Andromēdas Miglājs

IX NODAĻA TREŠĀ CIKLA SKOLA

Trešā cikla četrsimt desmitā skola atradās Īrijas dienvidos. Plaši lauki, vīna dārzi un ozolu puduri stiepās no zaļajiem pauguriem līdz pat jūrai. Veda Konga un Evda Nala bija atbraukušas nodarbību laikā un nesteidzīgi pastaigājās gredzenveida gaitenī, kas aptvēra visas apaļajā ēkā izvietotās klases. Diena bija apmākusies. Līņāja. Tāpēc mācības notika telpās un nevis, kā parasti, pļavā, zem kokiem.

Veda Konga jutās gluži kā skolniece. Ausīdamās viņa slepus zagās gar ieejām, kurās, tāpat kā skolu lielākajā da]ā, durvis aizstāja kulisēm līdzīgi sienu izciļņi. Ari Evdai Nalai iepatikās šī rotaļa. Sievietes piesardzīgi ieskatījās klasēs, cenzdamās atrast Evdas meitu un pašas palikt nemanītas.

Pirmajā istabā viņas ieraudzīja uz sienas novilktu zilu vektoru, ko visā garumā apvija spirāle. Divus spirāles iecirkņus savukārt aptvēra šķērselipses ar iezīmētu taisnleņķa koordinātu sistēmu.

— Bipolārā matemātika! — ar mākslotām šausmām iesaucās Veda.

— Nē, te ir kaut kas nopietnāks! Pagaidīsim mazliet, — Evda atteica.

— Tagad, kad esam iepazinušies ar kohleārās, tas ir, spirāliskās virzes kustības vektoriālajām ēnas funkcijām, — paskaidroja sirms skolotājs ar jaunekligi spožām acīm, — mēs nonākam pie «repagulārrēķinu» jēdziena. Sis nosaukums cēlies no sena latīņu vārda, kas nozīmē «šķērsli, aizvaru» vai, precīzāk, «divpusējā aspektā aplūkotu pāreju no vienas kvalitātes otrā». — Skolotājs norādīja uz plato elipsi, kas šķērsoja spirāli. — Citiem vārdiem, tā ir parādību savstarpējās pārejas matemātiskā analīze.

Veda Konga atkāpās un, satvērusi draudzenes roku, aizvilka viņu sev līdz.

— Tas ir kaut kas jauns! Liekas, no tās pašas sfēras, par kuru jūsu Rens Bozs stāstīja jūras krastā.

— Skola vienmēr dod audzēkņiem tikai jaunākās atziņas, nemitīgi atmetot visu novecojušo. Ja jaunā paaudze atkārtotu novecojušus jēdzienus, tad sabiedrība nevirzītos tik strauji uz priekšu! Jau tā zinību stafetes nodošana no paaudzes uz paaudzi prasa pārmērīgi daudz laika. Desmitiem gadu paiet, iekams bērns izaug par vispusīgi izglītotu cilvēku, kas spēj veikt diženus darbus. Sī paaudžu pulsācija, kur ikvienam solim uz priekšu seko deviņas desmitdaļas soļa atpakaļ — kamēr aug un tiek apmācīta jaunā maiņa, — ir cilvēkiem vissmagākais bioloģiskais likums. Daudz kas no tā, ko mēs mācījāmies matemātikā, fizikā un bioloģijā, jau novecojis. Cita lieta — jūsu vēsture: tā noveco lēnāk, jo pati ir ļoti veca.

Veda Konga un Evda Nala ieskatījās citā istabā. Skolotāja, kas stāvēja ar muguru pret viņām, un lekcijas aizrautie skolēni nekā nemanīja. Saja klase bija sapulcējušies slaidi septiņpadsmit gadus veci pusaudži. Viņu pietvīkušie vaigi nepārprotami liecināja, cik ļoti tos savaldzinājis skolotājas stāstījums.

— Mums, cilvēcei, nācies izturēt vissmagākos pārbaudījumus, — skolotājas balss ietrīcējās aiz saviļņojuma. — Un līdz pat šim brīžam viens no skolas svarīgākajiem uzdevumiem ir iepazīstināt jūs ar cilvēces vēsturiskajām kļūdām un to sekām. Mēs esam ilgi sarežģījuši dzīvi un sadzīves priekšmetus, lai beidzot nonāktu pie vislielākās vienkāršības. Sadzīves sarežģīšana bieži vien novedusi pie gara kultūras vienkāršošanas. Nedrīkst būt lieku priekšmetu! Tie tikai saista cilvēku, kas, dzīvojot vienkāršībā, uztver un izjūt visu daudz dziļāk, smalkāk. Tāpēc līdztekus svarīgākajām zinātnes problēmām cilvēces gaišākie prāti apsver arī jautājumus par mūsu ikdienas vajadzību apmierināšanu. Mēs esam virzījušies pa dzīvnieku pasaules evolūcijas kopīgo ceļu, kas ļāva atbrīvot uzmanību, automatizējot kustības un attīstot refleksus organisma nervu sistēmā. Sabiedrības ražošanas spēku automatizācija radījusi līdzīgu reflektorisku vadibas sistēmu ekonomikā un tādējādi devusi daudziem cilvēkiem iespēju nodarboties ar to, kas ir cilvēka pamatuzdevums, proti, — ar zinātniskiem pētījumiem. No dabas mēs esam mantojuši lielas pētnieciskas smadzenes, kaut gan sākotnēji tās bija paredzētas tikai barības meklēšanai un tās derīguma noteikšanai.

— Labi! — Evda Nala pačukstēja un tai pašā mirklī ieraudzīja savu meitu.

Neko nenojauzdama, meitene domīgi lūkojās viļņotajā loga stiklā, kas neļāva skatienam aizklīst ārpus klases.

Veda Konga ziņkārīgi salīdzināja viņu ar māti. Tie paši taisnie, garie, melnie mati. Tikai meitai sasieti divos lielos mezglos, kuros iepīts zils pavediens. Tā pati ovālā, uz leju it kā sašaurinātā seja, kas pārāk platās pieres un mazliet izspiesto vaigu kaulu dēļ šķita ļoti bērnišķīga. Sniegbaltā mākslīgās vilnas blūzīte izcēla ādas tumšo bālumu, acu, uzacu un skropstu dziļo melnumu. Sarkano koraļļu kaklarota lieliski saskanēja ar jaunavas neapšaubāmi oriģinālo ārieni.

Evdas meita, tapat kā visi viņas klases biedri, bija ģērbusies platās, īsās biksēs līdz ceļiem. Tikai sānu vīlēs iešūtās sarkanās bārkstis atšķīra viņu no citiem.

— Indiāņu rotājums, — Evda Nala atbildēja uz draudzenes mēmo jautājumu.

Apmeklētājas tikko paspēja iegriezties gaitenī, kad skolotāja pēc stundas beigām atstāja klasi. Viņai pakaļ izskrēja vairāki skolēni, to skaitā arī Evdas meita. Piepeši, ieraudzījusi māti — savu lepnumu un pastāvīgo priekšzīmi, meitene it kā pamira. Evda nezināja, ka skolā nodibinājies viņas cienītāju pulciņš, kura dalībnieki nolēmuši iet dzīvē to pašu ceļu, kādu savā laikā izraudzījusies slavenā psihiatre.

— Māmiņ! — meitene pačukstēja un, uzmetusi kautru skatienu mātes ceļabiedrei, pieglaudās Evdai.

Skolotāja atgriezās un uzrunāja viešņas.

— Man jābrīdina skolas padome, — viņa sacīja, neievērojot Evdas protestu. — No jūsu apciemojuma mēs varam gūt lielu labumu.

— Lūk, no kā jūs tiešām varat gūt krietnu labumu! — Evda iepazīstināja viņu ar Vedu Kongu.

Vēstures skolotāja pietvīka un šajā brīdī likās gandrīz tikpat jauna kā viņas audzēknes.

— Ļoti labi! — viņa joprojām mēģināja saglabāt lietišķu toni. — Skolā drīz notiks vecāko grupu izlaidums. Evdas Nalas novēlējumi viņu patstāvīgās dzīves gaitu sākumā un Vedas Kongas pārskats par seno rasu un kultūru vēsturi — mūsu jauniešiem tā būs patiesi liela veiksme! Vai ne, Rea?

Evdas meita sajūsmā sasita plaukstas. Viegliem sportistes soļiem skolotāja aizskrēja uz dienesta telpām, kas atradās skolas ēkas garajā piebūvē.

— Rea, tu izlaidīsi nākamo stundu, un mēs pastaigāsimies dārzā! — Evda piedāvāja meitai. — Es nepaspēšu tevi vēlreiz apciemot pirms varoņdarbu izraudzīšanas. Pagājušajā reizē mēs vēl galīgi neizlēmām…

Rea klusēdama paņēma mati zem rokas. Mācības katrā skolas ciklā mijās ar praktiskajiem darbiem. Paš reiz sākās viena no Reas mīļākajām stundām — optisko stiklu slīpēšana. Bet kas gan varēja būt interesantāks un svarīgāks par mātes apciemojumu?

Atstājusi māti un meitu divatā, Veda devās uz skolas parku. Bērnišķīgi piekļaudamās pie mātes spēcīgās rokas, Rea soļoja viņai blakus un sasprindzināti domāja.

— Kur tavs mazais Kajs? — Evda jautāja, un meitene tūdaļ manāmi noskuma.

Kajs bija viņas audzēknis. Vecākie skolnieki bieži apciemoja tuvumā izvietotās pirmā vai otrā cikla skolas, kur pēc savas izvēles uzņēmās šefību pār kādu zēnu vai meiteni. Rūpīgi pārdomātās audzināšanas sistēmas apstākļos šāda palīdzība skolotājiem bija ļoti noderīga.

— Kajs pārcelts otrajā ciklā un aizbraucis tālu no šejienes. Man tik žēl… Kāpēc ik pēc četriem gadiem mūs pārceļ no vienas vietas uz otru?

— Tu taču zini, ka vienmuļi iespaidi nogurdina un notrulina psihi.

— Es tikai nesaprotu, kāpēc pirmo no četriem cikliem sauc par nulles ciklu. Tajā taču notiek ļoti svarīgais mazbērnu audzināšanas un apmācīšanas process…

— Vecs, neizdevies nosaukums. Bet mēs izvairāmies no ierastu terminu maiņas, ja vien to neprasa galēja nepieciešamība. Tāda maiņa vienmēr saistīta ar nevajadzīgu enerģijas patēriņu. Un mums visiem bez izņēmuma jācenšas pasargāt cilvēci no enerģijas nelietderīgas izšķiešanas.

— Bet vai tad spēka patēriņu neizraisa arī skolas sadalījums ciklos — dažādu ciklu skolēni taču mācās un dzīvo atsevišķi, vairākkārt pārceļoties no vienas vietas uz otru?

— Sāds patēriņš atmaksājas ar uzviju, jo saasina uztveres spējas un kāpina mācību efektivitāti, kas citādi gadu no gada neizbēgami mazinātos. Jūs, mazie cilvēki, audzinātāju un laika ietekmē pārvēršaties par kvalitatīvi atšķirīgiem radījumiem. Dažādo vecuma grupu kopdzīve traucē audzināšanu un bieži vien kaitina pašus audzēkņus. Mēs esam samazinājuši atšķirības līdz minimumam, sadalot bērnus četrās vecuma grupās jeb ciklos, bet arī šis sadalījums nebūt nav pilnīgs. Taču vispirms aprunāsimies par taviem nodomiem. Man nāksies jums nolasīt lekciju, un varbūt tavi jautājumi līdz ar to paši atkritīs.

Kā īsts Loka ēras bērns, kas nekad nav sastapies ar apvainojošu izsmieklu vai neizpratni, Rea sirsnīgā atklātībā uzticēja mātei savas slepenākās domas. Meitene it kā personificēja jaunību, kas vēl nekā nezina par dzīvi, bet jau pilna domīgu gaidu. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa beidza skolu. Tagad jāgatavojas trīsgadīgajam Herkulesa varoņdarbu periodam, kura laikā jaunieši jau strādā kopā ar pieaugušajiem. Pēc šiem varoņdarbiem, kad galīgi noskaidrojušās katra jaunā cilvēka tieksmes un spējas, seko augstākā izglītība, kas dod tiesības uz patstāvīgu darbu izraudzītajā specialitātē. Savā ilgajā mūžā cilvēks parasti ieguva augstāko izglītību piecās sešās specialitātēs un līdz ar to varēja mainīt arī darba veidus. Taču no pirmās un visgrūtākās — Herkulesa varoņdarbu izvēles atkarīgs ļoti daudz. Tāpēc tos izvēlējās pēc rūpīgām pārdomām un katrā ziņā konsultējoties ar kādu vecāku padomdevēju.

— Vai jums jau beigušies psiholoģiskie gala pārbaudījumi? — Evda, saraukusi uzacis, vaicāja.

— Jā. Pirmajās astoņās grupās esmu dabūjusi divdesmit līdz divdesmit četrus punktus, desmitajā un trīspadsmitajā grupā — astoņpadsmit un deviņpadsmit, bet septiņpadsmitajā grupā — septiņpadsmit punktus! — Rea lepni iesaucās.

— Lieliski! — Evda nopriecājās. — Tev atvērti visi ceļi. Vai neesi mainījusi pirmā varoņdarba izvēli?

— Nē. Es kļūšu par medicīnas māsu Aizmirstības salā, bet pēc tam viss mūsu pulciņš, tavu sekotāju pulciņš, strādās Jitlandes psiholoģisķajā slimnīcā.

Evda neskopojās ar labsirdīgiem jokiem, izjautājot meitu par centīgajiem psihologiem. Tomēr Rea pierunāja māti kļūt par mentori visiem pulciņa dalībniekiem, kam tuvākajā laikā arī vajadzēja izraudzīties savus Herkulesa varoņdarbus.

— Tādā gadījumā man nāksies palikt šeit līdz atvaļinājuma beigām, — Evda iesmējās. — Bet ko darīs Veda Konga?

Rea atcerējās mātes ceļabiedri.

— Viņa ir laba, — meitene nopietni sacīja, — un gandrīz tikpat skaista kā tu!

— Daudz skaistāka!

— Nē, es zinu… Ne jau tāpēc, ka tu esi mana māte, — Rea nepiekāpās. — Varbūt pirmajā brīdī viņa šķiet labāka. Bet tev ir iekšēji spēki, kādu Vcdai Kongai vēl nav. Es nesaku, ka nebūs. Kad būs, tad…

— Apēnos tavu māti kā mēness zvaigzni?

Rea pakratīja galvu.

— Vai tad tu paliksi uz vietas? Tu iesi vēl daudz tālāk!

Evda noglāstīja meitas gludos matus un ielūkojās viņai sejā.

— Vai nepietiks slavinājumu? Baidos, ka mēs zaudējam pārāk daudz laika!..

Veda Konga lēni gāja pa aleju, aizvien dziļāk platlapainu kļavu birzī. Vienmuļi šalca smagās, samirkušās lapotnes. Pirmie vakara miglas vāli cēlās augšup no tuvējās pļavas, bet vējš tos tūdaļ izklīdināja. Veda prātoja par dabas kustīgo mieru un par to, cik veiksmīgi tiek izraudzītas vietas skolu celšanai. Viens no svarīgākajiem audzināšanas uzdevumiem taču ir attīstīt smalku dabas uztveri! Ja notrulinās uzmanība pret dabu, tas pēc būtības nozīmē, ka apstājusies cilvēka attīstība, jo cilvēks, kas vairs neprot novērot, zaudē arī spēju vispārināt. Veda domāja par pedagoģiju — šo izcilo mākslu, kas kļuvusi sevišķi nozīmīga laikmetā, kad sabiedrība beidzot sapratusi, ka izglītība patiesībā nav nekas cits kā audzināšana un, tikai pareizi audzinot bērnu, to iespējams pienācīgi sagatavot grūtajām cilvēka gaitām. Protams, pamatu veido iedzimtas īpašības, bet tās var arī palikt dīgļa stadijā, ja skolotāji rūpīgi neizkops visu vērtīgo, piešķirot galīgo slīpējumu audzēkņu dvēselēm.

Vēsturnieee atcerējās tās dienas, kad viņa pati vēl bija trešā cikla skolniece — pretrunu pilna būtne, kas ik bridi gatava uzupurēties un tai pašā laikā ar veselīgas jaunības egocentrismu sprieda par visu pasauli tikai no sava «es» viedokļa. «Cik daudz laba toreiz darījuši skolotāji, — patiesi, nav cildenāka darba mūsu pasaulē!»

Skolotājs — viņa rokās ir skolēna nākotne, jo tikai ar skolotāja pūlēm cilvēks ceļas aizvien augstāk, kļūst aizvien varenāks un spēj tikt galā ar visgrūtāko uzdevumu — pārvarēt pats sevi, savu patmīlīgo alkatību un neapvaldītās tieksmes.

Sadzirdējusi jauniešu balsis, Veda devās uz priežu ieskautu līcīti, kura malā desmit puišeļi plastmasas priekšautos ar cirvjiem — vēl akmens laikmeta alās izgudrotiem rīkiem — tēsa garu ozola baļķi. Jaunie celtnieki godbijīgi sveicināja vēsturnieci un paskaidroja, ka, sekodami seno varoņu priekšzīmei, gribot bez automātiskajiem zāģiem un montēšanas iericēm uzbūvēt kuģi. Tas paredzēts ceļojumam uz Kartāgas drupām: brīvlaikā viņi aizbraukšot uz turieni kopā ar vēstures, ģeogrāfijas un praktisko darbu skolotājiem.

Veda novēlēja jaunajiem kuģiniekiem labas sekmes un jau taisījās turpināt pastaigu, kad pēkšņi viņu uzrunāja kāds gara auguma gaišmatis:

— Jūs esat atbraukusi kopā ar Evdu Nalu? Vai drīkstu tādā gadījumā uzdot jums dažus jautājumus?

Veda piekrita.

— Evda Nala strādā Prieka un bēdu akadēmijā. Mēs esam jau mācījušies par Zemes un dažu citu pasauļu sabiedrisko iekārtu, bet mums vēl nekas nav teikts par šīs akadēmijas nozīmi.

Veda pastāstīja par statistiskajiem aprēķiniem, kuru uzdevums noskaidrot prieku un bēdu samēru gan atsevišķu cilvēku, gan arī visas sabiedrības dzīvē, par prieku un bēdu samēra analīzi dažādās vecuma grupās un dažādos cilvēces vēsturiskās attīstības posmos. Kaut arī pārdzīvojumi kvalitatīvi atšķiras, ar lielo skaitļu jeb stohastikas metodēm apstrādātie statistikas dati dod iespēju atklāt svarīgas likumsakarības. Padomes, kas vada sabiedrības attīstību, katrā ziņā cenšas panākt labākus rezultātus. Tikai priekam vairojoties vai ari saglabājoties prieka un bēdu līdzsvaram, var uzskatīt, ka sabiedrība attīstās sekmīgi.

— Tātad Prieka un bēdu akadēmija ir pati galvenā? — ņipri jautāja viens no puišeļiem.

Pārējie iesmējās, un Vedas pirmais sarunu biedrs paskaidroja:

— Ols visur meklē virsvadību. Un sapņo par pagātnes lielajiem valdniekiem.

— Bīstams ceļš, — Veda pasmaidīja. — Kā vēsturnieee varu jums teikt: šie valdnieki bija augstākā mērā saistīti, nebrīvi cilvēki.

— Saistīti tāpēc, ka viņu rīcību noteica apstākļi? — jautāja gaišmatainais jauneklis.

— Jā, tieši tāpēc. Bet tas bija senajās — Sašķeltās pasaules ēras un vēl agrāko laikmetu sabiedrībās, kas attīstījās nevienmērīgi un stihiski. Tagad šādas virsvadības nav, tāpēc ka neviena padome nespēj darboties bez visām pārējām.

— Bet Ekonomikas padome? Bez tās neviens taču nevar iesākt neko nopietnu, — iebilda mazliet samulsinātais Ols.

— Pareizi, jo ekonomika ir vienīgais reālais dzīves pamats. Bet man liekas, ka jūsu priekšstats par virsvadību nav gluži pareizs… Vai esat jau mācījušies par cilvēka smadzeņu uzbūvi?

Jaunekļi to apstiprināja.

Veda palūdza spieķīti un ar riņķiem atzīmēja smiltīs planētas svarīgākos pārvaldes orgānus.

— Lūk, centrā Ekonomikas padome. Tā tieši saistīta ar saviem konsultatīvajiem orgāniem: PBA — Prieka un bēdu akadēmiju, RSA — Ražošanas spēku akadēmiju, SNPA — Stohastikas un nākotnes paredzēšanas akadēmiju, DPA — Darba psihofizioloģijas akadēmiju. Paralēlas saites savieno to ar patstāvīgu orgānu — Astronautikas padomi. Tā savukārt cieši saistīta ar Virzīto izstarojumu akadēmiju un Lielā Loka ārējām stacijām. Tālāk…

Uzzīmējusi sarežģītu shēmu, Veda turpināja:

— Vai tas neatgādina jums cilvēka smadzenes? Pētīšanas un uzskaites organizācijas atbilst sajūtu centriem, padomes — asociatīvajiem centriem. Jūs zināt, ka dzīves plūsmu nosaka pievilkšanās un atgrūšanās, sprādzienu un uzkrājumu, kairinājumu un aiztures ritmi. Ekonomikas padome ir sabiedrības galvenais aiztures centrs. Tā saskaņo visus pasākumus un ieceres ar sabiedriskā organisma reālajām iespējām un objektīvajiem likumiem. Sī pretējo spēku harmoniskā mijiedarbība precīzi atspoguļo tiklab mūsu smadzeņu, kā ari sabiedrības funkcijas, kas nemitīgi pilnveidojas. Kādreiz, senos laikos, ļaudis iemācījās ar kibernētikas palīdzību reducēt vissarežģītākos procesus līdz samērā vienkāršām mašīnu operācijām. Bet, jo vairāk pieauga mūsu zināšanas, jo sarežģītākas izrādījās termodinamikas, bioloģijas, ekonomikas parādības un likumi. Līdz ar to izzuda arī vienkāršotie priekšstati par dabu un sabiedrības attīstību.

Jaunekļi klausījās, elpu aizturējuši.

— Kas tad ir pats galvenais šādā sabiedrības iekārtā? — Veda vēlreiz uzrunāja zēnu, kas tik ļoti jūsmoja par pagātnes lielajiem valdniekiem.

Tas mulsi klusēja. Taču gaišmatis pasteidzās biedram talkā.

— Virzīšanās uz priekšu! — viņš drosmīgi iesaucās.

— Balva par lielisko atbildi! — sajūsmināta par šādu atjautību, Veda noņēma no kreisā pleca emaljas sprādzi, kas attēloja baltu albatrosu lidojumā pāri zilai jūrai, un pasniedza to zēnam.

Tas mulsi sastomījās.

— Atmiņai par mūsu šīsdienas sarunu un virzīšanos uz priekšu! — Veda nepiekāpās, un zēns galu galā dāvanu pieņēma.

Saturēdama lejup slīdošo tērpu, Veda atgriezās parkā. So sprādzīti viņai bija dāvinājis Ergs Noors. Un pēkšņā vēlēšanās to atdot nozīmēja ļoti daudz, ari nepārvaramu tieksmi drīzāk atbrīvoties no vecajām, vīstošajām vai jau novītušajām jūtām, kas tik ilgi bija saistījušas Vedu.

Apaļajā zālē ēkas centrā bija sapulcējušies visi skolas ciemata iedzīvotāji. Evda Nala, ģērbusies melna tērpā, nostājās uz apgaismotā paaugstinājuma un mierīgi pārlaida skatienu amfiteātra rindām. Auditorija sasprindzināti klausījās viņas ne visai skaļajā, dzidrajā balsī. Kliedzošus pastiprinātājus tagad lietoja tikai drošības tehnikā. Līdz ar stereotelevīzijas attīstību bija zudusi vajadzība arī pēc lielām auditorijām.

— Septiņpadsmit gadi ir lūzuma periods cilvēka dzīvē. Drīz Īrijas apgabala sapulcē skanēs tradicionālie vārdi: «Jūs, vecākie, kas esat aicinājuši mani uz darba ceļu, pieņemiet manu prasmi un vēlēšanos, pieņemiet manu darbu un māciet mani dienu un nakti. Sniedziet man palīdzīgu roku, jo grūts ir ceļš, yn es sekošu jums.» Sai senajai formulai ir ļoti nopietns zemteksts, un šodien es gribu runāt tieši par to.

No bērnu dienām jums māca dialektisko filozofiju, ko kādreiz antīkās senatnes slepenajās grāmatās dēvēja par «Divējādības noslēpumu». Toreiz uzskatīja, ka šīs filozofijas varenos ieročus var uzticēt tikai «izredzētajiem» — stipriem, intelektuāli un morāliski augstvērtīgiem cilvēkiem. Tagad dialektikas likumi kalpo visiem un jau no mazotnes palīdz jums pareizi izprast pasauli. Jūs uzsākat savas mūža gaitas labi iekārtotā sabiedrībā, ko daudzu paaudžu laikā radījuši miljardiem nezināmu darbaļaužu un cīnītāju par labāku dzīvi. Pieci simti paaudžu nomainījušas cita citu, kopš sabiedrībā ieviesta darba dalīšana. Sajā laikā sajaukušās dažādas rases un tautības. Ikvienā no jums ir asinslāse, kā teica senatnē, vai iedzimtības mehānismi, kā sakām tagad, no katras tautas. Izcīnīta gigantiska cīņa, lai atbrīvotu šos iedzimtības mehānismus no izstarojumu neapdomīgas lietošanas sekām un kādreiz izplatītajām slimībām.

Jaunā cilvēka audzināšana ir smalks darbs, kas prasa individuālu analīzi un ļoti rūpīgu, uzmanīgu pieeju. Sen pagājuši tie laiki, kad sabiedrība varēja apmierināties ar pavirši audzinātiem cilvēkiem, kuru trūkumus attaisnoja ar iedzimtības defektiem. Tagad ikviens slikti audzināts cilvēks ir pārmetums visai sabiedrībai — liela audzinātāju kolektīva kļūda un neveiksme.

Bet jums, kas vēl neesat atbrīvojušies no jaunības egocentrisma un sava «es» pārvērtēšanas, skaidri jāizprot, cik daudz atkarīgs no jums pašiem, kādā mērā jūs paši esat savas brīvības un dzīves satura radītāji. Ceļu izvēle jums ļoti plaša. Taču izvēles brīvība vienlaikus nozīmē arī pilnu atbildību par šo izvēli. Sen aizmirsti nekulturālo cilvēku sapņi par atgriešanos mežonīgās dabas klēpī, par brīvajām attiecībām, kādas valdīja pirmatnējā sabiedrībā.

Kad cilvēce skaitliski izauga, tai vajadzēja vai nu pakļauties sabiedriskai disciplīnai, ilgstošai audzināšanai un apmācībai, vai arī iet bojā, jo, neraugoties uz mūsu planētas samērā devīgo dabu, citu iespēju dzīvot uz tās nav! Nožēlojamie viltus filozofi, kas sapņoja par atgriešanos pagātnē — pirmatnējās dabas klēpī, patiesībā nesaprata un nemīlēja dabu. Pretējā gadījumā viņi zinātu, ka daba ir nežēlīga un nolemj ikvienu, kas nepakļaujas tās likumiem, neizbēgamai bojā ejai.

Jaunās sabiedrības cilvēkam nācās gribot negribot disciplinēt savas tieksmes un domas. Sī prāta un gribas audzināšana tagad ir visiem tikpat obligāta kā fizisko spēju izkopšana. Dabas un sabiedrības likumu izzināšana palīdzēja aizstāt cilvēka personīgās vēlēšanās ar apzinātu lietderības izpratni. Kad mēs sakām «gribu», domājam — zinu, ka tas ir iespējami un lietderīgi.

Pirms gadu tūkstošiem senie grieķi mēdza teikt: «metron ariston», citiem vārdiem, mērs ir pats svarīgākais, augstākais. Un ari mēs uzskatām, ka kultūras pamats ir mēra sajūta visās lietās.

Pieaugot kultūras līmenim, vājinās tieksme pēc primitīvās, rupjās laimes, ko dod īpašums, jo mantkārība samērā ātri notrulina cilvēku un galu galā atstāj dvēselē tumšu neapmierinātību.

Mēs mācām jūs iegūt daudz lielāku laimi — atsacīties no visa liekā, ārišķīgā, palīdzēt citiem, iededzināt savā dvēselē dzirkstošu darba prieku. Mēs palīdzējām jums atbrīvoties no sīko tieksmju un mantu varas, saistīt savus priekus un bēdas ar kaut ko daudz cildenāku — ar jaunradi.

Gādība par fizisko audzināšanu, desmitu paaudžu tīra, veselīga dzīve atbrīvoja jūs no cilvēka psihes trešā briesmīgā ienaidnieka — vienaldzības: tukšas un slinkas dvēseles. Enerģijas pārpilni, ar līdzsvarotu, veselīgu psihi, kurā, pateicoties emociju dabiskajam samēram, ir vairāk laba nekā ļauna, jūs ieejat pasaulē un stājaties darbā. Jo labāki būsiet jūs, jo labāka būs visa sabiedrība, tāpēc ka šīs kvalitātes ir savstarpēji atkarīgas. Kā sabiedrības sastāvdaļa — tās locekļi jūs radīsiet cildenu garīgu vidi, un sabiedrība savukārt darīs cēlākus, pilnveidos jūs. Sabiedriskā vide ir svarīgākais faktors cilvēka audzināšanā un apmācībā. Mūsu dienās cilvēku audzina un rnāca visu mūžu un tāpēc sabiedrības attīstība notiek daudz straujāk.

Evda Nala apklusa un pieglauda matus ar tādu pašu žestu, kā to darīja Rea, kas, sēdēdama klausītāju solos, nenovērsa no mātes acis.

— Kādreiz par sapņiem dēvēja centienus izzināt reālo pasauli, — viņa turpināja. — Jūs sapņosiet tā visu mūžu un gūsiet prieku atziņās, cīņā un darbā. Neveltiet pārmērīgu uzmanību paguruma mirkļiem, kas seko augstai pacilātībai, jo tie ir likumsakarīgi attīstības spirāles pagriezieni, raksturīgi visai matērijai. Brīvības realitāte ir skarba, bet audzināšanas un mācību disciplīna jūs tai sagatavojusi. Tāpēc jums, kas apzināties savu atbildību, nav liegtas visas tās darba pārmaiņas, kuras galu galā veido cilvēka personīgo laimi.

Sapņus par paradīzes rāmo bezdarbību vēsture nav attaisnojusi, jo tie ir pretrunā ar cilvēka cīnītāja dabu. Katram laikmetam bija un joprojām ir savas grūtības, bet cilvēce atradusi laimi nemitīgā un straujā kāpumā uz arvien augstākiem jūtu un prāta, zinātnes un mākslas kalngaliem…

Pabeigusi lekciju, Evda Nala atgriezās zālē, kur Veda Konga apsveica viņu kā nesen Čaru Liesmaino Kausu svētkos. Visi klātesošie piecēlās un atkārtoja šo žestu, tādējādi apliecinot savu sajūsmu par viņas lielisko mākslu.