CETURTĀ NODAĻA

- Sasodīts, Lūsij! Pie velna, kas noticis?

Lūsīla sēdēja apspriežu telpā FIB birojā Federālajā lauku­mā un pa telefonu runāja ar FIB direktoru. Viņa bija evaku- ejusies no ēkas Brivibas ielā un izveidojusi pagaidu vadības centru Ņujorkas reģionālajā štābā. Visi aģenti tika atsaukti no brīvdienām un norīkoti darbā. Un tagad, piecpadsmit mi­nūtes pēc pusnakts, Lūsīla izpildīja ļoti grūtu uzdevumu - paziņoja skumjās vēstis savam priekšniekam.

- Viņi mūs pārsteidza nesagatavotus, - Lūsīla atzina. - Vispirms neitralizēja Transporta nodaļu un tad atvienoja sakarus. Izslēdza elektrisko stiāvu un tad sāka meklēt aiz­turēto. Zaudējām sešus aģentus. - Lūsīla brīnījās, kā spēj būt tik mierīga. Seši aģenti. Kaut kads murgs! - Es uzņemos pil­nu atbildību, ser.

- Nolādēts, kurš to izdarīja? Vai video ir?

- Nē, ser, diemžēl novērošanas sistēmas iznicinātas. Taču ir versijas, ar ko mums darīšana. Viņi izmanto Uzi ieročus un C-4 sprāgstvielas. Iespējams, infrasarkanos bi­nokļus arī.

- Domā, Al-Qaeda?

- Izpildījums bija pārāk izsmalcināts, lai tie būtu viņi. Var­būt krievi. Varbūt ķinieši vai ziemeļkorejieši. Pie velna, var­būt pat izraēlieši! Diezgan spoža operācija.

- Un aizturētais? Domā, viņš ir līdzzinātājs?

Lūsila vilcinājās ar atbildi. Ja godīgi, viņa nezināja, ko do­māt par Deividu Sviftu.

- Gribētos teikt, ka nē. Proti, viņš ir vēstures profesors. Nekādas kriminālās vai militārās pagātnes, nekādu neparas­tu braucienu vai starptautisko telefona zvanu. Taču atzina, ka Klainmans nosaucis viņam ciparu rindu, iespējams, sle­penu kodu kādam datora failam. Varbūt viņi mēģinaja pār­dot informāciju, taču darījums nogāja greizi.

- Kādas ir izredzes viņu notvert? Aizsardzības ministrs trako. Zvana man ik pēc pusstundas, lai uzzinātu, kas jauns.

Lūsīlu parņēma riebums. Sasodītais aizsardzības ministrs! Viņš piespieda FIB šaja lietā uzņemties melno darbu, taču joprojām nebija atklājis, kāpēc tā ir tik svarīga.

- Pasakiet viņam, ka mēs visu kontrolējam, - Lūsila tei­ca. - Ņujorkas policija izlikusi posteņus pie tiltiem un tune­ļiem, suņi meklē C-4 pēdas. Mūsu aģenti ir visās vilcienu sta­cijās un autoostās.

- Vai jums ir aizturētā fotogrāfija?

- Mums ir fotogrāfija autovadītāja apliecībai, ko izsnie­dzis Ņujorkas Autotransporta departaments, un fotogrāfi­ja, kas iespiesta uz kādas viņa grāmatas vāka. "Uz titānu pleciem" - tā sauc to grāmatu. Tagad drukājam informatī­vās lapiņas; pēc stundas varēsim izsniegt saviem aģentiem. Neuztraucieties, viņš nekur nepazudīs.

Deivids skrēja gar Hudzonas krastu dzīvojamo namu ra­jona virzienā. Aizbēgot no FIB aģentiem, nākamais uzde­vums bija tikt pēc iespējas tālāk no Brivības ielas ēkas. Viņš bija pārāk nobijies, lai ņemtu taksometru vai kāptu metro, pārāk uztraucies par to, ka viņu var aizturēt patruļmašīna vai ceļu policija. Tāpēc Deivids skrēja pa veloceliņu, kas veda gar upi, un centās saplūst ar fizkultūras fanātiķiem, lēniem skrējējiem, riteņbraucējiem un skrituļslidotājiem.

Tikai nonācis līdz Trīsdesmit ceturtajai ielai - vairāk nekā trīs jūdžu attālumā no Brīvības ielas -, Deivids apstājās. Sma­gi elsodams, viņš atslīga pret laternas stabu un uz brīdi aiz­vēra acis. Jēziņ, viņš nočukstēja. Visuvarenais Dievs! Kaut kas neiespējams! Piecas minūtes pavadījis, klausoties mirsto­ša profesora vārdos, viņš nonācis nāves briesmās. Un ko gan tik svarīgu Klainmans bija pateicis? Einheitliche Feldtheorie. Pasauļu sagrāvējs. Deivids papurināja galvu. Pie velna, kas īsti notiek?

Skaidrs tikai viens - FIB aģenti nebija vienīgie, kas alka uzzināt Klainmana noslēpumu. Kāds bija spīdzinājis profe­soru un uzbrucis ēkai Brīvības ielā. Un Deividam nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.

Nobijies no šīs domas, viņš atvēra acis un nopētīja velo­celiņu. Šeit palikt nedrīkstēja. Jāizstrādā plāns. Viņš sapra­ta, ka nebutu gudri doties uz savu vai Karenas dzīvokli; FIB, iespējams, abas vietas jau novēro. Tā paša iemesla dēļ ne­drīkstēja riskēt doties pie draugiem vai kolēģiem. Nē, jātiek prom no Ņujorkas. Jāsadabū skaidra nauda, jādodas ceļā, varbūt pat jāšķērso Kanādas robeža. Mašīnu iznomāt nedrīk­stēja - federālie aģenti ātri vien atklās, kur izmantota viņa kredītkarte, un tad īrētās mašīnas numuru paziņos katram policistam ziemeļaustrumos. Taču, ja paveiktos, varētu kāpt kadā vilcienā vai autobusā.

Deivids atrada bankomātu un izņēma tik daudz naudas, cik bija iespējams. Arī šo kontu iztīrīšanu aģenti drīz vien atklās, taču no tā izvairīties nebija iespējams. Un tad viņš taisnā ceļā devās uz I'ensilvānijas staciju.

Iegājis stacijā no Astotās avēnijas, viņš saprata, ka noka­vējis. Pie biļešu kasēm jau grozījās policisti un nacionālās gvardes karavīri. Pie izejām uz peroniem policisti visiem pārbaudīja dokumentus, savukārt vācu aitu suņi apostīja kat­ru somu, čemodānu un nesamo. Klusi nolamājies, Deivids devās uz stacijas otru pusi. Vajadzēja kāpt vilcienā jau pirms stundas - Pātas stacijā.

Nonācis pie izejas uz Septīto avēniju, Deivids pamanīja, ka uzgaidāmajā telpā iebrāžas jauns policistu vilnis un no­stājas ierindā, aizšķērsojot ceļu uz kāpnēm un eskalatoriem.

- Sasodīts, - Deivids nočukstēja.

Viens no policistiem pielika pie mutes skaļruni.

- Uzmanību visiem! - viņš norēca. - Nostājieties rindā pie kāpnēm un sagatavojiet autovadītāja apliecības! Iekams iz­iesiet no stacijas, mēs apskatīsim jūsu personu apliecinošos dokumentus!

Cenzdamies izturēties neuzkrītoši, Deivids pagriezās un devās atpakaļ, taču arī pie izejas uz Astoto avēniju bija sa­stājušies policisti. Neaizsargāts un pārbijies, viņš sāka mek­lēt kādu slēpni - avīžu kiosku vai ēstuvi, aiz kuras uz da­žām minūtēm paslēpties un apsvērt tālāko rīcību, taču lielākā daļa veikalu uzgaidāmajā telpā bija jau slēgta. Atvērts bija tikai Dunkiri virtuļu veikaliņš, kurā netrūka policistu, un pa- drūms bāriņš ar nosaukumu "Pusdienas stacijā". Deivids šo bāru nebija apmeklējis gadiem, un jau doma vien par ieieša­nu tajā uzdzina nelabumu. Bet šī nebija īstā reize tēlot izvē- līgo.

Bārā ap galdiņu, kas bija nokrauts ar Budiveiser alus kār­bām, lēkāja ducis muskuļotu, bārdainu tēvaiņu. Visiem mu­gurā bija vienādi teniskrekli ar uzrakstu "Pitera vecpuišu bal­līte", kas bija uzdrukāts virs raženas sievietes silueta. Viņi trokšņoja kā traki, tāpēc acīmredzot bija izdzenājuši visus apmeklētājus. Bārmenis, drūmi savilcis pieri, stāvēja pie ka­ses aparata. Deivids apsēdās pie bāra un smaidīja, izlikda­mies, ka nekas nav noticis.

- Kokakolu, lūdzu.

Ne vārda neteicis, bārmenis pasniedzās pēc ne pārāk tī­ras glāzes un iebēra tajā ledu. Bāra tālākajā stūrī Deivids pa­manīja tualetes durvis, taču rezerves izejas nebija. Pie sie­nas atradās televizors, taču skaņa bija izslēgta; ekrānā bija redzama diktore ar nopietnu izteiksmi sejā un vārdi "Tero­risma draudi".

- Ei, tā nu gan ir smukulīte! - norēca viens no vecpuišu ballītes dalībniekiem. Viņš pietrausās kājās, lai labāk varētu saskatīt diktori. - O jā! Nolasi man svaigākās ziņas, mazu­līti Nu, palasi kaut ko Lerijam! Lerijs grib zināt visu, mazu­lītī

Kamēr viņa draugi smējās kā negudri, Lerijs piegāja pie bāra. Pāri siksnai viņam karājās vēders, apaļš kā pludmales bumba. Acis bija piesārtušas un mežonīgi šaudījas, bārdā bija ieķērušies popkorna gabaliņi, un viņš stipri oda pēc alus, tāpēc Deividam nācās aizturēt elpu.

- Ei, bārmen! - Lerijs uzsauca. - Cik maksā viens jager- meister?

Bārmenis vēl vairāk sarauca pieri.

- Desmit dolāru.

- Jēziņ! - Lerijs ar dūri uzsita pa bāra leti. - Tieši tāpēc es vairs nekad nebraukšu uz šito sasodīto pilsēteli!

Nelikdamies ne zinis par piedzērušo, bārmenis pasniedza Deividam kokakolu.

- Seši dolāri.

Lerijs pievērsās Deividam.

- Saproti, ko es gribu teikt? Tā ir nolāpīta krāpšana! Trīs reizes dārgāk nekā Džersija!

Deivids neko neteica. Viņš negribēja rosināt šo puisi tur­pināt sarunu - tāpat uztraukumu pietika. Viņš pasniedza bārmenim divdesmitnieku.

- Striptīzbāros ir tas pats, - Lerijs turpināja. - Mēs tikko bijām "Kaķu klubā" Divdesmit pirmajā ielā. Tās meičas gri­bēja piecdesmit dolāru par deju! Vai tu vari iedomāties? Piec­desmit dolāru! Un es teicu, nolāpīts, ka jābrauc atpakaļ uz Metučenu. Tur Devītajā ceļā ir klubs, saucas "Burvīgā atpū­ta", ja? Meitenes tikpat foršas, un viena deja maksā tikai des­mit zaļo.

Deividam gribējās nožņaugt šo tēvaini. Policisti un naci­onālās gvardes karavīri bija tepat līdzās - ar vācu aitu su­ņiem pie kājas un M-16 triecienšautenēm rokās viņi patrulē­ja pie bāra durvīm. Bet viņš tā vietā, lai izstrādātu bēgšanas plānu, bija spiests klausīties šajā pamuļķī no Ņūdžersijas. Deivids neapmierināts papurināja galvu.

- Piedod, bet man tagad…

- Ei, puis, kā tevi sauc? - Lerijs pastiepa labo roku.

Deivids sāka griezt zobus.

- Fils. Paklau, man tā kā…

- Prieks iepazīties, Fil! Mani sauc Lerijs Nelsons. - Viņš sagrāba Deivida roku un spēcīgi saspieda. Tad viņš norādī­ja uz saviem draugiem. - Tie ir mani čomi no Metučenas. Redzi Pīteru? Viņš svētdien precas.

Līgavainis bija pārkritis pāri galdam - galva aiz alus kār­bām gandrīz nebija redzama. Acis viņam bija ciet, sejas viena puse piespiesta galda virsmai - it kā viņš vēlētos saklausīt piebraucošo vilcienu dārdoņu. Deivids saviebās. Tas bija pirms divdesmit gadiem, viņš prātoja. Muļķa puika izklai­dējas kopā ar draugiem. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Deivi- dam toreiz nevajadzēja tādu ieganstu kā vecpuišu ballīte, lai kārtīgi izdauzītos. Pēdējos aspirantūras mēnešos viņš katru nakti pietempās lidz nemaņai.

- Mēs ar vilcienu pusvienos grasījāmies laist atpakaļ uz Džersiju, - Lerijs piebilda, - bet tad policija sāka pārbaudīt dokumentus un visā stacijas garumā sastājās tāda rinda, ka mēs nokavējām vilcienu. Tagad mums vesela stunda jāgai­da līdz nākamajam.

- Un ja nu jums nebūtu personas dokumentu? - jautāja Deivids. - Viņi nelaistu jūs uz vilcienu?

- Šonakt noteikti nē. Mēs redzējām vienu puisi, kurš tei­cās aizmirsis maku mājās. Policisti izvilka viņu no rindas un aizveda prom. Kārtējā trauksme. Dzeltenais vai oranžais lī­menis, es vairs neatceros.

Deividam sažņaudzās vēders. Jēziņ, viņš nodomāja. Es nekad netikšu no šejienes ārā! Mani meklē visa valsts!

- Vienīgais labums, - Lerijs piebilda, - ka man rit nav jā­iet uz darbu. Šonedēļ man ir nakts maiņa, tāpēc līdz četriem pēcpusdienā savā iecirkni varu nerādīties.

Deivids kādu brīdi vērās sarunu biedrā - nekopta bārda, alusvēders.

- Tu esi policists?

Lerijs lepni palocīja galvu.

- Dispečers Metučenas policijas iecirkni. Pirms divām ne­dēļām sāku.

Apbrīnojami, klusībā prātoja Deivids. Esmu atradis vie­nīgo policistu tuvākajos trijos štatos, kas mani nemeklē! Sākumā viņš šo nejaušo tikšanos uzskatīja par dīvainību, taču pēc dažām sekundēm atskārta, ka var to izmantot savā labā. Viņš mēģināja atcerēties to ģeogrāfijas mazumiņu, ko zināja par Ņūdžersiju.

- Zini, es dzīvoju netālu 110 Metučenas. Ņūbransvikā.

- Piķis un zēvele! - Lerijs pievērsās saviem draugiem. - Ei, puikas, paklausās! Šitais puisis ir no Ņūbransvikas!

Daži garlaikoti pacēla alus kārbas sveicienam. Šie sākuši pagurt, Deivids nosprieda. Viņiem vajadzīgs kāds uzmun­drinājums.

- Paklau, Lerij, gribētu izdarit tavam draugam Pīteram kaut ko patīkamu. Par godu kāzām un tā tālāk. Varbūt iz­maksāt viņam kādu Jagermeister?

Lerijs iepleta acis.

- Ei, tas gan būtu forši!

Deivids piecēlās un izstiepa rokas gaisā kā futbola ties­nesis.

- Jagermeister visiem!

Pēkšņi atdzīvojušies, vecpuišu ballītes dalībnieki izplūda priecīgos saucienos. Bārmenis, kuru Deivids uzrunāja, gan nešķita iepriecināts.

- Vispirms naudu, - viņš teica. - Kopā simt trīsdesmit.

Deivids izņēma no kabatas salocītu divdesmitnieku paci­ņu un nolika uz bāra letes.

- Gādājiet grādīgo!

Karena gulēja līdzās Emorijam van Klīvam - vienam no Mortona Makintīra un van Klīva firmas īpašniekiem - un ieklausījās dīvainajā svelpoņā, kas nāca no aizmigušā advo­kāta nāsīm. Viņa to bija pamanījusi tikai tagad, lai gan sati­kās ar Emoriju jau vairākas nedēļas. Svelpoņai bija trīs da­žādi augstumi: vispirms fa, tad, ievelkot elpu, do, un izelpojot - no re līdz si bemolam. (Pirms iestāšanās juridis­kajā skolā Karena bija studējusi mūziku.) Pēc brīža viņa sa­prata, kāpēc šī skaņa šķiet tik pazīstama, - tās bija Ameri­kas himnas pirmās trīs notis. Karena apslāpēja smieklu lēkmi. Viņas jaunais draugs sirdī bija vecmodīgs patriots!

Viņš gulēja uz muguras, manikirētās rokas salicis uz krūtīm. Karena pavirzījās tuvāk un nopētīja vīrieša sirmo galvu, patricieša degunu un zodu. Viņš savos sešdesmit ga­dos izskatās sasodīti labi, Karena nosprieda. Un, lai arī Emorijam piemīt dažādi trukumi, lai ari viņš slikti dzird un nav pasaules izcilākais mīļākais, viņa labās īpašības šos trū­kumus padara nebutiskus. Emorijs bija cildens, pieklājīgs un jauks. Un - kas bija pats galvenais - zināja, ko Karena vē­las. Zināja, kas viņai ir svarīgs. Deivids to nekad nebija sa­pratis - par spīti trim aplidošanas un deviņiem laulības ga­diem.

Kolumba avēnijā atskanēja trauksmes sirēna. Šajā naktī to šķita par daudz. Iespējams, kaut kur izcēlies ugunsgrēks vai plīsis ūdensvads. Rit varēs izlasīt avīzēs.

Protams, viņa nevainoja Deividu visās neveiksmēs. Ka­rena pati ilgi nesaprata, ko vēlas. Kad abi satikās, viņa bija naiva divdesmit trīs gadus veca meitene - Džuljarda skolā mācījās klavierspēli un cīnījās ar daudz talantīgākajām kon­kurentēm. Deivids bija piecus gadus vecāks un jau bija kļu­vis par daudzsološu zinātnes vēstures profesoru Kolumbi­jas universitātē. Karena iemīlējās, jo viņš bija jautrs, pievilcīgs un gudrs, un sāka sapņot, kāda būs abu kopējā nākotne. Pēc kāzām viņa pameta Džuljarda skolu un iestājās juridiskajā. Jonas piedzimšana uz gadu pārtrauca studijas,, taču jau pēc desmit gadiem viņa bija vecākā līdzstrādniece Mortona Ma- kintīra un van Klīva firmā, pelnīdama divas reizes vairāk ne­kā virs. Vēl ļaunāk - viņa zināja, ko vēlas: burvīgu māju sa­vai ģimenei, privātskolu dēlam un daudz nozīmīgāku vietu pilsētas sabiedrībā.

Karena varētu piedot Deividam neiedziļināšanos sievas vēlmēs - īstens zinātnieks, tālab iziešana sabiedrībā viņu ne­interesēja -, taču nespēja piedot pilnīgu viņas vēlmju nolieg- sanu. Šķita, ka Deivids izjūt perversu prieku izskatīties pēc i iespējas izspūrušāks, uz lekcijām vilkt džinsus un sporta kur­pes un dienām ilgi neskūties. Daļēji, bez šaubām, vainojama haotiskā audzināšana. Viņš izaudzis kopā ar cietsirdīgu tēvu un mūžam sistu un mocītu māti; lai arī centies tikt pāri šai traumai, uzvara nebija pilnīga. Deivids kļuva par brīnišķīgu tēvu savam dēlam, taču par nožēlojamu vīru. Ikreiz, kad Ka­rena izteica kādu priekšlikumu, viņš to noraidija. Viņš pat domāt negribēja par parcelšanos uz lielāku dzīvokli vai Jo­nas pieteikšanu privātā skolā. Lūzuma punkts pienāca, kad viņš atteicās kļūt par Vēstures fakultātes dekānu. Šis amats solīja papildu trīsdesmit tūkstošus dolāru gadā - ar to pie­tiktu, lai izremontētu virtuvi vai iemaksātu par lauku māju. Taču Deivids noraidīja piedāvājumu, apgalvodams, ka tas "traucēs pētījumiem". Karena pēc tam ierosināja laulības šķiršanu, jo nespēja dzīvot kopā ar cilvēku, kas viņas dēļ nav gatavs pat pirkstu pakustināt.

Izbeidz domāt par Deividu, viņa sevi aprāja. Kāda tam jēga? Tagad viņai bija Emorijs. Viņi jau bija runājuši par dzī­vokļa pirkšanu. Kāda vietiņa Istsaidā būtu patīkama pārmai­ņa. Tas varētu būt, piemēram, dzivoklitis ar trim guļamis­tabām kādā no Parka avēnijas mājām. Vai pilsētas māja ar jumta dārzu. Tā, protams, izmaksātu kaudzi naudas, taču Emorijs to var atļauties.

Karena bija tik aizņemta, domājot par jauno dzīvokli, ka sākumā pat nedzirdēja durvju zvanu. Viņa tam pievērsa uz­manību tikai tad, kad zvanu papildināja pamatīga klauvē­šana.

- Sviftas kundze? - sauca nepacietīga balss. - Vai jūs esat mājās, Sviftas kundze?

Viņa piecēlās gultā sēdus, sirds neprātīgi sitās. Kas, pie velna, šādā nakts stundā varētu dauzīties pie durvīm? Un

kāpēc uzrunāja viņu vira uzvārdā, no kura Karena bija at­teikusies pirms diviem gadiem? Satraukta viņa satvēra Emo- riju aiz pleca un sapurināja.

- Emorij! Celies! Kāds klauvē pie durvīm!

Emorijs pagrieza galvu un kaut ko norūca. Viņam bija dziļš miegs.

- Atveriet, Sviftas kundze! - šoreiz sauca cita balss. - Mēs esam no FIB. Mums jāaprunājas!

FIB? Vai tas būtu kāds muļķīgs joks? Tad Karena atcerē­jās telefona zvanu pirms dažām stundām - zvanīja detek­tīvs no policijas un gribēja runāt ar Deividu. Kas noticis? Vai Deivids nonācis nepatikšanas?

Viņa atkal sapurināja Emoriju, šoreiz jau spēcīgāk, un viņš atvēra acis.

- Kas? - viņš nočērkstēja. - Kas noticis?

- Celies! Pie durvīm klauvē! Teica, ka no FIB.

- Ko? Cik pulkstenis?

- Vienkārši celies augšā un aizej paskatīties!

Emorijs nopūtās, paņēma brilles un izkāpa no gultas. Virs dzeltenās pidžamas uzvilcis sarkanbrūnus rītasvārkus, viņš sasēja jostu. Karena ātrumā uzrāva vecu teniskreklu un tre­niņbikses.

- Brīdinām pēdējo reizi! - uzsauca trešais. - Ja neatvēr­siet durvis, mēs tās izlauzīsim! Sviftas kundze, vai jus dzir­dat?

- Tūdaļ, tūdaļ, pagaidiet! - atbildēja Emorijs. - Es jau nāku!

Karena viņam sekoja, taču turējās dažu pedu attālumā. Kamēr Emorijs izgāja priekštelpā, viņa instinktīvi apstājās pie Jonas guļamistabas durvīm. Ari dēlam, paldies Dievam, bija ciešs miegs.

Emorijs pieliecās, lai varētu ieskatīties actiņā.

- Kas jūs, kungi, esat? - viņš jautāja caur durvīm. - Un ko darāt šeit tik vēlā stundā?

- Mēs jau teicām, ka esam no FIB. Atveriet!

- Piedodiet, taču es gribu redzēt jūsu žetonus.

Karena vērās Emorija pakausī, kamēr vīrietis lūkojās durvju actiņā. Pēc dažām sekundēm viņš paskatījās pār ple­cu uz Karenu.

- Viņi tiešām ir FIB aģenti, - Emorijs teica. - Raudzīsim, kas viņiem vajadzīgs.

- Pagaidi, nevajag… - Karena jau iesāka, taču bija par vēlu.

Emorijs atslēdza durvis un pagrieza rokturi. Nākamajā mirkli durvis tika atrautas vaļā; divi milzeņi pelēkos uzval­kos sagrāba Emoriju un nogrūda zemē. Divi citi aģenti - slaids gaišmatis platiem pleciem un drukns melnādainais - pārlēca viņam pāri un ieskreja dzīvokli. Tikai pēc brīža Ka­rena atskārta, ka uz viņu nomērķētas divas pistoles.

- Nekustieties! - gaišmatis uzsauca. Viņa seja bija sa­springta, bāla, šķita nedabiska. Nenovērsdams acu no Ka- renas, viņš ar roku pamāja kolēģim. - Pārbaudi guļamista­bas!

Karena soli atkāpās un ar muguru atdūrās pret Jonas is­tabas durvīm.

- Ludzu, nevajag! Man ir bērns! Viņš…

- Es teicu - nekustieties! - gaišmatis pienāca tuvāk Kare- nai. Pistole viņa rokā sašūpojās kā dzīva.

Cauri durvim viņa izdzirdēja soļus un tad klusu, izbie­dētu balsi:

- Mamm?

Taču aģenti, šķiet, to nedzirdēja. Tagad Karenai tuvojās divi - ar šaušanai sagatavotiem ieročiem un apņēmīgiem skatieniem, it kā gribētu redzēt cauri durvīm.

- Malā! - nokomandēja gaišmatis.

Karena stāvēja kā paralizēta - viņa pat neelpoja. Jēziņ, Jē- ziņ, viņi nošaus manu dēlu! Tad viņa izdzirdēja Jonas soļus sev tieši aiz muguras un misiņa roktura raustīšanu. Vienā mirklī viņa apsviedās otrādi, atrāva durvis un metās pie dēla.

- Nē! Nē! - Karena kliedza. - Nešaujiet!

Aģenti apstājās durvīs, taču viss bija kārtībā, viss bija kār­tībā. Viņa ar savu augumu bija pilnībā piesegusi dēlu. Pui­sēna galva atradās zem mātes zoda, pleciņi piespiesti mātes krūtīm. Karena juta, kā zēns izbijies un apmulsis tric un rau­dādams visu laiku atkārto:

- Mammīt, mammīt!

Taču tagad viņš bija drošībā.

Kamēr gaišmatis palika sardzē, melnādainais ienāca gu­ļamistabā un atvēra skapja durvis.

- Tirs! - viņš uzsauca. Un devās pārmeklēt pārējās ista­bas.

Bez Jonas raudāšanas un aģentu kliedzieniem Karena dzirdēja arī saniknoto Emorija balsi.

- Pie velna, ko jūs darāt? - viņš kliedza. - Jūs nedrīkstat pārmeklēt dzīvokli bez sankcijas! Tas ir likuma pārkāpums!

Pēc dažām sekundēm atgriezās melnādainais, lai atskai­tītos gaišmatim, kurš te šķita galvenais.

- Neviena nav, - melnais paziņoja. - Un tas vecis neat­bilst pazīmēm.

Gaišmatis pakāpās malā un izgāja priekštelpā apspriesties ar kolēģiem. Pistoli viņš ielika atpakaļ makstī. Karena pie­cēlās sēdus, piespieda Jonu sev pie krūtīm un atvieglojumā notrīsēja. Emorijs gulēja uz vēdera dažu pedu attālumā, viņa rokas ar plastikāta vadu bija sasietas uz muguras.

- Jūs to vēl nožēlosiet, kungi! - Emorijs kliedza. - Esmu labi pazīstams ar Savienoto Valstu prokuroru!

Gaišmatis drūmi paskatījās uz viņu.

- Aizveries, vectētiņ, - viņš izgrūda. Un tad pievērsās Ka- renai. - Kur ir jusu bijušais virs, Sviftas kundze?

Dīvainā kārtā Karena vairs nebaidījās. Tagad, kad aģents bija aizvācis ieroci, viņa pret šo cilvēku juta tikai ni­cinājumu.

- Vai tāpēc jūs šeit ielauzāties? Jūs meklējat Deividu?

- Vienkārši atbildiet…

- Jūs, sasodītie nelieši! Jūs mērķējāt pistoli uz septiņus ga­dus vecu zēnu!

Kamēr Karena cieši pētīja FIB aģentu, Jona parāva māti aiz krekla malas. Viņa seja bija mikla un plankumaina.

- Kur ir tētis? - viņš sauca. - Es gribu pie tēta!

Uz brīdi šķita, ka aģents sācis atmaigt. Vērojot, kā Kare­na un Jona spiežas viens pie otra, viņa ādamābols kustējās uz augšu un leju. Bet tad viņš atkal nocietinājās.

- Deivids Svifts tiek apsūdzēts slepkavībā. Mums jāsper nepieciešamie piesardzības soļi.

Karena aizlika roku priekšā mutei. Nē, viņa domās no­sprieda, tas nav iespējams. Deividam ir daudzi trūkumi, taču vardarbīgs viņš nav. Briesmigākais, ko viņš jebkad izdarī­jis, - triecis ar dūri softbola cimdā, kad viņa komanda zau­dēja spēli. Viņš nekad nezaudēja paškontroli. Tēvs viņam bijis labs piemērs, lai saprastu, kas var notikt pretējā gadījumā.

- Tie ir meli! - Karena iesaucās. - Kas jums to teica?

Aģents piemiedza acis.

- Es zinu, ka viņš nogalinājis vairākus cilvēkus, Sviftas kundze. Divi no tiem bija mani draugi. - Vīrietis veltija vi­ņai vēl dažus dzedrus mirkļus un tad ierunājās mikrofonā, kas bija piestiprināts žaketes piedurknei. - Te aģents Broks.

Dzīvokli ir trīs personas. Sazinies ar štābu un paziņo, ka ir sieviete un sīkais.

Karena vēl ciešāk saspieda Jonu.

- Nē! Jūs nedrīkstat!

Aģents papurināja galvu.

- Tikai jūsu drošības labad. Līdz brīdim, kad atradīsim jūsu bijušo vīru. - Un viņš no žaketes kabatas izņēma divus plastikāta vadu gabalus.

- Par Filu! Tu esi īsts cilvēks, Fil! Nolāpīti foršs cilvēks!

Sēdēdami pie galdiņa stacijas bārā, Pītera vecpuišu ballī­tes dalībnieki pacēla Jagermeister glāzes, lai uzsauktu tostu Deividam, tas ir, dāsnajam Filam no Ņūbransvikas. Šī bija jau trešā izmaksāto dzērienu kārta, un vīri šķita gluži kā at­dzīvojušies. Lerijs turēja katrā rokā pa glāzei un skandēja:

- Fils! Fils! Fils!

Un pēc tam vienā rāvienā izdzēra abas glāzes. Pat Pīters, piedzērušais līgavainis, pacēla galvu no galda un novilka:

- īsts cilvēks!

Deivids atbildēja, aplicis roku Pītera pleciem un sauk­dams:

- Nē, tu esi īsts cilvēks! Tu esi cilvēks, tu, sasodītais veci!

Taču, lai arī Deivids auroja un zirgojās kopā ar pārējiem,

viņš pie lūpām nebija pielicis ne lāsīti alkohola - viņš slepus pastūma savas glāzītes tuvāk Lerijam, un tas savukārt ar lie­lāko prieku tās iztukšoja.

Kad apmainīšanās ar frāzēm "tu esi cilvēks" bija pieklu­suši, Lerijs pietrausās kājās.

- Un neaizmirstiet Vinniju! - viņš ieaurojās. - Par Vinni- ju, to nabaga sēdētāju zem tupeles, kurš šonakt nevarēja ierasties tikai tāpēc, ka viņa draudzenei piemetusies tā no­lāpītā gripa!

Atskanēja kliedzieni:

- Velna mātīte!

Tikmēr Lerijs atvēra somu, kas atradās uz grīdas, un iz­ņēma glīti salocītu zilu kreklu. Tas bija speciāli pasūtītais te- niskrekls, kāds bija mugurā visiem pārējiem, ar vārdiem "Pī­tera vecpuiša ballīte".

- Redzi? - Lerijs nodārdināja. - Tā kā Vinnijs nevarēja at­braukt, mums palika pāri viens krekls. - Viņš saviebies pa­purināja galvu. - Zini, ko es darīšu? Es likšu, lai tā maita par to samaksā!

Pārējie piebalsoja:

- Jā, lai tā maita samaksā!

Bet Deivids tikai skatījās uz kreklu. Mazliet apdomājies, viņš cirta dūri galdā, lai pievērstu pārējo uzmanību.

- Es nopirkšu to kreklu no tevis, Lerij! - viņš paziņoja. - Cik jāmaksā? ,

Lerijs šķita apjucis.

- Ei, Fil, nevajag. Nu, tu jau pirki mums dzeramo un…

- Nē, nē, es samaksāšu! Es gribu to nopirkt! Es gribu būt oficiāls Pītera ballītes dalībnieks! - Deivids piecēlās un ieli­ka Lerijam plaukstā divdesmit dolāru banknoti. Tad viņš pa­ņēma teniskreklu un uzvilka virsū savam softbola koman­das krekliņam.

Visi priecīgi ieaurojās:

- Fils! Fils! Fils! Fils!

Tad kāds iesaucās:

- Ei, gandrīz pusdivi, mēs atkal nokavēsim to nolāpīto vilcienu!

Vecpuišu ballītes dalībnieki grīļodamies cēlās kājās.

- Jāiet! - nokomandēja Lerijs. - Mums jānokļūst "Burvī­gajā atpūtā" vēl pirms slēgšanas. Palīdziet Pīteram!

Kamēr divi vīri sagrāba Pīteru aiz elkoņiem, Deivids prā­toja, kā rīkoties tālāk. Tad viņš šļupstēdams uzsauca:

- Pagaidiet mani!

Un sasvēries nogāzās gar zemi, neaizmirsdams izstiept rokas, lai mīkstinātu kritienu.

Lerijs pieliecās, viņa elpa oda pēc alus.

- Ei, Fil, ar tevi viss kārtībā?

- Es… man… pie velna, - Deivids atbildēja, cenzdamies izklausīties piedzēries. - Vai tu varētu… iedod roku!

- Protams, draugs, bez problēmām! - Lerijs satvēra Dei­vidu aiz rokas, pierāva viņu kājās un vedināja uz bāra dur­vīm. Deivids atbalstījās pret milzīgā tēvaiņa plecu. Lai gan gandrīz divdesmit gadus vispār nebija lietojis alkoholu, Dei­vids prata atdarināt streipuļojošo gaitu un nedrošo izturē­šanos. Tas viņam bija asinīs.

Stacijas uzgaidāmā telpa tagad bija gandrīz tukša, taču tajā joprojām uzturējās policisti. Pusducis likuma sargu atradās pie izejas uz desmito peronu - tas bija vecpuišu ballītes da­lībnieku mērķis. Tuvojoties policistiem, Lerijs vīstīja dūres.

- Tātad Ņujorkas policija, ko! - viņš dārdināja. - Te nu mēs nākam! Ķeriet nolāpītos teroristus!

- Jā, ķeriet teroristus! - pārējie piebalsoja. - Visiem lodi pierē!

Izstīdzējis policijas seržants izstiepa roku, lai apstādinā­tu nācējus.

- Puiši, tikai mieru, - viņš teica. - Vienkārši uzrādiet sa­vas autovadītāju apliecības!

Kad pārējie izņēma savus makus, Deividam sažņaudzās vēders. Labi, viņš domās nosprieda. Sākam! Viņš izteiksmī­gi sāka sist pa džinsu kabatām.

- Nolādēts! - viņš iesaucās. - Nolādēts! - Viņš nokrita četrrāpus un kā apstulbis dzērājs sāka gramstīties pa gridu.

Lerijs atkal pieliecās pie viņa.

- Kas noticis, Fil?

- Mans maks, - izdvesa Deivids, ieķēries Lerija plecā. - Nevaru atrast… nolāpītais maks!

- Vai neatstaji to bārā?

Deivids papurināja galvu.

- Pie velna… nezinu… tas var būt… visur.

Seržants pamanīja kņadu un pienāca tuvāk.

- Kas notiek?

- Fils pazaudējis savu maku, - Lerijs atbildēja.

Pavēris muti un šūpodams galvu, Deivids paskatījās uz seržantu.

- Nesaprotu… Tas… vēl pirms sekundes… bija te.

Policists sarauca pieri un saknieba lūpas plānā svītriņā. Ak

šausmas, Deivids prātoja, šis būs īsts briesmonis.

- Jums nav neviena personu apliecinoša dokumenta?

- Tas ir Fils, - Lerijs skaidroja, - no Ņūbransvikas. - Viņš norādīja uz teniskreklu. - Viņš ir kopā ar mums.

Seržants šķita domīgs.

- Lai kāptu vilcienā, vajadzīgs dokuments.

Kā atbilde uz šo aizrādījumu stacijas skaļrunī atskanēja spalgs pīkstiens.

- Uzmanību, - pavēstīja ierakstīta dispečera balss. - No desmitā perona atiet ziemeļaustrumu koridora vilciens, kas kursē pa maršrutu Ņūarka, Elizabeta, Rāvēja, Metučena, Ņubransvika un Prinstona. Pasažieri lūgti ieņemt vietas!

- Mums jāiet uz vilcienu! - Lerijs iesaucās. Viņš steigšus no bikšu kabatas izņēma savu maku un atvērtu parādīja po­licijas seržantam. - Paklau, es strādāju Metučenas policijas iecirknī. Reku' mans žetons. Ka es tev saku, Fils ir kopā ar mums. Viņš ir mans draugs.

Seržants paskatījās uz žetonu - viņš joprojām rauca pieri un nevēlējās laist vīrus uz vilcienu. Tajā brīdī Deivids izdzir­dēja suņu rejas. Pagriezis galvu, viņš apmēram piecdesmit pēdu attālumā ieraudzīja nacionālās gvardes karavīru ar vācu aitu suni. Tas savu pavadoni vilka tieši piedzērušo vīru vir­zienā - vilka tik spēcīgi, ka karavīrs ar grūtībām varēja no­turēt līdzsvaru. Jēziņ, Deivids domās iesaucās. Tas stulbais dzīvnieks kaut ko saodis!

Viņš aizvēra acis, un centās apslāpēt nelabumu. Bezcerī­gi, viņš sprieda. Mani tūdaļ arestēs, nodos atkal FIB rokās un aizvedīs uz kādu nopratināšanas telpu. Gara acīm viņš to jau redzēja - tukša telpa bez logiem, ar dienasgaismas lampām pie griestiem, bet līdzās metāla krēslam stāv FIB aģenti pelekos uzvalkos. Uznāca vēl viens nelabuma vilnis, šoreiz tik spēcīgs, ka Deivids saliecās un sāka rīstīties. No mutes uz linoleja grīdas izsprāga tieva siekalu strūkliņa.

- Uzmanās! - Lerijs brīdināja. - Fils tūdaļ vems!

Policijas seržants uzreiz atkāpās.

- Pie velna! - viņš iesaucās. - Aizvāciet viņu prom!

Deivids pacēla galvu un paskatījās uz policistu - tas at­klāti izrādīja riebumu. Deivids sasvērās uz policista pusi un atkal skaļi un izteiksmīgi norīstījās.

Seržants atgrūda Deividu un pastūma tuvāk Lerijam.

- Pie velna, vāciet viņu prom! - seržants uzkliedza. - Ejiet, vediet viņu uz vilcienu!

- Jā, ser! - Lerijs atbildēja un saņēma Deividu zem padu­sēm.

Kopā viņi aizsteidzās uz desmito peronu un iekāpa vil­cienā, kas veda uz Metučenu.

Semjons sēdēja pie antīka rakstāmgalda nejēdzīgi dārgā Waldorf-Astoria viesnīcas numurā. Par piesmakušu istabu ar skatu uz Parka avēniju un guļamistabu, kas iekārtota kā cara laika bordelis, bija jāmaksā divi tūkstoši dolāru diennaktī. Semjons varēja to atļauties, taču principiāli atteicās maksāt un internetā nočiepa kredītkartes numuru, tāpēc par viņa uzturēšanos šajā viesnīcā, kā arī mielošanos ar jēru un pus­litru Stolichnaya maksās kāds Nīls Deivisons no Oregonas štata.

Semjons izmeta vēl vienu degvīna glāzīti un ieskatījās klēpjdatora ekrānā, kurā bija atvērta Kolumbijas universitā­tes Fizikas fakultātes mājaslapa. Par laimi, fakultātes darbi­nieku sarakstu papildināja profesoru, lektoru un doktoru fo­togrāfijas. Semjons lēnām pārskatīja sarakstu un nopētīja katru seju. Šķita loģiski pieņemt, ka Klainmana noslēpuma glabātājs ir fizikas profesors. Einheitliche Feldtheorie ir pārāk sarežģīta lajam; lai to izprastu, jāzina relativitātes teorija un kvantu mehānikas pamati, lai nesapītos matemātisko vienā­dojumu džungļos. Taču vīrieti sporta apavos Semjons šajā internetā lapā atrast nevarēja. Viņš pārbaudīja vēl divdes­mit - Hārvarda, Prinstonas, Masačūsetsas, Stenforda un citu universitāšu fizikas fakultāšu pasniedzēju sarakstus, taču no bēgļa nebija ne miņas. Pēc stundas Semjons aizcirta klēpjda- toru un iemeta tukšo degvīna pudeli atkritumu kurvi. Ār­prāts! Viņš taču gribēja tikai zināt šā cilvēka vārdu.

Lai nomierinātos, Semjons piegāja pie loga un vērās uz apgaismoto Parka avēniju. Pat divos nakti taksometri jopro­jām slīdēja nepārtrauktā straumē. Vērodams, kā šoferi cīnās par labāku vietu šajā plūsmā, Semjons prātoja, vai nav kaut ko palaidis garām neievērotu - kādu būtisku profesora Klainmana biogrāfijas detaļu, kas varētu norādīt uz šā vī­rieša personību. Varbūt tas bija Klainmana brāļadēls vai krustdēls, varbūt kāds senas mīlas dēkas auglis. Semjons pie­gāja pie skapja, atvēra savu auduma somu un izņēma grā­matu, ko bija izmantojis, lai uzmeklētu Klainmanu. Bieza grā­mata - vairāk nekā piecsimt lappušu - ar noderigu informā­ciju par visiem fiziķiem, kas strādājuši kopā ar Albertu Ein- šteinu pēdējos viņa dzīves gados. Tas nosaukums - "Uz titānu pleciem".

Atverot grāmatu, pavīdēja kaut kas pazīstams. Semjons atlocīja pēdējā vāka maliņu. Tur, tieši zem plašas atsauksmes no Librari/ Journal, bija autora fotogrāfija.

Semjons pasmaidīja.

- Esiet sveicināts, Deivid Svift! - viņš skaļi noteica. - Prie­cājos ar jums iepazīties!

Загрузка...