Andromēdas Miglājs

XII NODAĻA ASTRONAUTIKAS PADOME

Astronautikas padomes, tāpat kā planētas galvenā smadzeņu centra — Ekonomikas padomes zinātniskās sesijas jau kopš seniem laikiem notika īpašā ēkā. Ļaudis uzskatīja, ka speciāli iekārtotas un izrotātas telpas palīdz attiecīgi noskaņot sanāksmes dalībniekus un līdz ar to veicina ātrāku pārslēgšanos no Zemes uz zvaigžņu problēmām.

Čara Nandi vēl nebija redzējusi Padomes galveno zāli. Dziļi saviļņota, viņa kopā ar Evdu Nalu iegāja dīvainā olveida telpā ar izliektiem paraboliskiem griestiem un eliptiskām sēdvietu rindām. Zāli apspīdēja neparasta gaisma, kas šķita nākam no kādas citas zvaigznes, daudz spilgtākas par Sauli. Visas sienu, griestu un sēdekļu līnijas saplūda milzīgās zāles galā. Tur — telpas dabiskajā centrā uz paaugstinājuma atradās projekcijas ekrāni, tribīne un sanāksmes vadītāju — Padomes locekļu krēsli.

Blāvi zeltaini sienu paneļi mijās ar reljefām planētu kartēm. Labajā pusē novietotās kartes attēloja Saules sistēmas planētas, kreisajā — Padomes ekspedīciju izpētītās tuvāko zvaigžņu planētas. Zem griestu zilās apmales ar luminiscējošām krāsām bija uzzīmētas apdzīvoto zvaigžņu sistēmu shēmas, kas saņemtas no citām Loka pasaulēm.

Čaras uzmanību saistīja veca, nomelnējusi un acīm redzot jau vairākkārt restaurēta glezna virs tribīnes.

Melni violetas debesis aizņēma milzīgā audekla augšējo daļu. Neliels, svešs mēness sirpis rneta palsu, nedzīvu gaismu uz veclaicīga zvaigžņu kuģa nevarīgi saslieto priekšgalu, kas asi iezīmējās asinssarkanā saulrieta staros. Kroplīgu, sausu, cietu augu puduri vizēja kā zilgans metāls. Dziļajās smiltīs, tikko vilkdams kājas, streipuļoja vieglā aizsargskafandrā tērpies cilvēks. Viņš atskatījās uz sadragāto kuģi un no tā iznestajiem bojā gājušo biedru ķermeņiem. Viņa ķiveres stikli atspoguļoja tikai saulrieta asiņaino blāzmu. Bet ar kaut kādu nezināmu paņēmienu māksliniekam bija izdevies atdzīvināt šos sārtos plankumus, kas satriecošā skarbumā stāstīja par cilvēka bezgalīgo vientulību un izmisumu svešajā pasaulē. Audekla labajā pusē pa smiltīm klātu uzkalnu rāpoja kāda dzīva būtne — bezveidīga un riebīga. Skaidri salasāmais paraksts zem gleznas — «Palicis viens» — bija tikpat īss, cik izteiksmīgs.

Izcilā mākslas darba aizgrābta, meitene pirmajā brīdī pat neievēroja interesantu zāles īpatnību, proti, — krēslu izvietojumu vēdekļveidīgās terasēs, kas deva iespēju no rindu pamatnēs apslēptām galerijām tieši nokļūt pie jebkura sēdekļa. Tādējādi ikviena rinda bija izolēta tiklab no augšas, kā arī no apakšas. Tikai apsēdusies līdzās Evdai, Čara pievērsa uzmanību krēslu, solu un barjeru senlaicīgajai apdarei. Tie bija darināti no pērļaini pelēka, dabiska Āfrikas koka. Tagad neviens neizšķiestu tik daudz darba, lai radītu priekšmetus, ko varēja atliet un nopulēt dažās minūtēs. Varbūt aiz cilvēkiem piemītošās cieņas pret senatni koks šķita Čarai siltāks, dzīvāks par plastmasu, un viņa maigi noglāstīja izliekto elkoņa balstu.

Kaut gan sanāksmi bija paredzēts pieslēgt vispasaules televīzijas tīklam, ļaužu šeit sapulcējās ļoti daudz. Padomes sekretārs Mirs Oms, kā parasti, nolasīja īsos ziņojumus, kas bija sakrājušies kopš pagājušās sēdes. Starp vairākiem simtiem klātesošo nevarētu atrast nevienu izklaidīgu vai neieinteresētu personu. Smalkjūtīga uzmanībā pret visu bija Loka ēras cilvēku raksturīgākā iezīme. Taču Čara, liekas, nedzirdēja pirmos ziņojumus, jo arvien vēl turpināja aplūkot zāli un lasīt zem planētu kartēm iegravētos slaveno zinātnieku izteicienus. Sevišķi viņai iepatikās zem Jupitera novietotais aicinājums būt vērīgiem pret dabas parādībām: «Skatieties, kā visur mūs ielenc nesaprotami fakti, kā tie paši duras acīs un ausīs, bet mēs neredzam un nedzirdam, cik lieli atklājumi slēpjas faktu neskaidrajos apveidos.» Zem citas planētas bija rakstīts: «Nav iespējams vienkārši pacelt priekškaru, kas klāj dabas mūžsenos noslēpumus, — tikai pēc neatlaidīga darba, atkāpšanās un novirzīšanās mēs sākam uztvert parādību īsto jēgu un mums atklājas jaunas, neaptveramas perspektīvas. Neizvairieties nekad no tā, kas sākotnēji liekas mazsvarīgs un neizskaidrojams.»

Neliela kustība uz tribīnes — un tūdaļ zālē nodzisa gaisma. Padomes sekretāra rāmā, spēcīgā balss ietrīcējās aiz saviļņojuma:

— Tūlīt jūs ieraudzīsiet to, kas vēl nesen likās absolūti neiespējams, — mūsu Galaktikas uzņēmumu no malas. Pirms vairāk nekā simt piecdesmit tūkstošiem gadu, tas ir, pirms pusotrām galaktiskām minūtēm — planētu sistēmas… — Čara pat necentās iegaumēt viņai nesaprotamo burtu un ciparu virknējumu, — …iemītnieki no Centaura zvaigznāja mēģināja nodibināt sakarus ar Lielo Magelāna mākoni — vienīgo samērā tuvo ārpusgalaktisko zvaigžņu kopu, par kuru zināms, ka tur ir domājošu būtņu apdzīvotas pasaules, kas pa Lielo Loku spēj sazināties ar mūsu Galaktiku. Mēs vēl nevaram precīzi noteikt šīs magelāniskās planētu sistēmas atrašanās vietu, kaut arī esam uztvēruši viņu pārraidīto Galaktikas attēlu. Lūk, tas!

Izstarojot vāju, sudrabainu gaismu, uz milzīgā ekrāna iezaigojās eliptisks zvaigžņu sablīvējums. Dziļa tumsa aptvēra ekrāna malas. Tāda pati tumsa melnējtf tukšumos starp sablīvējuma spirālisko atzarojumu nespodri izplūdušajiem galiem. Blāva spīduma oreols ietina lodveida kopas — mūsu Galaktikas vecākās zvaigžņu sistēmas. Plakani zvaigžņu lauki mijās ar melnām atdzisušas matērijas joslām un mākoņiem. Galaktika bija uzņemta neizdevīgā aspektā — tā likās gareniski izstiepta un sašķiebta, bet liesmojošais centrālais kodols tikko iezīmējās šaurās lēcas vidū. Lai gūtu pilnīgu priekšstatu par mūsu zvaigžņu sistēmu, to acīm redzot vajadzēja uzņemt no attālākām pasaulēm, kuras atrodas lielākos galaktiskā platuma grādos. Taču Loka pastāvēšanas laikā vēl nebija saņemts neviens signāls, kas liecinātu par saprātīgu būtņu esamību citās galaktikās.

Zemes cilvēki vērīgi lūkojās ekrānā. Viņi pirmo reizi redzēja savu zvaigžņu salu no malas, no neaptveramas izplatījuma tāles.

Čara iztēlojās, kā visa planēta, aizturējusi elpu, apskata savu Galaktiku un visos kontinentos un okeānos, visur, kur vien dzīvo un strādā cilvēki, viņu acis šobrīd piekaltas ekrāniem.

— Ar Padomes observatorijas uztvertajām Loka pārraidēm, kas vēl nav nodotas pasaules informācijas tīklam, mēs būtu galā, — sekretārs turpināja. — Pāriesim tagad pie projektiem, ko paredzēts ieteikt plašai apspriešanai.

Jutas Gajas priekšlikums par mākslīgas, elpošanai derīgas atmosfēras radīšanu uz Marsa, ar automātisku iekārtu palīdzību izdalot no dziļumiežiem vieglās gāzes, atzīts par ievērības cienīgu, jo tas balstās uz nopietniem aprēķiniem. Sādā ceļā varēs iegūt pietiekami daudz gaisa kā elpošanai, tā arī apdzīvoto vietu termoizolācijai, un līdz ar to cilvēkiem vairs nevajadzēs mitināties īpašās siltumnīcu tipa celtnēs. Pirms daudziem gadiem, kad uz Veneras atklāja naftas okeānus un cieto ogļūdeņražu kalnus, tur izbūvēja automātiskas iekārtas, lai radītu mākslīgu atmosfēru zem milzīgiem caurspīdīgas plastmasas kupoliem. Tas deva iespēju tur ieaudzēt augus un uzcelt rūpnīcas, kas piegādā cilvēcei visdažādākos orgāniskās ķīmijas produktus.

Mirs Oms atbīdīja metāla plāksnīti un pasmaidīja. Tribīnei tuvākās sēdekļu rindas galā parādījās Mvens Mass, ģērbies tumši sarkanās drēbēs, drūms, svinīgs un nesatricināma miera apdvests. Izrādīdams sapulcei savu cieņu, viņš salika rokas pāri galvai un apsēdās.

Sekretārs atstāja tribīni, kurā tūdaļ uzkāpa jauna sieviete ar īsiem, zeltainiem matiem un izbrīna pilnām, zaļām acīm. Padomes priekšsēdētājs Groms Orms nostājās viņai blakus.

— Parasti mēs paši referējam par jauniem priekšlikumiem. Bet šajā gadījumā jūs iepazīsieties ar pētījumu, kas gandrīz pilnīgi pabeigts. Pati autore Iva Džana sniegs jums materiālu atbildīgām pārdomām.

Zeltmatainā sieviete, acīm redzot kautrēdamās, runāja ļoti klusā balsī. Vispirms viņa atgādināja, ka dienvidu puslodes augu valstij piemīt zilgana lapu krāsa, kas raksturīga Zemes senajām augu formām. Kā parādīja citu planētu augu valsts pētījumi, zilganas lapas parasti izveidojas tur, kur atmosfēra caurspīdīgāka nekā uz Zemes vai ari centrālā spīdekļa radiācijā ir ievērojami vairāk ultravioleto staru.

— Mūsu Saules izstarojums, būdams ļoti stabils spektra sarkanajā daļā, izrādās stipri svārstīgs zilajā un ultravioletajā daļā. Pirms apmēram diviem miljoniem gadu Saules violeto staru intensitāte krasi pieauga.

Toreiz arī radās zilganie augi, bet klajumos mītošie putni un dzīvnieki ieguva melnu nokrāsu. Sakarā ar izmaiņām Saules sistēmas elektromagnētiskajā režīmā mūsu planētas rotācijas ass zaudēja savu stabilitāti. Cilvēcei jau sen pazīstami projekti pārsūknēt jūras kontinentu ieplakās, lai izjauktu pašreizējo līdzsvaru un piešķirtu Zemes asij citu stāvokli telpā. Sos projektus izstrādāja vēl tajos laikos, kad astronomi balstījās vienīgi uz elementāro gravitācijas mehāniku, pilnīgi neņemot vērā sistēmas elektromagnētisko līdzsvaru, kas daudz nepastāvīgāks par gravitāciju. Problēmas atrisināšanai jāpieiet tieši no šīs puses. Tas būs daudz vienkāršāk, lētāk un ātrāk. Atcerēsimies, ka astronautikas pirmsākumos mākslīgās gravitācijas radīšana prasīja tādu enerģijas patēriņu, kas pārsniedza cilvēku praktiskās iespējas. Tagad, kad atklāti mezonu saskaldīšanas paņēmieni, mūsu kuģi apgādāti ar vienkāršiem, drošiem mākslīgās gravitācijas aparātiem. Arī Rena Boza eksperiments iezīmē lidzīgu aplinkus ceļu Zemes griešanās režīma efektīvai un ātrai uzlabošanai…

īva Džana apklusa. Seši cilvēki — Plutona ekspedīcijas varoņi, kas sēdēja vienkopus zāles centrā, — sveica viņu, izstiepjot saliktās plaukstas. Jaunās sievietes vaigi manāmi pietvīka, un viņa pasteidzās ieslēgt ekrānu ar spokainiem stereometrisku rasējumu režģiem.

— Es zinu, ka jautājumu var aplūkot arī plašāk. Tagad ir reāls pamats domāt par planētu orbītu koriģēšanu un it īpaši par Plutona tuvināšanu Saulei, lai atdzīvinātu šo kādreiz apdzīvoto svešās zvaigznes planētu. Taču patlaban es gribu runāt tikai par Zemes ass novirzīšanu, lai uzlabotu kontinentālās puslodes klimatiskos apstākļus.

Rena Boza eksperiments pierādija, ka iespējama gravitācijas lauka inversija tā otrajā aspektā — elektromagnētiskajā laukā ar sekojošu vektoriālu polarizāciju, lūk, šajos virzienos…

Figūras uz ekrāna izstiepās un pagriezās. īva Džana turpināja:

— Tad planētas ass zaudēs savu stabilitāti un Zemi varēs pagriezt jebkurā vēlamā stāvoklī, lai Saule to apgaismotu pēc iespējas izdevīgāk un ilgāk.

Uz gara stikla zem ekrāna cits pēc cita parādījās iepriekš izskaitļoti parametri, un ikviens, kas šos simbolus saprata, varēja pārliecināties, ka Ivas Džanas projekts katrā ziņā nav nepamatots.

Apturējusi rasējumu un simbolu kustību uz ekrāna, jaunā sieviete nolieca galvu un atstāja tribīni. Klausītāji uzbudināti sačukstējās. Apmainījies tikko manāmiem žestiem ar Gromu Ormu, tribīnē uzkāpa Plutona ekspedīcijas priekšnieks.

— Rena Boza eksperiments neapšaubāmi izraisīs lavīnveidīgu ķēdes reakciju, un mēs vistuvākajā laikā pieredzēsim daudzus ļoti svarīgus atklājumus. Man liekas, šis eksperiments ved uz agrāk nepieejamiem zinātnes kalngaliem. Tas pats savā laikā notika ar kvantu teoriju — pirmo tuvinājumu repaguluma jeb savstarpējās pārejas izpratnei, kurai drīz vien sekoja antidaļiņu un antilauku atklāšana. Tad cilvēce apguva repagulārrēķinus, kas beidzot ļāva mums pārvarēt senā matemātiķa Heizenberga nenoteiktības principu. Un, visbeidzot Rens Bozs spēra vēl vienu soli uz priekšu, izanalizējot telpas-lauka sistēmas likumsakarības un tādējādi nonākot pie antigravitācijas un antitelpas jeb — pēc repaguluma likuma — nulltelpas izpratnes. Daudzas neatzītas teorijas ar laiku kļuvušas par zinātnes tālākās attīstības pamatu! Plutona pētnieku grupas vārdā ierosinu nodot šo jautājumu apspriešanai pasaules informācijas tīklā. Planētas ass stāvokļa koriģēšana samazinās enerģijas patēriņu polāro apgabalu apsildīšanai, vēl vairāk izlīdzinās polārās frontes un paaugstinās kontinentu ūdens bilanci.

— Vai jautājums pietiekami skaidrs, lai to liktu uz balsošanu? — Groms Orms vaicāja.

Atbildes vietā uzliesmoja simtiem zaļu uguņu.

— Tādā gadījumā sāksim! — priekšsēdētājs pastiepa roku zem sava sēdekļa pults.

Tur atradās trīs signālpogas: labējā nozīmēja «jā», vidējā — «nē», kreisā — «neuzskatu par iespējamu izteikties». Ikviens Padomes loceklis iedarbināja citiem neredzamu signālpogu. Tās nospieda arī Evda Nala un Čara. Lai kontrolētu Padomes lēmuma pareizību, īpaša mašīna aplēsa arī klausītāju uzskatus.

Dažas sekundes vēlāk uz projekcijas ekrāniem iedegās lieli cipari — jautājums bija pieņemts apspriešanai visas planētas mērogā.

Tribīnē atkal uzkāpa Groms Orms.

— Dažu iemeslu dēļ, kurus atļausiet pagaidām neizpaust, mums vispirms jāapspriež bijušā Padomes ārējo staciju pārziņa Mvena Masa pārkāpums, bet pēc tam jāizlemj jautājums par trīsdesmit astoto zvaigžņu ekspedīciju. Vai Padome atzīst manu motivāciju par pietiekamu?

Zaļu uguņu spieti neatstāja ne mazāko šaubu par atbildes vienprātību.

— Vai notikušais visiem labi zināms?

Atkal zaļu zibšņu virpulis.

— Tas ietaupīs mums daudz laika. Un tagad es palūgšu Mvenu Masu pastāstīt, kas pamudinājis viņu izdarīt eksperimentu, kuram bija tik liktenīgas sekas. Fiziķis Rens Bozs vēl nav galīgi atspirdzis no gūtajiem ievainojumiem un tādēļ nav izsaukts kā liecinieks.

Groms Orms pamanīja sarkanu gaismu pie Evdas Nalas krēsla.

— Padomes ievērībai! Evda Nala vēlas papildināt ziņojumu par Renu Bozu.

— Es lūdzu atļauju runāt viņa vietā.

— Jūsu motīvi?

— Es viņu mīlu!

— Jums dos vārdu pēc Mvena Masa.

Evda Nala izslēdza sarkano signālu un apsēdās.

Tribīnē uzkāpa Mvens Mass. Netaupīdams sevi, afrikānis pastāstīja par gaidītajiem rezultātiem un par savu vīziju, kurai viņš pats tomēr īsti netic. Muļķīgā steiga eksperimenta sagatavošanā, ko izraisīja pasākuma slepenais raksturs, neļāva viņiem konstruēt īpasus aparātus novērojumu pierakstīšanai, un viņi bija spiesti iztikt ar parastajām atmiņas mašīnām, kuru uztvērēji jau pirmajā mirklī neizturēja milzīgo slodzi. Par kļūdu jāuzskata arī tas, ka eksperimentā iesaistīja pavadoni. Daudz lietderīgāk būtu piekabināt šim pavadonim vecu starpplanētu raķeti un samontēt tajā vektora orientēšanai nepieciešamos aparātus. Visās aplamībās vainojams tikai viņš, Mvens Mass. Rens Bozs nodarbojies ar savu iekārtu, bet eksperimenta kosmiskā daļa visnotaļ atradusies ārējo staciju pārziņa kompetencē.

Čara sažņaudza pirkstus — Mvena Masa minētie argumenti likās visai iespaidīgi.

— Vai bojā gājušā pavadoņa novērotāji bija informēti par katastrofas iespējamību? — Groms Orms vaicāja.

— Jā, viņi tika brīdināti un bija ar mieru uzņemties risku.

— Par viņu piekrišanu es nebrīnos, — tūkstošiem jaunu cilvēku piedalās bīstamos eksperimentos, kas ik gadus notiek uz mūsu planētas. Gadās, ka daži no viņiem iet bojā… Un citi tikpat vīrišķīgi stājas kritušo vietā, lai turpinātu cīņu pret nezināmo, — skarbi iebilda Groms Orms. — Bet jūs, brīdinādams jaunekļus, paredzējāt šāda rezultāta iespējamību. Un tomēr neatteicāties no riskantā izmēģinājuma…

Mvens Mass klusēdams nolieca galvu.

Čara, kas nenovērsa no viņa acis, šajā mirklī sajuta Evdas Nalas roku uz sava pleca un apspieda nopūtu.

— Izklāstiet iemeslus, kas jūs pamudināja uz šādu rīcību, — pēc brīža sacīja Padomes priekšsēdētājs.

Afrikānis atkal sāka runāt. Šoreiz — ar degsmi un dziļu saviļņojumu. Viņš pastāstīja, ka miljoni nezināmu, sen aizmirstu kapu allaž atgādinājuši viņam laika drausmīgo varu. Domas par tiem nav ļāvušas Mvenam Masam atteikties no mēģinājuma pirmo reizi Zemes un daudzu kaimiņu pasauļu vēsturē spert izšķirošu soli pretim uzvarai pār laiku un telpu, iespraust pirmo zīmi dižajā ceļā, pa kuru nekavējoties dosies uz priekšu simtiem tūkstošu varenu prātu. Viņš uzskatījis, ka nedrīkst — varbūt pat uz veselu gadsimtu — atlikt šo eksperimentu tikai tādēļ, ka tas apdraud dažu cilvēku dzīvības un uzliek viņam milzīgu atbildību.

Mvens Mass runāja, un Čaras sirds pukstēja straujāk aiz lepnuma par savu izredzēto. Afrikāņa vaina vairs nelikās viņai tik smaga.

Mvens Mass atgriezās savā vietā, lai visu klātbūtnē sagaidītu spriedumu.

Evda Nala nodeva Padomes sekretāram Rena Boza runas ierakstu magnetofona lentā. Aparātu pastiprināta, fiziķa vājā, brīžiem aizlūstošā balss piepildīja visu zāli. Rens Bozs attaisnoja Mvenu Masu. Nepārzinot sarežģīto problēmu visos sīkumos, ārējo staciju pārzinis bijis spiests pilnīgi uzticēties viņam, Rēnam Bozām Bet viņš savukārt pārliecinājis Mvenu Masu, ka izmēģinājums būs noteikti sekmīgs. Taču fiziķis arī sevi neuzskatīja par vainīgu. «Ik gadus,» viņš sacīja, «tiek izdarīti nesalīdzināmi mazsvarīgāki eksperimenti, kas reizēm beidzas traģiski. Zinātne — cīņa par cilvēces laimi — prasa upurus, tāpat kā jebkura cīņa. Gļēvuļiem, kas sevi pārmērīgi saudzē, nav lemta priekiem bagāta, pilnvērtīga dzīve, bet zinātniekiem, kas baidās riska, — lieli soļi uz priekšu zinātnes attīstīšanā…»

Rens Bozs noslēdza savu runu ar eksperimenta un tajā pieļauto kļūdu analīzi un izteica nesatricināmu pārliecību, ka iesāktais darbs turpmāk noritēs sekmīgi.

— Rens Bozs nav pastāstījis par saviem novērojumiem, — Groms Orms pacēla galvu, pievērsdamies Evdai Nalai. — Jūs gribējāt runāt viņa vietā.

— Es paredzēju šo jautājumu un lūdzu vārdu, — Evda atbildēja. — Rens Bozs zaudēja samaņu dažus mirkļus pēc F stacijas pieslēgšanas un tāpēc nekā neredzēja. Tomēr, atrazdamies tuvu nesamaņai, viņš iegaumēja aparātu rādījumus, kas nepārprotami liecina par nulltelpas rašanos. Lūk, viņa atmiņu ieraksts.

Uz ekrāna cits pēc cita sāka virknēties skaitļi, kurus daudzi klātesošie cītīgi pierakstīja.

— Atļaujiet man vēl piebilst Prieka un bēdu akadēmijas uzdevumā, — Evda turpināja. — Tautas aptauja pēc katastrofas devusi šādus rezultātus…

Projekcijas ekrānos iedegās astoņzīmju skaitļu rindas, kas sadalījās četrās ailēs. Pirmajā bija atzīmēti visi tie, kas nosodīja eksperimenta rīkotājus. Otrajā — tie, kas viņus attaisnoja. Skaitļi trešajā ailē pārstāvēja tos, kas apšaubīja izmēģinājuma zinātnisko pamatu, bet skaitļi ceturtajā ailē — tos, kas uzskatīja eksperimentu par priekšlaicīgu. Gala iznākums neapšaubāmi bija Mvenam Masam un Rēnam Bozām labvēlīgs*

Klātesošo sejas noskaidrojās.

Zāles pretējā malā uzliesmoja sarkans signāls, un Groms Orms deva vārdu trīsdesmit septītās zvaigžņu ekspedīcijas astronomam Pūram Hisam. Tas sāka runāt skaļi un temperamentīgi, neveikli mētādams garās rokas.

— Kopā ar vairākiem biedriem — astronomiem es kategoriski nosodu Mvenu Masu. Eksperimenta rīkošana bez Padomes atļaujas rada aizdomas, ka Mvens Mass nav bijis tik nesavtīgs, kā iepriekšējie runātāji to centās iztēlot.

Čara pietvīka aiz sašutuma un, tikai paklausīdama Evdas Nalas bargajam skatienam, nepielēca kājās.

Purs Hiss beidza savu runu.

— Jūsu apsūdzības ir smagas, bet nepamatotas, — ar priekšsēdētāja atļauju iebilda Mvens Mass. — Lūdzu, precizējiet, ko jūs domājat šajā gadījumā ar vārdu «savtīgs».

— Nemirstīga slava, ja eksperiments izdosies, — lūk, patiesais jūsu rīcības motīvs. Bet gļēvums — jūs baidījāties, ka eksperimentu neatļaus, un tāpēc rīkojāties pārsteidzīgi un slepeni.

Mvens Mass plaši pasmaidīja, bērnišķīgi izpleta rokas un klusēdams apsēdās. Pura Hisa sejā iezīmējās ļauns uzvaras prieks.

Evda Nala atkārtoti lūdza vārdu.

— Pura Hisa spriedums ir pārāk neapdomāts un žultains, lai to varētu ņemt vērā, izšķirot tik nopietnu jautājumu. Viņa uzskati par slepeniem rīcības motīviem atgādina man Tumšos gadsimtus. Tā runāt par kaut kādu nemirstīgu slavu varēja tikai tālas pagātnes cilvēki. Neatrazdami prieku un ilgu piepildījumu reālajā dzīvē, nejuzdamies kā visas radošās cilvēces daļiņa, viņi baidījās no neizbēgamās nāves un pieķērās visniecīgākajai cerībai ieiet mūžībā. Zinātnieks astronoms

Purs Hiss acīm redzot nesaprot, ka cilvēce saglabā atmiņā tikai tos, kuru domas, griba un sasniegumi turpina ietekmēt mūsu dzīvi. Kad šī ietekme beidzas, arī viņus aizmirst, un viņu vārdi pakāpeniski izgaist nebūtībā. Taču reizēm tie atdzimst no jauna, kā tas noticis ar daudziem senajiem zinātniekiem un māksliniekiem, kad viņu darbi atkal kļūst nepieciešami un sāk ietekmēt sabiedrību, it īpaši tādu sabiedrību kā mūsējā, kuras locekļu skaits sniedzas daudzos miljardos! Es jau sen neesmu sastapusies ar tik primitīvu nemirstības un slavas izpratni un brīnos, ka to apliecinājis tieši kosmosa pētnieks.

Izslējusies visā augumā, Evda Nala pievērsās Pūram Hisam, kas, sarkanu zibšņu apspīdēts, bija sarāvies gluži maziņš savā sēdeklī.

— Atmetīsim nejēdzības, — Evda turpināja, — un aplūkosim Mvena Masa un Rena Boza rīcību, vadoties no mūsu galvenā kritērija — cilvēces laimes. Agrāk ļaudis bieži neprata noteikt savu darbu reālo vērtību un salīdzināt to ar kaitīgajām sekām, kādas neizbēgami ir katram pasākumam, katrai rīcībai. Mēs jau sen esam atbrīvojušies no šī trūkuma un tāpēc varam runāt par jebkura darba patieso nozīmi.

Arī mūsu laikā, tāpat kā agrāk, jaunus ceļus izcērt atsevišķi indivīdi, jo tikai īpašs smadzeņu noskaņojums pēc ilgstošas sagatavošanās ļauj saskatīt pretrunīgajos faktos apslēptu jaunu zinātnes virzienu. Bet tagad, tiklīdz šāds ceļš pavēries, desmitiem tūkstošu cilvēku sāk to izvērst, attīstīt, un jaunu atklājumu plūsma veļas bezgalībā, pieaugdama kā sniega lavīna. Rens Bozs un Mvens Mass neapšaubāmi izcirtusi jaunu, līdz šim neiestaigātu ceļu. Es neesmu pietiekami kompetenta, bet arī man nav šaubu, ka eksperiments izdarīts priekšlaicīgi. Tā ir tiklab Rena Boza, kā Mvena Masa vaina. Abi viņi atbildīgi par milzīgajiem materiālajiem zaudējumiem un četru cilvēku dzīvībām. Saskaņā ar Zemes likumiem mums jārunā par noziegumu, bet tas nav pastrādāts aiz savtīgiem apsvērumiem un tātad neprasa vissmagāko sodu.

Evda Nala lēni atgriezās savā vietā. Runāt neviens vairs netaisījās, bet Padomes locekļi vēlējās dzirdēt priekšsēdētāja galavārdu. Groma Orma slaidais, stiegrainais stāvs noliecās pāri tribīnei, un viņa asais skatiens ieurbās zālē.

— Apstākļi ir pietiekami skaidri sprieduma formulēšanai. Jautājums par Rena Boza atbildību acīm redzot vispār atkrīt. Kurš zinātnieks neizmantotu šādu iespējamību, it īpaši tad, ja viņš pārliecināts par pasākuma sekmēm? Eksperimenta satriecošā neveiksme būs laba mācība tiklab viņam, kā arī mums. Taču nevar apšaubīt arī labumu, ko šis eksperiments devis. Tas daļēji kompensē materiālos zaudējumus, jo gūtfe rezultāti tagad ļaus vieglāk risināt daudzas problēmas, par kurām Zinību robežu akadēmijā vēl tikai sāka domāt.

Mēs attīstām un izmantojam ražošanas spēkus plašā mērogā, atmetot vecās ekonomikas sīki utilitārās pielāgošanās tendences. Tomēr līdz pat šim laikam cilvēki dažkārt vēl neprot izraudzīt saviem pasākumiem visizdevīgākos momentus, jo aizmirst neapgāžamos dialektikas likumus. Viņiem liekas, ka ēka bezgalīgi jāceļ uz augšu. Taču gudrs ir tikai tas vadītājs, kas zina, kad sasniegta attiecīgajam posmam visaugstākā iespējamā pakāpe, laikus apstājas un pagaida vai arī meklē jaunu ceļu. Par tādu vadītāju savā ļoti atbildīgajā postenī nespēja kļūt Mvens Mass: Padomes izvēle izrādījās aplama. Un šajā ziņā Padomei jāatbild tādā pašā mērā kā cilvēkam, kam tā dāvājusi savu uzticību. Vispirmām kārtām vainīgs esmu es pats, jo atbalstīju divu Padomes locekļu ierosinājumu iecelt Mvenu Masu šajā postenī.

Mans priekšlikums Padomei: attaisnot Mvenu Masu viņa rīcības personiskajos motīvos, bet aizliegt viņam ieņemt vadošus amatus planētas atbildīgajās organizācijās. Arī mani nepieciešams atcelt no Padomes priekšsēdētāja amata un nosūtīt uz jaunā pavadoņa būvi, lai es varētu likvidēt savas paviršās izvēles sekas.

Groms Orms pārlaida skatienu pāri zālei. Daudzās sejās viņš lasīja patiesu apbēdinājumu. Taču Loka ēras cilvēki izvairījās pierunāt cits citu, cienīdami savu biedru lēmumus un uzticēdamies to pareizībai.

Mirs Oms apspriedās ar Padomes locekļiem, un skaitļošanas mašīna paziņoja balsošanas rezultātus. Groma

Orma priekšlikumu pieņēma bez iebildumiem, taču ar nosacījumu, ka viņš līdz galam vadīs sanāksmes darbu un tikai tad atstās savu posteni.

Priekšsēdētājs paklanījās. Bet viņa sejā, kas šķita iekalta dzelžainas gribas bruņās, neizmainījās ne vaibsts.

— Tagad man jāpaskaidro, kāpēc pirmīt lūdzu pārcelt zvaigžņu ekspedīcijas apspriešanu, — viņš mierīgi turpināja. — Labvēlīgs spriedums Mvena Masa lietā bija gaidāms, un es domāju, ka arī Goda un tiesību kontrole to apstiprinās. Bet tagad es varu lūgt Mvenu Masu ieņemt savu vietu Padomē — mums jālemj par nākamo zvaigžņu ekspedīciju. Un, apspriežot šo jautājumu, Mvena Masa zināšanas noderēs, it sevišķi tāpēc, ka Padomes loceklis Ergs Noors nevar piedalīties šīsdienas sēdē.

Mvens Mass ieņēma savu vietu Padomes ložā. Zaļu uguņu zibšņi apliecināja viņam sanāksmes dalībnieku labvēlību.

Klusi aizslīdēja planētu kartes, aiz kurām parādījās drūmas, melnas tabulas ar krāsainiem punktiņiem un ziliem pavedieniem, kas iezīmēja veselam gadsimtam plānotos zvaigžņu kuģu maršrutus. Padomes priekšsēdētājs šķita pēkšņi pārvērties. Viņa sejā izzuda saltā atturības izteiksme, pelēcīgajos vaigos uzplauka viegls sārtums, bet tēraudzilās acis satumsa. Groms Orms vēlreiz uzkāpa tribīnē.

— Ikviena zvaigžņu ekspedīcija ir ilgi lolots sapnis un jauna pakāpe mūsu dižajā augšupejas ceļā. Tai pašā laikā ikviena šāda ekspedīcija saistīta ar miljonu cilvēku darbu, ko nedrīkst izšķiest bez jēgas, bez liela zinātniska vai ekonomiska efekta. Citādi apstāsies mūsu virzīšanās uz priekšu un dabas tālākā iekarošana. Tāpēc mēs vienmēr tik rūpīgi domājam, spriežam un rēķinām, iekams starpzvaigžņu tālēs aizjoņo jauns kuģis.

Pienākums lika mums atdot trīsdesmit septīto zvaigžņu ekspedīciju Lielajam Lokam. Jo rūpīgāk mēs tādēļ apspriedām trīsdesmit astotās ekspedīcijas plānu. Taču vairāki pēdējā gada notikumi pašos pamatos mainījuši situāciju, un tas spiež mūs vēlreiz izskatīt iepriekšējo Padomes sesiju un visas planētas apstiprināto ekspedīcijas uzdevumu.

Sakarā ar to, ka mēs esam apguvuši kausējumu apstrādāšanu zem augsta spiediena pie absolūtās nulles temperatūras, ievērojami palielinājusies zvaigžņu kuģu izturība. Jaunie, pilnveidotie anamezona dzinēji, kas ir krietni ekonomiskāki, ļauj tagad atsevišķam kuģim pārvarēt daudz lielākus atstatumus. Trīsdesmit astotajai ekspedīcijai paredzētie kuģi «Aella» un «Tintažels» novecojuši salīdzinājumā ar tikko uzbūvēto «Gulbi» — vertikālā tipa cilindrisku kuģi ar četriem līdzsvara ķīļiem. Mēs kļūstam spējīgi veikt aizvien tālākus lidojumus.

Atgriezies no trīsdesmit septītās ekspedīcijas, Ergs Noors ziņoja Padomei par melnu T klases zvaigzni, uz kuras planētas atrasts nepazīstamas konstrukcijas zvaigžņu kuģis. Mēģinājums iekļūt kuģī bezmaz pazudinājis visu ekspedīciju. Tomēr tās dalībniekiem izdevies iegūt metāla šķembu no kuģa korpusa. Sī šķemba sastāv no nezināmas vielas, kas tuva sudraba četrpadsmitajam izotopam. Līdzīgs metāls atrasts uz Kuģa Ķīļa zetas — 08 spektra klases ārkārtīgi karsta spīdekļa planētām.

Zvaigžņu kuģa forma — abpusēji izliekts disks ar rupju, spirālisku virsmu — apspriesta Zinību robežu akadēmijā.

Jūnijs Ants izskatījis visus Loka informācijas atmiņu ierakstus, kas sakrājušies četrsimt gadu laikā, kopš esam iesaistījušies Lokā. Sāda tipa zvaigžņu kuģus nepazīst tajā Galaktikas daļā, ko apvieno Lielais Loks, un tos nevarēja konstruēt būtnes, kuru zināšanu līmenis un zinātnes attīstības virziens ir līdzīgs mūsējam.

Tik milzīgu izmēru diskveidīgs zvaigžņu kuģis, bez šaubām, ir ciemiņš no neiedomājami tālām planētām, varbūt pat no ārpusgalaktiskās telpas. Tas varēja ceļot miljoniem gadu, iekams nolaidās dzelzs zvaigznes sistēmā — mūsu Galaktikas tuksnešainajā nomalē.

Nav vajadzības īpaši paskaidrot, cik svarīgi izpētīt šo kuģi, nosūtot speciālu ekspedīciju uz T zvaigzni.

Groms Orms ieslēdza pussfērisko ekrānu, un tai pašā mirklī zāle it kā nogrima nebūtībā. Skatītāju priekšā lēni plūda atmiņas mašīnu ieraksti.

— Lūk, nesen uztverts raidījums no planētas CR 519 — īsuma labad koordinātes pilnībā neminēšu, — kas attēlo viņu ekspedīciju uz Ahernāra sistēmu.

Zvaigžņu sakārtojums likās tik dīvains, ka pat pieredzējusi acs tajā nepazītu sen izpētītos spīdekļus. Blāvi gāzes plankumi, tumši mākoņi un beidzot lielas, atdzisušas planētas, kas atspoguļoja ārkārtīgi spožā spīdekļa gaismu.

Diametrā tikai trīsarpus reizes lielāks par Sauli, Ahernārs — spektra klases B5 neaprakstāmi spilgta, zila zvaigzne — izstaroja tikpat daudz gaismas, cik divi simti astoņdesmit Sauļu. Kosmiskais kuģis, no kura bija uzņemts šis attēls, turpināja ceļu. Lidojumā, domājams, pagāja gadu desmiti. Uz ekrāna parādījās spilgti zaļa S klases zvaigzne. Svešās pasaules zvaigžņu kuģim tuvojoties, tā pamazām auga un kļuva aizvien spožāka. Mvens Mass nodomāja, ka tās lieliskā, zaļā gaisma būtu vēl patīkamāka, ja to aplūkotu caur atmosfēru. Un, it kā atsaucoties uz viņa domām, ekrānā atplaiksnījās tālas planētas virsma. Uzņēmumi acīm redzot bija izdarīti ar pārtraukumiem — ekrāns nerādīja, kā zvaigzņu kuģis tuvojas planētai. Pēkšņi skatītāju priekša izauga daždažādās zaļas gaismas nokrāsās vizoši kalni. Dziļu aizu un stāvu krauju zaļganmelnās ēnas, zilganzaļas un violeti zaļas klintis un ielejas, akvamarīna krāsas sniegi kalnu virsotnēs un zaļgandzelteni, karstā spīdekļa izsvilināti apgabali. Malahīta strauti tecēja uz neredzamiem, kalnos apslēptiem ezeriem.

Tālāk — apaļiem pauguriem nosēts līdzenums pletās līdz pašai jūrai, kas atgādināja saulē zibošu zaļa metāla plāksni. Zilgani koki slēja pret debesīm biezas lapotnes, klajumos purpura strēlēm un plankumiem ziedēja nezināmi krūmi un zāles. Un no ametista krāsas debesīm nemitīgi strāvoja zaļi zeltainas zvaigznes stari. Skatītāji pamira aiz sajūsmas. Mvens Mass izvandīja savu neaptveramo atmiņu, lai precīzi noteiktu zaļā spīdekļa vietu debesīs.

«Ahernārs — Eridānas alfa, augstu pie dienvidu puslodes debesīm, blakus Tukānam. Attālums — divdesmit viens parseks… Zvaigžņu kuģa atgriešanās ar to pašu apkalpi nav iespējama,» viņa galvā šaudljas domas.

Ekrāns nodzisa. Zemes iedzīvotāju apspriedem pielāgotā zāle pēkšņi likās savādi nemājīga.

— Sī zaļā zvaigzne, — no jauna atskanēja priekšsēdētāja balss, — ar bagātīgām cirkonija pazīmēm spektrā ir tikai nedaudz lielāka par mūsu Sauli. — Groms Orms ātri nosauca spīdekļa koordinātes.

— Tās sistēmā, — viņš turpināja, — ir divas planētas, kas riņķo ap centrālo spīdekli viena otrai pretim un saņem no tā tikpat daudz enerģijas, cik Zeme no Saules.

Atmosfēras biezums, sastāvs un ūdens daudzums sakrīt ar Zemes apstākļiem. Tādi ir dati, ko atvedusi planētas CR 519 sūtītā ekspedīcija. Tas pats ziņojums apliecina, ka uz abām planētām nav augsti attīstītas dzīvības. Domājošas būtnes pārveido dabu tik krasi, ka pat samērā paviršs novērotājs, lidodams zvaigžņu kuģī, nevarētu to nemanīt. Jāpieņem, ka šāda dzīvība vai nu nespēj tur attīstīties, vai arī vēl nav attīstījusies. Tā ir neparasti reta veiksme! Ja uz šīm planētām pastāvētu augstākās dzīvības formas, zaļās zvaigznes pasaule būtu mums slēgta. Pirms vairāk nekā trim gadsimtiem, Loka ēras septiņdesmit otrajā gadā, Zemes iedzīvotāji apsprieda jautājumu par tādu planētu apgūšanu, kurās jau dzīvo domājošas būtnes, kas tomēr vēl nav sasniegušas mūsu civilizācijas līmeni. Toreiz nolēma, ka jebkura ielaušanās šādās planētās neizbēgami novestu pie varmācības, jo izraisītu dziļu savstarpēju nesaprašanos.

Mēs tagad zinām, cik daudzveidīgas ir mūsu Galaktikas pasaules. Zilas, zaļas, dzeltenas, baltas, sarkanas un oranžkrāsas zvaigznes — visas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija, bet atkarībā no elementiem, kas raksturo apvalka un kodola struktūru, tās dēvē par oglekļa, ciāna, titāna vai cirkonija zvaigznēm ar dažādu izstarojumu un temperatūru. Ap daudzām zvaigznēm riņķo planētas. Arī tām ir dažāds apjoms, blīvums, dažāda atmosfēra un hidrosfēra, dažādas orbītas un griešanās režīmi. Bet mēs zinām arī to, ka uz mūsu planētas, kas par septiņdesmit procentiem klāta ar ūdeni un no tuvās Saules saņem milzīgu enerģijas daudzumu, ir sevišķi labvēlīgi apstākļi spēcīgas, strauji augošas dzīvības attīstībai.

Tāpēc dzīvība pie mums attīstījās ātrāk nekā citās pasaulēs, kur to kavēja ūdens un enerģijas trūkums vai nepietiekama sauszemes platība. Loka raidījumos mēs redzējām stipri applūdinātas planētas, kur dzīvā matērija izmisīgi rāpjas uz augšu pa ūdenī peldošu augu stublājiem.

Arī uz mūsu ūdens bagātās planētas ir samērā maz sauszemes, kur Saules enerģija varētu uzkrāties barībai noderīgos augos, koksnē vai termoelektriskās iekārtās.

Zemes vēsture rāda, ka paleozoiskās ēras pārpurvotajās zemienēs dzīvība attīstījās lēnāk nekā kainozoiskās ēras augstajos kontinentos, kur augiem un dzīvniekiem nācās cīnīties ne tikai par barību, bet arī par ūdeni.

Mēs zinām dzīvības attīstībai visizdevīgāko proporciju starp ūdens un sauszemes aizņemto platību. Tā ir ļoti tuva proporcijai, kas izveidojusies starp Zemes kontinentiem un okeāniem. Bet tādu planētu kosmosā nav pārāk daudz, un tādēļ katra no tām jāuzskata par neatsveramu dārgumu — par jaunu iespēju paplašināt cilvēku dzīves sfēru un tālāk pilnveidot cilvēci.

Mēs sen vairs nebīstamies no Zemes iedzīvotāju skaita stihiska pieauguma, kas biedēja mūsu senčus. Bet mēs neatlaidīgi cenšamies iedziļināties kosmosā, aizvien vairāk izplest cilvēku apdzīvoto joslu, jo arī tā ir virzīšanās uz priekšu — nenovēršams attīstības likums. Apgūt planētas, kuras fizisko apstākļu ziņā stipri atšķiras no Zemes, ir tik grūti, ka jau sen radušies projekti par cilvēku nometināšanu kosmosā īpaši uzbūvētās milzu salās, kas atgādina daudzkārt palielinātus mākslīgos pavadoņus. Jūs zināt, ka vienu šādu salu uzbūvēja īsi pirms Loka ēras sākuma, — es runāju par «Nadiru», kas atrodas astoņpadsmit miljonu kilometru attālumā no Zemes. Tur vēl dzīvo neliela cilvēku kolonija… Bet šo apdzīvošanai neērto, šauro mitekļu neveiksme bija tik nepārprotama, ka atliek vienīgi brīnīties par mūsu senčiem, kas, drosmīgās ieceres apmāti, to nebija paredzējuši.

Zaļās cirkonija zvaigznes dvīņu planētas ļoti līdzīgas mūsējai. Planētas CR 519 iedzīvotājiem tās ir nepiemērotas vai grūti apgūstamas. Tādēļ viņi pasteidzās nosūtīt mums šo ziņojumu, tāpat kā mēs pārraidīsim viņiem savus atklājumus.

Zaļā zvaigzne atrodas tādā atstatumā no Zemes, kādu līdz šim nav pārvarējis neviens mūsu zvaigžņu kuģis. Sasnieguši šo spīdekli, mēs izvirzīsimies tālu kosmosā. Turklāt nevis uz mazas, mākslīgas celtnes, bet gan balstoties uz drošu bāzi — divām lielām planētām, kas piemērotas augstāko dzivības formu un varenas tehnikas uzņemšanai.

Lūk, kāpēc es tik sīki runāju par zaļo zvaigzni — man tā šķiet neparasti svarīgs pētījumu objekts. «Gulbja» tipa zvaigžņu kuģi tagad spēj pārvarēt septiņdesmit gaismas gadu attālumu. Tāpēc trīsdesmit astoto zvaigžņu ekspedīciju varbūt derētu sūtīt uz Ahernāru!

Groms Orms apsēdās un pagrieza nelielu sviru uz tribīnes pults.

Priekšsēdētāja vietā pacēlās ekrāns, kurā skatītāji ieraudzīja Dara Vetera masīvo stāvu. Bijušais ārējo staciju pārzinis pasmaidīja. Klātesošie nedzirdami sveica viņu ar zaļu uguņu zibšņiem.

— Dars Veters patlaban atrodas Arizonas radioaktīvajā tuksnesī, no kurienes raķetes tiek uzšautas pavadoņa būvei piecdesmit septiņu tūkstošu kilometru augstumā, — paskaidroja Groms Orms. — Viņš grib izteikt jums savas domas kā Padomes loceklis.

— Es ierosinu pieņemt visvienkāršāko lēmumu, — atskanēja moža balss, kurai pārvietojamais raidītājs piešķīra mazliet metālisku tembru. — Un, proti, nosūtīt nevis vienu, bet trīs ekspedīcijas!

Padomes locekļi un skatītāji sastinga aiz pārsteiguma. Taču Dars Veters nebija orators un neizmantoja pauzes efektu.

— Sākotnēji mēs plānojām abus trīsdesmit astotās zvaigžņu ekspedīcijas kuģus sūtīt uz zvaigzni JE 7723…

Mvens Mass tūdaļ iztēlojās šo trīskāršo spīdekli, ko senos laikos dēvēja par Eridānas omikronu 2. Atrazdamās mazāk nekā piecu parseku attālumā no Saules, šī sistēma sastāv no vienas dzeltenas, vienas zilas un vienas sarkanas zvaigznes, ap kurām riņķo divas nedzīvas planētas. Bet ne jau tās saistīja pētnieku uzmanību. Zilā zvaigzne, kas ietilpst šajā sistēmā, irtā dēvētais baltais punduris un izmēru ziņā nepārsniedz prāvu planētu. Tās masa vienlīdzīga pusei no Saules masas, bet vidējais blīvums divtūkstoš piecsimt reižu lielāks nekā vissmagākajam Zemes metālam irīdijam. Zvaigznes gravitācijas, elektromagnētisko lauku un smago ķīmisko elementu tapšanas procesu tuvāka izpētīšana neapšaubāmi pavērtu ceļu uz ārkārtīgi interesantiem un svarīgiem atklājumiem. It sevišķi tāpēc, ka desmitā zvaigžņu ekspedīcija, kas pirms vairākiem gadsimtiem devās uz Siriusu, aizgāja bojā, nepaspējusi veikt savu uzdevumu. Arī Saules kaimiņa — zilās dubultzvaigznes Siriusa sistēmā viens no spīdekļiem ir baltais punduris. Tā temperatūra gan zemāka, toties izmēri lielāki nekā Eridānas omikronam 2, bet blīvums divdesmit piecus tūkstošus reižu pārsniedz ūdens blīvumu. So samērā tuvo zvaigzni neizdevās sasniegt, jo milzīgās meteoru plūsmas tās apkaimē ir tik izkliedētas, ka nav iespējams precīzi noteikt to orbītas telpā. Jau toreiz, pirms trīssimt piecpadsmit gadiem, cilvēki iecerēja ekspedīciju uz Eridānas omikronu 2.

— … Tagad, pēc Mvena Masa un Rena Boza eksperimenta, — turpināja Dars Veters, — šī ekspedīcija kļūst tik svarīga, ka atteikties no tās nedrīkst.

Bet «Tantras» atrastā svešā zvaigžņu kuģa izpētīšana var mums dot tādas atziņas, kuras pēc savas nozīmes tālu pārspēs Eridānas pētnieku atklājumus. Tāpēc šoreiz varētu neievērot parastos drošības noteikumus un sadalīt zvaigžņu kuģus. «Aellu» sūtīt uz Eridānas omikronu, bet «Tintaželu» — uz T zvaigzni. Abi ir pirmās klases zvaigžņu kuģi, tāpat kā «Tantra», kas viena pati tika galā ar nesalīdzināmi lielākām grūtībām.

— Romantika! — nievājoši iesaucās Purs Hiss, taču, pamanījis klātesošo sejās nosodījumu, tūdaļ apklusa.

— Jā, īsta romantika! — Dars Veters kareivīgi atcirta. — Romantika ir dabas izšķērdīgs krāšņums, bet tā nepieciešama labi iekārtotā sabiedrībā! Miesas un dvēseles spēku pārpilnība izraisa cilvēkā alkas pēc jauniem iespaidiem, pārmaiņām. Izveidojas īpaša attieksme pret visām parādībām — cenšanās saskatīt tajās vairāk nekā ikdienas vienmuļo gaitu, dzīvot spraigi un pilnasinīgi, pārvarot grūtības un izbaudot uzvaru priekus.

— Es redzu zālē Evdu Nalu, — Dars Veters turpināja. — Viņa jums apstiprinās, ka romantika ir ne vien psiholoģija, bet arī fizioloģija! Jauno zvaigžņu kuģi vajadzētu sūtīt uz Ahernāru, zaļo zvaigzni, tāpēc ka tikai pēc simt septiņdesmit gadiem mūsu planēta uzzinās šīs ekspedīcijas rezultātus. Gromam Ormam viscaur taisnība. Izpētīt Zemei līdzīgas planētas un radīt bāzes turpmākai kosmosa apgūšanai ir mūsu pienākums pret nākamajām paaudzēm.

— Anamezona krājumi sagatavoti tikai diviem kuģiem, — iebilda Padomes sekretārs Mirs Oms. — Nepieciešami desmit gadi, lai, nekaitējot ekonomikas normālajai attīstībai, sagādātu degvielu vēl vienam lidojumam. Nedrīkst aizmirst, ka pavadoņa atjaunošana jau tagad krietni noslogo mūsu ražošanas spēkus.

— So iebildumu es paredzēju, — Dars Veters atteica, — un tāpēc ierosinu, ja Ekonomikas padome tam piekritīs, griezties ar aicinājumu pie visiem planētas iedzīvotājiem. Lai katrs uz vienu gadu atliek izpriecas braucienus un ceļojumus! Lai izslēdz akvāriju televizorus okeānu dzīlēs, pārtrauc dārgakmeņu un reto augu piegādi no Veneras un Marsa, lai apstādina arī apģērbu un rotas lietu rūpnīcas! Ekonomikas padome zinās labāk par mani, kādi uzņēmumi uz laiku jāslēdz, lai ietaupīto enerģiju varētu izmantot anamezona ražošanai. Kas gan atteiksies ierobežot savas vajadzības tikai uz vienu gadu, lai sagādātu mūsu bērniem lielisku dāvanu — divas jaunas planētas, kuras plaukst cilvēka acīm tīkamās, zaļās saules dzīvinošajos staros!

Zinādams, ka šajā brīdī miljoniem acu raugās televizoru ekrānos, Dars Veters izpleta rokas aicinošā žestā, pamāja ar galvu un nozuda. Tur, Arizonas tuksnesī, dobja dārdoņa periodiski satricināja zemi, ik reizes atgādinot, ka vēl viena raķete uzšāvusies ar kravu zilajā debesu velvē. Zālē visi piecēlās, izstiepjot kreiso roku un tādējādi apliecinot runātājam savu pilnīgo piekrišanu.

Padomes priekšsēdētājs pievērsās Evdai Nalai.

— Vai mūsu viešņa no Prieka un bēdu akadēmijas negribētu izteikties par šo jautājumu cilvēku laimes aspektā?

Evda vēlreiz uzkāpa tribīnē.

— Cilvēka psihe nav pielāgota ilgstošiem kairinājumiem vai arī kairinājumu daudzkārtējai atkārtošanai. Sī īpašība pasargā mūsu nervu sistēmu no pārāk ātras nolietošanās. Mūsu tālie senči tikko nepazudināja cilvēci, jo nerēķinājās ar to, ka fizioloģija prasa, lai cilvēks bieži atpūstos. Sī fakta iebiedēti, mēs līdz šim pārmērīgi saudzējām psihi, nesaprazdami, ka tieši darbs ir galvenais pārslēgšanās līdzeklis un labākā atpūta no vienmuļiem iespaidiem. Bet, jo smagāks darbs, jo ilgākai jābūt atpūtai, un tad, — jo lielākas būs grūtības, jo vairāk prieka tās sagādās cilvēkam, jo stiprāk tās viņu savaldzinās un aizraus.

Laimi var uzskatīt par nemitīgu darba un atpūtas, grūtibu un izpriecu miju. Ilgais mūžs paplašinājis mūsu pasaules ietvarus, un cilvēks tagad tiecas uz kosmiskām tālēm. Cīņa par jauno, lūk, īstā laime! Tāpēc ekspedīcija uz Ahernāru dos cilvēcei daudz vairāk tieša prieka nekā abas pārējās ekspedīcijas. Zaļās saules planētas pavērs mūsu jutekļiem jaunu pasauli. Turpretim kosmosa fizikālo parādību pētīšana, lai cik nozīmīga tā arī būtu, pagaidām ietekmē tikai cilvēka prātu. Cīnīdamās par laimes apjoma pieaugumu, Prieka un bēdu akadēmija droši vien ieteiktu ekspedīciju sūtīt vispirms uz Ahernāru, taču, ja iespējamas visas trīs, tad kas gan var būt vēl labāks!

Dziļi saviļņotie sanāksmes dalībnieki apbalvoja Evdu Nalu ar zaļu uguņu lavīnu.

Piecēlās Groms Orms.

— Problēmas nostādne un Padomes lēmums, šķiet, jau pietiekami skaidri, un mana runa acīm redzot būs pēdējā. Lūgsim cilvēci ierobežot savas vajadzības Loka ēras četrsimt devītajā gadā. Dars Veters nekā neteica par vēsturnieku atrasto Sašķeltās pasaules eras statuju. Simtiem tonnu tīra zelta varēs izmantot anamezona ražošanai un tādējādi paātrināt lidojumam nepieciešamā degvielas krājuma izgatavošanu. Pirmo reizi Zemes vēsturē nosūtīsim ekspedīcijas vienlaikus uz trim zvaigžņu sistēmām un pirmo reizi mēģināsim sasniegt pasaules, kas atrodas septiņdesmit gaismas gadu attālumā!

Priekšsēdētājs slēdza sanāksmi un lūdza Padomes locekjus vēl mazliet uzkavēties. Vajadzēja steidzīgi sastādīt pieprasījumus Ekonomikas padomei, kā arī Stohastikas un nākotnes paredzēšanas akadēmijai, lai noskaidrotu visas iespējamās nejaušības tālajā ceļā līdz Ahernāram.

Čara nogurusi sekoja Evdai un brīnījās, kā slavenās psihiatres vaigi joprojām saglabā parasto svaigumu. Meitenei gribējās pēc iespējas ātrāk palikt vienai, lai klusībā pilnīgi izjustu Mvena Masa attaisnošanu. Kāda brīnišķīga diena! Tiesa, Mvenu Masu nevainagoja ar varoņa lauriem, par ko Čara bija slepus sapņojusi. Uz ilgu laiku, ja ne uz mūžu, viņu atstādināja no liela un svarīga darba… Bet vai tad viņu neatstāja sabiedrībā? Vai tad viņiem joprojām nav atvērts plašais un grūtais pētījumu, darba un mīlas ce]š?

Evda Nala piespieda meiteni pavadīt viņu uz tuvāko ēdienu namu. Čara tik ilgi aplūkoja izvēles karti, ka Evda nolēma rīkoties patstāvīgi un nosauca automāta ruporā izraudzīto ēdienu šifrus un galda indeksu. Tiklīdz viņas apsēdās pie ovālā divvietīgā galdiņa, tā centrā atvērās lūka un parādījās mazs konteiners ar pasūtītajiem ēdieniem. Evda Nala pasniedza Čarai kausu ar uzmundrinošu dzērienu «Lio», kas šķita zaigojam trauka dzidrajā kristālā, bet pati ar baudu izdzēra glāzi vēsa ūdens un apēda kastaņu, riekstu un banānu sacepumu ar putu krējumu. Notiesājusi sarīvētās rapta gaļas cepeti — šie putni jau kopš gadu simteņiem bija aizstājuši kulinārijā visus medījumus un mājputnus, — Čara atvadījās un apbrīnojami graciozi noskrēja lejā pa kāpnēm, ko no abām pusēm ietvēra melna metāla statujas un dīvaini izliekti lukturi.