Mitago mežs

IELEJA

Mums tomēr nebija laika ilgi sērot par Fremtona nāvi. Kad atgriezāmies apmetnē, Sorthalans jau bija saritinājis izklātās ādas un devies uz savu nelielo kuģi, lai sagatavotos prombraukšanai.

Pacēlu savu mugursomu un šķēpu un pamāju kuģinie­kam atvadu sveicienu, ar pūlēm pasmaidīdams.

Bet tad kāda roka mani pastūma uz priekšu, un es aizstreipuļoju uz upes pusi. Arī ICītons tāpat tika pagrūsts kuģa virzienā, un Sorthalans mums kaut ko uzsauca, ar zīmēm rādīdams, lai mēs kāpjam kuģī.

Rēgi ap mums riņķoja kā nemitīgs vējš, un biežie pirk­stu pieskārieni sejai un kaklam bija reizē kaitinoši un nomierinoši. Sorthalans pastiepa roku, lai palīdzētu mums iekāpt, un mēs klupdami apmetāmies kuģa vidū uz rupji tēstiem sēdekļiem. Arī kuģa iekšpuse viscaur bija klāta ar uzkrāsotām, izgrebtām vai vienkārši ieskrāpētām sejām un zīmēm varbūt tās stāstīja par ģimenēm, kuras toreiz devās ceļā kopā ar pirmo kuģinieku. No kuģa priekšgala mums pretī lūkojās lāča seja savaikstīta, ar savādi slīpām acīm un diviem resniem ragiem; kopskats lika domāt drīzāk par kādu jauktu dievības tēlu, nevis par parastu lāci.

Piepeši bura, skaļi noplandīdamās, attinās vaļā. Sort­halans apstaigāja kuģi, nostiprinādams takelāžu. Kuģis vienreiz sašūpojās, tad izslīdēja upes vidū, apgriezās apkārt un sāka peldēt projām pa straumei. Bura piepūtās un izstie­pās, virves čīkstēja un krakstēja, un kuģis spēcīgi nosvērās uz sāniem. Sorthalans stāvēja pie garenās stūres, ietinies apmetnī, un viņa skatiens tagad bija pievērsts aizai, kas priekšā kļuva arvien dziļāka. No ūdens virsmas mums uzšļācās sīku lāsīšu šalts, atvēsinādama mūs no galvas līdz kājām. Saule vēl bija pie paša apvāršņa, un stāvās ldintis meta garu, tumšu ēnu pāri krāčainajai upei. Rēgi peldēja gar krasta kokiem un pār upi mūsu priekšā, un sīkie vilnīši vizēja spokainas gaismas atspīdumos.

Pēc Sorthalana norādījuma mēs ar Kītonu iekārtojāmies dažādās vietās pie takelāžas. Drīz iemācījāmies, kā nostiept stingrāk vai palaist vaļīgāk buru, lai pilnvērtīgi izmantotu rīta vējus. Upe vijās un līkumoja caur aizu. Mēs traucā­mies uz priekšu pa ūdensceļu ātrāk, nekā spētu skrejošs cilvēks.

Kļuva vēsāks, un es biju priecīgs par savu lietus apmetni. Ainava ap mums liecināja par pakāpenisku gadalaiku maiņu vispirms lapotnes kļuva tumšākas, tad skrajākas. Drūmajā, šķietami bezgalīgajā aizā iestājās auksts, vēls rudens. Klinšu virsotnes bija tik augstu, ka uz tām gandrīz neko vairs nevarēja saskatīt, tomēr brīžiem, samiedzis acis pret spilgtajām debesīm, augšā manīju kādu kustību. Pare­tam aiz muguras upē smagi un skaļi ievēlās kāds milzīgs klinšakmens, spēcīgi sašūpodams kuģi. Sorthalans tikai pasmīnēja un paraustīja plecus.

Šķita, ka kuģi arvien ātrāk uz priekšu rauj spēcīga straume. Lidojām pāri krācēm; Sorthalans prasmīgi dar­bojās ar stūri, un mēs ar Kītonu, dullos iekrampējušies, centāmies noturēties savā vietā. Vienreiz piebraucām bīs­tami tuvu aizas sienai, un tikai prasmīga apiešanās ar buru paglāba mūs no nelaimes.

Sorthalans, šķiet, nemaz neuztraucās. Viņa rēgainie pavadoņi tagad drūzmējās virs mums un aiz mums tumši un draudīgi, un tikai retumis no tiem izšāvās līkumota gaismas svītra, kas uzvijās augšup un pazuda rudenīgajā mežā virs kraujas.

Kurp mēs braucam? Par atbildi uz šo jautājumu Sortha­lans ikreiz tikai pastiepa pirkstu uz augšu, pretī plakankal­nei upes vidienes pusē.

Izpeldējām saulē, un upe iemirdzējās žilbinošā, spožā zeltā. Rēgi drūzmējās mums priekšā, veidodami drūmu aizsegu, kuram cauri spiedās blāvi saules stari. Atkal nonā­kuši ēnā, izdvesām pārsteiguma saucienu, jo ieraudzījām priekšā milzīgu akmens cietoksni, kas slējās pašā ūdens malā un pilnīgi saplūda ar klints sienu labajā pusē. Skats patiesi bija iespaidīgs: torņi, tornīši, roboti mūri, kas itin kā paši kāpa augšup pa klinti. Sorthalans novirzīja kuģi uz upes pretējo pusi un skubināja mūs paslēpt galvu tā iekš­pusē. Drīz vien sapratu, kāpēc. Pret kuģi un ūdeni mūsu tuvumā triecās vesela bultu krusa.

Kad bijām tikuši drošā attālumā, Sorthalans man lika izvilkt īsās koka šautras no kuģa korpusa, un tas bija grū­tāk, nekā varētu likties.

Aizas malās redzējām vēl citus neparastus skatus, un pats interesantākais bija milzīgs, aprūsējis metāla veido­jums, kas pēc formas atgādināja cilvēku.

-Talojs! Kītons izdvesa, kad mēs strauji traucāmies tam garām, burai skaļi plandoties vējā. Simt vai vairāk pēdu augstais milzis bija sadauzīts pret klintīm un daļēji pazudis kokos. Viena roka tam bija izstiepta pāri upei, un, brauk­dami caur milzīgās plaukstas ēnu, mēs nevilšus gaidījām, ka tā teju teju nolaidīsies lejup, lai mūs sagrābtu. Taču šis Talojs bija nedzīvs, un skumīgā, aklā seja drīz palika mums aizmugurē.

Manī uzbangoja mokošas bažas, un es atkārtoti jautāju angļu valodā: Pie joda, Sorthalan, kurp mēs īsti brau­cam?

Tagad Kristiāns jau atrodas no mums daudz jūdžu, daudz dienu attālumā!

Izskatījās, ka upe met līkumu ap plakankalni. Arī mēs bijām nobraukuši daudzas jūdzes, un diena gandrīz bija galā. Sorthalans spēji piebrauca krastā, pietauvoja kuģi un iekārtoja apmetni. Vakars bija auksts un ļoti vējains. Satupušies ap ugunskuru, mēs vairākas stundas nosēdējām klusēdami un tikai pēc tam laidāmies guļus.

Arī nākamajā dienā turpinājās tāds pats biedējošs ceļo­jums pāri akmeņainiem sēkļiem un nebeidzamām krācēm, apkārt virpuļojošiem atvariem, no kuriem mums pretī šāvās neticami lielas zivis sudrabotām mugurām.

Un vēl viena diena uz upes, vēl viena diena, vērojot drupas, dažādus apveidus un primitīvas darbošanās zīmes uz tuvējām klintīm. Reiz pabraucām garām alu iemītnieku apmetnei. Ķeburainie koki bija nocirsti, atsedzot klints virsmu, un reibinoši augstajā sienā bija izraktas un izvei­dotas gandrīz divdesmit alas. Kad braucām tām garām, lejup lūkojās ziņkāras sejas, taču vairāk nekas nebija saska­tāms.

Trešajā dienā Sorthalans ar prieka saucienu izstiepa roku uz priekšu. Paskatījos pāri kuģa malai, spilgtajā saulē piemiedzis acis, un redzēju, ka upei pāri stiepjas augsts, apdrupis tilts, kas savieno abu krastu klinšu virsotnes.

Sorthalans pievirzīja kuģi krastam vidienes pusē, satina buru un ļāva, lai nelielais kuģis peld pa straumi, līdz tas nonāca otrā augstās akmens būves pusē. Mums pārslīdēja liela, plaša ēna. Tilta milzu apmēri lika bijībā aizturēt elpu. Uz tā malām bija iegrebti dzīvnieku apveidi un ērmīgas sejas. Balsta stabus veidoja pati klints. Tilts acīm redzami drupa un ira, un tieši tobrīd, kad kāpām krastā, kāds mil­zīgs, par mani divreiz lielāks akmens atdalījās no augs­tās velves virs mums un pēc mēmā, baisā lejupkritiena pazuda ūdenī ar tādu šļakstu, ka samērcēja mums visiem apģērbu.

Gandrīz tūdaļ pat sākām kāpt augšup. Izrādījās, ka šķie­tami grūtais ceļš ir daudz vieglāks, nekā es biju gaidījis, jo klints sienā bija daudz rupji tēstu atbalsta stabiņu rokām un kājām. Sorthalana gaistošie, mainīgie pavadoņi nemitīgi vijās mums apkārt, un es aptvēru, ka tie mums īstenībā palīdz, jo mugursoma un šķēps piepeši likās vieglāki nekā iepriekš.

Tad spēji atjaunojās mugursomas sākotnējais svars. Arī Kītons pārsteigts nosēcās. Viņš riskantā pozā atradās uz stāva stabiņa trīssimt jardu virs upes vai pat augstāk, un neredzamie palīgi piepeši bija atkāpušies. Sorthalans rāpās tālāk, kaut ko mums saukdams savā svešajā valodā.

Uzdrīkstējos pamest īsu skatienu lejup. Kuģis izskatījās tik sīciņš un upe tik tāla, ka man iekšās viss sagriezās, un es skaļi ievaidējos.

-Turies! Kītons uzsauca, un es paskatījos augšup, smeldamies sparu viņa zobgalīgajā smīnā.

- Viņi mums visu laiku palīdzēja, es novilku, rāpda­mies viņam pakaļ.

- Droši vien piesaistīti kuģim, Kītons atsaucās. Var pārvietoties tikai noteiktā attālumā. Tas nekas. Gandrīz esam galā. Vēl tikai kāda pusjūdze…

Pēdējos simt jardus mēs rāpāmies pa tilta vertikālo daļu. Vējš brāzmoja apkārt, un man šķita, ka mugursomu rausta svešas rokas, cenzdamās nošķirt mani no stāvās būves. Pārrāpāmies pāri vienai no ērmīgajām sejām, izman­todami tās nāsis, acis un lūpas par kāpiena balstiem. Bei­dzot sajutu, ka Sorthalana spēcīgās rokas satver manējās un palīdz uzrāpties drošībā.

Enerģiskā solī devāmies uz plakankalnes pusi, pārgā­jām pāri pussagruvušā tilta galam un izgājām cauri koku pudurim aiz tā. Ceļš veda pa slīpu nogāzi augšup, pēc tam lejup, un beidzot mēs nokļuvām akmeņainā pakalnā, no kura varējām pārredzēt plašo ziemas ainavu vidienes valstībā.

Kļuva skaidrs, ka tālāk par šo vietu Sorthalans mums līdzi nenāks. Viņa leģenda, viņa mērķis saistīja viņu pie upes. Mūsu grūtajā brīdī viņš bija ieradies palīgā un tagad turklāt vēl parādījis man ceļu pie Gvivenetas īsāko ceļu.

Sameklējis kailu klints laukumu, viņš ar asu akmeni ieskrāpēja tajā karti, kura man jāpatur prātā. Tālumā pie apvāršņa tik tikko bija redzamas divas vienādas, sniegotas kalnu virsotnes. Tās viņš uzzīmēja uz klints, starp tām attē­loja ieleju un tajā ieskrāpēja stāvo kapakmeni. Viņš parā­dīja, kā ieleja stiepjas līdz mežam, kurš robežojas ar daļu no lielās liesmu sienas. Dūmi no šejienes nebija saskatāmi lielā attāluma dēļ. Pēc tam Sorthalans atzīmēja ceļu, pa kuru tikām atbraukuši šurp. Mēs atradāmies tuvāk ielejai nekā tā vieta, kur Kristiāns bija šķērsojis upi. Ja Gviveneta tiešām izbēgs no brāļa gūsta un, iedomas vai instinkta vadīta, skries uz ieleju, kur atrodas viņas tēva kaps, tad Kristiānam paredzams vēl vairāku dienu ceļojums.

Mēs atradāmies tuvāk akmenim nekā viņš.

Sorthalana pēdējais žests bija ļoti interesants. Viņš izvilka manu akmens šķēpu, kuru biju iestiprinājis mugur­somā, un uz kāta apmēram divu pēdu attālumā no asmens uzzīmēja aci. Acī viņš ieskrāpēja rūnu zīmi, kas atgādināja apvērstu "V" ar izlocītu ķeburu vienā kāša galā. Tad viņš nostājās starp mums abiem, uzlika roku katram uz pleca un saudzīgi pastūma uz ziemas zemes pusi.

Pametis pēdējo skatienu uz zintnieku, es redzēju, ka viņš tup uz kailā akmens un cieši lūkojas tālumā. Pamāju ar roku, un viņš atbildēja ar to pašu, tad piecēlās un, doda­mies atpakaļ uz tilta pusi, pazuda kokos aiz akmeņainā pakalna.

"Esmu sajaucis laika skaitīšanu, tāpēc šī ir X. diena. Aukstums kļūst arvien niknāks.

Abi baidāmies, ka nebūsim pietiekami nodrošinājušies ar nepieciešamo īsti aukstam laikam. Pēdējās četrās dienās divreiz sniga sniegs. Abas reizes tās bija tikai sīkas pārslas, kas riņķoja gar kailo koku zariem un pat īsti nenokrita zemē. Tomēr tas ir draudīgs priekšvēstnesis. No augstākas vietas, kur mežs ir retāks, kalni izskatās nemīlīgi un drūmi. Protams, mēs tiem pamazām tuvojamies, tomēr dienas skrien, un mēs it kā nekur īsti neesam tikuši.

Stīvens kļūst arvien nervozāks. Brīžiem drūmi klusē, brīžiem nikni kliedz un vaino Sorthalanu par šo, pēc viņa domām, bezgalīgo kavēšanos. Viņš kļūst ļoti savāds. Un izskatā arvien līdzīgāks brālim. īsu brīdi dārzā redzēju K., un, kaut gan S. ir jaunāks, arī viņam tagad ir savēlušies mati un bieza bārda. Un iedams viņš tāpat šūpojas no vienas puses uz otru. Viņš apbrīnojami veikli rīkojas ar zobenu un šķēpu, turpretī man ne šķēps, ne naži nepavisam neklausa. No pistoles varu izšaut vēl septiņas reizes.

Man no savas puses šķiet ārkārtīgi aizraujoši tas, ka Stīvens pats ir kļuvis par mīta varoni. Viņš ir mitago val­stības mitago. Kad viņš nogalinās K., ainava pavērsīsies uz pretējo pusi. Un, tā kā es eju kopā ar viņu, acīmredzot ari pats esmu daļa no mīta. Vai kādreiz tiks stāstītas leģendas par Ciltsbrāli un viņa ceļabiedru, rētaino Kī vai Kītiņu (kas zina, kā šis vārds tiks sagrozīts)? Par Kī, kurš kādreiz spē­jis lidot debesīs, bet tagad pavada Ciltsbrāli ceļojumā pa svešādām zemēm, kāpj augšā pa milzu tiltu un stājas pretī dīvainiem nezvēriem? Ja mēs patiešām kļūstam par leģen­dām dažādu vēsturisku posmu tautām, kas izkliedētas pa visu šo valstību… ko tas īsti nozīmētu? Vai to, ka patiešām esam kļuvuši par reālu vēstures daļu? Vai reālajai pasau­lei būs sagrozīti stāsti par mani un Stīvenu un par mūsu gājienu pret Nepiederošo, lai atriebtu meitenes nolaupī­šanu? Es pietiekami labi neatceros folkloru, bet aizraujoša ir doma, ka varbūt nostāsti piemēram, par Arturu un viņa bruņiniekiem (sers K.??) ir apdarināti varianti tam, ko mēs darām pašlaik!

Vārdi mainās līdzi laikam un kultūras periodam. Peregu, Peredurs, Pērsivals? Un Urskumugs viņu sauc ari par Uršukumu. Esmu daudz domājis par saraustītajiem leģen­das fragmentiem, kuri saistīti ar Urskumugu. Izraidīts kaut kur uz ļoti tālu zemi, bet šī zeme bijusi Anglija, turklāt Anglija pašās ledus laikmeta beigās. Kas viņu tur aizsūtīja? Un no kurienes? Domāju ari par Spēka valdnieku, kurš spē­jis grozīt laiku un kura vārdi atbalsojušies zvaigznēs. Sions. Valdnieks Sions. Domāju par vārdiem, nosaukumiem, kas pa pusei jau aizmirsti. Ursh Earth? Zeme? Sion Science? Zinātne? Zemes cilvēki, kurus izraidījusi Zinātne?

Varbūt paši senākie tautas varoņi un leģendu tēli nenāk no pagātnes, bet no…

Iedomas! Vienkārši iztēles kaprīzes. Lūk, manī atkal runā prāta cilvēks. Es atrodos simtiem jūdžu dziļi valstībā, kura pastāv ārpus normāliem laika un telpas likumiem, bet esmu pieradis uzlūkot dīvaino par normālo.

Un tomēr joprojām nespēju pieņemt to, kas man liekas nenormāls.

Interesanti tomēr, kas notika ar Ciltsbrāļa draugu? Ko leģenda stāsta par uzticamo Kī? Un kas notiks ar mani, ja es neatradīšu avatāru?"

* * *

Mūs sāka mocīt izsalkums. Mežs bija drūmi vientulīgs un šķita neapdzīvots. Gadījās redzēt meža putnus, taču nebija iespēju tos nomedīt. Bridām pār strautiem un metām līkumus ap nelieliem ezeriem, bet, ja tajos mājoja zivis, tad tās prata veiksmīgi paslēpties no mūsu skatiena. Reiz, pamanījis nelielu briedi, uzsaucu Kītonam, lai viņš padod man pistoli, bet viņš atteicās, un mirkļa apjukumā es ļāvu zvēram aizbēgt, kaut ari bridi mēģināju dzīties tam pakaļ un pat no visa spēka metu savu šķēpu.

Kītons bija kļuvis māņticīgs. Dažu pēdējo dienu laikā viņš nez kā bija pamanījies pazaudēt gandrīz visas lodes un saglabājis tikai septiņas. Tās viņš sargāja kā savu acuraugu. Reiz pamanīju viņu tās pētām. Uz vienas viņš bija atzīmējis savus iniciāļus.

- Šī ir manējā, viņš teica, bet viena no pārējām…

- Kas ir ar vienu no pārējām?

Viņš palūkojās manī ar tramīgu skatienu iekritušajās acīs.

- Mēs nevaram no šīs valstības tikai ņemt un neko nedot pretī, viņš teica.

- Viena no šīm pieder Medniekam. Viena ir viņa lode, un viņš iznīcinās kaut ko ļoti dārgu, ja es to izlietošu nevietā.

Varbūt Kītons domāja pat Jagadas leģendu? Nezinu. Taču pistoli viņš vairs nelietoja. Mēs no šīs valstības esot ņēmuši pārāk daudz. Esot pienācis laiks atlīdzināt par savu guvumu.

-Tātad tu liksi mums badoties, es dusmīgi teicu, turklāt kaut kādas muļķīgas iedomas pēc!

Viņa elpa salti garoja, un uz plānajām ūsām veidojās mitras lāsītes. Apdeguma rēta uz zoda un vaiga bija pavi­sam bāla. Badoties nevajadzēs, viņš klusi teica. Pa ceļam būs apdzīvotas vietas. Sorthalans mums parādīja.

Saspringti un pikti mēs stāvējām saltajā mežā un skatī­jāmies, kā no pelēkajām debesīm krīt vieglas sniega pārslas.

- Es pirms brīža jutu dūmu smaržu, viņš piepeši teica. -Mēs nevaram būt tālu.

- Nu paskatīsimies! es atbildēju un, pagājis viņam garām, enerģiski devos pa cieto meža grīdu uz priekšu.

Kaut gan biju uzaudzējis bārdu, man nežēlīgi sala seja. Kītonam siltumu saglabāt palīdzēja piegulošais ādas apģērbs. Taču mans necaurlaidīgais apmetnis, kaut arī ļoti piemērots lietus laikam, no aukstuma daudz nepasargāja. Te vajadzēja kažoku un biezu zvērādas cepuri.

Šīs īsās un dusmīgās sarunas laikā arī es sajutu uguns­kura smaržu. Patiesībā tās bija koka ogles, kas, neviena nepieskatītas, dega dziļā bedrē blakus uzkalnam, un apkārt pletās izcirsts meža klajums. Pa iemītu taku devāmies tālāk redzamā apmetnes žoga virzienā un, nonākuši pie tā, svei­cinājām turieniešus, cik vien laipni spējām.

Tie bija senie skandināvi, "vikingi" nebūtu īstais vārds, kaut gan to sākotnējā leģenda noteikti ietvēra dažus karo­tāju dzīves elementus. Trīs garas ēkas, ko apsildīja lieli, atklāti ugunskuri, iekļāva pagalmu, pa kuru skraidīja bērni un dzīvnieki. Tomēr redzamas bija ari nesena posta pēdas: ceturtā māja bija nodegusi līdz pamatiem, un apmetnes ārpusē slējās uzkalns, kas atšķīrās no pirmā pie ugunskura bedres, tas bija kapukalns, kurā, kā vēlāk uzzinājām, gulēja astoņdesmit ļaužu no viņu cilts, nogalināti pirms dažiem gadiem…

Nu, protams.

Nepiederošais!

Viņi mūs labi pabaroja; tiesa, ēst no cilvēku galvas­kausiem tomēr bija neomulīgi. Viņi sēdēja ap mums plašā lokā gari, gaišmataini vīrieši platos kažokos; garas, kau­lainas sievietes rakstainos apmetņos; gari bērni ar spožām acīm, ap galvu apvītām bizēm, vienalga, vai tie būtu zēni vai meitenes. Viņi mums iedeva līdzi kaltētu gaļu un dār­zeņus un trauku ar skābu alu, kuru mēs aizmetām prom, līdzko bijām tikuši aiz apmetnes robežām. Viņi mums pie­dāvāja ieročus, un tas mūs ļoti pārsteidza, jo ieroči jebkurai senai tautai nozīmē ne tikai bagātību, bet parasti arī ļoti grūti iegūstamu mantu. Mēs atteicāmies. Tomēr pieņēmām viņu dāvātos briežādas apmetņus, un es vienu tūlīt uzvilku savējā vietā. Apmetnim bija arī kapuce. Beidzot silti!

Agri miglainā, saltā rītā, ietērpušies jaunajos apģēr­bos, atvadījāmies no apmetnes ļaudīm. Devāmies pa iemī­tām takām atpakaļ mežā, bet dienā migla kļuva biezāka un ievērojami palēnināja mūsu gaitu. Tas bija mokošs gājiens, kas omu nebūt neuzlaboja. Iztēlē visu laiku redzēju Kris­tiānu, kurš virzās arvien tuvāk lielajai ugunij, tuvojas Lavondisas valstībai, kur cilvēku gari nav saistīti ar laiku. Acu priekšā redzēju arī Gvivenetu, kura sasieta un izmi­susi guļ viņam aizmugurē. Pat doma, ka viņa varētu drāz­ties kā vējš uz sava tēva ieleju, man tagad likās mokoša un bezcerīga. Ceļš bija tik nomācoši garš. Viņi noteikti aizies mums priekšā!

Vēlāk pēcpusdienā migla izklīda, bet gaiss kļuva vēl aukstāks. Drūms un pelēks visapkārt bezgalīgi pletās mežs; debesis bija apmākušās un draudīgas. Es bieži rāpos augstā­kajos kokos, lai pārliecinātos, vai priekšā aizvien vēl redza­mas abas tālās kalnu virsotnes.

Arī mežs kļuva arvien pirmatnējāks visapkārt slējās biezas lazdu un gobu audzes, un augstākajās vietās arvien biežāk varēja redzēt bērzus, bet pierasto, sirdij tuvo ozolu tikpat kā vairs nebija, tikai reizumis ap kādu aukstu, tukšu meža klajumu vēl auga atsevišķi šo dižkoku pārstāvji. Mūs ar Kītonu šie izcirtumi nebiedēja, drīzāk mēs uzlūkojām tos par oāzēm, kas atpūtina un nomierina. Ik vakaru, kad sāka biezēt krēsla, šāda vieta nozīmēja naktsmītni un atpūtu.

Nedēļu gājām pa sasalušu zemi. Ezerus klāja ledus. Kokos, kas auga atklātās vietās ap izcirtumiem vai klaju lauku malās -, karājās lāstekas. Kad sāka līt, mēs nomākti un nelaimīgi vilkām galvu dziļāk apmetņos. Tad slapjums sasala, un apkārtne spoži iemirdzējās.

Drīz priekšā parādījās kalni. Gaisā jautās sniega tuvums. Koki kļuva retāki, un mēs raudzījāmies pēc iemītām takām pāri kalnu mugurām. Uzkāpuši augstāk, ieraudzījām tālumā ugunskuru dūmus un sapratām, ka varam atkal cerēt uz apdzīvotas vietas patvērumu. Kītons kļuva ļoti kluss un reizē ļoti satraukts. Kad apvaicājos, kas noticis, viņš neko lāgā nevarēja pateikt vienīgi to, ka jūtoties ļoti vientuļš, jo tuvojoties mūsu šķiršanās brīdis.

Domāt par to, ka man blakus vairs nebūs Kītona, nepa­visam nebija patīkami. Taču viņš pēdējā laikā bija ļoti pār­vērties, kļuva arvien māņticīgāks, arvien lielāku nozīmi pie­šķīra savai mitoloģiskajai lomai. Viņa dienasgrāmatā, kas pārsvarā bija lietišķs ceļojuma un savu ciešanu apraksts (jo plecs viņam joprojām sagādāja sāpes), atkārtoti uzpeldēja jautājums: kāda nākotne lemta man? Ko leģenda stāsta par Drosmīgo K.?

Ciktāl runa ir par mani, es vairs neraizējos par to, kā beigsies leģenda par Nepiederošo. Sorthalans bija teicis, ka stāstam vēl nav beigu. Es to sapratu tā, ka notikumiem nav iepriekšējas nolemtības, ka laiks un situācijas ir mainīgi. Manas domas aizņēma vienīgi Gviveneta, kuras seja mani gan vajāja, gan iedvesmoja. Šķita, ka viņa vienmēr ir kopā ar mani. Reizēm, kad vēja balsī skanēja sēras, man likās, ka es dzirdu viņu raudam. Es vēlējos, kaut atkal varētu redzēt ap sevi pirmsmitago rosību, jo tad varbūt laimētos ieraudzīt viņas atspulgu, dubultnieci, un baudīt kaut vai tuvības ilūziju. Bet, kopš bijām izgājuši cauri pamesto vietu joslai, visa šī rosība bija pazudusi arī Kītonam, tikai viņam šaudīgo redzes perifērijas apveidu izzušana nozīmēja lielu atvieglojumu.

Pienākuši tuvāk apmetnei, mēs aptvērām tagad esam nokļuvuši atpakaļ tik primitīvā pasaulē, ka tā ir gandrīz sveša. Virs zemes vaļņa slējās mietu žogs. Vaļņa ārpusē stiepās vairākus jardus plata asu, smailu akmeņu josla; tie bija iebāzti zemē kā rupji iesmi un veidoja primitīvu aizsar­dzības valni, ko viegli būtu pārvarēt. Aiz žoga slējās akmens būdas ar iegrimušu klonu. Krusteniskas koka sijas balstīja jumtus, kuri bija no velēnām vai dažviet no salmiem vai niedrēm. Bija tāda sajūta, ka visa šī apmetne drīzāk atro­das pazemē, nevis virs zemes, un, kad iegājām pa vārtiem cauri zemes valnim, mūsu galvenie iespaidi bija pelēkais akmens un spēcīgā velēnu smarža gan svaigas zemes, gan deguma smārds.

Mums pretī nāca vecs vīrs, kuru balstīja divi jaunāki puiši; visiem trim rokā bija garas, izlocītas nūjas. Mugurā viņiem bija kopā sašūtas, noskrandušas dzīvnieku ādas, kas veidoja kaut ko līdzīgu tunikām un biksēm, kuras ap kājām bija apsietas ar ādas sloksnēm. Ap galvu viņiem bija koši apsēji, pie kuriem karājās spalvas un kauli. Jaunākie vīrieši bija gludi skūtām sejām, vecajam vīram pāri krūtīm stiepās balta, izspūrusi bārda.

Kad pienācām tuvāk, vecais vīrs pastiepa mums pretī roku ar māla podu. Podā bija kaut kāda tumši sarkana ziede. Es pieņēmu velti, bet acīmredzot tika gaidīts kaut kas vairāk. Trijotnei aiz muguras drūzmējās vēl vairāki cilvēki, apmetņos ietinušies vīrieši un sievietes, kas mūs drebinādamies vēroja. Pamanīju, ka aiz zemajām būdām uz paaugstinājumiem stāv kauli.

Un gaisā vēdīja ceptu sīpolu smarža!

Iedevu māla podu vecajam vīram un saliecos uz priekšu, sapratis, ka man kaut kā jānokrāso seja. Viņš izskatījās apmierināts un, iebāzis pirkstu ziedē, ātri uzvilka man uz abiem vaigiem pa svītrai un pēc tam to pašu atkārtoja ar Kītonu. Es paņēmu podu atpakaļ, un mēs devāmies dziļāk apmetnē. Kītons joprojām bija satraukts un pēc brīža teica: Viņš ir šeit.

Kas ir šeit?

Taču atbildes nebija. Kītons likās pilnīgi iegrimis savās domās.

Šī bija neolīta tauta. Viņu valoda bija pamatos guturālu skaņu un stieptu divskaņu virkne, savāda un nesaprotama sazināšanās, ko grūti pat atdarināt fonētiski. Pārlaidu ska­tienu drūmajai un nepievilcīgajai apmetnei, meklēdams kādu saikni ar mītu, taču manu interesi saistīja vienīgi mil­zīgas, baltas kapenes, kas bija uzceltas uz paugura kalnu pusē; centrālo būvi lokā ietvēra akmeņi ar sarežģītiem rakstiem. Gravēšanas darbi šajos akmeņos joprojām turpi­nājās, un tos vadīja kāds zēns, kuram nevarēja dot vairāk par divpadsmit gadiem. Iepazīstinot mums nosauca viņa vārdu Ennik-tig-encruik, bet es ievēroju, ka citi viņu uzrunā ar "tig". Viņš mūs pētoši vēroja, kamēr mēs savukārt vēro­jām, kā ar ragu un asu akmeņu palīdzību tiek veidoti daž­dažādi raksti.

Man uznira atmiņā rietumu, it sevišķi Īrijas megalīti, ko biju redzējis apmēram desmit gadu vecumā, kad kopā ar vecākiem bijām tur aizbraukuši. Lielie kapakmeņi bija tūk­stošgadīgas mitu un folkloras krātuves. Stāstīja, ka tās esot feju pilis un naktis bieži varot redzēt no pakalnu slēptajām ejām izjājam mazus cilvēciņus zeltītās bruņās.

Vai šie cilvēki ir saistīti ar kapakmeņu senākajām atmi­ņām?

Uz šo jautājumu mums neizdosies atbildēt. Esam ienā­kuši pārāk dziļi vidienē; esam aizceļojuši pārāk tālu cilvēka slēpto atmiņu pirmsākumos. Ar šiem primitīvajiem laikiem iespējams saistīt vienīgi Nepiederošā mītu un pašus senā­kos Nepiederošos Uršukas.

Pelēka, trīsuļojoša krēsla savilkās pāri apkārtnei. Dzestra migla ietina apkārtējos kalnus un ielejas. Mežs izskatījās kā draudīgs melnu kaulu biezoknis, kā ledainā miglā augšup izslietas rokas. Ugunskuri zemes būdās raidīja dūmu mutu­ļus pa caurumiem velēnu jumtos, un gaisā vēdīja degošas lazdu malkas smarža.

Kītons enerģiski nokratīja savas zvērādas un mugur­somu, ļaudams tām nokrist zemē. Mani jautājumi palika neatbildēti, un, nepievērsdams uzmanību ne man, ne veca­jam vīram, viņš devās tam garām uz nožogojuma tālāko malu. Sirmais vecais vīrs sarauktu pieri nolūkojās viņam pakaļ. Saucu Kītonu vārdā, bet jutu, ka tas ir pilnīgi veltīgi. Lai kas būtu piepeši apsēdis lidotāju, tas skāra vienīgi viņu pašu.

Mani aizveda uz galveno būdu un bagātīgi pacienāja ar dārzeņu buljonu, kurā peldēja diezgan nepievilcīgi putnu gaļas gabali. Pats garšīgākais cienasts bija graudu cepums ar riekstu piegaršu; kaut gan mutē palika tāda kā viegla salmu garša, tas bija gluži baudāms.

Vakarā, juzdamies labi paēdis, bet ļoti vientuļš, es izgāju pagalmā aiz būdām, kur spoži dega lāpas, veidodamas ap mietu žogu ēnu joslu. Pūta diezgan spēcīgs, dzestrs vējš, un lāpas trokšņaini tecēja. Divi vai trīs no neolīta ļaudīm mani vēroja, klusi sarunādamies. Zem kāda jumta, kur spīdēja gaisma, skanēja spalgi kaula sitieni pa akmeni; acīmredzot kāds mākslinieks joprojām strādāja, cenzdamies atveidot zemes simbolus, kurus izsauca zēns "tigs".

Ieskatīdamies tumsā, es redzēju, ka tālumā starp kal­niem deg arī citas ugunis. Šīs gaismiņas noteikti nozīmēja apmetnes. Bet vēl aiz tām, pavisam tālu pie apvāršņa, cauri miglai spokaini strāvoja spilgtāks, plaši izkliedēts spīdums. Tātad mēs jau tuvojamies lielajai uguns sienai, liesmu mūrim, ko uztur liesmurunātāji, robežai starp mežu un viņas puses līdzenumu. Tur mitago pasaule pāriet bezlaika zonā, kas mums nav pieejama.

Izdzirdu Kītonu saucam manu vārdu. Viņš stāvēja netālu tumsā un bez biezā apģērba izskatījās tievs un sīks.

- Kas noticis, Harij? piegājis viņam klāt, es vaicāju.

- Man laiks iet, Stīv, viņš teica, un es redzēju viņa acīs asaras. Es jau tevi brīdināju…

Viņš pagriezās un aizveda mani līdz būdai, kurā bija slēpies.

- Es nesaprotu, Harij. Kurp tu taisies iet?

- Dievs vien zina, viņš klusi atbildēja un, pieliekdams galvu zemajā durvju ailā, iegāja siltā, smacīgā iekštelpā. Bet es nojautu, ka tā notiks. Es nenācu tev līdzi tikai joka pēc.

- Tu runā nesakarīgi, Harij, es izsliedamies teicu.

Būda bija maza, bet tajā varēja sagulēt ap desmit pie­augušu cilvēku. Noblietētās grīdas vidū dega spožs uguns­kurs. Telpas malās grīda bija nosegta ar dažāda materiāla paklājiem. Vienā kaktā stāvēja kaudzē sakrauti māla trauki, otrā dažādi kaula un koka piederumi. No zemā jumta lejup karājās zāļu un niedru kušķi.

Telpā bija vēl tikai viens iemītnieks. Viņš sēdēja uguns­kura pretējā pusē un, man ienākot, sarauca pieri, jo pazina mani, tāpat kā es pazinu viņu. Viņa zobens bija atsliets pret jumta balsta stabu. Šaubos, vai viņam šajā zemajā telpā būtu izdevies piecelties visā augumā, pat ja viņš to būtu gribējis.

- Stiv'n! viņš iesaucās, un šis vārds viņa mutē skanēja tik līdzīgi Gvivenetas runai.

Un es pārgāju pāri telpai, nometos ceļos un, juzdamies ārkārtīgi apmulsis, tomēr bezgala priecīgs, sveicu Magidionu, jagutu vadoni.

Nez kāpēc man pirmajā brīdī likās, ka Magidions būs dusmīgs uz mani par to, ka neesmu pratis nosargāt Gvivenetu. Šajā pirmajā bažu uzplūdā es laikam izskatījos kā bērns pie viņa kājām. Tad šī izjūta pagaisa. Arī pats Magidi­ons un viņa jaguti nebija spējuši nosargāt meiteni. Turklāt kaut kas te nebija kārtībā. Pirmkārt, viņš bija viens. Otrkārt, viņš šķita izklaidīgs un skumjš, un sveicinošais rokas spie­diens uz mana pleca bija nedrošs un īss.

- Es viņu pazaudēju, es teicu. Gvivenetu. Viņu man atņēma.

- Gviveneth, viņš klusi un maigi atkārtoja. Pastiepis roku, viņš iebāza dziļāk ugunī kādu zaru, un no oglēm uzvēdīja pēkšņs karstuma vilnis. Tad es ievēroju, ka milzīgā vīra acīs spīguļo asaras. Paskatījos uz ICītonu. Harijs Kītons vēroja Magidionu ar saspringtu, raižpilnu skatienu, un es nespēju izprast, kas aiz tā slēpjas.

- Viņš ir aizsaukts, Kītons teica.

- Aizsaukts?

- Tu pats man stāstīji leģendu par jagutiem…

Nākamajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Kad pienācis

Magidiona laiks, viņu aizsaukusi Jagada. Vispirms Gvilloks, tad Raiderhs un tagad Magidions. Nu viņš ir atrauts no pārējiem, vientuļš radījums, kas kalpo bezgala senās un bezgala dīvainās meža dievietes iegribām.

- Kad viņu aizsauca?

- Pirms dažām dienām.

- Vai tu par to runāji ar viņu?

Kītons tikai paraustīja plecus. Tik, cik bija iespējams. Kā parasti. Bet ar to pietika…

- Pietika? Es tomēr nesaprotu.

Kītons paskatījās uz mani un šķita mazliet apbēdināts. Tad viņš tik tikko jaušami pasmaidīja. Pietika, lai dotu man nelielu cerību, Stlv.

- Avatāra?

To teikdams, es jutos mazliet neveikli, turpretī Kītons tikai pasmējās. Savā ziņā man pat gribējās, lai tu izlasi, ko es rakstu. Pameklējis savu motociklista bikšu kabatā, viņš izvilka mildo, mazliet apburzīto piezīmju grāmatiņu. Brīdi pasvārstījis rokā, viņš to iedeva man. Man šķita, ka viņa acīs pavīd cerība, kaut kāda izraušanās no drūmajām domām, kas visas pēdējās dienas bija valdījušas pār viņu.

- Paturi to, Stlv. Tā es jau agrāk biju izdomājis.

Paņēmu piezīmju grāmatiņu. Mans mūžs sastāv no dienasgrāmatām.

- Šī ir diezgan nožēlojama. Bet Anglijā ir pāris cil­vēku… To teikdams, viņš pasmējās, tad papurināja galvu.

- Viens vai divi savējie tur, mājās… Viņu vārdi ir uzraks­tīti uz aizmugures vāka. Tie ir man svarīgi cilvēld. Pasaki viņiem, labi?

- Ko lai es pasaku?

- Kur es atrodos. Kurp esmu aizgājis. Ka esmu laimīgs. Tas ir pats galvenais, Stīv. Ka esmu laimīgs. Varbūt tu negri­bēsi atklāt meža noslēpumu…

Mani pārņēma neizturamas skumjas. KItona seja uguns gaismā bija mierīga, tajā pat jautās gaišs mirdzums, un viņš raudzījās uz Magidionu, kurš mūs abus vēroja, šķiet, visai apmulsis.

- Tu iesi līdzi Magidionam… es sacīju.

- Viņš lāgā negrib ņemt mani līdzi. Bet gan jau ņems. Jagada viņu ir aizsaukusi, bet viņa meklējumi saistīti ar to vietu, kuru es redzēju toreiz, Francijas mežā. Paguvu uzmest tai tikai īsu skatienu. Bet ar to pietika. Tāda vieta, Stīv, burvības pilna… Es zinu, ka varu tikt vaļā no šī te… Viņš pieskārās apdeguma rētai uz sejas. Viņa roka drebēja, lūpas trīcēja. Aptvēru, ka pirmo reizi viņš sarunā ar mani ir pieminējis savu ievainojumu. Es nekad neesmu juties pilnvērtīgs. Vai tu vari to saprast? Cilvēki karā zaudēja rokas un kājas un tomēr normāli dzīvoja tālāk. Bet es nekad neesmu juties pilnvērtīgs ar šo te. Es apmaldījos tur, tajā spoku mežā. Tas bija tāds pats kā Raiopu mežs, esmu pilnīgi pārliecināts. Man uzbruka… kaut kas… Viņa acīs parādījās neredzošs, izbiedēts skatiens. Es priecājos, ka mēs ar to nesatikāmies, Stīv. Tagad priecājos. Tas apdedzināja mani ar savu pieskārienu. Tas notika, tam aizstāvot to vietu, kuru es redzēju. Brīnišķīga vieta. Kas apdedzis, var atkal kļūt neapdedzis. Tajā valstībā nav paslēpti tikai ieroči, leģendas par karotājiem un labā aizstāvjiem un tamlīdzīgi. Tur ir arī skaistums, piepildījums ilgām pēc… Nezinu, kā to lai apraksta. Utopija? Miers? Ikvienas tautas nākotnes vīzija. Tāda vieta kā debesis. Varbūt tās pat ir debesis.

-Tu nāci visu šo ceļu, lai atrastu debesis, es klusi teicu.

- Lai atrastu mieru, viņš izlaboja. Tas, šķiet, ir īstais vārds.

- Un Magidions zina par šo… mierīgo vietu?

- Viņš reiz to ir redzējis. Viņš zina par zvēru dievu, kas to sargā, par to, ko es saucu par "avatāru". Viņš redzēja pilsētu. Redzēja tās gaismas, tās ielu un logu mirdzumu. Apgāja tai apkārt, vērodams tās smailes un ldausīdamies tās priesteru nakts saucienos. Neticama vieta, Stīv. Šīs pil­sētas tēls mani vienmēr ir vajājis. Un zini, tā ir taisnība… Viņš sarauca pieri, kā piepeši kaut ko aptverdams. Man šķiet, ka es sapņoju par šo vietu jau bērnībā, daudz gadu pirms nokļūšanas spoku mežā. Es par to sapņoju. Vai es pats to radīju? Viņš pasmējās mulsus, gurdenus smieklus. Varbūt patiešām radīju. Savu pirmo mitago. Varbūt.

Jutos ārkārtīgi noguris, tomēr sapratu, ka man jāuz­zina no Kītona tik daudz, cik vien iespējams. Drīz es viņu zaudēšu. Doma par viņa promiešanu viesa manī gandrīz šausmas. Palikt vienam šai valstībā, pilnīgi vienam…

Neko daudz viņš vairs nevarēja pateikt. Viņa stāsts galvenos vilcienos bija šāds: lidmašīna avarējusi spoku mežā, viņi bijuši divatā ar stūrmani un abi, pārbiedēti un izsalkuši, maldījušies pa mežu, kurš bijis tikpat biezs un šausminošs kā Raiopu mežs. Divus mēnešus viņi cīnījušies, lai izdzīvotu. Minēto pilsētu viņi uzgājuši pavisam nejauši. Viņus piesaistījusi gaisma, un viņi domājuši, ka redz kādu apdzīvotu vietu ārpus meža. Pilsēta nakts tumsā savādi kvē­lojusi. Tā bijusi pavisam neredzēta un sveša, pavisam citāda nekā vēsturē zināmās pilsētas krāšņa, mirdzoša vieta, kas viņus aicinājusi un vilkusi pie sevis kā magnēts, līdz viņi aklā apmātībā streipuļojuši tikai uz tās pusi. Taču pilsētu apsargājušas būtnes ar baismīgām spējām, un viena no šīm "avatārām" raidījusi uz Kītonu uguni, apdedzinot viņu no mutes līdz vēderam. Tomēr Kītona ceļabiedrs pamanījies tikt sargam garām, un pēdējais, ko Kītons redzējis ar savām asaru aizmiglotajām acīm, tik tikko spēdams apvaldīt sāpju kliedzienus, bijis viņa stūrmanis, kas gājis projām pa spoža­jām ielām, tālumā un krāšņumā pazūdošs stāvs.

Avatāra pati aiznesusi viņu projām no pilsētas un palaidusi vaļā mežmalas tuvumā. Tas bijis kā brīdinājums. Tad viņu aizturējusi vācu patruļa, un atlikušo kara laiku viņš pavadījis cietuma nometnes slimnīcā. Un pēc kara viņš vairs nav atradis šo spoku mežu, lai lcā pūlējies to uzmeklēt.

Par Magidionu viņš pateica vēl mazāk. Sauciens atska­nēja pirms pāris dienām. Magidions atstājis jagutus un devies uz valstības vidieni, uz to pašu ieleju, kura bija arī mans ceļamērķis. Magidionam un viņa karotāju ciltij šī ieleja bija ari visvarens simbols, garīga spēka vieta. Tur gulēja apglabāts viņu vadonis, drosmīgais Peredurs. Katrs, kurš tika aizsaukts, vispirms devās pie baltā akmens un pēc tam vai nu gāja dziļāk vidienē, cauri liesmu sienai un aiz tās bezlaika telpā, vai arī atpakaļ, kāds, šķiet, bija Magidionam lemtais liktenis.

Viņš neko nezināja par Gvivenetu. Viņa bija mīlējusi no visas sirds, un viņas saite ar jagutiem bija pārrauta. Viņas ciešanas toreiz, pirms daudzām nedēļām, bija aizsaukušas jagutus uz mežu Ozolmājas tuvumā, lai tie viņu mierinātu, lai apliecinātu, ka viņa drīkst ar to svētību pieņemt šo kal­sno, savādo jauno cilvēku par savu mīļoto. Taču Gviveneta savā stāstā bija aizgājusi tālāk par viņiem. Viņi to bija auk­lējuši un mācījuši, un tagad viņai jādodas uz ieleju, kura elpo, un jāpieceļ sava tēva gars. Mana tēva stāstā jaguti bija gājuši līdz akmenim kopā ar viņu. Taču laiks un apstākļi maina leģendu nianses, un šajā stāstā, kuru lemts izdzīvot man, Gviveneta bija pazudusi dvēsele, kam jāatgriežas savā ielejā kā ļauna un cietsirdīga cilvēka gūsteknei.

Protams, viņa uzvarēs. Kā gan citādi? Viņas leģendai nebūtu jēgas, ja viņa neuzvarētu savu apspiedēju, un tad viņa triumfēs, atgūs zaudēto spēku.

Ieleja ir tuvu. Magidions tur jau ir bijis un tagad dodas atpakaļ caur meža iekšējo valstību.

Kad uguns beidzot apdzisa, es aizmigu ciešā miegā. Arī Kītons aizmiga, tomēr kaut kad nakts vidū mani uzmodināja cilvēka šņuksti. No rīta abi piecēlāmies jau pirms rītausmas. Bija ļoti auksts, un elpa garoja pat būdas iekšienē. Kāda sieviete ienāca un sāka kurt uguni. Magidions atsvaidzinājās ar aukstu ūdeni, un KItons darīja to pašu, bet vispirms masīvajā akmens traukā vajadzēja salauzt ledus kārtiņu.

Izgājām no būdas iežogotajā apmetnē. Neviena cita ārā nebija, kaut gan no visām būdām vijās pirmās tievās dūmu grīstes. Neganti drebinādamies, es pamanīju gaisā sniega mākoņus. Visa apkaime dzirkstīja salā. Koki, kas auga apkārt apmetnei, izskatījās gluži kā no kristāla.

Kītons iebāza roku kabatā un, izvilcis pistoli, sniedza to man.

- Varbūt tev noderēs, viņš teica, bet es papurināju galvu.

- Paldies. Es domāju, ka ne. Nebūtu pareizi doties pretī Kristiānam ar šaujamieroci.

Kītons brīdi lūkojās manī, tad pasmaidīja bezcerīgu nolemtības smaidu. Iebāzis ieroci atpakaļ kabatā, viņš noteica: Droši vien tā ir vislabāk.

Tad, pavisam īsi atvadījies, Magidions sāka iet uz vārtu pusi. KItons viņam sekoja, uzlicis plecos savu lielo mugur­somu. Biezajā kažokā viņš izskatījās neparasti drukns un masīvs. Taču salīdzinājumā ar ragaino milzi, kurš gāja pa priekšu, viņš ari tagad likās neliels. Pie vārtiem KItons apstājās un, pagriezies atpakaļ, pacēla roku atvadu mā­jienam.

- Es ceru, ka tu viņu atradīsi, viņš uzsauca.

- Atradīšu, Harij! Atradīšu un aizvedīšu atpakaļ.

Vēl brīdi viņš, kā neziņā minstinādamies, kavējās vār­tos, tad uzsauca vēlreiz: Paliec sveiks, Stīv! Tu biji ļoti labs draugs.

Kamols spiedās man kaklā, un es tik tikko spēju pateikt: Paliec sveiks, Harij! Esi uzmanīgs!

Tad atskanēja skarbs rīkojums no Magidiona mutes. Lidotājs pagriezās un ātrā solī devās uz meža pusi.

Kaut tu rastu meklēto dvēseles mieru, drosmīgais K.! Kaut tavs stāsts būtu laimīgs!

Vairākas stundas jutos bezgala nomākts. Tupēju mazajā būdā, raudzīdamies ugunī, un brīžiem pārlasīju ierakstus Harija Kītona piezīmju grāmatiņā. Mani bija pārņēmusi panika un vientulības izmisums, un kādu laiku es jutos pilnīgi nespējīgs turpināt ceļojumu.

Vecais vīrs ar balto bārdu ienāca un apsēdās man bla­kus, un es jutos pateicīgs par viņa rāmi domīgo klātbūtni.

Depresija, protams, pārgāja.

Harijs ir projām. Lai Harijam veicas! Viņš tika izmetis, ka līdz ielejai vēl esot divu trīs dienu ceļojums. Magidions jau tur ir bijis, un netālu no akmens atrodas mednieku būda. Tur es varēšu gaidīt Gvivenetu.

Un arī Kristiānu. Līdz mūsu tikšanās brīdim atlikušas tikai dažas dienas.

Devos ceļā tūlīt pēc pusdienlaika. No pelēkajām debe­sīm virpuļodamas krita smalkas sniegpārslas. Vecais vīrs bija iezīmējis manu seju ar citādu krāsu un uzdāvinājis man mazu ziloņkaula figūriņu, kas atveidoja lāci. Man nebija ne jausmas par to, kāda loma ir šai krāsai un figūriņai, tomēr es jutos iepriecināts par abām veltēm un noglabāju lāča talismanu dziļi bikšu kabatā.

Tonakt es savā audekla teltī pārsalu gandrīz līdz nāvei: kaut gan ldajums, kurā apmetos, šķita pasargāts no vēja, tam tomēr bez mitas, no pusnakts līdz rīta ausmai, cauri strāvoja saltas brāzmas. Taču es izturēju aukstumu un nākamajā dienā nonācu klajā vietā, nogāzes virsotnē, no kuras pāri mežam varēju redzēt attālos kalnus.

Man bija licies, ka ieleja ar Peredura akmeni atrodas starp abiem iespaidīgajiem, sniegotajiem kalniem. Tagad redzēju, ka šī doma bijusi maldīga, tāpat kā Sorthalana zīmētā karte.

No šī ērtā novērošanas posteņa es pirmoreiz varēju saskatīt milzīgo uguns sienu. Priekšā nogāzes mijās ar kāpumiem stāvām, mežiem apaugušām kalnu grēdām. Kaut kur starp tām bija meklētā ieleja, taču uguns robeža, kuras spoži dzeltenā josla pacēlās virs tumšā meža, saplūzdama ar pelēcīgi bālu dūmu slāni, nepārprotami atradās abu kalnu šajā pusē.

Kalni slējās iekšienes valstībā, nekurienes pasaulē, kur vairs nav nekādas nozīmes laikam.

Pagāja vēl viena nakts, šoreiz klintsakmens aizvējā, kur bija iespējams sasildīties pie neliela ugunskura. Man negri­bējās kurt uguni, jo biju apmeties augstā vietā, kur liesmas varētu pamanīt. Tomēr šai drūmajā, aukstajā vietā siltums bija ļoti vajadzīgs.

Sēdēju savā alā izsalcis, bet nejutu nekādu interesi par mugursomas trūcīgajiem krājumiem. Vēroju tumšo apkārtni un liesmurunātāju uguns tālīno spīdumu. Brīžiem pat likās, ka dzirdu degošas malkas sprakstus.

Naktī saklausīju zirga zviedzienu. Tas nāca kaut kur no mēnesgaismas apspīdētajiem kokiem lejpus manas klints. Pavirzījos priekšā dziestošajai ugunij, lai aizsegtu gaismu. Skaņa bija tāla un apslāpēta. Vai tur bija skanējušas arī balsis? Vai varētu būt, ka tik tumšā un aukstā naktī kāds ceļo?

Vairāk neko nedzirdēju. Satraukti drebinādamies, ielīdu atpakaļ alā un gaidīju rītausmu.

No rīta zemi klāja sniega kārta. Tā nebija bieza, tomēr apgrūtināja iešanu. Starp kokiem bija vieglāk saskatīt zemi un izvairīties no ķeburainām saknēm un bedrēm. Mežs baltajā klusumā viegli čabēja un čukstēja. Pavisam tuvu varēja dzirdēt dzīvnieku manīgos soļus, taču redzēt neizde­vās nevienu. Virs kailajiem zariem ķērkdami riņķoja melni putni.

Sniegs sniga arvien pamatīgāk. Jo ilgāk gāju pa piesni­gušo mežu, jo mokošāk spilgtais baltums iedarbojās uz mani. Ikreiz, kad sašūpojās zars un no tā nobira sniegs, es pārbiedēts salēcos.

Kādu brīdi rīta cēliena vidū mani pārņēma dīvaina izjūta. Šķiet, pa daļai tās bija bailes, pa daļai atmiņas par zirgu, kura žēlabaino zviedzienu biju dzirdējis iepriekšējā naktī. Man radās pārliecība, ka man kāds seko, un es metos skriešus.

Kādu laiku skrēju bez īpašas piepūles, uzmanīgi izrau­dzīdamies ceļu starp apsnigušajiem kokiem, vairīdamies no saknēm un apslēptajām bedrēm. Ikreiz, kad apstājos un atskatījos, man šķita, ka meža klusumā dzirdu zaglī­gus soļus. Visa apkārtne bija ēnains pelēku un baltu krāsu sajaukums. Šajās ēnās nebija jaušama ne mazākā kustība, tikai sniegpārslas virpuļoja zaru starpās kā maigs pavadī­jums manam panikas pārņemtajam skrējienam.

Pēc dažām minūtēm es to izdzirdu pavisam skaidri. Tas bija nepārprotams zirga zviedziens, ko pavadīja skrejošu soļu troksnis. Cieši ieskatījos cauri sniegpārslu aizkaram pelēcīgajās koku starpās. Atskanēja pakluss sauciens, un man labajā pusē kāds atsaucās. Atkal iezviedzās zirgs. Dzir­dēju kāju dunoņu pret mīksto zemi.

Tad pagriezos uz ielejas pusi un sāku skriet, ko kājas nes. Drīz mani vajātāji vairs necentās klusināt pakaļdzīša­nās troksni.

Zirgs zviedza skaļi un bieži. Vīru izsaucienos jautās uzvaras prieks. Atskatījies redzēju caur mežu tuvojamies tumšus stāvus. Jātnieks un zirgs aiz baltā sniega plīvura izskatījās draudīgi lieli.

Skriedams paklupu un spēcīgi atsitos pret koku, tad apsviedos otrādi, juzdamies kā kaktā iedzīts zvērs, un satvēru atvēzienam savu akmens šķēpu. Pārsteigts ierau­dzīju, ka no abām pusēm, lēkdami pa dziļo sniegu, man tuvojas un aizskrien garām vilki; daži uzmeta man tramīgus skatienus, bet rikšoja tālāk. Paskatījies apkārt, es ieraudzīju starp kokiem līkumojam lielu briedi. Tātad rijīgais bars seko viņam. Brīdi jutos apmulsis. Vai tiešām visa skaļā pakaļdzī­šanās nav bijis nekas cits kā vienīgi dabā ierastās norises?

Tomēr jātnieks bija īsts. Zirgs, jātnieka skubināts, puri­nāja galvu, un ik solis sacēla tam zem kājām sniega vērpeti. Mugurā tam sēdēja Fenlanders, ietinies tumšā apmetnī, turēdams savu nāvējošo šķēpu ar nevērīgu vieglumu. Paskatījies uz mani ar piemiegtām acīm, viņš strauji palaida zirgu auļos un atvēzēja šķēpu cirtienam.

Es metos sānis, aizķēros aiz saknēm, un mana mugur­soma neveikli sašūpojās. Akli triecu šķēpu uzbrucēja vir­zienā. Atskanēja dzīvnieka sāpju brēciens, un šķēps smagi noraustījās man rokā. Biju trāpījis zirgam sānā un pārcirtis ādu. Dzīvnieks sarāvās, tad sacēlās pakaļkājās, un Fenlan­ders nokrita tam no muguras. Apsēdies sniegā, viņš iesmē­jās un atkal cieši palūkojās manī. Tad viņš sāka celties kājās, sniegdamies pēc sava šķēpa.

Nevilcinādamies triecu viņam ar savu ieroci. Vietā, kur Sorthalans bija iegrebis aci, šķēps pārlūza. Fenlanders apstulbis lūkojās uz koka stumbeni savās krūtīs, pēc tam pievērsa skatienu man, kam drebošajā rokā vēl aizvien bija pacelts šķēpa nolauztais spals. Tad viņa redzokļi pavērsās augšup, viņš atkrita uz muguras un vaļēju muti palika guļam sniegā.

Pārslas plānā kārtiņā klājās pāri viņa nekustīgajiem vaibstiem.

Atstāju viņu turpat. Kas cits man atlika? Aizmetis prom nolauzto spalu, grīļodamies devos tālāk pa mežu un prā­toju, kur palikuši pārējie no viņu bara. Un kur slēpjas Kris­tiāns?

Un tā, joprojām drebēdams nesenā pārdzīvojuma iespaidā un cīnīdamies ar drudžainām domām, iznācu no meža un paliku stāvam virs ielejas, kurā sēri šalkoja vējš.

Peredura akmens pacēlās man acu priekšā no sniega kā augsts, vēju appūsts tornis; tas slējās virs zemes vismaz sešdesmit pēdu augstumā. Devos uz pelēkā, mēmi val­donīgā pieminekļa pusi, dziļas bijības un aizkustinājuma pārņemts. Milzīgais, neizskaistinātais akmens bija veidots no viena vesela klintsbluķa un rupji apdarināts ar visprimi­tīvākajiem ieročiem. Augšgalā tas nedaudz sašaurinājās, un viss pelēkais megalīts bija viegli nosvēries uz uguns sienas pusi ielejas tālākajā galā. Vienā akmens pusē bija sadzītas kupenas, kas pa daļai slēpa rupji izcirstus, nenosakāmas sugas putna apveidus. Tas bija visagrīnākais Peredura sim­bols, vienkāršota saikne ar glābšanas mītu. Tātad te nu ir Peredura akmens visiem leģendas laikmetiem: akmens Pereduram, lai ar kādu vārdu viņš būtu pazīstams, un ceļamērķis putnu izglābtajai meitenei, lai kādu viņu tēlotu stāsti daudzu gadsimtu gaitā.

Gviveneta. Redzēju priekšā viņas seju, skaistāku nekā jebkad, ar dzirkstošu uzjautrinājumu acīs. Kurp vien skatī­jos, visur redzēju viņu kalnos, baltajos zaros, uz tumšās dūmu sienas fona. "Inos c'da, Stivv'n," viņa sacīja un smējās, aizlikusi plaukstu mutei priekšā.

Man tevis pietrūka, es teicu.

"Mans krama šķēps," viņa nomurmināja, ar pirkstu pie­skardamās manam degunam. "Tu esi spēcīgs. Mans vērtīgais krama šķēps…"

Vējš bija griezīgi auksts. Tas pūta no aizmugures kal­niem, barodams un uzkurinādams liesmurunātāju barjeru visdziļākās valstības priekšā. Gvivenetas balss izgaisa, bālie vaibsti uz baltā sniega fona izdzisa. Es apgāju apkārt akme­nim, piesardzīgi lūkodamies, vai mani nepārsteigs Kristiāna vanagi, un gandrīz skaļi lūgdamies, kaut ieraudzītu pie kāda akmens stūra patvērušos Gvivenetu, kura mani jau gaida.

Pirmais, ko pamanīju, bija viegli pēdu nospiedumi, kas veda uz koku un tālo liesmu pusi. Sniegs tos bija gandrīz aizputinājis, tomēr skaidri varēja redzēt, ka pie akmens kāds ir bijis un aizgājis projām pa ieleju.

Devos pa šīm pēdām uz priekšu, neuzdrošinādamies domāt par to, kas varējis būt gājējs. Dziļajā ielejas gultnē koki bija saauguši blīvos puduros. Sniegs sākumā bija biezs, bet drīz zeme kļuva kaila, jo liesmu siltums izplatījās tālu.

Arvien skaļāki kļuva arī liesmu spraksti un rūkoņa. Drīz aiz kokiem ieraudzīju uguni. Un drīz manu acu priekšā viss mežs pārvērtās liesmu sienā, un es soļoju caur apdegu­šiem, nokvēpušiem stumbriem, kuru zari melnēja zemē kā nedzīvi uguns upuru kauli. Uz spožo liesmu fona šur tur vēl slējās apgruzdējušu ozolu, lazdu un citu pirmatnējā meža koku atliekas kā sakropļotu cilvēku stāvi.

Te viens no šiem stāviem sakustējās un, paspēris soli gar uguns sienu, pazuda lielāka koka ēnā. Aši paslēpos un ieskatījos, tad metos uz tuvāku novērošanas slēpni, cenz­damies patverties aiz nelielā stumbra un piemiegdams acis, lai kaut ko saredzētu pret spožo sienu. Atkal redzēju ašu, slepenu kustību. Stāvs bija liels Gviveneta tā nevarēja būt un rokā turēja kaut ko spīdošu.

Pietupos, tad aizskrēju gabaliņu uz priekšu un paslēpos aiz neliela akmens. Vairāk neko nemanījis, piesardzīgi aiz­gāju līdz līkam, nomelnējušam ozolam.

Viņš izauga no zemes kā rēgs tikai kādu piecu soļu atstatumā no manis kā ēna, kas iznirst no citas ēnas. Es viņu tūlīt pazinu. Rokā viņš turēja zobenu ar garu asmeni. Viņš viscaur mirka sviedros un bija nometis virsdrēbes, atstādams tikai piesvīdušu pelēku vilnas kreklu, kas bija atrauts vaļā, un vaļīgas audekla bikses, kas apsietas ap lieliem, lai neplandītos. Sejā viņam bija divas, šķiet, nesen gūtas brūces, un viena no tām bija skārusi aci. Viņš izska­tījās ļauns un mežonīgs, un tumšajā bārdā slēpās smīns. Zobenu viņš turēja tik viegli, it kā tas būtu no koka, un runādams lēni nāca man pretī.

- Tātad tu esi ieradies mani nogalināt, brāli. Esi ieradies veikt savu uzdevumu.

- Vai tu cerēji, ka es to nedarīšu?

Viņš apstājās, paraustīja plecus un pasmaidīja. Iedūris zobenu zemē, viņš atspiedās uz tā. Bet es esmu vīlies. Kur tavs akmens laikmeta šķēps?

- Asais gals palika iedurts tavā rokaspuisī. Fenlanderā. Tur atpakaļ, mežā.

Šķiet, tas Kristiānu pārsteidza; viņš mazliet sarauca pieri un paskatījās tālumā, aiz Peredura akmens. Fenlanders? Es domāju, ka pats viņu aizraidīju uz viņpasauli.

-Acīmredzot neaizsūtīji, es mierīgi atbildēju, taču manas domas riņķoja drudžainā neizpratnē. Ko Kristiāns teica? Vai tas nozīmē, ka viņa pulkā notikusi šķelšanās? Vai viņš palicis viens, pārējo pamests?

Brāļa izskatā jautās gurda nolemtības apziņa. Šķita, ka viņš raugās ugunī, bet, līdzko es pakustējos uz viņa pusi, reakcija bija zibenīga sarkanais, spožais asmens triecās man pretī. Viņš sāka lēni iet man apkārt, un uguns atblāzma spoži atspīdēja viņa acīs un sakaltušajās asinīs uz sejas.

- Teikšu, Stiven, ka mani aizkustina tava neatlaidība. Biju domājis, ka toreiz Ozolmājā tevi pakāru. Un pēc tam pie upes aizsūtīju tev pretī sešus vīrus. Kas ar viņiem notika, es gribētu zināt?

- Peld upē ar sejām uz leju, un droši vien zivis viņus jau krietni apstrādājušas.

- Droši vien nošauti, Kristiāns rūgti noteica.

- Tikai viens, es nomurmināju. Pārējie vienkārši neprata rīkoties ar zobenu.

Kristiāns neticīgi iesmējās un papurināja galvu. Man patīk tavs tonis, Stlv. Augstprātīgs. Tas nozīmē spēku. Tu patiesi esi apņēmies kļūt par Ciltsbrāli atriebēju!

- Es gribu Gvivenetu. Tas ir viss. Tevi nogalināt man nav tik svarīgi. Ja vajadzēs, es to darīšu. Bet labprātāk nedarītu.

Kristiāns pārstāja mest apļus ap mani. Es draudīgi pacēlu savu ķeltu dunci, un viņš piešķieba galvu, nopē­tīdams ieroci. Jauka spēļlietiņa, viņš ciniski noteica, kasīdams vēderu caur pelēko kreklu. Droši vien labi der dārzeņiem.

- Un vanagiem, es meloju. Kristiāns izskatījās pār­steigts. Ar šito tu nogalināji kādu no maniem vīriem?

- Divas galvas, divas sirdis…

Brālis brīdi ldusēja, tad atkal iesmējās. Kāds tu esi melis, Stlv. Kāds dižens melis. Es tavā vietā darītu tāpat.

- Kur ir Gviveneta?

- Redzi nu! Tas ir jautājums. Kur ir Gviveneta? Patie­šām, kur?

- Tātad viņa aizbēga no tevis! Atvieglojums kā putns iespurdza manās krūtīs.

Tomēr Kristiāna smaids bija sājš. Jutu sejā saskrienam asinis, un karstums no liesmu sienas kļuva gandrīz neciešams. Liesmas rūca, šņāca un sprakstēja tepat bla­kus vesela skaņu virkne. Ne gluži, Kristiāns lēni teica. Ne gluži izbēga… drīzāk es palaidu pats…

- Atbildi, Kris! Vai arī es tevi patiešām nonāvēšu! Dus­mas darīja manus vārdus smieklīgus.

- Man iznāca nelieli sarežģījumi, Stīv. Es ļāvu viņai iet. Ļāvu visiem iet.

- Tātad tavs bars pavērsās pret tevi?

- Tagad lai vēršas, uz kuriem sāniem grib, savās bed­rēs. Viņš ledaini pasmējās. Nejēgas, iedomājās, ka varēs mani pārspēt! Nebija lasījuši savu folkloru. Bet vienīgi Cilts­brālis var nogalināt Nepiederošo. Es jūtos pagodināts, brāli. Pagodināts, ka tu esi nācis tik tālu, lai darītu man galu.

Viņa vārdi bija kā āmura sitieni. "Ļāvu iet" viņam tātad nozīmēja "nogalināju". Ak Dievs, vai viņš ir nogalinājis arī Gvivenetu? Šī doma pārmāca manu veselo saprātu. Būdams jau pietiekami iekarsis, aizsvilos negantās dusmās un kvē­lošā naidā. Atvēzējis dunci, metos Kristiānam virsū. Viņš atkāpās, pacēla savu ieroci un iesmējās, dzelzij nodimdot pret tēraudu. Cirtu vēlreiz, vēzēdams zemu. Atskanēja kaut kas līdzīgs liela zvana dobjajai dunoņai. Vēlreiz, pret galvu, vēlreiz pret vēderu… Katru triecienu atvairīja negants, grie­zīgi skaļš Kristiāna zobena cirtiens, un mana roka stipri smeldza. Paguris pierimu un bridi vēroju zibošās liesmu ēnas, ko uguns siena meta pār viņa mežonīgajiem, ņirdzī­gajiem vaibstiem. Kas noticis ar viņu? es noprasīju, aizelsies, trulu sāpju mocīts.

- Viņa būs šeit, Kristiāns teica, kad pienāks viņas laiks. Izveicīga meitene, nudien… prot apieties ar nazi…

Un runādams viņš pavēra tumšo kreklu un parādīja man izplūdušo asins laukumu uz vēdera, ko es biju noturējis par netīru sviedru traipu. Labs dūriens. Liktenīgs nebija, bet daudz netrūka. Spēki man pamazām izsīkst, bet, protams… es nemiršu… Un viņš ierēcās: Jo mani nogalināt var vie­nīgi Ciltsbrālis!

Kad Kristiāns izgrūda šos vārdus, viņa acis iegailējās zvēriskā niknumā un viņš strauji metās man virsū; uz spožo liesmu fona nevarēju saredzēt viņa zobenu. Jutu, kā tas nošvīkst man abpus galvai, un nākamajā brīdī no rokas man tika izsists duncis. Virpuļodams tas aizlidoja pāri kla­jumam. Streipuļodams atkāpos un mēģināju izvairīties no Kristiāna nākamā cirtiena, kuru viņš raidīja līmeniski pret manu kaklu, bet ierocis spēji apstājās, tikko skāris manu ādu.

Es drebēju kā lapa vējā, lūpas man kļuva ļenganas un mute vienā mirklī izkalta gluži sausa.

- Tātad šis ir varenais Ciltsbrālis! Kristiāns ieaurojās, un balsī skanēja izsmiekls un naids. Šis ir tas karotājs, kurš ieradies nogalināt savu brāli! Ceļi trīc, zobi klab tas tik ir kareivis!

Atbildēt nebija jēgas. Karstais asmens griezās arvien dziļāk manā miesā. Kristiāna acis dega kā ugunis.

- Man šķiet, ka viņiem tā leģenda būs jāpārraksta, viņš smīnēdams novilka. Tālu ceļu tu esi nācis, lai izbau­dītu šo pazemojumu, Stīv. Tālu ceļu esi nācis, lai tava galva ņirgtu zobus nīstā ienaidnieka zobena galā!

Izmisis parāvos atpakaļ un pietupos, cerēdams nu jau vairs tikai uz brīnumu. Vēlreiz paskatījos uz brāli, un mani satrieca viņa nāves maskai līdzīgā seja: lūpas bija atvilktas un sašķiebtas, un atsedzās balti zobi, ko uguns spīdums darija dzeltenus. Viņš vēzēja zobenu no vienas puses uz otru tik regulāri kā pulksteņa svārstu. Katru reizi, kad asmeņa gals brāzās garām manai sejai, tas skāra manus plakstus, degunu vai lūpas. Es nemitīgi kāpos atpakaļ.

Kristiāns tikpat nemitīgi nāca man līdzi, ķircinādams mani ar savu izveicību.

Pēkšņi viņš paklupināja mani uz sava zobena, sāpīgi iesita ar to man pa sēžamvietu, tad, pagrūdis asmeņa aso malu man zem zoda, uzrāva mani kājās. Tāpat kā toreiz dārzā viņš atgrūda mani pret koka stumbru. Tāpat kā toreiz viņš bija guvis virsroku. Tāpat kā toreiz mums blakus lies­moja uguns.

Un Kristiāns bija vecs, saguris vīrs.

- Man vienalga, ko stāsta leģendas, viņš klusi teica un atkal paskatījās uz rūcošo liesmu pusi. Spožā uguns meta atblāzmu uz sakaltušo asiņu un sviedru klātajiem vaibstiem. Tad viņš atkal pievērsās man, piegrūdis savu seju pavisam tuvu manējai, un viņa elpai bija negaidīti patī­kama smarža. Es netaisos tevi nogalināt… Ciltsbrāli. Es tagad atrodos ārpus nogalināšanas. Es atrodos ārpus visa.

- Es nesaprotu.

Kristiāns brīdi vilcinājās, tad, man par pārsteigumu, palaida mani vaļā un aizgriezās. Viņš pagāja vairākus soļus uz ugunskura pusi. Es paliku turpat, ieķēries kokā, lai notu­rētos kājās, tomēr pamanīju, ka mans ierocis nav pārāk tālu.

Stāvēdams ar muguru pret mani, mazliet sagumis kā sāpēs, viņš teica: Vai atceries mūsu laivu, Stīv? "Ceļotāju"?

- Protams, atceros.

Jutos pārsteigts. Dīvains brīdis nostalģijai. Tomēr tās nebija tikai aizkustinošas atmiņas vien. Kristiāns pagriezās atpakaļ pret mani, un tagad viņa sejā mirdzēja citas jūtas: satraukta pacilātība. Vai atceries, kad mēs to atradām? Todien, kad pie mums bija vecā tante. Mazais kuģītis izpel­dēja no Raiopu meža gluži kā jauns. Vai atceries, Stīv?

- Gluži kā jauns, es piekritu. Un tas bija pēc sešām nedēļām.

- Pēc sešām nedēļām, Kristiāns sapņaini novilka.

- Vecais zināja. Vai vismaz domāja, ka zina.

Es atrāvos no koka un nedrošā solī devos uz brāļa pusi.

- Viņš rakstīja par laika nobīdēm. Savā dienasgrāmatā. Tas bija viens no viņa pirmajiem īstajiem atklājumiem.

Kristiāns pamāja ar galvu. Viņa zobens noslīdēja lejup. Sviedri klāja viņu no galvas līdz kājām. Brīdi viņš izskatī­jās truls un vienaldzīgs, tad sarāvās, kā ciezdams sāpes. Šķiet, viņš pat sagrīļojās. Tad viņa skatiens atkal vērīgi saspringa.

- Es daudz esmu domājis par mūsu mazo "Ceļotāju", viņš teica un, pacēlis galvu, paskatījās apkārt. Šī valstība ir kaut kas vairāk par Robiņu Hudu un Zarukroni. Viņa skatiens cieši ieurbās manī. Leģenda ir kaut kas vairāk nekā varoņi. Vai tu zini, kas ir aiz tās uguns? Vai zini, kas ir tur otrā pusē? Ar lielu piepūli viņš pacēla zobenu un norādīja uz liesmu sienu aiz muguras.

- To sauc par Lavondisu, es atbildēju. Viņš smagi paspēra soli uz priekšu, vienu roku nolaidis gar sāniem, ar otru turēdams zobenu un balstīdamies uz tā kā uz nūjas.

- Lai sauc, kā grib, viņš teica. Bet tas ir leduslaikmets. Leduslaikmets, kas valdīja Anglijā pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu!

- Un pirms leduslaikmeta droši vien starpledāju periods. Un tad iepriekšējais ledus laikmets, un tā tālāk, līdz dino­zauriem…

Kristiāns papurināja galvu, raudzīdamies manī ar do­mīgu, satriecoši nopietnu izteiksmi. Vienkārši leduslaik­mets, Stīv. Vismaz tā man ir stāstīts. Galu galā… viņš atkal pasmīnēja, Raiopu mežs jau ir ļoti mazs.

- Kā tu to domā, Kris?

- Aiz uguns ir ledus, viņš teica. Un ledus iekšienē… ir kāda slepena vieta. Esmu dzirdējis par to runājam, visādas baumas. Sākotnējā vieta… kaut kas kopīgs ar Urskumugu. Un tālāk, aiz ledus, atkal ir uguns. Aiz uguns atkal savvaļas mežs. Un tad Anglija. Normālais laiks. Es esmu daudz domā­jis par "Ceļotāju". Vai tas tika nobružāts un noskrambāts, kamēr brauca cauri šai valstībai? Tā vajadzēja būt. Tam vaja­dzēja te uzturēties krietni ilgāk par sešām nedēļām! Bet kas notika ar visām šīm skrambām un bojājumiem? Varbūt… varbūt tie pazuda, atbira nost. Varbūt ceļā cauri mežam šī valstība atņēma atpakaļ laiku, ko bija tam uzspiedusi. Vai saproti, ko es gribu teikt? Cik ilgi tu jau esi mežā? Trīs nedēļas? Četras? Bet ārpusē varbūt pagājušas tikai dažas dienas. Valstība ir uzspiedusi tev savu laiku. Bet ir iespē­jams, ka tā paņem to atpakaļ, ja tai iet cauri pa pareizo ceļu.

- Mūžīgā jaunība… es noteicu.

- Nepavisam ne! viņš iesaucās, itin kā satriekts par to, ka neesmu viņu pareizi sapratis. Reģenerācija. Kompen­sācija. Es esmu gadus četrpadsmit vai piecpadsmit vecāks, nekā būtu bijis, palikdams Ozolmājā. Domāju, ka valstība ļaus man nomest šos liekos gadus, rētas, sāpes, niknumu… Pēkšņi viņa balsī ieskanējās gandrīz vai lūgums. Man tas jāmēģina, Stīv. Nekas cits man vairs nav atlicis.

- Tu esi izpostījis šo valstību, es teicu. Es redzēju sekas. Mums jācīnās, Kris. Tev jāiet bojā.

Brīdi viņš neatbildēja, tad izgrūda tādu kā nicinājuma un neziņas rūcienu.

- Vai tad tu patiešām varētu mani nogalināt, Stīv? viņš jautāja, un balsī skanēja klusi, slēpti draudi.

Es neatbildēju. Viņam, protams, bija taisnība. Droši vien es to nevarētu. Varbūt es to spētu naida uzliesmojumā, taču tagad, vērojot šo ievainoto, nožēlojamo cilvēku, jutu, ka roka man neceltos cirtienam.

Un tomēr…

Un tomēr tik daudz atkarīgs no manis, no manas dros­mes, no manas apņēmības.

Man sāka reibt galva. Uguns sienas karstums bija nogur­dinošs un atņēma spēkus.

Brālis teica: Savā ziņā tu jau esi mani nogalinājis. Viss, ko es gribēju, bija Gviveneta. Bet es viņu nevarēju iegūt. Viņa pārāk mīlēja tevi. Tas mani iznīcināja. Es biju meklējis viņu pārāk ilgi. Atrašanas sāpes bija pārāk stipras. Es gribu aiziet no šīs valstības, Stīv. Ļauj man iet…

Pārsteigts par viņa vārdiem, es teicu:

- Es tevi nevaru aizturēt.

- Tu mani vajāsi. Bet man vajadzīgs miers. Man jāatrod pašam savs miers. Jāzina, ka tu nedzenies man pakaļ.

-Tad nogalini mani, es skarbi teicu. Bet viņš tikai papurināja galvu un nicīgi iesmējās. Tu divas reizes esi piecēlies no miroņiem, Stīven. Man sāk kļūt bail no tevis. Domāju, ka trešoreiz vairs nemēģināšu.

- Nu, paldies par to pašu.

Brīdi es klusēju, tad klusi pavaicāju:

- Vai viņa ir dzīva?

Kristiāns lēni pamāja ar galvu. Viņa ir tava, Stīv. Hids būs šis stāsts. Ciltsbrālis izrādīja līdzcietību. Nepiederošais mainījās uz labu un aizgāja no valstības. Meitene no zaļā meža atguva savu mīļoto. Viņi skūpstījās pie lielā, baltā akmens…

Es skatījos uz viņu. Es ticēju viņam. Viņa vārdi skanēja kā dziesma, no kuras acīs sakāpj asaras.

- Nu tad es viņu gaidīšu. Un paldies, ka saudzēji viņu.

- Viņa ir izveicīga meitene, Kristiāns atkārtoja, atkal pieskardamies ievainojumam uz vēdera. Man nebija lielas izvēles.

Kaut kas viņa vārdos…

Kristiāns pagriezās un devās uz uguns pusi. Apziņa, ka tagad man ar atvieglojumu jāsaka brālim ardievas, uz bridi atbīdīja malā domu par Gvivenetu.

- Kā tu tiksi cauri ugunij?

- Zeme pasargās, viņš atbildēja un pastiepās pēc apmetņa. Tā kapuce bija piebērta ar smiltīm. Paņēmis apmetni kā lingu, viņš brīvajā plaukstā pagrāba no zemes vēl vienu smilšu sauju un iemeta to ugunī. Liesmas nosprauslojās un spēji satumsa, it kā zeme tās būtu noslāpējusi.

- Svarīgi ir zināt īstos vārdus un mest liesmās pietie­kami daudz smilšu, viņš teica. Vārdus esmu iemācī­jies, bet Zemesmātes veltes var aptrūkt. Viņš paskatījās apkārt. Nekāds šamanis no manis nesanāk.

- Kāpēc tu negribi iet pa upi? es jautāju, kad viņš sāka vēzēt gaisā apmetni. Tas noteikti ir vieglāk. Arī "Ceļotājs" taču izpeldēja cauri pa ūdens ceļu.

- Upe ir slēgta tādiem ļaudīm kā es, viņš teica. Apmet­nis plašā lokā griezās viņam ap galvu. Turklāt aiz uguns ir Lavondisa. Tir-na-noc, mīļo Stīven. Avalona. Debesis. Sauc, kā gribi. Tā ir nezināmā zeme, labirinta sākums. Noslēguma vieta. Valstība, kas tiek sargāta nevis no Cilvēka, bet no Cilvēka ziņkārības. Nepieejamā vieta. Nezināmā, aizmirstā pagātne. Viņš vēlreiz pavērsa galvu pret mani, visu laiku griezdams ap galvu smagi piebērto apmetni. Ja tik daudz tiek pazaudēts laika tumsā, jābūt mītam, kas glorificē zudu­šās zināšanas. Un viņš runādams atkal spēra soli uz uguns pusi. Bet Lavondisā joprojām pastāv šo zināšanu vieta. Un turp es dodos vispirms, brāli. Vēli man veiksmi!

- Veiksmi! es iesaucos, un tajā pašā brīdī viņš svieda no apmetņa smiltis. Liesmas ieaurojās, tad apdzisa, un īsu mirkli es cauri pārogļotajiem koku stumbriem redzēju ledainos viņpuses plašumus.

Kristiāns metās projām pa taku, kas uz bridi bija pavē­rusies plandošajā liesmu valnī, vecs, smagnējs vīrs, kuram smeldzošais ievainojums lika manāmi pieklibot. Drīz viņš sasniegs to vietu, no kuras biju apņēmies viņu atturēt, taču tagad viņš ir viens, nevis kopā ar Gvivenetu. Un tomēr mani mocīja doma, kas notiks ar viņu tur, bezlaika zemē Lavondisā. Kopš naida sākuma biju nogājis pilnu apli un tagad jutu nepārvaramas skumjas par to, ka nekad brāli vairs neredzēšu. Man gribējās viņam kaut ko iedot. Es gri­bēju paturēt kaut ko no viņa, kādu piemiņu, kādu daļiņu no savas zaudētās dzīves. Un es iedomājos ozollapas amu­letu, kas joprojām silts karājās man pie krūtīm. Sāku skriet viņam pakaļ, raudams nost amuletu un steigdamies izvilkt smago sudraba lapu no ādas maisiņa.

- Kriš! es iesaucos. Pagaidi! Ozollapa! Uz laimi!

Un es sviedu to viņam.

Viņš apstājās un pagriezās atpakaļ. Sudraba talismans riņķodams lidoja uz viņa pusi, un es tūdaļ aptvēru, kas notiks. Mēmās šausmās noskatījos, kā smagais priekšmets ietriecas viņam sejā un nogāž viņu zemē.

- Kris!

Liesmas sakļāvās virs viņa. Atskanēja garš, griezīgs klie­dziens, ko drīz noslāpēja uguns rūkoņa; zemes burvju spēka uzturēta, tā nošķīra mani no brāļa briesmīgā likteņa.

Tik tikko spēju aptvert, kas noticis. Satriekts nokritu ceļos, stingi lūkodamies ugunī un drebēdams kā drudža murgos.

Taču raudāt es nespēju. Lai kā vēlējos, lai kā centos, es nespēju raudāt.