Kaleidoskops

BETONA MAISĪTĀJS

Viņš izdzirdēja zem atvērtā loga kā pērno kūlu vējos iešalcamies veceņu balsis:

— Etils ir zaķapastala! Etils ir nodevējs! Etils izvairās piedalīties Marsa uzvaras gā­jienā pret Zemi!

— Melsiet vien, raganas! — viņš uzklie­dza.

Tagad balsis murdēja klusi kā ūdeņi gara­jos kanālos zem Marsa debesīm.

— Etila dēlam mūždien būs jāsarkst, apzi­noties, ka viņa tēvs ir gļēvulis! — galvas kopā sabāzušas, viltīgās acis šaudīdamas, čukstēja krunkainās raganas. — Kauns, kauns!

Istabas otrā stūrī raudāja viņa sieva. Viņas asaras ritēja kā apnicīgs auksts lietus pār kārniņiem.

— Ak Etil, kā tu tā vari?

Etils nolika sāņus metāla grāmatu apzeltītā stiepļu iesējumā, grāmatu, kas visu rītu bija viņam skaļi stāstījusi par kādu notikumu.

— Es taču centos izskaidrot, — viņš teica.

— Ir muļķīgi domāt par Marsa uzbrukumu Zemei. Viņi mūs samals miltos.

Aiz loga dzirdēja dārdus un brīkšķus, vara šķindoņu, bungu rīboņu, kliedzienus, soļu dimu, karogu šalkas un dziesmas. Pa ielu ak­meņiem ar uguns ieročiem plecos maršēja ka­reivji. Nopakaļ dipināja bērni. Vecenes vici­nāja netīrus karodziņus.

— Es palikšu uz Marsa un lasīšu grā­matu, — sacīja Etils.

Pie durvīm stipri pieklauvēja. Tilla atvēra durvis. Istabā iedrāzās Etila sievas tēvs.

— Ko es dzirdu? Mans znots ir nodevējs?

— Jā, tēv.

— Tu nestājies marsiešu armijas rindās?

— Nē, tēv.

— Ak tu viens! — Vecais pietvīka. — Tavs vārds ir aptraipīts! Tevi nošaus.

— Šaujiet vien, tad būs miers.

— Kur tas ir dzirdēts, ka marsietis neuz­brūk Zemei? Kur?

— Nav dzirdēts. Piekritu, ka tas ir kaut kas neticams.

— Neticami, — nošņācās vecenes zem loga.

— Tēt, vai tu nevari viņu pierunāt? — lū­dzās Tilla.

— Pamēģini pierunāt mēslu kaudzi, — at­cirta tēvs, nikni zibsnīdams ar acīm. Viņš pie­gāja klāt Etilam. — Orķestri spēlē, diena uz goda, sievietes raud, bērni līksmojas, viss ir, kā vajag, vīri braši soļo, bet tu sēdi te… Ak lavu negodu!

— Tavu negodu! — noelsās balsis attālajos krūmos. •

— Taisies kā tiec ārā no manas mājas ar

savu tukšo gvelšanu! — pēkšņi uzkliedza Etils. — Vācies ar savām medaļām un bun­gām!

Viņš stūma sievas tēvu ārā garām šņuksto­šajai Tillai, bet šai brīdī durvis atvērās — ienāca patruļa.

— Etils Vraijs? — kāds uzbrēca.

— Jā.

— Jus esat arestēts!

— Ardievu, dārgā sieviņ. Eju karot ar šiem muļķiem! — uzsauca Etils, kad bruņukreklos ietērptie vīri izgrūda viņu uz ielas.

— Ardievu, ardievu, — attālinādamās at­bildēja pilsētas vecenes.

Kamera bija tīra un kārtīga. Palicis bez grāmatas, Etils jutās nelāgi. Viņš ieķērās res- tēs un skatījās, kā naksnīgajās debesīs aiz- trauc raķetes. Salti mirgoja neskaitāmas zvaigznes; šķita, ka tās pajūk uz visām pu­sēm, līdzko starp tām uzliesmo kāda raķete.'

— Muļķi, — čukstēja Etils. — Muļķi!

Kameras durvis atvērās. Ienāca kāds cil­vēks, stumdams kaut ko ratiņiem līdzīgu, pilnu ar grāmatām. Ratiņi bija piekrauti līdz ma­lām. Aiz tiem rēgojās pulkveža stāvs.

— Etil Vraij, mēs gribēti^zināt, kādēļ jums mājās glabājās šīs aizliegtās Zemes grāma­tas. Visi šie «Brīnumaino notikumu», «Zināt­nisko stāstu» un «Fantastisko stāstu» sējumi. Paskaidrojiet.

Viņš satvēra Etila roku virs locītavas.

Etils izrāva roku.

— Ja esat nodomājuši mani nošaut — šau­jiet. Tieši šo grāmatu dēj es nevēlos karot ar Zemi. Šīs literatūras dēļ jūsu uzbrukums lemts neveiksmei.

— Kā tā? — Pulkvedis nīgri pablenza uz sadzeltējušajiem žurnāliem.

— Paņemiet kādu grāmatu, — sacīja Etils. — Kura pagadās pie rokas. Deviņos no des­mit stāstiem, kas tapuši tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā, trīsdesmitajā, līdz piec­desmitajam gadam pēc Zemes kalendāra, stāstīts par marsiešu uzbrukumiem Ze­mei …

— Aha! — Pulkvedis pavīpsnāja un pa­māja ar galvu.

… un par viņu sakāvi, — pabeidza Etils.

— Tā taču ir nodevība! Turēt tādas grāma­tas!

— Tā nu tas ir, dariet, ko gribat. Bet atļau­jiet man izdarīt dažus secinājumus. Katrs tāds uzbrukums neizbēgami cietis neveiksmi kāda jauna cilvēka dēļ; parasti tas bijis kalsnējs, parasti īrs, vārdā Miks, Riks, Džiks vai Be- nons-, parasti darbojies uz savu roku un sa­kāvis marsiešus.

■— Un jūs tam ticat?

— Nē, ka zemieši tiešām spējuši to izda­rīt, tam es neticu. Bet viņiem ir tradīcija, sa­protiet jel, paaudžu paaudzes jau no mazām dienām aizrautīgi lasa un uzsūc šos izdomā­jumus. Viņiem nav nekā cita kā grāmatas par atsistiem uzbrukumiem. Vai mums, marsie­šiem, kaut kas tamlīdzīgs ir?

— Nu…

— Nav.

— Laikam tā ir…

— Jā gan, jūs pats zināt. Mēs nekad ne­esam sacerējuši tādus fantastiskus stāstus. Pašlaik mēs esam izslējušies, mēs ejam uz­brukumā un — aiziesim bojā.

— Nesaprotu, kāds pamats jums tā runāt. Kāds tam sakars ar vecajiem žurnāliem?

— Cīņas spars. Tam ir milzīga nozīme. Ze- mieši zina, ka viņi nevar neuzvarēt. Sī apziņa ir visiem asinīs! Viņi nevar neuzvarēt. Viņi atsitīs jebkuru uzbrukumu, lai cik lieliski or­ganizēts tas būtu. Tieši tādas grāmatas, kādas viņi salasījušies jaunībā, iedveš ticību sev, ticību, kam nav līdzīgas. Bet mēs, mar­sieši? Mēs neesam tik pārliecināti par sevi; mēs zinām, ka varam ciest sakāvi. Mūsu cīņas spars ir vājš, kaut gan mēs rībinām bungas un pūšam taures.

— Es nevēlos dzirdēt! Tā ir nodevība! — iekliedzās pulkvedis. — Pēc desmit minūtēm šīs grāmatas tiks sadedzinātas un tu tāpat. Vari izvēlēties, Etil Vraij. Vai nu iestājies Kara leģionā, vai arī tevi sadedzinās.

— Nāve tik un tā. Labāk tad sadegu.

— Ei, ļaudis!

Viņu izgrūda pagalmā. Te viņš redzēja, kā uguns aprij grāmatas, kuras viņš bija krājis ar tādu mīlestību. Pagalma vidū bija izrakta īpaša piecas pēdas dziļa bedre, tajā ielieta degviela. Kad pielaida uguni, rūkdama izšā­vās liesma. Pēc kāda laika bedrē iegrūdīs viņu.

Pagalma pretējā stūrī ēnā viņš pamanīja drūmi un vientulīgi stāvam savu dēlu ar skumju un izbaiļu izteiksmi lielajās dzeltena­jās acīs. Zēns nedz" kustējās, nedz bilda kādu vārdu, viņš tikai skatījās uz tēvu kā mirstošs zvērēns, kā mēms zvērēns, kas izlūdzas žēlas­tību.

Etils palūkojās uz trakojošām liesmām. Viņš sajuta, ka rupjas rokas sagrābj viņu, no­rauj apģērbu un stumj tuvāk svelmīgajai nā­ves vietai. Tikai tad Etils norija kamolu un 'izsaucās:

— Pagaidiet!

Oranžu liesmu apspīdētā pulkveža seja pa­virzījās tuvāk virmojošajā gaisā.

— Ko tev vajag?

— Es iestāšos Leģionā, — atbildēja Etils.

— Labi! Laidiet viņu vaļā!

Viņu vairs neturēja ciet.

Etils apgriezās un ieraudzīja, ka dēls stāv pagalma attālākajā stūrī un gaida. Viņa dēls nesmaidīja, tikai gaidīja.

Uzliesmodama spožāk par zvaigznēm, de­besīs aiztrauca bronzas raķete …

— Bet tagad mēs novēlēsim drošsirdīga­jiem cīnītājiem laimīgu ceļu, — sacīja pulk­vedis.

Nograndīja orķestris un vējš apslacīja nosvīdušos kareivjus ar glāsainām asaru lie­tus lāsēm. Bērni lēkāja. Ņirbošajā pūlī Etils ieraudzīja sievu raudam aiz lepnuma, bet dēlu stāvam viņai blakus klusi un svinīgi.

Bezbēdīgi smiedamies, viņi ierindas solī sakāpa starpplanētu kuģī. Ierāpās savās zir­nekļa tīkliem līdzīgajās guļvietās un piesprā­dzējās. Visā kuģī laiski gulšņāja kareivji. Viņi kaut ko zelēja un gaidīja. Aizkrita ciet smagais vāks. Nošņācās kāds ventīlis.

— Uz priekšu, pretī Zemei un iznīcībai! — nočukstēja Etils.

— Ko? — kāds iejautājās.

— Uz priekšu, pretī spožai uzvarai! — pie­nācīgi sašķobījis seju, sacīja Etils.

Raķete pacēlās gaisā.

«Izplatījums,» domāja Etils. «Te nu mēs lidojam vara katlā pāri bezdibenīgai tumsai un rožainiem kāviem. Te nu mēs lidojam, lai zemiešu acis, ieraugot mūsu slaveno raķeti, ieplestos šausmās. Bet kā tu pats jūties, at­razdamies tik tālu tālu no mājām, no sievas, no dēla?»

Viņš centās izprast, kādēļ dreb. Bija tā, it kā visapslēptākos, dzīvībai vissvarīgākos or­gānus viņš būtu piesaistījis dzimtajam Mar­sam un tad izdarījis miljoniem jūdžu garu lēcienu. Sirds vēl joprojām bija uz Marsa, tur tā pukstēja un kvēloja. Smadzenes vēl jo­projām bija uz Marsa, tur tās domāja Un trī­sēja kā pamesta lāpa. Kuņģis vēl joprojām bija uz Marsa, tur tas miegaini centās sagre­mot pēdējās pusdienas. Arī plaušas vēl jopro­jām bija tur, Marsa vēskjā, zilgajā, skurbino- šajā gaisā — viegli darbināmas plēšas, kas ilgojas pēc atbrīvošanas, un viena tava ķer­meņa daja alkst savienoties ar citām.

Tagad taču tu esi tikai automāts bez skrū­vēm un zobratiem, līķis, kuru tie, kam pār tevi vara, uzšķērduši, lai visu, kas tevī bijis vēr­tīgs, iemestu izsīkušu jūru dibenā un izsvai­dītu pa drūmiem pakalniem. Te nu tu esi tukšs kā izdzerta pudele, apdzisis, sastindzis, tev palikušas vienīgi rokas, lai nestu nāvi zemie- šiem. «Rokas — lūk, viss, kas palicis pāri no tevis,» viņš nodomāja stingā vienaldzībā.

Tu guli milzīgā zirnekļa tīklā. Tu neesi viens, taču visi pārējie ir sveiki un veseli — dvēsele un miesa viņiem ir vienota. Bet viss, kas tevī vēl dzīvs, palicis aiz muguras un novakares vējos klaido pa vientulīgajām jū­rām. Te, raķetē, ir tikai auksta māla pika bez dzīvības.

— Uzbrukuma posteņi, uzbrukuma posteņi, uzbrukumā!

— Gatavs! Gatavs! Gatavs!

— Celties!

— Ārā no tīkliem! Veicīgi!

Etils sarosījās. Kaut kur viņam priekšā kus­tējās viņa ledainās rokas.

«Cik ātri tas viss iznāca,» viņš nodomāja. «Pirms gada no Zemes uz Marsu atlidoja raķete. Mūsu zinātnieki, kas apveltīti ar apbrī­nojamām telepātijas spējām, to nokopēja; mūsu strādnieki savās apbrīnojamās rūpnīcās uzbūvēja simtiem tādu pašu raķešu. Kopš tā laika neviens cits raķeškuģis no Zemes nav bijis uz Marsa, un tomēr mēs visi pārvaldām Zemes iedzīvotāju valodu. Mēs esam apgu­vuši viņu kultūru, izpratuši viņu domu gā­jienu. Un mēs dārgi samaksāsim par saviem izcilajiem panākumiem .. .»

— Lielgabaliem gatavoties!

— Ir!

— Mērķeklis!

— Attālums jūdzēs?

— Desmittūkstoš jūdžu!

— Uzbrukumā!

Dunošs klusums. It kā raķetē būtu paslēpts klusi ņudzošs spiets. Kā bites san mazas spo­lītes, trīs sviras un zib riteņi. Klusēdami gaida cilvēki. Klusumā dziedzeri lēni un neat­turami izspiež sviedrus padusēs, uz pieres un zem bezkrāsainajām acīm.

— Uzmanību! Sagatavoties!

Etils turējās no visa spēka, lai nezaudētu prātu, turējās un gaidīja ilgi.

Klusums, klusums, klusums. Gaidas.

T-i-i-i!

— Kas tas?

— Radio no Zemes.

— Noskaņoties uz viņu viļņa!

— Viņi mēģina nodibināt sakarus ar mums, mēģina mūs izsaukt. Noskaņojieties uz viņu viļņa!

— I-i-i!

— Tie ir viņi! Klausieties!

— Izsaucam marsiešu kara raķetes!

Visi apklusa un klausījās, spieta dūkoņa no­rima, un raķetē gaidās sastingušie vīri izdzir­dēja asu balsi noskaldām:

— Runā Zeme! Runā Viljams Sommerss, Amerikas rūpnieku asociācijas prezidents!

Saliecies uz priekšu, aizvēris acis, Etils stingri stāvēja savā postenī.

— Esiet sveicināti uz Zemes!

— Ko? — raķetē sāka kliegt. — Ko viņš teica?

— Jā, esiet sveicināti uz Zemes!

— Tā ir blēdība.

Etils satrūkās, atvēra acis un apmulsis vē­rās griestos, no.kurienes nāca balss.

— Esiet sveicināti! Esiet sveicināti uz zaļās Zemes, rūpniecības planētas! — paziņoja laipnā balss. — Mēs gaidām jūs ar atplestām rokām, lai necilvēcīgais uzbrukums pārvērstos par draudzīgu savienību uz mūžu mūžiem.

— Tā ir blēdība!

— Css, klausieties!

— Pirms daudziem gadiem mēs, Zemes iedzīvotāji, atteicāmies no kariem un iznīci­nājām savas atombumbas. Un tagad, kad mēs neesam sagatavoti karam, mums neatliek ne­kas cits kā apsveikt jūs. Mūsu planēta ir jūsu rīcībā. Mēs lūdzam tikai žēlastību no jums, labie un augstsirdīgie iebrucēji.

— Tas nevar būt! — kāds nočukstēja.

— Skaidrs, ka blēdība!

— Laidieties zemē un esiet sveicināti visi, — teica Zemes pārstāvis misters Vil­jams Sommerss. — Nolaidieties, kur jums patīk. Zeme pieder jums, mēs visi esam brāļi!

Etils sāka smieties. Visi pagriezās un rau­dzījās uz viņu. Daži marsieši izlikās viņu ne­redzam.

— Viņš ir zaudējis prātu!

Viņš smējās tik ilgi, kamēr viņam iezvēla.

Mazs resns vīrelis nokaitētā raķetodroma vidū Grīntaunā, Kalifornijas štatā, izrāva spodri baltu mutautiņu un noslaucīja apraso­jušo pieri. Stāvēdams uz tikko uzceltās dēļu tribīnes, viņš truli blenza piecdesmittūkstoš cilvēku lielajā pūlī, ko atturēja rokrokā saķē­rušos policistu ķēde.

— Tur viņi lido!

Pūlis noelsās.

— Nē, tās ir kaijas.

Vilšanās ņurdoņa.

— Es sāku domāt, ka mums labāk vaja­dzēja pieteikt viņiem karu, — mērs čukstēja. — Tad mēs visi varētu iet mājās.

— Sš! — sieva viņu apsauca.

— Lūk, kur viņi! — pūlis iedūcās.

No saules stariem izlidoja marsiešu raķe­tes.

— Vai visi ir gatavi? — mērs satraukts pa­lūkojās visapkārt.

— Jā, ser, — atbildēja 1965. gada miss Ka- lifornija.

— Jā, — piebalsoja 1940. gada miss Ame­rika, kura bija atskrējusi pēdējā brīdī mājā palikušās slimās 1966. gada miss Amerikas vietā.

— Jā, ser, — dedzīgi atsaucās Sanfer- nando ielejas 1956. gada misters Lielākais pampelmūze.

— Orķestris ir gatavs?

Orķestranti pacēla savas taures kā šauja­mos.

— Tieši tā!

Raķetes nolaidās.

— Aiziet!

Orķestris nospēlēja «Kalifornija, eju pie tevis» desmitreiz pēc kārtas.

No divpadsmitiem līdz vieniem dienā mērs runāja, stiepdams rokas uz kluso, neuzticīgo raķešu pusi.

Vienos piecpadsmit raķešu lūkas atvērās.

Orķestris nospēlēja «Ai zelta štats» trīsreiz pēc kārtas.

Etils un vēl pussimts marsiešu nolēca zemē ar šaušanai sagatavotiem ieročiem rokās.

Mērs paskrējās uz priekšu, nesdams rokās Zemes atslēgu.

Orķestris spēlēja «Uz pilsētu nāk Santa

Klauss», bet no Longblčas speciāli atgadātais koris izpildīja šo'dziesmu ar pavisam citiem vārdiem, apmēram tā: «Uz pilsētu nāk mar­sieši».

Redzot, ka neviens nav apbruņots, marsieši nomierinājās, bet šaujamos nenolaida.

No pusdiviem līdz diviem piecpadsmit mērs marsiešiem par prieku atkārtoja savu runu.

Pustrijos 1940. gada miss Amerika piedā­vājās noskūpstīt visus marsiešus, ja vien viņi nostātos rindā.

Divos trīsdesmit minūtēs un desmit sekun­dēs orķestris rāva vaļā «Stāstiet visi, kā jums klājas», lai slēptu apjukumu, kas bija izcē­lies miss Amerikas vainas dēļ.

Divos trīsdesmit piecās misters Lielākais pampelmūze uzdāvināja marsiešiem ar savu dārzu augļiem piekrautu divtonnīgu smago mašīnu.

Divos trīsdesmit septiņās iners izdalīja vi­siem marsiešiem brīvbiļetes uz Aristokrātu un Majestātes teātriem, pie tam turēdams runu, kas ieilga pāri trijiem.

Orķestris spēlēja un piecdesmittūkstoš sa­gaidītāji dziedāja «Viņi ir lieliski puiši».

Svinības beidzās četros,

Etils un divi viņa biedri apsēdās raķetes ēnā.

— Tad tāda ir Zeme!

— Es jau saku, ka šīs netīrās žurkas ir ja- apsit, — teica kāds marsietis. — Es viņiem neticu. Viņiem ir kaut kas aiz ādas. Kādēļ gan viņi tā priecājas par mums? — Viņš tu­rēja kasti, kurā kaut kas čaukstēja. — Kt) viņi man te iegrūduši? Teica, ka esot paraugs. — Viņš izlasīja uzrakstu: «BLIKS. Jaunas ziepju skaidiņas».

Apkārt mudžēja pūlis, zemieši bija sajau­kušies ar marsiešiem kā karnevālā. Pūlis mur- dēja kā katls, ļaudis aptaustīja raķetes, iz­prašņāja atbraucējus.

Etils stāvēja kā sasalis. Drebuļi sāka viņu kratīt vēl stiprāk.

— Vai jūs nemanāt? — viņš čukstēja. — Cik tas aizdomīgi, nelāga … Mums klāsies plāni. Viņiem kaut kas ir padomā. Kaut kas velnišķi briesmīgs. Viņi mums kaut ko noda­rīs — es nojaušu.

— Bet es saku, ka viņi ir apsitami, visi kā viens!

— Kā var nogalināt tos, kas sauc tevi par draugu un brāli? — jautāja otrs marsietis.

Etils papurināja galvu.

— Viņi neizliekas. Un tomēr man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu iemesti lielā skābes mucā un mazpamazām izšķīstu. Man ir baisi… — Viņš centās uztvert pūļa noskaņo­jumu. — Jā, viņi izturas pret mums labvēlīgi, sagaida mūs «ar atplestām rokām», kā viņiem pieņemts teikt. Te ir milzums visparastāko cilvēku. Un tomēr … tomēr …

Orķestris nospēlēja «Vel ārā mucu». Kom­pānija «Heigenbeka alus», Fresno, Kaliforni- jas štatā, pacienāja visus par velti ar alu.

Marsiešiem kļuva nelabi.

Viņi vēma. Malu malās šļācās netīras strūklakas.

Etils rīstīdamies sēdēja vīģes koka ēnā.'

— Sazvērestība … sazvērestība, tā ir bries­mīga sazvērestība, — viņš stenēja, spiezdams rokas pie vēdera.

— Ko tu esi ieēdis?

Viņa priekšā stāvēja pulkvedis.

— Kaut ko tādu, ko vietējie sauc par kuku­rūzas pārslām, — izdvesa Etils.

— Un ko vēl?

— Vēl kaut kādu gaļas gabalu ar veģi un dzēru kaut kādu dzeltenu šķidrumu no mucas ar ledu, un ēdu kaut kādu zivi un kaut ko tādu, ko viņi sauc par kūku, — Etils nopūtās, un viņa plakstiņi noraustījās.

Visapkārt vaidēja no Marsa atlidojušie ieka­rotāji.

— Sitiet nost tās viltīgās čūskas! — kāds vārgi iebrēcās.

— Rimsties, — apsauca pulkvedis. — Tā ir vienkārši viesmīlība. Viņi ir pārcentušies. Ce­lieties augšā, vīri. Iesim uz pilsētu. Drošības labad mums visur jāizvieto nelieli garnizoni. Pārējās raķetes nolaižas citās pilsētās. Mums jāsāk rīkoties.

Kareivji piesvempās kājās un muļķīgi blisi­nāja acis.

— Uz priekšu, soļos — marš!

Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri!…

Baltā pilsētiņa snauda, ietinusies mirgojošā tveices šķidrautā. Viss izdvesa svelmi — stabi, betons, metāls, audekla nojumes, jumti, pape — viss.

Uz asfalta nodunēja marsiešu soļi.

— Uzmanīgāk! — pusbalsī brīdināja pulk­vedis.

Viņi gāja garām skaistumkopšanas salo­nam.

Iekšā kāds zaglīgi noķiķināja.

— Paskatieties!

Logā kā lelle parādījās un nozuda vara ruda galva. Atslēgas caurumā nozibēja zila acs.

— Tā ir sazvērestība, — nomurmināja Etils. — Sazvērestība, kad es jums saku!

Sakarsētajā gaisā uzvēdīja smaržu vilnis, ko virpuļojoši ventilatori sūknēja ārā no alām, kur kā jūras dzelmju būtnes zem elektriska­jiem kupoliem ar mežonīgos vijumos vai lī­dzīgi kalnu grēdām uzbužinātiem matiem, ar viltīgām vai stiklainām acīm, ar neona re­klāmu sārtumā uzkrāsotām lūpām sēdēja sie­vietes. Ventilatori griezās, karstuma sastindzi­nātajā gaisā ieplūda smaržīgas vēsmas, ievī- damās koku zaļajā lapotnē un ielavīdamās pārsteigto marsiešu rindās.

Etila nervi neizturēja.

— Dievs, esi mums žēlīgs! — viņš ieklie­dzās. — Kāpsim atpakaļ raķetēs un — uz mā­jām! Mēs iekritīsim viņu nagos! Paskatieties tikai uz šiem šausmoņiem tur iekša! Jūs re­dzat? Jūs redzat šos nešķistos zemūdens radī­jumus, šīs sievietes, kas sēž savās šaurajās drēgnajās alās mākslīgā klintī?

— Muti ciet!

«Paskatieties vien uz viņām,» domāja Etils. «Kājas kā kolonas, un kleitas pār tām kus­tas kā vēsas zaļganas žaunas.»

Viņš atkal iekliedzās.

— Aizbāziet kāds viņam muti!

— Viņas bruks mums virsū, apmētās mūs ar šokolādes kārbām un modes žurnāliem, spiegs, pārgriezušas savas sarkanās, biezi no­krāsotās mutes! Viņas noslīcinās mūs banali- tāšu plūdos, notrulinās mūsu jūtas! Palūkojie­ties uz šīm sievietēm, elektriskās mašīnas spīdzina viņas, bet viņu balsis gan dūdo, gan dzied, gan murmina! Vai tad drīkst līst šajās alās?

— Kādēļ ne? — iejautājās marsieši.

— Viņas taču jūs izceps, izbalinās, pārvēr­tīs līdz nepazīšanai! Saplosīs, samals miltos, un ikviens no jums kļūs par vīru, ne par ko vairāk, par darba lopu, kas pelna naudu, lai viņas varētu sēdēt te un rīt savu sasodīto šokolādi! Vai jūs domājat, ka spēsiet tās sa­valdīt?

— Spēsim, velns pārāvis!

No tālienes atskanēja augsta, spiedzīga sievietes balss:

— Paskat, vai tas vidū nav smukiņš?

— Galu galā marsieši nav nemaz neglīti.

Nu ko, vīrieši kas vīrieši, — tvīksmi atsaucās kāda cita.

— Ei jūs! Au-u-u! Marsieši! Ei-i!

Etils kliegdams metās skriet. ..

Etils apsēdās parkā, drebēdams pie visām miesām. Viņš pārcilāja atmiņā redzēto. Rau­dzīdamies naksnīgajās debesīs, viņš domāja par savu tālo dzimteni un jutās bezgala vien­tuļš. Pat tagad, sēžot zem klusajiem kokiem, viņš iztālēm redzēja, kā marsiešu kareivji pastaigājas pa ielām ar Zemes sievietēm, kā nozūd mazu izpriecu piļu spokainajā pus­tumsā, kur klausīsies šaušalīgas skaņas, ko izdveš pār zaļiem ekrāniem slīdoši nāves bāli rēgi, un blakām sēdēs mazas sievietes ar sa- cirtotiem matiem un zelēs stīgrus gumijas kumšķus, bet zem krēsliem mētāsies citi kum­šķi, un tajos kā aizvēsturiskos pārakmeņoju­mos uz laiku laikiem saglabāsies sīku sieviešu zobu iespiedumi. Ēnu ala — kinematogrāfs.

— Hello!

Viņš pārbijies pacēla galvu.

Laiski zelēdama gumiju, viņam blakām uz sola sēdēja sieviete.

— Neskrien prom, es taču nekožu, — viņa sacīja.

— Vai! — viņam paspruka.

— Vai negribi aiziet uz kino? — sieviete turpināja.

— Nē.

— Iesim, — viņa vedināja. — Visi aizgaja.

— Nē, — atkārtoja Etils. — Vai jūs uz Zemes neko citu nedarāt?

— Citu? Vai tad ar to nepietiek? — Viņas zilās acis aizdomīgi iepletās. — Ko tu gribi — lai es tupu mājā un būros grāmatā? Ha-lia! Tas ir vareni!

Brīdi Etils vērās viņā, tad jautāja:

— Bet ko vēl jūs darāt?

— Vizināmies ar mašīnām. Vai tev ir ma­šīna? Tev noteikti jāiegādājas jaunais lielais «Podlers 'seši» ar atbīdāmo jumtu. O, tā ir eleganta mašīna! Katram, kam ir «Podlers seši», jebkura meitene ies līdzi, par to es gal­voju! — viņa sacīja un pameta Etilam ar aci. — Varu saderēt, ka tev ir vesels lērums nau­das, ja jau tu nāc no Marsa. Varu saderēt, ja tu tiešām gribi, tu vari dabūt «Podleru seši» un laist, kur patīk.

— Kur, uz kino?

— Un kas tur slikts?

— Nekas, nekas …

— Vai jūs, mister, zināt, kā jūs runājat? — viņa jautāja. — Kā komunists! Jā, ser, tādas runas neviens necietīs, pie joda. Kas vainas mūsu mazajai vecajai sabiedrībai. Mēs esam miermīlīgi, atļāvām marsiešiem mūs iekarot un pat pirkstiņu nepakustinājām, vai ne?

x — Tieši to -es nesaprotu, — sacīja Etils.

— Kādēļ jūs to pieļāvāt?

— Tādēļ, ka esam augstsirdīgi, lūk, kādēļ! Iegaumējiet — augstsirdīgi!

Viņa devās meklēt sev citu sarunu biedru.

Saņēmis drosmi, Etils sāka rakstīt yēstuli sievai. Noklājis papīru uz ceļiem, viņš ar pild­spalvu rūpīgi uzvilka: «Dārgā Tilla!»

Taču viņu atkal iztraucēja. Pasīka večiņa ^r bērnišķīgi apaļu, novītušu un grumbu iz­rakstītu sejiņu kratīja viņam pie pašām ausīm tamburīnu, tā ka viņam gribot negribot vaja­dzēja paskatīties.

— Mans brāli! — viņa iesaucās, acīm kvē­lojot. — Vai tu esi iemantojis glābšanu?

— Vai man draud briesmas? — Etils uz­trūkās kājās un nometa zemē pildspalvu.

— Lielas briesmas pie tam vēl! — vecā iegaudojās, žvadzinādama tamburīnu un vērs­dama acis pret debesīm. — Tev jātop glāb­tam, mans brāli, tev draud bojā eja!

— Man liekas, jums taisnība, — viņš sa­cīja drebēdams.

— Mēs šodien jau daudzus esam izglābuši. Es pati izglābu trīs marsiešus. Vai tas nav jauki? — Viņa plati pasmaidīja.

— Jādomā gan.

Vecene raudzījās ar neslēptām aizdomām. Viņa pieliecās Etilam tuvāk un noslēpumaini čukstēja:

— Mans brāli, vai tu esi kristīts?

— Nezinu, — viņš atbildēja tāpat čukstus.

— Tu nezini? — vecā iesaucās, pasviez- dama gaisā roku ar tamburīnu.

— Vai tas ir kaut kas līdzīgs nošauša­nai? — Etils jautāja.

— Mans brāli, — viņa sacīja, — tu esi iestidzis ļaunumā un grēkos. Es vainoju ne­ziņas tumsu, kurā tu esi uzaudzis. Skaidri re­dzams, ka jūsu Marsa skolas ir drausmīgas — jums it nemaz nemāca, kas ir taisnība. Jūs sa­maitā ar meliem. Mans brāli, ja gribi tapt lai­mīgs, tev jāļaujas kristīties.

— Un tad es kļūšu laimīgs jau šajā pa­saulē? — Etils jautāja.

— Neprasi visu uzreiz, — večiņa atbildēja.

— Samierinies ar mazumu, jo tajā pasaulē, kur mēs visi reiz nonāksim, būs labāk nekā šajā.

— To pasauli es pazīstu, — viņš sacīja.

— Tur valda miers, — vina turpināja.

— Jā.

— Tur ir klusums.

— Jā.

— Tur tek piena un medus upes.

— Jā gan, — piekrita Etils.

— Un visi līksmi smejas.

— To var redzēt, — sacīja Etils.

— Tā pasaule ir labāka, — sacīja vecā.

— Daudz labāka, — viņš apstiprināja.

— Jā, Marss ir liela planēta.

— Mister, — viņa uzrausās kājās un kra­tīja tamburīnu viņam gar pašu degunu, — jūs mani zobojat?

— Nebūt nē, — Etils bija samulsis un apjucis. — Es domāju, ka jūs runājat par…

— Neba par jūsu nožēlojamo veco pretīgo Marsu, kad es jums saku, mister! Tādi kā jūs

mūžīgi mūžos vārīsies kallā, jūs sagaida elles mocības …

— Man jāatzīst, ka Zeme nav sevišķi patī­kama vieta. Jūs to aprakstījāt lieliski.

— Mister, jūs atkal izsmejat mani! — ve­čiņa pikti uzbrēca.

— Nē, nē, lūdzu, piedodiet. Tas aiz nezinā­šanas.

— Labi, — viņa sacīja, — tu esi pagāns, be.t visi pagāni ir neaudzināti. Te būs papīrs. Atnāc rītvakar uz norādīto adresi, tevi nokris­tīs, un tu tapsi laimīgs. Mēs gavilējam, mēs soļojam un tērzējam un, ja tu gribi dzirdēt mūsu taures un bungas, tu atnāksi, vai nē?

— Centīšos aiziet, — stomīgi sacīja Etils.

Viņa gāja prom, sizdama ar plaukstām tam­burīnu un pilnā kaklā dziedādama «Laimīga esmu, laimīga vienmēr».

Apmulsušais Etils atsāka rakstīt vēstuli.

«Dārgā Tilla! Vai Tu vari iedomāties, savā naivitātē es iztēlojos, ka zemieši sagaidīs mūs ar lielgabaliem un bumbām. Nekā tamlīdzīga! Esmu rūgti maldījies. Te nav ne Rika, ne Mika, ne Džika vai Benona, neviena no tiem brašuļiem, kas glābj pasaules. Neviena.

Te ir tikai gaišmataini roboti ar rožainiem gumijas ķermeņiem, dzīvi un tomēr daudzē­jādā ziņā mazliet līdzīgi automātiem, būtnes, kas visu savu mūžu pavada alās. Viņu der- rieres [1] ir neticami platas. Viņu acis ir nekus­tīgas, sastingušas no nepārtrauktas kino ska­tīšanās. Tienl ir attīstīti vienīgi žokļu mus­kuļi — viņi nemitīgi košļā gumiju.

Tādi ir ne vien atsevišķi cilvēki, mana dārgā Tilla, tāda ir visa civilizētā pasaule, kurā mēs esam iemesti kā saujiņa sēklu mil­zīgā betona maisītājā. No mums nekas nepa­liks pāri. Mūs nogalinās nevis viņu ieroči, bet gan laipnība. Mūs iznīcinās nevis viņu raķe­tes, bet viņu automobilis …»

Izmisīgs kliedziens. Brīkšķis, vēlreiz brīk- šķis. Tad klusums.

Etils pielēca kājās. Uz ielas bija sadūrušās divas mašīnas. Viena pilna ar marsiešiem, otra — ar zemiešiem. Etils turpināja vēstuli.

«Mīļā, mīļā Tilla, daži skaitļi, ja tu atļauj. Seit, Amerikas kontinentā, katru gadu iet bojā četrdesmit pieci tūkstoši cilvēku; viņi pārvēr­šas receklī tieši savās skārda kārbās — auto­mobiļos. Sarkanā asiņainā receklī, no kura balti kauli lien ārā kā piepešas iedomas, kā smieklīgas un šausmīgas iedomas, kas rēgo­jas sastingušajā masā. Mašīnas tiek saplaci­nātas par glītām sardīņu bundžām, kurās viss ir sajucis un viss ir klusu.

Uz šosejām visur asiņaina putra, un virs tās dūkdamas laidelējas zaļās mušas. Sejas, ko negaidītās apstāšanās pārvērtušas par karnevāla maskām. Ir viņiem tāds karne­vāls — Visu svēto dienā. Man šķiet, šai dienā viņi pielūdz automobili, katrā ziņā to, kas nes nāvi.

Tu paskaties pa logu un ieraugi cieši apskā­vušos guļam divus, kuri vēl pirms brīža nepa­zina viens otru, bet tagad ir beigti. Es pare­dzu, ka mūsu armiju saberzīs druskās, sain­dēs un ievilinās kino slazdos visādas burves un košļājamā gumija. Rīt pat es mēģināšu bēgt atpakaļ uz Marsu, iekams nav par vēlu.

Mana Tilla, kaut kur zemes virsū ir kāds cilvēks, kura varā ir nospiest sviru un izglābt pasauli. Sis cilvēks pašreiz ir bez darba. Viņa sviru klāj putekļi. Viņš pats spēlē kārtis.

šīs nešķīstās planētas sievietes slīcina mūs banālas juteklības un nepiedienīgas koķetēri­jas palos un trako uz velna paraušanu, pirms vietējie parfimēri savārīs . viņas ziepēs. Ar labu nakti, Tilla. Novēli man veiksmi, jo iespē­jams, ka es bēgot aizeju bojā. Skūpstu mūsu dēlu.»

Klusiņām šņukstēdams, Etils salocīja vēs­tuli un piekodināja sev, ka jāatceras un jā­nosūta vēstule ar pasta raķeti.

Viņš izgāja no parka. Ko viņš varēja darīt? Bēgt? Vēlu vakarā atgriezties stāvvietā, iela­vīties raķetē un lidot atpakaļ uz Marsu? Vai tas ir iespējams? Viņš nogrozīja galvu. Viņš bija galīgā neziņā.

Viens gan Etilam bija skaidrs: ja viņš pa­liks te, viņu sagūstīs šīs neskaitāmās lietas, kas rūc, sprauslā un šņāc, kas pūš virsū dū­mus un nejauku dvaku. Pusgada laikā viņam būs liela sārta, labi kopta čūla, astronomis­kos skaitļos izsakāms asinsspiediens, aklu­mam radniecīga tuvredzība un kā okeāns melni, mokoši murgi, ar kuriem viņam būs jācīnās katru nakti. Nē, tikai ne to!

Savos mehanizētajos zārkos galvu reibi­nošā ātrumā garām drāzās zemieši ar trulām sejām. Drīz, jā, pavisam drīz viņi izgudros automobili ar sešiem sudraba rokturiem!

— Ei jūs!

Iekaucās sirēna. Ietves malā bija apstāju­sies gara, draudīgi melna, līķratiem līdzīga mašīna. Kāds izliecās ārā.

— Marsietis?

— Jā.

— Tieši jus esat man vajadzīgs. Žigli rā­pieties iekšā — jums ir vareni laimējies. Rā­pieties iekšā! Aizvedīsim jūs uz kādu jauku vietiņu, tur varēsim aprunāties. Nāciet taču, nestāviet kā stabs!

Etils kā hipnotizēts atvēra durtiņas un iekāpa.

Mašīna sakustējās.

— Ko jūs dzersiet, E. V.? Varbūt kokteili? Oficiant, divus manhetenus! Liecieties mierā, E. V. Es izmaksāju. Es un Lielā studija. Ir nedomājiet vilkt ārā maku. Priecājos iepazī­ties, E. V. Mani sauc R. R. Van Plenks. Var­būt esat par tādu dzirdējis? Neesat? Nekas, sniedziet roku.

Etils juta, ka viņa.roku paņurkā un palaiž vaļā. Viņi sēdēja tumšā alā, kur spēlēja mū­zika un tekalēja oficianti. Uz galdiņa parādī­jās divas glāzes. Tas viss bija noticis tik ne­gaidīti. Rokas uz krūtīm sakrustojis, Van Plenks vēroja paša atrasto marsieti.

— Lūk, kādēļ jūs, E. V., esat man vaja­dzīgs. Man ir viscēlākā ideja, kāda jebkad bijusi. Nesaprotu pat, kā man tā iešāvās prātā. Es sēdēju šodien mājā un domāju: «Mīļā stundiņ, kas tā būtu par filmu! «Marsiešu uzbrukums Zemei». Kas tad man būtu da­rāms? Jāatrod filmas konsultants.» Nu, sēdos iekšā mašīnā, sameklēju jūs, un te nu mēs esam! Iedzersim! Uz jūsu veselību un mūsu panākumiem! Prozīt!

— Bet… — mēģināja iebilst Etils.

— Zinu, zinu, par velti jūs negribēsiet. Nav ko bažīties, naudas mums netrūks. Bez tam man ir tāda melna grāmatiņa, pilna ar firzi- ķiem, varēšu jums aizdot.

— Man ne visai patīk jūsu Zemes augi un …

— Jūs, Mek, patiešām esat jokdaris. Labi, paklausieties, kādu es iztēlojos šo filmu. — Viņš uzbudināti saliecās uz priekšu. — Vis­pirms lieliska aina: marsieši varen aizsvilu- šies, sit bungas, kliedz un brēc. Tālumā mil­zīgas sudraba pilsētas …

— Bet uz Marsa nemaz nav tādu pilsētu …

— Mums vajadzīgi krāšņi skati, dēliņ.

Krāšņi! Tavs tētuks zina labāk. Vārdu sakot, visi marsieši dej ap ugunskuru …

— Mēs nedejojam ap ugunskuriem …

— Sajā filmā ugunskurs būs, un jūs die- siet, — acis aizmiedzis, lepns savā pārliecībā pasludināja Van Plenks. Viņš pamāja ar galvu un sapņaini turpināja: — Tad mums jāsadabū skaista marsiete, slaida, ar gaišiem matiem.

— Marsietes ir tumšmatainas .

— Paklau, E. V., es nezinu, kā mēs sapra­tīsimies. Starp citu, dēliņ, tev vajadzētu mai­nīt vārdu. Kā tad tevi īsti sauc?

— Etils.

— Kaut kāds sieviešu vārds. Es izdomāšu tev piemērotāku. Saukšu tevi par Džo. Okei, Džo! Kā jau es teicu, mūsu marsietēm vaja­dzēs kļūt gaišmatainām, tāpēc, ka tāpēc. Ci­tādi tētukam būs bēdīgs prāts. Nu, kas tev sakāms?

— Es domāju, ka …

— Un vēl mums vajadzīga aina, lai skatī­tāji gauži raudātu, šai ainā marsiete izglābj no drošas bojā ejas kuģi ar veselu marsiešu varzu, kad kuģim trāpījis meteorīts vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā būs satriecoša aina. Zini, man prieks, ka es tevi sastapu. Tev šis darī­jums ar mums būs izdevīgs, kad es tev saku.

Etils pārliecās pār galdiņu un cieši satvēra viņa roku.

— Acumirkli. Gribu jums kaut ko pajautāt.

— Skaidrs, Džo, šauj vien vaļā.

— Kādēļ jūs esat pret mums tik laipni? Mēs uzbrūkam jūsu planētai, bet jūs visi kā viens sagaidāt mūs kā savus bērnus pēc ilgas šķiršanās. Kādēļ?

— Ir gan tie marsieši dīvaini! Uzreiz var redzēt, cik jūs naivi. Padomā tā, Mak. Mēs esam mazi ļautiņi, vai ne?

Viņš pavicināja ar smaragdiem greznotu iedegušu rociņu.

— Mēs visi esam vienkārši kā zeme, vai ne? Bet mēs, zemieši, lepojamies ar to. Mūsu laikmets ir Vienkāršā Cilvēka laikmets, Bili, un mēs lepojamies, ka esam mazi. Bilij, visi šīs planētas iedzīvotāji ir Sarojani. Tā ir, ser. Milzīgi kupla labsirdīgu Sarojanu ģi­mene, un visi mīl cits citu. Mēs saprotam jūs, marsiešus, Džo, un mēs zinām, kādēļ jūs uz- brukāt Zemei. Mēs zinām, cik vientuļi jūs jūtaties uz sava mazā aukstā Marsa, kā jums skauž, ka mums ir tādas pilsētas …

— Mūsu civilizācija ir daudz vecāka par jūsējo…

— Lūdzu, nepārtrauc mani, Džo, un nesa­rūgtini. Ļauj man izklāstīt savu teoriju līdz galam, un tad tu vari runāt pēc sirds pati­kas. Kā jau teicu, jūs jutāties tur vientuļi un lidojāt šurp apskatīt mūsu pilsētas, mūsu sie­vietes, visu, visu, un mēs jūs laipni uzņēmām, jo jūs taču esat mūsu brāļi, tādi paši vien­kārši ļaudis kā mēs visi.

Starp citu, ir vēl kāds sīkums, Rosko: ar šo uzbrukumu var mazlietiņ nopelnīt. Kaut vai, piemēram, ar filmu, ko esmu iecerejis un kas ienesis mums biljonu tīras peļņas, kā es te sēžu. Nākamnedēļ mēs laidīsim pārdošanā speciālas Marsa lelles par trīsdesmit dolāriem gabalā. Tas ož pēc miljoniem. Bez tam esmu noslēdzis līgumu, ka izlaidīšu kādu marsiešu spēli, tā maksās piecus dolārus. Vēl daudz ko var izgudrot.

— Ak tā … — sacīja Etils un atvirzījās nostāk.

—. Nu un, saprotams, te paveras lielisks jauns tirgus. Mēs varēsim pārdot jums matu iznīcināšanas līdzekļus, košļājamo gumiju, zābaksmēru — visu ko.

— Pagaidiet. Vēl viens jautājums.

— Klāj vaļā.

— Kāds ir jūsu priekšvārds? Ko nozīmē R. R.?

— Ričards Roberts.

Etils paraudzījās griestos.

— Bet vai negadās, ka dažreiz kāds ne­jauši nosauc jūs par … par Riku.

— Uzminēji, draudziņ. Kā tad, ka par Riku.

Etils ievilka elpu un sāka gardi jo gardi

smieties. Piebakstīja savam sarunu biedram.

— Tatad jūs esat Riks? Riks! Jūs esat Riks!

— Kas tur smieklīgs, puisīt? Paskaidro tētukam!

— Jūs nesapratīsiet… man ienāca prātā kāds jocīgs atgadījums . .. Ha-ha!

Asaras ritēja Etilam pār vaigiem un lūpāna. Viņš zvēla ar dūri pa galdu.

— Tātad jūs esat Riks. Vai, cik savādi, cik jokaini! Nekādu spēkavīra muskuļu, ne ener­ģiska zoda, ne šaujamā. Tikai pilns maks, gre­dzens ar smaragdu un resns vēders!

— Ei, pievaldi mēli! Apolons es varbūt ne­esmu, bet…

— Sniedziet roku, Rik. Sen ilgojos iepazī­ties ar jums. Jūs esat cilvēks, kas iekaros Marsu ar kokteiļa maisītājiem, supinatoriem, pokera spēļu kauliņiem, zirgu pletnēm, ādas zābakiem, rūtainām cepurēm un ruma blaš- ķēm.

— Neesmu nekas vairāk kā pieticīgs uzņē­mējs, — sacīja Van Plenks, acis nodūris. — Es daru savu darbu un saņemu savu gau­žām pieticīgo peļņas daļiņu. Bet, kā jau teicu, Mart, esmu sen domājis par tirgošanos ar Marsu, kam varētu piegādāt tēvoča Vigilija rotaļlietas un Dika Treisija komiksus. Tur viss būs jauns. Neredzēti plašs noieta tirgus, vai nav taisnība? Kā tad! Mēs marsiešus appludi­nāsim ar precēm. Viņi tās izķers plēsdamies, bērniņ! Un kā nu nē —- Parīzes smaržas un apģērbi, Oškošas kombinezoni, ko? Un pirm­klasīgi apavi…

— Mēs apavus nevalkājam.

— Ko es dzirdu? — R. R. pacēla acis pret griestiem. — Uz Marsa dzīvo neaptēsti lauķi? Nekas, Džo, mēs par to parūpēsimies. Nokau- nināsim visus, tad nestaigās basām kājām. Un tad viņiem būs vajadzīgs apavu krēms!

— Vai…

Van Plenks uzblieza Etilam pa plecu.

— Tātad norunāts? Tu būsi manas filmas tehniskais direktors. Sākumā tu saņemsi div­simt dolāru nedēļā, vēlāk piecsimt dolāru. Ko tu teiksi?

— Man ir nelabi, — atbildēja Etils. Viņš bija iedzēris kokteili un tagad kļuva zils.

— Lūdzu piedošanu. Es nezināju, ka tu ne­spēj turēt. Iziesim ārā svaigā gaisā.

Ārā Etilam kļuva labāk. Viņš grīļojās.

— Tad tādēļ Zeme mūs tā sagaidīja?

— Bez šaubām, dēliņ. Uz Zemes katrā laikā var rasties izdevība godīgi nopelnīt, do­lāru dēļ katrs papūlēsies. Pircējam vienmēr ir taisnība. Neļaunojies. Te ir mana vizītkarte. Rīt no rīta deviņos atbrauc uz studiju Holi­vudā. Tev parādīs tavu kabinetu. Es ieradīšos vienpadsmitos, tad aprunāsimies. Esi klāt tieši deviņos. Pie mums ir stingra kārtība.

— Kādēļ?

— Galaher, tu esi gatavais ērms, tomēr tu man patīc. Ar labu nakti! Laimīgu uzbru­kumu!

Automašīna aizbrauca.

Etils apmulsis noskatījās pakaļ. Tad, pa­berzējis pieri ar plaukstu, lēnām gāja pa ielu uz raķešu stāvvietu.

— Nu, ko tu tagad iesāksi? — viņš pats sev skaļi jautāja.

Raķetes klusi laistījās mēnesnīcā. No pilsē­tas plūda uzdzīves trokšņi. Lauka lazaretē

varēja vērot satrauktu rosību: kāds jauns marsietis, spriežot pēc viņa brēcieniem, bija pārāk daudz redzējis, pārāk daudz iemetis, pārāk daudz saklausījies dzertuvēs mazo sar- kandzelteno kastīšu dziesmas, un viņu no galdiņa pie galdiņa bija vajājusi kāda sie­viete, milzīga kā zilonis. Viņš vienā laidā murmināja:

— Trūkst elpas … beigts, pagalam.

Elsas pamazām noklusa. Etils iznāca no paēnas un devās šķērsām pāri avēnijai pie raķeškuģiem. Tālumā vāļājās apdzērušies sargi. Viņš ieklausījās. No milzīgās pilsētas lidoja šurp rūkoņa, mūzika un autosignāli. Bet Etilam izklausījās, ka viņš dzird arī citas skaņas: iesala mašīnu zaglīgo zumēšanu, ga­tavojot iesala dzērienu, no kura kareivji ap­taukojas, kjūst laiski un aizmāršīgi, kino alu apreibinošās balsis, kas aijā un ieaijā marsie­šus dziļdziļā miegā, no kura viņi neatmodī- sies līdz sava mūža galam.

Cik daudz marsiešu pēc gada iedzīs kapā aknu ciroze, nierakmeņi, augsts asinsspie­diens, pašnāvība?

Etils stāvēja tukšās avēnijas vidū. Divus kvartālus tālāk tieši viņam virsū drāzās ma­šīna.

Viņš varēja izvēlēties: palikt tepat, pieņemt kinostudijas piedāvājumu, kļūt par filmas konsultantu un sākt pamazītēm piebalsot še­fam, sak, jā, uz Marsa tiešām notika slaktiņš, jā, mūsu sievietes ir garas un gaišmatainas,jā, pie mums ciltis dejo un upurē elku dieviem, jā, jā, jā. Bet viņš varēja arī iet, iekāpt raķetē un viens pats atgriezties uz Marsa.

— Bet kas būs pēc gada? — viņš jautāja.

Uz Marsa atklās Zilā kanāla nakts klubu un Vecpilsētas spēļu namu. Jā, pašā Marsa senās pilsētas sirdī! Un visās vecajās pilsē­tās griezīsies un ņirbēs neona reklāmu ugu­nis, uz sentēvu kapiem tiks rīkota uzdzīve — tas būs, tas viss būs.

Taču pagaidām vēl tas nav noticis. Pēc da­žām dienām viņš būs mājās. Tilla ar dēlu gaida viņu, un uz mūža beigām viņš vēl da­žus gadus varēs pasēdēt kopā ar sievu kanāla malā, ļauties vēja glāstiem, palasīt savas iemīļotās grāmatas, nobaudīt pa malciņam garšīgu vieglu vīnu, papļāpāt un mierīgi pa­dzīvot, līdz uz galvas uzgāzīsies neona ne­prāts.

Tad viņi ar Tillu'varbūt atradīs patvērumu zilajos kalnos un būs tur drošībā vēl kādu gadu, kamēr tūristi arī tur sāks knikšķināt sa­vus fotoaparātus un brīnīties, cik jocīgi viss izskatās.

Viņš jau skaidri zināja, ko teiks Tillai:

«Karš ir briesmīgs, bet miers dažkārt var būt vēl šausmīgāks.»

Viņš stāvēja platās avēnijas vidū.

Apgriezās un nebija pārsteigts, ieraugot, ka viņam taisni virsū drāžas ar spiedzošiem pus­audžiem pilna mašīna. Šie zēni un meitenes, kam nebija vairāk par sešpadsmit gadiem, mētāja vaļējo mašīnu no vienas avēnijas ma­las uz otru. Etils redzēja, ka tie rāda uz viņu ar pirkstiem un rēc. Motors kauca aizvien stiprāk. Mašīna brāzās ar sešdesmit jūdžu āt­rumu stundā.

Viņš sāka skriet.

«Jā, jā,» viņš gurdi nodomāja, sajuzdams mašīnu pavisam tuvu, «cik dīvaini, cik skumji… Dārd gluži kā betona maisītājs.»