Fināla teorija

SEPTĪTĀ NODAĻA

Tumšajā Highlatider salona nodalījumā Amils Gupta bija sa- kņupis pār vadības paneli. Šaurajā telpā vajadzēja ievietoties četriem cilvēkiem - Deivids bija iespiests starp Guptu un Mo­niku, bet Maikls, saplacis pretējā stūrī, spēlēja pārvietojamo spēļu konsoli Game Boy, ko viņš turēja uz ceļiem.

Gupta bija brīdinājis, ka mazdēls, ja viņam pieskaras, sāk kliegt, tāpēc Deividam ar Moniku nācās sakļauties pavisam cieši, lai turētos kaut dažu collu attālumā no puiša. Moni­kas dibens spieda Deividu pie grīdas, bet elkoņi spiedās vi­ņam sānos. Vienubrīd Monikas pakausis atsitās pret Deivi­da zodu, un viņš iekoda sev mēlē, taču neizdvesa ne skaņu. Viņš zināja, ka ārpusē ir FIB aģenti. Tie bija redzami vadi- bas paneļa monitorā, kas tiešraidē atspoguļoja visu, ko uz­ņēma Highlander kameras.

Panelis atgādināja lidmašīnas vadības sistēmu - pa kreisi un pa labi no centrālā ekrāna bija vairāki melni kloķi. Gup­ta parāva sviru labajā pusē, lai mašīna palielinātu ātrumu, un saspieda kreiso, lai bremzētu. Viņš manevrēja mašīnu ārā no stāvlaukuma - prom no FIB aģentiem. Izstūrējis Forbsa avēnijā, viņš atviegloti nopūtās.

- Domāju, tagad mēs esam drošībā, - Gupta teica. - Ne­izskatās, ka mums sekotu.

Gupta turējās labajā joslā un pārvietojās gliemeža ātrumā, lai studenti pagūtu sekot, ejot kājām. Deivids pamanīja, ka kompasā virs ekrāna bija rakstīts "Austrumi".

- Uz kurieni mēs braucam? - viņš jautāja.

- Konkrēta mērķa nav, - Gupta atbildēja. - Es tikai cen­šos panākt, lai starp mums un tiem džentlmeņiem no FIB būtu pietiekams attālums.

- Brauciet uz pilsētiņas austrumu stāvlaukumu, - Moni­ka izgrūda. - Tur es atstāju savu mašīnu. Es šādā sprostā ilgi neizturēšu.

Gupta palocīja galvu.

- Labi, bet paies vairākas minūtes, kamēr nokļūsim tur. Es varu braukt arī ātrāk, taču, ja atraušos no studentiem, tas izskatīsies pārāk aizdomīgi.

Šķita, ka vecais'vīrs visai meistarīgi tiek galā ar mašīnas vadību. Acīmredzot darijis to vairākkārt.

- Es kaut ko nesaprotu, profesor, - Deivids teica. - Kāpēc robotā ierīkojāt šo vadības sistēmu?

- Highlander radīts pēc armijas pasūtījuma, - Gupta pa­skaidroja, - un armijai nepieciešams robots, ko vajadzības gadījumā var vadīt arī cilvēks. Pentagons, redziet, neuzticas tehnoloģijām. Es iebildu, bet viņi uzstāja. Tāpēc mēs izstrādājam vadības sistēmu un kabīni diviem cilvēkiem. Kabīni izvietojām tā, lai maksimāli atbrīvotu vietu bruņo­jumam.

- Bet kāpēc FIB aģenti nesaprata, ka iekšā var būt cilvē­ki? Vai tad viņi neko nezina par armijas projektiem?

Profesors ieķiķinājās.

- Jūs acīmredzot nekad neesat strādājis valsts dienestā. Visi pētījumu un uzlabojumu projekti ir slepeni. Armija ne­atzīsies juras kara spēkiem, ar ko nodarbojas, un jūrnieki ne­atzīsies armijai. Tas tiešām ir ļoti smieklīgi.

Deivids juta, ka zem Monikas svara sāk tirpt labā kāja. Viņš mēģināja to pakustināt, vienlaikus cenzdamies neuz- grūsties Maiklam. Puiša pirksti klabināja spēļu konsoles po­gas, bet pārējais ķermenis nekustējās un bija savilkts rāmā embrija pozā. Aparātiņa ekrānā kāds karavīrs šāva pa dzel­tenu neapdzīvotu ēku. Deivids dažas sekundes vēroja spē­li, bet pēc tam paliecās tuvāk Guptam.

- Tagad jūsu mazdēls šķiet daudz mierīgāks, - viņš čuk­stēja. - Datorspēle atstāj uz viņu labu iespaidu.

- Tas ir viens no autisma simptomiem, - Gupta atbildēja. - Nodarbošanās ar konkrētām lietām, lai noslēgtos no ci­tām. Tā viņš norobežojas no pasaules.

Gupta runāja lietišķā tonī, it kā butu zēna ārsts - bez no­žēlas vai izmisuma pieskaņas. Deividam šāda spēja apvaldīt emocijas šķita kā varoņdarbs. Ja Jonam būtu iedzimts au- tisms, viņš tā nespētu.

- Kur ir puiša vecāki?

Gupta papurināja galvu.

- Mana meita ir narkomāne, bet par zēna tēvu viņa ne­kad nav stāstījusi. Zēns pēdējos piecus gadus dzīvo pie ma­nis.

Gupta joprojām vērās vadības paneļa ekrānā, taču rokas šķita sažņaudzam sviras ciešāk. Lai apvaldītu emocijas, Dei­vids nodomāja. Pat visracionālākajiem prātiem ir savas vā­jās puses. Lai vairs nemocītu veco vīru, Deivids norādīja uz spēļu aparātiņu.

- Vai tā ir tā pati spēle, kas pieņemamās istabas datorā?

Profesors sparīgi pamāja ar galvu - arī viņš vēlējās mai­nīt sarunas tematu.

- Jā, tā ir programma ar nosaukumu "Cīnītājs". Armija to izmanto apmācībās. Robotikas institūtam bija līgums par jauna programmas interfeisa izstrādi, un reiz, kad strādā­jām laboratorijā, tajā ienāca Maikls. Viņš tikai ieskatījās ek­rānā, un kopš tā mirkļa ir aizrāvies. Mēģināju zēnu ieinte­resēt par citām spēlēm - kaut vai augstākās līgas beisbola spēlēm -, taču viņš grib tikai "Cīnītāju".

Tagad sakustējās Monika - viņa pavirzīja savu dibenu nost no Deivida augšstilba, taču samicīja viņa ceļgalu. Di­bens bija stingrs un muskuļots. Par spīti sāpēm kājā, Deivids juta, ka viņu pārņem iekāre. Viņš jau krietnu laiciņu nebija atradies tik tuvu sievietei. Gribējās apvīt rokas Monikas vi­duklim un ieelpot viņas maigo smaržu, taču šis pavisam no­teikti nebija istais bridis. Deivids atkal pievērsās Guptam.

- Jūsu institūtam ir daudz militāro pasutijumu, vai ne? "Pūķa skrējējs", Highlander, "Cīnītājs".

Gupta paraustīja plecus.

- Tā ir mūsu nauda. Manam fondam ir vairāki ienesīgi avoti, bet tikai Pentagonam ir pietiekami daudz līdzekļu, lai finansētu tādus ilgtermiņa pētniecības projektus. Taču es ne­kad neesmu piedalījies ieroču izstrādes projektos. Novēro­šanas ierīces - jā, kaujas apstakļu simulācijas ierīces - jā. Bet ieroči - nekad.

- Kāpēc, jūsuprāt, militāristi ir tik ieinteresēti apvienoto lauku teorijā? Kādus ieročus, izmantojot šo teoriju, var ra­dīt?

- Es jau teicu, ka nezinu Einheitliche Feldtheorie detaļas. Taču ikvienas apvienotās teorijas uzdevums ir aprakstīt, kas notiek ar daļiņām un spēkiem milzigu enerģiju ietekmē. Šīs enerģijas ir salidzināmas ar tām, kas darbojas, piemēram, melnajā caurumā. Ir iespējams, ka šādos apstākļos parādās negaidīts fenomens.

Monika atkal sagrozījās Deividam klēpī. Viņas augums šķita saspringts.

- Bet kā šie fenomeni palīdz radīt ieročus? - viņa jautāja.

- Nav reālu iespēju radīt tādas milzu enerģijas. Tam nepie­ciešams daļiņu paātrinātājs, kas izmēra līdzinās Piena ceļa galaktikai.

- Varbūt jā, bet varbūt arī nē, - Gupta atbildēja. - Fizikā nav iespējams paredzēt jauna atklajuma sekas. Piemēram, ņemsim Herr Doktor speciālo relativitātes teoriju. Kad izci­lais zinātnieks tūkstoš deviņsimt piektajā gadā pabeidza šo darbu, bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai saprastu, ka viņa vie­nādojumi noveduši pie formulas E=mc2 . Un pagāja vēl četr­desmit gadi, iekams fiziķi iemācījās izmantot šo formulu, lai radītu atombumbu.

Deivids palocīja galvu.

- Kādā preses konferencē trīsdesmitajos gados Einštei- nam tika jautāts, vai ir iespējams atbrīvot enerģiju, sašķeļot atomu. Viņš pilnībā noliedza šādu ideju. Viņš teica tā: "Tas būtu tāpat, kā tumsā šaut uz putniem valstī, kur ir tikai daži putni."

- Tieši tā. Herr Doktor ārkārtīgi maldījās. Un noteikti ne­vēlējās atkārtot šādu kļūdu. - Profesors papurināja galvu.

- Priecājos, ka man nav uzkrauta apvienotās teorijas smagā nasta, taču es zinu, kas likts uz spēles. Tā nav fizikas pro­blēma, tā ir cilvēku rīcības problēma. Cilvēki vienkārši nav tik inteliģenti, lai pārtrauktu nogalināt cits citu. Viņi gatavi izmantot jebko, lai tik iznicinātu savus ienaidniekus.

Profesors apklusa, jo vadības paneļa ekrānā parādījās ieeja pilsētiņas austrumu stāvlaukumā, kas bija vairakas reizes lielāks par laukumu, no kura viņi izbrauca pirms pie­cām minūtēm. Vecais virs iestūrēja mašīnu stāvlaukumā un saspieda kreiso sviru, lai tā apstātos. Tas viņš nospieda pogu, kas nomainīja attēlu ekrānā - tagad bija redzams viss lau­kums.

- Gribu jums kaut ko nodemonstrēt, - viņš teica. - Dok­tore Reinoldsa, vai jus varētu ekrānā paradīt savu mašīnu?

Monika izstiepa kaklu, lai apskatītos tuvāk. Pēc dažām se­kundēm viņa norādīja uz sarkanu Corvette, kas atradās ap­mēram simts jardu attāluma.

- Lūk. Atceros, ka novietoju to līdzās tūristu autobusam pašā stūrī.

Gupta pieskārās ekrānam, un virs Monikas mašīnas pa- radijās balts X. Tad viņš nospieda vēl kadu pogu un sakrus­toja rokas uz krūtīm.

- Tagad pārslēdzu Highlander automātiskajā režīmā. Ska­tieties ekrānā!

Mašīna pati sāka pārvietoties pa stāvlaukumu. Tā izvēlē­jās tuvāko ceļu līdz Monikas mašīnai, kustēdamās ar ātru­mu piecpadsmit jūdzes stunda un meistarīgi apbraukdama citus transporta līdzekļus. Kad Highlander bija veicis apmē­ram pusceļu, pēkšņi no savas stāvvietas izbrauca minivens - tikai desmit pēdu attālumā. Ekrānā bija redzams, ka Highlan­der traucas tieši virsū otras mašīnas bīdāmajām durvīm. Dei­vids automātiski izstiepa labo kāju, it kā gribētu nospiest bremžu pedāli, taču Gupta rokas joprojām turēja sakrustotas uz krūtīm. Iejaukšanās nebija nepieciešama, jo viņu mašīna jau samazināja ātrumu, lidz beidzot apstājās.

- Iespaidīgi, vai ne? - Gupta jautāja, norādīdams uz ek­rānu. - Autonomā navigācija ir kaut kas vairak par vienkār­šu algoritmu. Tā ietver apkārtnes analizēšanu un šķēršļu identificēšanu. Tas ir ārkārtīgi komplicētu lēmumu pieņem­šanas process, bet lēmumu pieņemšana ir intelekta un prāta atslēga. - Profesors atkal pievērsās Deividam un Monikai. - Tāpēc es no fizikas pārslēdzos uz robotiku. Sapratu, ka pasaule nevirzās tuvāk Herr Doktor sapnim par universālu mieru. Un sapratu, ka viņa sapnis nekļūs par realitāti, ka­mēr fundamentāli netiks mainīta cilvēku apziņa.

Minivena vadītājs pārslēdza ātrumu un aizbrauca prom. Pēc brīža robotizētais transporta līdzeklis atsāka virzīšanos tuvāk Monikas mašīnai. Gupta atslīga pret kabīnes sienu.

- Iedomājos, ka mākslīgais intelekts varētu kalpot par til­tu uz šo jauno apziņu, - viņš teica. - Ja varētu iemācīt mašī­nas domāt, tad ari mēs paši kaut ko varētu iemācīties. Zinu, ka šāda pieeja izklausās visai utopiska, bet jau divdesmit gadus tas ir mans tālais sapnis. - Profesors pielieca galvu un nopūtās. Vadības paneļa blāvajā gaismā viņš izskatījās noguris. - Bet mums vairs nav laika. Mūsu mašīnām piemīt intelekts, taču tas ir tikai termīta intelekts. Ar to pietiek, lai pārvietotos pa stāvlaukumu, bet ne vairāk.

Mašīna beidzot nonāca pie ieprogrammētā mērķa. Ekrā­nā bija redzams Monikas mašīnas pakaļgals, kas atradās dažu pēdu attālumā; uz numura zīmes bija lasāms vārds "Stīgas". Deivids pievērsās Guptam cerībā, ka tas atklās nā­kamo soli, taču profesors tikai vērās grīdā.

- Tā izniekots laiks, tā izniekots laiks, - viņš murmināja, purinādams galvu. - Nabaga Elestērs, tas noslēpums pada­rīja viņu traku. Viņš devās atpakaļ uz Skotiju, lai aizmirstu vienādojumus, ko Herr Doktor viņam uzticēja, taču nespēja tos izdzēst no prāta. Žaks un Hanss bija stiprāki cilvēki, taču arī viņus teorija nomocīja.

Monika pār plecu saskatījās ar Deividu. Viņiem nebija laika garam sarunām šajā stāvlaukumā. FIB atradās tikai jūdzes attāluma, un, pārmeklējuši katru collu Ņūvela-Sai- mona ēkā, viņi paplašinās pārbaudāmo teritoriju. Iespējams, izdomās, ka vēlreiz jāapskata Highlander. Deividu atkal pār­ņēma nemiers, tāpēc viņš paliecās tuvāk Guptam un pieskā­rās vecā vira rokai.

- Profesor, mums jādodas tālāk. Kā atvērt lūku?

Gupta pacēla galvu, taču skatiens šķita aizklīdis tālumā.

- Vai zināt, ko man teica Hanss, kad mēs pēdējoreiz ti­kāmies? Ka visiem būtu labāk, ja viņš ar Žaku un Elestēru ļautu nomirt apvienotajai teorijai kopā ar viņiem. Es biju šokā, jo Hanss ar šo teoriju bija aizrāvies vairāk nekā pārējie. Ikreiz, kad fizikā tika atklāts kaut kas jauns - augšējie kvarki vai lādiņa paritātes laušana -, viņš man zvanīja un teica: "Redzi? Herr Doktor to paredzēja!"

Deivids, izdzirdējis pieminam savu mentoru Hansu Klain­manu, mazliet pierima. Nabaga vientulis! Viņam nācās slī­pēt Rietumhārlemas ielas, turot prātā Visuma noslēpumus. Nav brīnums, ka viņš tā arī neapprecējās un nenodibināja ģimeni. Taču bez draugiem viņš tomēr nepalika. Viņš uztu­rēja sakarus ar Amilu Guptu.

- Kad jūs pēdējoreiz tikāties ar doktoru Klainmanu? - Deivids jautāja.

Gupta mirkli apdomājās.

- Šķiet, pirms apmēram četriem gadiem. Ja, ja, pirms čet­riem. Hanss tikko bija aizgājis no Kolumbijas universitātes un likās mazliet nomākts, tāpēc uzaicināju viņu uz Kārnegī atpūtas namu. Mēs kopā pavadījām divas nedēļas.

- Kārnegī atpūtas nams? Kas tas tāds?

- Skan dižāk, nekā ir patiesībā. Tā ir vienkārša mednie­ku būda Rietumvirdžīnijā, kas pieder Kārnegī universitātei. Vasarā turp drīkst braukt ikviens fakultātes mācībspēks, taču tikai retais tur pavada atvaļinājumu. Tas ir pārāk tālu.

Būda meža vidū. Pirms četriem gadiem Klainmans un Gupta pavadījuši kopā vairākas nedēļas, taču tā bija vienīgā saikne ar šo vietu, tātad diez vai par to ir zināms FIB un teroristiem.

- Vai tajā būdā ir datori?

Guptu šis jautājums, šķiet, pārsteidza. Viņš pielika roku zodam un ar rāditājpirkstu bungoja pa lūpām.

- Jā, mēs tur instalējām datorsistēmu, lai Maikls varētu spēlēt datorspēles. Tolaik viņam bija trīspadsmit gadi.

Monika sagrozījās, lai varētu saskatīties ar Deividu.

- Kas tev prātā? Ka Klainmans vienādojumus noglabājis tur?

Deivids palocīja galvu.

- Tas ir iespējams. Klainmana iedotais kods norāda, ka teorija ir pie Guptas, vai ne? Amilam vienādojumi nav zinā­mi, bet varbūt Klainmans tos saglabājis kādā profesora da­torā. Klainmans zināja, ka nedrīkst izmantot datorus Robo­tikas institūtā vai Amila mājā - ja varas iestādes sāks teorijas medības, tie tiks pārmeklēti pirmām kārtām. Tā būda Rie- tumvirdžīnijā būtu daudz labāka slēptuve. To, ka Klainmans tur bijis, zina tikai Amils.

Gupta joprojām bungoja pa lūpām. Viņš šķita svārstāmies.

- Ne reizi neredzēju Hansu pie datora Kārnegī atpūtas namā. Ja viņš nolēma tur noslēpt teoriju, kāpēc nepateica man?

- Varbūt baidījās, ka jūs kāds var izprašņāt. Vai spīdzināt.

Iekams Gupta paguva atbildēt, Monika norādīja uz vadī­bas paneļa ekrānu. Abi studenti, kas bija sekojuši mašīnai no Ņūvela-Saimona ēkas līdz stāvlaukumam, māja kamerai, lai pievērstu uzmanību. Viens jauneklis bija īss un tukls, otrs - garš un pūtains, taču abiem bija raižpilnas sejas.

- Sasodīts! - Monika iesaucās. - Ārā kaut kas notiek!

Arī Gupta vērās ekrānā. Viņš nospieda kādu pogu vadī­bas panelī, un mašīnas griestos dūkdama atvērās slepena lūka. Pirmie ārā izrāpās Monika un Deivids, un tad Gupta palīdzēja savam mazdēlam. Tiklīdz Deivida apavi skāra as­faltu, viņš saklausīja sirēnu gaudošanu. Pa Forbsa avēniju uz Ņūvela-Saimona ēkas pusi traucās pusducis melnbaltu Pits- burgas policijas iecirkņa patruļdienesta mašīnu. FIB bija iz­saucis papildspēkus.

Monika aizskrēja līdz savai mašīnai un atslēdza durvis.

- Ātri! Kāpiet mašīnā! Pirms viņi noslēguši ielas!

Deivids vedināja profesoru Guptu un Maiklu uz mašīnu,

bet tad apstājās.

- Pag! Mēs nedrīkstam braukt ar šo mašīnu! - Viņš pa­griezās pret Moniku un norādīja uz numura zīmi. - FIB, iespējams, jau pārskata savu novērošanas kameru ierakstus. Ja viņi noskaidrojuši, kas tu esi, tad tagad katrs Pensilvāni- jas policists meklē sarkanu Corvette ar šādu numuru!

- Ko lai iesākam? - Monika atsaucās. - Mēs nevaram braukt ar Highlander, jo arī to viņi meklē!

Pūtainais students bikli pacēla roku.

- Profesor Gupta? Ja vēlaties, varat ņemt manu mašīnu. Tā ir tepat. - Viņš norādīja uz apdauzītu, pelēku Hyundai Accent ar milzīgu iedobumu aizmugurējā spārnā.

Monika pavērtu muti skatījās uz mašīnu.

- Hyundai? Tu gribi, lai atstāju savu mašīnu šeit un sēžos pie Hyundai stūres?

Gupta piegāja pie putainā studenta, kas jau bija izņēmis no kabatas mašīnas atslēgas, un papliķēja puisim pa muguru.

- Ļoti dāsni no tavas puses, Džeremij. Mašīnu atdosim, tiklīdz varēsim. Bet jums ar Geriju, manuprāt, uz dažām die­nām vajadzētu aizbraukt no pilsētas. Ar autobusu aizbrau­ciet līdz Pirkstu ezeriem un tad ar autostopiem tālāk. Labi, puiši?

Studenti steigšus palocīja galvas - acīm redzami priecīgi pakalpot savam dievinātajam profesoram. Džeremijs atde­va atslēgas Guptam, kurš tās savukārt atdeva Deividam. Bet Monika joprojām stāvēja pie savas mašīnas atvērtajām durvīm un sērīgi skatījās, it kā redzētu savu mīlulīti pēdējo reizi.

Kad Deivids tuvojās, viņa veltīja tam pārmetumu pilnu skatienu.

- Es septiņus gadus krāju naudu, lai nopirktu šo mašīnu! Septiņus gadus!

Deivids pasniedzās viņai garām, lai paņemtu somu, klēpj­datora somu un maisiņu ar sviestmaizēm, ko Monika no rīta bija nopirkusi Ņūstentonas servisa stacijā. Tad viņš iespie­da sievietei plaukstā Hyundai atslēgas.

- Dod iespēju arī tai mašīnai, - viņš teica. - Dzirdēju, ka tai ir lielisks motors.

Semjons binokli vēroja, kā četri cilvēki izkāpj no roboti- zētās mašīnas. Viņš uzreiz pazina Deividu Sviftu, Moniku Reinoldsu un Amilu Guptu. Ceturtais bija kāds dīvains iz­stīdzējis puisis ar melniem matiem un melnīgsnēju ādu. Gup­ta palīdzēja viņam izkāpt, tomēr izvairoties pieskarties, jā, ļoti savāds puisis. Semjonam gribējās nekavējoties uzbrukt, taču stāvlaukums nebija ideāla vieta šādai operācijai. Pārāk atklāta un pārskatāma. Bet galvenais - pavisam netālu atra­dās FIB aģentu armija, turklāt nesen uz universitātes pilsē­tiņas pusi bija aizbraukušas arī vairākas vietēja policijas iecir­kņa patruļmašīnas. Labāk nogaidīt izdevīgāku brīdi.

Četrinieks vispirms devās uz Monikas mašīnas pusi (Semjo­nam šo transporta līdzekli līdz sīkumiem bija aprakstījis Kīts, nu jau mirušais mehāniķis), taču, mazliet apspriedušies ar di­viem Robotikas institūta studentiem, visi ietūcījās pelēkā un apdauzītā mazlitrāžas mašīnītč. Tā izbrauca no stāvlaukuma un nogriezās pa labi Forbsa avēnijā. Semjons ļāva tai attāli­nāties kādus simts metrus un tad sekoja savā Ferrari. Viņš no­lēma atklāt uguni, tiklīdz bēgļi būs nonākuši kādā klusākā ma­ģistrāles posmā. Nobraukusi kādu kilometru, mašīnīte atkal nogriezās pa labi un tālāk virzījās pa Marejas avēniju. Viņi brauca uz dienvidiem.

Karena domāja, ka Jona vēl guļ. Viņa bija dēlu nolikusi gulēt, tiklīdz abi bija atgriezušies no FIB. Iegājusi dēla ista­bā dažas stundas vēlāk, viņa konstatēja, ka puika joprojām guļ uz vēdera zem iemīļotās Zirnekļcilvēka segas, seju iespie­dis sarkanzilā spilvenā. Pagriezusies, lai ietu ārā no istabas, Karena dzirdēja sarosīšanos gultā.

- Kur ir tētis? - Jona jautāja.

Karena apsēdās-uz gultas malas un atglauda zēna gaišos matus no sejas.

- Sveiks, mīļumiņ, - viņa nočukstēja. - Vai tagad jūties labāk?

Jona sarauca pieri un atgrūda mātes roku.

- Kāpēc policija meklē tēti? Vai tētis izdarījis kaut ko slik­tu?

Nē, Karena domās nosprieda, pārāk daudz informācijas izpaust nevajag. Vispirms jānoskaidro, kas viņam zināms.

- Ko tev nakti izstāstīja aģenti? Kad aizveda prom no ma­nis?

- Teica, ka tētim draud briesmas. Jautāja, vai viņam ir kā­das draudzenes. - Jona apsēdās gultā un nospārdīja segu. - Vai viņi dusmojas uz tēti? Tāpēc, ka viņam tagad ir drau­dzenes?

Karena papurināja galvu.

- Nē, saldumiņ, neviens nav dusmīgs. Pagājušonakt noti­kušais ir negadījums, saproti? Aģenti bija sajaukuši dzī­vokļus.

- Viņiem bija ieroči. Es tos redzēju. - Atceroties baiso ska­tu, Jonam iepletās acis. Viņš ieķērās Karenai piedurknē un sažņaudza audumu dūrē. - Vai viņi nošaus tēti, kad atra­dīs?

Karena apskāva dēlu un piespieda sev cieši klāt, atbalstī­jusi zodu uz viņa kreisā pleca. Zēns sāka raudāt, viņa krūtis spēji cilājās, un arī Karena sāka raudāt. Viņus māca vienas un tās pašas bailes. Bruņotie viri meklēja Deividu un agri vai vēlu atradīs. Asaras ritēja viņai pār vaigiem un krita Jonam uz muguras. Uz pidžamas auduma parādījās mikli traipi.

Šūpodama Jonu, Karena vērās zīmējumā, kas karājās pie sienas līdzās gultai. Tajā bija redzama Saules sistēma. Šo zīmējumu Deivids bija uzdāvinājis dēlam pirms diviem ga­diem - neilgi pirms izvākšanās no viņu dzīvokļa. Uz liela, dzeltena afišu papira viņš bija uzzimējis Sauli un planētas, kā arī asteroīdu joslu un dažas komētas. Deivids bija strā­dājis stundām, rūpīgi izzīmējot Saturna gredzenus un Ju­pitera Lielo sarkano plankumu. Tolaik, Karena atcerējās, viņa bija jutusies aizvainota par to, cik daudz pūļu Deivids iegulda šajā darbā, - viņš varēja veltīt visu dienu, lai uzzī­mētu bildi Jonam, bet neatrada piecas minūtes, lai aprunā­tos ar sievu par brūkošo laulību. Tagad viņa atzina, ka Dei­vids nemaz nav bijis tik neiejūtīgs. Viņš vienkārši piekāpās neizbēgamā priekšā. Lai nevajadzētu iesaistīties kārtējā ne­auglīgajā strīdā, viņš labāk nodevās zīmējumam un nodar­bei, ko mīlēja.

Apmēram pēc minūtes Karena notrauca asaras no sejas. Labi, viņa nosprieda, pietiks raudāt. Laiks rīkoties. Satvē­rusi Jonu aiz pleciem, viņa to turēja iztieptas rokas attālu­mā un ieskatījās dēlam acis.

- Klausies, ko es tev teikšu. Apģērbies, cik ātri vien vari!

Zēns veltīja viņai apmulsušu skatienu, viņa vaigi kvēloja.

- Kāpēc? Uz kurieni mēs brauksim?

- Apciemosim kādu manu draudzeni. Viņa palīdzēs izla­bot kļūdu, lai tētim vairs nedraudētu nepatikšanas. Labi?

- Kā viņa to izdarīs? Vai viņai ir pazīstamie policijā?

Karena uzlika roku zēnam uz muguras un mudināja kāpt

ārā no gultas.

- Vienkārši apģērbies! Parunāsim pa ceļam.

Kamēr Jona vilka nost pidžamu, Karena devās uz guļam­istabu, lai uzvilktu vienu no saviem lietišķajiem kostīmiem. Varbūt izvēlēties pelēko Donna Karan, ko viņa parasti vilka uz līgumu apspriešanas sanāksmēm? Lai realizētu savu plānu, vajadzēja izskatīties cienījami.

Tiktāl viņa tomēr netika, jo pie durvīm zvanīja. Karena uz mirkli sastinga, atcerējusies, kā pagājušonakt dzīvoklī bija iebrāzušies FIB aģenti. Piesardzīgi viņa piegāja pie durvīm un paskatījās actiņā.

Tas bija Emorijs. Viņš stāvēja uz paklājiņa savā lietišķajā pelēkajā uzvalkā, izskatīdamies nikns un noguris. Marles pārsējs vīrietim uz pieres droši vien sedza brūci, ko viņš ieguvis, saķeroties ar FIB aģentiem. Pie auss viņš turēja mo­bilo telefonu un vairākas reizes palocīja galvu - acīmredzot grasījās beigt sarunu.

Karena atvēra durvis. Emorijs tūdaļ beidza runāt un iegā­ja dzīvoklī.

- Karena, tev kopā ar mani jābrauc uz ASV ģenerālpro­kurora biroju. Viņš grib nekavējoties ar tevi aprunāties.

Karena drūmi vērās Emorijā.

- Ko? Vai traks esi? Es uz turieni nebraukšu!

- Tas nav FIB, tas ir ģenerālprokurors. Viņš grib atvai­noties par aģentu uzvedību. - Emorijs norādīja uz apsēju virs uzacs. - Man par rupju apiešanos viņš jau atvainojās.

- Atvainoties? - Karena pārsteigta papurināja galvu. - Ja viņš grib atvainoties, lai brauc šurp! Viņam būtu jāmetas ce­ļos un jālūdz piedošana manam dēlam! Un tad jāpieliecas, lai varu iespert viņam pa pakaļu!

Emorijs gaidīja, kamēr sieviete pabeigs sakāmo.

- Un vēl viņam ir jaunumi tava bijušā vīra lietā. Viņi no­skaidrojuši vienu no līdzzinātājiem tajā narkotiku biznesā. Profesore no Prinstonas universitātes, vārdā Monika Rei­noldsa.

- Nekad par tādu neesmu dzirdējusi. Un nav nekāda nar­kotiku biznesa, Emorij. Es jau teicu, ka tā ir safabricēta pa­saciņa.

- Baidos, ka tu kļūdies. Tā Reinoldsa ir melnādainā no Vašingtonas, un viņai ir kontakti narkotiku tirdzniecībā. Viņas mate ir narkomāne, bet māsa nodarbojas ar prostitū­ciju.

Karena pavēcināja roku.

- Un tad? Tas neko nepierāda! Viņi atkal stāsta pasaci­ņas.

- Viņi to sievieti ir redzējuši kopā ar Deividu. Vai esi pār­liecināta, ka Deivids nekad par viņu nav stāstījis?

Emorijs cieši vērās Karenā. Pēc dažām sekundēm sievieti sāka mākt aizdomas. Viņa pamazām atskārta, kāpēc FIB sa­cerējuši šo pasaciņu, - viņi joprojām cerēja, ka, dzirdot stās­tus par Deivida draudzenēm, viņa kļus greizsirdīga un no­dos savu bijušo vīru. Bet kāpēc Emorijs tik cieši viņā skatījās?

- Kas notiek? - Karena jautāja. - Kāpēc tu mani pratini?

Emorijs ieķiķinājās par šādu jautājumu, taču tas šķita uz­spēlēti.

- Nē, nē, es tikai cenšos noskaidrot faktus. Tā mēs, ju­risti, parasti darām…

- Jēziņ! Un es iedomājos, ka esi manā pusē!

Emorijs spēra soli tuvāk Karenai un uzlika roku viņai uz pleca. Pieliecis galvu, viņš veltīja sievietei tēvišķu skatienu - tā viņš mēdza noraudzities uz jaunākajiem firmas darbinie­kiem.

- Lūdzu, nomierinies. Protams, ka esmu tavā pusē. Es tikai cenšos tevi atbalstīt. Man ir daži draugi, kas labprat palīdzētu.

Viņš glāstīja sievietes delmu, taču Karenu pārņēma auk­stas tirpas. Vecais mērkaķis strādā FIB labā. Aģentiem izde­vies viņu savervēt. Karena nopurināja virieša roku.

- Man nav vajadzīga tava palīdzība, saprati? Es pati ar visu tikšu galā.

Smaids vīrieša sejā pazuda.

- Karena, lūdzu, uzklausi mani! Šī ir ļoti nopietna lieta, tajā iesaistīti ļoti ietekmīgi cilvēki. Tev nevajadzētu ar viņiem naidoties. Tas nenāktu par labu ne tev, ne tavam dēlam.

Karena apgāja vīrietim apkārt un atvēra ārdurvis. Viņa nespēja noticēt, ka gulējusi ar šo riebekli.

- Vācies prom, Emorij! Un pasaki saviem drauģeļiem, lai iet ellē!

Emorijs saviebās un uzmeta savu patricieša lūpu. Cenz­damies izturēties ar cieņu, viņš izgāja no dzīvokļa.

- Es tavā vietā uzmanītos, - viņš vēsi noteica. - Un no­teikti nepieņemtu pārsteidzīgus lēmumus.

Karena aizcirta durvis. Viņa bija nolēmusi rīkoties ļoti pārsteidzīgi.

»**

Sēdēdams pie rakstāmgalda savā rietumu spārna birojā, viceprezidents drūmi bakstīja ēdienu - nelielu, sausu cāja krūtiņas gabalu, ko ieskāva tvaicēti burkāni. Pēc pārciestās ceturtās sirdslēkmes Baltā nama pavāri viņam pasniedza ti­kai sājus ēdienus ar zemu tauku saturu. Pirmajā gadā viņš stoiski pieņēma jauno diētu - atmiņas par briesmīgajām sā­pēm krūtīs bija pietiekami dzīvas, lai godam izturētu ēša­nas paradumu maiņu. Bet laiks gāja, un viņš kļuva arvien nīgrāks. Viņš ilgojās pēc Porterhouse steika, kas peld savā sulā, vai dūres lieluma omāra astes, kas mirkst kausētā sviestā. Ēšanas prieku aizliegums bojāja garastāvokli, viņš rūca uz palīgiem un izlūkdienesta vīriem. Taču viņš turpi­nāja strādāt. Amerikas tauta cerēja uz viņu. Prezidents ne­kam nebija derīgs - bezsmadzeņu lelle, kura vienīgais talants bija spēja uzvarēt vēlēšanās. Bez viceprezidenta padoma un palīdzības administrācija taisnā ceļā nonāktu ellē.

Košļādams bezgaršīgo cāli, viņš izdzirdēja klauvējienu pie durvīm. Ar grūtībām norijis kumosu, viņš teica: -Jā?

Pēc brīža kabinetā ienāca viņa personāla vadītājs. Iekams tas izdvesa kaut vārdu, garām pasteidzās aizsardzības ministrs - stūrainā galva bija pieliekta kā muru dragājamā ierīce.

- Mums jāaprunājas, - viņš paziņoja.

Viceprezidents deva personāla vadītājam zīmi, lai tas iz­iet no kabineta un aizver aiz sevis durvis. Aizsardzības mi­nistrs pagāja garām polsterētajiem krēsliem telpas vidū un no galdiņa gandrīz nogāza Tiffany lampu. Šis vīrs bija ne­kaunīgs, iekarsīgs un ārkārtīgi pašapzinīgs, taču bija viens no nedaudzajiem administrācijā, kam viceprezidents varēja uzticeties. Viņi strādāja kopā kopš Niksona laikiem.

- Kas tad šoreiz? - viceprezidents jautāja. - Kārtējais sprādziens Bagdādē?

Aizsardzības ministrs papurināja galvu.

- Mums ir problēma ar operāciju "īsinajums".

Viceprezidents pastūma malā pusdienu šķīvi. Krūtīs dzi­ma sāpju lēkme.

- Manuprāt, tu teici, ka viss tiek kontrolēts.

- Tā ir nolādētā FIB vaina. Viņi jau otro reizi visu salai­duši dēlī! - Ministrs noņēma brilles un pavēcināja tās. - Vis­pirms viņi pazaudēja aizturēto, jo aizveda viņu uz vāji ap­sargātu ēku, bet tagad pieļāvuši, ka aizbēg vēl viens objekts, jo pavirši nostrādājusi novērošana. Tagad tie abi bēguļo, un birojam nav ne jausmas, kur viņi atrodas!

Sāpes krūtīs kļuva asākas. Šķita, ka zem krūšu kaula kāds durstītu ar spraudīti.

- Kas ir šie cilvēki?

- Profesori, varbūt kaut kādi ultraliberāļi. Nebūtu pār­steigts, ja viņi sadarbotos ar Al-Qaeda. Bet varbūt viņiem maksā irāņi. Protams, FIB par to nav ne jausmas. Direktors par atbildīgo iecēlis sievieti, un arī tas rada problēmas.

- Kā viņu sauc?

- Pārkere, Lūsīla Pārkere. Neko daudz nezinu, izņemot to, ka viņa ir no Teksasas. Bet tas arī visu izskaidro. Viņai varbūt ir sakari ar mūsu Galveno Kovboju. - Aizsardzības ministrs ar galvu pamāja pa kreisi, uz Ovālā kabineta pusi.

Viceprezidents no glāzes iemalkoja ūdeni, cerēdams, ka tas palīdzēs remdēt sāpes krūtīs. Operācija "īsinajums" bija sākusies pirms divām nedēļām - pēc tam, kad Nacionālās drošības aģentūra, novērojot darbības internetā, bija uzodu­si kaut ko dīvainu. Tas bija e-pasts, kas uzrakstīts kodētā valodā un saturēja savādus vienādojumus. Tas bija sūtīts no iestādes garīgi slimajiem Glazgovā, Skotijā. Sākumā aģentūra to uztvēra kā vājprātīga cilvēka garadarbu, bet viens no aģentūras analītiķiem, ziņkārības dzīts, sāka pētīt vēstuli. Iz­rādījās, ka ziņojuma autors kādreiz bijis fiziķis, kas savulaik strādājis kopā ar Albertu Einšteinu. Vienādojumi bija frag­ments no plašākas teorijas, taču pārliecināja Nacionālās drošības aģentūru izveidot operatīvo grupu, lai uzmeklētu pārējās vienādojuma daļas. Eksperti uzskatīja, ka šī teorija palīdzētu Savienotajām Valstīm tikt pie jauna spēcīga ieroča terorisma apkarošanā.

Četrdesmit gadus ilgajā valsts dienesta viceprezidents bija ielāgojis vienu - civildienesta ierēdņi neko nespēj izdarīt ātri. Kamēr Nacionālās drošības aģentūras operatīvā grupa sāka darbu, trīs no četriem intereses objektiem jau bija mi­rusi. Šo teoriju iegūt vēlējas ari kadas citas valsts valdība vai teroristu grupa, un tagad terorisma apkarošanas eksperti apgalvoja, ka, teorijai nonākot nepareizajās rokās, sekas var būt postošas. Saskaņā ar Nacionālās drošibas aģentūras direktora ziņojumu salīdzinājumā ar šo nelaimi vienpadsmi­tais septembris izskatīsies pēc nenozīmīgas sadursmes.

- Un kads ir tavs plāns? - viceprezidents jautāja. - Pie­ļauju, ka ne jau tāpat vien esi atnācis uz manu kabinetu.

Ministrs palocīja galvu.

- Man vajadzīga pavēle. Gribu izvietot speciālās "Delta" vienības iekšzemes sektorā. Gribu, lai tās patrulē uz robe­žām un aktīvi meklē mūsu objektus. Laiks Pentagonam visu ņemt savās rokās.

Viceprezidents mirkli apdomāja dzirdēto. Faktiski likums par pagaidu policijas spēkiem aizliedza armijas vienībām pie­dalīties kārtībsargājošajās operācijās uz ASV zemes. Taču kri­tiskos brīžos bija pieļaujami izņēmumi.

- Uzskati, ka ir jau darīts, - viņš teica. - Cik ātri spēsiet atdabūt vienības uz Štatiem?

- Vienības tagad ir Irakas rietumos. Ar lidmašīnu viņus šurp atgādās nepilnu divpadsmit stundu laikā.

Tieši sešos vakarā, kad viņi pa deviņpadsmito maģistrāli brauca garām robotajām Rietumvirdžīnijas klintīm, Maikla spēļu ierīcē pēkšņi apklusa šaušanas skaņa. Aparātiņš izdve­sa spalgu "ping", un tad sintezēta balss pavēstīja:

- Laiks vakariņot!

Deivids pāri plecam paskatījās uz aizmugurējo sēdekli un ieraudzīja Maiklu, kurš bija pacēlis galvu un vērās profeso­rā, kas snauda līdzās.

- Laiks vakariņot, vectēv, - puisis paziņoja.

Tie bija pirmie vārdi, kurus Deivids dzirdēja no viņa mu­tes. Balss bija stingra un bezkaislīga. Lai gan Deivids skaid­ri varēja saskatīt līdzību starp Maiklu un viņa vectēvu - tās pašas biezās uzacis, tie paši nevaldāmie mati -, puiša acis šķita stiklainas, bet seja tukša.

- Laiks vakariņot, vectēv, - viņš atkārtoja.

Gupta vairākas reizes samirkšķināja acis un pakasīja pa­kausi. Viņš paliecās uz priekšu - vispirms paskatījās uz Mo­niku, kas sēdēja pie stūres, pēc tam uz Deividu.

- Atvainojiet, - viņš teica. - Vai jums mašīnā nebiītu kaut kas ēdams?

Deivids palocīja galvu.

- Mēs no rīta šo to nopirkām. - Viņš pacēla plastikāta mai­siņu ar pārtiku, ko Monika bija iegādājusies veikaliņā pie Pensilvānijas maģistrāles. - Paskatīsimies, kas palicis pāri.

Kamēr viņš čamdījās pa maisiņu, Monika uz brīdi atrāva skatienu no ceļa un palūkojās atpakaļskata spogulī. Jau trīs stundas viņa nervozi bija vērojusi apkārtni, meklējot patruļ­mašīnas, bet nu pievērsās Guptam un viņa mazdēlam.

- Vai datorspēles saka viņam priekšā, kad jāēd? - viņa jautāja.

- Jā, jā, - Gupta atbildēja, - mēs "Cīnitājā" ieprogram­mējām pusotru stundu garus pārtraukumus maltīšu ieturē­šanai. Un, protams, tas izslēdzas ari naktīs. Citādi Maikls spēlēs, kamēr sabruks.

Maisiņa apakšā Deivids sameklēja sviestmaizi ar tītara gaļu.

- Vai jūsu mazdēlam garšo tītars?

Gupta papurināja galvu.

- Baidos, ka ne. Vai ir vēl kas?

- Nekas ipašs. Tikai paciņa ar kartupeļu čipsiem un daži SnackVVi'll cepumi.

- Jā, kartupeļu čipsi viņam ļoti garšo. Taču tikai ar keču­pu. Viņš neēdīs čipsus, kamēr uz tiem nebūs uzspiesta kriet­na deva kečupa.

Paskatījies zem sviestmaizes, Deivids atrada dažas keču­pa paciņas, ko Monika laimīgā kārtā bija iemetusi maisiņā. Viņš tās kopā ar čipsiem pasniedza profesoram Guptam.

- Jā, lieliski, - profesors teica. - Redziet, ēšanas ziņā Maikls ir ļoti izvēlīgs. Tas ir vēl viens autisma simptoms.

Kamēr Gupta atvēra čipsu paciņu, Monika vēlreiz palū­kojās atpakaļskata spoguli. Neapmierināta viņa bija saknie­busi lūpas plānā svītriņā. Kartupeļu čipsi un kečups nebija nekādas vakariņas.

- Vai jūs ar Maiklu dzīvojat divatā, profesor? - viņa jau­tāja.

Gupta izņēma no paciņas čipsu un uzspieda tam kečupu.

- Jā, esam tikai divi vien. Mana sieva nomira pirms div­desmit sešiem gadiem.

- Vai ir kāds, kas palīdz jums audzināt mazdēlu? Piemē­ram, aukle, medmāsa?

- Nē, mēs cenšamies paši tikt galā. Viņš nemaz nesagādā daudz raižu. Vienkārši jāsadzīvo ar viņa ieradumiem. - Gup­ta uzspieda nākamo devu kečupa uz čipsa un pasniedza maz­dēlam. - Protams, butu vieglāk, ja sieva joprojām būtu dzī­va. Hanna brīnišķīgi sapratās ar bērniem. Viņa no sirds mīlētu Maiklu.

Deividu pārņēma līdzjūtība pret veco vīru. Intervējot profesoru grāmatai "Uz titānu pleciem", viņš bija uzklausī­jis stāstu par vairākām personīgām traģēdijām, kas piemek­lējušas Guptu pēc strādāšanas kopā ar Einšteinu. Pirmais bērns - dēls - nomira no leikēmijas divpadsmit gadu vecu­mā. Pēc dažiem gadiem Hanna Gupta dāvāja dzīvibu meiti­ņai, taču tā tika briesmīgi savainota autoavārijā. Tūkstoš de­viņsimt astoņdesmit otrajā gadā, kad profesors bija pametis fiziku un nodibinājis programmēšanas kompāniju, kas varē­tu padarīt viņu bagātu, pēc triekas četrdesmit deviņu gadu vecumā nomira viņa sieva. Intervijas laikā Amils bija parā­dījis Deividam sievas fotogrāfiju, un tagad viņš to skaidri atcerejās - tumšmataina, slaida un nopietna Austrumeiropas skaistule.

Gupta intervijā bija vēl kaut ko minējis par savu sievu - kaut ko satraucošu -, taču Deivids nespēja atcerēties. Saro­sījies savā sēdeklī, viņš pagriezās pret profesoru.

- Jūsu sieva arī bija Prinstonas universitātes studente, vai ne?

Vecais vīrs pacēla acis no čipsa, uz kura bija spiedis ke­čupu.

- Ne gluži. Viņa Fizikas fakultātē apmeklēja dažus aspi­rantūras seminārus, taču ta arī netika uzņemta studentu pul­kā. Lai gan Hannai bija spožs zinātnieces prāts, karš pārtrau­ca viņas studijas, tāpēc viņai nebija akadēmiskā diploma.

Tagad Deivids atcerējās. Hanna Gupta bija pārdzīvojusi holokaustu. Viņa bija viena no ebreju bēglēm, kam Einšteins pēc Otrā pasaules kara bija palīdzējis nonākt Prinstonā. Ein­šteins bija centies glābt pēc iespējas vairāk Eiropas ebreju - apmaksāja emigrāciju uz Savienotajām Valstīm un atrada vi­ņiem darbu universitātes laboratorijās. Tā ari iepazinās Amils un Hanna.

- Jā, man par šiem semināriem ir visnotaļ jaukas atmi­ņas, - Gupta turpināja. - Hanna sēdēja pēdējā solā, un visi vīrieši tajā telpā atskatījās uz viņu. Mēs sacentāmies, lai izpelnītos viņas uzmanību. Arī Žaks un Hanss interesējās par Hannu.

- Tiešām? - Deivids šķita ieintriģēts. Intervijā Gupta ne vārda nebija minējis par romantisko sāncensību starp Ein­šteina asistentiem. - Un cik spraiga izvērtās sacensība?

- Ne visai. Es saderinājos ar Hannu, iekams Žaks vai Hanss saņēma dūšu viņu uzrunāt. - Profesors sapņaini pa­smaidīja. - Paldies Dievam, mēs palikām draugi. Hanss kļu­va par abu mūsu bērnu krusttēvu. Pēc Hannas nāves viņš bija īpaši jauks pret manu meitu.

Apbrīnojami, Deivids prātoja. Kaut viņš šo stāstu būtu dzirdējis agrāk! To varēja iekļaut grāmatā. Taču, tiklīdz šī doma iešāvās prātā, viņš ari aptvēra, cik tā muļķīga. Daudz svarīgāk butu aprakstīt grāmatā Einšteina at klāto apvieno­ to lauku teoriju, nevis kāda fiziķa biogrāfijas sīkumus.

Vēl pēc dažām jūdzēm viņi pagriezās uz rietumiem un turpināja braukt pa šaurāku ceļu, kas vijās cauri kalniem. Lai gan līdz tumsai bija vēl apmēram stunda, stāvie, mežiem apaugušie kalni meta pār ceļu garas ēnas. Laiku pa laikam viņi pabrauca garām kādam laika apstākļu papluinītam treilerim vai zem kokiem pamestai automašīnai, taču tās arī bija vienīgās civilizācijas pazīmes. Ceļš bija tukšs - ja neskaita

Hi/uudai un dzeltenu sporta auto apmēram ceturtdaļjūdzi aiz viņiem.

Monika atkal palūkojās atpakaļskata spoguli. Profesors Gupta pasniedza Maiklam vēl vienu čipsu ar kečupu - iesli­dināja puisim mutē kā putnēnam. Deivids nodomāja, cik tas ir aizkustinošs skats, bet Monika tikai papurināja galvu.

- Kur tagad ir jusu meita, profesor? - viņa jautāja.

Gupta saviebās.

- Kolumbusā, Džordžijā. Narkomāniem piemērota pilsēta, jo netālu ir Beninga forts. Karavīriem nav problēmu iegā­dāties metamfetamīnu.

- Vai esat mēģinājis viņu sūtīt ārstēties?

- Protams, esmu. Daudzkārt. - Profesors pielieca galvu un, saraucis degunu, it kā būtu saodis puvekļus, drūmi ska­tījās uz kečupa paciņu savā rokā. - Elizabete ir ļoti stūrgal­vīga sieviete. Tikpat gudra kā māte, taču vidusskolu tā ari nepabeidza. Piecpadsmit gadu vecumā aizbēga no mājām un kopš tā laika dzīvo zaņķī. Tiešām negribu teikt, kā viņa pelna iztiku, jo tas ir pārāk riebīgi. Es Maiklu ņemtu pie sevis arī tad, ja viņam nebūtu autisma.

Monikas pierē starp uzacīm parādījās vertikāla rieva. Pē­dējo divdesmit četru stundu laikā Deivids bija ielāgojis, ko tas nozīmē. Dusmas. Tas pārsteidza - viņas pašas māte lie­toja heroīnu, tāpēc Deivids iedomājās, ka šī pieredze mudi­nātu just līdzi profesoram Guptam. Taču tā nebūt nebija. Šķi­ta, ka viņa labprāt sagrābtu profesoru aiz apkakles.

- Meita neārstēsies, ja to ieteiksiet jūs, - Monika teica. - Jūsu attiecībās ir pārāk daudz rūgtuma. Vajadzīgs kāds cits, kas iejauktos.

Gupta paliecās uz priekšu un piemiedza acis. Tagad arī viņš izskatījās dusmīgs.

- Es jau mēģināju. Palūdzu, lai Hanss aizbrauc uz Džor­džiju un aprunājas ar viņu. Hanss aizbrauca uz būdu, kur mitinājās mana meita, izmeta visas narkotikas un pierakstī­ja viņu ambulatorās ārstēšanas centrā. Viņš pat atrada Eli­zabetei darbu - sekretāres vietu pie kāda no Beninga forta ģenerāļiem. - Profesors ar pirkstu norādīja uz Monikas at­spulgu atpakaļskata spogulī. - Vai zināt, cik ilgi viņa izturē­ja? Divarpus mēnešus. Un pēc tam atkal nodevās uzdzīvei, pazaudēja darbu un vairs negāja uz kliniku. Kopš tā laika Maikls dzīvo pie manis.

Smagi elpodams, vecais virs atslīga sēdeklī. Maikls sēdē­ja viņam līdzās un pacietīgi gaidīja nākamo kartupeļu čipsu. Profesors izņēma to no paciņas, taču rokas tik ļoti trīcēja, ka viņš nespēja saspiest kečupa paciņu. Deivids jau gribēja piedāvāt palīdzību, taču tajā brīdī viņiem garām patraucās dzeltenais sporta auto. Tas pa līkumoto ceļu traucās ar āt­rumu vismaz astoņdesmit jūdzes stundā un iebrauca pretē­jā joslā, lai gan viņi atradās zonā, kur aizliegts apdzit.

- Jēziņ! - Deivids pārbijies iesaucās. - Pie velna, kas tad tas?

Monika paliecās uz priekšu, lai varētu labāk saskatīt.

- Tā nav patruļmašīna. Ja vien Rietumvirdžīnijas policisti tagad nebraukā ar Ferrari.

- Ferrari?

Monika palocīja galvu.

- Visai labs. 575 MaraneUo coupe. Valstī ir tikai piecdesmit šādu eksemplāru. Maksā apmēram trīs reizes vairāk nekā mana mašīna.

- Kā tu to zini?

- Prinstonas inženieru skolas vadītājam ir tāda pati. Mēs allaž satiekamies Kīta servisā. Interesanta mašīna, taču vi­sai bieži lūst.

Ferrari šķērsoja abas dzeltenās līnijas un atkal iekārtojās pareizajā joslā. Taču auto nevis uzņēma ātrumu, bet gan sa­mazināja. Līdz septiņdesmit, tad sešdesmit, tad piecdesmit jūdzēm stundā. Dažu sekunžu laika tas jau vilkās ar trīsdes­mit jūdzēm stundā tikai duci jardu viņiem priekšā, un Mo­nika nevarēja tam pabraukt garām, jo ceļš meta asus līku­mus.

- Kas tam puisim lēcies? - Deivids iesaucās. - Vispirms viņš pašaujas garām kā raķete, bet tagad skaita zvirbuļus!

Monika neatbildēja. Viņa izstiepa kaklu pāri stūrei un, sa- miegusi acis, pētīja Ferrari, kas lēni slīdēja lejup pa kalnu. Pēc dažām sekundēm viņai sāka raustities vaigs.

- Ņūdžersijas numura zīme, - viņa teju čukstus teica.

Ferrari brauca apmēram simts jardu attālumā. Vadītājs no­spieda bremžu pedāli, un mašīna apstājās pie šaura tilta, tā­dējādi aizšķērsojot ceļu arī viņiem.

Situācija bija visai sarežģīta. Semjonam vajadzēja sagūstīt četrus cilvēkus braucošā automašīnā, turklāt cenšoties viņus neievainot un nepiesaistīt nevēlamu uzmanību. Sākumā viņš bija domājis nodzīt mazlitrāžas mašīniti no ceļa, taču tā abās pusēs auga biezi meži, un viņš zināja, ka, ietriekusies kokā, mašīna salocīsies kā akordeons. Daudz vairāk laika būtu jā­pavada, lai cilvēkus izvilktu no vraka, nevis nopratinātu. Nē, vispirms vajadzēja apturēt mašīnu.

Tāda iespēja Semjonam radās, kad viņi nonāca pie šaura tilta, kas veda pāri seklai upītei. Viņš ar Ferrari aizšķērsoja ceļu, paņēma savu Uzi ieroci un izlēca no mašīnas. Uzlicis ieroča stobru uz Ferrari motora pārsega, Semjons nomērķēja uz tuvojošos mašīnu. Tiklīdz tā būs samazinājusi ātrumu, lai apgrieztos, viņš sašaus riepas, un pārējais jau bus vienkārši. Automašīna atradās tik tuvu, ka salonā bija saskatāmi četri cilvēki, savādo puisi aizmugurējā sēdekli ieskaitot. Labi, ka viņi paņēmuši līdzi arī to puišeli, Semjons domās sprieda. Lai pārējie būtu daudz piekāpīgāki, viņš bija nolēmis sākt tieši ar puisi.

Pie Ferrari Deivids pamanīja rosību. Aiz mašīnas slēpās kāds milzīga auguma plikgalvis melnā teniskreklā un aiz- sargkrāsas biksēs. Galvu viņš bija paliecis sānis un vienu aci aizvēris, jo skatījās īsas, melnas mašīnpistoles tēmēklī. Dei­vidu pārņēma šausmas. Šķita, ka viņš jau sajūt lodi sirdī. Viņš izslējās taisni un ar labo roku ieķērās roku balstā mašī­nas durvīs. Taču acis neatrāvās no šāvēja aiz Ferrari, un jau nākamajā mirklī Deivids pamanīja, ka stobrs nav notēmēts tieši uz viņiem. Viņš mērķēja mazliet zemāk, uz riepām.

Ari Monika pamanīja šo vīru.

- Sasodīts! - viņa iesaucās. - Es griežos apkārt!

Viņa noņēma kāju no gāzes pedāļa, taču nospiest brem­zes nepaguva, jo Deivids ieķērās viņai celī.

- Nē, nesamazini ātrumu! Viņš šaus riepās!

- Ko tu dari? Laid mani vaļā!

- Brauc turp! - Deivids norādīja uz spraugu starp kokiem ceļa kreisajā pusē, kur akmeņains un aizaudzis ceļš veda le­jup pie upes. - Spied gāzi, un uz priekšu!

- Traks esi? Mēs nevaram…

Atskanēja trīs metāliski tinkšķi - pa priekšējo mašīnas spārnu trāpīja pirmās lodes. Vairs nestrīdēdamās, Monika nospieda gāzes pedāli un parāva mašīnu nost no ceļa.

Nākamā ložu kārta trāpīja mašīnas pakaļgalā brīdī, kad tā sasvērās pāri pauguram un sāka braukt pa šauro celiņu. Monika ieķērās stūrē un nokliedza:

- Sasodīts!

Deivids, Amils un Maikls kratījās savos sēdekļos, un ma­šīna grabēja kā čemodāns, kas piekrauts ar sudraba trau­kiem. Ātrums bija mazliet par lielu, taču viņi traucās pāri zāļu kumšķiem un akmeņiem un jau pēc sekundes slīdēja pāri seklajai upītei - uz priekšu viņus dzina inerces spēks. Mašinas riteņi sacēla milzīgas šļakatas, un viņi jau atradās otrā krastā. Motors protestēdams ierēcās, taču mašīna kā āzis rāpās augšup pa krastu un jau sasniedza celiņu, kas veda atpakaļ uz maģistrāli. Kad riteņi skāra asfaltu, Deivids pa­lūkojās sānskata spogulī - plikgalvis stāvēja uz tilta un jo­projām spieda sava ieroča laidi pie pleca. Taču vairs nešāva. Viņš metās atpakaļ pie sava Ferrari un apsēdās pie stūres.

- Brauc! - Deivids iekliedzās. - Viņš dzenas mums pakaļ!

Celiņš kanoe airētājiem. Lai privileģētie, izklaižu kārie amerikāņi varētu ar mašīnām piebraukt pie paša krasta un ielaist laivas ūdenī. Semjons klusībā lādējās, ka nav to pa­manījis agrāk.

Iekāpis Ferrari, viņš nolēma mainīt stratēģiju. Vairs nebūs mēģinājumu sagūstīt šos cilvēkus, nenodarot tiem pāri. Viņš savu iegūs arī tad, ja dzīvs būs palicis tikai viens.

Monika spieda gāzes pedāli, taču viņi brauca augstā kal­nā un mašīna tik tikko spēja attīstīt ātrumu septiņdesmit jū­dzes stundā. Viņa ar dūri sita pa stūri, bet motors tik svilpa un šķaudīja.

- Es taču teicu, ka jābrauc ar manu mašīnu! - viņa klie­dza, skatīdamās spidometrā.

Deivids pār plecu palūkojās ārā pa aizmugurējo logu. No Ferrari nebija ne miņas, taču viņam šķita, ka tālumā dzird motora rūkoņu. Maikls atkal vērās savas datorspēles ekrā­nā un klusi gaidīja, kad tas atdzīvosies. Likās, ka viņš neko nav pamanījis. Taču profesors Gupta bija caurcaurēm nobi­jies. Viņš piespieda abas rokas pie krūtīm, it kā gribētu no­mierināt auļojošo sirdi. Acis bija nedabiski platas.

- Kas notiek? - viņš izdvesa.

- Viss ir kārtībā, profesor, - Deivids sameloja. - Ar mums viss būs kārtībā.

Profesors nikni purināja galvu.

- Es gribu izkāpt! Laidiet mani ārā no mašīnas!

Panikas lēkme, nodomāja Deivids. Viņš izstiepa rokas ar

delnām uz leju - cerībā, ka tas ir mierinošs žests.

- Vienkārši dziļi ievelciet elpu, labi? Dziļi, dziļi.

- Nē, es gribu izkāpt!

Profesors atsprādzēja drošibas jostu un pastiepās pēc durvju roktura. Par laimi, durvis bija aizslēgtas, un, iekams Gupta paguva tās atslēgt, Deivids ierāpās aizmugurējā sē­deklī un uzgūlās virsū vecajam vīram, vienlaikus satverot viņa delnu locītavas.

- Es taču teicu, ka viss būs kārtībā! - Deivids atkārtoja. Izteicis šos vārdus, viņš atkal paskatījās ārā pa logu un ierau­dzīja dzelteno Ferrari apmēram piecdesmit jardu attālumā no viņiem.

Deivids tūdaļ paskatījās uz Moniku, lai brīdinātu, taču viņa jau bija pamanījusi vajātāju. Niknās, brūnās acis vērās atpakaļskata spogulī.

- Inženieru skolas vadītāja mašīna! - Monika nošņāca. - Tas nolāpītais plikpauris paņēmis viņa mašīnu!

- Viņš dzenas mums pakaļ, - Deivids teica. - Vai nevari pabraukt mazliet ātrāk?

- Nē, nevaru! Viņš brauc ar Ferrari, bet man ir tikai saso­dīts Hyutidai! - Monika papurināja galvu. - Viņš droši vien bijis manā mājā un meklējis mūs! Bet atrada tikai Kitu. Un tā viņš tika pie mašīnas!

Kamēr viņi uzrāpās kalna virsotnē, Ferrari arvien tuvojās. Kad mašīna bija aptuveni divdesmit pēdu attālumā, Deivids ieraudzīja, ka plikgalvis atver vaditāja puses logu. Ar labo roku turēdams stūri, tas izliecās pa logu un ar savu mašīn­pistoli mērķēja pa priekšā braucošo mašīnu. Deivids tūdaļ nogrūda Maiklu un profesoru Guptu uz grīdas. Brīdī, kad Deivids abus piesedza ar savu augumu, puisis izgrūda sirdi plosošu kliedzienu.

- Pieliecies! - Deivids uzsauca Monikai. - Viņš tūdaļ šaus!

Pirmā ložu kārta trāpīja pa aizmugurējo stiklu, ar stikla

lauskām apberot viņu muguras. Nākamā aizšāvās pāri viņu galvām un izsita caurumus priekšējā stiklā. Pārliecināts, ka Monika ievainota, Deivids ierāpās priekšējā sēdeklī, lai pār­ņemtu mašīnas vadību, taču sieviete, sveika un vesela, jo­projām bija ieķērusies stūrē. Asinis nemanīja, taču vaigi bija mikli. Viņa raudāja.

- Kīts ir miris, vai ne? - viņa nokliedza.

Viņi abi zināja atbildi - skaļi to izteikt nebija vajadzības. Deivids tikai uzlika roku viņai uz pleca.

- Bet tagad laidīsimies, labi?

Braucot lejā no kalna, mašīna sāka uzņemt ātrumu. Plik­galvis izšāva nākamo kārtu, taču šoreiz lodes skrēja garām mašīnai, jo ceļš spēji nogriezās pa labi. Iebraucot līkumā, rie­pas spalgi nokaucās, un Deividam nācās ieķerties mašīnas priekšējā panelī, lai neuzgrūstos Monikai.

- Jēziņ! - viņš iekliedzās. - Uzmanīgāk!

Šķita, ka Monika to nav dzirdējusi. Viņa skatijas taisni priekšā uz ceļu un neatrāva acis no abām dzeltenajām līni­jām. Spiežot gāzes pedāli, viņa bija sasprindzinājusi labo kāju, un rokas bija ieķērušās stūrē tik spēcīgi, ka delnu virs­pusē izspiedās vēnas. Viņas nervi un muskuļi bija uzvilkti kā stīgas, bet sejā jautās neganta apņēmība. Sieviete, kas bija spējusi iedziļināties stīgu teorijas sarežģītajos labirintos, ga­ros vienādojumos un daudzdimensiju saritinājumu topolo­ģijās, tagad aprēķināja centrbēdzes speķus.

Kalna nogāzes vidu ceļš iztaisnojās un pārvērtās par slid­kalniņu, kas laidās cauri mežam. Tagad mašīnas ātrums bija vairāk nekā simts jūdzes stundā, taču Ferrari joprojām turē­jās cieši aizmugurē. Abās ceļa pusēs garām traucās koku ai­nava - lapu, stumbru un zaru ņudzeklis. Tad Deivids simts jardus priekšā ieraudzīja spraugu - pa kreisi četrdesmit piecu grādu leņķi veda šaura asfalta strēmele. Deivids paskatījās uz Moniku - ari viņa bija ieraudzījusi šo ceļu.

Pagriezies apkārt, Deivids skatījās uz Ferrari. Plikgalvis at­kal liecās ārā pa logu un mērķēja uz viņiem ar automātu. Dei­vidam pietika laika, lai noskaitītu īsu lugšanu. Vēl ne, viņš lūdzās. Pagaidi vēl sekundi! Vēl tikai sekundi!

Tad Monika pagrieza mašīnu pa kreisi, un Deivids spēcī­gi atsitās pret durvīm. Mašīna pacēlās uz labās puses rite­ņiem un gandrīz apmetās otrādi, taču jau pēc mirkļa kreisās puses riteņi pieskārās ceļam un viņi turpinaja braukt. Plik­galvis pārsteigts atrāva acis no ieroča un, ar vienu roku pa­griezis stūri, mēģināja sekot bēgļiem. Taču bija mazliet par vēlu. Ferrari pakaļgals pasitās uz priekšu, un mašīna sāka me­žonīgi griezties pretēji pulksteņa rādītāju virzienam. Tā slī­dēja pa ceļu kā koši dzeltens ugunsrats - ātrums, neparas- tums un spīdums šķita gandrīz skaists. Tad mašīna noslīdēja no asfalta un ar briesmīgu troksni ietriecās koka.

Monika palaida gāzes pedāli mazliet vaļīgāk, taču turpi­nāja stūrēt. Pa sašauto aizmugurējo logu Deivids redzēja, kā Ferrari apvijas līkam ozolam. Tad ceļš meta divus līkumus un avārija pazuda no viņu redzesloka.

***

Karena un Jona stāvēja Neiv York Times ēkas foajē. Pie ap­sardzes galdiņa sēdēja zilā jakā ģērbies saidzis vīrs ar ērgļa degunu.

- Kā varu jums palīdzēt? - viņš jautāja.

Karena veltija viņam platu smaidu.

- Jā, esmu atnākusi pie Glorijas Mičelas. Viņa šīs avīzes redakcijā strādā par reportieri.

- Vai jums norunāta tikšanās?

Karena papurināja galvu. Viņa nebija centusies sazvanīt Gloriju, jo baidījās, ka FIB noklausās viņas telefonu.

- Nē, mēs esam senas draudzenes. Gribēju tikai apsvei­cināties.

Apsargs pacēla telefona klausuli.

- Kā jūs sauc?

- Karena Etvuda. - Viņas meitas uzvārds. - Mēs bijām klasesbiedrenes'Foresthilsas vidusskolā. Kādu laiku neesam tikušās, taču viņa noteikti mani vēl atceras.

Apsargs uzgrieza numuru. Karena bažīgi lūkojās apkārt, meklējot FIB aģentus, kas, iespējams, viņai sekojuši. Viņa baidījās, ka atkal tiks arestēta, iekams nokļūs žurnālistes ka­binetā. Lai nomierinātos, viņa saspieda Jonas roku.

Beidzot apsargs bija sazvanijis Gloriju.

- Ieradusies Karena Etvuda, - viņš teica klausulē. Iestā­jās pauze. - Jā, Karena Etvuda. - Atkal pauze. Tad viņš ar plaukstu aizklaja klausuli un pievērsās Karenai. - Viņa tei­ca, ka nepazīst nevienu, kam būtu šāds vārds.

Karenai sažņaudzās sirds. Kā gan Glorija varēja viņu aiz­mirst? Viņas trīs gadus kopā apmeklēja vingrošanas nodar­bības!

- Pasakiet, ka esmu Karena Etvuda no Foresthilsas sko­las. Mēs tikāmies Šārkija kunga vingrošanas nodarbībās.

Nepacietīgi nopūties, apsargs atkārtoja dzirdēto klausu­lē. Šoreiz pauze bija daudz garāka, un tad apsargs teica:

- Jā, laidīšu viņu augšā. - Viņš nolika klausuli un sāka rak­stīt Karenas vārdu caurlaidē.

Karena atviegloti nopūtās.

- Paldies.

Atkal īgņodamies, apsargs pasniedza viņai caurlaidi.

- Mičelas kabinets ir sešpadsmitajā stāvā. Lifti ir pa kreisi.

Iedama uz liftu pusi, Karena joprojām gaidīja, ka parādī­sies vīri pelēkos uzvalkos, taču viņa ar Jonu iegāja liftā bez starpgadījumiem. Karenai šķita savādi, ka FIB aģenti ļauj vi­ņai satikties ar avīžniekiem. Varbūt domāja, ka neviens žur­nālists nenoticēs viņas stāstam? Patiesību sakot, nekā daudz, ko stāstīt, viņai nebija; zinot, ka apsūdzības pret Deividu narkotiku tirdzniecībā ir safabricētas, viņai tomēr nebija ne jausmas, kādēļ federālajām iestādēm vajadzīgi šādi meli. Tur­klāt viņa grasījās iebilst Savienoto Valstu ģenerālprokuro­ram. Pārējai pasaulei viņa bija tikai sieva profesoram, kas no­darbojas ar narkotiku tirdzniecību, un neviena avīze viņas apsūdzības neuztvers nopietni.

Ja vien viņa neiesniegs pierādījumus. Un Karena laikrak­sta redakcijā nebija ieradusies pilnīgi tukšām rokam. Viņa at­cerējās, kā sauc policijas detektīvu, kas pagājušonakt bija pie­zvanījis viņai uz dzīvokli, - detektīvu, kurš varētu izstāstīt avīzei, kāpēc Deivids izsaukts uz Svētā Lūkas slimnīcu. Tas bija Hektors Rodrigess.

Lūsīla sēdēja pie rakstāmgalda Amila Guptas kabinetā un pa mobilo tālruni runāja ar Federālā izmeklēšanas biroja di­rektoru, savukārt aģenti pārmeklēja profesora datoru. Čet­rās stundās, kopš Gupta, Svifts un Reinoldsa bija izbēguši no Robotikas institūta, aģenti bija pārmeklējuši katru Kār- negī universitātes pilsētiņas stūrīti, lai atrastu kādu norādi, kurp bēgļi devušies. Aģents Volšs bija iztaujājis apsaimnie­košanas dienesta apkopēju, kura atzina, ka pārdevusi savu uzsvārci Reinoldsai un Sviftam, bet aģents Millers vienā no pilsētiņas stāvlaukumiem bija uzgājis Reinoldsas mašīnu. Lai gan nevarēja noliegt, ka birojs pazaudējis daudz laika, Lū­sīla jutās pārliecināta, ka, mazliet pastrādājuši ar kājām, aģenti atradīs bēgļus un arestēs. Un tāpēc viņa sadusmojās, kad direktors paziņoja, ka operāciju savās rokās ņem Pen­tagons.

- Ko, pie velna, viņi iedomājas? - Lūsila kliedza klausu­lē. - Armija nedrīkst uzņemties policijas funkcijas! Likums aizliedz viņiem piedalīties operācijās iekšzemē!

- Zinu, zinu, - direktors atbildēja. - Taču viņiem esot īpa­šā atļauja. Un "Deltas" vienībām ir pieredze cilvēku medi- bās. Vismaz Irākā un Afganistānā.

- Bet uz kurieni viņi dosies? Mums pagaidām nav ne jaus­mas, kur atrodas aizdomās turamie. Viņi tagad var būt gan Mičiganā, gan Virdžinijā.

- Saskaņā ar plānu vienības dodas uz Endrūsa gaisa spēku bāzi un izklīdīs pa visu apkārtni. Viņiem ir helikop­teri un Stri/kcr bruņutransportieri, tātad pārvietoties viņi va­rēs diezgan ātri.

Lūsila papurināja galvu. Pilnīgas muļķības. Atdodot va­dības grožus desantnieku rokās, bēgļus atrast neizdosies. Visticamāk, viss beigsies ar to, ka armijnieki nošaus kādu dzērāju, kurš pārāk ātri pabrauks garām viņu postenim.

- Ser, dodiet man mazliet laika, - Lūsila teica. - Es zinu, ka varu atrast tos neliešus.

- Par vēlu, Lūsij. Vienības jau kāpj lidmašīnās. Operācijas vadība tavās rokās būs līdz pusnaktij. Un tad mēs to nodo­sim Aizsardzības ministrijai. - Lūsila neteica ne vārda. Klu­sējošais protests. Direktors mirkli pagaidīja un tad teica: - Man tagad jādodas uz tikšanos. Pec divām stundām pie­zvanīsi un izstāstīsi, kā mēs šos vadības grožus nodosim. - Un viņš nolika klausuli.

Dažas sekundes viņa skatījās uz mobilo telefonu savā roka. Ekrānā vīdēja uzraksts "Saruna pabeigta 19:29". Pēc tam tajā parādījās pazīstama FIB zīmotne. Taču Lūsīla pa­tiesībā neredzēja ekrānu; viņa redzēja savas karjeras beigas. Trīsdesmit četrus gadus viņa bija kāpusi pa karjeras kāpnēm - vienīgā sieviete starp cietpauriem vīriešiem. Liekot lietā uzņēmību un prātu, viņai veicās. Viņa bija notvērusi banku aplaupītājus, iefiltrējusies motociklistu bandās, novērsusi cilvēku nolaupīšanu un noklausījusies gangsteru telefonsa­runas. Pirms meneša direktors bija apsolījis iecelt viņu par Dalasas filiāles vadītāju, šādi pateicoties par gadu desmitiem ilgo dienestu. Bet tagad Lūsīla saprata, ka tā nenotiks. Viņu gaida nevis paaugstinājums, bet gan piespiedu aiziešana pensijā.

Viņai piesardzīgi tuvojās aģents Krofords - kā suns sa­vam saimniekam.

- Aģente Pārkere? Mēs esam pabeiguši Guptas datora sis­tēmas analīzi.

Lūsīla ielika telefonu kabatā un pievērsās Krofordam. Vi­ņai bija atlikušas vēl četras stundas, tāpēc jāpacenšas.

- Vai atradāt kādus failus par fiziku?

- Nē, viss tikai par robotiku. Faili ar programmēšanas ko­diem un aparatūras dizaina aprakstiem. Tapat mēs atradām programmu, kas palīdz sazināties ar robotiem. Ar tās palīdzī­bu viņš lika "Pūķa skrējējam" atskaņot radiācijas trauksmi.

Lūsīla saviebās. Viņai nepatika, ka tiek atgādināts par šo izgāšanos, taču izvairīties no tā nebija iespējams. Viņai bija jāzina, kādēļ tā noticis.

- Parādiet man to programmu.

Krofords noliecās pār rakstamgaldu un ar peli uzklikšķi­nāja uz trijstūra ikonas datora ekrānā. Parādījās logs ar Ņū- vela-Saimona ēkas trīsdimensiju attēlu, kurā starp stāviem mirgoja ducis dzeltenu punktiņu.

- Te redzama katra robota atrašanās vieta un stāvoklis, - Krofords skaidroja. - Gupta nodeva tiem komandas, izman­tojot bezvadu ierīci.

- Bezvadu? - Lūsilu pārņēma cerību prieks. Tā kā mobi­lie telefoni un citas bezvadu ierīces laiku pa laikam sūtīja signālus saviem tīkliem, FIB varētu noteikt to aptuveno at­rašanās vietu. - Vai varam to izsekot?

- Nē, Guptas ierīce izmanto rāciju tikai ar nelielu darbī­bas rādiusu. Lai vadītu robotus to atrašanās vietā, viņš sūta komandas pa fiksēto telefonu uz vietējo pārraidīšanas mez­glu, kas tālāk pārraida signālu robotiem.

Sasodīts, Lūsīla domās lamājas. Viņa nepagūs. Bet tad prātā ienāca jauna ideja.

- Kur vēl viņam atrodas kāds robots?

Krofords noklikšķināja uz citas ikonas, un ekrānā parā­dījās Kārnegī universitātes pilsētiņas karte.

- Daži ir Datorzinātņu fakultātē un inženierzinātņu ēkā. - Aģents norādīja uz vairākiem mirgojošiem punktiņiem kar­tes malā. - Un vēl daži ir Guptas mājā.

- Bet ārpus Pitsburgas?

Vēlreiz noklikšķinot peli, ekrānā parādījās Savienoto Val­stu karte. Četri punktiņi mirgoja Kalifornijā, viens Tenesī štatā, viens Rietumvirdžīnijā, divi Džordžijā un pusducis ne­tālu no Vašingtonas Kolumbijas apgabalā.

- Aizsardzības ministrija vairākās vietās testē Guptas radītos novērošanas robotus, - Krofords skaidroja. - Un NASA vienu mašīnu gatavo sūtīšanai uz Marsu.

- Bet kas ir šeit? - Lūsila norādīja uz mirgojošo punktiņu Rietumvirdžīnijā. Tas bija pats tuvākais I'itsburgai.

Aģents Krofords uzklikšķināja uz tā, un parādījās norā­de "Kārnegī atpūtas nams, Džolo, Rietumvirdžīnijā".

- Neizskatās, ka tā būtu militārā bāze vai NASA centrs, - Lūsīla sacīja. Cerību stariņš sirdi sāka vienmērīgi pulsēt. Tā bija tikai vāja nojauta, taču gadu gaitā viņa bija iemācījusies tai uzticēties.

Krofords pētīja norādi ekrānā.

- Šādu nosaukumu Guptas dokumentos neesmu redzē­jis. Iespējams, tas bijis privāts darījums. Varbūt ar kādu aiz­sardzības industrijas kompāniju, kas ražo robotus.

Lūsīla papurināja galvu. Punktiņš mirgoja pašā štata dien­vidu stūrī, Hetfīldas un Makoja apgabala viducī. Tajā apvi­dū nebija nevienas aizsardzības industrijas kompānijas.

- Vai mums ir kāds aģents šajā Rietumvirdžīnijas apga­balā?

Krofords izņēma no kabatas savu mobilo e-pasta ierīci, kurā varēja izsekot operācijā iesaistītajiem aģentiem.

- Paskatīsimies. Aģents Broks un Santullo darbojas uz sep­tiņdesmit septītās starpštatu maģistrāles, palīdzot štata po­licijai patrulēt uz ceļiem. Tas ir apmēram piecdesmit jūdžu attālumā no Džolo.

- Pasakiet, lai Broks un Santullo nekavējoties dodas uz turieni. Viņiem būs vajadzīga palīdzība, tāpēc sapulciniet vēl duci aģentu un sagatavojiet lidmašīnu.

Krofords sarauca pieri.

- Vai esat pārliecināta? Pagaidām mums zināms tikai tas…

- Izpildiet pavēli!