Andromēdas Miglājs

XIV NODAĻA TĒRAUDA DURVIS

Divdesmit dienas eju cirtējs robots urbās drēgnajā uinsā, iekams izdevās atrakt aizgruvumu, izcelt desmitiem tūkstošu tonnu iežu un nostiprināt iebrukušās velves. Ceļš uz alu bija vaļā. Atlika vienīgi pārbaudīt šī ceļa drošību. Arhimeda skrūves dzīti, automātiski kāpurķēžu ratiņi nedzirdami aizslīdēja uz leju. Pēc katriem simt metriem aparāti atzīmēja gaisa sastāvu, temperatūru un mitrumu. Veikli izvairoties no šķēršļiem, ratiņi nolaidas četrsimt metru dziļumā. Beidzot ari Veda Konga un viņas līdzstrādnieku grupa iekļuva pazemē. Pirms deviņdesmit gadiem, meklējot apakšzemes ūdeņus kaļķakmens un smilšakmens iežos, kuros nevarēja būt nekādu metāla rūdu, ģeologi pēkšņi ievēroja, ka viņu indikatori uzrāda prāvu metāla koncentrāciju. Drīz noskaidrojās, ka tieši šajā vietā jāatrodas senās leģendās aprakstītajai alai «Den-of-kul», kas vienā no izzudušajām valodām nozīmēja «Kultūras patvērumu». Briesmīgu kara draudu apstākļos tautas, kas uzskatīja sevi par visvairāk attīstītām zinātnes un kultūras jomās, paslēpa šeit savas civilizācijas lielākos dārgumus.

Tajos tālajos gadsimtos šāda slepenība bija ļoti izplatīta…

Veda uztraucās ne mazāk par savu visjaunāko līdzstrādnieci, kad sāka kāpt lejā pa glumajiem, sarkanajiem māliem, kas klāja stāvās ejas grīdu.

Viņa iztēlojās majestātiskas zāles ar hermētiskiem filmotēku, rasējumu un karšu seifiem, skapjus ar magnetofona ierakstu spolēm vai atmiņas mašīnu lentām, plauktus ar ķīmisku savienojumu, sakausējumu un medikamentu paraugiem. Mitrumam un gaisam nepieejamas, caurspīdīgas vitrīnas ar izbāztiem dzīvniekiem, pārakmeņotiem skeletiem un preparētiem augiem. Silikola plāksnes, kurās ieslēgtas slavenu mākslinieku gleznas. Veselas skulptūru galerijas, kas attēlo visizcilākos un daijākos cilvēces pārstāvjus. Meistarīgi atveidotus dzīvniekus… Ievērojamu ēku modējus, vēsturiskiem notikumiem veltītus, akmenī un metālā kaltus uzrakstus…

Tā sapņojot, Veda Konga beidzot sasniedza milzīgo alu, kuras platība nebija mazāka par trim četriem tūkstošiem kvadrātmetru. Tumsā zūdošie griesti izliecās slaidā velvē, no kuras, zaigojot elektriskajā gaismā, nokarājās gari stalaktīti. Zāle tiešām bija majestātiska un pilnīgi atbilda Vedas priekšstatiem. Sienu nišās, ko bagātīgi klāja kaļķakmens lāseņu ribas un izciļņi, stāvēja daždažādi skapji un mašīnas. Arheologi ar prieka saucieniem izklīda apakšzemes telpā. Daudzas mašīnas, kas vietām vēl bija saglabājušas stikla un pulētas lakas spožumu, izrādījās par senās pagātnes cilvēku iemīļotajiem transporta līdzekļiem, kurus Sašķeltās pasaules ērā uzskatīja par tehniskā ģēnija augstāko izpausmi. Toreiz nezin kādēļ ražoja ļoti daudz mašīnu, kas savos mīkstajos sēdekļos spēja pārvadāt tikai dažus braucējus. Mašīnu konstrukcija likās sasniegusi zināmu pilnību, vadības mehānismi un dzinēji bija ierīkoti samērā asprātīgi, taču citādi šīs mašīnas bija kliedzošs nejēdzības iemiesojums. Simtiem tūkstošu mašīnu joņoja pa pilsētu ielām un šosejām, pārvadājot turp un atpakaļ cilvēkus, kas nezin kādēļ strādāja tālu no savām dzīves vietām, katru dienu steidzās nokļūt darbā un atgriezties mājās. Vadīt šīs mašīnas bija bīstami. Tās nonāvēja vai sakropļoja ļoti daudz cilvēku, sadedzināja miljardiem tonnu vērtīgu orgānisku vielu, kas bija uzkrājušās planētas ģeoloģiskajā pagātne, un saindēja atmosfēru ar ogļskābo gāzi. Loka eras arheologi jutās vīlušies, ieraugot, ka šiem dīvainajiem transporta līdzekļiem alā ierādīta tik liela vieta.

Bet turpat blakus uz zemām platformām atradās arī citas mašīnas — spēcīgi iekšdedzes dzinēji, elektromotori, turbīnas, reaktīvie dzinēji un tomdzinēji. Stikla vitrīnās zem bieziem kaļķakmens lāseņiem vertikālās rindās bija novietoti televīzijas uztvērēji, fotokameras, skaitļošanas mašīnas un citi aparāti. Sis muzejs ar saviem eksponātiem, kas daļēji sabiruši rūsganos pīšļos, daļēji tomēr labi saglabājušies, bija zinātnei ārkārtīgi nozīmīgs, jo ļāva spriest par tā laikmeta tehnikas līmeni, kura vēsturiskie dokumenti bija lielāko tiesu pazuduši vai iznīcināti militāro un politisko sadursmju gaitā.

Vedas uzticīgā palīdze Mīko Eigoro, kas atstāja mīļoto jūru, lai no jauna dotos pazemes drēgnajā tumsā, ieraudzīja zāles galā aiz resna kaļķakmens staba melnu tuneļa atveri. Stabs izrādījās par kādas mašīnas karkasu. Tā pakājē gulēja plastmasas putekļu kārta — nekas cits acīm redzot nebija palicis pāri no vairoga, kas noslēdza kādreiz šo eju. Virzīdamies soli pa solim uz priekšu gar izlūkratiņu sarkanajiem kabeļiem, arheologi drīz nokļuva otrā alā, kas atradās gandrīz vienā līmenī ar pirmo. Arī te viņi ieraudzīja daudzus hermētiski noslēgtus stikla un metāla skapjus. Lieliem burtiem iekalts uzraksts angļu valodā apjoza šur un tur nobrukušās, svērteniskās sienas. Veda nespēja pretoties kārdinājumam un uz ātru roku atšifrēja šo uzrakstu.

Ar senajiem individuālistiem raksturīgo dižošanos ša patvēruma celtnieki vēstīja pēctečiem, ka viņi apguvuši zinību kalngalus un šeit saglabājuši nākamībai savus milzīgos sasniegumus.

Mīko nicīgi paraustīja plecus:

— Pēc uzraksta vien var spriest, ka šī ala izbūvēta Sašķeltās pasaules ēras beigās, pēdējos vecās sabiedrības pastāvēšanas gados. Tik raksturīga viņiem neprātīgā pārliecība par savas rietumu civilizācijas, savas valodas, ierašu un morāles nemirstību un tā dēvētā baltā cilvēka diženumu. Es ienīstu šo civilizāciju!

— Jūs iztēlojaties pagātni spilgti, bet vienpusīgi, Mīko. Aiz ietrunējušā kapitālisma drūmajiem vaibstiem es saskatu arī ļaudis, — kas cīnījās toreiz par nākotni. Viņu nākotne ir mūsu tagadne. Es redzu neskaitāmas sievietes un vīriešus, kas meklēja gaismu grūtajā, trūcīgajā dzīvē un bija pietiekami labsirdīgi, lai palīdzētu citiem, pietiekami stipri, lai nekļūtu par zvēriem apkārtējās pasaules garīgajā šaurībā. Viņi bija drosmīgi, šie ļaudis, bezgala drosmīgi!..

— Tie, kas slēpa šeit savu kultūru, tādi nebija, — iebilda Mīko. — Skatieties, te savākti tikai tehnikas paraugi! Viņi plātījās ar tehniku, tai pašā laikā neveltot ne mazāko uzmanību emocionālās dzīves un morāles pagrimumam. Viņi nicināja pagātni un neredzēja nākotni!

Veda nosprieda, ka viņas jaunajai palīdzei taisnība. Sī patvēruma radītāju dzīve būtu bijusi vieglāka, ja viņi prastu salīdzināt savus sasniegumus ar tiem darbiem, kas vēl jāpaveic, lai tiešām pašos pamatos pārkārtotu cilvēku sabiedrību un pasauli. Tad viņi pavisam citām acīm lūkotos uz savu piemēsloto, piekvēpināto planētu ar izcirstiem mežiem, visur izsvaidītiem papīriem, stikla un ķieģeļu lauskām, sarūsējušiem dzelžiem. Un tad viņi; mūsu senči, droši vien būtu labāk sapratuši, kas jādara, un pārstājuši apžilbināt sevi ar lielīgu pašslavināšanu.

Trešo zāli ar otro savienoja trīsdesmit divus metrus gara, svērteniska šahta. Aizsūtījusi Mīko ar diviem palīgiem pēc gamma aparāta skapju caurstarošanai, Veda nokāpa trešajā alā, kas bija brīva no kaļķakmens lāseņiem un māla uzskalojumiem. Zemās, taisnstūrainās stikla vitrīnas likās mazliet nosvīdušas. Acīm redzot tajās bija iekļuvis mitrums. Pieplakuši pie stikliem, arheologi aplūkoja dārgakmeņiem izrotātus smalkus zelta un platīna izstrādājumus.

Spriežot pēc izskata, šīs relikvijas savāca tajos laikos, kad cilvēki vēl nebija atteikušies no pirmatnējā, ar senču kultu saistītā paraduma uzskatīt, ka vecāki priekšmeti ir vērtīgāki par jauniem. Tāpat kā lasot uzrakstus, Veda sajuta īgnumu pret šiem pārmērīgi pašpārliecinātajiem cilvēkiem, kas ticēja, ka viņu gaume un priekšstati par vērtībām paliks spēkā vēl pēc gadu tūkstošiem un pat visattālākie pēcteči pieņems tos kā negrozāmus likumus.

Alas pretējais gals pārgāja augstā, taisnā gaitenī, kas acīm redzot veda uz nezināmiem dziļumiem. Automātisko izlūkratiņu skaitītāji gaiteņa sākumā rādīja trīssimt četrus metrus — tik biezs iežu slānis šķīra trešo alu no zemes virsmas. Platas plaisas sašķēla gaiteņa velvi atsevišķās kaļķakmens plāksnēs, un katra no tām droši vien svēra ne mazāk par tūkstoš tonnām. Vedai pamazām uzmācās bažas. Pieredze, kas bija gūta, pētot daudzas pazemes alas, lika jaunajai sievietei nojaust, ka iežu masas kalna pakājē atrodas labilā līdzsvarā. Iespējams, ka tās pārbīdījusi zemestrīce vai arī visas grēdas pacēlums, jo kopš šīs glabātuves izveidošanas kalni te bija izauguši apmēram par piecdesmit metriem. Nostiprināt šo kolosālo iežu masu vienkāršai arheoloģiskai ekspedīcijai nebija pa spēkam. Tikai planētas ekonomikai svarīgi mērķi attaisnotu tik lielu piepūli.

Tai pašā laikā vēsturiskajiem noslēpumiem, kas saglabāti šai alā, varēja būt arī praktiska vērtība. Iespējams, ka tur izdotos atrast aizmirstus, bet joprojām derīgus izgudrojumus.

Šādos apstākļos saprāts un piesardzība prasīja atteikties no tālākiem pētījumiem. Bet kāpēc zinātniekam tik saudzīgi jāizturas pret savu personu? Miljoniem cilvēku veic bīstamus darbus un izmēģinājumus, Dars Veters un viņa biedri strādā piecdesmit septiņu tūkstošu kilometru augstumā, bet Ergs Noors gatavojas ceļam, no kura nekad neatgriezīsies! Abi šie cilvēki, kurus Veda tik ļoti cienīja, neatkāptos… Arī viņa to nedarīs…

Rezerves baterijas, elektronu filmu kamera, divi skābekļa aparāti… Viņas ies divatā ar bezbailīgo Mīko, atstājot biedrus trešajā zālē, kur arī jāveic ne mazums svarīgu pētījumu.

Veda Konga ieteica saviem līdzstrādniekiem vispirms paēst. Arheologi izņēma no somām ceļotāju barības tāfelītes, kas bija sapresētas no viegli sagremojamām olbaltumvielām, cukuriem un noguruma toksinus iznīcinošiem preparātiem, kā arī vitamīniem, hormoniem un nervu sistēmas stimulatoriem. Veda pati aiz satraukuma un nepacietības bija pilnīgi zaudējusi ēstgribu. Mīko atgriezās tikai pēc četrdesmit minūtēm. Negribēdama palaist garām reto izdevību, viņa bija caurstarojusi vairākus skapjus, lai uzzinātu to saturu.

Japānas sieviešu-nirēju pēcnācēja uzmeta pateicīgu skatienu savai vadītājai un pāris mirkļos saposās ceļam.

Tievi, sarkani kabeļi bija novilkti gar ejas centrālo daļu. Starojošo gāzes vainagu bāli violetā gaisma, kas ietvēra abu sieviešu galvas, nespēja izlauzties caur tūkstošgadīgo tumsu. Bet kritums kļuva aizvien stāvāks… No griestiem dobji un vienmērīgi pilēja lielas, aukstas lāses. Iežu plaisās zem kājām burbuļodams tecēja ūdens. Nekustīgā, sasmakušā gaisa miklums slēgtajā pazemes ejā ne vienu reizi vien lika sievietēm nodrebēt. Tikai alās mēdz būt šāds klusums — to sargā pati Zemes garozas nejūtīgā, nedzīvā matērija. Augšā, zemes virspusē, lai cik dziļš būtu klusums, dabā vienmēr jaušama apslēpta, tikai īslaicīgi pierimusi dzīvība.

Veda un Mīko neviļus padevās alas hipnozei. Viņas, šķiet, bija ienirušasnevis Zemes melnajās dzīlēs, bet gan sen mirušā pagātnē, ko izdzēsis laiks un kas atdzīvojusies tikai viņu iztēles rēgos.

Lai gan bieza lipīgu mālu kārta klāja visu ejas grīdu, pētnieces virzījās samērā ātri uz priekšu. Tikai paretam ceļu aizsprostoja akmeņi, un tad viņām nācās rāpus izspraukties starp griestiem un nobrukušajiem iežu blāķiem. Pusstundas laikā Veda un Miko nokāpa vēl simt deviņdesmit metrus zemāk un sasniedza gludu sienu, kuras priekšā bija apstājušies abi automātiskie izlūki. Pietika viena gaismas stariņa, lai saskatītu šajā sienā masīvas, hermētiski slēgtas nerūsējoša tērauda durvis. Durvju vidusdaļā reljefi izcēlās divi apļi ar savādām zīmēm, zelta bultām un rokturiem. Lai atvērtu slēdzamo, acīm redzot bija jāizraugās noteikts signāls vai šifrā. Abas arheoloģes pazina līdzīga tipa iekārtas, kas gan bija radītas nedaudz agrāk. Apspriedušās Veda un Mīko sāka pētīt slēdzamo mehānismu. Tas stipri atgādināja bīstamās ierīces, ar kuru palīdzību ļaudis kādreiz centās pasargāt savus «dārgumus» no «sveši* niekiem» — Sašķeltās pasaules ērā cilvēkus vēl šķiroja «savējos» un «svešiniekos». Ne vienu reizi vien līdzīgas durvis, kad tās mēģināja atvērt, raidīja sprāgstošus lādiņus, indīgas gāzes, nāvējošus starus, un šādiem pārsteigumiem nesagatavotie pētnieki gāja bojā.

No izturīgiem metāliem vai īpašām plastmasām izgatavotie mehānismi nemaitājās gadu tūkstošiem un prasīja daudzus upurus, iekams arheologi iemācījās tos padarīt nekaitīgus.

Kļuva skaidrs, ka durvis izdosies atvērt tikai ar speciāliem aparātiem. Gribot negribot nācās atgriezties, atstājot pagaidām neatminētu alas galveno noslēpumu. Jo nevarēja taču būt šaubu, ka aiz šīm cieši slēgtajām durvīm atrodas tas, ko tālās pagātnes cilvēki uzskatīja par vissvarīgāko, visvērtīgāko! Nodzēsušas lukturus, Veda un Mīko apsēdās, lai mazliet atpūstos un iestiprinātos.

— Nez kas tur varētu būt? — Mīko nopūtās, nenovērsdama acis no izaicinoši un augstprātīgi spīguļojošām zelta zīmēm. — Sīs durvis it kā smejas par mums: nelaidīsim, neteiksim!…

— Bet ko jūs atradāt, caurstarojot otrās zāles skapjus? — Veda jautāja, cenzdamās apspiest sevī primitīvo un veltīgo īgnumu, ko izraisīja negaidītais šķērslis.

— Mašīnu rasējumus un grāmatas, kas iespiestas nevis uz senā, no koksnes izgatavotā papīra, bet gan uz metāla loksnēm. Vēl, liekas, filmu ruļļus, kaut kādus sarakstus, zemes un zvaigžņu kartes.

— Pirmajā zālē — mašīnu paraugi, otrajā — atbilstoša tehniska dokumentācija, trešajā — kā lai to saka… tā laikmeta vērtībās, kurā vēl pastāvēja nauda. Pagaidām, kā redzat, viss saskan ar standarta shēmu.

— Bet kur tad ir vērtības mūsu izpratnē? Cilvēces garīgās attīstības — zinātnes, mākslas un literatūras augstākie sasniegumi? — Mīko iesaucās.

— Ceru, ka aiz šīm durvīm, — Veda mierīgi atbildēja, — bet nebrīnīšos, ja tur izrādīsies ieroči.

— Kā? Ko jūs teicāt?

— Apbruņojums, ātras un masveidīgas iznīcināšanas līdzekļi.

Maza Mīko iegrima pārdomās, noskuma un klusi piebilda:

— Jā. Tas ir likumsakarīgi. Ievērojot šīs slēptuves mērķus… Seit paglabātas toreizējās rietumu civilizācijas svarīgākās materiālās vērtības. Bet ko īsti uzskatīja par svarīgāko, kad vēl nepastāvēja visas planētas vai kaut atsevišķu rietumu tautu sabiedriskā doma? Jebkura izgudrojuma svarīgumu attiecīgajā momentā taču noteica valdošā grupa, kurā bieži vien ietilpa gluži nekompetenti cilvēki. Tāpēc šeit droši vien paslēpts nevis tas, kas patiesībā bija cilvēcei vērtīgs, bet gan tas, ko viena vai otra ļaužu grupa uzskatīja par vērtīgu. Viņi gribēja saglabāt vispirms mašīnas un, iespējams, arī ieročus, nesaprazdami, ka civilizācija izaug vēsturiski, tāpat kā dzīvs organisms.

— Jā, līdz ar darba pieredzes, zināšanu, tehnikas, vistīrāko ķīmisko vielu, dažādu ēku un materiālu krājumu pavairošanos. Sagrautu augstu civilizāciju nav iespējams atjaunot bez izturīgiem sakausējumiem, retiem metāliem, produktīvām un precīzām mašīnām. Ja tas viss būtu iznīcināts, tad kur gan varētu iegūt materiālus un pieredzi, prasmi radīt arvien sarežģītākus kibernētiskus mehānismus, kas spēj apmierināt daudzu miljardu cilvēku vajadzības?

— Tikpat neiespējami bija toreiz atgriezties pie antīkās senatnes nemašinizētās civilizācijas, par ko cilvēki palaikam sapņoja.

— Protams. Antīkās kultūras vietā izceltos drausmīgs bads. Sapņotāji individuālisti negribēja saprast, ka vēsture neatkārtojas!

— Es neņemos kategoriski apgalvot, ka aiz durvīm paslēpti ieroči, — Veda atkal pievērsās sarunas izejas punktam. — Bet daudz kas liecina par to. Ja šīs slēptuves radītāji pieļāvuši savam laikmetam raksturīgo kļūdu — sajaukuši kultūru ar civilizāciju un nav sapratuši cilvēka jūtu audzināšanas un attīstības nepieciešamību, — tad literatūra vai māksla, tāpat kā zinātne, kas nav saistīta tieši ar praksi, viņiem nebija sevišķi vajadzīga. Tajos laikos pat zinātņu nozares sadalīja praktiski derīgās un tīri teorētiskās, nedomājot par visas zinātnes nesaraujamo vienotību. Un, lūk, šādu tīri teorētisku zinātni un mākslu, labākajā gadījumā, uzskatīja par tīkamu, kaut arī ne vienmēr derīgu un nepieciešamu cilvēka dzīves pavadoni. Seit turpretim neapšaubāmi paslēpts vissvarīgākais. Un, lai cik nejēdzīgi tas liekas mums, cita laikmeta cilvēkiem, es tomēr domāju, ka tie ir ieroči.

Veda apklusa un palūkojās uz durvīm.

— Varbūt te ierīkots vienkāršs šifra aizslēgs, un mēs to atvērsim, izklaušinot ar mikrofonu, — viņa piepeši teica, tuvodamās durvīm. — Pamēģināsim?

Mīko pielēca kājās.

— Nē, Veda! Kam šāds neprātīgs risks?

— Man liekas, ka ala tikko turas. Mēs aiziesim, bet atgriezties vairāk neizdosies… vai dzirdat?

Tāls, neskaidrs troksnis pa laikam aizskanēja līdz kamerai durvju priekšā. Reizēm tas nāca it kā no augšas, reizēm no apakšas.

Taču Mīko nebija pierunājama. Plaši izpletuši rokas, viņa aizsprostoja ce]u uz durvīm.

— Un ja nu tur ieroči, Veda! Tie būs noteikti aizsargāti… Nē, tās ir ļaunas, bīstamas durvis, tāpat kā daudzas citas.

Pēc divām dienām arheologiem atveda portatīvus aparātus: rentgena spoguļekrānu mehānisma caurstarošanai un koncentrētu ultrasvārstību izstarotāju detaļu iekšējās struktūras iznīcināšanai. Taču izmantot šos aparātus viņiem neizdevās.

No alas dziļumiem atskanēja vibrējoša dārdoņa. Spējš grūdiens lika cilvēkiem instinktīvi mesties uz izejas pusi — pētnieki atradās trešajā, zemākajā alā.

Pamazām dārdi pieņēmās spēkā un pārauga dobjā čerkstoņā. Acīm redzot visa saplaisājušo iežu masa slīdēja lejup pa nomata līniju, nosēzdamās gar grēdas pakāji.

— Viss pagalam! Mēs nepaspējām! Glābieties! — Veda izmisusi sauca, un ļaudis drudžainā steigā ievirzīja automātiskos ratiņus ejā, kas veda uz otro alu.

Turēdamies pie robotu kabeļiem, viņi rāpās augšup pa stāvo galeriju. Dunēdamas trīcēja akmens sienas.

Beidzot atskanēja drausmīgs grāviens… Otrās alas grīda iebruka tukšumā, kas bija izveidojies tur, kur vēl nupat atradās eja uz trešo zāli. Gaisa vilnis līdz ar putekļiem un sīkām akmens šķembām izsvieda cilvēkus pirmajā zālē. Arheologi pakrita, pārliecināti, ka ik brīdi viņiem var pienākt gals.

Alā sadzītie putekļu mākoņi lēnām nosēdās. Stalagmīti un kaļķakmens izciļņi vairs nemainīja savu izskatu. Pazemē atkal iestājās nāves klusums…

Atguvusies Veda tūdaļ piecēlās. Divi līdzstrādnieki gribēja atbalstīt viņu, taču vēsturniece strupi noraidīja šo palīdzību.

— Kur Mīko?

Piespiedusies ar muguru pie neliela stalagmīta, Mīko cītīgi slaucīja putekļiem klāto kaklu, ausis un matus.

— Gandrīz viss aizgājis bojā, — viņa atbildēja uz Vedas mēmo jautājumu. — Noslēpumainās durvis tā arī paliks neatvērtas zem četrsimt metru biezās akmeņu kārtas. Trešā ala sagrauta pilnīgi, bet otrā… Otro vēl varēs atrakt. Tur, tāpat kā šeit, atrodas mums visnozīmīgākās vērtības.

— Jā gan… — Veda aplaizīja sakaltušās lūpas. — Bet tā ir mūsu vaina. Mēs rīkojāmies pārāk lēni un piesardzīgi. Nogruvuma iespēju vajadzēja paredzēt!

— Tās bija nepierādāmas nojautas. Skumt nav vērts! Vai tad aiz durvīm paslēpto, apšaubamo vērtību dēļ mēs būtu nostiprinājuši milzīgās iežu masas? It īpaši, ja tur paglabāti nevienam nevajadzīgi ieroči.

— Bet ja nu tie ir mākslas darbi, cilvēces radošā ģēnija darinājumi? Nē, mums tomēr vajadzēja rīkoties enerģiskāk!

Mīko paraustīja plecus un, sekojot pārējiem biedriem, kopā ar noskumušo Vedu atgriezās zemes virspusē, kur arheologus gaidīja saulainās dienas krāšņums, tīrā ūdens prieks un sāpju remdinātāja elektriskā duša.

Mvens Mass soļoja turp un atpakaļ pa istabu, ko viņam ierādīja ziemeļu apdzīvotās joslas Indijas sektora Vēstures nama augšējā stāvā. Uz šejieni viņš pārcēlās tikai pirms divām dienām, pabeidzis darbu Amerikas sektora Vēstures namā.

Istaba vai, pareizāk, veranda, kuras ārējo sienu aizstāja viengabalaina polarizēta stikla plāksne, bija vērsta uz paugurainu augstieni, kas saplūda ar apvārsni zilajā tālē. Laiku pa laikam Mvens Mass nolaida krusteniskās polarizācijas slēģus. Tad istabā iestājās pelēcīgs mijkrēslis un pussfēriskajā ekrānā cits pēc cita lēni iznira iepriekš atlasītu gleznu, vecu kinofilmu, skulptūru un ēku attēli. Vērīgi aplūkodams šos attēlus, afrikānis diktēja automātiskam sekretāram savas nākamās grāmatas fragmentus. Mašīna pierakstīja, sanumurēja, rūpīgi sakārtoja un sašķiroja lapas pēc tēmām, aprakstiem, vispārinājumiem.

Ikreiz, kad Mvens Mass jutās noguris, viņš atvēra slēģus, piegāja pie loga un ilgi lūkojās tālē, pārdomādams redzēto.

Afrikānis bieži brīnījās, cik daudz no cilvēces nesenās kultūras jau aizgājis nebūtībā. Sen izzuduši Pasaules apvienošanas ērai raksturīgie valodas smalkumi — sarežģītais runas un rakstības stils, ko kādreiz uzskatīja par augstas izglītības pazīmi. Pilnīgi izbeigusies Vispārējā darba ērā tik ļoti iecienītā rakstīšana vārdu mūzikas dēļ. Aizmirsta veiklā žonglēšana ar vārdiem, kuru dēvēja kādreiz par asprātību. Vēl agrāk atkritusi nepieciešamība maskēt savas domas, kas bija tik svarīga Sašķeltās pasaules ērā. Visas sarunas kļuvušas daudz vienkāršākas un īsākas. Acīm redzot Lielā Loka ēra kļūs par cilvēka trešās signālsistēmas attīstības ēru, kad ļaudis iemācīsies saprast cits citu bez vārdiem.

Un tad Mvens Mass atkal diktēja automātiskajam sekretāram savu domu formulējumus:

— Loka ēras pirmajā gadsimtā Ļuda Fira radīja jaunu zinātnes disciplīnu — mākslas fluktuatīvo psiholoģiju[20]. Tieši viņai izdevās pamatot atšķirības sieviešu un vīriešu emocionālajā uztverē, tādējādi paverot pētījumiem gara dzīves jomu, ko daudzus gadsimtus dēvēja par puslīdz mistisku zemapziņu. Taču pierādīt vai pamatot kaut ko mūsdienu izpratnē vel nav pats galvenais. Ļudai Firai izdevās panākt vairāk — viņa iezīmēja galvenos jutekliskās uztveres posmus un tādējādi deva iespēju saskaņot tos abu dzimumu pārstāvjiem.

Džinkstošs signāls un zaļš gaismas zibsnis pēkšņi pasauca afrikāni pie televizofona. Sāds aicinājums darba laikā nozīmēja kaut ko nopietnu. Automātiskais sekretārs izslēdzās, un Mvens Mass noskrēja lejā uz tālsarunu kameru.

Veda Konga ar iekritušiem, saskrāpētiem vaigiem un tumšos ēnu lokos ieslēgtām acīm sveicināja viņu no ekrāna. Iepriecinātais Mvens Mass pastiepa viņai pretim savas lielās rokas, izraisīdams vāru smaidu Vedas rūpju pilnajā sejā.

— Palīdziet man, Mven. Es zinu, ka jūs esat aizņemts, bet Dara Vetera patlaban nav uz Zemes, Ergs Noors ir tālu, un, izņemot viņus, jūs esat vienīgais, pie kā es varu griezties ar jebkuru lūgumu. Notikusi nelaime…

— Kāda? Vai Dars Veters?…

— Nē, nē! Nogruvums izrakumu vietā. — Un Veda īsumā atstāstīja notikumus «Den-of-kul» alā.

— Jūs patlaban esat vienīgais no maniem draugiem, kam ir tiesības uz brīvu pieeju Viedajām smadzenēm.

— Kuras no četrām jūs domājat?

— Zemākās noteiktības.

— Saprotu. Jāaprēķina, kā nokļūt līdz tērauda durvīm ar vismazāko darba un materiālu patēriņu?

— Tieši tā!

— Vai dati savākti?

— Tie man pie rokas.

— Klausos.

Mvens Mass ātri pierakstīja dažas skaitļu rindas.

— Tagad viss atkarīgs no tā, kad mašīna pieņems šos datus. Pagaidiet, tūlīt sazināšos ar Viedo smadzeņu dežurējošo inženieri. Zemākās noteiktības smadzenes atrodas dienvidu joslas Austrālijas sektorā.

— Bet kur atrodas Augstākās noteiktības smadzenes?

— Ziemeju joslas Indijas sektorā, tepat… Gaidiet, es pārslēdzos!

Sēdēdama nodzisušā ekrāna priekšā, Veda pūlējās radīt sev konkrētu priekšstatu par Viedajām smadzenēm. Un gribot negribot viņa iztēlojās milzīgas, grumbu izvagotas, pulsējošas, dzīvas smadzenes, kaut arī labi zināja, ka patiesībā tās-ir visaugstākās klases elektronu pētniecības mašīnas, kas spēj atrisināt gandrīz jebkuru pašreizējam matemātikas līmenim atbilstošu uzdevumu. Uz planētas bija tikai četras šādas mašīnas un katrai no tām — sava īpaša specializācija.

Vedai nenācās ilgi gaidīt. Ekrāns iedegās, un Mvens Mass palūdza viņu izsaukt pēc sešām dienām, vislabāk — vēlu vakarā.

— Mven, jūsu palīdzība ir neatsverama!

— Tikai tāpēc, ka esmu ieguvis dažas zināšanas un tiesības matemātikā? Jūsu darbs ir tikpat neatsverams. Jūs taču zināt senās valodas un kultūras! Man liekas, Veda, jūs esat pārāk iedziļinājusies Sašķeltās pasaules ērā!

Vēsturniece sarauca uzacis, bet afrikānis iesmējās tik labsirdīgi un atklāti, ka ari Veda pasmaidīja un, atvadījusies ar rokas mājienu, pazuda.

Norunātajā laikā Mvens Mass atkal ieraudzīja televizofonā jauno sievieti.

— Varat nekā neteikt — es redzu, atbilde ir nelabvēlīga.

— Jā. Stabilitāte zemāka par drošības robežu… Normālos apstākļos vajadzētu izcelt apmēram kubikkilometru kaļķakmens.

— Mums acīm redzot atliks tikai izrakt tuneli, lai nokļūtu līdz otrās alas seifiem, — Veda skumji piezīmēja.

— Vai tādēļ tik ļoti jāskumst?

— Piedodiet, Mven, bet arī jūs taču stāvējāt durvju priekšā, aiz kurām slēpās neatminēta mīkla. Jūsu mīkla ir liela un vispārēja, manējā — daudz mazāka. Bet emocionāli mana neveiksme līdzvērtīga jūsējai.

— Mūs abus piemeklējusi viena nelaime. Un es esmu pārliecināts, ka vēl ne vienu reizi vien mēs atdursimies pret tērauda durvīm. Jo drosmīgāki būs mūsu centieni, jo biežāk šādas durvis gadīsies ceļā.

— Gan jau kādas atdarīsies!

— Noteikti!

— Bet jūs taču neesat piekāpušies uz visiem laikiem?

— Protams! Savāksim jaunus faktus, kas norādīs pareizāku ceļu. Kosmosa spēks ir tik neaptverams, ka no mūsu puses bija nepiedodami naivi uzbrukt tam ar vienkāršu kruķi… Tāpat kā jums — ar kailām rokām mēģināt atvērt šīs bīstamās durvis.

— Bet ja nu nāksies gaidīt visu mūžu?

— Ko nozīmē atsevišķa cilvēka mūžs salīdzinājumā ar tik svarīgiem soļiem zinātnes attīstībā!

— Mven, kur palikusi jūsu kaislīgā nepacietība?

— Tā nav zudusi, tikai apvaldīta. Ar ciešanām…

— Bet Rens Bozs?

— Viņam vieglāk. Viņš turpina ceļu, meklēdams savas abstrakcijas precizējumu.

— Saprotu. Vienu mirkli, Mven! Svarīgs ziņojums…

Ekrāns ar Vedas attēlu nodzisa, un, kad tas atkal iedegās, Mvens Mass ieraudzīja pavisam citu, jaunu un bezrūpīgu sievieti.

— Dars Veters atgriežas! Piecdesmit septītais pavadonis uzcelts pirms termiņa…

— Tik ātri? Un viss jau paveikts?

— Nē, tikai ārējā daļa un enerģētiskās iekārtas montāža. Iekšējie darbi ir vienkāršāki. Viņš tiek atsaukts, lai atpūstos un izanalizētu Jūnija Anta ziņojumu par jauniem Loka raidījumiem.

— Pateicos, Veda! Būšu priecīgs tikties ar Daru Veteru.

— Noteikti tiksieties… Bet tas vēl nav viss. Ar cilvēces pašaizliedzīgajām pūlēm tagad sagatavoti anamezona krājumi «Gulbim». Aizlidojošie aicina mus izvadīt viņus ceļā, no kura tie neatgriezīsies. Jūs būsiet?

— Būšu. Atvadoties planēta parādīs zvaigžņu kuģa apkalpei visiemīļotākos un daiļākos skatus. Astronauti gribēja redzēt arī Čaras deju Liesmaino Kausu svētkos. Viņa pati aizbrauks, lai to atkārtotu pirms starta Elhomras centrālajā kosmodromā. Tiksimies tur! — Labi, Mven Mas, dārgais!