un šādā stāvoklī nieka neērtības sajūta un daudz kas cits iegūst otršķirigu nozīmi.

O. Z. Gārs piecēlās kājās un ar strupu kustību pamāja Kleghornam tradicionālo sveicienu, kas šoreiz izskatījās drīzāk pēc publiski mesta izaicinājuma. Kleghorns celdamies atbildēja ar līdzīgu sveicienu, ar svinīgu nopietnību un pārspīlētu centību kariķēdams O. Z. Gāra žestu. Ksantens, kurš necieta O. Z. Gāru, skaļi iesmējās.

O. Z. Gārs brīdi vilcinājās, tad apjautis, ka šādos apstākļos strīda i turpināšana liecinātu par sliktu toni, pagriezās un izgāja no apspriežu telpas.

Seno apmetņu parāde, ikgadējs grezns uzvedums, kurā fānes demonstrēja krāšņus tērpus, notika Lielajā Rotondā galvenā laukuma ziemeļu pusē.

Apmēram puse no kungiem un mazāk nekā ceturtā daļa no dāmām turēja fānes. Šīs būtnes sākotnēji bija dzīvojušas Albireo Septītā Mēness alās; tās bija pakļāvīgas, rotaļīgas un piemīlīgas radības, kas pēc vairākiem tūkstošiem gadu rūpīgas selekcijas bija kļuvušas par silfīdām līdzīgām pikantām skaistulēm. To graciozos stāvus sedza plāns tīmeklis, ko izdalīja poras aiz ausīm, uz roku augšdelmiem un muguras. Fānes bija pilnīgi nekaitīgas būtnes, kas allaž centās izdabāt un iepriecināt, un bērnišķā nevainībā tīksminājās par savu izskatu. Vairums kungu tās uzlūkoja ar sajūsmu, taču reizēm paklīda valodas, ka daža laba dāma esot aplējusi kādu ienīstu fāni ar ožamo spirtu, no kura skaistais tīmekļa segums savēlies un noplucis, un smalkais ietērps bijis pagalam uz visiem laikiem.

Kungs, kurš nopietni aizrāvās ar kādu fāni, kļuva par apsmieklu citu acīs. Kaut gan fānes bija tik izsmalcināti selekcionētas, ka izskatījās līdzīgas trauslām meitenēm, seksuālu attiecību ietekmē tās sadila un sakrunkojās, to smalkais apspalvojums saplaka un zaudēja krāsu, un ikvienam kļuva zināms, ka tāds un tāds kungs ļaunprātīgi izmantojis savu fāni. Vismaz šajā ziņā pilīs dzīvojošās sievietes varēja baudīt neapšaubāmu pārākumu. To viņas demonstrēja tik uzkrītoši un izaicinoši, ka fānes pretstatā viņām izskatījās apbrīnojami trauslas

un dabiskas kā meža laumas. To mūža ilgums bija apmēram trīsdesmit gadu, un pēdējos desmit gados tās zaudēja skaistumu, to plānais tīmekļa klājums kļuva pelēks, un tās kļuva par kalponēm buduāros, virtuvēs, pārtikas noliktavās, bērnistabās un ģērbtuvēs.

Seno apmetņu parāde bija priekšnesums, kas drīzāk domāts fāņu nekā apmetņu apskatei, kaut gan arī no fāņu tīmekļa austie apmetņi bija izsmalcināti skaisti.

Fāņu īpašnieki sēdēja pirmajā, zemākajā rindā, cerībās un lepnumā saspringuši, iekvēlodamies sajūsmā, kad kādf.i no fānēm izdevās sevi īpaši labi parādīt, vai ļaudami vaļu grūtsirdībai, kad rituāls netika izpildīts ar pienācīgu grāciju un eleganci. Katras uzstāšanās laikā kāds no kungiem spēlēja kokli; mūzika allaž bija nopietna, un spēlētājs nedrīkstēja piederēt pie tās pašas cilts, no kuras nāca fānes īpašnieks. Pats īpašnieks nekad nespēlēja pavadījumu savas fānes priekšnesumam. Parāde nemēdza notikt atklātas sacensības veidā, un nebija pieļauta nekāda oficiāla uzvarētāju sumināšana, tomēr skatītāji allaž izlēma, kura fāne ir pati valdzinošākā un graciozākā, un tās īpašnieks baudīja vispārēju slavu un apbrīnu.

Šoreiz parāde aizkavējās gandrīz veselu pusstundu, jo meku aiziešana bija radījusi zināmus sarežģījumus, un vajadzēja steigšus veikt vienu otru papilddarbu. Tomēr Hedždornas aristokrāti nebija noskaņoti kurnēt un nepievērsa uzmanību atsevišķiem pārtrau­kumiem izrādes gaitā, kad ducis jaunu zemnieku tēviņu cīkstējās ap neierastiem darbiem. Fānes bija tikpat valdzinošas kā vienmēr un tāpat kā allaž līgojās, locījās un šūpojās skanīgo kokles melodiju pavadībā, izstiepa trīsuļojošus pirkstus kā lietus lāsītes raudzīdamas, negaidot pietupās, slīdēja uz priekšu, tad izslējās taisnas kā sveces un visbeidzot paklanījās un pazuda no skatuves.

Kad izrāde bija apmēram pusē, rotondā neveikli iešļūca kāds zemnieks un kaut ko steidzīgi nomurmināja kadetam, kurš bija pagājies pretī noskaidrot viņa ierašanās iemeslu. Kadets tūlīt devās uz Hedždorna melno spoži pulēto ložu. Hedždorns noklausījās viņa teikto, pamāja ar galvu, kaut ko īsi atbildēja un rāmi atlaidās sēdeklī, it kā ziņa nebūtu nekas sevišķs, un dižciltīgie skatītāji drīz nomierinājās.

Izrāde turpinājās. O. Z. Gāra pievilcīgais pāris sniedza tīkamu priekšnesumu, taču vislielāko skatītāju atzinību izpelnījās Lirlina, jauna fāne, kas piederēja Isetam Flojam Gazunetam un pirmo reizi piedalījās šāda veida parādē.

Fānes uznāca uz skatuves pēdējo reizi, visas šūpodamās pa pusei improvizēta menueta ritmā. Tad tās pacēla roku reizē priecīgā un skumjā atvadu sveicienā un izslīdēja no rotondas. Kungi un dāmas vēl kādu brīdi kavējās savās ložās, malkodami dzērienus, apcerēdami izrādi, apspriezdamies, kas darāms turpmāk. Hedždorns sēdēja sarauktu pieri, un viņa plaukstas nemierīgi savilkās un atlaidās.

Piepeši viņš piecēlās kājās. Rotondā tūdaļ iestājās klusums.

— Man ir ļoti nepatīkami, ka šis jaukais notikums jāaptumšo ar bēdīgu ziņu, — Hedždorns teica. — Taču es nupat uzzināju pēdējos jaunumus un domāju, ka tie jāzina arī jums. Ir sācies uzbrukums Žaneijas pilij. Meki tur sapulcējušies lielā skaitā un saveduši simtiem spēka furgonu. Viņi uzcēluši ap pili valni, kas neļauj efektīvi izmantot Žaneijas enerģētisko lielgabalu.

Tūlītējas briesmas Zaneijai nedraud, un ir grūti saprast, ko meki cer panākt, jo Žaneijas mūri ir divsimt pēdu augsti. Tomēr šīs ziņas ir satraucošas, un tas nozīmē, ka drīzumā līdzīgu aplenkumu varam sagaidīt arī mēs, kaut gan mūsu pili apdraudēt mekiem būtu vēl grūtāk. Ūdeni mēs saņemam no četrām akām, kas ieurbtas dziļi zemē. Mums ir lieli pārtikas krājumi. Enerģiju mēs gūstam no saules. Ja nepieciešams, varam kondensēt ūdeni un sintezēt barību no gaisa — vismaz tā ir apgalvojis mūsu lielais bioķīmijas teorētiķis K. B. Ladisncims. Un tomēr — tādas ir ziņas' par pēdējiem notikumiem. Secinājumus izdariet paši. Rīt jāsanāk Ievērojamo personu padomei.

— Nu tad šoreiz beidzot iztiksim bez formalitātēm, — Hedždorns sacīja padomei. — O. Z. Gār, kādā stāvoklī ir lielgabali?

O. Z. Gārs, ģērbies savā krāšņajā pelēkzaļajā Overvīlu dzimtas dragūnu formastērpā, uzmanīgi novietoja uz galda bruņucepuri, tā ka spalvu pušķis slējās taisni gaisā. — No divpadsmit lielgabaliem četri šķiet lietošanas kārtībā. Četri ir sabojāti, pārgriežot enerģijas pievadus. Četri ir samaitāti ar citiem paņēmieniem, kurus uzmanīgā apskatē neizdevās atklāt. Es esmu sameklējis pusduci zemnieku, kam ir minimāla sajēga par mehāniku, un tos pamatīgi apmācījis. Viņi cenšas savienot pārgrieztos vadus. Tāda ir mana pašreizējā informācija attiecībā uz lielgabaliem.

— Ziņas ir samērā labas, — noteica Hedždorns. — Un kā veicas ar paredzēto bruņotu zemnieku korpusu?

— Tas pašlaik tiek veidots. A. F. Mulls un I. A. Berzīliuss pārbauda zemniekus, meklējot piemērotus spēkus iesaukšanai un apmācībai. Man tomēr nav īpaša optimisma attiecībā uz šāda korpusa militāro efektu, pat ja to vadīs tādi cilvēki kā A. F. Mulls, I. A. Berzīliuss un es. Zemnieki ir rāma, neefektīva suga, kas lieliski piemērota nezāļu ravēšanai, bet gluži nederīga kaujas laukam.

Hedždorns pārlaida skatienu padomei. — Vai ir kādi citi ierosinājumi?

Saniknotā, skarbā balsī ierunājās Bjūdrijs: — Ja vien tie nelieši būtu mums atstājuši spēka furgonus, mēs varētu iecelt tajos lielgabalus] Vismaz uz to zemnieki būtu spējīgi. Tad mēs varētu braukt uz Žanciju un iznīcināt tos neliešus no aizmugures.

— Tie meki, izrādās, ir īsti briesmoņi! — paziņoja Ors. — Kas viņiem īsti ir padomā? Kāpēc piepeši, pēc visiem šiem gadsimtiem, vini nem un sajūk prātā?

-Šo jautājumu sev uzdodam mēs visi, — teica Hedždorns. — Ksanten, tu atgriezies no sava izlūkgājiena ar gūstekni, — vai esi mēģinājis viņu izjautāt?

— Nē, — Ksantens atbildēja. — Taisnību sakot, es kopš tā laika par viņu vairs netiku iedomājies.

— Varbūt mēģināsim viņu izjautāt? Iespējams, ka viņš var dot mums kādu pavedienu.

Ksantens piekrītoši pamāja. — Esmu ar mieru pamēģināt. Tomēr, atklāti runājot, neko uzzināt neceru.

— Kleghorn, tu esi meku eksperts, — atgādināja Bjūdrijs. — Vai tu būtu varējis iedomāties, ka šie radījumi spējīgi organizēt tik sarežģītu dumpi? Ko viņi cer iegūt? Mūsu pilis?

— Meki nenoliedzami spēj sīki un precīzi izplānot savu rīcību, — atbildēja Kleghorns. — Bet viņu nežēlība mani pārsteidz, un atzīstos, ka es to nebiju gaidījis. Nekad neesmu novērojis, ka viņi tīkotu piesavināties mūsu materiālās vērtības, un viņi nav izrādījuši nekādas tieksmes pēc tā, ko mēs uzskatām par piederīgu civilizācijai — pēc izsmalcinātām izjūtu niansēm un tamlīdzīgi. Es daudzkārt esmu prātojis — tiesa, šos pārspriedumus es netaisos pacelt teorijas godā —, ka smadzeņu strukturālā loģika ir daudz nozīmīgāka, nekā mēs esam iedomājušies. Mūsu pašu smadzenes ir ievērojamas ar to, ka tām absolūti trūkst racionālas struktūras. Ievērojot, cik nejaušā kārtā dzimst, veidojas, ieligzdojas un vēlāk ataust atmiņā mūsu domas, jebkura racionāla rīcība uzskatāma par brīnumu. Varbūt mēs neesam spējīgi uz racionālu rīcību. Varbūt mūsu domas ir impulsu kopums, ko rada viens emociju veids, virza savukārt cits, akceptē atkal cits. Turpretī meku smadzenes varētu nosaukt par rūpīga plānojuma meistardarbu. Vienkāršoti runājot, tām ir kuba forma, un tās sastāv no mikroskopiskām šūnām, ko savstarpēji savieno organiska saite — monofibrāla molekula ar niecīgu elektrisko pretestību. Katras šūnas iekšienē atrodas kārtiņa silikas — tas ir šķidrums ar mainīgu vadītspēju un dielektriskām īpašībām, sarežģīts metālu oksīdu sajaukums. Šīs smadzenes ir spējīgas uzglabāt milzīgu informācijas devu sarežģītu sistēmu veidā. Tajās nepazūd neviens fakts, ja vien tas netiek ar nolūku aizmirsts — mekiem piemīt ari šāda spēja. Viņu smadzenes turklāt darbojas kā radiouztvērējs, iespējams, arī kā radara uztvērējs un raidītājs, kaut gan tā ir tikai hipotēze. Meku smadzeņu trūkums ir tas, ka tām nav pilnīgi nekādu emocionālu potenču. Meki līdz pēdējam sīkumam ir līdzīgi cits citam, un to starpā nav nekādu individuālu atšķirību, vismaz ne tādu, ko mēs ar savām spējām varētu pamanīt. Tas acīm redzami ir šo būtņu sazināšanās sistēmas rezultāts. Šādos apstākļos vienreizīgas personības izveidošanās nekādi nav iedomājama. Meki mums kalpoja lietpratīgi un — vismaz tā mēs domājām — uzticīgi, jo tie bija pilnīgi vienaldzīgi pret savu stāvokli, nepazina nedz lepnumu par sasniegto, nedz sarūgtinājumu, nedz kaunu. Pilnīgi neko. Tie mūs nedz nīda, nedz mīlēja. Arī Šobrīd ir tāpat. Mums šādu emocionālu vakuumu grūti pat iztēloties, jo ikvienam no mums pret visu apkārtējo rodas noteiktas jūtas. Mēs dzīvojam nemitīgu un daudzveidīgu emociju gūzmā. Viņiem turpretī emociju nav vairāk kā ledus gabalam dzēriena glāzē. Viņiem tika dots uzturs un pajumte, un nodrošināti tādi apstākļi, kas viņiem likās apmierinoši. Kāpēc viņi sadumpojās? Es par to esmu daudz lauzījis galvu, taču vienīgais iemesls, ko varu ietērpt vārdos, šķiet tik grotesks un bezjēdzīgs, ka es negribu to uzlūkot nopietni. Ja pēc visa, ko zinām, tas galu galā būtu patiesais izskaidrojums… — Viņš apklusa, it kā nespēdams pabeigt iesākto.

— Nu? — uzstājīgi noprasīja O. Z. Gārs. — Kas tas būtu?

— Tad… nu, tam tikpat nav nozīmes. Viņi ir apņēmušies iznīcināt cilvēku dzimumu. Mani prātojumi neko tur nespēj grozīt.

Hedždorns pagriezās pret Ksantenu. — Kad iztaujāsi savu gūstekni, tev jāievēro viss dzirdētais.

— Es gribēju ierosināt, lai Kleghorns nāk man talkā, ja viņam nav iebildumu, — sacīja Ksantens.

— Kā vēlies, — Kleghorns atbildēja, — kaut gan, pēc manām domām, šādai informācijai nav nekādas nozīmes, lai kāda tā būtu. Mums vajadzētu domāt vienīgi par to, kā atsist mekus un glābt savas dzīvības.

— Un vai tu nevari iedomāties kādu iedarbīgu līdzekli, ja neņem vērā «panteras», ko minēji mūsu iepriekšējā apspriedē? — skumīgi vaicāja Hedždorns. — Teiksim, ierīci, kas viņu smadzenēs izraisa elektrisku rezonansi, vai ko tamlīdzīgu?

— Tas nav reāli, — Kleghorns atbildēja. — Šo būtņu smadzenēs ir tādi orgāni, kas darbojas līdzīgi pārslodzes slēdžiem. Kaut gan varbūt iespējams panākt, ka šādas iedarbības laikā viņi nevar savstarpēji sazināties. — Brīdi klusējis, viņš domīgi piebilda: — Var­būt tiešām? A. G. Bernāls un Jūguss ir teorētiķi ar pamatīgām zināšanām šajā virzienā. Varbūt viņi var katram gadījumam izveidot šādu ierīci, varbūt pat vairākas?

Hedždorns šaubīgi pamāja ar galvu un paskatījās uz Jūgusu. — Vai tas ir iespējams?

Jūguss sarauca pieri. — Izveidot? Protams, es varu konstruēt šādu ierīci. Bet kur es ņemšu nepieciešamās sastāvdaļas? Tās visas ir izmētātas kaut kur pa noliktavām, citas lietojamas, citas ne. Lai dabūtu gatavu kaut ko noderīgu, man jānolaižas līdz mācekļa līmenim, jākļūst gandrīz vai par meku. — Viņš aizsvilās, un balss kļuva skarba: — Man negribas ticēt, ka tas vispār īpaši jāatgādina! Vai tiešām jūs tik zemu vērtējat mani un manas spējas?

Hedždorns steidzās viņu nomierināt: — Protams, ne! Man personīgi pat prātā nenāktu tā aizskart tavu godu!

— Nekādā gadījumā! — piekrita Kleghorns. — Un tomēr šābrīža ārkārtējais stāvoklis mums var uzspiest vēl smagākus cienās pārbaudījumus, ja mēs tos neuzņemsimies paši.

— Nu labi, — noteica Jūguss, un viņa lūpas iedrebējās, savilkdamās izsmējīgā vīpsnā. — Dodies man līdzi uz noliktavu! Es parādīšu, kuras dcta|as jāsavāc un jāsaliek kopā, un tu darīsi melno darbu. Ko tu par to saki?

— Es saku — jā, un darīšu to ar prieku, ja vien tam ir patiesa nozīme. Tomēr diez vai es viens spēšu padarīt darbu pēc desmit dažādu teorētiķu norādījumiem. Vai vēl kāds ir ar mieru darīt to pašu?

Neviens neatsaucās. Telpā valdīja pilnīgs klusums, it kā visi dižciltīgie kungi būtu aizturējuši elpu.

Hedždorns gribēja kaut ko teikt, taču Kleghorns viņu pārtrauca:

— Atvaino, Hcdždorn, bet te nu mēs beidzot esam atdūrušies pret pamatprincipu, un tagad par to jātiek skaidrībā.

^.r.Hedždorns pārlaida izmisušu skatienu padomei. — Vai kādam ir kaut kas piebilstams šajā sakarā?

— Ķleghornam jārīkojas tā, kā liek viņa iekšējā būtība, m izsmalcināti laipnā balsī pavēstīja O. Z. Gārs. — Es viņam nevaru pavēlēt. Kas attiecas uz mani, es nekādos apstākļos nespētu apkaunot savu Hedždornas aristokrāta stāvokli. Šāda apziņa man ir tikpat dabiska un nepieciešama, kā elpošana, un ja es kaut reizi rīkotos pretrunā ar to, es kļūtu par aristokrāta karikatūru, par sevis paša grotesku atdarinājumu. Šī ir Hedždornas pils, un mēs pārstāvam cilvēces augstāko civilizāciju. Tāpēc jebkurš kompromiss nozīmē degradāciju; jebkura nolaide praktisku apsvērumu dēļ nozīmē apkaunojumu. Es te dzirdēju vārdus «ārkārtējs stāvoklis»! Kādas nožēlojamas jūtas! Pēc manām domām, pagodināt tādas nicināmas izdarības kā meku ālēšanos un šaudīšanos ar vārdiem «ārkārtējs stāvoklis» ir Hedždornas aristokrāta necienīgi!

Visapkārt galdam nošalca piekrītoša murdoņa.

Kleghorns atlaidās dziļāk sēdeklī, atspiedis zodu pret krūtīm kā dziļās pārdomās iegrimis. Viņa dzidri zilo acu skatiens pārslīdēja visiem pēc kārtas, tad atgriezās pie O. Z. Gāra, kuru viņš brīdi pētīja ar bezkaislīgu interesi. — Tavi vārdi acīmredzot tēmēti man, — viņš teica.

— Tevis raidīto dzēlību esmu uztvēris. Bet tam nav lielas nozīmes. — Novērsis skatienu no O. Z. Gāra, viņš to pievērsa masīvajai briljanta un smaragda lustrai. — Daudz svarīgāks ir tas fakts, ka padome, par spīti maniem nopietnajiem pārliecināšanas mēģinājumiem, šķiet atbalstām tavus uzskatus. Ilgāk nodarboties ar mudināšanu, pierunāšanu un pārliecināšanu es vairs nevaru — un tagad dodos projām no Hedždornas pils. Mani smacē šejienes atmosfēra. Ceru, ka izturēsiet meku uzbrukumu, lai gan patiesībā es par to ļoti šaubos. Viņi ir gudras un atjautīgas būtnes, un viņus neapgrūtina nekādi aizspriedumi žņaugi, turklāt mēs nepiedodami ilgi esam vērtējuši viņu spējas pārāk zemu.

Kleghorns piecēlās un iebāza ziloņkaula plāksnīti tās ligzdā. — Es saku jums visiem ardievas!

Hedždorns steigšus pielēca kājās un lūdzoši izstiepa rokas. — Neaizej dusmu brīdī, Kleghorn! Apdomājies! Mums vajadzīga tava gudrība, tavas zināšanas!

— Protams, tās jums ir vajadzīgas, — atteica Kleghorns. — Bet vēl jo vairāk jums vajadzīgs pieņemt padomu, ko es izteicu iepriekš. Citādi mums nav kopīga pamata un jebkāda turpmāka sadarbība kļūst neauglīga un nogurdinoša. — Veltījis visiem īsu atvadu sveicienu, viņš izgāja no apspriežu telpas.

Hedždorns smagi, vilcinādamies apsēdās savā vietā. Pārējie neveikli sagrozījās, noklepojās, pievērsa skatienu lustrai, pētīja savas ziloņkaula plāksnītes. O. Z. Gārs kaut ko nomurmināja blakus sēdošajam B. F. Vaicsam, un tas svinīgi pamāja ar galvu. Hedždorns nomāktā balsī ierunājās: — Mums pietrūks Kleghorna klātbūtnes, viņa vērīgā, kaut dažubrīd varbūt neierastā skatījuma… Pagaidām mēs esam paveikuši visai maz. Jūgus, varbūt tu padomātu pat minēto ierīci! Ksanten, tev tātad jāizjautā meku gūsteknis. O. Z. Gāf, tu, bez šaubām, parūpēsies par enerģētisko lielgabalu atjaunošanu..! Ja neņem vērā šos sīkos lēmumus, mēs, šķiet, neesam izveidojuši nekādu vispārēju rīcības plānu, kā palīdzēt sev vai Žaneijas pilij.

Ierunājās Marūns: — Kas notiek pārējās pilīs? Vai tās joprojām ir neskartas? Mēs neko neesam dzirdējuši. Es ierosinu aizsūtīt uz visām pilīm putnus, lai tie atnes ziņas par tagadējo stāvokli.

Hedždorns pamāja ar galvu. — Jā, tas būtu saprātīgs solis. Varbūt tu pats par to parūpēsies, Marūn?

— Es to izdarīšu.

— Labi. Tagad pārtrauksim apspriedi līdz nākamajai reizei.

Marūns no Oru cilts aizsūtīja putnus uz kaimiņu pilīm, un tie cits pēc cita atgriezās ar ziņām. Tās skanēja līdzīgi:

— Jūrassala tukša un pamesta. Pa liedagu mētājas marmora kolonnas. Pērļu Doms sagrauts. Baseinu Dārzā peld līķi.

— Maravelā nāves smaka! Aristokrāti, zemnieki, fānes — visi beigti. Ak vai! Pat putni aizlaidušies prom!

— Delora — krā, krā, krā! Briesmīgs skats! Nekādu dzīvības zīmju!

— Alūma izpostīta. Lielās koka durvis sadragātas. Mūžīgā Zaļā Liesma apdzēsta.

— Halsionā neviena nav. Zemnieki sagāzti bedrē.

— Tuanga: klusums.

— Rītagaisma: nāve!

Trīs dienas vēlāk Ksantens piejūdza pie sešiem putniem nesamo krēslu. Vispirms viņš lika tiem apmest plašu loku pils tuvākajai apkārtnei, tad lidot uz dienvidiem — uz Tālo Ieleju.

Putni, kā parasti, klaigāja un žēlojās, tad ieskrējās pa jumtu tik lieliem, smagiem lēcieniem, ka Ksantens tikko noturējās, nenokritīs lejā uz asfalta. Beidzot, uzlidojuši gaisā, tie sāka mest spirālveida lokus, celdamies augšup. Hedždornas pils pamazām attālinājās, palikdama dziļi lejā un kļūdama par sīku, sarežģīti veidotu maketu, kur katru namu rotāja atšķirīgs tornīšu un balkonu puduris un savdabīga jumta līnija, un pie katra plandījās savs karogs — gara, plīvojoša auduma josla.

Laizdamies pāri Ziemeļu grēdas klintsradzēm un priežu galotnēm, putni apmeta prasīto loku. Tad, pagriezušies pret vēju, tie sāka lidot Tālās Ielejas virzienā.

Lejā pletās Hedždornas valstības krāšņie plašumi: augļu dārzi, tīrumi, vīnadārzi, zemnieku ciemati. Putni ar Ksantenu pārlaidās pār Modās ezeru ar tā paviljoniem un dokiem, aiztraucās pāri pļavām, kurās ganījās Hedždornas pils govis un aitas, un pēc neilga laika sasniedza Tālo Ieleju, — tā atradās uz pašas Hcdždornu teritorijas robežas.

Ksantens norādīja, kurā vietā grib nolaisties. Putni, kam būtu paticis apmesties tuvāk ciematam, lai varētu vērot visu, kas tur notiek, pukojās un pikti klaigāja, un nosvieda Ksantenu uz zemes tik rupji, ka viņš būtu pārmetis kūleni, ja nebūtu iepriekš pienācīgi sagatavojies.

Elegants izkāpiens Ksantenam neizdevās, tomēr viņš vismaz noturējās kājās. — Gaidiet mani tepat! — viņš pavēlēja. — Neklīstiet apkārt un nemēģiniet taisīt nekādus trikus ar iejūgu! Kad atgriezīšos, gribu ieraudzīt sešus rātnus putnus kārtīgā pulciņā, nesamudžinātām un nesamezglotām siksnām. Un tā ka neķildojieties! Nekādas ķērkšanas un klaigāšanas, lai nav jāuzklausa nepatīkamas piezīmes. Dariet visu, kā teicu!

Putni bozās, cirta kājas pret zemi, grieza kaklus sānis un, Ksantenam nedzirdot, bārstīja aizskarošus vārdus. Veltījis tiem beidzamo bargo brīdinājuma skatienu, Ksantens devās projām pa taku uz ciemata pusi.

Takas malās pletās kazenāji ar gatavām ogām, un pulciņš ciemata meiteņu lasīja tās grozos. To vidū bija arī meitene, kuru O. Z. Gārs bija cerējis iegādāties personīgai lietošanai. Ksantens apstājās un pamāja laipnu sveicienu. — Ja atmiņa mani neviļ, mēs esam tikušies jau agrāk.

Meitene pasmaidīja, un viņas smaidā jautās gan skumjas, gan koķets spīvums. — Tava atmiņa ir nevainojama. Mēs tikāmies Hedždornas pili, kur mani aizveda kā gūstekni. Un arī vēlāk, kad tu atvedi mani uz šejieni atpakaļ, kaut gan bija jau tumšs un es nevarēju redzēt tavu seju. — Viņa pastiepa uz priekšu savu groziņu. — Varbūt esi izsalcis? Gribi pacienāties?

Ksantens paņēma vairākas ogas. Runādamies ar meiteni, viņš uzzināja, ka tās vārds ir Glisa, ka savus vecākus meitene nepazīst, taču visticamākais, ka tie bijuši Hedždornas aristokrāti, kas pārsnieguši noteikto pēcnācēju skaitu. Ksantens nopētīja meiteni vēl uzmanīgāk nekā iepriekš, taču līdzību ar kādu no Hedždornas dzimtām viņas sejā nesaskatīja. — Varbūt tu esi no Deloras pils. Vienīgā līdzība, ko es varu iedomāties, tev varētu būt ar Kozancu dzimtu — tā ir pazīstama ar savu sieviešu skaistumu.

— Vai tu neesi precējies? — meitene vaļsirdīgi noprasīja.

— Nē, — Ksantens atbildēja, un tā bija taisnība, jo tieši iepriekšējā dienā viņš bija atsvabinājies no saitēm ar Aramintu. — Un tu?

Meitene papurināja galvu. — Tad jau es šeit nelasītu kazenes. Tas ir darbs, ku/u dara meitenes. Kāpēc tu esi atnācis uz Tālo Ieleju?

— Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai redzētu tevi, — Ksantens, pašam par pārsteigumu, dzirdēja sevi sakām. Bet tā ir taisnība, viņš aptvēra līdz ar nākamo pārsteiguma vilni. — Es nekad neesmu ar tevi tā īsti aprunājies, un man gribējās zināt, vai tu esi tikpat jautra un patīkama, cik skaista.

Meitene paraustīja plecus, un Ksantens nesaprata, vai viņai dzirdētais paticis vai ne, jo aristokrātu komplimenti nereti nozīmēja sākumu bēdīgam turpinājumam. — Nu labi, tas nav svarīgi. Es atnācu arī tāpēc, lai aprunātos ar Kleghornu.

— Viņš ir tur, — meitene sacīja neskanīgā, gandrīz vēsā balsī un pamāja ar roku. — Viņš dzīvo tajā mājā.

Meitene atsāka lasīt kazenes. Ksantens paklanījās un devās uz norādītās mājiņas pusi.

Kleghorns, ģērbies vaļīgās ceļgalu biksēs no pelēkas, pašaustas drānas, cirta plītij žagarus. Ieraudzījis Ksantenu, viņš pārtrauca darbu, atspiedās pret cirvja kātu un noslaucīja pieri. — A, Ksantens! Priecājos, tevi redzot. Kā klājas Hedždornas ļaudīm?

— Tāpat kā līdz šim. Daudz nebūtu ko stāstīt, ja arī es būtu nācis šurp tādēļ, lai nestu tev ziņas.

— Patiešām? — Kleghorns, atspiedies pret cirvja kātu, pētīja Ksantenu ar savu dzidri zilo acu skatienu.

— Iepriekšējā apspriedē es piekritu, ka iztaujāšu to meku gūstekni, — Ksantens turpināja. — Kad biju to izdarījis, man ļoti vajadzēja tevi, lai tu man palīdzētu kliedēt dažas neskaidrības viņa atbildēs.

— Stāsti vien! teica Kleghorns. Varbūt es varēšu palīdzēt tagad.

— Pēc apspriedes es tūlīt nokāpu noliktavā, kurā bija ieslēgts meks. Tam trūka barības, un es tam iedevu sīrupu un spaini ūdens; viņš pavisam maz padzērās, tad izteica vēlēšanos pēc kapātiem gliemežiem. Es pasaucu virtuves kalpotājus un liku tiem pagādāt

prasīto; pēc tam meks izdzēra vairākas pintes ūdens. Kā jau sacīju, šis bija neparasts meks, pilnā augumā tikpat garš kā es, un tam nebija sīrupa pūšļa. Es aizvedu to uz citu istabu, uz noliktavas telpu ar polsterētiem, brūniem sēdekļiem, un liku tam apsēsties.

Es skatījos uz meku, un tas skatījās uz mani. Spoles, ko iepriekš tiku nogriezis, bija sākušas ataugt, un droši vien tas jau varēja vismaz saņemt ziņas no mekiem dažādās citās vietās. Gūsteknis izskatījās pēc lepna dzīvnieka un neizrādīja ne padevību, ne cieņu; uz maniem jautājumiem tas atbildēja bez vilcināšanās.

Vispirms es teicu tā: «Piļu dižciltīgos iedzīvotājus ir ļoti pārsteidzis meku dumpis. Mēs bijām pārliecināti, ka jūs esat apmierināti ar savu dzīvi. Vai mēs maldījāmies?»

«Laikam gan.» Par šo viņa noraidīto impulsu esmu pilnīgi pārliecināts, kaut gan es nekad nebūtu gaidījis no meka tamlīdzīgu atjautību.

«Nu labi,» es teicu. «Kur ir mūsu kļūda?»

«Tā ir acīm redzama. Mēs vairs negribam strādāt jūsu labā. Mums gribējās atjaunot savu dzīvesveidu tradicionālajā līmenī.»

Arī šī atbilde mani pārsteidza. Es nebiju domājis, ka mekiertV vārētu būt kaut kāds savs līmenis, kur nu vēl tradicionāls.

Kleghorns pamāja ar galvu. — Arī mani pārsteidz meku domāšanas diapazons.

— Es pārmetu mekam: «Kāpēc jums vajag nogalināt? Kāpēc vajag iznīcināt mūsu dzīvi, lai uzlabotu savējo?» Līdzko biju to pateicis, sapratu, ka esmu neveiksmīgi formulējis savu jautājumu. Meks, liekas, arī to saprata, un signalizēja ļoti ašu atbildi, kas, manuprāt, bija šāda: «Mēs zinājām, ka jārīkojas noteikti un apņēmīgi. Šādu nepieciešamību diktēja jūsu pašu dzīves priekšraksti. Mēs būtu varējuši atgriezties uz Devītā Etamīna, bet mums labāk patīk šī pasaule — Zeme, un mēs to padarīsim par savējo — ar saviem slīdceliņiem, dubļu vannām un saules peldēm.»

Teiktais likās pietiekami skaidrs, taču es nojautu, ka viņu plāns ir plašāks un sniedzas tālāk par sacīto. Es teicu: «Tiktāl saprotams. Bet kāpēc vajag nogalināt un iznīcināt? Jūs varējāt pārcelties uz citu teritoriju. Mēs jums neko nebūtu varējuši izdarīt.»

«Tas nav iespējams — saskaņā ar jūsu pašu uzskatiem. Pasaule ir pārāk maza divām konkurējošām sugām. Jūs gribējāt sūtīt mūs atpakaļ uz Devīto Etamīnu.»

«Smieklīgi!» es teicu. «Fantāzija, absurds! Vai tu uzskati mani par galīgu nejēgu?»

«Nē,» šis radījums palika pie sava. «Divi no Hedždornas pils dižciltīgajiem pretendēja uz augstu posteni. Viens no viņiem mūsi pārliecināja, ka ievēlēšanas gadījumā mūsu pārvietošana kļūšot par viņa dzīves mērķi.»

«Smieklīgs pārpratums,» es teicu. «Viens, kas zaudējis saprašanu, taču nevar runāt visu cilvēku vārdā!»

«Nevar? Viens meks gan runā visu meku vārdā. Mēs visi domājam ar vienu prātu. Vai tad cilvēki ir citādi?»

«Katrs cilvēks domā patstāvīgi. Tas plānprātis, kurš jums iestāstīja šo nejēdzību, ir slikts cilvēks. Bet nu vismaz ir kāda skaidrība. Mēs netaisāmies sūtīt jūs uz Devīto Etamīnu. Vai esat ar mieru atkāpties no Žaneijas, pārcelties uz kādu tālu apvidu un likt mūs mierā?»

«Nē. Notikumi aizgājuši pārāk tālu. Tagad mēs iznīcināsim visus cilvēkus. Tā ir skaidra patiesība: viena pasaule divām sugām ir par mazu.»

«Tad man diemžēl jānogalina tevi,» es viņam teicu. «Tāda rīcība man nesagādā prieku, bet, ja dos vaļu tev pašam, tu nogalināsi tik daudz augstdzimušo kungu, cik vien varēsi.» To dzirdējis, nejaukais radījums bruka man virsū, un tādējādi man bija vieglāk to nogalināt nekā tad, ja tas būtu palicis sēžam.

Tagad tu zini visu. Izskatās, ka vai nu tu esi veicinājis šo katastrofu, vai arī tas bijis O. Z. Gārs. Vai tas varēja būt O. Z. Gārs? Neticami! Pat neiespējami. Tātad tas esi bijis tu, KleghonL, uz kuru gulstas tik briesmīgs vainas smagums!

Kleghorns, saraucis pieri, lūkojās lejup uz savu cirvi. — Sma­gums — jā. Vaina — nē. Vaļsirdība — jā, ļaunums — nē.

Ksantens soli atkāpās. — Kleghorn, tavs vēsais miers satriec mani līdz dvēseles dziļumiem! Agrāk, kad tādi nelabvēļi kā O. Z. Gārs dēvēja tevi par jukušu…

— Mieru, Ksanten! — Kleghorns sirdīgi pārtrauca. — Šī emociju šķiešana kļūst pārlieku uzmācīga. Ko es esmu nogrēkojies? Mana vaina ir vienīgi tā, ka es mēģināju pārāk daudz. Ciest neveiksmi ir sāpīgi, bet vēl drūmāk ir jaust priekšā nāves ēnu. Es gribēju kļūt par Hedždornu. Es būtu sūtījis vergus uz mājām. Es cietu neveiksmi — un vergi sacēlās. Tāpēc nav vairs, ko lieki runāt. Mani šis temats garlaiko. Tu nevari iedomāties, cik man nogurdinoši skatīties uz tavu izliekto muguru un izvelbtajām acīm.

— Ak tevi tas garlaiko! — Ksantens iesaucās. — Tev nepatīk manas acis un mugura, bet ko tu saki par tūkstošiem mirušo?

— Cik ilgi viņiem tikpat būtu lemts dzīvot? Dzīvības nav vairāk vērtas kā zivis jūrā. Es tev iesaku izbeigt pārmetumus un veltīt tādu pašu enerģiju sevis glābšanai. Vai tu saproti, ka tāda iespēja pastāv, ka ir tāds līdzeklis? Tu blenz manī platām acīm. Varu tev droši apgalvot, ka runāju taisnību, taču no manis tu šo līdzekli neuzzināsi.

— Kleghorn, — Ksantens teica, — es atlidoju šurp, gribēdams notriekt tavu augstprātīgo galvu no pleciem… — Taču Kleghorns vairs neklausījās, jo bija atsācis cirst žagarus.

— Kleghorn! — Ksantens ieaurojās.

— Ksanten, bļaustīties tu vari citā vietā, ja vēlies. Ķildojies ar saviem putniem!

Ksantens apsviedās apkārt un devās pa taku atpakaļ. Ogu lasītājas jautājoši nolūkojās uz viņu un pagājās sānis. Ksantens apstājās un pārlūkoja taku visā garumā. Glisa nekur nebija redzama. Jauna dusmu uzplūda pārņemts, viņš turpināja ceļu. Pēc brīža viņš spēji apstājās. Uz nogāzta stumbra netālu no putniem sēdēja Glisa, pētīdama zāles stiebru, it kā tas būtu apbrīnojams senatnes retums. Dīvainā kārtā putni bija paklausījuši viņa pavēlei un gaidīja puslīdz kārtīgā bariņā.

Ksantens paskatījās debesīs, iespēra ar kāju pa velēnu, tad dziļi ievilka elpu un devās uz Glisas pusi. Ksantens ievēroja, ka garajos, brīvi krītošajos matos viņa iespraudusi puķi.

Pēc brīža meitene pacēla acis un ieskatījās viņam sejā. — Kāpēc tu esi tik nikns?

Ksantens uzsita sev pa gurnu, tad apsēdās meitenei blakām.

— Nikns? Nē. Esmu izmisis par savu neveiksmi. Kleghorns ir ciets kā klintsakmens. Viņš zina, kā izglābt Hedždornas pili, bet neatklāj savu noslēpumu.

Glisa iesmējās, un Ksantenam šķita, ka Hedždornas pilī viņš nekad nav dzirdējis tik gaišus un jautrus smieklus. — Noslēpumu? Ja tas zināms pat man?

— Viņš atsakās man to stāstīt, tātad tas ir noslēpums, — Ksantens atbildēja.

— Paklausies! Ja tu baidies, ka putni var sadzirdēt, es sacīšu čukstus. — Un viņa iečukstēja Ksantenam ausī dažus vārdus.

Varbūt Ksantena prātu apstulbināja meitenes maigā elpa. Taču skaidri izteiktais atklājums neiespiedās viņa apziņas dziļumos. Ksantens noelsās, un viņa balsī ieskanējās tāds kā sājš uzjautrinājums. — Tur nav nekāda noslēpuma. Tikai tas, ko senie skiti sauca par «bathos». Tas ir apkaunojums aristokrātiem! Vai tad mēs dejojam ar zemniekiem? Vai cienājam putnus ar esencēm un spriežam ar tiem par savu fāņu smalkajiem ietērpiem?

— Ak apkaunojums? — meitene pielēca kājās. — Tad jau apkaunojums tev ir arī runāt ar mani, sēdēt man blakus, dot smieklīgus mājienus!

— Nekādus mājienus es neesmu devis! — Ksantens protestēja.

— Es te sēžu, ievērodams visu pieklājību…

— Par daudz pieklājības, par daudz goda! — Neslēptā jūtu uzliesmojumā, kas pārsteidza Ksantenu, Glisa izrāva no matiem puķi un nosvieda to zemē. — Tā! Ej projām!

— Nē, — Ksantens atteica ar negaidītu pazemību balsī. Viņš noliecās, pacēla puķi, noskūpstīja to un iesprauda atpakaļ meitenes matos. — Es negribu būt pārmēru godājams. Centīšos nebūt. — Ksantens uzlika rokas meitenei uz pleciem, taču tuvāk viņa to nelaida, r

— Pasaki man, — viņa noprasīja ar pieredzējuša cilvēka bardzību, — vai tev ar! pieder kādas no tām kukaiņveidīgajām sievietēm?

— Man? Fānes? Nē, fāņu man nav.

Pēc šiem vārdiem Glisas saspringums atslāba, un viņa ļāva Ksantenam sevi apskaut, kamēr putni turpat netālu klaigāja, smējās un vēcināja spārnus, izraisīdami netīkamu švīkstoņu.

X

Vasara palēnām virzījās pretī rudenim. Trīsdesmitajā jūnijā Žaneijas un Hedždornas pilīs tika svinēti Puķu svētki, kaut arī valnis ap Žaneiju auga arvien augstāks.

Neilgi pirms tam Ksantens ar sešiem izraudzītiem putniem naktī aizlidoja uz Žaneijas pili un ierosināja padomei, ka iedzīvotājiem vajadzētu evakuēties ar putnu palīdzību — tik daudziem, cik vien iespējams, un visiem, kuri to vēlas. Padome noklausījās priekšlikumu akmenscietām sejām un, neko neatbildējusi, turpināja savu apspriedi.

Ksantens atgriezās Hedždornas pilī. Ļoti piesardzīgi, uzticēdamies tikai pārbaudītiem draugiem, viņš piedabūja savā pusē trīsdesmit vai četrdesmit kadetus un aristokrātus, kaut arī viņš, protams, nevarēja paturēt pie sevis iecerētā plāna pamatdomu.

Tradicionālistu pirmā reakcija bija izsmiekls un apvainojumi gļēvulībā. Ksantens ar savu uzstājību panāca, lai viņa karstasinīgie sabiedrotie neatbild uz izaicinājumiem un paši nemet tos citiem.

Devītā septembra vakarā krita Žaneijas pils. Šo ziņu uz Hedždornu atnesa satrauktie putni; neskaitāmas reizes pēc kārtas histēriski kliedzošās balsīs tie pārstāstīja drūmo notikumu.

Hedždorns, novājējis un gurdens, aiz ieraduma sasauca padomes apspriedi, lai tajā apsvērtu draudīgos apstākļus.

— Tātad mēs esam pēdējā pils! Nav iedomājams, ka meki mums kaut kā varētu kaitēt; viņi var būvēt vaļņus ap mūsu mūriem kaut divdesmit gadu un tikai nostrādāties līdz nesaprašanai. Mēs esam drošībā, tomēr baiga un neaptverama šķiet doma, ka šeit, Hedždornas pili, dzīvo cilvēces pēdējie aristokrāti!

Saspringtā balsī, kas pauda ciešu pārliecību, ierunājās Ksantens: — Divdesmit gadi vai piecdesmit — kāda tam nozīme no meku viedokļa? Ja viņi mūs reiz aplenks, ja savilks ap mums ķēdi, mēs būsim slazdā. Vai jūs aptverat, ka pašreiz ir pēdējā iespēja izbēgt no šī lielā būra, par kādu drīzumā kļūs Hedždornas pils?

— «Izbēgt», Ksanten? Kāds apkaunojošs vārds! Kauns un negods! — iesaucās O. Z. Gārs. — Ņem savus nožēlojamos drauģeļus, un bēdziet! Uz stepēm, purviem vai tundrām! Bēdz ar saviem gļēvuļiem, kurp gribi, bet esi tik laipns un mitējies celt šo nemitīgo paniku!

— Kopš esmu ierindots gļēvuļos, Gār, man radusies sava pārliecība. Vislabākā morāle ir pašsaglabāšanās morāle, par ko esmu dzirdējis no ievērojama zinātnieka mutes.

— Phē! Interesanti, no kura?

— No A. G. Filidora, ja tev tik svarīgi uzzināt katru sīkumu.

O. Z. Gārs pielika plaukstas pie pieres. — Vai tu runā par atkritēju Filidoru? Viņš ir izcils ekstrēmists, atkritējs, kurš sit puSu visus pārējos. Ksanten, pacenties taču būt saprātīgs!

— Mēs visi varam dzīvot vēl daudzus gadus, — cieti noteica Ksantens, — ja vien izrausimies no šīs pils.

— Bet pils taču ir mūsu dzīvība! — protestēja Hedždorns. — Ko tad mēs, Ksanten, vispār iesāktu bez pils? Kļūtu par savvaļas dzīvniekiem? Par nomadiem?

— Mēs būtu dzīvi.

O. Z. Gārs sašutumā nosēcās un aizgriezies sāka aplūkot pie sienas pakārto gleznu. Hedždorns ar šaubu un mulsuma izteiksmi papurināja galvu. Bjūdrijs pacēla rokas augšup. — Ksanten, tev ir īpašas spējas padarīt visus nervozus! Tu ierodies šeit un uzkurini šo baigo neatliekamas steigas drudzi, bet kāpēc tas vajadzīgs? Hedždornas pilī mēs esam tādā pašā drošībā kā bērns mātes rokās. Ko mēs iegūsim, aizsviežot visu — godu, pašcieņu, komfortu, civilizācija^aukumus — tikai tādēļ vien, lai bēguļotu pa tuksnesi?

— Arī Žaneija bija droša pils, — sacīja Ksantens. — Un kur tā ir šodien? Nāve, trūdošas drānas, saskābis vīns. «Bēguļošana» nodrošinātu mūsu saglabāšanos. Turklāt es esmu iecerējis daudz vairāk par vienkāršu bēguļošanu.

— Es varu iedomāties simtiem gadījumu, kad nāve ir labāka par dzīvi! — noskaldīja Isets. — Vai man katrā ziņā jāmirst negodā un kaunā? Kāpēc es nevaru savus beidzamos gadus aizvadīt ar pašcieņu?

Telpā ienāca B. F. Robarts. — Padomes vīri, meki tuvojas Hedždornas pilij!

Hedždorns aplaida visapkārt izmisušu skatienu. — Vai varam vienoties par kopīgu rīcību? Kas mums jādara?

Ksantens noplātīja rokas. — Katram jādara tas, ko viņš uzskata par pareizu! Es vairs nestrīdēšos, man viss ir skaidrs. Hedždorn, varbūt tu atlaidīsi sapulci, lai mēs varam īstenot savu plānu? Proti, «bēguļošanu»?

— Apspriede tiek pārtraukta līdz nākamai reizei, — paziņoja Hedždorns, un visi devās augšā uz pils vaļņiem.

Pa gatvi šurp uz pili nāca bars zemnieku no tuvējās apkaimes, pārmetuši pār plecu maišeļus. Ielejā pie Bartolomeja meža malas blīvējās spēka furgoni un vienveidīga zeltainbrūna masa — meki.

Ors norādīja uz rietumiem. — Lūk, kur viņi nāk — augšup pa Longsvcilu! — Tad viņš pagriezās un paskatījās uz austrumiem: — Un, lūk, arī Bembridžā — meki! ,

Kā norunājuši visi pagriezās un paraudzījās uz Ziemeļu grēdu. O. Z. Gārs izstiepa roku, norādīdams uz nekustīgu zeltainbrūnu augumu rindu. — Re, kur gaida, salašņas! Viņi mūs ir aplenkuši! Nu labi, lai gaida vien! — Viņš apsviedās apkārt, iekāpa liftā un nobrauca lejā līdz laukumam, tad ašā gaitā aizsoļoja uz Zumbelda namu, lai visu pēcpusdienu nodarbotos ar savu Gloriānu — fāni, no kuras cerēja sagaidīt izcilu sniegumu.

Nākamajā dienā meki nostiprināja aplenkumu. Ap Hedždornas pili plašā lokā izauga nojumes, noliktavas, barakas. Šī loka iekšienē, tūlīt aiz enerģētiskā lielgabala darbības diapazona kustējās spēka furgoni, stumdami kopā zemi un veidodami uzkalnus. Pa nakti šie uzkalni pienāca krietni tuvāk pilij, un nākamajā naktī notika tas pats. Beidzot arī kļuva skaidrs, kam vajadzīgi uzkalni: tie bija drošības segums virs ejām un tuneļiem, kas tika rakti virzienā uz klinti — Hedždornas pils pamatu.

Nākamajā dienā vairāki uzkalni sasniedza klints pakāji. Drīz no tālākās rindas gala sāka plūst ārā oļiem piekrauti spēka furgoni. Tie parādījās, izgāza savu kravu un atkal ienira tuneļos. osi-4i

Astoņi no šiem virszemes tuneļiem bija gatavi. No katra nemitīgi ripoja ārā zemes un akmeņu kravas, izraktas no kalna, uz kura atradās Hedždornas pils. Aristokrātiem, kas pulcējās uz pils vaļņiem, beidzot kļuva skaidrs aplencēju nodoms.

— Viņi nemēģina mūs aprakt, — teica Hedždorns. — Viņi vienkārši ārda klinti zem mūsu kājām.

Aplenkuma sestajā dienā nodrebēja un iegruva prāvs nogāzes slānis un sabruka augsta klints smaile, kas stiepās augšup gandrīz līdz pils mūru pamatam.

— Ja tā turpināsies, — nomurmināja Bjūdrijs, — mēs aiziesim pazušanā ātrāk nekā Žaneija.

— Nu tad izmēģināsim savus enerģētiskos lielgabalus! — piepešā enerģijas uzplūdā iesaucās O. Z. Gārs. — Sadragāsim viņu nožēlojamos tuneļus, un ko tad šie nelieši iesāks? — Aizgājis līdz tuvākajai lielgabalu platformai, viņš uzsauca lejā stāvošajiem zemniekiem, lai tie nāk noņemt brezentu.

Ksantens, kurš stāvēja tuvumā, teica: — Atļauj es tev palīdzēšu! — Ar asu kustību viņš norāva brezenta pārsegu. — Sauj nu, ja vēlies!

O. Z. Gārs nesaprašanā noskatījās uz viņu, tad metās uz priekšu un pagrieza milzīgo stobru tā, lai tas tēmētu uz vienu no uzkalniem. Viņš nospieda slēdzi, un apaļā stobrgala priekšā gaiss ar troksni pašķīrās, saviļņojās un piešķīda violetām dzirkstīm. Trāpījuma vieta sāka kūpēt, kļuva melna, pēc tam tumši sarkana, tad iegrima, izveidojot nokaitētu krāteri. Tomēr apkārtējā zeme divdesmit pēdu biezumā veidoja pārāk spēcīgu izolācijas slāni; izkausētā lāma bija sakarsusi līdz baltkvēlei, taču negāja ne plašumā, ne dziļumā. Enerģētiskais lielgabals pēkšņi nosprakšķēja, elektrībai izlaužoties īssavienojumā cauri sarūsējušajam izolācijas slānim. Lielgabals apklusa.

O. Z. Gārs palūkojās uz mehānismu ar niknumu un vilšanos. Tad viņš sašutumā novērsās un devās projām. Lielgabalu iedarbīgums nepārprotami bija ierobežots.

Pēc divām stundām klints austrumu malā iegruva vēl viens prāvs laukums, un īsi pirms saulrieta līdzīgs iegruvums notika rietumu nogāzē, kur pils mūris saplūda ar klinti gandrīz nepārtrauktā līnijā.

Pusnaktī Ksantens un viņa piekritēji kopā ar bērniem un laulātajām draudzenēm pameta Hedždornas pili. Seši putnu pajūgi vairākkārt ceļoja turp un atpakaļ no pacelšanās klāja uz pļavu pie Tālās Ielejas un jau krietni pirms rītausmas bija nogādājuši drošībā visus gribētājus.

Nebija neviena, kas sacītu viņiem ardievas.

XI

Pēc nedēļas sabruka vēl viena austrumu nogāzes daļa, aizraudama sev līdzi garu balsta stabu no kausēta klintsakmens. Izrakto oļu kaudzes tuneļu galos bija izaugušas satraucoši lielas.

Terase klints dienvidu pusē bija skarta vismazāk; galvenie bojājumi tika nodarīti austrumu un rietumu nogāzēm. Taču mēnesi pēc uzbrukuma sākšanās lejup nogruva liela terases daļa, atstājot neregulāras formas iedobumu, kurš pāršķēla gatvi; tajā sabira pagātnes ievērojamo personu statujas, kas bija izvietotas nelielos attālumos gar gatves malām.

Hedždorns sasauca padomi. — Apstākļi nav uzlabojušies, — viņš pavēstīja, nevarīgi pūlēdamies būt atjautīgs. — Ir pārspēti mūsu vispesimistiskākie paredzējumi. Stāvoklis ir ļoti bēdīgs! Atzīšos, ka mani neiepriecina izredzes iet bojā nogruvumā kopā ar visu savu sadragāto mantību.

Ors izmisīgi noplātīja rokas. — Arī mani māc tāda pati doma! Nāve — kas par to? Visiem reiz jāmirst! Bet, kad domāju par saviem dārgumiem, mani pārņem nelabums. Manas grāmatas tiks sabradātas! Manas dārgās vāzes sadauzītas! Mani apmetņi saplēsti! Mani paklāji aprakti! Manas fānes nosmacētas! Manas mantotās lustras nogāztas! Tās ir manas vismelnākās domas.

— Tava mantība nav dārgāka par jebkura cita mantību, — strupi noteica Bjūdrijs. — Turklāt tā nedzīvo pati savu dzīvi — kad mūsu vairs nebūs, vai nav vienalga, kas ar to notiek?

Marūns saviebās. — Pirms gada es noliku glabāties astoņpadsmit duču pudeļu ar augstākā labuma esencēm — divpadsmit dučus ar Zaļo Lietu un pa trim dučiem Baltazara un Feidora. Iedomājieties par tām, ja gribat saprast, kas ir traģēdija!

— Ja mēs būtu zinājuši! — novaidējās Ors. — Es būtu… es būtu… — Viņa balss aizlūza.

O. Z. Gārs neiecietīgi piecirta kāju pie zemes. — Pirmām kārtām, izbeigsim šo vaimanāšanu! Mums bija izvēle, vai neatceraties? Ksantens lūdzās, lai mēs bēgam projām, un tagad viņš un viņam līdzīgie kopā ar atkritējiem klaiņo un bēguļo pa ziemeļu kalniem. Mēs izvēlējāmies palikt tepat līdz labām vai ļaunām beigām, un diemžēl ir pienākušas ļaunās. Mums jāpieņem nenovēršamais ar aristokrātu cienīgu stāju.

Padome skumīgi pievienojās šiem vārdiem. Hedždorns izvilka pudeli nenovērtējamā Radamanta un piepildīja glāzes tik devīgi, kā tas agrāk nebūtu pat iedomājams. — Tā kā mums nav nākotnes — uz mūsu lielisko pagātni!

Tonakt meku aplenkumā šur tur bija jaušami pārrāvumi: četrās dažādās vietās plandīja liesmas, palaikam atskanēja aizsmakuši saucieni. Nākamajā dienā šķita, ka meku rosība mazliet pierimusi.

Tomēr pēcpusdienā nogāzās prāvs gabals no klints austrumu daļas. Brīdi vēlāk, gluži kā pēc svinīgām pārdomām, augstā austrumu siena pāršķēlās un iegruva, atstādama sešus lielos namus bez aizmugures sienām.

Stundu pēc saullēkta uz lidklāja nolaidās putnu iejūgs. No sēdekļa izlēca Ksantens. Viņš noskrēja pa riņķa kāpnēm līdz pils vaļņiem, tad nokāpa lejā uz laukumu Hedždornas pils priekšā.

Kāds no pils ļaudīm pasauca Hedždornu, un tas, iznācis ārā, pārsteigts nolūkojās Ksantenā. — Ko tu te dari? Mēs domājām, ka tu kopā ar atkritējiem esi atradis drošību tālāk ziemeļos!

— Atkritēji nav atraduši drošību tālāk ziemeļos, — atbildēja Ksantens. — Viņi ir piebiedrojušies mums. Mēs cīnāmies.

Hedždorns palika ar vaļēju muti. — Cīnāties? Aristokrāti cīnās ar mekiem?

— Cīnās, cik vien jaudas!

Hedždorns izbrīnā nogrozīja galvu. — Un atkritēji arī? Es sapratu, ka viņi taisās bēgt uz ziemeļiem.

— Daži tā darīja, arī A. G. Filidors. Atkritēju vidū ir dažādu uzskatu grupas, tāpat kā šeit. Lielākā daļa no viņiem atrodas nepilnas desmit jūdzes no šejienes. Tāpat ir ar nomadiem. Daži ir paņēmuši spēka furgonus un aizbēguši. Pārējie kauj mekus ar fanātisku sparu. Pagājušā naktī tu redzēji mūsu darbu. Mēs nodedzinājām četras noliktavas, iznīcinājām sīrupa tvertnes, nogalinājām simt vai vairāk meku, likvidējām duci spēka furgonu. Arī paši cietām zaudējumus, un tas ir smagi, jo mūsu ir maz, bet meku — daudz. Tāpēc es esmu šeit. Mums vajag vairāk cilvēku. Nāciet un cīnieties kopā ar mums!

Hedždorns pagriezās un pamāja uz lielo centrālo laukumu. — Es sasaukšu kopā visus pils iedzīvotājus. Parunā ar viņiem pats!

Putni, pikti žēlodamies par nepieredzēto darba apjomu, visu nakti strādāja, nesdami projām aristokrātus, kuri, redzēdami Hedždornas pils nenovēršamo bojāeju, bija atmetuši principus un aizspriedumus un tagad vēlējās cīnīties par savu dzīvību. Nesalaužamie tradicionālisti joprojām atteicās upurēt savu godu, bet Ksantens viņiem nebēdīgi uzsauca: — Nu tad palieciet te un slapstieties pa pili kā zaglīgas žurkas! Mieriniet sevi ar domu, ka topat apsargāti, jo nākotnē jūs vairs mierinājumu neatradīsiet!

Daudzi, to dzirdēdami, riebumā novērsās un devās projām.

Ksantens uzrunāja Hedždornu: — Un ko darīsi tu? Nāksi mums līdzi vai paliksi?

Hedždorns izdvesa dziļu nopūtu, kas izklausījās pēc vaida: — Hedždornas pils ir pagalam. Es došos jums līdzi.

Stāvoklis negaidot bija mainījies. Meki, kas izkliedētā lokā bija aplenkuši Hedždornas pili, nebija rēķinājušies ar nopietnu pretestību no pils puses, un no apkaimes to vispār nebija gaidījuši. Savas barakas un sīrupa novietnes viņi bija uzbūvējuši, domādami vienīgi par savām ērtībām, nevis par aizsardzību, tāpēc izlūku grupas varēja viegli piekļūt tām klāt, neciešot nekādus jūtamus zaudējumus. Meki, kas bija izvietojušies gar Ziemeļu grēdu, pretojās nemitīgiem uzbrukumiem un visbeidzot, krietni sakauti, atkāpās lejā. Loks ap Hedždornas pili bija kļuvis par pakavu; pēc divām dienām, kad bija iznīcinātas vēl piecas sīrupa novietnes, meki atkāpās vēl tālāk. Pārtraukuši zemes rakšanu vēl divos tuneļos, kas veda uz klints dienvidu nogāzi, viņi daudzmaz nostiprināja savu aizsardzību, tomēr no aplencējiem viņi bija kļuvuši par aplenktajiem, kaut arī karadarbību nepārtrauca.

Apsargātajā teritorijā meki ierīkoja atlikušā sīrupa novietnes, darbarīkus, ieročus un munīciju. Raktuvju apkārtne, tumsai iestājoties, tika apgaismota, un to apsargāja bruņoti meki, tā ka tiešs uzbrukums kļuva būtībā neiespējams.

Vienu dienu uzbrucēji kavējās tuvējos augļu dārzos, apsvērdami jaunos apstākļus. Tad tika izmēģināta cita taktika. Cilvēki uzbūvēja sešus vieglus ratus, piekrāva tos ar viegli uzliesmojošas eļļas baloniem, kam piestiprināja klāt granātu. Šajos ratos iejūdza putnus, un pusnaktī tie pacēlās gaisā; katrus ratus pavadīja viens cilvēks. Lielā augstumā lidodami, putni sasniedza meku apmetni, virs kuras palaida savu ugunskravu vaļā.

Visu teritoriju tūdaļ pārņēma liesmas. Sīrupa novietne nodega, spēka furgoni, liesmu pamodināti, drudžaini ripoja turp un atpakaļ, dragādami mekus un to ēkas, saskriedamies cits ar citu un pastiprinādami uguns izraisīto postu. Dzīvi palikušie meki meklēja glābiņu tuneļos. Apgaismojums daļēji nodzisa, un, izmantodami ienaidnieka apjukumu, cilvēki uzbruka raktuvēm.

Pēc neilgas, sīvas cīņas cilvēki nogalināja visus sargus un ieņēma vietas pie ieejām tuneļos, kur tagad slēpās meku armijas atlikusī daļa. Šķita, ka meku dumpis tikpat kā apspiests.

XII

Liesmas apdzisa. Cilvēku nometnes karotāji — trīssimt vīru no pils, divsimt atkritēju un apmēram trīs simti nomadu — sapulcējās tuneļa ieejas tuvumā un izmantoja nakts atelpu, lai apspriestos, ko iesākt ar ieslodzītajiem mekiem.

Saulei austot, tie Hedždornas pils vīri, kuru bērni un laulātās draudzenes vēl atradās pilī, devās tiem pakaļ. Kopā ar tiem ieradās arī pulciņš pils aristokrātu, to starpā Bjūdrijs, O. Z. Gārs, Isets un Ors. Viņi izteiksmīgi sveicinaja savus kādreizējos līdziniekus — Hedždornu, Ksantenu, Kleghornu un pārējos, — taču sveicienā jautās tāda kā saltā atturība, kas atgādināja: tie, kas cīnījušies ar mekiem kā ar sev līdzīgiem; ir neglābjami zaudējuši godu un labo slavu.

— Nu, kas būs tālāk? — Bjūdrijs noprasīja Hedždornam. — Me­ki ir slazdā, bet ārā dabūt jūs tos nevarat. Ļoti iespējams, ka viņiem ir sīrups, kas sagādāts spēka furgoniem. Viņi var iztikt vēl vairākus mēnešus.

O. Z. Gārs, novērtējis stāvokli no militāra teorētiķa viedokļa, izklāstīja savu rīcības plānu. — Nogādājiet lejā lielgabalus — vai arī lieciet, lai to izdara zemākie no jūsu vidus, — un iekraujiet tos spēka furgonos. Kad tie radījumi būs pietiekami novārguši, laidiet lielgabalus iekšā tuneļos un iznīciniet visus, kas tur slēpjas, atstājot vienīgi darbaspēku pilij. Agrāk mēs iztikām ar četriem simtiem, un ar to vajadzētu būt diezgan.

— Ha! — iesaucās Ksantens. — Ar lielu prieku varu tev paziņot, ka tas nekad nenotiks. Ja daļa no mekiem paliks dzīvi, viņi salabos kosmosa kuģus, iemācīs mums, kā tos uzturēt kārtībā, un tad mēs viņus, un arī zemniekus, nosūtīsim atpakaļ uz viņu dzimtajām pasaulēm.

— Kā tad mēs, pēc tavām domām, paši dzīvosim tālāk? — dzedri noprasīja Gārs.

— Jums ir sīrupa ģenerators. Apgādājieties ar pūšļiem un dzeriet sīrupu!

Gārs atmeta galvu atpakaļ un saltu skatienu noraudzījās lejup. — Tā ir tava balss un tikai tava vien, tikai tavas nekaunīgās iedomas. Es gribu dzirdēt pārējos. Hcdždorn, vai arī tava filozofija paredz civilizācijas bojāeju?

— Tai nekāda bojāeja nedraud, — atbildēja Hedždorns, — ja vien mēs visi, ari tu, strādāsim tās labā. Vergu vairs nedrīkst būt. Tāda tagad kļuvusi mana pārliecība.

O. Z. Gārs apsviedās apkārt un devās augšup pa gatvi uz pili; viņam sekoja paši nelabojamākie tradicionālisti. Daži pagājās sāņus un klusi pārmija dažus vārdus, palaikam uzmezdami Ksantenam un Hedždornam drūmus skatienus.

No pils vaļņiem piepeši atskanēja kliedziens: — Meki! Viņi ieņem pili! Laužas iekšā apakšstāvu gaiteņos! Ejiet uzbrukumā, glābiet mūs!

Lejā palikušie vīri apstulbuši pavērās augšup. Tajā pašā brīdī pils vārti aizcirtās.

— Kā tas iespējams? — iesaucās Hedždorns. — Es varu apzvērēt, ka viņi visi sagāja tuneļos!

— Pilnīgi skaidrs, — ar rūgtumu noteica Ksantens. — Kamēr viņi rakās zem klints, tikmēr izcirta arī tuneli līdz pils apakšstāviem!

Hedždorns metās uz priekšu, it kā viens pats gribētu uzbrukt pilij, tad apstājās. — Mums jādabū viņi ārā! Nedrīkst pieļaut, ka viņi izlaupa mūsu pili!

— Diemžēl mūri aizsargā viņus tikpat labi kā agrāk mūs, — piezīmēja Kleghorns.

— Mēs varam iesūtīt karotājus no augšas ar putniem! Apvienojot spēkus, mēs viņus pieveiksim!

Kleghorns papurināja galvu. — Viņi var sagaidīt mūs uz vaļņiem un lidklāja un nošaut putnus jau gaisā! Pat tad, ja mums izdotos tur iekļūt, notiktu liela asinsizliešana — bojā ietu viens pret vienu, un meku joprojām ir trīs vai četras reizes vairāk.

Hedždorns novaidējās. — Kad es domāju, kā viņi rakņājas pa manām mantām, velk mugurā manas drēbes, dzer manas esences… man metas nelabi!

— Paklausieties! — teica Ksantens. No augšas varēja dzirdēt piesmakušus vīru saucienus un enerģētiskā lielgabala troksni. — Vis­maz dala no viņiem vēl turas uz vaļņiem!

Ksantens aizsteidzās pie tuvākā putnu bariņa; bijībā pret notiekošo tie šobrīd bija neparasti pieklusuši. — Paceliet mani virs pils, lai es atrastos ārpus ložu darbības lauka, bet redzētu, ko dara meki!

— Uzmanies, uzmanies! — viens no putniem ieķērcās. — Pilī notiek briesmu lietas!

— Nav svarīgi! Celiet mani augšā, virs vaļņiem!

Putni pacēla viņu gaisā, apmeta lielu loku visapkārt klintij un virs pils, turēdamies pietiekami drošā attālumā no meku lodēm.

Pie tiem lielgabaliem, kuri vēl darbojās, stāvēja ap trīsdesmit vīriešu un sieviešu. Starp lielajiem dzīvojamiem namiem, rotondu un pili, visur, kur nevarēja trāpīt lielgabalu šāviņi, mudžēt mudžēja meki. Lielajā laukumā juku jukām gulēja nonāvētie kungi, dāmas un bērni — tie, kuri bija izvēlējušies palikšanu Hedždornas pili.

Pie viena no lielgabaliem stāvēja O. Z. Gārs. Ieraudzījis Ksantenu, viņš izgrūda histērisku rēcienu, pavērsa stobru augšup un izšāva. Putni ķērkdami mēģināja mesties sāņus, tomēr šāviens divus no tiem sašķaidīja. Putni, sēdeklis un Ksantens lielā jūkli krita lejā. Brīnumainā kārtā četri dzīvi palikušie putni tomēr atguva līdzsvaru un apmēram simt pēdu no zemes ar drudžainu piepūli izlīdzināja ierindu un bridi turējās gaisā, tad nolaidās uz zemes.

Ksantens grīļodamies izkļuva no iejūga mudžekļa. Skriešus tuvojās vīri. — Vai tu esi vesels? — uzsauca Kleghorns.

— Vesels — jā! Un pārbijies arī! — Ksantens dziļi ievilka elpu un apsēdās uz klints izciļņa.

— Kas tur augšā notiek? — Kleghorns vaicāja.

— Visi pagalam, — atteica Ksantens, — dzīvi palikuši vēl daži desmiti. Gārs zaudējis prātu. Viņš šāva uz mani.

— Skatieties! Meki uz vaļņiem! — iekliedzās A. L. Morgans.

— Re, re! — iesaucās kāds cits. — Cilvēki! Lec lejā!.. Nē, viņus met!

Daži no krītošajiem bija cilvēki, daži arī meki, ko viņi norāvuši sev līdzi; kritiens pretī nāvei izskatījās satriecoši lēns. Vairāk neviens tiem nesekoja. Hedždornas pils bija meku rokās.

Ksantens nolūkojās uz roboto siluetu, kas bija tik pazīstams un reizē tik svešs. — Viņiem nav nekādu cerību noturēties. Mums tikai jāiznīcina saules baterijas, un viņi nevarēs sintezēt sīrupu.

— Darīsim to tūlīt, kamēr viņi nav par to iedomājušies un pārņēmuši savā ziņā lielgabalus! — iesaucās Kleghorns. — Putni!

Viņš devās izrīkot, kas darāms, un drīz vien gaisā pacēlās četrdesmit putni, turēdami nagos katrs divus klintsakmeņus cilvēka galvas lielumā; tie apmeta loku virs pils un pēc brīža atgriezās ar ziņu, ka saules baterijas ir sadragātas.

Ksantens teica: — Atliek vēl aizmūrēt tuneļu ieejas, lai viņi nevarētu mūs piepeši pārsteigt ar savu ierašanos, — un pēc tam vajadzīga tikai pacietība.

— Kas piemeklējis zemniekus staļļos, kas noticis ar fānēm? — izmisis jautāja Hedždorns.

Ksantens lēni pakratīja galvu. — Ja vēl ir kāds, ko vainas apziņa nav piepulcējusi atkritējiem, tad tam jānotiek tagad.

— Viņi izturēs, augstākais, divus mēnešus, — nomurmināja Kleghorns, — vairāk ne.

Tomēr pagāja divi mēneši, pagāja trešais un ceturtais. Tad kādu rītu atvērās pils vārti un pa tiem izstreipuļoja novārdzis meks.

Viņš signalizēja: — Cilvēki, mēs mirstam aiz bada. Jūsu dārgumus esam saglabājuši neskartus. Glābiet mūsu dzīvības, vai arī mēs pirms nāves iznīcināsim visu līdz pēdējam!

— Klausieties mūsu noteikumus! — paziņoja Ksantens. — Mēs glābsim jūsu dzīvības. Jums jāiztīra pils, jānovāc un jāaprok līķi. Jums jāsalabo kosmosa kuģi un jāiemāca mums viss, ko jūs par tiem zināt. Pēc tam mēs nosūtīsim jūs uz Devīto Etamīnu.

— Jūsu noteikumi ir pieņemti.

Pēc pieciem gadiem Ksantens un Glisa kopā ar abiem bērniem devās ceļojumā uz apvidiem, kas atradās uz ziemeļu pusi no viņu mājas pie Sandas upes. Viņi izmantoja izdevību apciemot arī Hedždornas pili, kur tagad dzīvoja tikai daži desmiti cilvēku, starp tiem arī Hedždorns.

Ksantenam viņš likās stipri novecojis. Hedždorna mati bija kļuvuši sirmi, viņa seja, kādreiz tik spirgta un veselīga, tagad izskatījās noliesējusi un bālgana kā vasks. Ksantens neprata uzminēt viņa noskaņojumu.

Viņi stāvēja valriekstu koku ēnā, un virs viņiem slējās augstā klints ar pili uz tās. — Tur tagad ir liels muzejs, — teica Hedždorns.

— Es esmu tā pārzinis, un šis pats pienākums būs jāveic visiem Hedždorniem, kuri nāks pēc manis, jo pilī ir nenovērtējami dārgumi, kas jāaprūpē un jāsargā. Jau šobrīd tur valda senatnīga gaisotne. Dzīvojamās mājas ir rēgu pilnas. Es tos redzu bieži, it sevišķi svinību vakaros… Ai, tie tik bija laiki, vai ne, Ksanten?

— Jā, nudien, — novilka Ksantens. Viņš noglauda abu bērnu galviņas. — Un tomēr es nevēlētos tajos atgriezties. Tagad mēs esam cilvēki, un šī pasaule ir mūsu, — agrāk to vis nevarēja sacīt.

Hedždorns piekrītoši pamāja ar galvu, tomēr šai kustībā jautās tāda kā nožēla. Viņš palūkojās augšup uz vareno celtni ar tādu skatienu, it kā redzētu to pirmo reizi. — Nākotnes cilvēki — interesanti, ko tie domās par Hedždornas pili? Par tās dārgumiem, grāmatām, tērpiem?

— Tie nāks un skatīs to visu ar apbrīnu, — atbildēja Ksantens.

— Gandrīz tāpat kā šodien es.

— Tur ir daudz, ko apbrīnot. Vai negribi ienākt iekšā, Ksanten? Mums joprojām vēl glabājas dažas pudeles ar smalkām esencēm.

— Paldies, nē, Ksantens atteicās. — Pārāk daudz vecu atmiņu. Mēs dosimies tālāk — un tūdaļ pat.

Hedždorns skumīgi pamāja. — To es ļoti labi saprotu. Es pats šajos laikos bieži kavējos atmiņās. Nu tad palieciet sveiki un ceļojiet laimīgi mājup!

— Tā mēs darīsim, Hedždorn. Paldies un paliec sveiks! — atteica Ksantens un, pagriezis muguru Hedždornas pilij, devās pretī cilvēku pasaulei.