Mitago mežs

II DAĻA meŽonĪgie mednieki

1

Kādu ritu agri pavasari es uz viena no virtuves āķiem atradu pakārtu pāri nomedītu zaķu; zem tiem dzelteni krā­sotajā sienā bija ieskrāpēts burts "K". Tāda pati velte iera­dās vēlreiz pēc divām nedēļām, bet pēc tam sekoja vairāki mēneši bez jebkādiem jaunumiem vai starpgadījumiem.

Es vairs nebiju gājis uz mežu.

Garās ziemas laikā es biju izlasījis tēva dienasgrāmatu reizes desmit no viena gala līdz otram, iedziļinādamies viņa dzīves noslēpumā tikpat pamatīgi, kā viņš iedziļinājās savējā savā noslēpumainajā zemapziņas saiknē ar pir­matnējiem mežiem. Saraustītajās piezīmēs atradu daudz apstiprinājumu viņa briesmu priekšnojautai, bailēm no tā, ko viņš pats tikai reizi nosauca par "ego mitoloģisko ideālu", radītāja apziņas pārliecīgu aktivitāti, kura, kā tēvs baiļojās, varētu ietekmēt mitago veidola izskatu un iztu­rēšanos. Tātad viņš bija nojautis iespējamās briesmas, bet grūti pateikt, vai ari Kristiāns ir pilnībā sapratis šīs ārkār­tīgi sarežģītās un mistiskās norises meža dzīlēs.

No pārdzīvojumiem un ciešanām mūsu tēva apziņā bija izveidojusies viena noteikta stīga, kas radījusi meiteni zaļā tunikā un lēmusi viņu bezpalīdzībai meža apstākļos, un tas bija pretrunā ar viņas sākotnējo dabu. Bet, ja viņa izveidotos vēlreiz, tad viņas īpašības būtu ietekmējusi Kris­tiāna apziņa, un Kristiānam nebija tēvam raksturīgo aiz­spriedumu par sievietes spēku vai vājumu. Šī būtu citāda tikšanās.

Dienasgrāmata mani gan mulsināja, gan skumdināja. Tajā bija ļoti daudz ierakstu, kas attiecās uz pirmskara laiku, uz mūsu ģimeni, uz Krišu un it sevišķi uz mani; izska­tījās gandrīz tā, it kā tēvs mūs visu laiku būtu vērojis, it kā viņam tomēr savā ziņā būtu bijusi saikne ar mums, it kā viņš pat būtu bijis mums tuvs. Un tomēr visu šo vērojumu laikā viņš bija palicis vēss skatītājs no malas. Man bija licies, ka viņš nemaz nejūt manu klātbūtni; biju domājis, ka esmu tikai traucēklis viņa dzīvē, uzbāzīgs kukainis, ko gandrīz nemanot atgaina nost. Bet izrādījās, ka viņš ir pilnībā apzinājies manu klātbūtni, pierakstījis katru manu spēli un katru pastaigu uz mežu vai mežmalu, atzīmēdams pat to ietekmi uz mani.

Kāds atgadījums, kas bija pierakstīts īsi un steigā, atsauca man atmiņā garu vasaras dienu, kad biju deviņus vai desmit gadus vecs. Atcerējos koka kuģi, ko Kristiāns bija uzmeistarojis no krituša dižskābarža stumbra gabala un ko es biju nokrāsojis. Atcerējos upīti, kuru saucām par Spītnieci, un satrauktu skrējienu caur mežu lejpus mūsu dārzam. Tās bija nevainīgas bērnu izpriecas, un tēvs, drūms, tumšs stāvs, visu laiku bija vērojis mūs pa sava kabineta logu.

Diena bija sākusies labi, ar skaidrām, dzidrām ausmas debesīm, un pamodies es ieraudzīju Krišu, kurš tupēja dižskābarža zaros aiz manas istabas loga. Tāpat pidžamā es izrāpos ārā pie viņa, un mēs sēdējām savā slepenajā apmetnē, vērodami tālumā kādu laukstrādnieku, kurš apstrādāja zemi. Kaut kur mājā bija dzirdama rosība, un es nodomāju, ka apkopēja ieradusies agrāk no rīta, lai labāk izmantotu šo skaisto vasaras dienu.

Krišam rokā bija koka gabals, kuram viņš jau bija piešķī­ris nelielas laivas apveidus. Izplānojām garu ceļojumu pa upi un ierāpāmies atpakaļ istabā, saģērbāmies, pakampām miegainās mātes padotās brokastis un aizskrējām uz šķūni. Drīz tika pagatavots masts, kuru ievietojām kuģa korpusā. Es uztriepu darinājumam sarkanas krāsas kārtu un uzvilku mūsu iniciāļus, katru savā pusē mastam. Vēl vajadzēja sagādāt papīra buru, kaut ko līdzīgu takelāžai, un mūsu lieliskais kuģis bija gatavs.

Izskrējām no pagalma un gar biezā, klusā meža malu nokļuvām līdz upītei, kurā bija iecerēts tālais ceļojums.

Atceros, ka bija jūlija beigas, karsts un rāms laiks. Ūdens līmenis bija zems, krasti stāvi un sausi, nobārstīti aitu spirām. Ūdens izskatījās iezaļgans, jo smiltis un akmeņi upes dibenā bija apauguši ar aļģēm. Tomēr straume bija spēcīga, un upe līkumodama tecēja caur pļavām, garām atsevišķiem zibens skartiem kokiem līdz biezākam pamežam un bei­dzot pazuda zem pussagruvušiem vārtiem. Šie vārti bija aizauguši ar nezālēm, kazenājiem un sīkiem krūmiem. Tos virs upītes bija uzcēlis fermeris Alfonss Džefrijs, lai neļautu "zeņķiem", tādiem kā es un Kristiāns, piekļūt tālākajiem, bīstamākajiem ūdeņiem, jo gan dīķis, kas pletās priekšā, gan upes lejasgals bija krietni dziļāki un draudīgāki.

Taču vārti bija pussagruvuši, un zem tiem bija pietie­kami liela sprauga, lai mūsu sapņu kuģis varētu netraucēti peldēt tālāk.

Kriss ļoti ceremoniāli iestūma kuģi ūdeni. Lai Dievs palīdz visiem, kas ar to ceļo! viņš svinīgi noteica, un es piebildu: Lai tavs lielais piedzīvojums tevi sveiku un veselu aizved galā! Lai Dievs palīdz viņa majestātes kuģim "Ceļotājs"! (Šo kuģim piemēroto dramatisko nosaukumu mēs bijām aizguvuši no tolaik iecienītas zēnu komiksu grāmatas.)

Kriss palaida kuģi vaļā. Tas sašūpojās, apgriezās apkārt un aiztraucās projām, ūdenī izskatīdamies mazliet nesta­bils. Es jutos vīlies, ka tas nepeld kā īsts kuģis, viegli sasvērdamies uz sāniem, celdamies un krizdams līdz ar viļņu šūpām. Tomēr bija aizraujoši vērot arī šo mazo lai­viņu, kura virpuļodama tuvojās mežam. Un beidzot, īsi pirms nozušanas zem vārtiem, tā patiešām ieņēma īsta kuģa cienīgu stāvokli; masts šķita pat pieliecamies, kad okeāna skaistule paslīdēja zem aizšķēršļa un pazuda mūsu skatienam.

Tagad sākās pats aizraujošākais. Elpai ķeroties, mēs metāmies skriet apkārt mežam. Taka bija gara un veda cauri privātam laukam, kurā kuploja nobriedusi labība, tad tā turpinājās gar aizaugušo dzelzceļu un pēc tam šķērsoja govju ganības. (Vienā malā ganījās bullis. Tas paskatījās uz mums un iesprauslojās, tomēr palika mierīgs.)

Izskrējuši cauri šiem lauku klajumiem, mēs nonācām ozolu meža ziemeļu malā, un te atkal no biezokņa iztecēja mūsu upīte, kas tagad bija platāka un seklāka.

Apsēdāmies gaidīt savu kuģi, lai sveiktu tā atgriešanos mājās.

Tajā garajā pēcpusdienā, kamēr mēs saulē spēlējāmies un cītīgi pētījām krēslaino mežu, gaidīdami sava kuģa parādīšanos, es iztēlē redzēju, kā tas sastopas ar daždažā­diem svešiem zvēriem, krācēm un atvariem. Redzēju, kā tas varonīgi cīnās ar vētraino jūru un aizdrāžas garām ūdriem un ūdensžurkām, kas zib tam apkārt. Pats galvenais bija ceļojums mūsu iztēlē, dramatiskās norises, ko mūsu prātos izraisīja šis vienkāršais koka laiviņas brauciens.

Ai, cik ļoti man būtu gribējies redzēt, kā mūsu kuģis šūpodamies parādās straumē un izpeld no meža! Cik daudz mēs tad būtu varējuši spriest un runāt par tā ceļojumu, par varbūtējām briesmām un to pārvarēšanu!

Taču kuģis neparādījās. Mums vajadzēja samierināties ar rūgto domu, ka mūsu darinājums kaut kur tumšajā meža posmā aizķēries aiz kāda zara un iesprūdis, un tur arī paliks, līdz trūdēdams pārvērtīsies par zemi.

Apbēdināti mēs krēslā devāmies mājup. Brīvdienas bija sākušās neveiksmīgi, tomēr kuģis mums drīz aizmirsās.

Pēc sešām nedēļām, neilgi pirms garā ceļojuma auto­busā un vilcienā uz skolu, mēs ar Kristiānu aizgājām uz meža ziemeļu stūri, šoreiz vezdami pastaigāties mūsu tan­tes divus spanielus. Edītes tantes sabiedrība bija tik apgrū­tinoša, ka mēs priecājāmies par jebkuru ieganstu iziet no mājas pat tad, ja laiks bija tik apmācies un slapjš kā tajā septembra piektdienā.

Mūsu ceļš veda gar upīti, un pēkšņi mēs ar pārsteigumu un sajūsmu ieraudzījām viņa majestātes "Ceļotāju", kas virpuļodams peldēja pa straumi; pēc lietus perioda augusta beigās ūdens līmenis bija krietni cēlies. Kuģis cēli peldēja uz priekšu, arvien atkal sagriezdamies taisni, strauji attāli­nādamies no mums.

Mēs metāmies skriešus gar upes krastu; abi suņi līksmi rēja, sajūsmināti par negaidīto skrējienu. Beidzot Kristiāns panāca kuģi un izstiepa roku, lai izvilktu mūsu sīko meistarojumu no ūdens.

Nopurinājis slapjumu, viņš starodams pacēla kuģīti gaisā. Es aizelsies pieskrēju klāt un paņēmu to no viņa rokas. Bura bija vesela, iniciāļi joprojām labi salasāmi. Mūsu mazais sapņu priekšmets izskatījās tieši tāds pats, kādu to bijām ielaiduši ūdenī.

Acīmredzot bija aizķēries un vēlāk, kad ūdens pacēlās augstāk, tika vaļā, noteica Kriss, un kā gan vēl citādi to varētu izskaidrot?

Un tomēr tajā pašā vakarā mūsu tēvs savā dienasgrā­matā bija ierakstījis:

"Pat meža perifēriskajās zonās notiek zināmas laika nobīdes. TS jau es biju domājis. Pirmatnējā meža radītajai aurai ir spēcīgs iespaids uz dimensiju dabu. Zēni savā ziņā izdarīja eksperimentu, palaizdami paštaisīto kuģīti upē, kas plūst vismaz tā man liekas pa meža ārējo joslu. Tam vaja­dzēja sešas nedēļas, lai šķērsotu ārējās zonas, bet realitātes izpratnē šis attālums nav lielāks pārjūdzi. Sešas nedēļas! Ja dziļāk mežā laika izvērsums pieaug un Vinns-Džonss domā, ka tā ir, kas zina, kādas dīvainības atrodamas biezoknī?"

Atlikušajos garās, slapjās ziemas mēnešos pēc Kristiāna nozušanas es arvien biežāk iegāju tumšajā, sasmakušajā istabā mājas aizmugurē sava tēva kabinetā. Starp grā­matām un daždažādajiem eksponātiem es guvu tādu kā dīvainu mierinājumu. Stundām ilgi sēdēju pie rakstām­galda, neko nelasīdams, pat neko nedomādams, tikai lūko­damies tālumā, it kā kaut ko gaidītu. Brīžiem, kad izrāvos no tukšās sapņainības, pavisam skaidri sapratu, cik savāda ir mana uzvedība, un tas mani kaitināja.

Arvien vajadzēja rakstīt kaut kādas vēstules, galveno­kārt finansiāla rakstura ziņojumus, jo nauda, no kuras es dzīvoju, strauji gāja mazumā, un šādu dīku, noslēgtu dzīvi es varēju turpināt ne vairāk kā pāris mēnešu. Bet man bija ļoti grūti koncentrēt domas tādai vienmuļai lietišķībai, kad nedēļas ritēja cita aiz citas un Kristiāna joprojām nebija, un pūta vējš, un lija lietus, kā dzīvas būtnes grabinādami stikloto durvju notrieptās rūtis, gandrīz vai aicinādami mani sekot brālim.

Es jutos pārāk izbiedēts. Kaut gan zināju, ka briesmo­nis -jau toreiz atteicies no manis noteikti ir sekojis Kris­tiānam dziļāk Raiopu mežā, neparko nespēju iedomāties vēl vienu satikšanos ar to. Tajā reizē biju izmisis un satriekts atstreipuļojis mājās, un tagad spēju vienīgi staigāt gar meža malu, saukt Kristiānu un cerēt, vienmēr cerēt, ka viņš piepeši atgriezīsies.

Cik daudz laika es tā pavadīju, vienkārši stāvēdams, vērodams meža daļu, kas bija redzama aiz stiklotajām dur­vīm? Stundas? Dienas? Varbūt nedēļas. Palaikam redzēju gan bērnus, gan ciemata iedzīvotājus, gan laukstrādnie­kus, kas gāja šurp vai turp, pāri laukiem vai gar mežu, šķērsodami apkaimi pa taisnāko ceļu. Ikreiz, kad ieraudzīju cilvēka stāvu, mani uzbangoja cerības, kas pēc brīža atkal noplaka, atstādamas vilšanos.

Ozolmāja bija drēgna, un tajā valdīja pelējuma smaka, taču tai neklājās bēdīgāk kā tās satrauktajam iemīt­niekam.

Es pārmeklēju kabinetu līdz pēdējam kaktiņam. Drīz biju savācis veselu kolekciju dažādu priekšmetu, kuri agrāk, pirms gadiem, mani nebija izraisījuši nekādu interesi. Vienu atvilktni gandrīz stāvgrūdām pieblīvēja bultu un šķēpu uzgaļi gan no akmens, gan bronzas. Daudz atradu arī dažādas krelles, noslīpētus un nopulētus akmentiņus, kaklarotas, dažas bija darinātas no lieliem zobiem. Divi kaula priekšmeti garas, tievas, bagātīgi izrakstītas šaut­ras acīmredzot bija kalpojuši par šķēpu metējiem. Vis­skaistākais priekšmets bija mazs ziloņkaula zirdziņš, visai stilizēts, ar neparasti resnu ķermeni un tievām, bet smalki grebtām kājām. Caurums tā kaklā liecināja, ka tas nēsājams līdzīgi kulonam. Uz zirga ķermeņa bija nepārprotami atvei­doti divi cilvēki in copulo.

Šis priekšmets lika man atkal pārlasīt nelielu rindkopu tēva piezīmēs:

"Zirgu Templis joprojām ir pamests, domājams, ka tagad uz visiem laikiem. Šamanis atgriezies dziļmežā, aiz uguns, par kuru viņš stāstīja. Atstājis man dāvanu. Uguns mani mulsina. Kāpēc viņš no tās tik ļoti baidījās? Kas slēpjas aiz tās?"

Beidzot es atradu "pieres tilta" ierīci, kuru bija lietojis mans tēvs. Kristiāns bija pacenties, cik vien iespējams, to izpostīt: dīvainā sejas maska bija salauzta, un visas elek­triskās papildierīces izraustītas un salocītas. Tā likās savāda ļaunprātība no brāļa puses, un tomēr es sapratu, kāpēc viņš tā darījis. Kristiāns greizsirdīgi sargāja ieeju tajā pasaulē, kurā viņš meklēja Gvivenetu, un nevēlējās, lai vēl kāds eksperimentētu ar mitago veidošanu.

Aizvēru skapīti ar aparāta paliekām.

Lai uzlabotu noskaņojumu un izrautos no uzmācīgās tieksmes pēc vientulības, atjaunoju sakarus ar Raiopiem, kuri dzīvoja netālajā muižā. Turienieši bija labvēlīgi noska­ņoti pret mani, tikai abas pusauga meitas izturējās vēsi un samāksloti un nepārprotami uzskatīja mani par nepiemē­rotu cilvēku savām aprindām. Taču kapteinis Raiops, kura dzimta šeit bija nodzīvojusi jau daudzas paaudzes, uzdāvi­nāja man cāļus, lai es atjaunotu saimi savos tukšajos būros, pašmāju sviesta kluci un, pats jaukākais, vairākas pudeles vīna.

Es nojautu, ka tādā veidā viņš izsaka man līdzjūtību par tiem dažiem gadiem, kas, pēc viņa domām, bijuši vistraģis­kākie manā mūžā.

Attiecībā uz mežu viņš nezināja neko, pat ne to, ka tā plašumi ir pa lielākai daļai neapgūti. Dienvidu galā tika stādītas jaunaudzes, lai nodrošinātu kārtis saimniecības vajadzībām, kā arī kurināmo. Taču pēdējās ziņas par jeb­kāda veida darbošanos mežā, ko viņš spēja atrast savas dzimtas dokumentos, attiecās uz 1722. gadu. Piezīmes bija visai skopas.

"Mežā nav droši. Tā dala, kas atrodas starp Zemo cel­maini un Briežiem, līdz pat Nožogotajam laukam, ir pur­vaina, un to apdzīvo savādi, primitīvi ļautiņi, kas labi pār­zina meža dzīvi un gudrības. Pārvietot viņus citur būtu pārāk dārgi, tāpēc esmu izdevis rīkojumu nožogot šo apga­balu un izcirst kokus uz dienvidu un dienvidrietumu pusi, bet pēc tam stādīt jaunaudzes. Ir izlikti ķeramie slazdi."

Vairāk nekā divsimt gadu viņu dzimta nebija pievērsu­sies šai savvaļas meža milzu platībai. Kaut ko tādu man bija grūti saprast, un es lāgā negribēju tam ticēt, bet patiesībā kapteinis Raiops līdz pat šai dienai nebija daudz licies zinis par teritoriju starp abiem dīvaini nosauktajiem laukiem.

Tas skaitījās vienkārši "mežs", un cilvēki gāja tam gar malu vai arī izmantoja mežmalai tuvās takas, taču par tā dziļumiem pat nedomāja. Tas bija "mežs". Audzis tai vietā kopš senseniem laikiem. Labi zināms dzīves fakts. Pati dzīve ritēja tam apkārt.

Kapteinis Raiops man parādīja ierakstu muižas papīros, kas izdarīts 1536. vai 1537. gadā, īsti nesapratu, kurā. Tajā laikā viņa dzimta te vēl nedzīvoja, un viņš man to parādīja drīzāk aiz lepnuma par tajā pieminēto Henriju Astoto nekā Raiopu meža neparasto īpašību apraksta dēļ.

"Karalis ar patikšanu devās mežā medīt kopā ar čet­riem pavadoņiem un divām dāmām. Tika paņemti četri vanagi, un mednieki devās savvaļas laukos. Karalis jūs­moja par briesmu pilnajām medībām un pārgalvīgi drāzās caur pamežu. Muižā atgriezās tikai krēslā. Karalis pats bija nogāzis briedi. Viņš runāja par spokiem un tīksminādamies stāstīja, kā biezokņa dziļākajos klajumos viņu vajājis Robiņa Huda rēgs, kurš, cik noprotams, raidījis uz viņu bultu. Karalis solījās nākamajā sezonā atkal braukt uz šo apvidu medībās."

Neilgi pēc Ziemassvētkiem, kamēr es virtuvē gatavoju ēdienu, piepeši sajutu sev aiz muguras kādu kustību. Tas man nāca kā trieciens, un es bailēs spēji apsviedos otrādi, juzdams, ka sirds piepeši dauzās kā neprātīga.

Virtuve bija tukša. Bet kustība turpinājās kā reti, stomīgi uzplaiksnījumi redzeslauka malā. Metos caur māju uz kabinetu, strauji elpodams, apsēdos pie galda un uzliku rokas uz gludās, spīdīgās virsmas.

Kustība pazuda.

Tomēr man kļuva skaidrs, ka šī parādība vērsīsies pla­šumā un man pie šīs domas jāpierod. Bija sākusies manas apziņas mijiedarbība ar meža auru, un mana redzeslauka malā veidojās pirmie pirmsmitago tēli ziboši, neskaidri apveidi, kas itin kā tiecās pievērst sev manu uzmanību.

Manam tēvam bija vajadzējis izmantot "pieres tiltu", dīvaino aparātu, Frankenšteina radīšanas cienīgu ierīci, lai piespiestu savu novecojušo prātu izvilināt no zemapzi­ņas šos "uzkrātos" mitoloģiskos tēlus. Viņa piezīmēs par eksperimentiem kopā ar Vinnu-Džonsu un arī ar Kristiānu bija izteikta doma, ka jaunākam prātam mijiedarbība ar savvaļas mežu varētu notikt vienkāršāk un ātrāk, un tā acīmredzot notika vēl krietni ātrāk, nekā tēvs būtu varējis iedomāties.

Kabinets deva īslaicīgu patvērumu no šiem uzbāzīga­jiem, biedējošajiem rēgiem. Mežs ar saviem tumšajiem, psihiskajiem taustekļiem bija aizsniedzis tikai vistuvākās mājas telpas virtuvi un ēdamistabu, un, atkāpjoties no šīs joslas cauri smacīgajai priekštelpai un pa gaiteni aizejot līdz tēva kabinetam, bija iespējams izvairīties no šis neat­laidīgās ņirbēšanas.

Laika gaitā apmēram pāris nedēļās es pamazām pie­radu pie šiem zemapziņas tēliem, kuri lēnām materializējās, un manas bailes pierima. Tie kļuva par uzmācīgu, bet itin nekaitīgu manas dzīves daļu. Es turējos no meža pa gabalu, cerēdams, ka tādējādi neradīšu mitago būtnes, kas vēlāk varētu mani vajāt. Pavadīju daudz laika tuvējā ciematā un, kad vien varēju, braucu uz Londonu apciemot draugus. Vairījos no sakariem ar tēva drauga Edvarda Vinna-Džonsa ģimeni, kaut gan arvien skaidrāk apjautu, cik svarīgi būtu atrast šo cilvēku un apspriesties par viņa pētījumiem.

Laikam jau gluži vienkārši biju gļēvs un tomēr atskato­ties noprotu, ka iemesls bija visdrīzāk mana neziņa, manas raizes par neskaidrību attiecībās ar Kristiānu. Viņam taču kuru katru brīdi jābūt atpakaļ! Skaidri nezinot, vai viņš ir miris vai neglābjami pazudis, es vilcinājos un negribēju spert soli ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Tā turpinājās dīkstāve: laika plūdums cauri mājai, nebei­dzamā ēšanas, mazgāšanas, lasīšanas rutīna bez patiesa stimula, bez noteikta mērķa.

Brāļa atstātās veltes nomedītie zaķi, iniciāļi mani izraisīja gandrīz vai paniku. Agri pavasarī es pirmoreiz uzdrošinājos pieiet tuvāk valdonīgajam mežam un saukt Kristiāna vārdu.

Un drīz pēc šī pirmā ierastās dzīves pārrāvuma, apmēram marta vidū, notika pirmais no diviem meža apciemojumiem, kuri turpmāko mēnešu gaitā atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Tajā laikā lielāka nozīme bija otrajam notikumam, taču pirmais ieguva būtisku jēgu vēlāk; tajā vējainajā, auk­stajā marta vakarā tā šķita tikai mīklaina parādība, acu­mirklīga tikšanās, kas skāra manu dzīvi kā salta dvaša.

To dienu es biju pavadījis Glosterā, kavēdamies bankā, kura joprojām pārzināja mana tēva darījumus. Šīs pāris stundas bija bezcerīgas un nomācošas: viss bija reģistrēts ar Kristiāna vārdu, un nekas neliecināja par to, ka brālis būtu grasījies nodot darījumus manās rokās. Mani skaid­rojumi, ka Kristiāns ir nozudis dziļi mežos, tika uzklausīti ar līdzcietību, taču bez nopietnas sapratnes. Protams, daļa regulāro maksājumu tika segti, tomēr mans finansiālais stā­voklis bija kļuvis tik bēdīgs, ka ļoti svarīgi būtu piekļūt tēva bankas rēķinam pretējā gadījumā atlika vienīgi domāt, kā likt lietā savu izglītību. Kādreiz es patiešām tiku sapņojis par nopietnu darbu. Tagad, kopš manas domas bija pārņē­musi pagātne, es gribēju vienīgi dzīvot tādu dzīvi, kurā pats būtu sev noteicējs.

Autobuss aizkavējās, un ceļojums mājup cauri Herifordšīrai vilkās lēni, turklāt to nemitīgi kavēja govju bari uz lauku ceļiem. Kad ar velosipēdu nobraucu pēdējās jūdzes no auto­busa pieturas līdz Ozolmājai, bija jau pavēla pēcpusdiena.

Māja bija auksta. Uzvilku biezu vilnas džemperi un sāku darboties ap kamīnu, no kura vajadzēja izgrābt iepriekšē­jās dienas pelnus. Mana dvaša salti garoja, es nevaldāmi drebinājos un tad piepeši apjautu, ka šajā caururbjošajā aukstumā ir kaut kas nedabisks. Istaba bija tukša; aiz logiem, ko sedza plāni mežģīņu aizkari, pletās dārza brūn­ganais zaļums kā gaistoša vīzija biezajā, drūmajā krēslā. Iededzu gaismu un, sildīdamies aptvēris pats sevi rokām, ātri izstaigāju visu māju.

Nebija nekādu šaubu. Šis aukstums bija nedabisks. Logu iekšpusē uz rūtīm abās mājas pusēs jau veidojās ledus kār­tiņa. Es paskrāpēju to ar nagu un pa spraugu palūkojos ārā pāri pagalmam.

Uz meža pusi.

Tur bija jaušama kustība, tik tikko manāms virmojums, tikpat niecīgs un netverams kā zibošie pirmsmitago atplaiksnījumi, kuri joprojām ņirbēja mana redzeslauka perifērijā, tikai mani vairs nesatrauca. Es raudzījos, kā attālā kustība mežā aizvirmo cauri kokiem un pamežam un kā šaudīga ēna pārskrien pāri dadžiem aizaugušajam laukam starp mežu un mūsu dārza malu.

Tur kaut kas bija kaut kas neredzams. Tas vēroja mani un lēnām tuvojās mājai.

Nesaprazdams, ko darīt, un baiļodamies, ka mežmalā varbūt atgriezies Urskumugs, lai uzmeklētu mani, es satvēru smago, aso šķēpu, ko biju pagatavojis decembra nedēļās. Tas bija rupjš un primitīvs aizsardzības līdzeklis, tomēr deva lielāku drošības sajūtu nekā šaujamierocis. Kas gan vēl labāk var derēt aizsardzībai pret primitīvu būtni kā primitīvs ierocis!

Iedams lejā pa kāpnēm, es sajutu nosalušajiem vaigiem pieskārāmies siltu dvašu, it kā man būtu uzpūtis elpu kāds tuvu pienācis cilvēks. Brīdi jutu virs sevis tādu kā ēnu, bet tā ātri pazuda.

Tēva kabinetā neatlaidīgā parādība pazuda, varbūt nespēdama sacensties ar spēcīgo intelekta uzkrājumu mana tēva rēgu. Raudzījos ārā pa logu uz to meža daļu, kas no šejienes bija saskatāma, tīrīdams aizsalušo rūti un, tāpat kā savulaik tēvs, ar bailēm un ziņkāri tiekdamies ielūkoties mīklainajās norisēs aiz cilvēkam paredzētās robežas mūsu mājā un tās tuvumā.

Gar žogu zibēja dīvaini apveidi. Tie šķita nākam no meža malas riņķodami un lēkdami; pelēkas ēnas, kas izgaisa tikpat ātri, kā bija radušās, līdzīgi dūmu mēlēm virs uguns­kura. Arā no meža un atpakaļ mežā, sniedzoties, taustoties, pētoši apskraidot mājas apkārtni.

Viena no stīgām pāršāvās pāri žogam un aizzibēja līdz logam; es izbiedēts atrāvos atpakaļ, ieraudzījis no āra ska­tāmies sev pretī svešu seju, kas nākamajā brīdī pazuda. Sirds man sāka neprātīgi dauzīties, un šķēps nokrita zemē. Liekdamies pakaļ smagajam ierocim, dzirdēju, kā grab logu rūtis. Šķūņa durvīs ietriecās kaut kas smags un skaļš, un izbiedētās vistas sāka neganti kladzināt.

Taču es spēju domāt tikai par redzēto seju. Tā bija tik savāda: cilvēka seja, kam tomēr piemita kaut kas līdzīgs elfu burvībai; ieslīpas acis, smīnā atplestā mute koši sar­kana, ne deguna, ne acu, tikai savēlies, adatains matu vai spalvu ērkulis uz galvvidus un vaigiem.

Blēdīga, ļaunīga, jocīga, biedējoša seja.

Gaišums debesīs spēji izplēnēja, un apkārtne kļuva pelēka un miglaina; koki šķita ietinušies pārdabiskā dūmakā, kurai cauri no upītes puses spīdēja spokaina gaisma.

Beidzot mana ziņkāre ņēma virsroku pār bailēm. Atvēris stiklotās durvis, es iegāju dārzā un pustumsā lēni aizgāju līdz vārtiņiem. Rietumu pusē, Grimlijas virzienā, apvārsnis bija gaišs. Skaidri varēju saskatīt mājas, birzis un pakal­nus. Arī austrumu mala, kur slējās muižas ēkas, bija labi saredzama dzidrajā vakara gaismā. Vienīgi pār mežu un Ozolmāju bija izpleties melns mākonis, kā vēstīdams par vētras tuvošanos.

Tad mani spēji apņēma ragainās parādības, kas itin kā iznira no zemes, pacēlās virs manis, lidinājās man apkārt, stiepās pēc manis un bārstīja gaisā dīvainas, smiekliem līdzīgas skaņas. Es grozījos un locījos, cenzdamies saska­tīt starp šaudīgajiem rēgiem kādu konkrētu apveidu, un brīžam manīju tādu kā seju, roku, garu, izliektu pirkstu, spožu putna vai zvēra nagu, kas tiecās ieķerties manī, taču nozuda jau pirms pieskāriena. Manīju lunkanus, jutekliskus sieviešu apveidus. Tomēr visbiežāk redzēju sašķiebtas sejas, kas drīzāk varēja piederēt elfiem nekā cilvēkiem: plandoši mati, dzirkstošas acis, platās mutes pavērtas mēmā klie­dzienā. Vai tie būtu mitago? Man nebija laika par to prātot. Jutu pieskārienus saviem matiem un ādai. Neredzami pirk­sti skraidīja pa manu muguru, kutināja ap ausīm. Pelēkā mijkrēšļa klusumu palaikam pārtrauca īsās, aprautās, vēja pūsmai līdzīgās smieklu šaltis vai ari spokaini ķērcieni man virs galvas lidinājās naktsputni platiem spārniem un cilvēku sejām.

Koki meža malā ritmiski šūpojās; cauri miglas plīvuram es to zaros redzēju zibam vēl citus apveidus, un dīvainas ēnas tvarstīja cita citu virs satumsušā lauka. Mani bija apņēmusi poltergeista rosība, turklāt milzīgos, baismos apmēros.

Tad kādā bridi šī rosība noplaka tikpat spēji, kā sāku­sies, un gaisma no upītes puses iemirdzējās spožāk. Iestā­jās stindzinošs, baigs klusums. Aukstums paralizēja visus locekļus, un es sajutu ķermeni krampjus. Stāvēju, vērodams gaismu, kas pamazām iznira no miglas un meža, un jutos bezgala pārsteigts, kad saskatīju to tuvāk.

No koku aizsega izpeldēja kuģis, daudz platāks nekā straume, kas nesa to uz priekšu. Tas bija koši izkrāsots, taču gaisma, kas no tā strāvoja, plūda no priekšgalā stāvošā cilvēka, kurš cieši lūkojās mani. Gan kuģis, gan cilvēks bija tik dīvaini, ka neko līdzīgu es nebiju redzējis. Kuģim bija augsts priekšgals un pakaļgals un viena šķērsām uzvilkta bura; ne pelēkajā audeklā, ne melnajā takelāžā nepūta vējš; kuģa malas rotāja kokā izgriezti ornamenti un zīmes, gan priekšgalā, gan pakaļgalā bija izgrebtas ķēmīgas figūras, un šie koka briesmoņi šķita staipām kaklus, lai paskatītos uz mani. Vīrieti apņēma zeltaina aura. Galvā viņam bija spoža bronzas bruņucepure ar smalki veidotu virsdaļu, un seju pa pusei slēpa izlocīti vaigu aizsargi. Platās krūtis sedza kupla bārda, kuras sniega baltumu vietām pārtrauca sarkanas svītras. Vīrietis balstījās pret kuģa apmali, mugurā viņam bija izrakstīts apmetnis, un gaisma, kas staroja no viņa, meta spožus atspulgus uz metāla bruņojumu.

Ap viņu zibēja mežmalas rēgi un biedi; tie itin kā stūma un vilka kuģi, lai tas tiktu uz priekšu pa seklo straumi.

Šī abpusējā vērošana no nepilnu simt jardu attāluma ilga veselu minūti. Tad sacēlās savāds vējš, kas piepūta spokainā kuģa lielo buru; melnā takelāža izstiepās un iestrinkšķējās, kuģis sašūpojās, un mirdzošais vīrietis pacēla skatienu pret debesīm. Ap viņu sapulcējās tumšie nakts pavadoņi, kas, vaimanādami un brēkdami meža balsīs, apsēda kuģi no visām pusēm.

Vīrietis svieda kaut ko uz manu pusi, tad pacēla labo roku labi pazīstamā sveiciena žestā. Es spēru soli viņam pretī, bet piepeši man acis aizmigloja smilšu brāzma. Apkārtne šķita sagriežamies virpulī. Redzēju, kā zeltainais spožums lēni atkāpjas meža virzienā; kuģa pakaļgals tagad bija kļuvis par priekšgalu, un burā pūta spēcīgs vējš.

Lai kā centos, es nevarēju izkļūt cauri sargājošo spēku joslai, kas apņēma noslēpumaino svešinieku.

Kad beidzot varēju pakustēties, kuģis jau bija projām, tumšais miglas mākonis piepeši izgaisa kā ventilatorā ierauta dūmu vērpete. Vakars bija skaidrs, un man kļuva silti. Aizgāju līdz svešinieka nosviestajam priekšmetam un pacēlu to.

Tā bija ozola lapa apmēram manas plaukstas lielumā, kaldināta no sudraba meistara roku darinājums. Platām acīm lūkodamies tajā, ieraudzīju tās virsmā sekli ieskrā­pētus kuiļa galvas apveidus un tajos burtu "K". Lapa bija pārdurta, un garenā, tievā sprauga metālā izskatījās pēc naža dūruma. Es nodrebēju, lai gan tobrīd pats nespēju saprast, kāpēc šim talismanam vajadzētu izraisīt manī tik baisas izjūtas.

Gāju atpakaj uz māju, lai nodotos domām par šiem visneparastākajiem mitago veidoliem, kādi jebkad bija izniruši no meža biezokņiem.

2

Lietus lija straumēm, izmērcēdams visu savā ceļā, kaut gan debesis izskatījās pārāk gaišas tik spēcīgai lietusgāzei. Lauki un ceļi, pa kuriem es steidzos atpakaļ uz Ozolmāju, kļuva dubļaini un slideni. Mans biezais svīteris un garās bik­ses viscaur samirka, un ādu skāra netīkams saltums. Lietus bija mani pārsteidzis negaidot, atceļā no muižas, kurā biju dažas stundas pavadījis dārza darbos, atlīdzinādams par sālīto jērgaļas gabalu no Raiopu krājumiem. Izskrēju cauri dārzam un iesviedu smago saini virtuvē, tad, joprojām stāvēdams lietū, norāvu piemirkušo svīteri. Gaisā jautās spēcīga zemes un meža smarža, un, kamēr es kratīju slapjās drēbes, lietusgāze pārgāja un debesis kļuva mazliet gaišākas.

Cauri mākoņiem izlauzās saule, un, juzdams īslaicīgo sil­tuma vilni, es nodomāju, ka aprīļa beigas un maija sākums ir laiks, kad drīzumā gaidāmas vasaras pazīmes.

Tad piepeši ieraudzīju cāļu būra tuvumā slaktiņa pēdas un, ļaunas priekšnojautas pārņemts, metos uz virtuves durvju pusi…

Droši zināju, ka pirms promiešanas esmu aizvēris dur­vis. Bet nupat, kad, bēgdams no lietus, paskrēju zem jumta, tās taču bija vaļā!

Spaidīdams salijušo svīteri, piesardzīgi aizgāju līdz cāļu būrim. Tur zemē gulēja divas vistu galvas asiņainiem kak­liem, nogrieztas ar nazi. Lietus izmērcētajās smiltīs bija redzami mazi cilvēka pēdu nospiedumi.

Iegājis mājā, tūlīt redzēju, ka manā prombūtnē te bijis apmeklētājs. Virtuves galdam bija izvilktas atvilktnes, skapju durvis atrautas vaļā, konservu kārbas un burkas izsvaidītas, kur pagadās, dažas no tām atvērtas un to saturs nomēģināts. Izstaigājis cauri mājai, redzēju dubļainas pēdas viesistabā, kabinetā, uz kāpnēm un vairākās guļamistabās.

Manā guļamistabā neskaidrie papēžu un pirkstu nospie­dumi veda līdz logam. Manas, Kristiāna un tēva fotogrāfi­jas, kas stāvēja uz rakstāmgalda, bija izkustinātas no vie­tas. Pacēlis stiklotos ietvarus pret gaismu, redzēju uz tiem pirkstu nospiedumus.

Gan pirkstu, gan pēdu nospiedumi izskatījās mazi, bet ne gluži tādi kā bērnam. Šķiet, ka jau tobrīd es nojautu, kas ir mans noslēpumainais viesis, un izjutu nevis bailes, bet drīzāk spēcīgu ziņkāri.

Viņa bija staigājusi šeit pirms pavisam neilga laika. Mājā neredzēja asiņu pēdas, kas te nenovēršami būtu, ja viņa savu nomedīto guvumu būtu nesusi sev līdzi iekšā, taču mājupceļā es nebiju dzirdējis nekādu troksni. Tātad pagājušas varbūt minūtes piecas kopš viņas nozušanas. Viņa ienākusi mājā patverties no lietus, apstaigājusi telpas, ar pārsteidzošu centību visu pārcilādama un apskatīdama, tad skrējusi atpakaļ uz mežu, pa ceļam aši nogriezdama galvas divām no manām vērtīgajām vistām. Nodomāju, ka droši vien pat tagad viņa vēro mani no meža malas.

Uzvilcis tīru kreklu un apmainījis bikses, izgāju dārzā un pamāju ar roku uz biezā pameža pusi, vērodams ēnainās taku ieejas biezoknī. Nekas nebija redzams.

Tad es nolēmu, ka man jāiemācās atgriezties mežā.

Nākamā diena bija skaidrāka un krietni sausāka, un es, apbruņojies ar šķēpu, virtuves nazi un ūdensnecaurlaidīgu apmetni, piesardzīgi devos uz mežu; gāju, līdz sasniedzu izcirtumu, kur pirms vairākiem mēnešiem biju ierīkojis savu nometni. Man par pārsteigumu, no tās nebija paliku­šas vairs gandrīz nekādas pazīmes. Visi telts audekla gabali bija pazuduši, tāpat arī skārda trauki un katliņi. Uzmanīgi izpētīdams zemi, atradu vienu saliektu telts mietiņu. Arī pats izcirtums bija ievērojami mainījis izskatu: tajā bagā­tīgi kuploja jaunas ozolu atvases. Tās nebija garākas par divām trim pēdām, bet saaugušas cieši cita pie citas, pārāk daudzas, lai varētu izdzīvot, bet pārāk garas, lai būtu varē­jušas te izaugt šajos pāris mēnešos…

Turklāt vēl ziemā!

Paraustīju vienu no atvasēm un jutu, ka tā cieši iesak­ņojusies zemē; saskrambāju roku un nobrāzu vāro mizu, pirms augs beidzot padevās un atlaida stingro tvērienu.

Viņa neatgriezās ne tajā, ne nākamajā dienā, bet pēc tam es arvien skaidrāk sāku apjaust, ka mani kāds apciemo tumšajās nakts stundās. No pieliekamā pazuda ēdamais; dažādi sīkumi, galvenokārt vienkārši virtuves piederumi, atradās pārvietoti citur, reizēm pavisam nevietā. Dažreiz mājā no rīta bija jūtama savāda smarža ne isti zemes, ne sievietes smarža, bet ja varat iztēloties šādu dīvainu apvie­nojumu kaut kas mazliet no abām. Visspēcīgāk es to sajutu gaitenī un tādās reizēs ilgi stāvēju, ļaudams dīvaini erotis­kajam aromātam ienākt visā manā ķermenī. Apakšstāvā un uz kāpnēm allaž bija atrodamas lapu un smilšu paliekas. Mana viešņa pamazām kļuva drošāka. Es pieļāvu domu, ka viņa, man guļot miegā, stāv durvīs un vēro mani. Lai cik savādi tas varētu likties, šī doma mani nemaz nebiedēja.

Mēģināju uzlikt modinātājpulksteņa zvanu, lai tas mani pamodinātu nakts vidū, taču panācu tikai to, ka pārējo nakts dalu pavadīju bez miega un nākamajā dienā biju sliktā garastāvoklī. Kad izmēģināju modinātāju pirmoreiz, secināju, ka mana viešņa ir jau projām, bet spēcīgā meža sievietes smarža joprojām pildīja māju un tā satrauca manus jutekļus, ka es gandrīz kaunējos to sev atzīt. Otrreiz pārliecinājos, ka neviens mani nav apciemojis. Mājā valdīja klusums. Pulkstenis bija trīs, un gaiss smaržoja vienīgi pēc lietus, varbūt arī pēc sīpoliem, kurus biju ēdis vakariņās.

Un tomēr es priecājos, ka esmu uzlicis modinātāju tik agri: kaut arī mana gaidītā meža nimfa nebija ieradusies, man tomēr bija ciemiņi. Kad grasījos likties atpakaļ gultā, izdzirdu satrauktu troksni cāļu būrī. Tūlīt pat drāzos lejā pa kāpnēm uz pagalma durvīm un izskrējis pacēlu gaisā eļļas lampu, īsajā brīdī, pirms lampas stikls ar troksni saplīsa un liesma apdzisa, paguvu saskatīt divus garus, plecīgus vīriešu stāvus. Vēlāk, domādams par šo starpgadījumu, labi atcerējos skaņo svelpienu, akmenim šķeļot gaisu, un secināju, ka metiens bijis nedabiski precīzs.

Stāvēju tumsā un vēroju abus neveiklos stāvus. Arī viņi lūkojās man pretī; vienam seja bija izraibināta baltiem plankumiem, un viņš likās kails. Otram mugurā bija pla­tas bikses un īss apmetnis; mati viņam bija gari un, šķiet, rūpīgi sacirtoti, taču iespējams, ka tos papildināja mana iztēle. Katrs turēja aiz kakla dzīvu vistu, apspiezdami to ķēr­cienus. Kamēr es skatījos uz svešajiem, tie apgrieza katrs savai vistai kaklu, tad pagriezās un stīvi devās uz žoga pusi, kas tumsā nemaz nebija saskatāms. Vīrietis platajās biksēs pirms nozušanas pavērsās pret mani un paklanījās.

Paliku nomodā līdz pat rītausmai un, sēdēdams virtuvē, izklaidīgi knibināju maizes šķēli, turklāt uzvārīju divas kanniņas ar tēju, ko patiesībā nemaz lāgā nekāroju. Kad kļuva gaišs, apģērbos un izgāju apskatīt vistu būrus. Tagad man bija palikušas vairs tikai divas vistas, kuras satraukti skraidīja pa graudiem piebārstīto laukumu un aizvainoti klukstēja.

Darīšu, ko varēšu, es tām teicu. Tomēr man ir tāda nojauta, ka jums būs lemts līdzīgs liktenis.

Vistas stīvi aizsoļoja projām no manis, varbūt vēlēda­mās netraucēti iebaudīt savu pēdējo maltīti.

Vistu aploka vidū auga apmēram četras collas gara ozola atvase, un es pārsteigts un gandrīz kā apburts pastiepos to noplūkt. Ieintriģēts par to, kā pati daba cenšas iespiesties manā cītīgi sargātajā teritorijā, es apstaigāju mājas apkārtni, pievērsdams lielāku uzmanību visam, kas spraucas ārā no zemes.

Atvases bija bagātīgi sadīgušas tai dārza daļā, kas atra­dās blakus kabinetam, un dadžiem aizaugušajā laukā starp dārzu un mežu. Vairāk nekā simt atvašu, īsākas par sešām collām, izkliedētā joslā stiepās pāri mazajam mauriņam no kabineta stiklotajām durvīm līdz vārtiņiem. Izgājis pa tiem, ievēroju, ka lauks, kas vairākus gadus bija tikpat kā pamests savvaļā, tagad pilns jaunām atvasēm. Tuvāk mežam tās bija garākas, dažas gandrīz manā augumā. Uzskicējis šīs joslas aptuvenu platumu un garumu, es baismi aptvēru, ka tā veido kaut ko līdzīgu meža stigai, tausteklim, kas četrdesmit vai piecdesmit pēdu platumā stiepjas uz māju sasmakušās bibliotēkas virzienā.

Tātad mežs, šis milzu organisms, cenšas ievilkt arī pašu māju savā aurā. Nesapratu, vai atvases labāk atstāt vai iznicināt. Taču, kad liecos kādu no tām izraut, pirmsmitago rosība manā perifērajā redzeslaukā ieguva satrauktu, gandrīz dusmīgu raksturu. Nolēmu atstāt atvases zemē.

Tiesa, saaudzēs stiepās līdz pat mājas sienai, bet, ja atvases izstiepsies pārāk garas, tās iznīcināt varēs arī vēlāk pat tad, ja tās augtu nedabiskā ātrumā.

Tātad šī māja ir rēgu apsēsta. Tāda doma man šķita aizraujoša, kaut arī tirpas skrēja pār muguru, to apjaušot; šausmu sajūta tomēr bija atkāpusies kaut kur tālāk, un to varēja salīdzināt ar baisi kutinošajām izjūtām, kādas pārņem, skatoties šausmu filmu vai klausoties pa radio spoku stāstu. Aptvēru, ka esmu kļuvis par daļu no mistiskajām norisēm, kas arvien ciešāk ieskauj Ozolmāju, un tāpēc nespēju reaģēt uz rēgu izpausmēm un parādībām kā ikdienišķs cilvēks.

Bet varbūt iemesls bija pavisam vienkāršs: es gribēju viņu. Viņu. Meiteni no savvaļas meža dziļumiem, kura bija līdz neprātam savaldzinājusi manu brāli un kura tagad, savā jaunajā dzīvē, atkal sākusi apmeklēt Ozolmāju. Varbūt turpmākos notikumus lielā mērā izraisīja mana izmisīgā nepieciešamība pēc mīlestības, vēlme pēc tikpat kvēlas pieķeršanās sievietei, kādu bija baudījis Kristiāns savā saskarsmē ar meža būtni. Man bija tikai mazliet vairāk par divdesmit gadiem, un, ja neņem vērā īslaicīgu, fiziski satraucošu, bet garīgi nepiepildītu sakaru ar meiteni no Francijas ciemata, kurā dzīvoju pēc kara, mīlestībā biju nepieredzējis ja runa ir par gara un miesas saplūsmi, ko cilvēki dēvē par mīlestību. Kristiāns to bija atradis. Kris­tiāns to bija zaudējis. Nebija nekāds brīnums, ka, dzīvojot Ozolmājas savrupībā, vairākas jūdzes no apdzīvotām vie­tām, mani sāka vajāt doma par Gvivenetas atgriešanos.

Un beidzot viņa atgriezās ne tikai kā gaistoša smarža vai mikli pēdu nospiedumi uz grīdas. Viņa atgriezās visa, ar miesu un asinīm, vairs nebaidīdamās no manis, juzdama par mani tādu pašu interesi vismaz tā man gribējās ticēt -, kāda man bija par viņu.

Viņa tupēja uz grīdas pie manas gultas; viņas mati zai­goja skopajos mēness staros, un, kad viņa novērsa skatienu no manis nervozi, kā man likās, tas pats mirdzums sta­roja no viņas acīm. Redzēju tikai neskaidrus viņas apveidus un, kad viņa piecēlās visā augumā, varēju saskatīt vienīgi slaido stāvu vaļīgā tunikā. Rokā viņa turēja šķēpu, un auk­stais metāla asmenis bija piespiests man pie kakla. Tam bija asas malas, un ikreiz, kad pakustējos, viņas vieglais piespiediens ievainoja manu ādu. Tā bija sāpīga tikšanās, un es nevēlējos, lai tā kļūtu liktenīga.

Tā nu es gulēju un klausījos viņas elpā; ritēja pirmās stundas pēc pusnakts. Viņa šķita mazliet satraukta. Viņa šeit atradās tāpēc, ka… Ko lai saku? Viņa meklēja. Vienīgi tā es varu to izskaidrot. Viņa meklēja mani vai kaut ko manī. Un tieši tāpat es meklēju viņu.

Viņa spēcīgi smaržoja. Šī smarža man saistījās ar dzīvi mežā vai dziļos tuksnešos, ar dzīvi, kurā regulāra mazgāša­nās ir īpaša greznība un kurā smarža ikvienai būtnei nozīmē tādu pašu savdabību kā manā pasaulē ģērbšanās stils.

Un viņa smaržoja… pēc zemes. Jā. Un vēl pati pēc sevis; no viņas dvašoja kodīgi tīkamā sievietes smarža. Un sāļā, sīvā sviedru smarža. Kad viņa pienāca man pavisam tuvu un paskatījās lejup, man šķita, ka viņas mati ir sarkani un acīs mirdz mežonīga kvēle. Viņa kaut ko teica, kas izklau­sījās apmēram tā: Ymma m'ch buth? To viņa atkārtoja vairākas reizes, un es atbildēju: Nesaprotu.

- Cefrachas. Ichna whitch ch'athab. Mich ch'athaben!

- Es nesaprotu.

- Mich ch'athaben! Cefrachas!

- Man ļoti žēl, bet es patiešām nesaprotu.

Asmenis ieurbās dziļāk man kaklā, un es sarāvos, tad lēni pacēlu roku pie aukstā metāla. Smaidīdams uzmanīgi atbīdīju ieroci nost un cerēju, ka, par spīti tumsai, viņa redzēs manu gatavību padoties labprātīgi.

Viņa izdvesa kādu skaņu, un es nesapratu, vai tā pauž bezcerību vai izmisumu. Viņas apģērbs bija raupjš un pri­mitīvs. Izmantoju īso izdevību, lai pieskartos viņas tunikai, un jutu, ka audums ir rupjš kā maiss un ož pēc ģērētas ādas. Viņas klātbūtne bija mulsinoša un suģestējoša. Elpa, ko jutu sejā, bija tīkama un mazliet… pikanta.

- Mich ch'athaben! viņa atkārtoja, un šoreiz balsī skanēja gandrīz vai bezcerība.

- Mich Stīvens, es teicu, neziņā, vai esmu uz pareizā ceļa, bet viņa klusēja. Stīvens! atkārtoju un piesitu sev pie krūtīm. Mich Stīvens.

- Ch'athaben, viņa neatlaidās, un asmens skaudri iedūrās man miesā.

- Pieliekamajā ir ēdiens, es piedāvāju. Ch'athaben. Lejā! Kāpnes!

- Cumchirioch, viņa nikni atcirta, un man šķita, ka tieku apvainots.

- Es cenšos darīt, ko varu. Vai tev katrā ziņā jābaksta mani ar šķēpu?

Pēkšņi un pavisam negaidot viņa pastiepa roku un sagrāba manus matus, atraudama manu galvu atpakaļ un ielūkodamās man sejā.

Nākamajā mirklī viņa bija prom, un pa kāpnēm aizdipēja klusi soļi. Lai gan es tūlīt sekoju, viņa bija aša skrējēja un drīz pazuda nakts tumsā. Mēģināju saskatīt viņu no pagalma durvīm, taču neko neredzēju.

- Gviveneta! es iesaucos tumsā. Bet vai viņa pati pazīst sevi tieši pēc šī vārda? Vai varbūt to lietoja tikai Kristiāns, runādams par viņu? Iesaucos vēlreiz, mainīdams dažas vārda skaņas. Gvineta! Gevineta! Nāc atpakaļ, Gviveneta! Nāc atpakaļ!

Nakts klusumā mana balss skanēja skaļi, spalgi, un atbalss no drūmās meža malas atsvieda saucienu atpakaļ. Pēkšņi mani pusvārdā aprāva kustība dzeloņplūmju pudurī.

Skopajā mēnesgaismā bija grūti saskatīt, kas tur slēpjas, bet es nešaubījos, ka tā ir Gviveneta. Viņa stāvēja, gandrīz nekustēdamās, vērodama mani, un man šķiet, ka viņu bija ieinteresējis tas, kā es izrunāju viņas vārdu.

- Guiwenneth, viņa klusi atsaucās; tas skanēja kā svelpjoša rīkles skaņa un drīzāk izklausījās pēc "kviv net".

Es pacēlu roku atvadu mājienā un teicu: Nu tad ar labu nakti, Kviv net!

- Inos c'da… Stivven…

Un atkal viņu paslēpa meža tumsa, bet šoreiz viņa vairs nenāca atpakaļ.

3

Dienā es staigāju pa meža ārējo malu, cenzdamies iekļūt dziļāk, bet tas man joprojām neizdevās; lai kādi spēki sar­gātu dziļmežu, tie uzlūkoja mani ar neuzticību. Kājas man ķērās pameža biezoknī, un ik pa laikam es klupdams atdū­ros pret kādu apsūnojušu, kazenājiem apaugušu stumbeni, kam nevarēju tikt garām, vai arī pret augstu, noglumējušu klintsakmeni, kas tumšs un draudīgs slējās no zemes dziļu­miem, laika gaitā apdrupis un apaudzis līkumotām, apsū­nojušām ozolu saknēm.

Pie dzirnavu upes es pamanīju Zarukroni. Tuvu pie upī­tes, kur ūdens, strauji mutuļodams, pazuda zem satrunēju­šajiem vārtiņiem, redzēju ari citus mitago, kuri piesardzīgi pārvietojās caur pamežu; to vaibstus bija grūti saskatīt izkrāsoto seju dēļ.

Kāds bija izcirtis jaunās atvases izcirtuma vidū, un turpat bija labi saskatāmas ugunskura paliekas; apkārt mētājās trušu un cāļu kauli, un dadžiem aizaugušajā zālē varēja redzēt ieroču darināšanas pēdas akmens drumslas un jaunu koku mizas, kas atšķeltas, gatavojot šķēpa rokturi vai bultas stiegru.

Visu laiku jutu ap sevi rosību, kas nebija redzama, toties bija labi dzirdama: paslepena kustība, piepešs straujš skrējiens, dīvains, nedzirdēts kliedziens itin kā putna sauciens, tomēr nepārprotami no cilvēka mutes. Mežs bija pilns dzīvības, ko radījusi mana vai Kristiāna apziņa, un šķita, ka visi šie tēli drūzmējas ap mūsu izcirtumu un upīti, bet naktī virzās uz priekšu pa jauno ozolu joslu, kas sniedzas līdz kabinetam.

Es ļoti vēlējos iekļūt dziļāk mežā, bet šī mana vēlēšanās nekādi nebija piepildāma. Tieksme izzināt, kas atrodas aiz divsimt jardu platās ārējās meža joslas, manī nemitīgi auga, un mana iztēle zīmēja tikpat pārdrošas ainas un radījumus kā tolaik, kad es iztēlojos mūsu "Ceļotāja" neredzamo brau­cienu pa straumi.

Trīs dienas pēc pirmās saskarsmes ar Gvivenetu man iešāvās prātā doma, kā varētu ieskatīties mežā dziļāk, un es brīnījos, kāpēc neesmu iedomājies par šādu iespēju jau agrāk. Varbūt tāpēc, ka Ozolmāja atradās tik tālu no ikdie­nišķās dzīves rituma un Raiopu meža apkaime tik ļoti atšķī­rās no tehnoloģiski civilizētās vides, kas to ietvēra no visām pusēm, ka es biju pieradis domāt tikai visvienkāršākajos jēdzienos: staigāšana, skriešana, izpēte no zemes.

Jau vairākas dienas biju dzirdējis un palaikam arī redzē­jis nelielu vienplāksni, kas riņķoja gaisā meža austrumu pusē. Divas dienas šis vienplāksnis bija pielidojis pavisam tuvu Raiopu mežam, tad atgriezies un atkal pazudis tālumā.

Pēc tam Glosterā, iedams uz banku, es atkal ieraudzīju šo pašu vai kādu ļoti līdzīgu lidmašīnu. Izrādījās, ka tā fotografē pilsētu karšu zīmēšanas vajadzībām. Šīs darbī­bas centrs bija Maklstonas lidlauks, un pēc Ēku celtniecī­bas ministrijas pasūtījuma no gaisa vajadzēja nofotografēt apmēram četrdesmit kvadrātjūdžu plašu teritoriju. Ja vien man izdotos pierunāt lidmašīnas apkalpi, lai kādu pēcpus­dienu ļauj man vienā no lidmašīnām izmantot pasažiera sēdekli, es varētu pārlidot pāri ozolu mežam un ieskatīties tā vidienē no ļoti izdevīga novērošanas punkta, kuru pār­dabiskie spēki, jādomā, nespēj aizsniegt…

Pie Maklstonas lidlauka vārtiem mani sagaidīja kāds aviācijas seržants, kurš klusēdams aizveda mani līdz nelie­lam nobalsinātu celtņu pudurim, kur bija ierīkotas kantortelpas, vadības kabineti un ēdnīcas. To iekšpusē bija aukstāks nekā ārpusē. Viss izskatījās nepatīkami nolaists un pamiris, par spīti kaut kur dzirdamajai rakstāmmašīnas klaboņai un attāliem smiekliem. Uz skrejceļa atradās divas lidmašīnas, un viena no tām pašlaik uzņēma degvielu. Bija dzestra pēcpusdiena, pūta dienvidaustrumu vējš, un tā vien likās, ka tas pilnā sparā svilpo cauri mazajai, piekrautajai istabiņai, kurā pavadonis mani ieveda.

Vīrietis, kurš, man ienākot, izklaidīgi uzsmaidīja, bija gadus trīsdesmit vecs, gaišiem matiem, vērīgām acīm un neglītu apdeguma rētu uz zoda un kreisā vaiga. Mugurā viņam bija Karalisko gaisa spēku formastērps ar zlmotnēm, bet krekla apkaklīte bija vaļā un zābaku vietā kājās audekla kurpes. Ap viņu valdīja nevērīgas pašpārliecinātības gai­sotne. Paspiezdams man roku, viņš mazliet sarauca pieri un teica: Es īsti nesaprotu, ko jūs vēlaties, mister Hakslij. Lūdzu, apsēdieties!

Darīju, kā teikts, un pievērsu skatienu apkārtnes kartei, kuru viņš bija izklājis sev priekšā uz rakstāmgalda. Zināju, ka viņu sauc Harijs Kītons un ka viņš kara laikā ir dienējis aviācijā. Apdeguma rēta bija reizē īpatnēji pievilcīga un atbaidoša, bet viņš to nēsāja lepni kā medaļu un acīmredzot nepavisam neraizējās par šo kroplīgo zīmogu sejā.

Viņš, šķiet, uzlūkoja mani ar tādu pašu ziņkāri kā es viņu, un, kad bijām pārmijuši vairākus stomīgus skatienus, viņš nervozi pasmējās un teica: Man reti kāds lūdz iespēju izmantot lidmašīnu. Parasti to lūdz fermeri, kas grib, lai nofotografē viņu mājas. Un vēl arheologi. Viņi vienmēr grib, lai uzņēmumus izdara krēslā vai rītausmā. Saules ēnas, saprotat? Tās izceļ lauku robežas, vecus pamatus un tamlīdzīgi… Bet jūs gribat lidot pār mežu… Vai es pareizi saprotu?

Es pamāju ar galvu. Nevarēju īsti ieraudzīt, kurā vietā uz kartes redzami Raiopu īpašumi. Tas ir mežs pie manas mājas, diezgan pamatīgs. Man gribētos pārlidot tam pāri un izdarīt dažus uzņēmumus.

Kītona seja pauda tādas kā bažas. Tad viņš pasmaidīja un pieskārās rētai uz zoda. Pēdējo reizi, kad lidoju pār mežu, kāds snaiperis izdarīja vislabāko trāpījumu mūžā un notrieca mani zemē. Tas bija četrdesmit trešajā gadā. Lidmašīna bija laba, viegli vadāma. Bet tas šāviens… taisni degvielas tvertnē, un gatavs. Gāžamies lejā kokos. Laimīgā kārtā paguvu tikt ārā. Meži mani uztrauc, mister Hakslij. Bet es ceru, ka jūsējā snaiperi neslēpjas. Viņš draudzīgi pasmaidīja, un es atbildēju ar smaidu, negribēdams sacīt, ka nevaru droši to apsolīt. Kur īsti ir tas mežs? viņš jautāja.

Raiopu īpašuma teritorijā, es atbildēju un pārliecos pār karti. Nākamajā brīdi ieraudzīju meklēto vārdu. Dīvainā kārtā mežs vispār nebija atzīmēts, tikai punktota līnija apzīmēja liela īpašuma robežu.

Kad izslējos taisni, Kītons lūkojās manī ar savādu ska­tienu. Es teicu: Tas nav iezīmēts. Savādi gan.

- Ļoti savādi, viņš piekrita. Viņa tonis bija lietišķs… bet vai tajā neieskanējās kāda zinoša nots? Cik liels tas ir? viņš jautāja. Kāda platība? viņš joprojām neno­vērsa skatienu no manis.

- Ļoti liels. Perimetrs vairāk nekā sešas jūdzes…

- Sešas jūdzes! viņš izsaucās, tad mazliet pasmaidīja.

- Tas taču ir milzīgs mežs!

Klusums, kas pēc tam iestājās, izraisīja manī pārliecību, ka šis cilvēks zina vismaz kaut ko par Raiopu mežu. Es teicu:

- Jūs esat lidojis pavisam tuvu tai vietai. Vai arī kāds cits no jūsu lidotājiem.

Viņš aši pamāja ar galvu un atkal uzmeta skatienu kar­tei. Tas biju es. Tātad jūs mani redzējāt?

- Tāpēc jau man radās doma atnākt uz lidlauku. Kad viņš neko neteica, bet rādīja diezgan izvairīgu seju, es pie­bildu:

- Tad jūs droši vien ievērojāt šo dīvainību. Kartē nekas nav atzīmēts…

Tomēr Harijs Kītons uz to neko neatbildēja, tikai apsē­dās un sāka rotaļāties ar savu zīmuli. Viņš vēlreiz pievērsās kartei, tad atkal paskatījās uz mani, pēc tam atkal ielūkojās kartē. Tad viņš tikai piemetināja: Es nezināju, ka mums te ir tik liels viduslaiku ozolu mežs, kas nav atzīmēts kartē. Vai tā ir apgūta teritorija?

- Pa daļai. Bet lielākie plašumi ir pilnīgā savvaļā.

Viņš atlaidās dziļāk krēslā; apdeguma rēta bija kļuvusi mazliet tumšāka, un izskatījās, ka viņš cenšas apspiest augošu satraukumu. Tas jau pats par sevi ir apbrīno­jami, viņš teica. Dina mežs, protams, ir milzīgi liels, bet tas ir apgūts. Norfolkā ir viens mežs, kas arī ir savvaļā. Es tur esmu bijis… Viņš bridi klusēja, mazliet savilcis pieri. Ir vēl citi. Bet visi nelieli vienkārši mežainas platības, kas aizlaistas savvaļā. Taču tie nav īsti savvaļas meži.

Piepeši Kītons izskatījās pavisam satraukts. Viņš neno­vērsa skatienu no kartes, no Raiopu teritorijas, un man šķita, ka viņš nomurmina: Tātad man bija taisnība.

- Vai jūs varēsiet noorganizēt šo lidojumu pār mežu? es jautāju, un Kītons uzmeta man aizdomu pilnu skatienu.

- Kāpēc jūs gribat lidot tam pāri?

Sāku viņam skaidrot, tad aprāvos. Negribētos, lai par to sāk runāt…

- Saprotu.

- Kaut kur šajā mežā klīst mans brālis. Pirms vairā­kiem mēnešiem viņš aizgāja izlūkgājienā un nav atgriezies. Nezinu, vai viņš ir apmaldījies vai gājis bojā, bet man gri­bētos redzēt to, ko iespējams redzēt no augšas. Es saprotu, ka tas nav gluži pēc noteikumiem…

Kītons sēdēja, dziļi iegrimis domās. Tagad viņš bija kļu­vis pavisam bāls, vienīgi rēta uz sejas palika tumša. Tad viņš spēji pievērsās man un papurināja galvu. Nav pēc notei­kumiem? Vispār jau jums taisnība. Bet to es varu nokārtot. Tikai tas izmaksās dārgi. Būs jāatlīdzina par degvielu…

- Cik dārgi?

Viņš nosauca skaitli, kas likās līdzvērtīgs sešdesmit jūdžu tāla izpriecu brauciena izmaksai, un man gluži vai aizrāvās elpa. Tomēr es piekritu un ar atvieglojumu uzzi­nāju, ka vismaz nebūs citu izdevumu. Kītons apsolījās lidot ar mani pats. Viņš pavērsīs fotoaparātus pret Raiopu mežu un nofotografēs to kopā ar pārējo apkārtnes ainavu, kas vajadzīgā topošajai kartei. Tik un tā tas reiz būs jādara, tad jau labāk nekavēties. Pats drīzākais, kad mēs varam lidot, ir rit pēc pulksten diviem. Vai tas jums pa prātam?

Pat ļoti pa prātam, es atbildēju. Būšu klāt.

Mēs sarokojāmies. Iedams ārā, es pametu skatienu atpakaļ. Kītons nekustīgi stāvēja aiz sava rakstāmgalda, raudzīdamies priekšā izklātajā kartē; ievēroju, ka viņa rokas mazliet dreb.

Es biju lidojis tikai vienu reizi. Tas bija četru stundu brau­ciens apdauzītā, ložu izrāibinātā lidmašīnā, kas tika pacēlu­sies negaisa laikā un nolaidusies ar saplacinātām riepām uz kāda Marseļas skrejceļa. Es tobrīd maz nojautu par šo dra­matisko notikumu, jo zāļu iespaidā biju pa pusei nemaņā; tas bija evakuācijas lidojums, noorganizēts ar lielām grū­tībām, un tas nogādāja mani uz atveseļošanās vietu, kur man bija paredzēts atkopties pēc lodes ievainojuma krūtīs.

Tāpēc var teikt, ka šis man bija pirmais īstais lidojums, un, kad nelielā lidmašīna sasvērās un ar spēju rāvienu drā­zās pret debesim, es cieši ieķēros sēdekļa parocēs, aizmie­dzu acis un veltīju visas domas tam, kā apspiest kamolu, kas piepeši kāpa no iekšām augšup. ŠIeiet, ka nekad citreiz mūžā neesmu izjutis tādu nelabumu, un vēl tagad nesaprotu, kā noturējos. Katru reizi, kad vēja brāzma Kītons tās sauca par termāliem ar neredzamiem pirkstiem sagrāba lidma­šīnu un tracinošā ātrumā pasvieda to augšup vai lejup, man šķita, ka kuņģa saturs neglābjami izlauzīsies uz āru. Spārni liecās un līgojās. Pat cauri aizsargķiverei un austiņām es dzirdēju, kā žēlabaini čīkst alumīnija korpuss, niecīgajam lidaparātam cīnoties pret nesaprātīgajiem dabas spēkiem.

Mēs divas reizes apmetām loku lidlaukam, un beidzot es uzdrīkstējos atvērt acis. Kādu brīdi man trūka orientācijas izjūtas, līdz piepeši apjautu, ka pa sānu logu redzams nevis tālīnais apvārsnis, bet iekopti lauki. Mana apziņa pielāgojās iekšējai dzirdei, un es mēģināju pierast pie domas, ka atro­dos vairākus simtus pēdu virs zemes, tik tikko apjauzdams gravitācijas iespaidu uz savu slābano ķermeni. Tad KItons spēji pagriezās pa labi, un pēkšņajā panikā man vairs nerū­pēja nekāda orientācija; lidmašīna strauji traucās uz zieme­ļiem, un spožā saule rietumu pusē apgrūtināja redzamību, tomēr pa vēso, aizmigloto sānu logu redzēju lejā lauku ēnainās robežas un vietām spilgtus baltu ēku grupējumus ciematus un mazas pilsētiņas.

-Ja kļūst nelabi, tur blakus sēdeklim ir ādas maisiņš! Kītons pār plecu uzsauca, un viņa balss čērkstoši griezās ausīs.

- Man ir ļoti labi, es atbildēju un sataustīju mierinošo palīglīdzekli. Lidmašīnā ietriecās sānu vējš, un es jutu, ka man iekšās kaut kas sadalās un neatturami kāpj augšup. Sagrābu maisiņu ciešāk, juzdams mutē sīvas siekalas un pretīgi salto vemšanas priekšsajūtu. Cik ātri un klusi vien iespējams, ar mokošu pazemojuma izjūtu ļāvos neatvairā­majai tieksmei iztukšot māgu.

Kītons skaļi iesmējās. Veltīgi iztērētas pusdienas.

- Bez tām es jutīšos labāk.

Un es patiešām jutos labāk. Varbūt dusmas par savu vājumu, varbūt vienkārši vieglā tukšuma sajūta ļāva mundrāk uzlūkot to baiso apstākli, ka atrodos simtiem pēdu virs zemes. Kītons pieregulēja fotoaparātus, un viņa domas bija pievērstas tiem, nevis lidojumam. Stūres pusloks kustējās pats pēc savas gribas, un, kaut gan likās, ka lidmašīnu rausta milzīgi, neredzami pirksti, mētādami to te pa kreisi, te pa labi, te baismīgā ātrumā lejup, mēs tomēr saglabājām puslīdz taisnu virzienu. Zem mums tīrumi saplūda ar blīvu meža zaļumu; Eivonas pieteka bezmērķīgi vijās tālumā kā dubļaina lente. Mākoņu ēnas kā dūmi slīdēja pār ielāpu segai līdzīgajiem laukiem, un visa apkaime lejā azskatījās mierīga, rāma un miegaina.

Te piepeši KItons iesaucās: Ak Dievs, kas tad tas?!

Paskatījos uz priekšu pāri viņa plecam un pie apvāršņa ieraudzīju Raiopu meža tumšo malu. Tajā pusē pletās liels mākonis un dīvaina tumsa, it kā virs meža plosītos vētra. Tomēr debesis bija pavisam skaidras, un mākonis bija labi saskatāms tas šķita tikpat gaisīgs un vasarīgs kā visas rietumu puses debesis. Draudīgā pustumsa šķita kāpjam augšup no paša meža biezokņa, un, kamēr mēs tuvojāmies plašajam meža masīvam, šī tumsa itin kā ienāca arī mūsos, viesdama nomāktību un baigas priekšnojautas. Kītons tās izpauda skaļi un pagrieza lidmašīnu pa labi, mezdams līkumu gar meža malu. Paskatījies lejup, ieraudzīju Ozolmāju, nožēlojamu, sakņupušu ēku ar pelēku jumtu un tumšu, drūmu apkārtni; jauno atvašu audze biezā joslā stiepās līdz mājas piebūvei, kurā atradās kabinets.

Pats mežs izskatījās aizaudzis, biezs un naidīgs; nepār­trauktā lapotņu virsma pletās tālumā kā pelēki zaļa jūra, kas vējā viegli viļņojās; kā vienots, organisks veselums mežs šķita nemierīgi elpojam un kustamies zem nevēlamā skatiena no augšas.

Kītons lidoja apkārt Raiopu mežam, turēdamies nelielā attālumā, un man šķita, ka pirmatnējā meža teritorija nav tik ļoti liela, kā sākumā bija licies. Pamanīju mūsu upītes pelēkbrūno, līkumoto stīdziņu, kas brīžiem spoži iemirdzējās saulē. Kādu gabalu varēja redzēt arī upes ceļu pa mežu, bet netālu no malas to skatienam aizsedza koku lapotnes.

Es mēģināšu lidot pāri no austrumiem uz rietu­miem, Kītons piepeši paziņoja, lidmašīna sasvērās, mežs zem mana aizrautīgā skatiena sagriezās slīpi un pēkšņi šķita drāžamies man pretī, tad atkal iztaisnojās un plašs un kluss pletās mūsu acu priekšā.

Nākamajā mirklī lidmašīnu sagrāba neganta, neval­dāma vēja brāzma. Neredzams spēks uzsvieda mūs gaisā, paceldams lidmašīnas priekšgalu gandrīz augstāk par asti, un Kītons izmisīgi cīnījās ap vadības svirām, lai izlīdzi­nātu gaitu. No spārnu galiem un virmojošajiem propelleru apļiem strāvoja dīvaina, zeltaina gaisma, it kā mēs lidotu caur varavīksni. Lidmašīna saņēma triecienu no labās puses un tika spēcīgi grūsta atpakaļ uz mežmalas pusi, klajuma virzienā. Ap kabīni sāka skanēt spokainas, pārdabiskas gaudas. Tās bija tik apdullinoši skaļas, ka Kītona dusmu un izbaiļu kliedzieni, kas caur radioaustiņām sasniedza mani, bija tik tikko sadzirdami.

Līdzko mēs izkļuvām ārpus meža robežām, iestājās relatīvs miers, lidmašīna iztaisnoja gaitu, noslīdēja mazliet lejup, tad sasvērās sāniski jo Harijs Kītons gatavojās otra­jam mēģinājumam lidot pār mežu.

Viņš nesacīja ne vārda. Man gribējās kaut ko teikt, taču mēle atteicās klausīt, līdzko pametu skatienu uz draudīgo sienu mums priekšā.

Atkal šis vējš!

Lidmašīna sasvērās, mezdama cilpu virs pirmajiem simt meža jardiem, un gaisma, kas mūs apspīdēja, kļuva spē­cīgāka, apņēma spārnus un sīkām zibens šautriņām sāka ņirbēt ap kabīni. Gaudošana kļuva tik spalga, ka es neviļus iekliedzos, un lidmašīnu mētāja tik spēcīgi, ka man likās: teju teju to salauzīs, sasitīs druskās kā bērnu rotaļlietu.

Palūkodamies lejup cauri spokainajai gaismai, es ierau­dzīju klajumus, izcirtumus, upi… Tā bija acumirklīga aina, ko tūdaļ pat apslēpa pārdabiskie spēki, kuri to sargāja.

Piepeši lidmašīna tika apsviesta otrādi. Skaidri zinu, ka iekliedzos, smagi izslīdēdams no sēdekļa, un tikai biezā ādas josta neļāva man triekties pret lidmašīnas griestiem. Vēl viens kūlenis, vēl… Kītons pūlējās izlīdzināt lidojumu, un viņa spalgajos saucienos skanēja apjukums un dusmas. Gaudošana ārpusē pārtapa dzēlīgos smieklos, un tad nelielā lidmašīna tika spēji aizsviesta atpakaļ klajā vietā, kur tā iztaisnojās un apmeta divas cilpas, nonākdama bīstami tuvu zemei.

Pēc tam tā uzšāvās gaisā un, gluži kā pārbiedēta, palēkdamās aizdrāzās pār birztalām un lauku mājām projām no Raiopu meža. Kad ICītons beidzot bija nomierinājies, viņš pacēlās līdz tūkstoš pēdu augstumam un domīgi nolūkojās tālumā uz mežu pie paša apvāršņa uz drūmības apņemto vietu, kas bija atsitusi visus viņa mēģinājumus to izpētīt.

Es nesaprotu, kāds nelabais to izraisīja, viņš man sacīja gandrīz vai čukstus. Bet šobrīd es negribētu par to domāt. Mums zūd degviela. Acīmredzot bojāta tvertne. Turieties cieši sēdeklī…

Un lidmašīna salēkdamās aizdrāzās dienvidu virzienā, uz nolaišanās vietu, kur Kītons izņēma fotoaparātus un atstāja mani paša ziņā; viņš bija satriekts un, šķiet, vēlējās drīzāk tikt no manis projām.

4

Mana mīlas dēka ar Zaļā meža Gvivenetu sākās nāka­majā dienā negaidīti un dramatiski…

No Maklstonas lidlauka pārrados mājās tikai vakarā, jutos noguris, satriekts un tūdaļ gribēju likties gulēt. Nogu­lēju ilgi, nedzirdēdams modinātāja zvanu, un spēji pamo­dos pusdivpadsmitos nākamajā rītā. Diena bija jauka, kaut gan debesis mazliet apmākušās, un pēc ašām brokastīm es izgāju ārā, devos pāri laukiem un pagriezos paskatīties uz mežu no droša pusjūdzes attāluma.

Tā bija pirmā reize, kad es, stāvēdams uz zemes, redzēju mīklaino tumsu, kas aptvēra Raiopu mežu. Prātoju, vai tā varētu būt izveidojusies nesen vai arī pats esmu bijis tik spēcīgā meža auras varā, ka vienkārši neesmu pamanījis tā dīvaino stāvokli. Devos atpakaļ uz mājas pusi, mazliet drebinādamies savā džemperī un plānajās biksēs, tomēr juzdamies itin patīkami šajās dienās, kad pavasaris pārtapa vasaras sākumā. Impulsa vadīts, sāku iet uz dzirnavu dīķa pusi, uz vietu, kur pēc vairāku gadu prombūtnes pirmoreiz biju sastapis Kristiānu no tā laika bija pagājuši tikai daži mēneši!

Šī vieta mani allaž pievilka, pat ziemā, kad dīķa virsma staignajās malās starp meldriem un niedrēm pārklājās ar ledu. Tagad to klāja putas, tomēr vidū ūdens bija diez­gan dzidrs. Aļģes, kas drīz to piesārņos, vēl nebija izgulējušas ziemas miegu. Tomēr es ievēroju, ka satrunējusī airu laiva, kas agrāk, kopš es to vispār atcerējos, stāvēja piesieta pie pussagruvušās laivu būdas, nekur vairs nav redzama. ApspurusI virve, kas to bija sargājusi intere­santi, no kādām vētrām? rēgojās zem ūdens virsmas, un es nospriedu, ka kaut kad šīs lietainās ziemas laikā satrunē­jusī laiva vienkārši nogrimusi dūņainajā dibenā.

Dīķa tālākajā malā sākās biezs mežs: paparžu, meldru un kazenāju audzes kā žogs vijās starp tieviem, žuburai­niem ozolu stumbriem. Tas bija necaurejams, jo arī paši ozoli auga ļoti purvainā vietā, kur cilvēks nevarēja staigāt.

Aizgāju līdz purva malai, atspiedos pret nolīkušu stum­bru un lūkojos drēgnajā, drūmajā meža tumsā.

Un pēkšņi manā priekšā iznāca kāds cilvēks!

Tas bija viens no abiem sirotājiem, kurus biju sastapis pirms vairākām dienām vīrietis ar garajiem matiem un platajām biksēm. Tagad es redzēju, ka viņš izskatās pēc

Kromvela laika rojālista no septiņpadsmitā gadsimta vidus; līdz jostasvietai viņš bija kails, ja neņem vērā divas uz krū­tīm sakrustotas ādas siksnas, pie kurām bija piestiprināts pulvera rags, ādas maks ar svina lodēm un duncis. Viņa mati bija ļoti cirtaini, tāpat arī bārda un ūsas.

Vārdi, ko viņš man teica, skanēja strupi, gandrīz dus­mīgi, tomēr, tos teikdams, viņš pasmaidīja. Valoda man izklausījās sveša, tomēr vēlāk es aptvēru, ka viņš runājis angliski, tikai ar stipru izloksni. Viņš tika teicis: Tu esi nepiederošā ciltsbrālis, un tas izšķir visu… bet tobrīd es dzirdēju vienīgi svešu skaņu savirknējumu.

Skaņas, akcents, vārdi… Daudz svarīgāk tobrīd bija tas, ka viņš pacēla musketi ar spožu stobru, ar redzamu piepūli atvilka aizslēgu un, turēdams ieroci kaut kur starp vidukli un plecu, izšāva uz mani. Ja tas bija brīdinājuma šāviens, tad viņš bija strēlnieks, ar kuru prasmē varēja mēroties tikai retais. Ja viņš bija gribējis mani nogalināt, tad man patiesi bija laimējies. Lode skāra man galvas vienu pusi. Es kāpos atpakaļ, pacēlis rokas kā aizsargādamies, un ieklie­dzos: Nē! Dieva dēļ!…

Šāviena troksnis bija apdullinošs, bet tas tūdaļ pagaisa belziena izraisītajās sāpēs un nemaņā. Atceros, ka gāzos atmuguriski atpakaļ, gluži kā spēcīgas rokas sviests, un tad mani apņēma un pārklāja dīķa ledainais ūdens. Brīdi valdīja pilnīga tumsa, un, kad atguvos, rīstīdamies riju dzirnavu dīķa netīro ūdeni. Sprauslodams kārpījos pa lipīgo dūksnāju, ūdenszālēm un meldriem, kas tinās apkārt. Kaut kā uzniru virspusē un, rīdams reizē gaisu un ūdeni, sāku neganti klepot.

Tad ieraudzīju garu, rotājumiem ldātu nūju un aptvēru, ka man pretī tiek stiepts šķēpa kāts. Meitenes balss uzsauca kaut ko nesaprotamu, un es apjautu vienīgi paustās emocijas, tomēr pateicīgi pieķēros vēsajam kokam, jopro­jām juzdamies drīzāk noslīcis nekā dzīvs.

Jutu, ka mani izrauj no ūdensaugu pinekļiem. Spēcīgas rokas satvēra mani aiz pleciem un izvilka krastā, un, atbrī­vojis acis no ūdens un dubļiem, es ieraudzīju divus kailus ceļgalus un virs tiem manas glābējas smuidro stāvu, kas liecās man pretī un centās nospiest mani guļus uz vēdera.

- Man ir labi! es sprauslādams izgrūdu.

- B'th towethoch! viņa neatlaidās, un rokas sāka spē­cīgi masēt man muguru. Jutu, ka man no iekšām izplūst ūdens. Klepodams atgrūdu ar dīķa ūdeni sajauktus vēmek­ļus, toties beidzot spēju pats apsēsties un atbīdīt viņas rokas.

Joprojām tupēdama, viņa atvirzījās atpakaļ, un, izslau­cījis no acīm netīrumus, es viņu pirmoreiz ieraudzīju pavi­sam skaidri. Viņa raudzījās manī un smīnēja, valdīdama smieklus par manu ērmīgo, netīro izskatu.

- Te nekā jocīga nav, es teicu, bažīgi skatīdamies viņai garām mežā, taču uzbrucējs bija pazudis. Domas par viņu drīz vien pagaisa, jo es savā priekšā redzēju Gvivenetu.

Viņas seja bija pārsteidzoši skaista, ar bālu ādu, mazliet klāta vasaras raibumiem. Mati viņai bija koši rudi un nekār­tīgā, izjukušā lēveni krita pāri pleciem. Biju iedomājies, ka viņas acis ir koši zaļas, taču tās bija dzelmaini brūnas, un, kamēr viņa uzjautrināta lūkojās manī, es jutu, ka šis ska­tiens mani pievelk, ka mani valdzina ik sīkais vaibsts viņas sejā, mutes pievilcīgais izliekums, sarkanās nekopto matu cirtas, kas krita pāri pierei. Mugurā viņai bija īsa, brūna kokvilnas tunika. Rokas un kājas bija tievas, bet muskuļi stiegraini; stilbus klāja sīkas, gaišas pūciņas, un es ievēroju, ka viņas ceļgali ir pamatīgi saskrambāti. Kājās viņai bija rupji darinātas vaļējas sandales.

Rokas, kuras bija nospiedušas mani zemē un tik spēcīgi izsūknējušas ūdeni no manām plaušām, bija mazas un trauslas, īsi aplauztiem nagiem. Ap locītavām viņai bija melnas ādas aproces, un pie šaurās, dzelzs kniedēm rotātās jostas karājās īss zobens netīri pelēkā makstī.

Tātad šī bija meitene, kuru tik bezpalīdzīgi un bezcerīgi iemīlējis Kristiāns! Skatīdamies uz viņu, juzdams ar viņu tik ciešu saikni, kādu nekad vēl nebiju izjutis, apjauzdams viņas seksualitāti, viņas humoru, viņas spēku, es gluži labi spēju saprast, kāpēc tā noticis.

Viņa palīdzēja man piecelties kājās. Viņa bija gara, gandrīz vienā augumā ar mani. Pametusi skatienu apkārt, tad paplikšķinājusi man pa plecu, viņa devās pa priekšu pameža saaudzē, iedama Ozolmājas virzienā. Es atrāvos atpakaļ, papurināju galvu, un viņa pagriezās un kaut ko dusmīgi sacīja.

Es teicu: Esmu viscaur slapjš un jūtos ļoti nepatī­kami… Paberzēju rokas gar dubļainajām, aļģēm notriep­tajām drēbēm un pasmaidīju. Neparko neiešu mājās caur šiem brikšņiem. Došos pa vieglāko ceļu… Un es sāku iet atpakaļ, lai mestu līkumu pa taku. Gviveneta man kaut ko uzkliedza, tad satraukta iesita sev pa gurnu. Viņa sāka iet man tuvu aiz muguras, turēdamās koku aizsegā. Meža dzīvē viņai prasmes netrūka, jo viņas pārvietošanās nemaz nebija dzirdama, un tikai tad, kad es apstājos un cieši ieska­tījos krūmājā, reizēm varēju viņu saskatīt. Kad es apstājos, apstājās arī viņa, un viņas mati gaismā tā iemirdzējās, ka tieši tie nodeva viņas atrašanās vietu. Tie gluži kā uguns liesmoja ap viņas galvu. Viņa mirdzēja kā bāka meža tumsā, un cīņa par izdzīvošanu viņai droši vien nebija viegla.

Sasniedzis dārza vārtiņus, palūkojos atpakaļ. Viņa palēkdamās izskrēja no meža, noliekusi galvu, labajā rokā cieši satvērusi šķēpu, ar kreiso pieturēdama zobena maksti, lai tā nemētātos augšup un lejup gar jostu. Viņa pašāvās man garām un cauri dārzam aizskrēja mājas aizmugurē, pagriezdamās pret sienu un pamezdama bažīgu skatienu atpakaļ uz meža pusi.

Devos viņai nopakaļ un atvēru aizmugures durvis. Ar neapvaldītu izsaucienu viņa ieslīdēja iekšā.

Aizvēris durvis, es sekoju Gvivenetai, kura ziņkāri un valdonīgi gāja caur visām telpām. Viņa nometa šķēpu uz virtuves galda un atsprādzēja jostu, lai cauri tunikai paka­sītu stingro miesu zem tās. Ysuth'k, viņa pasmiedamās noteica.

- Skaidrs, ka niez, es piekritu, skatīdamies, kā viņa paņem lielo virtuves nazi, iespurdzas, papurina galvu un nosviež nazi atpakaļ uz galda. Es sāku drebināties, domādams par tīkamu, karstu vannu, bet, tā kā Ozolmājā ūdens sildīšana notika ļoti primitīvi, varēju tikt vienīgi pie remdena ūdens. Pielēju trīs katlus un uzliku tos uz plīts. Gviveneta kā apburta vēroja iedegamies zilo liesmu. R'vannith, viņa noteica ar gurdu nicinājumu balsī.

Kad biju uzlicis ūdeni, devos viņai pakaļ uz viesistabu, kur viņa aplūkoja gleznas, aptaustīja krēslu auduma pār­klājus, apostīja vaska augļus un izdvesa pārsteigtu, gandrīz jūsmīgu skaņu, tad pasvieda man vienu mākslīgo ābolu. Es to noķēru, un viņa izdarīja kaut ko līdzīgu ēšanas kustībai, jautādama: Cliosga muga? un pēc tam pasmējās.

- Parasti nē, es teicu. Viņas acis bija tik spožas, smaids tik meitenīgs, draisks… un tik skaists!

joprojām kasīdama niezošās vietas viduklī zem jostas, viņa turpināja apstaigāt māju un, iegājusi vannas istabā, mazliet nodrebinājās. Par to es nebrīnījos. Vannas istaba bija drusku pārveidota kādreizējās piebūves daļa; bālgani dzeltenīgais sienu krāsojums jau bija noplucis, visos kak­tos pletās zirnekļu tīldi, zem ieplaisājušās fajansa bļodas rindojās vecas skārda bundžas ar mazgājamo pulveri un pieslaucītas lupatas. Skatoties uz šo auksto, nepievilcīgo telpu, jutos pārsteigts, ka visu savu bērnības laiku esmu te mazgājies un juties pavisam labi, protams, man traucēja milzīgie zirnekļi, kas rāpoja pa grīdu vai neciešami bieži līda ārā no vannas iztekas cauruma. Vanna bija dziļa, no baltas emaljas, un lielie nerūsējoša tērauda krāni tūlīt pie­saistīja Gvivenetas uzmanību. Pārlaidusi pirkstus aukstajai emaljai, viņa vēlreiz atkārtoja to pašu vārdu: R'vannith. Tad viņa iesmējās. Un piepeši es sapratu, ka viņa saka "romiešu". Aukstās, marmoram līdzīgās virsmas un īpašus sildīšanas paņēmienus viņa saistīja ar augstāko no viņas laiku viedokļa sabiedrības tehnoloģiju. Ja kaut kas ir auksts, ciets, sagādā ērtības un veicina pagrimumu, tad tas, protams, ir "romiešu", un viņa, būdama ķeltu pārstāve, var to tikai nicināt.

Nudien, viņai pašai būtu ļoti derējusi kārtīga vanna. Smarža, kas nāca no viņas, bija ļoti spēcīga, un es nekad agrāk nebiju jutis no cilvēciskas būtnes plūstam šādu pir­matnēju, dzīvniekam raksturīgu dvaku. Francijā pēdējās okupācijas dienās biju pietiekami iepazinis visādu smaržu un smaku kopumu, kurā jautās gan bailes, gan ķiploki, gan sastāvējies vīns, gan pārlieku bieži! sastāvējušās asinis, gan mikli, appelējuši formastērpi. Tās visas bija dabiska daļa no kara, daļa no tehnikas laikmeta. Bet no Gvivenetas dvašoja dzīvnieciska meža smarža, kas bija visai nepatī­kama, tomēr dīvaini erotiska.

Ielaidu remdeno ūdeni vannā un sekoju viņai uz kabi­netu. Te viņa atkal nodrebinājās un sāka iet telpai apkārt gar malu ar gandrīz vai sāpīgu izteiksmi sejā. Ilgi viņa lūkojās griestos. Piegājusi pie stiklotajām durvīm, viņa paskatījās ārā, tad, sandalēs apautās kājas dimdinādama, palēkāja pa grīdu un tikai pēc brīža pieskārās rakstāmgal­dam, grāmatām un tēva savāktajiem senlaiku piederumiem. Grāmatas viņu neinteresēja nemaz, lai gan kādu brīdi viņa pētīja atvērto lappusi, acimredzot cenzdamās uzminēt, ko nozīmē visi šie ķeburi un svītras. Ar manāmu patiku viņa aplūkoja cilvēku attēlus kādā ilustrācijā bija redzami vīri deviņpadsmitā gadsimta armijas formastērpos un rādīja tos man, it kā es nekad nebūtu tos redzējis. Viņas smaids pauda nevainīgu bērna prieku, taču mani savā varā turēja tieši nobriedušās sievišķības valdzinājums, ko izstaroja viņas augums. Nē, Gviveneta nebija naiva meitene.

Atstāju viņu krēslainajā kabinetā un aizgāju pieliet van­nai vārošo ūdeni. Pat tagad vanna izdevās tikai mēreni silta. Neko darīt. Pirmām kārtām man vajadzēja dabūt nost pretīgās gļotu un dubļu atliekas. Nometu drēbes un iekāpu vannā, tad ieraudzīju, ka Gviveneta stāv durvīs un ar vīpsnu vēro manu notriepto, ūdenszālēm aplipušo, bāl­gano ķermeni.

- Tagad ir 1948. gads, es viņai teicu, cenzdamies iztu­rēties ar pienācīgu pašcieņu, nevis barbaru laiki neilgi pēc Kristus dzimšanas.

Nevar taču viņa gribēt, es sev teicu, lai tāds civilizācijas laikmeta cilvēks kā es būtu viens vienīgs muskuļu iemie­sojums.

Aši sāku mazgāties, un Gviveneta, domīgi klusēdama, notupās uz grīdas. Tad viņa teica: Ibri c'thaan k'thirig?

- Tu arī esi skaista.

- K'thirig?

- Tikai nedēļu nogalēs. Angļiem tā pieņemts.

- C'thaan perin avon? Avon!

Avon? Eivona? Stretforda pie Eivonas? Šekspīrs? Man vislabāk patīk "Romeo un Džuljeta". Cik jauki, ka tu vismaz kaut ko zini no kultūras!

Viņa papurināja galvu, un zīdaino matu šķipsnas sakrita viņai uz sejas. Kaut gan tie bija netīri un taukaini to es skaidri redzēju -, tie tomēr spīdēja, un tajos itin kā kūsāja dzīvība. Šie mati mani valdzināja kā apburti. Aptvēru, ka skatos uz tiem, roku ar beržamo suku garajā kātā pacēlis pusceļā pāri plecam, gluži aizmirsis, ka gribēju mazgāt sev muguru. Viņa teica kaut ko, kas izklausījās pēc rīkojuma izbeigt tādu skatīšanos, tad piecēlās kājās, saraustīdama lejup brūno tuniku un, joprojām kasīdamās, sakrustoja rokas uz krūtīm un atspiedās pret flīzēm izlikto sienu, pie­vērsusi skatienu vannas istabas mazajam lodziņam.

Nomazgājies es ar pretīgumu pārlaidu skatienu netīra­jam vannas ūdenim, sadūšojos un piecēlos vannā stāvus, sniegdamies pēc dvieļa, tomēr viņa paguva atkal paskatī­ties uz mani… un atkal zobgalīgi iesmējās! Nākamajā mirklī viņa aprāvās, un dzirkstošās acis, gandrīz tracinošas savā pievilcībā, sāka skraidīt augšup lejup pa manu balto miesu, kur tā bija saskatāma. Ar mani viss ir, kā vajag, enerģiski slaucīdamies, es teicu; jutos mazliet neveikli, taču biju cieši apņēmies neizrādīt nekādu kautrību. Esmu angļu vīrišķī­bas visnevainojamākais paraugs.

Chuin atenor! viņa atmeta, nepārprotami nolieg­dama manis teikto.

Aptinis dvieli ap vidukli, es pastiepu pirkstu uz viņas pusi, pēc tam parādīju uz vannu. Viņa saprata un atbildēja ar citu kustību, divreiz spēcīgi vēzēdama labo dūri pret savu labo plecu, bet neiesizdama pa to.

Viņa aizgāja atpakaļ uz kabinetu, un es brīdi skatījos, kā viņa pāršķirsta vairāku grāmatu lappuses un pēta krāsainās ilustrācijas. Tad apģērbos un devos uz virtuvi, lai izvārītu katliņu zupas.

Pēc brīža dzirdēju, ka vannā tek ūdens. Sekoja neilga šļakstēšana un pa reizei skaņas, kas pauda neizpratni un uzjautrinājumu: pēc visa spriežot, nepazīstamais, slidenais ziepju gabals drīzāk bēga no rokām, nekā veica savu uzde­vumu. Ziņkāres vai varbūt seksuālas intereses pārņemts, klusi aizgāju līdz aukstajai telpai un ieskatījos pa durvīm. Viņa jau bija izkāpusi no vannas un vilka mugurā tuniku. Purinādama matus, viņa man skopi uzsmaidīja. No rokām un kājām viņai pilēja ūdens, un viņa sevi uzmanīgi apostīja, tad paraustīja plecus, kā gribēdama sacīt: "Nu, kāda tur starpība?"

Kad pēc pusstundas es viņai piedāvāju bļodiņu šķidras dārzeņu zupas, viņa atteicās ar neuzticīgu, gandrīz aizdo­mīgu izteiksmi sejā. Pēc tam viņa paostīja katliņu, iebāza tajā pirkstu un, vērodama mani ēdam, bez sevišķas patikas to aplaizīja. Lai kā centos, man neizdevās piedabūt viņu piedalīties šajā pieticīgajā maltītē. Tomēr es labi redzēju, ka viņa ir izsalkusi, un beidzot viņa tomēr nolauza gabalu mai­zes un apmērcēja to zupas katlā. Visu laiku viņa mani pētoši vēroja; man šķita, ka visuzmanlgāk viņa pēta manas acis.

Beidzot viņa klusi teica: C'cayal cualada… Christian?

- Kristiāns? es atkārtoju, izrunādams šo vārdu tā, kā tas pieņemts. Viņas mutē tas skanēja drizāk kā "Krīsatan", tomēr es to pazinu, un man pārskrēja biedinošas trīsas.

- Christian! viņa atkārtoja un nikni nospļāvās uz grīdas. Viņas acis parādījās mežonīgs skatiens, un viņa pasniedzās pēc sava šķēpa, lai ar rokturi iebakstītu man krūtis. Stiven. Sekoja dompilna pauze. Christian. Viņa papurināja galvu, itin kā izdarījusi kādu secinājumu. C'cayal cualada? Im clathyr?

Vai viņa grib zināt, vai esam brāļi? Es pamāju ar galvu. Esmu viņu pazaudējis. Viņš aizgāja biezoknī. Aizgāja mežos. Dziļumā. Vai tu viņu pazīsti? Pamāju ar roku uz viņas pusi, uz viņas acīm, un teicu: Kristiāns?

Lai gan viņa jau tāpat bija bāla, šis bālums kļuva vēl jaušamāks. Skaidri redzēju, ka viņa jūtas izbiedēta. Christian! viņa izgrūda un veikli, bez piepūles aizmeta šķēpu pāri virtuvei. Tas trāpīja virtuves durvīs un drebēdams palika iedūries kokā.

Piecēlos un izvilku ieroci no durvīm, mazliet sadusmots, ka viņa tik meistarīgi caururbusi koku, atstādama itin prāvu lodziņu uz pagalmu. Viņa mazliet saspringa, kad es izvilku šķēpu un apskatīju nespodro, bet aso asmeni. Tā mala bija izrobota, taču nebija līdzīga lapas malai: katrā asmeņa pusē rindojās atpakaļ atliekti zobi. īru ķelti bija lietojuši draudīgu ieroci, kuru sauca par gae bolga, šķēpu, kuru nekad nedrīkstēja lietot sacīkstēs vai rituālos, jo atliektie zobi izārdīja pretinieka iekšas. Varbūt Anglijā vai kādā citā ķeltu apvidū, no kura bija cēlusies Gviveneta, šādi goda apsvērumi ieroču lietojumā netika ievēroti.

Rokturis bija izrakstīts ar sīkām līnijām dažādos leņ­ķos. Sapratu, ka tas ir ogams. Biju dzirdējis par šo seno īru alfabētu, taču neko tuvāk par to nezināju. Pārlaidu iegrie­zumiem plaukstu un jautāju: Gviveneta?

Viņa atbildēja: Guiwenneth mech Penn Ev. Tas izska­nēja ar lepnumu. Droši vien "Penn Ev" ir viņas tēva vārds, es nodomāju. Gviveneta, Penna Eva meita?

Atdevu viņai šķēpu un piesardzīgi pasniedzos pēc makstī noglabātā zobena. Viņa atvirzījās no galda, uzma­nīgi vērodama mani. Maksts bija darināta no cietas ādas, un tajā bija iestrādātas ļoti plānas metāla josliņas, kas gan­drīz izskatījās ieaustas pamatmateriālā. To rotāja bronzas kniedes, bet abas puses bija sasaistītas kopā ar resnu ādas auklu. Pats zobens izskatījās pilnīgi pēc lietišķa priekšmeta; rokturis tam bija no kaula, apvilkts ar apstrādātu dzīvnieka ādu. Arī to klāja bronzas kniedes, kas darīja ērtāku roktura satvērienu. Ierasto roktura pogu te gandrīz nevarēja manīt. Asmens bija no spoža metāla, varbūt astoņpadsmit collas garš. Roktura tuvumā tas bija šaurs, bet tālāk sasniedza četru vai piecu collu platumu, un gala sašaurinājums bei­dzās ar asu smaili. Skaists ierocis ieapaļām līnijām. Un uz asmens varēja redzēt sakaltušu asiņu pēdas, kas liecināja par tā biežu izmantojumu.

Iebāzu zobenu atpakaļ makstī, tad sameklēju slotu skapī pats savu ieroci šķēpu, ko biju pagatavojis no nomizota un rupji aptēsta zara un lielas, asas krama šķēpeles ar smaili galā. Viņa paskatījās uz to un tūlīt sāka skaļi smieties, itin kā neticīgi purinādama galvu.

-Ja gribi zināt, es ar to ļoti lepojos, es teicu, tēlo­dams sašutumu. Aptaustīju aso akmens smaili. Gvivenetas smiekli bija gaiši un nepiespiesti un pauda patiesu uzjaut­rinājumu par manu nepārliecinošo aizstāvēšanos. Tad viņa tā kā nokaunējās un aizsedza muti ar plaukstu, tomēr pleci viņai joprojām drebēja smieklos. Es ilgi pūlējos, kamēr to dabūju gatavu. Un pārsteidzu pats sevi.

- Peth'n plantyn! viņa ķiķinādama teica.

- Kā tu uzdrošinies! es atcirtu un nākamajā bridi izda­rīju kaut ko ļoti muļķīgu.

Man vajadzēja paredzēt, kā tas var beigties, taču rāmā, rotaļīgā noskaņa vedināja uz pašpārliecinātu rīcību. Zemā tvērienā pastiepis šķēpu uz priekšu, es tēloju, ka uzbrūku viņai, sak, gan es tev parādīšu…

Viņas reakcija bija zibenīga. Jautrais mirdzums acīs un sejā izzuda, un tā vietā uzplaiksnīja negants, nikns spīvums.

Izdvesusi kaut ko līdzīgu uzbrukuma saucienam, viņa divas reizes trieca ar savu šķēpu pa manu teatrālai rotaļlietiņai līdzīgo ieroci; cirtieni bija mežonīgi un apbrīnojami spēcīgi, turklāt divreiz ašāld par manu māņu kustību.

Pirmais trieciens nolauza ierocim asmeni un gandrīz izsita rokturi no mana tvēriena, pēc otrā salūza koks un šķēpa paliekas aizlidoja pāri virtuvei. No sienas plauktiņa nokrita vairāki katli un šķindēdami uzgāzās virsū traukiem un bļodām.

Tas notika tik ātri, ka es nepaguvu attapties. Abi stāvē­jām pietvīkuši, pavērtām mutēm, platām acīm raudzīda­mies viens otrā, un viņa izskatījās tikpat satriekta kā es.

- Piedod, lūdzu, es teicu, mēģinādams uzlabot noskaņu. Gviveneta nedroši pasmaidīja. Guirinyn, viņa nomurmināja, un arī tas izklausījās pēc atvainošanās; pacēlusi notriekto šķēpa augšdaļu, viņa to pasniedza man. Paņēmu akmens asmeni, pie kura joprojām turējās koka roktura gabals, paskatījos uz to, savilku nelaimīgu seju, un nākamajā brīdī mēs abi sākām jautri un nevaldāmi smieties.

Tad viņa piepeši savāca visas savas lietas, aizsprādzēja jostu un devās uz pagalma durvīm.

- Neej projām! es teicu, un šķita, ka viņa nojauš manu vārdu nozīmi; brīdi vilcinājusies, viņa atbildēja: Michag ovnarrana! (Vai tas nozīmēja man jāiet?) Tad, noliektu galvu un skrējienā saspringtu ķermeni, viņa viegli aizstei­dzās uz meža pusi. Pirms ieniršanas krēslainajā biezoknī viņa pamāja man ar roku un izkliedza kaut ko līdzīgu dūjas saucienam.

Tovakar es aizgāju uz kabinetu un izvilku tēva appluinīto, nobružāto piezīmju kladi. Atvēru to uz labu laimi, taču nespēju uztvert lasīto daļēji droši vien skumjās noskaņas dēļ, kas piepeši bija pārņēmusi šo krēslas stundu. Māja bija nomācoši klusa, un tomēr tajā vēl šķita atbalsojamies Gvivenetas smiekli. Viņa it kā bija visur, un reizē viņas nebija nekur. Un viņa bija izgājusi ārpus laika, ārpus pagājušajiem gadiem, ārpus iepriekšējās dzīves, kas bija ritējusi šajā klusajā istabā.

Brīdi stāvēju un lūkojos āra tumsā, vairāk nekā citkārt ievērodams savu atspulgu netīrajās stildoto durvju rūtīs, ko apgaismoja galda lampa. Šķiet, gandrīz vai cerēju, ka manā priekšā parādīsies Gviveneta, ka viņa iznirs cauri kalsnā, izspūrušā vīrieša atspulgam, kas tik skumji vientuļš skatījās man pretī.

Bet varbūt viņa bija apjautuši nepieciešamību manu nepieciešamību iepazīt to, par kā esamību jau biju pārlie­cinājies… tikai nebiju apzināti izlasījis?

Laikam gan es to biju jau nojautis, kad pirmoreiz šķirstīju dienasgrāmatu. Lappuses, kas glabāja visu sāpīgāko izjūtu un notikumu atspoguļojumu, jau sen bija izrautas un vai nu iznīcinātas, vai ari tik labi paslēptas, ka diez vai man lemts tās atrast. Tomēr bija palikuši mājieni, zemteksti, pilni skumju, kas nemanot bija nogulsnējušās manī.

Beidzot es atgriezos pie rakstāmgalda, apsēdos un sāku lēni pārlapot ādas vākos iesieto grāmatu; pētīju ierakstu datumus un virzījos tuvāk pirmajai mana tēva un Gvivenetas tikšanās reizei, pēc tam otrajai un trešajai…

"Atkal šī meitene. Viņa atskrēja no meža, no upītes puses, līdz būriem, notupās tur un uzkavējās veselas desmit minūtes. Vēroju viņu no virtuves, tad pārgāju uz kabinetu, jo viņa sāka staigāt un pētīt apkārtni. Dž. ir viņu ievērojusi un klusēdama man seko, skatās uz mani. Viņa nesaprot, un es nevaru paskaidrot. Esmu izmisumā. Meitene pārņēmusi visas manas domas. Dž. to redz, bet ko es varu darīt? Tā ir pati mitago daba. Es neesmu imūnāks par tiem izglītota­jiem vīriem no romiešu apmetnēm, pret kuriem viņa cīnī­jās. Viņa nenoliedzami ir ķeltu princeses idealizēta vīzija: mirdzoši, sarkani mati, balta āda, augums reizē bērnišķš un ļoti spēcīgs. Viņa ir no karotāju cilts. Un tomēr ieročus nēsā kaut kā neveikli, it kā nebūtu ar tiem pazīstama.

Dž. par to visu neko nenojauš, zina vienīgi par meiteni un manu aizraušanos. Zēni nav viņu redzējuši, kaut gan Stīvens jau divreiz ir runājis par ragaino "šamani", kurš pašlaik arī ir aktīvs. Meitene ir vitālāka nekā agrākie mitago tēli, kas šķiet mehāniski, tādi kā apmaldījušies. Viņa nepavi­sam nav nesens tēls, taču izturas ar apbrīnojamu attapību. Viņa vēro mani. Es vēroju viņu. Starp viņas apciemojumiem ir garas atstarpes, bet viņas pašapziņa, šķiet, aug ar katru reizi. Man gribētos zināt viņas dzīvesstāstu. Mani pieņē­mumi nevar būt tālu no patiesības, tomēr detaļas paliek nezināmas, jo mēs nevaram sarunāties."

Un dažas lappuses tālāk seko ieraksts bez datuma, bet, pēc visa spriežot, tas izdarīts pāris nedēļu pēc iepriekšējā notikuma.

"Atgriezās pēc nepilna mēneša. Patiešām spēcīgi ģene­rēts tēls. Esmu nolēmis izstāstīt par viņu Vinnam-Džonsam. Viņa ieradās puskrēslā un ienāca kabinetā. Paliku nekustīgi stāvam un vēroju viņu. Ieroči, kurus viņa nēsā, izskatās draudīgi. Viņa bija ziņkāres pilna. Kaut ko mēģi­nāja runāt, bet mans prāts vairs nav tik ass, lai es atcerē­tos seno tautu svešādās valodas. Kāda ziņkāre! Viņa pētīja grāmatas, visādus priekšmetus, skapjus. Viņai ir neredzētas acis. Kad vien viņa paskatās uz mani, jūtos kā piekalts pie krēsla. Mēģināju vienkāršiem vārdiem sarunāties ar viņu, bet mitago rodas ar pats sev piemītošo valodu un uztveri. Tomēr V. Dž. domā, ka mitago prāta spējām vajadzētu būt pietiekamām, lai tas apgūtu noteiktu izglītību un valodu, jo tam ir saikne ar sava radītāja prātu. Esmu neziņā. Ieraksts iznāk juceklīgs. Kabinetā ienāca Dž. un ļoti satraucās. Zēni ir nopietni noraizējušies par Dž. stāvokļa pasliktināšanos. Viņa ir ļoti slima. Kad meitene sāka smieties par viņu, Dž. gandrīz nonāca histērijā, tomēr labāk vēlējās pazust no kabineta nekā stāties pretī sievietei, ar kuru es, pēc viņas domām, esmu pievīlis viņu. Nedrīkstu zaudēt interesi par meiteni. Vienīgais mitago, kas iznācis ārā no meža. Šādu izdevību nedrīkst palaist garām."

Pēc tam trūka vairāku lappušu tādu, kas būtu atklā­jušas ļoti daudz, jo tajās noteikti bija stāstīts par tēva pūliņiem sekot meitenei mežā, atzīmēt ceļus un taciņas, pa kurām viņa gāja. (Piemēram, gluži ikdienišķajā aprakstā par viņa un Vinna-Džonsa izgudrotās ierīces izmantojumu pēkšņi parādās mīklaina rinda: "Iegāju pa kuiļu taku septī­tajā segmentā un tiku uz priekšu vairāk nekā četrsimt soļu. Te slēpjas iespēja, bet īstais, kaut ari neredzamais ceļš uz iekšu nedodas rokā. Aizsargspēki ir pārāk stipri, un es esmu pārāk vecs. Kā būtu jaunākam cilvēkam? Vēl iespējams izmēģināt citas takas." Tad teksts apraujas.)

Pēdējais ieraksts, kur pieminēta Zaļā meža Gviveneta, bija īss un juceklīgs, tomēr tajā slēpās atslēga tai traģēdijai, kuru tikai tagad biju sācis aptvert.

"15. septembris, 1942. Kur ir meitene? Gadi! Divi gadi! Kur? Vai iespējams, ka viens mitago izzūd un tā vietā stā­jas cits? Dž. Viņu redz. Dž.! Viņa ir sabrukusi, viņa drīz mirs, es zinu, ka viņas dzīve ir galā. Ko es varu darīt? Viņa redz rēgus. Meitenes rēgs viņu vajā. Iedomu tēli? Fantā­zija? Dž. gandrīz visu laiku ir histērijā, un, kad tuvumā ir S. vai K., viņa ledaini klusē, vēl kaut cik spēdama būt māte, bet sieva vairs ne. Mēs neesam… (turpmākais pār­svītrots, tomēr salasāms). Dž. izdziest. ŠI doma mani nespēj pat sāpināt."

Lai kāda būtu bijusi manas mātes slimība, viņas stā­vokli bija ievērojami pasliktinājušas dusmas, greizsirdība un visbeidzot varbūt bēdas par to, ka jaunāka un apbrīno­jami skaista sieviete nolaupījusi mana tēva sirdi. "Tā ir pati mitago daba…"

Šie vārdi bija kā sirēnu saucieni, tie mani brīdināja un biedēja, un tomēr es paliku bezpalīdzīgs. Vispirms bija apmāts mans tēvs un vēlāk… Kāda traģēdija te bija risinā­jusies, kad no kara atgriezās Kristiāns un meitene (varbūt tobrid jau iekārtojusies mūsu mājā) savas jūtas atdeva tam, kurš atbilstošāks viņas vecumam? Nav nekāds brīnums, ka Urskumugs bija tik negants! Kādas cīņas, kādas vajāšanas, kādas dusmas glabāja nedaudzie mēneši pirms tēva nāves mežā? Dienasgrāmatā par šo laiku nebija ne vārda, arī par Gvivenetu ne viss beidzās ar saltajiem un tomēr gandrīz izmisīgajiem vārdiem: "Dž. izdziest. Šī doma mani nespēj pat sāpināt."

Kurš ir radījis viņas mitago?

Mani bija pārņēmusi gandrīz vai panika, un agri nāka­majā rītā es metos uz mežu un skraidīju pa to, līdz paliku bez elpas un kļuvu slapjš no sviedriem. Diena bija skaidra un samērā silta. Biju atradis kārtīgus meža zābakus un, turēdams rokā savu salauzto šķēpu, skriešus pārmeklēju ozolu saaudzēs. Vairākkārt skaļi saucu Gvivenetas vārdu.

Kurš ir radījis viņas mitago?

Šis jautājums neatkāpās no manis, kamēr es skrēju uz priekšu un atpakaļ, un ap galvu man šaudījās tumšs putns. Vai šis mitago ir mans? Vai Kristiāna? Kristiāns bija aizgājis mežā, lai atkal viņu atrastu, lai atrastu Zaļā meža Gvivenetu, ko radījis viņa paša prāts mijiedarbībā ar ozoliem un ošiem, vilkābelēm un krūmiem, ar visu daudzveidīgo dzīvību, kas veidoja seno Raiopu mežu. Bet kā mitago ir mana Gviveneta? Vai Kristiāna? Vai viņš būtu to atradis, sekojis tai un piespiedis to izbēgt meža malā? Vai meitene baidās no viņa, nicina viņu? Vai tas būtu Kristiāns, no kā viņa slēpjas?

Bet varbūt šis mitago ir mans? Varbūt viņu radījusi manis paša apziņa un viņa atnākusi pie sava radītāja, tāpat kā savulaik tika nākusi pie mana tēva, kā bērns, kas meklē pieaugušo, savējo? Varbūt Kristiāns ir atradis pats savu sapņu meiteni un šobrīd meža dziļumos dzīvo dīvainu, bet gandarījuma pilnu dzīvi?

Tomēr sirdī mani mocīja šaubas, un jautājums par Gvivenetas "identitāti" kļuva man par uzmācīgu murgu.

Bridi pakavējos pie upītes patālu no mājām vietā, kurā mēs ar Kristiānu pirms daudziem gadiem tikām gaidījuši izpeldam no meža savu kuģi. Lauku izraibināja govju mēsli, kaut gan šobrīd te ganījās tikai aitas; barā saspiedušās, tās drūzmējās pie upītes apaugušā krasta, veltīdamas man aizdomu pilnus skatienus. Mežs kā tumša siena stiepās uz Ozolmājas pusi. Impulsa vadīts, sāku iet gar upīti pretī straumes virzienam, klupdams pār zibens nogāzta koka stumbru, lauzdams ceļu caur mežrozīšu un kazenāju krū­miem un brizdams caur nātrēm, kas sniedzās man pāri ceļiem. Pirmais vasaras zaļums bija pamatīgi sakuplojis, kaut arī te nereti spraucās cauri aitas, kas gribēja paplūkt zāli dziļāk meža klajumos.

Kādu bridi gāju uz priekšu pret straumi, un, mežam kļūstot biezākam, gaisma pārtapa mijkrēslī. Upe kļuva pla­tāka, krasti stāvāki. Tad tā, plūzdama no meža dziļumiem, spēji mainīja virzienu, un, kad gāju tālāk, man kļuva arvien grūtāk saglabāt virzienu: te manu ceļu aizšķērsoja milzu ozols, te priekšā pavērās stāva, bīstama nogāze, kam cen­tos apiet apkārt. No zemes iznira pelēks, sūnām apaudzis klinšakmens asiem ciļņiem virspusē, un starp šīm akmens barjerām un tām apkārt slējās grumbuļaini jaunu ozolu stumbri. Kad beidzot izlauzos tam visam cauri, biju pazau­dējis upīti, bet joprojām dzirdēju to tālumā šalcam.

Pēc īsa brīža es aptvēru, ka skatos cauri klajai meža malai uz atklātu vietu. Biju apmetis loku. Jau atkal.

Tad izdzirdu dūjas saucienu un pagriezos atpakaļ uz tumšā biezokņa pusi. Izkliedzu Gvivenetas vārdu, bet man atsaucās tikai putns augstu virs galvas, vēcinādams spār­nus, itin kā smiedamies par mani.

Kā mans tēvs bija iekļuvis mežā? Kā viņš varēja tikt tik dziļi? Spriežot pēc dienasgrāmatas, pēc atzīmēm kartē, kura tagad karājās kabinetā pie sienas, viņš bija spējis ieiet krietni tālu Raiopu mežā, pirms viņu tika atvairījis noslēpumainais pretspēks. Es nešaubījos, ka viņš ir zinājis ceļu, taču tuvās nāves nojautā viņš bija tā sapostījis savu dienasgrāmatu slēpdams varbūt pierādījumus, varbūt savu vainu -, ka informācija bija pilnīgi zudusi.

Es itin labi pazinu savu tēvu. Ozolmāja glabāja daudzas liecības un vienu to starpā it īpaši: liecību par viņa apsēsto dabu, par viņa nepieciešamību uzglabāt, krāt, paslēpt. Man šķita neiespējami, ka tēvs būtu varējis kaut ko no sava vei­kuma iznīcināt. Paslēpt jā, bet likvidēt nu gan ne!

Biju pārmeklējis māju. Biju apvaicājies arī muižā. Ja mans tēvs nebija tur ielavījies kaut kad vēlu vakarā, lai pēc sava prāta izmantotu plašās istabas un klusos gaiteņus, tad arī muižā savus papīrus viņš nebija noglabājis.

Palika vēl viena iespēja, un es aizsūtīju brīdinošu vēstuli uz Oksfordu, cerēdams, ka tā ieradīsies tur pirms manis paša to, protams, nekad nevarēja droši zināt. Nākamajā dienā sakravāju nelielu somu, piedienīgi apģērbos un devos nogurdinošā braucienā ar autobusu un vilcienu uz Oksfordu.

Uz māju, kurā bija dzīvojis mana tēva kolēģis un uzti­camākais draugs Edvards Vinns-Džonss.

Pašu Vinnu-Džonsu es necerēju sastapt. Neatceros vairs, kad un kā, bet kaut kādos apstākļos iepriekšējā gadā vai varbūt pat pirms manas aizbraukšanas uz Franciju biju dzirdējis, ka viņš esot vai nu pazudis, vai miris un tagad viņa mājā dzīvojot meita. Nezināju nedz viņas vārdu, nedz arī to, kā viņa raudzīsies uz manu apciemojumu. Atlika vie­nīgi riskēt un mēģināt izmantot šo izdevību.

Namamāte saņēma mani ļoti pieklājīgi. Māja, trīs stāvus augsta "dvīņu ēka", atradās Oksfordas nomalē un izskatījās diezgan bēdīgā stāvoklī. Kad ierados, lija lietus, un sieviete, kas man atvēra durvis, gara auguma un diezgan barga izskata dama aši ielaida mani priekštelpā, tacu neveda ne soli tālāk, iekams turpat pie durvīm nebiju novilcis pilošo mēteli un slapjās kurpes. Tikai pēc tam viņa sacīja tradicio­nālos iepazīšanās vārdus.

- Es esmu Anna Heidena.

- Stīvens Hakslijs. Piedodiet, ka devu ziņu tik nesen. Ceru, ka neesmu sagādājis lielas neērtības.

- Nepavisam.

Viņa bija apmēram trīsdesmit piecus gadus veca, ģērbu­sies pelēkos svārkos un pelēkā, adītā jakā, zem kuras varēja redzēt baltu blūzi ar augstu apkaklīti. Mājā jautās grīdas vaska un drēgnuma dvaka. Visas istabas no gaiteņa puses bija aizbultētas: acīmredzot tas bija piesardzības solis pret tiem, kuri varētu iebrukt pa logu. Namamāte atgādināja to sieviešu tipu, kas gandrīz nevilšus izpelnās vecmeitas apzīmējumu, it īpaši nepieredzējušu un virspusēju vērotāju prātos, un gandrīz vai likās, ka pie kājām viņai vajadzētu tupēt vairākiem kaķiem.

Patiesībā Annas Heidenas dzīvesveids bija pavisam citāds, nekā varēja spriest pēc viņas izskata. Viņa bija pre­cējusies, un kara laikā vīrs no viņas bija aizgājis. Kad viņa ieveda mani patumšajā viesistabā, kurā dominēja ar ādu apvilktas mēbeles, es ieraudzīju apmēram sava vecuma vīrieti, kurš lasīja avīzi. Vīrietis piecēlās, paspieda man roku, un es uzzināju, ka viņu sauc Džonatans Gārlends.

-Ja vēlaties mierīgi aprunāties, es labāk uz bridi jūs atstāšu, viņš teica un, atbildi negaidīdams, iegāja dziļā­kajās istabās. Neko vairāk Anna par viņu nesacīja. Sapratu, ka viņš šeit dzīvo. Vannas istabā, kā pamanīju vēlāk, uz zemākā plauktiņa atradās skūšanās piederumi.

Visi šie sīkumi var likties nenozīmīgi, bet es centos uzmanīgi ieskatīties šajā sievietē un viņas dzīvē. Viņa iztu­rējās nebrīvi un svinīgi un neradīja ap sevi draudzīgu nepiespiestības noskaņu, kas man palīdzētu pāriet pie iecerēta­jiem jautājumiem. Pasniegusi man tēju un cepumus, viņa labu brīdi sēdēja, neteikdama ne vārda, līdz es paskaidroju sava apciemojuma iemeslu.

- Es jūsu tēvu nekad netiku redzējusi, viņa teica, taču es zināju par viņu. Viņš vairākas reizes bija atbraucis uz Oksfordu, bet es tad nebiju mājās. Mans tēvs bija dabas­zinātnieks un daudz laika pavadīja projām no Oksfordas. Viņš man bija ļoti tuvs. Kad viņš mūs pameta, es to ļoti pārdzīvoju.

- Vai jūs atceraties, kad tieši tas notika?

Viņa man uzmeta skatienu, kurā jautās kaut kas starp dusmām un žēlumu. Ļoti labi atceros. Tas notika sest­dienā, 1942. gada 13. aprīlī. Es dzīvoju augšstāvā. Vīrs jau bija aizgājis no manis. Tēvs neganti sastrīdējās ar Džonu… manu brāli… un tad pēkšņi aizgāja projām. Tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Džons aizbrauca līdzi armijas daļai un gāja bojā. Es paliku dzīvot tepat…

Uzmanīgi viņu iztaujādams un izteikdams saudzīgus minējumus, es pamazām uzzināju dzīvesstāstu ar divkāršu traģēdiju. Kad Vinns-Džonss nezināma iemesla pēc pievīla savu ģimeni, Annas Heidenas sirds salūza otrreiz. Turpmā­kos gadus viņa bija pavadījusi drūmā noslēgtībā; tiesa, kad beidzās karš, viņa atkal sāka parādīties sabiedrībā.

Kad jaunais vīrietis, kurš dzīvoja kopā ar viņu, atnesa no jauna piepildītu tējkannu, starp viņiem bija jaušams sirsnīgs, patiess un neuzkrītošs kontakts. Viņa nebija zau­dējusi jūtas, kaut arī divkāršā traģēdija spēcīgi lika sevi manīt.

Es paskaidroju viņai tik sīki, cik man likās nepiecie­šams, ka abi šie cilvēki, mūsu tēvi, ir strādājuši kopā un ka mana tēva pētījumu piezīmes ir nepilnīgas. Jautāju, vai viņa nav kaut kur mājā manījusi vai atradusi dienasgrāma­tas fragmentus, lappuses vai vēstules, kas nav piederējušas Vinnam-Džonsam.

Es tikpat kā neesmu aiztikusi viņa lietas, mister Hakslij, sieviete klusi atbildēja. Mana tēva kabinets ir tieši tādā stāvoklī, kādā viņš to atstāja. Jums tas var likties drusku vecmodīgi, bet tā ir jūsu darīšana. Māja ir liela, un tā istaba nevienam nav vajadzīga. To regulāri kopt un turēt kārtībā nozīmētu tērēt daudz nevajadzīgu pūļu, tāpēc tā stāv aizslēgta un tāda paliks, līdz viņš atgriezīsies pats un savedīs to kārtībā.

- Vai es drīkstētu tajā ieskatīties?

- Lūdzu, ja vēlaties. Mani tā neinteresē. Un, ja atrodat kaut ko derīgu, varat uz laiku to paņemt, tikai iepriekš parādiet visu man.

Viņa devās man pa priekšu augšup uz otro stāvu, pēc tam gabaliņu gājām pa tumšu gaiteni, kura puķainās tape­tes bija pa daļai atlimējušās. Pie sienām karājās noputēju­šas bildes, galvenokārt Matisa un Pikaso darbu izplūdušas reprodukcijas. Paklājs bija pamatīgi izdilis.

Annas tēva kabinets atradās gaiteņa galā, un no tā pavērās skats uz Oksfordu. Cauri netīrajiem mežģīņu aizka­riem varēju saskatīt Svētās Marijas katedrāles smaili. Sienas bija tā apkrautas grāmatām, ka griestu apmetumā virs pie­karamajiem plauktiem varēja redzēt plaisas. Rakstāmgalds bija pārklāts ar baltu papīru, tāpat arī pārējās mēbeles, bet grāmatas klāja pamatīgu putekļu kārta. Pie vienas sienas bija sakrautas kartes, shēmas un botāniskas skices. Skapis bija līdz pēdējai iespējai piedzīts ar piezīmju kladēm un pārsietām vēstuļu pakām. Šis bija pilnīgs pretstats mana tēva kabinetam ar tā pedantiski rūpīgo kārtību, un jucek­līgi pieblīvētā darba un intelekta mītne mani mulsināja un neļāva uzsākt iecerētos meklējumus.

Anna Heidena bridi vēroja mani, un viņas acis aiz bieza­jām brillēm izskatījās šauras un nogurušas. Es jūs pagai­dām atstāšu, pēc brīža viņa teica, un es dzirdēju viņas soļus aizskanam lejup pa kāpnēm.

Sāku vilkt vaļā atvilktnes, šķirstīt grāmatas, pacilāju pat paklāju malas, lai pārliecinātos, vai zem tiem neslēpjas vaļīgi grīdas dēļi. Pārmeklēt visu šo istabu būtu pārliecīgs darbs, un pēc stundu ilgiem pūliņiem man vajadzēja atzīt, ka esmu cietis neveiksmi. Tēva drauga kabinetā nebija nedz trūkstošo dienasgrāmatas lappušu, nedz paša Vinna-

Džonsa rakstītu piezīmju. Vienīgā saikne ar mitago mežu bija dīvaina, gandrīz vai frankenšteiniska ierīce acīm­redzot Vinna-Džonsa "pieres tilts". Šis izgudrojuma komplekts ietvēra austiņas, vadu kamolus, vara stieples, masīvas auto­mašīnu baterijas, krāsainus stroboskopisku apgaismojumu diskus un ķimikāliju pudeles ar kodīgu smaku un šifrētiem apzīmējumiem. Tas viss bija sabāzts lielā koka lādē un pār­klāts ar biezu audumu. Lāde bija veca, un to rotāja sarežģīti raksti. Lādi pamatīgi iztaustījis un nopētījis, es atklāju tajā slepenu nodalījumu, taču tas bija tukšs.

Cik klusi vien iespējams, es izstaigāju pārējo mājas daļu, ieskatīdamies visās istabās pēc kārtas un mēģinādams uzminēt, vai Vinns-Džonss varētu būt iekārtojis kādā no tām slēptuvi ārpus sava kabineta. Tāds iespaids man nera­dās, es jutu vienīgi drēgnuma smaku, kas cēlās no miklām drēbēm un mitruma bojātām lēta iesējuma grāmatām, un visam pāri neizmantota un nekopta īpašuma visaptve­rošo, nomācošo gaisotni.

Atgriezos apakšstāvā. Anna Heidena tikko manāmi pasmaidīja. Vai kaut ko atradāt?

- Diemžēl ne.

Viņa domīgi pamāja ar galvu, tad pavaicāja: Ko īsti jūs meklējāt? Vai dienasgrāmatu?

- Tādai taču vajadzēja būt. Kaut kādām piezīmēm ar gadiem un datumiem. Neko tādu neatradu.

- Neatceros, ka būtu redzējusi kaut ko tamlīdzīgu, sieviete joprojām domīgi teica.

- Patiesībā tas ir savādi.

- Vai viņš jums kādreiz stāstīja par savu darbu? es apjautājos, apsēdies uz atpūtas krēsla paroces. Anna Hei­dena pārmeta vienu kāju pāri otrai un nolika žurnālu sev blakus.

- Kaut kādas blēņas par izmirušiem dzīvniekiem, kuri it kā mītot dziļākajos mežu biezokņos. Kuiļi, vilki, lāči… Viņa vēlreiz pasmaidīja. Laikam jau viņš pats tam ticēja.

- Arī mans tēvs tam ticēja, es piebildu. Bet mana tēva piezīmes ir pa daļai saplēstas. Trūkst vairāku lappušu. Biju cerējis, ka varbūt tās ir noslēptas šeit. Kas notika ar vēstulēm, kuras pienāca pēc jūsu tēva pazušanas?

- Es jums parādīšu. Viņa piecēlās, un es devos viņai līdzi uz priekšējo istabu; tajā līdzās citām drūma, smagnēja izskata mēbelēm un dažādiem rotājumiem, starp kuriem dažs bija itin pievilcīgs, slējās liels, augsts skapis.

Tas bija tikpat piekrauts kā kabineta skapis augšstāvā, un daudzi piezīmju bloknoti pat nebija izsaiņoti, arī avīžu kaudzes gulēja necilātas un pārsietas ar auklu. Es tās glabāju. Dievs vien zina, kāpēc. Varbūt vēlāk aiznesīšu uz koledžu. Lielas jēgas neredzu. Te ir tās vēstules…

Blakus piezīmju kladēm slējās milzīga vēstuļu kaudze; visas vēstules bija rūpīgi atgrieztas un izlasītas, un to acīm­redzot bija darījusi bēdu sagrauztā meita. Varbūt tur ir kaut kas no jūsu tēva. Es nudien neatceros… Pieliekusies viņa izvilka vēstuļu kaudzi un ielika to man rokās. Aizstrei­puļoju ar pamatīgo nastu līdz viesistabai un veselu stundu pētīju visus atrodamos rokrakstus. Nekā tur nebija. No ilgās sēdēšanas man smeldza mugura, un putekļu un pelējuma smaka sāka nepatīkami šķebināt.

Nekas te nebija izdarāms. Uz kamīna malas istabas klusumā dobji tikšķēja pulkstenis, un es jutu, ka pārāk ilgi izmantoju sev atvēlēto viesmīlību. Parādīju Annai Heidenai kādu saturā nenozīmīgu lappusi no tēva agrākajiem die­nasgrāmatas ierakstiem. Šis ir diezgan zīmīgs rokraksts. Ja jums gadītos nejauši uziet kādas atsevišķas lapas vai klades… Es būtu jums ļoti pateicīgs.

-Ļoti labprāt jums palīdzētu, mister Hakslij. Viņa pavadīja mani līdz durvīm. Ārā joprojām lija, un viņa man palīdzēja dabūt mugurā smago lietusmēteli. Tad, bridi sastomījusies, viņa jautāja: Vai jūs kādreiz sastapāt manu tēvu, kad viņš bija aizbraucis pie jums?

- Es toreiz biju vēl mazs. Drusku atceros viņu no trīs­desmitajiem gadiem, bet viņš nekad nesarunājās ar mani vai brāli. Tiklīdz satikās ar manu tēvu, tūlīt abi devās uz mežu meklēt tos mistiskos dzīvniekus…

- Herifordšīrā. Kur jūs tagad dzīvojat… Skatienā, ko viņa man uzmeta, jautās sāpes. Es to nezināju. Mēs neviens nezinājām. Kaut kas vienā brīdī iespējams, tais pašos trīsdesmitajos gados stipri pārvērta viņu. Man viņš vienmēr palika tuvs. Viņš man uzticējās, uzticējās manai mīlestībai pret viņu. Bet nekad man neko nestāstīja, neko nedarīja zināmu. Mēs vienkārši… jutāmies tuvi. Es jūs apskaužu par tām reizēm, kad redzējāt viņu. Kaut man būtu iespējams, tāpat kā jums, kavēties atmiņās par to, ko viņš darīja, ko tik ļoti gribēja darīt… vienalga, vai tas saistīts ar mistiskiem zvēriem vai ko citu. Tā dzīve, pēc kuras viņš alka, tika atrauta ģimenei…

- Man bija tāpat, es saudzīgi teicu. Mana māte mira ar sirdskaiti, un mēs ar brāli bijām izstumti no viņa pasau­les. No mana tēva pasaules.

- Tātad mēs abi acīmredzot esam zaudētāji.

Es pasmaidīju. Droši vien jums vajadzēja zaudēt vai­rāk nekā man. Ja jūs kādreiz vēlētos redzēt Ozolmāju, die­nasgrāmatu, to vietu, kur…

Viņa steigšus papurināja galvu. Laikam man nebūtu drosmes, mister Hakslij. Tomēr paldies jums. Tikai es iedo­mājos… no tā, ko jūs teicāt…

Viņa tik tikko spēja parunāt. Pustumšajā gaiteni, kur augstu virs durvīm pa iekrāsotā stikla lodziņu vienmuļi grabināja lietus, viņas acis aiz briļļu stikliem izskatījās neparasti platas, un tajās dega raižpilns jautājums.

Ko jūs iedomājāties? es pārjautāju, un, gandrīz nevil­cinādamās, Anna Heidena noprasīja: Vai viņš ir mežā?

Brīdi apstulbis klusēju, tad sapratu viņas vārdu jēgu. Tas ir iespējams, es atbildēju. Ko lai viņai saku? Kā lai paskaidroju savu domu, ka aiz meža ārējās malas, pašos biezokņa dziļumos, atrodas kaut kas tāds, kas nepakļaujas ticībai vai neticībai? Viss ir iespējams.

6

Devos projām no Oksfordas vīlies, salijis un ļoti nogu­ris. Mājupceļš bija izcili neveiksmīgs: viens vilciens tika atcelts, un satiksmes nosprostojuma dēļ autobuss vairāk nekā pusstundu nostāvēja uz šosejas netālu no Vitnijas. Par laimi, pierima lietus, tomēr debesis joprojām palika draudīgi apmākušās, un pūta vējš vasaras sākumam visai nepatīkams laiks.

Ozolmājā atgriezos tikai sešos vakarā un tūlīt redzēju, ka man ir viesis: pagalma durvis bija līdz galam vaļā un kabinetā dega gaisma. Pieliku soli, tomēr uz sliekšņa apstā­jos un bažīgi paskatījos apkārt, vai kaut kur neglūn mans aizrautīgais šāvējs vai cits vardarbīgi noskaņots mitago. Bet nē, tai jābūt Gvivenetai. Durvis bija atlauztas ar spēku, un ap rokturi noberzta krāsa tur acīmredzot vairākkārt atsities viņas ierocis. Mājas iekšienē, šķiet, jutu viņas pazīs­tamo, sīvo, satraucošo smaržu. Vajadzēs viņu piedabūt biežāk iet vannā.

Piesardzīgi iedams caur istabām, saucu viņas vārdu. Kabinetā viņas nebija, tomēr es atstāju gaismu iedegtu.

Izdzirdis kustību kaut kur augšā, satrūkos un atkal izgāju gaitenī. Gviveneta?

- Nu jūs mani pieķērāt okšķera lomā, izdzirdu Harija Kītona balsi, un viņš parādījās kāpņu galā, ar samulsušu smaidu cenzdamies slēpt neveiklību. Es ļoti atvainojos! Bet durvis patiešām bija vaļā!

- Es domāju, ka te ir kāds cits, atbildēju. Šai mājā nav nekā liela, ko redzēt.

Atnācējs nokāpa lejā, un mēs iegājām viesistabā. Vai tad, kad jūs atnācāt, šeit kāds bija?

-Jā, tikai es nezinu, kas. Pienācu pie mājas no ceļa puses, klauvēju pie galvenajām durvīm, bet man neviens neatbildēja. Tad gāju apkārt uz pagalmu un redzēju, ka durvis vaļā, iekšā tāda jocīga smaka, un re, kas te… Viņš pamāja ar roku apkārt istabai, kurā mēbeles bija izgrūstī­tas no vietas, plauktu saturs izgāzts uz grīdas, grāmatas un citi priekšmeti sasviesti juku jukām. Tā es nemēdzu izrīkoties, viņš ar smaidu noteica. Kad iegāju kabinetā, dzirdēju kādu izskrienam no mājas, bet neredzēju, kas tas ir. Domāju, uzkavēšos, kamēr jūs pārnāksiet mājās.

Piekopām istabu, tad apsēdāmies pie galda. Bija vēss, tomēr nolēmu kamīnu atstāt nekurtu. Kītons pamazām nomierinājās; apdeguma rēta sejā, kas mulsuma brīdī bija manāmi pietvīkusi, kļuva arvien bālāka un mazāk jaušama, tomēr runādams viņš ar kreiso roku nervozi slēpa zodu. Nodomāju, ka viņš izskatās noguris un nav tik mundrs un enerģisks kā todien, kad tikāmies Maklstonas lidlaukā. Mugurā viņam bija stipri saburzīts ikdienas apģērbs. Kad viņš sēdās pie galda, ievēroju, ka viņam pie jostas ir maksts ar pistoli.

- Pirms dažām dienām es attīstīju fotouzņēmumus, ko izdarīju tajā lidojumā. Viņš izvilka no kabatas sarullētu tīstokli, atritināja to un izņēma vairākus uzņēmumus žur­nāla lapas lielumā. Es gandrīz biju piemirsis šo lidojuma daļu fotografēšanu no gaisa. Pēc tās vētras, kādu mēs toreiz piedzīvojām, neticēju, ka būs kaut kas izdevies, bet maldījos.

Piebīdot attēlus man tuvāk, viņam sejā pazibēja tāds kā iebiedēts, tramīgs skatiens. Man ir labas kvalitātes apa­rāts ar lielu asumu. Un smalkgraudaina Kodaka filmiņa, tā ka varēju krietni palielināt…

Viņš nenovērsa skatienu no manis, kamēr es pētīju miglainās, dažviet izplūdušās un dažviet ļoti asi iezīmētās mitago meža ainas.

Redzamas bija galvenokārt koku virsotnes un izcir­tumu vietas, tomēr es sapratu, kāpēc viņš ir tik samulsis, varbūt satraukts. Ceturtajā uzņēmumā, kas bija izdarīts, kad lidmašīna sasvērās uz rietumu pusi, fotoaparāts bija panorāmējis meža platību ar nelielu ieskatu dziļumā, un tajā bija redzams izcirtums ar lielu, laikazoba nodeldētu akmens celtni, kuras atsevišķas daļas pacēlās līdz pat koku lapotnēm.

- Ēka, es gluži nevajadzīgi noteicu, un Harijs Kītons piebilda: Tur ir arī palielinājums…

Nākamais uzņēmums, stipri izplūdis lielā palielinājuma dēļ, rādīja būvi tuvplānā: meža klajumā slēpās ēka un tornis, un tiem blakus bija redzami vairāki stāvi. Pateikt varēja vienīgi to, ka tie ir cilvēku stāvi, sīkākas detaļas nebija saskatāmas; balti un pelēki, tiklab vīriešu, kā sie­viešu apveidi šķita ejam apkārt tornim, un divi no tiem it kā mēģināja kāpt augšup pa pussagruvušo sienu.

- Izskatās pēc viduslaiku celtnes, Kītons domīgi teica. Piebraucamais ceļš varbūt apauga ar mežu, un klajums tika nošķirts no pasaules…

Mazāk romantisks, bet ticamāks minējums bija tas, ka šī būve ir Viktorijas laika mākslīgās drupas, ko cēla vairāk kaprīžu nekā pamatotu iemeslu dēļ. Taču šādas mākslī­gas būves parasti cēla kalnu virsotnēs, tās bija augstas, un ekscentriskais, bagātais vai gluži vienkārši garlaikotais īpašnieks no tām varēja pārredzēt apkaimi tālāk par savas grāfistes robežām.

Ja fotoattēlā redzama šāda mākslīga pagātnes būve, tad tā uzcelta apbrīnojami nepiemērotā vietā.

Pievērsos nākamajam uzņēmumam. Tajā bija redzama upe, kas līkumodama vijās caur biezi saaugušiem kokiem; skatā no augšas bija labi pārredzama gultnes pārtrauktā meža josla. Divās vietās, ārpus fokusa, ūdens spoži mir­dzēja un upe izskatījās plata. Vai tā patiešām ir Spītniece? Man negribējās ticēt savām acīm. Es esmu palielinājis arī vairākas upes daļas, Kītons klusi teica, un, pievēr­sies norādītajiem attēliem, es atkal ieraudzīju mitago apveidus.

Ari tie bija izplūduši, bet diezgan skaidri varēja izšķirt piecus stāvus, kas brida pār nofotografēto upes daļu. Virs galvas tie turēja kaut kādus priekšmetus varbūt ieročus, varbūt vienkārši nūjas. Tie bija tikpat blāvi un neskaidri kā ezera briesmoņa fotoattēls, ko man reiz bija gadījies redzēt, un ļāva tikai aptuveni nojaust apveidus un kustību.

Un tie brida pār Spītnieci!

Pēdējais fotoattēls bija pats dramatiskākais no visiem. Tajā bija redzams tikai mežs. Tikai? Nē, arī kaut kas cits, un tobrīd es nevēlējos pat minēt, ko nozīmē uztvertā parā­dība un kādi spēki to izraisījuši. Kītons paskaidroja, ka šis uzņēmums ticis par maz apgaismots. Šī nelielā kļūme, kuras cēloni viņš nekādi nevarēja izskaidrot, bija ļāvusi uztvert līkumotās enerģijas šautras, kas izplūda no plašā meža klajuma. Tās bija dīvaini baisas un it kā noslēpumaini taustīja sev ceļu… Saskaitīju divdesmit šādus veidojumus, kas mazliet atgādināja viesuļvētras virpuļus, taču stiepās šaurākās joslās un, iznirdami no apakšā paslēptās zemes, itin kā mutuļoja un mezglojās. Tuvākie virpuļi nepārpro­tami stiepās pretī lidmašīnai, cenzdamies aptvert nevēlamo viesi… atbrīvoties no tā.

- Tagad es zinu, kas tas par mežu, Kītons teica, un, pārsteigts par šiem vārdiem, es paskatījos uz viņu. Viņš uzmanīgi vēroja mani. Viņa sejā jautās kaut kas tuvs trium­fam un reizē kaut kas varbūt pat no šausmām. Apdeguma rēta bija tumši pietvīkusi un tāda kā savilkusies, darīdama seju gandrīz greizu. Uzlicis plaukstas uz galda, viņš saliecās uz priekšu.

- Es meklēju šādu vietu jau kopš kara beigām, viņš turpināja. Pēc dažām dienām es pats būtu aptvēris, kādas dabas ir šis Raiopu mežs. Biju jau saklausījies nostāstus par kaut kādu spoku mežu šajā apkārtnē… Tieši to es meklēju.

- Spoku mežu?

- Jā, viņš ātri teica. Tāds bija Francijā. Tur, kur mani notrieca zemē. Tas nelikās tik draudīgs, bet citādi bija tāds pats.

Skubināju viņu stāstīt tālāk. Likās, ka Kītons gandrīz vai baidās to darīt, un, kamēr lidotājs kavējās atmiņās, viņa skatiens klīda projām no manis.

- Es to biju izstūmis no savām domām. Tāpat kā daudz ko…

- Bet tagad jūs atceraties.

-Jā. Mēs atradāmies netālu no Beļģijas robežas. Man turp bija jālido daudz reižu, galvenokārt tādēļ, lai nomestu pārtikas krājumus pretošanās kustības dalībniekiem. Reiz lidoju krēslas stundā, un lidmašīnu sāka mētāt pa gaisu. Kā milzīgas siltā gaisa masas… Viņš paskatījās uz mani. Jūs jau zināt, kā tas ir.

Piekrītoši pamāju ar galvu. Viņš turpināja: Es nevarēju pārlidot pāri tam mežam, lai kā pūlētos. Tas bija pavisam neliels. Sasvēros sāniski un mēģināju vēlreiz. Uz spārniem spīdēja tieši tāda pati gaisma kā todien, mūsu braucienā. Gaisma, kas staroja no spārniem, pāri kabīnei. Un lidmašīna atkal tika mētāta kā lapa vējā. Lejā es redzēju sejas. Izskatī­jās, ka tās peld gaisā, starp koku lapotnēm. It kā rēgi, it kā mākoņi. Tādas retinātas, gaistošas. Jūs zināt, kādus mēdz iedomāties rēgus. Kā mākoņi, kas aizķērušies koku zaros, peldoši, kustīgi… Bet tās sejas!

- Tātad jūs nemaz nenotrieca zemē, es teicu, bet viņš papurināja galvu. Notrieca gan. Lidmašīnai nepārprotami kaut kas trāpīja. Es vienmēr saku: snaiperis, tāpēc ka… nu, tas ir vienīgais izskaidrojums, kādu varu iedomāties. Viņš paskatījās lejup uz savām plaukstām. Viens šāviens, viens trieciens, un lidmašīna kā akmens gāzās lejā tajā mežā. Es izlēcu, un Džons Saklfords tāpat. Tikām ārā no satriektās lidmašīnas. Mums ļoti veicās… uz brīdi…

- Un pēc tam?

Viņš strauji pacēla galvu, un skatienā pazibēja aizdo­mas. Un pēc tam… tukšums. Izkļuvu no meža. Klīdu pa laukiem, līdz mani pamanīja vācu patruļa. Pārējo kara laiku pavadīju aiz dzeloņstieplēm.

- Vai mežā jūs kaut ko redzējāt? Pirms izkļuvāt ārā?

Viņš bridi vilcinājās, tad ar neiecietības pieskaņu balsī

atbildēja: Es jau teicu, draugs. Tukšums.

Nospriedu, ka viņš kāda iemesla dēļ nevēlas runāt par notikumiem pēc lidmašīnas kritiena. Droši vien tas viss ir pazemojoši karagūsteknis, neglītie apdegumi, dīvainos apstākļos notriekta lidmašīna… Es teicu: Bet šis mežs, Raiopu mežs, ir tāds pats…

- Ari te bija sejas, bet daudz tuvāk…

- Es tās neredzēju, pārsteigts teicu.

- Bija. Ja vien jūs būtu ieskatījies. Tas ir apsēsts mežs, rēgu mežs. Ari jūs tas neliek mierā! Nu, sakiet, vai man nav taisnība?

- Vai man jums jāsaka tas, ko jūs jau zināt?

Viņa skatiens bija neatlaidīgs un ciešs; izspūrušie, gai­šie mati krita pāri pierei, un viņš izskatījās pavisam zēnisks: satraukta pacilātība viņā mijās ar bailēm vai varbūt piesar­dzību.

- Man gribētos redzēt, kas tajā mežā ir iekšā, viņš gandrīz čukstus teica.

- Nekur tālu jūs netiksiet, es teicu. Es zinu. Esmu jau mēģinājis.

- Nesaprotu.

- Mežs pagriež atpakaļ. Tas aizsargājas… Ak Dievs, mīļo cilvēk, jūs taču jau toreiz redzējāt! Varat iet veselu stundu un beigās pa apli nonāksiet atpakaļ. Mans tēvs atrada ceļu uz iekšieni. Un Kristiāns arī.

- Jūsu brālis?

- Tas pats. Viņš tur atrodas jau vairāk nekā deviņus mēnešus. Viņš noteikti ir atradis ieeju cauri virpuļiem…

Kītons nepaguva sīkāk izjautāt mani par šo vārdu izvēli, jo mūs abus iztrūcināja skaņas no virtuves un mēs aši devām viens otram mājienu klusēt. Troksnis bija zaglīgs, un staigātāju nodeva pagalma durvju iečīkstēšanās.

Es pamāju uz KItona jostu ar ieroci. Varbūt izvelciet pistoli un, ja tam, kas parādīsies durvīs, nebūs sarkani mati, tad brīdinājumam izšaujiet kaut kur tuvāk griestiem!

Cik aši iespējams un bez lieka trokšņa Kītons nodroši­nājās ar ieroci. Es vēroju durvis, kas veda no virtuves, un pēc brīža lēni un uzmanīgi istabā ienāca Gviveneta. Viņa uzmeta skatienu Kītonam, pēc tam man, un sejā parādījās jautājums: "Kas tas tāds ir?"

- Ak Dievs! Kītons izdvesa, un viņa seja kļuva gaišāka, raižpilnais skatiens pazuda. Nolaidis roku, viņš iebāza pis­toli atpakaļ makstī, nenovērsdams skatienu no meitenes. Gviveneta pienāca klāt un uzlika man roku uz pleca (gan­drīz kā sargādama!), tad, nostājusies man blakus, nopētīja neredzēto lidotāju ar rētaino seju. Iesmiedamās viņa pie­skārās pati savai sejai. Šķiet, viņa pētīja Kītona rētu. Tad viņa kaut ko sacīja savā svešajā valodā, bet pārāk ātri, lai es uzminētu teikto.

-Jūs esat apbrīnojami skaista, Kītons viņai teica. Mani sauc Harijs Kītons. Jūs man pavisam sagrozījāt galvu, un nu es esmu aizmirsis pieklājīgas manieres. Pie­cēlies viņš pagājās uz Gvivenetas pusi, bet viņa atvirzījās tālāk, un plaukstas tvēriens uz mana pleca kļuva ciešāks. Kītons platām acīm skatījās uz mani. Vai svešzemniece? Nemaz neprot angļu valodu?

- Angļu valodu ne. Bet šis zemes valodu? It kā prot. Tikai viņa nesaprot, ko jūs sakāt.

Gviveneta noliecās un noskūpstīja man galvvidu. Es atkal jutu, ka tas ir aizbildniecisks, sargājošs žests, un nesa­pratu tā iemeslu. Tomēr man tas patika. Man šķiet, es pie­tvīku tikpat spēcīgi, kā mēdza tvīkt Kītons. Pastiepis roku, saņēmu meitenes pirkstus savējos, un īsu bridi mūsu rokas sakļāvās nepārprotamā tuvībā. Arlabunakti, Stlven, viņa teica ar spēcīgu un neparastu akcentu, un šie vārdi mani ļoti pārsteidza. Paskatījos augšup viņai sejā. Brūnajās acīs mirdzēja gan lepnums, gan uzjautrinājums. Labvakar, Gviveneta, es izlaboju, un viņa sašķobīja seju, tad pievēr­sās Kītonam un atkārtoja: Labvakar… Vārds viņai bija aizmirsies, un viņa iesmējusies apklusa. Kītons nosauca savu vārdu vēlreiz, un viņa to atkārtoja skaļi, paceldama pret viņu labo plaukstu un pēc tam piespiezdama to sev pie krūtīm.

Kītons atkārtoja šo žestu un paklanījās, un abi sāka smieties.

Tad Gviveneta atkal pievērsa uzmanību man. Viņa notu­pās man blakus, un šķēps slējās gaisā viņai starp kājām, kur viņa to gluži nepiedienīgi bija iebāzusi. Viņas tunika bija pārāk īsa un jaunavīgais ķermenis pārāk dzīvīgs un lunkans, lai tāds nepieredzējis vīrietis kā es spētu saglabāt vēsu mieru. Ar vienu slaido pirkstu viņa pieskārās man pie deguna un pasmaidīja, uzminēdama, kādas domas šaudās aiz pietvīkušajiem vaibstiem. Cuningabath, viņa brīdi­noši teica. Un pēc tam: Ēst. Taisīt. Gviveneta. Ēst.

- Ēst, es atkārtoju. Tu gribi ēst? Jautādams piesitu sev pie krūtīm, un Gviveneta ātri papurināja galvu, tad izai­cinoši piesita pati sev pa krūtīm un atkal teica:

-Ēst!

- Ā! Ēst! es atkārtoju, pastiepdams pirkstu uz viņas pusi. Viņa pati gribēja gatavot ēdienu. Tagad es sapratu.

- Ēst! viņa smaidīdama apstiprināja. Kītons aplaizīja lūpas.

- Ēst, es neziņā atkārtoju, prātodams, kāda varētu būt maltīte Gvivenetas gaumē. Bet… vai nav vienalga? Man allaž patikuši eksperimenti. Paraustīju plecus un piekritu. Kāpēc ne?

- Vai drīkstu palikt… uz šo vakara daļu? Kītons pavai­cāja, un es atbildēju:

- Protams!

Gviveneta piecēlās un piespieda pirkstu vienā pusē degunam. ("Gaidiet, būs prieki!" viņa šķita sakām.) Tad viņa nozuda virtuvē, un tur sāka šķindēt un grabēt trauki un katli. Drīz es izdzirdu draudīgu kapāšanas troksni un derdzīgu drūpošu kaulu čirkstoņu.

- Šausmīgi nekaunīgi, ka es tā uzprasījos, Kītons noteica, apsēzdamies atpūtas krēslā; mugurā viņam jopro­jām bija mētelis. Bet lauku mājās vienmēr ir tik kārdinoši krājumi. Es labprāt samaksātu…

Paskatījos uz viņu un pasmējos. Drīzāk es maksāšu jums… lai jūs par visu šo nerunātu. Nav patīkami jums to stāstīt, bet mūsu šīvakara pavāre neatzīst tradicionālo šķiņķi vai ceptas aknas, varbūt pat nav par tiem dzirdējusi. Iespējams, viņa mums cels priekšā uz iesma ceptu mežakuili.

Kītons, gluži saprotams, sarauca pieri. Kuili? Tie taču ir izmiruši.

- Bet Raiopu mežā dzīvo kā senāk. Un lāči tāpat. Kā jums patiktu lāča gurna gabals, pildīts ar jauna vilcēna gaļu?

- Ne visai, lidotājs atbildēja. Vai jūs jokojat?

- Nesen es viņai piedāvāju parastu dārzeņu sautējumu. Viņai tas likās pretīgs. Man gluži bail domāt, ko viņa uzska­tīs par labu ēdamo…

Bet, kad es slepus ieskatījos virtuvē, redzēju, ka tik eksotisks mielasts kā brūnā lāča cepetis mums tomēr nav paredzēts. Virtuves galds bija viscaur notriepts asinīm, tāpat kā viņas pirksti, kurus viņa laizīja tikpat omulīgi, kā es varētu laizīt savējos, ja tie būtu apmērcēti medū vai mērcē. Kautķermenis bija tievs un garš. Trusis vai varbūt zaķis. Gviveneta bija uzlikusi vārīt katlu ar ūdeni. Uz galda gulēja rupjos gabalos sagriezti dārzeņi, un viņa, laizīdama asinīm notraipītās rokas, pētīja kārbiņu ar sāli. Beigu beigās maltīte izdevās itin garšīga, kaut ari diezgan nepievilcīga. Gviveneta uzlika truša ķermeni galdā nesadalītu, ar visu galvu, tikai viņa bija sadauzījusi galvaskausu, lai izceptos ari smadzenes. Tās viņa ar nazi izurbināja ārā un sadalīja trijās daļās. ICītona atsacīšanās no savas tiesas bija līdz asarām uzjautrinoša norise, kurā pūles būt pieklājīgam jaucās ar paniku, turklāt to visu vēl vajadzēja ietērpt kaut cik saprotamā izteiksmē.

Gviveneta ēda ar pirkstiem un savu īso nazi izmantoja, lai atgrieztu gabalus no apbrīnojami gaļīgā truša. Dakšiņas viņa nicinoši nosauca par "R'vannith", tomēr piekrita vienu izmēģināt un tūdaļ prata novērtēt tās priekšrocības.

- Kā jūs tiksiet atpakaļ uz lidlauku? es vēlāk jau­tāju Kītonam. Vakars bija vēss, un Gviveneta bija iekūrusi kamīnu, kurā sprēgāja bērza malka. Ēdamistabā valdīja mājīga savrupības noskaņa. Meitene sakrustotām kājām sēdēja kamīna priekšā un raudzījās liesmās. Kītons bija palicis savā vietā pie galda un brīžiem pētīja fotoattēlus, brīžiem ar tādu pašu interesi lūkojās savādās meitenes mugurā. Es sēdēju uz grīdas, atspiedies pret atzveltnes krēslu un izstiepis kājas Gvivenetai aiz muguras.

Pēc brīža viņa atlaidās atpakaļ, atspiezdamās ar elko­ņiem man pret ceļiem, un pastiepa labo roku, viegli aizskar­dama manu potīti. Mati un āda viņai mirdzēja uguns gaismā. Viņa bija dziļi iegrimusi domās un izskatījās skumja.

Mans jautājums Kītonam skarbi pārtrauca dompilno, kluso noskaņu. Gviveneta uzslējās sēdus un paskatījās uz mani; viņas seja bija svinīgi nopietna un acis gandrīz skum­jas. Kītons piecēlās un paņēma no atzveltnes savu mēteli. -Jā, ir jau vēls…

Es jutos samulsis. Tas nebija mājiens, ka jāiet projām. Jūs varat palikt tepat. Mājā vietas ir diezgan.

Viņš savādi pasmaidīja, pamezdams skatienu uz mei­teni. Nākamreiz es varbūt izmantošu jūsu piedāvājumu. Bet rīt man agri jābūt darbā.

- Bet kā jūs tiksiet mājās?

- Tāpat kā tiku šurp. Ar motociklu. Es to noliku jūsu malkas šķūni, lai nesalist.

Pavadīju viņu līdz durvīm. Pirms šķiršanās viņš man teica, lūkodamies uz meža malu: Es atnākšu atkal. Ceru, ka jums nebūs iebildumu… Man noteikti jānāk šurp atkal.

- Kad vien vēlaties, es atbildēju. Pēc dažām minū­tēm atskanēja motocikla troksnis, un Gviveneta satrūkās, salēcās un veltīja man izbiedētu, jautājošu skatienu. Pasmai­dīju un paskaidroju viņai, ka tas ir tikai Kītona braucamais. Pēc brīža svešādais troksnis izgaisa tālumā, un Gviveneta nomierinājās.

7

Šajā pievakarē starp mums bija izveidojusies kāda īpaša tuvības saikne, kas atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Mana sirds stipri dauzījās, seja tvīka, domas neapvaldīti šaudī­jās kā pusaudzim. Meitene, kura klusi sēdēja man blakus uz grīdas, viņas skaistums, viņas spēks, viņas skumjais izskats tas viss manī izraisīja haotisku jūtu brāzmu. Lai apvaldītu vēlēšanos pastiepties, apskaut viņas plecus un neveikli mēģināt viņu noskūpstīt, man vajadzēja cieši ieķer­ties krēsla parocēs un stingri piespiest kājas pie paklāja.

Šķiet, viņa nojauta manu mulsumu. Viņa tikko jaušami pasmaidīja, nedroši paskatījās uz mani un atkal pievērsa skatienu ugunij. Pēc brīža viņa atlaidās atpakaļ un atspieda galvu pret maniem saslietajiem ceļgaliem. Es noglaudu viņas matus vispirms atturīgi, tad mazliet drošāk. Gvi­veneta nepretojās. Noglāstīju viņas seju, pārlaidu pirkstus biezajām, sarkanajām cirtām un jutu, ka mana sirds teju teju izlēks no krūtīm.

Patiesībā es domāju, ka šonakt viņa paliks gulēt pie manis, taču ap pusnakti viņa klusi aizslīdēja projām, netei­kusi ne vārda un nepaskatījusies uz mani. Istaba bija auksta, uguns izdzisusi. Varbūt viņa bija gulējusi, balstīdamās pret mani. Kājas man bija notirpušas, vairākas stundas atrazda­mās vienā un tai pašā stāvoklī. Nebiju gribējis viņu traucēt ar savu sakustēšanos un atļāvos vienīgi vieglus glāstus. Un piepeši viņa strauji piecēlās, sakārtoja savu jostu un ieročus un aizsteidzās projām. Es paliku sēžam turpat un kaut kad agri no rīta segas vietā uzvilku sev virsū biezo galdautu.

Nākamajā dienā viņa atgriezās neilgi pēc pusdienlaika. Viņas izturēšanās bija pabikla un atsvešināta; viņa vairījās no mana skatiena un neatbildēja uz maniem jautājumiem. Nolēmu darīt savus ierastos ikdienas darbus: uzkopu māju un sāku labot salauztās pagalma durvis. Droši vien citkārt es to nebūtu darījis, bet man negribējās staigāt pakaļ Gvivenetai, kura, domās iegrimusi, klīda apkārt pa māju.

- Vai tu gribi ēst? es vēlāk pajautāju. Tobrīd viņa stā­vēja pie mana guļamistabas loga un skatījās ārā; izdzirdusi jautājumu, viņa pasmaidīja un pagriezās pret mani. Es gribu ēst, viņa teica ar neparastu akcentu un pilnīgi bez kļūdām.

- Tu labi apgūsti manu valodu, es ar uzsvaru teicu, taču to viņa nesaprata.

Šoreiz viņa bez mana pamudinājuma piepildīja vannu un bridi plunčājās vēsajā ūdenī, spiezdama starp pirkstiem mazo ziepju gabaliņu un kaut ko klusi murminādama, brīžiem pat klusi iesmiedamās. Vēlāk viņa pat ēda aukstā šķiņķa salātus, ko es pagatavoju.

Tomēr kaut kas nebija tā, kā vajag, un es ar savu nai­vumu un pieredzes trūkumu nespēju saprast, kas tas ir. Viņa apzinājās manu tuvumu, tas bija viegli apjaušams, un es jutu ari to, ka viņa tiecas pēc manis. Bet kaut kas viņu atturēja.

Vēlāk vakarā viņa pārlūkoja un pārcilāja neizmantoto guļamistabu skapju saturu un izvilka dažus Kristiāna apģērba gabalus. Nometusi savu tuniku, viņa uzvilka baltu kreklu bez apkaklītes un smiedamās izpleta rokas. Krekls viņai bija krietni par lielu, tas sniedzās gandrīz līdz ceļiem, un piedurknes apslēpa visu roku. Atlocīju tās vajadzīgajā garumā, un viņa savēcināja rokas kā putns spārnus un līksmi iesmējās. Tad viņa atkal aizskrēja pie skapja un sada­būja pelēkas flaneļa bikses. Tās mēs uzrotījām viņai līdz potītēm un viduklī apsējām ar rītasvārku jostu.

Šajā nepiemērotajā ietērpā viņa, šķiet, jutās ļoti ērti. Tiesa, viņa izskatījās kā bērns, kas pa pusei pazudis kuplās klauna drānās, bet šādās kategorijās viņa neprata domāt. Tieši tāpēc, ka izskats viņai nedarīja raizes, viņa jutās lai­mīga. Nodomāju, ka varbūt, uzvilkusi drēbes, ko uzskata par manējām, viņa jūtas man tuvāka.

Vakars bija silts, vasarīgāks nekā citkārt, un mēs izgā­jām pastaigāties gar krēslas apņemto māju. Gvivenetu ļoti ieinteresēja biezi saaugušās atvašu joslas, kas tagad ietvēra māju no visām pusēm un kuploja zālienā aiz kabineta. Viņa vijīgi slīdēja caur šīm jauno ozolu audzēm, ļaudama rokām skart un liekt lokanos stumbrus, glāstīdama tos, aiztikdama mazos, jaunos pumpurus. Es gāju viņai nopakaļ, skatīdamies, kā vieglais vakara vējš plivina plato kreklu un apbrīnojami kuplos matu viļņus.

Viņa divas reizes itin enerģiskā solī apgāja apkārt mājai. Nevarēju uzminēt šīs rosības cēloni, bet, kad meitene atkal atgriezās pagalmā, skatiens, ko viņa pievērsa mežam, bija gandrīz skumjš. Tad viņa kaut ko sacija savā valodā, un balsī skanēja gluži vai bezcerība.

Es tūlīt sapratu. Tu kādu gaidi. Kāds no meža nāks tev pakaļ. Vai tā ir? Tu kādu gaidi!

Un tajā pašā bridi man atausa stindzinoša doma: Kris­tiānu!

Pirmoreiz es apjautu, ka dedzīgi vēlos, kaut Kristiāns nenāktu atpakaļ. Vēlēšanās, ko mēnešiem ilgi biju nēsājis sevī, kaut brālis drīzāk pārnāktu pārtapa savā pretpolā ar tādu pašu vieglumu un nežēlību, ar kādu dažkārt tiek nogalināti jaundzimuši kaķēni. Doma par brāli man vairs nebija mokoša tāpēc, ka es justu vajadzību pēc viņa un skumtu par viņa pazušanu. Tā bija mokoša tāpēc, ka viņš meklēja Gvivenetu, un tāpēc, ka šī skaistā meitene, šis sku­mīgais karotāju cilts bērns, varbūt šobrīd tieši tāpat sēro pēc viņa. Iznākusi no meža, ieradusies Kristiāna mājās, tā varbūt viņu gaida, zinādama, ka viņš kādu dienu atgriezī­sies šajā dīvainajā patvērumā.

Tātad viņa nemaz nav mana! Tas neesmu es, ko viņa vēlas. Tas ir mans vecākais ciltsbrālis, cilvēks, kura apziņa veidojusi viņas mitago!

Tad cauri dusmu uzplūdam iznira Gvivenetas tēls no gluži nesenas pagātnes Gviveneta nospļaujas uz grīdas un ar nicinājumu, pat sašutumu izrunā Kristiāna vārdu. Vai tas būtu atraidītas mīlestības nicinājums? Nicinājums, kas laika gaitā zaudējis asumu?

Nē… man tomēr likās, ka ne. Mana panika noplaka. Tobrīd viņa acīm redzami baidījās no Kriša, un tā nebija mīlestība, kas izraisīja viņas niknumu.

Atgriezušies mājā, mēs apsēdāmies pie galda, un Gvi­veneta sāka man kaut ko stāstīt, cieši skatīdamās mani, pieskardamās sev pie krūtīm, ar roku kustībām cenzda­mās paskaidrot svešos vārdos ietērptās domas. Pārsteidzoši bieži viņa savā stāstā iepina angļu vārdus, tomēr kopējo nozīmi man neizdevās saprast. Drīz viņas sejā atspoguļo­jās nogurums un vilšanās, un sērīgais smaids liecināja, ka viņa sapratusi: vārdi nelīdzēs. Ar zīmēm viņa ierosināja, lai mēģinu runāt es.

Veselu stundu es stāstīju viņai par savu bērnību, par ģimeni, kas reiz dzīvojusi te, Ozolmājā, par karu, par savu pirmo mīlestību. Visu teikto es ilustrēju ar žestiem, demon­strēdams pārspīlētus apskāvienus, šaudams no iedomātām pistolēm, ar pirkstiem staigādams pa galdu, tvarstīdams savu kreiso roku, beidzot to noķerdams un atdarinādams biklu pirmo skūpstu. Tas bija īsts Čaplina sniegums, un Gviveneta skatīdamās uzjautrinājās, brīžiem skaļi smē­jās, izmeta piezīmes vai atzinīgus izsaucienus, brīžiem pauda izbrīnu vai neticību, un šādi mēs sazinājāmies īpašā līmenī bez vārdiem. Es ticēju, ka viņa sapratusi visu, ko gribēju teikt, un daudz ko uzzinājusi par manu agrāko dzīvi. Viņa izskatījās ieinteresēta, kad es runāju par Kris­tiāna bērnību, bet kļuva nopietna, kad pastāstīju, kā viņš aizgājis un pazudis mežā.

Beidzot es jautāju: Vai tu saproti manus vārdus?

Viņa pasmaidīja un paraustīja plecus.

Saprot runāt. Drusku. Tu runāt. Es runāt. Drusku. Viņa vēlreiz paraustīja plecus. Mežā. Runāt… Izstiep­dama pirkstus, viņa mēģināja kaut kā izskaidrot savu domu. Daudz? Daudzas valodas?

-Jā, viņa teica. Daudzas valodas. Drusku saprot. Drusku… Papurinādama galvu un sakrustodama rokas ar izplestiem pirkstiem, viņa pauda nepārprotamu nolie­gumu.

Tēva dienasgrāmatā bija minēts, ka mitago spējot apgūt sava veidotāja valodu ātrāk nekā otrādi. Likās gluži pār­dabiski, cik ātri Gviveneta apgūst angļu valodu, aptver jēdzienus, pilnveido izpratni gandrīz ar katru teikumu, ko es viņai saku.

Pulkstenis palisandra ietvarā nosita vienpadsmit. Klu­sēdami mēs vērojām kamīna malu, un, kad dziedošā skaņa bija apklususi, es skaļi noskaitīju no viens līdz vienpadsmit. Gviveneta atbildēja pati savā valodā. Mēs lūkojāmies viens otrā. Vakars bija vēls, un es jutos noguris; no lielās runāša­nas man bija izkaltusi rīkle, un acis sūrstēja no putekļiem vai varbūt kamīna pelniem. Man gribējās gulēt, taču negri­bējās pārraut saikni ar meiteni. Baidījos, ka viņa var aiziet atpakaļ uz mežu un vairs neatgriezties. Es jau tāpat katru ritu jutos nemierīgs un nervozi staigāju apkārt, gaidīdams viņas atgriešanos. Mana vēlēšanās pēc viņas nemitīgi auga.

Paklaudzināju pa galdu. Galds, es teicu, un viņa izrunāja vārdu savā valodā.

- Noguris, es teicu un ļāvu galvai nolaisties uz sāniem, sākdams māksloti krākt. Viņa pasmaidīja un piekrītoši pamāja, saberzēdama savas brūnās acis ar dūrēm un vai­rākkārt samirkšķinādama plakstus. Chusug, viņa teica un tad piebilda angliski: Gviveneta noguris.

- Es iešu gulēt. Vai tu paliksi pie manis?

Piecēlos un pastiepu viņai pretī roku. Viņa bridi vilci­nājās, tad satvēra manus pirkstus savējos un tos saspieda. Tomēr viņa palika sēžot, nenovērsdama skatienu no manis, un lēni papurināja galvu. Tad viņa pameta man gaisa skūp­stu, novilka no galda galdautu, kā es biju darījis iepriekšējā naktī, apgūlās uz grīdas pie izdzisušās uguns, saritinājās kā dzīvnieks un, šķiet, tūlīt pat iegrima miegā.

Devos augšā, izstiepos savā aukstajā gultā un vairāk nekā stundu pavadīju nomodā, savā ziņā vīlies, savā ziņā gandarīts: viņa pirmoreiz pavada nakti manās mājās! Noti­kumi virzās uz priekšu!

Tonakt daba tuvojās Ozolmājai biedējošiem un drama­tiskiem soļiem.

Biju gulējis nemierīgi, jo visu laiku redzēju meiteni gan guļam lejā pie kamīna, gan staigājam pa pārdabiska­jām atvašu audzēm ap māju, kreklam plīvojot vējā, pirk­stiem skarot lokanos stumbrus, kas izstiepušies jau cilvēka augumā. Man šķita, ka visa māja čīkst un līgojas, neatlaidī­gajām saknēm urbjoties pa zemes apakšu. Varbūt tas bija sava veida paredzējums tam, kas notika divos naktī, pašā tumšākajā stundā.

Mani uzmodināja savāda skaņa, kas atgādināja koka šķelšanās troksni, tad sekoja lielo siju kraksti un čīkstoņa, tām itin kā vērpjoties, itin kā liecoties. Pirmajā brīdī, kamēr vēl nebiju īsti atguvies, nodomāju, ka tie ir nelāga murgi. Tad aptvēru, ka visa māja dreb un dižskābardis aiz mana loga tā šūpojas, it kā to būtu sagrābis viesulis. Izdzirdu lejā Gvivenetas kliedzienu un, paķēris rītasvārkus, metos pa kāpnēm uz apakšstāvu.

No kabineta puses pūta savāds, auksts vējš. Gviveneta stāvēja tumšajā durvju ailā trausls stāvs saburzītās drā­nās. Troksnis sāka pierimt. Piesardzīgi taustīdamies caur piekrauto priekštelpu un meklēdams elektrības slēdzi, jutu iesitamies degunā spēcīgu, asu zemes smaku.

Ozolu mežs bija ienācis kabinetā, izlauzdamies cauri grīdai, iespraukdamies cauri sienām un griestiem. Raks­tāmgalds bija izgrūsts no vietas, un tā atvilktnes bija salau­zuši un caururbuši jauno zaru grubuļainie pirksti. Nevarēju pateikt, vai tas ir viens koks vai vairāki; varbūt tas vispār nebija normāls koks, bet kāds meža tausteklis, kas raidīts pārņemt un uzsūkt sevī šos vāros cilvēka rokas darinājumus.

Visa telpa oda pēc meža un drēgnas zemes. Zari, kas bija ieskāvuši griestus, drebēja; no tumšajiem, rievotajiem stumbriem, kuri astoņās vietās bija caururbuši grīdu, bira nelielas smilšu pikas.

Gviveneta iegāja krēslainajā meža mājokli un, pastie­pusi roku, pieskārās vienam no trīcošajiem zariem. Šķita, ka visa telpa nodreb no šī pieskāriena, tomēr šobrīd māju bija pārņēmis miers. Itin kā… itin kā mežs, sagrābis māju savā varā un padarījis to par daļu no savas auras, būtu zaudējis kareivīgo noskaņojumu un pakļaušanas tieksmi.

Kabinetā elektriskais apgaismojums vairs nedarbojās. Joprojām pārsteigts par notikušo, sekoju Gvivenetai tum­šajā, spokainajā kambarī, lai paņemtu tēva piezīmes un dienasgrāmatu. Varu apzvērēt, ka brīdī, kad vilku ldades un papīrus ārā no atvilktnes, kāds ozola zars noliecās un pie­skārās maniem pirkstiem. Es tiku vērots un vērtēts. Istaba bija auksta. Zemes pikas krita man matos, sadrupa sīkos gabaliņos uz grīdas, un, kad tām pieskārās manas kailās pēdas, tās dedzināja ādu.

Visa telpa šalkoja… nē, sačukstējās. Aiz stiklotajām durvīm, kuras joprojām bija neskartas, cieši blīvējās ozolu atvases, tagad jau garākas par mani, un ap māju to radās arvien vairāk un vairāk…

Nogulējis miegā dažas nemierīgas, saraustītas stundas, nākamajā rītā es nostreipuļoju lejā un pārliecinājos, ka pulkstenis ir jau gandrīz desmit un aiz loga plešas pelēka, brāzmaina diena, bet debesis, iespējams, nesīs lietu. Gald­auts sagumzīts mētājās uz grīdas pie kamīna, taču troksnis no virtuves vēstīja, ka mana viešņa vēl ir tepat.

Gviveneta apsveica mani ar gaišu smaidu un dažiem bretoņu valodas vārdiem, ko pēc tam īsi pārtulkoja: Labi. Ēst. Viņa bija atradusi paciņu auzu pārslu un izvārījusi biezu putru ar ūdeni un medu. To viņa ar diviem pirkstiem smēla un bāza mutē, labpatikā skaļi šmakstinādama lūpas.

Pacēlusi kārbu, viņa nopētīja uz tās attēloto tumšā apģērbā tērpto vīrieti un pasmējās. Meivoroth! viņa noteica, ar pirkstu parādīdama uz biezo putru, un enerģiski pamāja ar galvu. Labi!

Viņa bija atradusi kaut ko, kas viņai atgādināja mājas. Paņēmis kārbu, es redzēju, ka tā ir gandrīz tukša.

Tad viņas uzmanību piesaistīja kaut kas ārpusē, un viņa aši aizskrēja pie pagalma durvīm, atrāva tās un izsteidzās āra vējā.

Dzirdēdams zirga pakavu dipoņu pāri tuvējai pļavai, es viņai steigšus sekoju.

Tomēr meitene, kura piejāja pie žoga un noliecās, lai atbultētu vārtiņus, un tad paskubināja mazo ķēvīti pa tiem iekšā, nebija mitago. Gviveneta skatījās uz atnācēju ar inte­resi un mazliet ar uzjautrinājumu.

Jājēja bija Raiopu vecākā meita, nepatīkama būtne, kura teicami atbilda nievājošajām karikatūrām par angļu augstāko aprindu pārstāvjiem: neizteiksmīgu seju, garlai­kotu skatienu, pārlieku labām domām par sevi un pārlieku sliktām zināšanām par jebko ārpus sevis; viņa bija traka uz zirgiem un medībām, un tādas tieksmes man šķita gluži vai personisks apvainojums.

Viņa veltīja Gvivenetai pētošu, augstprātīgu skatienu, kurā vairāk varēja manīt greizsirdību nekā ziņkāri. Faiona Raiopa bija gaišmataina, vasarraibumaina un apbrīnojami neizskatīga. Jātnieku biksēs un melnajā ādas jakā viņa izskatījās vismaz manās acīs pilnīgi tāda pati kā jebkura apsēsta jāšanas sporta iesācēja, kas regulāri piedalās vietē­jās šķēršļu pārvarēšanas treniņsacensībās.

-Jums vēstule. Atsūtīta uz muižu.

Tas bija viss, ko viņa pateica, padodama man dzel­tenīgo aploksni, tad apgrieza zirgu un palaida to rikšos atpakaļ. Vārtiņus aizvērt viņa nepūlējās. Ik bridis, ko viņa bija pavadījusi manā teritorijā, nesasveicinādamās, pat nenokāpdama no zirga, pauda apvainojumu un elemen­tāras pieklājības trūkumu. Ari es nepūlējos teikt paldies. Gviveneta noskatījās, kā meitene aizjāj, bet es atgriezos mājā un atvēru nelielo sūtījumu.

Vēstule bija no Annas Heidenas. Tā bija īsa un vien­kārša.

"Godātais mister Hakslij!

Man šķiet, ka ldāt pieliktās lapas ir tās, ko jūs meklējāt, kad bijāt atbraucis uz Oksfordu. Tas noteikti ir jūsu tēva rokraksts. Tās bija ieliktas vienā no arheoloģijas žurnāliem. Domāju, ka viņš tās tur tika noslēpis un pāradresējis savu žurnāla eksemplāru manam tēvam. Savā ziņā jūs tās atra­dāt pats, jo diez vai es būtu pūlējusies sūtīt žurnālus uz universitāti, ja jūs todien nebūtu atbraucis pie mums. Kāda laipna bibliotekāre šīs lapas atrada un atsūtīja man atpakaļ. Pielieku klāt arī dažas vēstules, kuras jūs var interesēt.

Ar cieņu

Anna Heidena."

Vēstulei klāt bija pieliktas sešas salocītas dienasgrā­matas lapas, kuras tēvs nebija gribējis ļaut Kristiānam atrast, sešas lapas, kas stāstīja par Gvivenetu un par to, kā tikt cauri pirmatnējā meža ārējai aizsardzības joslai…

8

"Maijs, 1942.

Sastapšanās ar upes cilti shamiga, ar primitīvu Artura formu un ar vienu no bruņiniekiem taisni kā no Melorija grāmatas. Diezgan bīstams. Noskatījos veco laiku turnīru, traku sacīksti meža izcirtumā: desmit bruņinieki cīnās pil­nīgā klusumā, dzirdamas tikai ieroču skaņas. Bruņinieks, kurš uzvarēja, apjāja visapkārt izcirtumam, pārējie vien­kārši aizjāja prom. Krāšņs, iespaidīgs vīrs spožās bruņās un violetā apmetnī. Viņa zirgam bija apmetnis un zīda rotājumi. Nevarēju precizēt viņa vietu leģendās, bet viņš drusku mēģināja runāt ar mani, un es sapratu tik daudz, ka tā ir viduslaiku franču valoda.

To es pieminu garāmejot, bet galvenais bija nocietinā­tais Kumbarathas ciemats. Tur es nodzīvoju apaļajā mājā četrdesmit dienas vai pat ilgāk (un tomēr biju prom tikai divas nedēļas!) un uzzināju Gvivenetas leģendu. Ciemats ir tāds, kādu zinām no vēstures: nocietināts ar mietu žogu, paslēpies ielejā aiz tālīna kalna, un to apdzīvo nesajauktu rasu senie ļaudis, kurus iekarotājam nav izdevies uziet. Spē­cīgs, saistošs mīts, kas izgājis cauri daudziem gadsimtiem un man īpaši satraucošs, jo es pats esmu dzīvojis mitago iekšienē… Ciematu un tā iedzīvotājus ir radījusi rasu zem­apziņa. Pagaidām šī ir visspēcīgākā mītiskā ainava mežā, ko man izdevies atklāt.

Valodu iemācījos ātri, jo tā ir līdzīga meitenes bretoņu valodai; uzzināju fragmentus no viņas leģendas, kaut gan stāsts joprojām ir nepilnīgs. Beigas noteikti ir traģiskas, tas ir skaidrs. Stāsts mani ļoti aizrāva un satrauca. Tagad man daudz saprotamāks tas, ko Gviveneta atnākusi runā, daudz saprotamākas viņas dīvainās apsēstības izpausmes. Viņa radīta sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā, laikā, kad svarīgas kļūst atmiņas, bet ciematnieki spilgti atceras stāstu par viņas dzimšanu.

Šī tātad ir meitenes Gvivenetas stāsta daļa, kādu to uzzināju es.

Tas notika pirmajās dienās, kad pa zemi klīda leģioni no austrumiem.

Dunemrisa fortā dzīvoja divas māsas, karavadoņa Morthida meitas; viņu tēvs jau bija vecs, vārgs un meklēja mieru. Abas māsas bija vienlīdz skaistas. Abas bija dzimu­šas vienā dienā, dienā pirms saules dieva Luga svētkiem. Viņas tikpat lcā nevarēja atšķirt vienu no otras, un galvenā atšķirības zīme bija tā, ka Dierdratha pie labās krūts nēsāja ziedošu viršu pušķi, bet Rhiathana pie kreisās mežrozītes ziedu. Rhiathana iemīlējās romiešu karavadonī no tuvējā Kērventas forta. Viņa aizgāja dzīvot uz fortu, un kādu laiku starp iebrucējiem un Dunemrisa cilti valdīja pamiers. Taču Rhiathana bija neauglīga, un viņas greizsirdība un naids auga, līdz seja kļuva kā akmens.

Dierdratha mīlēja varonīga karotāja dēlu, kura tēvs bija gājis bojā, cīnīdamies pret romiešiem. Dēlu sauca Peredurs, un viņš bija izraidīts no savas cilts par to, ka pretojies Dierdrathas tēvam. Tagad viņš kopā ar deviņiem citiem karo­tājiem dzīvoja meža biezoknī, akmeņainā aizā, kurai pat zaķis meta apkārt līkumu. Naktī viņš iznāca meža malā un ar dūjas saucienu aicināja pie sevis Dierdrathu. Dierdratha steidzās pie viņa un drīz nēsāja zem sirds viņa bērnu.

Kad tuvojās radību laiks, druīds Kathabahs pavēstīja, ka piedzimšot meitene, un tai tika dots vārds Gviveneta, kas nozīmē "zemes bērns". Bet Rhiathana aizsūtīja uz Dunemrisu karavīrus, un Dierdratha tika aizvesta projām no tēva un pret savu gribu nogādāta svešā teltī romiešu forta palisādes iekšienē. Līdzi tika aizvesti ari četri Dunemrisa karo­tāji, kā arī pats Morthids, kurš piekrita, ka gaidāmais bērns pēc piedzimšanas jāatdod audzināt Rhiathanai. Dierdratha jutās pārāk nespēcīga, lai protestētu, un Rhiathana klusībā zvērēja, ka pēc bērna piedzimšanas māsai jāmirst.

Peredurs izmisis no mežmalas vēroja notiekošo. Visi deviņi karotāji bija viņam blakām, bet nespēja viņu mieri­nāt. Divas reizes viņš tajā naktī uzbruka fortam, taču ieroči viņu atvairīja. Katru reizi viņš dzirdēja Dierdrathas balsi: Pasteidzies! Izglāb manu bērnu!

Aiz akmeņainās aizas, kur mežs melnēja melnāks nekā jebkur citur, bija vieta, kurā auga visvecākais koks, vecāks par pašu zemi, tikpat apaļš un augsts kā zemes forts. Peredurs zināja, ka tur dzīvo Jagada, tikpat mūžīga būtne kā klints, kurai pāri viņš rāpās, to meklēdams. Jagada bija viņa pēdējā cerība, jo viņa vienīgā spēja ietekmēt lietu kārtību ne vien mežā, bet ari jūrā un gaisā. Viņa tur bija no vissenākajiem laikiem, un neviens iekarotājs nespēja nokļūt viņas tuvumā. Viņa bija pazinusi cilvēkus un to ieražas jau kopš Vērojumu laikiem, kad cilvēkiem vēl nebija valodu un tie nevarēja sarunāties.

Lūk, kā Peredurs atrada Jagadu.

Viņš uzgāja gravu, kurā auga dadžu puduri un neviena atvase nesniedzās augstāk par viņa potītēm. Visapkārt kluss un tumšs slējās mežs. Neviens koks te nebija nogā­zies un nokaltis, lai izveidotos šāds klajums. To varēja būt izveidojusi vienigi Jagada. Visi deviņi karotāji sastājās aplī, ar muguru pret Pereduru, kurš stāvēja viņu vidū. Rokās viņi turēja lazdu, dzeloņplūmju un ozolu zariņus. Peredurs nogalināja vilku un ar tā asinīm apslacīja zemi visgarām deviņu vīru aplim. Vilka galvu viņš nolika ar skatu uz zie­meļiem. Apļa rietumu pusē viņš iedūra zemē savu zobenu. Dunci viņš nolika austrumu pusē. Pats viņš nostājās ar seju pret dienvidiem, apļa iekšpusē, un sauca mūžīgo būtni.

Šādas bija svarīgākās norises pirmspriesteru laikos, un pats galvenais bija aplis, kas piesaistīja saucēju viņa paša laikam un zemei.

Septiņas reizes Peredurs sauca Jagadas vārdu.

Pēc pirmā sauciena viņš redzēja vienīgi putnus paceļa­mies gaisā no kokiem (toties kādus vārnas, zvirbuļus un vanagus, no kuriem katrs bija zirga lielumā).

Pēc otrā sauciena no meža izskrēja zaķi un lapsas un, apskrējuši apkārt aplim, aizcilpoja uz rietumiem.

Pēc trešā sauciena no biezokņa izdrāzās mežakuiļi. Katrs no tiem bija lielāks par cilvēku, taču aplis tos atturēja (tiesa, Osvrijs mazāko nogalēja ēšanai, un par to viņam citā reizē bija jāatbild).

Pēc ceturtā sauciena no brikšņiem iznāca brieži, kam sekoja stirnas, un ik reizi, kad to nagi pieskārās zemei, mežs nodrebēja un aplis ietrīcējās. Briežu acis gailēja tumsā. Gvilloks vienam uz ragiem uzmeta metāla aproci, lai iezīmētu to par savējo, un par to viņam citā reizē bija jāatbild.

Pēc piektā sauciena klajumā iestājās klusums, tomēr ārpus redzeslauka kustējās svešādi stāvi. No kokiem iznira jātnieki un bariem drūzmējās klajumā. Zirgi bija melni kā pusnakts, un katram pie kājām grozījās ducis lielu, pelēku dzinējsuņu, bet mugurā sēdēja jātnieks. Vējā nedzirdami plī­voja apmetņi, dega lāpas, un šis nevaldāmais pulks apskrēja aplim divdesmit reizes; saucieni kļuva arvien skaļāki, acis kvēloja tumsā. Šie nebija cilvēki no Peredura laikiem, tie bija mednield no jau aizgājušiem un vēl nebijušiem laikiem, kuri te pulcējās, lai sargātu Jagadu.

Pēc sestā un septītā sauciena ieradās Jagada, kas nāca pa pēdām jātniekiem un dzinējsuņiem. Pašķīrās zeme, atvē­rās vārti uz zemzemes pasauli, un pa tiem iznāca Jagada, liela būtne bez sejas, ietinusies tumšās drānās, ar sudraba un dzelzs aprocēm ap potītēm un roku locītavām. Kritusī zemes meita, naidīgā, atriebīgā mēness meita stāvēja Pere­dura priekšā, un viņas sejas tukšumā parādījās klusējošs smaids, kam sekoja nicīgi smiekli.

Tomēr Jagada nevarēja lauzt Gada un Zemes apli, neva­rēja izraut Pereduru ārpus šis vietas un laika un pamest viņu savvaļas pasaulē, kur jauneklis būtu viņas varā. Trīs reizes viņa apgāja apkārt aplim, apstādamās, vienīgi lai paskatītos uz Osvriju un Gvilloku, kuri tūlīt saprata, ka par mežakuiļa nogalināšanu un brieža iezīmēšanu viņi lemti bargam sodam. Taču tas ir cits stāsts un attiecas uz citiem laikiem.

Tad Peredurs pavēstīja Jagadai, kas viņam vajadzīgs. Viņš izstāstīja par savu mīlestību pret Dierdrathu, par māsas greizsirdību un par draudiem viņu bērnam. Peredurs lūdza Jagadas palīdzību.

- Nu tad es bērnu ņemšu sev, sacīja Jagada, bet Pere­durs atbildēja, ka tas nenotiks.

- Nu tad es ņemšu sev māti, sacīja Jagada, bet Pere­durs atbildēja, ka tas nenotiks.

- Nu tad es ņemšu vienu no jums desmit, sacīja Jagada un pienesa Pereduram un viņa karavīriem groziņu ar lazdu riekstiem. Katrs karavīrs, ari Peredurs pats, paņēma riekstu un to apēda, nezinādams, kurš no viņiem būs lemts Jagadai.

Tad Jagada teica: Jūs esat garās nakts mednieki. Viens no jums tagad pieder man, jo par burvību, kuru es jums došu, ir jāmaksā un atlīdzībai der vienīgi cilvēka dzīvība. Tagad lauziet apli, jo līgums ir noslēgts.

- Nē, atteica Peredurs, un Jagada iesmējās.

Tad Jagada pacēla rokas pret tumšajām debesīm. Sejas tukšumā Peredurs šķita ieraugām raganu, kura mājoja šīs būtnes ķermenī. Viņa bija vecāka par pašu laiku, un tikai savvaļas meži sargāja cilvēkus no viņas ļaunā skatiena.

- Es tev atdošu tavu Gvivenetu! Jagada iesaucās. Bet ikviens no šiem vīriem atbildēs par viņas dzīvību. Es esmu pirmējo mežu medniece, ledus mežu, akmens mežu, kalnu taku un tīreļu saimniece; es esmu Mēness un Saturna meita; sīvi augi mani dziedē, rūgtas sulas mani uztur, spožs sud­rabs un auksta dzelzs glabā manu varu. Es vienmēr esmu bijusi uz zemes, un zeme vienmēr mani baros, jo es esmu mūžīgā medniece, un, kad man vajadzēs tevis, Peredur, un tavu deviņu viru, es tevi saukšu, un, ko es saucu, tam jānāk. Nav tik tāla laika, kam cauri tu nespētu atnākt, nav tik plašas, tik aukstas, karstas vai tuksnesīgas zemes, kurā tevi nevarētu atrast. Tad nu zini, kā nolemts: kad meitene pirmoreiz iepazīs mīlestību, jūs visi kļūsiet mani… un vai nu nāksiet pēc mana sauciena, vai arī ne; tas atkarīgs no apstākļiem.

Peredura vaigs bija sadrūmis. Bet, kad visi viņa draugi bija ar mieru, ari viņš piekrita līgumam un darījums bija galā. Un kopš tā laika viņi kļuva pazīstami kājaguth, kas nozīmē "nakts mednieki".

Dienā, kad piedzima bērns, virs romiešu forta riņķoja desmit ērgļi. Neviens nesaprata, ko tas nozīmē, jo putnus mēdza uzskatīt par labu zīmi, bet to skaits bija mulsinošs.

Telti nāca pasaulē Gviveneta, un viņas piedzimšanas bridi klāt bija vienīgi mātesmāsa, abu māsu tēvs un drulds. Bet, kamēr drulds runāja pateicības vārdus, kūpināja dūmus un ziedoja nelielu upuri, Rhiathana piespieda māsai pie sejas spilvenu un nogalināja viņu. Neviens to nepamanīja, un viņa raudāja par māsas nāvi tikpat skaļi kā pārējie.

Tad Rhiathana paņēma jaundzimušo meiteni un iznesa to ārā, fortā, kur, pacēlusi bērnu virs galvas, pasludināja sevi par audžumāti un savu romiešu mīlnieku par tēvu.

Virs forta sapulcējās desmit ērgļi. To spārnu šalkas atgā­dināja tālīnas vētras skaņas; putni bija tik lieli, ka, sapul­cējušies kopā, aizsedza sauli, un pār fortu nolaidās krēsla.

Viens no putniem atrāvās no bara un strauji metās lejup. Sizdams spārnus Rhiathanai gar galvu, tas satvēra bērnu lielajos nagos un atkal uzlidoja gaisā.

Rhiathanai izlauzās negants dusmu kliedziens. Ērgļi ātri laidās projām, taču romiešu strēlnieki izšāva uz tiem neskaitāmas bultas, kas apgrūtināja putnu lidojumu.

Ērglis ar bērnu nagos lidoja lēnāk par visiem. Viens no romiešu leģiona vīriem bija sevišķi slavens ar savu strēl­nieka prasmi, viņa raidītā bulta ietriecās ērglim sirdī, un bērns izkrita no putna tvēriena. Pārējie putni, to redzēdami, steigšus traucās atpakaļ, un viens no tiem palidoja zem krītošās meitenes un uztvēra viņu uz saviem spārniem. Divi citi saņēma nagos mirušo biedru. Ar šīm nastām tie aizlidoja meža biezoknī, uz akmeņaino aizu, kur atguva cilvēka izskatu.

Tas, kas lidoja lejup pēc bērna, bija Peredurs, pats Peredurs, meitenes tēvs. Viņš gulēja bāls un skaists ari nāvē, un viņa krūtīs joprojām slējās bulta. Virs aizas vējam līdzi aizska­nēja Jagadas smiekli. Viņa bija apsolījusi Pereduram, ka atdos viņam Gvivenetu, un uz īsu mirkli viņš bija atguvis savu bērnu.

Jaguti aiznesa Pereduru uz akmeņainās aizas pašu vidieni, kur vējš pūta visstiprāk, un tur viņu apglabāja zem balta marmora akmens. Par karotāju pulka vadoni tagad kļuva Magidions.

Viņi audzināja Gvivenetu, kā mācēdami, šie savvaļas mežu mednieki, šie izraidītie karotāji. Gviveneta jutās lai­mīga viņu vidū. Viņi dzirdīja meiteni ar savvaļas puķu rasu un stirnas pienu. Viņi tina to lapsu ādās un kokvilnas autos. Meitene sāka staigāt, būdama pusgadu veca. Nodzīvojusi čet­rus gadalaikus, viņa jau prata droši skraidīt. Drīz pēc pirmo vārdu apgūšanas viņa iemācījās nosaukt visu, kas atrodams mežā. Vienīgā meitenes bēda bija tā, ka viņu allaž sauca

Peredura rēgs, un bieži no rītiem vīri ieraudzīja mazo stāvam pie baltā akmens vējainās aizas dibenā un rūgti raudam.

Kādu dienu Magidions kopā ar saviem vīriem bija izgājis medībās ielejas dienvidu pusē un meitene bija viņiem līdzi. Vīri slepenā vietā iekārtoja apmetni, kur atstāja Gvivenetu kopā ar Gvilloku, vienu no medniekiem, un paši devās pa pēdām medījumam.

Un tā viņi zaudēja Gvivenetu.

Romieši bija pārmeklējuši kalnus, mežus un ielejas sava forta tuvumā un joprojām nemitējās meklēt. Tad viņi sajuta apmetnes dūmu smaržu, un divdesmit vīri ielenca klajumu. Par svešinieku tuvošanos pavēstīja vārnas ķērciens, un Gviveneta un mednieks Gvilloks saprata, ka viņi ir pagalam.

Gvilloks aši ar ādas siksnām piesēja meiteni sev pie muguras, sasaistīdams viņu tik cieši, ka nodarīja viņai sāpes. Tad viņš izmantoja Jagadas burvību, pārvērtās par lielu briedi un šādā izskatā aizbēga no romiešiem.

Taču romiešiem līdzi bija suņi, un tie vajāja briedi visu cauru dienu. Kad briedis zaudēja spēkus, suņi saplosīja to gabalos, taču Gviveneta palika neskarta, un romieši nogā­dāja viņu fortā. Gvilloka gars palika tur, kur zemē bija saļimis briedis, un tajā gadā, kad Gviveneta pirmoreiz iepazina mīlestību, Jagada atnāca tam pakaļ.

Divus gadus Gviveneta nodzīvoja teltī starp augsta­jiem romiešu cietokšņa mūriem. Viņu bieži pieķēra rāpja­mies augšā pa nocietinājuma sienu, cenšamies skatīties tai pāri, raudam un šņukstam, it kā viņa zinātu, ka jaguti ir tuvumā un gaida viņu atgriežamies. Nekas nespēja ieprie­cināt mūžam skumjo bērnu, un starp viņu un audžumāti neveidojās ne mazākā mīlestības atblāzma. Taču Rhiathana nebija ar mieru šķirties no viņas.

Un, lūk, kā jaguti dabūja meiteni atpakaļ.

Kādā vasaras rītā pirms ausmas Gvivenetu sāka saukt astoņas dūjas, un meitene pamodusies ieklausījās tajās. Nākamajā rītā pirms pirmajiem gaismas stariem viņu sauca astoņas pūces. Trešajā rītā meitene pamodās jau pirms saucieniem un devās caur tumšo apmetni uz sienas pusi, uz vietu, no kuras varēja redzēt kalnus ap fortu. Tur stāvēja astoņi brieži un vēroja viņu. Nākamajā mirklī tie strauji metās lejup pa nogāzi, trokšņodami un skaļi maurodami, un vēl pēc brīža nozuda meža gravās.

Ceturtajā rītā, kamēr Rhiathana gulēja, Gviveneta piecē­lās un izgāja no telts. Svīda gaisma. Pār zemi pletās migla un klusums. Meitene dzirdēja balsu murdoņu tur sarunā­jās sargi novērošanas torņos. Rīts bija vēss.

No miglas iznira astoņi lieli medību suņi. Katrs no tiem bija lielāks par meiteni. Acis tiem bija kā šķīvji, rīkles kā sarkanas krāsns mutes, no tām karājās garas mēles. Taču Gviveneta nebaidījās. Viņa apgūlās zemē un ļāva lielāka­jam sunim saņemt sevi zobos un nest. Suņi klusi tecēja uz ziemeļu vārtiem. Tur stāvēja sargs, taču viņš nepaspēja ne iekliegties, kad viņam jau bija pārkosta rīkle. Pirms pacēlās migla, vārti atvērās un no forta izgāja sargu patruļa. Pirms vārti paguva aizvērties, astoņi dzinējsuņi un Gviveneta jau bija pazuduši mežā.

Viņa jāja kopā arjagutiem daudzus gadus. Vispirms viņi jāja uz ziemeļiem, uz aukstajiem tīreļiem, caur sniegotiem klajumiem, meklēdami pajumti pie izkrāsotajām ciltīm. Gviveneta bija pārlieku sīka savam lielajam zirgam, taču ziemeļos viņi atrada mazākus un tikpat ašus kumeļus. Tad viņi atkal jāja uz dienvidiem, uz zemes tālāko malu, pār purviem un dumbrājiem, mežiem un līdzenumiem. Viņi šķērsoja platu upi. Gviveneta auga, pieņēmās spēkā un visā­dās gudrībās. Nakti viņa gulēja jagutu vadoņa rokās.

Tā pagāja daudzi gadi. Meitene bija skaista kā saule, viņas mati gari un sarkani, āda balta un gluda. Kur vien viņi apstājās atpūsties, jaunie karotāji tīkoja pēc viņas, taču meitene ilgi pat nenojauta par mīlestību. Tomēr pienāca diena, kad, būdama austrumu pusē, viņa pirmoreiz iedegās mīlestībā pret kāda cilts vadoņa dēlu, kurš bija pilns apņē­mības saukt viņu par savu.

Jaguti saprata, ka viņu laiks kopā ar Gvivenetu tuvojas beigām. Viņi aizveda meiteni atpakaļ uz rietumiem un uzmeklēja ieleju ar viņas tēva kapakmeni. Tur vīri viņu atstāja, jo tas, kurš Gvivenetu mīlēja, cieši sekoja viņiem pa pēdām un aiz klintīm skanēja Jagadas smiekli. Mūžīgā būtne gatavojās pasludināt viņus par savējiem.

Ieleja šķita skumju pārņemta. Akmens virs Peredura kapa allaž balti mirdzēja, un Gviveneta stāvēja pie tā viena un gaidīja, un tad no zemes pacēlās viņas tēva gars, un viņa pirmo reizi to ieraudzīja, un arī viņš ieraudzīja savu meitu.

- Tu esi zīle, no kuras izaugs ozols, viņš teica, taču Gviveneta nesaprata.

Tad Peredurs teica: Tavas skumjas pārtaps niknumā. Būdama izraidītā kā es, tu ieņemsi manu vietu. Tev nebūs miera, līdz iebrucēji nebūs padzīti no šīs zemes. Tu tos vajāsi, tu tos dedzināsi, tu tos izdzīsi no svešajiem fortiem un namiem.

- Kā es to izdarīšu? Gviveneta jautāja.

Un ap Pereduru sapulcējās lielo dievu un dieviešu gari. Jo Peredura gars bija brīvs no Jagadas alkatīgajiem pirk­stiem. Līgums nebija lauzts, un viņa vairs nevarēja neko pieprasīt, un garu pasaulē Peredurs atjaunojās, un kļuva par vadoni bruņiniekiem, kuri turējās kopā ar Cernunnos, ragaino Dzīvnieku karali. Ragainais dievs pacēla Gvivenetu no zemes un iepūta viņas plaušās atriebes alkas un spēju pārvērsties par jebkādu savvaļas meža dzīvnieku. Epona skāra viņas acis un lūpas ar mēness rasu, piešķirot spēju padarīt cilvēkus aklus ar viņu pašu kaislībām. Taranis deva viņai spēku un drosmi, un tagad Gviveneta bija stiprāka par visstiprāko karotāju.

Tad viņa kļuva par lapsu un ielavījās Kērventas fortā, kur viņas audžumāte gulēja romieša skaujās. Kad vīrietis pamodās, viņš pie savas guļvietas ieraudzīja stāvam brīnum skaistu meiteni, un viņa sirdī iekvēlojās mīlestība. Viņš devās tai līdzi ārā no forta un pa tumsu aizgāja līdz upei, kur abi nometa drēbes un iebrida saltajā ūdenī. Bet tad Gviveneta pārvērtās par vanagu un sāka lidināties romietim ap galvu, knābdama viņa acis, līdz viņš kļuva akls. Upe paņēma viņa miesas, un, kad Rhiathana ieraudzīja vīra nedzīvo ķermeni, viņas sirds lūza un viņa nolēca no augsta­jām ldintīm uz piekrastes akmeņiem.

Tā meitene Gviveneta atgriezās vietā, kur bija nākusi pasaulē."

9

Izlasīju nelielo leģendu Gvivenetai, uzsvērdams katru vārdu, katru izteicienu. Viņa klausījās uzmanīgi, un tumšās acis pētoši, vilinoši lūkojās manī. Jutu, ka viņas interese par mani pašu ir lielāka nekā par to, ko mēģinu viņai pasacīt. Viņai patika, kā es runāju, patika mans smaids, varbūt vēl citas īpašības, kas viņu satrauca tāpat, kā viņas skaistums un šī bērnišķā, tracinošā seksualitāte satrauca mani.

Pēc brīža viņa pastiepa roku un saspieda manus pirk­stus savējos, dodama zīmi klusēt.

Es lūkojos viņā.

Nekāda dzimšana, nekāda visdīvaināko meža zvēru tap­šana un veidošanās, šķiet, nav salīdzināma ar manis paša apziņas radītu meiteni mijiedarbībā ar klusajiem Raiopu mežiem. Viņa pieder pasaulei, kas tikpat tāla no realitātes kā mēs no mēness. Bet kas, kas viņai esmu es?

Šo jautājumu es sev uzdevu pirmoreiz. Kas es esmu viņas acīs? Vai kaut kas tikpat dīvains, tikpat svešāds? Varbūt neparastais vilinājums viņu skar tikpat stipri kā mani?

Un tomēr šis spēks, kas mūs savstarpēji pievelk, šī vār­dos neizteiktā saite, šī domu saskarsme!… Nespēju pieļaut domu, ka neesmu iemīlējies Gvivenetā. Kaisle, saspringums krūtīs, domu ievirze un alkas pēc viņas, tas viss kopā taču nav saucams citādi kā par mīlestību! Un es redzēju, ka viņa jūt to pašu pret mani. Jutu, ka tā nevar būt tikai leģendārās meitenes "funkcija", tikai primitīva apsēstība, kas lemta visiem vīriešiem, kuri sastop šo meža princesi.

Kristiāns bija iepazinis šo apsēstību un tās radito izmi­sumu jo kā gan viņa būtu varējusi atbildēt ar to pašu? Toreizējā Gvivenetā nebija viņa mitago viņš to bija aizrai­dījis atpakaļ uz mežu, kur viņu nogalināja kāds no primi­tīvajiem pagātnes klejotājiem. Taču signāli starp šo Gvivenetu un mani ir daudz īstāki, daudz patiesāki.

Cik pārliecinoši ir šie mani argumenti, un cik es pats tiem ticu? Tik viegli var zaudēt piesardzību!

Tajā pēcpusdienā es atkal aizklīdu mežā, aizgāju līdz izcirtumam, kur telts paliekas bija pilnīgi pazudušas zemē. Cieši kā vairogu turēdams rokās tēva karti, izpētīju maršrutu uz meža iekšieni un devos ceļā. Gvivenetā klusi nāca man no muguras, uzmanībā saspringušu skatienu un augumu, gatava cīnīties vai bēgt.

Taka bija tā pati, pa kuru es pagājušā ziemā biju skrējis kopā ar Kristiānu. Takas nosaukums gan būtu pārliecīgs pagodinājums tik tikko samanāmajai stidziņai, kas vijās caur milzu ozolu stumbriem, meta līkumus un veidoja asus pagriezienus. Mētras un papardes glaudās man gar kājām, nokaltuši kazenāji ķērās man biksēs, virs galvas vasarīgajā krēslā palaikam gaisā uzspurdza kāds izbiedēts putns. Šeit es biju gājis jau agrāk, bet pēc pārsimt soļiem attapies atkal izcirtuma priekšā. Tomēr, ejot pa tēva pieminēto spirālei līdzīgo taku, es, šķiet, iekļuvu mežā dziļāk un izjutu gandrīz vai triumfu.

Gvivenetai gan nebija nekādu šaubu par savu atrašanās vietu. Viņa pasauca mani un sakrustoja rokas sev rakstu­rīgajā, noliedzošajā žestā. Tu negribi, lai es eju tālāk? pajautāju un cauri miklajam pamežam aizspraucos atpakaļ pie viņas. Redzēju, ka viņai mazliet salst, un krāšņajos matos bija sabiruši kazenāju dzelkšņi un sakaltušas mizas drumslas.

Pergayal! viņa teica un piebilda: Nav labi. Viņa izdarīja kustības, kas atgādināja dūrienus krūtīs, un es sapratu, ka viņa grib sacīt: bīstami. Pateikusi šos vārdus, viņa tūlīt saņēma manu roku aukstā, bet stingrā satvērienā. Viņa vilka mani atpakaļ caur kokiem uz izcirtuma pusi, un es negribīgi sekoju. Pēc dažiem soļiem viņas plauksta manā rokā kļuva silta, un viņa apjauta šo saikni; gandrīz negribīgi atlaidusi satvērienu, viņa tomēr pameta atpakaļ īsu, kautru skatienu.

Viņa joprojām gaidīja. Ko īsti, es nesapratu. Kad tuvojās vakars un mākoņi draudēja ar lietu, viņa atkal stāvēja pie žoga, cieši skatīdamās uz mitago mežu, un viņas trauslajā augumā jautās saspringums. Es devos gulēt pulksten des­mitos. Jutos noguris pēc iepriekšējās nakts neilgā miega.

Gviverieta sekoja man līdz pat guļamistabai un noskatījās, kā es izģērbjos, bet, kad mēģināju tuvoties, viņa iesmieda­mās aizbēga. Pirms tam viņa kaut ko sacīja brīdinošā tonī un vēl piebilda dažus vārdus, kas izldausījās ļoti skumji.

Arī šī nakts nebija lemta netraucētam miegam.

īsi pēc pusnakts mani uzmodināja viņas satrauktais tvēriens; viņa stāvēja pie manas gultas pacilātībā mirdzo­šām acīm. Iededzu naktslampiņu. Gviveneta gandrīz izmi­sīgi pūlējās panākt, lai es viņai sekoju, acis viņai bija plati ieplestas, lūpas valgani mirdzēja.

Magidion! viņa sauca. Stlven, Magidiori! Nāc! Seko!

Steigšus apģērbos, un, kamēr vilku kājās zeķes un kur­pes, viņa mani nemitīgi skubināja. Ik brīdi viņa pameta skatienu uz meža pusi, tad atkal uz mani. Un, skatīdamās uz mani, viņa smaidīja.

Beidzot es biju gatavs, un viņa metās man pa priekšu lejā un pēc tam ārā uz mežmalu, skriedama ātrāk par stirnu, tā ka es, ticis līdz pagalma durvīm, vairs viņu gan­drīz neredzēju.

Viņa mani gaidīja, pa pusei paslēpusies krūmā netālu no meža. Kad piesteidzos viņai klāt un sāku kaut ko sacīt, viņa man uzlika pirkstu uz lūpām. Tad es izdzirdu to, kam bija pievērsta viņas uzmanība, tālīnu, ārkārtīgi neparastu skaņu. Varbūt tas bija raga pūtiens, varbūt kāda dzīvnieka balss kādas radības sauciens, kas skanēja dobji, skumīgi un nepārtraukti, atbalsodamies apkārtnē un celdamies augšup tumšajās nakts debesīs.

Gvivenetas cietā karotāju cilts daba bija lauzta; viņa gandrīz vai kliedza aiz sajūsmas un, satraukti sagrābusi mani aiz rokas, gandrīz vilkšus vilka uz izcirtuma pusi. Pēc dažiem soļiem viņa apstājās, pagriezās pret mani un uzlika rokas man uz pleciem. Viņa bija mazliet mazāka par mani, un, pastiepusies augšup, viņa mani maigi noskūpstīja uz lūpām. Tas bija bridis, kura burvība un brīnums visu pasauli ap mani vērta gaišā vasaras dienā. Pagāja labs laiciņš, līdz atgriezās vēsā meža nakts, un Gviveneta bija kļuvusi par zibošu pelēku ēnu, kas dedzīgi aicināja mani tālāk.

Atkal šis sauciens, gari stiepts un skaļš; tagad jutos pārliecināts, ka tā ir raga skaņa. Aicinošā mežinieku raga skaņa, mednieka sauciens. Tas nāca tuvāk. Gvivenetas skaļā skrējiena troksnis uz brīdi pieklusa, mežs šķita aizturam elpu, un tikai tad, kad sērīgā skaņa pagaisa tālumā, atjau­nojās čukstošā nakts rosiba.

Pie pašas izcirtuma malas es gandrīz uzskrēju virsū sakņupušajai meitenei. Viņa novilka mani zemē, deva mājienu klusēt, un mēs abi tupēdami lūkojāmies tumšajā ainavā sev acu priekšā.

Mežā bija jaušama attāla kustība. Pa kreisi pazibēja uguntiņa, tad tā īsi iemirdzējās kaut kur priekšā. Dzirdēju Gvivenetas satraukto, saspringto elpu. Ari mana sirds spē­cīgi dauzījās. Man nebija ne jausmas, vai mums tuvojas draugs vai ienaidnieks. Rags ieskanējās trešo un pēdējo reizi, nu jau tik tuvu, ka spalgais troksnis bija gandrīz biedējošs. Mežs ap mani šķita iztrūkstamies, sīkas radības skrēja šurp un turp, biezie krūmāji šalca un sačukstējās.

Priekšā gaisma pie gaismas! Tās zibsnīja un mirdzēja, un drīz vien es izdzirdu lāpu vienmērīgos sprakstus. Lāpas mežā! Liesmas plandījās augstu, spraksti skanēja skaļi. Nemie­rīgās ugunis šūpojās šurp un turp un nāca arvien tuvāk.

Gviveneta piecēlās kājās, pamāja, lai es palieku uz vie­tas, un izgāja klajumā. Uz spožo lāpu fona viņas stāvs izskatījās gluži sīks, un es noraudzījos, kā viņa pašpaļāvīgi dodas uz izcirtuma vidu, cieši turēdama šķēpu, vajadzības gadījumā gatava to izmantot.

Tad man piepeši šķita, ka koku stumbri no meža ienāk izcirtumā kā tumši apveidi, kas atrāvušies no biezokņa melnuma. Mana sirds uz mirkli gandrīz vai apstājās, un es izgrūdu brīdinošu kliedzienu, tūdaļ pat to apslāpēdams, jo sapratu, cik tas muļķīgi. Gviveneta palika stāvam uz vietas. Milzīgie, melnie apveidi sakļāvās ap viņu, kustēdamies lēni un piesardzīgi.

Četri atnācēji turēja rokās lāpas un izvietojās apkārt izcirtumam. Pārējie trīs palika stāvam ap meiteni, kura starp viņiem izskatījās kā sīka lellīte. No pieres viņiem slējās milzīgi, žuburoti ragi; sejas izskatījās kā briežu gal­vaskausi, bet no aklajām redzokļu vietām raudzījās mir­dzošas cilvēku acis. Nakts gaisā jautās asa smaka ādu un dažādu izgarojumu sajaukums ar piķi vai citu vielu, kas bija izmantota lāpās. Svešinieku apģērbs bija noskrandis, augumi ietīti zvērādās, kas ap kājām pārsietas ar vīteņaugu stīgām. Metāls un akmens spoži vizēja viņiem ap kaklu, rokām, vidukli.

Šļūcošās kustības pierima. Atskanēja itin kā smiekli, itin kā dobja rūkšana. Garākais no trim atnācējiem paspēra soli tuvāk Gvivenetai, tad pacēla rokas un noņēma savu galvas­kausa ķiveri. Viņai uzsmaidīja naktsmelna seja, plata kā ozols. Vīrietis kaut ko teica, tad nometās uz viena ceļgala, un Gviveneta uzlika viņam uz galvas abas rokas, turēdama tajās guļus nolaisto šķēpu. Pārējie, līksmi izsaukdamies, arī noņēma savas maskas un sanāca ciešākā lokā ap meiteni. Visiem sejas bija nokrāsotas melnas un bārdas izrobotas vai arī sapītas bizēs, blāvajā gaismā grūti atšķiramas no tumša­jām zvērādām un citām drānām, kas sedza viņu augumus.

Tad pats garākais vīrietis apskāva Gvivenetu tik ciešā tvērienā, ka meitenes kājas atrāvās no zemes. Viņa iesmē­jās, tad atraisījās no ciešā apkampiena un piegāja klāt katram atnācējam, skardama viņu rokas. Čalas izcirtumā pieņēmās skaļumā un pauda līksmi, atkalredzēšanās prieku un sajūsmu par tikšanos.

Saruna palika man nesaprotama. Šī valoda mazāk atgā­dināja bretoņu valodu nekā tā, kurā runāja Gviveneta, un man tā drīzāk izklausījās pēc attāli nojaušamu vārdu sajau­kuma ar meža un dzīvnieku skaņām, klikstiem, svilpieniem, rējieniem tā šķita dīvaina kakofonija, uz kuru Gviveneta atbildēja tieši tādā pašā veidā. Pēc neilga laiciņa viens no vīriem sāka pūst kaulu stabuli. Melodija bija vienkārša, bet neatvairāma. Tā atgādināja kādu senu tautas motīvu, ko biju reiz dzirdējis gadatirgū, kur neparasti tērpušies dejo­tāji ar zvaniņiem rokās izpildīja senlaicīgu kostīmu deju… Kur tas notika? Kad tas notika?

Atmiņas par kādu vakaru, par pilsētiņu Stafordšīrā… atmi­ņas par to, kā cieši turos pie mātes rokas un pūlis mani grūsta no visām pusēm. Līdzi nāk citas atmiņas… Brauciens uz Abotsbromliju, vērša cepetis un milzum daudz limonādes. Ielas ļaužu un dejotāju pārpilnas, bet mēs ar Krišu klīstam apkārt saīguši, izsalkuši un garlaikoti.

Bet pašā vakarā mēs bijām sapulcējušies kādas lielas mājas pagalmā un skatījušies deju, kuru izpildīja vīri ar briežu ragiem uz galvas, un vijole bija spēlējusi šo pašu melodiju. Noslēpumainās skaņas jau toreiz bija izraisījušas manī dīvainas trīsas, it kā es, pašam nezinot, glabātu sevī saikni ar tālu pagātni. Tur bija kaut kas tāds, ko biju zinājis visu mūžu. Tikai nebiju pats to apzinājies. Ari Kristiāns bija jutis to pašu. Klusums, kas pārņēma pūli, kamēr skanēja mūzika un ragainie dejotāji lēca apkārt pa apli, lika nojaust, ka šajā melodijā slēpjas kaut kas bezgala sens un pirmatnējs un ikvienā no klātesošajiem uznirušas neapzinātas atmiņas par aizgājušiem laikiem.

Un šeit atkal skanēja tā pati melodija. Un atkal manas rokas un kaklu pārņēma tā pati tirpoņa. Gviveneta un ragai­nais vadonis jautri dejoja mūzikas ritmā, sadevušies rokās, virpuļodami un griezdamies apli, bet pārējie pievirzījās tuvāk, lai labāk apgaismotu laukumu.

Tad atskanēja daudzbalsīgi smiekli, un deja spēji aprā­vās. Gviveneta pagriezās uz manu pusi un aicinoši pamāja ar roku, un es izgāju no koku aizsega ldajumā. Gviveneta kaut ko sacīja nakts medību barvedim, un tas plati pasmai­dīja. Lēni pienācis klāt, viņš apgāja man apkārt un apskatīja mani tā, it kā es būtu skulpturāls veidojums. Viņa ķermenis un elpa spēcīgi, neciešami smakoja. Varenais stāvs slējās vismaz divpadsmit collas augstāk par mani, un, kad viņš pastiepa roku, lai iekniebtu man labajā plecā, jutu, ka ari pirksti ir vareni, un man likās, ka šī vienkāršā kustība salau­zīs manus kaulus. Taču zem biezās melnās krāsas kārtas pletās smaids, un vīrietis teica: Masgoiryth k'k'thas'k hurath. Aur'th. Uh?

Pilnīgi piekritu, es nomurmināju, pasmaidīju un draudzīgi iebelzu viņam pa roku. Muskuļi zem zvērādām bija cieti kā tērauds. Viņš nodārdināja skaļu smieklu šalti, papurināja galvu, tad atkal pievērsās Gvivenetai. Viņi ātri pārmija dažus vārdus, tad viņš saņēma meitenes rokas savējās, pacēla un piespieda tās sev pie krūtīm. Gvive­neta izskatījās iepriecināta, un, kad šis īsais rituāls bija galā, vīrietis atkal nometās uz ceļgala, un viņa noliekusies noskūpstīja viņa galvvidu. Pēc tam viņa atgriezās pie manis, un viņas soļi bija lēnāki, ne tik pacilāti un satraukti kā iepriekš, tomēr lāpu gaismā man šķita, ka viņas seja staro laimīgā priekšnojautā un sirsnībā. Varbūt mīlestībā. Viņa saņēma manas rokas un noskūpstīja mani uz vaiga. Viņas primitīvais draugs nāca līdzi. Magidions! Gviveneta teica, acīmredzot iepazīstinādama mani ar viņu, un pēc tam sacīja svešajam: Stīvens!

Vīrietis cieši lūkojās manī; viņa seja itin kā pauda prieku, taču skatiens bija ass un acis mazliet piemiegtas, tajās jau­tās gandrīz vai brīdinājums. Tātad šis vīrietis ir Gvivenetas meža sargs, jagutu vadonis. Skatoties viņā, es skaidri atce­rējos vārdus no tēva dienasgrāmatas un jutu, ka Gviveneta pievirzās man tuvāk. Tad uz priekšu panācās pārējie, aug­stu pacēluši lāpas; viņu sejas bija tumšas, bet tajās nebija draudu. Gviveneta norādīja uz katru pēc kārtas un nosauca vārdus: Am'rioch, Cyredyth, Dunan, Orien, Cunus, Oswry…

Tad viņa sarauca pieri un paskatījās uz mani, un līksmo seju piepeši apēnoja skumjas. Raudzīdamās uz Magidionu, viņa kaut ko teica un atkārtoja, pēc visa spriežot, cilvēka vārdu: Rhydderch?

Magidions ievilka elpu un paraustīja platos plecus. Tad viņš kaut ko klusi un saudzīgi sacīja, un Gviveneta ciešāk saspieda manu roku.

Kad viņa paskatījās uz mani, viņas acīs bija asaras.

- Gvilloks. Raiderhs. Projām.

Kur projām? es klusi vaicāju, un Gviveneta atbildēja:

- Pasauca.

Es sapratu. Vispirms Gvilloku un pēc tam Raiderhu bija aizsaukusi mūžīgā būtne Jagada. Jaguti piederēja viņai, tā bija daļa no Gvivenetas brīvības. Tagad viņi mājoja citās vie­tās un citos laikos un darīja to, ko no viņiem prasīja Jagada. Viņu stāsti pieder citam laikmetam: viņu dzīvesceļi veidos citu tautu leģendas.

Magidions izvilka no savām zvērādām īsu zobenu ar nespodru asmeni un pēc tam tā maksti. Abus šos priekš­metus viņš pasniedza man, kaut ko klusi sacīdams, un viņa balss atgādināja dzīvnieka ņurdienu. Gviveneta sajūsmināta mūs vēroja, un es paņēmu dāvanu, ieliku zobenu makstī un paklanījos. Vīrieša milzīgā roka atkal uzgūla manam plecam, to sāpīgi saspiezdama, un viņš pieliecās man tuvāk, joprojām kaut ko čukstēdams. Tad viņš plati pasmaidīja, piebīdīja mani tuvāk meitenei, izgrūda skaņu nakts sau­cienu, kuram piebalsoja visi pārējie, un devās projām.

Apskāvušies mēs vērojām, kā nakts mednieku pulks pazūd mežā un lāpu gaismas pamazām izgaist. Līdz mums atskanēja pēdējais raga pūtiens, un tad mežā iestājās klu­sums.

Viņa ieslīdēja manā gultā kaila un vēsa un tumsā izstiepa rokas pēc manis. Mēs gulējām, cieši apskāvušies, mazliet drebēdami, kaut gan nakts nemaz nebija auksta. Miegs pilnīgi pagaisa, mani jutekļi saasinājās, ķermenis tirpa un kaisa. Gviveneta čukstēja manu vārdu, es čukstēju viņas vārdu, un pēc katra skūpsta mūsu apskāvieni kļuva kvēlāki un ciešāki. Viņas elpa nakts tumsā man šķita vissal­dākā skaņa pasaulē. Kad atmirdzēja pirmie ausmas stari, es atkal redzēju viņas bālo, daiļo seju. Tagad mēs gulējām mierīgi, cieši viens otram blakus, un lūkojāmies viens otrā, palaikam iesmiedamies. Viņa saņēma manu roku un pie­spieda to pie savām mazajām krūtīm. Viņa saņēma manus matus, tad manus plecus, tad manus gurnus. Viņa strauji sakustējās un tad pierima, iekliedzās un tad pasmaidīja, skūpstīja mani, aizskāra mani, rādija, kā lai es aizskaru viņu, un beidzot viegli paslīdēja man apakšā. Pēc šiem pir­majiem mīlas mirkļiem mēs kā apburti skatījāmies viens otrā, smaidījām, smējāmies, berzējām kopā degunus… itin kā nespējām ticēt, ka tas, kas notiek, patiešām notiek.

No šī brīža Ozolmāja kļuva par Gvivenetas mājām, un viņa nolika savu šķēpu pie vārtiņiem, itin kā apliecinādama, ka atvadījusies no savvaļas meža dzīves.

Es viņu mīlēju kvēlāk, nekā pats būtu varējis iedomā­ties. Tikai izrunājot viņas vārdu vien, man sāka reibt galva. Kad viņa čukstēja manu vārdu vai ķircinošus mīļvārdiņus savā valodā, es krūtīs sajutu saldu smeldzi un biju tik lai­mīgs kā vēl nekad.

Mēs darījām dažādus mājas darbus, uzkopām, tīrījām, pārkārtojām virtuvi, lai Gviveneta tajā justos ērtāk, jo viņai ēdiena gatavošana patika tikpat labi kā man. Virs visiem logiem un durvīm viņa piesprauda vilkābeļu un bērzu zari­ņus, lai atvairītu mošķus. Iznesām no tēva kabineta mēbeles, un Gviveneta šajā ozolu pārņemtajā telpā iekārtoja sev tādu kā savrupu mājokli. Mežs, tik neganti iebrucis kabinetā un sagūstījis māju, tagad šķita pierimis. Es biju pusapzināti paredzējis, ka turpmāk ik nakti cauri apmetumam un ķie­ģeļiem izlauzīsies jauni stumbri un saknes, līdz Ozolmāja pilnīgi pazudīs zaru biezokni, kurā tikai vietumis būs saska­tāms kāds logs vai jumta dakstiņš. Atvases dārzā un laukā stiepās arvien garākas. Dārzu mēs centāmies, cik spēdami, no tam attīrīt, taču tās arvien sparīgak kuploja ap sētu un aiz vārtiņiem, veidodamas ap mums pašas savu nožogojumu. Lai tagad aizietu līdz mežam, mums vajadzēja izsprauk­ties cauri šim nožogojumam un iestaigāt tajā taciņas. Šī nožogojuma josla bija divsimt jardu plata, un abās pusēs tai pletās līdzens klajums. Mūsu māja pacēlās koku pudura vidū, un tās jumtu daļēji sedza ozols, kurš bija ielauzies kabinetā. Viss apvidus bija dīvaini, pat neticami kluss, gluži kā sastindzis. Vienīgās skaņas te bija divu cilvēku smieldi un darbošanās trokšņi apdzīvotajā klajumā Ozolmājas dārzā.

Man ļoti patika vērot, kā Gviveneta strādā. Ikvienu atrasto Kristiāna apģērba gabalu viņa pārveidoja sev noderīgā ietērpā. Šķiet, viņa būtu ar mieru valkāt vīriešu kreklus un bikses, līdz tie satrūdētu uz viņas miesas, taču mēs katru dienu mazgājāmies un katru trešo dienu berzām savu netīro apģērbu, un Gvivenetas meža smaka pamazām izzuda. Tas viņai laikam lika justies mazliet neveikli, un ar to viņa atšķīrās no sava laika ķeltu ciltsbrāļiem, kuri ievē­roja pedantisku tīrību un lietoja ziepes, ko savukārt neat­zina romieši, iebrucēju leģioni tāpēc iemantoja netīreļu neslavu ķeltu acīs. Man patika Gviveneta, kad viņa mazliet smaržoja pēc ziepēm un viegla svīduma; tomēr viņa pati centās pēc iespējas biežāk ieziest ādu ar lapu un augu sulu.

Pēc divām nedēļām viņa jau tik labi runāja angliski, ka tikai paretam nejauši izmeta kādu neiederīgu saildi vai nepareizi lietotu vārdu. Viņa centās mani piedabūt apgūt kaut ko no bretoņu valodas, taču mēs pārliecinājāmies, ka man nav ne mazāko dotību uz valodām un es nespēju pareizi izlocīt mēli gar aukslējām un lūpām, lai izveidotu pat visvienkāršākos vārdus. Tas viņu smīdināja, bet reizē ari kaitināja. Drīz es sapratu, kāpēc. Angļu valoda, par spīti tās izsmalcinātajām niansēm, citvalodu aizguvumu klāstam un izteiksmībai, Gvivenetai nebija dabiska valoda. Viņa angļu valodā daudz ko vienkārši nespēja izsacīt. Galvenokārt jūtas, kuras Gvivenetai bija ārkārtīgi nozīmīgas. Kad viņa man angliski sacīja, ka mīlot mani, tas bija brīnišķīgi, un es ikreiz nodrebēju, dzirdēdams šos maģiskos vārdus. Taču viņai pašai īstā nozīme slēpās vārdos "M'n care pinuth", ar kuriem viņa pauda savu mīlestību. Manī turpretī šī svešā frāze nespēja izraisīt tādu jūtu uzbangojumu, un te slēpās mūsu vienkāršā problēma: viņai vajadzēja redzēt un just, kā es atsaucos uz viņas mīlestības vārdiem, bet es varēju patiesi atsaukties tikai uz vārdiem, kuri viņai pašai nozī­mēja visai maz.

Un vārdos izpaust jau vajadzēja ne tikai mīlestību vien. To es, protams, redzēju gluži labi. Katru vakaru, kad mēs sēdējām zālienā vai klusi pastaigājāmies pa ozolu jaun­audzi, viņas acis mirdzēja, seja pauda mīlestību. Palaikam mēs apstājāmies un skūpstījāmies, apskāvāmies, pat baudī­jām mīlu klusajā meža malā, un ikreiz sapratām viens otra domu un noskaņu. Taču viņai vajadzēja man sacīt vārdus, un viņa tos angļu valodā nespēja atrast, nespēja izsacīt, kā viņa jūtas, cik tuvu savās izjūtās nokļuvusi kādai dabas jomai, cik līdzīga jūtas putnam vai kokam. Kaut kas kāda mentalitātes daļa, ko spēju izprast tikai aptuveni, angļu valodā nebija izsakāms, un reizēm viņa par to raudāja, un es jutu pret viņu dziļu žēlumu.

Tikai vienu reizi šajos divos vasaras mēnešos kad lie­lāku laimi vairs nespēju iztēloties un pat nenojautu, kāda traģēdija mums tuvojas ar katru nākamo stundu, tikai vienu reizi es mēģināju pierunāt viņu doties projām no mājas un atbraukt man līdzi uz kādu no lielākajām pilsēti­ņām. Ļoti negribīgi viņa uzvilka vienu no manām žaketēm un jostasvietā to apsēja kā visus savus apģērba gabalus. Izskatīdamās pēc ļoti pievilcīga putnubiedēkļa, kailās kājas iebāzusi pašdarinātās, primitīvās sandalēs, viņa sāka iet man blakus pa veco dzelzceļa uzbērumu uz lielā ceļa pusi.

Mēs gājām, sadevušies rokās. Laiks bija karsts, un apkārt valdīja klusums. Gvivenetas elpa kļuva arvien sma­gāka, skatiens arvien mežonīgāks. Pēkšņi viņa saspieda manu roku kā lielās sāpēs un skaļi ieelsojās. Es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņa raugās manī ar gandrīz lūdzošu skatienu. Viņas sejā jautās apjukums, tur mijās nepiecieša­mība nepieciešamība darīt man prieku un bailes.

Un tikpat pēkšņi viņa iesita ar abām rokām sev pa galvu, iekliedzās un sāka kāpties atpakaļ, projām no manis.

-Viss būs labi, Gvina! es iesaucos un metos viņai pakaļ, bet viņa jau raudādama skrēja uz ozolu jaunaudzes pusi.

Tikai stāvēdama tās ēnā, viņa nomierinājās. Asaru pil­nām acīm viņa pastiepās un piekļāvās man ļoti ciešā un ļoti ilgā apskāvienā. Kaut ko nočukstējusi pati savā valodā, viņa teica: Piedod, Stīven! Tas sāp.

- Ir labi. Viss ir labi, es apskaudams mierināju viņu. Viņa neganti drebēja, un vēlāk es uzzināju, ka viņa cietusi fiziskas sāpes, asas sāpes visā ķermenī, it kā tiktu sodīta par to, ka aizklīdusi tik tālu no dzimtā meža.

Vakarā pēc saules rieta, kad ārā vēl bija pavisam gaišs, es atradu Gvivenetu viņas ozolu mājoklī, pamestajā kabi­netā, kur tagad zaļoja mežs. Viņa bija saritinājusies paša resnākā stumbra likumā tas, izlauzies cauri grīdai, saza­rojās un veidoja viņai guļvietu. Kad iegāju aukstajā, drū­majā telpā, viņa sakustējās. Mana elpa salti garoja. Zari ar platajām lapām nodrebēja un turpināja trīcēt arī tad, kad es stāvēju pavisam nekustīgi. Tie juta manu klātbūtni šajā telpā un bija nelaimīgi par to.

- Gvina?

- Stīven… viņa nomurmināja un piecēlās sēdus, pastiep­dama man pretī roku. Viņas mati bija izspūruši, un viņa bija raudājusi. Garās, krāšņās cirtas bija sapinušās ap koka grumbuļaino mizu, un viņa iesmējās, šķetinādama tās vaļā. Tad es noskūpstīju viņu, un mēs abi iespiedāmies stumbra sazarojumā, kur brīdi sēdējām, mazliet trīcēdami.

- Šeit vienmēr ir tik auksts!

Viņa aplika rokas man apkārt un sāka enerģiski ar plaukstām berzēt man muguru. Vai tā ir labāk?

- Vislabāk ir kopā ar tevi. Man ļoti žēl, ka tu esi tik satraukta.

Viņa nemitējās mani berzēt un sildīt. Viņas elpa bija tīkama, acis lielas un valgas. Viņa mani aši noskūpstīja, tad piespieda lūpas manam zodam, un es sapratu, ka viņu nomāc kādas smagas, neatvairāmas domas. Mēmais mežs visapkārt mūs cieši vēroja, apņēmis mūs no visām pusēm ar savu nedabisko saltumu.

- Es nevaru iet prom no šejienes, viņa teica.

- Zinu. Mēs to vairs nemēģināsim darīt.

Viņa atrāvās atpakaļ; lūpas viņai drebēja un seja atkal bija savilkusies tā kā uz raudāšanu. Viņa pateica kaut ko savā valodā, un es pastiepos un noslaucīju divas asaras, kas bija sanesušās viņai acu kaktiņos. Es par to neskum­stu, es teicu.

- Bet es gan, viņa klusi atbildēja. Es tevi pazaudēšu.

- Nepazaudēsi. Es tevi pārāk stipri mīlu.

- Es arī tevi ļoti mīlu. Un es tevi pazaudēšu. Tas tuvojas, Stīven. Es jūtu. Briesmīgs zaudējums.

- Muļķības.

- Es nevaru iet prom no šejienes. Nevaru aiziet no šīs vietas, no meža. Es tam piederu. Tas mani nelaiž.

- Mēs paliksim kopā. Es uzrakstīšu par mums abiem grāmatu. Mēs medīsim mežacūkas.

- Mana pasaule ir maza, viņa teica. Es varu tai izskriet cauri dažās dienās. Es stāvu kalnā un redzu vietu, kas man nav pieejama. Mana pasaule ir maziņa, salīdzinot ar tavējo. Tu gribēsi doties prom, uz ziemeļiem, uz auksta­jām vietām. Vai uz dienvidiem, uz sauli. Tu gribēsi doties uz rietumiem, uz savvaļas zemēm. Tu vienmēr nepaliksi šeit, bet man jāpaliek. Viņi mani nelaidīs.

- Kāpēc tu tā bēdājies? Ja arī es aiziešu, tad tikai uz pāris dienām. Uz Glosteru, uz Londonu. Tu būsi drošībā. Es tevi nepametīšu. Es nemaz nevaru tevi pamest, Gvin.

Ak Dievs, ja vien tu varētu just, ko es jūtu! Es nekad mūžā neesmu bijis tik laimīgs. Man brīžiem pat bail no tā, ko es jūtu pret tevi, jo tas ir kaut kas tik spēcīgs…

- Tevī viss ir spēcīgs, viņa teica. Varbūt tu pašlaik to neaptver. Bet tad, kad… Viņa apklusa un atkal sarauca pieri, apraudama vārdus, līdz es skubināju viņu turpināt. Viņa bija meitene, bērns. Apskāvusi mani, viņa ļāva asarām vaļu. Šī nebija karotāju cilts princese, straujā skrējēja un attapīgā medniece, kuru biju pazinis agrāk. Tagad es redzēju viņā to, kas mīt ikvienā no mums, brīnišķīgo, skaudro un bezpalī­dzīgo vajadzību pēc cita cilvēka. Šobrīd mana Gviveneta bija cilvēcīgāka nekā jebkad agrāk. Kaut arī dzimusi meža meita, viņa bija cilvēks ar miesu, asinīm un jūtām, un man viņa likās brīnišķīgāka par visu, ko jebkad biju dzīvē redzējis.

Arā pamazām kļuva tumšs, bet mēs joprojām nosaluši sēdējām sava drauga ozola apskāvienā, un viņa atkal man stāstīja par savām bailēm.

- Mēs vienmēr nepaliksim kopā, viņa teica.

- Citādi nav iespējams.

Viņa iekoda lūpā, tad paberzēja savu degunu pret manējo, piespiezdamās man pēc iespējas tuvāk. Es esmu no citas zemes, Stīven. Ja tu neaiziesi no manis, kādu dienu es varu aiziet no tevis. Bet tu esi pietiekami stiprs, lai paciestu šo zaudējumu.

- Ko tu runā, Gvina? Dzīve tikai tagad sākas.

- Tu nedomā. Tu negribi domāt! Viņas balsī ieskanējās dusmas. Es esmu koks un klints, Stīven, nevis miesa un asinis. Es neesmu tāda pati kā tu. Mežs mani sargā un valda pār mani. Es to neprotu īsti pateikt. Man nav vārdu. Kādu laiku mēs varam būt kopā. Bet ne uz visiem laikiem.

- Es nedrīkstu tevi pazaudēt, Gvina! Starp mums neno­stāsies nekas, itin nekas ne mežs, ne mans nožēlojamais brālis, ne tas briesmeklis Urskumugs.

Viņa atkal mani apskāva un pavisam klusi, itin kā zinā­dama, ka lūdz kaut ko neiespējamu, nočukstēja: Uzmani mani!

Uzmani mani!

Tajā brīdī tas man izraisīja smaidu. Es lai būtu tas, kurš viņu uzmana?! Kad mēs gājām meža ārējā joslā medīt, es tik tikko spēju neizlaist viņu no acīm. Dzenoties pakaļ zaķim vai meža sivēnam, mans vienīgais veikums bija skrē­jiens ar slapju muguru un aizrautu elpu. Gviveneta bija aša, izveicīga un manīga medniece. Nekad viņa neizrādīja neiecietību par manu nespēju sacensties ar viņu izturībā. Par izbēgušu medījumu viņa tikai paraustīja plecus un pasmaidīja. Par veiksmi medībās viņa nekad nelielījās, tur­pretī es ikreiz jutos iepriecināts un lepns, kad varējām papildināt savu ēdienkarti ar meža gudrības un mednieka veiklības augli.

Uzmani mani! Tik vienkāršs izteikums, kas lika man pasmaidīt. Jā, es sapratu, ka mīlestībā viņa ir tikpat viegli ievainojama kā es. Bet es spēju domāt par viņu tikai kā par ļoti spēcīgu parādību savā dzīvē. Gandrīz vienmēr un visur es gaidīju, lai viņa iet pa priekšu un vada, un varu to pasacīt bez jebkāda kauna vai mulsuma. Viņa bez jebkādas piepūles varēja noskriet pusjūdzi pa mežu un pārgriezt rīkli četrdesmit mārciņu smagai mežacūkai; es savukārt biju rūpīgāks un apdomīgāks par viņu un tādējādi ienesu viņas dzīvē dažas ērtības, kuras viņa agrāk nebija pazinusi.

Katram sava daļa. Nesavtīgi izlietotas iemaņas ir lieliski saskaņojamas kopīgu vajadzību labā. Sešas nedēļas dzīvo­dams kopā ar Gvivenetu un ļoti viņu mīlēdams, biju pārlie­cinājies, cik viegli ir vadību uzticēt viņai, jo izdzīvošanas, saglabāšanās spējas viņai bija augstākas nekā jebkuram no manas pasaules; viņa bija medniece, neatkārtojama personība, kas brīvprātīgi izvēlējusies savienot savu dzīves būtību ar manējo, un es tīksmi baudīju šo stāvokli.

Uzmani mani!

Kaut es būtu to pratis! Kaut būtu iemācījies viņas valodu un tādējādi iepazinis briesmīgās bailes, kas vajāja šo neap­rakstāmi skaisto un sirdsšķīsto meiteni!

- Kādas ir tavas vissenākās atmiņas, Gvina?

Bija vēla pēcpusdiena, un mēs pastaigājāmies pa mež­malu dienvidu pusē, starp jaunaudzi un Raiopu mežu. Diena bija mākoņaina, bet silta. Iepriekšējās dienas nomāktība mūs vairs nemocīja, un, kā mēdz būt jauniem mīlētājiem, neseno pārdzīvojumu sūrums un ar tiem saistītās bažas mūs bija tuvinājuši un darījuši mundrākus. Sadevušies rokās, mēs bridām pa garo zāli, uzmanīgi likām kājas, vairī­damies no govju atstātajiem, mušu apsēstajiem plāceņiem, un visu laiku centāmies paturēt acīs Svētā Miķeļa baznīcas normaņu torni.

Gviveneta neatbildēja, tikai dungoja pie sevis kādu saraustītu, neparastu melodiju, kas man atgādināja jagutu mūziku. Caur zemo celmaini skrēja vairāki bērni, mezdami sunim priekšā koku, kas tam jāsameklē, un smiedami jaut­rus, puiciskus smieklus. Ieraudzījuši mūs, viņi acīmredzot saprata, ka šķērso svešu teritoriju, metās bēgt un drīz pazuda aiz pakalna. Suņa negantie rējieni spalgi aizskanēja apkārtnes klusumā. Redzēju, ka pajājamo ceļu uz baznīcas pusi aizrikšo zirgs ar vienu no Raiopu meitām sedlos.

- Nu, Gvina? Vai tas ir pārāk grūts jautājums?

- Kāds jautājums, Stīven? Viņa paskatījās uz mani ar tikko jaušamu smaidu uz lūpām un mirdzošām ugunti­ņām tumšajās acis. Sev raksturīgajā veidā viņa mani ķirci­nāja, un, pirms paguvu atkārtot jautājumu, viņa atrāvās no manis un skriešus, baltajam kreklam un platajām biksēm plīvojot, metās uz meža malu, kur apstājās, lai pa zaru starpu ielūkotos dziļāk.

Kad es pienācu tuvāk, viņa pacēla pie lūpām pirkstu un nomurmināja: Klusu… klusu… ai, dieva Cernuna vārdā!…

Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Ielūkojos meža pus­tumsā, mēģinādams biezokni saskatīt to, ko redzējusi viņa.

Dieva Cernuna vārdā?

Šis izteikums iebikstīja man kā sīka adatiņa, pārslīdēja kā ķircinošs pieskāriens, un pamazām es aptvēru, ka Gviveneta ir ļoti draiskulīgā noskaņojumā.

- Dieva Cernuna vārdā! es atkārtoju, un viņa smieda­mās sāka skriet projām pa taku. Metos viņai pakaļ. Viņa bija ieklausījusies, kā es reizēm mēdzu paklusām izsaukties, un pielāgojusi šo izteiksmes veidu pati sava laika ticībai. Cit­kārt viņa nekad nebūtu paudusi izbrīnu vai līdzīgas jūtas ar reliģiska rakstura izsaucienu. Drīzāk viņa varētu piesaukt dzīvnieku mēslus vai nāvi.

Noķēru viņu kā jau viņa bija to iecerējusi -, un mēs brīdi cīnījāmies, valstīdamies pa sasilušo zāli, lidz viens no mums padevās. Mīksti mati pieskārās manai sejai, un viņa mani noskūpstīja.

- Nu tad atbildi uz manu jautājumu, es teicu.

Viņa izskatījās pikta, taču netika vaļā no mana ciešā apskāviena. Samierinādamās viņa nopūtās un padevās. Kāpēc tu man uzdod jautājumus?

- Tāpēc, ka gribu zināt atbildes. Tu mani valdzini. Tu mani biedē. Man jāzina.

- Kāpēc tu nevari pieņemt tāpat?

- Ko pieņemt?

- Ka es tevi mīlu. Ka mēs esam kopā…

- Vakar tu teici, ka mēs vienmēr nebūšot kopā…

- Es biju bēdīga!

- Bet tu tam tici. Es gan neticu, cieti piebildu, bet drošības dēļ… katram gadījumam… ja nu patiešām ar tevi kas notiktu saproti… Es gribu zināt par tevi, zināt visu. Par tevi. Nevis tikai par tēlu, kuru tu atveido…

Viņa sarauca pieri.

- Nevis mitago vēsturi…

Viņa vēl vairāk sarauca pieri. Vārds viņai kaut ko nozī­mēja, bet jēdziens neizteica neko.

Es mēģināju vēlreiz. Jau agrāk ir bijušas Gvivenetas, un varbūt turpmāk būs vēl citas Gvivenetas. Jauni tavi paveidi. Bet es gribu zināt tieši par šo. Un es pastiprināju savu domu ar ciešāku apskāvienu. Viņa pasmaidīja.

- Un tu? Arī es gribu zināt par tevi.

- Pēc tam, es teicu. Vispirms stāsti tu. Kādas ir tavas pirmās atmiņas? Pastāsti man par savu bērnību!

Kā jau paredzēju, viņas sejai pārskrēja ēna, atplaiksnījās īsa neapmierinātības izteiksme, kas liecināja, ka jautājums atdūries tukšumā. Un šo tukšumu es biju apjautis jau agrāk, taču viņa nekad to nebija atzinusi vārdos.

Viņa piecēlās sēdus, izlīdzināja kreklu, atmeta atpakaļ kuplos matus, tad paliecās uz priekšu un sāka raut laukā no zemes sausos zāles stiebrus, tīdama tos pēc kārtas sev ap pirkstu. Pirmās atmiņas… viņa novilka un paskatījās tālumā. Briedis!

Atcerējos jauniegūtās lappuses no tēva dienasgrāmatas, taču centos izspiest no domām šo viņa stāstu un koncentrēt uzmanību tikai uz Gvivenetas neskaidrajām atmiņām.

- Tas bija tik liels. Tik plata mugura, tik spēcīgs. Es biju piesieta pie viņa, roku locītavās man spiedās ādas mezgli, un saites stingri turēja mani pie brieža muguras. Es viņu saucu par Gvilu. Viņš mani sauca par Zīli. Es gulēju starp viņa lielajiem ragiem. Ļoti labi tos atceros. Tie bija kā koka zari, kas pacēlās virs manis un krakstēdami ķērās īstajos zaros, skrāpēdami mizu un lapas. Viņš skrēja. Es vēl aizvien jūtu viņa smaržu, jūtu sviedrus uz viņa platās muguras. Viņa āda bija cieta un asa. Manas kājas pret to bija pavisam saskrāpētas. Es biju vēl maza. Man šķiet, ka es raudāju un saucu Gvilam: "Neskrien tik ātri!" Bet viņš skrēja caur mežu, un es turējos pie viņa, un ādas siksnas griezās man rokās. Atceros suņu riešanu. Tie dzinās pa mežu briedim pakaļ. Kaut kur skanēja ari rags, mednieka rags. "Lēnāk!" es uzsaucu briedim, bet viņš tikai papurināja savu lielo galvu un lika man turēties ciešāk. "Mums jāskrien ilgi, mazā Zīlīt," viņš man teica, un mani smacēja viņa izgarojumi, viņa sviedri, un āda sūrstēja no bēršanās gar viņa ķermeni. Atceros, kā starp kokiem spīdēja saule. Tā žilbināja acis. Es centos saskatīt debesis, bet katru reizi, kad starp lapām parādījās saule, tā mani apžilbināja. Dzinējsuņi nāca arvien tuvāk. To bija ļoti daudz. Es redzēju, ka pa mežu skrien cil­vēki. Raga pūtiens bija skaļš un griezīgs. Es raudāju. Virs mums visu laiku turējās putni, un, kad es paskatījos uz augšu, debesis bija melnas no to spārniem. Pēkšņi briedis apstājās. Viņa elpa bija kā skaļš vējš. Viss viņa augums dre­bēja. Atceros, kā parāpos uz priekšu, turēdamās pie ādas siksnām, un ieraudzīju augsto klintsakmeni, kas aizšķēr­soja ceļu. Briedis pagriezās. Viņa ragi bija kā melni naži, un viņš nolieca galvu un dūra ar tiem suņus, kas drāzās viņam virsū. Viens no tiem bija kā melns dēmons. Tam bija plati atplesta rīkle un viscaur nosiekalots purns. Un milzīgi zobi. Tas metās man sejā, bet Gvils to notvēra uz viena raga žubura un purināja, līdz tas bija pagalam. Bet tad pēkšņi gaisā iesvilpās bulta. Mans nabaga Gvils! Viņš nokrita zemē, un suņi pārkoda viņam rīkli, un tomēr viņš atvairīja tos no manis. Bulta bija garāka par mani. "Tā slējās ārā no viņa ķermeņa, kas drudžaini cilājās, un es atceros, kā pastiepos, lai to saņemtu, un sataustīju uz tās asinis, bet nevarēju to izkustināt, tā bija tik cieta kā akmens un tik stingra kā daļa no paša brieža. Sveši vīri pārgrieza siksnas un vilka mani projām, bet es turējos pie Gvila, kamēr tas mira un suņi plo­sīja tā iekšas. Viņš vēl bija dzīvs, viņš paskatījās uz mani un kaut ko pačukstēja; tas izklausījās kā viegla vēsma mežā, un tad viņš iekrācās un bija pagalam… Gviveneta pagriezās pret mani. Pieskārās man. Pār vaigiem viņai ritēja asaras, kas saulē spoži mirdzēja. Viņš aizgāja, un aiziesi ari tu, aizies viss, viss, ko es mīlu… Es pieskāros viņas rokai un noskūpstīju viņas pirkstus.

- Es tevi pazaudēšu. Es tevi pazaudēšu, viņa skumji teica, un es nespēju atrast vārdus atbildei. Manās domās joprojām valdīja mežonīgā skrējiena tēli. Viss, ko es mīlu, tiek man nolaupīts.

Ilgu laiku mēs sēdējām klusēdami. Bērni kopā ar savu neciešami skaļo suni skrēja gar mežmalu atpakaļ, atkal ieraudzīja mūs un samulsuši, izbiedēti manījās pazust no skatiena. Gvivenetas pirksti bija viscaur apvīti ar zāļu stieb­riem, un viņa tajos iepina mazus, dzeltenus ziediņus, tad izlocīja plaukstu kā dīvainu, vadāmu lelli. Es pieskāros viņai pie pleca.

- Cik liela tu biji, kad tas notika? esjautāju.

Viņa paraustīja plecus. Pavisam maza. īsti neatceros, tas bija pirms vairākām vasarām.

Pirms vairākām vasarām. Es pasmaidīju, dzirdēdams šos vārdus un zinādams, ka pirms divām vasarām viņas vispār nav bijis pasaulē. Interesanti, kā noris šis atdzimšanas pro­cess, es prātoju, vērodams skaisto, cilvēcisko būtni ar siltu, stingru miesu un asinīm. Vai viņa radusies kritušu lapu kaudzē? Vai meža zvēri sanesuši vienuviet koku gabalus un žagarus, salikuši tos skeletā, un pēc tam tos pārklājušas krī­tošas rudens lapas, kas pārtapušas par meža būtnes miesu? Vai bija kāds brīdis, kad mežā no brikšņu apakšas piecēlās kaut kas līdzīgs cilvēciskai būtnei, un pēc tam to pilnvei­doja cilvēka gribas intensitāte, kas darbojās ārpus meža.

Bet varbūt viņa gluži vienkārši… piepeši radās. Vienu mirkli rēgs, nākamajā brīdī realitāte neskaidra sapņu vīzija, kas piepeši iegūst noteiktus apveidus un pārtop par īstenību.

Atcerējos izteikumus no tēva dienasgrāmatas: "Zarukronis izgaist, ir krietni caurspīdīgāks nekā pēdējoreiz, kad satiku viņu… Atradu beigtā mitago atliekas, ko apstrādājuši zvēri, bet trūdēšanas process ir ļoti savdabīgs… Redzēju spokainu, skrejošu apveidu pie stāvās nogāzes, pirmsmitago tas nebija varbūt nākamā stadija?"

Pasniedzos apskaut Gvivenetu, bet viņa palika manās rokās sastingusi un nekustīga; acīmredzot viņu bija satrau­kušas atmiņas un mana uzstājība, kad centos panākt, lai viņa runā par to, kas nepārprotami dara viņai sāpes.

Es esmu koks un klints, nevis miesa un asinis.

Vārdi, kurus viņa bija teikusi pirms vairākām dienām, piepeši uznira manā atmiņā, un es sajutu tirpas pārskrie­nam pāri visam augumam. Es esmu koks un klints. Tātad viņa zina. Viņa zina, ka nav īsts cilvēks. Un tomēr izturas tā, it kā būtu. Varbūt šie vārdi bija tikai valodas tēls, varbūt viņa runāja par savu meža dzīvi ar tādu pašu nozīmi, kā es būtu varējis sacīt: esmu pīšļi un zeme?

Vai viņa zina? Man ļoti gribējās viņai to pajautāt, gri­bējās redzēt, kas notiek viņas galvā, gribējās zināt, ko slēpj viņas mīlestība un atmiņas šajā klusajā klajumiņā.

No kā ir taisītas mazas meitenes? es pajautāju, un viņa spēji pagrieza galvu un sarauca pieri, tad pasmaidīja, mana jautājuma mulsināta, tomēr mazliet uzjautrināta, jo no mana smaida noprata, ka atbilde ir līdzīga mīklas atminējumam.

- No saldām zīlēm, saspiestām medus bitēm un zilo zvaniņu nektāra, viņa atbildēja.

Es pretīgumā saviebos. Cik briesmīgi!

- Bet no kā tad?

- No cukura, garšvielām un visa kā… Hm… Kā bija tālāk? No visa tā labākā.

Gviveneta sarauca pieri. Tev negaršo saldās zīles vai medusbites? Tās taču ir labas.

- Neticu. Pat rupjie ķelti neēstu bites.

- Un no kā ir taisīti mazi zēni? viņa aši pajautāja un iesmiedamās pati atbildēja: No govju mēsliem un jautā­jumiem.

- Patiesībā no sliekām un gliemežiem. Šķita, ka viņa ir apmierināta ar šo atbildi. Es vēl piemetināju: Un reizēm arī no nepieaugušu dzinējsuņu pakaļkājām.

- Mums arī ir tādi teicieni. Atceros, Magidions man stāstīja. Viņš man daudz ko iemācīja. Viņa pacēla roku par zīmi klusēt un brīdi domāja. Tad viņa teica: Astoņi saucieni kaujai. Deviņi saucieni veiksmei. Desmit saucienu mirušam dēlam. Vienpadsmit saucienu skumjām. Divpa­dsmit saucienu mijkrēslī jaunajam karalim. Kas es esmu?

- Dzeguze, es teicu, un Gviveneta skatījās manī pla­tām acīm.

- Tu zināji!

- Uzminēju, es pārsteigts sacīju.

- Tu zināji! Bet tā ir pirmā dzeguze. Viņa brīdi sparīgi domāja, tad turpināja:

- Viens balts, veiksme man. Divi balti, veiksme tev. Trīs balti, nāve. Četri balti un pakavs klāt būs mīlestība.

Un viņa smaidīdama skatījās uz mani.

- Zirga nagi, es teicu, un Gviveneta man spēcīgi iesita pa kāju. Tu zināji!

Es iesmējos. Es vienkārši minēju.

- Tas ir pirmais neparastais zirgs, ko tu redzi ziemas beigās, viņa paskaidroja.

- Ja tam ir četri balti nagi, tad izkal pakavu, un redzēsi savu iemīļoto jājam uz tā paša zirga mākoņos.

- Pastāsti man par ieleju. Un par balto akmeni.

Viņa platām acīm skatījās uz mani, tad savilka pieri. Pēkšņi viņa bija kļuvusi ļoti skumja. Tā ir vieta, kur guļ mans tēvs.

- Kur tas ir? es jautāju.

- Ļoti tālu no šejienes. Kādu dienu… Viņas skatiens aizklīda tālumā. Interesanti, kādas atmiņas viņa pārcilā šobrīd, es nodomāju. Kādas skumjas pagātnes ainas ir viņas acu priekšā?

- Kas būs kādu dienu?

Viņa klusi teica: Kādu dienu es gribētu aiziet uz turieni. Gribētu redzēt vietu, kur Magidions viņu apglabāja.

- Es gribētu iet kopā ar tevi, es teicu, un uz bridi viņas miklais skatiens sastapās ar manējo, un viņa pasmaidīja.

Nākamajā brīdī viņas seja atplauka. Caurums akmenī. Acs kaulā. Gredzens no ērkšķiem. Smēdes troksnis. Visas šīs lietas… Viņa apklusa un raudzījās manī.

- Atvaira mošķus? es minēju, un viņa man uzvēlās

virsū ar saucienu: Kā tu vari zināt?!

* * *

Pašā pievakarē mēs lēni aizstaigājām līdz mājai. Gvive­neta šķita mazliet nosalusi. Ja nemaldos, bija 27. augusts, un dienas reizēm atgādināja rudeni, reizēm vasaru. No rīta gaisā bija jaušams dzestrums, pirmais trīsošais jaunā gada­laika vēstnesis; dienā bija valdījusi krāšņa vasara, un šobrīd atkal virsroku ņēma rudens. Koku lapām pie pašām apma­lēm sāka parādīties pirmās pārmaiņas. Kaut kāda iemesla dēļ es jutos nomākts, lai gan mana roka skāva meitenes vidukli, vējš meta sejā viņas matu cirtas un viena mazā plauksta gulēja man uz krūtīm. Piepešo drūmību negaisināja pat tālumā dzirdamais motocikla troksnis.

- Kītons! Gviveneta priecīgi iesaucās un tālāk vilka mani skriešus, līdz nonācām līdz ozolu jaunaudzei. Izgājuši tai cauri, nokļuvām pie mūsu aizaugušajiem vārtiņiem. Pēc tam izbridām cauri biezajiem krūmiem, kas bija apsēduši žogu no ārpuses, pretī attīrītajam dārzam, kuru stipri aiz­ēnoja mājā iebrukušā ozola lielie, tumšie zari.

Kītons stāvēja pie pagalma durvīm un māja mums ar roku, pacēlis gaisā pudeli pašbrūvēta alus no Maklstonas lidlauka krājumiem. Man ir vēl kaut kas, viņš teica, kad Gviveneta pieskrēja viņam klāt un noskūpstīja uz vaiga. Sveiks, Stīven! Kāpēc tu esi tik drūms?

- Gadalaiku maiņa, es atbildēju. Kītons izskatījās možs un priecīgs, gaišie mati braucienā bija izjukuši un seja noputējusi, tīri palikuši tikai laukumi ap acīm, ko bija sargājušas motociklista brilles. Viņš oda pēc eļļas un maz­lietiņ pēc cūku aploka.

Viņa atvestais pārsteigums bija pamatīgs sivēna gabals. Tas izskatījās bāls un vārgs, salīdzinot ar pelēkajiem, stiegrainajiem meža sivēniem, ko Gvivenetas šķēps palai­kam ķēra ozolu biezoknī. Taču doma par sulīgāku cūkgaļu ar maigāku garšu nekā tā, ko biju radis baudīt pēdējā laikā, neapšaubāmi iepriecināja.

- Cepsim veselu uz restēm! paziņoja Kītons. Divi amerikāņi lidlaukā mani iemācīja, kā tas darāms. Arā.

Šovakar pat. Kad būsim nomazgājušies. Cepetis trijatā, ar alu, dziesmām un rotaļām. Pēkšņi viņa sejā pazibēja bažas. Vai es gadījumā netraucēju, veco zēn?

- Nepavisam… veco zēn, es atbildēju. Viņa runas veids man nereti likās samākslots un kaitinošs.

- Viņš ir pārēdies, sacīja Gviveneta un uzmeta man uzjautrinātu skatienu.

Ak, augstā dieva Cernuna vārdā, cik laimīgs es tagad esmu, ka Kītons tieši tobrīd nelūgts ielauzās starp mums un pavadīja turpmākās stundas mūsu mājā! Lai kā mani traucēja viņa klātbūtne tādā reizē, kad mēģināju tikt tuvāk Gvivenetai, es nekad neesmu veltījis Augstajai, Visuredzošajai Debesu būtnei tik daudz pateicības vārdus kā pēc šīs nakts. Kaut gan savā ziņā man gribējās, lai es būtu miris.

Ugunskurs dega. To Gviveneta bija iekūrusi, kamēr Kītons taisīja primitīvas cepamās restes. Gaļas gabalu viņš bija dabūjis kā atlīdzību par divu dienu darbu lauku saim­niecībā netālu no lidlauka; viņa lidmašīna pašlaik nebija braukšanas kārtībā, un papildu darbs viņam bija tikpat noderīgs kā saimniecībai viņa palīdzība. Labi apmaksāts darbs Koventrijā un Birmingemā bija aizvilinājis daudz laukstrādnieku projām no Anglijas vidienes apgabaliem.

Veselu dzīvnieku izcept iet daudz ilgāk, nekā bija iedo­mājies Kītons. Mežu un dārzu ietina tumsa, un mēs iede­dzām istabās gaismu, lai omulīga pusgaisma kristu arī uz to dārza daļu, kurā bijām apmetušies un sēdējām, vērodami čurkstošo gaļu un spožās ugunskura liesmas. Es cītigi mai­nīju skaņuplates, izspēlēdams visu deju mūzikas kolekciju, ko mani vecāki gadu gaitā bija sakrājuši. Vecā, apbružātā gramofona balss, atsperei iztekot, kļuva arvien vārgāka, un Kītona nočieptā alus iespaidā vienmuļās, vienmērīgi palēni­nātās balsis mums izklausījās neparasti jocīgas.

Pulksten desmitos mēs izvilkām no oglēm mundieri ceptos kartupeļus un apēdām tos kopā ar sviestu, mari­nētiem dārzeņiem un plānām apgrauzdētā cepeša ārējām šķēlēm. Kad izsalkums bija apmierināts, Gviveneta mums nodziedāja dziesmu savā valodā, un Kitons, mazliet ieklau­sījies, varēja to pavadīt uz savām mazajām mutes harmo­nikām. Kad es lūdzu, lai viņa pārtulko man tās vārdus, viņa tikai rotaļīgi iesita ar pirkstu man pa degunu un atteica: Iztēlojies pats!

- Tur bija par tevi un mani, es minēju. Mīlestība, kaislība, alkas, garš mūžs un bērni.

Gviveneta papurināja galvu un nolaizīja pirkstu, ko tikko bija pārvilkusi pāri mūsu pieticīgo sviesta krājumu atliekām.

- Par ko tad? es jautāju. Par laimi? Par draudzību?

- Nelabojamais romantiķis, nomurmināja Kitons, un viņam bija taisnība, jo Gvivenetas dziesma, izrādās, nemaz nebija par mīlestību, vismaz ne manā izpratnē. Kā praz­dama, viņa man to pārtulkoja.

- Es esmu agrās rīta stundas meita. Es esmu medniece, kas ausmas staros… kas ausmas staros… Un viņa izdarīja straujas roku kustības, kas atgādināja sviešanu.

- Met? minēja Kitons. Met tīklu?

- Kas ausmas staros met tīklu meža sloku klajumā. Es esmu vanags, kas vēro, kā slokas ceļas spārnos un sapinas tiklā. Es esmu zivs, kas… zivs, kas… Viņa izdarīja straujas, spēcīgas plecu un gurnu kustības no viena sāna uz otru.

- Grozās, es teicu.

- Spirinās, izlaboja Kitons.

Gviveneta turpināja: Es esmu zivs, kas spirinās ūdenī un peld pretī lielajai, pelēkajai klintij dziļuma vidū. Es esmu zvejnieka meita, kas sagūsta zivi. Es esmu ēna no lielā, baltā akmens, zem kura dus mans tēvs; ēna, kas reizē ar saules gaitu tiecas uz upi, kurā peld zivs, uz mežiem, kur sloku kla­jumi zied zilos ziedos. Es esmu lietus, kas liek zaķim bēgt, raida stirnu biezoknī, apdzēš uguni apaļās mājas vidū. Mani ienaidnieki ir pērkons un zvēri, kas klejo naktī, taču es nebaidos. Es esmu sava tēva un tēvatēva sirds. Spoža kā dzelzs, aša kā bulta, stipra kā ozols. Es esmu zeme.

Šos beidzamos vārdus "Spoža kā dzelzs, aša kā bulta, stipra kā ozols. Es esmu zeme" viņa atkārtoja dziedošā balsī, pieskaņodama jauno tekstu sākotnējai melodijai un ritmam. Pabeigusi viņa pasmaidīja un paklanījās, un Kītons skaļi aplaudēja, saukdams: Bravo!

Es brīdi apmulsis lūkojos Gvivenetā. Tātad tur nemaz nav par mani, noteicu, un Gvivenetā iesmējās. Tur nav ne par ko citu kā tikai par tevi, viņa teica. Tieši tāpēc es to dziedāju.

Es to biju domājis kā joku, taču viņa mani samulsināja. Es nesapratu. Toties sasodītais Kītons nez kāpēc saprata. Viņš man pamirkšķināja ar aci. Jums abiem vajadzētu apmest kādu līkumu un pārlūkot apkārtni. Es palikšu tepat. Ejiet! Un viņš pasmaidīja.

- Pie joda, kas te īsti notiek? es izmetu; tiesa, teicu to klusi un maigi. Bet, kad piecēlos, arī Gvivenetā piecēlās un, saraustījusi lejup koši sarkano jaku un nolaizījusi no pirkstiem sviesta un cūku tauku paliekas, pastiepa man savu lipīgo roku.

Aizgājuši līdz dārza malai, mēs atvašu biezokņa tumsā sākām dedzīgi skūpstīties. Mežā bija jaušama zaglīga kus­tība; varbūt ceptās gaļas smarža bija pievilinājusi lapsas vai vilkus. Kītona jocīgi sakumpušais stāvs tumši iezīmējās uz liesmu un zibošo dzirksteļu fona.

- Viņš tevi saprot labāk nekā es, sacīju Gvivenetai.

- Viņš redz mūs abus. Tu redzi tikai mani. Man viņš patīk. Ļoti sirsnīgs cilvēks. Bet viņš nav mans šķēps.

Kustība mežā kļuva arvien jaušamāka. Tas mulsināja pat Gvivenetu. Mums jāuzmanās no vilkiem un savvaļas suņiem, viņa teica. Gaļa…

- Vilki šai mežā nevar būt, es sacīju, to noteikti nav. Kuiļus gan esmu redzējis, un tu man stāstīji par lāci…

- Visi zvēri tik droši nenāk uz malu. Vilki ir bara dzīv­nieki. Bars varēja uzturēties meža dziļumā, pašā biezoknī. Viņi ir ilgi nākuši šurp. Varbūt.

Es pametu skatienu tumsā, un nakts šķita dvešam drau­dīgus čukstus; nodrebinājies pagriezos atpakaļ uz dārza pusi un pastiepu roku pēc Gvivenetas. Iesim atpakaļ, lai viņam nekļūst garlaicīgi.

Kamēr es teicu šos vārdus, redzēju, ka Kītona tumšais stāvs slienas kājās. Viņa balss bija paklusa, bet saspringta:

- Mums ir ciemiņi.

Caur kokiem, kas biezi kuploja ap dārza žogu, es redzēju pazibam lāpas gaismu. Rāmo nakti spalgi un pēkšņi pārtrauca svešinieku tuvošanās troksnis. Mēs ar Gvivenetu atgriezāmies pie ugunskura, virtuves mestās gaismas lokā. Mums aiz muguras, tuvu tai vietai, kur nupat bijām stāvējuši, parādījās citas lāpas. Plašā lokā tās ielenca dārzu un nāca arvien tuvāk, un mēs gaidījām, vai nesaklausīsim kādu skaņu, kas ļautu kaut ko spriest par šiem nācējiem.

Mums priekšā atskanēja neparastā jagutu melodija, ko spēlēja niedru stabules; tā man bija jau pazīstama. Mēs ar Gvivenetu pārmijām ašus, līksmus skatienus, un viņa teica:

- Jaguti! Atnākuši atkal!

- īstajā brīdī, lai palīdzētu mums tikt galā ar cepeti, es rāmi noteicu. Kītons aiz bailēm stāvēja kā sastindzis viņam acīmredzami nepatika šo dīvaino, cilvēkiem līdzīgo radī­jumu zaglīgā tuvošanās tumsā.

Gviveneta pagājās uz vārtiņu pusi nācējiem pretī un kaut ko iesaucās savā dīvainajā valodā. Sāku iet viņai nopa­kaļ, pacēlis no ugunskura degošu koku un turēdams to tāpat, kā viņi turēja savas lāpas. Tīkamā stabules meldija joprojām skanēja.

Kas tie tādi ir? jautāja Kītons. Un es atbildēju: Veci draugi, jauni draugi. Jaguti. No viņiem nav jābaidās…

Un tajā pašā brīdī aptvēru, ka stabules apklusušas un dažus soļus no manis apklususi arī Gviveneta. Viņa neiz­pratnē skatījās apkārt uz zibošajām ugunīm tumsā. Bridi vēlāk viņa atskatījās uz mani, un viņas seja bija bāla, acis plati ieplestas, mute mazliet pavērta; līksmo izteiksmi strauji bija nomainījušas šausmas. Viņa paspēra soli uz manu pusi, saukdama manu vārdu, un arī mani pārņēma viņas piepešā panika, un es izstiepu roku pēc viņas…

Atskanēja dīvains troksnis it kā vējš, it kā aizsmacis, vienmuļš svilpiens; tad sekoja dobjš būkšķis un Kītona apspiestais kliedziens. Paskatījos uz viņa pusi un redzēju, ka viņš strauji kāpjas atpakaļ, nedabiski izliecis muguru, ar rokām tverdams sev pie krūtīm, acis samiedzis kā asās sāpēs. Nākamajā mirklī viņš nokrita zemē, atmetis rokas sānis. No viņa krūtīm slējās trīs pēdas gara koka strēle. Gvina! es iekliedzos, atraudams skatienu no Kītona. Un tad viss mežs ap mums aizdegās spožās ugunīs stumbri, zari, lapas; dārzu no visām pusēm apņēma milzīga rūcošu liesmu siena. Cauri šai ugunij iznāca divi cilvēku stāvi, un uguns meta spožu atspīdumu uz viņu metāla bruņām un īsasmeņu ieročiem, ko viņi turēja rokās. Brīdi viņi vilcinājās, skatīdamies uz mums; vienam uz sejas bija zeltīta maska ar vanaga seju, acu vietā vīdēja spraugas un ausis slējās augšup kā īsi ragi. Otram galvā bija nespodra ādas ķivere ar platām vaigu siksnām. Vanags skaļi iesmējās.

-Ak Dievs, nē!… es iesaucos, bet Gviveneta man uzkliedza: Apbruņojies! un pati aizdrāzās man garām uz to pusi, kur pie mājas sienas bija atslieti viņas ieroči.

Es viņai sekoju un paķēru savu pašdarināto šķēpu un Magidiona dāvāto zobenu. Mēs pagriezāmies ar muguru pret māju un skatījāmies, kā no degošā meža cits aiz cita iznirst draudīgi stāvi, bruņotu vīru pulks, un tie izldīst pa visu dārzu.

Abi pirmie uzbrucēji metās mums virsū; viens Gvivenetai, otrs man. Mani bija izvēlējies vanags.

Viņš man uzbruka tik strauji, ka es tik tikko paguvu pacelt šķēpu un triekt to viņam pretī; gar acīm man nozibsnīja spožs metāls, tumši mati un sasvīdusi seja; ar mazo, apaļo vairogu viņš atvairīja manu cirtienu, tad spēcīgi iesita man pa galvu ar trulo zobena rokturi. Es nokritu uz ceļiem, mēģināju piecelties, bet saņēmu vēl vienu triecienu pa galvu ar vairogu, un sejā man iesitās cieta, sausa zeme. Kad atguvos, uzbrucējs jau bija sasējis man rokas aiz muguras, iegrūdis manu šķēpu man zem padusēm un sasaistījis mani kā kaujamu tītaru.

Bridi noskatījos, kā cīnās Gviveneta: viņa to darīja ar pārsteidzošu niknumu. Redzēju, kā viņa ietriec savu dunci uzbrucējam plecā; tad no dārza malas piesteidzās vēl viens vanags, un viņa apsviedās tam pretī, nozibēja uguns atspī­dums metālā, un vīrieša roka šķita aizlidojam uz malkas nojumes pusi. Pieskrēja trešais, pēc tam ceturtais. Gvivenetas kaujas saucienā skanēja niknums un sašutums. Viņa kustējās tik ātri, ka žilba acis, viņai sekojot. Protams, uzbru­cēju bija pārāk daudz. Piepeši redzēju, kā viņai sakrīt virsū, izrauj ieročus un uzmet viņu gaisā. Kritienā viņu noķēra abi vanagi un, par spīti enerģiskajai pretestībai, sagūstīja un sasēja tādā pašā veidā kā mani.

Pieci tumši, gara auguma karotāji bija palikuši stāvam dārza malā; pietupušies viņi vēroja cīniņa beigas.

Mans vanags izstiepa roku, ieķērās man matos un uzrāva mani kājās, tad pussagumušu aizvilka pāri dārzam uz ugunskura pusi. Viņš mani nometa zemē netālu no Gvivenetas. Viņa pacēla pret mani asinīm notriepto seju, kurai pāri krita sajauktu matu šķipsnas. Viņas lūpas bija mitras, un es redzēju viņai acīs asaras, spožas pērles ugunskura gaismā. Stīven, viņa izgrūda, un es jutu, ka viņas lūpas ir uzpampušas un sāpīgas. Stīven…

Tā nevar būt īstenība, es nočukstēju un jutu arī savās acīs sakāpjam asaras. Man reiba galva, viss notieko­šais likās nereāls. Ķermenis pārdzīvojumā un dusmās bija kļuvis pavisam nejūtīgs. Degošais mežs sprakstēja un rūca gandrīz apdullinošā skaļumā.

Cauri uguns joslai joprojām nāca sveši vīri, un daži veda sev līdzi lielus zirgus tumšām krēpēm, kuri nepatikā zviedza un cēlās uz pakaļkājām. Cauri uguns sprakstiem spalgi skanēja pavēloši izsaucieni. Svešie ņēma degošas pagales no mūsu nelielā ugunskura un pavisam tuvu pie mājas sāka sliet kaut ko līdzīgu smēdei. Citi lauza dēļus no vistu būriem un nojumes, gatavodami malku. Šīs neilgās, juceklīgās rosīšanās laikā pieci svešie stāvi pie degošās jos­las malas nekustīgi tupēja un vēroja notiekošo. Pēc tam viņi piecēlās kājās un tuvojās mums. Vecākais, acīmredzot vado­nis, pagāja garām mūsu ugunskuram, pie kura jau tupēja vairāki vanagi, gaidīdami, kad tiks sadalīts gatavais cūkas cepetis. Pienācējs noliecās un ar platu nazi nogrieza pama­tīgu gaļas gabalu, iebāza to mutē un noslaucīja taukainos pirkstus biezajā apmetnī. Tad viņš pagājās uz Gvivenetas pusi un nokratīja savu apmetni, atsegdams kailu ķermeņa augšdaļu ar masīvam krūtīm, muskuļotām rokām un lielu, nokārušos vēderu. Tas bija spēcīgs vīrietis, kuram tuvojās vēlīna pusmūža sabrukums. Ievēroju, ka viņa miesa viscaur klāta švīkām un rētām. Kaklā viņam bija pakārta kaula sta­bule, un viņš, zobodams mūs, iepūta tajā. Nometies zemē Gvivenetai blakus, viņš pastiepa roku un pacēla augšup viņas zodu. Tad viņš atbīdīja matus no meitenes sejas un rupji pagrieza viņas galvu uz savu pusi, lai ieskatītos viņai acīs; mute virs iesirmās bārdas bija savillcusies ņirdzīgā smīnā. Gviveneta spļāva, un viņš sāka smieties, un šie smiekli…

Satriekts es ieskatījos ciešāk. Sēdēju, sāpēs nespēdams pakustēties, un ugunskura gaismā raudzījos uz šo raupjo, vecīgo karotāju.

- Beidzot esmu tevi atradis, viņš teica, un šī balss trāpīja mani kā skaudrs cirtiens.

- Viņa ir mana! es iekliedzos caur piepešām asarām.

Un Kristiāns paskatījās uz mani un lēni piecēlās kājās.

Tā viņš tur stāvēja, izslējies visā augumā, vecs vīrs,

kauju un savvaļas dzīves nodeldēts un nobružāts. Viņa bikses oda pēc urīna. Zobens pie platās ādas jostas karājās draudīgi tuvu manai sejai. Viņš aiz matiem parāva manu galvu augšup, ar otru roku glaudīdams savu pinkaino, iesirmo bārdu.

- Ilgi neesam tikušies, brāli, viņš teica aizsmakušā, dzīvnieka rūcienam līdzīgā čukstā. Ko man īsti ar tevi darīt?

Viņam aiz muguras cūkas sāns jau bija pazudis karotāju mutēs, un svešinieki enerģiski čāpstināja lūpas un palai­kam spļāva ugunskurā, klusi sarunādamies savā starpā. No mājas puses skanēja āmura klaudzieni pret metālu. Tika rosīgi labots bruņojums un seglu piederumi lielajiem zir­giem, kuri bija piesieti man gandrīz blakus.

Viņa ir mana, es klusi teicu, caur asarām skatīda­mies uz viņu. Liec mūs mierā, Kris!

Viņš kādu bridi turpināja skatīties manī, un klusums kļuva biedējošs. Tad viņš strauji noliecās un, uzrāvis mani kājās, atmuguriski grūda, līdz es atsitos pret nojumes cieto sienu. To darīdams, viņš niknumā rēca, un viņa smirdošā elpa mani gandrīz smacēja nost. Viņa seja atradās pavisam tuvu manējai; tā bija drīzāk dzīvnieka nekā cilvēka seja, un tomēr es tajā pamazām sāku samanīt sava brāļa acis, degunu, lūpas kaut ko no tā jaunā, glītā cilvēka, kurš tikai pirms gada bija aizgājis no mājām.

Viņš kaut ko skarbi uzsauca, un viens no vecākajiem karotājiem pasvieda viņam virvi ar cilpu galā. Virve bija rupja un asa, un viņš pārmeta cilpu man pāri galvai un cieši savilka to man ap kaklu, tad pārsvieda virves brīvo galu pāri nojumei. Nākamajā brīdī es jutu virvi nostiepjamies, un cilpa parāva mani augšup, tā ka es balstījos tikai uz pirkstgaliem. Paelpot es varēju, taču ķermenis bija pilnīgi saspringts. Sāku elsdams tvert gaisu, un Kristiāns pasmai­dīja, tad uzspieda man uz deguna un mutes savu smirdošo roku.

Viņa pirksti slīdēja man pār seju. Tas bija gandrīz jutek­lisks pieskāriens. Kad sāku cīnīties pēc elpas, viņš atbrīvoja manu muti, un es pateicīgi ievilku plaušās gaisu. Visu šo laiku viņš mani vēroja ar dīvainu ziņkāri, itin kā meklēdams kādas atmiņas par draudzību mūsu starpā. Viņa pirksti gluži kā sievietes pieskārienā slīdēja man pār pieri, vai­giem, zodu, virves mezglu un saskrāpēto kakla ādu zem tā. Šādi viņš uzgāja ozollapas amuletu, kas karājās man kaklā, un, to ieraudzījis, sarauca pieri. Nolicis sudraba lapu sev uz plaukstas, viņš to ilgi pētīja. Neskatīdamies uz mani, viņš noprasīja: Kur tu to dabūji? Balsī skanēja manāms izbrīns.

- Atradu.

Brīdi viņš ldusēja, tad pārrāva ādas saiti ap manu kaklu un piespieda ozola lapu sev pie lūpām. Bez tās es būtu miris. Kad to pazaudēju, domāju, ka mans liktenis ir izlemts. Tagad esmu dabūjis to atpakaļ. Tagad esmu visu dabūjis atpakaļ…

Tad viņš atkal paskatījās uz mani un pētoši ielūkojās man acīs.

- Daudz gadu pagājis… viņš nočukstēja.

- Kas ar tevi noticis? es izdvesu. Virve mokoši grie­zās man kaklā. Viņš vēroja manas ciešanas, manu lūpu nevarīgās kustības bez jebkādas līdzcietības zalgojošajās, tumšajās acīs.

- Pārāk daudz kas, viņš atbildēja. Esmu meklējis pārāk ilgi. Bet beidzot esmu viņu atradis. Pārāk ilgi esmu skrējis… Viņa skatiens novērsās no manis un kļuva gan­drīz skumjš. Varbūt šis skrējiens nekad nebeigsies. Viņš joprojām mani vajā.

-Kas?

Kristiāns atkal paskatījās uz mani.

- Briesmonis. Urskumugs. Vecais. Kaut viņš nolādēts! Kaut nolādēta viņa dvēsele viņš man seko pa pēdām kā dzinējsuns. Viņš vienmēr ir tur, vienmēr ir mežā, vienmēr turpat aiz nocietinājuma sienas. Vienmēr, vienmēr šis bries­monis. Es esmu noguris, brāli. Patiešām. Beidzot… un viņš uzmeta skatienu sakņupušajam meitenes stāvam, beidzot man ir tas, ko es meklēju. Gviveneta, mana Gviveneta. Ja es miršu, mēs mirsim kopā. Man vairs nerūp, vai viņa mīl mani vai ne. Viņa būs mana, es viņu izmantošu. Viņa darīs manu nāvi patīkamu. Viņa mani iedvesmos pēdējiem pūli­ņiem nogalināt briesmoni.

Es nevaru viņu tev atdot, es bezcerīgi sacīju, un Kristiāns sarauca pieri, tad pasmaidīja. Neko neteicis, viņš devās projām no manis uz ugunskura pusi. Viņš gāja lēni, itin kā domīgi. Brīdi apstājies, viņš raudzījās uz māju. Viens no viņa vīriem, noskrandis karotājs gariem matiem, piegāja nekustīgi gulošajam Harijam Kītonam, apvēla viņu uz muguras, ar nazi pārgrieza viņa kreklu un pacēla asmeni pret Kītona krūtīm. Tad viņš kaut ko sacīja svešā valodā. Kristiāns paskatījās uz mani, atbildēja vīrietim, un tas pikti piecēlās un aizgāja atpakaļ pie ugunskura.

Kristiāns paskaidroja: Fenlanders ir dusmīgs. Vīri grib apēst gulošā aknas. Viņi ir izsalkuši. Cūka bija maza. Viņš pasmaidīja. Es neļāvu. Lai saudzētu tavas jūtas.

Tad viņš aizsoļoja līdz mājai un pazuda tās iekšienē. Diezgan ilgi viņš nerādījās. Gviveneta tikai vienreiz pacēla galvu augšup, un viņas seja bija slapja no asarām. Viņa lūkojās uz mani, un viņas lūpas kustējās, taču es nespēju uztvert nevienu skaņu un nesapratu, ko viņa mēģina pateikt. Es tevi mīlu, Gvina! uzsaucu viņai. Gan mēs kaut kā izkulsimies! Nebēdā!

Taču mani vārdi neatstāja uz viņu nekādu iespaidu, un sasistā seja atkal nolaidās lejup; sasieta un apsargāta, viņa palika tupam pie ugunskura agrākajā pozā.

Visapkārt man dārzā valdīja juceklīga rosība. Viens no zirgiem bija sācis trakot, tas cēlās pakaļkājās un spārdīja savus valgus. Vīri staigāja uz priekšu un atpakaļ, daži raka bedri, citi tupēja pie uguns un smiedamies skaļi sarunājās. Degošais mežs baismi gailēja nakts tumsā.

Kad Kristiāns atkal iznāca no mājas, viņš bija noskuvis pinkaino, iepelēko bārdu, atsukājis atpakaļ garos, taukainos matus un sapinis tos bizitē. Viņa seja bija plata un spē­cīga, kaut arī vaigi kļuvuši mazliet ļengani. Viņš izskatījās satriecoši līdzīgs mūsu tēvam, kādu es to atcerējos no tiem laikiem, kad vēl nebiju aizbraucis uz Franciju. Bet Kristiāns bija masīvāks, sīkstāks. Vienā rokā viņš turēja savu zobenu un siksnu, otrā vīna pudeli ar prasmīgi nolauztu kaklu. Vai tajā bija vīns?

Viņš pienāca man klāt un padzērās no pudeles, tīksmīgi aplaizīdams lūpas. Es jau domāju, ka tu neatradīsi vecos krājumus, viņš teica. Četrdesmit pudeles visla­bākā bordo vīna. Nevaru iedomāties vēl labāku garšu. Vai gribi? Viņš pavēcināja ar pudeli uz manu pusi. Vīna malks pirms nāves. Tosts brālībai un pagātnei. Cīņai, kas veikta un zaudēta. Sadzer ar mani, Stīv!

Es papurināju galvu. Kristiāns brīdi izskatījās vīlies, tad atmeta galvu atpakaļ un sāka liet sarkano vīnu sev mutē; viņš mitējās tikai tad, kad aizrijās un sāka klepot, un kle­podams smējās. Pēc tam viņš padeva pudeli visdraudīgākā izskata kaujas biedram Fenlanderam, tam pašam, kurš gribēja uzšķērst Harija Kītona līķi, un Fenlanders, izdzēris atlikušo vīnu, aizsvieda pudeli mežā. Pārējie slepenie vīna krājumi, kurus es nebiju pratis atrast, tika iznesti no mājas uz ātru roku sagādātos maisos un sadalīti starp pārējiem vanagiem nešanai.

Meža uguns pierima un sāka izdzist. Lai kāds būtu šīs degšanas cēlonis, burvestība vai realitāte, tas zaudēja spēku, un gaisā bija jūtama spēcīga pelnu smaka. Tad pēk­šņi dārza malā parādījās divi savādi stāvi, kas sāka skriet apkārt gar gruzdošās joslas malu. Tie bija gandrīz kaili, to ķermeņus klāja balta krīta kārta, vienīgi sejas bija melnas. Tiem bija gari mati, ko saturēja ap galvu apņemta ādas lente. Tie turēja rokā garas kaula nūjiņas un māja ar tām uz meža pusi, un visur, kur tie paskrēja garām, liesmas iedegās atkal un uguns rūkdama pieņēmās.

Beidzot Kristiāns atgriezās pie manis, un es aptvēru, ka šī vilcināšanās, šis savādais starpbrīdis ir tāpēc, ka viņš nezina, ko iesākt ar mani. Izvilcis nazi, viņš to sparīgi iedūra nojumes sienā man blakus un, saņēmis zodu delnās, atbalstījās uz spala, bet neskatījās uz mani viņa skatiens bija pievērsts darvotajiem dēļiem. Viņš izskatījās noguris, iztukšots. To pauda viss viņa izskats, viņa elpa, tumšie loki ap acīm.

- Tu esi novecojis, es teicu, un tā bija acīm redzama patiesība.

- Ak tā? Viņš gurdi pasmaidīja, tad sāka lēni runāt. -Jā. Droši vien esmu. Man pagājuši daudzi gadi. Es iegāju dziļi vidienē, bēgdams no briesmoņa. Bet briesmonis bija piederīgs dziļmežam, un es nespēju skriet ātrāk par viņu. Tā ir dīvaina pasaule, Stīven. Dīvaina un briesmīga pasaule, tur aiz stāvās nogāzes izcirtuma. Vecais zināja tik daudz un tomēr tik maz. Viņš zināja par dziļmežu, bija redzējis, dzirdējis vai iztēlojies dziļmežu, bet viņa vienīgais ceļš uz turieni… Tad Kristiāns apklusa un savādi paskatījās manī. Vēlreiz pasmaidījis, viņš izslējās taisni. Pieskāries man pie vaiga, viņš papurināja galvu. Ko gan, meža nimfas Handriamas vārdā, es lai ar tevi daru?

- Kas liedz tev atstāt mani un Gvivenetu tepat un ļaut mums laimīgi dzīvot, cik ilgi lemts? Dari to, kas tev jādara, ej atpakaļ vai arī pamet mežu un dodies kaut kur projām. Nāc atpakaļ pie mums, Kristiāni

Viņš atkal atbalstījās uz sava naža tik tuvu man blakus, ka es bez pūlēm būtu varējis ar lūpām aizskart viņa seju, taču viņš neskatījās uz mani. To es vairs nevaru, viņš teica. Kādu laiku, kamēr vēl biju ceļā uz vidieni, jā, būtu varējis atgriezties. Bet es gribēju viņu. Zināju, ka viņa ir kaut kur tur, kaut kur dziļumā. Vadījos no stāstiem par viņu, kāpu kalnos un devos ielejās, kur varēju dzirdēt stāstus par viņu. Vienmēr likās, ka esmu nokavējis dažas dienas. Briesmonis dzinās man pakaļ. Divas reizes es ar to cīnījos, bet cīņai nebija iznākuma. Es esmu stāvējis, brāli, uz kalna, uz visaugstākā kalna, kur bija uzbūvēts akmens templis, un skatījies dziļmežā, vietā, kur būšu drošībā. Un tagad, kad esmu atradis savu Gvivenetu, es došos uz turieni. Kad būšu ticis tur, es varēšu dzīvot līdz galam, domāt par mīlestību, jo tur būšu drošībā. Drošībā no briesmoņa. No vecā.

- Dodies turp viens, Kris, es teicu. Gviveneta mīl mani, un tur tu neko nevari mainīt.

- Neko? viņš atkārtoja un gurdi pasmaidīja. Laiks var mainīt visu. Kad cita nebūs, ko mīlēt, gan viņa iemīlēs mani…

- Paskaties uz viņu, Kris, es dusmīgi teicu. Sagūs­tīta ar varu! Nelaimīga! Tev viņa nerūp ne tik, cik šie tavi vanagi!

- Man rūp, lai viņa būtu mana, Kristiāns klusi un draudīgi teica. Esmu dzinies pakaļ pārāk tālu un pārāk ilgi, lai domātu par mīlestības smalkumiem. Likšu viņai mīlēt mani, pirms mirstu; baudīšu viņas mīlu, līdz…

- Viņa nav tava, Kris. Viņa ir mans mitago!

Kristiānu sagrāba mežonīgs niknums, un viņa dūre

ietriecās man sejā ar tādu spēku, ka izsita no vietas divus zobus. Mute man pieplūda ar asinīm, un cauri sāpēm es dzirdēju viņu sakām: -Tavs mitago ir miris! Šis ir manējais! Tavu es nogalināju jau pirms daudziem gadiem! Viņa ir mana! Ja tā nebūtu, es viņu neņemtu sev!

Es izspļāvu asinis no mutes. Varbūt viņa nepieder nevienam no mums. Viņai ir pašai sava dzīve, Kris.

Viņš papurināja galvu. Es pieprasu viņu sev. Vairāk šeit nekas nav piebilstams. Kad es sāku runāt, viņš pacēla roku un rupji saknieba manas lūpas kopā, lai apklusinātu mani. Šķēpa kāts man zem padusēm tik sāpīgi spieda, ka likās: teju teju pārlūzis kauli. Cilpa iegriezās dziļāk man miesā.

- Vai atstāt tevi dzīvu? viņš gandrīz vai domīgi teica. Es izdvesu dažas rīkles skaņas, un viņš saknieba manas lūpas vēl ciešāk. Izrāvis nazi no dēļa, viņš pacēla to virs manis, ar tā aso, auksto galu aizskardams man degunu, tad nolaida roku lejā un viegli iesita ar to man pa pavēderi. Es varētu atstāt tev dzīvību… Ā, bet cena, un viņš vēlreiz atkārtoja to pašu sitienu,cena būs ļoti augsta. Es nevaru ļaut tev dzīvot… kā vīrietim… jo tu esi iepazinis sievieti, kuru es saucu par savējo…

Viņa vārdi mani šausmās sastindzināja. Asinis saskrēja man galvā ar tādu sparu, ka es tik tikko spēju viņu saskatīt.

Viņš atlaida vaļā manas lūpas, bet atstāja plaukstu virs mutes. Bailēs un šausmās es biju sācis raudāt, un mans ķermenis raustījās elsās, kas nāca no pašiem dziļumiem. Kristiāns pievirzījās man pavisam tuvu, un viņa acis bija šauri samiegtas, bet neapmierinātas un nelaimīgas.

- Ak Stīv… viņš noteica un vēlreiz to skumīgi atkār­toja. Varēja būt… Kā varēja būt? Labi? Nē, labi diez vai varēja būt. Bet man būtu gribējies pēdējo piecpadsmit gadu laikā būt kopā ar tevi. Bija reizes, kad ilgojos pēc tavas sabiedrības, gribēju parunāt ar tevi vai vienkārši būt… Viņš pasmaidīja un ar rādītājpirkstu notrausa asaras no maniem vaigiem. Vienkārši būt normālam cilvēkam nor­mālā sabiedrībā.

- Tas vēl ir iespējams, es nočukstēju, bet viņš papuri­nāja galvu un joprojām izskatījās skumjš.

- Diemžēl vairs ne. Un pēc domīgas pauzes piebilda: Un to es nožēloju.

Pirms kāds no mums paspēja vēl kaut ko sacīt, aiz degošās koku joslas atskanēja šaušalīgs rēciens. Kristiāns aizgriezās no manis un paskatījās uz meža pusi. Viņš izska­tījās pārbiedēts, satriekts un negants. Taču ne tik tuvu… viņš nevar būt tik tuvu…

Skaņa atgādināja meža zvēra rēcienu. Attālums un karo­tāju trokšņošana visapkārt nebija ļāvusi man pazīt kuilim līdzīgā radījuma Urskumuga balsi. Otrais rēciens jau izklau­sījās pazīstamāks, un tam sekoja tālīns, vaidam līdzīgs sēciens un lūstošu zaru troksnis, kādam laužoties caur brikšņiem. Dārzā sanākušie vanagi, karotāji, vīri no neno­sakāmiem kultūras slāņiem, sāka aši rosīties, vākt kopā mantas, seglot savus piecus zirgus un, cits citu izrīkodami, posās promiešanai.

Kristiāns pamāja diviem saviem vanagiem, un tie izvilka Gvivenetai no plecu apakšas šķēpa kātu, uzmeta viņu uz zirga platās muguras un cieši piesēja, apmezdami siksnas zirgam ap vēderu.

- Stīven! viņa iekliedzās, cenzdamās paskatīties uz mani.

- Gviveneta! Ak Dievs, nē!

- Ātrāk! uzkliedza Kristiāns un atkārtoja pavēli svešā valodā. Urskumuga rēcieni nāca arvien tuvāk. Es centos tikt vaļā no virves, bet tā bija pārāk stingra un izturīga.

Algotņu bars ātri devās uz meža pusi, uz dārza dienvidu galu, kur divi no viņiem sacirta žogu, lai tiktu ārā; pēc tam visi metās caur degošās jaunaudzes liesmām.

Drīz lielākā daļa bija projām, palikuši tikai Kristiāns, Fenlanders un viens no dīvainajiem, balti krāsotajiem neolīta pārstāvjiem. Šis senlaiku karotājs turēja zirgu, uz kura bija piesieta Gviveneta. Fenlanders aizgāja aiz nojumes, un es jutu, ka viņš savelk man ap kaklu apmesto virvi.

Kristiāns pagāja tuvu man garām un atkal papurināja galvu. Uguns spoži dega mums apkārt, un briesmoņa tuvošanās troksnis kļuva arvien skaļāks. Manas acis pie­plūda asarām, un Kristiāna apveidi uz liesmu fona izplūda neskaidrā plankumā.

Neteicis ne vārda, viņš izstiepa rokas pret manu seju un pieliecās man klāt, tad piespieda lūpas manējām un vairā­kas sekundes neatrāvās.

- Man tevis pietrūka, viņš klusi teica. Un pietrūks ari turpmāk.

Pēc tam, atkāpies no manis, viņš pameta skatienu uz Fenlanderu un nevērīgi, neizteiksmīgi noteica: Pakar viņu!

Pagriezis muguru, viņš uzsauca komandu vīram ar zirgu, un tas sāka vest dzīvnieku uz degošā meža pusi.

- Kris! es ieldiedzos, bet viņš nelikās ne zinis.

Nākamajā mirklī jutu, ka atraujos no zemes, un cilpa

dziļi un žņaudzoši iegriezās man miesā. Tomēr apziņa nezuda, un, kaut gan kājas man karājās virs zemes, es vēl spēju elpot. Redze aizmiglojas. Pēdējais, ko redzēju no Gvivenetas, bija viņas garie, skaistie mati, kas karājās pāri zirga sānam. Tie ieķērās salauztajā žogā, un man šķita, ka tur, kokā ieķērusies, paliek ruda šķipsna.

Tad viss sāka satumst. Dzirdēju jūras troksni, viļņiem sitoties pret klintīm, apdullinošu laupītāj putna vai līdzīga radījuma ķērcienu. Spožā uguns kļuva par spožu laukumu. Manas lūpas kustējās, bet es nevarēju izdvest ne skaņu…

Tad starp spožajiem kokiem un manu nevarīgo ķermeni parādījās kaut kas tumšs. Es samiedzu acis un izmisīgi pūlē­jos kliegt. Uz brīdi mana redze noskaidrojās, un es aptvēru, ka skatos uz Urskumuga kājām un ķermeņa lejasdaļu.

Dzīvnieka izdalījumu smaka neciešami sitās nāsīs. Radī­jums noliecās pie manis, un cauri miglai es redzēju stingos, nejaukos cilvēka kuiļa vaibstus, kas bija nokrāsoti balti, un ap galvu apspraudītos vilkābeļu zarus un lapas. Mute dīvaini atvērās un aizvērās, itin kā viņš runātu. Dzirdēju vienīgi šņācošu skaņu. Redzēju vienīgi ieslīpās, caururbjo­šās acis, mana tēva acis, un vaibsti ap tām savilkās ķēmīgā smīnā, kā triumfējot par to, ka beidzot notverts viens no bēgošajiem dēliem.

Nagota ķetna sakļāvās ap manu vidukli, cieši to saspie­žot, un virzīja mani tuvāk spīdīgajiem žokļiem. Dzirdēju smieklus man šķita, cilvēka smieklus… Kaut kas mani neganti sakratīja, gluži kā suns krata savu laupījumu… Un tad beidzot mani pieveica nemaņa, un šausmu brīdis pār­tapa sapņu neziņā.

Kaut kas dūca un sanēja kā lapseņu spiets, tad palēnām pieklusa. Es gulēju vaļējām acīm. Plankumi un ēnas ņirbēja un kustējās, līdz izveidoja neskaidru nakts ainu zvaig­znes, mākoņi un cilvēka seja.

Mans ķermenis bija viscaur nejūtīgs, vienīgi kalds smeldza un sāpēja, it kā tajā būtu sadurtas neskaitāmas adatas. Ap kaldu joprojām atradās cilpa, bet tās gals nogriezts gulēja blakus uz aukstās zemes.

Es lēni uzslējos sēdus. Ugunskurs joprojām spoži dega. Gaisā jautās spēcīga pelnu, asiņu un dzīvnieku smaka. Pagriezu galvu un ieraudzīju Hariju Kītonu.

Mēģināju runāt, bet neizdevās, nespēju izdvest ne skaņu. No acīm man sāka plūst asaras, un Kītons pastie­pies noglauda manu roku. Viņš bija apgūlies uz sāniem un atbalstījies uz elkoņa. Salauztās bultas gals draudīgi slējās viņam no krūtīm, celdamies un krizdams līdz ar katru smago elpas vilcienu.

- Tie viņu aizveda, viņš teica, kratīdams galvu, juz­dams līdzi manām bēdām. Kā spēdams, pamāju ar galvu. Kītons piebilda: Es neko nevarēju izdarīt.

Pastiepu roku pēc nogrieztā virves gala un izgrūdu neskaidru skaņu, taujādams, kas noticis.

- Tas briesmonis, Kītons teica, tas kuilim līdzīgais radījums. Tas tevi pacēla. Purināja tevi. Ak Dievs, kāds bie­dēklis! Laikam noturēja tevi par beigtu. Pamatīgi apošņāja un atkal palaida vaļā. Es pārcirtu virvi ar tavu zobenu. Domāju jau, ka būs par vēlu.

Mēģināju pateikties, bet joprojām nespēju runāt.

- Bet šo viņi atstāja, Kītons teica un pacēla sudrabaino ozola lapu. Acīmredzot Kristiānam tā izkritusi. Pastiepu roku un sakļāvu pirkstus ap auksto metālu.

Gulējām tumšajā dārzā, vērodami, kā no apsvilušajiem kokiem debesīs ceļas spoži dzirksteļu kūļi. Kītona seja uguns gaismā izskatījās spokaini bāla. Kaut kā abi bijām palikuši dzīvi, un uz rītausmas pusi palīdzējām viens otram tikt līdz mājai, kur atkal saļimām divi izmisuši un ievai­noti, drudžaini dreboši radījumi.

Vismaz stundu no vietas es nerimtīgi raudāju par Gvivenetu, raudāju par to, ka esmu zaudējis visu, ko mīlēju, un tās bija arī dusmu asaras. Kītons klusēja, cieši sakodis zobus, un ar labo roku spieda bultas ievainojumu, it kā gribēdams apturēt asiņošanu.

Divi karotāji bezcerīgā izmisumā.

Tomēr mēs pārcietām šo dienu, un, kad jutos pietiekami spēcīgs, aizgāju līdz muižas ēkai, lai izsauktu palīdzību ievainotajam lidotājam.