Fināla teorija

PIRMĀ NODAĻA

Hanss Valters Klainmans - viens no izcilākajiem mūsdie­nu fiziķiem teorētiķiem - slīka savā vannā. Svešinieks ar ga­rām, muskuļotām rokām bija piespiedis Hansa plecus por­celāna tilpnes sienām.

Lai gan ūdens bija tikai trīsdesmit centimetru dziļš, spē­cīgās rokas neļāva Hansa galvai turēties virspusē. Viņš ieķē­rās svešinieka rokās un centās atbrīvoties no tvēriena, taču svešais bija shtarker[1], jauns, stiprs un brutāls, bet Hanss - septiņdesmit deviņus gadus vecs vīrs, kuru moka artrīts un sirds vājums. Kulstīdams rokas, viņš sitās gar vannas ma­lām, un remdenais ūdens šļācās uz visām pusēm. Zinātnieks nespēja kārtīgi nopētīt uzbrucēju - puiša seja visu laiku kus­tējās un šķita izplūdusi. Shtarker acīmredzot iekļuvis dzīvoklī pa vaļējo logu līdzās ugunsdzēsēju kāpnēm un, sapratis, ka Hanss ir vannas istabā, ieskrējis tajā.

Cīnīdamies Hanss juta, kā palielinās spiediens krūtīs. Tas sākās pašā vidū, tieši zem krūšu kaula, un strauji pārņēma visu krūškurvi. Negatīvais spiediens, lauzdamies iekšā no visām pusēm, žņaudza plaušas. Pēc dažām sekundēm sma­cējošais kamols jau bija kaklā, un Hanss rīstīdamies atvēra muti. Remdenais ūdens ieplūda rīklē, un nu Hansu pārņē­ma panika - viņš pārvērtās par primitīvu dzīvnieku, kas cen­šas izlocīties un raustās pirmsnāves konvulsijās. Nē, nē, nē, nē, nē, nē! Tad viņš aprima un redzēja vairs tikai vilnīšus, kas virmo dažus centimetrus virs sejas. Furjē rindas [2] , viņš nodomāja. Un tik skaistas!

Taču tās vēl nebija beigas. Atguvis samaņu, Hanss kon­statēja, ka guļ ar seju pret aukstu flīžu grīdu un, viņam kle­pojot, no mutes šļācas vannas ūdens. Acis sāpēja, vēders smeldza, katrs elpas vilciens mokoši plosīja miesu. Dzīvības atgūšana izrādījās daudz sāpīgāka par miršanu. Tad mugu­ru tieši starp lāpstiņām ķēra spēcīgs sitiens, un atskanēja bezrūpīga balss:

- Laiks mosties!

Svešinieks sagrāba viņu aiz elkoņiem un apvēla otrādi. Pakausis atsitās pret miklajām flīzēm. Smagi elpodams, Hanss paskatījās uz svešo uzbrucēju, kas bija notupies uz vannas istabas paklājiņa. Milzīga auguma vīrietis, vismaz simts kilogramu smags. Zem teniskrekla bija izspiedušies roku muskuļi, aizsargkrāsas bikses sabāztas melnos ādas zā­bakos. Kaila galva - neproporcionāli maza, salīdzinot ar pā­rējo ķermeni -, vaigus klāja melni rugāji, bet uz zoda bija redzama pelēcīga rēta. Izskatās pēc narkomāna, nosprieda Hanss. Nogalinājis mani, viņš te visu saplosīs gabalos, lai ti­kai atrastu manas bagātības. Tikai tad šis stulbais putz[3] sa­pratīs, ka man nepieder ne graša.

Shtarker savilka plānās lūpas smaidā.

- Bet tagad mēs drusku aprunāsimies, ja? Ja vēlies, vari saukt mani par Semjonu.

Puisis runāja ar neparastu akcentu. Acis viņam bija ma­zas un brūnas, deguns līks, āda nokrišņu bojātu ķieģeļu krāsā. Neglitenis, taču nebija skaidrs, kādas izcelsmes - viņš varēja būt gan spānis, gan krievs, gan turks - jebkas.

Hanss mēģināja izdvest "Ko tu gribi?", taču, atvēris muti, atkal sāka rīstīties.

Semjons šķita uzjautrināmies.

- Jā, jā, piedod. Man taču bija jāparāda, ka tas ir nopiet­ni. Un labāk to izdarīt uzreiz, vai ne?

Savādi, bet Hanss vairs nebaidijas - jau bija pieņēmis fak­tu, ka svešais viņu nogalinās. Taču tracināja šā puiša abso­lūtā bezkaunība - viņš turpināja smaidīt, kamēr Hanss kails gulēja uz grīdas. Šķita skaidrs, kas notiks tālāk, - Semjons pieprasīs atklāt bankas maksājumu kartes numuru. Tāpat bija noticis ar kādu Hansa kaimiņieni - astoņdesmit divus ga­dus vecu sievieti, kurai uzbrukts pašas dzīvoklī un kas sista tik ilgi, kamēr nosaukusi bankas kartes numuru. Nē, Hanss nebaidījās - viņš bija nikns! lzklepojis pēdējās vannas ūdens lāses un atbalstījies uz elkoņiem, viņš pacēlās augšup.

- šoreiz esi kļūdījies, ganef[4]\ Man nav naudas. Man nav pat bankas kartes!

- Man nav vajadzīga tava nauda, doktor Klainman. Mani interesē fizika, nevis nauda. Ceru, ka ar šo priekšmetu esi pazīstams.

Sākumā Hanss kļuva vēl niknāks. Vai šis fmtz ņirgājas? Ko gan viņš iedomājas? Taču pēc brīža prātā iešāvās vēl briesmīgāks jautājums - kā šis nelietis uzzinājis manu vār­du? Un kā viņš zina, ka esmu fiziķis?

Semjons, šķiet, uzminēja, ko Hanss domā.

- Neesi nu tik pārsteigts, profesor! Nemaz neesmu tik stulbs, kā izskatos. Man varbūt arī nav zinātniskā grāda, taču apgūstu visu ātri.

Tagad Hanss sprieda, ka tas nav nekāds narkomāns.

- Kas tu esi? Ko tu šeit dari?

- Iztēlojies, ka tas ir zinātnisks pētījums. Par kādu inte­resantu un ezoterisku tēmu. - Smaids kļuva vēl platāks.

- Atzīstu, ka dažus vienādojumus nav viegli saprast. Taču man, zinies, ir draugi, un viņi man visu lieliski paskaidroja.

- Draugi? Ko tu ar to gribi teikt?

- Nu, iespējams, tas nav pareizais vārds. Klienti, iespē­jams, skanētu labāk. Viņi mani nolīga, lai izdabūju no tevis šādu tādu informāciju.

- Ko tu tur runā? Vai tu esi spiegs? Semjons ieķiķinājās.

- Nē, nē, tik izcils neesmu. Esmu neatkarīgs darba ņē­mējs. Paliksim pie tā.

Hansa prāts drudžaini darbojās. Shtarker ir spiegs vai te­rorists. Bet no kurienes? Irānas? Ziemeļkorejas? Al-Qaeda? Taču tas nebija svarīgi. Tie visi bija pār vienu kārti metami. Bet Hanss nesaprata, kāpēc šie nelieši izvēlējušies tieši viņu. Tāpat kā lielākā daļa viņa paaudzes fiziķu, Hanss piecdes­mitajos un sešdesmitajos gados bija piedalījies dažos slepenos Aizsardzības ministrijas projektos, taču viņa specialitāte bija radioaktivitāte. Viņš nekad nav piedalījies atombumbas iz­strādāšanā vai ražošanā un lielāko daļu savas karjeras vel­tījis teorētiskiem pētījumiem, par kuriem militārajām iestā­dēm nav nekādas intereses.

- Man taviem klientiem ir sliktas ziņas, - Hanss sacīja.

- Viņi izvēlējušies nepareizo fiziķi.

Semjons papurināja galvu.

- Es gan tā nedomāju.

- Kadu informāciju, tavuprāt, es varu sniegt? Par urāna ba­gātināšanu? Es par to neko nezinu! Un par kodolgalviņām ari ne! Mana joma ir daļiņu fizika, nevis atomu šķelšana. Un manu pētījumu apraksti ir pieejami internetā, tie nav slepeni.

Svešais nesatricināmi paraustīja plecus.

- Baidos, ka tu esi nonācis pie nepareizajiem secināju­miem. Mani neinteresē kodolgalviņas un tavu pētījumu ap­raksti. Mani interesē kāda cita cilvēka darbi.

- Tad kāpēc esi ielauzies mana dzīvoklī? Vai tev iedevuši nepareizo adresi?

Semjona vaibsti saspringa. Viņš piespieda Hansu grīdai un, uzlicis vienu roku vecā vīra krūškurvim, paliecās uz priekšu, lai visu savu svaru pārnestu uz to.

- Tu pazīsti šo cilvēku. Tavs profesors Prinstonas univer­sitātē pirms piecdesmit pieciem gadiem. Ceļojošs ebrejs no Bavārijas. Vīrs, kurš uzrakstīja Zur Elektrodynamik beivegter Korper[5]. tu taču nebūsi viņu aizmirsis?

Hanss cīnījās pēc elpas. Shtarker roka šķita neciešami sma­ga. Mein Gott, viņš nodomāja. Tas nav iespējams!

Semjons vēl vairāk paliecās uz priekšu, un nu viņa seja bija tik tuvu, ka Hanss varēja saskatīt melnos matiņus sve­šinieka degunā.

- Viņš tevi dievināja, doktor Klainman. Domāja, ka tu esi viens no daudzsološākajiem asistentiem. Pēdējos gados jūs strādājāt cieši kopā, vai ne?

Hanss nevarētu atbildēt pat tad, ja gribētu. Semjons spie­da viņu tik stingri, ka bija jūtams, kā skriemeļi duras auk­stajās flīzēs.

- Jā, viņš tevi dievināja. Vēl vairāk - viņš tev uzticējās. Apspriedās ar tevi par visu, ko tajos gados darīja. Einheit- liche Feldtheorie* ieskaitot.

šajā bridi nokrakšķēja viena Hansa riba. Kreisajā pusē, kur stiepes deformācija bija vislielākā. Hanss sajuta sāpīgu dūrienu - kā ar nazi - un jau pavēra muti, lai iekliegtos, taču nespēja pat ievilkt elpu. Oh Gott, Gott im Himmel**\ Prāts at­teicās darboties, un Hansu pārņēma bailes - panika. Jo viņš saprata, kas svešajam vajadzīgs, un tāpat saprata, ka nespēs turēties pretī.

Beidzot Semjons samazināja spiedienu un atrāva roku no Hansa krūškurvja. Hanss dziļi ievilka elpu un tajā brīdī at­kal sajuta spēcīgo naža dūrienu kreisajā ķermeņa pusē. Plī­susi pleira, un tas nozīmēja, ka drīz vien plīsīs arī kreisā plauša. Acīs sariesās asaras, un katrs elpas vilciens lika kra­tīties drebuļos. Semjons stāvēja, rokas iespiedis sānos, un ap­mierināts smaidīja.

- Tātad - vai mēs sapratām viens otru? Vai saproti, ko es meklēju?

Hanss palocīja galvu un aizvēra acis. Piedod, Herr Doktor, viņš domās teica. Es tevi nodošu. Un gara acīm redzēja savu profesoru - tik skaidri, it kā dižais zinātnieks stāvētu šajā pašā vannas istabā. Taču skats nebija kā visiem zināmajās fo­togrāfijās, kurās redzams nevīžīgs ģēnijs ar izspūrušiem, sirmiem matiem. Hanss labi atcerējās profesoru viņa dzīves pēdējos mēnešos. Iekrituši vaigi un acis, sakāvnieciska izteik­sme sejā. Tas bija cilvēks, kurš uzzinājis patiesību, taču, lai saudzētu pasauli, neuzdrošinās to izteikt skaļi.

* Einheitliche Feldtheorie - apvienoto lauku teorija; Einšteina izstrādāta teo­rija. Viņš centās radīt modeli, kas aprakstītu visas mijiedarbības kā viena spēka dažādas izpausmes.

" Gott im Himmel - Dievs debesīs (vācu vai.).

Hanss sajuta spēcīgu spērienu - tieši zem salauztās ribas. Ķermeni pārņēma asas sāpes, un acis atvērās. Pie kailā gur­na bija redzams Semjona ādas zābaks.

- Gulēt nav laika, - viņš teica. - Darbs gaida! Es no tava galda paņemšu papīru, un tu visu uzrakstīsi. - Viņš pagrie­zās un devās ārā no vannas istabas. - Ja es kaut ko nesa­pratīšu, tu paskaidrosi. Kā seminārā, ja? Kas zina, varbūt tev pat iepatiksies.

Semjons pa gaiteni aizgāja līdz Hansa guļamistabai. Pēc brīža Hanss izdzirdēja, ka viņš kaut ko meklē. Tā kā sve­šais vairs nebija redzams, Hanss spēja apslāpēt bailes un sākt domāt - vismaz līdz brīdim, kad uzbrucējs atgriezīsies. Un domāja viņš par shtarker zābakiem - spoži melnajiem triecien­nieka zābakiem. Hansu pārņēma riebums. Tas puisis centās līdzināties nacistam. Būtībā tāds viņš arī bija - nacists - un ne ar ko neatšķīrās no brūnos formastērpos ģērbtajiem slep­kavām, kurus Hanss septiņu gadu vecumā bija redzējis mar­šējam Frankfurtes ielās. Un tie cilvēki, kuru labā strādāja Semjons, tie klienti bez vārda? Vai tad tie nebija nacisti?

Semjons atgriezās, vienā rokā turēdams lodīšu pildspalvu, otrā - bloknotu.

- Tātad vispirms, - viņš teica, - tu uzrakstīsi uzlaboto lau­ka vienādojumu.

Nelietis pieliecās un pasniedza pildspalvu un papīru Han­sam, taču tas nepaņēma. Viņam sāpēja plauša, katrs elpas vil­ciens bija īstas mocības, taču viņš bija stingri izlēmis nepalī­dzēt nacistam.

- Ej ellē, - viņš nogārdza.

Semjons veltīja zinātniekam dusmīgu skatienu - tā parasti noraugās uz piecus gadus vecu bērnu.

- Zini, ko es domāju, doktor Klainman? Manuprāt, tev vēlreiz vajadzētu ieiet vannā.

Vienā paņēmienā viņš pierāva Hansu kājās un atkal iemērca ūdeni. Un atkal Hansam nācās cīnīties, lai paceltu galvu virs ūdens, un, ieķeroties shtarker plecos, apdauzīt ro­kas pret vannas malām. Otrā reize bija daudz briesmīgāka par pirmo, jo tagad Hanss skaidri zināja, kas būs tālāk - bie- dejoša agonija, mežonīga locīšanās un krišana bezsamaņā.

Šoreiz bezsamaņa bija daudz dziļāka. Bija vajadzīga mil­zu piepūle, lai no tās izkļūtu, taču arī pēc acu atvēršanas Hansam šķita, ka viņš vēl nav pilnībā pamodies. Viss apkārt šķita kā miglā tīts, un elpot bija ārkārtīgi grūti.

- Nu, gatavs, doktor Klainman? Vai tu mani dzirdi?

Balss likās apslāpēta. Pacēlis galvu, Hanss ieraudzīja shtar­ker siluetu, taču to, šķita, ieskāva vibrējošu daļiņu pusēnas.

- Es tiešām vēlētos, kaut tu būtu saprātīgāks, doktor Klainman. Ja padomāsi loģiski, sapratīsi, ka liegšanās ir ab­surda. Mūžīgi kaut ko tādu glabāt nav iespējams.

Hanss paskatījās ciešāk uz pusēnu, kas apņēma svešinie­ku, un saprata, ka daļiņas patiesībā nevibrē - tās parādījās un pazuda. Daļiņas un antidaļiņas kā pēc burvja mājiena iz­lēca no kvantu vakuuma un tūdaļ tikpat ātri pazuda. Brī­nišķīgi, domās nosprieda Hanss. Ja man būtu kamera!

- Ja arī tu mums nepalīdzēsi, mani klienti tomēr dabūs to, ko vēlas. Varbūt tu nezini, bet tavam profesoram bija arī citas uzticības personas. Viņš uzskatīja, ka ir prātīgi sadalīt informāciju. Ar dažiem no šiem vecajiem kungiem mēs jau esam sazinājušies, un viņi bijuši krietni atsaucīgāki. Tā vai citādi, bet mēs dabūsim to, kas mums vajadzīgs. Tad kāpēc visu vēl vairāk sarežģīt?

Gaistošās daļiņas Hansam šķita kļuvušas lielākas. Tuvāk apskatot, tapa skaidrs, ka tās nav daļiņas, bet gan bezgala tievas stīdziņas, kas stiepjas no vienas kosmosa plīvura da­ļas līdz otrai. Stīgas šūpojās, bet plīvurs veidoja caurulītes, konusus un saritinājumus. Un šī smalki iestudētā deja ritēja tā, kā paredzēts, - tieši tā, kā Herr Doktor bija aprakstījis!

- Piedod, doktor Klainman, taču es sāku zaudēt pacietī­bu. Man nepatīk to darīt, bet tu nedod man citu iespēju.

Puisis trīs reizes iespēra savam upurim pa krūškurvja kreiso pusi, taču Hanss to pat nejuta. Viņu bija ieskāvuši caurspīdīgie plīvuri. Hanss tos redzēja pavisam skaidri - kā liektas izpūsta stikla plātnes, spožas un nesaprotamas, taču pieskaroties patīkamas. Tas otrs šos plīvurus noteikti nere­dzēja. Kas gan bija šis cilvēks? Viņš, tur stāvot, šķita tik smieklīgs savos melnajos ādas zābakos!

- Vai tu tos neredzi? - Hanss nočukstēja. - Tie taču ir tavu acu priekšā!

Puisis nopūtās.

- Acīmredzot būs vajadzīgs pārliecinošāks pamudinājums. - Puisis izgāja gaiteni un atvēra veļas skapja durvis. - Paska­tīsimies, ko varam dabūt. - Pēc brīža viņš atgriezās vannas istabā, nesdams plastmasas pudeli ar izopropila spirtu un tvaika gludekli.

- Doktor Klainman, vai jūs varētu man pateikt, kur atro­das tuvākā elektrības kontaktligzda?

Hanss aizmirsa par šo puisi. Viņš neredzēja neko citu, tikai mežģīņotos kosmosa volānus, kas viņu apņēma kā bez­gala mīksta sega.