Mitago mežs

I DAĻA MITAGO MEŽS

1

1944. gada maijā es saņēmu iesaukšanas pavēsti un negribīgi devos karā; pēc apmācību perioda Ezeru rajonā kopā ar 7. kājnieku pulku tiku nosūtīts uz Franciju.

Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas jutos tik aizvai­nots par sava tēva acīmredzamo vienaldzību pret manu drošību, ka pēc viņa aizmigšanas piezagos pie rakstām­galda un izplēsu lapu no viņa piezīmju klades dienas­grāmatas, kas glabāja ziņas par tēva kluso, apsēstības pilno darbu. Šī fragmenta sākumā bija uzrakstīts datums "34. augusts", un es to pārlasīju daudz reižu, satriekts par to, ka tas tik nesaprotams, tomēr apmierināts par to, ka man izdevies nozagt kaut vai niecīgu daļiņu no viņa dzīves, kas man palīdzēs pārciest šo grūto, vientulības pilno laiku.

Ieraksts sākās ar rūgtiem izteikumiem par viņa dzīves neērtībām par saimniekošanu Ozolmājā, mūsu ģimenes ligzdā, par abu dēlu mūžīgajām prasībām un par sarežģīta­jām attiecībām ar sievu Dženiferu. (Tajā laikā, cik atceros, mana māte jau bija bezcerīgi slima.) Tas beidzās ar rind­kopu, kas bija visai iespaidīga sava nesaprotamā, nesaka­rīgā satura dēļ:

"Vēstule no Votkinsa viņš man piekrīt, ka noteiktos gada laikos aura ap mežu var izplesties līdz pat mājai. Jāpēta šajā virzienā. Viņam ļoti rūp zināt, kāds ir ozolu vir­puļa spēks, kuru esmu mērījis. Ko lai viņam stāstu? Taču ne jau par pirmo mitago. Esmu arī pamanījis, ka pirmsmitago zonas bagātināšanās notiek neatlaidīgāk, bet līdz ar to es nepārprotami zaudēju laika izjūtu."

Es glabāju šo papīra gabalu kā dārgumu vairāku iemeslu pēc, bet it īpaši tāpēc, ka tas iemiesoja daļiņu no mana tēva kaismīgās aizrautības, un tomēr tas neļāva sev pie­kļūt, neļāva saprast un tuvoties, tāpat kā tēvs nebija ļāvis sev piekļūt, kamēr dzīvojām mājās. Tajā bija viss, ko viņš mīlēja, un viss, ko es ienīdu.

1945. gada sākumā es tiku ievainots un, karam beidzo­ties, paliku Francijā; mani aizsūtīja veseļoties uz dienvi­diem, uz mazu ciematiņu netālu no Marseļas, kur apmetos dzīvot pie tēva jaunības draugiem. Tur bija karsts un sauss, ciemata dzīve ritēja ļoti klusi un ļoti gausi. Es pavadīju laiku, sēdēdams skvērā, un drīz kļuvu par daļu no ciemata mazās sabiedrības.

Visu garo 1946. gadu es ik mēnesi saņēmu vēstules no sava brāļa Kristiāna, kurš bija atgriezies Ozolmājā. Tās bija valodīgas un sniedza daudz ziņu, tomēr tām cauri jautās augošs sasprindzinājums; bija skaidrs, ka Kristiāna attie­cības ar tēvu kļūst arvien sliktākas. Ne reizes nesaņēmu ziņas no paša tēva, taču to es arī negaidīju; jau sen biju samierinājies ar domu, ka viņš pašā labākajā gadījumā uzlūko mani ar pilnīgu vienaldzību. Ģimene viņam allaž bija tikai traucēklis darbā, un nevērība pret mums un jo sevišķi nepiedodamā izturēšanās pret mūsu māti, kura tās rezultātā pati aizgāja no dzīves, kara pirmajos gados bija strauji pastiprinājusies un beidzot izvērtusies histēriskā neprātā, kas viesa nopietnas bailes. Nevarētu teikt, ka viņš pastāvīgi kliedza, gluži otrādi, lielāko dzīves daļu viņš pavadīja klusēdams, iegrimis domās, pētīdams ozolu mežu ap mūsu māju. Sākumā šie garie klusēšanas periodi mūs tracināja, jo tie pastāvīgi padziļināja plaisu starp viņu un ģimeni, bet drīz vien mēs jau svētījām šos ilgos klusuma brīžus un gaidījām tos no visas sirds.

Viņš nomira 1946. gada novembrī no slimības, kas viņu bija mocījusi jau gadiem. Kad saņēmu šo ziņu, izjutu reizē nevēlēšanos atgriezties Ozolmājā pie Raiopu īpašuma robe­žas Herifordšīrā un līdzcietību pret Kristiānu, kura stāvoklis bija gaužām grūts. Viņš bija palicis viens mājā, kur mēs kopīgi pavadījām bērnību. Viegli varēju iztēloties, kā viņš klīst pa tukšajām istabām, varbūt sēž tēva drēgnajā, mik­lajā kabinetā un atceras garās atsacīšanās stundas, meža un trūdu smaržu, ko tēvs tika ienesis sev līdzi pa stiklota­jām durvīm pēc nedēļām ilgajiem klejojumiem meža dzi­ļumos. Mežs bija iespiedies šajā telpā, itin kā tēvs nespētu būt projām no biezajām krūmu audzēm un mitrajiem ozolu puduriem pat tad, kad maksāja formālas nodevas savai ģimenei, atzīdams tās esamību. To viņš darīja vienīgajā veidā, ko prata: stāstīja mums galvenokārt brālim stās­tus par senajiem mežiem aiz mājas, pirmatnējiem ozolu, ošu, skābaržu un tamlīdzīgiem biezokņiem, kuru tumšajās dzīlēs (tā viņš reiz teica) joprojām varot dzirdēt, saost un pa pēdām sameklēt mežakuiļus.

Es šaubos, vai viņš jebkad tika redzējis kādu no šiem radījumiem, bet tovakar, sēdēdams savā istabā ar skatu uz nelielo kalnu ciematu (Kristiāna vēstule, savelta lodītē, joprojām gulēja man saujā), spilgti atcerējos, kā savulaik klausījos kaut kādu meža dzīvnieku apslāpētos rūcienus un dzirdēju smagus, nesteidzīgus krakstus, kaut kam lielam pārvietojoties pa mežmalu uz līkumotās takas pusi; mēs to saucām par Dziļo taku, un tā spirālveida līkumiem veda iekšā pašā meža dziļumā.

Es zināju, ka man būs jādodas mājās, un tomēr atliku braukšanu gandrīz veselu gadu. Šī gada laikā Kristiāna vēstules pēkšņi pārstāja pienākt. Pēdējā vēstulē, kura bija rakstīta 10. aprīlī, viņš rakstīja par Gvivenetu un savām neparastajām laulībām un lika manīt, ka es būšu pārsteigts, kad ieraudzīšu jauko meiteni, kuras dēļ viņš zaudējis "sirdi, prātu, dvēseli, apdomību, ēst gatavošanas prasmi un patie­sībā arī visu pārējo, Stīv". Es, protams, aizrakstīju viņam apsveikuma vēstuli, taču pēc tam vairākus mēnešus starp mums valdīja klusums.

Beidzot pavēstīju viņam, ka braucu uz mājām, ka dažas nedēļas padzīvošu Ozolmājā un tikmēr sameklēšu sev apmešanās vietu kādā no tuvākajām pilsētiņām. Pateicu ardievas Francijai un ciemata sabiedrībai, kas bija kļuvusi par daļu no manas dzīves. Devos uz Angliju ar autobusu un vilcienu, tad ar prāmi un pēc tam atkal ar vilcienu. 20. augustā ar ponija vilktiem ratiem aizbraucu līdz nelie­totajai dzelzceļa līnijai, kas stiepās gar plašā īpašuma malu. Ozolmāja atradās šī apvidus attālākajā malā, četras jūdzes tālāk pa ceļu, bet tā bija ērti sasniedzama, nogriežoties no ceļa pa labi un ejot taisni caur laukiem un mežiem. Es nolēmu doties pa taisnāko ceļu un, paņēmis savu vienīgo, piebāzto čemodānu, sāku iet pa aizaugušajām dzelzceļa sliedēm, palaikam pamezdams skatienu pāri augstajam sarkano ķieģeļu mūrim, kurš iezīmēja īpašuma robežu, un cenzdamies kaut ko saskatīt cauri krēslainajām priežu audzēm, no kurām vēdīja asa smarža.

Drīz beidzās gan mežs, gan mūris, un manā priekšā pavērās lauki, kurus gar malām norobežoja koki; tajos es nokļuvu pa ļodzīgu koka tiltiņu, ko tik tikko varēja pamanīt starp biezi saaugušajiem mežrozīšu krūmiem un kazenā­jiem ar gatavām, sulīgām ogām. Man vajadzēja izbrist cauri kopienas īpašumiem un aizkļūt līdz dienvidu takai, kura gar vairākiem mežu puduriem un upīti, ko dēvēja par Spītnieci, aizveda līdz efejām apaugušai ēkai manām mājām.

Kad nokļuvu vietā, no kurienes iztālēm varēja redzēt Ozolmāju, bija jau pavēls rīts, turklāt ļoti karsts. Kaut kur pa kreisi dzirdēju tālīnu traktora vienmuļo rūkoņu. Es atce­rējos veco Alfonsu Džefrīzu, muižas fermu pārvaldnieku, un reizē ar šo iedegušo, smaidošo seju atmiņās uznira dzirnavu dīķis un līdaku makšķerēšana no viņa mazās airu laiviņas.

Atmiņas par rāmo dzirnavu dīķi vairs negribēja atkāp­ties, un es nogriezos no dienvidu takas; izbridis cauri nātrēm, kas sniedzās man līdz vidum, un biezajām ošu un vilkābeļu audzēm, aizgāju līdz lielā, ēnainā ūdens ldajuma krastam. Biezais ozolu mežs, kas pletās tā attālākajā malā, itin kā apslēpa dīķa patieso lielumu. Tuvākajā piekrastē biezi saau­gušie meldri gandrīz aizsedza skatienam nelielo laiviņu, kurā mēs ar Krišu pirms daudziem gadiem bijām makšķe­rējuši; tagad tās baltā krāsa bija pavisam nodilusi, un, kaut gan laiva izskatījās ūdensdroša, es šaubījos, vai tā noturēs pieauguša cilvēka svaru. Atstāju to mierā un devos gar krastu uz priekšu, līdz sasniedzu pussabrukušu laivu būdu; apsēdies uz tās raupjajiem akmens pakāpieniem, sāku vērot ūdens virsmu, uz kuras šaudīgie kukaiņi riņķodami zīmēja nerimtīgus apļus un zem kuras paretam pazibēja kāda zivs.

-Pāris žagaru un auldas gabals… viss, kas vajadzīgs.

Kristiāna balss mani izbiedēja. Acīmredzot viņš bija atnācis šurp pa iestaigātu taku tieši no mājas, bet tās puses skatu man bija aizsegusi laivu būda. Iepriecināts es pielēcu kājās un pagriezos pret viņu. Pārsteigums, kādu man sagādāja viņa izskats, bija gluži kā fizisks trieciens, un šķiet, ka viņš to pamanīja, kaut arī es viņu apskāvu un pamatīgi sakratīju, kā, brāļiem satiekoties, pieklājas.

- Man vajadzēja atkal redzēt šo vietu, es teicu.

- Saprotu, viņš atbildēja, kad bijām palaiduši viens otru vaļā. Arī es pats bieži nāku uz šejieni. Bridi sekoja neveikls klusums, un mēs lūkojāmies viens otrā. Es skaidri redzēju, ka viņš nepriecājas par manu ierašanos. Tu izska­ties pavisam brūns, viņš teica. Un tāds saguris. Reizē vesels un slims…

- Vidusjūra, vīnogas un šrapnelis. Simtprocentīgi vesels vēl neesmu. Es pasmaidīju. Un tomēr ir labi būt atkal mājās un redzēt tevi.

-Jā, viņš neskanīgi noteica. Es priecājos, ka tu atbrauci, Stīv. Ļoti priecājos. Mūsu māja gan ir ne visai… Nu, tā ir diezgan nolaista. Es tavu vēstuli saņēmu tikai vakar un neko neesmu paguvis izdarīt. Tu redzēsi, ka te daudz kas ir mainījies.

Visvairāk mainījies bija viņš pats. Es tik tikko spēju ticēt, ka šis ir tas pats mundrais, žirgtais jauneklis, kurš 1942. gadā bija aizgājis līdzi savai armijas daļai. Viņš bija neticami novecojis, matos vīdēja sirmas šķipsnas, kas vēl vairāk izcēlās tāpēc, ka viņš bija ļāvis matiem augt un tie sānos un aizmugurē nekārtīgi krita pār pleciem. Viņš man loti atgādināja tēvu: tas pats tālumā vērstais, izklaidīgais skatiens, tie paši iekritušie vaigi un grumbu izvagotā seja. Taču visvairāk mani satrauca viņa izturēšanās veids. Kris­tiāns vienmēr bija bijis spēcīgs, muskuļots puisis; tagad viņš atgādināja pasakās iemūžināto putnubiedēkli stiegrains, neveikls, dīvaina saspringuma pilns. Viņa skatiens šaudījās apkārt un nekad īsti nepievērsās man. Turklāt no viņa nāca nepatīkama smaka. Tā kā pēc naftalīna, it kā viņš savu balto kreklu un pelēkās bikses būtu nupat izvilcis no noliktavas dziļumiem, un vēl tā kā pēc meža un zāles trūdamā mikluma… Nagi viņam bija netīri, mati tāpat un zobi izskatījās nodzeltējuši.

Minūtēm ritot, šķita, ka viņš pamazām atslābinās. Mēs drusku paclkstējāmies, pasmējāmies un pagājāmies gar dīķa malu, ar zariem cirzdami pa meldriem. Es netiku vaļā no izjūtas, ka esmu pārradies mājās nevēlamā brīdī.

- Vai bija grūti… tas ir, ar tēvu? Pēdējās dienas.

Viņš papurināja galvu. Pēdējās pāris nedēļas pie viņa bija kopēja. Nevarētu gluži teikt, ka viņš aizgāja mierīgi, bet tā sieviete vismaz panāca, ka viņš tīši nebeidza sevi nost… Tikpat labi var teikt, arī mani.

- Es tieši to gribēju jautāt. No vēstulēm varēja just, ka jums ir diezgan naidīgas attiecības.

Kristiāns drūmi pasmaidīja un pameta uz mani dīvainu skatienu ne īsti piekrītošu, ne īsti aizdomu pilnu. Drīzāk jau atklāts karš. Neilgi pēc manas atgriešanās no Francijas viņš kļuva gluži kā jucis. Tev derēja redzēt, kā te izskatījās, Stīv! Tev derēja redzēt viņu pašu. Man šķiet, viņš mēne­šiem nebija mazgājies. Es nesapratu, ko viņš ir ēdis… Katrā ziņā ne jau tik vienkāršas lietas kā olas un gaļa. Man tik tiešām likās, ka viņš vairākus mēnešus ir ēdis kokus un lapas. Pilnīgi sabrucis un nožēlojams… Lai gan vecais ļāva man palīdzēt darbā, viņš drīz sāka mani atklāti neieredzēt. Viņš vairākas reizes mēģināja mani nogalināt, Stīv. Pilnīgi nopietni viņš ar izmisīgu neatlaidību centās tikt vaļā no manis. Laikam jau bija iemesls…

Kristiāna teiktais mani ļoti pārsteidza. Tātad mans tēvs no salta, nelaipna cilvēka bija pārvērties par neprātīgu mežoni, kas kliegdams skrējis Kristiānam virsū un sitis viņu ar dūrēm!

- Man vienmēr likās, ka pret tevi viņš jūt kādu drusciņu simpātiju, jo savus stāstus par mežu viņš vienmēr stāstīja tev. Es gan klausījos, taču tu biji tas, kas sēdēja viņam uz ceļiem. Kāpēc lai viņš gribētu tevi nogalināt?

- Es par daudz iesaistījos viņa dzīvē, Kristiāns atbil­dēja un neko vairāk nepaskaidroja. Viņš kaut ko acīm redzami noklusēja, turklāt kaut ko ļoti svarīgu. To es jutu no viņa toņa, no drūmās, gandrīz piktās sejas izteiksmes. Vai mēģināt vēl vai labāk ne? To bija grūti izlemt. Es nekad nebiju juties tik tāls un atsvešināts no sava brāļa. Intere­santi, kā viņa izturēšanās iespaido Gvivenetu, meiteni, kuru viņš apprecējis? Interesanti, kādā gaisotnē viņa spiesta dzīvot šajā mūsu Ozolmājā?

Es piesardzīgi ieminējos par meiteni.

Kristiāns nikni uzsita ar vicu pa dīķa meldriem. Gviveneta ir prom, viņš vienkārši atbildēja, un es pārsteigts apstājos.

- Ko tas nozīmē, Kris? Kur prom?

- Vienkārši prom, Stīv, viņš atcirta, pikts un itin kā strupceļā iedzīts. Viņa bija tēva meitene, un viņa ir prom, un tas ir viss, ko es varu tev pateikt.

- Es neko nesaprotu. Uz kurieni viņa aizgājusi? Vēstulē izklausījās, ka tu esi tik laimīgs…

- Man nevajadzēja rakstīt par viņu. Tā bija kļūda. Tagad pietiks par to, labi?

Pēc šīs īsās jūtu izpausmes sasprindzinājums mūsu starpā strauji pastiprinājās. Kaut kas ar Kristiānu nepavi­sam nebija kārtībā, un Gvivenetas aiziešana noteikti bija veicinājusi satriecošo pārmaiņu, ko es redzēju, taču es jutu, ka te slēpjas kaut kas vairāk. Tomēr piekļūt tam acīmredzot nebūs iespējams, ja vien viņš pats nesāks par to runāt. Spēju pateikt vienīgi: Man ļoti žēl.

- Nekas nav jānožēlo.

Mēs gājām tālāk un nonācām gandrīz pie paša meža, kur zeme kļuva purvaina un mikla un pēc dažiem soļiem pārtapa valganā akmeņu, sakņu un trūdošu zaru paklājā. Šeit valdīja vēsums, jo saule atradās virs blīvajām koku lapotnēm. Biezie meldri šalkoja vieglajā vēsmā, un es lūko­jos, kā savā piestātnē šūpojas novārtā pamestā laiva.

Kristiāna skatiens sekoja manējam, taču viņš nere­dzēja ne laivu, ne dīķi, viņš maldījās dziļi pats savās domās. Uz mirkli es izjutu skaudru žēlumu, redzēdams savu brāli tik nožēlojamu gan izskatā, gan izturēšanās veidā. Man izmisīgi gribējās pieskarties viņa rokai, sapu­rināt viņu, un bezgala mokoša bija apziņa, ka es vienkārši baidos to darīt.

Pavisam klusi pajautāju: Kas tev īsti noticis, Kris? Vai tu esi slims?

Viņš brīdi neatbildēja, tad atteica: Es neesmu slims, un spēcīgi iesita pa pienenes galviņu, kuras pūkas pajuka gaisā un aizlidoja pa vējam. Viņš paskatījās uz mani ar tādu kā bezcerīgas samierināšanās izteiksmi izmocītajā sejā. Manī vienkārši ir notikušas dažas pārmaiņas, tas ir viss. Esmu drusciņ atsācis tēva darbu. Varbūt tāpēc man pielipis kaut kas no viņa noslēgtības un savrupibas.

-Ja tā ir, varbūt tev uz kādu laiku derētu to pārtraukt.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tēva apsēstība ar ozolu mežu beigu beigās iedzina viņu kapā. Un, spriežot pēc tava izskata, tu esi sācis iet to pašu ceļu.

Kristiāns tikko jaušami pasmaidīja un iesvieda savu vicu dīķī, kur tā ar neskanīgu šļakstu iegrima ūdenī un ieslīdēja putainās, zaļās aļģēs. Varbūt ir vērts pat mirt, lai sasniegtu to, ko gribēja sasniegt viņš… un cieta neveiksmi.

Es nesapratu Kristiāna vārdu dramatisko pieskaņu. Darbs, ar kuru tik ļoti tika aizrāvies mūsu tēvs, bija meža karšu zīmēšana un senu apmetņu pēdu meklēšana tā dziļu­mos. Viņš bija izgudrojis profesionālu žargonu un parūpē­jies, lai es neko dziļāku viņa darbā nevarētu saprast. Es to pateicu Kristiānam un piebildu: Tas viss ir ļoti interesanti, bet ne jau tik briesmīgi interesanti.

- Viņš darīja daudz vairāk, ne tikai zīmēja kartes. Bet vai tās kartes tu atceries, Stīv? Tik neticami sīkas…

Vienu es atcerējos pavisam skaidri pašu lielāko karti, kurā bija redzamas rūpīgi iezīmētas takas un taisnākie ceļi cauri biezokņiem un akmeņainiem klajumiem; tajā gandrīz ar fanātisku precizitāti bija iezīmēti izcirtumi, visi sanumu­rēti un reģistrēti, un viss mežs sadalīts zonās ar konkrētiem nosaukumiem. Vienā izcirtumā netālu no meža malas mēs reiz bijām ierīkojuši apmetni. Mēs bieži mēģinājām nokļūt dziļāk meža vidienē; vai atceries mūsu ekspedīcijas, Kris? Bet taka vienkārši pazuda, un mēs vienmēr apmaldījāmies un ļoti izbijāmies.

-Jā, tā bija, Kristiāns klusi atbildēja un, šķelmīgi paskatīdamies uz mani, piemetināja: Bet ja nu es tev teiktu, ka mežs mums neļāva iekļūt dziļāk? Vai tu tam ticētu?

Es palūkojos uzmanīgāk krūmu un koku krēslainajā biezoknī uz to pusi, kur bija redzams saules apspīdēts izcir­tums. Savā ziņā laikam ticētu gan, es atbildēju. Tas neļāva mums iekļūt pārāk dziļi, tāpēc ka biedēja mūs, tāpēc ka tam cauri ved tikai dažas takas un ceļu aizšķērso akmeņi un dzeloņaini krūmi… Ļoti grūti tikt uz priekšu. Vai to tu gribēji teikt? Jeb vai tu domāji kaut ko draudīgāku?

- Es to nesauktu par draudīgu, Kristiāns atbildēja, bet bridi neko vairāk nepaskaidroja; viņš noliecās, lai noplūktu lapu no mazas oša atvases un, saberzējis to starp īkšķi un rādītājpirkstu, sažņaudza saujā. Visu laiku viņš lūkojās kaut kur dziļi biezoknī. Šis ir pirmatnējs ozolu mežs, Stīv, neskarts mežs no tiem laikiem, kad visu zemi klāja lapukoku meži ozoli, oši, pliederi, sērmūkšļi, vilkābeles…

Un visādi citi koki, es smaidīdams piebildu. Atce­ros, kā tēvs mums tos uzskaitīja.

-Jā, tā bija. Un vairāk nekā četras kvadrātjūdzes šāda meža stiepjas no šejienes līdz Grimlijai un vēl labu gabalu tālāk. Trīs kvadrātjūdzes pirmatnējā pēcleduslaikmeta meža. Tas tūkstošiem gadu palicis neskarts, netraucēts. Viņš strauji aprāvās un stingri paskatījās uz mani, tad pie­bilda: Izturīgs pret pārmaiņām.

Es teicu: Viņš vienmēr ticēja, ka tur dziļumā dzīvo mežakuiļi. Atceros, vienu nakti es ārā kaut ko dzirdēju, un viņš mani pārliecināja, ka tas ir liels, milzīgs, vecs mežakuilis, kas brien gar meža malu, meklēdams pāri.

Kristiāns sāka iet atpakaļ uz laivu būdas pusi. Viņam droši vien bija taisnība. Ja kuiļi no viduslaikiem ir saglabā­jušies, tie, visticamāk, dzīvo tieši šāda veida mežos.

Manas domas kavējās senajos pagātnes notikumos, atmiņā uznira bērnu dienu tēli sūrstošs saules pieskā­riens ērkšķu saskrambātai ādai, makšķerēšanas izbraukumi dzirnavu dīķī, apmetnes mežā, ekspedīcijas… Un pēkšņi es atcerējos Zarukroni.

Atgriezdamies uz iemītās takas, kura veda uz mūsu māju, mēs pārrunājām toreiz redzēto parādību. Man tolaik varēja būt deviņi vai desmit gadi. Iedami uz upīti makšķerēt, mēs bijām nolēmuši izmēģināt savas makšķeres dzirnavu dīķī, naivi cerēdami noķert kādu no lielajām zivīm, kas tajā mājoja. Notupušies krastmalā (ar laivu mēs uzdrīkstējāmies braukt tikai Alfonsa pavadībā), mēs pamanījām pretējā krasta kokos kaut kādu kustību. Tā bija kā mulsinoša vīzija, kas brīdi turēja mūs savā varā, un mēs jutāmies gauži izbie­dēti: mūs vēroja kāds vīrietis brūnā ādas ietērpā, ar platu, spīdošu jostu ap vidukli; viņa smailā, rudā bārda sniedzās līdz krūtīm, un visapkārt galvai ar ādas sloksni bija piesieti zariņi, kas slējās gaisā kā dīvains kronis. Viņš mūs vēroja tikai īsu brīdi un tad atkal pazuda meža pustumsā. Visu šo laiku mēs nedzirdējām nevienu skaņu, ne viņam tuvojoties, ne aizejot.

Skriedami atpakaļ uz māju, mēs paguvām nomierinā­ties. Kristiāns galu galā nosprieda, ka tas noteikti bijis vecais Alfonss, kurš sadomājis mūs izjokot. Bet, kad es par redzēto ieminējos tēvam, viņš gandrīz vai pārskaitās (tiesa, Kristiāns, to atcerēdamies, domā, viņš kliedzis tāpēc, ka bijis satraukts, nevis aiz dusmām par to, ka esam piegājuši pie aizliegtā dīķa). Tas bija tēvs, kurš nosauca mūsu redzēto parādību par Zarukroni, un drīz pēc šī mūsu stāsta viņš aizgāja mežā un pazuda gandrīz divas nedēļas.

- Tas bija toreiz, kad viņš atgriezās ievainots, atceries? Mēs bijām sasnieguši Ozolmājas teritoriju, un Kristiāns, to teikdams, atvēra vārtus un palaida mani pa priekšu.

- Bultas ievainojums. Čigānu bulta. Ak Dievs, tā gan bija smaga diena!

- Pirmā no daudzām.

Es ievēroju, ka lielākā daļa efeju no mājas sienām bija norautas; tagad tā izskatījās drūmi pelēka un no tumšajām ķieģeļu sienām raudzījās mazi logi bez aizkariem. Šīfera jumtu ar trim augsto skursteņu rindām pa daļai slēpa liela, veca dižskābarža zari. Pagalms un dārzs bija nekārtīgi un nekopti, tukšie cāļu būri un lopu aploki sašķiebušies un ļodzīgi. Kristiāns patiešām bija nolaidis saimniecību. Bet, līdzko es pārkāpu pāri mājas slieksnim, man sāka likties, ka nekad neesmu bijis projām. Telpas oda pēc iesmakuša ēdiena un hlora, un es acu priekšā gandrīz skaidri redzēju mātes kalsno stāvu pie milzīgā virtuves priežkoka galda un viņai apkārt uz sarkano flīžu grīdas sagūlušos kaķus.

Kristiāns atkal bija sasprindzis un raudzījās uz mani ar to pašu nervozi šaudīgo skatienu, kas liecināja par viņa neveiklību. Nodomāju, ka viņš joprojām netiek skaidrībā, vai priecāties vai dusmoties, ka esmu šādi pārradies mājās. Bridi es jutos kā iebrucējs. Kristiāns teica: Noliec taču mantas un atvelc elpu! Tu vari iet savā vecajā istabā. Droši vien tā ir drusku smacīga, bet izvēdināt jau var ātri. Pēc tam nāc lejā, un kaut ko uzkodīsim. Mums būs pietiekami daudz laika izpļāpāties, un tēju varam dzert kaut līdz nelabumam. Viņš pasmaidīja, un es nodomāju, ka tas laikam bija mēģi­nājums pajokot. Tomēr viņš tūlīt runāja tālāk, skatīdamies uz mani ar saltu, skarbu skatienu: Redzi, Stīv, ja tu kādu laiku domā dzīvot šeit, tad tev derētu zināt, kas te notiek. Es negribu, lai tu iejaucies vai mēģini kavēt to, ko es daru.

Es nedomāju jaukties tavā dzīvē, Kris…

-Nē? Nu, redzēsim. Es nemēģināšu noliegt, ka tava ierašanās mani dara nervozu. Bet tā kā tu esi šeit… Viņš apklusa un brīdi izskatījās gandrīz apmulsis. Nu labi, aprunāsimies vēlāk.

Kaut gan Kristiāna vārdi izraisīja manī neizpratni un ziņkāri un viņa bažas par manu klātbūtni darīja man rai­zes, es tomēr apspiedu savas jūtas un apmēram stundu pavadīju, izpētīdams visu māju no augšas līdz apakšai un no vienas malas līdz otrai, vienīgi tēva kabinetā nespēru kāju, jo domas par to mani stindzināja vēl vairāk nekā Kristiāna izturēšanās. Nekas nebija mainījies, vienīgi visur valdīja lielāka nekārtība un nebija iemītnieku. Kristiāns bija nolīdzis sievieti no tuvējā ciemata, kura ar divriteni katru nedēļu ieradās Ozolmājā, lai uzkoptu istabas un pagatavotu kādu sautējumu vai pīrāgu, ar ko Kristiānam pietika trim dienām. Brālis iztika gandrīz ar tuvējo fermu produkciju un reti ņēma rokās saimniecības rēķinu grāmatu. Visu, kas nepieciešams, viņš, šķiet, dabūja no Raiopu muižas; turie­nieši allaž bija ļoti labi izturējušies pret mūsu ģimeni.

Mana vecā istaba izskatījās gandrīz tāda pati, kādu es to atcerējos. Es plaši atvēru logu un uz bridi atlaidos gultā, raudzīdamies ārā dūmakainajās vasaras debesīs, garām milzīgā dižskābarža zariem, kuri šūpojās vējā tik tuvu pie pašas mājas. Zēnībā vairākkārt tiku kāpis no loga tieši kokā un iekārtojis biezajā lapotnē slepenu apmetni; atceros, kā vienās bikšelēs drebinājos saltajā mēnesgaismā un, tupē­dams savā slepenajā mājoklī, iztēlojos, kā lejā rosās melnie nakts radījumi.

Pēcpusdienas maltīte bija visai sātīga un sastāvēja no aukstas cūkgaļas, cāļa un cieti novārītām olām tādos dau­dzumos, kādus es, divos Francijas gados pieradis pie stingri normētām devām, nebiju vairs domājis ieraudzīt. Protams, mēs tagad tiesājām Kristiāna vairāku dienu pārtikas krā­jumus, taču brālim tas, šķiet, nelikās svarīgi vismaz viņš pats ēdienam tik tikko pieskārās.

Pēc tam mēs pāris stundu sarunājāmies, un Kristiāna sasprindzinājums manāmi atslāba, tomēr viņš nereiz nepie­minēja ne Gvivenetu, ne tēva darbu, un arī es nemēģināju pieskarties šiem tematiem.

Mēs atlaidāmies neērtajos atzveltnes krēslos, kuri bija piederējuši mūsu vecvecākiem, un no visām pusēm uz mums lūkojās ģimenes piemiņas lietas fotoattēli, trokš­ņains pulkstenis palisandra koka ietvarā, atbaidošas bildes ar eksotiskās Spānijas skatiem, visas ierāmētas saplaisāju­šos apzeltīta koka ietvaros un visas sakarinātas pie sienām, ko klāja tās pašas puķotās tapetes, kuras bija izlīmētas viesistabā jau pirms manas dzimšanas. Taču tas viss nozī­mēja mājas, un arī Kristiāns nozīmēja mājas; gan smarža, kas šeit valdīja, gan nolaistās telpas tas viss man bija mājas. Jau dažas stundas pēc ierašanās es sapratu, ka man šeit vajadzēs palikt. Ne gluži tāpēc, ka es justos šai vietai piederīgs (tiesa, arī to es nenoliedzami jutu), bet vienkārši tāpēc, ka tā piederēja man, turklāt nevis veikalnieciskā īpa­šuma nozīmē, bet drīzāk tai apziņā, ka man ar šo ēku un tās apkārtni ir bijusi kopīga dzīve, ka mēs esam daļa no vienas evolūcijas. Pat Francijā, pat savā dienvidu ciematiņā es nebiju šķirts no šīs evolūcijas, tikai galēji attālināts no tās.

Kad masīvais, vecais pulkstenis sāka čerkstēt un ldikstēt, gatavodamies svinīgajiem pieciem sitieniem, Kristiāns spēji piecēlās kājās un iesvieda līdz pusei izsmēķēto cigareti tukšajā kamīna mutē.

Iesim uz kabinetu, viņš teica, un es bez vārdiem piecēlos un sekoju viņam cauri mājai uz nelielo istabu, kurā bija strādājis mūsu tēvs. Šī telpa tevi biedē, vai ne? Atvē­ris durvis, viņš iegāja iekšā un piegāja pie masīvā ozolkoka rakstāmgalda, tad izvilka vienu no atvilktnēm un izņēma lielu grāmatu ādas vākos.

Es kavējos aiz sliekšņa, vērodams Kristiānu un gandrīz nespēdams paspert soli, lai ieietu šajā istabā. Grāmatu brāļa rokās es pazinu tā bija tēva piezīmju klade. Es pieskāros aizmugures kabatai, kurā nēsāju savu kabatas portfeli, un iedomājos nelielo piezīmju daļiņu, kas glabājās aiz plāna­jiem ādas vākiem. Interesanti, vai kāds no viņiem tēvs vai

Kristiāns ir pamanījis, ka kladē trūkst vienas lapas? Kris­tiāns mani vēroja, un viņa acīs atkal mirdzēja satraukums, un rokas drebēja, noliekot kladi uz rakstāmgalda.

- Viņš ir miris, Stīv. Aizgājis no šīs istabas, no šīs mājas. Nav vairs iemesla baidīties.

- Tu tā domā?

Tomēr es pēkšņi atguvu spēku, lai sakustētos, un pārkāpu pāri slieksnim. Līdzko iegāju smacīgajā istabā, mani pārņēma šīs vēsās telpas stingā, rēgainā gaisotne, kas bija iesūkusies sienās, paklājos, logos. Te mazliet oda pēc ādas un pēc putek­ļiem, bet jaušama bija arī vaska smarža, kas lika domāt, ka Kristiāns kaut formāli mēģina uzturēt šajā smacīgajā istabā kaut kādu kārtību. Istaba nebija piekrauta, tā nebija biblio­tēka, kaut arī tēvs, iespējams, to būtu vēlējies tādu redzēt. Šeit atradās dažas grāmatas par zooloģiju un botāniku, vēs­turi un arheoloģiju, taču tie bija nevis reti, vērtīgi izdevumi, bet lētākie materiāli, ko viņš tolaik bija spējis atrast. Grā­matu mīkstos vākos bija daudz vairāk nekā cietos; piezīmju klades izsmalcinātais iesējums un tumši pulētais rakstām­galds bija vienīgie priekšmeti, kuru viktoriāniskā elegance izaicinoši kontrastēja ar kopumā visai nolaisto kabinetu.

Pie sienām starp grāmatu plauktiem iestikloti glabājās dažādi eksponāti koku gabali, lapu kolekcijas, primitīvas dzīvnieku un augu skices, ko tēvs tika zīmējis pirmajos gados, kad sāka aizrauties ar mežu. Un, gandrīz paslēpta starp plauktiem un ietvariem, gulēja veclaicīgā bulta, kas pirms piecpadsmit gadiem bija viņu ievainojusi; tās atkarpes bija izļodzltas un nederīgas, salauztais vidus salīmēts, metāla uzgalis aprūsējis, un tomēr tā izskatījās pēc drau­dīga, nāvējoša ieroča.

Es bridi lūkojos uz šo bultu, atsaukdams atmiņā tēva pārdzīvojumu un savas un Kristiāna asaras, kad mēs abi tajā aukstajā rudens pēcpusdienā palīdzējām viņam pār­nākt mājās no meža un bijām pārliecināti, ka tagad viņam jāmirst.

Cik strauji viss bija mainījies pēc šī dīvainā, nekad īsti neizprastā notikuma! Šī bulta bija vienīgais priekšmets, kas domās saistīja mani ar agrākiem laikiem, kad tēvā vēl bija jaušama niecīga rūpju un mīlestības atblāzma; viss pārējais šajā kabinetā izstrāvoja vienīgi saltumu.

Acu priekšā es kā toreiz redzēju pelēcīgo, pār rakstām­galdu sakumpušo stāvu, kas izmisīgi kaut ko rakstīja savos papīros. Dzirdēju sēcošo elpu, kura liecināja par plaušu kaiti drīz tā iedzina viņu kapā; dzirdēju elpu apraujamies aizkaitinātā sēcienā tas nozīmēja, ka viņš pamanījis manu klātbūtni; sekoja pikts žests, kas raidīja mani prom, it kā viņam būtu žēl manis dēļ izšķiest pat sekundes daļiņu.

Cik ļoti līdzīgs viņam šobrīd izskatījās Kristiāns, kurš stāvēja aiz rakstāmgalda izspūris, neveselīgi bāls, kabatās sabāztām rokām, sagumušiem pleciem; viss viņa augums spēcīgi drebēja, un tomēr viņā jautās pilnīga pārliecība par savu darāmo.

Viņš bija klusēdams gaidījis, kamēr es ienāku istabā un ļauju vaļu atmiņām un gaisotnes iespaidam. Kad beidzot biju atgriezies tagadnē un pienācis pie rakstāmgalda, viņš teica: Stīv, tev vajadzētu izlasīt šīs piezīmes. Tās tev daudz ko padarīs skaidrāku un palīdzēs saprast ari to, ko esmu uzsācis es.

Es pavilku piezīmju kladi tuvāk un pārlaidu skatienu ķeburainajam, nekārtīgajam rokrakstam, izlasīdams atse­višķus vārdus un frāzes, izskriedams cauri sava tēva dzīves veseliem gadiem dažos īsos mirkļos. Lasītie vārdi man šķita tikpat nesaprotami kā tie, kuri glabājās uz manas slepeni pie­savinātās lapas. Tos lasot, manī uznira atmiņas par dusmām, briesmām un bailēm. Dzīvība, ko glabāja tēva piezīmes, bija palīdzējusi man pārciest gandrīz veselu kara gadu un manā apziņā ieguvusi īpašu nozīmi ārpus sava faktiskā satura. Man nez kāpēc negribējās saraut šo spēcīgo saikni ar pagātni.

Es tās izlasīšu, Kris. No sākuma līdz beigām, to es apsolu. Tikai ne tūlīt.

Es aizvēru kladi, juzdams, ka manas rokas, to darot, kļūst miklas un sāk drebēt. Es vēl nebiju gatavs tik tieši tuvoties savam tēvam, un Kristiāns to redzēja un saprata.

Tovakar mēs diezgan agri beidzām sarunas, jo mana enerģija bija izsīkusi garā ceļojuma sasprindzinājums bei­dzot darīja savu. Kristiāns uznāca man līdzi augšā un palika stāvam manas istabas durvīs, vērodams, kā es klāju palagus un grozos pa istabu, vākdams un likdams kopā gabaliņus no savas agrākās dzīves, smiedamies, purinādams galvu un mēģinādams atdzīvināt pagurušās nostalģijas paliekas. Vai atceries, kā es iekārtoju apmetni dižskābardī? es jautāju, skatīdamies uz pelēcīgo zaru un lapu vijumu pret bālajām vakara debesīm.

-Jā, Kristiāns pasmaidīdams atbildēja. Jā, ļoti labi atceros.

Tomēr sarunā jautās nogurums, un Kristiāns, to sapraz­dams, teica: Saldu miegu, veco zēn! Tiksimies rīt.

Saldu miegu es baudīju varbūt tikai pirmās četras vai piecas stundas pēc tam, kad noliku galvu uz spilvena. Pamodos spēji pašā nakts melnumā varbūt ap vieniem vai diviem; debesis bija pavisam tumšas, un ārā pūta diezgan spēcīgs vējš. Gulēju un raudzījos logā, brīnīdamies, kāpēc mans ķermenis jūtas tik spirgts un modrs. Lejā bija dzir­dama rosība, un es nospriedu, ka Kristiāns laikam nemierīgi klīst pa māju un mēģina šo to piekopt, joprojām cenzda­mies pierast pie domas par manu atgriešanos.

Palagi oda pēc naftalīna un nostāvējušās drānas; gultas metāla spraišļi čīkstēja, man pakustoties, bet, kad es gulēju mierīgi, visa istaba šķita švīkstam un klikstam, it kā pēc ilgā laika censtos pielāgoties iemītnieka klātbūtnei. Man likās, ka es guļu nomodā veselu mūžību, bet pirms rītausmas laikam atkal biju iemidzis, jo pēkšņi ieraudzīju pār sevi noliekušos Kristiānu, kurš viegli purināja mani aiz pleca.

Es pārsteigts sarāvos un tūlīt pilnīgi pamodos, tad uzslējos uz elkoņa un paskatījos apkārt. Svīda gaisma. Kas noticis, Kris?

- Man jāiet. Atvaino, bet es citādi nevaru.

Pamanīju, ka viņam mugurā smags, ūdensnecaurlaidīgs

apmetnis un kājās izturīgi zābaki ar biezām zolēm. Jāiet? Ko tas nozīmē jāiet?

- Atvaino, Stīv. Es tur neko nevaru darīt. Viņš runāja klusi, it kā šai mājā būtu vēl kāds, ko skaļas balsis varētu pamodināt. Blāvajā rīta gaismā viņš izskatījās vēl vairāk izmocīts nekā iepriekš, un acis viņam bija savilkušās šau­ras man šķita, ka tajās vīd ciešanas vai bažas. Man uz vairākām dienām jāaiziet. Tev te viss būs kārtībā. Es lejā atstāju sarakstu ar norādījumiem, kur dabūt maizi, olas un visu pārējo. Es nebūšu prom ilgi, tikai dažas dienas. To es apsolu…

Viņš izslējās taisni un devās uz durvīm. Dieva dēļ, Kris, kurp tu dodies?

- Uz vidieni, viņš atbildēja un vairāk neko neteica; pēc tam es dzirdēju viņa smagos soļus nodunam lejup pa kāpnēm. Pāris mirkļu es nekustīgi gulēju, cenzdamies sakārtot domas, tad piecēlos, uzvilku rītasvārkus un devos lejā uz virtuvi. Kristiāns bija jau aizgājis. Pakāpos atpakaļ līdz kāpņu logam un redzēju, kā viņš iziet no pagalma un aši dodas dienvidu takas virzienā. Galvā viņam bija cepure platām malām un rokā gara, melna nūja; uz viena pleca viņš bija neveikli uzmetis nelielu mugursomu.

- Kur ir vidiene, Kris? es noprasīju savādajam stāvam, kas strauji attālinājās, un vēl ilgi lūkojos uz to vietu, kur

viņš bija pazudis skatienam.

* * *

- Kas te notiek, Kris? es noprasīju viņa tukšajai guļam­istabai, nemierīgi klizdams apkārt pa māju; Gviveneta, es savā visgudrlbā nospriedu, viņas zaudējums, viņas aizie­šana… Cik maz var uzminēt no vārdiem "viņa ir prom"! Un visā mūsu vakarvakara sarunas gaitā viņš nereiz vairs nebija pieminējis savu sievu. Es biju atgriezies Anglijā, domādams sastapt dzīvespriecīgu jaunu pāri, bet tā vietā sastapu nervozu, izmocītu brāli, kurš dzīvo mūsu dzimtas māju nolaistajās atliekās.

Līdz pēcpusdienai es jau biju samierinājies ar gaidāmo vientulību, jo, lai kurp Kristiāns būtu devies (turklāt es itin labi nojautu, kurp), viņš bija skaidri pateicis, ka aiziet uz ilgāku laiku. Gan mājā, gan pagalmā bija pietiekami daudz darāmā, un šķita, ka labākais, ko varu iesākt, ir sākt atjau­not Ozolmājas seju, piešķirot tai jaunus vaibstus. Uzraks­tīju būtiskāko remontdarbu plānu un nākamajā dienā devos uz tuvāko pilsētiņu, lai pasūtītu nepieciešamos materiālus, galvenokārt dēļus un krāsu, kas bija dabūjami pietiekami lielā daudzumā.

Atjaunoju veco pazīšanos ar Raiopu ģimeni un daudzām citām apkaimes ģimenēm, ar kurām man savulaik bija draudzīgas attiecības. Atlaidu nolīgto virēju, jo uzskatīju, ka varu pietiekami labi gādāt par sevi pats.

Un, visbeidzot, aizgāju uz kapiem: tas bija īss, vēss, pieklājības diktēts apmeklējums.

Pagāja pēdējās augusta dienas, un sākās septembris; vakaros un agri no rītiem gaisā skaidri bija jaušams sal­tums. Man ļoti patika šis gadalaiks, šī vasaras pāreja rudenī, kaut arī tā allaž saistījās ar domām par atgriešanos skolā pēc vasaras brīvlaika un tās nebija nekādas mīļās atmiņas.

Drīz vien es pieradu, ka esmu mājās viens pats, un, kaut arī palaikam devos garākās pastaigās gar meža malu, vēro­dams, vai uz ceļa vai aizaugušo sliežu uzbēruma neparādī­sies Kristiāns, pēc pirmās mājās pavadītās nedēļas es vairs neraizējos par viņu un biju itin ērti pieskaņojies jaunajai dzīves kārtībai veicu dažādus būvdarbus mājas pagalmā, nokrāsoju ēkas ārējās koka daļas, gatavodamies ziemai, un uzraku lielo, sen nekopto dārzu.

Vienpadsmitajā dienā pēc manas atgriešanās šo ierasto darbu gaitu pārtrauca tik dīvains starpgadījums, ka pēc tam, domādams par to, es vairs nevarēju aizmigt.

Gandrīz visu pēcpusdienu es biju pavadījis Hobhērstas pilsētiņā un pēc vieglas vakara maltītes sēdēju istabā, lasīdams avīzi; ap pulksten deviņiem, kad dzīros celties, lai dotos ierastajā vakara pastaigā, itin kā izdzirdu suņa rejas nē, drīzāk gaudošanu. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka atgriežas Kristiāns, bet pēc tam attapos, ka mums taču nemaz nav suņu.

Piecēlos un izgāju pagalmā; biezēja mijkrēslis, un ozolu audzes jau bija saplūdušas pelēki zaļganā masā, tomēr vēl bija pietiekami gaišs. Es saucu Kristiāna vārdu, taču neviens neatsaucās. Gribēju jau atgriezties pie savas avīzes, bet tad no tālīnā meža iznāca kāds cilvēks un sāka soļot uz manu pusi. īsā ādas pavadā viņš turēja tik milzīgu suni, kādu es nekad vēl nebiju redzējis.

Pie mūsu pagalma vārtiem viņš apstājās, un suns sāka rūkt; tas uzlika ķepas uz sētas un tādējādi izslējās gandrīz tikpat garš kā tā saimnieks. Mani tūdaļ pārņēma satrau­kums, un es bažīgi raudzījos te uz tumšā dzīvnieka izplesto, elsojošo rīkli, te uz dīvaino cilvēku, kurš suni turēja aiz pavadas.

Viņa vaibstus bija grūti saskatīt, jo uz sejas viņam bija uzkrāsoti tumši raksti un ūsas nokārās krietnu gabalu pāri zodam; mati biezā ērkulī sedza galvvidu; mugurā svešajam bija tumšs vilnas krekls un tam virsū ādas kamzolis, kājās viņam bija piegulošas, rūtotas bikses, kas sniedzās mazliet pāri ceļiem. Kad viņš piesardzīgi ienāca pa vārtiem, es ievē­roju viņa rupjās, pašdarinātās sandales. Pār plecu viņam karājās primitīva izskata loks un bultu saišķis, kuru satu­rēja vienkārša, pie jostas piesieta aukla. Tāpat kā Kristiāns viņš rokā turēja nūju.

Ienācis pa vārtiem, viņš brīdi vilcinājās un vēroja mani. Suns nemierīgi mīņājās viņam blakus, šaudīdams mēli un paklusām rūkdams. Es nekad nebiju redzējis tādu suni tik pinkainu un tumšu, ar šauru, garu purnu kā vācu aitu sunim, bet ar tādu ķermeni kā lācim (vismaz tā man tobrīd likās); tiesa, kājas tam bija tievas un garas kā dzīvniekam, kura uzdevums ir dzīt pēdas un medīt.

Vīrietis man kaut ko teica, un, kaut gan vārdi man šķita pazīstami, to nozīmi es nesapratu. Nezināju, ko darīt, tāpēc papurināju galvu un atbildēju, ka nesaprotu. Vīrietis atkal brīdi vilcinājās, tad atkārtoja teikto, un šoreiz viņa balsi ska­nēja apslāpētas, bet skaidri jaušamas dusmas. Turklāt viņš sāka nākt uz manu pusi, raustīdams suņa pavadu, lai neļautu tam pārlieku lauzties uz priekšu. Gaisma debesis kļuva arvien bālāka, un izskatījās, ka svešinieka stāvs tuvodamies kļūst arvien pelēkāks. Suns vērās manī ar alkatīgu skatienu.

Ko jūs gribat? es uzsaucu, cenzdamies runāt stin­gri, kaut gan patiesībā vislabprātāk būtu meties atpakaļ mājā. Vīrietis atradās desmit soļu no manis. Viņš apstājās, ierunājās atkal un šoreiz ar roku, kura turēja nūju, izdarīja kustības, kas atgādināja ēšanu. Tagad man kļuva skaidrs.

Es enerģiski pamāju ar galvu. Pagaidiet tepat! es teicu un atgriezos mājā, lai paņemtu sivēna gurna gabalu, ar kuru man būtu pieticis vēl četrām dienām. Sevišķi liels tas nebija, bet šķita, ka viesmīlības parādīšanai būs pietie­kami labs. Iznesu pagalmā gaļas gabalu, puskukuli maizes un krūzi alus. Svešais bija notupies zemē, un suns gulēja viņam blakām kā man likās, pierimis diezgan nelabprāt. Kad es mēģināju viņiem tuvoties, suns ierūcās un pēc tam ierējās tā, ka man neganti salēcās sirds un es gandrīz nosviedu savas veltes zemē. Vīrietis uzkliedza sunim, tad sacīja kaut ko man. Noliku ēdamo zemē turpat, kur stāvēju, un atkāpos atpakaļ. Biedējošie svešinieki piegāja nolikta­jam ldāt un atkal notupās zemē, lai ieturētos.

Kad vīrietis paņēma gaļas gabalu, es ievēroju, ka viņa roku klāj rētas, kas stiepjas pāri paugurainajiem muskuļiem visos virzienos. Jutu ari viņa smaku, pirmatnīgu un kodīgu sviedru un urīna dvakas sajaukumu ar vecas gaļas smir­doņu. Man kļuva nelabi, tomēr es paliku stāvam uz vietas un vēroju, kā svešais ar zobiem plēš gaļu, steidzīgi rīdams lielus kumosus. Suns nenovērsa skatienu no manis.

Pēc kāda brīža vīrietis beidza ēst, paskatījās uz mani un, nenovērsdamies, gandrīz vai izaicinādams mani pro­testēt, atdeva pārējo gaļu sunim, kurš skaļi ierūcās un zibenīgi sakampa doto gabalu. Tas dažās minūtēs sakošļāja, sagrauza un norija visu gurna gabalu, kamēr vīrietis pie­sardzīgi un, šķiet, bez īpašas sajūsmas izdzēra alu un apēda prāvu maizes gabalu.

Beidzot dīvainais mielasts bija galā. Vīrietis piecēlās kājās un parāva suni, kurš skaļi laizīja zemi. Viņš pateica vienu vārdu, kurš, kā es instinktīvi jutu, bija "paldies". Tad viņš pagriezās, lai dotos projām, taču suns piepeši kaut ko saoda; izgrūdis vispirms spalgu kaucienu, pēc tam aizsma­kušu rējienu, tas izrāvās no saimnieka tvēriena un aizdrāzās pāri pagalmam uz vietu starp diviem pussabrukušiem cāļu būriem. Tur tas ošņāja un skrāpēja zemi, līdz piesteidzās svešais, saķēra to aiz ādas siksnas un pamatīgi sakliedza uz dzīvnieku. Suns devās viņam līdzi, un drīz mēmi draudī­gais, milzīgais stāvs ienira krēslā aiz vārtiem. Abi skriešus metās projām gar meža malu uz Grimlijas ciemata lauku pusi un drīz uz visiem laikiem pazuda no mana skatiena.

No rīta tā vieta, kur svešais ar suni bija mielojušies, joprojām netīkami smakoja. Aizstaigājis līdz mežam, es ātri pārskatīju apkārtni un atradu vietu, kur mani dīvainie viesi bija iznākuši no koku aizsega; tā bija nobradāta, aplauztiem zariem, un es mazu gabaliņu pagājos pa šīm pēdām uz ēnainā biezokņa pusi, tad apstājos un griezos atpakaļ.

No kurienes viņi būtu varējuši nākt? Vai tiešām karš atstājis tādu iespaidu uz Anglijas vīriem, ka daži no tiem atgriezušies pirmatnībā un mēģina izdzīvot ar loka, bultu un dzinēj suņa palīdzību?

Tikai ap dienas vidu man ienāca prātā pamest skatienu starp cāļu būriem uz zemes laukumu, ko suns īsajā brīdī bija paguvis tik pamatīgi izrakņāt. Prātoju, ko gan dzīv­nieks tur varēja saost, un piepeši manu sirdi sažņaudza stindzinošs saltums. Metos skriešus prom, pirmajā brīdi nevēlēdamies uzzināt ļaunāko.

Pats neaptveru, kā es to nopratu: varbūt tā bija intu­īcija, varbūt mana zemapziņa kaut ko bija uztvērusi Kris­tiāna vārdos un izturēšanās veidā, kad toreiz, pirms vairāk nekā nedēļas, tikāmies un īsi pārrunājām notikušo. Lai nu kā būtu, tajā pašā dienā uz vakara pusi es paņēmu lāpstu, aizgāju pie cāļu būriem un pēc neilgas rakšanas pārliecinā­jos, ka mana nojauta bijusi pareiza.

Veselu pusstundu es sēdēju uz mājas sliekšņa, stīvi raudzīdamies pāri pagalmam uz atrakto kapu, un tikai tad saņēmu dūšu, lai pilnīgi atsegtu skatienam sievietes ķer­meni. Mani māca reibonis un nelabums, un es viscaur dre­bēju; kājas un rokas man tik nevaldāmi un slimīgi raustījās, ka es tik tikko spēju uzvilkt cimdus. Tomēr beidzot es nome­tos ceļos pie bedres un notīrīju no līķa atlikušās smiltis.

Kristiāns bija apracis viņu trīs pēdu dziļumā, ar seju lejup; mati viņai bija gari un sarkani; mugurā viņai bija savāds zaļš ietērps veclaicīga, sānos sasienama tunika, kas šobrīd bija uzrauta gandrīz līdz viduldim, bet normālā stā­voklī sniegtos pāri ceļiem. Blakus viņai gulēja nūja. Pagriezu mirušās galvu, aizturēdams elpu, lai vairītos no grūti paciešamās puvuma smakas, un piespiedu sevi palūkoties trūdo­šajā sejā. Tagad sapratu, kā viņa gājusi bojā, jo acī jopro­jām rēgojās nolauztas bultas stumbenis. Vai Kristiāns būtu mēģinājis izvilkt ieroci, bet spējis to vienīgi nolauzt? Atliku­šais gabals vēl bija pietiekami liels, lai es ievērotu, ka bultu rotā tādi paši izgriezumi kā to, kura atrodas tēva kabinetā.

Nabaga Gviveneta, es nodomāju un ļāvu līķim atkrist agrākajā vietā. No jauna uzbēru smiltis. Atgriezies mājā, jutu, ka mirkstu aukstos sviedros, un zināju man tūlīt sāksies neganta nelabuma lēkme.

3

Kad pēc divām dienām no rīta nokāpu lejā, ieraudzīju, ka virtuve piemētāta ar Kristiāna drēbēm un mantām, bet grīdu klāj dubļi un vecu lapu atliekas. Klusi uzkāpu līdz viņa istabai un bridi lūkojos uz viņa puskailo augumu: brālis gulēja gultā uz vēdera, pavērsis seju pret mani, un ciešā miegā trokšņaini elpoja; man likās, ka viņš varbūt izguļ veselas nedēļas miegu. Tomēr viņa āriene viesa manī bažas. Kristiāna ķermeni no kakla līdz potītēm klāja skrambas un brūces, viņš bija netīrs un neciešami oda. Viņa mati bija pinkaini un savēlušies. Un tomēr viņā jautās kaut kas vese­līgi spēcīgs; kāda skaidri redzama fiziska pārmaiņa atšķīra viņu no tā sagurušā, gandrīz izdilušā jaunā cilvēka, kurš bija sagaidījis mani gandrīz pirms divām nedēļām.

Lielāko dienas daļu viņš nogulēja un parādījās lejā ap sešiem vakarā, apvilcis vaļīgu, pelēku kreklu un flaneļa bik­ses, kas virs ceļgala bija ieplēstas. Viņš bija pavirši nomaz­gājis seju, bet joprojām oda pēc sviedriem un trūdošiem augiem, it kā būtu pavadījis šīs dienas, ieracies komposta kaudzē.

Iedevu viņam ēst, un viņš iztukšoja visu tējkannu, kamēr es sēdēju, viņu vērodams; īsie, šaudīgie skatieni, ko viņš man palaikam uzmeta, likās nervozu aizdomu pilni, it kā viņš baidītos no kādas negaidītas kustības vai piepeša uzbrukuma. Uz viņa roku augšdelmiem un apakšdelmiem jautās spēcīgi muskuļi. Tas bija gandrīz cits cilvēks.

Kur tu biji, Kris? pēc brīža es pajautāju un nemaz nejutos pārsteigts, kad viņš atbildēja: Mežā. Dziļi mežā. Iebāzis mutē vēl vienu pamatīgu gaļas gabalu, viņš sāka to skaļi košļāt. Kad kumoss bija norīts, viņš atrada bridi, lai piebilstu: Esmu spirgts un vesels. Ir gan zilumi un skrambas no tiem sasodītajiem kazenājiem, bet citādi viss kārtībā.

Mežā. Dziļi mežā. Ko gan, pie visiem svētajiem, viņš tur varēja darīt?! Vērodams brāļa alkatīgo ēšanu, es acu priekšā atkal redzēju svešinieku, kurš tupēja manā pagalmā un rija gaļu kā meža zvērs. Kristiāns šobrīd man atgādināja to vīru. No viņa strāvoja tāda pati pirmatnība.

-Tev ļoti derētu kārtīga vanna, es teicu, un viņš pasmīnēja un atbildēja ar piekrītošu rūcienu. Es turpināju: Ko tu darīji? Tur, mežā. Vai tev tur ir apmetne?

Kristiāns trokšņaini norija vēl vienu kumosu, izdzēra puskrūzi tējas un tikai tad papurināja galvu. Apmetne tur ir, bet es centos izpētīt, cik dziļi varu tikt mežā. Taču joprojām netieku garām, netieku cauri… Viņš aprāvās un pameta uz mani jautājošu skatienu. Vai tu izlasīji vecā piezīmes?

Atzinos, ka neesmu tās lasījis. Patiesībā mani tā bija pār­steigusi brāļa negaidītā aiziešana un pēc tam tā aizrāvusi mājas pielabošana un sakopšana, ka par tēva piezīmēm es biju pilnīgi aizmirsis. Tomēr, paskaidrodams to, es prātoju, vai īstenībā nav noticis tā, ka esmu neapzināti centies atbīdīt tēvu, viņa darbu un piezīmes pēc iespējas tālāk no savām domām, it kā tie būtu rēgi, kas tiektos gaisināt manu apņemšanos doties uz priekšu.

Kristiāns ar delnas virspusi noslaucīja muti un kādu brīdi skatījās tukšajā šķīvī. Pēkšņi viņš paostīja pats sevi un iesmējās.

- Ak Dievs, es patiešām smirdu! Uzvāri man kādu katlu ūdens, Stīv! Tūlīt nomazgāšos.

Tomēr es nekustējos. Skatījos viņā pāri galdam, līdz viņš ievēroja manu ciešo skatienu un sarauca pieri. Kas ir? Par ko tu domā?

- Es viņu atradu, Kris. Es atradu viņas līķi. Gvivenetu. Atradu, kur tu viņu esi apracis.

Nezinu, kādu reakciju biju gaidījis no Kristiāna. Var­būt dusmas, varbūt paniku, varbūt steidzīgus skaidrojumu plūdus. Pa pusei es cerēju, ka viņš varbūt samulsīs, jo izrā­dīsies, ka pagalmā apraktais līķis nemaz nav viņa sievas mirstīgās atliekas un ka viņam ar to nav nekāda sakara. Taču Kristiāns zināja par līķi. Viņš raudzījās manī stingu skatienu, un iestājās smags, mokošs klusums, kas lika man justies arvien neveiklāk.

Piepeši es pamanīju, ka Kristiāns raud; viņa skatiens nenovērsās no manējā, bet to aizmigloja asaras, kas plūda pār vaigiem, atstādamas vagas nenomazgātajos netīrumos. Un tomēr viņš neizdvesa nevienu skaņu, un izteiksme viņa sejā palika tikpat rāma un nemainīga, neko neredzošais skatiens vērsts dziļi sevī.

- Kas viņu nošāva, Kris? es klusi jautāju. Vai tu?

- Es ne, viņš atbildēja, un līdz ar vārdiem viņa asa­ras pierima un skatiens pievērsās galdam. Viņu nošāva mitago. Es tur neko nevarēju līdzēt.

Mitago? Šī vārda nozīme man bija sveša, kaut gan es atcerējos, ka esmu to sastapis no tēva dienasgrāmatas izrautajā lapiņā, ko nēsāju sev līdzi. Jautāju par to brā­lim, un Kristiāns piecēlās no galda, tad atspiedās uz tā ar plaukstām, lūkodamies manī. Mitago, brālis atkārtoja. Viņš joprojām ir mežā… tur ir viņi visi. Tur biju arī es un meklēju viņu vidū. Es Gvivenetu mēģināju izglābt, Stīv. Viņa bija dzīva, kad es viņu atradu, un viņa varēja palikt dzīva, bet es iznesu viņu no meža… Savā ziņā es tomēr biju tas, kas viņu nogalināja. Aiznesu viņu no virpuļa, un viņa drīz nomira. Tad mani pārņēma panika. Nezināju, ko darīt. Apraku viņu, tāpēc ka tā man likās visvieglākā izeja…

- Vai tu paziņoji policijai? Vai pateici par viņas nāvi?

Kristiāns pasmaidīja, taču tā nebija slimīga humora

izpausme. Tas bija zinātāja smaids, kāda līdz šim neiz­pausta noslēpuma izpausme, un tomēr tas nozīmēja tikai aizstāvēšanos, jo ātri izgaisa. Tas nebija vajadzīgs, Stīv… Policijai tas neinteresētu.

Es saniknots piecēlos. Man šķita, ka Kristiāns ir izturējies un joprojām izturas ar satriecošu bezatbildību. Bet viņas ģimene, Kris… viņas vecāki! Tiem taču ir tiesības zināt!

Tad Kristiāns iesmējās.

Es jutu, ka man sejā saskrien asinis. Nekā smieklīga es te neredzu.

Viņš tūdaļ pierima un paskatījās uz mani gandrīz samul­sis. Tev taisnība. Piedod. Tu vienkārši nesaproti, un tev laiks sākt saprast. Stīv, viņai nebija vecāku, jo viņa nemaz nedzīvoja, nedzīvoja īstu dzīvi. Viņa ir dzīvojusi tūkstoš reižu un nav dzīvojusi nekad. Un tomēr es viņā iemīlējos… un atkal atradīšu viņu mežā, viņa ir kaut kur tur…

Vai viņš sajucis prātā? Viņa vārdi skanēja kā garīgi slima cilvēka murgi, un tomēr kaut kas viņa acīs un izturēšanās veidā pauda, ka tā ir nevis plānprātība, bet drīzāk apsēs­tība. Apsēstība, bet ar ko?

Tev noteikti jāizlasa vecā piezīmes, Stīv! Neatliec to vēl ilgāk. Tās tev pastāstīs par mežu, par to, kas tur notiek. Es runāju nopietni. Neesmu ne jucis, ne zaudējis normā­las jūtas. Esmu vienkārši nokļuvis nepārvaramā gūstā un, pirms aizeju atkal, gribu, lai tu zini, kāpēc, kā un kurp es eju. Varbūt tu varēsi man palīdzēt. Kas zina? Izlasi grāmatu. Un pēc tam parunāsim. Kad tu zināsi, ko iespēja izdarit mūsu dārgais nelaiķa tēvs, tad man droši vien atkal vaja­dzēs no tevis atvadīties.

4

Mana tēva piezīmju kladē ir viens ieraksts, kas, šķiet, liecina par pagrieziena brīdi viņa darbā un viņa dzīvē. Tas ir garāks nekā pārējie tālaika ieraksti un ir radies pēc septiņu mēnešu klusēšanas. Kaut gan viņa piezīmes bieži ir ļoti sīkas, viņu nevar saukt par rūpīgu dienasgrāmatas rakstī­tāju, un stils svārstās no lakoniskām frāzēm līdz izplūdušiem aprakstiem. (Atklāju arī to, ka viņš pats ir izrāvis no biezās dienasgrāmatas daudz lapu, tādējādi sekmīgi noslēpdams manu sīko grēku. Kristiāns nekad nebija pamanījis trūkstošo lapu.) Visumā šķiet, ka viņš tika izmantojis savu piezīmju kladi un klusās pierakstu stundas kā sarunas veidu pašam ar sevi kā līdzekli, lai ieviestu skaidrību savās domās.

Minētais ieraksts izdarīts 1935. gada septembrī, neilgi pēc mūsu tikšanās ar Zarukroni. Izlasījis ierakstu pirmoreiz, es domās atgriezos tajā gadā un aptvēru, ka toreiz esmu bijis tikai astoņus gadus vecs.

"Vinns-Džonss ieradās pēc rītausmas. Aizgājām kopā pa dienvidu taku, meklēdami izplūdes vietas, kas liecinātu par mitago aktivitāti. Drīz atgriezāmies mājās, tur neviena nebija, un tas manam noskaņojumam derēja vislabāk. Vēsa, skaidra rudens diena. Tāpat kā iepriekšējā gadā, Urskumuga tēli ir visspēcīgākie tad, kad mainās gadalaiki. Varbūt viņš sajūt rudeni, zaļuma atmiršanu. Viņš tuvojas, un ozoli viņam kaut ko čukst. Viņam jābūt tuvu ģenēzei. VinnsDžonss domā, ka vajadzīga vēl turpmāka izolācija, un tam jānotiek. Dženifera jau raizējas un nervozē par manu biežo prombūtni. Jūtos bezpalīdzīgs nevaru viņai stāstīt. Jādara tas, kas jādara.

Vakar zēni ieraudzīja Zarukroni. Biju domājis, ka viņš ir resorbēts, skaidrs, ka rezonanse ir spēcīgāka, nekā bijām pieļāvuši. Šķiet, viņš atkārtoti parādās meža malā, kā jau varēja gaidīt. Esmu vairākas reizes redzējis viņu uz takas, bet tikai pirms gada vai vēl senāk. Šī neatlaidība liek raizēties. Abi puikas pavisam izbijušies no redzētā; Kris­tiāns mazāk emocionāls. Jādomā, ka viņam tas nešķita kaut kas īpašs, varbūt malumednieks vai kāds vietējais, kas pa taisno iet uz Grimliju. Vinns-Džonss ierosina, lai ejam atpakaļ mežā un saucam Zarukroni dziļumā, varbūt izcir­tumā pie stāvā kalna, kur viņš varētu palikt spēcīgā ozolu virpulī un beidzot izgaist. Bet es zinu, ka došanās meža dziļumā prasīs vairāk nekā nedēļu, un nabaga Dženiferu jau tā tik ļoti nomākusi mana izturēšanās. Nevaru viņai neko paskaidrot, lai gan ļoti gribētu. Nevēlos te iejaukt bēr­nus, un mani uztrauc tas, ka viņi jau divas reizes redzējuši mitago. Esmu izdomājis viņiem apburtus meža radījumus visādus stāstus. Ceru, ka viņi sasaistīs redzēto ar savu iztēli. Tomēr jāuzmanās.

Kamēr tas nav atrisināts, kamēr Urskumuga mitago iegūst no meža apveidus, neviens, izņemot Vinnu-Džonsu, nedrīkst zināt, ko esmu atklājis. Būtiska ir pilnīga atdzim­šana. Urskumugs ir pats stiprākais, jo ir primārais. Es noteikti zinu, ka ozolu mežs ietver viņu, bet pārējos var izbiedēt spēks, ko viņi noteikti sajutīs, un tie var darīt visam galu. Baigi iedomāties, kas notiktu, ja šos mežus iznīcinātu, un tomēr tie nevar pastāvēt mūžīgi.

Ceturtdiena. Šodienas treniņš ar Vinnu-Džonsu: pārbau­des modelis 26:iii, viegla hipnoze, zaļganas gaismas vide. Kad pieres tilts sasniedza sešdesmit voltus, par spīti sāpēm, plūsma cauri galvaskausam man bija stiprāka nekā jebkad agrāk. Nu esmu pilnīgi pārliecināts, ka katra smadzeņu puslode funkcionē drusciņ citādi un ka slēptā apzināšanās atrodas labajā pusē. Tā tik ilgi bija pazudusi! Vinna-Džonsa tilts dod iespēju radīt virspusēju sazināšanos starp lau­kiem ap katru puslodi, un pirmsmitago zona tiek atbil­stoši uzbudināta, ja vien būtu kāds veids, kā izpētīt dzīvas smadzenes, lai precīzi noskaidrotu, kur atrodas šīs okultās parādības centrs!

Pirmdiena. Mitago apveidi joprojām drūzmējas manā perifērajā redzes laukā. Kāpēc to nekad nav tiešajā redzes laukā? Šie nereālie tēli galu galā ir tikai atspulgi. Huda apveids drusciņ atšķīrās no citiem drīzāk brūns nekā zaļš, seja ne tik draudzīga, vairāk saguris, vajāts izskats. Tas noteikti ir tāpēc, ka agrākos tēlus (pat Huda mitago, kas pirms diviem gadiem izveidojās mežā) ietekmēja manis paša bērnu dienu juceklīgie iespaidi, kas asociējas ar zaļu mežu un jautru kompāniju. Bet tagad spēcīgāka ir pirmsmitago balss, un sākotnējā forma veidojas bez pastarpinājumiem. Arī Artura veidols ir reālāks, un esmu manījis pazi­bam dažādus dumbrāļa tēlus no pirmā gadu tūkstoša beigu posma. Pavīdēja arī kāda rēgaina parādība, kas, manu­prāt, varēja būt viens no bronzas laikmeta melnās maģijas tēliem. Baismīgs brīdis. Zirga Tempļa sargs ir prom, un templis izpostīts. Nesaprotu, kāpēc? Mednieks atkal ir bijis "Vilku gravā", ugunskura vieta vēl gluži svaiga. Uzgāju arī kādas pēdas no neolīta laika šamaņa, reizē mednieka un mākslinieka, kurš atstāj uz kokiem un klintīm tos dīvainos okera sarkanos rakstus. Vinns-Džonss ļoti gribētu, lai es izpētu šos tautas varoņus, kas palikuši nezināmi un nekur neaprakstīti, bet man gribas atrast pirmtēlu.

Urskumugs manā prātā bija izveidojies skaidrāks nekā jebkad. Ir dažas iezīmes no Zarukroņa, bet šis ir daudz senatnīgāks, daudz lielāks. Apkāries ar zariem un lapām, pa virsu dzīvnieku ādām. Seja itin kā noziesta ar baltiem māliem, kas veido masku virs palielinātajiem vaibstiem, taču seju ir grūti skaidri saskatīt. Vai maska virs mas­kas? Matu vietā ir stīvi, gaisā izslējušies ķeburi; cauri šim ērkulim izlocīti mezglaini paērkšķu zari, kas piešķir viņam pavisam dīvainu izskatu. Domāju, ka viņš nēsā līdzi šķēpu ar platu akmens asmeni… neganta izskata ieroci, bet to ir grūti saskatīt, tas allaž paliek ārpus redzes centra. Viņš ir tik vecs, šis pirmtēls, ka pamazām gaist no cilvēku apziņas. Viņu skāris ari zināms sajukums. Vēlāku kultūru virsslānis ar savu priekšstatu par to, kāds viņš būtu varējis izska­tīties… Bronzas laikmeta iestarpinājumi, it sevišķi attie­cībā uz ieročiem (arī kakla stīpas). Nojaušu, ka leģenda par Urskumugu bijusi pietiekami stipra, lai noturētos visu neolīta laiku un saglabātos līdz otrajam gadu tūkstotim pirms Kristus, varbūt pat ilgāk. Vinns-Džonss domā, ka Urskumugs varētu būt radies pat pirms neolīta."

Atturēdamies izteikties par dīvainajām, juceklīgajām rindkopām, kuras biju izlasījis, pašķīru dienasgrāmatas lapas un palasīju ierakstus dažādās citās vietās. Skaidri atcerējos to 1933. gada rudeni, kad tēvs piekrāva pama­tīgu mugursomu un aizgāja mežā, steidzīgi attālinādamies no mātes histēriskajiem kliedzieniem; blakām gāja viņa draugs, zinātnieks (neliela auguma cilvēks ar skābu seju, kurš neatzina nevienu citu kā vienīgi manu tēvu un, iera­dies pie mums, istabā allaž jutās itin kā neveikli). Māte atlikušo dienas daļu nerunāja ne vārda, tikai sēdēja savā guļamistabā un palaikam raudāja. Mēs ar Kristiānu bijām tā uztraukušies viņas dēļ, ka vēlāk pēcpusdienā iegājām mežā tik dziļi, cik vien uzdrīkstējāmies, un saucām tēvu atpakaļ, līdz mūs galīgi pārbiedēja drūmais klusums un spalgie, piepešie trokšņi, kas palaikam to pārtrauca. Tēvs atgriezās pēc vairākām nedēļām, izspūris un dvakojošs kā mežonis. Dienasgrāmatas ieraksts pāris dienu vēlāk bija īss un rūgts neveiksmes apliecinājums. Nekas nebija noti­cis. Manu uzmanību piesaistīja atsevišķa, visai nesakarīga rindkopa.

"Mitoģenētiskais process ir ne tikai sarežģīts, tas ir ari negribīgs. Esmu pārāk vecs! Ierīce palīdz, bet esmu pārliecināts, ka jaunāka psihe ar to tiktu galā bez ārē­jas palīdzības. Šī doma ir briesmīga! Turklāt manā prātā nevalda miers, un, kā paskaidroja Vinns-Džonss, ļoti iespē­jams, ka mani cilvēciskie apsvērumi un manas raizes veido iedarbīgu barjeru starp abām mitopoētiskajām enerģijas plūsmām manā smadzeņu garozā: no labās puses veidols, no kreisās realitāte. Manis paša dzīvības spēks nespēj pietiekami bagātināt pirmsmitago zonu, lai notiktu tās mijiedarbība ar ozolu virpuli.

Es baidos arī, ka tik liels dabiskais meža dzīvības zudums atstāj iespaidu uz pāreju joslām. Kuiļi tur noteikti ir, par to es nešaubos. Bet varbūt to skaits ir kritisks. Pēc mana aprēķina, spirālveida virpulī, kuru norobežo ošu ielaušanās ozolu aplī, to diez vai ir vairāk par četrdesmit. Briežu ir maz, arī vilku maz; tiesa, galvenie dzīvnieki zaķi gan mežmalā sastopami bieži jo bieži. Bet varbūt tāpēc, ka trūkst tik daudz no toreizējās dzīvības, ir pazudis līdzsvars. Un tomēr šo mežu pirmatnējās eksistences laikā dzīvība taču ari mainījās. Trīspadsmitā gadsimta sākumā augu valstī daudz kas bija svešs ley matrix vietās, kur joprojām veidojās mitago. Mitoloģisko cilvēku veidoli mainās, pielā­gojas, un visvieglāk rodas vēlāko laiku formas.

Huds ir atgriezies kā visi, kas slēpjas mežā, un ar viņu ir klapatas; vairākas reizes viņš ir iegājis starpjoslā ap izcirtumu pie stāvā kalna nogāzes. Viņš šāva uz mani, un tas ir pamats nopietnām bažām! Bet es nevaru pietiekami bagātināt ozolu virpuli ar Urskumuga pirmsmitago. Kur ir atbilde? Vai jāmēģina iekļūt dziļāk, atrast savvaļas mežus? Varbūt atmiņa ir aizgājusi pārāk tālu, pārāk dziļi klusajās smadzeņu zonās un nespēj vairs skart kokus."

Kristiāns redzēja, kā es raucu pieri, lasīdams šo vārdu un tēlu jucekli. Huds? Robins Huds? Un kāds šis pats

Huds mežā šauj uz manu tēvu? Aplaidu skatienu kabi­netam un ieraudzīju bultu ar dzelzs uzgali garajā, šaurajā stikla ietvarā, kas bija novietots virs meža tauriņu kolek­cijas. Kristiāns šķīra dienasgrāmatas lapas, kuras es biju klusēdams lasījis jau gandrīz stundu. Viņš bija apmeties uz rakstāmgalda malas; es sēdēju tēva krēslā.

- Ko tas viss nozīmē, Kris? Izklausās tā, it kā viņš patie­šām būtu mēģinājis atdzīvināt grāmatu varoņus, radīt to kopijas.

- Tās nav kopijas, Stīv. Tie ir īsti. Tepat. Izlasi šo pēdējo gabalu, un pēc tam es tev mēģināšu to pārstāstīt ikdienas valodā.

Tas bija agrāks ieraksts; gads nebija atzīmēts, tikai diena un mēnesis, tomēr skaidri varēja saprast, ka tas tapis vairākus gadus pirms 1933. gada ieraksta.

"Es šos konkrētos laikus saucu par "kultūras starpslā­ņiem" ; tie veido zonas, kuras, protams, ir ierobežotas telpā attiecīgās zemes ietvaru dēļ, bet kuras ir ierobežotas ari laikā pāris gados vai varbūt gadu desmitos, un tas ir laiks, kad abu kultūru iekaroto un iekarotāju kultūras attie­cības ir ļoti saasinātas. Mitago tēli izaug no naida un baiļu spēka un veidojas dabiskajā meža vidē, no kuras tie var iziet kā Arturs jeb Artoriusa veidols, lācim līdzīgais vīrs ar suģestējošām vadoņa spējām, vai ari palikt dabiskajā ainavā, veidojot apslēptu cerību fokusu: Robiņa Huda vei­dols, varbūt Herivods un, protams, tā varoņa veidols, ko es saucu par Zarukroni un kas daudzās Anglijas malās preto­jies romiešiem. Man liekas, ka tieši abu tautu sapludinātās emocijas ir tās, kas rada mitago, taču izveidotais tēls nepār­protami nostājas tās kultūras pusē, kuras saknes ir senāk ieaugušas vietā, ko, pēc manām domām, varētu uzskatīt par ley matrix veidu; tādējādi izveidojas Arturs, kurš palīdz britiem cīnīties pret sakšiem, bet vēlāk izveidojas Huds, kurš palīdz sakšiem cīnīties pret normāņu iekarotājiem."

Purinādams galvu, es atrāvos no grāmatas. Mulsinoši, neizprotami izteikumi. Kristiāns pasmīnēdams paņēma pie­zīmju kladi un pasvārstīja to rokās. Te ir veseli gadi no viņa dzīves, Stlv, bet šie sīkie pieraksti noteikti nav viss, kas tur bijis. Viņš neko neraksta vairākus gadus un tad kādu mēnesi raksta katru dienu no vietas. Turklāt viņš ir izrāvis un nobēdzinājis vairākas lapas. To teikdams, brālis maz­liet sarauca pieri.

- Man derētu kaut ko iedzert, vai. Un vēl derētu daži paskaidrojumi.

Mēs izgājām no kabineta, un Kristiāns nesa dienasgrā­matu sev līdzi. Kad gājām garām iestiklotajai bultai, es cie­šāk paskatījos uz to. Vai viņš apgalvo, ka to uz viņu izšāvis īstais Robins Huds? Un tas pats arī nogalināja Gvivenetu?

- Viss atkarīgs no tā, ko tu sauc par īstu, Kristiāns domīgi atbildēja. Huds ieradās šajā ozolu mežā un varbūt joprojām ir tur… Vismaz es domāju, ka ir. Kā tu acīmredzot esi sapratis, viņš tur bija pirms četriem mēnešiem, kad nošāva Gvivenetu. Bet bijuši ir daudzi Robiņi Hudi, un visi tie ir tikpat īsti, cik neīsti; tos radījuši sakšu zemnieki tajos laikos, kad viņus apspieda normaņu iekarotāji.

- Es to nepavisam nesaprotu, Kris… Un ko nozīmē "ley matrix"? Kas tas ir ozolu virpulis? Vai tam ir kāda īsta nozīme?

Kamēr mēs viesistabā malkojām skotu viskiju ar ūdeni, vērodami, kā ārā sabiezē krēsla un pagalms aiz loga pārtop pelēkā neskaidru apveidu masā, Kristiāns man pastāstija, ka mūsu tēvu vairākas reizes apmeklējis kāds cilvēks, vārdā Alfrēds Votkinss, un kartē rādījis, kā taisnas līnijas savieno maģiska vai senatnīga spēka vietas kapukalnus, akmeņus un baznīcas, kas piederējušas trim dažādām kultūrām. Šīs līnijas viņš saucis par enerģijas joslām un uzskatījis, ka tās pastāv kā zemes enerģijas veids, kas plūst zem virskārtas, bet ietekmē to, kas atrodas virs šīm joslām.

Tēvs domājis par šīm enerģijas joslām un acīmredzot mēģinājis izmērīt enerģiju zemē zem meža, taču tas viņam nav izdevies. Un tomēr viņš kaut ko ozolu mežā izmērījis to enerģiju, kura saistīta ar visu tur augošo dzīvību. Viņš atklājis ap katru koku spirālveida virpuli, savdabīgu auru, un šīs spirāles aptvērušas nevis atsevišķus kokus, bet vese­lus to apgabalus un izcirtumus.

Gadu gaitā viņš uzzīmējis meža karti. Kristiāns izvilka šo mežotā apvidus karti, un es atkal ieskatījos tajā, bet šoreiz ar citādu skatienu, sākdams saprast atzīmes, ko izdarījis cilvēks, kurš pavadījis tik daudz laika attēlotajā apvidū. Tur bija aplīši un tajos iekšā citi aplīši, gar tiem un tiem pāri taisnas līnijas, no kurām dažas saistītas ar divām takām, kuras mēs saucām par Dienvidu taku un Dziļo taku. Plašās meža teritorijas vidū bija burti SN, kas acīmredzot nozīmēja "Stāvās nogāzes" izcirtumu to, kuru nebija izdevies atrast ne man, ne Kristiānam. Tur bija zonas, kas nosauktas par "spirālveida ozoliem", "mirušo ošu zonu" un "svārstīgo šķērslīniju".

Vecais ticēja, ka visu dzīvību aptver enerģijas aura noteiktā apgaismojumā iespējams redzēt cilvēka auru blāva spīduma veidā. Šajos senajos mežos, pirmatnējos mežos, auru saplūdums veido kaut ko daudz spēcīgāku, tādu kā radītspējīgu lauku, kas var izraisīt mijiedarbību ar mūsu zemapziņu. Zemapziņa ir tā, kurā mēs glabājam to, ko viņš sauc par pirmsmitago myth imago, mitoloģisko tēlu, mītiskas būtnes idealizētu paveidu. Tēls materializē­jas dabiskā vidē, iegūst miesu, asinis, apģērbu un kā tu pats redzēji ieročus. Idealizētais mitoloģiskais tēls, senais varonis, mainās līdz ar kultūras maiņām, piesavinādamies attiecīgā laika identitāti un tehniku. Kad viena kultūra iekaro kādu citu saskaņā ar tēva teoriju -, varoņi iemie­sojas visspēclgāk un ne tikai vienā vietā! Vēsturnieki un leģendu pētnieki strīdas par to, kur patiešām ir dzīvojis un karojis britu Arturs vai Robins Huds, un neaptver, ka viņi ir dzīvojuši daudzās vietās. Un vēl viens apstāklis, kas jāatce­ras: kad veidojas mitago tēls, tas veidojas visā populācijā… un, kad nav vairs vajadzīgs, tad saglabājas mūsu kolektī­vajā zemapziņā un pāriet uz nākamajām paaudzēm.

- Un mitago mainīgā forma balstās uz prototipu, es sacīju, lai pārliecinātos, vai esmu pareizi sapratis izlasīto tēva piezīmju fragmentus, uz senu pirmtēlu, kuru tēvs sauca par Urskumugu un no kura radās visas vēlākās for­mas. Un viņš mēģināja izdabūt Urskumugu no savas zem­apziņas…

- Un cieta neveiksmi, Kristiāns teica, bet ne jau tāpēc, ka nebūtu pietiekami pūlējies. Piepūle viņu noga­lināja. Tā viņu tik ļoti novājināja, ka fiziskais ķermenis nespēja turēties līdzi šiem eksperimentiem. Tomēr diezgan droši liekas, ka viņš radīja vairākus nesenāku laiku Urskumuga variantus.

Te bija bezgala daudz jautājumu, bezgala daudz jomu, kas prasīt prasīja atbildi. Vienu es gribēju zināt tūlīt: Bet pirms tūkstoš gadiem, ja pareizi saprotu šīs piezīmes, visā zemē bija spēcīga vajadzība pēc varoņa, pēc leģendāra tēla, kas stātos taisnības pusē. Kā viens cilvēks var panākt tik kaismīgu noskaņojumu? Kā viņš varēja panākt mijiedar­bību? Taču ne jau no ikdienišķajām raizēm, ko sagādāja mums un pats sev! Kā jau viņš raksta, tās tikai traucējušas viņam līdzsvaroties, un viņš nav varējis pienācīgi darboties.

-Ja uz to ir atbilde, Kristiāns rāmi teica, tad tā meklējama mežos, iespējams, izcirtumā pie stāvās nogāzes. Vecais piezīmēs rakstīja par nepieciešamību pēc vientulības perioda, pēc iedziļināšanās sevi. Es jau gadu tieši sekoju viņa paraugam. Viņš izgudroja elektrisku tiltu, kas, šķiet, saplūdina elementus no abām smadzeņu puslodēm. Es šo ierīci esmu daudz izmantojis gan viens, gan kopā ar viņu. Bet es jau jūtu, ka tēli pirmsmitago formas veidojas manā redzeslauka perifērijā bez viņa izmantotās sarežģī­tās norises. Viņš bija celmlauzis; viņa paša mijiedarbība ar mežu ir padarījusi šo procesu vieglāku tiem, kas nāks pēc viņa. Turklāt es esmu jaunāks. Viņš uzskatīja, ka tas ir svarīgi. Viņš guva zināmus panākumus; es esmu nolēmis pabeigt viņa iesākto. Es izcelšu gaismā Urskumugu, šo pirmcilvēku varoni.

Kāds mērķis tevi vada, Kris? es klusi pajautāju, jo pie labākās gribas nespēju saskatīt, kāda jēga ir nodarboties ar seniem spēkiem, kas mājo gan meža dziļumā, gan cilvēka prātā. Kristiānu, šķiet, bija apsēdusi doma par šo mirušo veidolu atdzīvināšanu, par tēva iesāktā darba pabeigšanu. Taču, lasīdams tēva piezīmes un runādams ar Kristiānu, es nekur nebiju dzirdējis neviena vārda par to, kāpēc tiem, kuri pētī dabu, ir vajadzīgs tik dīvains dabas stāvoklis.

Kristiānam bija gatava atbilde. Un viņa balss skanēja dobji kā allaž, kad aiz vārdiem slēpās nedrošība, kad trūka īstas pārliecības par savu taisnību. Nu, lai pētītu cilvēces pagātni, Stīv. No šiem mitago mēs varam daudz uzzināt, kāda tā bijusi, kādu to cilvēki gribējuši. Iepazīt tolaiku cen­tienus, ieceres, tik senu kultūru, kuras akmens pieminekļus vairs pat nespējam saprast. Tas vajadzīgs, lai mācītos. Lai sazinātos ar šiem mūsu pagātnes allaž atdzimstošajiem tēliem, kuri ir ieslēgti ikvienā no mums.

Viņš apklusa, un sekoja īss klusuma bridis, ko pārtrauca vienīgi pulksteņa smagnējie, ritmiskie tikšķi. Es sacīju:

- Mani tas nepārliecina, Kris. Bridi man likās, ka viņš sāks dusmās kliegt: viņa seja pietvīka, augums saspringa sašu­tumā par manu rāmo noraidījumu. Tomēr kvēle noplaka, un Kristiāns tikai sarauca pieri, raudzīdamies uz mani ar gandrīz bezpalīdzīgu izteiksmi. Kā to lai saprot?

- Skanīgi vārdi bez pārliecības.

Pēc brīža šķita, ka viņš uztvēris manos vārdos kādu patiesības daļu. Nu tad varbūt mana pārliecība ir zudusi, aprakta zem… zem kaut kā cita. Zem Gvivenetas. Tagad viņa ir kļuvusi par galveno iemeslu, kāpēc es dodos atpakaļ.

Atcerējos viņa nesen teiktos bezjūtīgos vārdus par to, ka Gviveneta esot dzīvojusi tūkstoš reižu un neesot dzīvojusi nemaz. Tūdaļ visu sapratu un brīnījos, kāpēc tik ilgi neesmu varējis aptvert tik skaidru patiesību. Tātad viņa arī bija mitago, es teicu. Tagad saprotu.

-Viņa bija mana tēva mitago, meitene no romiešu laikiem, Zemes dievietes iemiesojums, jaunā karotāju cilts princese, kura caur savām ciešanām spēja apvienot ciltis.

- Kā karaliene Boadīcija, es piebildu.

- Boudika, Kristiāns izlaboja, tad papurināja galvu.

- Boudika bija vēsturiski reāla persona, kaut arī leģendas par viņu stipri ietekmēja miti un nostāsti par meiteni Gvivenetu. Viņas pašas laikā un viņas laika kultūrā mutvārdu tradīcijām bija liela ietekme. Nekas netika pierakstīts, bet neviens romiešu pētnieks un vēlāk neviens kristiešu hro­nists viņu tomēr nepiemin; tiesa, vecais domāja, ka senie stāsti par karalieni Gvinevjēru būtu varējuši daļēji rasties uz piemirsto leģendu pamata. Viņa ir zudusi no tautas atmiņas…

- Bet ne no slēptās atmiņas!

Kristiāns pamāja ar galvu. Pilnīgi pareizi. Viņas stāsts ir ļoti vecs un ļoti pazīstams. Leģendas par Gvivenetu radās no agrāko kultūru stāstiem, varbūt pat no pēcledus laik­meta vai paša Urskumuga laikiem!

- Un vai visi šie meitenes senākie veidoli ari atrodami mežā?

Kristiāns paraustīja plecus. Vecais tos tur nesastapa un arī es neesmu redzējis. Bet tiem tur jābūt.

- Un kāds ir šis viņas stāsts, Kris?

Viņš uzmeta man savādu skatienu. To ir grūti pateikt. Mūsu dārgais tēvs izrāva no dienasgrāmatas lappuses par Gvivenetu. Man nav ne jausmas, kāpēc viņš tā darījis un kur tās noslēpis. Zinu tikai to, ko viņš man pastāstīja. Atkal mutvārdu tradīcija. Kristiāns pasmaidīja. Viņa bija meita jaunākajai no divām māsām un jaunam kareivim, kas izraidīts dzīvot slepenā nometnē meža biezoknī. Vecākā māsa bija sieva vienam no iekarotājiem, un viņa, būdama neauglīga un greizsirdīga, nozaga jaundzimušo savai māsai. Bērnu izglāba deviņi vanagi vai tamlīdzīgas būtnes, ko sūtīja bērna tēvs. Meitene uzauga mežos Dzīvnieku virsaiša aizbildniecībā. Kad viņa bija pietiekami liela un pietiekami stipra, viņa atgriezās, atmodināja sava mirušā tēva, kara­vadoņa, garu un padzina iekarotājus.

- Daudz materiāla te nav, es teicu.

- Tas ir tikai fragments, Kristiāns piekrita. Vēl ir kaut kas par gaišu akmeni ielejā, kura elpo. Ja vecais vēl kaut ko izpētīja par viņu vai no viņas, tad to viņš ir iznīcinājis.

- Interesanti, kāpēc?

Kristiāns bridi klusēja, tad piemetināja: Šā vai tā, leģendas par Gvivenetu daudzas ciltis iedvesmoja cīņai pret iekarotājiem vai nu tie bija Veseksas virsaiša pulki, tātad bronzas laikmets Stounhendžas laiki, vai Beļģijas ķelti, kas nozīmē dzelzs laikmetu, vai romieši. Viņa skatiens bridi aizklīda tālumā. Un tad viņa izveidojās šajā mežā, un es viņu atradu un iemīlēju. Viņa nebija mežonīga, var­būt tāpēc, ka vecais nemaz nevarēja iedomāties mežonīgu sievieti. Viņš uzspieda tai formu, taču atbruņoja, atstāja to mežā pavisam bezpalīdzīgu.

- Cik ilgi tu viņu pazini? es jautāju, un viņš paraustīja plecus.

- Nezinu, Stīv. Cik ilgi es biju projām?

- Apmēram divpadsmit dienas.

- Tik vien? Kristiāns izskatījās pārsteigts. Man šķita, ka ilgāk par trim nedēļām. Tad jau var būt, ka es viņu pazinu tikai īsu bridi, bet man tie likās gari mēneši. Es dzīvoju kopā ar viņu mežā, cenzdamies saprast viņas valodu, cenzdamies iemācīt viņai savējo, runādams ar zīmēm un tomēr spē­dams pateikt visai daudz. Bet vecais sekoja mums līdz pat meža biezoknim, līdz galam. Viņš nepadevās agrāk tā bija bijusi viņa meitene, un viņš tolaik bija tāpat zaudējis galvu viņas dēļ kā es. Kādu dienu es atradu veco pārgurušu un izmisušu meža malā, pa pusei ierakušos vecu lapu kaudzē. Aizvedu viņu mājās, un pēc nepilna mēneša viņš nomira. Tāpēc jau es tev teicu, ka viņam bija iemesls man uzbrukt. Es viņam atņēmu Gvivenetu.

- Un pēc tam viņa tika atņemta tev. Nošauta.

-Jā, pēc dažiem mēnešiem. Es kļuvu drusku par daudz laimīgs, drusku par daudz apmierināts. Aizrakstīju tev, tāpēc ka man kādam vajadzēja pastāstīt par viņu… Un tā jau bija tīrā likteņa izaicināšana. Pēc divām dienām atradu viņu guļam izcirtumā tikko dzīvu. Viņa būtu izdzīvojusi, ja es būtu varējis sagādāt viņai palīdzību mežā un atstāt viņu tur. Bet es iznesu viņu no meža, un viņa nomira. Viņš cieši skatījās uz mani, un ciešanu izteiksmi viņa sejā nomainīja apņēmība. Bet, kad es esmu atkal mežā, ir iespēja, ka no manas zemapziņas izveidosies jauns viņas mitoloģiskais tēls… varbūt viņa būs mazliet sīkstākas dabas nekā mana tēva radītais variants, bet es varu viņu atkal atrast, Stīv, ja vien cītīgi meklēšu, ja atradīšu to enerģiju, par kuru tu jau­tāji, ja iekļūšu meža dziļākajā daļā, tajā centrālajā virpuli…

Es vēlreiz pievērsos kartei un paskatījos uz spirāles lauku ap stāvās nogāzes izcirtumu. Un kas tevi traucē? Vai tu to nevari atrast?

- Vieta ir labi jaušama. Es tieku tai tuvumā, bet nekad nevaru nokļūt aiz lauka, kas plešas apmēram divsimt jardu platumā tai apkārt. Allaž atklāju, ka eju apļiem, kaut gan esmu pārliecināts, ka gāju taisni uz priekšu. Netieku iekšā, un tas, kas ir tur, netiek ārā. Visi mitago ir piesaistīti savai ģenēzes zonai, kaut gan Zarukronis un ari Gviveneta varēja aiziet līdz pat meža malai, līdz dīķim.

Bet tā taču nebija taisnība! Un es biju pavadījis mur­gainu nakti, par to pārliecinādamies. Es teicu: Viens mitago bija iznācis no meža… garš vīrietis ar neredzēti briesmīgu suni. Viņš ienāca mūsu pagalmā un apēda cūk­gaļas gabalu.

Kristiāns pārsteigumā sastinga. Mitago? Vai tu esi par to pārliecināts?

- Pilnīgi pārliecināts ne. Līdz šim brīdim man vispār nebija ne jausmas, kas viņš tāds ir. Bet viņš bija netīrs un smirdēja, un, pēc visa spriežot, mēnešiem ilgi bija dzīvojis mežā, turklāt runāja nesaprotamā valodā, un viņam bija loks un bultas…

- Un medību suns. Jā, protams. Plaši izplatīts vēlīnā bronzas laikmeta un agrīnā dzelzs laikmeta tēls. īri viņu uzskata par savējo tāpat kā Kuhulinu, un padarījuši viņu par lielu varoni, bet viņš ir viens no spēcīgākajiem mitoloģijas tēliem, kas pazīstams visā Eiropā. Kristiāns sarauca pieri. Nesaprotu… Es redzēju viņu pirms gada un izvairījos no viņa, bet tolaik viņš strauji ira un dzisa… Tā ar viņiem pēc kāda laika mēdz notikt. Kaut kas ir šo mitago uzpildījis, spēcinājis viņu…

- Nevis kaut kas, bet kāds, Kris.

- Bet kas? Tad viņš saprata, un viņa acis iepletās. Ak Dievs! Es pats. No savas zemapziņas. Vecajam tas prasīja gadus, un es domāju, ka man vajadzēs vēl ilgāku laiku, daudz vairāk mēnešu mežā, garāku izolācijas periodu. Bet tas ir jau sācies manis paša mijiedarbība ar virpuli…

Viņš bija kļuvis pavisam bāls. Viņš aizgāja līdz vietai, kur, pie sienas atslieta, stāvēja viņa nūja, paņēma to un pasvārstīja rokās. Cieši lūkodamies uz to, viņš pieskārās zīmēm uz tās.

- Tu zini, ko tas nozīmē, viņš klusi teica un, pirms es paguvu atbildēt, turpināja: Viņa izveidosies. Viņa atgrie­zīsies, mana Gviveneta. Varbūt viņa ir jau atgriezusies.

- Neskrien tūlīt atkal projām, Kris! Pagaidi drusku un atpūties.

Viņš atkal atslēja nūju pret sienu. Neuztraucies, ja viņa ir jau izveidojusies, viņai draud briesmas. Man jādo­das atpakaļ. Paskatījies uz mani, viņš atturīgi, vainīgi pasmaidīja. Piedod, brāli! Liela prieka tev nav no šīs mājās pārnākšanas.

5

Tā nu pēc šīs ļoti īsās saskarsmes es atkal pazaudēju Kristiānu. Viņš nebija noskaņots sarunām viņu bija pār­lieku pārņēmusi doma par Gvivenetu un meža gūstība, un man nebija lemts dziļāk ieskatīties viņa plānos, viņa ceribās un bailēs par šīs neiespējamās mīlas dēkas iznākumu.

Kamēr viņš vāca kopā līdzņemamo mantību, es bez­mērķīgi staigāju pa virtuvi un pārējām istabām. Viņš vēl un vēlreiz apgalvoja, ka būšot projām tikai kādu nedēļu vai divas. Ja Gviveneta būšot mežā, viņš šajā laikā viņu atra­dīšot, ja ne, tad nākšot atpakaļ un kādu laiku nogaidīšot, pirms atkal došoties meža dziļajās zonās un mēģināšot veidot viņas mitago. Gada laikā, viņš paskaidroja, daudzi naidīgie mitago būšot izgaisuši nebūtībā, un tad Gviveneta varēšot justies drošāk. Viņa domas bija juceklīgas, viņa iecere stiprināt meiteni, lai tā iegūtu tādu pašu brīvību kā vīrs ar medību suni, manuprāt, nebija pamatojama ne ar kādām liecībām no tēva dienasgrāmatas, taču Kristiāns bija neatlaidīgs un apņēmīgs cilvēks.

Ja jau viens mitago ir varējis izrauties, tad to varēs arī tā mitago būtne, kuru viņš iemīlējis.

Kristiāns izteica vēlēšanos, lai es dotos kopā ar viņu līdz izcirtumam, kur mēs bērnībā tikām ierīkojuši nometni, un lai uzceltu tur telti. Tā mums varētu būt regulāra tikšanās vieta, viņš teica, un tādējādi viņam būtu vieglāk saglabāt laika izjūtu. Ja es uzkavētos mežā, varbūt man gadītos sastapt vēl citus mitago un es varētu ziņot viņam par to stāvokli. Minētais izcirtums atradās meža malā, pilnīgi drošā vietā.

Kad es izteicu bažas, ka manis paša prāts varētu sākt vei­dot mitago būtnes, Kristiāns pārliecināja mani, ka paiešot vairāki mēneši, pirms es sākšot manīt kādas pirmsmitago rosības pazīmes, kādas šaudīgas ēnas sava redzeslauka malā. Tikpat skaidri viņš man pateica, ka, palikdams tur pārāk ilgi, es noteikti sākšot veidot saikni ar mežu, kura aura, pēc viņa domām, pēdējo gadu laikā stipri tuvinājusies mājai.

Pavēlu nākamajā rītā mēs devāmies projām pa dienvidu taku. Augstu virs meža spīdēja bāli dzeltena saule. Bija vēsa, skaidra diena, un gaisā jautās dūmu smarža no tālīnās fermas, kur dega novāktās vasaras ražas salmi un stublāji. Mēs soļojām klusēdami, līdz sasniedzām dzirnavu dīķi; biju domājis, ka Kristiāns dosies mežā tepat, taču viņš saprātīgu apsvērumu dēļ nolēma vēl to nedarīt ne tik daudz bērnībā šeit redzēto parādību dēļ, bet galvenokārt purvainā apvidus dēļ. Viņš devās uz priekšu, līdz mežs gar takas malām kļuva retāks. Tad Kristiāns nogriezās no takas.

Es sekoju viņam mežā, meklēdams vieglāko ceļu cauri paparžu un nātru biezoknim un priecādamies par dunošo klusumu. Te, malā, koki bija nelieli, bet tuvāko simt jardu posmā tie sāka atgādināt par meža īsteno vecumu vareni, grubuļaini ozolu stumbri, daži izdobtiem vidiem, citi pa pusei nokaltuši, mezglaini un žuburaini, tie gandrīz čīk­stēja zem savu zaru smaguma. Apvidus pamazām kļuva augstāks, un biezo pamežu vietvietām šķērsoja laikazoba nodeldēti, ķērpjiem apauguši pelēka kaļķakmens izciļņi. Pārgājām pāri uzkalna mugurai, aiz kuras nogāze strauji liecās lejup, un mežs ieguva mazliet citādu seju. Tas šķita tumšāks, itin kā dzīvāks, un es ievēroju, ka mežmalas spalgās putnu rudens dziesmas šeit kļuvušas retākas un sērīgākas.

Kristiāns lauzās caur kazenāju biezokni, un es gurdi gāju nopakaļ; pēc kāda laika mēs sasniedzām plašo izcirtumu, kur pirms daudziem gadiem bijām iekārtojuši nometni. Šeit slējās viens sevišķi liels ozols, un mēs pasmējāmies, atraduši tā mizā savus sen iegrieztos, aprepējušos iniciāļus. Ozola zaros mēs bijām iekārtojuši novērošanas posteni, taču tik lapotā vietā gan neko daudz nebijām varējuši sare­dzēt.

- Vai es izskatos, kā šai vietā pienākas? Kristiāns jau­tāja, izpletis rokas, un es pasmīnēju, pārlaizdams skatienu viņa apmetni ietērptajam stāvam un rūnu izraibinātajai nūjai, kas tagad izskatījās drīzāk praktiska nekā veclaicīga.

- Tu izskaties iespaidīgs. Kam līdzīgs, to gan es nevaru pateikt.

Viņš aplaida skatienu izcirtumam. Es centīšos atnākt šurp, cik bieži vien iespējams. Ja kaut kas nebūs kārtībā, centīšos atstāt ziņu, ja tevis te nebūs kādu zīmi, kas liktu tev saprast…

- Viss būs kārtībā, es pasmaidīdams teicu. Bija redzams, ka viņš nevēlas, lai es pavadu viņu tālāk par šo izcirtumu, un man tas bija pa prātam. Sajutu tādu kā sal­tumu, savādu tirpoņu, un man pēkšņi šķita, ka tieku novē­rots. Kristiāns pamanīja manu neveiklību un atzinās, ka ari viņu pārņēmusi līdzīga sajūta meža klātbūtnes apjauta, koku vieglā elpa.

Paspiedām viens otram roku, neveikli apskāvāmies, un viņš pagriezies aizsoļoja meža krēslā. Brīdi vēroju viņu aiz­ejam, tad klausījos un tikai pēc tam, kad visas skaņas bija izgaisušas, sāku sliet nelielu telti.

Gandrīz visu septembri laiks turējās vēss un sauss; šis vienmuļais mēnesis darīja mani diezgan flegmātisku, un dienas pagāja visai gausi. Es šo to pielaboju mājai; turpināju lasīt tēva dienasgrāmatu (tomēr atkārtotie tēli un domas mani drīz nogurdināja) un arvien biežāk devos uz mežu, kur sēdēju telti vai tai līdzās, klausīdamies, vai nedzir­dēšu Kristiānu, lamādams knišļus, no kuriem tur nebija miera, lūkodamies, vai kaut kur nav manāma kāda kustība.

Oktobris atnāca ar lietiem un spēju, gandrīz pārstei­dzošu apjautu, ka Kristiāns bijis projām jau veselu mēnesi. Laiks bija aizritējis ātri, un es nebiju baiļojies par viņu, jo tiku vienkārši nolēmis, ka brālis zina, ko dara, un atgriezī­sies tad, kad būs tam gatavs. Taču viņš jau mēnesi nebija nedz rādījies, nedz devis kādu ziņu par sevi. Viņš taču būtu varējis kaut reizi atnākt līdz izcirtumam un atstāt kādu zīmi!

Tagad mani sāka mākt lielākas raizes par viņa dro­šību, nekā, šķiet, apstākļi prasīja. Līdzko pārstāja līt, es izbridu cauri mežam un visu dienu gaidīju, patvēries zem nožēlojamā, pilošā audekla jumta. Redzēju zaķus un pūci un dzirdēju tālīnas kustības trokšņus, taču mani saucieni: Kristiān? Vai tas esi tu? palika bez atbildes.

Kļuva aukstāks. Lielu daļu laika es pavadīju teltī, ielīdis guļammaisā, ko biju sameistarojis no segām un Ozolmājas pagrabā atrastajām vaskadrānām. Pielaboju telts kabatas un piepildīju tās ar pārtikas un alus krājumiem un sau­siem iekura skaliem. Ap oktobra vidu es jutu, ka nespēju vairs mājās pavadīt ilgāk par stundu, jo tad mani pārņēma nemiers, ko kliedēt varēju, vienīgi atgriezdamies izcirtumā, savā novērošanas postenī, kur vienkārši sēdēju teltī sakrus­totām kājām un lūkojos dažus jardus attālā meža puskrēslā. Pāris reižu es izmetu dažus nervozus līkumus dziļāk mežā, taču mani nomāca dziļais klusums un savādā tirpoņa, kas šķita man atgādinām, ka tieku novērots. Tā, protams, bija tikai iztēle vai arī pārlieku jūtīga reakcija uz meža zvēru Idātbūtni, jo vienreiz, kad es kliegdams un aurodams metos biezoknī, kur šķitu ieraudzījis tupam slepenu glūnētāju, redzēju tikai rudu vāveri, kura izbiedēta pazuda ozola biezo, mudžekļaino zaru mājoklī.

Kur palicis Kristiāns? Atstāju viņam zīmītes, cik dziļi mežā un cik daudzās vietās vien spēju. Bet es atklāju, ka ikreiz, kad ieeju pārāk dziļi lielajā ieplakā, kura itin kā ierija mežu sevī, pēc pāris stundu klejojumiem attopos atkal sava izcirtuma un telts tuvumā. Jā, tas bija baigi un reizē tracinoši, bet man sāka rasties apjauta par Kristiāna pārdzī­vojumu, kad viņš nespēja biezoknī noturēt taisnu virzienu. Varbūt patiešām tur ir kāds spēka lauks, sarežģīts un līkloču izlocīts, kas atstumj iebrucējus atpakaļ ārējā joslā.

Tad pienāca novembris, un kļuva pavisam auksts. Lie­tus bija sīks un salts, bet vējš lauzās caur biezajām, brūnējošajām lapotnēm, caur drēbju un vaskadrānu kārtām līdz pat stingstošajai miesai un kauliem. Es jutos nožēlojami, un mani Kristiāna meklējumi kļuva arvien piktāki un izmi­sīgāki. Mana balss nereti aizsmaka no saukšanas, uz ādas parādījās tulznas un skrambas no kāpšanas kokos. Man sāka zust laika izjūta, un es vairākkārt satriekts attapos, ka esmu pavadījis mežā divas vai pat trīs dienas, neat­griezies mājās. Ozolmāja kļuva pamesta un tukša. Es to izmantoju, lai nomazgātos, paēstu, atpūstos, bet, līdzko biju devis ķermenim pašu nepieciešamāko, mani atkal sagrāba raizes un domas par Kristiānu un vilktin aizvilka mani uz izcirtumu, it kā tas būtu magnēts, bet es sīka metāla skaidiņa.

Man sāka likties, ka ar brāli ir noticis kaut kas bries­mīgs, varbūt nevis briesmīgs, bet dabisks: ja mežā patiešām mīt kuiļi, tie varēja viņam uzbrukt, un varbūt viņš tagad ir beigts vai arī lien caur biezokni uz meža malu, nespēdams saukt pēc palīdzības. Vai varbūt viņš ir nokritis no koka; varbūt vienkārši nolicies gulēt aukstumā un slapjumā un no rīta vairs nav varējis atžirgt?

Meklēju viņa pēdas, meldēju viņu pašu, taču neatradu pilnīgi neko; uzgāju vienīgi kāda liela dzīvnieka ķetnu nospiedumus, un vairāku ozolu stumbri apakšdaļā izskatī­jās tādi, it kā tos būtu saskrāpējuši pamatīgi ilkņi.

Tomēr pēc kāda laika mana nomāktība izgaisa, un ap novembra vidu es atkal jutos pilnīgi pārliecināts, ka

Kristiāns ir dzīvs. Tagad man likās, ka viņš kaut kā nokļuvis šī rudenīgā meža gūstā.

Pirmo reizi pēc divu nedēļu pārtraukuma es aizgāju uz ciematu un, sagādājis ēdamo, nopirku žūksni avīžu, kas bija sakrājušās mazajos kioskos. Šķirstīdams vietējā nedēļas izde­vuma lappuses, es pamanīju ziņu, ka grāvī netālu no Grimlijas atrasti divi trūdoši līķi vīrietis un īru vilku suns. Aizdomu par slepkavību nebija. Es nejutu nekādas emocijas, vienīgi dīvainu saltumu un līdzcietību pret Kristiānu, kura sapnis par Gvivenetas brīvību noteikti beigsies līdzīgā veidā tā bija drudžaina cerība, ilgas, kas jau iepriekš lemtas iznīcībai.

Sastapt mitago man gadījās tikai divas reizes, un tās abas bija visai nenozīmīgas. Pirmoreiz redzēju neskaidru vīrieša apveidu, kas virzījās gar izcirtuma malu un vēroja mani, līdz beidzot ieskrēja meža tumsā, sizdams pa koku stumbriem ar īsu koka rungu. Otrā tikšanās bija ar Zarukroni, kuram es zaglīgi sekoju, kamēr viņš aizgāja līdz dzirnavu dīķim un brīdi stāvēja kokos, skatīdamies pāri uz laivu būdu. Man nebija īstu baiļu no šiem veidoliem, jutu tikai zināmu piesardzību. Bet tikai pēc otrās tikšanās es sāku saprast, cik mežs mitago būtnēm ir svešs un cik sveši mitago ir mežam. Šie tēli, kas radīti tik tālu no sava dabiskā izcelsmes laika, šīs materializētās pagātnes atbalsis ieguvu­šas dzīvību, valodu un pirmatnēju mežonību, kas nepavi­sam nesaderējās ar kara nomocīto pasauli 1947. gadā. Nav nekāds brīnums, ka meža aura tā piesātināta ar vientulības apjautu, ar lipīgu atsvešinātības gaisotni, kas tika pārņē­musi arī manu tēvu un pēc tam Kristiānu un kas šobrīd strāvoja pat uz mani; ja vien es tai ļautos, tā mani drīz pilnīgi sagūstītu savā varā.

Ap šo pašu laiku man sāka rādīties halucinācijas. Kad es krēslā lūkojos uz mežu, sava redzeslauka malā manīju kaut kādu kustību. Sākumā es to piedēvēju nogurumam vai iedo­mām, tomēr skaidri atcerējos rindkopu no tēva piezīmēm, kurā viņš minēja, ka pirmsmitago veidoli, sākotnējie tēli, vienmēr parādoties viņa redzeslauka perifērijā. Sākumā jutos izbiedēts un negribēju pieļaut domu, ka šādas būtnes varētu mājot ari manā prātā un ka mana mijiedarbība ar mežu sākusies daudz ātrāk, nekā paredzēja Kristiāns; bet pēc kāda laika es mierīgi sēdēju un centos saskatīt to deta­ļas. Tas man neizdevās. Manīju tikai kustību, reizēm tādu kā cilvēka apveidu, taču acīmredzot tas lauks, kas veicināja to rašanos, vēl nebija pietiekami spēcīgs, lai darītu tos labi saskatāmus, bet varbūt mans prāts vēl nespēja kontrolēt to veidošanos.

24. novembrī es atgriezos mājās un pavadīju vairākas stundas, atpūzdamies un klausīdamies radio. Pāri mājai gāja pērkona negaiss, un es lūkojos lietū un tumsā, juzda­mies grūtsirdīgs un nosalis. Bet, līdzko debesis noskaid­rojās un kļuva gaišāks, es apņēmu ap pleciem savu lietus apmetni un atkal devos uz izcirtumu. Nebiju domājis, ka ieraudzīšu tur kādas pārmaiņas, tāpēc pārsteiguma vietā piedzīvoju īstu triecienu.

Telts bija sagāzta, tās saturs izmētāts un iebradāts dubļainās velēnās. Gabals tauvas karājās lejup no lielā ozola augstākajiem zariem, un zeme bija tā izrakņāta, it kā tur būtu notikusi cīņa. Ieiedams klajumā, es pamanīju zemē dīvainus pēdu nospiedumus apaļus un šķeltus, kā dzīvnieka nagu atstātus. Lai nu kas būtu šis zvērs, tas bija saplēsis telts audumu sīkās skrandās.

Tad es pamanīju, cik mežs kļuvis kluss tas itin kā vēroja mani, aizturējis elpu. Mati man bija sacēlušies stā­vus, sirds dauzījās tā, it kā gribētu izlauzties no krūtīm. īsu bridi stāvēju pie izpostītās telts, tad mani sagrāba panika, pārņēma reibonis, šķita, ka mežs gāžas man virsū. Drāzos projām no izcirtuma, mezdamies taisni caur izmirkušo krūmu puduri starp diviem resniem ozolu stumbriem. Biju jau gabalu noskrējis, kad attapos, ka skrienu nevis uz mež­malas pusi, betprojām no tās. Laikam iekliedzos un, apsvie­dies apkārt, metos atpakaļ.

Smagi dunēdams, man blakus kokā ietriecās šķēps, un nākamajā brīdī es, nespēdams apstāties, uzskrēju taisni virsū melnajam koka spalam; kāda roka sagrāba mani aiz pleca un grūda pret ozola stumbru. Es bailēs iekliedzos, skatīdamies sava uzbrucēja dubļiem notrieptajā, sašķieb­tajā sejā. Viņš atkliedza man pretī:

Apklusti, Stīv! Dieva dēļ, apklusti!

Mana panika pierima, kliedziens apsīka šņukstā, un es cieši lūkojos niknajā cilvēkā, kurš mani turēja ciet. Tad es sapratu, ka tas ir Kristiāns, un mans atvieglojums bija tik spējš, ka es sāku smieties, labu laiku nepamanīdams mil­zīgo pārmaiņu, kas ar viņu bija notikusi.

Viņš skatījās atpakaļ uz izcirtuma pusi. Tev jātiek projām no šejienes, viņš noteica, un, pirms es paguvu atbildēt, viņš jau skriešus rāva mani projām un vilka uz telts pusi.

Izcirtumā viņš apstājās un paskatījās uz mani. Aiz dubļu un sakaltušo lapu kārtas neslēpās smaids. Kristiāna acis spīdēja, bet tās bija kļuvušas šauras un grumbu apņemtas. Viņa mati bija glumi, un asās šķipsnas slējās gaisā. Mugurā viņam bija tikai kaut kas līdzīgs gurnautam un skrandaina ādas jaka, kas diezin vai spēja saglabāt siltumu. Rokā viņš turēja trīs draudīgi izslietus šķēpus. Vasaras slimīgais kal­snums bija pilnīgi pazudis. Kristiāns bija muskuļots un sīksts, ar spēcīgu rumpi un masīviem locekļiem. Viņš bija vīrs, kas radīts karošanai.

- Tev jāiet projām no meža, Stīv, un, Dieva dēļ, nenāc vairs atpakaļ!

- Kas ar tevi noticis, Kris?… es izstomlju, bet viņš tikai papurināja galvu un atkal sāka vilkt mani caur izcirtumu un vēlreiz mežā, uz dienvidu takas pusi.

Tad pēkšņi viņš apstājās, stīvi raudzīdamies meža pus­tumsā un turēdams mani aiz rokas Kas noticis, Kris?

Un tad ari es sadzirdēju smagos brīkšķus; kāds lauzās caur papardēm un kokiem uz mūsu pusi. Sekodams Kris­tiāna skatienam, es ieraudzīju milzum lielu stāvu, divreiz lielāku nekā cilvēks, taču ar cilvēka apveidiem, salikušu un melnu kā nakts, bet ar lielu, baltu plankumu uz sejas; attā­luma un krēslas dēļ tas bija neskaidrs un izplūdis.

- Ak Dievs, tas ir izlauzies ārā! Kristiāns izgrūda. Nokļuvis starp mums un mežmalu.

- Kas tas ir? Vai mitago?

- Pats īstākais mitago, Kristiāns ātri atbildēja un pagriezies metās bēgt atpakaļ pār izcirtumu. Es sekoju; nogurums bija kā ar roku atņemts.

- Urskumugs? Vai tad viņš? Bet tas taču nav cilvēks… tas ir dzīvnieks! Tik lielu cilvēku nekad nav bijis!

Skriedams es atskatījos un redzēju, kā šis milzenis ieme­tas izcirtumā un drāžas tam pāri tādā ātrumā, ka man likās: es skatos paātrinātu filmu. Tad tas ienira mežā netālu no mums un atkal pazuda pustumsā, tomēr mēs zinājām, ka tas skrien šurp, laužas caur kokiem, vajādams mūs, un attā­lums starp mums saruka neticamā ātrumā.

Pēkšņi, pavisam negaidot, man zem kājām pazuda pamats. Es smagi nokritu bedres dibenā un kūleņodams jutu, ka mani cenšas noturēt Kristiāns, kurš uzrāva mums virsū kazenājus un brīdinoši pielika pie lūpām pirkstu. Tum­šajā slēptuvē es viņu tik tikko varēju saskatīt, taču dzirdēju, ka Urskumuga radītais troksnis attālinās, un pajautāju, kas īsti noticis.

- Vai tas ir prom?

- Droši var teikt, ka ne, Kristiāns atbildēja. Tas gaida un klausās. Tas vajā mani jau divas dienas, izlauzies no meža dziļajām zonām. Un nerimsies, kamēr esmu dzīvs.

- Bet kāpēc, Kris? Kāpēc tas grib tevi nogalināt?

-Tas ir tēva mitago, Kristiāns atbildēja. Viņš to

radīja meža dziļumā, bet tas bija vājš un nevarēja no turie­nes izkļūt, līdz parādījos es un piešķīru tam vairāk spēka. Bet tas bija tēva mitago, un viņš to veidoja daļēji no savas apziņas, no sava ego. Ak Dievs, Stīv, kā viņš ir ienīdis mani, ienīdis mūs, ja jau radījis to tik baismīgu!

- Un Gviveneta… es iesāku un apklusu.

-Jā… Gviveneta… Kristiāns atkārtoja ar maigumu balsī. Par to viņš man atriebsies. Ja vien došu viņam kaut niecīgāko izdevību.

Kristiāns pastiepās un mēģināja paskatīties cauri kaze­nāju mudžeklim virs galvas. Es dzirdēju attālu satrauktas kustības troksni, un man šķita, ka tai cauri skan kāda liela dzīvnieka dobjie rūcieni.

- Es sapratu, ka viņam nav izdevies radīt mitago pirmtēlu.

- Tā viņš pats domāja un ar šādu pārliecību nomira. Interesanti, ko viņš būtu darījis, ja redzētu, cik veiksmīgi tas izdevies. Kristiāns atkal notupās bedres dibenā. Tas ir līdzīgs kuilim. Puse no kuiļa, puse no cilvēka, vēl šis tas no dažādiem citiem meža zvēriem. Tas pārvietojas uz divām kājām, bet, kad vajag, skrien kā viesulis. Tas krāso sev baltu seju, cenzdamies veidot to līdzīgu cilvēka sejai. Lai kādos laikos tas būtu dzīvojis, viens ir skaidrs: tas radās sen pirms tā perioda, kurā dzīvoja cilvēks mūsdienu "cilvēka" izpratnē; šis radījums nāk no tiem laikiem, kad cilvēks un daba bija tik cieši saistīti, ka atdalīti uztvert tos nemaz nevarēja.

Tad viņš pieskārās man pie elkoņa; pieskāriens bija stomīgs, it kā viņš mazliet baidītos šādi tuvoties cilvēkam, no kura tik ļoti attālinājies.

- Kad skriesi projām, viņš teica, skrien taisni uz mežmalu. Neapstājies. Un, kad būsi izkļuvis no meža, nenāc vairs atpakaļ. Man šobrīd nav iespējams tikt no šejienes ārā. Kaut kas manis paša apziņā tur mani meža gūstā tik stipri, it kā es pats būtu mitago. Nenāc vairs šurp, Stīv! Vismaz ilgu, ilgu laiku ne.

- Kris… es iesāku, bet bija jau par vēlu. Kristiāns bija atgrūdis bedres pārsegu un skrēja projām no manis. Pēc īsa brīža man pāri galvai aizdrāzās milzu stāvs, un tikai plaukstas tiesu no mana pamirušā auguma zemē atspie­dās liela, melna pēda. Viens zibenīgs mirklis, un tas bija projām. Bet, kad es izrāpos no bedres un metos skriet, es pametu īsu skatienu atpakaļ, un radījums, izdzirdis mani, arī pagrieza galvu; šajā īsajā savstarpējās saziņas brīdī, mums skrienot katram uz savu meža pusi, es redzēju seju, kas bija uzkrāsota virs melnajiem kuiļa vaibstiem.

Urskumugs rēcienā atpleta muti, un es redzēju vera­mies sev pretī tēva ļaunīgo skatienu.