Kaleidoskops

PŪĶIS

Kailajā līdzenumā nejuta ne mazāko kus­tību, vienīgi nakts vējš skrēja pāri īsajai zā­lei. Jau gadiem ilgi neviens putns nebija šķēr­sojis milzīgam aklam gliemežvākam līdzīgo debess jumu. Sensenos laikos, sadrupdami un putekjos sairdami, dzīvi bija izlikušies daži sīki akmentiņi. Tagad diviem vīriem, kas tu­pēja sakumpuši pie mežonīgajā vietā vientuli kvēlojoša ugunskura, sirdīs mājoja tikai nakts; tumsa rāmi pulsēja viņu dzīslās, klusi klauvēja deniņos un locītavās.

Ugunskuru atblāzma dejoja uz vīru neskū­tajām sejām un kā oranžas svēdras trīsēja redzokļos. Viņi ieklausījās viens otra vājajā,v rāmajā elpā un, šķiet, sadzirdēja pat klusi kā ķirzakai mirkšķināmies plakstiņus. Beidzot viens no vīriem sāka ar šķēpu vandīt uguns­kurā oglēs.

— Vai rimsies, nejēga! Tu mūs nodosi!

— Liela muiža, — atbildēja otrs. — Tik un tā pūķis saodīs mūs notālēm. Bet ir gan saso­dīti auksts! Es labprāt gribētu tikt atpakaļ uz pili.

— Mēs meklējam nevis miegu, bet nāvi…

— Kādēļ? Kādēļ gan? Pūķis nekad nav spē­ris kāju mūsu pilsētā!

— Klusāk, muļķi tāds! Viņš aprij tos, kas vieni ceļo no mūsu pilsētas uz kaimiņpilsētu.

— Lai rij, bet mēs iesim uz mājām!

— Css, paklau!

Abi sastinga.

Viņi gaidīja ilgi, bet tumsā gluži kā melns samta tamburīns tikai tramīgi raustījās viņu zirgu āda, liegi jo liegi džinkstinot sudraba kāpšļus.

— Vai, — nopūtās otrs, — ir nu gan spoku vieta! Te nekas labs nav gaidāms. Kāds no­pūš sauli, un nakts ir klāt. Un tad, tad … vī dieviņ, paklausies vien! Tam pūķim no acīm šaujoties ārā uguns. Viņš izelpojot baltus tvaikus, varot redzēt, kā viņš joņo pāri tum­šajiem laukiem. Drāžoties, smirdēdams pēc sēra, dārdēdams kā pērkons, un aizdedzinot zāli. Aitas trakā pārbīlī bēgot un, galvu zau­dējušas, nobeidzoties. Sievietes dzemdējot īs­tus briesmoņus. No pūķa dusmām mūri sabrū­kot ka nav ko redzēt. No rīta pakalni esot sē- tin nosēti ar viņa upuru līķiem. Saki man, cik daudz bruņinieku jau mēģinājuši stāties pretī šim drausmonim un aizgājuši bojā, tāpat kā aiziesim bojā mēs?

— Pietiek, apnicis!

— Vairāk kā apnicis! Te, šajā tuksnesī, es pat nevaru pateikt, kurš gads pašlaik ir.

— Deviņsimtais gads pēc Kristus dzimša­nas.

— Nē, nē, — klusi teica otrs vīrs, aizvēris acis, — šajā posta vietā nav Laika, ir tikai Mūžība. Es jaušu, ka vajag tikai izskriet at­pakaļ uz ceļa, un viss būs citādi: no pilsētas vairs ne miņas, cilvēki yēl netnaz nav dzi­muši, viss ir pārvērties, akmeņi pils mūriem vēl nav izlauzti, koki mežos vēl nav nozāģēti. Nevaicā, kā man tas zināms. Šī zeme zina un man pačukst. Bet mēs tupam vieni paši ugu­nīgā pūķa valstībā. Dievs, stāvi mums klāt!

— Ja baidies, uzvelc bruņukreklu.

— Kāda tam jēga? Pūķis atjoņo sazini no kurienes, mums nav ne jausmas, kur tam mi­teklis. Pūķis izgaist miglā, mēs nezinām, kur tas pazūd. Lai notiek, vilksim mugurā bru- ņukreklus un sagaidīsim nāvi pilnā gatavībā.

Vēl nepaguvis aplikt krūšu bruņas, otrs vīrs atkal sastinga un paskatījās atpakaj.

Pāri drūmajam, nakts un tukšuma pārņem­tajam apvidum it kā no pašas līdzenuma sirds pacēlās vējš un atnesa līdzi putekļus no pulk­steņiem, kas mērī laika gaitu. Šā negaidītā virpuļa dziļumā kvēloja melnas saules un traucās miljoniem sadegušu lapu, kas bija norautas kaut kādiem rudenīgiem kokiem kaut kur aiz apvāršņa. Šis vējš lika izkust pļavām un pakalniem, kā baltam vaskam stiepties garumā kauliem, duļķoties un netīri sabiezējušām smadzenēs nogulsnēties asinīm. Šajā vējā lidoja tūkstošiem pazudinātu, mū­žam nemierpilnu un nerimtīgu dvēseļu. Tas bija miglas un tumsas ieskauts mijkrēslis, un te nebija vietas saprātīgai būtnei, te nebija ne gada, ne stundas, tikai divi cilvēki šajā bezveida tukšumā, šajā pēkšņajā saltumā, viesulī un baltajā pērkonā, kas virzījās šurp aiz za{ā caurspīdīgā lejup krītošo zibeņu aiz­sega. Lietus gāzmas nopātagoja zāli, pēc tam viss norima, un tad šajā nedzīvajā un ledai­najā klusumā palika tik vien dzīva siltuma, cik šie divi gaidītāji.

— Paskaties, — nočukstēja pirmais, — pa­skaties, rau, tur . ..

Jūdzēm attālu ar apdullinošu rēkoņu drā­zās pūķis.

Abi apjoza šķēpus un uzlēca zirgos. Pus­nakts klusumu saplosīja šausmīga šņākoņa, jo pūķis nā:a aizvien tuvāk un tuvāk; virs pakalna uzzibēja viņa dzelteni zvērojošā acs, parādījās kaut kas tumšs, neskaidri sa­skatāms, nošjūca no pakalna ieplakā un pa­zuda.

— Ātrāk!

Viņi iecirta zirgiem sānos piešus un jāja uz nelielo ieplaku.

— Viņam te jānāk garām.

Bruņu cimdos ietērptās rokas satvēra šķē­pus un ar pieačiem aizsedza zirgiem acis.

— Ak dievs!

— Jā, paļausimies uz Viņu.

Vienā mirklī pūķis bija apskrējis apkārt pa­kalnam. Pūķa briesmīgā dzintarkrāsas acs ieurbās vīros, viņu ieroči un bruņas sāka sar- kanigi spīgot un vizuļot. Ar šaušalīgi griezīgil kliedzienu un smagām elsām pūķis brāzās uz priekšu.

— Dievs, stāvi mums klāt!

Šķēps iecirtās zem dzeltenās bezplakstiņu acs, saliecās un izlingoja jātnieku no segliem. Pūķis notrieca viņu no kājām un parāva zem sevis. Pie viena ar savu melno karsto plecu aizķēra otru zirgu un kopā ar jātnieku sa­šķaidīja pret klints bluķi simts pēdas tālāk; tad, spalgi kaukdams, liesmas visapkārt svai­dīdams, viscaur sārti, dzelteni un tumšsar­kani kvēlodams un milzīgu mīkstu aklinoši kodīgu dūmu spalvu ieskauts, pūķis šāvās prom.

— Vai tu redzēji? — kāds uzsauca. — Tieši tā, kā es tev teicu.

— Tāpat, tieši tāpat! Bruņinieks kas bruņi­nieks, lai man acis izsprāgst no pieres! Mēs nogāzām viņu zemē.

— Tu apstāsies?

— Vienreiz jau mēģināju, neko neatradu. Nav nekādas patikas apstāties šajā bēdīgajā nostūrī. Mani pārņēma šausmas. Matīju, ka kaut kas nav lāgā.

— Bet kādu mēs esam nogāzuši zemē.

— Es svilpu cik jaudas, bet tas puisis ne­kustējās ne no vietas!

Kūpoša pūsma pārgrieza miglas autu.

— Stouklijā mēs tiksim laikus. Piemet vēl ogles, Fred.

Jauns svilpiens nopurināja rasu no tukša­jām debesim. Kaisīdams ugunis un tusnī­dams, nakts vilciens aizjoņoja pa ieplaku, ieskrējienā pieveica kāpumu un izzuda sal­tajā tālē zieme|u pusē, atstājot aiz sevis mel­nus dūmus un tvaikus, kas vēl ilgi ilgi pēc vil­ciena aiziešanas kusa stingajā gaisā.