Fināla teorija

VIENDADSMITĀ NODAĻA

Semjons izmeta vel vienu glāzi Stolicnaya. Viņš sēdēja kā­das pieticīgas Noksvilas mājas dzīvojamajā istabā. Māja pie­derēja Ričardam Cenām un Skotam Krinskim - diviem biju­šajiem profesora Guptas studentiem. Kamēr Gupta virtuvē runāja pa telefonu, Ričards nepārtraukti papildināja degvīnu Semjona glāzē, bet Skots piedāvāja pretīgu tunča sviestmai­zi. Sākumā Semjons nosprieda, ka šie abi ir mīļākie, bet pēc otrās glāzītes saprata, ka viņus saista kaut kas daudz nepa­rastāks. Ričards un Skots bija fiziķi Okridžas Nacionalajā la­boratorijā, kur būvēja iekārtas augstas intensitātes protonu staru ģenerēšanai. Abi bija bāli, izstīdzējuši, zēniski un briļ­ļaini un pret profesoru Guptu izturējās ar cieņu, kas robe­žojās ar fanātismu. Vēl vairāk, viņi nejutās pārsteigti, kad Semjons un Gupta parādījās uz abu mājas sliekšņa. Abi jau­nie fiziķi acīmredzot bija līdzzinātāji, kurus Gupta nolīdzis jau sen. Lai gan neviens no viņiem neiedvesa bailes, Semjo­nam viņi šķita līdzīgi labiem karavīriem - darīs visu, ko va­donis pavēlēs. Viņu uzticība idejai bija tikpat stipra kā dži- hāda kaujiniekiem.

Tiklīdz Semjons nolika tukšo glāzi uz galdiņa, Ričards pielēca kājās no dīvāna un ielēja vēl. Nav slikti, Semjons do­mās nosprieda, atslīgdams krēslā. Pie tā varētu pierast.

- Tātad jūs, kungi, būvējat staru iekārtas, ja? Virzāt pro- tonus, kas kustas paātrinātājā?

Abi palocīja galvas, taču neteica ne vārda. Acīmredzot ne­jutās ērti, pļāpājot ar krievu algotni.

- Droši vien sarežģīts darbs, - Semjons turpināja. - Jābūt pārliecinātam, ka daļiņas nomērķētas precīzi. Jārada ideāli apstākļi triecienam. Kad protoni saduras, var notikt dīvai­nas lietas, ko?

Ričards un Skots pārstāja māt ar galvu un apmainījās ska­tieniem. Viņu sejās bija vērojams pārsteigums un arī mul­sums. Iespējams, abi brīnījās, ka algots slepkava tik daudz zina par daļiņu fiziku.

- Jā, ļoti dīvainas, - Semjons turpināja. - Un varbūt pat noderīgas. Ja pie rokas ir apvienotā teorija, kas nosaka, kā tieši jānorit daļiņu sadursmei, var radit ļoti interesantus efektus, ne?

Nu abi šķita pārbijušies. Ričards gandrīz izlaida no ro­kas degvīna pudeli.

- Es… Piedodiet, - viņš izstostīja, - es nezinu, par ko jūs runājat…

- Neuztraucieties, - Semjons ieķiķinājās. - Profesors man uzticas. Pašā misijas sākumā viņš man izstāstīja par iespē­jām, ko paver Eitiheitliche Feldtheorie. Citādi es nezinātu, kas tieši man jāizvilina no Herr Doktor kolēģiem.

Taču šie vārdi nenomierināja abus fiziķus. Ričards vēl cie­šāk satvēra pudeli, bet Skots nervozi berzēja plaukstas. Iespējams, negribēja pārāk daudz zināt par metodēm, ko iz­manto viņu dievinātais profesors.

Tajā bridi Gupta beidza runāt pa telefonu un ienāca dzī­vojamajā istabā. Ričards un Skots vienlaikus pagrieza galvu kā uzticīgu Iru seteru pāris, kas sagaida saimnieku. Profe­sors veltīja abiem laipnu smaidu un tad norādīja uz Semjonu.

- Nāc man līdzi. Mums jāapspriežas.

Semjons mazliet nogaidija, lai visiem būtu skaidrs, ka viņš nav klēpja sunītis. Tad piecēlās no krēsla un sekoja Guptam virtuvē. Tas izrādījās pretīgs pārblīvēts alkovs ar nolietotiem skapīšiem.

- Vai runājāt ar Broku? - Semjons jautāja.

Profesors palocīja galvu.

- Viņš sagūstījis Svifta sievu un dēlu. Un tagad traucas uz dienvidiem. Šī varētu izrādīties noderīga apmaiņas shēma.

- Pieņemot, ka Sviftam ir apvienotā teorija. Droši mēs to nezinām.

- Kādas muļķības! Protams, ka viņam ir teorija.

Semjonu atkal pārņēma vēlēšanās noraut vecajam galvu.

- Svifts ne tikai vienkārši pārtrauca mūsu sākto lejup­ielādēšanu. Viņš nodzēsa visu, kas bija uz servera. Varbūt tāds ari bija viņa nolūks - izdzēst teoriju. Varbūt tieši to Klainmans viņam licis izdarit.

Gupta papurināja galvu.

- Tas nav iespejams. Tas ir pēdējais, ko Klainmans būtu vēlējies. Esmu pārliecināts, ka viņš lika Sviftam noglabāt teoriju drošā vietā.

- Bet varbūt Svifts, ieraudzījis vienādojumus, pārdomās.

Profesors turpināja purināt galvu. Viņu, šķita, šāda iespēja

neuztrauca.

- Tici man, teorija ir pie viņa. Un viņš to nespētu izdzēst, pat ja vēlētos. Nākamais solis cilvēces attīstībā ir neizbē­gams. Nekas nespēs mūs apturēt no mūsu plānu demonstrē­šanas.

Semjons nosprauslājās. Viņu sāka nogurdināt Guptas me- siāniskie izteikumi.

- Labi, pieņemsim, ka teorija ir pie Svifta. Tik un tā mums viņš jāatrod pirmajiem, jāapsteidz amerikāņu armijnieki.

Gupta atgaiņājās, it kā aizslaucītu prom visas grūtības.

- Ari tas ir neizbēgami. Dažu stundu laikā mes noskaid­rosim, kur ir Svifts ar saviem palīgiem.

- Un ko tad?

Vecais vīrs plati pasmaidīja.

- Kopā ar viņiem ir mana meita. Un šobrīd viņu jau sāk pārņemt izmisums.

Kādā izcirtumā Nacionālā Čeroki meža vidū Grediks sa­vāca kritušās lapas un zarus, lai sakurtu ugunskuru. Šis kal­nietis, kā izrādījās, bija lielisks pavadonis bēgļiem - daudza­jos gados, kopš viņš Apalaču kalnu štatos nodarbojās ar čūsku kontrabandu, vīrs bija iemācījies apiet likumu. Pēc aiz­bēgšanas no Beninga forta Deivids bija vēlējies doties uz Meksiku vai Kanādu, taču Grediks iebilda, ka viņus no ro­bežas šķir pārāk daudz sātana rokaspuišu. Un viņš pa līku­motajiem Smilšu kalna ceļiem brauca uz Alabamas zieme­ļiem. Kad iestājās nakts, viņi bija šķērsojuši Tenesī štata robežu un nonākuši pie Lielajiem Dūmakainajiem kalniem.

Šķita, ka Grediks šaja apvidū pazīst katru pakalnu un ieleju. Apdzīvotajā vietā ar nosaukumu Kokerkrika viņš no­griezās uz zemes ceļa un apturēja furgonu aiz puerāriju bie­zokņa. Tad viņš, svilpodams "Brīnišķo žēlastību", sāka ierī­kot nometni un gatavot iekuru. Deivids nespēja noturēties, neapbrīnodams šā vira augstsirdību. Viņi bija satikušies tikai vakar, bet Grediks jau bija gatavs ziedot dzīvību viņu labā. Lai gan Deivids viņam ne vārda nebija stāstījis par Einštei­na apvienoto lauku teoriju, Grediks skaidri saprata, ka uz spēles likts kaut kas grandiozs. Viņš to uztvēra no reliģiskā viedokļa - viņi iesaistījušies apokaliptiskā cīņā pret dēmo­nu armiju, kas cenšas iznīcināt Dieva valstību. Un, pēc Dei­vida domām, šāds redzējums nebija tālu no patiesibas.

Mēness sirpis, kas tagad bija mazliet biezāks nekā iepriek­šējā nakti, lēja pār kalniem blāvu gaismu. Deivids sēdēja iz­cirtumā kopā ar Maiklu, kas savu datorspēli bija uzlicis uz celma. Puiša māte gulēja furgonā; brauciena laikā viņa kļu­va arvien uzbudinātāka - lamājās, drebēja un pieprasīja, lai tiek izlaista no mašīnas, bet beidzot nomierinājās un iesnau- dās. Monika pusi ceļa pavadīja, rūpēdamās par Elizabeti, bet otru pusi - vērdamās klēpjdatorā, ko bija nočiepusi Virtuā­lo kauju simulācijas birojā.

Labās ziņas - zibatmiņas moduli tiešām bija saglabāti zi­nātniskie darbi, ko pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem uz­rakstījis Alberts Einšteins. Sliktās ziņas - viss bija vācu va­lodā. Nosaukums bija Nene Untersuchung ūber die Einheitliche Feldtheorie, ko Deivids iztulkoja apmēram šādi: "Jauna izprat­ne par apvienoto lauku teoriju". Bet tas ari viss. Dučiem lapu ar vienādojumiem, taču simboli, cipari un apakšraksti Dei­vidam bija tikpat sveši kā vārdi vācu valodā. Šie vienādoju­mi neatgādināja nevienu no tiem, ko viņš bija redzējis citos Einšteina darbos. Herr Doktor acīmredzot bija devies pilnigi citā virzienā, izmantojis pilnīgi citu matemātiku. Tas bija ne­ciešami mokoši - atbilde ir viņiem rokā, taču pilnīgi nesa­protama.

Monika sēdēja viena zālē un joprojām vērās datora ekrā­nā. Deivids kādu bridi skatījās sievietei pār plecu, taču viņa sūdzējās, ka tas novērš uzmanību, tāpēc viņš devās uz iz­cirtuma otru galu. Nolādēts, viņš domās sodījās, kaut es zi­nātu vācu valodu! Lai gan - ja arī viņš būtu dzimis vācietis, vēl būtu jāapgūst matemātika. Nē, Monika bija piemērotā­ka šim uzdevumam. Viņa pārzinaja dažādus matemātikas virzienus un jau bija atzinusi, ka daži vienādojumi šķiet pa­zīstami.

Salicis starp zariem vairākus kumšķus avīžu, Grediks ar sērkociņu iekūra uguni. Viņš devās pie furgona un, atgrie­zies ar piecām kārbām Dinty Moore sautējuma, atvēra tās un nolika pie ugunskura. Tad viņš apsēdās zālē līdzās Deivi­dam un Maiklam.

- Mums laimējies, - viņš teica, norādīdams uz zvaigžņo­to debesi. - Šonakt nelīs.

Deivids palocīja galvu. Maikls joprojām spēlēja "Cīnītā­ju". Grediks norādīja uz mēnesi, kas vīdēja virs horizonta austrumos.

- Rīt dosimies turp, - viņš teica. - Uz Hova pauguru. Brauksim pa Smitfīlda ceļu līdz galam un tad augšā kalnā.

- Kāpēc tā? - Deivids pajautāja.

- Lieliska vietiņa, kur paslēpties. Tur ir kaļķakmens alas, un netālu ir kalnu strauts. Apkārt viss redzams jūdzēm tālu, tātad vajātājus var laikus pamanīt.

- Bet ko mēs ēdīsim? Kad beigsies sautējums…

- Neuztraucies, es jūs apgadāšu. Sātana viri mani nemek­lē, tātad es varu brīvi pārvietoties. Kad pagāni padosies, jums būs vieglāk tikt līdz Kanādai, Meksikai - kur vien vē­lēsieties.

Deivids centās to iztēloties - vasara kaļķakmens alā kopā ar Moniku, Maiklu un Elizabeti. Vairāk nekā nepraktisks plāns - patiesībā pilnīgi bezcerīgs. Lai arī cik ilgi viņi slēp­tos kalnos, armija un FIB nepadosies. Un ja ari kādā brīnu­mainā kārtā izdosies izvairities no vajātājiem un šķērsot ro­bežu, drošība viņi vēl nebūs. Agri vai vēlu Pentagons nonāks viņiem uz pēdām - gan Kanādā, gan Meksikā, gan Antark- tīdā.

Pēc dažām minūtēm Grediks piecēlās un devās pie ugunskura, kas nu jau koši dega. Ietinis roku pelēkā kabat- lakatā, viņš ņēma uzsildītās sautējuma kārbas un sadalīja Deividam, Maiklam un Monikai. Katram tika ari pa plast­masas karotei, ko Grediks sameklēja mašīnas cimdu nodalī­jumā. Sautējums bija tik tikko remdens, tomēr Deivids sāka ēst, ķeksējot stiegraino liellopa gaļu ārā no kārbas un cerot, ka izdosies kaut uz mirkli aizmirst par problēmām. Taču, ne­paguvis iebāzt mutē otro kumosu, viņš pacēla galvu - aiz muguras ne vairāk kā tris pēdu attālumā stāvēja Monika, pa- situsi padusē datoru. Pat tumsā bija redzams, ka viņa ir sa­traukta. Sievietes mute bija vaļā, viņa strauji elpoja.

- Kaut ko atradu, - viņa teica, - taču tev tas nepatiks.

Deivids nolika sautējumu un piecēlās kājās. Viņi aizgāja

līdz nokaltušai priedei izcirtuma malā, aptuveni divdesmit pēdu attālumā no Gredika un Maikla. Deivids bija domājis, ka šajā brīdī gribēs gavilēt, taču patiesībā viņu mocīja ļau­nas priekšnojautas. Monikas sejas kreisajā pusē atblāzmoja ugunskurs, bet labā puse slīga ēnā.

- Vai tur ir apvienotā teorija? - viņš jautāja.

- Sākumā es tā nedomāju. Vienādojumi, patiesību sakot, šķita nesakarīgi. Bet tad atcerējos, ko pagājušonakt runājām. Par geonu teoriju.

- Gribi teikt, ka tā ir geonu teorija?

- Bija vajadzīgs krietns laiciņš, kamēr sapratu saistību. Jo vairāk skatījos uz vienādojumiem, jo vairāk tie man atgadi- nāja topoloģijas formulas. Tā ir matemātikas apakšnozare, kas pēta virsmas, formas un mezglus. Un iedomājos par ge­oniem - mezgliem telplaikā. Nāc, parādīšu!

Monika atvēra klēpjdatoru un nostājās līdzās Deividam, lai arī viņš redzētu ekrānu. Piemiedzis acis, viņš ieraudzīja duci vienādojumu - katru no tiem veidoja gara grieķu bur­tu rinda un savādi simboli - dakša, mārciņas apzīmējums, apji un krustiņi. Tiešām izskatījās nesakarīgi.

- Pie velna, kas tas ir?

Monika norādīja uz lapas augšpusi.

- Šis ir apvienoto lauku vienādojums, kas izteikts dife­renciālās topoloģijas valodā. Līdzīgs klasiskajiem relativitā­tes vienādojumiem, taču tiek izmantots arī daļiņu fizikā. Ein­šteins atklāja, ka visas daļiņas ir geoni. Katra daļiņa ir noteikts telplaika savijums, bet spēki ir auduma vilnīši.

Viņa sāka runāt arvien skaļāk un satvēra Deivida pie­durkni, pavilka Deividu tuvāk, lai viņš varētu izpētīt vienā­dojumus, taču viņš joprojām neko nesaprata.

- Pag, pag! Vai esi pārliecināta, ka tā patiešām ir?

- Tu tikai paskaties! - Monika ar pirkstu vilka līdz lapas apakšai. - Šis ir viens no lauka vienādojuma risinājumiem, kas apraksta fundamentālu daļiņu ar negatīvu lādiņu. Tas ir geons, ļoti maza tārpeja ar slēgtiem laika izliekumiem. Ri­sinājums pat norāda daļiņas masu. Vai pazīsti šo skaitli?

Zem Monikas rādītājpirksta bija vienādojums:

M=0.511 MeV/c2

- Jēziņ, - Deivids nočukstēja. - Elektrona masa.

Lai gan matemātika nebija Deivida stiprā puse, viņš zi­nāja, ka viena no Visa Esošā teorijas raksturīgākajām iezī­mēm bija iespēja paredzēt visu fundamentālo daļiņu masas.

- Un tas ir tikai sākums. Viņam bija vismaz divdesmit ri­sinājumu daļiņām ar dažādiem lādiņiem un spiniem. Vairākums šo daļiņu tika atklātas krietnu laiku pēc Einštei­na nāves. Viņš paredzēja kvarku un tau leptonu eksistenci. Un uzrakstīja risinājumus tām daļiņām, kas vēl nav atklā­tas. Bet varu likt galvu ķīlā, ka tā^eksistē.

Monika rādija lapas citu pēc citas, un visās bija topolo- ģiskie vienādojumi. Skatoties datora ekrānā, Deividu pār­ņēma arvien lielāks prieks. Tas bija salīdzināms tikai ar paci­lātību, kas viņu pārņēma, kad piedzima Jona. Tas bija fizikas triumfs - klasiskā teorija apvienota ar kvantu mehāniku, vie­na vienādojumu kopa, kas var aprakstīt visu, sākot no pro­tona darbības un beidzot ar galaktikas struktūru. Viņš aiz­griezās no ekrāna un uzsmaidīja Monikai.

- Zini ko? Tas daudz neatšķiras no tā, ko cenšas panākt stīgu teorijas aizstāvji. Tikai šeit daļiņas ir telplaika cilpas, nevis enerģijas stīgas.

- Ir vēl kāda lidzība. Paskaties! - Dažas lapas tālāk Mo­nika norādīja uz vienādojumu, kas bija uzrakstīts atsevišķi no citiem:

S < A/4

- Tas taču ir vienādojums, ko redzēju, piedaloties "Cīnī­tājā"!

Monika palocīja galvu.

- To sauc par hologrāfijas principu. S apzīmē informāci­jas maksimālo daudzumu, ko var sablīvēt telpas vienībā, bet A apzīmē šīs telpas vienības virsmas laukumu. Pamatā prin­cips norāda, ka visu informāciju trīsdimensiju telpā - katras daļiņas pozīciju, katra spēka lielumu - var saturēt telpas div­dimensiju virsma. Tātad vari iztēloties Visumu kā hologram­mu, kādas redzi uz savām kredītkartēm.

- Pagaidi! Kaut ko līdzīgu jau esmu dzirdējis.

- Stīgu teorijas aizstāvji par šo principu runā jau gadiem ilgi, jo tā iespējams vienkāršot fiziku. Taču izrādās, ka Ein- šteinam šī ideja ienākusi prātā jau pirms pusgadsimta. Ap to būvēta visa viņa apvienotā teorija. Viņš izmantoja holo- grāfijas principu, lai attēlotu Visuma vēsturi. Tas ir darba ot­rajā daļā, lūk.

Viņa norādīja uz vēl kādu savādu vienādojumu. Līdzās tam bija datorgrafikas attēlu rinda - acīmredzot doktors Klainmans reproducējis trīs skices, ko Einšteins savulaik zī­mējis ar roku. Pirmajā attēlā bija redzamas divas plakanas virsmas, kas tuvojās viena otrai. Otrajā attēlā bija redzams, kā šis plaknes saduroties izliecas un viļņojas, bet trešajā tas atrāvās viena no otras, un katrā kā baku rētas bija iezīmē­tas no jauna dzimušās galaktikas.

- Kas tas? - Deivids jautāja. - Izskatās pēc folijas loksnēm.

- Stigu teorijā tās sauc par brānām. Diagrammās izskatās pēc divdimensiju objektiem, bet patiesībā katra atspoguļo trīsdimensiju Visumu. Šāda brāna satur katru mūsu Visuma galaktiku, zvaigzni un planētu. Tas vairāk ir mušpapīrs nekā folija, jo pie tā pielīp gandrīz visas daļiņas. Otra brāna ir pil­nīgi cits Visums, un tās abas virzās uz lielāku telpu, ko sauc par Lielo apjomu un kam ir desmit dimensijas.

- Kāpēc tās saduras?

- No brānas atrauties un ceļot cauri Lielajam apjomam var gravitācija. Viena brāna var ar gravitācijas spēku piesais­tīt otru, un, kad tās saduras, tās izliecas un rada enerģiju. Es pati strādāju ar šo teoriju, tāpēc pazinu tās diagrammas, taču tā ari netiku pat tuvu šim. Einšteins izstrādājis vienā­dojumus mūsu brānai un pareģojis, kā tā attīstījusies. Viņa apvienotā teorija izskaidro, kā viss sācies.

- Tu domā Lielo sprādzienu?

- To rāda šīs diagrammas. Divas tukšās brānas saduras, un enerģija no šīs sadursmes piepilda mūsu Visumu, līdz bei­dzot pārvēršas par atomiem, zvaigznēm un galaktikām, un visas laužas uz āru kā gigantisks vilnis. - Monika atkal sa­grāba Deivida piedurkni un ieskatījās viņam acīs. - Tas ir radīšanas mistērijas izskaidrojums.

Deivids apmulsis pētīja zīmējumus.

- Bet kur ir pierādījumi? Nu, ideja, protams, ir interesan­ta, bet…

- Pierādījumi ir šeit! - Monika bakstīja ar pirkstu formu­lās zem diagrammām. - Einšteins pareģoja visus novēroju­mus, ko veikuši astronomi pēdējo piecdesmit gadu laikā. Visuma izplešanās ātrumu, matērijas un enerģijas sabrukša­nu. Tas viss ir šeit!

Jūtu pārņemts, Deivids vērās topoloģiskajos vienādoju­mos. Kaut viņš spētu tos saprast tikpat viegli kā Monika!

- Tad kāda ir problēma? - Deivids jautāja. - Kāpēc tu teici, ka man tas nepatiks?

Viņa dziļi ievilka elpu un parādija nākamo lapu ar noslē­pumainiem simboliem.

- Arā no brānas lielā apjoma papildu dimensijās var izlauz­ties ne tikai gravitācija. Tu taču zini, kas ir neitrīno, vai ne?

- Protams. Elektrona brālītis. Daļiņa bez lādiņa un ar ļoti mazu masu.

- Daži fiziķi izsaka viedokli, ka iespējama daļiņa, ko sauc par sterilo neitrīno. To sauc par sterilo, jo parasti tā mūsu Visumā nepiedalās mijiedarbībā ar citām daļiņām. Sterilie neitrīno plūst cauri papildu dimensijām un mūsu brānai kā ūdens cauri sietam.

- Ļauj minēt. Apvienotajā teorijā ir vienādojums ari šai daļiņai.

Monika palocīja galvu.

- Tieši tā. Un šis vienādojums paredz, ka, izliecot mūsu brānas telplaiku, var radīt daļiņu eksplozijas. Ja brānu pie­tiekami izliec, sterilie neitrīno var izšauties no vienas mūsu Visuma daļas un ieplūst citā, izmantojot Isceļu cauri Liela­jam apjomam. Paskaties uz šo!

Monika norādīja uz vēl kādu diagrammu, ko savulaik bija zīmējis Einšteins.

Deividam šis attēls bija pazīstams.

- Tārpeja, vai ne? Tilts, kas savieno attālus telplaika re­ģionus?

- Jā, taču pa šo īsceļu pārvietoties var tikai sterilie neitrī­no. Saskaņā ar apvienoto teoriju daļiņas, pārvietojoties pa papildu dimensijām, var uzņemt enerģiju. Sasodīti daudz enerģijas, ja neitrīno plūsmu pareizi novirza.

Deivids papurināja galvu. Oda pēc sēra.

- Un kas notiek, ja enerģiju uzņēmušās daļiņas atgriežas mūsu Visumā? Vai teorija izskaidro arī to?

Monika aizvēra un izslēdza datoru. Viņa negrasijās rādīt Deividam pēdējos vienādojumus šajā darbā.

- Atgriezušās daļiņas var izraisīt pamatīgu vietējā telplai­ka savērpšanos. Atbrīvotās enerģijas daudzums atkarīgs no tā, kā tu vadi eksperimentu. Pareizajos apstākļos šo proce­su var izmantot, lai ražotu siltumu vai elektrību. Bet to var izmantot arī kā ieroci.

Vējiņš sakustināja priežu skujas. Lai ari bija silts, Deivids nodrebēja.

- Var izmantot punktu, kurā daļiņas atgriežas mūsu Vi­sumā? Raidīt sterilo neitrīno staru no Vašingtonas un ar ri­košetu cauri papildu dimensijām trāpīt bunkuram Teherānā?

Monika atkal palocīja galvu.

- Tev tikai jākontrolē mērķa koordinātas un trieciena stiprums. Viena tāda sterilo neitrīno eksplozija var likvidēt kodolražotni Irānā vai Ziemeļkorejā, pat ja tā atrodas jūdzi zem zemes.

Tagad Deivids saprata, kāpēc FIB vajā viņu pa visu val­sti. Ar šādu ieroci lieliski varētu apkarot terorismu. Penta­gons varētu likvidēt ienaidnieku arī bez desantniekiem un spārnotajām raķetēm. Tā kā daļiņu stars var ceļot cauri pa­pildu dimensijām, to neuztvers radari, pretgaisa aizsardzī­bas sistēmas vai kas cits.

- Cik daudz enerģijas stars var nest? Kāds ir limits?

- Tur jau tā lieta. Limita nav. Šo tehnoloģiju var izman­tot, lai jebkurā brīdī uzspridzinātu veselu kontinentu. - Mo­nika turēja klēpjdatoru izstieptā rokā, it kā tas kuru katru mirkli varētu eksplodēt. - Bet ir kaut kas vēl ļaunāks. Ir daudz vieglāk radīt šādu ieroci nekā atomieročus. Vairs nav jābagātina urāns kodolgalviņām vai jāpalaiž ballistiskā raķe­te, lai to nogādātu vajadzīgajā vietā. Vajadzīgi tikai šie vie­nādojumi un inženieru komanda. Irāņi un ziemejkorejieši to var bez liekām raizēm. Par Al-Qaeda nemaz nerunājot.

Deivids aizgriezās prom un sāka skatīties uz ugunskuru.

- Nolādēts, - viņš norūca. - Nav brīnums, ka Einšteins to nevēlējās publicēt.

- Jā, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš saprata, ar ko tas viss var beigties. Pētījuma pēdējā daļā viņš iekļāvis formulas papil­du dimensiju staru radīšanai. Tev tikai jāsavērpj neliela daļa telplaika perfektā lodē. Iespējams, to var panākt, kolaiderā triecot protonus vienu pret otru.

Deivida sirds sāka auļot kā neprātīga.

- Tu gribi teikt, ka var radīt ieroci, izmantojot daļiņu pa­ātrinātāju?

Ugunskura liesmas vējā plivoja, un uz brīdi Monikas seja šķita pazūdam.

- Paātrinātāji laboratorijās ir piemēroti maksimizēt daļi­ņu sadursmju skaitu. Esi dzirdējis par tevatronu - kolaide- ru Fermi laboratorijā? Turienes fiziķi var sablīvēt triljoniem protonu starā, kas ir tievāks par cilvēka matu. Protams, ko- laiders jānoregulē tā, lai telplaiks savērptos un tiktu radīti sterilie neitrīno. Bet Einšteina vienādojumi ļaus aprēķināt ne­pieciešamos regulējumus.

Šie vārdi šķita pārskanam visu izcirtumu. Deivids nervozi paskatijās pār plecu - Grediks iemeta ugunskurā tukšu sau­tējuma kārbu. Tad kalnietis paņēma vēl vienu - pilno - un devās uz biezokni, kur bija atstājis savu furgonu. Acīmre­dzot viņš grasījās modināt Elizabeti un piedāvāt vakariņas.

Deivids atkal pievērsās Monikai.

- Labi, mums ir divas iespējas. Varam pārvest zibatmi- ņas moduli pār robežu un sazināties ar Apvienotajām Nāci­jām, Starptautisko tiesu vai kādu citu organizāciju, kam var uzticēt glabāt šo teoriju. Vai arī paši to noslēpt. Varbūt va­ram atrast kādu drošu vietu…

- Nē, mēs nedrīkstam to paslēpt. - Monika izņēma zibat- miņas moduli no datora USB pieslēgvietas. Sudrabotais ci- lindriņš iemirdzējās viņai plaukstā.

- Mums tas jāiznicina.

Deivids saspringa. Viņu pārņēma vēlēšanās izraut zibat- miņas moduli Monikai no rokas.

- Tu esi traka! Tā taču ir Visa Esošā teorija!

Monika sarauca pieri.

- Es zinu. Es divdesmit gadus esmu pavadījusi, risinot šo problēmu.

- Tad tu zini arī to, ka teoriju nedrīkst iznīcināt! Mums tā jāsaglabā, nevis jāiznicina!

Monika sažņaudza pirkstus ap sudraboto cilindriņu.

- Tas ir pārāk riskanti, Deivid. Ja Einšteins nespēja to no­slēpt, kāpēc tu iedomājies, ka to varēsi tu?

Deivids vīlies papurināja galvu.

- Doktors Klainmans lūdza to noglabāt! Tie bija viņa pē­dējie vārdi: "Noglabā to drošā vietā."

- Tici man, es arī negribu to iznīcināt. Bet mums jādomā arī par pārējo cilvēku drošību. Teroristi dzenas pakaļ šai teorijai tāpat kā valdības vīri, un viņi jau ir tuvu. Atceries karavīru no "Cīnītāja"? To, kam uz ķiveres bija trešais nu­murs?

Viņa vēl ciešāk sažņaudza zibatmiņas moduli. Skatoties uz viņu, Deivids atcerējās Einšteina vienādojumus. Tie jopro­jām šķita nesakarīgi, taču dažas formulas bija iespiedušās prātā.

- Par vēlu, - viņš teica. - Mēs jau esam redzējuši teoriju. Tagad tā ir mūsu galvās.

- Visus vienādojumus es tev neparādīju. Un mana atmi­ņa nav tik laba kā tavējā. Kad būsim iznīcinājuši zibatmiņas moduli, varēsim pieteikties FIB. Viņi mūs nopratinās, taču nevarēs piespiest kaut ko pateikt. Es labāk sadarbojos ar vi­ņiem, nevis teroristiem.

Deivids saviebās - atmiņā atausa nopratināšana FIB kom­pleksā.

- Tik viegli nebūs. Paklau, kāpēc mēs…

Viņu pārtrauca kliedziens. Gredika balss. Viņš izskrēja iz­cirtumā - nosvīdis un izmisis.

- Viņa ir pazudusi! - Grediks sauca. - Elizabete ir pazu­dusi!

Nolādēts, Jēziņ, Beta domās sodījās, te ir tikai koki! Ba­sām kājām viņa klupdama soļoja pa zemes ceļu, mēģināda­ma iziet uz šosejas. Meži bija biezi un necaurredzami, kājas ķērās aiz saknēm un akmeņiem. Kurpes viņa bija atstājusi tā resnā tēviņa furgonā, un nu pēdas ellīgi sāpēja, taču viņa nelikās zinis. Bija vajadzīga kārtējā deva, taču šajā nolāpīta­jā mežā pat ar trīssimt dolāriem kabatā viņai tirgoni neat­rast.

Beidzot priekšā pavīdēja gaisma, kas mirgoja cauri koku lapām. Elizabete metās skriešus un iznāca uz sešdesmit as­totās šosejas, kas mēnessgaismā spīdēja. Labi, viņa sprieda, esmu atgriezusies. Agri vai vēlu garām brauks kāds gribošs tēviņš. Nopurinājusi zemes no kājām un atglaudusi matus no acīm, viņa sakārtoja teniskreklu ciešāk biksēs, lai izcel­tos krūtis. Taču šoseja bija tukša. Nevienas nolāpītas mašī­nas! Pēc desmit minūtēm viņa sāka soļot uz priekšu cerībā atrast kādu degvielas uzpildes staciju. Auksti nebija, taču zobs uz zoba neturējās.

- Nolādēts! - viņa kliedza. - Man vajag to sasodīto devu! - Taču atbildes vietā bija dzirdama tikai cikāžu čirkstēšana.

Beta jau bija tuvu sabrukumam, kad aiz līkuma ieraudzī­ja garu, zemu ēku. Veikaliņu rinda - dāvanu tirgotava, pasts, gāzes kantoris. Aleluja, viņa domās iedziedājās, beidzot ci­vilizācija! Tagad vajadzēja vienīgi atrast kādu kravas mašī­nas šoferi, kas varētu aizvest līdz tuvākajai pilsētai. Taču, pieskrējusi tuvāk, viņa saprata, pa veikaliņi slēgti un stāv­laukums tukšs. Elizabete saķēra vēderu - viņai pēkšņi kļu­va nelabi. Un tad pie pasta kantora viņa pamanīja BellSouth taksofonu.

Sākuma Beta stāvēja kā paralizēta. Viņa zināja, kam jāpie­zvana, taču nespēja pat pakustēties. No visiem cilvēkiem pa­saulē ar šo riebekli viņai gribējās runāt vismazāk. Taču viņš bija teicis, ka grūtos brīžos drīkst viņam zvanit, un mobilā telefona numuru Elizabete jau sen bija ielāgojusi.

Viņa piegāja pie telefona, ar trīcošiem pirkstiem uzspie­da operatora numuru un pieprasīja sarunu uz abonenta rē­ķina. Pēc brīža riebeklis pacēla klausuli.

- Sveika, mīļā Elizabete! Kāds patīkams pārsteigums!

Jona, paldies Dievam, beidzot bija aizmidzis. Pēdējo triju stundu laikā Karenai nācās vērot, kā viņš cenšas atbrīvoties no auklām, kas bija apsietas ap potītēm un delnu locītavām. Tas nelietis Broks bija aizbāzis Jonam muti, lai apslāpētu viņa kliedzienus, taču tas zēnu tikai vēl vairāk nobiedēja. Ari Ka­renai bija sasietas rokas un kājas un aizbāzta mute, taču viņa juta, kā dēls trīc, gulēdams blakus uz Broka mašīnas grīdas. Ļaunākais bija tas, ka viņa nevarēja dēlu mierināt - nevarē­ja apskaut, nevarēja iečukstēt ausī, ka viss būs kārtībā. Viņa varēja vienīgi pielikt pieri pie dēla pieres un pūlēties izdvest kādu uzmundrinošu skaņu.

Ap pusnakti, kad viņi bija nobraukuši vismaz divsimt jūdžu, Jona pārstāja kliegt. Nogurums pārmāca bailes, un viņš aizmiga, piespiedis savu miklo seju mātes kaklam. Tik­līdz zēns bija iemidzis, Karena izliecās uz sāniem, lai varētu paskatīties ārā pa mašīnas priekšējo stiklu. Parādījās zime "Pagrieziens 315, Vinčestera". Viņi jau bija Virdžīnijā - pa as­toņdesmit pirmo starpštatu maģistrāli brauca uz dienvidiem. Karenai nebija ne jausmas, uz kurieni viņi dodas, taču viņa varēja derēt uz kaudzi naudas, ka tas nebija FIB štābs.

Broks sēdēja pie stūres, no milzīgas pakas ēda kartupeļu čipsus un klausījās Raša Limbo šova atkārtojumu. Pat pakau­sis viņam bija pretīgs - zem matu līnijas un aiz ausīm redza­mi sārti punktiņi. Karena uz bridi aizvēra acis - atmiņā at­ausa ļaunais smaids aģenta sejā, kad viņš bija nošāvis Gloriju Mičelu un nomērķējis ieroci uz Jonu un Karenu. Tad viņa at­vēra acis un domās raidīja visu savu niknumu pret šo pretī­go kuces dēlu. Tev beigas, Karena čukstēja miklajā lupatā, ar ko bija aizbāzta mute. Es tevi nogalināšu, iekams viss būs galā.

Dusmās Lūsīla trieca dūri pret vienu no milzīgajām caur­spīdīgajām lodēm Virtuālo kauju simulācijas birojā. Pēc seš­padsmit stundu ilgās biroja serveru un termināļu izpētes Aiz­sardzības ministrijas ekspertu komanda secināja, ka dati, kas tajos tika glabāti, neglābjami zuduši. Tagad bija astoņi no rita, un Lūsīla bija niknāka par satracinātu mežakuili. Armi­ja jau bija visu pārmeklējusi, bet aizdomās turamo nebija; iz­laidis viņus no bāzes, posteņa komandieris bija nogaidījis di­vas stundas un tikai tad ziņojis Džordžijas un Alabamas policijai. "Deltas" vienības uz lielākajiem ceļiem, kas veda ārā no Kolumbusas, bija izvietojušas kontrolpunktus, taču vismaz puse ceļu joprojām netika apsargāta. Un tikai tāpēc, ka viņiem nepietika cilvēku. Bruņotie spēki tik daudz kara­vīru bija aizsūtījuši uz Irāku, ka savai sētai sargu vairs ne­pietika.

Lūsīla novērsās no lodēm un atkrita krēslā. Kamēr Pen­tagona datoriķi kravāja savas mantas, viņa izņēma no bikšu kabatas Marlboro paciņu. Par laimi, vēl bija palikušas divas cigaretes. Viņa paņēma vienu un sāka taustīties pēc šķilta­vām, taču to nebija ne bikšu, ne žaketes kabatās. Jēziņ, Lū­sīla domās prātoja, kur gan tās palikušas? Tās bija viņas mī­ļākās šķiltavas ar Teksasas zvaigzni.

- Nolādēts! - viņa iesaucās, nobiedēdama datoriķus.

Lūsīla jau grasījās atvainoties, kad telpā ienāca aģents

Krofords - tikpat pašpārliecināts kā vienmēr. Viņš piegāja pie Lūsīlas un pieliecās, lai varētu iečukstēt ausī:

- Piedodiet, ka traucēju, kundze, bet man ir ziņas no Va­šingtonas.

Lūsīla sarauca pieri.

- Kas vēl? Vai aizsardzības ministrs grib atdot operāciju jūras kājnieku rokās?

Krofords pacēla plaukstas lieluma digitālo atskaņotāju.

- Kāds štābā atstājis ziņu jūsu balss pastkastītē. Tā tika nodota man.

Lūsīla izslējās.

- Kārtējais ziņotājs? Redzējis kādu aizdomās turamo?

- Nē, šoreiz ir labāk. - Plati smaidīdams, Krofords norā­dīja uz atsevišķo kabinetu līdzās laboratorijai. - Ieiesim tur, lai varu atskaņot ziņojumu.

Lūsīla pielēca no krēsla un sekoja Krofordam kabinetā. Viņas locekļi atkal bija enerģijas pilni - kā allaž pēc neliela atelpas brīža. Krofords aizvēra kabineta durvis.

- Domāju, ši balss jums būs pazīstama, - viņš teica un no­spieda atskaņošanas pogu. Pēc dažām sekundēm bija dzir­dams ziņojums:

Sveika, Lūsij. Te Deivids Svifts. Lasu avīzēs, ka meklē mani. Domāju, ka vēlies turpināt sarunu, ko mēs sākām Ņujorkā. Pēdējās dienās biju maz­liet aizņemts, bet domāju, ka šorīt varētu tev at­vēlēt laiku. Esmu ieslēdzis savu mobilo telefonu, lai tu varētu ar mani sazināties. Tikai viens no­teikums neņem līdzi zaldātus, ja ieraudzīšu kaut vienu helikopteru vai mašīnu, es saberzīšu pulverī to, ko paņēmu Beninga fortā. Es gribu sa­darboties, bet negribu, lai uz mani mērķē puiši, kas labprāt nospiestu gaili. Vai skaidrs?

Viņi šos kalnus sauca par Lielajiem Dūmakainajiem, jo tie slīgst ūdens iztvaikojumos, kas ceļas no kokiem klātajām no­gāzēm. Sajaucoties ar ogļūdeņradi, ko izdala priežu meži, iztvaikojumi pārvēršas par biezu, zilganu dūmaku, kas ap­klāj kalnaino apkārtni. Taču šorīt spēcīgs vējš bija izkliedējis miglu, un Deivida skatienam pavērās saules apmirdzēti kalni un ielejas, kas kā milzīga, saņurcīta sega stiepās līdz pat ho­rizontam.

Viņš stāvēja Hova paugura virsotnē un vērās sešsimt pē­das lejup uz šoseju, kas vijās gar kraujo austrumu nogāzi.

Pagaidām neviens melns SUV nebija parādījies, taču vēl bija agrs. FIB bija vajadzīgs laiks, lai sadabūtu viņa mobilā tele­fona koordinātas globālās pozicionēšanas sistēmā, kas tika raidītas uz tuvāko torni pēc tam, kad viņš ieslēdza aparātu. Un, protams, aģentiem bija jāizstrādā trieciena plāns un jā­norīko uzbrukuma komandas. No virsotnes Deividam bija labi pārredzams ceļš, pa kuru, visticamāk, brauks aģenti. Taka sākās no šosejas aptuveni pusjūdzi uz dienvidiem. Nācēji būs laikus redzami.

Grediks furgonu bija atstājis uz zemes ceļa dažas jūdzes uz rietumiem. Vecais vīrs atveda viņus uz Hova pauguru un bija iecerējis doties atpakaļ pie mašīnas pirms aģentu parā­dīšanās, taču tagad, šķita, negrib iet prom. Viņš stāvēja Maikla priekšā un, ar lielajām rokām saņēmis puiša galvu, kaut ko klusi murmināja - iespējams, skaitīja lūgšanu. Pirms dažām stundām iztukšojās baterijas Maikla datorspēlē, un puisis ar to bija samierinājies, taču tagad izskatījās trauk­smaināks nekā parasti un grozījās uz visām pusēm, bet fakts, ka mātes vairs nav līdzās, viņu nebūt neuztrauca. Monika raižpilni paskatījās uz Deividu - gaidīja, kad viņš ko teiks. Lai gan viņi jau bija atbrīvojušies no datora - iemetuši Teli- ko upē -, zibatmiņas moduli Monika joprojām turēja plauk­stā.

Deivids visu iepriekšējo nakti bija mocījies neziņā. Ein- heitliche Feldtheorie bija viens no izcilākajiem zinātnes sasnie­gumiem, tāpēc vienādojumu izdzēšana šķita briesmīga - kā noziegums pret cilvēci. Bet pēc Elizabetes nozušanas bija skaidrs, ka viņi nevarēs slēpties mūžīgi. Agri vai vēlu kaut kas varēja notikt, un armijnieki viņus atrastu. Tad apvieno­tā teorija nonāktu Pentagona rokās, un nekas to neaizturē­tu likt vienādojumus lietā. Dažu gadu laikā armija radītu ierīces, kas izstarotu sterilās daļiņas papildu dimensijās un likvidētu ikvienu teroristu slēpni Tuvajos Austrumos. Kādu laiku ģenerāļi spētu noturēt teoriju pie sevis - tas butu viņu slepenais ierocis karā pret terorismu. Taču nevienu ieroci ne­var turēt slepenībā mūžīgi. Galu galā vēsts par to izplatī­sies no Pekinas lidz Maskavai un Islāmābādai, un iznīcības sēkla būs iesēta. Nē, to Deivids nedrīkstēja pieļaut. Bija jā­lauž solījums doktoram Klainmanam un jālikvidē pēdējās teorijas pēdas. Līdz šim viņš bija atturējies no šā neatgrie­zeniska soļa, taču ilgāk to darit nedrīkstēja.

Deivids pakāpās tuvāk pelēkajam, robainajam, ieapaļajam iežu atsegumam, kas vidēja kā milzu tiāra. Pasniedzies pāri klintsradzei, viņš pacēla kvarcīta gabalu ar smailu galu, kas labi iegūla plaukstā. Akmens ierocis, viņš domās secināja, kādu aizvēstures laikos būtu lietojis alu cilvēks. Viņš pievēr­sās Monikai.

- Labi, esmu gatavs.

Viņa nostājās līdzās un, neteikusi ne vārda, nolika zibat-, miņas moduli uz gandrīz plakana izciļņa. Seja viņai bija sa­springta, gandrīz sastingusi. Monikas lūpas bija sakniebtas tik cieši, ka Deividam šķita - viņa grib apturēt kliedzienu. Droši vien ir mokoši ziedot to, ko visu mūžu esi meklējis. Taču tas bija viņas lēmums. Ja pats Einšteins piecdesmit ga­dus uz priekšu būtu paredzējis divdesmitā gadsimta bries­mīgo sākumu, viņš rīkotos tāpat.

Deivids pacēla smago akmeni. Turēdams to virs zibatmi­ņas moduļa, viņš atkal paskatījās uz žilbinoši zaļajiem kal­niem, kas vijās un locījās neskaitāmās miriādēs kā telplaika saritinājumi. Un tad Deivids no visa spēka trieca akmeni pret sudraboto cilindriņu.

Plastikāta ietvars sašķīda, un plate sabirza sīkās drum­slās. Deivids nomērķēja uz atmiņas mikroshēmu, un silikons sadalījās simtos melnu lausku - tik sīkās kā uzasinata zīmu­ļa gals. Viņš turpināja sist tik ilgi, kamēr mikroshēma bija pārvērtusies putekļos, bet pārējās detaļas atgādināja metā­liski spidošu putru. Tad viņš savaca zibatmiņas moduļa pa­liekas saujā un aizmeta pāri Hova paugura austrumu nogā­zei. Spēcīgais vējš uztvēra putekļus un izkaisīja pari priežu mežam.

Monika izmocīja smaidu.

- Tas nu ir darīts. Varam sākt visu no sākuma.

Deivids nometa akmeni un tad satvēra Monikas roku.

Viņu atkal pārņēma savādu emociju juceklis - skumjas, līdz­jūtība, pateicība un atvieglojums. Viņš vēlējās pateikt Moni­kai paldies par visu, ko viņa darījusi, par to, ka vairāk nekā tūkstoš judžu garumā bijusi līdzās un simtiem reižu viņu glābusi. Taču vārdu vietā Deivids impulsīvi pacēla Monikas delnu un noskūpstīja tās brūno ādu starp pirkstu kauliņiem. Viņa ziņkārīgi paskatījās uz Deividu - tas bija pārsteigums, nevis dusmas. Tad viņa kaut ko ieraudzīja pāri Deivida ple­cam, un sievietes seja atkal saspringa. Deivids pagriezās un ieraudzīja melnu SUV konvoju, kas traucās pa šoseju no dienvidaustrumiem.

Viņš atkāpās no kraujas malas un pastūma Moniku aiz klints atseguma.

- Prom! - viņš uzsauca Gredikam, kas nekavējoties aiz­vilka Maiklu klintsradzes ēnā. Notupies zemē, Grediks drū­mi skatījās pāri malai.

- Izvirtušais nezvērs! - viņš šņāca. - Kārdinājumu upu­ris!

Pie takas mašīnas samazināja ātrumu. Acīmredzot aģenti bija pētījuši topogrāfiskās kartes un noskaidrojuši ātrāko ceļu līdz kalna virsotnei. Deivids bija plānojis palikt nere­dzams, kamēr FIB vīri kāpj augšā, lai tiem nerastos vēlē­šanās izšaut; kad aģenti būs pietiekami tuvu, viņš uzsauks, lai atklātu savu slēptuvi. Tad grupas vadītājs droši vien at­kliegs, lai viņi lēni nāk ārā ar paceltām rokām. Tas šķita drošākais veids, kā padoties. Protams, aģenti nepriecāsies, kad uzzinās apvienotās teorijas likteni. Bet tur neko neva­rēja līdzēt.

Kad SUV apstājās ceļa malā, Deivids pievērsās Gredikam un pēkšņi atskārta, ka joprojām zina tikai šā vīra uzvārdu.

- Brāl? Tev laiks doties prom.

Savilcis dūres, Grediks skatījās uz piebraukušajām mašī­nām. Vienai atvērās durvis, no tās izkāpa viri pelēkos uz­valkos.

- Viņu skaits ir kā jūras smiltis, - Grediks citēja. - Bet uguns kritīs no debesīm un aprīs tos!

Deivids sāka uztraukties. Gredikam nevajadzētu te uz­turēties. FIB nezina viņa vārdu. Ja viņš aizies tagad, tiks sveikā ar veselu ādu.

- Paklau, brāl. Mums jādod ķeizaram, kas ķeizaram pie­der. Bet tava vieta ir kalnos, saproti? Tev jāiet.

Vīrs saviebās. Iespējams, vēlējās, kaut pie rokas būtu vēl dažas klaburčūskas, ko iemest aģentu pulkā. Bet pēc brīža viņš uzsita Deividam uz pleca.

- Es iešu, bet ne tālu. Ja būs problēmas, es atgriezīšos.

Pirms došanās prom viņš pielika plaukstu pie Deivida

pieres un noskaitīja vēl kādu lūgšanu. Tad pagriezās, metās lejā pa Hova paugura rietumu nogāzi un nozuda priežu zaru paēnās.

Aģenti cits aiz cita kāpa augšā pa taku. Tā bija stāva un akmeņaina, un vīriem dažbrīd nācās mesties četrrāpus. Dei­vids lēsa, ka viņi ir desmit minūšu attālumā. Viņš nozuda aiz atseguma un pārliecinājās, ka Maikls mierīgi pēta klints- radzes paralēlās plaisas un pat nenojauš tuvojošās briesmas. Taču Deivids vairāk uztraucās par Moniku. Teorētiskās fizi­kas speciālisti aģenti varētu pratināt nopietnāk. Viņš paspie­da sievietes roku.

- Mūs izšķirs, lai nopratinātu. Iespējams, kādu laiku ne­redzēsimies.

Monika pasmaidīja un veltīja viņam viltīgu skatienu.

- Par to neuztraucies. Varbūt saskriesimies Guantanamo. Esmu dzirdējusi, ka tur ir lieliskas pludmales.

- Nebaidies no viņiem, Monika. Viņi tikai izpilda pavē­les. Viņi ne…

Monika pieglaudās Deividam un piespieda rādītājpirkstu viņa lūpām.

- Kuš, beidz uztraukties, labi? Man viņi neko nevar no­darīt, jo man nav nekā, ko teikt. Vienādojumus jau esmu aiz­mirsusi.

Deivids neticēja.

- Izbeidz!

- Tā ir taisnība. Es vienmēr esmu pratusi visu ko aizmirst. - Viņas seja kļuva nopietna. - Es uzaugu vienā no pretīgāka­jām Amerikas pilsētām, kas mēdz atstāt rētas uz mūžu. Bet esmu to visu aizmirsusi un tagad esmu profesore Prinstonas universitātē. Aizmiršana dažkārt ir ļoti vērtīga prasme.

- Bet vakar tu…

- Es pat neatceros tā pētījuma nosaukumu! Untersūčik- kaut-kas? Atceros, ka tas bija vācu valodā, bet tas arī viss.

Maikls pārtrauca pētīt klintis un paskatījās uz Moniku.

- Neue Untersuchung iiber die Einheitliche Feldtheorie, - viņš noskaitīja nevainojamā vācu valodā.

Deivids pārsteigts skatījās uz puisi. Kā gan viņš varēja zi­nāt Einšteina pētijuma nosaukumu?

- Ko tu teici?

- Neue Untersuchung iiber die Einheitliche Feldtheorie, - Maikls atkārtoja. Un tad atkal pievērsās klintsradzei.

Monika pielika plaukstu priekšā mutei un palūkojās uz Deividu. Abi domāja vienu un to pašu. Maikls vakar vakarā nebija skatījies datora ekrānā, tātad viņš šo nosaukumu re­dzējis kaut kur citur.

Deivids sagrāba puiša plecus. Viņš centās būt maigs, taču rokas drebēja.

- Maikl, kur tu esi dzirdējis šos vārdus?

Puisis Deivida balsī saklausīja bailes un pūlējās izvairīties no tieša skatiena. Deivids atcerējās par puiša prāta spējām - viņš taču bija iegaumējis visu telefona grāmatu! jēziņ, Dei­vids nodomāja, cik gan šim puisim zināms?

- Lūdzu, Maikl, tas ir ļoti svarīgi. Vai izlasīji to, spēlējot "Cīnītāju"?

Maikls nosarka, taču neatbildēja. Deivids vēl ciešāk sa­tvēra viņa plecus.

- Klausies! Vai esi kādreiz lejupielādējis šo failu no ser­vera? Varbūt ļoti sen, kad vēl dzīvoji kopā ar māti?

Puisis strauji purināja galvu, it kā trīcētu.

- Tā bija droša vieta! Hanss teica, ka tā ir droša vieta!

- Cik daudz tu izlasīji? Cik daudz, Maikl?

- Es neko nelasīju! - puisis kliedza. - Es rakstīju! Es to visu pārrakstīju un saglabāju uz servera! Hanss teica, ka tā ir droša vieta!

- Ko? Es domāju, ka Hanss saglabāja teoriju.

- Nē, viņš lika man to iegaumēt! Bet tagad laid mani vaļā!

Puisis mēģināja atbrīvoties no tveriena, taču Deivids viņu

stingri turēja.

- Ko tu ar to gribi teikt? Esi iegaumējis visu teoriju?

- Liec mani mierā! Man nekas tev nav jāsaka, ja tev nav atslēgas! - Tad puisis izrāvās no Deivida rokām un iesita vi­ņam pa vēderu.

Tas bija spēcīgs sitiens, Deividam pat aizrāvās elpa. Viņš zaudēja līdzsvaru un nokrita uz muguras. Šķita, ka zilais de­besjums griežas. Guļot zemē un cīnoties pēc elpas, Deivids acu priekšā ieraudzīja slīdošus burtus. Sešpadsmit cipari, ko viņam bija nočukstējis doktors Klainmans; ciparu virkne, ko viņš bija nosaucis par "atslēgu". Pirmie divpadsmit cipari bija Kārnegi universitātes Robotikas institūta koordinātas; pēdē­jie četri bija daļa no profesora Guptas telefona numura. Taču tagad Deivids atcerējās, ka tas nebija paša profesora telefo­na numurs, bet gan viņa sekretāra numurs. Un pie sekretā­ra rakstāmgalda bija sēdējis Maikls. Atjausma nāca kā svai­ga gaisa vilnis plaušās.

Klainmana cipari nemaz nenorādīja uz Amilu Guptu.

Tie norādīja uz Maiklu.

Deivids dažas sekundes gulēja nekustēdamies. Monika pieliecās un papurināja viņa roku.

- Ei? Ar tevi viss kārtībā?

Viņš palocīja galvu. Cīnīdamies ar reiboni, Deivids aizli- da līdz klintsradzei un paskatījās pāri malai. Aģenti bija dažu simtu jardu attālumā. Iespējams, dzirdējuši Maikla klie­dzienu, un nu viņi steidzās noskaidrot, kas noticis.

Puisis bija sakņupis pie iežu atseguma un nodūris galvu. Deivids viņam nepieskārās. Tā vietā viņš izmantoja to pašu metodi, ko bija lietojusi Elizabete, lai puisis nosauktu tele­fona numuru, - viņš uzsita knipi Maiklam zem deguna. Tad Deivids atkārtoja ciparus, ko bija nosaucis doktors Klain­mans:

- Četri, nulle… divi, seši… tris, seši… septiņi, deviņi… pie­ci, seši… četri, četri… septiņi, astoņi, nulle, nulle.

Maikls pacēla skatienu. Vaigi viņam joprojām bija sārti, taču acis mierīgas.

- Netie Untersuchung iiber die Einheitliche Feldtheorie, - viņš iesāka. - Die allgemeine Relativitatstheorie ivar bisher in er- ster Linie eine rationelle Theorie der Gravitation und der metrisc- hen Eigenschaften des Raumes…

Tas bija citāts no Einšteina pētījuma, un Maikls runāja skaidri vāciski - kā doktors Klainmans. Vecais fiziķis tiešām bija atradis brīnišķīgu slēptuvi! Maikls viegli varēja iegau­mēt visu teoriju, taču atšķirībā no zinātnieka viņam neras­tos vēlēšanās izmantot formulas vai pateikt tās kolēģiem, jo viņš no tā visa nesaprata ne vārda un ne simbola. Parastos apstākļos nevienam pat prātā nenāktu meklēt vienādojumus autiska bērna atmiņā. Taču patlaban apstākļi bija visnotaļ ne­parasti.

Deivids sagrāba Monikas roku.

- Tu dzirdēji? Viņš iegaumējis visu teoriju! Ja nonāksim FIB, viņi nopratinās arī puiku un noteikti noskaidros, ka viņš kaut ko slēpj!

Kamēr Maikls turpināja skaitīt teoriju, Deivids sadzirdē­ja pazīstamu troksni. Paskatījies pār klintsradzi, viņš virs šo­sejas ieraudzīja divus Blackhaiuk helikopterus. Sašutis viņš iz­ņēma no kabatas savu mobilo telefonu un trieca pret zemi. Un tad pierāva kājās Moniku un Maiklu.

- Ātri! - viņš uzkliedza. - Laižamies no šejienes!

Nolādētais pulkvedis Tārkingtons, domās sodījās Lūsīla, skrienot augšup pa taku. "Deltas" vienību komandieris bija solījis turēt karavīrus rezervē, bet tagad pie horizonta bija parādījušies divi helikopteri, kas redzami ikvienam piecu jū­džu rādiusā, tāpēc viņas vīriem nācās skriet pa kaklu, pa gal­vu, lai pagūtu uz tikšanos, iekams aizdomās turamie nobīs­tas. Pēdējais takas posms bija stāvs un slidens, taču Lūsīiai laimējās tikt augšā, neizmežģījot potītes - un viņa nonāca pie liela pelēku iežu atseguma zālaina izcirtuma vidū. Pa kreisi un pa labi bija sastājies ducis aģentu, kas, tēmēdami ar sa­vām Glock pistolēm, vērās uz visām pusēm. Turēdama ieroci abas rokās, Lūsila sāniski piegāja klintsradzes malai. Aiz tās neviens nebija paslēpies. Tad viņa nopētīja austrumu nogāzi un starp priedēm pamanīja trīs bēgošus cilvēkus.

- Stāt! - viņa nokliedza, taču neviens, protams, neapstā­jas. Lūsila pagriezās pret aģentiem un norādīja uz mežiem. - Uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu! Viņi ir tur!

Puiši drāzās lejup - viņi spēja kustēties divreiz ātrāk par Lūsīlu. Viņu pārņēma atvieglojums - tā vai citādi, bet uzde­vums drīz būs izpildīts. Taču, kad vajātāju komanda bija sa­sniegusi mežmalu, aģents Javorskis pēkšņi iesaucās un no­krita zemē. Pārējie apjukuši apstājās. Pēc brīža Lūsīla ieraudzīja, ka no koka tiek nomests dūres lieluma akmens - un tas trāpīja aģentam Kelleram pa pieri.

- Uzmanīgi! - Lūsīla iesaucās. - Kokos kāds ir!

Aģenti pieplaka zālei un sāka neprātīgi šaudīties. Bez pa­vēlēm, bez mērķēšanas. Šāvieni atbalsojās kalnos, un no za­riem krita priežu skujas, taču citu kustību mežā nemanīja. Nolādēts, Lusīla klusībā sodījās, tas taču ir smieklīgi! Visa komanda guļ zemē tikai tāpēc, ka no koka kāds nosviedis pāris akmeņu!

- Pārtraukt uguni! - Lūsila uzsauca, taču troksni neviens to nedzirdēja, tāpēc viņa metās pāri izcirtumam. Viņa vēl ne­bija tikusi līdz saviem vīriem, kad kalna galā parādījās spe­ciālo vienību helikopteri.

Tie lidoja zemu - tikai divdesmit pēdu attālumā no izcir­tuma. Abi apstājās virs zemei pieplakušajiem aģentiem un pagriezās paralēli koku rindām. Un tad artilēristi lika lietā savus M-240 automātus.

Sprostuguns turpinājās aptuveni minūti, šķeļot priežu za­rus un plosot stumbru mizu. Aģenti izcirtumā sakrita uz vē­deriem un aizspieda ausis. Lūsīla satvēra rāciju, taču saprata, ka tas ir bezcerigi - stulbus nezvērus apturēt nav iespejams. Beidzot viņa ieraudzīja, ka no koka nokrīt kaut kas masīvs. Tas atsitās pret lielu apakšējo zaru un ar būkšķi nogāzās zemē. Automāti apklusa, un aģenti piesteidzās klāt milzīgam bārdainim, kura krūtis bija sacaurumojušas viņu astoņu mili­metru lodes.

Lūsīla papurināja galvu. Viņai nebija ne jausmas, kas ir mirušais.

Kad sākās apšaude, Deivids un Maikls pazuda no Moni­kas redzesloka. Pistoļu lodes svilpa gar ausīm, bet viņa, lēk­dama pāri saknēm, akmeņu kaudzēm un uzkalniņiem un do­mādama tikai par to, ka jātiek pēc iespējas tālāk no FIB aģentiem, kā neprātīga skrēja pa kokiem klāto nogāzi. Viņa metās zem priežu zariem un slidinājās pa kritušajām skujām. Nonākusi pie sekla strauta kalna pakājē, viņa metās tam pāri un skrēja augšup pa pretējo nogāzi. Tad atskanēja automātu šāvieni, un Monika atcerējās vārdus, ko bērnībā, kad viņas vēl dzīvoja Anakostijā, bija teikusi māte: "Ja dzirdi šāvienus, labāk dod kājām vaļu."

Šķita, ka šaušana mitējas pec veselas mūžības. Un tikai tad Monika atskārta, ka ir viena. Visapkart mežs un nevie­nas dzīvas dvēseles. Uzrikšojusi nākamajā kalna korē, sie­viete metās uz to pusi, kur domāja atrast Deividu un Maiklu, bet, nonākot augšā, viņas skatam pavērās tikai zemes ceļš un divi helikopteri, kas lidinājās virs mežiem. Tie atradās apmēram jūdzes attālumā, taču rotoru rūkoņa joprojām bija skaļa. Monika tūdaļ metās biezoknī un, laižoties lejā pa no­gāzi, labajā pusē sadzirdēja vēl kādu troksni - attālu, bet pa­zīstamu kliedzienu. Tas bija Maikls.

Monika skrēja uz kliedzienu pusi cerībā, ka puisis nav ievainots. Bija grūti pateikt, cik tālu viņš ir, taču, ņemot vērā laiku, kāds bija pagājis, Monika lēsa, ka tā varētu aptuveni pusjūdze. Pārlēkusi vēl vienam strautam, viņa metās cauri puerāriju biežņai.

Pēkšņi kāds viņai spēcīgi uzsita pa pakausi. Acis aizmig- lojās, un viņa nokrita zemē.

Iekams zaudēt samaņu, Monika saprata, ka pār viņu no­liekušies divi vīri. Viens bija liela auguma bruņots plikgal­vis aizsargkrāsas biksēs.

Otrs bija profesors Gupta.

Semjons allaž bija ticējis savai laimei. Kad vakar vakarā Guptam piezvanīja viņa meita, Semjons ar profesoru neka­vējoties devās uz Lielajiem Dūmakainajiem kalniem, kur sa­tikās ar Elizabeti. Apmaiņā pret nelielu devu amfetamīna viņa parādīja, kur nakti pavadīs Svifts un Reinoldsa. Diem­žēl bēgļi jau bija pametuši nometni - acīmredzot sapratuši, ka Elizabete viņus nodos. Taču Semjons bija pārliecināts, ka tālu bēgļi nav devušies. No rīta viņš satikās ar aģentu Broku un pavēlēja noklausīties FIB sarunas trauksmes gadījumu frekvencē. Noklausījušies informāciju par plānoto došanos uz Hova pauguru, arī viņi steidzās turp. Atstājuši mašīnas uz zemes ceļa, viņi metās uz tikšanās vietu, bet tad Gupta izdzirdēja kliedzam savu mazdēlu. Profesors paziņoja, ka lik­tenis ir viņu pusē, bet Semjons tā nedomāja. Viņš paļāvās uz savu laimi, un uzvara bija tuvu.

Apdullinājis Reinoldsu, viņš vilka nekustīgo ķermeni uz zemes ceļa pusi. Gupta kliboja līdzi un visu laiku melsa par likteni. Broks atradās vairākus simtus jardu uz ziemeļiem.

viņš vajāja Sviftu un klaigājošo puisi. Nonācis pie mašīnas, Semjons ar elektrības kabeli veikli sasēja Reinoldsas rokas un kājas. Elizabete jau gulēja uz aizmugurējā sēdekļa - sasieta, ar aizbāztu muti un pilnīgi apmulsusi. Kad Semjons iegrūda Reinoldsu blakus, Elizabete sāka spārdīties, un viņas klaigas pamodināja melnādaino fiziķi. Reinoldsa atvēra acis un arī sāka spārdīties.

- Pie velna! - viņa kliedza. - Laid mani!

Semjons sarauca pieri. Nebija laika aizbāzt viņai muti - vajadzēja braukt uz ziemeļiem, cik ātri vien iespējams, lai pa­līdzētu Brokam noķert pārējos. Ierausies vadītāja sēdeklī, viņš ielika atslēgu aizdedzē.

Gupta jau bija ieņēmis vietu pasažiera sēdeklī. Kad Sem­jons iedarbināja motoru, profesors pār plecu paskatījās uz abām kliedzošajām sievietēm.

- Piedodiet par šaurajiem apartamentiem, doktore Rei­noldsa, bet, kamēr neesam pārvietojuši jūs uz furgonu, nāk­sies dalīt vietu ar manu meitu.

Reinoldsa pārstāja raustīties un veltīja profesoram niknu skatienu.

- Jēziņ, ko jūs šeit darat? Es domāju, ka jūs noķēruši aģenti!

- Viņi pārāk ilgi kavējās. Mans kolēģis pasteidzās pirmais. - Un viņš norādīja uz Semjonu.

- Bet viņš taču ir viens no teroristiem! Plikpaurainais rie­beklis, kas sēdēja pie dzeltenā Ferrari stūres!

Gupta papurināja galvu.

- Tas bija muļķīgs misēklis. Semjons nav terorists, bet gan mans algotnis. Viņš apņēmās izdarīt to pašu, ar ko nodar­bojaties jūs, doktore Reinoldsa, - palīdzēt man atrast Ein- heitliche Feldtheorie.

Reinoldsa uzreiz neatbildēja. Mašīnā valdīja klusums - tā līkumoja pa grambaino zemes ceļu ar ātrumu, kas nepārsnie­dza desmit jūdzes stundā. Kad doktore atkal ierunājās, vi­ņai trīcēja balss.

- Kāpēc jūs to darāt, profesor? Vai zināt, kas var notikt, ja…

- Jā, jā, es to gadiem ilgi zinu! Vienīgais, ko es nezināju, bija vienādojumi, kas ir pats būtiskākais visā procesā. Bet tagad teorija ir mūsu rokās un mēs varam spert nākamo soli. Mēs beidzot varam izsaiņot Herr Doktor dāvanu un mai­nīt pasauli!

- Bet mums tās teorijas vairs nav! Mēs iznīcinājām USB atmiņas moduli, un tā bija vienīgā kopija.

- Bet mums ir! Mums tā bijusi jau sen, tikai es biju pārāk stulbs, lai ieraudzītu. Maikls taču ir iegaumējis vienādoju­mus, vai ne?

Reinoldsa neizdvesa ne vārda, taču seja viņu nodeva. Gupta pasmaidīja.

- Pirms vairākiem gadiem es apjautājos Hansam, ko viņš iesāks ar teoriju, kad pienāks pēdējā stundiņa. Sākumā viņš man, protams, negribēja atzīties, taču pēc ilgākas tirdīšanas sacīja: "Neuztraucies, Amil, tā paliks ģimenē." Tolaik es no­spriedu, ka viņš domājis fiziķu saimi, zinātnieku sabiedrī­bu. Patiesību sapratu tikai vakar, kad "Cīnitājā" ieraudzīju teorijas kopiju. - Viņš atslīga sēdeklī un uzlika savainoto kāju uz automašīnas priekšējā paneļa. - Es zināju, ka Hanss to tur saglabāt nevarēja. Viņš bija pacifists. Saglabāt Herr Dok­tor teoriju kara spēlē viņam līdzinātos izslēgšanai no baznī­cas. Bet Maiklam patīk "Cīnītājs" un patīk saglabāt datorā visu, ko viņš iegaumējis. Tāpēc viņš pārrakstīja telefonu grā­matas, atceries? Un, pats galvenais, viņš ir ģimenes locek­lis. Manas un Herr Doktor ģimenes loceklis.

Reinoldsa klusēja. Acīmredzot pārāk izmisusi. Savukārt Semjons nobrauca no bīstamā zemes ceļa un paskatījās uz profesoru.

- Ko jūs ar to gribat teikt? Vai vecais žīds ir jūsu tēvs?

Gupta atkal ieķiķinājās.

- Ludzu, nemuļķojies! Vai es izskatos pēc Herr Doktor? Nē, tā ir radniecība no manas sievas puses.

Semjonam nebija laika prašņāt tālāk. Nākamajā mirklī viņš jau iegrieza ceļa līkumā un priekšā ieraudzīja Broka veco Dodge, kas agrāk bija piederējis doktoram Milo Dženkinsam. Semjons apstājās līdzās un pamanīja, ka šofera sēdeklis ir tukšs - Broks acīmredzot izkāpis, lai tālāk Sviftam un pui­šelim sekotu kājām. Atvēris logu, Semjons varēja saklausīt puišeļa kliedzienus. Tie plūda no aizas austrumos no ceļa.

Deivids nespēja panakt, lai Maikls nekliegtu. Viņš bija sā­cis aurot, kad F1B aģenti atklāja uguni, un neatņemdamies turpināja visu ceļu, kamēr viņi ar Deividu skrēja cauri me­žam. Pēc katra kliedziena puisis izmisīgi kampa gaisu, taču turpināja lauzties cauri pamežam. Deivids aizelsies centās pa­nākt puisi. Pēc dažām minūtēm apšaude beidzās. Maikls pa­lēnināja gaitu, taču kliegšana nemitējās - tā bija tikpat skaļa un ilga kā pirmīt.

Spriežot pēc saules stāvokļa, Deivids secināja, ka viņi do­das uz ziemeļrietumiem. Moniku viņš bija pazaudējis, taču nedrīkstēja apstāties, lai uzmeklētu. Deivids uztraucās, ka Maikla kliedzieni atvieglos FIB aģentiem viņu vajāšanu; lai gan vīri pelēkajos uzvalkos bija apstājušies mežmalā, agri vai vēlu sekošana atsāksies. Izmisīgi joņodams, Deivids panāca Maiklu un sagrāba viņu aiz elkoņa.

- Maikl, - Deivids elsa, - lūdzu… beidz kliegt. Tevi var dzirdēt… ikviens.

Puisis, purinādams roku, atbrīvojās no Deivida tvēriena un atkal iekliedzās. Deivids ar plaukstu aizklāja viņa muti, taču Maikls izrāvās un metās pāri kalna korei. Viņš skrēja lejup pa šauru, klinšainu aizu, kam pa vidu plūda strautiņš. Klintis atbalsojās Maikla kliedzieni, kas tādējādi šķita vēl skaļāki. Pārguris Deivids tomēr metās lejup pa nogāzi un sa­grāba Maiklu no aizmugures. Aizklājis viņam muti, viņš cen­tās apklusināt puisi, taču tas trieca elkoni viņam ribās. Dei­vids sagrīļojās un atmuguriski nokrita dubļos aizas malā. Jēziņ, viņš nodomāja, ko lai iesāk? Saniknojies viņš paskatī­jās uz strautu un ieraudzīja vīru pelēkā uzvalkā.

Šermuļi pārskrēja Deividam pār kauliem. Tas nebija aģents no vajāšanas grupas. Lai gan vīrs stāvēja simts jardu attālumā, Deivids viņu uzreiz pazina - seju joprojām klāja milzīgas violetas brūces. Aģents nodevējs, vīrs, kurš pirms divām dienām Rietumvirdžīnijā bija mēģinājis viņus nolau­pīt. Tikai tagad viņam Glock pistoles vietā bija Uzi mašīnpis­tole.

Deivids sagrāba Maikla roku un sāka skriet pretējā vir­zienā. Sākumā Maikls pretojās, bet tad atskanēja automāta šāvieni, un viņš metās auļos. Viņi lauzās cauri biežņai, kas noderēja par aizsegu, bet jau pēc mirkļa Deivids saprata, ka pieļāvis kļūdu. Ziemeļos klintis kļuva arvien augstākas, un pēc dažiem simtiem jardu aiza noveda strupceļa. Viņi bija iedzīti stūrī, un priekšā slējās vēl viena klints - pārāk stāva, lai tajā uzrāptos.

Kā neprātīgs Deivids pētīja klints sienu. Mazliet augstāk par zemi viņš pamanija plaisu, kas atgadināja milzu muti. At­vere bija apmēram tik liela kā mašinas priekšējais stikls, tā šķita tumša un dziļa. Kaļķakmens ala, viņš domās nosprie­da. Grediks bija teicis, ka te tādu daudz. Deivids ierāpās plaisā un uzvilka Maiklu līdzi. Puisis ieskrēja alas tālākajā stūri, bet Deivids apgūlās uz vēdera un paskatījās ārā. No bikšu aizmugures viņš izvilka pistoli - to, kuru bija atņēmis aģentam, kas viņus vajāja.

Maikls joprojām kliedza - lai gan ala apslāpēja trokšņus, tie tomēr bija dzirdami arī ārpusē. Apmēram pēc minūtes Deivids pamanīja, ka aģents pietuvojies klintij un cenšas no­teikt, no kurienes skan kliedzieni. Viņš stāvēja apmēram div­desmit pēdas zemāk un plaisu klinti vēl neredzēja, taču nāca arvien tuvāk. Deivids atbalstīja pistoli pret plaisas malu un mērķēja zemē pie aģenta kājām. Un tad izšāva.

Vīrs pagriezās un ieskrēja atpakaļ biežņā. Pēc dažām se­kundēm viņš sāka šaut no mašīnpistoles, taču lodes atsitās pret klints sienu. Deivids atradās dabiski veidotā bunkurā - ideālā aizsardzības pozīcijā. Te viņš varētu noturēties stun­dām ilgi. Līdz tam laikam īstie aģenti kopā ar karavīriem būs pārmeklējuši apkārtni; kad viņi jau būs tuvu, Deivids at­kal izšaus, lai pievērstu uzmanību. Un tad viņi ar Maiklu pa­dotos valdības dienestam. Drūma nākotne, taču simtreiz la­bāka neka padošanās teroristiem.

Pēc kāda laiciņa Maikla kliedzieni apsīka. Deivids paska­tījās pāri plaisas malai - aģents joprojām slēpās biežņā. Bet tad viņš pamanīja vēl kādu vīru - plikgalvi, kas stāvēja pie strauta aizas vidū. Mugurā viņam bija aizsargkrasas bikses un melns teniskrekls. Labajā rokā viņš turēja Bovija nazi, bet ar kreiso valdīja zēnu, ko bija sagrābis aiz skausta. Skats bija tik dīvains, ka Deividam vajadzēja vairākas sekundes, lai pazītu zēnu. Kad tas notika, sirds sažņaudzās tik spēji, ka viņš atlaida pistoli un ķēra pie krūtīm.

- Doktor Svift? - plikgalvis uzsauca. - Dēls grib aprunā­ties ar jums!