Kaleidoskops

VIŅI BIJA TUMŠU ADU, ZELTA ACĪM

Raķetes metāls atdzisa vējos, kas pūta no Marsa pļavām. Ar blīkšķi atsprāga lūka, un no raķetes iekšienes izkāpa vīrietis, sieviete un trīs bērni. Pārējie pasažieri, klusi sarunā­damies, aizgāja pāri klajumam, un vīrietis palika viens ar savu ģimeni.

Vīrietis juta, ka viņam plīvo mati un visi ķermeņa audi saspringst, it kā viņš atrastos vakuuma centrā. Šķita, ka sieva, kas stāvēja soli tālāk, tūlīt aizvirpuļos un izgaisīs, bet bērnus — šīs mazās sēkliņas — vējš izkaisīs pa visiem Marsa laukiem. „

Mazie pavērās augšup tēvā, kā cilvēki rau­gās saulē, lai uzzinātu, ko diena viņiem sola. Tēva seja bija kā sastingusi.

— Kas noticis? — sieva jautāja.

— Kāpsim atpakaļ raķetē!

— Lai atgrieztos uz Zemes?

— Jā! Paklausies!

Vējš brāzmoja, it kā gribētu viņus saplūkāt un aizpūst projām. Šķita, jau nākamajā mir­klī Marsa gaiss izsūks viņa dvēseli, kā tiek izsūktas smadzenes no kaula. Viņš jutās, it

kā būtu iemērkts ķimikālijā, kas var izšķīdi­nāt viņa intelektu un sadedzināt pagātni.

Viņi palūkojās uz Marsa kalniem, ko laika gaitā gadu smagums bija saberzis un saplaci­nājis. Vecās pilsētas kā niecīgas saliņas-gu­lēja plašo pļavu vidū, ^atgādinot trauslus bērnu kaulus viļņojošos zāles ezeros.

'— Galvu augšā, Harij! — sieva sacīja. — Ir jau par vēlu. Mēs esam nolidojuši seš­desmit miljonu jūdžu.

Bērni, pacēluši gaišmatainās galviņas pret augsto Marsa debess jumu, skaļi iekliedzās. Taču atbildes nebija, vienīgi vējš šņāca, brāz­damies cauri cietajai zālei.

Tēvs paņēma čemodānus sastingušajās ro­kās. — Nu tad iesim! — viņš sacīja tādā tonī kā cilvēks, kas stāv jūras malā un ir gatavs iebrist tajā un noslīkt-.

Viņi devās uz pilsētu.

Viņu uzvārds bija Biteringi. Harijs, viņa sieva Kora, bērni Dens, Lora un Deivids. Viņi uzcēla mazu, baltu kotedžu un dzīvoja tajā pārtikuši, taču bailes nekad neatkāpās. Kā trešais nelūgtais partneris tās allaž gulēja lī­dzās misteram Biteringam un misis Biterin- gai, kad viņi nakts stundās sarunājās un rītos pamodās.

— Es jūtos kā sāls graudiņš straujā kalnu upē, — viņš sacīja. — Mēs neiederamies šeit. Mēs esam Zemes cilvēki. Šis ir Marss. Tas

radīts marsiešiem. Dieva dēļ, Kora, pirksim biļetes un brauksim mājās!

Bet sieva tikai pašūpoja ģalvu. — Pienāks diena, kad atombumba izpostīs Zemi. Šeit mēs būsim drošībā.

— Drošībā, bet ārprātīgi!

«Tik-tak, jau septiņi un celties laiks!» no­dziedāja runājošais pulkstenis. Un viņi cēlās.

Ik rītu kāda dīvaina sajūta lika misteram Biteringam visu pārbaudīt — silto kamīnu, asinssārtās ģerānijas podos — it kā viņš bai­dītos, ka var notikt kaut kas nelāgs. Pulksten sešos raķete no Zemes atveda rīta avīzi. Viņš attaisīja vēl remdeno, aizzīmogoto sainīti un brokastojot pāršķirstīja avīzi. Viņš pūlējās būt omulīgs.

— Atkal visur koloniju dienas, — viņš pa-x vēstīja. — Laikam gan pēc desmit gadiem šeit uz Marsa būs kāds miljons Zemes cil­vēku. Lielas pilsētas, visas ērtības! Toreiz, mūs izvadot, daudzi bažījās, ka mēs cietīsim neveiksmi. Pareģoja, ka marsieši mums at­riebsies par ielaušanos viņu planētā. Bet vai mēs te sastapām marsiešus? Nevienas dzīvas dvēseles! Mēs atradām gan viņu tukšās pil­sētas, bet tur neviena nav. Pareizi, vai ne?

Spēcīga vēja brāzma satricināja māju. Kad logi pārstāja dārdēt, misters Biterings norija kaklā iesprūdušo kamolu un paskatījās uz bērniem.

— Es nezinu, — Deivids sacīja. — Varbūt marsieši tomēr ir, bet mēs tikai viņus nere­dzam. Dažreiz naktīs man liekas, ka es dzirdu viņus staigājam. Es klausos, kā auro vējš. Manā logā sitas smiltis. Un tad mani pārņem bailes. Es redzu šīs pilsētas kalnos,* kur sensenos laikos dzīrojuši marsieši. Un man liekas, tēt, ka es šajās pilsētās redzu kaut ko kustamies. Un tad es domāju: diez vai šiem marsiešiēm patīk, ka mēs te dzīvo­jam. Viai viņi negrib mums atriebties par to, •ka esam šeit ieradušies.

— Nieki! — misters Biterings paskatījās ārā pa logu. — Mēs esam kārtīgi, krietni cil­vēki. — Viņš paraudzījās bērnos. — Visās izmirušajās pilsētās mājo šādi vai tādi spoki. Atmiņas, es gribēju 'teikt. — Viņa acis atkal pievērsās kalniem. — Cilvēks ierauga kāpnes un sāk domāt, kādi izskatījās marsieši, kas pa tām staigāja. Redz marsiešu gleznojumus un mēģina iztēloties, kāds varēja būt šis māksli­nieks. Un tā pats izdomā spokus, kādu atmiņu rēgu. Tas ir gluži dabiski. Vienkārši — dar­bojas fantāzija. — Viņš apklusa. — Jūs taču neesat ložņājuši tur pa tām drupām?

— Nē, tēt, — Deivids nodūra acis.

— Pielūkojiet, neejiet tām ne tuvumā! Pa­sniedz man džemu!

— Bet vienalga, — mazais Deivids sacīja, — es varu derēt, ka kaut kas notiks.

Tas notika tas pašas dienas pievakarē. Klupdama krizdama no pilsētas atskrēja

Lora un, visa vienās asarās, uzdrāzās uz lie­veņa.

— Mamiņ, tēt! Karš!… Uz Zemes! — viņa * šņukstēja. — Tikko pienāca radiosignāls. Ņu­jorku bombardē ar atombumbām! Visas kos­mosa raķetes uzspridzinātas. Uz Marsu vairs nelidos neviena raķete, nekad!

— Ak vai, Harij! — māte, atbalstu meklē­dama, pieķērās vīram un meitai.

— Vai tu to skaidri zini, Lora? — tēvs klusi vaicāja.

Lora raudāja. — Mums būs mūžam jāpa­liek te uz Marsa, mūžam!

Ilgu laiku pievakares klusumā bija dzir­dama tikai vēja balss.

«Vieni,» Biterings domāja. «Mūsu šeit ir tikai viens tūkstotis. Ce]a atpakaļ nav. Nav. Nav.» Kā karsts vilnis uzbangoja bailes, un viņš nosvīda viss slapjš no galvas līdz kājām. Viņam gribējās iecirst Lorai pliķi, uzkliegt: «Nē, tu melo! Raķetes nāks!», bet viņš maigi piekļāva sev meitenes galvu un sacīja: — Gan jau kādreiz raķetes atkal atlidos līdz mums.

— Tēt, ko mēs tagad darīsim?

— Dzīvosim un strādāsim tāpat kā līdz šim. Kopsim zemi, ievāksim ražu, audzināsim bērnus. Gaidīsim. Dzīvosim tālāk, kamēr karš beigsies un šurp atkal lidos raķetes.

Uz lieveņa iznāca abi zēni.

— Bērni, — tēvs teica, neskatīdamies viņiem acīs, — man jums kaut kas jāpasaka.

— Mēs zinām, — zēni atbildēja.

Nākamajās dienās Biterings bieži klaiņāja pa dārzu, lai būtu vienatnē ar savām bailēm. Kamēr raķetes bija vijušas sudrabotu tīklu starp planētām, viņš bija samierinājies ar dzīvi uz Marsa, jo vienmēr mēdza sev teikt: «Rīt, ja vien gribu, es varu nopirkt biļeti un doties atpakaļ uz Zemi.»

Bet tagad? Sudrabotais tīkls iziris, raķetes pārvērtušās sakusušu metāla fermu un samu­džinātu stiepļu kaudzēs. Zemes cilvēki pa­mesti vieni uz svešas planētas brūnu putekļu un trakojošu vēju varā, lai Marsa vasaru svelmē izceptos kā piparkūkas un Marsa bar­gās ziemas tos noguldītu saldētavā. Kas no­tiks ar viņu, ar visiem pārējiem? Šis bija tas brīdis, uz kuru Marss bija gaidījis. Tagad tas viņus aprīs.

Turēdams lāpstu nervozi trīcošajās rokās, Biterings nometās ceļos pie puķu dobes. «Strādā,» viņš domāja, «strādā tikai un aiz­mirsti visu!»

Viņš pacēla galvu un palūkojās uz kalniem. Viņš domāja par senajiem, lepnajiem Marsa vārdiem, ko kādreiz bija nesušas šīs virsot­nes. Zemes cilvēki, nokrītot no debesīm, bija raudzījušies uz Marsa kalniem, upēm, jūrām, un viņiem to nosaukumi bija palikuši nezi­nāmi, it kā tādu nemaz nebūtu bijis. Kādreiz marsieši bija cēluši pilsētas un devuši tām vārdus, kāpuši kalnos un devuši tiem vārdus, kuģojuši pa jūrām un devuši tām vārdus. Kalni sabirza, jūras izžuva, pilsētas sagruva.

Un tomēr Zemes cilvēki bija klusībā jutušies vainīgi, dodami jaunus nosaukumus šiem se­najiem kalniem un ielejām.

Taču cilvēkiem ir vajadzīgi simboli un ap­zīmējumi. Nosaukumi tika doti.

Misteru Biteringu pārņēma smeldzoša vien­tulības sajuta — kā bezjēdzīgs anahronisms, lieks un neiederīgs, viņš te līkņā zem Marsa saules, stādīdams Zemes puķes švešajā aug­snē.

Domā! Nemitīgi domā! Par visu ko. Izmet no prāta Zemi, atomkaru, iznīcinātās raķe­tes.

Viņš nosvīda. Paraudzījās apkārt. Neviena tuvumā nebija. Viņš noņēma kaklasaiti. «Pa­visam izlaižos,» nodomāja. «Vispirms nometu svārkus, tagad kaklasaiti.» Viņš akurāti pa­kāra to persiku kokā, kuru kā mazu stādiņu bija atvedis no Masačūsetsas.

Un atkal sāka prātot par nosaukumiem un kalniem. Zemes cilvēki bija mainījuši šos nosaukumus. Tagad te uz Marsa bija Hor- mela ielejas, Ruzvelta jūras, Forda kalni, Vanderbilta plato, Rokfellera upes. Tas nebija pareizi. Senie ieceļotāji Amerikā bija rīkoju­šies ļoti gudri, paturēdami prērijām vecos in­diāņu nosaukumus — Viskonsina, Minesota, Aidaho; Ohaio, Jūta, Miivoki, Vokegena, Oseo. Senie vārdi, senās nozīmes.

Izbiedētām acīm vērdamies uz kalniem, viņš domāja: «Vai jūs esat tur augšā? Jūs, mi­rušie marsieši? Redziet, nu mēs esam vieni,

atgriezti no Zemes! Nāciet lejā, padzeniet mūis! Mēs esam bezspēcīgi!»

Vējš notrauca persiku ziedu mākonī.

Biterings izstiepa saulē nodegušo roku un klusi iekliedzās. Pieskārās ziediem, paņēma tos plaukstā. Pagrozīja, "aptaustīja atkal un atkal. Tad viņš pasauca sievu:

— Kora!

Vina pienāca pie loga. Viņš pieskrēja tai klāt.'

— Kora, paskaties uz šiem ziediem!

Viņa paņēma tos saujā.

— Vai tu redzi? Tie ir citādi. Tie ir pār­vērtušies! Tie vairs nav persiku ziedi!

— Es nekā savāda neredzu, ziedi kā ziedi, — Kora sacīja.

— Nav vis. Ar tiem kaut kas ir noticis. Es nevaru pateikt, kas īsti. Kāda lieka ziedla­piņa, citāda lapa, varbūt krāsa, smarža!

Šai mirklī no mājas izskrēja bērni un re­dzēja, ka viņu tēvs kā negudrs skraida pa dārzu un rauj no dobēm redīsus, sīpolus, bur­kānus.

— Kora, nāc paskaties!

Sīpoli, redīsi, burkāni gāja no rokas rokā.

— Vai tie izskatās pēc burkāniem?

— Jā… nē. — Kora mirkli vilcinājās.

— Es nezinu.

— Tie ir pārvērtušies.

— Varbūt.

— Tu taču redzi, ka ir! Sīpoli nav vairs sīpoli, burkāni nav vairs īsti burkāni. Pa­garšo — it kā būtu tā pati garša, bet tomēr citāda. Paod — tie smaržo citādi nekā ag­rāk. — Viņa sirds sāka dobji dauzīties, un uz­mācās bailes. Viņš iebāza pirkstus zemē. — Kora, kas notiek? Ko tas nozīmē? Mums jātiek projām no šejienes! — Viņš skrēja cauri dārzam, pieskardamies katram kokam. — Ro­zes! Rozes! Tās kļūst zaļas!

Viņi stāvēja viri skatījās uz zaļajam ro­zēm.

Pēc divām dienām teciņiem atskrēja Dens.

— Nāciet paskatieties uz govi! Es to slaucu un tad ieraudzīju. Nāciet ātrāk!

Viņi stāvēja nojumē un raudzījās uz savu vienīgo govi.

Tai auga trešais rags.

Un mauriņš mājas priekšā pamazām, lēnī- tiņām nokrāsojās mēļš kā pavasara vijolītes. Sēklas bija atvestas no Zemes, bet zā!e iz­auga maigi violeta.

— Mums jātiek projām, — Biterings sa­cīja. — Mēs ēdīsim šos dārzeņus un paši pār­vērtīsimies par diezin ko. Tas nedrīkst notikt. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir sadedzināt visu ražu.

— Tā taču nav saindēta.

— Ir gan. Viltīgi, ļoti viltīgi. Tikai maz­drusciņ. Pavisam mazdrusciņ. Mēs nedrīk­stam nekam pieskarties.

Viņš izmisis paskatījās uz māju.

— Pat māja. Vējš ar to ir kaut ko izdarījis. Sis gaiss ir to saēdis. Un migla naktīs. Visi

dēji sametušies liki greizi. Tā vairs nav Ze­mes cilvēka māja!

— Tās ir tikai tavas iedomas!

Viņš apsēja kaklasaiti un uzvilka svārkus.

— Es iešu uz pilsētu. Mums ir kaut kas jā­dara. Es drīz atgriezīšos1 .

— Harij, pagaidi! — sieva sauca. Bet viņš jau bija projām.

Pilsētā uz pārtikas veikala kāpnītēm ēnā sēdēja vīri, salikuši rokas uz ceļgaliem, un omulīgi tērzēja.

Misteram Biteringam būtu gribējies izšaut no revolvera gaisā.

«Ko jūs darāt, muļķi!» viņš domāja. «Sēžat te, it kā nekas nebūtu noticis! Jūs taču esat dzirdējuši vēsti, ka mēs uz šās planētas esam pamesti likteņa varā. Uzsāciet kaut ko! Vai jums nemaz nav bail? Jūs nemaz neesat no­bažījušies? Ko jūs domājat darīt?»

— Hello, Harij! — vīri viņu sveicināja.

— Paklausieties! — Biterings sacīja. — Jūs taču dzirdējāt viņdien to ziņu, vai ne?

Vīri pamāja un pasmējās. — Dzirdējām, Harij, kā nu ne!

— Ko jūs domājat tagad darīt?

— Darīt, Harij? Ko gan mēs varam darīt?

— Uzbūvēt raķeti!

— Raķeti? Lai atgrieztos uz Zemes un iekļūtu visā tajā jezgā? O nē, Harij!

— Bet mums jātiek projām, saprotiet! Vai esat ievērojuši, kādi kļuvuši persiku ziedi, sī­poli, zāle?

— Jā, jā, Harij, esam jau gan, — viens no vīriem atbildēja.

— Vai tas jūs nebiedē?

— Diezko vis ne, Harij.

— Idioti!

— Nu, nu, Harij!

Biterings bija tuvu izmisumam.

— Mums jāstrādā visiem kopā. Ja mēs pa­liksim šeit, tad paši pārvērtīsimies nezin par ko. Šis gaiss… Vai jūs nejūtat? Šai gaisā ir kaut kas nelabs. Varbūt kāds marsiešu vī­russ, kādi dīgļi vai putekšņi. Paklausieties, ko es teikšu!

Visu acis pievērsās viņam.

— Sem! — viņš uzrunāja vienu no vīriem.

— Kas ir, Harij?

— Vai tu palīdzēsi man uzbūvēt raķeti?

— Man, Harij, ir vesels lērums metāla un dažas rasējumu kopijas. Ja tu gribi būvēt raķeti manā darbnīcā, laipni lūdzu! Es tev pārdošu to metālu par piecsimt dolāriem. Strādājot viens pats, tu kādos trīsdesmit ga­dos uztaisīsi gluži jauku raķetīti.

Visi sāka smieties.

— Nesmejieties!

Sems labsirdīgi paskatījās viņā.

— Sem, — Biterings sacīja, — tavas acis .. .

— Kas tām kait, Harij?

— Vai tās nebija pelēkas?

— Lāgā neatceros.

— Bija taču pelēkas, ko?

— Kāpēc tu to prasi, Harij?

— Tāpēc, ka tagad tās -ir dzeltenīgas.

— Vai patiešām? — Sems nevērīgi sacīja.

— Un tu esi kļuvis garāks un kalsnāks …

— Var jau būt, Harij.

— Sem, tavām acīm nevajadzētu būt dzel­tenām.

— Harij, kādā krāsā ir tavas acis? — Sems jautāja.

— Manas? Protams, zilas.

— Še, Harij! — Sems pasniedza viņam kabatas spogulīti. — Paskaties pats uz sevi!

Misters Biterings brīdi vilcinājās, tad pa­cēla spogulīti pie sejas.

Viņa acu zilumos blāvi vizēja mazi, zeltaini punktiņi.

— Redzi nu, ko tu izdarīji! — Sems pēc mirkļa sacīja. — Sasiti manu spoguli.

Harijs Biterings ierīkojās Sema mehānis­kajā darbnīcā un sāka būvēt raķeti. Vīri stā­vēja atvērtajās durvīs, paklusu sarunājās un jokojās. Laiku pa laikam viņi palīdzēja Hari­jam šo vai to pacelt, bet vairāk gan slaistījās dīkā un tikai noraudzījās viņā ar savām dzel­tenīgajām acīm.

— Ir jau vakariņu laiks, Harij! — viņi at­gādināja.

Atnāca sieva un pītā grozā atnesa vakari­ņas.

— Es nepieskaršos ēdienam, — Biterings sacīja. — Es ēdīšu vienīgi produktus no mūsu ledus skapja. Tos, kas atvesti no Zemes. Neko, kas audzis mūsu dārzā.

Sieva stāvēja un raudzījās viņā.

— Tu nevarēsi uzbūvēt raķeti.

— Kad man bija divdesmit gadu, es kādu laiku strādāju mehāniskajā darbnīcā. Es pa­zīstu metālu. Vajag tikai vienam iesākt, gan tad citi arī palīdzēs, — viņš sacīja, nepa­skatīdamies uz sievu un izklādams rasēju­mus.

— Harij, Harij! — viņa bezcerīgi novaidē­jās.

— Mums jātiek projām, Kora! Jātiek!

Augām naktīm auroja vējš, brāzdamies lejup no mēnesnīcas apspīdētajām izžuvušo jūru pļavām, garām mazajām, baltajām mar­siešu pilsētiņām, kas tur gulēja pamestas starp smilšu sērēm jau divpadsmit tūkstošo gadu. Zemes cilvēku ciematā Biteringu māja drebēja pārvērtību jausmās.

Gulēdams gultā, misters Biterings juta, ka viņa kauli izstiepjas, kļūst valkani kā izkau­sēts zelts, iegūst jaunu formu. Sieva, kas gulēja blakus, daudzajās saulainajās dienās bija stipri iedegusi. Pavisam tumsnēja viņa bija, ar zeltainām acīm, saulē gandrīz nomel­nējušu ādu, ud aizmigušie bērni savas gul­tiņas atgādināja metāla statujas, un arā iz­misīgi gaudoja pārvērtību vējš, šaustīdams vecos persiku kokus, violeto zāli, notrauk­dams zaļās rožu ziedlapiņas.

Bailes neatkāpās ne uz mirkli. Tās žņaudza viņa kaklu un sirdi. Tās izspiedās sviedru lāsēs uz rokām, uz deniņiem, uz drebošajām delnām.

Austrumos uzlēca zaļa zvaigzne.

Pār mistera Biteringa lūpām izlauzās dī­vains vārds.

— Iorrt, Iorrt, — viņš to atkārtoja.

Tas bija marsiešu vā

Nakts vidū viņš pietrūkās un piezvanīja arheologam Simpsonam.

— Simpson, ko nozīmē vārds Iorrt?

— Tas ir seno marsiešu vārds, kas apzī­mēja mūsu planētu Zemi. Kāpēc tas tevi in­teresē?

— Tāpat vien, bez sevišķa iemesla.

Klausule izslīdēja viņam no rokas.

— Hallo, hallo, hallo, hallo! — tā turpināja saukt, bet viņš klusi sēdēja un, acis neno­vērsdams, raudzījās zaļajā zvaigznē aiz loga. — Bitering? Harij? Vai tu klausies?

Augām dienām šķindēja un dārdēja metāls. Biterings montēja raķetes karkasu, un trīs vienaldzīgi vīri negribīgi viņam palīdzēja:

Jau pēc kādas stundas viņš jutās tik ļoti pie­kusis, ka bija spiests apsēsties.

— Tas no augstuma, — viens vīrs pasmē­jās.

— Bet vai tu ēd arī kaut ko? — otrs jau­tāja.

— Jā, protams, ēdu, — viņš dusmīgi atbil­dēja.

— Ledus skapī glabatos produktus?

— Jā!

— Tu kļūsti vājāks, Harij.

—- Nav tiesa.

— Un garāks.

— Nemels niekus!

Pēc dažām dienām sieva pasauca viņu malā.

— Harij, mēs esam apēduši visu pārtiku, kas glabājās ledus skapī. Tur vairs nav itin nekā. Man tagad jāgatavo sendviči ar tiem produktiem, kas auguši uz Marsa.

Biterings smagi apsēdās.

— Tev ir jāēd, — Kora sacīja. — Tu esi kļuvis vājš.

— Jā, — viņš atbildēja.

Paņēma sendviču, pavēra vaļā, paskatījās un sāka to gariem zobiem ēst.

— Un šodien vairāk nestrādā, — sieva sacīja. — Ir tik karsts. Bērni grib izpeldēties kanālā un mazliet pastaigāties. Lūdzu, nāc tu arī!

— Es nedrīkstu šķiest laiku. Pašreiz ir iz­šķirīgs brīdis!

— Tikai uz vienu stundu, — viņa neatlai­dās. — Izpeldēšanās nāks tev par labu.

Viss nosvīdis, viņš piecēlās. — Labi, labi! Izbeidz gremzties! Es iešu.

— Tas tev pašam būs patīkami, Harij.

Diena bija karsta un rāma. Svelmainā saule

šķita kā milzīga, versmojoša acs, kas pievēr­sta planētai un grib to sadedzināt. Viņi gāja gar kanālu — tēvs, māte un draiskulīgie bērni peldkostīmos. Tad apmetās kanāla malā un ēda sendvičus ar gaļu. Biterings redzēja, ka sievas un bērnu āda strauji nobrūnē. Un re­dzēja viņu dzeltenās acis, kas agrāk tādas nebija. Viņu sāka kratīt viegli drebuļi, bet drīz vien, kad viņš apgūlās saulē, tos aizska­loja patīkami siltuma viļņi. Viņš bija pārāk noguris, lai izjustu bailes.

— Kora, no kura laika tavas acis ir dzel­tenas?

Viņa samulsa. — Man šķiet, tās vienmēr ir tādas bijušas.

— Vai tās nebija brūnas un. tikai pēdējos trīs mēnešos kļuvušas dzeltenas?

Viņa iekoda lūpā. — Nē. Kāpēc tu tā jautā?

— Tāpat vien.

Viņi sēdēja un klusēja.

— Bērnu acis arī ir kļuvušas dzeltenas, — pēc brīža viņš sacīja.

— Dažreiz augošiem bērniem mainās acu krāsa.

— Varbūt arī mēs esam bērni. Vismaz Marsam var tā likties. Interesanta doma! — viņš pasmējās. — Iešu izpeldēties.

Viņi ielēca kanālā, un Biterings ļāva sa­vam ķermenim kā zeltainai statujai grimt un grimt līdz pašam dibenam, un palika tur gu­ļam zaļā klusumā. Visapkārt bija tikai ūdens — dziļš un rāms, visapkārt bija miers. Viņš juta, ka lēnā, vienmērīgā straume viegli šūpo ķermeni.

«Ja es paliktu te guļam pietiekami ilgi,» viņš domāja, «ūdens saēstu un aizskalotu manu miesu, līdz kauli atsegtos kā koraļļi. Tikai māns skelets paliktu. Un tad ūdens sa­nestu ap šo skeletu savu dziļumu bagātī­bas— zaļas, sarkanas, dzeltenas — un radītu jaunu veidolu. Pārvērtība. Pārvērtība. Lēna, dziļa, klusa pārvērtība. Vai tāda nenotiek arī tur, augšā?»

Cauri ūdenim viņš redzēja virs sevis debe­sis un sauli, ko svešu vērta atmosfēra un laiks, un telpa. Tā bija Marsa saule.

«Tur augšā,» viņš domāja, «tur ir liela upe, Marsa upe, un mēs visi guļam dziļi tajā, pa­slēpušies kā vēži mūsu oļu mājiņās, mūsu nogrimušajās akmens mājiņās, un ūdens aiz­skalo projām mūsu veco miesu un izstiepj kaulus un . . .»

Viņš ļāva saulē vizošajam ūdenim iznest sevi virspusē.

Dens sēdēja kanāla malā un nopietni rau­dzījās tēvā.

— Utha, — viņš sacīja.

— Ko tu ieici? — tēvs jautāja.

Zēns pasmaidīja. — Tu taču zini. Utha marsiešu valodā nozīmē tēvs.

— Kur tu to iemācījies?

— Nezinu. Visapkārt. Utha!

— Ko tu gribi?

Zēns vilcinājās. — Es… es gribu mainīt savu vārdu. 3

— Mainīt vārdu?

— Jā.

Pie viņiem piepeldēja māte. — Kas tad kaiš vārdam Dens?

Denš paraustīja plecus. — Vakar tu sauci: Den, Den, Den! Es pat neklausījos. Es teicu sev: tas nav mans vārds. Man i>r jauns vārds, kurā es gribu saukties.

Misters Biterings pieturējās pie kanāla ma­las. Viņa ķermenis bija stingi vēss, un sirds dobji pukstēja. — Kāds tad ir šis jaunais vārds?

— Linnls. Vai tas nav labs vārds? Vai es drīkstu tā saukties? Ludzu, vai drīkstu?

Misters Biterings pielika roku pie pieres. Viņš iedomājās savu muļķīgo raķeti, ko viens pats būvēja, un pēkšņi juta, ka ir vientuļš, bezgala vientuļš pat savā ģimenē.

Viņš dzirdēja sievu sakām: — Kāpēc gan ne?

Viņš dzirdēja sevi sakām: — Jā, tu vari tā saukties.

— Urāā! — zēns iekliedzās. — Es esmu Linnls, Linnls!

Aiz prieka palēkdamies un klaigādams, viņš aizskrēja pāri pļavām.

Misters Biterings palūkojās sievā. — Kāpēc mēs to atļāvām?

—? Es nezinu, — viņa atbildēja. — Man tā likās gluži laba doma.

Viņi devās pastaigā pa kalniem, klaiņāja pa senām, mozaīkā izliktām takām, gāja ga­rām strūklakām, no kurām vēl šļācās ūdens. Takas visu vasaru klāja plāna kārtiņa vēsa ūdens. Cilvēka basās kājas visu dienu juta spirdzinošu dzestrumu, kā brienot pa strautu.

Viņi nonāca pie mazas, pamestas marsiešu villas, no kuras pavērās skaists skats uz ieleju. Villa atradās paugura virsotnē. Zila marmora halles, milzīgas freskas, peldba­seins. Tas viss tīkami atvēsināja šajā kar­stajā vasaras laikā. Marsiešiem nebija paticis dzīvot lielās pilsētās.

— Cik jauki būtu, — misis Biteringa ietei­cās, — ja mēs varētu pa vasaru pārcelties uz šo villu!

— Nāciet! — viņš sacīja. — Dosimies at­pakaļ uz pilsētu. Man taču ir jābūvē raķete.

Bet tovakar strādājot viņam atkal ienāca prātā vēsā villa no zilā marmora. Ar katru stundu raķete šķita mazāk svarīga.

Ritot dienām un nedēļām, raķete it kā at­kāpās, kļuva nenozīmīga. Agrākā dedzība bija zudusi. Biteringu pašu biedēja šī vienaldzība.

Bet tā nu 1as bija — laikam jau vainīgs šis karstums, šis gaiss, darba apstākļi …

Viņš izdzirdēja kaimiņus klusi runājam aiz darbnīcas durvīm.

— Vai dzirdējāt? Visi pārcelsies uz turieni.

— Jā, visi.

Biterings iznāca laukā. — Uz kurieni tad? — Viņš redzēja dažas automašīnas ar bērniem un mēbelēm braucam lejup pa pu­tekļaino ielu.

— Augšā uz villām, — ikāds no vīriem sa­cīja.

— Jā, Harij, es arī braucu. Tāpat Sems. Vai ne, Sem?

— Taisnība, Harij! Un kā tu?

— Man šeit ir darbs, kas jāpadara.

—> Darbs! Tu to raķeti pabeigsi rudenī, kad būs vēsāks.

Viņš dziļi ievilka elpu. — Man viss karkass jau gatavs.

— Rudenī tev veiksies labāk. — Vīru bal­sis bija gurdas aiz karstuma.

— Nē, man jāstrādā! — Biterings nepie­kāpās.

— Strādāsi rudenī, — viņi pierunāja. Un tas skanēja tik saprātīgi, tik pārliecinoši.

«Rudenī tiešām veiksies labāk,» viņš domāja. «Tad būs laika vai cik.»

«Nē!» izmisīgi kliedza kāda viņa būtības daļiņa — dziļi paslēpta, nobīdīta malā, ap­rakta, apslāpēta. «Nē! Nē!»

— Rudenī, — viņš sacīja.

— Brauc līdz, Harij! — visi aicināja.

— Labi, — Biterings sacīja, juzdams, ka visa miesa it kā izkūst karstajā, miklajā gaisā. — Jā, rudenī. Tad es atkal atsākšu darbu.

— Es dzīvošu villā pie Titra kanāla, — kāds teica.

— Tu gribēji sacīt, pie Ruzvelta kanāla, vai ne?

— Tirra. Tas ir vecais marsiešu nosau­kums.

— Bet uz kartes . ..

— Aizmirsti karti! Tagad tas ir Tirra ka­nāls. Bet es atradu labu vietu Pillana kal­nos …

— Tu domā Rokfellera grēdu? — Biterings jautāja.

— Tie ir Pillana kalni, — Sems atbildēja.

— Jā, — Biterings sacīja, karstā, spiedīgā gaisa nomākts. — Pillana kalni.

Nākamās dienas karstajā, rāmajā pēcpus­dienā visa Bi'teringu ģimene krāva mantas automašīnā.

Lora, Dens un Deivids jeb, kā viņiem tagad patika saukties, Ttila, Linnls un Verrs nesa saiņus no istabas.

Mēbeles viņi atstāja mazajā, baltajā kote­džā.

— Tās izskatījās gluži jauki Bostonā, — teica māte, — un arī šajā mājā. Bet tur augšā villā? Nē. Lai palielk vien tepat, kamēr mēs rudenī atgriezīsimies.

Pats Biterings klusēja.

— Esmu izdomājis, kādas mēbeles mums vajadzētu tur villā, — pēc kāda brīža viņš sacīja. — Tādas lielas, lai var ērti atlaisties.

— Ko darīsim ar tavu enciklopēdiju! Tu taču to ņemsi līdz, vai ne?

Misters Biterings novērsa skatienu. — Es nākamnedēļ atbraukšu un to paņemšu.

— Vai savas Ņujorkā šūdinātās kleitas tu ieliiki? — vecāki jautāja meitai.

Meitene samulsusi viņus uzlūkoja. — Nē, es tās vairs negribu vilkt mugurā. v Viņi pārbaudīja gāzi, ūdens krānus, aiz­slēdza durvis un devās pie mašīnas. Tēvs ieskatījās kravas kastē.

— Velns lai parauj, mēs ņemam līdz pa­visam maz, — viņš sacīja. — Salīdzinot ar to, Iko mēs atvedām uz Marsu, te ir tikai niecīga saujiņa.

Viņš iedarbināja motoru.

Pēdējo reizi atskatoties uz mazo, balto ko­tedžu, viņu pēkšņi pārņēma vēlēšanās skriet atpakaļ, noglāstīt tās sienas, pateikt ardievas, jo viņš jutās tā, it kā dotos ilgā ceļojumā un atstātu šeit kaut ko tādu, pie kā nekad vairs īsti neatgriezīsies, ko nekad vairs nesapratīs.

Tieši šajā brīdī brauca garām Sems ar savu ģimeni.

— Hei, Bitering! Mēs jau esam ceļā!

Mašīna aizlīgoja lejup pa veco lielceļu ārā no pilsētas. Vēl sešdesmit citas mašīnas aiz­brauca tajā pašā virzienā. Pār pilsētu klusi nogūlās to saceltie smagie putekļi. Kanālu ūdeņi zilgi spīguļoja saulē, un savādajos ko­kos čabinājās lēns vējš.

— Ardievu, pilsēta! — misters Biterings sacīja.

— Ardievu, ardievu! — sauca visa ģimene un māja ar rokām.

Viņi vairs neatskatījās.

Vasara izdzēra kanālus sausus. Vasara kā liesma izdedzināja pļavas. Tukšajā Zemes cilvēku pilsētā māju sienām sasprēgāja un nolobījās krāsa. Gumijas apļi, kuros bērni pagalmos bija šūpojušies, sastinga svelmai­najā gaisā kā apstājušos pulksteņu svārsti.

Mehāniskajā darbnīcā raķetes karkass sāka rūsēt.

Kādā rāmā rudens dienā misters Bite­rings — viņa āda tagad bija tumši iedegusi un acis gluži zeltainas — stāvēja kalna no­gāzē pie savas villas un raudzījās ielejā.

— Ir laiks doties atpakaļ, — Kora sacīja.

— Jā, bet mēs nebrauksim atpakaļ, — viņš mierīgi atbildēja. — Tur vairs nekā nav.

— Tur ir tavas grāmatas, — sieva sacīja. — Un tavas labās drēbes.

— Tavas llles un tavas labās ior uele rre, — viņa teica.

— Pilsēta ir tukša. Un neviens tur neat­griezīsies, — viņš sacīja. — Nav nekādas jē­gas to dairīt, it nekādas.

Viņu meita auda gobelenus un dēli ar se­natnīgām flautām un stabulēm spēlēja vecas melodijas, un marmora villā atbalsojās viņu smiekli.

Misters Biterings ilgi lūkojās uz Zemes cil­vēku apmetni tālu ielejā. — Cik gan dīvainas, smieklīgas mājas būvējuši Zemes cilvēki!

— Viņi neprata celt labākas, — sieva prā­toja. — Tādi neglīti cilvēki. Es priecājos, ka viņi ir aizgājuši.

Vīrs un sieva paskatījās viens uz otru, paši satrūkušies no tā, ko nupat bija pateikuši. Tad abi sāka smieties.

— Uz kurieni tad viņi ir aizgājuši? — vīrs jautāja. Un paskatījās uz savu sievu. Viņa bija zeltaini brūna un smuidra kā viņu meita. Tad sieva paskatījās uz vīru, un viņš tai likās gandrīz tikpat jauns kā viņu vecākais dēls.

— Es nezinu, — Kora atbildēja.

— Iespējams, ka mēs atgriezīsimies pilsētā nākamgad vai aiznākamgad, vai vēl pēc gada, — viņš mierīgi sacīja. — Man ir karsti. Varbūt iesim izpeldēties.

Viņi pagrieza ielejai muguru un roku rokā klusēdami devās lejup pa dzidra avota ūdens klātu taku.

Pec pieciem gadiem no debesim nokrita raķete. Izgrūzdama tvaika mutuļus, tā gulēja ielejā. No raķetes klaigādami izlēca cil­vēki.

— Mēs uzvarējām karā uz Zemes! Mēs esam klāt, lai jūs atbrīvotu! Hei!

Bet amerikāņu uzceltajā kotedžu pilsētā, persiku dārzos un laukumos valdīja klusums. Kādā tukšā darbnīcā atbraucēji atrada sarū­sējušu, pussabrukušu raķetes karkasu.

Viņi pārmeklēja paugurus. Kapteinis par sava štāba mītni izvēlējās kādu pamestu bāru. Viņa leitnants ieradās ar ziņojumu.

— Pilsēta ir tukša, ser, bet kalnos mēs sa­stapām iezemiešus. Tumšādaini cilvēki ar zel­tainām acīm. Marsieši. Ļoti draudzīgi. Mēs mazliet parunājāmies. Viņi ātri iemanās angļu valodā. Esmu pārliecināts, ser, ka mūsu attiecības ar viņiem būs vislabākās.

— Tumšādaini, tu saki? — kapteinis it kā pie sevis noteica. — Cik viņu tur ir?

— Kādi seši vai astoņi simti, ser, viņi dzīvo tajās marmora drupās kalnos. Gara auguma, veselīgi. Skaistas sievietes.

— Vai viņi jums nepastāstīja, ļeitnant, kur palikuši tie vīrieši un sievietes, kas uzcēla šo Zemes cilvēku pilsētu?

— Viņiem nav ne mazākās jausmas, ser, kas varētu būt noticis ar šo pilsētu un tās iemītniekiem.

— Savādi. Kā jūs domājat, vai šie mar­sieši būtu viņus nonāvējuši?

—■Viņi izskatās apbrīnojami miermīlīgi.

Iespējams, ser, ka šo pilsētu piemeklējusi kada sērga.

— Var jau būt. Man liekas, šis ir viens no tiem noslēpumiem, ko mēs nekad neuzzinā­sim. Viens no tiem mistiskajiem gadījumiem, par kādiem mēdz rakstīt grāmatās.

Kapteinis pārlaida skatienu istabai, putekļu klātajiem logiem, zilajiem kalniem, kas pacē­lās aiz tiem, saulē vizošajām kanālu straumēm un izdzirdēja liegas vēja šalkas. Viņš nodre­bēja. Tad atguvās un viegli uzsita ar roku pa jauno, karti, ko bija piespraudis uz kāda tukša galda.

— Būs milzum daudz darba, leitnanti — viņš sacīja.

Un viņa dobjā balss turpināja dudināt, ka­mēr saule nogrima aiz zilajiem pakalniem:

— Jāceļ jaunas apmetnes, jāierīko raktu­ves, jāmeklē minerāli. Jānoņem bakterio­loģiskie paraugi. Darbs, visur darbs! Vecie apiraksti un dokumenti ir gājuši zudumā. Mums būs krietni jāpastrādā, izgatavojot jaunas kartes, dodot nosaukumus kalniem, upēm un tā tālāk. Vajadzēs likt lietā visu savu izdomu.

— Kā jums liekas, ja šos kalnus mēs no­sauktu par Linkolna kalniem, šo kanālu par Vašingtona kanālu, bet šiem pauguriem var­būt dosim jūsu vārdu, leitnant? Diplomātisks gājiens. Jūs savukārt varētu parādīt uzmanību un nosaukt kādu pilsētu manā vārdā. Kā saka, roka roku mazgā. Un kādēļ gan šo te nenosaukt par Einšteina ieleju, bet to tālāko… Vai jūs mani klausāties, leit- nant?

Leitnants ar pūlēm atrāva skatienu no zila­jiem kalniem, kas, klusā dūmakā tinusies, pa­cēlās tālu aiz pilsētas.

— Ko? … Jā, ser, klausos!