Kaleidoskops

LIKTENĪGA STUNDA

O, nu gan būs jautri! Tā tik ir spēle! Simts gadu tā nav gājis. Bērni šaudījās šurpu turpu pa zaļo mauru, klaigāja, saķērās rokās, gāja riņķa dejā, rāpās kokos un smējās. Debesīs laiku pa laikam aiztraucās raķetes, pa ielām aizšvīkstēja izveicīgas mašīnas, bet bērni spē­lējās un nelikās zinis ne par ko citu. Kādi joki, kāda līksmība, kāda smiešana un spiegšana!

Pelēns ieskrēja mājā, līdz ausīm novārtīju­sies un nosvīdusi. Saviem,septiņiem gadiem viņa bija skaļa, stipra un patstāvīga. Viņas māte, misis Morisa, lāgā nepaspēja ne apska­tīties, kad meita jau bija izrāvusi atvilktnes un sametusi pannas un šādas tādas citas mantas lielā maisā.

— Ak debess, Pelēn, kas nu notiek?

— Tāda spēle vēl nekad nav redzēta! — aizelsusies atteica piesārtusī Pelēns.

— Pasēdi un atvelc elpu, — teica māte.

— Nevajag, es neesmu piekususi, — atsau­cās meitene. — Es tās ņemšu, var, māmiņ?

— Tikai neizsitiet traukiem robus, — pie­kodināja misis Morisa.

— Paldies, paldies! — Pelēns nokliedza un — špuks! — prom bija kā raķete.

Misis Morisa noskatījās pakaļ savai nemie­rīgajai atvasei.

— Kas tā jums par spēli?

— Iebrukums! — atteica Pelēns.

Durvis aizcirtās.

Visā ielas garumā bērni stiepa ārā no mā­jām nažus, dakšiņas, krāsns urķus, vecas skārda caurules un konservu nažus.

Interesanti, ka šī trokšņa un kņadas cēlēji bija mazākie bērni. Lielākie, tādi, kam bija desmit un vairāk gadu, noskatījās uz viņiem no augšas un nicīgi gāja savu ceļu vai nošķī­rās savrup, lai cienīgi spēlētu paslēpes.

Vecāki pa to laiku braukāja hromētās ma* šīnās. Meistari ieradās mājās izremontēt va­kuuma liftus, noregulēt televizoriem attēlu vai salabot saniķojušās pārtikas pievadcau­rules. Pieaugušie garāmejot noskatījās uz aiz­ņemto jauno paaudzi, apskauzdami kūsājošas enerģijas pilnos mazuļus, iecietīgi nosmīnē­dami par viņu skaļajiem priekiem un klusībā nodomādami, ka paši labprāt parotaļātos kopā ar mazajiem.

— To, to un to, — izrīkoja Pelēns, kad citi bērni rādīja savas karotes un skrūvgriežus. — To dod šurp, bet to noliec tur! Ne tā! Te, nemākuli! Pareizi. Tā, tagad paej nost, es pierīkoŠu šito. — Viņa darbojās, mēles galiņu zobos iekodusi, pieri domīgi saraukusi. — Nu, tā. Vai redzat?

— Jā-ā-ā-ā! — iesaucās bērni. Pieskrēja divpadsmit gadus vecais Džozefs

Konnors.

— Ej projām! — bez aplinkiem pavēlēja Pelēns.

— Gribu spēlēties ar jums, — Džozefs sa­cīja.

— Nedrīkst! — atcirta Pelēns.

— Kādēļ ne?

— Tu mūs izsmiesi.

— Goda vārds, neizsmiešu.

— Nē. Pazīstam mēs tevi. Ej projām, citādi piekausim.

Ar motorslidām piebrauca kāds cits divpa­dsmitgadīgais.

— Ei, Džo! Iesim! Lai tie knēveļi spēlējas. Varēja redzēt, ka Džo netīkas iet prom un

viņš nopietni pārdomā.

— Es gribu palikt tepat, — viņš sacīja.

— Tu esi par lielu, — stingri teica Pelēns.

— Neesmu vis par lielu, — prātīgi noteica Džo.

— Tu tikai smiesies un izjauksi iebrukumu. Zēns ar motorslidām skaļi, nicinoši no-

sprauslojās.

— Ejam, Džo! Lai viņi ērmojas vieni! Zī­daiņi!

Džozefs gausi vilkās prom. Un visu laiku skatījās atpakaļ, līdz kamēr pagriezās ap stūri.

Pelēns rosījās tālāk. No savāktajiem rīkiem viņa meistaroja kaut kādu neizprotamu apa*

rātu. Iespiedusi kādai meitenei rokā burtnī- ciņu un zīmuli, viņa lika tai ar pūlēm vilkt visādus ķeburus. Siltajā saulē kā viļņi cēlās un saplaka bērnu balsis.

Viņiem visapkārt dunēja pilsēta. Gar ielas malām rāmās zaļās rindās slējās koki. Tikai vējam miers nebija pa prātam, un tas plūs- moja pāri zemei, pāri visam kontinentam. Tūkstošos citu pilsētu tāpat bija gan koki, gan bērni, gan ielas, savos klusajos kabinetos biz­nesmeni tāpat diktēja pavēles vai sēdēja pie televizoriem. Pie zilajām debesīm kā lāpām- adatas zibēja raķetes. Visur un visā jautās rāma pašapmierinātība un bezrūpība, cilvēki bija pieraduši pie miera un bija pārliecināti, ka nekas ļauns nav gaidāms. Cilvēki visā pa­saulē gāja roku rokā un bija vienoti. Visām tautām piederēja vienlīdz droši ieroči. Bija sasniegts ideāls spēku līdzsvars. Cilvēki vairs nepazina nedz nodevējus, nedz nelaimīgos, nedz neapmierinātos, tādēļ pasaule stāvēja uz stingriem pamatiem. Saules gaisma aplai­moja puspasaules, un snaudošie koki ļāvās siltā gaisa paliem.

Pa otrā stāva logu paskatījās Pelēna māte.

Bērni. Viņa palūkojās uz tiem un pašūpoja galvu. Bērni kārtīgi paēdīs, saldi iemigs un pirmdien ies uz skolu. Mīļie vingrie augumiņi. Viņa ieklausījās.

Rožu krūma tuvumā Pelēns kādam kaut ko nopietni stāstīja, lai gan cits neviens nebija redzams.

Ir gan dīvaini šie bērni! Bet otra meitene, kā viņu sauca? Enna? Enna kaut ko cītīgi vilka uz papīra. Vispirms Pelēns pajautāja rožu krūmam, tad nodiktēja atbildi Ennai.

— Trīsstūris, — teica Pelēns.

— Bet kas tas ir — trīs,-, — Enna ar grū­tībām izrunāja, : — stūris?

— Nav svarīgi, — atbildēja Pelēns.

— Kā tas rakstāms? — jautāja Enna.

— T…r…ī… s… — lēnām sāka skaidrot Pelēns, bet viņai aptrūka pacietības.

— E, raksti, kā patīk! — Viņa diktēja tālāk:

— Bajķis.

— Es to pašu trīs-, — sacīja Enna, — stūri vēl neesmu uzrakstījusi!

—• Tad ātrāk, ātrāk! — skubināja Pelēns.

Pelēna māte izliecās pa logu.

—■ S… t… ū… r… i… s.., — viņa nosauca burtus Ennai.

— Vai, paldies, misis Morisa, — Enna sa­cīja.

— Pareizi, — noteica Pelēna māte un pa­smējusies gāja tīrīt priekštelpu ar putekļu sū­cēju.

Balsis šūpojās tveicīgi viļņojošajā gaisā.

— Baļķis, — sacīja Enna.

Klusums.

— Četri, deviņi, septiņi, tad A, B un X, — attālāk stāvot, nopietni sacīja Pelēns. — Tad dakšiņas, aukla un .. . seš . .. stūre … sešstū­ris!

Pusdienās Pelēns vienā rāvienā izdzēra- glāzi piena un skrēja uz durvīm. Māte uzsita ar plaukstu pa galdu.

— Žigli atpakaļ un apsēdies, — viņa pavē­lēja. — Tūliņ būs zupa.

Viņa piespieda automātiskās virtuvenes sarkano pogu, un pēc desmit sekundēm kaut kas ievēlās gumijas uztvērējā. Misis Morisa attaisīja uztvērēju, izņēma kārbu ar diviem rokturiem, veicīgi atgrieza to vaļā un ielēja bļodiņā karstu zupu.

Pelēns pa to laiku trinās uz krēsla.

— Ātrāk, mamm! Tas ir dzīvības un nāves jautājums, bet tu .. /

— Es tavā vecumā biju tāda pati. Vienmēr dzīvības un nāves jautājums. Es zinu.

Pelēns ar steigu strēba zupu.

— Lēnāk, — teica māte.

— Nevaru, — atteica Pelēns. — Drils mani gaida.

— Kas tas par Drilu? Tāds dīvains vārds,— sacīja māte.

— Tu viņu nepazīsti, — Pelēns atbildēja.

— Vai mums kaimiņos ir kāds jauns zēns?

— Nūja, — atteica Pelēns un ķērās pie ot­ras porcijas.

— Kurš tad ir tas Drils?

— Viņš ir tur, — izvairīgi atbildēja Pe­lēns. — Tev nāks smiekli. Visi tikai zobojas. Ak tu sasodīts!

— Vai tad Drils ir kautrīgs?

— Jā. Nē. Savā ziņā jā. Ai, mamma, es skrienu, citādi mums izjuks iebrukums.

— Kas kur iebrūk?

— Marsieši uzbrūk Zemei. Nē, tie nemaz nav marsieši. Tie ir… es nezinu. No turie­nes, — viņa pabakstīja ar karoti gaisā.

— Un no šejienes, —- sacīja māte, skar­dama Pelēna sakarsušo pieri.

Meitene apskaitās.

— Tu smejies! Tu nosistu Drilu un visus pārējos.

— Tā gan es nedomāju, — teica māte. — Vai tad Drils ir marsietis?

— Nē. Viņš ir … nezinu … Varbūt no Jupitera, varbūt no Saturna vai Venēras. Vis­pār viņam ir klājies grūti.

— Varu iedomāties. — Misis Morisa aiz­lika mutei priekšā roku.

— Viņi nekādi nespēja izdomāt, kā lai uz­brūk Zemei.

— Mēs esam nepieejami, — mākslotā no­pietnībā sacīja māte.

— Drils saka tāpat! Nepieej … Tas ir tas pats vārds, mamm.

— Vai, cik tas Drils ir gudrs zēns! Zina tādus vārdus!

— Viņi nespēja izgudrot, kā lai mums uz­brūk. Drils saka … viņš saka tā — lai iz­nāktu laba karošana, jāizdomājot, kā cilvē­kus negaidot pārsteigt. Tā varot uzvarēt. Viņš saka — bez tam esot jāatrod palīgi pašā ienaidnieka nometnē.

— Piektā kolona, — sacīja māte.

— Aha. Drils tāpat saka. Bet viņi nespēj izgudrot, kā pārsteigt Zemes iedzīvotājus un kā tikt pie palīgiem.

— Nav nekāds brīnums. Mēs esam ārkār­tīgi stipri, — māte iesmējās, nokopdama galdu. Pelēns sēdēja un skatījās uz galdu, it kā redzētu savā priekšā visu, par ko bija stāstījusi.

— Beidzot vienā jaukā dienā, — Pelēns teatrāli čukstēja, — viņiem ienāca prātā bērni!

— Ak tā! — jūsmīgi iesaucās māte.

— Un viņi nodomāja, ka lielie mūždien ir aizņemti… viņiem nav laika skatīties zem rožu krūmiem vai grābāties pa zāli.

— Tikai kad lasa gliemežus vai sēnes.

— Bez tam viņš runāja kaut ko par dim- dimām.

— Par kādām dimdimām?

— Par dimsijām.

-— Dimensijām?

— Tādu esot četras. Un vēl runāja kaut ko par bērniem līdz deviņu gadu vecumam un par iztēli. Jocīgi klausīties, kad Drils runā.

Misis Morisa jutās nogurusi.

— Tas droši vien ir jocīgi. Bet Drils tevi ir nogaidījies. Ir jau krietni vēls. Ja tu gribi tikt galā ar iebrukumu pirms mazgāšanās un gulētiešanas, tad skrien ātrāk.

— Vai tad vajadzēs mazgāties? — negri­bīgi iejautājās Pelēns.

— Noteikti. Kāpēc gan bērniem nepatīk ūdens? Bērniem visos laikos nav paticis maz­gāt ausis.

— Drils teica, ka man vairs nevajadzēšot mazgāties, — sacīja Pelēns.

— Ak tā viņš teica?

— Tā viņš teica visiem bērniem. Nekādas mazgāšanās. Un mēs varam neiet gulēt līdz desmitiem un sestdienās vienas televīzijas programmas vietā skatīties divas.

— Lai misters Drils labāk pievalda muti. Es aprunāšos ar viņa māti un …

Pelēns gāja uz durvju pusi.

— Mēs plēšamies ar pāris puikām —■ ar Pitu Bricu un Deilu Džeriku. Viņi jau ir lieli. Viņi mūs apceļ. Viņi ir vēl sliktāki par vecā­kiem. Viņi pat netic Drilam. Vīzdegunīgi, tāpēc ka ir lielāki. It kā viņi zinātu labāk. Paši vēl nesen bija mazi. Es viņus ienīstu vai­rāk par citiem. Mēs viņus nogalināsim pir­mos.

— Un mani ar tēti pēc tam?

— Drils teica, ka jūs esot bīstami. Zini, kādēļ? Tādēļ, ka jūs neticat marsiešiem! Viņi ļaus mums valdīt pār pasauli. Nu, ne jau mums vien, bet kaimiņkvartāla bērniem arī. Es droši vien būšu karaliene.

Viņa atvēra durvis.

— Mam!

— Nu?

— Ko nozīmē lo-ģi-ka?

— Loģika? Saproti, mīlulīt, loģika ir pras­me spriest, kas ir pareizi un kas nav pareizi.

— Drils ierunājās arī par to, — Pelēns sa­cīja. — Un ko nozīmē ie-tek-mē-jams? — Pa­gāja vesela minūte, iekams viņa izrunāja šo vārdu.

— Tas nozīmē… — Māte nodūra acis un paklusām iesmējās. — Tas nozīmē — būt bērnam, mazulīt.

— Paldies par pusdienām! — Pelēns iz­skrēja ārā, tad pabāza galvu atpakaļ virtuvē. — Mam, es pacentīšos, lai tev pārāk nesā­pētu, nudien pacentīšos!

— Paldies tev, — atteica māte.

Noblākšķēja durvis.

Pulksten četros iedūcās videofons. Misis Morisa piespieda ekrāna apgaismes pogu.

— Sveicināta, Elen! — viņa sacīja.

— Sveicināta, Mērij! Kā klājas Ņujorkā?

— Lieliski. Bet kā Skrentonā? Tu izskaties nogurusi.

— Tu tāpat. Ko lai dara — bērni. Maisās pa kājām, — sacīja Elena.

Misis Morisa nopūtās.

— Mans Pelēns tāpat. Superiebrukums.

Elena iesmējās.

— Vai tad pie jums arī bērni to spēlē?

— Ak vai, jā. Bet jau rīt aizrausies ar āķī­giem ģeometrijas uzdevumiem un motorizē- tām^«klasēm». Vai mēs četrdesmit astotajā bijām tikpat neciešami?

— Vēl sliktāki. Spēlējām japāņus un na­cistus. Nezinu, kā mani vecāki tikuši ar mani galā. Biju īsta trakule.

— Vecāki pierod laist visu pār galvu.

Klusums.

— Kas notika, Mērij? — jautāja Elena.

Misis Morisa stāvēja ar puspievērtām

acīm; viņa lēni un domīgi ar mēles galu ap­laizīja lūpas.

— Ko? — viņa satrūkās. — Nē, nekas. Vienkārši aizdomājos par to. Par laišanu pār galvu un tamlīdzīgi. Nav svarīgi. Par ko mēs runājām?

— Mans Tims neprātīgi iemīlējies kādā puikā, viņam tāds dīvains vārds … jā, šķiet, Drils.

— Tā laikam ir jauna parole. Manai maza­jai arī viņš patīk.

— Nedomāju, ka tas varētu būt nonācis pat līdz Ņujorkai. Jādomā, pāriet no mutes mutē. Gluži kā sērga. Es runāju ar Džozefini, un viņa stāstīja, ka viņas mazie — viņi dzīvo Bostonā — esot kā ķerti uz šo jauno rotaļu.

Šai brīdī Pelēns ieskrēja virtuvē padzerties ūdeni. Misis Morisa apgriezās.

— Kā veicas?

— Viss gandrīz ir gatavs, — atbildēja Pe­lēns.

— Jauki, — sacīja misis Morisa. — Bet kas tas?

— Bumerangs. Skaties.

Viņa pasvieda gumijā iesietu bumbiņu. Gu­mija izstiepās, un … bumbiņa pazuda.

— Tu redzēji? — Pelēns jautāja. — Hop! — Viņa salieca pirkstu, bumbiņa skrēja atpakaļ rokā, un meitene nošmīkstināja gumiju.

— Parādi vēl vienreiz, — lūdza māte.

— Nevāru. Pulksten piecos mums norunāts iebrukums! Atā! — Pelēns izgāja, šmīkstinā- darna savu rotaļlietu.

Helēna uz videofona ekrāna iesmējās.

— Tims šorīt arī atstiepa tādu bumerangu, bet, kad es dzīros apskatīties, kā tas darbo­jas, viņš neparko negribēja man rādīt. Tad es mēģināju pati, bet nekas neiznāca.

— Tu neesi ie-tek-mē-ja-ma, — sacīja misis Morisa.

— Ko?

— Neko, neko. Man kaut kas iešāvās prātā. Tev kaut kas bija vajadzīgs, Elen?

— Es gribēju apvaicāties, kā tu taisi to kūku, melno ar balto .;.

Miegaini ritēja laiks. Diena gāja uz bei­gām. Saule pie skaidrajām zilajām debesīm slīdēja uz rieta pusi. Pār zaļajiem mauriem aizstiepās garas ēnas. Bērnu smiekli un kņa- doņa negribēja un negribēja rimties. Kāda meitenīte piepeši ieraudājusies skrēja prom. Misis Morisa iznāca uz lieveņa.

— Pelēn, kas tur raudāja? Vai tā nebija Pegija Enna?

Pelēns kaut ko darīja pagalmā pie rožu krūma.

— Nu jā. Viņa ir bailule. Mēs ar viņu vairs nespēlēsimies. Viņa ir par lielu, lai spē­lētos. Es domāju, ka viņa piepeši izaugusi.

— Un tādēļ viņa raudāja? Nieki. Atbildi man, kā pienākas, citādi tūliņ nāksi iekšā, jaunkundzi

Pārsteigta un aizkaitināta meitene strauji. apsviedās apkārt.

— Pašlaik nevaru. Drīz būs klāt norunā­tais laiks. Es vairs tā nedarīšu. Piedod man.

— Vai tu iesiti Pegijai Ennai?

— Goda vārds, neiesitu. Paprasi viņai. Tas bija tādēļ, ka … nu, viņa ir zaķapastala …

Bērni sastājās ciešā lokā ap Pelēnu, kas, pieri saraukusi, darbojās ar karotēm un kaut kādu četrstūrainu ietaisi no āmuriem un caurulēm.

— Te un te, — viņa murmināja.

— Tev kaut kas nepadodas? — jautāja mi­sis Morisa.

— Drils iesprūdis. Pusceļā. Ja vien mēs izvilksim viņu ārā, tad būs vieglāk. Tad pēc viņa izlīdīs arī pārējie.

— Vai es nevaru palīdzēt?.

—- Nē, paldies. Es pati.

— Labi. Pēc pusstundas tev jāmazgājas, tad es pasaukšu. Man apnicis skatīties uz jums.

Misis Morisa iegāja iekšā, apsēdās elektris­kajā atpūtas krēslā un iedzēra malku alus no pustukšas glāzes. Krēsls sāka masēt viņai muguru. Bērni, bērni. . . Bērnos ir viss — ir mīlestība, ir naids, viss juku jukām. Dažbrīd bērni tevi mīl, te atkal ienīst, un tas viss īsā acumirklī. Vai šie dīvainie bērni kādreiz aiz­mirst, vai viņi piedod pļaukas un skarbos, asos vārdus, kad viņienf liek kaut ko izdarīt? Kas to lai zina … Patiešām, vai var aizmirst

vai piedot tiem, kam pār tevi vara, šiem liela­jiem un neizprotamajiem diktatoriem.

Laiks ritēja. Pār ielu nolaidās dīvains no­gaidošs un saspringts klusums.

Pulkstenis pieci. Kaut kur mājā maigi un melodiski iedziedājās pulkstenis: «Laiks ir klāt, laiks ir klāt, pieci rāda pulkstenis …» — un apklusa.

Liktenīgā stunda.

Misis Morisa nosmējās. Liktenīgā stunda.

Uz celiņa iedūcās mašīna. Bija atbraucis vīrs. Misis Morisa pasmaidīja. Misters Mo- riss izkāpa no mašīnas, aizcirta durtiņas un uzsauca savā nodarbībā aizņemtajam Pelē­nam. Pelēns nelikās dzirdam. Viņš iesmējās un brīdi stāvēja, vērodams bērnus. Tad kāpa augšā uz lieveņa.

— Labvakar, dārgā!

— Labvakar, Henrij!

Viņa paliecās krēslā uz priekšu un ieklausī­jās. Bērnus nedzirdēja. Bija pārāk kluss.

Misters Moriss izdauzīja un no jauna pie­stampāja pīpi.

— Dieniņa jauka. Prieks dzīvot.

2-ž-žž.

— Kas tur? — jautāja Henrijs.

— Nezinu.

Viņa pietrūkās kājās, skatīdamās ar lielām lielām acīm. Gribēja teikt kaut ko, tomēr ne­pateica. Smieklīgi. Nervi nav kārtībā.

— Ka tikai bērni nesataisa tur kaut ko ne­lāgu, kā tu domā? -— viņa iejautājās.

— Viņiem ir tikai caurules un āmuri. Un kas tad ir?

— Nekā tāda, kam sakars ar elektrību?

— Galīgi nekā, — sacīja Henrijs. — Es skatījos.

Viņa iegāja virtuvē. Dūkoņa nemitējās.

— Labāk tomēr aizej un pasaki, lai met mieru. Ir jau pāri pieciem. Pasaki viņiem … — Misis Morisa piemiedza acis. — Saki, lai at­liek iebrukumu uz rītdienu.

Viņa nervozi iesmējās.

Dūkoņa pieņēmās spēkā.

— Ko viņi tur dara? Patiešām iešu palū­kot.

Sprādziens.

Māju satricināja dobjš grāviens. Sprāga arī citos pagalmos un citās ielās.

Misis Morisa nevilšus iekliedzās.

— Tur, augšā! — viņa kā apmāta iesaucās bez prātošanas, bez domāšanas. Varbūt viņa ar vienu aci bija kaut ko saredzējusi, varbūt bija sajutusi nepazīstamu smaržu vai saklau­sījusi nepazīstamu skaņu. Nebija laika strī­dēties ar Henriju un pārliecināt viņu. Lai viņš domā, ka sieva zaudējusi prātu. Jā, lai domā! Vaimanādama viņa skrēja augšā pa kāpnēm. Vīrs skrēja nopakaļ, nespēdams sa-„ prast, kas viņai prātā.

— Bēniņos! — viņa kliedza. — Tur, tur!

Tas bija gaužām nožēlojams iegansts pie­dabūt viņu ātrāk uzkāpt bēniņos. Ak dievs, kaut pagūtu laikus!

Pagalmā atkal sprāga. Bērni sajūsmināti spiedza, it kā viņiem būtu sarīkota pamatīga uguņošana.

— Tas nav bēniņos! — sauca Henrijs. — Tas ir ārā!

— Nē, nē! — Smagi elsodama, pusdzīva viņa mēģināja attaisīt bēniņu durvis. — Es tev parādīšu. Ātrāk! Es tev parādīšu!

Viņi ieklupa bēniņos. Misis Morisa aizcirta durvis, aizslēdza tās, atslēgu izņēma un iesvieda tālā pielūžņotā kaktā.

Tad viņa, gandrīz vai elpu zaudēdama, sāka runāt visādas aplamības. Viņa nespēja saval­dīties. Ārā lauzās neapzinātas aizdomas un bailes, kas visu pēcpusdienu bija slepeni krā­jušās dvēselē un rūgušas viņā kā vīns. Visi sīkie atmaskojumi, atklājumi un minējumi, kuri augu dienu bija viņu tirdījuši un kurus viņa saprātīgi, apdomīgi un iejūtīgi bija no­raidījusi un izvērtējusi. Tagad tas viss eksplo­dēja un satrieca viņu.

— Te, te, — viņa šņukstēja, atspiedusies pret durvīm. — Te mēs esam drošībā līdz va­karam. Varbūt mēs paklusām izlīdīsim ārā. Varbūt mums izdosies aizbēgt!

Tagad eksplodēja Henrijs, tikai cita iemesla dēj.

— Vai tu esi traka? Kādēļ tu aizsviedi at­slēgu? Zini ko, mīļā …

— Jā, jā, es esmu traka, ja tev no tā ir labāk, tikai paliec še!

— Gribētos zināt, kā lai tiek laukā no še­jienes!

— Klusāk. Viņi izdzirdēs. Ak dievs, viņi drīz vien atradīs mūs …

Kaut kur tuvu dzirdēja Pelēna balsi. Hen­rijs apklusa. Visapkārt dūca un švirkštēja, spiedza un ķiķināja. Lejā sīca videofons, sīca neatlaidīgi, skaļi un satraukti. «Varbūt zvana Elena?» misis Morisai iešāvās prātā. «Varbūt viņa grib pateikt man to, par ko es domāju?»

Mājā nodunēja soļi. Smagi soļi.

— Kas ienācis manā mājā? — pikti iesau­cās Henrijs. — Kas tur vazājas apkārt?

Smagi soļi. Divdesmit, trīsdesmit, četrdes­mit, piecdesmit pāri kāju. Piecdesmit cilvēku iebrukuši mājā. Kaut kāda dūkoņa. Zvaigaļā bērni.

— Šurpu! — lejā kliedza Pelēns.

— Kas tur nāk? — saskaities noprasīja Henrijs. — Kas tur ir?

— Tss! Vai, nē, nē, nē, nē! — lūdzās sieva, turēdama viņu ciet. — Lūdzu, esi mierīgs. Varbūt vēl viņi aiziet.

— Mamm! — sauca Pelēns. — Tēti!

Brīdi klusums.

— Kur jūs esat?

Smagi soļi, smagi, smagi, ļoti smagi soļi dunēja uz kāpnēm. Viņus veda Pelēns.

— Mamm? — Balsī neziņa. — Tēt? — No­gaidošs klusums.

Dūkoņa. Soļi uz bēniņu kāpnēm. Pelēns nāk pa priekšu.

Pēniņos, piespiedušies viens pie otra. dre­bēdami klusi stāvēja misters un misis Morisi. Elektrības dūkoņa, ērmotā aukstā gaisma, kas piepeši uzspīdēja spraugā zem durvīm, dīvainā smaka un svešādā neiecietības pie­skaņa Pelēna balsī beidzot pārbiedēja arī Henriju. Viņš stāvēja mēmajā tumsā blakām sievai un trīcēja.

— Mamm! Tēt!

Soļi. Paklusa dūkoņa. Atslēga ir izkususi. Durvis vaļā. Pelēns ielūkojas bēniņos, aiz viņas snaikstās garas zilas ēnas.

— Re, rokā ir! — saka Pelēns.