Andromēdas Miglājs

II NODAĻA TUKĀNA EPSILONS

Zilām un oranžām uguntiņām mirgojot, uz galda klusi iešķindējās stikla zvaniņi. Caurspīdīgajā starpsienā pavīdēja krāsaini gaismas vizuli. Lielā Loka ārējo staciju pārzinis Dars Veters joprojām vēroja Spirālceļa ugunis. Izslējis kupri pret debesīm, milzīgais viadukts meta blāvi dzeltenu atspulgu gar jūras krastu. Neatraudams no tā skatienu, Dars Veters izstiepa roku un pārbīdīja slēdzi uz iedalījumu P — pārdomas vēl nebija galā.

Šodien Dara Vetera dzīvē notika liela pārmaiņa. Rīta pusē no dienvidu puslodes apdzīvojamās joslas ieradās Mvens Mass, ko Astronautikas padome bija izraudzījusi par viņa pēcnieku. Pēdējo Loka raidījumu viņi vadīs kopīgi, pēc tam… Bet, lūk, tieši tas pagaidām nebija skaidrs. Sešus gadus viņš bija izturējis darbā, kas prasīja ārkārtīgu sasprindzinājumu un ko uzticēja tikai cilvēkiem ar izcilām spējām, lielisku atmiņu un plašām, enciklopēdiskām zināšanām. Kad ar liktenīgu neatlaidību saka atkārtoties vienaldzības lēkmes — šī vienaldzība pret dzīvi un darbu bija viena no smagākajām cilvēka slimībām, — viņu izmeklēja slavenā psihiatre Evda Nala. Daudzkart pārbaudītais līdzeklis — skumju akordu mūzika nomierinošu viļņu caurstrāvotā zilo sapņu istabā nepalīdzēja. Atlika tikai viena iespēja — mainīt nodarbošanās veidu un ārstēties ar fizisku darbu tur, kur muskuļu piepūle vēl bija nepieciešama ik dienas, ik stundas. Vēsturniece Veda Konga, viņa mīļā draudzene, vakar piedāvāja tam racēja vietu savā ekspedīcijā. Arheoloģiskos izrakumos mašīnas vēl nespēja padarīt visu — pēdējo posmu nācās veikt cilvēku rokām. Brīvprātīgo, pro" tams, netrūka, taču Veda solīja ilgstošu ceļojumu uz seno stepju apgabalu, kur viņš nemitīgi varēs būt dabas tuvumā.

Ak, kaut Veda Konga!… Lai nu kā, viņa zina visu. Veda mīl Ergu Nooru, Astronautikas padomes locekli, trīsdesmit septītās zvaigžņu ekspedīcijas priekšnieku. Ergam Nooram vajadzēja atsūtīt ziņojumu no Zirdas. Bet, ja tāda ziņojuma nav, — un jāievēro, ka visi starpzvaigžņu lidojumu aprēķini ir ārkārtīgi precīzi, — tad nedrīkst domāt par Vedas mīlestību. Draudzības vektors — lūk, pats lielākais, kas var viņus savienot. Un tomēr viņš aizbrauks strādāt pie Vedas!

Dars Veters pārbīdīja sviru un nospieda podziņu. Istabu pārplūdināja spilgta gaisma. Kristālisks logs, kas aizņēma veselu sienu, vērās pasaulē augstu pāri zemei un jūrai. Pagriezis citu sviru, Dars Veters nolieca šo sienu pret sevi, un tā atklāja viņam zvaigžņotās debesis, vienlaikus ar savu metāla ietvaru aizsedzot ceļu, ēku un jūras piekrastes bāku ugunis.

Galaktiskā pulksteņa ciparnīca ar trim koncentriskiem iedaļu gredzeniem saistīja Dara Vetera uzmanību. Lielā Loka informācijas raidījumi notika pēc galaktiskā laika, ik pēc galaktiskās sekundes simttūkstošās daļas, t. i., reizi astoņās dienās jeb četrdesmit piecas reizes gadā pēc Zemes laika rēķina. Periods, kurā Galaktika izdara pilnu apgriezienu ap savu asi, tika uzskatīts par galaktisko diennakti.

Kārtējam un reizē viņa pēdējam raidījumam vajadzēja sākties pulksten deviņos no rīta pēc Tibetas observatorijas laika, tātad šeit, Padomes Vidusjūras observatorijā — pulksten divos naktī. Viņa rīcībā vēl bija nedaudz vairāk par divām stundām.

Aparāts uz galda atkal uzzibsnīja un iešķindējās. Aiz starpsienas parādījās cilvēks gaišā tērpā, kas lāsmoja kā zīds.

— Mēs esam sagatavojušies uztvert un raidīt, — viņš lakoniski ziņoja, neizrādīdams nekādas ārējas cieņas pazīmes, kaut gan viņa skatiens neapšaubāmi liecināja par priekšnieka apbrīnošanu.

Dars Veters klusēja. Klusēja arī viņa palīgs, joprojām saglabādams brīvu un lepnu stāju.

— Kubiskajā zālē? — Dars Veters beidzot jautāja un, saņēmis apstiprinošu atbildi, painteresējās, kur pašlaik atrodas Mvens Mass.

— Pie rīta svaiguma aparāta. Uzmundrinās pēc garā ceļa. Bez tam viņš, šķiet, uztraucies…

— Arī es viņa vietā uztrauktos, — Dars Veters domīgi sacīja. — Tā tas bija pirms sešiem gadiem…

Palīgs mazliet pietvīka, cenzdamies apslēpt saviļņojumu. Ar jaunekļa degsmi viņš juta priekšniekam līdz, varbūt apzinādamies, ka arī pats dienās izbaudīs priekus un bēdas kas aizvien saistīti ar lielu darbu un lielu atbildību. Ārējo staciju pārzinis nekādi neizrādīja savus pārdzīvojumus — viņa vecumā to uzskatītu par nepieklājību.

— Kad Mvens Mass ieradīsies, tūdaļ vediet viņu pie manis!

Palīgs aizgāja. Dars Veters devās uz istabas kaktu, kur caurspīdīgā starpsiena no griestiem līdz grīdai bija pārklāta ar melnu segumu, un strauji atvēra divas krāsaina koka panelī ielaistas durtiņas. Tūdaļ iedegās gaisma, kas plūda no spogulim līdzīgā ekrāna dzīlēm.

Ar īpaša kontakta palīdzību ārējo staciju pārzinis ieslēdza «draudzības vektoru» — tiešu savienojumu, ko ierīkoja tikai starp vistuvākajiem draugiem, lai dotu viņiem iespēju sazināties jebkurā brīdī. Draudzības vektors savienoja vairākas cilvēka pastāvīgās uzturēšanās vietas — dzīvojamās un darba telpas, kā arī iemīļotos atpūtas stūrīšus.

Ekrāns iemirgojās. Tā dziļumā parādījās daudzkārt redzetas augsto paneļu virknes ar neskaitāmiem šifru stabiņiem kas apzīmēja elektronu filmas, kuras jau sen bija aizstajušas arhaiskas grāmatu fotokopijas. Kad cilvēce pārgāja uz vienotu alfabētu, ko sarežģītu zīmju trūkuma deļ nosauca par lineāro, pat veco grāmatu filmēšana kļuva ļoti vienkārša un automātiskām mašīnām viegli paveicama. Zilās, zaļās un sarkanās svītriņas noradīja, kadā no centrālajām filmotēkām glabājas zinātniskie darbi, kurus jau sen izdeva ne vairāk kā desmit eksemplāros. Pietika izraudzīties noteiktu zīmju kombināciju, lai filmotēka-glabātuve automātiski pārraidītu attiecīgās grāmatas pilnu tekstu. Sī mašīna bija Vedas personīgā bibliotēka. Viegls klikšķis — ekrānsi nodzisa, tad atkaHezaigojās, parādīdams citu istabu, kas arī bija tukša. Pēc otrā klikšķa aparāts pārcēla attēlu uz zāli, kurā atradās dažas vāji apgaismotas pultis. Sieviete, kas sēdēja pie tuvākās pults, pacēla galvu, un Dars Veters ieraudzīja mīļu, šauru seju ar lielām, pelēkām acīm. Drosmīgi iezīmētās pilnīgās lūpas smaidot atsedza nevainojami baltus zobus, izcēla vaigus un mazliet uzrauto, bērnišķīgi noapaļoto degunu, kas padarīja šo seju vēl mīļāku, maigāku.

— Veda, atlikušas divas stundas. Jums jāpārģērbjas, un man gribētos, lai jūs atnāktu uz observatoriju pēc iespējas agrāk.

Sieviete uz ekrāna pacēla rokas pie kuplajiem, pelnu blondajiem matiem.

— Klausos, manu Veter, — viņa klusi iesmējās, — tūlīt iešu mājās.

Taču apmānīt Daru Veteru jautrais tonis nespeja.

— Drosmīgā Veda, nomierinieties. Katram, kas uzstājas Lielā Loka pārraidēs, jāsāk ar pirmo reizi…

— Netērējiet vārdus,Tai mani uzmundrinātu, — Veda Konga spītīgi atmeta galvu, — drīz būšu klāt.

Ekrāns nodzisa. Dars Veters pievēra durtiņas un pagriezās, lai sagaidītu savu pēcnieku. Mvens Mass ienāca platiem soļiem. Sejas vaibsti un tumši brūnā, gludi spīdīgā āda liecināja par izcelšanos no nēģeru senčiem. Balts apmetnis smagām krokām krita lejup no viņa atlētiskajiem pleciem. Mvens Mass cieši saspieda Dara Vetera rokas savās spēcīgajās, kalsnajās plaukstas. Abi ārējo staciju pārziņi — bijušais un nākamais bija ļoti gara auguma. Taču Veters, kura ciltskoks sakņojās krievu tautā, šķita masīvāks par slaido afrikāni.

— Man liekas, šodien notiks kaut kas svarīgs, — Mvens Mass iesaka tik tieši un atklāti, kā to mēdza darīt vienīgi Lielā Loka ēras cilvēki.

Dars Veters paraustīja plecus.

— Sī diena visiem trim nesīs svarīgus notikumus. Es atdošu savu darbu, jūs to pārņemsiet, bet Veda Konga pirmo reizi runās ar kosmosu.

— Viņa ir ļoti skaista… — Mvens Mass atsaucās, un tas skanēja vienlaikus gan kā jautājums, gan arī kā apgalvojums.

— Drīz redzēsiet. Starp citu, šāsdienas raidījumā nav nekā sevišķa. Veda nolasīs lekciju par mūsu vēsturi planētai KRZ-664456+BŠ3252.

Mvens Mass pārsteidzoši ātri aprēķināja galvā koordinātes.

— Vienradža zvaigznāja zvaigzne Ross 614. Sā spīdekļa planētu sistēma pazīstama no senseniem laikiem, bet līdz šim tā nav devusi nekādas dzīvības zīmes. Manpatīk veclaicīgi nosaukumi un vārdi, — viņš, it kā atvainodamies, piebilda.

Dars Veters klusībā nodomāja, ka Padome lieliski izraugās darbiniekus. Mvenam Masām viņš teica:

— Tad jums būs labi ar Jūniju Antu — elektronu atmiņas mašīnu pārzini. Viņš sevi dēvē par atmiņas lampu priekšnieku. Sis vārds atvasināts ne jau no lampas — senatnes nožēlojamā gaismekļa, bet no pirmajām elektronu ierīcēm, kas bija ieslēgtas neveiklās stikla kolbās un atgādināja toreizējos elektriskos gaismekļus.

Mvens Mass iesmējās tik sirsnīgi un atklāti, ka Dars Veters sajuta sevī augam simpātijas pret šo cilvēku.

— Atmiņas lampas! Mūsu atmiņas tīkli — kilometriem gari gaiteņi, kur savirknēti miljardi elementu-šūnu! Bet, — viņš atguvās, — es ļauju vaļu jūtām, kaut gan vēl neesmu noskaidrojis pašu galveno. Kad sākusi runāt šī planētu sistēma?

— Pirms piecdesmit diviem gadiem. Kopš ta laika viņi apguvuši Lielā Loka valodu. Mūs šķir tikai četri parseki. Vedas lekciju viņi saņems pēc trīspadsmit gadiem.

— Un tad?

— Pēc lekcijas iedarbināsim uztvērējus. Ar mūsu veco draugu starpniecību uzzināsim Lielā Loka jaunumus.

— Caur Gulbja sešdesmit pirmo?

— Droši vien. Lai gan dažkārt mēs uztveram raidījumus arī no Cūskneša simt septītās, ja lieto jūsu veco terminoloģiju.

Istabā ienāca vīrs tādā pašā sudrabainā Astronautikas padomes darbinieka tērpā, kādu valkāja Dara Vetera palīgs. Neliela auguma, kustīgs un apveltīts ar prāvu, kuprainu degunu, viņš cieši uzlūkoja klātesošos ar tumšām, ķiršbrūnām acīm. Pacēlis roku, ienācējs paberzēja apaļo, spīdīgo galvu.

— Es esmu Jūnijs Ants, — šos vārdus, kas acīm redzot bija domāti Mvenam Masam, viņš izrunāja neparasti spalgā balsī.

Uzrunātais godbijīgi sveicināja ienākušo vīru. Atmiņas mašīnu pārziņi, kā zināms, pārspēja visus ar savu erudīciju. Tieši viņiem bija jāizlemj, kādi ziņojumi jāiemūžina atmiņas mašīnās un kādi jānosūta uz vispārējās informācijas līnijām vai jaunrades pilīm.

— Vēl viens no brevaniem, — Jūnijs Ants nomurmināja, spiezdams roku jaunajam paziņam.

— Kā, lūdzu? — Mvens Mass nesaprata.

— Mans izdomājums. No latīņu valodas. Tā es saucu visus, kas nedzīvo ilgi — ārējo staciju darbiniekus, zvaigžņu flotes lidotājus, tehniķus zvaigžņu kuģu dzinēju rūpnīcās. Nu, un mūs, protams. Arī mēs taču nodzīvojam ne vairāk kā pusi no cilvēka normālā mūža. Ko lai dara? Toties, mūsu dzīve ir interesanta! Kur Veda?

— Gribēja atnākt mazliet agrāk… — Dars Veters iesāka.

Viņa vārdus nomāca trauksmaini muzikāli akordi, kas sekoja skanīgam klikšķim galaktiskā pulksteņa ciparnīcā.

— Brīdinājuma signāls visai Zemei, visām enerģētiskajām stacijām, visām rūpnīcām, tikla transportam un radiostacijām: pēc pusstundas izbeigt enerģijas piegādi un uzkrāt to kondensatoros tādā daudzumā, lai virzīta starojuma kanāls varētu izlauzties cauri atmosfērai. Raidlšanai vajadzīgi četrdesmit trīs procenti visas Zemes enerģijas. Uztveršanai nepieciešams tikai saglabāt kanālu, un tas prasa apmēram astoņus procentus, — Dars Veters paskaidroja.

— Tieši tā es to iedomājos, — Mvens Mass pamāja ar galvu.

Pēkšņi viņa vērīgajās acīs pavīdēja sajūsmas dzirkstis. Dars Veters atskatījās. Pie starojošas, caurspīdīgas kolonas stāvēja Veda Konga. Uz lekciju viņa bija ieradusies tērpā, kas visvairāk rotāja sievieti un bija izveidots vēl pirms gadu tūkstošiem, Krētas kultūras laikmetā.

Augstu pakausī saspraustais, smagais pelnu blondo matu mezgls izcēla spēcīgā kakla slaidumu. Gludie pleci bija kaili, un zemu atsegtās krūtis balstīja zila auduma ņieburs. Platie, īsie svārki, kuru sudrabainajā laukā bija izšūti zili ziedi, atsedza kailas, iedegušas kājas ķiršu krāsas kurpītēs. Lieli, masīva zelta ķēdē tīšām rupji iedarināti asinssārti akmeņi — fānti no Veneras — liesmoja uz maigās ādas tāpat kā uzbudinājumā tvīkstošā seja.

Mvens Mass pirmo reizi sastapās ar slaveno vēsturnieci un uzlūkoja viņu ar neslēptu apbrīnu.

Veda satraukta pievērsās Daram Veteram.

— Labi, — viņš atbildēja uz daiļās draudzenes mēmo jautājumu.

— Esmu daudzkārt uzstājusies, bet ne tādā pārraidē, — Veda Konga teica.

— Padome seko tradīcijai. Ziņojumus dažādām planētām vienmēr nolasa skaistas sievietes. Tas dod priekšstatu par mūsu pasaules iedzīvotāju daiļuma izjutu un vispār izsaka daudz ko, — Dars Veters turpināja.

— Padome nav kļūdījusies savā izvēlē! — iesaucās Mvens Mass.

Veda vērīgi palūkojās uz afrikāni.

— Jūs esat vientuļš? — viņa klusi jautāja un iesmejās, kad Mvens Mass apstiprinoši palocīja galvu.

— Jūs gribējāt ar mani runāt, — Veda pec brīža atkal pievērsās Daram Veteram.

Draugi devās uz plašu lokveida terasi, un spirgtais jūras vējš tīkami atvēsināja Vedas sakarsušo seju.

Ārējo staciju pārzinis pastāstīja, ka nolēmis piedalīties izrakumos, kaut gan ilgi šaubījies, nezinādams, kam dot priekšroku: trīsdesmit astotajai zvaigžņu ekspedīcijai, antarktiskajām zemūdens raktuvēm vai arheoloģijai.

— Ak nē, tikai ne zvaigžņu ekspedīcija! — iesaucās Veda, un Dars Veters tūdaļ noprata, cik viņš bijis nesmalkjūtīgs, ja, personīgo pārdzīvojumu apmāts, nejauši aizskāris vissāpīgāko vietu Vedas dvēselē.

No šīs kļūmīgās situācijas viņu atpestīja trauksmaino akordu melodija, kas aizskanēja līdz terasei.

— Mums jāiet! Pēc pusstundas ieslēgsimies Lielajā Lokā! — Dars Veters saudzīgi paņēma Vedu Kongu pie rokas, un kopā ar pārējiem viņi pa slīdošām kāpnēm nolaidās dziļi pazemē — klintī izcirstā kubiskā istabā.

Seit nebija nekā lieka. Melno sienu matētie paneļi likās no samta. Vietām tos šķērsoja dzidras kristālisku joslu līnijas. Zeltainas, zaļas, zilas un oranžas uguntiņas vāji apgaismoja aparātu skalas, zīmes un ciparus. Smaragdzaļās rādītāju smailes tik stipri trīcēja uz melno pusloku fona, it kā pat sienas šai plašajā telpā drebētu spraigās, nemiera pilnās gaidās.

Daži krēsli, liels melnkoka galds, daļēji iebīdīts milzīgā pussfēriskā ekrānā, kas masīva zelta rāmja ietvarā mirgoja pērļainā spīdumā.

Dars Veters ar zīmi paaicināja Mvenu Masu pie sevis, bet pārējiem lika ieņemt vietas augstajos, melnajos krēslos. Mvens Mass tuvojās piesardzīgi, uz pirkstgaliem, kā pirms gadu tūkstošiem viņa senči, kad tie saules izsvilinātajās savannās medīja bīstamus milzu plēsoņas. Afrikānis aizturēja elpu. No šejienes, no šī nepieejamā akmens sprosta tūdaļ pavērsies logs uz bezgalīgajiem kosmosa plašumiem, un cilvēki apmainīsies domām un zināšanām ar saviem brāļiem citās pasaulēs. Viņi pieci šobrīd pārstāvēs Zemes cilvēci Visumā. Bet ar rītdienu viņam, Mvenam Masam, nāksies vienam pašam vadīt šos sakarus. Viņam uzticēs visas gigantiskā spēka sviras. Sermuļi pārskrēja afrikāņa mugurai. I.iekas, tikai nupat viņš aptvēra, kādu atbildības slogu uzņēmies, piekrizdams Padomes priekšlikumam. Un, kad viņš ieraudzīja, cik mierīgi Dars Veters rīkojas ar vadības kloķiem, viņa skatienā pavīdēja izteiksme, kas stipri atgadinaja sajūsmu Vetera jaunā palīga acīs.

Pēkšņi_istabu piepildīja dobja, barga dūkoņa, šķita, tuvuma sācis dunēt masīvs vara zvans. Dars Veters strauji pagriezās un pārvietoja kādu garāku sviru. Dūkoņa apklusa, un Veda Konga ieraudzīja, ka šaurais panelis labajā sienā iemirgojies visas istabas augstumā. Pati siena šķita iegāzusies bezdibenī, pazudusi bezgalīgajā tālē. Kā rēgs viņas acu priekšā pacēlās piramidāla virsotne, ko vainagoja gigantisks akmens aplis. Zemāk par milzīgo sakausētā akmens cepuri vietvietām zaigoja žilbinoši balti sniega lauki.

Mvens Mass tūdaļ pazina Āfrikas otro augstāko kalnu — Keniju.

Smaga vara dūkoņa atkal satricināja apakšzemes istabu, liekot tur sapulcētajiem cilvēkiem koncentrēties un sasprindzināt visu uzmanību.

Dars Veters satvēra Mvena Masa plaukstu un uzlika to uz apaļa-roktura, kura vidū liesmoja granātkrāsas acs. Mvens Mass paklausīgi pārbīdīja sviru līdz galam. Tagad viss Zemes spēks, visa enerģija, ko ražoja tūkstoš septiņsimt sešdesmit lieljaudas elektrostacijas, tika pārsviesta uz ekvatoru un saplūda piecus kilometrus augstajā kalna virsotnē. Pāri Kenijai uzmutuļoja daudzkrāsains blāzmojums, sabiezēja lodē un pēkšņi kā bulta uzšāvās augšup, ieurbjoties debesīs. No blāzmainā spīduma izauga slaida kolona, kas atgādināja virpuļojošu viesuļstabu. Gar šo stabu, spirāliski apvijoties tā virsmai, augšup strāvoja žilbinoša, zilgana dūmaka.

Virzītais starojums izlauzās cauri Zemes atmosfērai, radot kanālu, kas savienoja planētu ar tās ārējām stacijām. Trīsdesmit sešu tūkstošu kilometru augstumā liela stacija — tā dēvētais diennakts pavadonis — divdesmit četrās stundās apriņķoja Zemi ekvatora plaknē un tādēļ visu laiku šķietami nekustīgi stāvēja pāri Kenijas kalnam Austrumāfrikā. Sis punkts bija izraudzīts pastāvīgu sakaru uzturēšanai ar planētas ārējām stacijām. Otrs liels pavadonis riņķoja ap zemeslodi piecdesmit septiņu tukstošu kilometru augstumā pāri poliem meridiāna plakne un uzturēja sakarus ar Tibetas observatoriju. Tur apstākļi kanāla radīšanai bija labvēlīgāki, toties sakarus nevarēja uzturēt pastāvīgi. Sie divi lielie pavadoņi bija savienoti ar citām automātiskām stacijām, kas pa dažādām orbītām riņķoja ap Zemi.

Gaisma šaurajā sienas panelī nodzisa — kanālā ieslēdzās pavadoņa uztvērēji. Vienlaikus zelta rāmī iezaigojās pērļainais ekrāns. Tā centrā parādījās fantastiski palielināta smaidoša figūra, kas iezīmējās aizvien skaidrāk. Gurs Gans, viens no diennakts pavadoņa novērotājiem, izauga uz ekrāna kā teiksmains milzis. Viņš jautri pamāja ar galvu un, izstiepis trīs metrus garu roku, savienoja visu planētas ārējo staciju sistēmu. Zemes izstarotā enerģija saslēdza tās vienkopus, un visos kosmiskās telpas virzienos pavērās jutīgas uztvērēju acis. Nespodrais, sarkanais spīdeklis Vienradža, zvaigznājā, no kura planētām nesen uztvēra pirmos signālus, bija vislabāk saskatāms no piecdesmit septītā pavadoņa, un Gurs Gans orientējās uz to. Tikai trīs ceturtdaļstundas varēja turpināties Zemes neredzamais kontakts ar šo zvaigzni. Tātad laiks bija dārgs. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.

Pēc Dara Vetera mājiena Veda Konga nostājās uz zilganā, zaigojošā metāla apļa ekrāna priekšā. Neredzama staru plūsma manāmi padziļināja viņas iedegušās ādas zeltaino toni. Bez mazākā trokšņa sāka darboties elektronu mašīnas, kas pārtulkoja Vedas runu Lielā Loka valodā. Pēc trīspadsmit gadiem tumši sarkanā spīdekļa planētas uztvērēji pierakstīs pārraidītās svārstības vispārzināmajos simbolos,»un, ja tās iedzīvotāji runā, elektronu tulkošanas mašīnas savukārt pārvērtīs šos simbolus svešās valodas dzīvajās skaņās.

«Zēl,» nodomāja Dars Veters, «ka tur, tālumā, nedzirdēs Zemes sievietes maigo, skanīgo balsi, neizjutīs tās izteiksmīgumu. Kas zina, kā ierīkotas viņu ausis? Dzirdes veidi var būt ļoti dažādi. Tikai redze, kas visur uztver elektromagnētiskās svārstības, kuras spēj izlauzties cauri atmosfērai, ir gandrīz vienāda visā kosmosā, un tālās planētas iedzīvotāji, bez šaubām, ieraudzīs apburošo, dziļā saviļņojumā tvīkstošo Vedu.»

Nenovērsdams no draudzenes skatienu, Dars Veters sāka uzmanīgi klausīties.

Veda Konga stāstīja par mūsu vēstures svarīgākajiem posmiem. Cilvēces senvēsturi, lielo un mazo tautu nošķirtību, ekonomiskās un ideoloģiskās sadursmes, naidu starp dažādām valstīm viņa aplūkoja ļoti īsi. Siem posmiem bija piešķirts kopīgs nosaukums: SPĒ — Sašķeltās pasaules ēra. Bet ne jau iznīcinošu karu, briesmīgu ciešanu vai šķietami lielu valdnieku uzskaitījums, kas piepildīja no Antīkajiem gadsimtiem un Tumšajiem jeb Kapitālisma gadsimtiem saglabājušās" vēstures grāmatas, interesēja Lielā Loka ēras cilvēkus. Daudz svarīgāka viņiem bija vēsture, kas apraksta ražošanas spēku pretrunīgo attīstību un vienlaikus — ideju, mākslas, zināšanu izaugsmi, garīgo cīņu par īstu cilvēku un patiesu cilvēcību, tā vēsture, kas rāda, kā attīstījusies vajadzība izveidot jaunus priekšstatus par pasauli un sabiedriskajām attiecībām, cilvēka pienākumiem, tiesībām un laimi, priekšstatus, no kuriem izauga un saplauka mūsu planētas komunistiskās sabiedrības varenais koks.

SPĒ pēdējā, tā dēvētajā Atomu laikmetā ļaudis beidzot saprata, ka visas viņu nelaimes ceļas no sabiedriskās iekārtas, kas stihiski izveidojusies vēl mežonības laikos, saprata, ka viss cilvēces spēks un visa tās nākotne sakņojas darbā, brīvo cilvēku miljonu apvienotajos pūliņos, zinātnē un dzīves pārkārtošanā uz zinātniskiem pamatiem. Cilvēce sāka izprast sabiedrības attīstības svarīgākos likumus, vēstures dialektiski pretrunīgo gaitu un nepieciešamību izaudzināt katrā indivīdā stingru sabiedrisku disciplīnu, kuras nozīme pieauga proporcionāli planētas iedzīvotāju skaitam.

Veco un jauno ideju cīņa Atomu laikmetā saasinājās tik tālu, ka visa pasaule sašķēlās divās nometnēs ar dažādām ekonomiskām sistēmām. Vienā nometnē ietilpa vecās, kapitālistiskās, otrā — jaunās, sociālistiskās valstis. Pirmo atomenerģijas veidu atklāšana un vecās pasaules aizstāvju stūrgalvība toreiz tik tikko neiegrūda cilvēci drausmīgā katastrofā.

Bet jaunā iekārta nevarēja neuzvarēt, kaut arī šī uzvara aizkavējās sabiedriskās apziņas atpalicības dēļ. Lai pārkārtotu pasauli ūz komunistiskiem pamatiem, vajadzēja būtiski pārveidot ekonomiku, likvidēt nabadzību, badu un smagu, nogurdinošu darbu. Taču ekonomikas pārveidošana prasīja ļoti sarežģītu ražošanas un sadales pārvaldi un tādēļ bija iespējama, tikai izkopjot ikviena cilvēka sabiedrisko apziņu.

Komunistiskā sabiedrība neaptvēra visas tautas un zemes uzreiz. Lai izskaustu neuzticību un it īpaši melus, ko naidīgā propaganda izšķērdīgi sēja Atomu laikmeta idejisko cīņu gaitā, bija nepieciešamas milzīgas pūles. Ne mazums kļūdu pieļāva, arī veidojot jaunās cilvēku attiecības. Dažuviet pat notika sacelšanās, ko rīkoja vecās kārtības piekritēji. Savā gara tumsībā viņi mēģināja atdzīvināt pagātni, cerēdami tādējādi rast vieglu izeju no grūtībām, ar kurām cilvēcei nācās sastapties.

Taču jaunā dzīves kārtība nelokāmi un neatvairāmi izplatījās uz visas Zemes, un pamazām visdažādākās tautas un rases kļuva par vienotu, draudzīgu, gudru saimi.

Tā iesākās PAĒ — Pasaules apvienošanas ēra, kas sastāvēja no Valstu savienības, Dažādu valodu, Enerģijas iekarošanas un Kopējās valodas laikmetiem.

Sabiedrības attīstība nemitīgi paātrinājās, un ikviens jauns laikmets aizritēja ātrāk par iepriekšējo. Cilvēka vara pār dabu sāka augt nepieredzēti strauji.

Senajās utopiskajās fantāzijās ļaudis sapņoja par pakāpenisku atbrīvošanos no darba. Rakstnieki solīja, ka, strādājot ļoti maz — tikai divas trīs stundas dienā, cilvēki varēs apgādāt sevi ar visu nepieciešamo un pārējā laikā nodoties laimīgai slinkošanai.

Sie priekšstati bija radušies no cilvēku riebuma pret senatnes smago piespiedu darbu.

Drīz vien ļaudis saprata, ka darbā var atrast laimi, tāpat kā nemitīgajā cīņā ar dabu, šķēršļu pārvarēšanā, jaunu zinātnes un ekonomikas attīstības uzdevumu risināšanā. Tikai radošs, iedzimtajām spējām un tieksmēm atbilstošs, daudzveidīgs darbs un laiku pa laikam nodarbošanās pārmaiņa — lūk, kas cilvēkam vajadzīgs! Kibernētika — automātiskās vadīšanas tehnika, cilvēku plašā izglītība un teicamā fiziskā sagatavotība deva visiem iespēju mainīt profesijas, ātri apgūt jaunas specialitātes un bezgalīgi dažādot savu darbu, smeļoties tajā aizvien lielāku gandarījumu. Zinātne, nepārtraukti attīstīdamās, aptvēra visu cilvēka dzīvi, un jaunu dabas noslēpumu atklājēja jaunrades prieks kļuva pieejams milzīgam cilvēku skaitam. Māksla uzņēmās ļoti lielu lomu sabiedriskajā audzināšanā un dzīves iekārtošanā. Sākās visspožākais posms cilvēces vēsturē — VDE, Vispārējā darba ēra, kurā ietilpa Lietu vienkāršošanas, Pārkārtošanas, Pirmās pārpilnības un Kosmosa laikmeti.

Elektrības sablīvēšanas paņēmienu izgudrošana, kas deva iespēju radīt milzīgas kapacitātes akumulatorus un mazus, bet ļoti spēcīgus elektrodzinējus, izvērtās par jauno laiku lielāko tehnisko revolūciju. Vēl agrāk cilvēki bija iemācījušies ar pusvadītāju palīdzību izveidot vissarežģītākos vājstrāvas tīklus un izgatavot pilnīgi automatizētas kibernētiskas mašīnas. Tehnika kļuva tik smalka, ka atgādināja augstāko juvelieru mākslu un tai pašā laikā pakļāva sev kosmiska mēroga jaudas.

Taču prasība dot ikvienam visu izraisīja nepieciešamību būtiski vienkāršot ikdienišķo dzīvi. Cilvēks pārstāja būt lietu vergs. Detalizētu standartu izstrādāšana deva iespēju radīt jebkurus priekšmetus un mašīnas no samērā nedaudziem konstruktīviem elementiem, tāpat kā visa neaptveramā dzīvo organismu dažādība izveidota no samērā nedaudziem šūniņu tipiem, bet pašas šūniņas savukārt no olbaltumiem, olbaltumi — no proteīniem utt. Tika izbeigta neiedomājamā pārtikas izšķērdēšana, kas bija ieviesusies iepriekšējos laikmetos, un tas vien deva iespēju nodrošināt ar barību miljardiem cilvēku.

Visus sabiedrības spēkus, ko senos laikos tērēja kara mašīnu izgatavošanai, lietderīgā darbā neaizņemtu milzīgu armiju uzturēšanai, politiskai propagandai un tukša, ārišķīga spožuma radīšanai, tagad veltīja dzīves labiekārtošanai un zinātnes attīstīšanai.

Pēc Vedas Kongas mājiena Dars Veters nospieda pogu, un daiļajai vēsturniecei blakus parādījās liels globuss.

— Vispirms, — turpināja Veda, — mēs pilnīgi no jauna sadalījām planētas apdzīvotās un industriālās joslas…

Brūnās svītras, kas apjoza globusu gar trīsdesmitajiem platuma grādiem dienvidu un ziemeļu puslodēs, apzīmēja nepārtrauktu pilsētu virkni, kas koncentrēta gar silto jūru krastiem, kur klimats ir maigs un ļaudis nepazīst ziemas. Cilvēce pārstāja tērēt kolosālu enerģiju mājokļu apsildīšanai ziemā un smagu, neveiklu apģērbu izgatavošanai. Visbiežāk apdzīvots bija cilvēces kultūras šūpulis — Vidusjūras rajons. Pēc polāro ledu izkausēšanas subtropu josla paplašinājās trīskārt.

Ziemeļos no ziemeļu apdzīvotās joslas plešas milzīga pļavu un stepju zona, kur ganās neskaitāmi mājlopu pulki.

Tālāk uz dienvidiem (ziemeļu puslodē) un uz ziemeļiem (dienvidu puslodē) kādreiz atradās sausi, svelmaini tuksneši, kas tagad pārvērsti dārzos. Agrāk tur bija novietotas termoelektrostacijas, kas uzkrāja saules enerģiju.

Tropu josla koncentrēta pārtikas augu un koksnes ražošana, kas šeit tūkstoškārt izdevīgāka nekā mērenajā klimatā. Jau sen, tikko atklāja metodi, kā mākslīgi iegūt ogļhidrātus no saules stariem un ogļskābās gāzes, it visur izbeidza cukurbiešu un cukurniedru audzēšanu. Lēti ražot rūpnīcās pilnvērtīgu barības olbaltumu mēs vēl nespējam, tādēļ uz sauszemes audzējam olbaltumvielām bagātus kultūraugus un sēnītes, bet okeānos milzīgus aļģu laukus. Ļoti vienkāršus taukvielu mākslīgās sintezēšanas paņēmienus mēs uzzinājām no Lielā Loka informācijas. Dažādus vitamīnus un hormonus izgatavojam jebkurā daudzumā no akmeņoglēm. Tādējādi jaunās pasaules lauksaimniecība atbrīvojusies no nepieciešamības iegūt visus pārtikas produktus, kā tas bija senajos laikos. Cukuru, taukvielu un vitamīnu ražošanā mums praktiski nav nekādu robežu. Olbaltumvielu ražošanai mūsu rīcībā ir milzīgas platības kā uz sauszemes, tā arī jūrā. Cilvēce jau sen atbrīvojusies no bada draudiem, kas desmitiem tūkstošu gadu nomāca mūsu senčus.

Viena no cilvēka galvenajām kaislībām — tieksme ceļot mantota no mūsu senčiem — klejotājiem medniekiem, trūcīgās barības vācējiem. Tagad visu planētu apvij Spirālceļš, kura gigantiskie tilti pāri jūru šaurumiem savieno visus kontinentus. — Veda norādīja uz sudrabotu pavedienu un pagrieza globusu. — Pa Spirālceļu nemitīgi traucas elektriskie vilcieni. Simtiem tūkstošu cilvēku var ļoti ātri pārcelties no apdzīvotās joslas uz stepju, lauku vai kalnu joslām, kur nav pastāvīgu pilsētu, bet tikai lopkopības, zemkopības, mežkopības un kalnrūpniecības meistaru pagaidu apmetnes. Visu rūpnīcu un enerģētisko staciju pilnīga automatizācija padarījusi nevajadzīgu pilsētu vai lielu ciematu celtniecību uzņēmumu tuvumā. Tagad tur atrodas tikai nedaudzu dežurantu — novērotāju, mehāniķu un montieru mitekļi.

Visbeidzot, dzīves plānveidīgā organizācija darījusi galu neprātīgajai sacensībai aizvien ātrāku transporta līdzekļu ražošanā. Pa Spirālceļu vilcieni brauc divsimt kilometru stundā. Tikai īpašos nelaimes gadījumos cilvēki izmanto ātroslidaparātus, kas stundā veic tūkstošiem kilometru.

Pirms vairākiem gadsimtiem mēs būtiski pārveidojām savas planētas izskatu. Jau Atomu laikmetā tika atklāta kodolu enerģija. Toreiz ļaudis iemācījās atbrīvot tās niecīgu daļu un pārvērst to termiskā uzliesmojumā, kura iznīcinošās īpašības nekavējoties izmantoja ieroču ražošanai. Izveidojās drausmīgu bumbu krājumi, kurus pēc tam, komunisma laikmetā, mēģināja izmantot enerģijas iegūšanai. Taču drīz ļaudis saprata, kādas briesmas rada izstarojumi un kā tie ietekmē dzīvos organismus. Sis apstāklis nosprauda vecajai kodolu enerģētikai šauras robežas. Gandrīz vienlaikus astronomi, pētījot fizikālos procesus tālās zvaigznēs, atklāja divus jaunus kodolenerģijas veidus — Q un F, kas ir daudz efektīvāki un neatstāj bīstamos radioaktīvās sairšanas produktus.

Abus šos veidus izmanto arī tagad, kaut gan zvaigžņu kuģu dzinēju darbināšanai pēdējā laikā ieviests vēl viens kodolenerģijas veids. Tas saistīts ar anamezona degvielu lietošanu, par kurām mēs uzzinājām ar Lielā Loka starpniecību, novērojot Galaktikas milzu zvaigznes.

Visus veco termonukleāro materiālu — urāna, torija, ūdeņraža, kobalta un litija radioaktīvo izotopu krājumus cilvēki nolēma iznīcināt, tiklīdz izdomāja, kā nogādāt to sairšanas produktus ārpus Zemes atmosfēras. Toreiz, Pārkārtošanas laikmetā, izgatavoja mākslīgās saules, kuras pacēla augstu virs polārajiem apgabaliem. Tā mēs stipri samazinājām ledus cepures, kas bija izveidojušās ap zemeslodes poliem kvartārajā leduslaikmetā, un pārveidojām visas planētas klimatu. Okeānu līmenis pacēlās par septiņiem metriem, atmosfēras cirkulācijā krasi samazinājās polārās frontes un kļuva vājāki pasātu vēju loki, kas izkaltēja tuksnešu joslas tropu pievārtē. Gandrīz pilnīgi izbeidzās arī viesuļvētras un vispār jebkādas straujas laika pārmaiņas.

Siltās stepes aizsniedzās līdz sešdesmitajām paralēlēm, bet mērenās joslas pļavas un meži — pāri septiņdesmitajiem platuma grādiem.

Antarktīdas kontinents, kura trīs ceturtdaļas atbrīvojušās no ledus, kļuva par cilvēces minerālo bagātību krātuvi — tur saglabājušās neskartas rūdu atradnes, kas visos pārējos kontinentos bija stipri noplicinātas pēc neprātīgās metālu šķiešanas pagātnes iznīcinošajos karos. Pāri Antarktīdai izdevās saslēgt arī visus Spirālceļa atzarojumus.

Vēl pirms klimata radikālās pārveidošanas tika izrakti milzīgi kanāli un pāršķeltas kalnu grēdas, lai pilnīgi līdzsvarotu ūdens un gaisa masu cirkulāciju visas planētas mērogā. Mūžīgi dielektriski sūkņi palīdzēja apūdeņot pat Āzijas augstkalnāju tuksnešus.

Pārtikas produktu ražošanas iespējas neizmērojami pieauga, jaunās zemes kļuva noderīgas dzīvei. Siltās iekšējās jūras cilvēki sāka izmantot olbaltumvielām bagātu aļģu audzēšanai.

Vecās, trauslās starpplanētu raķetes tomēr deva iespēju sasniegt Saules sistēmas tuvākās planētas. Zemi aptvēra mākslīgo pavadoņu josla, no kuras cilvēki varēja daudz labāk iepazīties ar Visumu. Un tad pirms četrsimt astoņiem gadiem kāds izcili svarīgs notikums iezīmēja jaunu ēru cilvēces vēsturē — LLĒ, Lielā Loka ēru.

Ļaužu prātus jau sen nodarbināja jautājums par attēlu, skaņu un enerģijas pārraidīšanu lielos attālumos. Simtiem tūkstošu vistalantīgāko zinātnieku strādāja īpašā organizācijā, ko līdz pat šim laikam sauc par Virzīto starojumu akadēmiju, kamēr beidzot atklāja iespēju bez vadiem pārraidīt enerģiju jebkurā virzienā un attālumā. Tas notika, kad iemācījās apiet likumu, kas nosaka, ka enerģijas plūsma ir proporcionāla staru izkliedes leņķa sinusam. Paralēli staru kūļi nodrošināja pastāvīgus sakarus ar mākslīgajiem pavadoņiem un tādējādi ar visu kosmosu. Jonosfēras vairogs, kas sargāja dzīvību, vienmēr bija šķērslis radiosakaru uzturēšanai ar pasaules telpu. Ļoti sen, vēl Sašķeltās pasaules ēras beigās, zinātnieki konstatēja, ka no Visuma dzīlēm uz Zemi plūst varenu radiostarojumu straumes. Kopā ar zvaigznāju un galaktiku izstarojumiem mūs sasniedza ari domājošu būtņu aicinājumi un Lielā Loka raidījumi, ko atmosfēra noslāpēja un izkropļoja līdz nepazīšanai. Toreiz mēs nesapratām mīklainos signālus, kurus jau bijām iemācījušies uztvert, un uzskatījām tos par nedzīvās matērijas izstarojumiem.

Zinātnieks Kams Amats, pēc izcelšanās indietis, pirmais iedomājās izmantot mākslīgos pavadoņus eksperimentiem ar televīzijas uztvērējiem. Desmitiem gadu viņš ar bezgalīgu pacietību izmēģināja un apguva aizvien jaunas diapazonu kombinācijas. Beidzot viņam izdevās uztvert raidījumu no Gulbja 61 — sen pazīstamas dubultzvaigznes planētu sistēmas. Uz ekrāna parādījās būtne, kas ļoti maz līdzinājās mums, taču neapšaubāmi bija cilvēks, un norādīja uz kādu Lielā Loka simboliem veidotu uzrakstu. So uzrakstu izdevās atšifrēt tikai pēc deviņdesmit gadiem, un, pārtulkots Zemes valodā, tas vēl šobaltdien grezno Kama Amata pieminekli: «Sveiciens jums, brāļi, kas stājaties mūsu saimē! Mēs, ko šķir telpa un laiks, esam savienojušies dižena spēka lokā.»

Cilvēces toreizējā attīstības līmenī Lielā Loka simbolu, rasējumu un karšu valodu nebija grūti apgūt. Izmantojot tulkošanas mašīnas, pēc divsimt gadiem mēs varējām jau sarunāties ar tuvāko zvaigžņu planētu sistēmām, uztvert un pārraidīt dažādu pasauļu daudzveidīgās dzīves ainas. Tikai nesen mēs saņēmām vēsti no Gulbja zvaigznāja, kur četrpadsmit planētas riņķo ap lielu dzīvības centru Denebu — pārmilža zvaigzni, kas izstaro tikpat daudz gaismas, cik četri tūkstoši astoņi simti Sauļu, un atrodas no mums simt divdesmit divu parseku attālumā. Domas attīstība tur noritējusi pa citiem ceļiem, bet jau sasniegusi mūsu līmeni.

Tai pašā laikā no senajām pasaulēm — mūsu Galaktikas lodveida zvaigžņu kopām un milzīgas apdzīvotas joslas ap Galaktikas centru — no neizmērojamas tāles pienāk dīvaini skati un attēli, kas vēl nav izprasti, atšifrēti. Atmiņas mašīnas tos pieraksta un nodod Zinību robežu akadēmijai — tā sauc zinātnisko organizāciju, kas nodarbojas ar problēmām, kuras tik tikko sāk iezīmēties pie mūsu zinātnes apvāršņiem. Mēs cenšamies saprast domas, kas miljoniem gadu laikā sasniegušas ārkārtīgi augstu pilnības pakāpi un acīm redzot atšķiras no mūsējām sakarā ar citu dzīvības attīstības ceļu no zemākajām organiskajām formām līdz domājošām būtnēm.

Veda Konga novērsās no ekrāna, kurā bija lūkojusies kā hipnotizēta, un jautājoši paskatījās uz Daru Veteru. Tas smaidīdams pamāja. Veda lepni pacēla galvu, izstiepa rokas un uzrunāja tās neredzamās un nezināmās būtnes, kuras pēc trīspadsmit gadiem dzirdēs šos vārdus un ieraudzīs viņas tēlu:

— Tāda ir mūsu vēsture — sarežģīts, grūts un ilgstošs ceļš, pa kuru mēs kāpām uz zinību virsotnēm. Mēs aicinām jūs — apvienojieties ar mums Lielajā Lokā, lai uz visām neaptveramā kosmosa malām nestu vareno saprātā spēku un tādējādi uzveikto inerto, nedzīvo matēriju!

Vedas dzidrā balss skanēja pacilāti un svinīgi. Tā, šķiet, smēlās spēkus no paaudžu paaudzēm, no visiem Zemes cilvēkiem, kas tagad pacēlušies tik augstu, ka viņu domas un sapņi jau tiecas pāri mūsu Galaktikas robežām uz citām Visuma zvaigžņu salām.

Stieptais vara zvans liecināja, ka Dars Veters pagriezis rokturi un izslēdzis raidošās enerģijas plūsmu. Ekrāns nodzisa. Caurspīdīgajā sienas panelī joprojām mirgoja sakaru kanāja liesmainais stabs.

Klusa un nogurusi Veda saritinājās vienā no lielajiem atzveltnes krēsliem. Dars Veters nosēdināja pie pults Mvenu Masu, bet pats noliecās pāri viņa plecam. Pilnīgajā klusumā laiku pa laikam tikko dzirdami ieklikšķejās vadības kloķu aizturi. Pēkšņi zelta rāmī ietvertais ekrāns pazuda un tā vietā pavērās neiedomājams dziļums. Veda Konga, kas pirmo reizi redzēja šo brīnumu, nespēja apslāpēt skaļu sajūsmas saucienu. Taču pat speciālistus, kas labi pārzināja gaismas viļņu sarežģīto interferenci, ar ko varēja panākt šādu redzes lauka plašumu un dziļumu, arī tos allaž aizgrāba neparastais skats.

Svešās planētas tumšā virsma, tuvodamās no tālienes, pieauga ar katru mirkli. Tā bija ārkārtīgi reta dubultzvaigznes sistēma, kur divas saules līdzsvaroja viena otru tā, ka to pavadoņa orbīta izrādījās regulāra un uz planētas varēja attīstīties dzīvība. Abas saules — oranžā un sarkanā, mazākas par mūsējo, apgaismoja aizsalušas jūras ledu, kas šķita gluži sarkans. Melnu, plakanu kalnu pakājē noslēpumainā, violetā blāzmā kļuva redzama milzīga, zema ēka. Skatiens atdūrās pret laukumiņu uz ēkas jumta, tad it kā izurbās tam cauri, un visi ieraudzīja pelēkādainu cilvēku ar apaļām pūces acīm, ko ietvēra sudrabaini pūku gredzeni. Viņa augums bija liels, bet tievs, ar gariem taustekļveida locekļiem. Cilvēks neveikli atmeta galvu, it kā steigā sasveicinoties, un, pievērsis ekrānam savas bezkaislīgās objektīvu acis, atvēra bezlūpainu muti, ko apsedza degunam līdzīgs ādas vārstulis. Tūdaļ pat atskanēja tulkošanas mašīnas melodiskā, maigā balss:

— Zafs Ftets, Gulbja 61 ārējās informācijas pārzinis. Šodien mēs raidām dzeltenajai zvaigznei STL 3388+ +04 ZF… Raidām…

Dars Veters un Jūnijs Ants saskatījās. Mvens Mass uz mirkli saspieda Dara Vetera plaukstu. Tas bija Zemes vai, pareizāk, Saules sistēmas planētu galaktiskais izsaukšanas signāls. Agrāk citu pasauļu iemītnieki visas mūsu planētas uzskatīja par vienu vienīgu lielu Saules pavadoni, kas apriņķo savu spīdekli piecdesmit deviņos Zemes gados. Kā zināms, tieši pēc šāda perioda sagadās Jupitera un Saturna kopīga opozīcija, kas novirza Sauli tik stipri, ka to var pamanīt tuvāko zvaigžņu astronomi. To pašu kļūdu attiecibā uz daudzām sen atklātām planētu sistēmām savā laikā pieļāva arī mūsu astronomi.

Vēl steidzīgāk nekā pārraides sākumā Jūnijs Ants pārbaudīja atmiņas mašīnu noregulējumu un ESA aparātu — modro kārtības sargu rādījumus.

Elektronu tulka vienmuļā balss turpināja:

— Mēs esam uztvēruši labu raidījumu no zvaigznes… — atkal sekoja aprautu skaņu un ciparu virkne, — pilnīgi nejauši, ārpus Lielā Loka raidījumu laika. Viņi vēl nav atšifrējuši Loka valodu un veltīgi tērē enerģiju, raidot klusuma stundās. Mēs atbildējām viņu pašu raidījuma periodos — rezultāti kļūs zināmi apmēram pēc trim desmitdaļām sekundes… — Balss apklusa. Visi signālaparāti, izņemot zaļo actiņu, joprojām mirgoja.

— So pārtraukumu cēloņi vēl nav noskaidroti. Varbūt tie saistīti ar astronautu leģendārā neitrālā lauka pārvietošanos telpā, — Vedai paskaidroja Jūnijs Ants.

— Trīs desmitdaļas galaktiskās sekundes — tātad jāgaida apmēram sešsimt gadu, — Dars Veters drūmi nomurmināja. — Interesanti, — kam tas vajadzīgs?

— Ja esmu pareizi sapratis, tad spīdeklis, ar kuru viņi nodibinājuši sakarus, ir debess dienvidu puslodes zvaigznāja Tukāna epsilons, — Mvens Mass atsaucās. — Tas atrodas apmēram deviņdesmit parseku attālumā, t. i., tuvu mūsu tiešo sakaru robežai. Tālāk par Denebu tie līdz šim, diemžēl, nesniedzas.

— Bet mēs taču uztveram raidījumus no Galaktikas centra un lodveida kopām? — Veda Konga jautāja.

— Tikai neregulāri un nejauši vai ar citu planētu atmiņas mašīnu starpniecību. Lielais Loks veido milzīgu ķēdi, kas iespiežas dziļi Galaktikā! — atbildēja Mvens Mass.

— Ziņojumi, kas nosūtīti pirms tūkstošiem un desmitiem tūkstošu gadu, izplatījumā nezūd un galu galā nonāk līdz mums, — Jūnijs Ants paskaidroja.

— Bet tas nozīmē, ka mēs spriežam par citu, ļoti tālu pasauļu iemītnieku dzīvi un zināšanām ar novēlojumu, kas Galaktikas centrālajai joslai, piemēram, sasniedz divdesmit tūkstošus gadu?

— Jā, neatkarīgi no tā, vai raidījums uztverts tieši vai arī caur tuvāko pasauļu atmiņas mašīnām, mēs redzam tālās pasaules tādas, kādas tās bijušas sensenos laikos. Redzam sen mirušus un savā pasaulē aizmirstus cilvēkus.

— Vai tiešām, ieguvuši tik lielu varu pār dabu, mēs šajā ziņā esam pilnīgi bezspēcīgi? — Veda nespēja apslēpt savu bērnišķo sašutumu. — Vai tiešām tālās pasaules nav iespējams sasniegt citādi kā vien ar viļņveida un fotonu stariem[6]?

— Kā es jūs saprotu, Veda! — iesaucās Mvens Mass.

— Zinību robežu akadēmija pētī telpas, laika un gravitācijas pārvarēšanas projektus — kosmosa visdziļākos pamatus, — Dars Veters piebilda, — bet viņi vēl nav nonākuši līdz izmēģinājumu stadijai…

Piepeši zaļā actiņa uzliesmoja, un Ved» no jauna pārņēma reibonis, ieraugot izplatījuma bezgalību.

Attēla krasi norobežotās malas apliecināja, ka tas ir atmiņas mašīnas ieraksts un nevis tieši uztverts raidījums.

Sākumā parādījās planētas virsma, protams, ārējās stacijas pavadoņa skatījumā. Milzīga, bāli violeta saule, kuras fantastiskā kvēle piešķīra tai spokainu izskatu, pārplūdināja ar svilinošu staru straumēm atmosfēras zilo mākoņu apvalku.

— Pilnīgi pareizi! Tukāna epsilona planētas spīdeklis ir augstas temperatūras zvaigzne, kas ietilpst spektra klasē B9. Tās absolūtais spožums atbilst septiņdesmit astoņām mūsu Saulēm, — Mvens Mass pačukstēja.

Dars Veters un Jūnijs Ants pamāja ar galvu.

Attēls uz ekrāna pamazām mainījās, redzes loks sašaurinājās, un skatītājs it kā pats nolaidās svešajā pasaulē. Visapkārt slējās ieapaļi kalnu kupoli, kas šķita atlieti no tīra vara. Nezināmi ieži vai graudainas struktūras metāls liesmaini sārtojās violetās saules apbrīnojami baltajos staros. Pat uztvērēju nepilnīgi atveidota, svešā pasaule mirdzēja neparasti svinīgā, triumfējošā daiļumā.

Staru blāzma ietvēra kalnus sudrabaini sārtā vainagā, kas, atspoguļodamies violetas jūras lēnajos viļņos, izveidoja platu gaismas ceļu. Ametista krāsā vizuļojošais ūdens likās smags un dziļumā zaigoja sarkanās dzirkstīs, kas atgādināja neskaitāmas dzīvas actiņas. Gigantiska statuja lepnā vientulībā pacēlās tālu no krasta, un viļņi šļācās ap tās masīvo pamatni. Tumši sarkanā akmenī izcirsta sieviete, atliekusi galvu, it kā ekstāzē stiepa rokas pret liesmainajām debesīm. Šī sieviete pilnīgi varētu būt arī Zemes meita — neparastā līdzība mūsu cilvēkiem satrieca skatītājus ne mazāk par statujas apbrīnojamo skaistumu. Kā Zemes tēlnieku mūžsenā sapņa piepildījums ikviena šīs skulptūras līnija pauda apgarotību un varenu spēku. Statujas pulētais, sarkanais akmens izstrāvoja nezināmas, noslēpumaini aicinošas dzīvības liesmu.

Pieci Zemes cilvēki klusēdami lūkojās uz brīnišķo, jauno pasauli. No Mvena Masa krūtīm izlauzās gara nopūta — ieraugot daiļo akmens tēlu, katrs viņa nervs saspringa priecīgās gaidās.

Krastā pretim statujai ornamentiem rotāti sudraba torņi iezīmēja vietu, no kuras platas, baltas kāpnes brīvi slējās augšup pāri slaidu koku tirkīza krāsas lapotnēm.

— Tiem jāskan! — Dars Veters pačukstēja Vedai, norādīdams uz torņiem, un viņa piekrītoši nolieca galvu.

Planētas raidītājs noteiktā secībā turpināja rādīt arvien jaunas un jaunas ainas.

Uz mirkli pavīdēja baltas sienas ar platiem izciļņiem un zilu akmens portālu. Tad uz ekrāna parādījās plaša, spilgti apgaismota telpa. Rievoto sienu blāvi pērļainais spīdums padarīja visu zālē redzamo sevišķi skaidru un reljefu. Skatītāju uzmanību saistīja cilvēku grupa, kas stāvēja pie spoži pulēta, smaragdzaļa paneļa.

Viņu liesmainais sarkanums pilnīgi atbilda jūrā uzceltās statujas krāsai. Zemes ļaudīm tajā nebija nekā neparasta — dažām Centrālamerikas indiāņu ciltīm, spriežot pēc fotogrāfijām, kas saglabājušās no senseniem laikiem, bija gandrīz tāda pati, tikai mazāk sulīga ādas krāsa.

Zālē atradās divas sievietes un divi vīrieši. Abi pāri bija tērpti dažādās drēbēs. Tie, kuri stāvēja tuvāk zaļajam panelim, bija ģērbušies īsos, zeltainos tērpos, kas atgādināja graciozus virsvalkus ar vairākām sprādzēm. Divi citi bija ietinušies no galvas līdz papēžiem vienādos apmetņos, kas krāsas ziņā neatšķīrās no pērļainajām zāles sienām.

Zeltainos virsvalkos tērptais pāris, it kā uzsākot ritmisku deju, pārlaida rokas paneļa kreisajā malā ieslīpi novilktām stīgām. Pulētā smaragda vai stikla siena pamazām kļuva caurspīdīga, un dejas ritmā uz kristāla virsmas cits pēc cita parādījās spilgti attēli. Tie uzpeldēja un pazuda tik ātri, ka pat labi trenētiem novērotājiem — Jūnijam Antām un Daram Veteram bija grūti pilnībā aptvert to jēgu.

Sārto kalnu, violetā okeāna un zilgano mežu mijā varēja noģist planētas vēsturi. Dzīvnieku un augu valsts formas, kas reizēm likās gluži fantastiskas un nesaprotamas, reizēm — apbrīnojami skaistas un pilnīgas, pavīdēja uz ekrāna kā pagātnes rēgi. Daudzi dzīvnieki un augi atgādināja tos, kuru paliekas saglabājuši dažādi Zemes garozas slāņi. Bezgala gara bija dzīvības formu augšupejošā virkne — dzīvās matērijas attīstība. Varēja nojaust, ka šis attīstības ceļš bijis vēl garāks un sāpīgāks nekā Zemes iedzīvotājiem labi zināmā viņu pašu sugas vēsture.

Aparāta spokainajā gaismā pazibēja jaunas ainas: ugunskuru liesmas, akmens blāķu grēdas līdzenumos, kaujas ar plēsīgiem zvēriem, bēru un reliģisko kultu ceremonijas. Pēkšņi visu paneli aizņēma raibā zvērādas apmetnī tērpies vīrs. Balstīdamies ar vienu roku uz šķēpa un pacēlis otru plašā vēzienā pret zvaigznēm, viņš uzkāpa uz pieveiktā nezvēra kakla. Sā briesmoņa muguru klāja sarainas krēpes, no atplestās rīkles rēgojās gari ilkņi. Nedaudz tālāk bars sieviešu un vīriešu, sastājušies pa pāriem, liekas, kaut ko dziedāja.

Attēls pazuda, un tur, kur vēl nupat mijās dīvaini skati, atkal parādījās nospodrinātā akmens virsma.

Tie divi, kas bija ģērbušies zeltainajos tērpos, atkāpās sāņus, un viņu vietu ieņēma otrais pāris. Ar netverami ātru kustību viņi nosvieda apmetņus, un uz sienu pērļainā fona kā dzīva uguns iezaigojās divi tumšsarkani ķermeņi. Vīrietis izstiepa abas rokas pret sievieti, un viņa atbildēja ar tik lepnu un žilbinoši līksmu smaidu, ka arī Zemes cilvēki gribot negribot pasmaidīja. Tikmēr tur, neiedomājami tālās pasaules pērļu zālē, sākās lēna deja. Tā droši vien nebija deja dejas dēļ, bet drīzāk gan ritmiska pozēšana. Dejotāju mērķis acīm redzot bija parādīt savu ķermeņu pilnību, līniju daiļumu un plastisko vijīgumu. Ritmisko kustību maiņā varēja uzminēt majestātisku un tai pašā laikā skumju mūziku, kas izraisīja atmiņas par neskaitāmiem un nezināmiem dzīvības attīstības upuriem, par lielajām evolūcijas kāpnēm, ko vainagoja domājoša un daiļa būtne — cilvēks.

Mvenam Masam likās, ka viņš dzird šo melodiju — augstu, dzidru toņu vēdekli, kas balstās uz dobjiem, vienmērīgiem zemo skaņu akordiem. Veda Konga saspieda Dara Vetera roku, taču viņš šajā brīdī to nemanīja. Jūnijs Ants nekustēdamies, gandrīz vai neelpodams lūkojās ekrānā. Uz viņa milzīgās pie-res izspiedās sviedru lāsītes.

Tukāna ļaudis bija tik līdzīgi Zemes iedzīvotājiem, ka pakāpeniski izzuda svešas pasaules iespaids. Taču tālās planētas sarkano iemītnieku ķermeņiem piemita tāds izsmalcināts skaistums, kāds uz Zemes pagaidām bija sastopams galvenokārt mākslinieku sapņos un daiļradē. Dzīvē tas iemiesojās samērā reti — tikai atsevišķos, neparasti daiļos cilvēkos.

«Jo garāks un grūtāks bijis aklās, dzīvnieciskās evolūcijas ceļš līdz domājošai būtnei, jo lietderīgākas, pilnīgākas un tātad arī daiļākas ir dzīvības augstākās formas,» nosprieda Dars Veters. «Zemes cilvēki jau sen sapratuši, ka skaistums nav nekas cits kā instinktīvi uztverta uzbūves lietderība vai piemērotība noteiktiem uzdevumiem. Jo daudzveidīgāki uzdevumi, jo skaistāka forma, — šie sarkanie cilvēki droši vien ir daudzpusīgāki un veiklāki nekā mēs. Varbūt viņu civilizācija izveidojusies vairāk uz paša cilvēka, tā garīgo un fizisko spēju attīstības un mazāk uz tehnikas rēķina? Mūsu kultūra ilgu laiku bijusi viscaur tehniska un tikai pēc komunistiskās sabiedrības nodibināšanas galīgi pievērsusies paša cilvēka un ne tikai viņa mašīnu, mājokļu, ēdienu un izpriecu pilnveidošanai.»

Deja beidzās. Jaunā, sarkanādainā sieviete devās uz zāles vidu un viena pati palika aparāta redzes lokā. Viņas izplestās rokas un seja pievērsās griestiem.

Novērotāju acis neviļus sekoja meitenes skatienam. Zālē griestu vai nu vispār nebija, vai arī prasmīgi radītas optiskas ilūzijas rezultātā tur varēja redzēt debesis ar neparasti lielām un spilgtām zvaigznēm. Svešie zvaigznāji neizraisīja nekādus ierastus priekšstatus, Meitene pamāja ar kreiso roku, un tūdaļ uz viņas rādītāja pirksta iemirgojās zila lodīte. No tās izšāvās sudrabains stars, kas pārvērtās milzīgā rādāmā irbulī. Apaļais, gaišais plankumiņš stara galā apstājās griestos te pie vienas, te pie otras zvaigznes. Un ik reizi uz smaragdzaļā paneļa izveidojās nekustīgs attēls. Rādītāja stars lēni pārvietojās, un tikpat lēni uzpeldēja tuksnešainu vai apdzīvotu planētu ainavas.

Sarkanu, violetu wn dzeltenu sauļu staros drūmi zvīļoja klintis un smiltāji. Dīvaina, svina pelēka spīdekļa stari bija modinājuši dzīvei plakanus, elektrības piesātinātus kupolus un spirāles, kas, līdzīgi medūzām, peldēja planētas blīvajā atmosfērā un okeāna viļņos. Kāda sarkana spīdekļa pasaulē auga ar glumu, melnu mizu pārklāti neiedomājami gari koki, kas it kā izmisumā stiepa pret debesīm miljardiem līku zaru. Citas planētas šķita viscaur pārplūdušas ar tumšiem ūdeņiem. Visur peldēja milzīgas augu vai dzīvnieku salas, un rāmajos ūdeņos šūpojās neskaitāmi pūkaini taustekļi.

— Viņu tuvumā nav planētu ar augstākām dzīvības formām, — pēkšņi sacīja Jūnijs Ants, kas neatraudamies vēroja svešo zvaigžņotās debess karti.

— Nē, — Dars Veters iebilda, — tajā pusē atrodas plakana zvaigžņu sistēma, samērā vēls Galaktikas veidojums. Bet mēs zinām, ka plakanas un sfēriskas sistēmas, jaunas un vecas bieži vien izvietotas telpā pamīšus. Un tiešām, Eridānas virzienā viņiem kaimiņos ir sistēma ar domājošām būtnēm, kas iekļāvušās Lokā.

— VVR 4955+MO 3529… un tā tālāk, — Mvens Mass piemetināja. — Kāpēc tad viņi nekā nezina par šo sistēmu?

— Tā pievienojusies Lielajam Lokam pirms divsimt septiņdesmit pieciem gadiem, bet šis ziņojums nosūtīts agrāk, — Dars Veters paskaidroja.

Tālās pasaules sarkanādainā meitene tikmēr bija nokratījusi no pirksta zilo lodīti, pievērsusies skatītājiem un atplētusi rokas, it kā gatavodamās apkampt kādu, kas neredzams stāvēja viņas priekšā. Viņa tikko manāmi atlieca galvu un plecus, — taisni tā rīkotos arī Zemes sieviete, lai izteiktu kaislīgu aicinājumu. Meitenes pusatvērtās lūpas trīsēja, atkārtojot nedzirdamus vārdus. Tā viņa sastinga, aicinot, raidot izplatījuma saltajā tumsā savas kvēlās ilgas pēc biedriem — citu pasauļu cilvēkiem.

Un atkal viņas mirdzošais skaistums lika novērotājiem pamirt. Sajā meitenē nebija Zemes sarkanādaino cilvēku bronzas skarbuma. Apaļā seja ar nelielo degunu, milzīgām zilām acīm un mazo muti šķita drīzāk raksturīga mūsu planētas ziemeļu tautām. Kuplie, viļņainie, melnie mati nebija cieti. Ikvienā sejas un ķermeņa līnijā varēja nojaust vieglu un dabisku pašpaļāvību, ko ļaudis gluži neapzināti uztver kā spēka izjūtu.

— Vai tiešām viņi nekā nezina par Lielo Loku? — Veda Konga gandrīz ievaidējās, dziļā aizgrābtībā apbrīnodama savu daiļo māsu no kosmosa tālēm.

— Tagad droši vien zina, — Dars Veters atsaucās, — tas, ko mēs redzam, taču noticis pirms trīssimt gadiem.

— Astoņdesmit astoņi parseki, — Mvens Mass murmināja, — astoņdesmit astoņi. Visi, ko mēs redzam, jau sen miruši.

It kā apstiprinot viņa vārdus, brīnišķīgās pasaules ainava izgaisa un reizē nodzisa sakaru rādītāja zaļā acs. Lielā Loka pārraide bija beigusies.

Kādu brīdi visi joprojām nekustēdamies sēdēja savās vietās. Dars Veters attapās pirmais. īgni sakniebis lūpas, viņš steigšus pārbīdīja granātkrāsas rokturi un izslēdza virzītās enerģijas stabu. Dobja vara dūkoņa brīdināja enerģētisko staciju inženierus, ka varenā enerģijas plūsma jāievada atkal parastajos kanālos. Tikai pabeidzis visas manipulācijas ar aparātiem, ārējo staciju pārzinis pievērsās biedriem.

Jūnijs Ants, saraucis uzacis, šķirstīja piezīmju lapiņas.

— Mnemogramas (atmiņas piezīmju) daļa, kas attēlo griestos zīmēto zvaigžņu karti, nekavējoties jānosūta uz Dienvidu debess institūtu, — viņš sacīja Dara Vetera jaunajam palīgam.

Tas uzlūkoja Jūniju Antu tik izbrīnījies, it kā nupat būtu pamodies no skaista sapņa.

Skarbais zinātnieks apslēpa smīnu — patiešām, vai tad redzētais nebija sapnis par brīnumjauku pasauli, kas izstarots telpā pirms trīssimt gadiem? Sapnis, ko tagad tik skaidri ieraudzīs miljardiem cilvēku uz Zemes, kā arī Mēness, Marsa un Veneras stacijās.

— Jums bija taisnība, apgalvojot, ka šodien notiks kaut kas neparasts! — Dars Veters uzsmaidīja Mvenam Masam. — Pirmo reizi četru gadsimtu laikā, kopš Zeme iekļāvusies Lielajā Lokā, cilvēci no Visuma dzīlēm uzrunā planēta, kuras iedzīvotāji ir mūsu brāļi ne tikai garā, bet arī miesā. Es bezgala priecājos par šo atklājumu! Jūsu darbība sākusies labi! Mūsu senči to uzskatītu par laimes zīmi jeb, kā teiktu psihologi, notikusi apstākļu sagadīšanās, kas labvēlīga drosmei un pacilātībai turpmākajā darbā…

Dars Veters attapās, ka nervu reakcija padarījusi viņu daudzrunīgu. Bet liekvārdību Loka ērā uzskatīja par apkaunojošu trūkumu. Tādēļ ārējo staciju pārzinis pēkšņi apklusa teikuma vidū.

— Jā, jā! — Mvens Mass izklaidīgi atbildēja.

Saklausījis šajos vārdos dīvainu atsvešinājuma pieskaņu, Jūnijs Ants sāka ausīties. Veda Konga pieskārās Dara Vetera rokai un ar skatienu norādīja uz afrikāni.

«Varbūt viņš pārāk jūtīgs un viegli ietekmējams?» Dars Veters pēkšņi nodomāja un cieši palūkojās uz savu pēcnieku.

Pamanījis biedru apslēpto izbrīnu, Mvens Mass izslējās un kļuva par agrāko, vērīgo sava darba pratēju. Slīdošās kāpnes uznesa viņus augšā pie platajiem logiem un zvaigžņotās debess, kas atkal šķita tikpat tāla kā visus tos tūkstošus gadu, kopš uz Zemes dzīvo cilvēks vai, pareizāk, viņa paveids, tā dēvētais Homo sapiens — saprātīgais Cilvēks.

Mvenam Masam un Daram Veteram vajadzēja palikt observatorijā.

Veda Konga pačukstēja Daram Veteram, ka nekad neaizmirsīs šo nakti.

— Es pati sev likos tik nožēlojama! — viņa pasmaidīja par spīti skumjajiem vārdiem.

Dars Veters saprata draudzenes domu un pakratīja galvu.

— Esmu pārliecināts, ka sarkanā sieviete, ja vien ta jūs redzētu, Veda, lepotos ar savu māsu. Patiesi, mūsu Zeme nav sliktāka par Tukāna pasauli! — Dara Vetera seja staroja mīlestībā.

— Tāda es liekos tikai jums, mīļais draugs, — Veda atteica. — Pajautājiet kaut Mvenam Masam!… — Viņa šķelmīgi aizsedza acis ar delnu un pazuda sienas līkuma.

Kad Mvens Mass beidzot palika viens, jau bija pienācis rīts. Vēsajā, nekustīgajā gaisā izplūda pelēcīgs spīdums. Jūra un debesis kļuva kristāldzidras: jūra — sudrabaina, bet debesis — iesārtas.

Mvens Mass ilgi stāvēja uz observatorijas balkona, ieskatīdamies puslīdz pazīstamajos ēku apveidos.

Tālumā, nelielā augstienē, pacēlās milzīga alumīnija arka, ko it kā pārsvītroja deviņas paralēlas alumīnija joslas, starp kurām vizēja opāla krāsas un sudrabaini balti plastiski stikli. Tā bija Astronautikas padomes ēka. Sās ēkas priekšā atradās piemineklis pirmajiem cilvēkiem, kas ielauzās pasaules telpā. Mākoņu un viesuļu ieskauta, stāv virsotne, un tās galā vissenākā tipa zvaigžņu kuģis — zivij līdzīga raķete, kuras smailais priekšgals vērsts uz vēl nesasniedzamiem augstumiem. Pa spirāli, kas apvij pieminekļa pakāji, cits citu atbalstot, ar neiedomājamu piepūli dodas augšup raķešu piloti, fiziķi, astronomi, biologi, rakstnieki-fantasti…

Pirmie ausmas stari jau sārtoja senā zvaigžņu kuģa korpusu un tuvējo ēku kontūras, taču Mvens Mass joprojām platiem soļiem mēroja balkonu. Vēl nekad savā mūžā viņš nebija izjutis tādu saviļņojumu. Audzināts Lielā Loka ēras garā, v-iņš ieguva skarbu fizisku rūdījumu un sekmīgi paveica Herkulesa varoņdarbus. Tā par godu senās Grieķijas skaistajiem mītiem dēvēja grūtos uzdevumus, ko ikvienam jaunam cilvēkam nācās izpildīt skolas perioda beigās. Ja jaunietis tika ar šiem uzdevumiem galā, tad uzskatīja, ka viņš ir cienīgs iegūt izglītības augstāko pakāpi.

Mvens Mass ierīkoja ūdens apgādi kādā Rietumtibetas kalnraktuvē, atjaunoja araukāriju mežu Nahebtas plakankalnē Dienvidamerikā un iznīcināja haizivis, kas atkal sāka parādīties pie Austrālijas krastiem. Sāda dzīves pieredze un izcilas spējas ļāva viņam izturēt daudzus neatlaidīgu mācību gadus un sagatavoties grūtu, atbildīgu pienākumu veikšanai. Šodien, pašā pirmajā savas jaunās darbības stundā, viņam laimējās ieraudzīt Zemei radniecīgu pasauli un viņa dvēselē dzima līdz šim neizbaudītas jūtas. Ar dziļu satraukumu Mvens Mass juta, ka pavēries kāds bezdibenis, kura malā viņš, nekā nenojauzdams, staigājis visu mūžu. Kaut izdotos vēlreiz ieraudzīt Tukāna epsilona planētu — šo pasauli, kura iemiesojušās Zemes cilvēku skaistākās teiksmas! Nemūžam viņš nespēs aizmirst sarkanādaino meiteni, viņas izplestās, aicinošās rokas un maigās, pusatvērtās lupas…

Un tas, ka drausmīgais attālums — divsimt deviņdesmit gaismas gaduļ ko nespēj pārvarēt nekāda Zemes tehnika, šķir viņu no brīnišķīgās pasaules, tikai vēl vairāk sakūra dvēselē degošās alkas.

Mvena Masa jūtas dzīvoja tagad pašas par sevi un nepakļāvās ne gribas, ng arī nosvērtā prāta kontrolei. Afrikānis nekad nebija mīlējis. Gadiem ilgi gandrīz kā eremīts nodevies darbam un mācībām, viņš nebija izjutis neko līdzīgu tai trauksmei un dzirkstošajam priekam, ko viņa dvēselē modināja šīsdienas tikšanās pāri gigantiskajiem laika un telpas plašumiem.