Mitago mežs

DZIĻMEŽS

Tātad tas ir galā. Kristiāns ir miris. Nepiederošais ir miris. Ciltsbrālis uzvarējis. Leģenda izlēmusi par labu vals­tībai. Tagad posts un iznīcība tajā beigsies.

Pagriezos un caur mežu devos atpakaļ līdz sniega līnijai, tad tālāk pa ielejas gultni. Zemi visapkārt klāja balta sega. Baltais akmens, kas slējās man acu priekšā, cauri pārslu aiz­karam gandrīz nebija saskatāms. Pagāju tam garām, vairs nebaidīdamies no Kristiāna algotņiem.

Iesitu pa pieminekli ar savu zobenu. Ja biju gaidījis, ka sitiens aizskanēs pa visu ieleju, tad maldījos. Skaņa acumirklī izgaisa, tāpat arī mans sauciens pēc Gvivenetas. Trīsreiz saucu viņas vārdu. Trīsreiz man atbildēja vienīgi sniega čuksti.

Vai nu viņa jau atnākusi un aizgājusi, vai arī nav vēl ieradusies. Kristiāns bija licis saprast, ka šis akmens ir viņas ceļamērķis. Bet kāpēc viņš smējās? Ko viņš tādu zināja un paturēja pie sevis?

Šķiet, es to sapratu jau tobrīd, taču pēc garā, grūtā ceļo­juma, kurā biju devies viņas dēļ, nespēju pieļaut tik mokošu domu, nejutos gatavs atzīt noprotamo. Un tomēr šī pati doma saistīja mani šeit, neļāva aiziet. Man viņa jāsagaida, lai kas notiktu tālāk.

Nekas cits pasaulē nav tik svarīgi.

Gaidīju visu nakti un nākamo dienu mednieku būdā netālu no Peredura pieminekļa, sildīdamies pie ugunskura no gobas pagalēm. Kad mitējās snigt, apstaigāju akme­nim apkārt, saukdams Gvivenetu, taču atbildes nebija. Aiz­gāju pa ieleju uz uguns pusi, cik tālu uzdrošinājos, un brīdi stāvēju starp kokiem, raudzīdamies milzīgajā liesmu sienā, juzdams, kā tās karstums kausē sniegu visapkārt un ienes neparastu vasaras jutoņu šajā vispirmatnējākā meža vietā.

Viņa atnāca uz ieleju otrajā nakti, tik klusi tuvodamās pa sniega paklāju, ka es gandrīz palaidu garām šo bridi. Debe­sīs spīdēja pusmēness sirpis, nakts bija gaiša un skaidra, un es viņu ieraudzīju. Sagumusi un nelaimīga viņa lēni nāca caur mežu uz iespaidīgā akmens pieminekļa pusi.

Kaut kāda iemesla pēc es neizkliedzu viņas vārdu. Uzsvie­dis uz pleciem apmetni, izgāju no sava šaurā patvēruma un, brizdams caur kupenām, devos meitenei pakaļ. Viņa gāja, mazliet grīļodamās. Viņas stāvs visu laiku bija salīcis un savilcies čokurā. Mēness, kas spīdēja viņpus akmens, darīja pieminekli līdzīgu bākai, kas aicina pie sevis.

Sasniegusi tēva kapavietu, viņa brīdi stāvēja, lūkoda­mās uz iegravēto zīmi. Tad viņa sauca tēvu, un aizsmakušajā balsī jautās stingums, sāpes un pārgurums.

- Gviveneta! es skaļi teicu, iznākdams no koku aiz­sega. Viņa manāmi satrūkās un pagriezās uz manu pusi. Tas esmu es. Stīvens.

Viņa bija ļoti bāla. Viņa stāvēja, rokas sakrustojusi uz krūtīm, un izskatījās neparasti sīciņa. Garie mati bija sniegā samirkuši un taisni nokārušies lejup.

Tad es aptvēru, ka Gviveneta viscaur dreb. Viņa ar šausmām vēroja mani tuvojamies. Atcerējos, ka ar savu tumšo bārdu un biezajiem apmetņiem es tagad izskatos ļoti līdzīgs Kristiānam.

- Kristiāns ir miris, es teicu. Es viņu nogalināju. Esmu tevi atkal atradis, Gvina. Mēs varam atgriezties Ozolmājā. Varam palikt kopā bez bailēm.

Atgriezties Ozolmājā. Šī doma viesa manī siltu cerību. Dzīve bez izmisuma, bez raizēm! Ak Dievs, kā es šai brīdī ilgojos pēc tās!

- Stīv… viņa neskanīgā čukstā teica. Un saļima līdzās akmenim, aptvērusi sevi ar rokām kā sāpēs. Sapratu, ka viņa zaudējusi spēkus. Gājiens prasījis pārlieku daudz. Aši piesteidzos klāt un pacēlu viņu uz rokām, un viņa ievaidē­jās, it kā es būtu nodarījis viņai sāpes.

- Būs labi, Gvina. Netālu ir apdzīvota vieta. Tur varēsim atpūsties, cik ilgi tu gribēsi.

Ieslidināju roku viņas apmetņa siltumā un ar šausmām sajutu uz viņas vēdera kaut ko aukstu un lipīgu.

- Ai Gvina! Ak Dievs, nē…

Kristiāns tomēr bija pateicis pēdējo vārdu.

Pēdējiem spēkiem pacēlusi roku, viņa pieskārās man pie sejas. Viņas acis aizplīvurojās, un skumjais skatiens lūkojās manī. Es tik tikko dzirdēju viņas elpas vilcienus.

Pacēlu skatienu pret augsto akmeni. -Peredur!es izmi­sis iekliedzos. Peredur! Parādies!

Piemineklis mēmi slējās nakts debesis. Gviveneta ieriti­nājās dziļāk manā skāvienā un izdvesa nopūtu vāru skaņu aukstajā naktī. Piespiedu viņu tik cieši sev klāt, ka sāku bažīties, vai nesalauzīšu viņu kā trauslu zaru, tomēr man katrā ziņā vajadzēja viņu kaut kā sasildīt.

Tad zeme mazliet nodrebēja… un nodrebēja vēlreiz. Sniegs nobira no pieminekļa virsotnes un tuvāko koku zariem. Vēl… vēl un vēlreiz.

- Viņš nāk, es sacīju klusajai meitenei. Tavs tēvs. Viņš nāk. Viņš palīdzēs.

Bet tas, kurš parādījās mūsu priekšā no akmens otras puses, kreisajā rokā turēdams Fenlandera nedzīvo ķer­meni, tas nebija Gvivenetas tēvs. Tas, kas stāvēja izslējies virs mums, mazliet šūpodamies un skaļi, baisminoši elpodams nakts klusumā, tas nebija drosmīgā Peredura gars. Es lūkojos augšup tā cilvēka vaibstos, kurš bija visu šo notikumu sākums, ievīstīju Gvivenetu ciešāk savā apmetni, tad noliecos viņai pāri, cenzdamies paslēpt viņu no svešā skatiena, un spēju izgrūst vienīgi rūgtas vilšanās kliedzienu.

Tā stāvot, šķiet, pagāja minūte vai pat vairāk, un es visu laiku gaidīju, ka svešie pirksti sagrābs manus plecus un pacels mūs gaisā, lai darītu visam galu. Kad nekas nenotika, es vēlreiz paskatījos augšup. Urskumugs joprojām stāvēja turpat, vērodams mani, blisinādams acis, te atvērdams, te aizvērdams muti un spīdinādams tajā baltos zobus. Tas brīdi vēl turēja rokā Fenlandera ķermeni, bet tad ar vienu ašu kustību, kas lika man sarauties bailēs, aizmeta to prom un pastiepās pēc manis.

Pieskāriens bija saudzīgāks, nekā es būtu varējis iedo­māties. Tas paraustīja manu roku, atraisīdams sargājošo tvērienu ap Gvivenetas augumu. Tas pacēla viņu gaisā, šūpodams labajā rokā tik viegli, kā bērns šūpotu rotaļ­lietiņu.

Urskumugs grib man viņu atņemt! Šī doma bija pār­lieku briesmīga, un es sāku raudāt, caur asarām raudzīda­mies sava tēva izplūdušajos apveidos.

Tad Urskumugs pastiepa kreiso roku pēc manis. Es bridi lūkojos milzenī un tad sapratu, ko tas vēlas. Piecēlies pastiepu pretī savu roku, un tā pazuda lielajā plaukstā.

Šādi viņš apgāja apkārt akmenim, tad devās pa sniegu uz koku pusi un caur kokiem liesmu sienas virzienā.

Kamēr es soļoju līdzās savam tēvam, manā galvā riņ­ķoja neskaitāmas domas. Viņa skatiens pauda nevis naidu, bet maigu un skumīgu līdzjūtību. Varbūt toreiz, Ozolmājas dārzā, kad Urskumugs mani tik sparīgi bija purinājis, tas patiesībā bija gribējis iekratīt manā ķermeni atpakaļ dzī­vību? Varbūt tur, mežotajā aizā, kad mans tēvs bija stāvējis un vilcinādamies ieklausījies, viņš visu laiku bija zinājis, kur mēs atrodamies, un gaidījis, kad paiesim viņam garām? Viņš bija palīdzējis man sekot Nepiederošajam, nevis kavē­jis mani. Kad viņam tāpat kā visam šajā valstībā bija ievajadzējies manas palīdzības, viņš no jauna bija atradis sevī līdzcietības jūtas.

Tēvs novietoja Gvivenetu uz sakarsušās zemes. Uguns rūkdama liesmoja pret debesīm. Koki plaisāja un pārogļojās, sienai tuvākie zari krita liesmās. Šī bija savāda vieta. Man lija sviedri, pārdabiskās elles karstums lika man caur­caurēm samirkt. Sapratu, ka tā ir mūžīga cīņa. Uguns siena, šķiet, nemainīja savu vietu kold paši auga tajā iekšā un gāja bojā. Visu laiku to uzturēja liesmurunātāji, mūslaiku cilvēces pirmie īstie varoņi.

Biju iedomājies, ka mums trijatā jādodas caur liesmām, taču maldījos. Tēvs pastiepās un pastūma mani projām.

- Neatņem man viņu! es lūdzos. Cik viņa bija skaista seja sarkano matu ietvarā, uguns atblāzma uz bālās ādas… Lūdzu! Man jābūt kopā ar viņu!

Urskumugs vēroja mani. Lielā briesmoņa galva lēni, noliedzoši sašūpojās.

Nē. Man nav lemts viņu paturēt.

Bet tad viņš izdarīja kaut ko brīnišķīgu, kaut ko tādu, kas man deva cerību un drosmi visiem nākamajiem gadiem izdarīja kustību, kas kā tuvs draugs dzīvoja kopā ar mani visu bezgalīgo ziemu, ko pavadīju pie neolīta cilvēkiem netālajā apmetnē, sargādams Peredura akmeni.

Viņš piedūra pirkstu meitenes nekustīgajam ķermenim, pēc tam pastiepa to pret uguns sienu. Un tad parādīja, ka viņa atgriezīsies. Pie manis. Viņa atkal atnāks pie manis dzīva un vesela, mana Gviveneta.

- Cik ilgi? es lūgšus taujāju. Cik ilgi man būs jāgaida? Cik ilgi tas ies?

Urskumugs noliecās pie meitenes un pacēla viņu. Viņš pastiepa Gvivenetas augumu uz manu pusi, un es piespiedu lūpas pie viņas aukstajām lūpām, ilgi neatraudamies, trī­sām skrienot pār visu ķermeni.

Mans tēvs satvēra viņu sargājošā skāvienā un pagriezās pret liesmām. Viņš iesvieda ugunī lielu zemes sauju, un liesmas noplaka. Pavisam īsi redzēju viņas puses kalnus, un tad cilvēkkuiļa stāvs cauri nomelnējušajiem koldem iegāja bezlaika valstībā. Iedams tas ar sānu skāra apdegušu stum­beni, kas neticami līdzinājās cilvēka stāvam ar paceltām rokām. Stumbrs sabruka. Nākamajā mirklī liesmas atkal spoži pacēlās pret debesīm, un es paliku viens ar atmiņām par skūpstu un ar prieku par asarām sava tēva acīs.

KODA

Tajā laikā, šīs tautas dzīvē, milzis Mogohs saņēma uzde­vumu no likteņu lēmējiem un devās uz ziemeļiem, iedams simt dienu bez apstājas. Tā viņš nonāca pie zināmās pasau­les tālākās robežas, pie uguns vārtiem, kas sargā Lavondisu.

Ielejas sākumā slējās akmens, desmit reižu augstāks par cilvēka augumu. Mogohs atbalstīja uz akmens savu kreiso kāju un prātoja, kāda iemesla pēc likteņa lēmēji aizsūtījuši viņu tik tālu prom no viņa cilts mājvietas.

Tad viņš izdzirda balsi: Noņem savu kāju no akmens!

Mogohs paskatījās apkārt un ieraudzīja mednieku, kurš stāvēja uz akmeņu krāvuma un lūkojās augšup.

- Neņemšu, Mogohs atbildēja.

- Noņem kāju no akmens! mednieks uzsauca vēlreiz. Tur guļ apglabāts drosmīgs cilvēks.

- Es zinu, atteica Mogohs, pat nepakustinādams kāju. Es pats viņu apglabāju. Pats ar savām rokām uzliku akmeni virs viņa. Un atradu šo akmeni pats savā mutē. Paskaties! Un Mogohs atvilka lūpas smīnā, ļaudams med­niekam apskatīt lielo tukšumu zobu rindā, no kuras bija ņēmis drosmīgā vīra kapakmeni.

- Ak tā, noteica mednieks. Tad laikam viss kārtībā.

- Paldies, sacīja Mogohs, priecādamies, ka nevajadzēs ar mednieku cīnīties. Un kādi diži darbi atveduši tevi pie Lavondisas robežas?

- Es kādu gaidu, atbildēja mednieks.

- Skat, kā, Mogohs novilka. Ceru, ka viņš drīz būs klāt.

- Viņa noteikti drīz būs klāt, mednieks apstiprināja un pagrieza milzim muguru.

Mogohs ar ozola stumbru pakasīja sev muguru, tad apēda vakariņās briedi un joprojām prātoja, kālab viņš atsūtīts uz šo vietu. Beigu beigās viņš devās projām, bet pirms tam nosauca ieleju par "ritha maireog", kas nozīmē "kur gaida mednieks".

Tomēr vēlāk šī ieleja tika dēvēta par "imarn uklyss", kas nozīmē "kur meitene atnāca atpakaļ cauri ugunij".

Taču tas ir stāsts citam laikam un citiem ļaudīm.