Kaleidoskops

IKARS MONGOLFJĒ RAITS

Viņš gulēja gultā, vējš pūta tieši logā, skāra viņa ausis un puspavērtās lūpas un sapni viņam kaut ko čukstēja. Tas bija gluži kā senais laika vējš, atskrējis no Delfu alām, lai pastāstītu visu, kas jāpastāsta par vakar­dienu, šodienu, rītdienu. Brīžiem kaut kur tāI- tālu iesaucās kāda balss, tai piebiedrojās otra, un tad jau desmitiem balsu, visa cilvēce klie­dza ar viņa muti, bet vārdi allaž bija vieni un tie paši:

— Skatieties, skatieties, mēs esam to pa­veikuši!

Jo piepeši viņš — vai varbūt viņi visi, tie daudzie — sapnī traucās augšup un lidoja. Gaiss strāvoja kā maiga, silta jūra, kurā viņš peldēja, vēl šaubīdamies, neticēdams.

— Skatieties, skatieties! Tas ir noticis!

Taču viņš nesauca pasauli lūkoties brī­numā, tikai pats sasprindzināja visus savus jutekļus, lai redzētu, nobaudītu, saostu, iz­justu gaisu, vējiu, uzlecošo mēnesi. Gluži viens viņš peldēja debesīs, zemes smaguma nesaistīts.

«Bet pagaidi,» viņš domāja, «pagaidi!

Šī nakts — kas šī ir par nakti?

Pēdējā nakts, protams. Kad pienāks rīts, pirmā raķete dosies lidojumā uz Mēnesi. Simt jardu no šās istabas uz tuksneša cietās, izde­gušās zemes stāv šī raķete un gaida mani.

Raķete?… Vai tas ir sapnis vai īstenība?»

«Pag!» viņš domāja un, nemierīgi sarāvies, apsviedās pret sienu, viss nosvīdis, cieši aiz­vērtām acīm, kaisli čukstēdams: «Jātiek pil­nīgā skaidrībā! Tu, kas tu esi?»

«Es?» viņš domāja. «Kā mani sauc?

Džededia Prentiss. Dzimis 1938. gadā, bei­dzis koledžu 1959., ieguvis raķetes pilota tie­sības 1965. gadā. Džededia Prentiss… Dže­dedia Prentiss …»

Vējš svilpodams aizrāva projām viņa vārdu! Viņš griezīgi iekliedzās, mēģināja to satvert.

Tad nomierinājies gaidīja, kad vējš atne­sīs viņa vārdu atpakaļ. Gaidīja ilgi, bet vis­apkārt bija tikai klusums. Beidzot — pēc tūk­stoš sirds pukstiem — viņš sajuta kustību.

Debesis izplauka kā maigs, zils zieds. Ege- jas jūra pāri tālām vīna sārtām bangām māja ar baltiem putu vēdekļiem.

Viļņu šļakstos pret krastu viņš sadzirdēja savu vārdu.

— Ikars.

Un atkal čuksts, kluss kā elpa:

— Ikars.

Kāds sapurināja viņu aiz pleca — tas bija tēvs, kas sauca viņu vārdā un dzina projām nakti. Un viņš pats, mazs puisēns, gulēja iepretim logam, aiz kura izpletās jūras krasts un bezgalīgās debesis, un pirmais rīta vējš saplivināja dzintarainā vaskā iekausētās zel­tainās spalvas, kas atradās līdzās viņa gulti­ņai. Zeltītie spārni tēva rokās sakustējās kā dzīvi, un puisēna pleci tvirti nodrebēja lido­juma alkās, kad viņš palūkojās uz šiem spār­niem un klinti aiz loga.

— Tēt, kāds ir vējš?

— Man būtu pietiekams, bet tev par vāju…

— Neraizējies, tēt! Spārni pašlaik izskatās neveikli, bet mani kauli padarīs spalvas stin­gras, manas asinis atdzīvinās vasku.

— Arī manas asinis, mani kauli, atceries to. Katrs tēvs atdod savu miesu bērniem un vēlas, lai viņi to saudzētu. Apsoli, Ikar, ka tu nelidosi augstu! Saules svelme un mana dēla kaisme var izkausēt šos spārnus. Esi piesardzīgs!

Viņi iznesa mirdzošos, zeltainos spārnus rīta spirgtumā un dzirdēja savās rokās tos čukstam viņa vārdu vai varbūt kāda cita vārdu, kas izplauka, uzvirpuļoja augšup un liegi peldēja kā spalva rāmajā gaisā.

Mongolfjē.

Viņa rokas pieskārās sakarsušajai virvei, spožajam audeklam, savienojumu šuvēm, kas versmoja kā pati vasara. Viņa rokas piemeta vilnu un salmus šaudīgajām liesmām.

Mongolfjē.

Un viņa skatiens pavērsās augšup, kur pāri galvai izpletās, piepūtās un kā sabangots okeāns līgojās milzīgais peldošais sudraba bumbieris, piepildīdamies ar virmojošā gaisa vāliem, kas pacēlās virs uguns. Vēl tas kā snaudā iegrimis dievs zvilnēja pār Francijas laukiem, šis smalkā linu auduma kupols, šis sakarsētā gaisa piestrāvotais maiss, bet drīz tais izrausies brīvībā. Tam līdzi augšup zilajā klusuma pasaulē pacelsies viņa un viņa brāļa prāts, mierīgs un nesatricināms starp mā­koņu salām, kur dus cilvēka nesavaldīti zibeņi. Tur, neizpētītajā bezgalības atvarā, līdz kuram neaizskan ne cilvēka balss, ne putnu dziesmas, balons aprimsies. Un, peldēdams nezināmu plūsmu varā, viņš, Mongolfjē, un līdz ar viņu visa cilvēce varbūt sadzirdēs dieva visvareno elpu un mūžības svinīgos soļus.

— Ak! … — Viiņš sakustējās, un līdzi sa­kustējās pūlis, pār kuru gūlās sakarsētā ba­lona ēna. — Viss ir gatavs, viss noritēja raiti…

Viņa lūpas miegā noraustījās. … Švīksts, šņākoņa, trīsas, rāviens. Raiti…

No tēva rokām pret griestiem uzspurdza rotaļlieta, sagriezās pašas saceltajā virpulī un palika karājamies gaisā, bet viņš ar brāli, acis nenovērsdami, lūkojās, kā tā lidinās, grab, svilpo, un dzirdēja to čukstam viņu vārdu.

Raiti.

Čuksti: vējš, debesis, mākonis, tāles, spārna, lidojums …

— Vil burs, Orvils? Pag, kā tad tā?

Pār viņa lūpām izlauzās nopūta.

Rotaļu helikopters dūkdams atsitās pret griestiem — nē, tas bija ērglis, krauklis, zvir­bulis, sarkankrūtītis, vanags; tur, spārniem švikstot, lidinājās ērglis, krauklis, zvirbulis, sarkankrūtītis, vanags. Lidojošs ērglis, lido­jošs krauklis, un beidzot zumzošām vēdām pār viņiem nošalca nākamības vasaru spirg­tais vējš — lidojošs vanags ar pēdējo spārnu švīkstu un nopūtu iegūlās rokās.

Viņš sapnī pasmaidīja.

Viņš redzēja mākoņus traucamies pār Ege- jas jūru.

Viņš juta, ka balons līgojas kā apreibis, gatavs atdot savu lielo ķermeni brīvā, skre­jošā vēja varā.

Viņš juta uzvirpuļojam smiltis Atlantijas krasta mīkstajās kāpās, kas glābtu viņu, pirmo reizi spārnos pacēlušos putnu, ja nāk­tos krist. Karkasa statņu stiegras dūca un guldza kā arfas stīgas, un to mūzika aizrāva viņu.

Cauri istabas sienām viņš juta startam ga­tavo raķeti slīdam pa tuksnesīgo klajumu — tās ugunīgie spārni vēl sakļauti, tās ugunīgā elpa aizturēta, lai pēc brīža runātu trīs mil­jardu cilvēku vārdā. Tūlīt tūlīt viņš pamodī­sies un lēniem soļiem dosies pie šīs raķetes.

Un stāvēs uz klints kraujas.

Stāvēs aukstasinīgs sakarsētā balona ēnā.

Stāvēs smilšu vērpetēs, kas trieksies pret «Kitty Hawk» vanaga spārniem.

Un viņa zēna locītavas, rokas, plaukstas, pirkstus aptvers zeltainā vaska lietie zelta spārni.

Un pēdējo reizi viņš pieskarsies sagūstīta­jai cilvēku elpai, kvēlajām godbijības un ap­brīnas elsām, kuru spēks ieslēgts šūtajā au­dekla apvalkā, lai paceltu augšup viņu sapņus.

Un ar dzirksteli atdzīvinās benzīna dzinēju.

Un satvers sava tēva roku un novēlēs labu lidojumu viņa spārniem, kas jau nolikti gata­vībā te uz stāvās kraujas.

Tad spēcīgi savēcinās rokas un lēks.

Tad pārcirtis virves, atbrīvos lielo balonu.

Tad'piedos motoram gāzi, pacels aeroplānu gaisā.

Un nospiedīs slēdzi, aizdedzinās raķetes degvielu.

Un viņi visi reizē ar vienu lēcienu, rāvienu, grūdienu atrausies no zemes, pacelsies aug­šup un, pavērsušies pret sauli, mēnesi, zvaig­znēm, lidos, peldēs, slīdēs, trauksies pāri At­lantijas okeānam un Vidusjūrai, pāri laukiem, mežiem, ciemiem un pilsētām — siltā gaisa balona klusumā, švīkstošās spalvās, dobji grabošā karkasā, ar vulkāniska izvirduma dārdoņu, ar biklu, sprakšķošu rūkoņu; starts, satriecošs šaubu mirklis, tad nemitīgs kāpums, arvien augstāk, augstak, un brīnumainā aiz­rautībā viņi smiesies un Izkliegs katrs pats savu vārdu. Vai arī sauks vārdā citus, vēl ne­dzimušus vai sen mirušus, ko pacēlis debešos reibīgais dienvidu vējš vai sāļais jūras vējš, klusu žūžojošais balona vējš vai ķīmiskās uguns vējš. Un jutīs, kā kaut kur dziji sakus­tas un raisīdamās pāršķeļ miesu spožas spal­vas un pie pleciem izaug spārni. Un ikviens atstās sava lidojuma atbalsi, lai tā, vēju nesta, riņķotu atkal un atkal apkārt Zemei un pēc gadiem uzrunātu viņu dēlu dēlus, kas miegā dzirdēs nemierīgo pusnakts debesu aicinājumu.

Augstāk, vēl augstāk, arvien augstāk, aug­stāk! Pavasara pali, vasaras ūdeņi, nebei­dzama spārnu upe!

Klusi ieskanējās zvans.

— Vēl ne, — viņš čukstēja. — Tūlīt es pa- modīšos. Vēl mirkli…

Egejas jūra aizslīdēja projām, nogrima aiz loga, Atlantijas krasta kāpas, Francijas lauki pārvērtās par Ņūmeksikas tuksnesi. Viņa is­tabā līdzās -gultai vairs nemirgoja spalvas zeltainā vaskā. Arā nebija ne karstā gaisa piebriedinātā bumbiera, ne taurenim līdzīgā aeroplāna ar tvirtiem, stiegrotiem spārniem. Arā bija vienīgi raķete, viegli uzliesmojošs sapnis, kas gaidīja, lai viens viņa rokas pie­skāriens to palaistu.

Pēdējā sapņa sekundē kāds jautāja viņa vārdu.

Atbildot viņš mierīgi pateica to, ko birja dzirdējis visas šis stundas kopš pusnakts:

— Ikars Mongolfjē Raits.

Viņš lēnām vēlreiz atkārtoja šos vārdus, lai jautātājs varētu iegaumēt to kārtību un katru svešās rakstības burtu.

— Ikars Mongolfjē Raits.

— Dzimis deviņsimt gadu pirms Kristus. Pamatskola — Parīzē 1783. gadā. Vidusskola, koledža — «Kitty Hawk», 1903. gadā. Absol­vējis Zemi un ar dieva palīgu pārcelts uz Mē­nesi šodien, 1970. gada 1. augustā. Mirs un tiks apbedīts, ja laimēsies, uz Marsa mūsu ēras 1999. gada vasarā.

Tad viņš mierīgi pamodās.

Pēc brīža, iedams pa Tarmekas tuksnesi, viņš izdzirdēja kādu saucam — atkal un at­kal, un atkal.

Un viņš nezināja, vai aiz muguras kāds ir vai nav. Un viņš nevarēja arī pateikt, vai tā bija viena balss vai daudzas, skanēja jau­neklīgi vai vecīgi, tuvu vai ļoti tālu, izdziestot vai pieaugot spēkā, čukstēja vai kliedza visus trīs viņa jaunos lieliskos vārdus. Viņš nepa- griezās, lai atskatītos.

Jo vējš pamazām pieņēmās, un viņš ļāva tam satvert sevi un aiznest pāri tuksnesim līdz pašai raķetei, kas viņu tur gaidīja.