Kaleidoskops

LAPSA UN MEŽS

Pašā pirmajā vakarā notika uguņošana, kas varbūt varēja iedvest arī bailes, atgādi­not citus, briesmīgākus sprādzienus un uz­liesmojumus, taču šī bija skaista izprieca — raķetes, kas cita pēc citas uzšāvās senatnīga­jās, samtainajās Meksikas debesīs un sašķīda zilās un baltās zvaigžņu drumslās. Viss bija jauki un brīnišķīgi, gaisā dīvaini sajaucās dzīvības un nāves elpa, lietus un putekļu smarža, no baznīcas dvesmoja vīraks, un no estrādes līdz ar ritmiskām «La Paloma» me­lodijas taktīm uzvēdīja misiņa tauru asais aromāts. Baznīcas durvis bija plaši atvērtas, un šķita, ka milzīgs, zeltains zvaigznājs no­kritis no oktobra debesīm un lej dzirkstošu gaismu uz baznīcas sienām — tur mirgoda­mas un garodamas dega tūkstošiem sveču. Atkal un atkal jaunas raķetes, cita par citu žilbinošākas, gluži kā virves dejotājas komē­tas aizslīdēja pāri akmens plāksnēm izlikta­jam laukumam, atdūrās pret kafejnīcu nede­dzināto ķieģeļu sienām un, ievelkot debesīs ugunīgas sliedes, aizšāvās garām augstajam baznīcas tornim, kur varēja redzēt vienīgi zēnu basās kājas, kas lēkāja un spārdījās, pievilkās un atgrūdās, likdamas milzīgajiem zvaniem dārdēt apdullinošā mūzikā. Liesmo­jošs vērsis meimuroja pa laukumu, trenkā­dams smejošus ļaudis un spiedzošus bērnus.

— Ir 1938. gads, — teica Viljams Treiviss, stāvēdams līdzās sievai līksmojošā pūļa malā. Viņš pasmaidīja. — Labs gads.

Vērsis drāzās viņiem virsū. Izvairīdamies viņi metās bēgt — cauri uguns lietum, prom no trokšņainā, klaigās un mūzikā dunošā lau­kuma, garām baznīcai, estrādei, rokās saķē­rušies, smiedamies, pretī zvaigžņotajai nak­tij. Vērsis, pulvera dzirksteles sprauslodarns, aizjoņoja garām. Tā bija asprātīgi no bam­busa iztaisīta ķekata, ko viegli nēsāja uz ple­ciem veikls meksikānis.

— Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik jautri! — Sjūzena Treivisa apstājās, lai at­vilktu elpu.

— Tiešām amizanti! — Viljams sacīja.

— Un tā būs ilgi, ilgi, vai ne?

— Visu nakti.

— Nē, es runāju par mūsu ceļojumu.

Viljams savilka uzacis un uzsita pa žaketes

krūšu kabatu.

— Man ir tik daudz akreditīvu, ka pietiks visam mūžam. Izklaidējies! Nedomā ne par ko! Vini mūs neatradīs.

— Nekad?

— Nekad.

Tagad kāds, uzrāpies baznīcas tornī, laida lejup lielas petardes, tās šņāca un dūmoja, pūlis lejā tramīgi metās sānis, petardes ar spalgu sprakšķi sprāga zem dejotāju k,ājām. Gaisā smaržoja pēc eļļā ceptiem kukurūzas plācenīšiem, tā ka mutē saskrēja siekalas. Pārpildītajās kafejnīcās cilvēki, sēdēdami pie galdiņiem, raudzījās uz laukumu, viņu tum­šajās rokās putoja alus kausi.

Vērsim pienāca gals. Uguns bambusa stob­ros bija izsīkusi, un viņš izlaida garu. Mek­sikānis noņēma no pleciem vieglo karkasu. Kā knišļu mākonis viņam aplipa puišeļi, kat­ram gribējās aptaustīt no papīra masas meis­tarīgi izveidoto galvu ar īstiem vērša ragiem.

— Iesim apskatīsim vērsi! — Viljams sa­cīja.

Viņi gaja garam kafejnīcas durvīm, un tad Sjūzena ieraudzīja to cilvēku — viņš bija baltais, tērpies spodri baltā uzvalkā un gaiš­zilā kreklā ar gaišzilu kaklasaiti; seja kalsna, iedegusi, mati taisni, gaiši, acis zilas. Viņš cieši raudzījās uz Sjūzenu un Viljamu.

Varbūt Sjūzena nemaz nebūtu viņu ievēro­jusi, ja tam līdzās neatrastos vesela baterija pudeļu — piparmētru liķiera vēderainā pu­dele, vermuta caurspīdīgā pudele, karafīte ar konjaku un vēl dažas — un priekšā kādas desmit pusizdzertas glāzītes; nenovērsdams skatienu no ielas, viņš ieņēma pa malkam gan no vienas, gan otras, gan trešās glāzītes un laiku pa laikam tīksmi saviebās un no­šmaukstinot cieši saknieba plānās lūpas. Viņa otrā rokā kūpēja tievs Havannas cigārs, un

līdzās uz krēsla gulēja paris desmit kārbiņu ar turku- cigaretēm, sešas cigāru kastes un vairaki flakoni odekolona.

— Bil! — Sjūzena čukstēja.

— Neuztraucies, — viņš sacīja. — Tas nav no tiem.

— Es šorīt viņu redzēju uz laukuma.

— Neskaties atpakaļ! Neapstājies! Iesim aplūkosim to vērsi. Nu, tā, tagad var runāt.

— Kā tu domā, vai viņš ir no Izsekošanas biroja?

— Nevar būt, ka viņi sadzinuši mūsu pē­das!

— Ja nu tomēr!

— Jauks vērsis! — Viljams teica meksi­kānim, kam piederēja ķekata.

— Viņš taču nevar būt mums sekojis uz šejieni cauri diviem gadu simteņiem, kā tev šķiet?

— Dieva dēļ, neizrādi neko! — Viljams sacīja.

Sjūzena sagrīļojās. Viņš cieši saņēma sievu pie elkoņa un veda tālāk.

— Tikai nepaģībsti! — Viņš pasmaidīja, izlikdamies mierīgs. — Tūlīt tas pāries. Iegriezīsimies tieši tajā kafejnīcā un iedzer­sim kaut ko turpat viņa degungalā, lai šim tipam, ja viņš ir tas, ko mēs domājam, ne­rastos aizdomas.

— Nē, es nespēju.

— Mums tas. ir jādara. Nu, nāc taču! … Un tad es teicu Deividam, ka tas-ir smiek­līgi! — pedejo frāzi Viljams izrunāja skaļā balsī, kad viņi jau bija uz kafejnīcas kāpnī­tēm.

«Mēs esam šeit,» Sjūzena domāja. «Kas mēs esam? Kurp mēs ejam? No kā mēs bai­dāmies? Atceries visu no paša sākuma,» viņa teica sev, iedama pa terases māla klonu un pūlēdamās sakārtot domas.

Mans vārds ir Enna Kristena; manu vīru sauc Rodžers. Mēs esam no mūsu ēras 2155. gada. Mēs dzīvojām ļaunuma pilnā pasaulē. Tā bija kā mi-lzīgs, melns kuģis, kas, atrāvies no saprāta un civilizācijas krasta, drāzās pretī iznīcībai, piebrēkdams nakti ar savu melno sirēnu, un veda sev līdz divus miljar­dus cilvēku — vienalga, vai viņi to gribēja, vai ne, — lai pāri jūras un zemes malai iesviestu radioaktīvo liesmu un ārprāta bezdi­benī.

Viņi iegāja kafejnīcā. Tas cilvēks neno­vērsa no viņiem acu.

Kaut kur zvanīja telefons.

Sjūzena satrūkās. Viņa atcerējās, kā tur, divsimt gadu tālā Nākotnē, 2155. gada zilgā aprīļa rītā bija zvanījis telefons un viņa bija pacēlusi klausuli.

— Enn, te Rīna! Vai esi dzirdējusi? Nu. par jauno biroju, kas organizē ceļojumus Pa­gātnē. Var aizbraukt uz Romu 21. gadā pirms Kristus, uz Vaterlo Napoleona laikā — visur, kur vien vēlies, uz jebkuru gadsimtu!

— Rīn, tu joko!

— Nemaz ne. Klintons Smits šorīt devās uz Filadelfiju 1776. gadā. Birojs «Ceļojumi Pagātnē» nokārto visu. Protams, maksā dārgi. Bet iedomājies tikai — ar savām acīm redzēt Romas degšanu, Kubla hanu, Mozu un Sarkano jūru! Droši vien arī tev jau ir pie­sūtīta reklāma.

Sjūzena atvēra pneimatiskā pasta cauruli. Tajā bija staniola plāksnīte ar sludinājumu:

ROMA UN BORDžIJI!

BRĀĻI RAITI SAVĀ AEROPLĀNĀ «KITTY HAWK»!

Birojs «Ceļojumi Pagātnē» apgādā ar kos­tīmiem, dod jums iespēju kļūt par Linkolna vai Cēzara nogalināšanas aculieciniekiem! Ar garantiju iemācām jebkuru valodu, kas ne­pieciešama, lai bez starpgadījumiem brīvi varētu uzturēties jebkurā vēsturiskā sabied­rībā, jebkurā laikmetā. Latiņu, grieķu, sen- amerfkāņu sarunu valoda. Pavadiet savu at­vaļinājumu, ceļojot pa Pagātni!

Rīnas balss dudināja klausulē: — Mēs ar Tomu rīt dosimies uz 1492. gadu. Birojs or­ganizē Tomam jūras ceļojumu kopā ar Ko- lumbu. Apbrīnojami, vai ne?

— Jā, — Enna apstulbusi nomurmināja. — Bet ko saka valdība par šo Laika Mašīnas sabiedrību?

— O jā, policija patur to acīs. Viens otrs, vairīdamies no iesaukuma, var iedomāties aizbēgt un paslēpties Pagātnē. Tādēļ katram, dodoties ceļojumā, jāatstāj ķīlā sava māja un īpašumi, lai garantētu atgriešanos. Galu galā ir taču karš.

— Jā, karš, — Enna murmināja. — Karš.

Viņa stāvēja, turēdama klausuli rokā, un domāja. Te nu beidzot ir tā izdevība, par ko mēs ar vīru tik daudzus gadus esam runājuši un sapņojuši. Mums nepatīk šī 2155. gada pasaule. Mēs gribam tikt projām no šejienes, kur Rodžers spiests strādāt bumbu fabrikā un man jānodarbojas ar slimību baciļu kul­tivēšanu. Varbūt mums laimējas aizbēgt cauri gadsimtiem un paslēpties kādā mežonīgā Pa­gātnes zemē, tā ka policija mūs nekad nespētu atrast un atvest atpakaļ uz šo pasauli, kur dedzina mūsu grāmatas, kontrolē mūsu do­mas, plosa mūsu nervus ar bailēm, dresē mūs, brēc uz mums pa radio …

Viņi bija Meksikā 1938. gadā.

Sjūzena skatījās uz kafejnīcas krāsaino sienu.

Darbiniekiem, kas labi kalpoja Nākotnes Valstij, bija atļauts pavadīt atvaļinājumu Pa­gātnē, lai izklaidētos un atjaunotu spēkus. Tā arī viņa ar vīru bija atceļojuši uz 1938. gadu, noīrējuši istabu Ņujorkā, staigājuši pa teāt­riem un priecājušies par zaļgano Brīvības statuju, kas vēl arvien stāvēja ostā. Bet tre­šajā dienā viņi bija pārģērbušies citās drēbēs, pārmainījuši vārdus un aizbēguši, lai pa­slēptos Meksikā.

—- Tas noteikti ir viņš, — Sjūzena čuk­stēja, paskatīdamās uz svešo vīrieti pie gal­diņa. — Tik daudz cigarešu, cigāru, dzē­rienu! Tie viņu nodod. Vai atceries mūsu pirmo vakaru Pagātnē?

Pirms mēneša, kad viņi tikko bija ieradu­šies Ņujorkā, jau tūlīt tajā pašā vakarā abi bija aizgūtnēm dzēruši visādus stiprus dzē­rienus, ēduši savādus, pikantus ēdienus, pir­kuši smaržūdeņus un desmitiem dažādu šķirņu cigaretes, jo tādas lietas Nākotnē bija retums — -tur karš bija viss. Kā negudri viņi bija skraidījuši pa veikaliem, bāriem, ta­bakas tirgotavām un beidzot atgriezušies savā istabā, apreibuši un pārguruši, bet lai­mīgi.

Un te nu šis svešais rīkojās tāpat — skaidrs, ka tā rīkoties varēja vienīgi cilvēks no Nākotnes, kurš ilgus gadus cietis dzērienu un cigarešu badu.

Sjūzena ar Viljamu apsēdās pie galdiņa un pasūtīja pa glāzei vīna.

Svešā acis neatraudamās pētīja viņu ap­ģērbu, matu sakārtojumu, rotaslietas, viņu gaitu, kustības.

— Sēdi brīvāk! — Viljams bez skaņas iz­dvesa. — Izturies tā, it kā būtu šāda veida tērpu valkājusi visu mūžu.

— Mums vispār nevajadzēja mēģināt aiz­bēgt!

— Ak dievs! — Viljams iesaucās. — Viņš nāk šurp! Lūdzama, Jauj runāt tikai man.

Svešais apstājās pie viņu galdiņa un palo­cījās, tiktikko dzirdami sasizdams papēžus. Sjūzenas sirds pamira. ŠT militārā skaņa — tikpat nepārprotama un nīstama kā valdo­nīgie klauvējieni pie dzīvokļa durvīm nakts vidū.

— Mister Rodžer Kristen, — svešais sa­cīja, — jūs apsēžoties nepavilkāt uz augšu savu bikšu staras.

Viljams sastinga. Viņš palūkojās uz savām rokām, kas nevainīgi gulēja virs ceļgaliem.

— Jūs esat pārskatījies, — Viljams sa­cīja. — Mans vārds nav Krislers.

— Kristens, — svešais izlaboja.

— Es esmu Viljams Treiviss, — Viljams sacīja. — Un es nesaprotu, kāda jums daļa par manām biksēm!

— Atvainojiet! — Svešais atbīdīja krēslu. — Teiksim tā: jūs man līkāties pazīstams lieši tāpēc, ka apsēzdamies nepavilkāt uz augšu savas bikses. Tā dara visi. Ja to ne­dara, bikses ceļgalos ātri, izsēžas. Es esmu fālu prom no mājām, mister… Treivis, un ilgojos pēc sabiedrības. Mans vārds ir Simss.

— Mister Sims, mēs saprotam jūsu vien­tulību, bet esam noguruši. Rīt mēs dodamies uz Akapulko.

— Burvīga vietiņa! Es tikko tur biju, mek­lēdams dažus savus draugus. Kaut kur tepat viņiem jābūt. Gan es tos atradīšu. O, vai kundze nejūtas īsti labi?

— Ar labu nakti, mister Sims!

Viņi devās uz durvīm, un Viljams paņēma Sjūzenu cieši zem rokas. Viņi neatskatījās, kad misters Simss uzsauca: — Acumirkli, vēl tikai dažus vārdus! — Pēc brītiņa viņš lēnām un zīmīgi noskandēja:

— Divi tūkstoši simt piecdesmit piektais gads.

Sjūzena aizvēra acis un juta zemi sagrīļoja­mies zem kājām. Nekā ap sevi neredzēdama, viņa izgāja uz ugunīs mirdzošā laukuma.

Viņi aizslēdza savas viesnīcas istabas dur­vis. Tad Sjūzena sāka raudāt, un viņi ilgi stā­vēja tumsā, un šķita, ka istabas grīda zem viņiem draudīgi līgojas. Tālumā sprāga ugunī­gās petardes, un uz laukuma skanēja smiekli.

— Nolādētais, riebīgais nekauņa! — Vil­jams sacīja. — Sēž tur, aptausta mūs ar acīm no galvas līdz kājām kā lopus, kūpina savas nolādētās cigaretes, lok dzeramos. Es tobrīd būtu varējis viņu nogalināt! — Viljama balss skanēja gandrīz histēriski. — Viņam pat pie­tika nekaunības pateikt mums savu īsto vārdu. Izsekošanas biroja šefs. Un tad tā kļūme ar manām biksēm. Ak dievs, man taču vajadzēja apsēžoties tās pavilkt uz augšu! Tas šajā laikmetā ir mehānisks žests. To neiz­darīdams, es, uzreiz atšķīros no citiem, un tas viņu uzvedināja uz domām: te ir vĻrietis, kas nekad nav valkājis eiviluzvalku, bet pie­radis pie militārajām bridža biksēm un Nā­kotnes apģērba stila. Es varētu pats sevi no­sist par šo neuzmanību, kas mūs nodeva!

— Nē, nē, mūs nodeva mana gaita … šie augstie papēži… Arī mūsu mati — tikko ap­griezti, kā frizētavas skatlogā. Vispār mēs izskatījāmies dīvaini un neveikli.

Viljams uzgrieza gaismu. — Viņš vēl mūs pārbauda. Nav pilnīgi drošs, vismaz pagai­dām. Ja mēs tagad mēģināsim aizbēgt, viņam viss būs skaidrs. Nesteigsimies ar braucienu uz Akapulko.

— Varbūt viņš jau droši zina, tikai ņirgā­jas par mums.

— Manuprāt, to no viņa var sagaidīt. Viņš ir noteicējs par laiku. Viņš var izdzīvoties šeit, cik vien patīk, un jebkurā brīdī nogādāt mūs atpakaļ Nākotnē vienu minūti pēc mūsu aiz­braukšanas no turienes. Viņš var turēt mūs ne­ziņā dienām ilgi, pats par to uzjautrinādamies.

Sjūzena apsēdās uz gultas, noslaucīja asa­ras un ieelpoja seno vīraka un ogļu smaržu.

— Bet sarīkot skandālu viņi taču negribēs?

— Neuzdrošināsies. Viņiem jānotver mūs vienatnē, lai iebāztu Laika Mašīnā un nosū­tītu atpakaļ.

— Tad es zinu izeju, — Sjūzena sacīja.

- Mēs nekad nepaliksim vieni, allaž uzturē­simies ļaudīs. Iepazīsimies un iedraudzēsi­mies ar daudziem daudziem cilvēkiem, stai- gāsini pa veikaliem, katra pilsēta pārnakšņo­sim municipalitātē, maksāsim policijas priekšniekam, lai mūs apsargā, kamēr pie­nāks izdevīgs brīdis nogalināt Simsu, un tad, pārģērbušies citās drēbēs,, varbūt par meksi­kāņiem, aizbēgsim un paslēpsimies.

Aiz aizslēgtajām durvīm atskanēja soji.

Viņi nogrieza gaismu un klusi izģērbās. Soļi attālinājās. Kaut kur noklaudzēja durvis.

Sjūzena stāvēja tumsā pie loga, raudzīda­mās lejup uz laukumu.

— Tur tā celtne ir baznīca, vai ne?

— Jā.

— Es bieži tiku domājusi, kāda gan izska­tās baznīca. Tik sensenis tā nav redzēta. Vai rīt mēs varētu to apskatīt?

— Protams. Nāc gultā!

Viņi gulēja tumsā vaļējām acīm.

Pēc pusstundas iezvanījās telefons. Sjūzena pacēla klausuli.

— Hallo?

— Trusīši var paslēpties mežā, — kāda balss sacīja, — bet lapsa tomēr tos atradīs.

Viņa nolika klausuli un atkal apgūlās, stinga un saspringta kā stīga.

Ārā,'1938. gada Meksikā, kāds cilvēks uz ģitāras trinkšķināja dziesmiņas — vienu, otru, trešo …

Naktī viņa izstiepa roku un gandrīz taus­tāmi sajuta 2155. gadu. Viņas pirksti slīdēja

pār.i aukstiem laika rituma lokiem gluži (kā rievotai virsmai, un viņa dzirdēja maršējošu kāju neatlaidīgo dundoņu, neskaitāmu or­ķestru spēlētu militāru mūziku, redzēja tūk­stošiem un tūkstošiem baciļu koloniju to ste­rilajos stikla stobriņos; un viņas roka snie­dzās pēc tiem, strādājot milzīgajā iznīcības fabrikā Nākotnē; tur bija lepra, buboņu mē­ris, tīfs, tuberkuloze — un tad nogranda lie­lais sprādziens. Viņas roka acu priekšā sa­dega, sačervelēdamās kā žāvēta plūme, draus­mīgs grūdiens pasita to atpakaļ, šķita, ka pasaule uzsviesta gaisā un gāžas bezdibenī, visas ēkas sagruva, un cilvēki ar saplosītām vēnām gulēja miruši. Tad milzīgie vulkāni, mašīnas, viesuļi, lavīnas noklusa, un viņa šņukstēdama pamodās savā gultā Meksikā, daudzu gadu tālumā …

Agri no rīta, kad viņi beidzot bija ieslīguši nemierīgā miegā un vienu stundu nogulējuši, tos pamodināja skaļa automašīnu rūkoņa uz ielas. Sjūzena pār balkona margām palūko­jās lejup. Pie viesnīcas tikko bija apstājušās vairākas smagās un vieglās automašīnas ar sarkaniem uzrakstiem, un no tām, klaigādami un skaļi sarunādamies, izkāpa astoņi cilvēki. Ap mašīnām drūzmējās bariņš meksikāņu.

— Que pasa? — Sjūzena uzsauca kādam zēnam.

Tas atbildēja.

Sjūzena atgriezās istabā. — Tā ir ameri­kāņu kinosabiedrlbas grupa, kas te uzņems filmu, — viņa teica vīram.

— Visai interesanti, — Viljams sacīja. Viņš pašreiz bija dušā.-— Neizlaidīsim viņus no acīm. Manuprāt, būs labāk, ja mēs šodien nekur nebrauksim. Mēģināsim izkliedēt Simsa aizdomas. Paskatīsimies, kā taisa filmas. Esmu dzirdējis, ka šī primitīvā filmu uzņem­šana bijusi ko vērts. Izklaidēsimies, izmetīsim no prāta savas raizes.

«Savas raizes, jā,» Sjūzena domāja. Spo­žajā rīta saulē viņa uz brīdi bija aizmirsusi, ka kaut kur viesnīcā sēž un gaida kāds cil­vēks, kūpinādams, kā šķita, uzreiz vai tūk­stoš cigaretes. Redzot astoņus skaļos, priecī­gos amerikāņus tur lejā, viņai gribējās tiem uzsaukt: «Glābiet mani, paslēpiet mani, palī­dziet man! Nokrāsojiet manus matus, acis, ietērpiet mani svešās drānās! Man vajadzīga jūsu palīdzība. Es esmu no 2155. gada!»

Bet vārdi netika pāri lūpām. Biroja «Ce­ļojumi Pagātnē» vadītāji nebija muļķi. Pirms cilvēks devās ceļojumā, attiecīgam centram viņa smadzenēs uzlika psiholoģisku blokādi. Viņš nevienam nevarēja pateikt savu īsto dzimšanas laiku un vietu, nedz arī atklāt Pa­gātnes iedzīvotājiem kaut ko par Nākotni. Pagātni un Nākotni vajadzēja vienu no otras pasargāt. Tikai ar šādu psiholoģisku blokādi smadzenēs cilvēkiem atļāva bez uzraudzības ceļot cauri gadsimtiem. Nākotne bija jāpa­sargā no jebkādām pārmaiņām, ko varētu atvest līdzi tie, kas ceļojuši pa Pagātni. Lai kā Sjūzena to vēlētos, viņa nevarēja nevienam no šiem laimīgajiem ļaudīm tur lejā pateikt, kas viņa ir un kādā kļūmīgā situācijā nonā­kusi.

— Vai neiesim brokastīs? — Viljams iejautājās.

Brokastis' tika pasniegtas plašajā ēdam­zālē. Visiem vienādas: cepts šķiņķis ar olām. Telpa bija pilna ar tūristiem. Irgādamies un smiedamies, ienāca visi astoņi kinoļaudis — seši vīrieši un divas sievietes — un, trok­šņaini grūstīdami krēslus, apsēdās pie blakus galdiņa. Sjūzenai šķita, ka viņu tuvums iz­staro siltumu un aizsardzību, un viņa neno- bijās pat tad, kad uz vestibila kāpnēm, kāri smēķēdams turku cigareti, parādījās misters Simss. Viņš pa gabalu pamāja sveicienu, un Sjūzena smaidīdama to atņēma, jo šeit, astoņu kinodarbinieku un kādu divdesmit tū­ristu acu priekšā, viņš tiem nekā nevarēja padarīt.

— Tie ir aktieri, — Viljams sacīja. — Varbūt es varētu nolīgt divus no viņiem, teikdams, ka gribu izspēlēt kādu joku, lai pārģērbjas mūsu drēbēs un aizbrauc projām mūsu mašīnā tādā brīdī, kad Simss nevar re­dzēt viņu sejas. Ja divi cilvēki, kas izskatī­tos mums līdzīgi, aizvilinātu viņu no šejie­nes uz dažām stundām, mēs pagūtu aizlais­ties uz Mehiko. Tur viņš varētu mūs nomek­lēties gadiem ilgi!

He i!

Resns vīrietis, uzdvesdams alkohola dvingu, noliecās pār viņu galdiņu.

— Amerikāņu tūristi, cik jauki! — viņš kliedza. — Man līdz riebumam apnicis ska­tīties uz meksikāņiem. Es varētu jūs nobu­čot! — Viņš sparīgi kratīja viņu rokas. — Nāciet pie mūsu galdiņa! Izmisums mīl sabiedrību. Es esmu Izmisums, tā ir miss Grūtsirdība, un tie — misters un misis Nīs- tam-Meksiku! Mēs visi to ienīstam. Bet mums te jāuzņem daži ievadkadri vienai no­lādētai filmai. Pārējie no mūsu bara ieradī­sies rīt. Mani sauc Džo Meltons. Es esmu režisors. Vai šī Meksika nav nejēdzīga zeme? Bēres uz katra soļa, cilvēki sprāgst kā mu­šas. Nu, pārcelieties pie mums! Nāciet kom­pānijā, uzjautriniet mūs!

Sjūzena un Viljams smējās.

— Vai es esmu tik jocīgs? — misters Mel­tons jautāja, pamezdams acis uz apkārtējiem viesiem.

— Brīnišķīgs jūs esat!

Sjūzena pārsēdās pie blakus galdiņa.

Misters Simss pāri zālei nikni raudzījās uz viņiem.

Sjūzena parādīja viņam grimasi.

Misters Simss pa eju starp galdiņiem nāca šurp.

— Mister un misis Treivisi! — viņš sauca.

— Es domāju, ka mēs brokastosim kopā paši vien.

— Lūdzu piedošanu! — Viljams sacīja.

— Sēdies tik klāt! —* misters Meltons aici­nāja. — Viņu draugs ir arī mans draugs.

Misters Simss apsēdās. Kinoļaudis skaļi sarunājās savā starpā, un vispārējā čaloņā misters Simss klusi sacīja: — Ceru, ka jūs labi gulējāt.

— Un jūs?

— Es neesmu pieradis pie atsperu matra­čiem, — misters Simss saviebies atbildēja.

— Bet toties te ir citas labas lietas. Pusi nakts es pavadīju, nobaudīdams jaunas ciga­retes un uzkožamos. īpatnēja, valdzinoša garša. Sie senie netikumi s'agādā veselu spektru jaunu sajūtu.

— Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat, — Sjūzena sacīja.

— Arvien vēl spēlējat komēdiju, — Simss pasmējās. — Veltīgi. Nelīdzēs arī šī stratē­ģija ar publiku. Gan jau es notveršu jūs vie­nus. Man ir milzīga pacietība.

— Paklau, — misters Meltons iejau­cās, pietvīcis sārts, — vai šis tips jums bojā omu?

— Nē, nē, viss kārtībā.

— Sakiet tikai vienu vārdu, un es viņu iz- lidināšu ārā kā korķi!

Meltons atkal aizgriezās un kaut ko uz­kliedza savai kompānijai. Atskanēja skaļi smiekli, un misters Simss turpināja: — Ru­nāsim īsi un skaidri! Veselu mēnesi es brau­kāju no pilsētas uz pilsētu, dzīdams pēdas, līdz beidzot jūs atradu, un pagāja vēl visa vakardiena, kamēr īsti pārliecinājos. Varbūt man izdosies nokārtot tā, ka jūs tiksiet cauri bez soda, ja tagad nāksiet man līdz bez lieka trokšņa un labprātīgi atgriezīsieties darbā pie ūdeņraža superbumbas.

— Ir gan ērms — atradis īsto reizi tik gudrām runām! — ar vienu ausi padzirdējis pēdējos vārdus, iesaucās misters Meltons.

Simss, nelikdamies traucēties, turpināja: — Apdomājiet labi! Jūs nevarat izbēgt. Ja nogalināsiet mani, jūs notvers citi.

— Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat!

— Izbeidziet niekoties! — Simss dusmīgi iesaucās. — Apdomājiet ar prātu! Jūs paši gluži labi saprotat, ka mēs nedrīkstam pie­ļaut šādu aizbēgšanas gadījumu. Tas varētu pamudināt citus 2155. gada cilvēkus rīkoties tāpat. Bet mums cilvēki ir vajadzīgi.

— Lai karotu jūsu karos, — Viljams vairs neizturēja.

— Bil!

— Nekas, Sjūzen! Tagad runāsim viņa va­lodā. Izbēgt mēs nevaram, tas ir skaidrs.

— Lieliski! — Simss iesaucās. — Patiešām gan, jūs esat rīkojušies apbrīnojami bērniš­ķīgi, mēģinādami aizbēgt no saviem pienā­kumiem.

— Aizbēgt no šausmām.

— Blēņas! Tikai karš.

— Par ko jūs, zēni, runājat? — misters Meltons jautāja.

Sjūzenai gribējās viņam visu izstāstīt, taču tas nebija iespējams. Psiholoģiskā blokāde atļāva runāt tikai vispārējos vilcienos — tā, kā pašreiz šķietami vispārīgi diskutēja Simss ar Viljamu.

— Tikai karš! Bet kāds!-— Viljams sacīja. — Puse pasaules nobendēta ar lepras bum­bām!

— Un tomēr, — Simss iebilda, — Nākot­nes iedzīvotāji ņem ļaunā, ka jūs abi gribat paslēpties, tā teikt, uz jaukas tropu salas, kamēr viņi vārās elles katlā. Nāve mīl nāvi, nevis dzīvību. Cilvēkiem, kas mirst, ir patī­kami apzināties, ka arī citi mirst reizē ar viņiem. Sajūta, ka neesi viens peklē un kapā, dod zināmu mierinājumu. Nākotnes cilvēki ir sašutuši par jūsu abu rīcību, un es esmu viņu pilnvarots soģis!

— Palūkojieties uz pilnvaroto soģi! — mis­ters Meltons uzsauca savai kompānijai.

— Jo ilgāk jūs liksiet man gaidīt, jo ļau­nāk būs jums pašiem. Mister Treivis, jūs mums esat vajadzīgs, lai konstruētu jauno bumbu. Atgriezieties tūlīt, un nekādas spī­dzināšanas nebūs. Ja jūs vilcināsieties, mēs lik un tā piespiedīsim jūs strādāt un, kad būsiet ticis galā ar bumbu, izmēģināsim pie jums dažas jaunas, sarežģītas ierīces. Pado­mājiet, ser!

i— Man ir priekšlikums, — Viljams sa­cīja. — Es došos tūliņ jums līdz, ja mana sieva varēs palikt šeit — dzīva, drošībā, tālu no kara.

Misters Simss mirkli pārlika.

— Labi! Pēc desmit minūtēm satiksimies uz laukuma. Jūs mani paņemsit savā mašīnā un aizvedīsit ārpus pilsētas uz nomāju vietu. Es parūpēšos, lai tur mūs uzņem Laika Mašīna.

— Bil! — Sjūzena cieši satvēra Viljama roku.

— Nerunā pretī! — Viņš paskatījās sievai acīs. — Tas ir izlemts. — Tad pievērsās Sim- sam: — Vēl tikai viens jautājums. Pagājušo nakti jūs būtu varējis notvert mūs viesnīcas istabā un aizvest projām. Kāpēc jūs to neda­rījāt?

— Varbūt tāpēc, ka pats lieliski pavadīju laiku, — misters Simss gurdi atbildēja, zelē­dams savu tikko aizdedzināto cigāru. — Man ļoti negribas šķirties no šīs brīnišķīgās at­mosfēras, saules, atpūtas. Man ir žēl pamest vīnu un cigaretes. Ak, cik žēl! Tātad — pēc desmit minūtēm uz laukuma. Jūsu sieva var justies pilnīgi droša un palikt šeit, cik ilgi vēlas. Atvadieties no viņas!

Misters Simss piecēlās un devās uz dur­vīm.

— Misters Dižmutis paceļ buras! — mis­ters Meltons nobļāva viņam pakaļ. Tad pa­griezās un paskatījās uz Sjūzenu. — Ai, ai! Te viens birdina asaras. Kurš tad nu tā dara — raud pie brokastgalda?

Ceturksni pēc deviņiem Sjūzena stāvēja uz istabas balkona un raudzījās lejup. Laukuma malā uz smalki veidota bronzas soliņa, kājas sakrustojis, sēdēja misters Simss. Nokodis galiņu jaunam cigāram, viņš tīksmi to aiz­dedzināja.

Sjūzena izdzirdēja motora rūkoņu. Ielas N viņā galā Viljams izbrauca mašīnu no garā­žas, un tā lēnām ripoja lejup pa akmeņiem bruģēto nokalni.

Mašīnas ātrums pieauga. Trīsdesmit, četr­desmit, piecdesmit jūdžu stundā. Cā|u bariņš izbailēs aizspurdza no ceļa.

Misters Simss noņēma savu balto panamu, norausa sviedrus no sārtās pieres, atkal uz­lika cepuri galvā un tad ieraudzīja mašīnu.

Ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā tā drā­zās taisni uz laukumu:

— Viljam! — Sjūzena spalgi iekliedzās.

Mašīna dārdēdama atsitās pret laukuma zemo malu, palēcās uz augšu, joņoja tālāk pār akmens plāksnēm uz apsūbējušo solu. Misters Simss nosvieda cigāru, griezīgi iebļā­vās, savēcināja rokas, — un tai pašā sekundē mašīna uzdrāzīs viņam virsū. Viņa ķerme­nis kūleņodams uzlidoja augstu gaisā un •■magi kā maiss nogāzās zemē.

Laukuma pretējā malā mašīna apstājās — viens tās priekšējais ritenis bija salauzts. Saskrēja cilvēki.

Sjūzena iegāja istabā un cieši aizvēra bal­kona durvis.

Pulksten divpadsmitos viņi abi bālām se­jām roku rokā iznāca no municipalitātes.

—< Adios, sefļor, setļora, — atvadoties teica mērs.

Viņi apstājās laukumā, kur pie asiņu peļ­ķes drūzmējās ziņkārīgie.

— Vai tevi vēl izsauks? — Sjūzena jau­tāja.

— Nē. Viss ir sīki noskaidrots. Tas bija nelaimes gadījums. Mašīna pēkšņi neklau­sīja stūrei. Ar asarām acīs es viņiem to ap­liecināju. Dieva vārds, man vajadzēja kaut kā atvieglot sirdi. Es tiešām apraudājos. Man bija ļoti grūti viņu nogalināt. Savu mūžu neesmu gribējis izdarīt kaut ko tādu.

— Un tevi nenodos tiesai?

•— Sākumā bija runa par to, taču es pasteidzos visu izskaidrot. Viņi man tic. Tas bija nelaimes gadījums. Lieta ir iz­beigta.

— Kurp mēs tagad dosimies? Uz Mehiko? Uz Uruapanu?

— Mašīna ir remontā. Tā būs kārtībā čet­ros pēc pusdienas. Tad mēs tiksim projām no šās nolādētās vietas.

— Vai mums nesekos? Tu domā, ka Simss strādāja viens?

— Nezinu. Taču domāju, ka mēs esam ieguvuši mazliet laika.

Kad viņi sasniedza viesnīcu, no tās paš­reiz nāca ārā kinoļaudis. Misters Meltons norūpējies piesteidzās viņiem klāt. — Es dzirdēju, kas noticis. Ļoti nepatīkami. Vai tagad viss nokārtojies? Vai nevēlaties maz­liet izklaidēties? Mēs uzņemsim tepat kalnā uz šīs ielas dažus kadrus. Ja gribat paskatī­ties, laipni lūdzu! Patiešām nāciet, tas jūs izklaidēs.

Viņi gāja.

Viņi stāvēja akmeņiem bruģētās ielas malā, kamēr uzstādīja filmēšanas aparatūru. Rau­dzīdamās lejup uz tālumā aizvijošos ceļu un šoseju, kas veda uz Akapulko un jūru, garām piramīdām un drupām, un maziem ciemati­ņiem ar nededzinātu ķieģeļu mājiņām, pret kuru dzeltenajām, zilajām un mēļajām sie­nām liesmoja sārtās bugenvillas, Sjūzena domāja: «Mēs nemitīgi braukāsim no pilsētas uz pilsētu, vienmēr būsim pulkā un barā — gan ceļā, gan veikalos, gan viesnīcu vesti­bilos, mēs uzpirksim policiju, lai naktīs mūs apsargā, ieslēgsimies aiz dubultatslēgām, bet — allaž cilvēku burzmā, nekad vairs vieni, allaž ar bailēm sirdī, ka pirmais pre­timnācējs var būt jauns Simss. Mūžīgā ne­ziņā, vai mums izdevies apmānīt izsekotājus un sajaukt viņiem pēdas. Un allaž tie tur,

Nākotnē, gaidīs brīdi, kad mūs notvers un aizgādās atpakaļ, lai mūs sadedzinātu ar sa­vām bumbām un iznīdētu ar sērgām, lai viņu policija atkal mūs komandētu — gulties, cel­ties, lēkt caur stīpu! Un tā mēs bez mitas skriesim caur mežu un ne mūžam vairs ne­apstāsimies, un nekad vairs negulēsim mie­rīgi.»

Apkārt bija sapulcējušies cilvēki, lai no­skatītos filmēšanā. Sjūzena vēroja pūli un tuvējās ielas.

— Vai tev kāds šķiet aizdomīgs?

— Nē. Cik pulkstenis?

— Trīs. Mašīnai drīz jābūt kārtībā.

Filmēšana beidzās ceturksni pirms četriem.

Viņi visi sarunādamies devās atpakaļ uz vies­nīcu. Viljams iegriezās garāžā.

— Mašīna būs gatava sešos, — iznācis no turienes, viņš noraizējies sacīja.

— Bet noteikti sešos, ne vēlāk?

— Būs, būs, neuztraucies!

Viesnīcas vestibilā viņi palūkojās apkārt, vai tur nav vēl kāds vientuļš ceļotājs, līdzīgs misteram Simsam — ar tikko apgrieztiem matiem, pārlieku kārs uz cigaretēm un aiz­domīgi smaržojošs pēc odekolona. Taču ves­tibils bija tukšs. Ejot augšā pa kāpnēm, mis­ters Meltons sacīja: — Nu, tā tik bija die­niņa! Vai nederētu pēc grūta darba izskalot rīkli? Ko jūs, draugi, par to sakāt? Kokteili? Alu?

— Varbūt kadu glāzi.

Viss bars sagāzās Meltona istabā, un sā­kās iedzeršana.

— Tu pamet acis pulkstenī, cik mums vēl laika, — Viljams sacīja.

«Jā, laiks,» Sjūzena domāja. «Kaut mums būtu laiks!» Pašreiz viņa vēlējās tikai vienu — visu garo, gaišo oktobra dienu no­sēdēt uz laukuma, neko nedomājot, ne par ko neraizējoties, ļaujot saulei glāstīt seju un rokas, sēdēt tur tā ar aizvērtām acīm, smai­dot izbaudīt tīkamo siltumu un nekustēties, nekur nesteigties. Aizmigt Meksikas saulē un gulēt — saldi un mierīgi, droši un laimīgi, dienām, nedēļām ilgi…

Misters Meltons attaisīja šampānieša pu­deli.

— Uz skaistas lēdijas veselību! — viņš uz­sauca, pieskandinādams Sjūzenas glāzei. — Jūs gandrīz derētu filmai, es pat varētu jūs izmēģināt.

Viņa pasmējās.

— Nopietni, — Meltons sacīja. — Jūs esat ļoti jaukiņa. Es jūs iztaisītu par kinozvaig­zni.

— Un aizvestu mani uz Holivudu? — Sjū­zena iesaucās.

— Skaidrs, ka šajā nolādētajā Meksikā mēs nepaliktu!

Sjūzena aši palūkojās uz Viljamu. Viņš pacēla vienu uzaci un piekrītoši pamāja. Tas nozīmētu tikt projām no šejienes, mainīt ap­ģērbu, vidi, varbūt arī vārdu. Un ceļā viņi atrastos kopā ar šiem astoņiem cilvēkiem, kas būtu drošs vairogs pret jebkuriem drau­diem no Nākotnes.

— Tas izklausās brīnišķīgi, — Sjūzena sa­cīja.

Viņa bija . mazliet apskurbusi no šampa­nieša. Pēcpusdiena aizritēja nemanot, ap viņu valdīja skaļa jautrība. Viņa jutās droši un labi, un priecīgi un pirmoreiz pēc ilgiem ga­diem bija patiešām laimīga.

— Kādai filmai mana sieva būtu piemē­rota? — jautāja Viljams, pieliedams savu glāzi.

Meltons vērtējoši paraudzījās Sjūzenā. Visi pārstāja smieties un klausījās.

— Man viņu patiktos uzņemt filmā ar spraigu, intriģējošu sižetu, — Meltons sa­cīja. — Tas varētu būt stāsts par vīru un sievu, tādiem kā jūs abi.

— Turpiniet!

— Un varbūt par karu, — režisors sacīja, pacēlis glāzi pret sauli un vērodams dzēriena krāsu.

Sjūzena un Viljams klusēdami gaidīja tā­lāko.

Stāsts par vīru un sievu, kas dzīvo mazā namiņā kādā mazā ieliņā, teiksim, 2155. ga­dā, — Meltons sacīja. — Tas, protams, ad libi- tum, tā sakot, variējams pēc patikas. Bet šiem cilvēkiem jāsastopas vaigu vaigā ar briesmīgu karu, ūdeņraža superbumbām, cenzūru, tuvas nāves briesmām, un tad — te nu sākas vis­interesantākais — viņi aizbēg uz Pagātni, un tur tiem seko kāds cilvēks, kuru viņi uzskata par ļaunuma iemiesojumu, bet kurš vienīgi mēģina bēgļiem atgādināt viņu pienākumu.

Viljamam izkrita glāze no rokām.

Misters Meltons turpināja: — Un tad šis pārītis meklē glābiņu pie kādas kinodarbi­nieku grupas, kas ieguvusi viņu uzticību. «Cil­vēku pulkā mēs būsim drošībā,» viņi domā.

Sjūzena sagurna krēslā. Visi raudzījās uz režisoru. Viņš iedzēra malciņu vīna. — O, pirmklasīgs vīns! Nu, tā — šis vīrietis un sie­viete acīmredzot nesaprot, cik ļoti nepiecie­šami viņi Nākotnei. Sevišķi vīrs, jo viņš ir galvenais speciālists jauna bumbu metāla radīšanā. Tāpēc izsekotāji, sauksim viņus tā, nežēlo pūļu un līdzekļu, lai atrastu, sagūstītu un nogādātu atpakaļ mājās šo pārīti, un bei­dzot notver viņus vienus pašus viesnīcas is­tabā, kur neredz svešas acis. Izsekotājiem ir savi paņēmieni. Viņi strādā pa vienam un gru­pās pa astoņi. Vienādi vai otrādi, bet bēgļi rokā ir. Vai tā neiznāktu brīnišķīga filma, kā jums šķiet, Sjūzen? Un jums, Bil? — Viņš iz­tukšoja savu glāzi.

Sjūzena sēdēja, nekustīgi vērdamās vienā punktā.

— ,Vai nevēlaties iedzert? — misters Mel­tons vaicāja.

Viljams izrāva revolveri un trīs reizes iz­šāva. Viens no vīriešiem saļima, pārējie metās uz priekšu. Sjūzena iekliedzās. Kāda roka aiz­spieda viņai muti. Revolveris noblīkšķēja pret grīdu, Viljams vēl pretojās, bet tad viņu sa­grāba kā spīlēs.

Misters Meltons stāvēja turpat, kur stāvē­jis, viņa pirksti asiņoja. — Lūdzu, nepadariet savu stāvokli vēl Jaunāku, — viņš sacīja.

Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni.

— Ielaidiet!

— Tas ir viesnīcas pārvaldnieks, — mis­ters Meltons sausi sacīja. Viņš pavēloši pacēla zodu. — Nu, sākam rīkoties!

— Ielaidiet! Es izsaukšu policiju!

Sjūzena un Viljams ātri saskatījās, tad pa­meta acis uz durvīm.

— Pārvaldnieks grib tikt iekšā, — misters Meltons sacīja. — Ātrāk!

Telpas vidū tika izstumta filmēšanas ka­mera. No tās izšāvās zila gaisma, kas acu­mirklī piepildīja visu istabu. Sienas atkāpās, un cilvēki cits pēc cita izgaisa.

— Ātrāk!

Pēdējā mirklī pirms izgaišanas Sjūzena aiz loga vēl ieraudzīja zaļo zemi un mēļās, dzelte­nās, zilās un sārtās mājiņas, un bruģa akme­ņus, kas aizplūda lejup kā upe; pa ielu pretī saules apspīdētajiem pakalniem jāja kāds vīrs uz ēzelīša, zēns dzēra apelsīnu sulu, un viņa sajuta mutē tās saldmi, laukumā kupla koka ēnā stāvēja cilvēks ar ģitāru, un viņa juta savu roku pieskārāmies stīgām, un tālumā bija jūra, zilā un maigā jūra, tā paņēma viņu savā klēpī un aiznesa līdz.

Un tad viņas vairs nebija. Nebija ari viņas vira.

Durvis atsprāga līdz kājai va|ā. Iedrāzās viesnīcas pārvaldnieks un kalpotāji.

Istaba bija tukša.

— Bet viņi nupat vēl bija šeit. Es redzēju viņus ienākam — un tagad te nav neviena! — pārvaldnieks kliedza. — Logiem ir dzelzs res- tojums. Pa tiem viņi nevarēja tikt laukā.

Pievakarē ataicināja garīdznieku, un tad viņi atkal iegāja šajā istabā, izvēdināja to, un dieva kalps visus kaktus apslacīja ar svēto ūdeni un noskaitīja lūgšanas.

— Ko lai dara ar šitiem? — jautāja apko­pēja.

Viņa noradīja uz sienas skapi, kur bija seš­desmit septiņas pudeles dažādu dzērienu — šartrēzs, konjaks, kakao liķieris, absints, vermuts, tekila, simt sešas kārbiņas turku cigarešu un simt deviņdesmit astoņas dzelte­nas kastes ar īstiem Havannas cigāriem par piecdesmit centiem gabalā …