Fināla teorija

DEVĪTĀ NODAĻA

Lūsila notupas pie Tonija Santullo līķa - šis divdesmit čet­rus gadus vecais aģents tikai pirms sešiem mēnešiem bija bei­dzis akadēmiju - un piespieda sevi paskatīties uz caurumu viņa deniņos. Dziļi ievilkusi elpu, viņa saņēmās, atraidīja jeb­kuru domu par vainas apziņu, dusmām un vilšanos un kon­centrējās tam, kas noticis būdā. Viņa izpētija, kā guļ Santul­lo līķis un kā šļākušās asinis. Tad pamanīja, ka telpas otrā galā ir vēl divas asiņu peļķes - tās liecināja, ka ievainoto bi­jis vairāk. Tad viņa apskatīja kādas ierīces atlūzas un dato­ra korpusa paliekas, kas bija izmētātas pa grīdu.

Līdzās viņai stāvēja aģents Krofords ar rāciju pie auss.

- Brok, atsaucies, - Krofords kliedza. - Atsaucies, atsau­cies! Atbildi nekavējoties!

Lūsila papurināja galvu. Bija pilnīgi iespējams, ka aģents Broks sekojis aizdomās turamajiem mežā, taču neatsaucās, jo gulēja miris vai ievainots. Taču šādu versiju viņa apšaubī­ja. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā Lūsīlai sāka likties, ka speciālo uzdevumu vienībā ir nodevējs, un tagad viņa zi­nāja, kurš tas ir.

- Atsaucies, Brok, - Krofords atkārtoja. - Atsaucies, atsau…

Tad viņš spēji atrāva rāciju no auss un pielieca galvu, ieklausīdamies kādā troksni ārpus būdas. To sadzirdēja ari Lūsīla - helikoptera rotoru švīksti. Viņa piecēlās un sekoja Krofordam ārā no būdas. Ziemeļaustrumu pusē bija redza­mi trīs Blackhazvk helikopteri, kas tuvojās pāri kalniem un kuru prožektori apgaismoja koku galotnes. Tas bija "Deltas" vienības avangards - ieradies, apsteidzot grafiku.

Līdz viduklim kails, Deivids skrēja tumsā. Apkārt neko nevarēja saskatīt, taču viņš tik un tā rāvās uz priekšu, cenz­damies sekot trokšņiem, ko radīja Monika, lauzdamās cauri krūmājam. Ar kreiso roku viņš taustījās gar koku stumbriem un zariem, bet labajā spieda Maikla elkoni, velkot puisi sev līdzi. Sākumā Maikls bija kliedzis, bet pēc pusjūdzes jau bija pārāk aizelsies, lai protestētu.

Nonākot klajumā, Monika spēji apstājas. Deivids gandrīz uztriecās viņai virsū.

- Ko tu dari? - viņš nošņāca. - Uz priekšu, ejam!

- Uz kurieni? Kā tu zini, ka mēs neskrienam pa apli?

Deivids paskatījās zvaigznēs. Mazie Greizie rati atradās

pa labi, un tas nozīmēja, ka viņi dodas rietumu virzienā. Viņš paņēma Monikas roku un norādīja pa kreisi.

- Mums jāiet uz turieni, uz dienvidiem. Tad mēs…

- Ak Dievs, kas tas?

Virs koku galotnēm viņiem aiz muguras parādījās tris gaismas punktiņi, kas mirdzēja kā jaunas zvaigznes. Deivids paskatījās uz to pusi un tālumā saklausīja helikopteru roto­ru dūkoņu.

Viņš sagrāba Maikla elkoni un pagrūda Moniku uz priekšu.

- Ej! Zem kokiem!

Viņi atkal ieslīdēja mežā un rāpās augšup pa klinšainu no­gāzi. Iet bija grūtāk, sarežģītāk. Monika pret kaut ko paklu­pa un iekliegušies nokrita. Deivids piesteidzās viņai klāt. Viņš jau pieliecās, lai apjautātos, vai ar Moniku viss kartībā, kad atskanēja klusa un lēna balss:

- Stāvi!

Tad viņš izdzirdēja, kā šaušanai tiek sagatavotas divas šautenes.

Deivids sastinga. Mirkli apsvēris, kā rikoties, viņš pagrie­zās un ieraudzīja, ka datorspēle Maikla rokās joprojām ir ieslēgta. Gaisma ekrānā bija niecīga, taču pietiekama, lai to izmantotu par mērķi.

Tika ieslēgts kabatas lukturītis - gaismas stars pārslīdēja viņiem pāri. Uzplaiksnījumā Deivids centās saskatīt cilvēku, kas turēja lukturi, taču ieraudzīja tikai prāva silueta aprises. Varbūt tas nemaz nav FIB aģents, viņš nodomāja. Drīzāk iz­skatījās pēc vietējā šerifa vai štata policista. Bet patlaban tas nebija svarīgi.

- Ko jūs šeit darāt? - druknais virs jautāja. - Šī vieta nav piemērota piknikiem.

Vīrs izklausījās visai samulsis. Deivids samiedza acis un atvieglots ieraudzīja, ka vīrietim mugurā nebija formastēr­pa. Viņš bija uzvilcis kombinezonu un milzīgu flaneļa krek­lu un mērķēja uz viņiem ar bisi, nevis šauteni. Pa kreisi stā­vēja vēl kāds - īsa auguma plecīgs zēns, apmēram astoņus vai deviņus gadus vecs, ar dīvaini plakanu seju. Rokā zēns turēja paštaisītu katapultu.

- Dzirdējāt? - apaļīgais vīrs noprasīja. Viņam bija bieza, brūna bārda, virs kreisās acs vidēja netīrs plāksteris. - Es uzdevu jautājumu!

Deivids palocīja galvu. Tie bija vietējie mednieki, par ku­riem stāstīja profesors Gupta. Vectēvs, tēvs un dēls. Rie- tumvirdžīnijas kalnieši, kas vairījās no svešiniekiem. Iespē­jams, viņiem ne visai patika melnādainas fiziķes un vēstu­res profesori ar kailām krūtīm. Bet varbūt arī valdību viņi ne visai mīlēja. Deivids prātoja, vai varētu šo faktu izmantot.

- Mums draud briesmas, - viņš teica. - Mūs grasās arestēt.

Tuklais vīrs pievērsa viņam savu veselo aci.

- Kas?

- FIB. Un štata policisti. Viņi darbojas kopā.

Vīrs nosprauslājās.

- Ko ta' jūs izdarījāt? Aplaupījāt banku, vai?

Deivids saprata, ka patiesību teikt nedrīkst. Jāizdomā pa­saciņa, kam mednieki noticēs.

- Mēs neesam izdarījuši neko sliktu. Valdības vīri rīkojas nelikumīgi.

- Ko tu ar to gribi teikt?

Vīru pārtrauca dēls, kas pēkšņi spalgi iekliedzās, atgādi­not tropu putna balsi. Zēna sejā atplauka izkropļots smaids, un viņš sāka šūpoties šurpu turpu, it kā cīnītos ar vēju. Dei­vids pēkšņi atskārta, ka kļūdījies. Zēnam bija Dauna sin­droms.

Tuklais vīrs dēlam nepievērsa uzmanību un bisi joprojām bija nomērķējis uz Deividu.

- Paklau, vai tu beidzot izstāstīsi, kas notiek?

Labi, Deivids domās sprieda. Viņiem ir kaut kas kopīgs. Sākumam ar to pietika. Viņš norādīja uz Maiklu, kas bija sa- gumis uz zemes un šūpojās.

- Viņi dzenas pakaļ mūsu dēlam! - Deivids iesaucās. - Viņi grib mums to atņemt!

Monika pārsteigta vērās Deividā. Taču šie meli nebija ne­maz tik absurdi. Tumsā noteikti varēja šķist, ka melnīgsnē­jais puisis ir viņu dēls. Un izskatījās, ka mednieki tam notic. Tuklais vīrs nolaida bisi un tagad mērķēja viņiem kājās.

- Dēls ir slims?

Deivids savilka sašutuma pilnu seju.

- Ārsti grib viņu ievietot klinikā garigi slimajiem. Mēs aiz­braucām no Pitsburgas, lai tiktu vaļā no tiem neliešiem, taču vini mums seko!

- Pirms brītiņa dzirdējām šāvienus. Viņi šāva uz jums?

Deivids atkal palocīja galvu.

- Un tagad izsaukuši papildspēkus. Dzirdat helikopterus?

Rotoru dūkoņa tuvojās. Zēns ar Dauna sindromu paska­tījās debesīs. Vecais vīrs cepurītē ar John Deer emblēmu sa­skatījās ar tuklo vīrieti. Abi nolaida ieročus. Tuklais izslēdza lukturi.

- Nāciet līdzi, - viņš pavēlēja. - Taka ir šeit.

Semjons pazina helikopterus pēc siluetiem. Tie lidoja zemu, tikai dažu metru attālumā no koku galotnēm. Takti­ka - laisties pļaujošajā lidojumā, kur tie nav sasniedzami ra­dariem. Semjonam paātrinājās pulss - ienaidnieks bija tuvu. Karavīri šajos helikopteros varēja būt tie paši, kas ielidoja Čečenijas teritorijā un nogalināja viņa sievu un bērnus. Isu brīdi viņam gribējās atklāt uguni - veiksmes gadījumā varētu nogalināt vienu no pilotiem. Bet tad otrs helikopters atklā­tu viņa atrašanās vietu, un viss būtu cauri. Nē, Semjons sev iegalvoja, labāk atgriezties pie sākotnējā plāna. Tā tu noga­lināsi daudz vairāk.

Drīz vien viņi ar Broku nonāca pie pikapa un iecēla pro­fesoru Guptu kabīnes aizmugurē uz sola. Tad Broks nolai­da pasažieru sēdekli, bet Semjons apsēdās pie stūres. Viņš saprata, ka nedrīkst ieslēgt lukturus - helikopteros sēdošie viņus momentā pamanītu tāpēc uzlika savas termālās nakts redzamības brilles ar infrasarkano apgaismojumu. Ierī­ces ekrānā zemes ceļš šķita vēss un melns, bet koku stumbri un zari ceļa malās atstaroja dienas siltumu. Kontrasts bija pietiekams, lai brauktu diezgan ātri - par laimi, jo laika viņiem nebija daudz. Semjons paskatījās pār plecu - Guptas seja bija daudz mierīgāka nekā Brokam. Profesoru sāka pār­ņemt šoks.

Viņi bija tikuši apmēram divdesmit kilometrus no būdas un šķērsojuši Virdžīnijas štata robežu, kad Semjons ceļa lī­kumā pamanīja kādu maju. Visai neievērojamu divstāvu ēku ar lieveni un piebūvētu garāžu. Semjona uzmanību piesais­tīja vārdi uz pastkastītes. Tie bija salikti no plastmasas bur­tiem un uz vēsā metāla bija labi saskatāmi: Dr. Milo Džen- kinss.

Semjons iestūrēja mašīnu doktora mājas piebraucamajā ceļā.

Mednieki pa mežu pārvietojās kā spoki. Zem koku lapot­nēm pa līkumoto taciņu viņi virzījās augšup pa šauras kalnu ielejas nogāzi. Viņi gāja ļoti ātri, turklāt gandrīz bez trok­šņa; Deivids, Monika un Maikls tik tikko paguva līdzi. Dei­vids priekšā redzēja tikai viņu medību ieroču stobrus, ko ap­mirdzēja pusmēness.

Apmēram pusstundu viņi kāpa kalna - pa stāvu slipni, kas apaugusi ar kokiem. Maikls sāka elsot, taču neapstājās; ar acīm ieurbies datorspēlē, puisis ļāva, lai Deivids velk viņu aiz elkoņa. Nonākot kalna korē, Deivids pagriezās un starp kokiem paskatījās austrumu virzienā. Helikopteru prožek­tori pārmeklēja kalnus un lejas, taču tagad tie bija tālu un rotoru rūkoņa bija tik tikko dzirdama.

Mednieki turpināja iet pa kori apmēram jūdzi un tad sāka kapt lejup kalna otrā pusē. Pēc dažām minūtēm Deivids ieraudzīja gaismu. Mednieki pielika soli un gāja tās virzie­nā. Drīz vien viņi nonāca pie nekrāsotā saplākšņa būdas, kas balstījās uz izdedžu betona blokiem. Garā un šaurā būda bija atslīgusi pret koku - kā sagrabējis lopu vagons, kas pamests mežā. Ap būdu riedami skraidīja divi noplukuši suņi, taču apklusa, tiklīdz vīri piegāja klat. Viens suns pieskrēja pie zēna ar Dauna sindromu un kulstījās viņam ap kājām. Tēvs - tuk­lais vīrs kombinezonā - pievērsās Deividam.

- Te mēs dzīvojam, - viņš teica. - Mans vārds ir Kalebs. Tās ir mans tētis, bet šis - mans dēls Džošua.

Deivids paspieda vīra roku. Un ievēroja, ka viņam trūkst zeltneša.

- Mani sauc Deivids. Tā ir mana sieva Monika. - Viņš me­loja bez piespiešanās un bez mazākās piepūles tikko bija no­dibinājis sev jaunu ģimeni. - Bet šis ir mūsu dēls Maikls.

Kalebs palocīja galvu.

- Tev vai'dzēt' zināt, ka mēs te ir bez aizspriedumiem. Melnais vai baltais - te, kalnos, ir pilnīgi vienalga. Dieva acīs mēs visi esam brāļi un māsas.

Monika izmocīja smaidu.

- Brīnišķīga doma.

Kalebs spēra soli uz priekšu un atvēra būdas durvis - rupji tēstu dēli, kas šķībi karājās eņģēs.

- Nāk iekšā un apsēžas. Droši vien gribas atpūsties.

Visi iegāja būdā - tajā bija tikai viena gara istaba. Logu

nebija, un gaismu deva tikai spuldzīte, kas karājās no gries­tiem. Uz galda bija saliktas plastmasas bļodas un elektriskā plitiņa. Aiz galda bija redzami daži virtuves krēsli ar apdris­kātiem sēdekļiem. Uz grīdas aiz krēsliem atradās pelēka ar­mijas sega - tā acīmredzot bija guļvieta. Tumsā istabas dzi­ļumā bija milzīga kaudze ar kartona kastēm un drēbēm.

Neteicis ne vārda, Kaleba tēvs noņēma savu cepurīti un piegāja pie virtuves galda. Viņš ieslēdza elektrisko plītiņu un atvēra Dinty Moore kārbu ar sautējumu. Savukārt zēns aizskrēja telpas dziļumā un sāka spēlēties ar suni. Kalebs sa- bužināja dēlēna melnos matus, kas, šķita, jau ilgāku laiku nav mazgāti.

- Džošua man ir īpaša Dieva dāvana, - tuklais vīrs teica. - Kad nomira viņa māte, Mingo apgabala sociālais dienests gribēja man puiku atņemt. Tāpēc arī uzcēlu šo būdu. Līdz tuvākajam ceļam ir krietnas divas jūdzes. Pietiekami tālu, lai šerifa vīri liktu mums mieru.

Monika saskatījās ar Deividu. Iespējams, abi domāja vie­nu un to pašu - viņiem ļoti paveicies, satiekot šo vīru. Šajā Rietumvirdžīnijas nostūri nebija nekas neparasts, ka viena bēgļu grupa uzduras citai. Ikviens, kas dzīvoja šādā Dieva aizmirstā vietā, no kaut kā bēg.

Kalebs spēra soli tuvāk Maiklam un mēģināja piesaistīt puiša uzmanību.

- Arī tu esi Dieva dāvana, - viņš teica. - Kā teikts Bībe­lē, Marka evaņģēlija desmitajā nodaļā: "Laidiet tos bērniņus pie manim un neliedzat tiem, jo tādiem pieder tā Dieva val- stība."

Maikls nelikās par viru ne zinis un turpināja spaidīt da­torspēles pogas. Pēc brīža Kalebs pagriezās pret drēbju kau­dzi, kas bija samesta pāri kartona kastēm. Viņš izvilka no tās teniskreklu un pasniedza Deividam.

- Ņem, uzvelc, - viņš teica. - Esat laipni lūgti te pavadīt nakti.

Deivids paskatījās uz pelēko segu, kas bija noklāta uz grīdas. Viņš bija tā noguris, ka ar prieku uz tās atgultos, taču joprojām uztraucās par helikopteriem, ko bija redzējis kalnos.

- Paldies par piedāvājumu, Kaleb, bet, manuprāt, mums jādodas tālāk.

- Uz kurieni dodaties, brāl? Ja neiebilsti, ka jautāju.

- Uz Kolumbusu Džordžijas štatā. - Deivids norādīja uz Moniku. - Tur dzīvo manas sievas ģimene. Viņi mums palī­dzēs.

- Kā jūs tur nokļūsiet?

- Kad policija sāka dzīties mums pakaļ, savu mašīnu pa­metām. Bet gan jau kaut kā līdz tai Kolumbusai nokļūsim. Ja vajadzēs, iesim kājām.

Kalebs papurināja galvu.

- Nevajadzēs. Domāju, ka varu palīdzēt. Mūsu draudzē ir vīrs, vārdā Grediks. Viņš rīt brauc uz Floridu. Varbūt viņš kādu ceļa gabalu varēs jūs pavest.

- Vai viņš dzīvo netālu?

- Nē, bet viņš iegriezīsies pusnaktī, lai paņemtu čūskas. Domāju, ka viņš neatteiks jums palīdzību.

- Čūskas? - Deividam šķita, ka pārklausījies.

- Pagājušajā nedēļā es kalnos noķēru dažas klaburčūskas, un Grediks tās aizvedis uz Talahasī Svētā gara baznīcu. Tā ir čūsku dīdīšanas baznīca, tāda pati kā mūsējā Rokridžā. - Kalebs atvēra kādu kartona kasti un izņēma ciedrkoka krā­tiņu rakstāmgalda atvilktnes lielumā. Kastei bija organiskā stikla vāks ar apaļiem caurumiem. - Mēs cenšamies palīdzēt saviem brāļiem Floridā, bet, saprotiet, tas nav visai likumīgi. Tāpēc mēs čūskas vedam nakti.

Deivids cauri stiklam ielūkojās kastē. Tajā atradās rūsas krāsas čūska apmēram cilvēka rokas resnumā. Tā sakusti­nāja asti, un atskanēja spalgs, nikns šņāciens.

Kalebs nolika krātiņu uz gridas un izcēla no kartona kas­tes vēl vienu.

- Tā mums liek darīt Bībele. Marka evaņģēlijs, sešpa­dsmitā nodaļa. "Bet šis zīmes tiem ticīgiem ies līdz: manā vārdā tie vellus izdzīs, ar jaunam mēlēm runās, čūskas aiz­dzīs." - Kalebs izņēma trešo krātiņu un uzlika virsū iepriek­šējiem diviem. Tad viņš pacēla visus un atspieda pret savām platajām krūtīm. - Iznesīšu tos ārā un iztīrīšu, kamēr Gre­diks nav atbraucis. Bet jūs tikmēr atpūšas. Ja esat izsalkuši, skapi ir kaltēta liellopu gaļa.

Džošua un suns sekoja Kalebam ārā no būdas. Kaleba tēvs sēdēja pie galda un no kārbas ēda sautējumu, bet Maikls bija sakņupis uz armijas segas. Monika apsēdās uz grīdas viņam blakus un atslīga pret saplākšņa sienu. Viņa bija sadrūmusi un nogurusi. Deivids apsēdās līdzās.

- Ei, ar tevi viss kārtībā? - Deivids jautāja pavisam klusi, lai vecais vīrs nedzirdētu.

Monika skatījās uz Maiklu un papurināja galvu.

- Paskaties uz viņu, - Monika čukstēja. - Tagad viņam vairs nav neviena. Pat vectēva vairs nav.

- Neuztraucies par Guptu, labi? Ar viņu viss būs kārtībā. FIB aizvedīs viņu uz slimnīcu.

- Tā ir mana vaina. Es uztraucos tikai par to teoriju, bet par pārējo man bija nospļauties. - Viņa atbalstīja elkoņus uz ceļiem un saķēra galvu. - Mammai taisnība. Esmu bezjūtīga kuce.

- Paklau, tā nav tava vaina. Tā…

- Un tu neesi labāks! - Monika pacēla galvu un veltīja vi­ņam izaicinošu skatienu. - Ko tu iesāksi, kad atradīsi to ap­vienoto teoriju? Vai tiktāl vispār esi aizdomajies?

Godīgi sakot, nē, Deivids domās atzinās. Viņa rīciba bija tikai doktora Klainmana vārdi, ka teorija jātur drošībā. Viņi nedrīkst tikt tai klāt.

- Mums teorija jāuztic kādai neitrālai pusei. Varbūt kā­dai starptautiskai organizācijai.

Monika saviebās.

- Ko? Tu to nodosi glabāšanā Apvienotajām Nācijām?

- Varbūt ideja nav nemaz tik traka. Einšteins visnotaļ at­balstīja ANO.

- Pie velna Einšteinu!

Monika to pateica tik skaļi, ka piesaistīja Kaleba tēva uz­manību. Viņš uz brīdi pārstāja ēst un paskatījās pār plecu. Deivids uzmundrinoši pasmaidīja un tad atkal pievērsās Mo­nikai.

- Nomierinies, - viņš čukstēja. - Vecais var noklausīties.

Monika paliecās tuvāk Deividam, ar lūpām gandrīz skar­dama viņa ausi.

- Einšteinam to teoriju vajadzēja iznīcināt, tiklīdz bija sa­pratis, cik bīstama ta ir. Taču viņam vienādojumi bija pārāk svarīgi. Arī viņš bija bezjūtīgs nelietis.

Sieviete cieši vērās Deividā, it ka aicinādama cīņā. Taču Deivids neatbildēja, un pēc briža šķita, ka Monika rimusies. Nožāvājusies viņa pavirzījās dažas pēdas tālāk un atgūlās uz pelēkās segas.

- Pie velna, - viņa teica. - Pamodini, kad atbrauks tas čūsku vecis.

Jau pēc trīsdesmit sekundēm viņa bija aizmigusi. Gulē­dama uz sāniem, viņa bija pierāvusi ceļus krūtīm un plauk­stas salikusi zem zoda, it kā skaitītu lūgšanu. Deivids satvēra segas stūri un apsedza Moniku. Tad viņš apsēdās līdzās Maiklam - otram savas jaunās ģimenes loceklim.

Puisis joprojām bija aizrāvies ar savu "Cīnītāju", un Dei­vids sāka sekot spēlei ekrānā. Karavīrs haki krāsas formas­tērpā skrēja pa tumšu gaiteni. Tā galā parādījās vēl viens ka­ravīrs, taču Maikls viņu tūdaļ nošāva. Viņa karavirs pārlēca pāri līķim un iesteidzās nelielā istabā, kur bija sadrūzmējušies vairāki cilvēki. Maikls nospieda pogu, un viņa karavīrs pie- plaka pie zemes, ar savu M-16 šaudams uz ienaidniekiem. Drīz vien visi seši pretinieki gulēja uz grīdas, no viņu brūcēm plūda asinis. Tad Maikla karavīrs atvēra durvis istabas tālā­kajā galā. Ekrāns kļuva melns, un tad tajā parādījās mirgojoši burti: "Apsveicu! Tu esi sasniedzis ceturto SVIA līmeni!" Dei­vids nosprieda, ka tas "Cīnītājā" noteikti ir augsts ekspertu limenis, taču Maikls neizrādīja, ka būtu apmierināts. Viņa sejā, kā vienmēr, nebija jaušamas nekādas emocijas.

Deividu pārņēma pēkšņa vēlme parunāties ar puisi. Viņš paliecās tuvāk Maiklam un norādīja uz ekrānu.

- Kas notiks tālāk?

- Atkal būs pirmais A līmenis.

Maikla balss bija monotona, acis joprojām pievērstas ek­rānam, taču tā bija atbilde, skaidri saprotama atbilde. Dei­vids pasmaidīja.

- Tātad tu uzvarēji? Lieliski!

- Nē, es neuzvarēju. Atkal būs pirmais A līmenis.

Deivids palocīja galvu. Lai būtu. Viņš vēlreiz norādīja uz

ekrānu, kurā bija redzams karavīrs atklātā laukā.

- Taču tā ir aizraujoša spēle, vai ne?

šoreiz Maikls neatbildēja. Viņa uzmanība pilnībā bija vel­tīta "Cīnītājam". Deivids juta, ka izdevība palaista garām, tāpēc vairs nerunāja, bet vienkārši sēdēja puisim līdzās un sekoja spēlei. No pieredzes viņš zināja, ka nav vajadzīgi vār­di, lai būtu kopā ar kādu cilvēku. Pēcpusdienās kopā ar Jonu viņš bieži sēdēja līdzās dēlam, kurš pildīja mājasdarbus. Pie­tika ar to, ka esi līdzās.

Pēc desmit minūtēm Maikls bija sasniedzis jau trešo B lī­meni. Kaleba tēvs bija pabeidzis maltīti un krēslā aizmidzis. Tad Deivids sadzirdēja balsis - ārā kāds satraukti runājās.

Izbijies viņš pieskrēja pie būdas durvim un, pavēris tās, ieraudzīja Kalebu runājam ar vēl vienu tuklu vīru. Tam mu­gurā bija platas džinsa bikses un nožēlojams pelēks sporta krekls. Tāpat kā Kalebam, ari viņam bija bieza, brūna bār­da un rokā divstobru bise. Tas droši vien ir Grediks, Dei­vids atvieglots nosprieda. Viņš atvēra durvis un izgāja ārā.

Kalebs apsviedās apkārt.

- Ņem sievu un bērnu! Viņš tūdaļ brauc prom!

- Kas ir? Kas noticis?

Grediks spēra soli uz priekšu. Viņam bija nedabiski zilas, iekritušas acis.

- Apkārt plosās sātana armija. Pa astoņdesmit trešo ceļu šurp brauc Humvee automobiļu konvojs. Un kalna galā no­laidušies melni helikopteri!

- Armagedons, brāl! - Kalebs iesaucās. - Jābrauc, kamēr viņi nav nobloķējuši visus ceļus!

Profesors Gupta gulēja uz sarkankoka galda doktora Milo Dženkinsa ēdamistabā. Zem viņa kājām bija palikti spilveni no dzīvojamās istabas dīvāna, bet brūcē doktors Dženkinss bija ielicis ķirurģijas spailes, lai apturētu asiņošanu. Semjo­nam tiešām bija veicies, atrodot Dženkinsu - vecmodigu lau­ku ārstu, kas strādāja mājās un kam bija pieredze apkopt šautas brūces, kādas gadījās apkārtnes fermeriem. Ar ierī­cēm no medicīniskā skapīša viņš prasmīgi bija sameistarojis intravenozo sistēmu, kuras gals karājās pie lustras. Bet, no­liecies pār asinīm notraipīto galdu un piespiedis pirkstus Guptas kaklam, Dženkinss papurināja galvu. Semjons, kurš savu ieroci bija notēmējis uz doktoru, saprata, ka tiešām kaut kas nav labi.

Dženkinss pagriezās pret viņu. Doktors bija ģērbies rū- totā naktstērpā, kuru tagad klāja tumši sarkani traipi.

- Kā jau teicu, - stiepdams vārdus, Dženkinss iesāka, - ja gribat glābt šā vira dzīvību, viņš jāved uz slimnīcu. Es te vairs neko nevaru līdzēt.

Semjons sarauca pieri.

- Kā jau teicu, man nevajag, lai tiktu glābta viņa dzīvība. Man vajag, lai viņš dažas minūtes būtu pie samaņas. Ar to pietiks, lai mazliet aprunātos.

- Tas vairs nenotiks. Viņam ir hipovolēmiskais šoks pē­dējā stadijā. Ja nekavējoties nebrauksiet uz slimnīcu, viņš turpmāk runās tikai ar savu Radītāju.

- Kas ir? Tu taču apturēji asiņošanu un iedevi to šķīdu­mu. Tagad viņam vajadzētu atlabt.

- Viņš zaudējis pārāk daudz asiņu. Nepietiek sarkano asinsķermenīšu, lai piegādātu orgāniem skābekli.

- Pārlej asinis!

- Domājat, ka man ledusskapī ir asins banka? Viņam va­jadzēs vismaz trīs pintes!

Mērķēdams uz Dženkinsu ar savu automātu, Semjons uz- rotīja krekla labo piedurkni.

- Man ir pirmās grupas asinis, rēzus negatīvs. Universāls donors.

- Jucis esat, vai? Ja atdosiet tik daudz asiņu, šoks iestā­sies jums!

- Nedomāju vis. Es arī agrāk esmu piedalījies asins pār­liešanā. Sameklē vajadzigo aprīkojumu!

Bet Dženkinss pat nepakustējās un sakrustoja rokas uz krū­tīm. Savilcis lūpas, doktors izrādīja īstu fermera sturgalvību.

- Nē, man pietiek. Es jums vairs nepalīdzēšu. Ja gribat, varat mani nošaut.

Semjons aizkaitināts nopūtās. Viņš atcerējās dienesta lai­ku specnazā Čečenijā un problēmas ar kūtrajiem, nepakļāvī­gajiem karavīriem. Izrēķināšanās draudi nebija pietiekami, lai piespiestu doktoru Dženkinsu rīkoties. Bija vajadzīga spē­cīgāka motivācija.

- Brok! - viņš uzsauca. - Atved Dženkinsa kundzi!

Piecos no rīta, kad virs Vašingtonas Kolumbijas apgabala ausa saule, viceprezidents izkāpa no sava limuzīna un de­vās uz sānu ieeju rietumu spārnā. Viņam nepatika agri cel­ties; ja Jautu izvēlēties, viņš gulētu līdz septiņiem un strā­dāt sāktu astoņos. Taču prezidents fanātiski pieprasīja, lai darba diena sāktos līdz ar saullēktu, un viceprezidentam nā­cās pakļauties. Viņam visu laiku vajadzēja būt līdzās, lai at­turētu savu priekšnieku no kādas muļķības pastrādāšanas.

Iegājis ēkā, viņš vienā no krēsliem foajē ieraudzīja aizsar­dzības ministru, kuram rokā bija pildspalva, bet klēpī Neu> York Times. Uz avīzes malām viņš kaut ko pierakstīja. Šis cil­vēks vispār neguļ, viceprezidents nodomāja. Un naktis pa­vada, klejojot pa Baltā nama gaiteņiem.

Ieraudzījis viceprezidentu, aizsardzības ministrs pielēca kājās. Pacēlis avīzi, viņš sāka to nikni vicināt.

- Vai redzēji? - ministrs sauca. - Mums ir problēmas. Viens no Ņujorkas policistiem izpļāpājies.

- Ko tu…

-Še, lasi pats! - Ministrs iegrūda avīzi viceprezidentam rokā.

Raksts bija pirmās lappuses augšējā kreisajā stūrī.

Apšaubāmie FIB apgalvojumi

Glorija Mičela

Ņujorkas pilsētas policijas detektīvs apstrīdējis Federālā izmeklēšanas biroja apgalvojumu, ka Ko­lumbijas universitātes profesors iesaistīts brutālā sešu FIB aģentu nogalināšanā ceturtdienas vakarā.

FIB izvērsis plašu Deivida Svifta meklēšanu pēc vairākām slepkavībām, kas pastrādātas slepe­nas narkotiku iegādes operācijas laikā Hārlemas rietumos. Birojs apgalvo, ka Svifts - vēstures pro­fesors, slavenais Ņūtona un Einšteina biogrāfiju autors - ir kokaīna tirdzniecības tīkla vadītājs un pavēlējis nogalināt slepenos aģentus, tiklīdz no­skaidrotas viņu personības.

Bet vakar Manhetenas ziemeļu rajona slepka­vību izmeklēšanas nodaļas pārstāvis paziņoja, ka FIB aģenti arestējuši Sviftu ceturtdien apmēram astoņos vakarā - trīs stundas pirms slepkavībām, par kurām ziņo FIB.

Detektīvs, kurš vēlējies palikt anonīms, pazi­ņoja, ka aģenti arestēja Sviftu Svētā Lūkas slim­nīcā Morningsaidhaitsā. Tobrīd Svifts apciemoja doktoru Hansu Klainmanu - Nobela prēmijas laureātu fizikā, kas ievietots slimnīcā, kur viņam sniegta palīdzība pēc nopietnas ievainošanas laupīšanas uzbrukumā.

Klainmans no gūtajiem ievainojumiem mira neilgi pēc Svifta ierašanās slimnīcā.

Viceprezidents bija pārāk aizkaitināts, lai lasītu tālāk. Tā bija pirmā numura nelietība.

- Pie velna, kā tas varēja notikt?

Aizsardzības ministrs nogrozīja galvu.

- Tipisks policistu stulbums. Detektīvs sadusmojās uz fe- derāļiem par to, ka viņam atņemta Klainmana lieta. Un at­riebās, pažēlojoties avīžniekiem.

- Vai mēs varam aizvērt viņam muti?

- Mēs par to jau parūpējāmies. Mēs noskaidrojām, kurš tas bijis - spānis, vārdā Rodrigess -, un aizvedām uz nopra­tināšanu. Taču daudz nopietnāka problēma ir Svifta bijusī sieva. Viņa pierunāja avīžniekus ķerties pie šīs lietas.

- Vai tad nevar apklusināt arī viņu?

- Mēs mēģinām. Tikko beidzu runāt pa telefonu ar viņas draudziņu Emoriju van Klivu, advokātu, kurš jūsu pēdējai kampaņai ziedoja divdesmit miljonus. Acīmredzot viņu at­tiecības pēdējo divdesmit četru stundu laikā atvēsušas. Ta­gad viņš apgalvo, ka neiebildīs, ja to sievieti arestēs.

- Tad uz priekšu!

- Aģenti, kas kundzīti izseko, ziņo, ka viņa kopā ar dēlu nakti pavadījusi pie žurnālistes, kas uzrakstījusi šo rakstu. Svifta bijusī ir gudrs sievišķis. Zina, ka nevaram viņu aiz­turēt, kamēr klāt ir žurnāliste. Mums ar Times problēmu pie­tiek.

- Viņu piesedz žurnāliste? Un viņi sevi sauc par objektī­viem!

- Zinu, zinu. Bet drīz viņa būs mūsu rokās. Pie dzīvokļa dežurē pusducis aģentu. Tiklīdz žurnāliste aizies uz darbu, mēs dosimies iekšā.

Viceprezidents palocīja galvu.

- Un kā ar Rietumvirdžīniju? Kā veicas?

- Nav par ko uztraukties. Viens "Deltas" vienības eskad- rons jau ir uz vietas, divi ir ceļā. - Ministrs sāka soļot uz apspriežu telpu. - Es tūdaļ sazināšos ar komandieriem. Iespējams, viņi jau aizturējuši bēgļus.

Viceprezidents veltīja viņam bargu skatienu. Aizsardzības ministram bija nejauks paradums pārāk agri svinēt uzvaru.

- Lūdzu, informē mani par visu!

- Jā, protams. Piezvanīšu vēlāk no Džordžijas. Došos uz Beninga fortu, kur uzstāšos ar runu kājniekiem.

***

Deivids pamodās Gredika autofurgona aizmugurē. Mo­nika gulēja viņa rokās. Viņš jutās mazliet pārsteigts, jo pirms vairākām stundām, laižoties snaudā, abi bija iekārtojušies kravas nodalījuma pretējās pusēs. (I'ar laimi, tas bija liels Ford Country Scļuire, pārcietis vismaz divdesmit Rietumvirdžini- jas ziemas.) Bet Monika acīmredzot miegā vēlusies arvien tuvāk Deividam, un nu sievietes mugura bija piespiesta viņa krūtīm, bet galva - zem zoda. Iespējams, pieglaudušies, meklējot siltumu. Bet varbūt instinktīvi virzijusies tālāk no krātiņiem ar klaburčūskām, kas bija paslēpti zem brezenta un novietoti zem aizmugurējā loga. Lai kā arī būtu, tagad Monika gulēja viņa skavās un rāmi elpoja. Deividu pārņē­ma teju sāpīga maiguma izjūta. Viņš atcerējās, kad pēdējo­reiz turējis šo sievieti skavās - uz dīvāna viņas nelielajā dzī­voklīti pirms diviem desmitiem gadu.

Cenzdamies nepamodināt Moniku, Deivids pacēla galvu un paskatījās ārā pa logu. Bija agrs rīts, un viņi brauca pa lielceļu, kam abās pusēs auga dienvidu priedes. Grediks sē­dēja pie stūres un svilpoja līdzi mašīnas radio, kas atskaņo­ja kādu korāli, bet Maikls bija izstiepies aizmugurējā sēdek­lī un aizmidzis, datorspēli joprojām sažņaudzis rokā. Pēc brīža Deivids ieraudzīja norādi "1-185 uz dienvidiem, Ko- lumbusa". Viņi bija Džordžijā, iespējams, ne pārāk tālu no galamērķa.

Monika sakustējās. Viņa pagriezās un atvēra acis, bet pār­steidzošā kārtā necentās atbrīvoties no Deivida skavām. Viņa vienkārši nožāvājās un izstaipīja rokas.

- Cik pulkstenis?

Deivids ieskatījās savā rokaspulkstenī.

- Gandrīz septiņi. - Deivids ievēroja, cik bezrūpīgi Mo­nika izturējās, guļot viņam līdzās, it kā viņi tiešām būtu pre­cēts pāris. - Labi izgulējies? - Viņš klusi jautāja, lai gan šau­bījās, vai Grediks kaut ko varētu sadzirdēt.

- Jā, tagad jūtos labāk. - Monika pagriezās uz muguras un savija rokas aiz galvas. - Piedod par vakardienu. Laikam biju mazliet īgna.

- Nekas. Ja cilvēkam dzenas pakaļ Savienoto Valstu ar­mija, viņš var kļūt mazliet nīgrs.

Monika pasmaidīja.

- Tātad tu nedusmojies, ka es sarunāju tās riebeklības par Einšteinu?

Deivids papurināja galvu un arī pasmaidīja. Cik jauki, viņš nodomāja. Viņš jau ļoti sen nebija šādi runājies ar sievieti.

- Nepavisam. Patiesību sakot, tev zināmā mērā bija tais­nība.

- Tu domā, ka Einšteins tiešām bija bezjūtīgs nelietis?

- Tā gan es negribētu teikt. Taču dažkārt viņš tiešām bija visai cietsirdīgs.

- Ak tā? Ko tādu riebīgu viņš izdarīja?

- Pirmām kārtām - pameta savus bērnus, kad izjuka viņa pirmā laulība. Viņš atstāja Milevu un abus dēlus Šveicē, bet pats devās uz Berlīni, lai izstrādātu relativitātes teoriju. Un viņš tā arī neatzina meitu, kas viņiem ar Milevu piedzima pirms laulībām.

- Oho! Einšteinam bija ārlaulības meita?

- Jā, viņas vārds bija Llserla. Viņa piedzima tūkstoš de­viņsimt otrajā gadā, kad Einšteins vēl bija nabadzīgs privāt- skolotājs Bernē. Izcēlās skandāls, taču ģimenes parūpējās, lai tas noklust. Mileva atgriezās mājās Serbija, kur piedzima bērns. Un tad Līserla vai nu nomira, vai arī tika atdota adopcijā. Droši to nezina neviens.

- Kā tā? Kāpēc neviens neko nezina?

- Einšteins savās vēstulēs viņu vairs nepieminēja. Tad Mi- leva atgriezās Šveicē, viņi apprecējās. Un par Llserlu neviens nekad vairs nerunāja.

Monika pēkšņi aizgriezās. Sadrūmusi viņa skatījās uz ap­driskāto pelēko audeklu, kas bija izklāts uz grīdas kravas nodalījumā. Deividu mulsinaja tik pēkšņa garastāvokļa maiņa.

- Ei, kas notika?

Monika papurināja galvu.

- Nekas. Viss kārtibā.

Deivids uzdrošinājās saņemt sievietes zodu plaukstā un pagriezt viņas seju pret sevi.

- Izbeidz! Starp kolēģiem noslēpumu nav.

Monika vilcinājās. Uz bridi Deividam šķita, ka viņa sa­dusmosies, taču Monika atkal aizgriezās un paskatījās ārā pa logu.

- Kad man bija septiņi gadi, māte palika stāvokli. Bērna tēvs, iespējams, bija viens no tiem puišiem, no kuriem viņa pirka heroīnu. Dienu pēc dzemdībām viņa no bērna attei­cās. Man viņa pateica tikai to, ka tā bijusi meitene.

Deivids paslidināja roku zem Monikas zoda, līdz pieskā­rās ausij.

- Vai tu uzzināji, kas ar viņu noticis?

Monika palocīja galvu.

- Jā. Tagad viņa ir pirmās klases ielene.

Viņas acs kaktiņā parādījās asara, kas noritēja pāri vai­gam. Nespēdams noturēties, Deivids pieliecās un noskūp­stīja sievieti uz vaiga. Viņš sajuta sāļu miklumu. Monika aiz­vēra acis, un Deivids uzspieda skūpstu viņas lūpām.

Vismaz minūti viņi klusēdami skūpstījās autofurgona kra­vas nodalījumā - kā pusaudži, kas slēpjas no pieaugušajiem. Monika apvija rokas Deivida viduklim un pievilka viņu sev tuvāk. Mašīna palēnināja gaitu - acimredzot tuvojās pagrie­zienam uz Kolumbusu - taču Deivids pat nepacēla galvu un nepaskatījās ārā pa logu. Viņš turpinaja skūpstīt Moniku. Furgons iebrauca slaidā likumā, un Deivids iedomājās par kaijām, kas riņķo virs okeāna. Un par miklajām sievietes lū­pām. Beidzot viņš atrāvās un paskatījās uz Moniku. Dažas sekundes viņi raudzījās viens uz otru un neteica ne vārda. Tad furgons spēji pagriezās pa labi un apstājās.

Viņi steigšus atsvabinājās viens no otra un paskatijās ārā pa logu. Mašīna bija apstājusies pie panīkuša tirdzniecības centra avēnijā, kur plūda nepārtraukta satiksmes straume. Deivids nodomāja, ka viņi apstājušies pie ieejas Beninga for- tā, jo visu veikalu nosaukumos bija militāri termini. Lielā­kais bija "Reindžeru skrandas" - armijas drēbju tirgotava, kuras skatlogos bija salikti manekeni aizsargkrāsas apģēr­bā. Nākamais bija bistro ar nosaukumu "Cālis cīņas laukā" un tetovēšanas salons ar nosaukumu "Aika tinte" [11] . Dažus jardus tālāk bija izdedžu betona bloku ēka bez logiem, kam uz jumta bija milzīga neona izkārtne. Oranžā gaismas vītne bija izlocīta raženas sievietes veidolā, kas balstījās uz vār­diem "Nakts manevru bārs". Par spīti nosaukumam, izska­tījās, ka bārs atvērts divdesmit četras stundas diennakti, jo pie ieejas bija novietoti vismaz divi duči mašīnu, bet durvis sargāja noplucis milzenis.

Grediks izrausās no vadītāja sēdekļa un slāja apkārt fur­gonam. Viņš atvēra aizmugurējās durvis, taču Deividam ne­gribējās kāpt ārā. Notupies starp čūsku krātiņiem, viņš no­pētīja ielu, meklēdams cilvēkus formastērpos. Ņemot vērā apstākļus, šī bija visai bīstama vieta pastaigām.

- Kur mēs esam? - viņš jautāja.

Pievērsis viņiem savu dīvaino, nedabiski zilo acu skatie­nu, Grediks norādīja uz "Nakts manevru bāru".

- Redzi numuru virs durvīm? Tā ir adrese, kuru jūs no­saucāt. Viktorijas ceļš trīs seši viens septiņi.

- Nevar būt. - Deivids jutās samulsis. Bet tā taču bija Eli­zabetes Guptas adrese!

- Man šī vieta ir pazīstama, - stiepdams vārdus, atbildē­ja Grediks. - Pirms tiku glābts, es biju sātana armijas kara­vīrs. Biju izvietots šeit, Beninga fortā, un brīvdienās mēs mē­dzām iet uz Viktorijas ceļu. - Savilcis drūmu seju, viņš nospļāvās uz asfalta. - Mēs to saucām par Uzvaras dienas ceļu. Izvirtību bedre.

Deivids palocīja galvu. Tagad viņš sāka saprast. Profesors Gupta bija stāstījis, ka meita lieto narkotikas. Tikties ar Eli­zabeti būs grūtāk, nekā viņš bija iedomājies.

- Mums jatiekas ar sievieti, kura, šķiet, strādā šajā bāra.

Grediks piemiedza acis.

- Tu teici, ka tā meiča ir tavas sievas radiniece?

Atkal palocījis galvu, Deivids norādīja uz Moniku.

- Tieši tā, māsīca.

- Izvirtība un gadījuma sakari, - Grediks norūca, drūmi raudzīdamies uz ēku no izdedžu betona blokiem. - Viņi ap­gāna zemi ar savām ielenēm. - Blenzdams uz neona gais­mām, vīrs atkal nospļāvās. Šķita, ka viņš labprat pats savam rokām norautu izkārtni.

Deividam iešāvās prātā, ka šis apaļīgais Rietumvirdžīnijas kalnietis varētu izrādīties noderīgs. Vai vismaz viņa furgons.

- Jā, mums lūst sirds, domājot par Elizabetes likteni, - Deivids teica. - Mēs noteikti viņai kaut kā palīdzēsim.

Kā jau Deivids bija cerējis, Grediku šī doma piesaistīja. Viņš pielieca galvu.

- Jūs gribat viņu glābt?

- Noteikti. Mums viņa jāpārliecina, ka jāpieņem Jēzus Kristus kā viņas personīgais glābējs. Citādi viņa taisnā ceļā nonāks ellē.

Braucīdams bārdu un skatīdamies uz čūsku krātiņiem, Grediks apsvēra dzirdēto.

- Man TalahasI jābūt tikai piecos. Tātad ir drusciņ laika. - Pēc dažām sekundēm viņš pasmaidīja un aplika roku Deivi­dam ap pleciem. - Labi, brāl, paveiksim Dieva darbu! Iesim iekšā neķītrības midzeni un slavēsim Dievu! Aleluja!

- Nē, nē, bārā es iešu viens, labi? Bet tu brauc pagalmā un gaidi, kamēr mēs iznākam pa sētas durvīm. Ja viņa sāks plosīties, palīdzēsi man iedabūt viņu mašīnā.

- Lieliska doma, brāl! - Grediks priecīgs papliķēja Deivi­dam starp lāpstiņām.

Pirms izkāpšanas no furgona Deivids paspieda Monikas roku.

- Pieskati Maiklu, labi? - viņš teica. Un tad devās uz "Nakts manevru bāra" pusi.

Pat neaizejot līdz durvīm, viņš saoda alus smaku. Kaklu aizžņaudza sen pazīstamais riebums - tāpat kā pirms divām naktīm, ieejot Pensilvanijas stacijas bārā. Tomēr Deivids dziļi ievilka elpu un, sniedzot durvju sargam desmit dolāru dze­ramnaudas, izmocīja smaidu.

Telpā valdīja zili cigarešu dūmi. No skaļruņiem plūda sena ZZ Top dziesma "Viņai ir kājas". Uz pusapaļas skatu­ves stāvēja divas dejotājas ar kailām krūtīm - viņas uzstājās bezcerīgi piedzērušos karavīru priekšā. Viena sieviete lēni vijās apkārt sudrabotam stabam, bet otra pagrieza skatītā­jiem muguru un noliecās, līdz galva atradās ceļu augstuma. Kāds karavīrs piegāja pie skatuves un viņas mutes tuvumā pavēcināja piecu dolāru banknoti. Meiča aplaizīja lūpas un tad satvēra banknoti zobos.

Sākumā formastērpi Deividu darīja nemierīgu, taču viņš ātri vien saprata, ka šie karavīri nav bīstami. Lielākā daļa dzēra, iespējams, jau divpadsmito stundu, cenšoties izbau­dīt katru četrdesmit astoņu stundu garā atvaļinājuma minū­ti. Viņš piegāja tuvāk skatuvei un pievērsās dejotājām. Diem­žēl neviena no tām neizskatījās līdzīga profesoram Guptam - sieviete pie staba bija vasarraibumaina rudmate, bet otra bija lilijbalta blondīne.

Deivids devās pie bāra un pasūtīja Budiveiser alu. Turē­dams pudeli izstieptā rokā, viņš vēroja trīs sievietes, kas go­rījās karavīriem klēpjos. Vēl divas blondīnes un viena rud­mate. Visas diezgan pievilcīgas - ar glītām, apaļām krūtīm un tvirtiem dibeniem, ko viņas apļoja karavīriem par prie­ku. Taču Deividam bija vajadzīga cita. Viņš jau sāka uztrauk­ties, ka Elizebete devusies mājās - galu galā bija septiņi no rīta, un striptīza dejotājas, visticamāk, strādāja maiņās. Bet varbūt viņa sākusi dejot citā klubā. Vai vispār aizbraukusi no Kolumbusas.

Viņš jau grasījās atmest visas cerības, kad telpas tālākajā stūrī pamanīja kādu olīvzaļā armijas formas žaketē ģērbu­šos cilvēku, kas pēkšņi uzgāzās galdam. Sākumā Deivids do­māja, ka tas ir kāds karavīrs, kurš krēslā atslēdzies, taču, piegājis tuvāk, ieraudzīja mirdzošu garu, melnu matu ērku­li. Tā bija sieviete, kas gulēja, seju piespiedusi galdam un kā­jas izstiepusi. Krekla un bikšu zem formas viņai nebija - ti­kai koši sarkanas biksītes, bet kājās bija balti zābaki līdz celim.

Deivids piegāja pie galda, lai kārtīgāk apskatītu sievieti, taču apgaismojums stūrī bija slikts, bet mati aizsedza viņas seju. Citas iespējas nebija - jāmodina. Deivids apsēdās krēslā viņai pretī un viegli pabungoja ar pirkstu kauliņiem pa galdu.

- Atvainojiet?

Atbildes nebija. Viņš pabungoja jau skaļāk.

- Atvainojiet! Vai mēs varētu aprunāties?

Sieviete lēni pacēla galvu, atgrūzdama matus no acīm. Iz­vilkusi dažas melnās šķipsnas no mutes, viņa, piemiegusi acis, nopētīja Deividu.

- Ko, pie velna, tev vajag? - viņa noķērca.

Seja izskatījās briesmīga. Koši sarkanā lūpukrāsa bija iz­smērējusies par kreiso vaigu. Zem acīm bija uztukuši pelēki maisiņi, bet viena mākslīgā skropsta bija atlīmējusies un nu plīvoja kā sikspārņa spārns ikreiz, kad viņa samirkšķināja acis. Viņai bija karamejkrāsas āda - tāda pati kā Maiklam, bet sīkais lelles deguntiņš ļoti atgādināja profesora Guptas vaibstus. Arī vecums šķita atbilstošs - pāri trīsdesmit; viņa bija ievērojami vecāka par pārējām dejotājām šajā klubā. Strauji elpodams, Deivids pārliecās pāri galdam.

- Elizabete?

Viņa saviebās.

- Kurš tev pateica manu vārdu?

- Tas ir garš…

- Nekad nesauc mani tā! Mani sauc Beta, saprati? Vien­kārši Beta.

Viņa izstiepa augšlūpu - atklājās zobi. Pie smaganām uz katra no tiem bija brūns plankums. Narkomāni to sauca par metamfetamina muti. Smēķēšanas laikā izgarojumi saēda zobu emalju. Tagad Deivids bija pilnīgi pārliecināts, ka viņam pretī sēž Elizabete Gupta.

- Labi, Beta. Paklau, varbūt…

- Ko tev vajag? Mutē vai pakaļā? - Sejas kreisā puse raus­tījās.

- Cerēju, ka mēs varētu aprunāties.

- Tādiem niekiem man nav laika! - Viņa pēkšņi piecēlās, un žakete pavērās, ļaujot Deividam apskatīt zelta medaljonu, kas karājās ķēdītē sievietei starp krūtim. - Divdesmit par ņemša­nu mutē stāvlaukumā, piecdesmit par drāšanos motelī.

Seja atkal noraustījās, un viņa ar koši sarkanajiem nagiem pakasīja zodu. Droši vien sākusies abstinence, Deivids no­sprieda. Organisms alka saņemt kārtējo metamfetamina devu. Viņš piecēlās kājās.

- Labi, iesim uz stāvlaukumu.

Deivids mēģināja vedināt sievieti uz sētas durvju pusi, bet viņa atgrūda roku.

- Vispirms samaksā, muļķadesa!

Deivids izņēma no maka divdesmit dolāru banknoti un pasniedza Elizabetei. Viņa ielika naudu žaketes iekškabatā un devās uz avārijas izeju. Iedams viņai aiz muguras, Dei­vids ievēroja, ka sieviete pieklibo - pēdējais pierādījums, ka viņa ir īstā. Elizabeti Guptu jaunībā notrieca mašīna, trijās vietās salaužot viņai kāju.

Izgājusi pa durvīm, Elizabete tūdaļ devās uz nokvēpušu nišu starp kluba sienu un diviem konteineriem.

- Velc nost bikses, - viņa pavēlēja. - Tas būs ātri.

Deivids paskatījās pār plecu un ieraudzīja furgonu. Gre­diks jau bija izkāpis no mašīnas. Palīgs - gadījumam, ja kaut kas noies greizi.

- Patiesībā man nav vajadzīga ņemšana mutē. Es esmu jūsu tēva draugs, Beta. Es gribu jums palidzēt.

Viņa pavēra muti un bridi pārsteigta raudzījās Deividā. Tad sakoda bojātos zobus.

- Tēva? Ko, pie velna, tu tur muldi?

- Mans vārds ir Deivids Svifts. Profesors Gupta man iz­stāstīja, kur jūs meklēt. Mēs gribam…

- Nolādēts! - Elizabete iekliedzās tā, ka noskanēja viss stāvlaukums. - Kur viņš ir?

Deivids izstiepa rokas kā ceļu policists.

- Ei, nomierinieties! Jūsu tēva šeit nav! Tikai es un…

- Nolādēts! - Elizabete skrēja Deividam klāt un ar asa­jiem nagiem mērķēja acīs. - Sasodītais riebeklis!

Deivids cerēja satvert sievieti aiz delnu locītavām, bet tā nepaguva nonākt pietiekami tuvu - no aizmugures viņu sa­grāba Grediks. Kustēdamies daudz veiklāk, nekā Deivids varētu iedomāties, kalnietis atlieca Elizabetes rokas uz mu­guras.

- Neķītrības kalngals! - Grediks sauca. - Pacel acis uz savu kungu Jēzu Kristu! Nožēlo savus grēkus!

Pārvarējusi pirmo pārsteigumu, Elizabete pacēla labo kāju un ar zābaka papēdi trieca pa Grcdika kāju pirkstgaliem. Sā­pēs iekaucies, viņš palaida sievieti vaļa, un viņa tūdaļ me­tās virsū Deividam.

Labo roku Deividam izdevās atvairīt, taču kreisās rokas nagi ietriecās viņa kaklā. Jēziņ, Deivids nodomāja, šī sievie­te gan ir ātra! Viņš atgrūda Elizabeti, taču viņa atkal metās uzbrukumā. Deividam tik tikko izdevās izvairīties no spē­riena pa kājstarpi. Šķita, ka viņš cīnās ar mežonīgu zvēru, cīnās uz dzīvību un nāvi. Deivids jau sāka prātot, ka nāk­sies viņu apdullināt, lai iedabūtu furgonā. Bet tad viņa kaut ko pamanīja un spēji pagriezās pa labi, balansējot uz augstā papēža. Un skriešus metās pāri stāvlaukumam pie Monikas un Maikla, kas stāvēja pie Gredika mašīnas.

- Maikl! - viņa iesaucās, apskāvusi dēlu.

Specvienība bija ierīkojusi štābu Džolo Vasarsvētku drau­dzes baznīcā. Lūsila vērās uz vienkāršo koka ēku - Dzīvā Kunga Jēzus baznīcu - un purināja galvu. Briesmīgs militā­ristu muļķības apliecinājums. Ja vēlies sadarbību no vietējo puses, nedrīkst okupēt viņu dievnamus. Taču specvienības bija ieradušās taisnā ceļā no Irākas, kur tās acīmredzot bija pieradušas nerēķināties ar vietējo uzskatiem.

Lūsila un aģents Krofords iegāja baznīcā un sāka mek­lēt pulkvedi Tārkingtonu, eskadras komandieri. Komand­punkts bija ierīkots aiz kanceles. Divi karavīri rīkojās ap rāciju, vēl divi bija pārliekušies Rietumvirdžīnijas kartei, sa­vukārt citi divi savas M-16 triecienšautenes bija pavērsuši pret vairakiem apmulsušiem aizturētajiem, kas sēdēja baz­nīcas solos. Lūsīla atkal papurināja galvu. Aizturētie bija drūmi, ietiepīgi fermeri, kas bijās tikai no Dieva. Pat zinot meklējamo personu atrašanās vietu, militāristiem viņi ne­ko nestāstītu.

Beidzot viņa baznicas dziļumā ieraudzīja pulkvedi Tār­kingtonu. Viņš turēja mutē cigāru un izkliedza pavēles rāci­jā. Lūsila nogaidija, kamēr viņš beidz sarunu, un tikai tad tuvojās.

- Pulkvedi, esmu ipašā aģente Lūsila Pārkere, jūsu kolē­ģe no FIB. Gribu aprunāties par pierādījumiem, ko jūsu viri vakarnakt atrada Kārnegi atpūtas namā.

Pulkvedis nopētija viņu un aģentu Krofordu, vienlaikus ar lūpām un zobiem pārbīdīdams cigāru mutes otrā kaktiņā.

- Kas tad ir?

- Sadauzītais dators jānosūta uz FIB laboratoriju Kvanti- ko. Iespējams, mums izdosies iegūt informāciju no sašķaidī­tajiem cietajiem diskiem.

Tārkingtons savilka lūpas platā smaidā.

- Neuztraucies par to, mīlulīt! Mēs to visu nosūtījām uz AMIP.

Lūsila sabozās, dzirdot vārdu "mīlulīt", taču savaldījās.

- Visu cieņu, ser, taču musu aprīkojums Kvantiko labora­torijā ir daudz labāks par to, kas ir Aizsardzības ministrijas izlūkošanas pārvaldes rīcībā.

- Esmu pārliecināts, ka musu puiši tiks galā. Turklāt mums tā informācija nemaz nebūs vajadzīga. Mēs esam slē­guši visu satiksmi šajā štata daļā. Vēl līdz pusdienlaikam bēg­ļi būs mums rokā.

Lūsila par to ļoti šaubījās. Pēdējo trīsdesmit sešu stundu laikā viņa bija iemācījusies pareizi novērtēt Deivida Svifta prasmi izvairīties no notveršanas.

- Ļoti labi, ser, bet birojam tas diskdzinis ir vajadzīgs.

Pukvedis pārstaja smaidīt.

- Es jau teicu, ka tas ir pie AM1P. Runā ar viņiem! Man jāvada operācija. - Un viņš devās uz kanceles pusi, lai ap­spriestos ar saviem vīriem.

Lūsila vēl bridi pastāvēja, lai savaldītu dusmas. Pie vel­na viņu, aģente domās nosprieda. Ja viņam nav vajadzīga mana palīdziba, kāda jēga to piedāvāt? Turklāt viņa šīm muļķībām jau bija par vecu. Viņa mierīgi varēja atgriezties savā birojā Vašingtonā un sēdēt tur tāpat kā visi citi nolāpī­tie birokrāti.

Lūsīla izmetās no baznīcas un devās pie savas automašī­nas. Aģentam Krofordam bija jāskrien, lai tiktu līdzi.

- Uz kurieni tagad? - viņš jautāja.

Lūsīla jau gribēja teikt, ka uz Kolumbijas apgabalu, bet tad viņai prātā ienāca kāda doma. Tik vienkārša, tik acīm redzama, ka bija jāsāk brīnīties, kāpēc tā jau agrāk nav ienā­kusi prātā.

- Tas dators Kārnegī atpūtas namā taču bija pieslēgts in- ternetam, vai ne?

Krofords palocīja galvu.

- Kabeļu savienojums, šķiet.

- Sazinieties pa telefonu ar internetā pakalpojumu snie­dzēju. Noskaidrojiet, vai vakarnakt kāds ir lietojis internetu.

Elizabete Gupta gulēja divsimt pirmajā istabā "Armijas moteli", kas atradās tieši pretī "Nakts manevru bāram". Tajā viņa parasti apkalpoja klientus, ko sadabūja striptīza klubā, bet tagad bija viena milzīgajā gultā - zem segām un frotē peldmētell. Uz gultas malas sēdēja Monika, kas glāstīja Eli­zabetes matus un klusi čukstēja lūgšanu, it kā gulētāja būtu piecus gadus veca meitene, kuru moka gripa. Maikls sēdēja krēslā un atkal bija iegrimis savā datorspēlē, bet Deivids lū­kojās ārā pa aizkaru spraugu, pārbaudīdams, vai Viktorijas ceļā nav manāma kāda neparasta rosiba. Grediku viņi bija aizsūtījuši pēc kafijas; izrādījās, ka viņa sprediķošanai par glābšanu un piedošanu ir pretējs efekts.

Monika izsaiņoja Nutri-Grain šokolāditi, ko bija nopirku­si moteļa automātā, un piedāvāja Elizabetei.

- Lūdzu, apēd!

- Nē, negribu, - viņa atbildēja ķērcošā balsī. Kopš klai­gāšanas stāvlaukumā viņa bija izrunājusi tikai kādu duci vārdu.

Monika turēja šokolādi Elizabetei zem deguna.

- Nu, nokod gabaliņu! Tev jāpaēd.

Viņas balss bija maiga, taču nelokāma. Padevusies Eliza­bete nokoda mazliet šokolādes. Deivids brīnījās, cik veikli Monika tika ar visu galā. Bija skaidrs, ka viņai ir pieredze, kā apieties ar narkomāniem.

Elizabete nokoda vēl vienu gabaliņu un tad piecēlās sēdus, lai varētu iedzert ūdeni no vienreizējās lietošanas glāzītes, ko Monika piespieda viņas lupām. Pēc mirkļa viņa jau kāri koda šokolādē un uzlasīja visas drusciņas, kas no­krita uz palaga. Visu šo laiku Elizabete neatlaidīgi skatījās uz Maiklu. Pabeigusi ēst, viņa ar delnas virspusi noslaucīja muti un norādīja uz savu dēlu.

- Nespēju noticēt, ka viņš ir tā izaudzis.

Monika palocīja galvu.

- Pievilcīgs jauneklis.

- Pēdējoreiz es Maiklu redzēju, kad viņam bija trīspa­dsmit. Viņš tolaik tikko sniedzās man līdz pleciem.

- Tēvs nekad neveda viņu šurp, lai jūs satiktos?

Elizabetes sejā atgriezās pirmītējais niknums.

- Tas riebeklis pat fotogrāfiju neatsūtīja! Es viņam reizi gadā zvanīju, Maikla dzimšanas dienā, taču tas nolāpītais mūlis negribēja maksāt par zvaniem!

- Man ļoti žēl. - Monika iekoda lūpā. Šķita, ka viņas sa­rūgtinājums ir īsts. - Es ne…

- Tātad tas nelietis ir beigts? Šis teica, ka, viņam dzīvam esot, man Maiklu neredzēt.

Nezinādama, ko atbildēt, Monika paskatījās uz Deividu. Viņš atkāpās no loga un piegāja pie gultas.

- Jūsu tēvs nav miris, viņš ir slimnīcā. Profesors ieteica atvest Maiklu šurp, jo negribēja, ka zēns tiek ievietots spe­ciālajā iestādē.

Elizabete veltīja viņam aizdomu pilnu skatienu.

- Tas neizklausās pēc mana tēva. Un kāpēc viņš ir slimnīcā?

- Sāksim visu no sākuma, labi? Es biju jūsu tēva drauga doktora Klainmana students. Jūs taču viņu atceraties, vai ne?

Šis vārds viņai kaut ko nozīmēja, un Elizabete mazliet no­mierinājās.

- Protams, es pazistu Hansu. Viņš ir mans krusttēvs. Un vienīgais cilvēks šajā pasaulē, ko tēvs ienīst vairāk par mani.

- Ko? - Deivids šķita zaudējis līdzsvaru. - Jūsu tēvs ne­maz neienīda doktoru Klainmanu. Viņi bija kolēģi. Daudzus gadus strādāja kopā.

Elizabete papurināja galvu.

- Mans tēvs viņu ienīst tāpēc, ka Hanss ir gudrāks. Un tāpēc, ka Hanss mīlēja manu māti.

Deivids cieši pētīja sievietes seju, lai pārliecinātos, vai viņa nemelo.

- Es ļoti labi pazinu doktoru Klainmanu, un man ir grūti noticēt…

- Man vienalga, kam tu tici vai netici! Es redzēju Hansu manas mātes bērēs, un viņš gaudoja kā mazs bērns. Viss viņa krekls bija vienās asarās!

Deivids centās iztēloties, kā viņa pasniedzējs raud pie Hannas Guptas kapa. Tad viņš atvairīja šo ainu. Tagad ne­bija īstais laiks. Jāķeras pie lietas.

- Jūsu tēvs teica, ka pirms dažiem gadiem Hanss bija at­braucis uz Kolumbusu. Viņš mēģinaja jums palīdzēt, vai ne?

Elizabetes sejā pavīdēja muļķīga izteiksme. Viņa skatījās grīdā.

- Jā, sameklēja man darbu Beninga fortā, atbildēt uz kaut kāda ģenerāļa telefona zvaniem. Un atrada man ari dzīvokli. Es pat uz dažiem mēnešiem dabūju Maiklu pie sevis. Bet tad es visu salaidu dēlī.

- Tieši tāpēc mēs esam atbraukuši, Beta. Saprotiet, dok­tors Klainmans pirms pāris dienām nomira, bet atstāja…

- Hanss ir miris? - Elizabete izslējās sēdus un iepleta muti. - Kas notika?

- Tagad sīkumus izstāstīt nevaru, taču viņš atstāja ziņu, ka…

- Jēziņ! - Elizabete čukstēja, pielikusi roku pierei. - No­lādēts!

Viņa sagrāba pati savu matu šķipsnu un spēcīgi parāva. Monika paliecās tuvāk un papliķeja Elizabetei pa muguru. Deividu pārsteidza Elizabetes reakcija - viņš bija iedomā­jies, ka ielasmeita, kas lieto narkotikas, būs pārāk nocieti­nājusies, lai izjustu bēdas. Taču doktors Klainmans bija vie­nīgais cilvēks viņas dzīvē, kas centies palīdzēt. Acīmredzot veco fiziķi un viņa krustmeitu vienoja ciešas saites. Varbūt tāpēc viņš Visa Esošā teoriju bija paslēpis tieši Kolumbusā.

Deivids apsēdās uz gultas līdzās Elizabetei un Monikai. Visi trīs atradās tik tuvu, ka gandrīz saskārās.

- Paklau, Beta, es bušu pilnīgi godīgs. Mums draud ne­patikšanas. Doktoram Klainmanam bija kāds noslēpums, kāds zinātnisks noslēpums, kuru daudzi cer iegūt savās ro­kās. Vai Hanss jums toreiz neatstāja kādus papīrus?

Elizabete neizpratnē savaikšķīja seju.

- Nē, man viņš neko nav atstājis. Izņemot naudu. Pietie­kami daudz, lai dažus mēnešus varētu samaksāt par dzīvok­ļa īri.

- Bet dators? Vai viņš jums nopirka datoru?

- Nē, taču televizoru gan nopirka. Un foršu radio ari. - Atsaucot to atmiņā, viņa pasmaidīja, taču smaids drīz izzu­da. - Bet man to visu nācās aiznest uz lombardu, kad pa­zaudēju darbu tajā bāzē. Tagad man palikusi tikai kaste ar drēbēm.

Elizabete norādīja uz kartona kasti līdzās logam, no ku­ras ārā rēgojās apakšbiksites, krūšturi un neilona zeķes. Dei­vids šaubījās, vai tur būtu paslēpta apvienoto lauku teorija.

- Tagad jūs dzīvojat šeit? Šajā istabā?

- Dažkārt šajā istabā, dažkārt blakus. Moteļa rēķinus ap­maksā Hārlans.

- Hārlans?

- Jā, "Nakts manevru" menedžeris.

Citiem vārdiem sakot, viņas suteners, Deivids nodomāja.

- Doktors Klainmans mums atstāja jūsu bāra adresi. Tā­tad viņš acīmredzot zināja, kas ar jums noticis.

Elizabete saviebās. Viņa sakņupa gultā un ar rokām sa­ķēra vēderu.

- Kad mani atlaida, Hanss man piezvanīja. Teica, ka at­kal atbrauks un iekārtos mani ārstēšanās iestādē.

Deivids mēģināja iztēloties doktoru Klainmanu "Nakts manevru bārā", taču to bija grUti iedomāties. Un sāka prā­tot, vai striptīza klubā varētu būt dators.

- Tātad Hanss jūs uzmeklēja klubā? Vai viņš gadījumā ne­iegāja kluba vadītāja kabinetā?

Elizabete aizvēra acis un papurināja galvu.

- Nē, Hanss tā arī neatbrauca. Kad viņš piezvanīja, es biju kaifā un pateicu, lai viņš kratās malā. Tā bija pēdējā reize, kad mēs sarunājāmies.

Elizabete saliecās uz priekšu, līdz piere bija tikai dažu col­lu attāluma no palagiem. Viņa neizdvesa ne skaņu, taču au­gums sāka tricēt -un raustīties.

Monika atkal papliķēja viņai pa muguru, taču šoreiz tas nelīdzēja. Tad viņa piegāja pie Maikla un, maigi saņēmusi aiz elkoņa, pieveda pie mātes gultas. Elizabete automātiski apskāva viņu. Ja to būtu izdarījis kāds cits, Maikls kliegtu kā negudrs, bet pret savu māti viņš šķita iecietigs. Viņš gan neatbildēja tikpat kaismīgi un pat nepaskatījās uz māti. Kad Elizabete apvija rokas puiša viduklim, viņš mazliet pagrie­zās, lai varētu turpināt spēlēt "Cīnītāju".

Pēc brīža Elizabete atrāvās un turēja dēlu rokas stiepie- na attālumā. Viņa noslaucīja asaras un vērās Maiklā.

- Joprojām spēlē to nolāpīto spēli, - viņa nopūtās, ieska­tījusies mazajā ekrānā. - Biju iedomājusies, ka tev tā sen ap­nikusi.

Maikls, protams, neatbildēja, un Elizabete atkal pievēr­sās Deividam un Monikai.

- Maikls sāka to spēlēt, kad es strādāju Beninga fortā. Hanss salaboja kādu datoru mana kabinetā, lai Maikls tur varētu spēlēt spēlītes. - Viņa pabužināja puiša matus. - Die­nās, kad skola autiskiem bērniem bija slēgta, es ņēmu dēlu līdzi uz darbu, un viņš tad stundām sēdēja pie datora.

Elizabete noglāstīja Maikla vaigu. Aizkustinošs skats, kuru parastos apstākļos Deivids nepārtrauktu. Taču viņa prāts drudžaini darbojās.

- Pagaidiet! Doktors Klainmans bija aizgājis uz jūsu ka­binetu Beninga fortā?

Elizabete palocīja galvu.

- Jā, manā pirmajā darba dienā. Gribēja iepazīstināt mani ar ģenerāli Gārneru, manu priekšnieku. Hanss pazina to viru. Viņi pirms simts gadiem bija strādājuši kopā kādā ar­mijas projektā.

- Un jūsu kabinetā Hanss strādāja ar datoru?

- Jā, tur bija pilns ar datoriem. To sauca par VKS - Virtu­ālo kauju simulācijas birojs. Viņiem tur bija kaudzēm visādu mēslu - trenažieri skriešanai, tumsas brilles, plastmasas šau­tenes. Armijnieki to visu nemaz nelietoja, tāpēc atļāva Maik­lam spēlēties.

- Cik ilgi Hanss strādāja ar to datoru?

- Pie velna, es nezinu! Dažas stundas noteikti. Viņi ar ģe­nerāli bija seni draugi, tāpēc Hanss tur brīvi varēja sēdēt.

Deivida sirds auļoja ka neprātīga. Viņš saskatījās ar Mo­niku un tad pieversās datorspēlei Maikla rokā. Ekrānā vī­dēja tas pats tumšais gaitenis, ko viņš bija redzējis dienu iepriekš. Un karavīrs aizsargkrāsas formastērpā atkal ielau­zās nelielajā telpā un apšāva pusduci ienaidnieku. Tie atkal nokrita uz grīdas un noplūda asinīm. Un atkal ekrānā parā- dijās uzraksts: "Apsveicu! Tu esi sasniedzis ceturto SVIA līmeni!"

- Kas tad tas? - Monika vaicāja, norādījusi uz ekrānu. - Ceturtais SVIA līmenis?

Deividam nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, taču viņš zi­nāja, kam jājautā. Viņš pieliecās, līdz seja bija tieši pretī Maik­la sejai. Dienu iepriekš puisis bija runājis ar viņu. Varbūt ru­nās atkal.

- Paklau, Maikl, ko nozīmē ceturtais SVIA līmenis?

Puisis pielieca galvu, lai izvairītos no Deivida skatiena.

- Es netieku līdz tam līmenim, - Maikls atteica neskanī­gā balsī. - Tas visu laiku atgriežas pirmajā A līmenī.

- Es zinu, tu man to jau teici. - Deivids pacēla galvu, lai redzētu Maikla seju. - Bet kāpēc tu netiec līdz ceturtajam SVIA līmenim?

- Spēlē nav tāda līmeņa. Tas ir tikai programmā, kas pa­laiž serveri. Tā Hanss ierīkoja.

- Un kāpēc viņš tā ierīkoja?

Maikls plati atvēra muti, it kā grasītos kliegt. Taču tā vie­tā viņš pirmo reizi paskatījās Deividam acīs.

- Viņš teica, ka tā būs drošāk. Ka tā ir droša vieta.

Deivids palocīja galvu. Doktors Klainmans acīmredzot iz­mainījis "Cīnītāja" programmatūru, jo spēle varēja nonākt ari nevēlamās rokās. Pilna versija ar informāciju, ko pievienojis Klainmans, atradās daudz drošākā vietā.

- Kur ir serveris?

Iekams Maikls paguva atbildēt, datorspēle nopikstējās, lai paziņotu, ka atkal sākas pirmais A līmenis. Puisis tūdaļ no­vērsās no Deivida un aizgāja nost no gultas. Nonācis pie tā­lākās sienas, viņš atkal nodevās "Cīnītājam".

Elizabete paskatījās uz Deividu.

- Ei, beidz viņu izprašņāt! Tu viņu apbēdini.

- Labi, labi.

Deivids atkāpās no gultas. Patiesība viņam vairs nevaja­dzēja iztaujāt Maiklu. Viņš zināja, kur meklēt serveri. Dok­tors Klainmans bija izvēlējies vispārdrošāko slēptuvi pasau­lē. Viņš Einšteina apvienoto lauku teoriju paslēpis Beninga forta datorā.

Doktors Milo Dženkinss ar sievu gulēja uz savas dzīvo­jamās istabas paklāja ar seju pret grīdu. Ja nebūtu ložu cau­rumu galvās, Semjonam šķistu, ka abi iesnaudušies. Viņš tos piebeidza deviņos no rīta, tūdaļ pēc tam, kad lauku dakte- ritis bija paziņojis, ka profesoram Guptam briesmas vairs ne­draud un viņš mierīgi guļ uz ēdamistabas galda. Šāvieni pa­modināja aģentu Broku, kas bija izstiepies uz doktora dzīvojamās istabas dīvāna, taču jau pēc dažām sekundēm viņš pagriezās uz otriem sāniem un iegrima miegā.

Arī Semjons labprāt pagulētu. Pēdējo trīsdesmit sešu stun­du laikā viņš bija gulējis pavisam maz, turklāt asins pārlie­šana bija nogurdinājusi vairāk, nekā viņš gaidīja. Taču viņa klients, mīklainais Henrijs Kobs, deviņos trīsdesmit gaidīs kārtējo zvanu, lai uzzinātu, kā veicas misijas izpildē, un Sem­jons juta profesionālu pienākumu pavēstīt labās ziņas. Tāpēc viņš gurdi iegāja ēdamistabā un piegāja pie asinīm notraipī­tā galda, uz kura gulēja profesors Gupta.

Viņa rokai joprojām bija piestiprināta intravenozā sistē­ma, kas karājās pie lustras, taču maisiņš bija tukšs. Sikā au­guma profesors nemierīgi dusēja uz muguras, viņa ievaino­tā kāja bija atbalstīta uz dīvāna spilvena. Lai arī kādus pretsāpju līdzekļus doktors Dženkinss būtu viņam devis, to iedarbība noteikti mazinājās, tāpēc Gupta, atguvis samaņu, tūdaļ sajutīs mokošas sāpes. Bet tieši to Semjons vēlējās.

Viņš ar dūri sāka sist pa sašūto brūci Guptas augšstilbā. Profesora ķermenis noraustījās, pakausis sitās pret sarkan­koka galda virsmu un veselā kāja nogrūda spilvenu zemē. Izdvesis garu nopūtu, viņš sakustināja plakstiņus.

Semjons noliecās pāri galdam.

- Mosties, profesor! Laiks sākt lekciju. - Viņš atkal iesita pa savainoto augšstilbu, šoreiz tik spēcīgi, ka šuves, ko tik rūpīgi bija uzlicis doktors Dženkinss, saplīsa.

Šoreiz Gupta atvēra acis un spalgi iekliedzās. Ievainotais mēģināja piecelties sēdus, taču Semjons piespieda viņa ple­cus galdam.

- Tev paveicies, zini? Tu gandrīz neizķepurojies.

Spēji mirkšķinādams acis, Gupta skatījās uz savu mocītā­ju. Acīmredzot vecais vīrs bija apmulsis. Semjons saspieda viņa plecus.

- Būs labi, profesor. Ar tevi viss būs kārtībā. Tikai atbil­di uz vienu jautājumu. Vienu mazu jautājumiņu, un tad viss būs kārtībā.

Profesors atvēra un atkal aizvēra muti, taču vārdi pār lū­pām nenāca. Pagāja vairākas sekundes, kamēr viņš atguva balsi.

- Kas? Kas jūs esat?

- Tagad tas nav svarīgi. Svarīgāk ir atrast tavus draudzi­ņus. Deividu Sviftu un Moniku Reinoldsu atceries? Vakar va­karā jūs bijāt būdā. Un tad viņi tevi atstāja asiņojam. Visai neapdomīgi, vai ne?

Gupta sarauca uzacis. Tā bija laba zīme - viņš sāka atce­rēties. Semjons vēl spēcīgāk saspieda vecā vīra plecus.

- Jā, tu atceries gan. Un es domāju, ka tu atceries ari to, kurp viņi devās. Tu ari dotos līdzi, ja nebūtu ievainots, vai ne?

Pēc dažām sekundēm vecais virs piemiedza acis un sa­rauca pieri. Tā nebija laba zīme. Visu atcerējies, Gupta sāka tiepties.

- Kas jūs esat? - viņš atkārtoja.

- Es taču teicu, ka tas nav svarīgi. Man jāzina, uz kurieni devās Svifts un Reinoldsa. Stāsti, vai ari tu nožēlosi, profesor.

Gupta paskatījās pa kreisi - viņš pirmo reizi nopētīja ap­kārtni. Sarkankoka galds, lustra, sarkani dzeltenas tapetes, Dženkinsa ēdamistaba. Viņš smagi elsoja.

- Tu neesi no FIB, - viņš nočukstēja.

Vienu roku Semjons turēja uz Guptas pleca, otru virzīja tuvāk savainotajam augšstilbam.

- Nē, man, par laimi, ir plašākas rezerves. Amerikāņiem ari ir šādi tādi triki - viņi spīdzina ar ūdeni, neļauj gulēt, viņiem ir vācu aitu suņi. Bet es tādiem niekiem laiku netē­rēju. - Viņš satvēra marles pārsēju un norāva to no brūces.

Gupta izlieca muguru un izgrūda vēl vienu kliedzienu. Taču, ieskatījies vecajam sejā, Semjons nemanīja sastingušu izbaiļu skatienu, kāds parasti parādījās neprātīgajiem. Pro­fesors tikai atieza zobus.

- Stulbenis! - viņš nošņāca. - Tu esi tikpat stulbs kā tas aģents!

Aizkaitināts Semjons ar nagiem pastūma malā šuves un iegrūda brūcē divus pirkstus. Atkal sāka šļākties asinis.

- Man pietiek! Kur ir Svifts un Reinoldsa?

- Stulbenis! Idiots! - Gupta kliedza, ar dūri sizdams pa galdu.

Semjons vēl dziļāk urķējās brūcē. Asinis šļācās viņam gar pirkstiem un tecēja lejup pa Guptas stilbu.

- Ja neteiksi, kur viņi ir, es izraušu tās šuves. Un tad kārtu pa kārtai nodīrāšu tev ādu.

Profesors paliecās uz priekšu un nikni ieskatījās Semjo­nam tieši acīs.

- Tu, nolādētā krievu cūka! Es esmu Henrijs Kobs!