Andromēdas Miglājs

III NODAĻA TUMSAS GŪSTĀ

Melnās bultas, kas slīdēja pāri oranžajiem anamezona degvielas mērītājiem, rādīja nulli. Zvaigžņu kuģa kurss joprojām palika nemainīgs. Ātrums vēl bija pārāk liels, un kuģis neatvairāmi tuvojās cilvēka acīm neredzamajam, baismīgajam spīdeklim.

Trīcēdams aiz sasprindzinājuma un nespēka, Ergs Noors ar astronavigatora palīdzību apsēdās pie skaitļošanas mašīnas. No vadības automāta atvienotie planetārie dzinēji apklusa.

— Ingrīd, kas īsti ir šī dzelzs zvaigzne? — pačukstēja Keijs Bērs, nekustīgi stāvēdams aiz astronomes mug uras.

— Tā pieder pie spektra klases T. Šādas zvaigznes vairs nespīd, bet nav vēl galīgi atdzisušas vai arī nav paspējušas no jauna sasilt. Tās izstaro zemfrekvences svārstības — mums neredzamu infrasarkanu, gaismu, ko var ieraudzīt tikai ar elektronu invertoru Pūce, kuras acis uztver infrasarkanos siltuma starus, saskatītu šo zvaigzni.

— Kāpēc tad to sauc par dzelzs zvaigzni?

— Visu līdz šim izpētīto šā tipa zvaigžņu spektros krasi izteiktas dzelzs līnijas. Acīm redzot arī spīdekļu sastāvā ir daudz dzelzs. Tāpēc, ja zvaigzne liela, tāsi masa un gravitācijas lauks iegūst milzu apmērus. Baij dos, ka esam sastapušies tieši ar tādu…

— Kas tagad notiks?

— Nezinu. Tu pats redzi — mums nav degvielas. Bet mēs vēl arvien lidojam zvaigznei taisni pretim. «Tantras» ātrums jāsamazina līdz absolūtās vienības tūkstošdaļai, lai varētu kaut cik mainīt kustības virzienu. Ja nepietiks arī planetārās degvielas, kuģis tik ilgi tuvosies zvaigznei, kamēr ietrieksies tajā. — Ingrīda nervozi pakratīja galvu, un Bērs maigi noglāstīja viņas kailo, šermuļu drebināto roku.

Ekspedīcijas priekšnieks pārgāja pie vadības pults un vērīgi aplūkoja aparātu skalas. Visi klusēja, neuzdrīkstēdamies pat elpot. Klusēja arī tikko atmodusies Nīza, kas gluži instinktīvi nojauta draudošās briesmas. Degvielu varēja pietikt tikai zvaigžņu kuģa nobremzēšanai, bet līdz ar ātruma samazināšanos tam kļūs arvien grūtāk bez dzinējiem izrauties no dzelzs zvaigznes sīkstajiem apkampieniem. Ja «Tantra» nebūtu pienākusi tik tuvu un Pels būtu laikā atģidies… Bet kādu mierinājumu gan varēja dot tukši vārdi?

Kad bija aizritējušas trīs stundas, Ergs Noors beidzot izšķīrās. «Tantra» iedrebējās no planetāro dzinēju varenajiem grūdieniem. Zvaigžņu kuģa gaita palēninājās stundu, otru, trešo, ceturto. Ergs Noors pārbīdīja kādu rokturi, un tūdaļ apkalpes locekļus pārņēma drausmīgs nelabums. Brūnais spīdeklis pazuda no priekšējā ekrāna un pārvietojās uz malējo. Taču neredzamās gravitācijas saites, atspoguļodamās mēraparātos, joprojām saistīja to ar zvaigžņu kuģi.

Ergs Noors pievilka vairākas sviras — dzinēji apklusa.

— Esam izrāvušies! — atviegloti nopūzdamies, pačukstēja Pels Lins.

Priekšnieks lēni pievērsās viņam:

— Nē! Atlicis tikai neaizskaramais degvielu krājums, kas nepieciešams orbitālam riņķojumam un raķetes nosēdināšanai.

— Ko darīt?

— Gaidīt! Esmu nedaudz novirzījis kuģi no agrākā kursa. Bet zvaigzne ir pārāk tuvu. Notiek cīņa starp tās gravitāciju un «Tantras» dilstošo ātrumu. Mēs lidojam tagad kā Mēness raķete un, ja paspēsim attālināties no spīdekļa, iekams ātrums būs samazinājies līdz nullei, tad dosimies Saules virzienā. Tiesa, ceļojuma laiks stipri pieaugs. Pēc gadiem trīsdesmit varēsim izsaukt Zemi. Vēl pēc astoņiem gadiem saņemsim palīdzību…

— Trīsdesmit astoņi gadi! — Bērs tikko dzirdami iečukstēja Ingrīdai ausī.

Viņa īgni paraustīja to aiz piedurknes un novērsās.

Ergs Noors atgūlās krēslā un nolaida rokas uz ceļiem. Cilvēki klusēja. Rāmi dziedāja aparāti. Sveša, neskanīga un tādēļ šķietami draudoša melodija pamazām ievijās navigācijas ierīču noskaņojuma akordos. Tas bija gandrīz fiziski jūtamais dzelzs zvaigznes aicinājums, melnās masas nepielūdzamais spēks, kas centās sagūstīt šobrīd tik nevarīgo zvaigžņu kuģi.

Nīzas Kritās vaigi dega, sirds paātrināti sita. Meitenei kļuva grūti izturēt bezdarbīgo gaidīšanu.

... Lēni vilkās stundas. Pamodušies ekspedīcijas dalībnieki cits aiz cita ieradās centrālajā komandpunktā. Klusētāju skaits nemitīgi palielinājās, līdz beidzot visi četrpadsmit bija sanākuši vienkopus.

Raķetes dilstošais ātrums kļuva mazāks par parabolisko[7]. «Tantra» nespēja izrauties no dzelzs zvaigznes gravitācijas lauka. Miegu un barību aizmirsušie ļaudis neatstāja komandpunktu daudzas bezgala garas un

Paraboliskais ātrums — minimālais ātrums, kas iespēju pārvarēt kāda debess ķermeņa pievilkšanas spēku un.ies kosmiskā lidojumā. skumjas stundas, kamēr kurss izliecās aizvien vairāk un zvaigžņu kuģis galu galā sāka joņot pa kļūmīgo orbitālo elipsi. «Tantras» liktenis kļuva ikvienam skaidrs.

Šajā mirklī negaidīts kliedziens lika visiem nodrebēt. Astronoms Purs Hiss pielēca kājās, dūres vicinādams. Viņa izķēmoto seju bija grūti pazīt, tas vairs neatgādināja Loka ēras cilvēku. Bailes, žēlums pret sevi un atriebības kāre izdzēsa jebkādas saprāta pēdas zinātnieka vaibstos.

— Viņš, tas ir viņš, — kliedza Purs Hiss, norādīdams uz Pelu Linu, — stulbenis, malkas pagale, aitasgalva!… — Astronoms aizrijās, pūlēdamies izsaukt atmiņā sen aizmirstus lamu vārdus.

Nīza, kas stāvēja viņam blakus, ar riebumu atvirzījās. Ergs Noors piecēlās.

— Biedra nosodīšana nelīdzēs. Pagājuši tie laiki, kad cilvēki varēja tīšām kļūdīties. Un šajā gadījumā, kā redzat, — Noors nevērīgi iedarbināja skaitļošanas mašīnu, — kļūdas varbūtība sasniedz trīsdesmit procentus. Ja vēl ievēro dežūras beigās nenovēršamo depresiju un zvaigžņu kuģa svārstību radīto satricinājumu, tad nešaubos, ka arī jūs, Pur His, pieļautu to pašu kļūdu.

— Un jūs? — ar vēl nenorimušu niknumu atcirta astronoms.

— Es? Nē! Man jau bija izdevība redzēt tuvumā līdzīgu briesmoni, kad piedalījos trīsdesmit sestajā zvaigžņu ekspedīcijā… Un tomēr esmu vainīgs. Nolēmis pats vadīt kuģi neizpētītajā rajonā, es neparedzēju visas iespējamības un aprobežojos ar vienkāršu instrukciju.

— Kā jūs varējāt zināt, ka viņi bez jums tik tālu aizmaldīsies?! — iesaucās Nīza.

— Man vajadzēja to zināt, — stingri atbildēja Ergs Noors, noraidīdams meitenes draudzīgo palīdzību, — par to ir vērts debatēt tikai uz Zemes…

— Uz Zemes! — Purs Hiss atkal iekliedzās, un pat Pels Lins mulsi sarauca uzacis. — Kā jūs varat tā runāt, kad viss zaudēts un mūs gaida nenovēršama bojā eja?

— Nevis bojā eja, bet liela cīņa, — Ergs Noors skarbi atcirta. — Sēdieties! Mums nav kur steigties, kamēr «Tantra» neizdarīs pusotra apgrieziena…

Klātesošie paklausīja bez ierunām. Par spīti bezcerīgajam stāvoklim, Nīza un Eons Tāls atrada sevī spēku apmainīties ar uzmundrinošiem smaidiem.

— Zvaigznei, bez šaubām, ir planēta, spriežot pēc izogravu līknēm, jādomā — pat divas. Kā redzat, — ekspedīcijas priekšnieks ātri uzmeta nelielu shēmu, — planētām jābūt lielām un tātad apveltītām ar atmosfēru. Nosēsties pagaidām nav vajadzības — mums ir vēl daudz cietā atomārā[8] skābekļa.

Koncentrēdamies Ergs Noors apklusa.

— Mēs sāksim riņķot ap planētu un kļūsim par tās pavadoni, — viņš pēc brīža turpināja. — Ja atmosfēra izrādīsies derīga un mēs būsim iztērējuši savu gaisu, planetārās degvielas pietiks, lai nosēstos un nodibinātu sakarus ar Zemi. Pusgada laikā izskaitļosim precīzo virzienu, pārraidīsim Zirdas novērojumu rezultātus, izsauksim palīgus un glābsim savu kuģi.

— Ja izdosies… — Purs Hiss saviebās, apspiezdams pēkšņi uzliesmojušo prieku.

— Protams, ja izdosies! — Ergs Noors piekrita. — Bet tas ir skaidrs mērķis. Un mums jāsakopo visi spēki, lai to sasniegtu. Jūs, Pur His un Ingrīda, novērojiet un aprēķiniet planētu izmērus! Bērs un Nīza pēc planētu masām aprēķinās parabolisko ātrumu un pēc tā savukārt orbitālo ātrumu un zvaigžņu kuģa orbītas optimālo rādiusu.

Katram gadījumam pētnieki sāka gatavoties «Tantras» nosēdināšanai. Biologs, ģeologs un ārste sagatavoja nomešanai automātisko izlūkošanas staciju, mehāniķis noregulēja lokatorus un prožektorus, kā arī samontēja raķeti-pavadoni ziņojuma pārraidīšanai uz Zemi.

Pēc pārciestajām šausmām un bezcerības darbs veicās sevišķi raiti un tika pārtraukts vienīgi tad, kad zvaigžņu kuģis sašūpojās gravitācijas lauka virpuļos. Taču «Tantra» jau bija tik stipri samazinājusi ātrumu, ka šīs svārstības vairs neapdraudēja cilvēku dzīvību.

Purs Hiss un Ingrīda noskaidroja, ka zvaigznei ir divas planētas. No tuvošanās ārējai planētai nācās atteikties. Milzīgā, aukstā planēta, ko ietina blīva un turklāt, domājams, indīga atmosfēra, solīja kuģim neizbēgamu bojā eju. Ja jau nepieciešams izraudzīties, kādā nāvē mirt, tad labāk sadegt pie dzelzs zvaigznes virsmas nekā noslīkt amonjaka atmosfēras tumsā, ietriecot kuģi tūkstošiem kilometru biezā ledū. Tikpat drausmīgas milzu planētas — Jupiters, Saturns, Urāns un Neptuns — bija ari Saules sistēmā.

«Tantra» nemitīgi tuvojās zvaigznei. Pēc deviņpadsmit diennaktīm tika noskaidroti iekšējās planētas apmēri — tā bija krietni prāvāka par Zemi. Atrazdamās nelielā attālumā no dzelzs saules, planēta trakā ātrumā joņoja pa savu orbītu — tās gads diezin vai bija garāks par diviem trim Zemes mēnešiem. Neredzamā T klases zvaigzne droši vien pietiekami apsildīja to ar saviem melnajiem stariem. Atmosfēras aizsardzībā tur varēja attīstīties dzīvība. Bet tādā gadījumā nolaišanās kļuva sevišķi bīstama…

Svešā dzīvība, kas uz citām planētām attīstījās pa citiem evolūcijas ceļiem, kaut arī saglabāja visam kosmosam kopīgo olbaltumvielu formu, bija Zemes iemītniekiem ļoti bīstama. Organismu aizsardzības līdzekļi, kas miljonu gadu laikā bija izveidojušies mūsu planētas apstākļos un spēja efektīvi cīnīties pret vielu maiņas procesa kaitīgajiem atkritumiem un slimību dīgļiem, izrādījās pilnīgi bezspēcīgi pret svešām dzīvības formām. Gluži tāpat uz Zemes nopietnas briesmas draudēja citu planētu iedzīvotājiem.

Visas dzīvnieku valsts galvenā funkcija: nogalinot — aprīt un aprijot — nogalināt, dažādu pasauļu dzīvniekiem saskaroties, izpaudās nomācoši kailā nežēlībā. Neiedomājamas slimības, zibenīgi uzliesmojošas epidēmijas, visādu kaitēkļu fantastiska savairošanās un drausmīgi miesas bojājumi gaidīja pirmos pētniekus, kas uzdrošinājās ielauzties zemāko organismu apdzīvotās pasaulēs. Pat planētām, uz kurām mita domājošas būtnes, nācās veikt daudzus izmēģinājumus un plašus priekšdarbus, iekams tās varēja stāties tiešos sakaros. Mūsu Zemi, kas atrodas tālu no Galaktikas centrālajām, biezi apdzīvotajām joslām, līdz šim vēl nebija apciemojuši svešu civilizāciju pārstāvji. Tikai nesen Astronautikas padome pabeidza priekšdarbus, lai uzņemtu draugus no samērā tuvajām Cūskneša, Gulbja, Lielā Lāča un Paradīzes Putna zvaigznēm.

Nobažījies par sekām, kādas varētu būt saskarei ar nezināmām dzīvības formām, Ergs Noors pavēlēja izvilkt no zvaigžņu kuģa noliktavām bioloģiskās aizsardzības līdzekļus.

Beidzot «Tantra» pielīdzināja savu orbitālo ātrumu dzelzs zvaigznes tuvējas planētas ātrumam un sāka riņķot ap to. Milzīgās, asiņaini brūnās zvaigznes atblāzmā planētas vai, pareizāk, tās atmosfēras nespodri rūsganā virspuse kļuva redzama tikai elektronu invertorā. Ekspedīcijas locekļi visi bez izņēmuma novēroja to ar dažādiem aparātiem.

— Planētas virskārtas temperatūra apgaismotajā daļā — trīssimt divdesmit grādu pēc Kelvina[9].

— Pilnas apgriešanās periods — apmēram divdesmit diennaktis!

— Lokatori rāda gan ūdeni, gan sauszemi.

— Atmosfēras biezums — tūkstoš septiņi simti kilometru.

— Masa — četrdesmit trīs un divas desmitdaļas Zemes masas.

Ziņojumi nepārtraukti sekoja cits citam, un planētas raksturojums kļuva aizvien pilnīgāks.

Vākdams materiālus izdevīgākās orbītas aprēķināšanai, Ergs Noors sakopoja visus iegūtos datus. Četrdesmit trīs un divas desmitdaļas Zemes masas — planēta bija liela. Tās pievilkšanas spēks piespiedīs raķeti pie planētas virsmas, un cilvēki pārvērtīsies par nevarīgiem kukaiņiem līmes podā… Ekspedīcijas priekšnieks atcerējās briesmīgos, pa pusei leģendāros, pa pusei patiesos nostāstus par senlaiku zvaigžņu kuģiem, kas dažādu iemeslu dēļ bija nokļuvuši uz milzu planētām. Toreiz kuģi ar niecīgu ātrumu un vājam degvielām bieži vien gāja bojā. Motori kauca, bet kuģis nespēja izrauties no gravitācijas Ķetnām un, krampjaini trīcot, it kā pielipa pie planētas virsmas. Paši kuģi palika veseli, toties lūstot krakšķēja cilvēku kauli. Tādas bija neaprakstāmās šausmas, ko varēja nojaust, spriežot pēc aprautiem saucieniem pēdējos atvadu raidījumos…

«Tantras» apkalpei šāds liktenis nedraudēja, kamēr kuģis riņķos ap planētu. Bet, ja vajadzēs nolaisties, tad tikai visstiprākie cilvēki spēs panest sava ķermeņa svaru ekspedīcijas jaunajā miteklī. Miteklī, kurā nāksies pavadīt varbūt desmitiem gadu… Vai viņi izturēs tādos apstākļos? Drausmīga smaguma nomākti, blīvā atmosfērā un melnās, infrasarkanās saules mūžīgā tumsā? Bet, lai nu kā, — tā nav bojā eja, tā ir vienīgā cerība.glābties, un izvēles nav!

«Tantra» riņķoja pa savu orbītu pie pašas atmosfēras robežas. Ekspedīcijas dalībnieki nevarēja palaist garām izdevību iepazīties ar neizpētīto planētu, kas atradās samērā tuvu Zemei. Planētas apgaismotā vai, pareizāk, apsildītā puse atšķīrās no apēnotās ne tikai ar ievērojami augstāku temperatūru, bet galvenokārt ar milzīgiem elektrības sablīvējumiem, kas radīja lielus traucējumus lokatoru darbā un līdz nepazīšanai izkropļoja to rādījumus. Ergs Noors nolēma turpināt novērojumus ar bumbveida staciju palīdzību. No raķetes izmeta fizikālo staciju, un automāts drīz vien sniedza ziņas par apbrīnojamu brīvā skābekļa daudzumu neona un slāpekļa atmosfērā, par ūdens tvaiku koncentrāciju un temperatūru — ap divpadsmit grādiem virs nulles. Sie apstākļi visumā atgādināja Zemi. Tikai biezās atmosfēras spiediens apmēram vienu un četras desmitdaļas reizes pārsniedza normālo spiedienu uz Zemes, un arī smaguma spēks bija divarpus reizes lielāks.

— Seit var dzīvot! — biologs vāji pasmaidīja, atdodams priekšniekam stacijas ziņojumu.

— Ja mēs varam dzīvot uz tik drūmas un smagas planētas, tad te neapšaubāmi kāds jau dzīvo, droši vien — sīks un kaitīgs!

Kad zvaigžņu kuģis piecpadsmito reizi sāka apriņķot planētu, ekspedīcijas dalībnieki sagatavoja nomešanai otru bumbveida staciju ar spēcīgu televīzijas raidītāju. Taču šī otrā fizikālā stacija, kas nokļuva planētas apēnotajā daļā, pazuda, nenoraidījusi neviena signāla.

— Iekrita okeānā, — īgni saviebusi lūpas, konstatēja ģeoloģe Bīna Leda.

— Ar galveno lokatoru pamatīgi jāiztausta planētas virsma, iekāms nometām televīzijas robotu. To mums ir tikai divi!

Izstarojot virzītus radioviļņu kūļus, «Tantra» lidoja pāri planētai. Atmosfēras elektrisko lādiņu radītie izkropļojumi neļāva skaidri saskatīt kontinentu un jūru apveidus. Pakāpeniski redzes lokā tomēr iezīmējās milzīgs līdzenums, kas iesniedzās okeānā vai arī atdalīja divus okeānus gandrīz tieši uz planētas ekvatora. Galvenā lokatora stars aprakstīja līkloču līniju, ietverot apmēram divsimt kilometru platu joslu. Piepeši lokatora ekrānā uzliesmoja spilgts punktiņš. Svilpiens, kas iedarbojās uz skatītāju sasprindzinātajiem nerviem kā pātagas cirtiens, apstiprināja: tā nav halucinācija.

— Metāls! — ģeoloģe iesaucās. — Vaļējā atradne.

Ergs Noors pakratīja galvu:

— Lai cik īslaicīgs bija uzliesmojums, es paspēju ievērot tā kontūru noteiktību. Tas ir vai nu prāvs metāla blāķis — meteorīts, vai arī…

— Kuģis! — Nīza un biologs vienlaikus nobeidza.

— Murgi! — atcirta Purs Hiss.

— Varbūt tomēr īstenība, — Ergs Noors iebilda.

— Vienalga, šis strīds ir neauglīgs, — Purs Hiss joprojām nepiekāpās. — To nekādi nav iespējams pārbaudīt. Tādēļ vien taču neriskēsim nosēsties…

— Pārbaudīsim tieši pēc trim stundām, kad «Tantra» atkal pārlidos līdzenumu. Ievērojiet — metāliskais priekšmets atrodas tādā apvidū, ko arī es izraudzītos kuģa nosēdināšanai… Mēs izmetīsim televīzijas raidītāju tieši tur. Pārceliet lokatora staru par sešām sekundēm uz priekšu!

Ekspedīcijas priekšnieka plānu izdevās sekmīgi realizēt, un nākamajās trīs stundās «Tantra» vēlreiz apriņķoja tumšo planētu. Tagad, tuvojoties kontinentālajam līdzenumam, zvaigžņu kuģi sagaidīja telerobota ziņojums. Cilvēku skatieni urbās uztvērēja ekrānā. Ar vieglu klikšķi ieslēdzās raidītājs, un tā stars, gluži kā cilvēka acs vērdamies uz visām pusēm, uzzīmēja tālu lejā, tūkstošiem kilometru dziļajā bezdibenī esošo priekšmetu apveidus. Keijs Bērs uzskatāmi iztēlojās stacijas lēni rotējošo galviņu, kas izlīdusi no cietajām bruņām. Automāta apgaismotajā joslā pāri ekrānam slīdēja nelieli uzkalni, gravas un melnas, līkumotas izskalojumu vagas, kas vienlaikus tika arī fotografētas. Pēkšņi uz ekrāna pavīdēja spožs, zivij līdzīgs ķermenis, tad visapkārt atkal iestājās tumsa, kurā telerobota stari laiku pa laikam sataustīja lēzenu pauguru terases.

— Zvaigžņu kuģis! — reizē izdvesa vairāki novērotāji.

Nīza ar neslēptu triumfu palūkojās uz Puru Hisu. Ekrāns nodzisa, «Tantra» strauji attālinājās no televīzijas raidītāja. Taču biologs Eons Tāls jau fiksēja elektronu uzņēmuma lentu. Beidzot viņš nepacietībā drebošiem pirkstiem iebīdīja to pussfēriskā ekrāna projektorā. dobās puslodes iekšējā virsma atspoguļoja palielināto attēlu.

Pazīstamā cigāra forma ar paresnināto pakaļgalu un augstu izcelto līdzsvara regulētāja kori… Lai cik neticams likās šis skats, lai cik neiedomājama, neiespējama šāda tikšanās, — tas tiešām bija Zemes zvaigžņu kuģis! Balstīdamies uz varenajiem statņiem, kuģis bez jebkādiem ārējiem bojājumiem pilnīgi normāli gulēja horizontālā stāvoklī, it kā tikko būtu nolaidies uz dzelzs zvaigznes planētas.

Atrazdamās samērā tuvu planētai un tādēļ apriņķodama to ļoti ātri, «Tantra» nemitīgi raidīja signālus, kas tomēr palika bez atbildes. Pagāja vairākas stundas. Centrālajā komandpunktā atkal sapulcējās visi četrpadsmit ekspedīcijas dalībnieki. Beidzot Ergs Noors, kas visu laiku bija iegrimis dziļās pārdomās, teica:

— Es uzskatu, ka «Tantra» jānosēdina. Varbūt mūsu brāļiem nepieciešama palīdzība; varbūt viņu kuģis ir bojāts un nespēj turpināt ceļu. Tad mēs uzņemsim viņus pie sevis, pārkrausim anamezonu savā kuģī un visi izglābsimies. Aizsūtīt viņiem glābšanas raķeti nav nozīmes. Tā neko nevarēs izdarīt, lai mūs apgādātu ar degvielu, bet enerģijas patērēs tik daudz, ka tās vairs neatliks signāla raidīšanai uz Zemi.

— Bet ja nu viņi paši nokļuvuši šeit anamezona trūkuma dēļ? — Pels Lins piesardzīgi vaicāja.

— Tad viņiem katrā ziņā būs saglabājušies planetārie jonu lādiņi — viņi nevarēja iztērēt tos līdz galam. Redziet, zvaigžņu kuģis nosēdināts pēc visiem noteikumiem — tas nozīmē, ka nolaižoties viņi izmantojuši planetāros dzinējus. Mēs paņemsim jonu degvielu, atgriezīsimies šajā orbītā, izsauksim Zemi un gaidīsim palīdzību. Ja labi veiksies, vajadzēs gaidīt tikai astoņus gadus. Bet, ja izdosies dabūt anamezonu, — tad mēs būsim uzvarējuši!

— Varbūt viņi izmanto planetārajos dzinējos nevis jonu, bet fotonu lādiņus? — viens no inženieriem izteica savas šaubas.

— Arī tie mums var noderēt. Sādā gadījumā no palīgdzinējiem būs jāpārliek galvenajos dzinējos kausveida atstarotāji.

— Jūs acīm redzot jau esat visu pārdomājis, — inženieris piekāpās.

— Paliek vēl risks, kas saistīts ar nosēšanos uz tik smagas planētas, — Purs Hiss norūca. — Šausmas pārņem, iedomājoties šo tumsas valstību!

— Risks, protams, paliek, bet tas sakņojas mūsu stāvoklī, un diezin vai mēs nolaižoties to palielināsim. Toties planēta, uz kuras jau atrodas kāds mūsu zvaigžņu kuģis, nemaz nav tik slikta. Kaut tikai izdotos saglabāt «Tantru»!

Ergs Noors uzmeta skatienu ātrumu izlīdzinātāja ciparnīcai un strauji piegāja pie vadības pults. Kādu brīdi ekspedīcijas priekšnieks nekustīgi stāvēja daudzo kloķu un rokturu priekšā. Viņa mugura sakumpa, seja pārakmeņojās, un tikai slaidie pirksti ņirbēja, it kā meklējot akordus uz mūzikas instrumenta klaviatūras.

Nīza Krita nostājās priekšniekam blakus, drosmīgi paņēma viņa labo roku un pieglauda pie sava tvīkstošā vaiga. Ergs Noors pateicīgi nolieca galvu, noglāstīja meitenes kuplos matus un izslējās pilnā augumā.

— Tūlīt ienirsim atmosfēras zemākajos slāņos un tad nosēdīsimies! — viņš skaļi teica, nospiežot signāla pogu/

Iekaucās sirēna, un ļaudis skriešus devās uz savam vietām, lai ieslēgtos hidrauliskajos sēdekļos.

Ergs Noors atlaidās mīkstajā starta krēslā, kas pacēlās no īpašas lūkas komandpunkta grīdā. Mirkli vēlāk iedārdējās planetārie dzinēji, un zvaigžņu kuģis rēkdams metās lejup, pretim nepazīstamās planētas okeāniem un klintīm.

Lokatori un infrasarkanie atstarotāji taustīja pirmatnējo tumsu zem «Tantras». Augstumu skalā sarkanas ugunis dega pie dotā skaitļa — piecpadsmit tūkstoši metru. Kalnus, kas augstāki par desmit kilometriem, te nevarēja gaidīt, jo ūdens un melnās saules siltums, tāpat kā uz Zemes, nemitīgi nolīdzināja šās planētas virsmu.

Jau pirmais svešās pasaules aplidojums parādīja, ka tās lielākajā daļā sastopamas tikai nenozīmīgas augstienes, mazliet lielākas nekā uz Marsa. Acīm redzot iekšējo spēku darbība, kas rada kalnus, šeit bija vai nu pavisam izbeigusies, vai arī uz laiku apstājusies.

Ergs Noors pārbīdīja lidojuma augstuma ierobežotāju uz diviem tūkstošiem metru un ieslēdza spēcīgos prožektorus. Tur lejā uz visām pusēm pletās milzīgs okeāns — īsta šausmu jūra. Piķa melni viļņi cēlās un grima pāri noslēpumainām dzīlēm.

Lai noskaidrotu šīs jūras sāļumu vai mineralizācijas pakāpi, biologs, slaucīdams aiz piepūles nosvīdušo pieri, centās uztvert viļņu atspoguļoto gaismu aparātā, kas noteica visniecīgākās atspoguļošanas spējas — albedo svārstības.

Spožo ūdens melnumu nomainīja cits, blāvāks tonis — sākās sauszeme. Sakrustotie prožektoru stari izcirta starp tumsas sienām šauru taku, uz kuras laiku pa laikam parādījās negaidītas krāsas — dzeltenīgi smilšu plankumi, zaļganpelēkas klinšu grēdas.

Paklausot ekspedīcijas priekšnieka prasmīgajām rokām, «Tantra» šķērsoja kontinentu.

Beidzot Ergs Noors pamanīja līdzenumu, kur pirmīt nometa fizikālo staciju. Nelielā augstuma dēļ to pat nevarēja saukt par plakankalni. Un tomēr tumšās jūras paisuma viļņi un vētru bangas acīm redzot nespēja aizsniegt šo līdzenumu, kas pacēlās pāri zemienēm apmēram simt metru augstumā.

Pēkšņi kreisā borta priekšējais lokators iesvilpās. «Tantra» pagrieza prožektorus norādītajā virzienā. Tagad kļuva skaidri saskatāms pirmās klases zvaigžņu kuģis. Ar kristāliski pārveidotu anizotropo irīdiju pārklātais kuģa priekšgals laistījās prožektora staros kā jauns. Tuvumā nemanīja ne pagaidu celtņu, ne uguņu. Mēmais, nekustīgais zvaigžņu kuģis nekādi nereaģēja uz sava ciltsbrāļa tuvošanos. Prožektora staru kūlis slīdēja tālāk un uzzibsnīja, it kā atdūries pret milzīgu, zilu spoguli. Ekspedīcijas dalībnieki ieraudzīja gigantisku, vītņveida izciļņiem izrobotu disku, kas stāvēja slīpi uz šķautnes, pa daļai iegrimis melnajā augsnē. Vienu mirkli novērotājiem likās, ka aiz diska rēgojas kaut kādas klintis, bet aiz tām atkal sabiezē melna tumsa. Tur droši vien sākās krauja vai nogāze, kas veda uz zemieni…

Apdullinošs kauciens satricināja «Tantras» korpusu. Ergs Noors gribēja nosēsties pēc iespējas tuvāk atrastajam zvaigžņu kuģim un brīdināja cilvēkus, kas nejauši varēja būt bīstamajā joslā, apmēram tūkstoš metru no «Tantras» nosēšanās vietas. Pat raķetes iekšienē atbalsojās planetāro dzinēju drausmīgā dārdoņa, ekrānos uzvirpuļoja nokaitēto augsnes daļiņu mākonis. Grīda sāka strauji celties uz augšu un gāzties atpakaļ. Hidrauliskie šarnīri klusi un vienmērīgi pagrieza sēdekļus perpendikulāri pret sienām, kas bija sasvērušās gluži neparasta leņķī.

Milzīgi, posmaini balsti atdalījās no korpusa un izpletušies mīkstināja pirmo grūdienu, kas radās, zvaigžņu kuģim saskaroties ar svešo pasauli. Grūdiens, trieciens, grūdiens. Vēlreiz sašūpojusies, «Tantra» sastinga, un tai pašā mirklī apklusa arī tās varenie dzinēji. Ergs Noors pacēla roku, lai aizsniegtu pulti, kas tagad atradās virs viņa galvas. Lēni, tikko manāmiem grūdieniem, zvaigžņu kuģa priekšgals sāka svērties lejup, līdz beidzot viss kuģis atgriezās horizontālā stāvoklī. Nosēšanās bija pabeigta. Kā vienmēr, tā noslogoja cilvēka organismu tik stipri, ka astronautiem vajadzēja kādu laiku pusguļus atpūsties krēslos.

Drausmīgs smagums nomāca itin visus. Kā pēc ilgstošas slimības ļaudis tikko spēja piecelties kājās. Taču nenogurstošais biologs jau bija paspējis iegūt gaisa paraugu.

— Derīgs elpošanai, — viņš paziņoja. — Tūdaļ izdarīšu mikroskopisku analīzi!

— Nevajag, — sacīja Ergs Noors, atsprādzēdamies no sava sēdekļa. — Bez skafandriem kuģi atstāt nedrīkst. Seit droši vien ir ļoti bīstamas sporas un vīrusi.

Slūžu kajītē pie izejas jau iepriekš bija sagatavoti bioloģiskie skafandri un «lecošie skeleti» — ar ādu apšūti tērauda karkasi, kuru elektromotori, atsperes un amortizatori atvieglināja ekspedīcijas dalībnieku pārvietošanos palielinātā smaguma spēka apstākļos. Sos «lecošos skeletus» astronauti uzģērba virs skafandriem.

Pēc sešu gadu ilgas klaiņošanas starpzvaigžņu telpā visi ar nepacietību gaidīja brīdi, kad varēs sajust zem kājām kaut svešu zemi. Keijam Bēram, Pūram Hisam, Ingrīdai, Lumai un diviem inženieriem mehāniķiem vajadzēja palikt zvaigžņu kuģī, lai dežurētu pie radioaparātiem, prožektoriem un citām ierīcēm.

Stāvēdama slūžu telpā, Nīza turēja rokā ķiveri un nezin kāpēc vilcinājās to uzlikt.

— No kurienes jums tāds biklums? — viņai uzsauca priekšnieks, pārbaudīdams savu radiotelefonu ķiveres virspusē. — Ejam uz zvaigžņu kuģi!

— Es… — meitene sastomījās. — Man liekas, tur visi jau sen miruši. Vēl viena katastrofa, vēl viens nežēlīgā kosmosa upuris. Es saprotu, no tā nevar izvairīties, un tomēr katru reizi tas ir tik sāpīgi… it īpaši tagad pēc Zirdas, pēc «Algoraba»…

— Sā zvaigžņu kuģa nāve varbūt nesīs mums dzīvību! — atsaucās Purs Hiss, caur tālskati vērojot kuģi, kas joprojām palika tumšs un nekustīgs.

Astoņi ceļotāji ierāpās pārejas kamerā.

— Ieslēdziet gaisu! — Ergs Noors deva signālu palicējiem, no kuriem viņu jau šķira hermētiska siena.

Tikai pēc tam, kad spiediens kamerā bija pieaudzis līdz desmit atmosfērām un kļuvis lielāks par ārējo, hidrauliskie domkrati atvēra cieši pielodētās durvis. Gaisa spiediens gandrīz sviešus izsvieda ļaudis no kameras, neļaudams nekam kaitīgam no svešās pasaules iekļūt zvaigžņu kuģī. Mirkli vēlāk durvis strauji aizcirtās. Prožektora stars iezīmēja spilgtu ceļu, pa kuru pētnieki aizkliboja uz atsperu kājām, tik tikko pavilkdami savus smagos ķermeņus. Gaismas ceļa galā slējās milzīgā kuģa siluets. Pusotra kilometra šķita neparasti gari, jo ļaudis mocīja nepacietība un nežēlīgā kratīšanās, ko izraisīja neveiklie lēcieni pa nelīdzeno, sīkiem akmentiņiem nobārstīto augsni.

Blīvā, mitruma piesātinātā atmosfēra pārvērta zvaigznes nespodros gaismas plankumos. Lieliski mirdzošā kosmosa vietā šās planētas debesīs tikai ar grūtībām varēja saskatīt dažu zvaigznāju izplūdušās kontūras. Sarkanīgi blāvie izplatījuma lukturīši nespēja pieveikt tumsu, kas valdīja planētas gaisa okeānā.

Apkārtnes dziļajā melnumā zvaigžņu kuģis izcēlās sevišķi reljefi. Biezā borazona-cirkonija lakas kārta, kas pārklāja to, šķita vietām nobrāzta. Kuģis laikam bija ilgi ceļojis kosmosā.

Ekspedīcijas dalībnieku telefonos pēkšņi atbalsojās Eona Tāla sauciens. Biologs ar roku norādīja uz lejup nolaisto mazo celtni un atvērtajām durvīm, kas.iezīmēja melnu apli korpusā.

Celtņa tuvumā un zem kuģa varēja saskatīt augiem līdzīgus veidojumus. Resni stublāji pacēla gandrīz metra augstumā melnus, paraboliski ieliektus un gar malām robotus kausiņus, kas atgādināja zobratus — acīm redzot vai nu ziedus, vai lapas. Melno, nekustīgo zobratu sakopojums izskatījās noslēpumains un draudīgs. Vēl draudīgāks šķita kapa klusums melnajā durvju atverē. Neskarti augi un atvērtas durvis — tas nozīmēja, ka cilvēki jau sen neizmanto šo ceļu, nesargā savu mazo pasaulīti no svešās planētas iemītniekiem.

Ergs Noors, Eons un Nīza iekāpa celtnī. Priekšnieks pagrieza slēdzi. Mazliet čīkstēdams, mehānisms sāka darboties un paklausīgi nogādāja trīs pētniekus plaši atvērtajā pārejas kamerā. Pirmajiem trim tūdaļ sekoja pārējie. Ergs Noors sazinājās ar «Tantru» un palūdza nodzēst prožektorus. Tai pašā mirklī cilvēku saujiņa pazuda tumsas bezdibenī. Dzelzs zvaigznes pasaule pievirzījās tiem cieši klāt, it kā gribēdama aprīt un izšķīdināt sevī vārgo svešās dzīvības perēkli, kas piekļāvies milzu planētas tumšajai virsmai.

Ekspedīcijas dalībnieki iededzināja ķiveru augšgalā rotējošus lukturus. Durvis no pārejas kameras uz iekšējām telpām izrādījās tikai pievērtas, bet ne slēgtas un tādēļ viegli atveramas. Brīvi orientēdamies tumšajās ejās, pētnieki drīz vien sasniedza vidējo gaiteni. Pēc savas konstrukcijas zvaigžņu kuģis atšķīrās no «Tantras» tikai nenozīmīgās detaļās.

— Kuģis uzbūvēts pirms vairākiem gadu desmitiem, — sacīja Ergs Noors, tuvodamies Nīzai.

Meitene atskatījās. Aiz silikola[10] ķiveres priekšnieka vāji apgaismotā seja likās mīklaina.

— Neiespējama doma, — Ergs Noors turpināja, — bet ja nu pēkšņi tā būtu…

— «Bura», — Nīza iesaucās, pavisam aizmirsusi, ka viņas mikrofons izslēgts.

Izlūki sasniedza kuģa galvenās telpas — bibliotēkulaboratoriju un tad — tuvāk raķetes priekšgalam — centrālo komandpunktu. Gāzelēdamies skeletveidīgajā karkasā un ik uz soļa atdurdamies pret sienām, ekspedīcijas priekšnieks nokļuva līdz galvenajam sadales dēlim. Zvaigžņu kuģa apgaismojums izrādījās ieslēgts, taču strāvas nebija. Tumšajā telpā zaigoja tikai fosforescējošie rādītāji un zīmes uz mēraparātu skalām. Ergs Noors sataustīja avārijas slēdzi. Kā par brīnumu, iedegās blāva gaisma, kas šajos apstākļos tomēr šķita žilbinoša. Acīm redzot gaisma iedegās arī pie celtņa, jo ķiveru telefonos tūdaļ atskanēja Pura Hisa balss, kas apvaicājās par apskates gaitu. Atbildēja ģeoloģe. Priekšnieks sa stindzis stāvēja uz centrālā komandpunkta sliekšņa. Sekojot viņa skatienam, Nīza ieraudzīja augšā, starp priekšējiem ekrāniem, Zemes valodā un Lielā Loka šifrā iegravētu vārdu — «Bura». Apakšā, zem svītras, bija atzīmētas Zemes galaktiskās pazīšanas zīmes un Saules sistēmas koordinātes.

Pirms astoņdesmit gadiem pazudušais zvaigžņu kuģis beidzot atrasts šeit — neizpētītajā melnās saules sistēmā, ko tik ilgi uzskatīja par tumšu mākoni.

«Buras» iekšējo telpu apskate nepalīdzēja noskaidrot kuģa apkalpes likteni. Skābekļa tvertnes nebija iztukšotas, ūdens un pārtikas pietika vēl vairākiem gadiem. Un tomēr cilvēki bija pazuduši, neatstājot nekādas pēdas.

Tikai centrālajā komandpunktā, bibliotēkā un gaiteņos vietām varēja redzēt savādus, tumšus satecējumus. Viens no tiem — bibliotēkā uz grīdas — lobījās nost, it kā tur kaut kas būtu izlijis un pēc tam nožuvis. Raķetes pakaļējā mašīnu telpā aiz starpsienas durvīm karājās aprauti vadi, bet no masīvas fosfora bronzas veidotās dzesinātāju statnes bija stipri saliektas. Citādi kuģis likās pilnīgi vesels. Un tieši tāpēc šiem bojājumiem, kas varēja celties tikai no ārkārtīgi spēcīga trieciena, nācās grūti rast izskaidrojumu. Pētnieki jutās pavisam saguruši, kaut gan viņiem vēl nebija izdevies iegūt nevienu pieturas punktu, kas ļautu noprast, kādā veidā pazudusi un neapšaubāmi gājusi bojā «Buras» apkalpe.

Tai pašā laikā viņi izdarīja citu, ārkārtīgi svarīgu atklājumu — raķetē palikušo anamezona un planetārās degvielas krājumu pilnīgi pietika, lai «Tantra» varētu startēt no smagās planētas un turpināt ceļu līdz Zemei.

Šo ziņu nekavējoties pārraidīja uz «Tantru», un tā atbrīvoja cilvēkus no drūmās bezcerības, kas bija viņus pārņēmusi, kopš kuģis nokļuva dzelzs zvaigznes gūstā. Tagad atkrita arī nepieciešamība veikt sarežģīto, ilgstošo darbu, kas saistīts ar ziņojuma nosūtīšanu Zemei. Toties ekspedīciju gaidīja cits ļoti grūts darbs — anamezona konteineru pārkraušana. Te, kur visi priekšmeti bija gandrīz trīs reizes smagāki nekā uz Zemes, šis pats par sevi sarežģītais uzdevums izvērtās par problēmu, kas prasija izcilu tehnisku atjautību. Taču Loka ēras cilvēki nebijās grūtu uzdevumu; viņi par tiem priecājās.

Centrālajā komandpunktā biologs izņēma no magnetofona lidz galam neuztltu spoli — lidojuma dienasgrāmatas pēdējo daļu. Tikmēr Ergs Noors kopā ar ģeologu atvēra zvaigžņu kuģa hermētiski slēgto galveno seifu, kurā glabājās «Buras» ekspedīcijas dokumenti. Ikviens aizstiepa uz muguras pamatīgu kravu — lielu skaitu fotomagnētisko filmu ruļļu, dienasgrāmatu, astronomisku novērojumu un aprēķinu. Pētnieki negribēja pat uz īsu laiku pamest tik vērtīgu atradumu.

Tikko vilkdami kājas aiz noguruma, izlūki, atgriezās «Tantras» bibliotēkā, kur palicēji viņus jau nepacietīgi gaidīja. Seit, ierastajos apstākļos, gaišā telpā pie ērta galda, apkārtējās pasaules kapa tumsa un mirušais, pamestais zvaigžņu kuģis šķita pārvēršamies par naksnīgu murgu. Tikai drausmīgās planētas pievilkšanas spēks, kas neatslāba ne mirkli, joprojām nomāca visus, un, izdarot kaut vismazāko kustību, ekspedīcijas dalībnieki ik reizes viebās aiz sāpēm. Bez ilgstošiem vingrinājumiem bija ļoti grūti koordinēt ķermeņa kustības ar tērauda «skeleta» sviru grūdieniem. Tāpēc gandrīz katrs solis izraisīja nežēlīgu kratīšanu. Jau pēc īsa pārgājiena visi jutās galīgi sadauzīti, bet ģeoloģei Bīnai Ledai radās pat viegls smadzeņu satricinājums. Atspiedusies pret galdu un sažņaugusi ar rokām deniņus, viņa tomēr atteicās aiziet, iekams nebūs noklausījusies kuģa dienasgrāmatas pēdējās spoles saturu. No šā ieraksta, kas astoņdesmit gadus glabājies mirušajā kuģī uz melnās planētas, Nīza gaidīja neticamus pārsteigumus.. Viņa iztēlojās izmisuma saucienus, vaidus un traģiskus atvadu vārdus. Tādēļ meitene nodrebēja, kad aparātā pēkšņi atskanēja vēsa, dzidra balss. Pat Ergs Noors, kas lieliski atcerējās visu, kam vien bija kāds sakars ar lidojumiem starpzvaigžņu telpā, nepazina «Buras» apkalpi. Sakomplektēta tikai no jauniešiem, tā bija devusies bezgala drosmīgā reisā uz Veģu, neatstājot Astronautikas padomei tradicionālo filmu par ekspedīcijas dalībniekiem.

Nepazīstamā balss izklāstīja notikumus, kas atgadījās septiņus mēnešus pēc «Buras» pēdējā raidījuma. Pirms divdesmit pieciem gadiem, šķērsojot kosmiska ledus joslu Vegas sistēmas malā, zvaigžņu kuģis bija dabūjis smagu bojājumu. Robu «Buras» pakaļējā daļā gan i/devās aizvērt, bet tas izjauca dzinēju aizsarglauka ārkārtīgi precīzo regulējumu. Divdesmit gadus apkalpe izmisīgi cīnījās. Tad dzinējus tomēr nācās apturēt. Vēl piecus gadus «Bura» lidoja pēc inerces, līdz beidzot kursa dabiskā neprecizitāte novirzīja to sāņus. Tad arī tika pārraidīts ziņojums. Ekspedīcija taisījās nosūtīt otru ziņojumu, kad raķete iemaldījās dzelzs zvaigznes sistēmā. Tālāk viss notika tāpat kā ar «Tantru». Starpība vienīgi tā, ka, zaudējis ātrumu, kuģis nespēja vairs ne. aizlidot, ne arī kļūt par planētas pavadoni, jo reizē ar anamezona dzinējiem bija samaitājušies arr pakaļējie planetārie motori. «Bura» sekmīgi nolaidās līdzenumā pie jūras. Tās apkalpe gatavojās veikt trīs uzdevumus: salabot dzinējus, nodibināt sakarus ar Zemi un izpētīt svešo planētu. Taču vēl nebija samontēts raķešu tornis, kad ļaudis mīklainā kārtā sāka pazust. Citi devās viņus meklēt un arī neatgriezās. Planētas pētīšanu pārtrauca, bet uz torņa būvvietu turpmāk gāja tikai visi kopā. Palielinātā smaguma apstākļos darbs bija ārkārtīgi nogurdinošs, un tādēļ astronautiem pēc ikviena darba cēliena ilgu laiku nācās atpūsties cieši slēgtajā kuģī. Steigdamies nosūtīt raķeti, viņi pat nemēģināja tuvāk iepazīties ar «Buras» kaimiņu — svešo zvaigžņu kuģi, kas acīm redzot atradās šeit jau sen.

«Droši vien disks!» Nīzai pēkšņi iešāvās prātā. Viņa saskatījās ar priekšnieku. Uzminējis viņas domu, Ergs Noors apstiprinoši nolieca galvu.

No četrpadsmit «Buras» apkalpes locekļiem dzīvi palika astoņi. Tālāk dienasgrāmatā sekoja apmēram trīs dienu ilgs pārtraukums, pēc kura ziņojumu turpināja jauna, melodiska sievietes balss:

«Šodien, Loka ēras trīssimt divdesmit trešā gada septītā mēneša divdesmitajā datumā mēs, palikušie, esam pabeiguši raidītāja raķetes sagatavošanu. Rīt šajā laikā…»

Keijs Bērs instinktīvi palūkojās uz slīdošās lentas stundu iedalēm. Bija pulksten pieci pēc «Buras» laika un, kas to lai zina, cik agri vai vēlu uz šīs planētas…

«Mēs nosūtīsim precīzi aprēķinātu…» balss pārtrūka, tad atskanēja no jauna, taču dobjāk un vājāk, it kā runātāja būtu novērsusies no mikrofona. «Ieslēdzu! Vēl!..»

Aparats apklusa, bet lenta turpināja slīdēt. Klausītāji satraukti saskatījās.

— Kaut kas noticis!… — iesaucās Ingrīda Ditra.

Tai pašā mirklī no magnetofona atskanēja sasteigti vārdi: «Izglābušies divi… Laīka neuzlēca… celtnis… aizvērt durvis neizdevās, tikai otrās! Mehāniķis Sahs Ktons aizlīda pie dzinējiem… Dosim triecienu ar planetārajiem… Neskaitot šausmas un niknumu, viņi nav it nekas! Jā, nekas…»

Kādu laiku lenta pārtinās pilnīgā klusumā, tad tā pati balss ierunājās no jauna.

«Ktons, liekas, nepaspēja. Es esmu viena, bet tagad zinu, kas jādara. Iekams sāku,» balss atžirga un ieguva pārliecinošu spēku: «Brāļi, ja atradīsiet «Buru», brīdinu, nekad neatstājiet kuģi.»

Runātāja skaļi nopūtās un pusbalsī, it kā pati sev piemetināja:

«Jānoskaidro, kas noticis ar Ktonu. Kad atgriezīšos, paskaidrošu sīkāk…»

Viegls klikšķis, un lenta turpināja attīties vēl apmēram divdesmit minūtes līdz spoles galam. Taču satrauktie klausītāji gaidīja velti — nepazīstamajai vairs neizdevās neko paskaidrot, tāpat kā droši vien nenācās ari atgriezties.

Ergs Noors izslēdza aparātu un uzrunāja biedrus:

— Mūsu bojā gājušie brāļi un māsas glābj mūs! Vai jūs nejūtat Zemes cilvēka stipro roku! Zvaigžņu kuģī palicis anamezons. Mēs esam brīdināti par nāves briesmām, kas mūs šeit gaida. Es nezinu, kādas šīs briesmas, bet, jādomā, tā ir svešā dzīvība. Ja darbotos stihiski kosmosa spēki, tad tie ne tikai nogalinātu cilvēkus, bet arī bojātu kuģi! Ar tādu palīdzību mums tagad būtu kauns neizglābties un nenogādāt līdz Zemei kā «Buras», tā arī savus atklājumus. Bojā gājušo cildenie darbi, viņu pusgadsimtu ilgā cīņa ar kosmosu nedrīkst pazust bez pēdām!

— Bet kā gan jūs domājat sagādāt «Tantrai» degvielu, neatstājot kuģi? — Keijs Bērs vaicāja.

Kāpēc neatstājot kuģi? Jūs zināt, ka tas nav iespējams, un mums tik un tā nāksies strādāt ārā. Bet nirs esam brīdināti un būsim piesardzīgi…

— Liekas, ka esmu uzminējis, — biologs Eons Tāls sacīja, — mēs ierīkosim aizsargjoslu visapkārt darba vietai.

— Ne tikai ap darba vietu, bet arī gar ceļu, kas savienos abus kuģus! — Purs Hiss piebilda.

— Protams! Mēs taču nezinām, kas īsti mums draud. Tāpēc vajadzēs ierīkot dubultu aizsardzību — ar strāvu un izstarojumiem. Novilksim vadus un izveidosim gaismas joslu gar ceļu. Aiz «Buras» stāv neizmantota raķete — tajā pietiks enerģijas visam darba laikam.

Bīnas Ledas galva noslīga lejup un klaudzēdama atsitās pret galdu. Pārvarot drausmīgo smagumu, ārste un otrā astronome pievirzījās pie nemaņā guļošās biedrenes.

— Nekā briesmīga! — Luma Lasvi pēc brīža paziņoja. — Satricinājums un pārpūlēšanās. Palīdziet man aiznest Bīnu līdz gultai.

Taču arī šis vienkāršais darbs prasītu ļoti daudz laika, ja mehāniķis Tarons nebūtu pielāgojis robota autoiuatiskos ratiņus iekšējā transporta vajadzībām. Ar šiem ratiņiem visus astoņus izlūkus aizveda līdz viņu guļas vietām. Bija pēdējais laiks atpūsties, citādi jaunajiem apstākļiem vēl nepiemērojušos organismu pārpūle viegli varēja izraisīt slimību. Bet šajā grūtajā brīdī ikviena cilvēka veselība bija sevišķi dārga.

Drīz divi universāliem pārvadājumiem un zemes darbiem paredzēti automātiski ratiņi, sajūgti vienā agregātā, sāka nolīdzināt trasi starp zvaigžņu kuģiem. Resni kabeļi aizstiepās gar nospraustā ceļa malām. Pie abiem kuģiem uzstādīja novērošanas tornīšus ar bieziem silikobora kupoliem. Tajos sēdēja novērotāji, kas laiku pa laikam iedarbināja pulsāciju kameras un raidīja nāvējošu staru vēdekļus. Kamēr noritēja darbi, ne mirkli nenodzisa spēcīgo prožektoru gaisma. «Buras» ķīlī atvēra galveno lūku, izjauca starpsienas, sagatavoja nolaišanai uz ratiņiem četrus anamezona konteinerus un trīsdesmit cilindrus ar jonu lādiņiem. Degvielas iekraušana «Tantrā» bija daudz sarežģītāks uzdevums. Zvaigžņu kuģi nedrīkstēja atvērt kā nedzīvo «Buru», jo līdz ar to kuģa telpās iekļūtu neapšaubāmi nāvējošā svešā dzīvība. Tāpēc «Tantras» ķīļa lūku tikai sagatavoja atvēršanai, izjauca iekšējās starpsienas un atveda no «Buras» rezerves balonus ar šķidru gaisu.Sākot ar lūkas atvēršanu un līdz pat visu iekraušanas operāciju pabeigšanai bija paredzēts nemitīgi izpūst šahtu ar saspiesta gaisa strūklu. Bez tam kuģa korpusu nolēma segt ar spēcīgu staru vairogu.

Ļaudis pakāpeniski pierada strādāt tērauda «skeletos» un pielāgojās gandrīz trīskārtējam smaguma spēkam. Mazinājās neciešamās sāpes kaulos, kas mocīja ekspedīcijas dalībniekus kopš «Tantras» nolaišanās uz tumšās planētas.

Pēc Zemes laika rēķina bija pagājušas vairākas dienas. Noslēpumainās būtnes, kas «Buras» dienasgrāmatā bija nosauktas par «neko», joprojām nerādījās. Gaisa temperatūra sāka strauji pazemināties. Sacēlās viesuļvētra, kas pieņēmās spēkā ar katru stundu. Melnā saule norietēja, un kontinents, uz kura atradās zvaigžņu kuģi, iegrima naktī. Konvekcijas plūsmas, okeāna siltums un biezais atmosfēras kažoks neļāva temperatūrai krist pārāk strauji, tomēr ap «pusnakti» iestājās jūtams sals. Turpinot darbus, nācās ieslēgt skafandru sildītājus. Pirmo konteineru izdevās nolaist no «Buras» un aizvest līdz «Tantrai», kad «rītausmā» no jauna sāka trakot viesuļvētra, daudz negantāka par iepriekšējo. Temperatūra ātri pacēlās virs nulles, blīvās gaisa strāvas nesa milzum daudz mitruma, debesis drebēja pērkona dārdos. Drīz viesuļvētra pieņēmās tādā mērā, ka drausmīgie vēja brāzieni sāka tricināt zvaigžņu kuģi.

Visas cilvēku pūles bija veltītas konteinera nostiprināšanai zem «Tantras» ķīļa. Tikmēr vētras auri kļuva aizvien skaļāki. Pāri līdzenumam sagriezās bīstami viesuļstabi. Prožektoru apgaismotajā joslā izauga gigantisks sniega un putekļu virpulis, kura piltuvveidīgā virsotne iesniedzās tumši plankumainajā debesu velvē. Viesuļstaba trieciens pārrāva augstsprieguma vadus, un zilganas īssavienojuma dzirkstis uzzibsnīja starp vēja plositajām stieplēm. Pie «Buras» uzstādītā prožektora dzeltena acs izdzisa kā nopūsta svece.

Ergs Noors pavēlēja visiem pārtraukt darbus un patverties kuģī.

— Bet tur palicis novērotājs! — iesaucās ģeoloģe Bīna Leda, norādīdama uz tikko manāmo uguntiņu siīikobora tornī.

— Zinu, tā ir Nīza. Es tūdaļ došos uz turieni, — ekspedīcijas priekšnieks atbildēja.

— Strāva izslēgta, un noslēpumainais «nekas» tagad var netraucēti saimniekot šeit, — Bīna nobažījusies teica.

— Ja viesuļvētra iedarbojas uz mums, tā neapšaubāmi iedarbojas arī uz šiem mīklainajiem radījumiem. Kamēr vētra nenorims, esmu pārliecināts, ka briesmu nav. Turklāt es sveru šeit tik daudz, ka mani neaizpūtīs, ja, piespiedies pie zemes, aizrāpošu līdz tornim. Jau sen gribējās apskatīt šīs būtnes no droša patvēruma!

— Atļaujiet man jūs pavadīt? — biologs nostājās priekšniekam blakus.

— Nāciet, bet tikai jūs un vairāk neviens! Jums tas nepieciešams.

Divi vīri ilgi rāpoja, turēdamies pie nelīdzenumiem un akmeņu plaisām un cenzdamies izvairīties no viesuļstabiem.

Vētra neatlaidīgi pūlējās pacelt viņus, apgriezt uz muguras un aizraut sev līdz. Bija mirklis, kad tas gandrīz izdevās. Taču Ergs Noors satvēra aizripojušo Eonu Tālu, uzgūlās viņam virsū un ar cimdu āķiem aizķērās aiz akmens bluķa šķautnes.

Nīza atvēra lūku, un rāpotāji viens pš.c otra iespraucās tornītī. Seit bija silti un klusi. Tornītis stāvēja stingri, jo, paredzēdams šādas vētras iespēju, ekspedīcijas priekšnieks bija licis to pamatīgi nostiprināt.

Pārmetoši saraukusi uzacis, rudmatainā astronavigatore tomēr priecājās par biedru ierašanos. Viņa godīgi atzinās, ka šādas vētras laikā pavadīt veselu diennakti vientulībā uz svešās planētas nebūtu visai patīkami.

Ergs Noors signalizēja «Tantrai», ka pārgājiens laimīgi veikts, un kuģa prožektors tūdaļ nodzisa. Tagad pirmatnējo tumsu mazliet klīdināja tikai vāja gaismiņa tornīša iekšpusē. Vētras brāzieni, zibeņu spērieni un baismīgo virpuļstabu auri drebināja planētu. Nīza sēdēja uz grozāma krēsla, ar muguru balstīdamās pret reostatu. Priekšnieks un biologs iekārtojās pie viņas kājām uz tornīša pamatnes gredzenveidīgā izciļņa. Resni un neveikli savos skafandros viņi aizņēma gandrīz visu tornīša telpu.

— Ierosinu kādu laiciņu pagulēt, — telefonos atskanēja Erga Noora balss. — Līdz melnajai rītausmai jāgaida vēl vismaz divpadsmit stundas, tikai tad viesuļvētra norims un kļūs siltāks.

Biedri tam labprāt piekrita. Trīskārtīga smaguma nospiesti un cieto metāla karkasu sažņaugti, viņi saguma skafandros un iemiga vētras tricinātajā šaurajā tornītī, līdz ar to vēlreiz pierādot, cik lielas ir cilvēka organisma pielāgošanās spējas un cik vareni tajā apslēptie pretestības spēki.

Laiku pa laikam Nīza pamodās, pārraidīja «Tantras» dežurantam nomierinošu ziņojumu un atkal iesnaudās. Vētra sāka manāmi norimt, un tornīša apkaime vairs nedrebēja. Tagad varēja parādīties noslēpumainais «nekas» vai, pareizāk, «kaut kas». Trīs novērotāji norija VG — vērības graudiņus, lai uzmundrinātu nomākto nervu sistēmu.

— Man nedod miera svešais zvaigžņu kuģis, — Nīza atzinās. — Tik ļoti gribētos zināt, kas «viņi», no kurienes un kā šeit nokļuvuši…

— Arī es to gribētu zināt, — Ergs Noors atbildēja. — Lielā Loka sistēmā plaši izplatīti stāsti par dzelzs zvaigznēm un viņu planētām — lamatām. Tur, biezāk apdzīvotās Galaktikas daļās, kur raķetes lido jau sen, ir īpašas bojā gājušu kuģu planētas. Neskaitāmi senlaiku zvaigžņu kuģi pielipuši pie šīm planētām, ar kurām saistīts daudz traģisku nostāstu, kas tagad pārvēršas teiksmās un leģendās par kosmosa varonīgajiem iekarotājiem. Varbūt arī šeit ir citi, vēl vecāki zvaigžņu kuģi, kaut gan mūsu reti apdzīvotajā Galaktikas novadā triju kuģu sastapšanās jau uzskatāma par ārkārtīgu parādību. Saules apkaimē līdz šim nebija zināma neviena dzelzs zvaigzne — mēs esam atklājuši pirmo.

— Jūs taisāties izpētīt diskveida zvaigžņu kuģi? — biologs vaicāja.

— Noteikti! Kurš zinātnieks gan neizmantotu tādu Iespēju! Diskveida zvaigžņu kuģi mums tuvējās izplaliļuiua da|ās nav pazīstami. Sis acīm redzot ieradies no inil/.iga attāluma un varbūt ceļojis Galaktikā vairākus tūkstošus gadu pēc apkalpes bojā ejas vai mehānismu avārijas. Ļoti iespējams, ka daudzi Loka raidījumi kļūs mums saprotamāki, kad būsim izstudējuši materiālus, ko iegūsim šajā kuģī. Savāda ir tā forma — diskveida spirāle ar stipri reljefām šķautnēm. Tiklīdz pabeigsim degvielu pārkraušanu, ķersimies pie svešinieka. Pagaidām šim darbam nevar atraut nevienu cilvēku.

— Bet ar «Buru» mēs taču paspējām sīki iepazīties ļoti īsā laikā…

— Es aplūkoju disku stereoteleskopā. Tas ir cieši noslēgts. Nekur neredz ne mazākās atveres. Kosmiskā kuģī, kas aizsargāts pret spēkiem, daudz varenākiem par visām Zemes stihijām, iekļūt ir ļoti grūti. Pamēģiniet caur metāla bruņām ar pārveidotu kristālisku struktūru un caur borazona segumu ielauzties slēgtajā «Tantrā» — izdarīt to daudz grūtāk nekā ieņemt cietoksni. Vēl grūtāk iekļūt kuģī, ja tas pilnīgi svešs un tā uzbūves principi nezināmi. Un tomēr mums jāmēģina atrisināt šo uzdevumu.

— Bet kad mēs izskatīsim «Burā» atrastos materiālus? — Nīza jautāja. — Tur jābūt ārkārtīgi interesantiem novērojumiem. Viņi taču savām acīm redzējuši brīnišķīgās pasaules, par kurām stāstīts ziņojumā.

Priekšnieks labsirdīgi iesmējās:

Es pats kopš bērnu dienām sapņoju par Veģu, un tādēļ nepacietība droši vien moka mani visvairāk. Taču mums vēl pietiks laika iepazīties ar «Buras» novērojumiem, kad lidosim mājup. Vispirms jāizraujas no šīs tumsības valsts jeb, kā sendienās mēdza teikt, no pekles dibena. «Bura» nekur nav nolaidusies, citādi kuģa kolekciju glabātuvēs būtu daudzi no Vegas planētām atvesti priekšmeti. Bet atcerieties, kaut gan visi rūpīgi meklēja, mēs atradām tikai filmas, mērījumus, ierakstus, gaisa paraugus un tvertnes ar sprādzienu putekļiem…

Ergs Noors sāka ausīties. Pat jutīgie mikrofoni vairs neuztvēra vēja šņākoņu — vētra bija norimusi. No ārpuses caur tornīša sienām kļuva dzirdama viegla čerkstoņa.

Priekšnieks pacēla roku, un Nīza, sapratusi viņu bez vārdiem, izslēdza gaismu. Tumsa infrasarkano staru sasildītajā tornītī bija blīva kā melna tinte. Novērotājiem šķita, ka viņi atrodas okeāna dzīlēs. Bet tad aiz caurspīdīgā silikobora kupola ļaudis skaidri saskatīja brūnganus zibšņus. Liesmiņas iedegās, uz mirkli veidojot kaut ko līdzīgu zvaigznītei ar tumši sarkaniem vai tumši zaļiem stariem, nodzisa un parādījās no jauna. Zvaigznītes izstiepās ķēdēs, kuras visādi izlocījās, savijās gan apļos, gan astotniekos un bez mazākās skaņas slīdēja pa gludo, dimantcieto kupola virsmu. Novērotāji sajuta griezīgas sāpes acīs un asus dūrienus visā ķermenī. Šķita, ka brūnās zvaigznītes ieurbj savu staru adatas tieši cilvēku nervu stumbros.

— Nīza, — Ergs Noors pačukstēja, — pārbīdiet regulatoru uz pilnu kvēli un tūliņ ieslēdziet strāvu.

Tornītī uzliesmoja spilgti zilganā Zemes gaisma. Apžilbinātie novērotāji neieraudzīja nekā vai, pareizāk, tikpat kā nekā, taču Nīza un Eons paspēja ievērot — vismaz tā viņiem likās, — ka tornīša labajā pusē tumsa neizzuda uzreiz, bet kādu mirkli vēl palika savādi izplesta, atgādinot taustekļiem nosētu biezeni. Sis noslēpumainais «kaut kas» zibenīgi ierāva taustekļus un atsprāga no tornīša kopā ar gaismas atsviesto tumsas sienu. Ergs Noors neieraudzīja nekā, tomēr viņam nebija pamata neuzticēties jaunāko biedru ātrajai reakcijai.

— Varbūt tie ir spoki? — Nīza pa pusei zobgalīgi ieminējās. — Spokaini tumsas sabiezējumi ap kaut kādiem enerģijas lādiņiem, piemēram, tādiem kā mūsu lodveida zibeņi? Iespējams, ka tās nav nemaz dzīvas būtnes. Ja šeit viss ir melns, tad arī zibeņiem jābūt melniem.

— Jūsu minējums ļoti dzejisks, — Ergs Noors iebilda, — tikai diezin vai pareizs. Vispirms šie radījumi nepārprotami uzbruka, cenzdamies iegūt mūsu miesas par laupījumu. Tādi paši vai viņiem līdzīgi iznīcinājuši «Buras» apkalpi. Ja tie ir organizēti un stabili, spēj kustēties vajadzīgā virzienā, uzkrāt un izdalīt enerģiju, tad, protams, ne par kādiem spokiem nevar būt runas. Tā ir neapšaubāmi dzīva matērija, kas cenšas mūs aprīt!

Biologs pievienojās priekšnieka viedoklim:

— Man liekas, ka šeit, uz melnās planētas, kas šķiet lunisa tikai cilvēkiem, kuru acis nav jutīgas pret infrasarkanajiem stariem, citi stari — zilie un dzeltenie — ārkārtīgi spēcīgi iedarbojas uz šiem radījumiem. Viņu reakcija ir tik zibenīga, ka biedri no «Buras», apgaismojot uzbrukuma vietu, nekā neieraudzīja… Bet ik reizi, kad viņi kaut ko pamanīja, bija jau par vēlu, jo mirstošie nekā vairs nespēja pastāstīt…

— Tagad atkārtosim eksperimentu, lai cik nepatīkama arī būtu šo nezvēru tuvošanās.

Nīza izslēdza gaismu, un atkal trīs novērotāji sēdēja necaurredzamajā tumsā, gaidīdami šās drūmās pasaules iemītniekus.

— Ar ko gan apbruņotas šīs būtnes? Kāpēc viņu tuvošanās jūtama cauri kupolam un skafandram? — biologs skaļi jautāja. — Vai tas varētu būt kāds īpašs enerģijas veids?

— Enerģijas veidu nav daudz, un šī neapšaubāmi ir elektromagnētiska. Bet tās modifikāciju skaits var būt ļoti liels. Šis radījums bruņots ar ieroci, kas iedarbojas uz mūsu nervu sistēmu. Varu iedomāties, ko nozīmē šāda taustekļa pieskāriens neaizsargātam ķermenim!

Ergs Noors mazliet sabozās, bet Nīza nodrebēja, ieraugot, ka no trim pusēm atkal strauji tuvojas brūngano liesmiņu virknes.

— Sis radījums nav viens! — Eons klusi iesaucās. — Labāk tomēr neļausim viņiem pieskarties kupolam.

— Jums taisnība. Lai katrs pagriežas ar muguru pret gaismu un skatās tikai uz savu pusi. Nīza, ieslēdziet!

Šoreiz ikviens novērotājs paspēja atzīmēt kādu detaļu. Apvienojot tās, izdevās radīt vispāju priekšstatu par šīm būtnēm, kas atgādināja milzīgas, plakanas medūzas un nelielā augstumā peldēja pāri planētas virsmai, šūpojot lejup vērstus kuplām bārkstīm līdzīgus taustekļus. Gandrīz visi taustekļi bija ļoti īsi salīdzinājumā ar būtņu apmēriem, un to garums nepārsniedza vienu metru. No rombiskā ķermeņa asajiem stūriem izlocījās divi pāri daudz garāku taustekļu. Šo taustekļu pamatnēs biologs bija saskatījis prāvus pūšļus vai dziedzerus, kas no iekšpuses vāji mirgoja un it kā raidīja pa visu taustekli zvaigžņveida uzliesmojumus.

— Novērotāji, kāpēc jūs ieslēdzat un izslēdzat gaismu? — ķiverēs pēkšņi atskanēja Ingrīdas dzidrā balss. — Varbūt nepieciešama palīdzība? Vētra beigusies, un mēs taisāmies atsākt darbus. Tūlīt nosūtīsim jums palīgā grupu.

— Nekādā gadījumā! — priekšnieks stingri pavēlēja. — Ekspedīcijai draud lielas briesmas. Izsauciet visus!

Ergs Noors pastāstīja par drausmīgajām medūzām. Apspriedušies ceļotāji nolēma samontēt uz automātiskajiem ratiņiem planetārā dzinēja daļu. Trīssimt metru garas uguns strūklas aizšāvās pāri akmeņainajam līdzenumam, noslaukot visu redzamo un neredzamo savā ceļā. Pusstundu vēlāk ļaudis jau vilka jaunus kabeļus sarauto vietā. Aizsargjosla tika pilnīgi atjaunota. Tai pašā laikā kļuva skaidrs, ka anamezons jāpārkrauj, pirms iestājas jauna nakts. Ar neiedomājamām pūlēm šo darbu izdevās veikt, un pārgurušie ceļotāji, cieši noslēguši lūkas un patvērušies aiz zvaigžņu kuģa biezajām bruņām, mierīgi vēroja svešās planētas stihiju trakošanu. Mikrofoni ļāva sadzirdēt viesuļvētras aurus un dārdus, kas darīja tumsas spēkiem nepieejamo, gaišo dzīvības saliņu vēl mājīgāku un mīļāku.

Ingrīda un Luma atvēra stereoekrānu. Filma bija izraudzīta ļoti veiksmīgi. Pie skatītāju kājām viļņoja Indijas okeāna zilie ūdeņi. Un šeit, zvaigžņu kuģa bibliotēkā, astronauti ar aizrautību sekoja Poseidona spēlēm — pasaules meistarsacīkstēm visos ūdens sporta veidos. Loka ērā visi cilvēki bija tik cieši saistīti ar jūru kā pagātnē piejūras novadu iedzīvotāji. Lēcēji, peldētāji, nirēji, ūdensslēpes un vēja plosti. Tūkstošiem saulē iedegušu, daiļu jauniešu. Skanīgas dziesmas, smiekli, svinīga finālu mūzika…

Nīza noliecās pie blakus sēdošā biologa, kura domas acīm redzot kavējās mīļajā, bezgalīgi tālajā dzimtenē, uz planētas ar savaldītajām stihijām un pakļauto dabu.

— Vai jūs esat piedalījies šādās sacīkstēs, Eon?

Biologs uzmeta viņai neizpratnes pilnu skatienu.

— Sajās? Nē, nekad. Es patlaban kaut ko pārdomāju un pirmajā mirklī nesapratu.

— Vai tad jūs nedomājāt par to? — meitene izstiepa roku pret ekrānu. — Patiesi, kas vēl labāk pēc tumsas, vctnim un melnajām elektriskajām medūzām spēj atsvaidzināt mūsu pasaules skaistuma izjūtu?

— Jā, protams! Bet tieši tāpēc vēl vairāk gribas sagūstīt šādu medūzu. Un es nupat pūlējos atrisināt šo uzdevumu. — Biologs iesmējās.

Novērsusies no viņa, Nīza ieraudzīja smaidošo Ergu Nooru.

— Vai arī jūs tik ļoti saista šie melnie briesmoņi? — meitene zobgalīgi jautāja.

— Nē, es domāju par diskveida zvaigžņu kuģi.

Viltīgās liesmiņas priekšnieka acīs gandrīz sakaitināja Nīzu.

— Tagad es saprotu, kāpēc vīrieši senatnē bieži karoja! Agrāk man likās, ka tā galvenokārt bija lielība… Toreiz jūsu dzimumu taču uzskatīja par stiprāko!

— Jums tikai daļēji taisnība, kaut gan zināmā mērā jūs izpratāt mūsu seno psiholoģiju. Bet mana nostāja tāda — jo skaistāka un mīļāka ir dzimtā planēta, jo vairāk gribas tai kalpot. Dēstīt dārzus, iegūt metālus, enerģiju, pārtiku, sacerēt mūziku — tā, lai mūža galā atstātu citiem kaut ko reālu, ar savām rokām un smadzenēm radītu. Es pazīstu tikai kosmosu, esmu apguvis tikai astronavigācijas mākslu un tikai ar to varu kalpot cilvēcei. Taču mērķis ir ne vien lidot, bet arī iegūt jaunas atziņas, atklāt jaunas pasaules, no kurām mēs kādreiz izveidosim tikpat krāšņas planētas kā mūsu Zeme. Bet jūs, Nīza, kam jūs kalpojat? Kāpēc arī jūs tā valdzina zilā diska noslēpums? Vai tā varētu būt tikai ziņkāre?…

Brāzmainā jūtu uzplūdumā meitene pārvarēja gurdo locekļu smagumu un sniedza priekšniekam abas rokas. Ergs Noors tās saņēma savās platajās plaukstās un maigi noglāstīja. Nīzas vaigi pietvīka, un nogurušajā ķermenī it kā ieplūda jauni spēki. Gluži kā toreiz, pirms bīstamās nolaišanās, viņa pieglauda vaigu pie Erga Noora rokas un piedeva arī biologam viņa šķietamo neuzticību Zemei. Lai galīgi pierādītu abiem savu solidaritāti, Nīza izklāstīja ideju, kas tikko bija iešāvusies prātā. Apgādāt vienu no ūdenstvertnēm ar automātiski slēdzamu vāku. Ēsmas vietā ielikt tvertnē gabalu svaigas konservētas gaļas, ko palaikam kā īpašu gardumu nelielos daudzumos pievienoja astronautu koncentrētās barības devai. Ja melnās medūzas ielīdīs tvertnē un vāks aizcirtīsies, tad pa iepriekš sagatavotiem aizgriežņiem varēs piepildīt tvertni ar inertu Zemes gāzi un blīvi aizmetināt vāka malas.

Eons vēl ilgi jūsmoja par «rudmatainās skuķes» atjautību.

Ergs Noors tikmēr sāka gatavot darbam cilvēkveidīgo robotu un elektrobidraulisko lieljaudas griezēju, ar kura palīdzību cerēja iekļūt tālās pasaules sūtņa — spirāldiska iekšējās telpās.

Jau pazīstamajā tumsā norima vētra un strauji kāpa temperatūra — iestājās divsimt sešpadsmit stundu garā «diena». Darba bija atlicis tikai četrām dienām pēc Zemes laika rēķina — vajadzēja pārkraut jonu lādiņus, kā arī dažu materiālu krājumus un vērtīgus instrumentus. Bez tam Ergs Noors uzskatīja par nepieciešamu paņemt līdz bojā gājušo «Buras» apkalpes locekļu personīgās mantas, lai pēc rūpīgas dezinfekcijas nogādātu tās uz Zemi kā piemiņu nelaiķu radiniekiem. Loka ērā ļaudis neapgrūtināja sevi ar liekiem priekšmetiem, tādēļ to pārvešana uz «Tantru» neizraisīja nekādas grūtības.

Piektajā dienā izslēdza strāvu, un biologs kopā ar diviem brīvprātīgajiem — Keiju un Ingrīdu ieņēma vietas novērošanas tornītī pie «Buras». Melnās būtnes parādījās gandrīz nekavējoties. Biologs bija šim gadījumuifl pielāgojis infrasarkano staru ekrānu un varēja tajad labi novērot briesmīgās medūzas. Lūk, viena pievirzījās pavisam tuvu lamatām; ievilkusi taustekļus un saritinājusies kamolā, tā centās iespraukties tvertnē. Pēkšņi vēl viens melns rombs parādījās pie tvertnes atveres. Pirmais nezvērs izpleta taustekļus. Zvaigžņveida uzliesmojumi neaptveramā ātrumā sekoja cits pēc cita, līdz beidzot pārvērtās vibrējošās, tumši sarkanās gaismas strēlēs, kas uz neredzamo staru ekrāna atplaiksnījās kā zaļi zibeņi. Pirmā medūza mazliet atvirzījās, bet otra, saritinājusies kamolā, vienā mirklī ienira tvertnē. Biologs izstiepa roku, lai iedarbinātu mehānismu, taču Keijs Bērs viņu atturēja. Tiešām, pēc īsa brīža arī pirmais briesmonis saritinājās un sekoja otrajam. Tagad tvertnē atradās divas medūzas. Atlika tikai nobrīnīties, kā tās varēja tik lielā mērā samazināt savu redzamo apjomu. Viegls spiediens uz pogu — tvertnes vāks aizcirtās, un tūdaļ pieci vai seši melnie nezvēri no visām pusēm ielenca milzīgo cirkonija trauku. Biologs deva gaismu un palūdza «Tantru» ieslēgt aizsargjoslu. Melnie spoki kā parasti izgaisa vienā mirklī, taču divi no tiem palika gūstā zem hermētiskā vāka.

Izlīdis no tornīša, biologs devās tieši uz tvertni, pieskārās vākam un sajuta tik asu dūrienu nervos, ka neizturēja un iekliedzās aiz skaudrām sāpēm. Viņa kreisā roka nokārās lejup kā paralizēta.

Mehāniķis Tarons uzvilka termisku aizsargskafandru. Tikai tad izdevās piepildīt tvertni ar tīru Zemes slāpekli un aizmetināt tās vāku. Pēc tam salodēja aizgriežņus, ietina tvertni izolācijas materiālā un noglabāja kolekciju kamerā. Uzvara bija dārgi maksājusi — biologa roka palika paralizēta, neraugoties uz visām ārsta pūlēm. Eons Tāls ļoti cieta, tomēr pat nedomāja atteikties no līdzdalības ekspedīcijā uz spirāldlsku. Un Ergs Noors, dziļi cienīdams viņa neremdināmās zinību alkas, nespēja viņam to liegt.

Spirāldisks — nezināmo pasauļu sūtnis — atradās daudz tālāk no «Buras», nekā ceļotājiem sākumā likās. Izplūdušajā prožektoru gaismā viņi bija nepareizi novērtējumi zvaigžņu kuģa lielumu. Tā izrādījās patiesi grandioza ierīce, kuras diametrs pārsniedza trīssimt piecdesmit metru. Lai izvilktu aizsardzības sistēmu līdz spirāldiskam, nācās noņemt kabeļus no «Buras». Noslēpumainais zvaigžņu kuģis pacēlās kā stāva siena, kas izzuda kaut kur debesu plankumainajā tumsā. Ogļu melni mākoņi mutuļodami apslēpa milzīgā diska augšējo malu. Malahītzaļa masa sedza visu tā korpusu. Šīs masas saplaisājusī kārta bija apmēram metru bieza. Tajās vietās, kur kārta bija stiprāk nodilusi, plaisās zvīļoja spilgti zils metāls. «Burai» pievērstajā diska pusē izcēlās apmēram piecpadsmit metrus plats un desmit metrus augsts vaļņveida spirālisks paaugstinājums. Zvaigžņu kuģa pretējā puse, kas bija iegrimusi necaurredzamā tumsā, šķita vairāk izliekta un atgādināja divdesmit metru biezam diskam pievienotu lodes šķēlumu. Arī tajā pusē vijās augstā vaļņa spirāle. Radās iespaids, it kā uz āru izspiestos kuģi iegremdēta milzīga, spirālē saritināta caurule.

Gigantiskā diska mala bija dziļi iegrimusi augsnē. Pie stāvās metāla sienas pakājes cilvēki ievēroja sakusušu akmens masu, kas acīm redzot kādreiz bija izšķīdusi uz visām pusēm kā bieza darva.

Daudzas stundas pētnieki patērēja, meklējot lūku vai ieeju. Bet tā bija vai nu apslēpta zem malahītzaļās krāsas un oksidētās kārtas, vai ari noslēgta tik veiksmīgi, ka uz kuģa virsmas neatstāja nekādas pēdas. Vēl vairāk, neizdevās atrast ne optiskās aparatūras, ne ventilācijas sistēmas izvadkanālus. Metāliskā klints likās pilnīgi viengabalaina. Jau iepriekš paredzējis to, Ergs Noors nolēma atvērt kuģa korpusu ar elektrohidraulisko griezēju, kas spēja pāršķelt viscietākos un sīkstākos materiālus, kādus izgatavoja uz Zemes. Pēc īsas apspriedes pētnieki vienojās uzgriezt spirāliskā vaļņa virsotni. Tieši tur vajadzēja atrasties tukšumam, caurulei vai gredzenveida ejai, pa kuru varētu nokļūt līdz zvaigžņu kuģa iekšējām telpām, neriskējot atdurties pret daudzām starpsienām.

Pamatīgāk izpētīt spirāldisku būtu pa spēkam tikai speciālai ekspedīcijai. Taču, lai sarīkotu ekspedīciju uz šo bīstamo planētu, vispirms vajadzēja pierādīt, ka nezināmās pasaules zvaigžņu kuģī saglabājušies aparāti, materiāli un iedzīves priekšmeti, ko atstāja tie, kas vadījuši spirāldisku pāri tādiem telpas bezdibeņiem, kurus nepavisam nevarēja salīdzināt ar Zemes zvaigžņu kuģu pārvarētajiem attālumiem — pirmajiem kautrīgajiem soļiem kosmosa plašumos.

Diska pretējā pusē spirāliskais valnis beidzās cieši pie augsnes. Uz turieni pārcēla prožektoru un augstsprieguma vadus. Diska atspoguļotā zilganā gaisma kā migla izplūda līdzenumā un aizsniedza milzīgus, nenosakāmas formas priekšmetus, droši vien klintis, kuru šķēlumā melnoja necaurredzama tumsa. Ne blāvo zvaigžņu atspīdums, ne prožektora stari nelāva saskatīt, kas atrodas aiz šiem tumsas vārtiem. Taču jādomā, tur sākās nogāze uz līdzeno zemieni, ko pētnieki bija pamanījuši «Tantras» nosēšanās laikā.

Dobji rūkdami, piebrauca automātiskie ratiņi, no kuriem izrāpās «Tantras» vienīgais universālais robots.

Nejūtīgs pret trīskārtīgo smagumu tas ātri pievirzījās pie diska un nostājās pretim metāliskajai sienai, atgādinādams resnu vīru ar īsām kājām, garu vidukli un milzīgu, draudoši noliektu galvu.

Klausīdams Erga Noora pavēlēm, robots ar četriem augšējiem locekļiem pacēla smago griezēju un, izpletis kājas, sastinga, gatavs jebkurā mirklī veikt savu bīstamo uzdevumu.

— Robotu vadīsim tikai mēs divi, es un Keijs Bērs, augstākās aizsardzības skafandros, — telefonos atskanēja ekspedīcijas priekšnieka rīkojums. — Pārējie, vieglajos bioloģiskajos skafandros, atkāpieties pēc iespējas tālāk…

Priekšnieks sastomījās. Kaut kas bija ielauzies viņa apziņā, izraisot sirdī neizsakāmas skumjas un drausmīgu vājumu ceļos. Cilvēka lepnā griba salūza. Tās vietā stājās trula padevība. Viss lipīgos sviedros Ergs Noors ļengani aizsoļoja melno vārtu virzienā. Nīzas kliedziens, atbalsodamies ķiveres telefonā, lika viņam atjēgties. Uz mirkli viņš apstājās. Bet tad neizprotamais spēks, kas bija ieperinājies smadzenēs, atkal sāka dzīt viņu uz priekšu.

Kopā ar priekšnieku, tikpat lēni, ik brīdi apstādamies un acīm redzot cīnīdamies ar sevi, streipuļoja arī Keijs Bērs un Eons Tāls — tie, kas stāvēja vistuvāk gaismas loka robežai. Tur, tumsas vārtos, miglas mutuļos sakustējās dīvaina, cilvēka prātam neaptverama forma, kas tādēļ šķita jo briesmīgāka. Nekā līdzīga jau pazīstamajai medūzai; pelēcīgā pusēnā kustējās radījums, kas atgādināja melnu krustu ar platām lāpstiņām un izliektu elipsi vidū. Krusta trijos galos šūpojās dīvainas lēcas. Tās vāji spīguļoja prožektora gaismā, kas ar grūtībām izlauzās cauri mitro izgarojumu miglai. Krusta pamatne ieslīga tumsā, droši vien kādā neapgaismotā padziļinājumā..

Ergs Noors gāja ātrāk par citiem. Simt soļu attālumā no neizprotamā radījuma viņš pēkšņi pakrita. Ekspedīcijas dalībnieki likās pamiruši aiz šausmām. Vēl iekams viņi spēja aptvert, ka uz spēles likta priekšnieka dzīvība, melnais krusts izstiepās pāri novilkto vadu lokam un kā fantastiska auga stublājs nosvērās uz priekšu, nepārprotami cenzdamies sasniegt Ergu Nooru.

Nevaldāmās dusmās, kas piešķīra viņai atlētisku spēku, Nīza pielēca pie robota un satvēra vadības kloķus tā pakausī. Lēni un nedroši robots sāka celt savu vareno ieroci. Bet meitene, izmisusi, ka neprot pietiekami ātri iedarbināt sarežģīto mehānismu, jau aizšāvās uz priekšu un apsedza priekšnieku ar savu ķermeni. No trim krusta galiem čūskveidīgi izlocījās gaišas strūklas vai zibeņi. Plaši izpletuši rokas, Nīza nokrita. Bet, par laimi, robots jau bija pavērsis griezējā paslēpto asmeni tieši pret melnā krusta centru. Tas krampjaini saliecās un pazuda blīvajā tumsā aiz klintīm. Ergs Noors un abi viņa biedri tūdaļ atjēdzās, pacēla meiteni un atkāpās aiz spirāldiska malas. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki tikmēr jau vilka šurp no planetārā dzinēja daļām izgatavoto lielgabalu. Ar nekad agrāk neizjustu mežonīgu niknumu Ergs Noors vērsa iznīcinošo starojuma plūsmu pret klinšu vārtiem, sevišķi rūpīgi izslaukot līdzenumu un neatstājot neskartu nevienu kvadrātmetru. Eons Tāls noslīga uz ceļiem pie nekustīgās Nīzas, klusu saukdams viņas vārdu telefonā un mēģinādams zem silikola ķiveres saskatīt sejas vaibstus. Meitenes acis bija aizvērtas. Elpošanas pazīmes biologam neizdevās saklausīt ne telefonā, ne arī caur skafandru.

— Briesmonis nonāvējis Nīzu! — Eons Tāls rūgti sacīja, tikko ieraudzīja Ergu Nooru.

Augstākās aizsardzības ķiveres šaurais skatu lodziņš neļāva skaidri redzēt priekšnieka acis.

— Nekavējoties nogādājiet viņu uz «Tantru», pie Lumas! — metāliskie toņi Erga Noora balsī skanēja asāk nekā jebkad. — Palīdziet arī jūs noskaidrot savainojuma raksturu… Mēs, seši, paliksim šeit un pabeigsim iesākto darbu. Lai ģeologs dodas kopā ar jums un savāc visu iespējamo iežu paraugus ceļā no diska līdz «Tantrai» — mēs vairs nevaram ilgāk kavēties uz šīs planētas. Te pētījumi jāveic augstākās aizsardzības tankos. Bez tiem mēs tikai pazudināsim ekspedīciju. Paņemiet trešos ratiņus un steidzieties!

Ergs Noors pagriezās un neatskatīdamies aizsoļoja uz svešo zvaigžņu kuģi. Tūlīt pēc tam lielgabalu izvirzīja uz priekšu. Inženieris mehāniķis, kas to apkalpoja, ik pēc desmit minūtēm raidīja uguns strūklas, puslokā nosvilinot visu apkārtni līdz pat diska malai. Robots pacēla griezēju pret spirāliskā vaļņa otrās ārējās vītnes kori, kas šeit, pie augsnē iegrimušās diska malas, atradās tieši pret automāta krūtīm.

Skaļā dūkoņa bija dzirdama pat caur augstākās aizsardzības skafandru bruņām. Izraudzītajā zaļganās kārtas iecirknī parādījās arvien vairāk sīku plaisu. Drīz cietā masa sāka gabaliem atsprāgt, spalgi atsizdamās pret robota metālisko ķermeni. Griezējs atdalīja veselu zaļganās masas slāni, atsedzot spilgti zilu, graudainu virsmu, kuras krāsa pat prožektoru gaismā šķita ļoti tīkama. Iezīmējis atveres kvadrātu, pietiekami lielu, lai tajā varētu iespraukties cilvēks skafandrā, Keijs Bērs lika robotam izdarīt zilajā metālā dziļu griezienu, kas tomēr nepāršķēla to visā biezumā. Robots izdarīja otru griezienu taisnā leņķī pret pirmo, tad sāka kustināt griezēja smaili turp un atpakaļ, arvien vairāk palielinot spriegumu. Plaisa iegrauzās metālā vairāk nekā par vienu metru. Kad automāts iezīmēja kvadrāta trešo malu, griezienu spraugas paplašinājās un zilais metāls sāka liekties uz āru.

— Uzmanību! Visi atpakaļ! Krītiet! — Ergs Noors iekliedzās, izslēgdams robotu un atlēkdams sāņus.

Biezais metāla gabals pēkšņi atliecās kā uzgrieztas konservu kārbas vāks. Neiedomājami spilgta, varavīkšņaina liesmu strūkla izlauzās no atveres tangenciāli spirāliskajam valnim. Tikai tas izglāba neapdomīgos pētniekus. Turklāt zilais metāls, acumirklī izkusdams, atkal aizvēra caurumu. Varenais robots bija pārvērties bezveidīgā apdeguša metāla blāķī, no kura žēli rēgojās īsās kājas. Ergu Nooru un Keiju Bēru paglāba tikai tālredzīgi uzvilktie skafandri. Sprādziens bija atsviedis pētniekus no spirāldiska, izkaisījis pārējos ekspedīcijas dalībniekus, apgāzis lielgabalu un pārrāvis augstsprieguma vadus.

Attapušies no satricinājuma, cilvēki saprata, ka palikuši tikpat kā bez aizsardzības. Par laimi, viņi gulēja nenodzisušā prožektora gaismas lokā. Neviens nebija cietis, tomēr Ergs Noors nolēma, ka tagad pietiek. Pametuši nevajadzīgos instrumentus, vadus un prožektoru, pētnieki sasēdās ratiņos un steidzīgi atgriezās uz «Tantru».

Veiksmīgā apstākļu sagadīšanās sprādziena laikā nebūt nebija priekšnieka tālredzības rezultāts. Otrs mēģinā jums iekļūt svešajā zvaigžņu kuģī varēja beigties daudz bēdīgāk… Bet Nīza, mīļā astronavigatore, kas notiks ar tevi?… Ergs Noors cerēja, ka skafandrs būs vājinājis melnā krusta nāvējošo spēku. Pieskāriens melnajai medūzai taču nenogalinājabiologu! Bet vai šeit, tālu no Zemes lieliskajiem ārstniecības institūtiem, viņi spēs tikt galā ar nezināmo ieroču darbības sekām?…

«Tantras» pārejas kamerā Keijs Bērs norādīja priekšniekam uz bruņu plati, kas sargāja viņa kreiso plecu. Ergs Noors palūkojās spoguļos, kas vienmēr atradās pārejas kamerās, lai tie, kas atgriežas no svešās planētas, varētu sevi rūpīgi apskatīt. Cirkonija-titāna sakausējuma plāksnītes robā bija iestrēdzis debeszila metāla gabaliņš, kas, iedūries izolācijas starplikā, tomēr nebija pārplēsis skafandra iekšējo kārtu. Ne bez pūlēm izdevās izraut šo metāla šķembu. Ar lielu risku un galu galā tomēr nejauši viņi bija ieguvuši mīklainā spirāldiska metāla paraugu, kuru nogādās tagad uz Zemi.

Atbrīvojies no skafandra, Ergs Noors, drausmīgās planētas smaguma nospiests, beidzot iegāja vai, pareizāk, iestreipuļoja kuģī.

Visa ekspedīcija gaidīja viņu ar lielu nepacietību. Katastrofu pie diska ļaudis bija novērojuši stereovizofonos, un tādēļ neviens nekā nejautāja par mēģinājuma rezultātiem.