Fināla teorija

ASTOTĀ NODAĻA

Kad viņi nonāca Kārnegi atpūtas namā, bija jau melna tumsa, taču mašīnas lukturu gaismā Deivids varēja saskatīt pietiekami daudz, lai saprastu, ka Endrū Kārnegi nebūtu ar mieru tajā pavadīt kaut vienu nakti. Tā bija vienkārša vien­stāva guļbaļķu būda nelielā klajumā meža vidū. Būdas priekšā mētājās krituši zari, lieveni klāja miklu lapu kumšķi. Kārnegi universitāte pieļāvusi, ka ēka ir tik nolaista. Un bija pilnīgi skaidrs, ka tajā neviens nav dzīvojis vismaz kopš pa­gājušās vasaras vai pat ilgāk.

Deivids atvēra pasažiera puses durvis un palīdzēja arī profesoram Guptam izkāpt no mašīnas. Vecais virs bija at­guvies no panikas lēkmes, taču viņa kājas joprojām ļodzījās. Lai pārkāptu zālē sakritušajiem zariem, Deividam viņš bija jātur aiz elkoņa. Arī Monika un Maikls izkāpa no mašīnas, kam palika ieslēgti lukturi, lai viņi redzētu ceļu. Nonācis pie ārdurvim, Gupta norādīja uz puķu podu, kas drīzāk atgā­dināja dubļu kaudzi.

- Atslēgas ir zem tā puķu poda, - viņš teica.

Pieliecies, lai tās paņemtu, Deivids izdzirdēja tālu, apslā­pētu dunoņu, kas atbalsojās kalnos. Viņš tūdaļ izslējās un sa­springa.

- Jēziņ! - viņš nošņāca. - Pie velna, kas tas bija?

Gupta ieķiķinājās un papliķēja Deividam pa muguru.

- Neuztraucieties, tie ir vietējie. Vakaros viņiem patīk klai­ņot mežos ar bisēm plecā un nomedīt kaut ko vakariņām.

Deivids pāris reižu dziļi ievilka elpu.

- Es sāku saprast, kāpēc jūsu universitātes profesori ne­brauc šurp.

- Nav jau nemaz tik slikti. Cilvēki šajā apkaimē ir visai interesanti. Te ir baznīca, kur viņi svētdienās dīda čūskas. Viņi dejo apkārt kancelei, turēdami virs galvām klaburčūs- kas. Divaini, bet tikai retais tiek sakosts.

- Iesim beidzot iekšā, - Monika mudināja. Viņa nervozi lūkojās lapu baldahīnā virs galvas.

Deivids atkal pieliecās, pacēla puķu podu un paņēma ap­rūsējušu atslēgu. Viņš to ielika slēdzenē, un pēc pāris mēģi­nājumiem pagriezt atslēgu durvis atvērās. Deivids ar roku pagrābstljās gar sienu, kamēr atrada gaismas slēdzi.

No iekšpuses būda izskatījās mazliet pievilcīgāka. Pie tā­lākās sienas bija akmens kamīns, uz grīdas - brūns paklājs. Pa kreisi bija virtuve ar vecmodīgu ledusskapi, pa labi - di­vas guļamistabas. Istabas centrā atradās masīvs ozolkoka galds ar datoru, monitoru un dažām papildierīcēm.

Profesors Gupta vedināja visus tālāk.

- Nāciet, nāciet! Baidos, ka nav nekā ēdama, jo te ilgu laiku neviens nav dzīvojis. - Viņš uzreiz piegāja pie ozolko­ka galda, lai ieslēgtu datoru, bet, taustīdamies pēc elektrī­bas kabeļa, ieraudzīja kaut ko citu. - Paskaties, Maikl! Biju aizmirsis, ka mēs to atstājām šeit! Un baterijas joprojām ir uzlādētas!

Pietupies Gupta nospieda dažus slēdžus. Deivids sadzir­dēja, ka iedūcās elektriskais motors, un ieraudzīja, ka no gal­da apakšas izlien četrkājains robots. Apmēram divas pēdas augstais un trīs pēdas platais aparātiņš atgādināja miniatū­ru brontozauru. Tas bija būvēts no spoža, melna plastikāta, tā kakls un aste sastāvēja no atsevišķām detaļām, lai varētu kustināt un locīt. Dūres lieluma galviņā bija divas sarkanas lampiņas - acis, bet uz muguras rēgojās gara antena. Mehā­niskais radījums apstājās viņu priekšā un sāka grozīt galvu no vienas puses uz otru, it kā pētītu istabu.

- Vai gribi uzspēlēt bumbu, Maikl? - jautāja sintezēta balss. Kad skanēja vārdi, robota mute virinājās vaļā un ciet.

Maikls pārstāja spēlēt "Cīnītāju". Pirmo reizi Deivids re­dzēja, ka puisis smaida, un šajā brīdī viņa seja ļoti līdzinājās Jonas sejai. Maikls aizskrēja līdz paklājam, pacēla koši sārtu bumbu un aizripināja to robota virzienā. Aparātiņš pagrie­za galvu, ar sensoriem sekojot bumbai, un tad aizkūņojās tai pakaļ.

- Tas ir programmēts sekot sārtiem priekšmetiem, - Gup­ta paskaidroja. - Tam ir papildu metāloksīdu pusvadītāju sensori, kas pazīst krāsu.

Profesors ar acīm redzamu prieku vēroja savu mazdēlu. Savukārt Monika kļuva nepacietīga. Viņa paskatījās vispirms uz datoru, tad uz Deividu. Viņš saprata, ko Monika domā, - kaut kur uz šā datora cietā diska, iespējams, atrodas Visa Esošā teorija. Viņai ļoti gribējās to apskatīt.

- Profesor? - Deivids ierunājās. - Vai mēs varētu pārska­tīt failus?

Vecais vīrs šķita izraujamies no sapņiem.

- Jā, jā, protams! Piedodiet, Deivid, mazliet apmulsu. - Viņš pavilka krēslu tuvāk galdam un ieslēdza datoru. Dei­vids ar Moniku nostājās viņam aiz muguras un vērās pār ple­cu ekrānā.

Vispirms Gupta atvēra datora dokumentu mapi. Logā pa­rādījās visu to failu saraksts, kurus saglabājuši daudzie profesori, kas kopš datorsistēmas uzstādīšanas viesojušies Kārnegi atpūtas namā. Gupta sameklēja mapi ar nosauku­mu "Maikla kaste". Tā bija aizsargāta ar paroli, ko Gupta ierakstīja ailītē, - "sarkanaispirats79". Mape atvērās.

- Šos dokumentus mēs saglabājām pirms četriem gadiem, kad bijām atbraukuši uz šejieni, - profesors teica, rādot uz Microsoft Word failiem. - Ja Hanss paslēpis teoriju šajā dato­rā, tai jābūt šajā mapē, jo visi pārējie faili uz cietā diska sa­glabāti vēlāk.

Septiņi dokumenti bija sakārtoti atkarībā no laika, kad tie pēdējoreiz pārskatīti; augšā bija divtūkstoš ceturtā gada div­desmit septītais jūlijs, apakšā - divtūkstoš ceturtā gada de­vītais augusts. Pirmajam failam bija nosaukums "Vizuāls". Nākamo sešu failu nosaukumā bija tikai trīsciparu skaitļi: 322, 512, 845, 641, 870 un 733.

Gupta atvēra pirmo failu.

- Šo es atceros, - viņš teica. - Pirmajā vakarā es lejupie- lādēju kādu pētniecisko darbu, ko viens no maniem studen­tiem bija uzrakstījis par vizuālās pazīšanas programmām. Taču man tā arī neizdevās to izlasīt. Varbūt Hanss atvēris failu un ierakstījis tajā dažus vienādojumus.

Pētījuma nosaukums bija "Varbūtiskās apakštelpas vizu­āla ja attēlojumā". Tas bija tipisks aspiranta garadarbs - garš, smagnējs, nesaprotams. Gupta pārskatīja lappuses, un Dei­vids gaidīja, kad teksts pēkšņi tiks pārrauts, atstātas vairā­kas tukšas rindas un tad ierakstītas vienādojumu virknes, kam nav nekā kopīga ar vizuālo pazīšanu. Taču ekrānā vī­dēja tikai pētījuma teksts - nogurdinošas deviņas nodaļas, divdesmit trīs ilustrācijas un septiņdesmit divas atsauces.

- Labi, to esam caurskatījuši, - Gupta teica, nonācis lidz galam. - Vēl seši palikuši.

Viņš noklikšķināja uz faila ar nosaukumu 322. Dokuments bija joti garš, un pagāja kāds laiks, kamēr tas atvērās. Pēc piecām vai sešām sekundēm ekrāna parādījās iespaidīgs vārdu saraksts, un aiz katra bija ierakstīts telefona numurs. Pirmais bija Abernatiss, otrais - Abots. Pēc tam nebeidzama rinda Adamsu, Akermanu, bija ari Pols Alami un Tanja Alto. Tiem sekoja vismaz trīsdesmit Āronu un tikpat daudz Aronsonu. Šķirot tālāk, acu priekšā mirgoja arvien jauni tūk­stoši ierakstu alfabēta kārtībā.

Monika apmulsusi papurināja galvu.

- Kāpēc esat lejupielādējis telefonu grāmatu?

- To izdarīja Maikls. - Gupta pameta galvu uz mazdēla pusi; puisis joprojām spēlēja bumbu ar robotu. - Autiskiem bērniem bieži ir divainas apmātības. Daži iegaumē vilcienu vai autobusu sarakstu. Pirms dažiem gadiem Maikls bija kā apmāts ar telefonu numuriem. Viņš lasīja telefonu grāmatas, iegaumēja ierakstus un pārrakstīja tos. Katrā no šiem failiem ir telefonu numuri noteiktā valsts teritorija ar noteiktu trīs- zīmju kodu.

Deivids vērās datora ekrānā mirgojošajā raibumā, kas slī­dēja pārāk ātri, lai kaut ko varētu izlasīt.

- Ir iespējams noteikt, vai doktors Klainmans labojis šos failus?

- Diemžēl šī sistēma bija izslēgta, tāpēc automātiski iz­maiņas redzēt nav iespējams. Lai noskaidrotu, vai Hanss kaut ko pielicis klāt, nāksies pārskatīt visu tekstu.

Monika iesvilpās.

- Sasodīts! Ja arī pārējie faili ir tikpat gari kā šis, mums stundām nāksies blenzt datorā.

Profesors Gupta pēkšņi apturēja teksta slīdēšanu ekrāna. Viņš vērās tajā tik cieši, ka Deividam jau šķita - vecais vīrs brīnumainā kārtā uzdūries Herr Doktor vienādojumiem, kas kā spožas adatas mirdz milzīgā datu kaudzē. Bet ekrānā bija tikai bezgalīgs saraksts ar neskaitāmiem Kebotiem.

- Man ir ideja, - viņš teica, virzīdams kursoru uz ekrāna augšpusi. - Katrā vienādojumā jābūt vienādības zīmei, vai ne? Tātad es katrā failā meklēšu tikai šo zīmi. - Viņš uzklik­šķināja uz rediģēšanas izvēlnes un atvēra meklēšanas logu. - Taču arī tam būs vajadzīgas dažas minūtes. Faili ir ļoti gari.

Deivids palocīja galvu. Bija vērts mēģināt.

Argunas upes ieleja Čečenijā kara laikā tika briesmīgi no­postīta, taču Semjona sapņos tā allaž bija neskarta. Viņš kā ērglis planēja virs šaurās upes, kuras abos krastos slējās Kau­kāza kalnu granīta klintis. Upes austrumu krastā viņš redzēja ceļu - šoseju, kas uzbūvēta krievu tankiem un bruņutrans­portieriem, - taču šoreiz uz tā atradās tikai viens transpor­ta līdzeklis, un tā nebija militārā tehnika. Semjons metās lejā aizā, lai apskatītu mašīnu tuvāk. Pēc pāris sekundēm viņš to pazina - paša mašīna, vecā, pelēkā Lada. Pie stūres sēdēja viņa sieva Oļeņka Ivanovna, kuras garie mati kā straume plūda pār muguru, bet aizmugurējā sēdeklī rosījās bērni Sergejs un Larisa. Viņi atbraukuši ciemos pie Semjona, kas dzīvoja bāzē Bashojas pilsētā divdesmit kilometru tālāk uz dienvidiem. Šoseja bija droša - čečenu kaujinieki šajā apvi­dū bija vai nu nogalināti, vai arī aizgājuši dziļāk kalnos -, taču sapņos Semjons tik un tā sargāja mašīnu, planēdams virs līkumotā ceļa. Pēkšņi Lida pagriezās, un Semjons ieraudzīja melnu helikopteru, kas pielādēts ar raķetēm.

Patiesībā Semjons uzbrukumu nebija redzējis. Viņš par to dzirdēja stundu pēc notikušā, kad komandieris ziņoja, ka amerikāņu "Deltas" vienības atkal šķērsojušas Čečenijas ro­bežu. Pēc vienpadsmitā septembra speciālās vienības sāka operācijas pie dienvidu robežas, lai notvertu Al-Qaeda kau­jiniekus, kas kopā ar čečeniem bija atkāpušies Gruzijas Re­publikā. Sākumā krievu armija piecieta amerikāņu klātbūtni, taču attiecības kļuva arvien saspringtākas. Speciālo vienību Apalache helikopters nepārtraukti ieklīda Krievijas teritorijā un mēdza šaut uz civilajiem. Stūrējot bruņutransportieri uz vietu, kur esot uzbrukuši amerikāņi, Semjons domāja, ka ieraudzīs kārtējo mierīgo iedzīvotāju slaktiņu, kārtējo dego­šo vēršu pajūgu, kam apkārt sastajušās babuškas. Taču viņš ieraudzīja Lada nomelnējušo vraku un savas sievas pārogļo- jušos līķi pie stūres. Sprādziena vilnis bija izgrūdis Sergeju un Larisu no aizmugurējā sēdekļa un iemetis aizaugušā dīķi starp ceļu un upi.

Semjons tā arī nekad neuzzināja, kas noticis, kāpēc īpaši apmācītu vīru komanda sajaukusi viņa ģimeni ar teroristu bandu. Amerikas speciālās vienības operācija bija slepena, tāpēc amerikāņu un krievu ģenerāļi noklusēja šo incidentu. Kad Semjons uzrakstīja protestu, komandieris iedeva viņam auduma maisu, kas bija pilns ar simtdolāru banknotēm. Viņi to nosauca par sāpju naudu. Semjons iesvieda maisu ko­mandierim sejā un aizgāja no dienesta specnazā. Viņš aiz­brauca uz Ameriku, cerēdams kādā brīnumainā kārtā atrast helikoptera pilotu un strēlnieku, taču šis uzdevums nebija izpildāms. Semjons nezināja šo cilvēku vārdus vai helikop­tera numuru. Nāktos noslepkavot katru speciālā dienesta ka­ra viru, lai būtu pārliecināts, ka sodīti ari vainīgie.

Bet sapņos Semjons redzēja šo viru sejas. Viņš redzēja pilotu, kas notur helikopteru, kamēr strēlnieks raida raķe­tes mērķi. Viņš redzēja, kā no raķetes, kas tuvojas pelēka­jai Ladai, izšaujas liesmas. Tad Semjons pēkšņi attapās ma­šīnas aizmugurējā sēdeklī kopā ar bērniem un pa logu vēroja raķešu tuvošanos. Viņa krekla apkaklē ieķērās kāda maza roķele.

Semjons atvēra acis. Tumšs. Viņš atradās Ferrari vadītāja sēdekli, bet no stūres bija izšāvies drošības spilvens. Mašī­nas pasažiera puse bija ietriekusies kokā, samīcot labo spār­nu, savukārt kreisā puse palikusi neskarta. Un Semjona ap­kaklē tiešām kāds bija ieķēries, tikai tas nebija Sergejs vai Larisa. Tas bija vecs, izdēdējis fermeris ar melniem cauru­miem zobu vietās un iekritušiem vaigiem - Apalaču iedzim­tais, kuram mugurā bija noskrandis flaneļa krekls, bet piere savilkta grumbās. Viņš bija uzlicis roku uz Semjona kakla, lai uztaustītu pulsu. Vira pikaps bija atstāts uz ceļa, tā luk­turi apspīdēja mežu.

Atbrīvojis kreiso roku no gaisa spilvena, Semjons sagrā­ba veča delnas locītavu. Vīrs palēcās atpakaļ.

- Svētais Jēzu! - viņš iekliedzās. - Dzīvs!

Semjons spēcīgi turēja vīra stiegraino roku.

- Palidzi man tikt ārā, - viņš pavēlēja.

Ferrari durvis nevarēja atvērt, un vecais fermeris viņu iz­vilka pa logu. Pielicis labo kāju pie zemes, Semjons saviebās - bija sastiepta potīte. Apalaču iedzimtais palīdzēja viņam tikt līdz pikapam.

- Varēja apzvērēt, ka esi beigts, - fermeris stāstīja. - Nāc, aizvedis tevi uz slimnīcu.

Vecais virs smirdēja pēc sviedriem, tabakas un dūmiem. Riebuma pārņemts, Semjons satvēra fermeri aiz pleciem un trieca pret pikapa sāniem. Pārlicis ķermeņa svaru uz kreisās kājas, viņš ar abām rokām ieķērās nabadziņa kaklā.

- Vai redzēji pelēku Hijundai? - viņš kliedza. - Ar pama­tīgi iebuktētu aizmugurējo spārnu?

Vīra mute pārsteigumā pavērās. Viņš pacēla rokas un mē­ģināja atbrīvoties no Semjona tvēriena, taču sīkie, trīcošie pirksti to nespēja.

- Atbildi! - Semjons kliedza viņam seja. - Vai tu redzeji to mašīnu?

Fermeris nespeja atbildēt, jo Semjons spieda viņa balse­ni, taču sāka sparīgi purināt galvu.

- Tad tu nekam nederi. - Semjons vēl ciešāk satvēra vīra kaklu, līdz juta, kā balsene sadrūp pirkstos. Fermeris locījās un raustījās, taču Semjonam viņa nebija žēl. Mēsla gabals. Kāpēc viņš drīkstēja dzīvot un elpot, ja Sergejs un Larisa pūst kapos? To nedrīkstēja pieļaut. Un nedrīkstēja piedot.

Kad vīrs bija miris, Semjons ļāva viņam saļimt dubļos. Tad aizkliboja līdz Ferrari un paņēma savu Uzi un pistoles, kas, par laimi, nebija sadragātas. Aiznesis ieročus uz pika­pu, viņš paņēma mobilo tālruni un nospieda numuru. Viņš nebija pārliecināts, ka sagaidīs savienojumu, jo atradās no­maļā apvidū, taču jau pēc dažām sekundēm atskanēja sig­nāli un balss:

- Broks klausās.

Kamēr profesors Gupta datorā pārbaudīja milzīgos fai­lus, Deivids piegāja pie loga būdas tālākajā galā. Viņš jutas pārak satraukts, lai skatītos ekrānā. Bija nepieciešams kaut uz mirkli atvilkt elpu.

Sākumā caur logu nekas nebija redzams, jo ārā valdīja tumsa. Bet, piespiedis pieri pie stikla un pielicis delnas pie acīm, viņš saskatīja koku siluetus un plašo debess jumu. Kā visi ņujorkieši, Deivids allaž brīnījās par zvaigžņu daudzvei­dību, kas bija redzama tikai ārpus pilsētas. Pirmos viņš ieraudzīja Lielos Greizos ratus, kas atgādināja milzīgu jau­tājuma zīmi. Turpat bija Vasaras Zvaigžņu trijstūris - Denebs, Altairs un Vega - un Kasiopejas zvaigznājs. Tad viņš paska­tījās taisni uz augšu un vēroja Piena Ceļu - šo neiedomāja­mi milzīgo galaktikas spirāles zaru.

Tieši zvaigžņu vērošana pirms gandrīz četrdesmit gadiem bija radījusi Deivida interesi par zinātni. Vecmāmiņas majā Belousfolsā, Vermontā, viņš bija iemācījies noteikt planētas un spožākās zvaigznes. Kamēr māte mazgāja vakariņu trau­kus, bet tēvs bija aizbraucis uz pilsētu, lai piedzertos, Dei­vids apsēdās pagalmā un ar pirkstu vilka līdzi zvaigznājiem. Deivids atklāja, ka, iedziļinoties fizikas likumos - Keplera un Ņūtona, Faradeja un Maksvela teorijās -, viņš spēj dis­tancēties no tēva niknuma lēkmēm dzērumā un mātes klusā izmisuma. Visu savu jaunību viņš pavadīja, gatavojoties kļūt par zinātnieku, vidusskolā apņēmīgi studēdams ģeometriju un algebru un iestādamies koledžā, lai apgūtu termodina­miku un relativitātes teoriju. Kad divdesmit trīs gadu vecu­mā Deivids beidzot ļāvās saviem dēmoniem, kas viņu izrā­va no fizikas pasaules un aizvilka uz nespodro Vestendas krodziņu, tas bija kaut kas vairāk par parastu profesionālu neveiksmi. Viņš zaudēja dzīvesprieka avotu. Lai gan vēlāk, uzrakstot grāmatas par Ņūtonu, Maksvelu un Einšteinu, Deivids mēģināja izrāpties no bezdibeņa un uzsākt spīdošu karjeru, kas saistīta ar zinātni, viņš tomēr jutās kā neveik­sminieks. Deivids zināja, ka viņam nekad mUžā neizdosies nostāties uz titānu pleciem.

Tagad, skatoties debesīs virs Kārnegī atpūtas nama, Dei­vids juta, ka sirdi atgriežas senais prieks. Planētu un zvaig­žņu plejādes tagad šķita kā sīks piliens kosmiskajā plašumā. I'irms četrpadsmit miljardiem gadu kvantu kopa eksplodēja līdz Visuma apmēram, atstājot aiz sevis bezgalīgu matēriju un enerģiju. Nevienam pētniekam pasaulē nav zināms, kāpēc notika Lielais sprādziens, kas bijis pirms tā un ar ko tas beig­sies. Atbildes uz šiem jautājumiem, iespējams, drīz būs rokā - tās tikai jāatrod profesora Guptas datorā. Un Deivids būs viens no pirmajiem, kas tās ieraudzīs.

Viņš bija tā aizrāvies, ka, sajutis pieskārienu savam ple­cam, gandrīz zaudēja līdzsvaru. Deivids spēji apgriezās, ce­rēdams ieraudzīt aiz muguras Guptu, taču profesors jopro­jām bija sakņupis pie ozolkoka galda un vērās datorā. Tā bija Monika. Viņa izskatījās tikpat satraukta kā Deivids.

- Gribu tev uzdot vēl kādu jautājumu par to plakni, - viņa teica. - Par tavu divdimensiju melnā cauruma mo­deli.

Sākumā šķita, ka jautājums radies pēkšņi, bet tad Deivids saprata. Monika vēlējās vēl pēdējo reizi pamēģināt uzminēt Visa Esošā teoriju - iekams profesors Gupta atradis vienā­dojumus.

- Ko tieši tu gribi zināt?

- Vai tavā melnajā caurumā ir SLI?

Deivids šo saīsinājumu nebija dzirdējis gandrīz divdes­mit gadus. SLI ir slēgts laika izliekums. Būtībā pa šo ceļu daļiņa varēja ceļot uz priekšu un atpakaļ laikā, atgriežoties tieši tajā punktā, no kura sākusi.

- Jā, mūsu modelī bija ari SLI, taču nav jābrīnās, ka tie ir divdimensiju telplaika modelī. Plaknē ir daudz dažādu dī­vainu, šķietami aplamu lietu, kādas nevar novērot trīsdimen­siju Visumā.

- Vai telplaikam bija tārpejas struktūra?

Deivids palocīja galvu. Tārpeja bija tunelis, kas ved cauri telplaika kalniem un lejām, īsākais ceļš kosmosā, lai objekti acumirklī varētu nokļūt no viena Visuma punkta citā. Div­dimensiju pasaulē, ko viņš ar Klainmanu bija aprakstījis, da­ļiņas, ienirstot melnajā caurumā, parādijās atsevišķā Visumā otrajā pusē.

- Tieši tā. Jūtos pārsteigts, ka tu to zini. Manuprāt, tu teici, ka neatceries mana darba detaļas.

- Neatceros ari. Bet, braucot šurp, sāku domāt, kāpēc Klainmans teica, ka tu savā darbā nonāci tuvu patiesībai. Un tagad es prātoju, vai tas varētu būt saistīts ar geoniem.

Šis jēdziens Deividam nebija pazīstams. Vai nu viņš to ne­kad nav zinājis, vai arī pilnīgi aizmirsis.

- Geoniem?

- Saīsinājums no vārdiem "gravitācijas elektromagnētis­kās entītijas". Teorija ir sena, radīta piecdesmitajos gados. Tiek uzskatīts, ka elementārdaļiņas nav objekti telplaikā; tie ir mezgli telplaika audumā. Kā sīksīkas tārpejas.

Deivids sāka atcerēties. Viņš šo teoriju bija dzirdējis jau agrāk, pirms diviem desmitiem gadu.

- Jā, šķiet, Klainmans šo teoriju reiz pieminēja kādā lek­cijā. Bet man liekas, ka fiziķi tai atmeta ar roku.

- Jo neviens nespēja formulēt stabilu geonu. Saskaņā ar vienādojumiem enerģija izvērstu uz iekšu vai ari izsūktos uz āru. Bet pirms dažiem gadiem vairāki petnieki atdzīvināja šo teoriju kā iespējamo apvienoto teoriju. Darbam pagaidām ir tikai vispārējas aprises, un līdz šim viņi nonākuši pie secinājuma par daļiņu, kas izskatās pēc mikroskopiskas tārpejas ar SLI.

Deivids papurināja galvu.

- Un cilvēki to uztver nopietni?

- Piekrītu, ideja ir savāda. Ar to darbojas tikai daži. Taču tā ir klasiska lauka teorija, to atklāt varēja arī Einšteins. Un tā varētu izskaidrot neskaidrības kvantu mehānikā.

- Kā?

- SLI ir atslēga. Mazos telplaika mērogos cēloņsakarības tiek izkropļotas. Daļiņu ietekmē gan nākotnes, gan pagāt­nes notikumi. Taču vērotājs no malas nespēj novērtēt noti­kumus, kas vēl nav notikuši, tāpēc viņam nekad nebūs zi- nams pilnībā, kāds ir daļiņas stāvoklis. Labākais, ko viņš var izdarīt, - izskaitļot varbūtības.

Deivids centās to iztēloties - daļiņu, kurai zināma tās nā­kotne. Izklausījās absurdi, taču viņš sāka saprast, kāds la­bums varētu būt no šīs teorijas.

- Tātad nākotnes notikumi ir Einšteina slēptie mainīgie, ja? Pilnīgs Visuma apraksts eksistē, tikai tas nav sasniedzams katrā atsevišķā laika momentā?

Monika palocīja galvu.

- Dievs nespēlē kauliņus. Bet cilvēki spēlē, jo mēs nere­dzam nākotni.

Deividu visvairāk pārsteidza tas, cik saviļņota bija Mo­nika. Runājot par teoriju, viņa mīņājās no vienas kājas uz otru, aizrautībā gandrīz lēkāja. Teorētiskās fizikas pārstāvji parasti ir konservatīvi; lai gan viņu darbs ir no mistiskiem vienādojumiem un dīvainām ģeometrijas teorēmām būvēt jaunus realitātes modeļus, viņi pakļauj šos modeļus ļoti rū­pīgai pārbaudei. Deividam radās aizdomas, ka Monika jau izanalizējusi iespējamos iebildumus geonu teorijai un būtis­kus trūkumus nav saskatījusi.

- Un ka ar daļiņu mijiedarbību? - viņš jautāja. - Kāda tā būtu šaja modeli?

- Jebkura mijiedarbība noteikti ir saistīta ar vietējā telplaika topoloģijas izmaiņām. Iztēlojies divas cilpas, kas tu­vojas viena otrai un veido…

Viņu pārtrauca troksnis, ko radija Gupta, ar plaukstu uz­sitot pa galdu.

- Sasodīts! - profesors iesaucās, veroties datora ekrānā.

Monika steidzās pie galda.

- Kas noticis? Ko jūs atradāt?

Gupta dusmodamies savilka pirkstus dūrēs.

- Vispirms es failos meklēju vienādības zīmi. Bez rezul­tātiem. Tad es meklēju integrāļa zīmi. Atkal bez rezultātiem. Tad man ienāca prātā, ka varbūt Hanss ievietojis informāci­ju datora operētājsistēmā, nevis dokumentu mapē. Es palai­du salīdzināšanu, taču nekādas izmaiņas programmatūrā ne­atradu. - Saraucis pieri, viņš pievērsās Deividam. - Baidos, ka jus būsiet kļūdījušies. Mēs velti esam braukuši visu šo ceļa gabalu.

Šķita, ka viņam no sarūgtinājuma kļūst nelabi. Bija skaidrs, ka arī vecais vīrs ilgojies iepazīt apvienoto teoriju - varbūt pat spēcīgāk nekā Deivids un Monika. Gupta pārāk viegli padodas, Deivids domās nosprieda. Atbilde atrodas izstieptas rokas attālumā. Par to viņš bija pārliecināts.

- Varbūt tā noslēpta kaut kur citur šajā būdā, - Deivids minēja. - Varbūt doktors Klainmans uzrakstīja teoriju uz papīra un paslēpa atvilktnē vai kumodē. Vajadzētu sākt meklēt.

Monika tūdaļ sāka pētīt istabu, ar acīm meklējot iespēja­mās paslēptuves. Bet Gupta palika sēžam un purināja galvu.

- Hanss tā nebūtu rīkojies. Viņš zināja, ka brīvdienas šeit pavada arī citi Kārnegī universitātes profesori. Viņš diez vai gribēja, lai, meklēdams skapīšos cukuru, kāds nejauši atras­tu teoriju.

- Bet varbūt viņš papīrus rūpīgi noslēpis, - Deivids strī­dējās pretī. - Kādā plaisā sienā, piemēram. Vai zem grīdas dēļiem.

Profesors turpināja purināt galvu.

- Tādā gadījumā teorijas šeit vairs nav. Būdu apsēdušas peles. Tās visu Einheitliche Feldtheorie būs saskrubinājušas sī­kās druskās. Un Herr Doktor vienādojumi meklējami starp pe­ļu mēsliem.

- Bet varbūt Klainmans ielicis papīrus kādā drošā glabātavā un tad paslēpis. Piemēram, cepumu kārbā, Tuppenvare kastītē. Es domāju, ka nenāktu par ļaunu te visu pārmeklēt.

Gupta atgāza galvu un nopūtās. Viņa acis šķita noguru­šas un stiklainas.

- Būtu prātīgāk vēlreiz apdomāt mūsu pieņēmumus. Kāpēc jūs esat tik pārliecināti, ka Hanss teoriju noslēpis šeit?

- Mēs par to jau runājām. Klainmans neko neslēptu ne jūsu birojā, ne mājās, jo tas būtu pārāk acīm redzami. Teori­ja tūdaļ nonāktu valdības rokās…

- Lēnāk, lūdzu. Mums vēlreiz jāapspriež katrs jūsu saru­nas posms. - Profesors pagrieza krēslu, lai varētu sēdēt ar seju pret Deividu. - Sāksim ar kodu, ko Klainmans jums no­sauca. Divpadsmit cipari bija Robotikas institūta ģeogrāfis­kās koordinātas, vai ne?

- Jā, garums un platums. - Deivids uz bridi aizvēra acis un atsauca atmiņā ciparu rindu. Šī secība jau bija iespiedu­sies prātā. Iespējams, viņš to atcerēsies līdz pašai pēdējai stundiņai. - Un pēdējie četri cipari bija daļa no jūsu telefo­na numura.

- Tātad ir skaidrs, ka Hanss vēlējās, lai jūs satiekaties ar mani. Bet tas vēl nenozīmē, ka viņš saglabājis teoriju kādā no maniem datoriem vai zem grīdas dēļiem būdā, kur mēs pirms četriem gadiem pavadījām brīvdienas.

Braucīdams zodu, Gupta atslīga krēslā. Viņš atkal bija ieju­ties profesora lomā, it kā šajā būdā notiktu seminārs un Dei­vidam būtu jāstāsta par Bula loģiku*. Monika, nenovērsda­mas no vecā fiziķa, uzmanīgi klausījās, bet Deivids joprojām domāja par sešpadsmit cipariem, ko doktors Klainmans bija iečukstējis viņam ausī. Tie vēl arvien peldēja acu priekšā un slīdēja garām Guptas brūnajai sejai un datora ekrānam. Un

* Džordžs Buls (1815-1864) - angļu matemātiķis.

taja Deivids gluži nejauši ieraudzīja vēl vienu ciparu virkni, kas bija sakārtota glītā kolonnā dokumentu mapes kreisajā pusē. Tie bija Guptas lejupielādēto telefonu sarakstu failu nosaukumi: 322, 512, 845, 641, 870 un 733.

Deivids piegāja tuvāk un norādīja uz ekrānu.

- Vai šie failu nosaukumi ir konkrētās pilsētas kodi? Kat­ram telefonu sarakstam cits?

Profesors šķita aizkaitināts. Deivids bija pārtraucis viņa domu gājienu.

- Jā, jā. Bet es jau teicu, ka šajos failos vienādojumu nav.

Deivids piegāja vēl tuvāk ekrānam un ar pirkstu norādī­ja uz pirmo failu kolonnā - uz 322.

- Bet šis nevar būt pilsētas kods, - viņš teica. Un tad no­rādīja uz 733. - Un šis arī ne.

Gupta krēslā pagriezās.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Dēls man pirms dažām dienām jautaja, cik pilsētu kodu vispār ir. Es mazliet papētīju un atklāju, ka nav vairāk par septiņsimt divdesmit. Turklāt kods nevar sākties ar nulli vai vieninieku un pedējie divi cipari nedrīkst būt vienādi. Tādus numurus telefonu kompānijas glabā īpašām vajadzībām. Pie­mēram, deviņi viens viens, četri viens viens un tamlīdzīgi.

Gupta ciešāk nopētīja ciparus ekrānā. Šķita, ka uz vinu tie neatstāj nekādu iespaidu.

- Varbūt esmu tos nepareizi ierakstijis.

- Bet varbūt doktors Klainmans izmainījis failu nosauku­mus. Tad būtu skaidrs, kāpēc cipari neizskatās loģiski. Sešu failu nosaukumus var izmainīt dažās sekundēs.

- Bet kādēļ lai viņš to darītu? Domājat, Hanss samazinā­jis apvienoto lauku teoriju līdz pusducim trīsciparu skaitļu?

- Nē, tā ir nākamā atslēga. Tāda pati, kādu viņš man no­sauca slimnīcā.

Tagad tuvāk pienāca Monika. Viņa pārliecās pāri Guptam un ieskatījās ekrānā.

- Bet šeit ir astoņpadsmit, nevis sešpadsmit cipari.

- Koncentrēsimies uz pirmajiem divpadsmit, - Deivids at­bildēja. - Vai vari sadabūt internetā lapu ar karti, kurā uz­rādīts garums un platums?

Apgājusi apkārt Guptas krēslam, Monika paņēma dator- peli un noklikšķināja uz Internet Explorer ikonas. Atradusi va­jadzīgo lapu, viņa noliecās pāri tastatūrai.

- Nosauc man tos ciparus!

Deivids vairs neskatījās ekrānā. Arī šo virkni viņš jau bija iegaumējis.

- Tris, divi, divi, pieci, viens, divi, astoņi, četri, pieci, seši, četri, viens.

Pagāja vairākas sekundes, kamēr serveris uzmeklēja da­tus. Tad ekrānā parādījās Rietumdžordžijas karte, kuras krei­sajā pusē bija redzama Čatahuči upe.

- Tuvākā adrese ir Viktorijas ceļš tris seši viens septiņi, - Monika ziņoja. - Kolumbusā, Džordžijas štatā.

Pielēcis kājās, profesors Gupta ar elkoņiem pastūma Dei­vidu un Moniku malā. Viņš nikni vērās ekrāna, it kā dators tikko būtu ievainojis viņa vīrietību.

- Tā ir Elizabetes adrese!

Sākumā Deivids neatcerējās šo vārdu.

- Elizabetes?

- Manas meitas! - Gupta iesaucās. - Sīkā…

Bet viņš nepaguva pabeigt teikumu, jo būdas durvis at­sprāga vaļā.

Lūsīla sēdēja dienesta SUV pasažiera sēdeklī - mašīna ar iedegtām zilajām bākugunīm brauca pa piecdesmit otro ceļu. Pie stūres sēdēja aģents Krofords, savukārt viņa pa satelit- telefonu sarunājās ar aģentiem Broku un Santullo, kas bija paslēpušies mežā pie būdas. Sakari bija briesmīgi - varbūt tāpēc, ka aģenti atradās tādā apvidū. Broka čērkstošā balss te pieklusa, te kliedza, bet laiku pa laikam to nomāca skaļi sprakšķi.

- Brok, te Pārkere, - Lūsila kliedza klausulē. - Nesapra­tu, ko tu tikko teici! Atkārto!

- Sapratu! Mēs mājā novērojam četrus aizdomās turamos. Gupta, Svifts, Reinoldsa un neidentificēts puisis. Tagad mēs pārvietojamies uz citu pozīciju, lai labāk varētu redzēt, kas notiek iekšā. Logs ir pie otras… - Pēdējos vārdus aprija sprakšķi.

- Sapratu! Lielāko daļu es sapratu. Galvenais, turies ēnā, kamēr ierodas papildspēki. Aizdomās turamajiem atklājie­ties tikai tādā gadījumā, ja viņi grasās atstāt ēku. Dzirdi mani, Brok?

- Skaidrs. Mēs turēsimies jaunajās pozīcijās. Beidzu.

Lūsīlu pārņēma bažas. Diemžēl tieši Broks un Santullo bija

pirmie, kas ieradās notikuma vietā. Broks viņai nepatika - tas bija karstgalvīgs un uzpūtīgs cilvēks, balansēja uz nepa­kļaušanās robežas. Viņš spētu atklāt uguni un nogalināt aiz­domās turamo. Vai, vēl ļaunāk, pats kļūt par upuri. Tieši tāpēc viņa bija likusi Brokam turēties ēnā. Lūsīla nevēlējās zaudēt vēl kādu aģentu.

Tumsā parādījās ceļa zīme "Velša, 5 jūdzes". Viņi atradās mazāk nekā pusstundas attālumā no Džolo, bet trīs Rietum- virdžīnijas štata policijas patruļmašīnas bija vēl tuvāk. Ja viss noritēs, kā plānots, līdz pusnaktij darbiņš būs pabeigts.

Tajā brīdī satelīttelefonā atskanēja Broka balss.

- Trauksme! Trauksme! Lūdzu atļauju nekavējoties ielauz­ties! Atkārtoju, lūdzu atļauju nekavējoties ielauzties!

Lūsīla piespieda klausuli ausij.

- Kas noticis? Vai viņi grasās braukt prom?

- Mēs atkal viņus novērojam, un viņi sastājušies apkārt datoram! Lūdzu atļauju ielauzties, iekams viņi paguvuši iz­dzēst svarīgu informāciju!

Lūsīla dziļi ievilka elpu. Bija jāpieņem izšķirošs lēmums. Viņas primārais uzdevums bija aizsargāt informāciju, kas ir vitāla valsts drošībai. Un Brokam varēja but taisnība - aiz­domās turamie, iespējams, cenšas izdzēst datus. Taču Lūsī­la ticēja biroja datoru ekspertiem. Viņa bija redzējusi, kā šie puiši atjauno izdzēstus datus.

- Atļauja netiek dota. Papildspēki ir mazāk nekā divdes­mit minūšu attālumā. Līdz viņu atbraukšanai turieties savās pozīcijās.

- Sapratu! Mēs ejam iekšā!

Lūsīla iedomājās, ka sprakšķu dēļ aģents nepareizi sadzir­dējis.

- Nē, es teicu, ka jāpaliek pozīcijās! Iekšā neiet! Atkārto­ju - iekšā neiet!

- Sapratu! Kamēr aizturēsim aizdomās turamos, radiosa­kari būs izslēgti. Beidzu.

Lūsīlu pārņēma panika.

- Nolādēts, Brok, es teicu, ka jāpaliek pozīcijās! Iekšā ne…

Bet saruna jau bija pārtraukta.

Viņi bija divi. Divi muskuļoti pretekļi tumši zilos kombi­nezonos ar zeltītiem burtiem FIB. Viens bija garš, plecīgs gaišmatis, otrs - melnīgsnējs Vidusjūras tips ar garām ūsām. Abiem rokā deviņu milimetru Glock pistoles, kas nomērķē­tas uz Amilu, Deividu un Moniku.

Profesors Gupta instinktīvi aizsedza savu mazdēlu - no­stājās priekšā Maiklam, kas bija notupies uz grīdas līdzās brontozaura robotam un, šķita, neievēroja apkārt notiekošo. Gaišmatainais aģents nomērķēja savu pistoli Guptam pierē.

- Vēl viens solis, un es izšķaidīšu tavas smadzenes! - aģents uzkliedza. - Rokas augšā, tu, mēsla gabals!

Vecais virs vērās pistoles stobrā. Viņa kreisais vaigs raus­tījās. Viņš novaidējās un lēni pacēla rokas. Tad pagriezās un paskatījās uz savu mazdēlu.

- Ludzu… ludzu, piecelies, Maikl. - Profesora balss bija klusa un trīcēja. - Un pacel rociņas! Lūk, šādi.

Tad gaišmatainais aģents nomērķēja pistoli uz Deividu. Vira deguns bija šķībs - iespējams, vairākkārt lauzts - un vaigi izvagoti ar sārtām līnijām. Viņš šķita pārāk izvirtis, lai būtu FIB aģents, un vairāk atgādināja kausli no bāra.

- Un tu, stulbeni, - viņš teica, - rokas augšā!

Pacēlis rokas, Deivids paskatījās uz Moniku, kas stāvēja Guptam un Maiklam otrā pusē. Viņš zināja, ka sievietei šor­tos ir revolveris. Bet tikpat labi zināja, ka viņai pietiktu vien pasniegties pēc tā, lai pārējie tūdaļ būtu beigti. Viņš tikko jaušami papurināja galvu, dodams zīmi, ka nevajag izman­tot ieroci. Mirkli svārstījusies, ari Monika pacēla rokas.

Gaišmatainais aģents pievērsās savam kolēģim.

- Pieskati viņus, Santullo! Es pārmeklēšu, vai nav ieroču.

Vispirms vīrietis piegāja pie Deivida un vairākās vietās

uzsita pa ķermeni. Pabeidzis viņš iegrūda pistoli Deividam sānos.

- Tu nu gan esi muļķis, - viņš teica.

Deivids stāvēja pilnīgi mierīgs. Nē, viņš domās sprieda, tas nelietis nešaus. Es viņiem esmu vajadzīgs dzīvs. Bet pil­nīgi pārliecināts par to viņš nebija. Aptverē bija lode, tā ka atlika tikai nospiest gaili.

Taču aģents to neizdarīja. Viņš tikai paliecās uz priekšu, lidz lūpas gandrīz pieskārās Deivida auss ļipiņai.

- Tev vajadzēja palikt pie sievas, - aģents nočukstēja. - Viņa ir daudz glītāka par šito nēģerieti.

Tad vīrs atkāpās un piegāja pie profesora Guptas. Dei­vids, niknuma pārņemts, palaida rokas zemāk, taču aģents Santullo tūdaļ nomērķēja uz viņu ar pistoli.

- Rokas augšā! - viņš uzkliedza. - Tas ir pēdējais brīdi­nājums!

Kamēr Deivids izpildīja pavēli, gaišmatainais aģents pār­meklēja profesoru. Vecais vīrs izmocīja smaidu un paskatī­jās uz mazdēlu.

- Maikl, šis cilvēks uz brīdi tev pieskarsies. Bet neuztrau­cies, viņš tev nenodarīs pāri. Redzi, tagad viņš pieskaras man, un man nemaz nesāp.

Aģents veltīja viņam glūnošu skatienu.

- Kas tam puisim ir? Aizture?

Gupta nenovērsās no Maikla.

- Tu nekliegsi, labi? Viņš tikai dažas sekundes tev pie­skarsies, un viss.

Šķita, ka profesora vārdi iedarbojas - kad aģents pārmek­lēja Maiklu, puisis tikai reizi iesmilkstējās, taču kliegt nesā­ka. Tad aģents pievērsās Monikai un ātri vien atrada revol­veri. Viņš to izvilka un pacēla, lai visi varētu redzēt.

- Paskat tik! - viņš uzsauca. - Šitai meičai biksēs ir mel­nais spēks!

Monika veltīja viņam iznīcinošu skatienu - acīmredzot nožēloja, ka nebija izšāvusi. Aģents savu ieroci ielika mak­stī un atvēra revolvera cilindru, lai paskatītos, vai tas pielā­dēts.

- Man gan veicas, - viņš teica, - bet jums neveicas, Rei- noldsas kundze! Es tikko atradu slepkavības ieroci.

Viņš aizvēra revolvera cilindru un pagriezās pret savu ko- lēģi. '

- Es runāju par šo. - Viņš nomērķēja Santullo galvā un izšāva.

Tas notika tik ātri, ka bridi, kad lode ieurbās galvaskau­sā, Santullo acis joprojām bija pievērstas Amilam, Deividam un Monikai. Lodes izejas vietā pašķida asinis un smadzenes. Triecienā Santullo sagriļojās un nokrita uz grīdas, un pisto­le izkrita viņam no rokas. Gaišmatainais aģents to pacēla; nu vienā rokā viņš turēja Santullo pistoli, bet otrā - Moni­kas revolveri.

Tiklīdz atskanēja šāviens, Maikls sāka kliegt. Viņš nokri­ta uz paklāja un ar rokām aizspieda ausis. Profesors Gupta noliecās pie viņa un aizgriezās prom no mirušā. Deivids ju­tās tik apstulbis, ka nespēja novērsties. Pār nogalinātā vīrieša deniņiem plūda asinis.

Gaišmatainais aģents apgāja apkart līķim, pat nepaskatī­jies uz to.

- Labi, pietiks mērkaķoties, - viņš teica. Uzlicis drošinā­tāju kolēģa pistolei, viņš to iebāza aiz siksnas, bet revolveri nomērķēja uz saviem gūstekņiem.

- Mums jātiek prom, kamēr vēl nav atbraukusi policija. Mēs mazliet pastaigāsimies pa mežu un kalna otrā pusē sa­tiksimies ar manu draugu.

Deivids cieši vērās aģenta rētainajā sejā. Viņš saprata, ka sākotnējās aizdomas apstiprinājušās - šis cilvēks patiesībā nav no FIB. Viņš ir uz vienu roku ar teroristiem.

Spēris trīs platus soļus, aģents jau bija blakus profesoram Guptam un viņa kliedzošajam mazdēlam. Nelietis pagrūda Guptu, kas nokrita uz grīdas. Tad viņš sagrāba Maiklu aiz polo krekla apkakles un piespieda revolvera stobru puiša galvai.

- Jūs visi iesiet man pa priekšu. Ja kāds mēģinās bēgt, es sašķaidīšu puišelim galvu. Skaidrs?

Monika atradās pa kreisi no aģenta, Deivids pa labi. Sie­viete uzmeta Deividam zīmīgu skatienu, un viņš saprata - uzbrucējs bija viegli apturams. Abus uzreiz viņš redzēt ne­varēja. Ja viņi vēlējās rīkoties, šis bija īstais laiks.

Gupta lēni cēlās kājās un pievērsa aģentam savu niknu­mā zvērojošo seju.

- Tūdaļ pat izbeidz, trakais! - profesors kliedza. - Rokas nost no mana mazdēla!

Deivids novērtēja attālumu līdz aģentam. Varētu lēkt vir­sū un varbūt pat sagrābt roku ar revolveri, taču nelietis vēl varētu pagūt izšaut. Jāpanāk, lai viņš nemērķē uz Maiklu.

Aģents uzjautrināts veltīja profesoram platu smaidu.

- Kā tu mani nosauci? Par trako?

Monika veltīja Deividam vēl vienu skatienu, it kā jautā­dama - ko tu vēl gaidi? Un tad Deivids pamanija, ka dažu soļu attālumā asti vicināja brontozaurs robots. Viņa uzma­nību piesaistīja garā antena.

- Jā, tu esi traks! - Gupta kliedza. - Vai tad tu nesaproti, ko dari?

Deivids ar lūpām atdarināja vārdu "antena" un norādīja uz to. Sākumā Monika šķita apjukusi. Tad Deivids savilka labās rokas pirkstus dūrē un pakustināja to. Ar to pietika. Monika pieliecās pie robota un izrāva antenu.

Trauksmes signāls bija daudz skaļāks, nekā Deivids bija gaidījis. Aģents tūdaļ atlaida Maiklu un nomērķēja revolve­ri trokšņa virzienā. Un Deivids viņam uzbruka no mugur­puses.

Semjons apturēja pikapu norunātajā tikšanās vietā - asā zemes ceļa likumā apmēram kilometru uz dienvidiem no bū­das. Šo vietu viņš bija izvelējies apkartnes kartē, ko atrada mašīnas cimdu nodalījumā. Tikties Kārnegī atpūtas namā ne­būtu prātīgi, jo būda atradās strupceļā un uz turieni no zie­meļiem traucās vismaz ducis policijas mašīnu. Bet zemes ceļš veda uz dienvidiem cauri tumšam mežam - tātad lieti no­derēja bēgšanai uz blakus esošo Virdžīnijas štatu.

Viņš izslēdza mašīnas gaismas un tad ieskatījās rokaspulksteni. Deviņi divdesmit viena. Brokam vajadzēja būt klāt pēc deviņām minūtēm. Semjons bija apsolījis aģen­tam ievērojamu atlīdzību - divsimt piecdesmit tūkstošus do­lāru -, ja visus četrus objektus viņš atvedīs dzīvus. Aģents bija plānojis inscenēt, ka aizdomās turamie nošāvuši otru aģentu un aizbēguši mežā. Semjons gan sprieda, ka FIB ne­noticēs šādai pasaciņai, taču tā jau bija Broka problēma.

Semjons atvēra mašīnas logu un izbāza galvu, ieklausīda­mies, vai lapu klājienā nedzirdēs piecu cilvēku soļus. Taču bija dzirdami tikai ierastie naksnīgā meža trokšņi - cikāžu šņirkstināšana, varžu kurkstēšana un vēja šalkoņa. Pēc dažām sekundēm rietumu malā atskanēja apslāpēts būkšķis. Visticamāk, bises šāviens. Un tad viņš saklausīja savādu ska­ļu un spalgu kliedzienu un vēl četrus šāvienus citu pēc cita. Šie trokšņi skanēja no ziemeļiem, un tie nebija bises šāvieni. Semjons prata atšķirt dažādu ieroču šāvienus. Tur, vistica­māk, šāva revolveris.

Neuztraucies, viņš mierināja sevi. Aģents Broks nogali­nāja savu kolēģi. Bet kāpēc četri šāvieni? Pilnīgi pietika ar vienu lodi pierē. Nē, nē, nesteidzies ar secinājumiem! Var­būt Broks nebija prasmīgs šāvējs, varbūt viņš izšāva vēl trīs reizes, lai būtu drošs, ka tas otrais ir beigts. Taču neviena no šīm versijām nemazināja Semjona nemieru. Instinkti brī­dināja - kaut kas nogājis greizi.

Paķēris savu Uzi mašīnpistoli, viņš atvēra pikapa durvis un neveikli izkāpa no mašīnas. Labā potīte bija pamatīgi uz­pampusi, taču izvēles nebija.

***

Deivids metās uz priekšu un ar labo plecu triecās pret aģenta muguru. Sitiens bija spēcīgs un ātrs, un vīrs sasvērās uz priekšu, kājas paslīdēja un viņš nogāzās gar zemi. Revol­veris joprojām bija aģentam rokā, un šāviens trāpīja robo­tam. Trauksmes signāls apklusa. Deivids uzgāzās vīrietim vir­su un piespieda roku ar revolveri grīdai. Atkal atskanēja šāviens, un Deivids iesita aģentam pa galvu, triekdams pirk­stu kauliņus pret galvaskausa pamatni. Viņš atcerējās, ko bija stāstījis tēvs, - godīga kautiņa nav. Tajā var vai nu uzvarēt, vai zaudēt, un, ja vēlies uzvarēt, jāsit otrs, kamēr tas vairs nekustas. Kad Deivids trieca aģenta galvu pret grīdu, atkal nokrakšķēja salauztais deguns, taču nelietis turpināja šaut. Atskanēja vēl divi šāvieni, un Deivids izdzirdēja Monikas kliedzienu. Deivids niknuma ar celi iesita aģentam pa roku, un beidzot revolveris izslīdēja viņam no pirkstiem. Taču Dei­vids nemitējās, it kā dzirdētu tēva šļupstošo dzērāja balsi: "Dieva dēļ, neļauj viņam piecelties! Sit, belz, šķaidi!" Un Dei­vids klausīja tēvam, līdz aģenta seja līdzinājās kotlešu ma­sai ar muti un aizpampušām acīm.

- Nelietis! - Deivids iekliedza vīram ausi, taču vairs ne­domāja par aģentu. Triekdams dūres vīra violetajā sejā, viņš kliedza uz tēvu, uz dzērāju un slepkavu.

Deivids turpinātu sist, kamēr aģents būtu beigts, taču kāds no aizmugures satvēra viņa rokas.

- Pietiek! Pietiek! Viņš jau ir bez samaņas!

Deivids apgriezās. Tā bija Monika. Viņam par pārsteigu­mu, izskatījās, ka sieviete nav ievainota. Viņa norūpējusies vērās Deividā un tad no aģenta maksts izņēma pusautomā­tisko ieroci.

- Pagriez viņu, lai varu paņemt arī otru, - Monika pavē­lēja.

Deivids pacēla ļengano ķermeni, un Monika izvilka San­tullo pistoli.

- Gatavs, - Monika teica, atdevusi pistoli Deividam.

- Pieskati viņu, lai nepamostas, bet es parūpēšos par profe­soru.

- Amil? Kas noticis?

Deivids paskatījās par plecu - Maikls bija sakņupis uz pa­klāja un joprojām ar rokām spieda ciet ausis. Profesors Gupta gulēja uz muguras asiņu peļķē. Tās sūcās no collu liela cau­ruma viņa kreisajā augšstilbā. Pacēlies uz elkoņiem, profe­sors pārbijies skatījās uz ievainojumu.

- Tek! - viņš kliedza. - Tek! Tek!

Monika norādīja uz Deivida kreklu.

- Ātri velc nost, - viņa teica, piesteidzās pie Guptas un saplēsa viņa bikšu kreiso staru, kas jau bija piesūkusies ar asinīm. - Mēģiniet nomierināties, profesor, - Monika teica.

- Elpojiet dziļi! Jūsu sirds nedrīkst tik strauji sisties.

Viņa paņēma Deivida kreklu - sofbola komandas kreklu, kam uz muguras bija uzdrukāts "Neuzveicamie vēsturnie­ki", - salocīja un piespieda Guptas ievainojumam. Piedurknes viņa apsēja augšstilbam un uzspieda brūcei, lai apturētu asi­ņošanu. Tad pavirzija roku augstāk un sāka taustīt miesu pa kreisi no rāvējslēdzēja.

- Piedodiet, - Monika teica, - bet es gribu atrast augš­stilba artēriju.

Gupta centās elpot dziļi, tāpēc, iespējams, pat nedzirdēja sievietes vārdus. Deivids pārsteigts vēroja, kā viņa iegrūž pirkstus vecā vīra kājstarpē. Pēc dažām sekundēm Monika atrada īsto punktu un ar delnas pamatni tam uzspieda, pie­spiežot artēriju iegurņa kaulam. Profesors sāpēs iekliedzās.

Monika veltīja viņam platu smaidu.

- Tā jau ir labāk, - sieviete teica. - Asiņošana tūdaļ tiks apturēta. - Taču, pievēršoties Deividam, viņas seja sadrū- ma. - Mums viņš jādabū līdz slimnīcai.

Šoreiz Gupta dzirdēja. Nikni purinādams galvu, viņš mē­ģināja piecelties.

- Nē! - profesors iekliedzās. - Jums jāsteidzas! Jums jā­tiek līdz Džordžijai!

- Lūdzu, profesor, apgulieties, - Monika mudināja.

- Nē, uzklausiet! Tas vīrs teica, ka drīz būs klāt štata poli­cisti! Ja viņi jūs notvers, viņi tiks pie Einheitliche Feldtheorie!

Monika centās aizspiest Guptas augšstilba artēriju.

- Mēs nedrīkstam jūs šeit atstāt! - viņa uzkliedza. - Jūs noasiņosiet!

- Tiklīdz šeit būs policija, mani aizvedīs uz slimnīcu. Ti­ciet, viņi neļaus man nomirt. Es viņiem esmu pārāk svarīgs.

Monika papurināja galvu. Viņa negribēja pamest profeso­ru nelaimē. Šī lojalitāte atstāja iespaidu uz Deividu. Viņam bija radies priekšstats, ka Monikai profesors nepatīk, bet nu viņa bija gatava ziedot visu, lai to glābtu.

Gupta pastiepa roku un pieskārās Monikas vaigam. Tad viņš norādīja uz savu mazdēlu, kurš šūpojās turpu šurpu.

- Ņemiet Maiklu līdzi, - profesors teica. - Policija viņu ievietos speciālajā iestādē. To nedrīkst pieļaut, Monika. Lū­dzu, es jūs ļoti lūdzu!

Monika turpināja spiest uz apsēja, taču palocīja galvu. Tad Gupta pievērsās Deividam un norādīja uz datoru.

- Pirms aiziešanas tev jāiznīcina diskdzinis. Tad FIB ne­ieraudzīs kodu.

Ne vārda neteicis, Deivids pacēla datoru virs galvas un trieca pret grīdu. Plastmasas karkass pašķīda, un Deivids iz­rāva diskdzini, kas atgādināja miniatūru atskaņotāju ar ne­skaitāmiem sudraba diskiem. Turēdams pistoli aiz stobra, viņš ar spalu sāka dauzit plates, līdz visi diski bija saplēsti simtos gabaliņu.

Deivids tikko bija beidzis, kad tālumā iegaudojās sirēna. Pa grantēto ceļu šurp steidzās štata policijas mašīnas - iespē­jams, tās atradās ceturtdaļjūdzes attālumā. Mazliet tālāk iegaudojās vēl divas sirēnas. Un tad viņš sadzirdēja daudz nepatīkamāku troksni - vairākas automāta kārtas.

Deivids pielēca kājās. Monika joprojām bija noliekusies pār profesoru un spieda apsēju, bet vecais vīrs kaut ko čuk­stēja ausī Maiklam.

- Nāc! - Deivids uzsauca. - Mums jāiet!

- Ejiet, - Gupta teica, stumdams Maiklu un Moniku prom. Šķita, ka viņš kļūst arvien vārgāks. - Un neaizmirstiet… Maikla datorspēli.

Raudādama Monika piecēlās un devās uz durvju pusi. Deivids uzmeklēja datorspēli un iespieda to puisim rokā. Maikls nospieda pogu, un ekrāns atdzīvojās. Maikls atsāka spēli no tās vietas, kur bija palicis, it kā starplaikā nebūtu noticis nekas nozīmīgs. Viņš tā aizrāvās, ka ļāva Deividam saņemt sevi aiz elkoņa un vest ārā no būdas.

Semjons vispirms tika galā ar policistiem. Atspiedies pret koku ceļa malā, viņš sašķaidīja priekšā braucošās patruļma­šīnas vējstiklu un nogalināja abus policistus. Mašīna noslī­dēja no grantētā ceļa un ietriecās puerāriju vīteņu klātā lauk­akmeni. Otras mašīnas vadītājs sadauzīto automobili ieraudzīja tikai tad, kad iegrieza likumā - un tobrīd jau bija par vēlu. Policists mēģināja apturēt mašīnu ceļa vidu, taču Semjons nogalināja ari viņu. Trešais vadītājs bija gudrāks un uzbrucēja redzeslokā neiestūrēja. Semjons dzirdēja, kā poli­cisti metas meklēt aizsegu un kliedz rācijās. Uzdevums iz­pildīts - policisti vismaz pusstundu slēpsies aiz klintīm un koku stumbriem, dodot Semjonam laiku koncentrēties citiem mērķiem.

Viņš kliboja uz būdas pusi. Pirmā nepatikšanu pazime bija atvērtās durvis. Otrā - tris cilvēki uz grīdas. Tikai viens bija miris - FIB aģents ar briesmīgām ūsām, acīmredzot Broka kolēģis. Viņa smadzenes bija izšķaidītas uz tuvākās sienas. Sīka auguma indietis - cienījamais profesors Gupta - bezsa­maņā gulēja asiņu peļķē. Kāds bija apsaitējis viņam brūci kā­jā, taču apsējs jau piesūcies ar asinīm. Savukārt aģents Broks locījās uz vēdera, sāpēs vaidēja un spļāva āra zobu paliekas.

Semjons mirkli pastāvēja un prātoja, kā rīkoties tālāk. Svifts un Reinoldsa - viņa galvenie upuri - iespējams, nebi­ja tālu tikuši un tagad ka neprātīgi skraidīja pa mežu kopā ar to puišeli. Parastos apstākļos Semjons dzītos viņiem pa­kaļ, taču potīte smeldza arvien vairāk. Bija skaidrs, ka ilgi viņa svaru tā neizturēs. Vajadzēs samierināties ar doktora Guptas pratināšanu. Pieņemot, ka vecis nenomirs no šoka, bija visnotaļ iespējams, ka viņš pastāstīs, kurp devās Svifts un Reinoldsa.

Broks pietrausās kājās. Viņa seja bija asinīm noplūdusi, taču citādi aģents bija lietojams. Kopīgiem spēkiem viņi va­rētu aizvilkt Guptu līdz pikapam. Semjons sagrāba Broku aiz kakla un pagrūda uz profesora pusi.

- Tev ir jauns uzdevums, Brok, - Semjons teica. - Ja gri­bi palikt dzīvs, iesaku to izpildīt.