Mitago mežs

ZINTNIEKS

Drīz pēc aiziešanas no villas mēs šķērsojām robežu starp divām meža zonām. Apkārtne kļuva klajāka, un mēs iegājām plašā, gaišā izcirtumā. Garā zāle bija rasas pilna, un to klāja tīmekļi, kas mirgoja un trīsēja vieglajā rīta vējā.

Izcirtuma vidū slējās liels, varens kastaņkoks ar milzīgu un blīvu lapotni, kas sniedzās līdz zemei.

Tomēr izrādījās, ka otrā pusē šis pats koks ir satriecoši zaudējis savu krāšņumu. To bija neizprotami apsēdušas slimības un parazīti. Lapotne bija nobrūnējusi un apkaltuši, un no meža pāri izcirtumam bija atvijušās resnas vīnstīgu un parazītaugu virves, kas pārņēmušas varenos zarus.

Brīžiem koks nodrebēja, un visam šim resno stīgu mudžeklim līdz pat meža malai pārskrēja spēcīgi viļņi. Zemi viscaur klāja sapinušās saknes un tīteņi, un no šī paklāja gaisā slējās savādi, lipīgi taustekļi, kas šūpojās un itin kā gaidīja laupījumu.

Kastaņkoki Lielbritānijas ainavā bija samērā nesena parādība par vietējiem kokiem tie bija kļuvuši tikai pirms dažiem gadsimtiem. Kītons domāja, ka esam izkļuvuši cauri viduslaiku mežam un tagad ieejam pirmatnējākā mežu joslā. Drīz vien viņš norādīja uz jaušamo lazdu un gobu pārsvaru ainavā, kurā ozoli, oši un staltie, tradicionālie dižskābarži bija redzami arvien retāk.

Šajā mežā bija jaušama citāda gaisotne tāda kā tum­šāka, drūmāka, smagnējāka. Ari gaiss te bija smagāks un asāk oda pēc pūstošām lapām un mēsliem. Putnu balsis šķita vairāk apslāpētas. Koku lapotnes trīsuļoja pūsmās, kuras mēs nejūtām. Pamežs ap mums bija krietni tumšāks, un saules stari, kuriem izdevās izlauzties cauri biezajam lapu jumtam, caururba mežu pārsteidzoši spilgtos, dzelte­nos kūļos, un negaidītie atspīdumi puskrēslā uz krītošām lapām vai koku mizas radīja iespaidu, ka mums visapkārt pulcējas sveši stāvi, kas mūs klusēdami vēro.

Visur, kur vien skatījāmies, redzējām trūdošu koku stumbrus. Daži vēl slējās stāvus, balstīdamies pret saviem kaimiņiem, bet vairums bija krustām šķērsām sakrituši zemē, apauguši ar vīteņaugiem un sūnām un kļuvuši par iecienītu vietu kukaiņu kolonijām.

Vairākas stundas mēs pavadījām šīs nebeidzamās pus­krēslas gūstā.

Tad sāka līt. Mainīgie gaismas laukumi ap mums izgaisa pavisam, un mēs virzījāmies pa slapjo pamežu apgrūtinošā pustumsā. Kad lietus pārgāja, no kokiem joprojām necie­šami pilēja lāses, bet vismaz palaikam atkal uzzibēja pa gaismas staram vai laukumam.

Jau labu bridi bijām dzirdējuši upes troksni, paši to neaptverdami. Pēkšņi Kītons, kurš gāja pa priekšu, apstājās un, saraucis pieri, pagriezās atpakaļ. Dzirdi?

Tagad es saklausīju tālīno upes šalkoņu. Ūdens čalas skanēja kaut kā neparasti, it kā tās caustrāvotu atbalsis un skaņa nāktu no lielas tālienes.

- Upe, es teicu, bet Kītons pikti papurināja galvu.

- Nē! Ne jau upe… Balsis!

Piegāju viņam tuvāk un bridi mēs abi stāvējām klusē­dami.

Un tiešām! Vīrieša balss, kuru nupat biju noturējis par atbalsi, un pēc tam žēlabains zirga zviedziens, tad tālīna rūkoņa un klaudzoņa, it kā pa nogāzi lejup veltos akmeņi.

Kristiāns! es iekliedzos un, pagrūdis nost Kītonu, metos skriešus. Viņš klupdams steidzās man pakaļ, un mēs lauzāmies caur krūmiem, līkumojām starp cieši saauguša­jiem kokiem un ar nūjām sparīgi dauzījām ērkšķu režģus, kas aizšķērsoja mums ceļu.

Kaut kur priekšā ieraudzīju gaismu, un mežs pamazām kļuva retāks. Gaisma bija blāva un zaļgana, pagrūti saska­tāma. Es drāzos uz priekšu, juzdams, cik ļoti traucē mugur­soma. Izskrēju no pameža, un tikai drudžains lēciens pa labi un izmisīgs tvēriens pie mezglainas koka saknes pasargāja mani no kritiena uz galvas lejup aizā, kas piepeši pavērās manā priekšā.

No mugurpuses pieskrēja Kītons. Es izslējos un, izstie­pis roku, pēdējā brīdī noturēju viņu uz vietas, jo arī viņš nebija aptvēris, ka zeme zem kājām tūdaļ beidzas un nāka­mais solis nestu viņu lejup pāri stāvai klints nokarei, pretī mirdzošajai upes lentei, kas vijās pusjūdzi zem mums.

Atkāpāmies drošākā vietā, tad atkal pievirzījāmies tuvāk bezdibenim. Neviena taka no šejienes lejup neveda, tas bija redzams pavisam skaidri. Pretējā krauja nebija gluži tik stāva, un nogāze bija itin bagātīgi apaugusi kokiem. Izdē­dējuši un žuburaini tie izmisīgi turējās pie katras dzegas un izciļņa. Klints augšdaļā mežs pletās ievērojami biezāks.

Es atkal izdzirdu tālīno, dobjo balss skaņu. Šoreiz, pētī­dams aizas tālāko malu, pamanīju, ka tur kaut kas kustas. Lejup slīdēja akmeņi, tie ripoja caur retajiem krūmiem un ar skaļu šļakstu ievēlās upē.

Tad parādījās kāds vīrietis, kurš vilka aiz pavadas zirgu; dzīvnieks cēlās pakaļkājās un pretojās, jo augšup acīmre­dzot vajadzēja kāpt pa ļoti šauru taku.

Aiz zirga parādījās vēl citi stāvi, zibēja atspīdumi uz metāla un ādas piederumiem. Viņi vilka un stūma vairākus dzīvniekus, kas nesa kravu un manāmi pretojās šādam ceļam. Pa to pašu nogāzi augšup tika vilkti rati; tie slīdēja, viens ritenis nogāja no takas un uz brīdi iestrēga. Ap to bija jaušama kņada un rosība, vīri klaigāja un izkliedza komandas.

Ilgāku laiku vērodams, es apjautu, ka šī karotāju rinda stiepjas krietnā garumā pa klints nogāzi augšup. Piepeši parādījās masīvais, apmetni tērptais Kristiāns, vezdams aiz pavadas zirgu ar melniem iemauktu rotājumiem! Pār dzīvnieka muguru, šķiet, pārmests bija sievietes stāvs. Saulē iemirdzējās sarkani mati… jeb vai tas būtu manas pārkarsētās iztēles izmisuma māns?

Pirms paguvu apdomāties un prātīgi apsvērt savu rīcību, biju jau pilnā kaklā izkliedzis Kristiāna vārdu pāri aizai, un, kamēr atbalss aizdimdēja virs ielejas un pamazām izgaisa tālumā, visa kolonna apstājās un pārsteigumā skatījās uz manu pusi. KItons izmisis skaļi ievilka elpu.

- Nu gan nostrādāji! viņš čukstus izgrūda.

- Es gribu, lai viņš zina, ka es sekoju! es atcirtu, tomēr jutos samulsis par to, ka vairs nespēju izjust pārsteigumu. Kaut kur jābūt takai uz leju, sacīju un sāku virzīties pa brikšņiem tālāk gar kraujas malu.

KItons mani aizturēja un norādīja pāri aizai. Četri vai pieci stāvi bija nošķīrušies no pārējiem un kāpa lejup pa kraujo nogāzi, aši zibēdami starp kokiem.

- Vanagi, teica KItons. Es saskaitīju sešus. Laikam seši arī ir. Jā, skaties!

Mazais pulciņš strauji virzījās lejup, un kāpēji nevērīgi turēja ieročus, jo ik pa laikam vajadzēja tverties pie kāda krūma vai koka, lai neieslldētu upē.

Šoreiz Kitons man sekoja, un mēs steidzāmies caur mežu gar kraujas malu, uzmanīgi skatīdamies zem kājām, lai mūs nepazudinātu kāds slīdošs akmens vai viltīga sakne.

-Kur ir taka?

Ar katru mirkli mans satraukums auga, un vanagi, kāp­dami lejup, pazuda no skatiena. Nepilnas stundas laikā viņi būs pie upes un droši vien mūs tur sagaidīs. Mums jātiek tur pirmajiem!

Biju tā aizrāvies, meklēdams taku, pa kuru kāpis lejup mans brālis, ka pirmajā bridi pat nepamanīju priekšā mel­nus, drebošus apveidus.

Zvērs strauji un izteiksmīgi saslējās, izpūzdams dvašu ar spēcīgu un trīsošu šņācienu; dobjais pūtiens šķita apdul­linoši skaļš, un degunā iesitās pretīga smaka. Kītons uzdrāzās man virsū, tad iekliedzās un atstreipuļoja atpakaļ.

Urskumugs šūpojās no viena sāna uz otru, tā mute kustējās, un izķēmotie baltie vaibsti, kas atgādināja cilvēku, no kura es tik ļoti tiku baidījies, sašķiebās greizā smīnā virs ilkņota zvēra vaibstiem. Lielais šķēps, ko tas turēja rokā, likās gatavots no vesela koka stumbra.

Kītons pazuda brikšņos, un es klusi manījos viņam līdzi. Mirkli šķita, ka milzīgais radījums nemaz mūs nav pamanījis, bet tad tas mūs sadzirdēja un sāka dzīties pakaļ. Tas līkumoja starp kokiem, kustēdamies ar tādu pašu apbrī­nojamu noteiktību un asumu kā iepriekš. Kītons metās uz vienu pusi, es uz citu. Urskumugs apstājās, piešķieba galvu un ieklausījās. Tā krūtis cēlās un krita, asās ķermeņa spalvas saslējās stāvus, visapkārt sakarinātie ērkšķu zari čaukstēja, zvēram kustoties uz vienu vai otru pusi. Ilkņi blāvajā gaismā spīdēja kā gaiši, spilgti plankumi. Zvērs pastiepās, nolauza lielu koka zaru un centās ar to šķirt sev brikšņos ceļu, joprojām cenzdamies ieklausīties.

Tad pēkšņi zvērs pagriezās un sev raksturīgajā gaitā, salicis, gāzelēdamies devās atpakaļ uz aizas pusi. Tur tas brīdi stāvēja un cieši raudzījās pāri ielejai uz Kristiāna zirgu un karotāju kolonnu. Pēc tam briesmonis ielidināja nolauzto zaru bezdibenī, paskatījās atpakaļ uz mani un piešķieba galvu.

Varu apzvērēt, ka tas vēroja katru manu kustību, kamēr es zaglīgi kāpos atpakaļ uz vietu, kuru tas apsargāja. Varbūt zvērs bija slims vai ievainots. Es gandrīz skaļi iekliedzos, kad manam plecam negaidot pieskārās Kītona roka. Pamā­dams klusēt, viņš man norādīja uz tās šaurās takas sākumu, kura veda lejup no kraujas.

Piesardzīgi skatīdamies apkārt, mēs sākām kāpt lejup pa šo taku. Pēdējo reizi uzmetot skatienu sava tēva mitago, redzēju virs kraujas melno, draudīgo stāvu, kas raudzījās tālumā un viegli šūpojās; nāsis tam drebēja, elpas vilcieni skanēja paklusi, rāmi un domīgi.

Neatceros grūtāku un baismīgāku ceļojuma daļu par šo kāpienu lejup uz upes ieleju. Neskaitāmas reizes es zau­dēju satvērienu un sāku šļūkt lejup pa asiem akmeņiem un mezglainām saknēm klāto stāvo nogāzi, un no bojāejas mani paglāba tikai instinktīvi, krampjaini tvērieni zemes izciļņos un reizēm Kītona palīdzīgā roka. Es savukārt tikpat bieži glābu no kritiena viņu. Kāpām cieši blakus, rokām gandrīz saskaroties, lai jebkurā brīdi būtu gatavi zibenīgam tvērienam.

Zirgu mēsli, riteņu grambas un pie vēju izšķobīto koku stumbriem piesieto virvju paliekas liecināja, ka ari Kristiāns pārcietis šo briesmu pilno kāpienu varbūt pirms dažām stundām, varbūt dienu iepriekš.

Mēs vairs neredzējām vanagus, kuri bija devušies mums pretī. Apstājāmies un ieklausījāmies nomācošajā klusumā, dzirdējām vienīgi putnu čivināšanu un varbūt reizi vai divas ļoti tālas balsis: Kristiāns ar savu pulku jau bija gandrīz nokļuvis pie iekšienes valstības robežām.

Lejupkāpiens ilga vairāk nekā stundu. Beidzot nogāze kļuva lēzenāka un taka dabiskāka; tā veda lejup uz plašu, zaļu meža joslu, kuras lapotņu paklājs pletās zem mums un vietumis ļāva saskatīt platās upes viļņus; virs mums draudīgi slējās pelēkā aizas siena, noslēpdama skatienam visu pārējo.

Beidzot tikuši līdzenā vietā, mēs jutām draudīgu klu­sumu un neredzamu, pētošu acu skatienu. Pamežs te bija rets. Apmēram simt jardu tālāk traucās upe, taču cauri klusā meža ēnainajai pustumsai tā nebija saskatāma.

Viņi jau ir šeit, Kītons nočukstēja. Viņš bija sažņau­dzis saujā savu pistoli. Notupies aiz kupla irbuleņu krūma, viņš sāka cieši lūkoties upes virzienā.

Es aizskrēju līdz tuvākajam kokam, un Kītons man sekoja; drīz viņš mani apsteidza un tuvojās upei. Virs galvas trokš­ņaini aizlaidās putns. Pa labi no mums biezoknī nemie­rīgi aizčabēja kāda dzīvnieka, varbūt jauna briedēna, soļi. Redzēju tā gareno muguru un dzirdēju straujo elpas šņākoņu.

Gan zaglīgām kustībām, gan straujiem pārskrējieniem no koka uz koku mēs nonācām sausajā, mazliet smilšainajā upes krastā, kur lazdu un gobu līkumotās saknes veidoja neskaitāmas bedres un alas tās mēs izmantojām aizse­gam. Upe šeit bija apmēram četrdesmit jardu plata, dziļa un krāčaina. Tās vidus spoži mirdzēja, bet malu stipri apēnoja krastmalas koku aizsegs. Un, tā kā bija vēla pēcpusdiena, arī otrs krasts pamazām tinās ēnā. Apkārtne izskatījās draudīga un nomācoša.

Varbūt vanagi tomēr vēl nav tikuši līdz šejienei? Vai varbūt viņi mūs vēro no pretējā krasta pustumsas?

Vajadzēja tikt pāri upei. Kītonam tas šobrīd šķita bīs­tami. Viņš apgalvoja, ka jāpagaida līdz rītausmai. Nākamo nakti mums katram pēc kārtas jāpaliek sardzē. Vanagiem noteikti jābūt kaut kur tuvumā, un viņi vienkārši gaida uzbrukumam piemērotāko brīdi.

Es Kītonam piekritu. Pirmoreiz jutos priecīgs par to, ka viņš paņēmis līdzi pistoli. Šaujamierocis mums vismaz var dot taktiskas priekšrocības, atbaidīt ienaidnieku un turēt drošā attālumā, kamēr esam tikuši pāri upei.

Biju kavējies šajās dīkajās domās ne vairāk kā desmit minūtes, kad viņi devās uzbrukumā. Es tupēju pie upes, pa pusei gobas stumbra aizsegā, un raudzījos, vai pretējā krasta pustumsā nepamanīšu kādu kustību. Kītons piecēlās un uzmanīgi aizgāja līdz ūdens malai. Tad izdzirdu viņa apslāpēto kliedzienu un bultas švīkstoņu, pirms tā iekrita ūdenī patālu no krasta. Kītons metās skriet.

Uzbrucēji jau bija pārnākuši mūsu krastā un metās mums virsū strauji un negaidīti, dīvainiem līkloču skrējie­niem un lēcieniem. Divi turēja rokās lokus, un kokā man līdzās ietriecās otra bulta, kas salauzta nokrita zemē. Metos pakaļ Kītonam, cik aši vien spēdams. Spēcīgs trieciens pa muguru aizsvieda mani uz priekšu, un, pat neatskatījies, es aptvēru, ka mugursoma izglābusi man dzīvību.

Tad atskanēja šāviens un baismīgs kliedziens. Pametu skatienu atpakaļ un ieraudzīju, ka viens no vanagiem nekustīgi sastindzis un piespiedis plaukstas sejai un pa viņa pirkstu starpām plūst asinis. Viņa biedri metās sāņus, un neveiksmīgais karotājs nokrita uz ceļiem, tad uz vēdera un palika guļam bez dzīvības.

Kītons bija atradis zemē padziļu ieplaku, ko aizsedza kupls irbuleņu krūms un koka sakņu režģis, kas tagad mūs šķira no vanagiem. Bultas spindza virs mūsu galvām, un viena, krizdama no koka, saskrambāja man potīti. Ievaino­jums nebija dziļš, bet neticami sāpīgs.

Tad Harijs Kītons izdarīja kaut ko ļoti muļķīgu. Piecēlies kājās, viņš apzināti tēmēja uz pašu aktīvāko uzbrucēju. Vienlaikus ar pistoles šāvienu lingas raidīts akmens izsita ieroci viņam no rokām un aizmeta to krietni patālu uz smil­šainās zemes. Satvēris cietušo roku, Kītons paslēpās aizsegā un berzēja sasisto, ievainoto pirkstu.

Tad Kristiāna palīgi aurodami un kaukdami metās mums virsū kā nelabie no elles dziļumiem; izveicīgos, gandrīz kailos augumus svarīgākajās vietās sargāja ādas bruņas. No metāla bija vienīgi spīdošās vanagu maskas un, protams, īsie, spīdošie ieroču asmeņi viņiem rokās.

Mēs ar Kītonu metāmies bēgt kā brieži no uguns. Skrē­jām ātri, par spīti mugursomām un smagajiem apmetņiem. Iztēlē jaušamais nazis pie rīkles bija spēcīgs stimuls slēpto enerģijas rezervju iedarbināšanai.

Vairāk par visu šīs bēguļošanas laikā mani mocīja apkau­nojošā doma par to, cik nesagatavoti esam bijuši šādam brīdim. Par spīti visam, ko tikām runājuši, par spīti manai pašpārliecībai, izrādījās, ka atbildīgajā brīdī esam pilnīgi nevarīgi un pret šo rūdīto karotāju primitīvajām iemaņām bezspēcīga bija pat mūsu 38. kalibra pistole. Meža apstāk­ļos mēs bijām bērni, naivi puišeļi, kas sagribējuši spēlēt karinu.

Ja man būtu lemts tikties ar Kristiānu vaigu vaigā, viņš bez piepūles būtu samalis mani miltos. Stāties viņam pretī ar akmens šķēpu, ķeltu dunci un visaptverošu niknumu būtu tikpat bezcerīgi kā vienkārši uzkliegt viņam.

Zeme iegrima man zem kājām, un Kītons ierāva mani vēl vienā "tranšejā". Pacēlis šķēpu, pavērsos pret vienu no vanagiem, kurš lēkšodams skrēja mums klāt.

Turpmākie notikumi bija pavisam dīvaini.

Uzbrucējs apstājās, un, kaut gan sejas izteiksme zem dzeltenās putna maskas nebija saskatāma, ikviena viņa saspringtā ķermeņa kustība pauda piepešas izbailes. Viņš strauji atkāpās, un es pēkšņi sajutu visapkārt vēja brāzmas.

Apkārtne satumsa, gaisma upes pusē apdzisa, it kā debesis piepeši būtu pārņēmis melns negaisa mākonis. Koki ap mums sāka drebēt un raustīties, zari čīkstēja, lapotās galotnes trīcēja un satraukti šalca. Ap vanagu, kurš bija grasījies mums uzbrukt, šķita plūstam un lokāmies kaut kādi spokaini miglas vāli. Iekliedzies viņš metās atpakaļ pie saviem biedriem.

No zemes pacēlās lieli putekļu stabi. Upes ūdens šļācās gaisā, it kā dziļumā cīnītos milzīgi zemūdens nezvēri. Koki ap mums gandrīz drudžaini raustījās, un atlūzušie zari krakstēdami krita zemē. Gaiss bija kļuvis auksts, un spokainajā miglā, kas, par spīti spēcīgajam vējam, pletās visapkārt, peldēja un šaudījās ņirdzīgi, rēgaini apveidi.

Kītons izskatījās pārbiedēts līdz nāvei. Uz degungala un uzacīm viņam veidojās sīki ledus kristāliņi. Viņš neganti dre­bēja un centās dziļāk paslēpties savā motociklista ietērpā. Ari es drebēju, un mana dvaša salti garoja, apsarmojušās skropstas grauza acis. Kokus pārklāja balta kārtiņa, un ledus kristāli apsniga ar smalkām sniega pārslām. Dīvaini smiekli un pārdabisku garu gaudas nošķīra šo meža daļu no visas dabiskās pasaules.

Klabošiem zobiem Harijs Kītons izstomīja: Pie velna, kas tas ir?

Draugs, es teicu un pārliecināts izstiepu roku.

Freya tomēr bija ieradies pie manis.

Kītons paskatījās uz mani cauri apsarmojušām skrop­stām un pārvilka plaukstu pāri sejai. Visu apkārtni sedza ledus un sniega baltums. Gaisā peldēja iegareni, rēgaini apveidi, kas brižiem pieslīdēja mums klāt un ieskatījās mums sejā; rēgiem bija viltīgas izteiksmes un dzēlīgi zibo­šas acis. Citi apveidi bija tikai neskaidri virpuļi, kas, slīdē­dami garām, izraisīja gaisā dobjus būkšķus un dīvainus trokšņus.

Vanagi kliegdami bēga. Redzēju, kā vienu no viņiem neredzams spēks pacēla gaisā, salocīja uz pusēm, tad sagrieza vērpetē un spieda, līdz no nedzīvā ķermeņa sāka pilēt lipīgs šķidrums… bet ķermenis joprojām karājās gaisā, neredzamu roku turēts. Atlikušās driskas tika iesviestas upē un pazuda zem mirdzošās ūdens virsmas. Cits vanags tika aizlidināts uz otru krastu, kur pēc ķepurošanās un neva­rīgas raustīšanās gaisā triecās pret resna, nolauzta zara stumbeni. Nezinu, kas notika ar pārējiem, bet kliegšana turpinājās vēl vairākas minūtes, un poltergeista parādības nemitējās.

Beidzot iestājās klusums. Gaiss kļuva siltāks, baltā kār­tiņa izgaisa, un mēs ar Kītonu sākām enerģiski berzēt nosalušās rokas. Mums klāt piepeldēja vairāki gari, rēgaini apveidi caurspīdīgi miglas tēli, kas tikai drusku atgādi­nāja cilvēkus. Tie karājās gaisā virs mums, skatījās lejup, matiem lēni, spokaini peldot ap galvām. Rokas tiem trī­cēja, un garie, tievie pirksti itin kā stiepās, itin kā tvēra kaut ko ap sevi. To spīdošās acis bija vērstas pret mums un zinoši, visgudri zibēja virs platajām, ņirdzīgajām mutēm. Kītons pārbiedēts raudzījās šajās būtnēs. Viens no rēgiem pastiepās un ieknieba Kītonam degunā, un viņš pārbīlī iesmilkstējās; tūlīt pēc tam atskanēja spokainu smieklu šalts. Smiekli bija tarkšķīgi, netīkami, tajos skanēja ļau­nums, un tie šķita nākam nevis no apkārtējo rēgu lūpām, bet no visām pusēm kā neredzamas meža atbalsis.

Pēc tam atmirdzēja gaisma zeltaina, izkliedēta gaisma, un, tās apspīdēts, upē parādījās kuģis. Rēgi ap mums jopro­jām drebēja un raustījās, savādi smiedamies. Tēli, kas bija kaili, šķita pārtopam dūmos, citi aizpeldēja projām un paslēpās koku ēnās, zaru un sakņu spraugās un iedobēs, joprojām pievērsuši mums savus vērīgos skatienus.

Ieraudzījis kuģi, Kītons skaļi ievilka elpu. Es lūkojos uz to, juzdams dziļu atvieglojumu. Pirmoreiz kopš šī ceļojuma sākuma man ienāca prātā sudraba ozollapas amulets, un es iebāzu roku mitrajā kreklā, izvilku medaljonu un pacēlu to pretī vīrietim, kurš no kuģa lūkojās uz mums.

Šeit, platajā upē, kuģis iederējās daudz labāk nekā tur, šaurajā Spītniecē pie mūsu mājas. Tā bura bija ļengani nokārusies. Tas izpeldēja no ēnas, un garais, apmetnī tērp­tais virs izlēca krastā, paņēma tauvu un piesēja to pie sak­nes stumbeņa. Gaisma staroja no lāpas kuģa priekšgalā. Tā acīmredzot bija radījusi mānīgo iespaidu, it kā mirdzētu pats vīrs. Šoreiz viņam galvā nebija spožās bruņucepures ar smalki izstrādāto virsdaļu, un mēs ar Kītonu noskatījāmies, kā viņš nosviež apmetni, pasniedzas pēc spožā gaismekļa un iesprauž to upes krasta smiltīs; kad viņš gāja tai garām, gaismas stari apņēma vareno, plecīgo stāvu.

Pienācis klāt, viņš pasniedzās un palīdzēja mums pie­celties kājās.

Sorthalan! viņš skaļi teica un atkārtoja to vēlreiz, ar dūri iesizdams sev pa krūtīm. Sorthalan!

Viņš pastiepa roku pēc amuleta, kas karājās man kaklā, pieskārās tam un pasmaidīja cauri kuplajai bārdai. Tas, ko viņš sacīja pēc tam, skanēja plūstoši, līdzīgi Kušaras valodai, bet svešie vārdi man nebija pazīstami. Un tomēr es neizskaidrojamā veidā sapratu, ka viņš saka: Es gaidīju, kad tu ieradīsies.

Stundu pēc krēslas iestāšanās no stāvās ldints nokāpa Urskumugs, lai dotos pāri upei un sekotu Kristiānam. Vis­pirms par tā tuvošanos liecināja zaglīgu kustību skaņas mežā, un Sorthalans nodzēsa lāpu. Augstu virs upes mir­dzēja pusmēness sirpis, un skaidrajās debesīs sāka parā­dīties pirmās zvaigznes. Pulkstenis varēja būt apmēram deviņi; koku aizsegā tumsa sabiezēja agrāk.

Urskumugs parādījās starp kokiem, lēni virzīdamies uz priekšu un savādi šņākuļodams klusajā vakara gaisā. Mēs paslēpušies vērojām, kā milzīgais, kuilim līdzīgais bries­monis aiziet līdz ūdens malai un noliecas pacelt kādu no beigto vanagu ķermeņiem. Tas ieurbās mironī ar ilkņiem un pārsteidzoši līdzīgi cilvēkam pietupās, lai izsūktu beigtā mitago iekšas. Atlikumu zvērs iemeta upē un, dobji ierūk­damies, pārlaida skatienu krastam. Labu brīdi tā spīdo­šie redzokļi bija pievērsti mums, taču šajā pustumsā tas noteikti neko nevarēja saskatīt.

Tomēr cilvēka sejas baltā maska šķita mēnesgaismā mir­dzam, un varu apzvērēt, ka lūpas sakustējās, kā dodamas nedzirdamu ziņu… it kā tur smaidīdams klusi runātu mana tēva gars.

Tad zvērs izslējās stāvus un iebrida ūdenī, pacēlis milzī­gās rokas virs pleciem un turēdams tajās savu mezglainam stumbram līdzīgo ieroci. No ērkšķu zariem veidotie ragi drīz aizķērās pretējā Ierasta kokos, bet pēc dažiem paklu­siem ņurdieniem mēs vairs nedzirdējām skaņu no Urskumuga puses. Tikai apmēram pēc stundas mežā atskanēja ripojošu akmeņu dārdi un šļaksti, tiem ieveloties upē.

Pietauvotais kuģis trokšņaini šūpojās, cīnīdamies starp straumi un nostiepto tauvu. Nopētīju to uzmanīgāk. Tam bija vienkārša, bet eleganta konstrukcija; iegrime bija neliela, tomēr kuģī pietika vietas cilvēkiem divdesmit, kas varētu patverties zem ādas pārklājiem, ja kuģi ar tiem nosegtu laika apstākļu dēļ. Kuģim bija viena, vienkārši uzvilkta bura, lai tas varētu peldēt, vēja dzīts, bet bija ari rupji vei­doti dulli un divi airu pāri gadījumam, ja laiks būtu rāms.

Visvairāk manu uzmanību piesaistīja kuģa priekšgalā un pakaļgalā izgrebtās ērmīgās figūras. Tās manī izraisīja pazīšanas un šausmu tirpas, modinādamas kaut ko no slēp­tām, neapzinātām atmiņām, kuras jau sen biju apspiedis sevī. Platas sejas, šauras acis, bumbuļveida lūpas, neparasti vaibsti savdabīgs mākslas veids, nepazīstami, bet neaiz­mirstami tēli.

Sorthalans izraka bedri ugunskuram un ar savu krama ierīci pielaida uguni sausajai malkai. Viņš izcepa uz iesma divus baložus un vienu meža sloku, tomēr visi šie putni bija pārāk kaulaini, lai apmierinātu kaut vai manu kāri pēc gaļas, nemaz nerunājot par mums visiem trim.

Šoreiz mēs nesākām sarežģīto sazināšanās un nesapra­šanās rituālu. Sorthalans ēda klusēdams un vērodams mani, tomēr šķita, ka viņš vairāk nodevies pats savām domām. Es mēģināju runāt pirmais. Pastiepis roku tai virzienā, kur bija nozudis mitago pirmtēls, es teicu: Urskumugs.

Sorthalans paraustīja plecus. Urshucum.

Gandrīz tādu pašu vārdu bija minējusi Kušara.

Mēģināju vēlreiz. Ar pirkstiem cenzdamies atdarināt kustību, es teicu: Es dzenos pa pēdām uth guerig. Vai jūs viņu pazīstat?

Sorthalans bridi košļāja kumosu un raudzījās mani, tad nolaizīja no pirkstiem putnu taukus. Pēc tam viņš pastiepa roku un ar diviem lipīgiem pirkstiem saspieda kopā manas lūpas.

Lai ko nozīmēja viņa vārdi, žests bija nepārprotams: "Ciet klusu un ēd," un tā es ari darīju.

Sorthalanam, šķiet, varēja būt gadu piecdesmit, viņa seja bija grumbu izvagota, taču mati vēl pavisam melni. Viņa apģērbs bija vienkāršs audekla krekls un ribotas ādas bruņas, kas šķita itin sekmīgi kalpojam savam mērķim. Kājās viņam bija garas bikses, sasietas ar audekla sloksnēm. Apavi bija šūti no ādas. Jāteic, viņš izskatījās diezgan bez­krāsains, jo visi šie apģērba gabali bija vienādā, vienmuļi brūnā tonī. Atšķīrās vienīgi viņa kaklarota, kas bija darināta no dažādu krāsu kauliem. Smalki izstrādāto bruņucepuri viņš bija atstājis kuģī, tomēr neiebilda, kad Kītons atnesa to pie ugunskura un pārlaida pirkstus pāri skaisti atainotajām kara un medību ainām.

Itin drīz Kītonam ienāca prātā, ka sudraba zīmējums bronzā uz šīs bruņucepures varbūt attēlo paša Sorthalana dzīvi. Tas sākās virs pieres daļas kreisajā pusē un itin kā tur­pinādamies aptvēra virsdaļu, pēc tam pārgāja uz laukumu virs smalki izstrādātā vaigu aizsarga. Vēl bija palikusi brīva vieta pāris jauniem gravējumiem.

Zīmējumā bija attēlotas laivas vētrainā jūrā, mežiem apaugusi upes grīva, apmetne, gari, draudīgi stāvi, rēgi un uguns, un, visbeidzot, vientuļš kuģis ar vīrieša stāvu priekšgalā.

Kītons neteica ne vārda, bet varēja redzēt, ka šis meista­rīgais mākslas darbs atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu.

Sorthalans apņēma sev apkārt novilkto apmetni un, šķiet, dzīrās laisties vieglā snaudā. Kītons sabikstīja uguns­kuru un piemeta kvēlošajām oglēm vēl vienu pagali. Vaja­dzēja būt tuvu pusnaktij, un arī mēs mēģinājām likties gulēt.

Tomēr mans miegs bija ļoti saraustīts, un vienubrīd, pašā nakts melnumā, es sadzirdēju Sorthalana balsi, kas kaut ko klusi čukstēja. Atvēris acis, piecēlos sēdus un ieraudzīju, ka viņš apsēdies blakus cieši aizmigušajam Kītonam un uzlicis roku tam uz galvas. Vārdi izklausījās kā dziedošs rituāls. Uguns tik tikko dega, un es piemetu tai malku. Liesmu gaismā ieraudzīju, ka Sorthalana seju vis­caur klāj sviedru lāses. Kītons sagrozījās, bet nepamodās. Paskatījies uz mani, Sorthalans pacēla brīvo roku pie lūpām, un es uzticējos viņam.

Pēc brīža klusie, dziedošie vārdi apklusa. Sorthalans piecēlās kājās, nokratīja apmetni un aizgāja līdz upei, kur noliecās noskalot seju un rokas. Tad viņš notupās zemē, skatīdamies naksnīgajās debesīs, un viņa balss kļuva arvien skaļāka; svešās valodas svelpjošās, aprautās skaņas atbal­sojās tumsā. Kītons pamodās un piecēlās sēdus, berzēdams acis. Kas te notiek?

- Es nezinu.

Kādu brīdi mēs vērojām Sorthalanu, un mūsu neziņa auga. Pastāstīju Harijam Kītonam, ko Sorthalans darījis ar viņu, taču Kītons neizrādīja ne bailes, ne ziņkāri.

- Kas viņš tāds ir? Kītons prātoja.

- Šamanis. Burvis. Zintnieks.

- Tie sakši viņu sauca Freya. Es nodomāju, ka tas ir kāds vikingu dievs vai kaut kas līdzīgs.

- Dievs radās no stipro atmiņām, es prātoju. Varbūt Frejas agrīnā forma ir burvis vai burve.

- Pārāk sarežģīti prātojumi tik agrai stundai, Kītons nožāvādamies teica, un nākamajā brīdi mēs abi pārsteigti satrūkāmies, jo mežā aiz muguras saklausījām troksni. Sorthalans palika turpat, kur bijis, notupies upes malā, bet tagad klusēja.

Mēs ar Kītonu piecēlāmies kājās un ieskatījāmies tumsā. Čaboņa kļuva arvien dzirdamāka, un drīz no meža iznira cilvēka stāvs. Tas bridi vilcinājās un mazliet šūpojās no vienas puses uz otru; ugunskura gaisma tik tikko apspīdēja nācēja augumu.

- Sveiki! atskanēja vīrieša balss, diezgan nedroša un neskaidra. Vārds izklausījās gandrīz kā "Eiki!".

Uzsaucis sveicienu, viņš pienāca tuvāk, un mēs ierau­dzījām jaunu cilvēku. Viņš vēl atradās Sorthalanam līdzi nākušo rēgu un miglaino apveidu joslā, un tie itin kā sku­bināja viņu iet uz priekšu, kaut gan atnācējs pats to lāgā negribēja darīt. Tobrīd es ievēroju vienīgi viņa formastērpu. Protams, tas bija noskrandis un bez bruņojuma, bez mugur­somas un šautenes. Aizsargkrāsas virsjaka pie kakla bija atpogāta. Bikses viņam bija pārāk vaļīgas un ap stilbiem apsietas ar audekla kājautiem. Uz jakas piedurknēm bija redzama viena atsevišķa zīmotne.

Tas bija tik nepārprotams britu armijas kareivis no pirmā pasaules kara gadiem, ka es pirmajā brīdī nespēju ticēt savām acīm. Vidē, kur pierasts redzēt senatnes cil­vēkus ar bruņām un šķēpiem, tik pazīstams un saprotams skats likās pilnīgi neiespējams.

Tad viņš ierunājās vēlreiz, joprojām stomīgā balsī, kurā varēja dzirdēt koknejieša akcentu.

- Vai drīkst nākt pie jums? Šite, zēni, ir nāvīgi auksts!

- Nāc vien, Kītons aicināja.

- Beidzot! priecīgi noteica mūsu nakts viesis un panāca vēl vairākus soļus uz mūsu pusi. Tad es ieraudzīju viņa seju…

To ieraudzīja arī Kītons!

Dzirdēju Hariju Kītonu izdvešam pārsteiguma saucienu. Lūkojos no viena uz otru un spēju tikai pateikt: Ak Dievs!

Kītons atrāvās no sava dubultnieka. Kareivis neko nema­nīja. Ienācis mūsu apmetnē, viņš enerģiski saberzēja rokas. Kad viņš man uzsmaidīja, es mēģināju smaidīt pretī, bet mulsums par sastapšanos ar mana ceļabiedra nepārpro­tamu kopiju droši vien nebija noslēpums.

- Man likās, ka te smaržo pēc cāļa.

- Tas bija balodis. Bet viss apēsts.

Koknejietis paraustīja plecus. Neko darīt. Bet baigi gribas ēst. Nav man nekā, ar ko medīt. Viņš pēc kārtas paskatījās uz mums. Varbūt ir kāds smēķis?

-Diemžēl nav, mēs gandrīz reizē atbildējām. Viņš vēlreiz paraustīja plecus.

- Neko darīt, viņš atkārtoja, tad seja itin kā atplauka.

- Mani sauc Billijs Fremtons. Vai esat noklīduši no savas vienības?

Mēs nosaucām savus vārdus. Fremtons notupās pie ugunskura, kas tagad dega spožās liesmās. Pamanīju, ka mums tuvojas Sorthalans; apmetis loku, viņš nostājās atnācējam aiz muguras. Fremtons, šķiet, šamaņa klātbūtni nemanīja. Viņa zēniskā seja, dzirkstošās acis un gaišo matu vilnis veidoja pilnīgu Harija Kītona jaunības dienu tēlu bez apdeguma rētas.

- Es taisos atpakaļ uz frontes līniju, Fremtons teica.

- Man, redz, ir tāds kā sestais prāts. Jau no zēna gadiem, kad dzīvoju Londonā. Vienreiz apmaldījos Soho, un man bija tikai četri gadi. Un re, ka atradu ceļu uz Mailendu. Laba virziena izjūta. Tā ka ar mani jums būs droši. Turieties kopā ar mani, un jūs nepazudīsiet.

Bet jau to teikdams, viņš rauca pieri un itin kā norai­zējies skatījās uz upes pusi. Nākamajā brīdī viņš pameta skatienu uz mani, un es redzēju viņa acīs itin kā bailes, itin kā paniku un neizpratni.

- Paldies, Billij, es teicu. Mēs ejam uz meža vidieni. Augšā tajā klintī.

- Sauc mani par Kapli. Tā mani sauc visi puikas.

Kītons skaļi iesēcās un nodrebinājis. Abi vīri cieši ieska­tījās viens otrā, un Kītons nočukstēja: Kaplis… Fremtons. Mēs kopā gājām skolā. Bet šis taču nav viņš! Tas bija resns, tumšiem matiem…

-Jā, jā, Kaplis Fremtons, mūsu viesis atsaucās un pasmaidīja. Turieties kopā ar mani, zēni! Gan mēs tiksim atpakaļ frontē. Es tak pazīstu šos mežus kā savu kabatu.

Tātad vēl viens mitago. Kamēr viņš runāja, es vēroju viņa seju. Viņš arvien biežāk skatījās apkārt un šķita kļūs­tam arvien nemierīgāks, viņa iekšējā panika acīm redzami auga. Kaut kas nebija tā, kā vajag, un viņš to saprata. Ja citus mitago var kaut kādā mērā uzskatīt par dabisku meža daļu, Kaplis Fremtons bija nedabisks. Es nojautu, kāpēc, un pačukstēju savu domu Kītonam, bet Kaplis stīvi skatījās ugunskurā un arvien neskanīgāk atkārtoja: Turieties kopā ar mani, zēni!

- Sorthalans radīja viņu no tavas apziņas.

- Kamēr es biju aizmidzis…

Jā. Sorthalanam nebija tādu spēju kā mazajai Kušarai, un tāpēc viņš bija iespiedies Harija Kītona slēptajās atmiņās un tur sameklējis pēc iespējas nesenāku mitago formu. Ar maģijas vai sev piemītošu psihes spēku zintnieks apmēram stundā bija izveidojis šo mitago un atvedis to uz mūsu apmetni. Viņš bija piešķīris tam Kītona vaibstus un devis tam vārdu no skolas gadu atmiņām. Tātad bronzas laikmeta burvis runās ar mums caur Billija Fremtona mitago.

- Es zinu par viņu, Kītons teica. Jā. Tēvs stāstīja. Par viņiem visiem. Viens bija Ierakumu Sems. Un vēl viņš stāstīja par kādu koknejieti, kaprāli to viņš sauca par Ellīgo Hariju. Esot bijis vīrs uz goda. Nogādājis vienu grupu noklīdušu kareivju no Sommas upes Francijā taisni līdz viņu ciemam Skotijā.

- Tik nesena mitago forma… es klusi sacīju. Jutos pār­steigts. Tomēr varēju iedomāties, ka ierakumos pārdzīvotās šausmas un apjukums varbūt palīdzējušas radīt sava veida "cerību mitago", tēlu, kurš spētu pārliecinoši vadīt, dot jaunu spēku un cerību, atjaunot apjukušajos, pārbiedētajos kareivjos drosmi.

Tomēr, paskatoties uz mūsu jauno paziņu, šo steigā radīto varoņtēlu, es redzēju viņā vienīgi apjukumu un neziņu. Viņš bija radīts noteiktam mērķim, un šis mērķis bija valoda, nevis mīts.

Sorthalans piegāja viņam klāt, notupās zemē un viegli uzlika roku uz pleca. Fremtons mazliet sarāvās, tad paskatī­jās uz mani. Viņš priecājas, ka tev bija drosme nākt šurp.

- Kas priecājas? es nesaprašanā jautāju un tad sapratu, kas notiek. Sorthalana lūpas kustējās, taču neizdeva ne skaņu. Viņa mēmās runas laikā Fremtons uzrunāja mani, un viņa koknejieša dialekts šajā senajā stāstā izklausījās pavisam neparasti. Viņš sāka aprakstīt vārdos uz Sortha­lana bruņucepures iegravētos notikumus.

- Viņu sauc Sorthalans, un tas nozīmē "pirmais kuģi­nieks". Sorthalana tautas zemei tuvojās barga vētra. Šī zeme atrodas tālu. Vētru nesa jauna burvība un jauni dievi. Pati zeme atraidīja Sorthalana tautu. Tolaik Sorthalans vēl bija gars, kas mājoja vecā priestera Mithana gurnos. Mithans redzēja nākotnē tumšo mākoni, bet nebija neviena, kas vestu ciltis pāri visai zemei un jūrai uz aizjūras mežai­najām salām. Mithans bija pārāk vecs, lai viņa gari veidotu jaundzimušo sievietes vēderā.

Viņš atrada lielu laukakmeni, virs kura stiepās ūdens izgrauzta vaga. Viņš ielaida savu garu akmenī un novietoja akmeni augstā virsotnē. Akmens auga divus gadus, un tad Mithans nogrūda to lejā no virsotnes. Akmens pāršķēlās, un tā iekšienē saritinājies gulēja mazs bērns. Tā piedzima Sorthalans.

Mithans baroja bērnu ar vienīgi viņam zināmām lauka un meža zālēm. Kad Sorthalans bija izaudzis par vīru, viņš aizgāja no savvaļas un atgriezās pie savām ciltīm, un katrā ciltī izvēlējās noteiktas ģimenes. Katra ģimene uzbūvēja laivu un ar ratiem aizveda laivas pie pelēkās jūras.

Pirmais kuģinieks veda viņus pār jūru un gar salas piekrasti, meklēdams klintīs un tumšajos mežos, un upju grīvās drošu vietu, kur apstāties. Viņš atrada niedrēm apau­gušas purvainas zemes, kur mājoja meža zosis un irbes. Kuģotāji piekļuva zemei pa daudziem kanāliem un drīz atrada dziļāku upi, kas tecēja caur salu, līkumodama starp mežainiem kalniem un stāvām aizām.

Cita aiz citas laivas pietauvojās malā, un ģimenes izkāpa upes krastā, lai tur veidotu savas ciltis. Dažas izdzīvoja, dažas ne. Tas bija ceļojums pasaules tumšajās vietās, daudz briesmīgāks ceļojums, nekā viņi iepriekš būtu spējuši iedo­māties. Zeme bija apdzīvota, un turienieši no savām slēptu­vēm nāca virsū atbraucējiem ar šķēpiem un akmeņiem. Viņi piesauca zemes garus, upes garus un visas dabas kopīgos garus un raidīja tos pretī atbraucējiem. Bet vecais prieste­ris bija labi apmācījis Sorthalanu. Viņš iesūca ļaunos garus savā ķermenī un sāka valdīt pār tiem.

Drīz uz upes palika tikai pirmais kuģinieks, un viņš devās uz ziemeļiem, un zemes gari devās viņam līdzi. Viņš vienmēr kuģo pa upēm un gaida aicinājumu no savām cil­tīm, un viņš vienmēr ir gatavs kopā ar saviem pavadoņiem, šiem senajiem spēkiem, steigties palīgā.

Ar sava starpnieka palīdzību Sorthalans bija mums izstāstījis pats savu leģendu. Tas vairāk par visu liecināja par šī cilvēka spēku. Un tomēr arī viņa spēks bija ierobežots;

viņš nespēja panākt to, ko bija panākusi Kušara. Un šķita, ka ari viņš ir mani gaidījis, tāpat kā shamiga, kā bruņinieks un saksiešu ģimene.

- Kāpēc viņš priecājas, ka esmu atnācis? es jautāju. Tagad bija Fremtona kārta mēmi kustināt lūpas, un pēc brīža viņš sacīja skaļi:

- Ir jāiznīcina Citzemietis. Tas ir svešs radījums. Tas posta meža valstību.

- Man šķiet, ka tu pats esi pietiekami spēcīgs, lai iznīci­nātu jebkuru, es teicu.

Sorthalans pasmaidīja un papurināja galvu, un sekoja atbilde ar koknejieša akcentu:

- Leģenda ir skaidra. Tikai Ciltsbrālis var nogalināt Citzemieti vai arī iet bojā pats. Tikai Ciltsbrālis.

Leģenda ir skaidra? Beidzot biju dzirdējis vārdus, kas apstiprināja manas augošās aizdomas. Es pats esmu kļuvis par leģendas daļu. Kristiāns un viņa brālis, Citzemietis un viņa Ciltsbrālis, darbojas lomās, ko piešķīra mīts varbūt jau kopš laika pirmsākumiem.

- Tu mani gaidīji, es teicu.

- Mana valstība gaidīja, Sorthalans atbildēja. Es neju­tos drošs, ka tu esi Ciltsbrālis, bet redzēju, kādu iespaidu uz tevi atstāja ozola lapa. Sāku vēlēties, kaut tā būtu.

- Es tieku gaidīts. -Jā-

- Lai izpildītu savu leģendas daļu.

- Lai izdarītu to, kas jādara. Lai atbrīvotu mūsu valstību no svešā. Lai atņemtu viņam dzīvību. Lai izbeigtu postīšanu.

- Vai parasts cilvēks var būt tik varens?

Sorthalans iesmējās, bet viņa runātājs palika nopietns

un teica: Citzemietis nav vienkāršs, viņš nav vienkāršs cilvēks. Viņš nav piederīgs…

- Ari es neesmu…

-Bet tu esi Ciltsbrālis. Tu esi svešinieka gaišā puse. Postītāja ir tumšā. Kopš sargātājs tika aizvilināts uz meža malu, svešinieks ir ienācis ļoti dziļi.

- Kāds sargātājs?

- Uršukums. Urshuca bija visvecākie no Citzemiešiem, bet viņi cieši saauga ar šo zemi. Tas Uršukums, kuru tu redzēji, vienmēr tika sargājis ieeju liesmurunātāju ielejā, bet tas tika aizsaukts uz mežmalu. Šajos mežos ir daudz burvestības. Balss aizsauca viņu projām. Sargātājs aizgāja, un valstības vidiene kļuva pieejama. Citzemietis posta šo vidieni. Vienīgi Ciltsbrālis var viņu apturēt.

- Vai arī iet bojā.

Sorthalans uz to neatbildēja. Caururbjošās, pelēkās acis mani uzmanīgi vēroja, it kā joprojām meklētu apstiprinā­jumu tam, ka es esmu īstais cilvēks, kuram lemts izpildīt mīta lomu.

Es jautāju: Bet kā tas var būt, ka Uršukums vienmēr ir sargājis tos… Kā viņš teica? …liesmurunātājus? Mans tēvs taču radīja Uršukumu. No šejienes, un es piesitu sev pie galvas. No savas apziņas. Tāpat kā tu tikko radīji šo cilvēku.

Fremtons nekā neizrādīja, ka būtu sapratis manus nežē­līgos vārdus. Viņš skumīgi vēroja mani, tad atkārtoja zint­nieka teikto: Tavs tēvs tikai izsauca sargātāju. Viss, kas ir šajā valstībā, vienmēr te ir bijis. Uršukums tika izsaukts uz valstībās malu un pārvērsts tāpat, kā to agrāk bija pārvērtis Sions.

Tas man neko neizteica.

- Kas bija Sions?

- Liels valdnieks. Šamanis. Spēka valdnieks. Viņš prata izrīkot gadalaikus tā, lai pavasaris sekotu vasarai un pēc tam vasara sekotu pavasarim. Viņš varēja dot cilvēkiem spēku lidot kā piekūniem. Viņa balss bija tik skaļa, ka aiz­skanēja līdz debesīm.

- Un viņš pārvērta Uršukas?

- Bija desmit mazāki valdnieki, Sorthalans teica. Tie baidījās no Siona spēka pieaugšanas, tāpēc nostājās pret viņu. Bet tie tika sakauti. Sions ar burvības palīdzību pār­vērta tos meža zvēros. Viņš izraidīja tos uz zemi, kur tikko beidzās visgarākā ziema. Tā zeme ir šī vieta, kuru reiz klāja ledus. Ledus izkusa, un meži atgriezās, un Uršukas kļuva par šī meža sargātājiem. Sions tiem tika devis gandrīz nemirstību. Tāpat kā koki, Uršukas auga, bet nevīta. Katrs no tiem devās uz upi vai zemes ieleju un tur uzbūvēja savu pili, lai apsargātu ceļu, kas ved jaunajā mežā. Tie kļuva zemei tuvi, kļuva draugi tiem, kuri ieradās apmesties šajā zemē, medīt un dzīvot no tās.

Uzdevu dabisku jautājumu: Ja Uršukas bija cilvēku draugi, kāpēc šis viens viņu pārstāvis ir tik mežonīgs? Tas vajā manu brāli: arī mani tas neprātodams nogalinātu, ja vien tam izdotos mani noķert.

Sorthalans pamāja ar galvu, un Fremtona lūpas tik tikko kustējās, atkārtojot sava radītāja vārdus:

- Ieradās cilvēki, kuriem līdzi bija liesmurunātāji. Liesmurunātāji spēja pārvaldīt uguni. Tie spēja izsaukt uguni no debesīm. Tie varēja izstiept pirkstus pret austrumiem, un austrumos izplatījās liesmas. Tie varēja iespļaut ugunī, un tā pārtapa kvēlošās oglēs.

Liesmurunātāji atnāca un sāka dedzināt mežus. Uršu­kas par to ļoti saniknojās.

Saruna uz brīdi pārtrūka, jo Sorthalans piecēlās kājās, aizgriezās un nakts tumsā ar iespaidīgu strūklu nolaida ūdeni.

Tonakt, kad ieradās Kristiāns, viņam arī līdzi bija cil­vēki, kas pārvaldīja uguni, nočukstēja Kītons. Ari es tos nebiju aizmirsis. Biju nosaucis tos par neolīta pārstāvjiem. Tie izskatījās paši primitīvākie no Kristiāna pavadoņiem, bet tiem acīmredzot piemita psihiskas spējas pārvaldīt uguni un liesmas.

Varēju labi iztēloties konkrēto vēsturisko pamatu, no kura izveidojušās leģendas par Urskumugu un liesmurunātājiem. Gara acīm redzēju laiku, kad strauji atkāpās un bei­dzās ledus laikmets. Ledus bija izveidojies līdz pat Anglijas vidienei. Vairākus gadsimtus, kamēr tas atkāpās, klimats saglabājās auksts, ielejās pletās viltīgi purvāji, kalnu nogā­zes bija kailas un sasalušas. Pamazām radās priedes, mūs­dienu lielb Bavārijas mežu priekšteces. Tad sāka iesakņoties pirmie lapu koki gobas, vilkābeles, lazdas, vēlāk liepas, ozoli un oši, atstumdami mūžzaļos mežus uz ziemeļiem un veidodami blīvo, zaļo lapukoku mežu, kas daļēji saglabājies līdz pat mūsu dienām.

Tumšajā, tukšajā telpā zem zaļo lapotņu jumta skraidīja vilki, lāči un kuiļi, klajumos un ielejās ganījās brieži, kas, plūkdami zāli, reizumis uzkāpa augstajās kalnu mugurās, kur mežs bija retāks un krāšņus pudurus veidoja vilkābeles un kazenāji.

Bet lapu mežos, kas pletās arvien tālāk uz aukstajiem ziemeļu apgabaliem, atgriezās cilvēki. Un tie sāka mežus izcirst. Tie izmantoja uguni. Bija vajadzīga liela prasme, lai iekurtu uguni, kontrolētu to un izveidotu klajumu apmet­nei. Un vēl jo lielāka prasme bija vajadzīga, lai turētos pretī meža tieksmei atjaunoties un atkal pārņemt iekarotās platības.

Notika sīva cīņa par saglabāšanos, izdzīvošanu. Mežs izmisīgi pretojās un centās paturēt noteicošo lomu uz zemes. Cilvēks un uguns apņēmīgi rīkojās, lai to nepieļautu. Šī pirmatnējā meža dzīvnieki kļuva par tumšajiem spār­niem, tumsas dieviem; pašu mežu sāka uzlūkot par dzīvu, just un rīkoties spējīgu būtni, kas rada rēgus un garus un raida tos pret vārgajiem cilvēku dzimuma iekarotājiem. Stāsti par Urskumugu, meža sargātāju, bija savijušies ar bailēm no svešiniekiem, jauniem iekarotājiem, kuri runā citās valodās un nes līdzi citas prasmes.

Nepiederošie.

Un vēlāk cilvēki, kuri bija izmantojuši uguni, laika gaitā tika uzlūkoti gandrīz par dievībām, par "liesmurunātājiem".

- Kā beidzas leģenda par Nepiederošo? es jautāju Sorthalanam, kad viņš atkal apsēdās pie ugunskura. Zint­nieks paraustīja plecus ļoti mūsdienīgs žests! un savilka apmetni ciešāk, sasiedams priekšpusē rupjās auklas. Viņš izskatījās noguris.

- Katrs Citzemietis ir citādāks, viņš atbildēja. Cilts­brālis stāsies tam pretī. Iznākums nav pasakāms. Ne jau pārliecība par veiksmi liek mums priecāties par tavu iera­šanos šai valstībā. Tā ir cerība uz veiksmi, kas mūs spārno. Bez tevis šī valstība novītīs kā noplūkta puķe.

- Nu tad pastāsti man par meiteni, es teicu. Sorthalans patiešām izskatījās ļoti noguris. Arī Kītons nemierīgi grozījās un žāvājās. Vienīgi kareivis šķita spirgts un modrs, taču viņa skatiens bija pievērsts kaut kam tālumā un acis pauda vienīgi šamaņa domas un gribu.

- Par kuru meiteni?

- Par Gvivenetu.

Sorthalans atkal paraustīja plecus un papurināja galvu. Vārdam nav nozīmes.

Kā Gvivenetu bija saukusi Kuš ara? Mēģināju meklēt piezīmēs.

Bet Sorthalans atkal papurināja galvu.

- Meitene, kas radīta no naidā dzimušas mīlestības, mēģināju paskaidrot, un šoreiz zintnieks saprata.

Paliecies uz manu pusi, viņš uzlika roku man uz ceļgala un kaut ko skaļi sacīja savā valodā, jautājoši lūkodamies uz mani. Tad, itin kā atcerējies, viņš pagrieza galvu uz kareivja pusi, un tā tukšais skatiens atdzīvojās.

- Meitene ir kopā ar Citzemieti.

- Es zinu, atbildēju un piemetināju: Tāpēc es viņam sekoju. Man meitene jādabū atpakaļ.

- Meitene ar viņu ir laimīga.

- Nav vis!

- Meitene pieder viņam.

- Nav taisnība. Viņš man to nolaupīja…

Sorthalans izskatījās pārsteigts un izbrīnījies. Es turpi­nāju: Viņš man to nolaupīja, un man tā jādabū atpakaļ.

- Ārpus šis valstības viņas dzīve nav iespējama.

- Es domāju, ka ir iespējama. Dzīve kopā ar mani. Viņa pati izvēlējās tādu dzīvi, bet Kristiāns rīkojās pret viņas gribu. Es negribu piesavināties viņu kā īpašumu. Es vien­kārši viņu mīlu. Un viņa mīl mani, par to es nešaubos. Pie­liecos viņam tuvāk. Vai tu zini viņas dzīvesstāstu?

Sorthalans aizgriezās un iegrima dziļās domās; manas ziņas viņu bija satraukušas.

Es neatlaidos: Viņu izaudzināja tēva draugi. Viņa apguva meža prasmes un gudrības, iemācījās lietot iero­čus. Vai es pareizi stāstu? Tā viņa auga, līdz izauga par sievieti, un visu šo laiku viņu apsargāja Nakts Mednieki. Tad viņa pirmoreiz iemīlējās, un Nakts Mednieki aizveda viņu atpakaļ uz viņas tēva zemi, ielejā, kur viņš bija apglabāts. Tik daudz es zinu. Meitenes tēva gars savienoja viņu ar Ragaino dievu. Tik daudz es zinu. Bet kas notika pēc tam? Kas notika ar to, kuru viņa mīlēja?

Viņa pirmoreiz iedegās mīlestībā pret kāda cilts vadoņa dēlu, kurš bija pilns apņēmības saukt viņu par savu. Dienas­grāmatas vārdi skaidri rindojās manā atmiņā. Bet varbūt šis leģendas variants ir pārāk nesens, lai Sorthalans pazītu tā detaļas?

Sorthalans negaidīti strauji pagriezās pret mani, un acis viņam kvēloja; man šķita, ka aiz kuplās bārdas slēpjas smaids. Varēja redzēt, ka viņš ir ļoti satraukts. Nekas nav noticis, līdz tas notiek, viņš caur Fremtonu teica. Es nebiju sapratis meitenes lomu. Tagad es saprotu. Tavs uzde­vums ir vieglāks, Ciltsbrāli!

- Kādā veidā?

- Viņas dēļ, Sorthalans atbildēja. Viņa ir bijusi Citzemieša varā, bet tagad viņa atrodas aiz upes. Viņa nepaliks pie Citzemieša. Viņa radīs spēku izbēgt…

- Un atgriezties meža malā!

- Nē, Sorthalans papurināja galvu, kamēr Fremtons izrunāja vārdus. Viņa dosies uz ieleju. Viņa dosies pie baltā akmens, kur apglabāts viņas tēvs. Viņa zinās, ka tas ir vienīgais ceļš, kā tikt brīvai.

- Bet viņa nezinās, kā tur nokļūt! Tēva dienasgrāmatā bija pieminētas Gvivenetas skumjas par to, ka viņa nespēj atrast ieleju, kura elpo.

- Viņa steigsies uz uguns pusi, Sorthalans teica. Ieleja ved uz to vietu, kur deg uguns. Uzticies man, Ciltsbrāli! Tikusi pāri upei, viņa ir tuvāk savam tēvam nekā jebkad agrāk. Viņa atradīs ceļu. Tev jābūt tur, lai viņu sagai­dītu un stātos pretī viņas vajātājam!

- Bet kas notika pēc šīs sastapšanās? Stāstos tam jābūt pateiktam!…

Sorthalans iesmējās un, satvēris mani aiz pleciem, viegli sapurināja. Nākotnē tajos būs pateikts viss. Pagaidām stāstam nav beigu.

Stāvēju un apjucis klusēju. Harijs KItons itin kā neticīgi grozīja galvu. Tad Sorthalanam ienāca prātā vēl kaut kas. Viņa skatiens aizslīdēja tālumā, un viņš atslābināja savu spēcīgo tvērienu. Fremtons atkārtoja viņa vārdus: Bet trijiem, kuri seko, vajadzēs atkāpties.

- Trijiem, kuri seko?

- Citzemietis, postīdams šo valstību, sapulcināja ap sevi vīru pulku. Arī Ciltsbrālim ir savi vīri. Bet, ja meitene dodas uz ieleju, tad tu varēsi satikties ar viņu labākā veidā, un šiem trijiem uz laiku vajadzēs atkāpties. .

Viņš pagāja man garām un raidīja saucienu tumsā. Kītons piecēlās kājās ar raižpilnu mulsuma izteiksmi sejā. Sorthalans teica vārdus savā valodā, un mums apkārt kā spilgts, mirguļojošs plīvurs savilkās dīvaino rēgu loks.

No nakts tumsas iznāca trīs stāvi, un tos apspīdēja rēgu izstarotā gaisma. Tie tuvojās nedrošā solī. Pirmais nāca rojālists, pēc tam bruņinieks. Aiz viņiem, turēdams gar sāniem zobenu un vairogu, soļoja līķim līdzīgais vīrs no kapa zem lielā akmens. Viņš turējās atstatu no pirmajiem diviem un izskatījās pēc spokainas mīta parādības, ko radī­jušas drīzāk šausmas nekā cerība.

- Tu viņus atkal satiksi citreiz, Sorthalans man teica. Manī uzbangoja izbrīns, ka neesmu pat dzirdējis viņus kāpjam lejā pa klints nogāzi. Taču sajūta, ka mums seko, bija saglabājusies visu laiku, un to bija radījušas nevis aklas bailes, bet gan skaidra apzināšanās.

Nezinu, kāda saruna norisinājās starp šamani un karotā­jiem, bet šie trīs vīri, kuri varbūt citā stāstā būtu nākuši man līdzi, iegāja atpakaļ meža tumsā un pazuda no mūsu skatiena.

Mitago tēlā, kurš sēdēja mums līdzās, uz īsu bridi atgriezās Billija Fremtona apziņa. Kareivja Fremtona apziņa. Kareivja acis mazliet iemirdzējās, un viņš pasmaidīja.

- Derētu drusku nosnausties, zēni. Rit priekšā garš ceļš, kamēr tiksim līdz līnijai. Jāpaguļ, lai ir spēks kaulos.

- Vai tu varēsi aizvest mūs uz vidieni? KItons jautāja savam dubultniekam. Vai pratīsi atrast ieleju ar balto akmeni?

Likās, Fremtons ir pilnīgā nesaprašanā.

- Nu, pie velna! Ko tu tur mels, veco zēn? Būšu ļoti priecīgs, ja tikšu līdz ierakumiem un dabūšu vienu kārtīgu šķīvi ar vēršgaļas konserviem…

Taču runādams viņš rauca pieri, drebēja un skatījās apkārt. Neziņa un satraukums pārņēma viņu arvien vairāk, un viņš sāka mežonīgi trīcēt. Kaut kas nav labi… viņš nočukstēja, skatīdamies uz mums.

- Kas nav labi? es jautāju.

- Visa šī vieta… Man šķiet, ka es sapņoju. Nedzirdu šāvienus. Kaut kā nejūtos labi. Viņš saberzēja vaigus un zodu ar pirkstiem, kā mēdz darīt nosalis cilvēks, lai pastip­rinātu asinsriti. Te kaut kas nav kārtībā, viņš vēlreiz noteica un paskatījās uz naksnīgajām debesīm un vēja šūpotajām lapotnēm virs galvas. Man šķita, ka viņa acīs iemirdzas asaras. Tad viņš atkal pasmaidīja. Varbūt man sev jāiekniebj. Varbūt es sapņoju. Droši vien drīz pamodīšos. Nu skaidrs! Pamodīšos, un viss būs atkal kārtībā.

To teicis, viņš pavilka uz savu pusi Sorthalana apmetni un, kā bērns saritinājies šamanim blakus, drīz aizmiga.

Arī man izdevās kādu laiciņu pagulēt. Šķiet, Kītonam tāpat. Neilgi pirms rītausmas mēs abi piepeši pamodāmies. Pirmā bālā gaisma jau atsedza skatienam upi.

Mūs bija pamodinājis attāls, spalgs šāviena troksnis.

Sorthalans, apmetnī ietinies, vēroja mūs mazliet pie­miegtām acīm, kuru skropstās vīdēja rasas mitrums. Viņa seja bija rāma un neizteiksmīga. Billijs Fremtons nekur nebija redzams.

- Kaut kur šāva, Kītons teica.

-Jā, es dzirdēju.

- Mana pistole…

Apskatījām vietu, kur mums bija uzbrukuši vanagi, tad nometām savus rupjos apmetņus. Nosaluši, cietajā guļvietā nospiestiem sāniem, mēs metāmies skriet uz upes pusi.

Kītons to ieraudzīja pirmais un pasauca mani. Apstāju­šies pie koka, skatījāmies uz viņa pistoli, kas bija pakārta tieva zara galā. Viegli pieskāries ierocim, Kītons paostīja stobru un pārliecinājās, ka šaujamais tikko ir lietots.

- Viņš iekārtojis to tā, lai pistole neaizietu līdzi upē, Kītons teica. Pagriezāmies un lūkojāmies tekošajā ūdenī, taču nekur neredzējām ne asiņu pēdas, ne pašu kareivi.

- Viņš zināja, Kītons teica. Zināja, kas viņš ir. Zināja, ka viņa dzīve nav īsta. Un izbeidza to ar pašcieņu.

Varbūt es sapņoju. Nu skaidrs! Pamodīšos, un viss būs atkal kārtībā.

Nezinu, kāpēc, bet labu bridi jutos bezgala skumjš un nomākts, turldāt mani pārņēma neprātīgs niknums uz Sorthalanu, kurš, manuprāt, bija radījis cilvēcisku būtni tikai tāpēc, lai to izmantotu un aizsviestu. Protams, īstenībā jau Billijs Fremtons bija tikpat nereāla būtne kā šie rēgi, kas peldēja koku lapotnēs ap mūsu naktsmītni.