Mitago mežs

PROLOGS

Edvardam Vinnam-Džonsam, eskvairam

15 Koledžrouda

Oksforda

Edvard!

Tev noteikti vēlreiz jāatbrauc uz Ozolmāju. Lūdzu, neat­liec to pat uz stundu! Esmu atklājis ceturto taku, kas ved dziļākajās meža zonās. Pats strauts. Tagad tas šķiet tik skaidrs ūdensceļš! Tas ved tieši caur ārējo ošu virpuli, garām spirālveida takai un Akmens kritumiem. Es domāju, ka pa to varbūt pat var iekļūt pašā dziļmežā. Bet laiks, atkal šis laiks, kura vienmēr ir par maz!

Es esmu atradis cilvēkus, kurus sauc shamiga. Viņi dzīvo aiz Akmens kritumiem. Viņi sargā upes braslus, bet, man par lielu iepriecinājumu, viņi ir aizrautīgi stāstnieki un paši to dēvē par "dzīvesrunāšanu". Pati dzīvesrunātāja ir kāda jauna meitene, kura krāso pilnīgi zaļu seju un visus savus stāstus stāsta ar aizvērtām acīm, tā ka viņas klausī­tāju smaidi vai sapīkums nevar uzspiest stāstam "apveidu maiņu". Es daudz ko esmu dzirdējis no viņas, bet pats gal­venais bija fragments no tā, kas var būt vienīgi Gvivenetas stāsts. Tas ir mīta pirmsķeltu variants, bet es esmu pārlie­cināts, ka tas attiecas tieši uz šo meiteni. Tas, kam es spēju izsekot, skanēja apmēram tā:

"Kādu pēcpusdienu, nogalinājis briedi ar deviņiem ragu žuburiem un kuili, kas divreiz lielāks par cilvēku, un vēl četriem ciemiem pamācījis, kā uzvesties, virsaitis Mogohs apsēdās krastmalā atpūsties. Viņš bija tik varens gan savos darbos, gan augumā, ka galva viņam pa pusei slēpās māko­ņos. Viņš izstiepa kājas ūdenī, jūras dziļumā pie klinšu pakājes, lai tās atvēsinātu. Tad viņš atlaidās guļus uz mugu­ras un vēroja, kā uz viņa vēdera satiekas divas māsas.

Šīs māsas bija dvīnes, abas vienlīdz skaistas, abas vien­līdz jauku valodu un abas vienlīdz prasmīgas arfas spēlē. Taču viena no māsām bija apprecējusi dižas cilts karavadoni un pēc tam uzzinājusi, ka viņas klēpis ir neauglīgs. Viņas seja bija kļuvusi tik skāba kā saulē turēts piens. Otra māsa bija apprecējusi trimdā izraidītu karavīru, vārdā Peregu. Peregu apmetne atradās dziļā aizā tāla meža vidienē, bet viņš kā naktsputns allaž ieradās pie savas mīļotās. Tagad šī māsa bija devusi dzīvību viņa bērnam meitenei, bet, tā kā Peregu bija trimdinieks, māsa ar skābo seju bija sapulcinā­jusi armiju un atnākusi pieprasīt jaunpiedzimušo sev.

Sekoja skarba vārdu pārmaiņa, un iešķindējās ieroči. Peregu mīļotā vēl pat nebija paguvusi dot savam bērnam vārdu, kad viņas māsa paķēra biezajos autos ietīto mazo vīstoklīti un pacēla to sev virs galvas, apņemdamās pati dot tam vārdu.

Taču debesis satumsa, un ieradās desmit žagatas. Tās bija Peregu un deviņi viņa cīņu biedri, ko pārvērtusi meža burvestība. Peregu traucās lejup, satvēra savu bērnu nagos un uzlidoja gaisā, bet viens no prasmīgajiem strēlniekiem ar katapultu notrieca viņu zemē. Bērns izkrita no putna nagiem, taču to pārtvēra citi putni un aiznesa projām. Tā viņa ieguva vārdu Hurfathna, kas nozīmē "meitene, kuru uzaudzinājušas žagatas".

Virsaitis Mogohs uzjautrināts vēroja visu notiekošo, tomēr pret mirušo Peregu viņš juta cieņu. Pacēlis nelielo putnu, viņš tam atdeva cilvēka apveidus. Taču viņš baidījās ar pirkstu rakt zemē kapu, jo tā varētu izpostīt veselus ciematus. Tāpēc Mogohs iebāza mirušo trimdinieku mutē un izļodzija sev zobu, lai tas kļūtu par pieminekli. Tādējādi Peregu tika apglabāts zem liela, balta kapakmens ielejā, kura elpo."

Nav nekādu šaubu, ka tā patiešām ir Gvivenetas stāsta agrīna variācija, un tu droši vien sapratīsi, kāpēc es esmu tik satraukts. Pēdējo reizi, kad meitene bija te, es viņai pajautāju, kāpēc viņa ir tik skumja. Viņa man atbildēja, ka esot apmaldījusies. Viņa nevarot atrast ieleju, kura elpo, un sava mirušā tēva gaišo kapakmeni. Tas noteikti ir tas pats. Es to zinu, es to jūtu! Mums viņa jāizsauc vēlreiz. Mums vēlreiz jādodas aiz Akmens kritumiem. Man vajadzīga tava palīdzība.

Kas zina, kad un kā beigsies šis karš. Drīz iesauks manu vecāko dēlu un pēc tam arī Stīvenu. Man būs vairāk brīvī­bas, lai pētītu mežu un tiktos ar meiteni.

Edvard, Tev katrā ziņā jābrauc šurp!

Ar sveicienu, Džordžs Hakslijs.

1941. gada decembri.