Nemirstīgais

Nemirstīgais

Zinātniskās fantastikas stāstu krājums

Hugo godalga

Luksemburgietis Hugo Gernsbeks (Hugo Gernsback, 1884 — 1967) ieradās Amerikas Savienotajās Valstis 1904. gadā un, jaunās zinātnes — elektronikas — perspektīvu savaldzināts, nolēma dot arī savu ieguldījumu tās attīstībā, izdodot zinātniski populāru žurnālu. Tā «Modern Electronics», kuru laida klajā 1908. gadā, kļuva par pasaulē pirmo radiožurnālu. Nākošajā gadā Gernsbeks uzrakstīja arī pirmo populārzinātnisko grāmatu par radiotranslāciju.

Izdevēja darbība Gernsbekam iepatikās, jo ļāva būt zinātnes attīstības avangardā. Gernsbeks izveidoja savu izdevniecības impēriju, kuru nosauca par «Eksperimentētāja izdevniecības kompāniju». Viņš izdeva gandrīz duci dažādu populārzinātnisku žurnālu, vairākus gadskārtējus krājumus un grāmatas. Plašo interešu urdīts, viņš kādu laiku pat vadīja radiostaciju Ņujorkā un pirmo reizi Amerikas vēsturē izveidoja dažus komcrcraidījumus televīzijā.

Tomēr jauno un nemierīgo entuziastu neapmierināja situācija, ka viņš ir spiests soli pa solītim atspoguļot zinātnes virzību uz priekšu. Likās, ka tas ir pārāk lēns process. Atrisinājums tika rasts, pašam ķeroties pie spalvas. Gernsbeks sāka rakstīt fantastisku romānu. Kosmiskās operas garā uzrakstītais romāns Ralf 124 C 41+ par fantastikas žanra lielmeistaru Gernsbeku tomēr nepadarīja. Tiesa gan, savā romānā viņš spēja paredzēt un aprakstīt daudzas lietas: trīsdimensiju krāsu televīziju, orbitālo staciju —pilsētu, sintētiskos materiālus, radiolokāciju, hipnopēdiju un vēl daudz ko citu.

1926. gada aprīlī Gernsbeks izdeva žurnāla «Amazing Storics» pirmo numuru — atkal pasaulē pirmo periodisko izdevumu, kurā tika publicēti stāsti tikai fantastikas žanrā. Gernsbeks kā zinātnes popularizētājs, iespējams, drīz vien būtu aizmirsts, bet žurnāls «Ajnazing Stories» viņa vārdu ir padarījis nemirstīgu. Šajā izdevumā viņš pieteica fantastiku kā atsevišķu un patstāvīgu literatūras žanru. Gernsbeks deva tam arī definējjumu — «seientifietion», burtiski «zinātniskā beletristika», kuru drīz vien pats pārveidoja jēdzienā, kas tagad ir pazīstams miljoniem cilvēku: «science fiction» — zinātniskā fantastika.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka tieši žurnāla parādīšanās izraisīja ķčdes reakciju, kā rezultātā radās rakstniekiem fantastiem tik ļoti prestižā Hugo godalga. Dažu gadu laikā «Amazing Stories» un tam līdzīgie jaunizveidotie žurnāli, piemēram, «Wonder Stories» un «Astounding Stories», pulcēja ap sevi jauniešus, galvenokārt padsmitniekus, kas kļuva par pirmajiem zinātniskās fantastikas pielūdzējiem. Viņi neapmierinājās ar kritisku vai pateicības vēstuļu rakstīšanu saviem iemīļotajiem izdevumiem. Drīz vien jaunie fani pilsētās sāka apvienoties klubos. Klubi kļuva arvien lielāki un to darbība aktīvāka, pamazām to starpā veidojās kontakti, līdz 1939. gadā tika nolemts sasaukt Pasaules Zinātniskās Fantastikas Konventu (World Science Fiction Convention).

Konvents sanāca Ņujorkā un sapulcēja ap 200 zinātniskās fantastikas cienītāju no visām Savienotajām Valstīm. Uz pasākumu ieradās arī šajā žanrā specializēto izdevumu redaktori, kas jutās pārsteigti, ieraugot tādu degsmi un entuziasmu. Par goda viesi tika aicināts ilustrators Franks R. Pauls, kurš Gernsbeka zinātniskās fantastikas žurnālu vākus pārvērta aizraujošās fantasmagorijas, attēlodams supertehnologiskas civilizācijas un cīņas ar šaušalīgiem citu pasauļu monstriem.

Aizeks Azimovs, kurš jau desmit gadus pirms Konventa sasaukšanas bija ne tikai kvēls žanra apjūsmotājs, bet arī triju stāstu autors, šo notikumu vēlāk atceras šādi:

«Šīs lielās sanākšanas panākumi bija milzīgi. Mēs skatījāmies vecu vācu fantastisko filmu «Metropolis», faniem bija iespēja paspiest roku daudziem redaktoriem un rakstniekiem, kuri, viņiem par izbrīnu, bija tikai septiņas un astoņas, nevis desmit pēdas gari, kā tika iedomāts. Mēs klausījāmies sarunas par zinātnisko fantastiku, bet galvenais, — varējām runāt paši un mēs ar katru, kurš pagadījās ceļā, runājām, runājām par zinātnisko fantastiku un tikai par zinātnisko fantastiku. Vienu īsu zelta dienu mēs nodzīvojām mazā savā pasaulē…

Likās, ka paradīze ir tikai vāja šī pasākuma atblāzma.»

Tradīcija bija aizsākta, un turpmāk Konventi notika katru gadu ar vienīgo trīs gadu pauzi Otrā pasaules kara laikā.

1953. gads bija zīmīgs ar to, ka, skatoties televīzijā Kino Akadēmijas balvu pasniegšanu, kādam vīram ienāca prātā ieteikt 11. Konventa organizētājiem līdzīgu balvu j>asniegt arī izcilākajām personībām fantastiskās literatūras jomā. īsā laikā, bet ar mīlestību un izdomu, pensilvānietis Džeks Maknaits no Lensdeilas projektēja un pats izgatavoja balvas — nelielus kosmisko kuģu modeļus no nerūsējoša metāla uz cilindriskām koka pamatnēm, pie kurām piestiprinātas dekoratīvas metāla plāksnītes ar atbilstošu gravējumu.

Nākošajā gadā par balvām neviens nebija parūpējies, bet, sākot ar 1955. gadu tika nolemts, ka balvas kosmiskā kuģa modeļa veidā turpmāk tiks pasniegtas katru gadu. Par godu Gernsbekam balvas neoficiāli sāka saukt par Hugo balvām, bet ar 1958. gadu šis nosaukums kļuva oficiāls.

Jaunās balvas modeli projektēja un izgatavoja Bens Džesons no Klīvlendas. Tā bija līdzīga iepriekšējai balvai, tikai nedaudz lielāka.

Jaunās balvas priekšrocība bija tā, ka to varēja izgatavot masveidā, saglabājot oriģinālo veidni. Tādējādi modelis kļuva par pamatu turpmākajām balvām.

Pasaules Zinātniskās Fantastikas Konventa (World Science Fiction Convention) un Hugo godalgas rašanās nu jau ir leģendām apvīta vēsture, kas ieiet mūsdienās, lai gan būtībā tā sevi slēpj unikālu socioloģisku fenomenu. Proti, zinātniskās fantastikas entuziasti, ASV saukti par faniem, ir tik ciešā, pastāvīgā saistībā ar savu iemīļoto žanru, ka liela daļa profesionālo zinātniskās fantastikas autoru, redaktoru, izdevēju, mākslinieku un literāro aģentu ir nākuši no viņu pašu vides. Konventa apzīmējums «pasaules» skaidrojams ar dalībnieku vēlēšanos maksimāli aptvert ASV publicētos, bet dažādās valstīs dzīvojošos angļu valodā rakstošos autorus. Un galvenā' Konventa īpatnība ir tā, ka gada labākos darbus un ievērojamākos cilvēkus, kas strādājuši šai literatūras žanrā, nosaka paši lasītāji, nevis literatūrkritiķi.

Konventa rīcības komiteja ZF izdevumos jau iepriekš paziņo Konventa sanākšanas vietu un laiku. Konventā pulcējušies ZF cienītāji balsojot piešķir godalgas dažādās kategorijās — profesionālajiem un neprofesionālajiem autoriem, populārākajiem izdevējiem, māksliniekiem, izdevumiem utt. Balsu skaitīšanā tiek ņemti vērā arī biļeteni, kas iesūtīti pa pastu. Šos biļetenus var aizpildīt katrs, kurš par noteiktu samaksu ir iegādājies Konventa biedrakarti. Tādējādi ikvienam žanra cienītājam tiek dota iespēja izteikt savu vērtējumu par labāko devumu zinātniskās fantastikas jomā konkrētajā gadā.

Dažreiz rīcības komiteja pasniedz speciālas godalgas tiem cilvēkiem, kuri īstenojuši fantastu paredzējumus un sapņus. 1969. gada Konventā Hugo balvas tika pasniegtas Nilam Armstrongam, Edvinam Oldrinam un Maiklam Kolinzam — «Par jelkad vislabāk veikto nosēšanos uz Mēness».

Tādējādi īstenojas Hugo Gernsbeka devīze: «Pēcteči norādīs uz mūsu stāstiem kā jaunu ceļu iezīmētājiem — ne tikai literatūrā, bet arī progresā».

NEMIRSTĪGAIS

Zinātniskās fantastikas stāstu krājums