Andromēdas Miglājs

VIII NODAĻA SARKANIE VIĻŅI

Uz observatorijas platā balkona brīvi klejoja vējš. Tas nesa pāri jūrai saulainās Āfrikas ziedu smaržu, modinot dvēselē trauksmainas ilgas. Mvens Mass nekādi nespēja nokratīt šaubas un atgūt iekšējo līdzsvaru, kāds nepieciešams pirms tik atbildīga izmēģinājuma. Rens Bozs ziņoja no Tibetas, ka Kora Julla iekārtas rekonstrukcija pabeigta. Piecdesmit septītā pavadoņa četri novērotāji labprāt uzņēmās risku, lai nodrošinātu grandioza eksperimenta sekmīgu norisi.

Taču eksperiments notika bez Padomes atļaujas, bez visu varbūtību plašas iepriekšējas apspriešanas, un tas piešķīra šim pasākumam gļēvas slepenības piegaršu.

Viņu spraustais diženais mērķis it kā attaisnoja šādu piesardzību, bet… dvēselei tomēr vajadzētu būt pilnīgi tīrai! No jauna radās sensenais cilvēka konflikts — starp mērķi un tā sasniegšanas līdzekļiem. Tūkstošu paaudžu pieredze māca, ka jāprot precīzi noteikt pārejas robežu, kā to abstraktos matemātikas jautājumos panāk ar repagulārrēķinu metodi. Bet ko lai dara, ja šāda precizitāte nepieciešama intuīcijā, morālē?…

Afrikāni dziļi satrauca Beta Lona dzīves stāsts. Pirms trīsdesmit diviem gadiem viens no Zemes izcilākajiem matemātiķiem Bets Lons atklāja, ka dažas novirzes parādības varenu spēka lauku mijiedarbībā var izskaidrot ar paralēlu dimensiju pastāvēšanu. Viņš izdarīja virkni interesantu eksperimentu, kuros izmēģinājuma objekti pazuda bez pēdām. Zinību robežu akadēmija atrada tomēr kļūdu viņa teorētiskajos aprēķinos un deva novērotajām parādībām principiāli citu izskaidrojumu. Beta Lona neparasti asais prāts acīm redzot bija attīstījies lielā mērā uz viņa tikumisko balstu un aiztures centru rēķina. Būdams spēcīga, egoistiska rakstura cilvēks, viņš nolēma turpināt eksperimentus šajā pašā virzienā. Lai iegūtu izšķirošus pierādījumus, viņš iesaistīja izmēģinājumos bezbailīgus jaunekļus, kas bija ar mieru uzņemties jebkuru risku, lai tikai varētu kalpot zinātnei. Cilvēki Beta Lona eksperimentos pazuda tāpat-kā priekšmeti, un neviens no viņiem neapliecināja savu esamību «tajā pusē», tas ir, citā dimensijā, kā nežēlīgais matemātiķis to bija cerējis. Kad Bets Lons tādējādi bija aizgādājis «nebūtībā» vai, pareizāk, vienkārši iznīcinājis divpadsmit jaunekļus, viņu nodeva tiesai. Taču matemātiķis pierādīja, ka viņa pārliecība bijusi godīga. Viņš esot ticējis, ka cilvēki paliek dzīvi arī citā dimensijā, un bez tam rīkojies tikai ar savu upuru piekrišanu. Ievērojot to, Betam Lonam piesprieda trimdu. Desmit gadu viņš pavadīja uz Merkura, bet vēlāk atrada vientuļu patvērumu Aizmirstības salā. Pēc Mvena Masa domārn, Beta Lona un viņa paša dzīvē bija daudz kopīga. Arī tajā gadījumā aizliedza slepenu eksperimentu, kas balstījās uz zinātnes noraidītiem apsvērumiem, un šī līdzība Mvenam Masam ļoti nepatika.

Parīt būs kārtējā Loka pārraide, un tad viņš atbrīvosies uz veselām astoņām dienām — savam eksperimentam.

Mvens Mass atlieca galvu. Zvaigznes likās viņam sevišķi spilgtas un tuvas. Daudzas viņš sauca senos vārdos kā vecus draugus. Patiesi, vai tad šie spīdekļi nebija cilvēka vecu vecie draugi, kas vadīja viņa gaitas, lika pievērsties cildenām domām un sapņiem!

Lūk, pret ziemeļu apvārsni noliekusies ne visai spoža zvaigznīte. Tā ir Polārzvaigzne jeb Cefeja gamma. Sašķeltās pasaules ērā Polārzvaigzne atradās Mazā Lāča zvaigznājā, taču Galaktikas ārējā daļa līdz ar Saules sistēmu pamazām pārvietojas Cefeja virzienā. Piena ceļā mirdzošais Gulbis, viens no interesantākajiem ziemeļu debess zvaigznājiem, jau noliecis uz dienvidiem slaido kaklu. Tajā liesmo skaista dubultzvaigzne, ko senie arābi nosaukuši par Albireo. Patiesībā tur ir veselas trīs zvaigznes: dubultzvaigzne Albireo I un ļoti tāla, milzīga, zila zvaigzne Albireo II ar lielu planētu sistēmu. Tā atrodas gandrīz tikpat tālu no mums kā gigantiskais Denebs Gulbja astē — balta zvaigzne, kas izstaro tikpat daudz gaismas, cik četri tūkstoši astoņi simti Sauļu. Pagājušajā Loka raidījumā mūsu uzticamais draugs Gulbja 61. ziņoja, ka uztvēris Albireo II sūtītu vēstījumu, kas ceļojis izplatījumā četrsimt gadu un izrādījies ārkārtīgi interesants. Albireo II slavenais kosmosa pētnieks, kura vārds Zemes valodā skanētu Vlihs ozs Dizs, gājis bojā Liras zvaigznāja apkaimē, kur sadūries ar kosmosa bīstamāko parādibu — zvaigzni Ookr. Mūsu planētas zinātnieki pieskaitīja šīs zvaigznes pie E klases, kas nosaukta tā par godu senatnes lielākajam fiziķim Einšteinam. Sis7 ievērojamais teorētiķis bija paredzējis tādu spīdekļu atklāšanu, kaut gan vēlāk viņa uzskatus ilgi apstrīdēja un noteica pat zvaigžņu iespējamās masas robežu, tā dēvēto Candrasekara maksimumu. Taču senais astrofiziķis Candrasekars balstījās savos aprēķinos tikai uz elementāro gravitācijas mehāniku un vispārējo termodinamiku, pilnīgi neievērojot zvaigžņu pasaules milžu un pārmilžu sarežģīto elektromagnētisko struktūru. Bet tieši elektromagnētiskie spēki noteica E klases zvaigžņu eksistenci. Sie spīdekļi izmēru ziņā sacentās ar M klases sarkanajiem milžiem — tādiem kā Antaress vai Betelgeize, tomēr atšķīrās no pēdējiem ar lielāku blīvumu, kas atbilda apmēram Saules blīvumam. Šādas zvaigznes kolosālais gravitācijas spēks aizkavēja enerģijas izstarošanu, neļāva gaismai atstāt spīdekli un aizjoņot izplatījumā. Bezgala ilgi pastāvēja kosmosā šīs neiedomājami milzīgās masas, kas aprija un izšķīdināja savā inertajā okeānā visu, ko vien spēja satvert to gravitācijas neatvairāmie taustekļi. Senindiešu reliģiskajā mitoloģijā par «Brāmas naktīm» sauca augstākās dievības bezdarbīga miera periodus, ko, pēc senajiem ticējumiem, nomainīja «dienas» jeb radīšanas periodi. Te patiesi bija zināma līdzība ar ilgstošu matērijas uzkrāšanu, kuras rezultātā spīdekļa virskārta sasila līdz OO klasei, tas ir, līdz simttūkstoš grādiem, kaut gan ar dievību tam, protams, nebija nekāda sakara. Galu galā radās kolosāls uzliesmojums, kas izsvaidīja telpā jaunas zvaigznes ar jaunām planētām. Sādā ceļā radies arī Krabja miglājs, kura caurmērs tagad jau sasniedz piecdesmit biljonus kilometru. Eksplozijas jauda bija tik liela, it kā vienlaikus uzspridzinātu kvadriljonu Sašķeltās pasaules ēras ūdeņraža bumbu.

Pilnīgi tumšās E klases zvaigznes var konstatēt tikai pēc to gravitācijas laukiem. Ikvienu zvaigžņu kuģi, kas aizmaldījies šo briesmoņu tuvumā, gaidīja nenovēršama bojā eja. Visai nopietnus draudus zvaigžņu kuģiem radija arī spektra klases T infrasarkanie spīdekļi, tāpat kā tumšie makrodaļiņu mākoņi vai pavisam atdzisušie TT klases ķermeņi.

Mvens Mass nodomāja, ka Lielā Loka izveidošana, kas saistīja saprātīgu būtņu apdzīvotās pasaules, bija vislielākā revolūcija ne tikai Zemei, bet jebkurai apdzīvotai planētai. Vispirms tā bija uzvara pār laiku, pār atsevišķu cilvēku ierobežoto mūža ilgumu, kas neļāva ne mums, ne arī citiem mūsu domu brāļiem ielauzties izplatījuma attālākajos novados. Loka raidījums nozīmēja vēstījumu nākotnei, jo šādā formā ietērpta cilvēka doma turpina šķērsot telpu, kamēr sasniedz vistālākos kosmosa apgabalus. Līdz ar to iespēja izpētīt ļoti tālas zvaigznes kļuvusi pilnīgi reāla un būtībā pārvērtusies tikai par laika jautājumu. Nesen mēs saņēmām ziņojumu no milzigas, ļoti tālas zvaigznes. Līdz lai divi tūkstoši astoņi simti parseku, un raidījums ceļoja telpā vairāk rtekā deviņus tūkstošus gadu, tomēr cilvēkiem tas bija saprotams, un to spēja atšifrēt visi līdzīgu attīstības pakāpi sasniegušie Loka locekļi. Cita lieta, ja ziņojums pienāk no lodveida zvaigžņu kopām, kuras daudz vecākas par mūsu plakanajam sistēmām.

Tas pats sakāms arī par Galaktikas centru. Tās aksiālajā zvaigžņu mākonī atrodas milzīga dzīvības zona ar miljoniem planētu sistēmu, kas, Galaktikas centra izstarojumu apgaismotas, nepazīst nakts tumsas. No turienes saņemti neizprotami ziņojumi — sarežģītu, mūsu jēdzieniem neizsakāmu struktūru ainas. Zinību robežu akadēmija jau četrsimt gadus nekādi nespēj tos atšifrēt. Bet varbūt… — pēkšņi fantastisks minējums lika Mvenam Masam aizturēt elpu, — no tuvējām planētu sistēmām, kas ietilpst Lokā, pienāk ziņojumi par planētu iekšējo dzīvi — zinātni, tehniku, mākslu, turpretim Galaktikas vecākās pasaules rāda savas zinātnes un dzīves ārējo, kosmisko attīstību? Kā šo pasau]u domājošās būtnes pēc saviem ieskatiem pārveido veselas planētu sistēmas? «Izmēž» no telpas meteorītus, kas kavē zvaigžņu kuģu lidojumus, sagāž meteorītus un pie reizes arī dzīvībai nederīgās, aukstās, ārējās planētas centrālajā spīdeklī, pagarinot tā mūžu vai arī paaugstinot temperatūru? Var būt, ka Galaktikas centrālo apgabalu iemītnieki pārkārto arī kaimiņu planētu sistēmas, kur rada vislabvēlīgākos apstākļus gigantisku civilizāciju uzplaukumam.

Mvens Mass sazinājās ar Lielā Loka raidījumu ierakstu glabātuvi un nosauca kādu šifru. Tūdaļ uz ekrāna cita citu nomainīja dīvainas ainas, kas sasniegušas Zemi no Centaura omegas lodveida zvaigžņu kopas. Tā ir otra tuvākā šāda veida sistēma, ko atdala no musu Saules tikai seši tūkstoši astoņi simti parseku. Divdesmit divus tūkstošus gadu pasaules telpā ceļoja šo zvaigžņu gaisma, iekams sasniedza Zemes cilvēku acis.

Blīva, zila migla gūlās vienmērīgām kārtām uz ekrāna. Vietām no tās izspraucās svērteniski, melni cilindri, kas samērā ātri griezās ap savu asi. Tikko jaušamie cilindru apveidi laiku pa laikam saplaka, pārvēršoties zemos konusos. Tad zilās miglas vāli izšķīda ugunīgos sirpjos, kas negantā ātrumā griezās ap konusu asīm, melnie cilindri pilnīgi pazuda, un vienlaikus uz ekrāna izauga milzīgas, žilbinoši baltas kolonas, aiz kurām kā slīpas kulises rēgojās šķautnajni, zaļi asmeņi.

Mvens Mass berzēja pieri, pūlēdamies saskatīt dīvainajās formās kaut vismazāko jēgu.

Tikmēr šķautnainie asmeņi spirāliski apvija baltās kolonas un pēkšņi sašķīda metāliski spožās.lodītēs, kas izveidoja plašu lokveida jostu. Sī josta pamazām kļuva aizvien platāka un augstāka.

Afrikānis pasmīnēja un izslēdza ierakstu, lai atgrieztos pie pirmītējām pārdomām.

«Sakarā ar apdzīvoto pašauju trūkumu Galaktikas augstajos platuma grādos vai, pareizāk, sakaru trūkumu ar tām, mēs, Zemes cilvēki, vēl nespējam izkļūt no Galaktikas aptumšotās ekvatoriālās joslas. Nespējam pacelties pāri kosmiskajiem putekļiem, kuros iegremdēta mūsu zvaigzne — Saule un tās kaimiņi. Tāpēc izzināt kosmosu mums grūtāk nekā citiem…»

Mvens Mass paskatījās uz apvārsni, kur zem Lielā Lāča un Medību Suņiem atradās Berenikes Matu zvaigznājs. Tas ir Galaktikas «ziemeļu» pols. Tieši šajā un tāpat pretējā debess punktā — Skulptora zvaigznājā, netālu no pazīstamās zvaigznes Fomalhauta, pie galaktiskās sistēmas dienvidpola — pavērās viss ārpusgalaktiskās telpas plašums. Nomalē, kur atrodas Saule, galaktiskās spirāles zaru biezums nepārsniedz seši simti parseku. Perpendikulāri Galaktikas ekvatora plaknei vajadzētu nolidot tikai trīssimt līdz četrsimt parseku, lai paceltos pari milzīgā zvaigžņu rata līmenim. Sis zvaigžņu kuģiem neuzveicamais attālums Loka raidījumiem nebija nepārvarams. Taču pagaidām neviena planētu sistēma no šiem apgabaliem vēl nebija iesaistījusies Lokā…

Mūžīgās mīklas, un neatbildētie jautājumi izzustu vienā mirkli, ja zinātnē notiktu vēl viena diža revolūcija un cilvēki iemācītos uzveikt laiku — jebkurā laika posmā pārvarēt jebkuru atstatumu. Tad ne tikai mūsu Galaktika, bet arī citas zvaigžņu salas kļūtu cilvēkiem tikpat tuvas kā sīkās saliņas Vidusjūrā, kuras viļņi rāmi čaloja nakts tumsā tepat aiz observatorijas sienām. Tikai šī cerība spēja attaisnot izmisīgo eksperimentu, ko bija iecerējis Rens Bozs un īstenos viņš, Mvens Mass, Zemes ārējo staciju pārzinis. Ak kaut varētu labāk pamatot eksperimenta nepieciešamību un saņemt Padomes atļauju…

Spirālceļa oranžās ugunis iedegās spilgtāk un kļuva baltas: pulkstenis rādīja otro stundu pēc pusnakts — šajā laikā sevišķi pieauga transporta kustība. Mvens Mass atcerējās, ka rīt sāksies Liesmaino Kausu svētki, uz kuriem viņu bija ielūgusi Čara Nandi. Ārējo staciju pārzinis nespēja aizmirst iepazīšanos jūras krastā — bronzas sarkano meiteni ar graciozajām, lokanajām kustībām. Viņa šķita sirsnības un strauju, spēcīgu emociju iemiesojums, ko tik reti izdevās sastapt šajā labi disciplinēto jūtu laikmetā.

Mvens Mass atgriezās savā darba istaba, izsauca Metagalaktikas institūtu, kas darbojās naktī, un palūdza atsūtīt viņam rītvakar dažu galaktiku stereofilmas. Saņēmis piekrišanu, viņš uzkāpa uz ēkas iekšējās fasādes jumta. Seit atradās viņa tāllēkšanas aparāts. Mvens Mass mīlēja šo samērā maz izplatīto sportu un bija sasniedzis tajā izcilu meistarību. Piesprādzējis hēlija balona siksnas, afrikānis ar atsperīgu lēcienu uzvijās gaisā un uz mirkli ieslēdza viegla akumulatora darbināto dzenskrūvi. Aprakstījis sešsimt metru garu loku, viņš nolaidās uz Pārtikās nama jumta un no turienes atkārtoja lēcienu. Pēc piektā lēciena viņš nokļuva nelielā dārzā, kaļķakmens kraujas pakājē, atstāja aparātu alumīnija tornītī un pa kārti nolaidās zemē. Vecas platānas šalcošo lapu iežūžināts, viņš drīz vien iemiga savā spartāniskajā gultā.

… Liesmaino Kausu svētki bija ieguvuši savu nosaukumu no dzejnieka vēsturnieka Zana Sena pazīstamā dzejoļa, kurā apdziedāta senindiešu paraša izvēlēties skaistākās sievietes, lai jaunekļiem, kas dodas veikt varoņdarbus, pasniegtu šķēpus un kausus ar degošiem, aromātiskiem sveķiem. Šķēpus un kausus cilvēki sen vairs nelietoja. Tos saglabāja tikai ka varonības simbolus. Toties varoņu skaits planētas enerģisko, drosmīgo iedzīvotāju vidū bija neizmērojami pieaudzis. Milzīgās darba spējas, kādas pagātnē piemita tikai sevišķi izturīgiem cilvēkiem — ģēnijiem, izrādījās pilnīgi atkarīgas no ķermeņa fiziskā spēka, kā ari no hormonu — stimulatoru daudzuma. Sabiedrība tūkstošiem gadu nemitīgi gādāja par savu locekļu fizisko attīstību, un tāpēc ikviens mūsu planētas iedzīvotājs tagad atgādināja senos varoņus — neizsīkstošus cildenos darbos, mīlestībā un zinību alkās.

Liesmaino Kausu svētki ar laiku kļuva par sieviešu pavasara svētkiem. Ik gadus ceturtajā mēnesī pēc ziemas saulgriežiem jeb pēc vecā laika rēķina — aprīlī Zemes daiļākās sievietes sacentās dejošanas, dziedāšanas un vingrošanas mākslā. Dažādu rasu vissmalkākās skaistuma nianses, kas izpaudās planētas jauktajos iedzīvotājos, staroja šeit neizsmeļamā daudzveidībā kā noslīpētu dārgakmeņu šķautnes un sagādāja bezgala daudz prieka skatītājiem — sākot ar nerimstošā darba nogurdinātiem zinātniekiem un inženieriem un beidzot ar jūsmīgiem māksliniekiem vai vēl pavisam jauniem trešā cikla skolēniem.

Ne mazāk skaisti bija arī vīriešu jeb tā dēvētie Herkulesa svētki, kas notika rudenī. Brieduma gadus sasniegušie jaunekļi svētkos ziņoja par paveiktajiem Herkulesa varoņdarbiem. Vēlāk izveidojās paradums šajās dienās sarīkot gada laikā paveikto izcilo darbu un sasniegumu skates. Svētki kļuva par kopīgiem vīriešu un sieviešu svētkiem un sadalījās Daiļās Lietderības, Augstākās Mākslas, Zinātniskās Drosmes un Fantāzijas dienās. Kādreiz arī Mvens Mass tika atzīts par pirmās un trešās dienas varoni…

Tirēnu stadiona milzīgajā Saules zālē Mvens Mass ieradās tieši tajā brīdī, kad uzstājās Veda Konga. Viņš uzmeklēja ceturtā rādiusa devīto sektoru, kur sēdēja Evda Nala un Čara Nandi, un, patvēries arkādes ēnā, klausījās Vedas dziedājumu. Augstu pacēlusi zeltaino galvu un pievērsusi seju zāles augšējām galerijām, jaunā sieviete baltajā tērpā dziedāja kaut ko līksmu. Viņa šķita afrikānim kā pavasara personificējums.

Katrs skatītājs nospieda vienu no četrām pogām, kas atradās viņa priekšā. Aizstājot agrāko laiku skaļos aplausus, zāles griestos iedegās zeltainas, zilas, smaragdzaļas vai sarkanas uguntiņas — mākslinieka snieguma vērtējums.

Veda beidza dziedāt, tika apbalvota ar zeltainu un zilu uguņu zibšņiem, kuru vidū tikai pa retam gadījās arī zaļi plankumi, un, kā allaž pietvīkusi aiz saviļņojuma, atgriezās draudzeņu pulkā. Sajā brīdī pie viņas pienāca Mvens Mass.

Afrikānis palūkojās apkārt, meklēdams savu skolotāju un priekšteci, bet to nekur neredzēja.

— Kur jūs paslēpāt Daru Veteru? — Mvens Mass jokodams uzrunāja visas trīs sievietes:

— Bet kur jūs likāt Renu Bozu? — Evda Nala atbildēja ar pretjautājumu, un afrikānis pasteidzās izvairīties no viņas vērīgā skatiena.

— Veters Dienvidamerikā iegūst titānu, — teica žēlsirdīgā Veda, un skumju izteiksme pavīdēja viņas sejā.

It kā aizsargādama draudzeni, Čara Nandi pievilka viņu sev klāt. Abu tik dažādo sieviešu sejas uz mirkli kļuva līdzīgas, jo tās apvienoja rāms, lēnprātīgs maigums.

Čaras taisnās uzacis atgādināja lidojoša putna siluetu un harmoniski saskanēja ar viņas acu gareno griezumu. Vedas uzacu loki tiecās mazliet uz augšu.

«Putns savicinājis spārnus…» nodomāja afrikānis.

Čaras spīdīgi melno sprogu viļņi brīvi krita uz pleciem, vēl vairāk izceļot Vedas gaišo, gludi sasukāto matu vienkāršību.

Čara palūkojās uz pulksteni zāles kupolā un piecēlās.

Viņas tērps pārsteidza afrikāni. Platīna ķēdīte aptvēra meitenes plecus, atstājot kaklu pilnīgi kailu. Zem atslēgas kauliem šo ķēdīti saslēdza mirdzošs, sarkans turmalins.

Tvirtās krūtis, kas atgādināja platus, apgāztus kausus un likās izvirpotas ar apbrīnojami smalku, precīzu griežņi, bija tikpat kā atklātas. No sprādzes krūšu starpā līdz pat jostai stiepās tumši violeta auduma strēle. Tādas pašas strēles bija novilktas pāri krūtīm. Meitenes šauro vidukli apjoza melnām zvaigznēm nosēta balta josta ar mēness sirpim līdzīgu platīna sprādzi. Muguras pusē pie jostas bija piestiprināti melnām zvaigznēm izrotāti balta zīda pussvārki…

— Drīz mana kārta, — Čara bezrūpīgi teica, atskatījās uz Mvenu Masu, tad pazuda, daudzu čukstu un skatienu pavadīta.

Uz skatuves parādījās vingrotāja — lieliski noaugusi meitene, ne vecāka par astoņpadsmit gadiem. Zeltainas gaismas apspīdēta, viņa izdarīja virkni strauju lēcienu un akrobātisku pagriezienu, dziedoši skumjās melodijas pāreju brīžos ik reizes sastingstot neiedomā jami grūtas līdzsvara pozās. Skatītāji uzņēma viņu loti atzinīgi. Iemirdzējās neskaitāmas zeltainas ugunis. Mvens Mass nosprieda, ka pēc šādas piekrišanas Čarai Nandi nebūs viegli uzstāties. Viņš nemierīgi lūkojās tūkstošgalvainajā laužu pulkā un pēkšņi pamanīja trešajā sektorā Kārtu Sanu. Mvenam Masam likās, ka tas sveicina viņu pārāk jautri. Kam gan citam, ja ne gleznotājam, kas attēlojis Čaru kā «Vidusjūras meitu», vajadzētu uztraukties par viņas panākumiem!

Tikko afrikānis paspēja nodomāt, ka pēc izmēģinājuma aizbrauks apskatīt gleznu, augšā nodzisa ugunis. Caurspīdīgā organiskā stikla grīda aveņkrāsas gaismā uzliesmoja kā nokaitēts čuguns. No skatuves apakškulisēm plūda sarkanu uguņu straumes. Tās trauksmaini svaidījās, sekojot gan vijoļu skanīgajam dziedājumam, gan vara stīgu zemajai dūkoņai. Mūzikas spēka un straujuma samulsināts, Mvens Mass pat neievēroja, kā Čara parādījās liesmainās grīdas centrā un iesāka deju, liekot skatītājiem tūdaļ aizturēt elpu.

Mvenu Masu pārņēma šausmas, iedomājoties, kas notiks, ja mūzika prasīs vēl lielāku tempa kāpinājumu. Dejoja taču ne tikai kājas un rokas — viss meitenes ķermenis, atbildot ugunīgajai mūzikai, izdvesa ne mazāk svelmainu dzīvības elpu. Ja senās Indijas sievietes bija tādas kā Čara, nosprieda afrikānis, tad taisnība dzejniekam, kas salīdzinājis viņas ar liesmainiem kausiem un izraudzījies šo nosaukumu sieviešu svētkiem.

Skatuves un grīdas apgaismojuma atblāzmā Čaras sārti zeltainā āda ieguva spilgtu vara nokrāsu. Mvena Masa sirds neganti iepukstējās. So ādas krāsu viņš jau bija redzējis Tukāna epsilona pasakainās planētas pārraidē! Un tai pašā reizē viņš arī uzzināja, ka cilvēka ķermenis var būt tik apgarots, lai ar savām kustībām, ar vissmalkākajām daiļo formu niansēm izteiktu daždažādas jūtu un domu, kaisles un laimes noskaņas…

Visu laiku tiekdamies neaizsniedzamajā deviņdesmit parseku tālē, Mvens Mass tikai tagad saprata, ka Zemes neizsmeļamajā daiļuma krātuvē iespējams atrast tikpat burvīgus ziedus kā uz Tukāna epsilona brīnišķīgās planētas. Taču ilgi lolots sapnis nevar izgaist vienā mirklī. Čara, kuras tēlā šķita iemiesojusies Tukāna epsilona sarkanādainā meitene, tikai nostiprināja ārējo staciju pārziņa stūrgalvīgo lēmumu.

Evda Nala un Veda Konga — pašas lieliskas dejotājas, pirmo reizi noskatoties Čaras dejā, jutās satricinātas. Antropoloģe un seno rasu vēsturniece nosprieda, ka sirmā senatnē dienvidu zemēs — Gondvānā sieviešu vienmēr bijis vairāk nekā vīriešu, kas gāja bojā cīņās ar neskaitāmajiem plēsoņām. Vēlāk, kad bieži apdzīvotajās dienvidu zemēs izveidojās seno Austrumu despotijas, daudzi vīrieši gāja bojā nemitīgajos karos, ko izraisīja reliģiskais fanātisms vai despotu untumi. Dienvidzemju sieviešu grūtā dzīve spieda viņas līdz pilnībai izkopt savu sievišķību. Ziemeļos, kur daba bija trūcīgāka un iedzīvotāju skaits mazāks, nespēja attīstītīties Tumšo gadsimtu valstiskais despotisms. Tur saglabājās vairāk vīriešu, sievietes tika vērtētas augstāk un dzīvoja cilvēka cienīgāku dzīvi.

Veda vērīgi sekoja katram Čaras žestam un domāja, ka viņas kustībās ietverta apbrīnojama pretruna: tās ir vienlaikus maigas un plēsonīgas. Maiguma iespaidu radīja kustību plūstošais ritmiskums un ķermeņa neiedomājamā lokanība. Par plēsonīgumu liecināja krasās pārejas, straujie pagriezieni un gluži negaidītie sastinguma momenti, kas ikreiz iestājās pārsteidzoši zibenīgā ātrumā. So pieglaudīgo lokanību Gondvānas tumšādainās meitas bija ieguvušas tūkstošiem gadu ilgā cīņā par eksistenci. Bet cik harmoniski tās apvienojas Čarā ar ideāli pareizajiem krētiešu-helēņu vaibstiem!

Īsajā adadžo ievijās sitamo instrumentu disonējoša rīboņa. Cilvēka jūtu straujo pacēlumu un kritienu ritms izpaudās plašu, pilnasinīgu kustību un gandrīz pilnīga stinguma mijā, kad dejotāja, šķiet, pārvērtās akmens tēlā. Snaudošu jūtu atmoda, spējš uzliesmojums, nevarīga saļimšana un jauna atdzimšana — vētraina, alku pilna dzīvība, kas, iekalta likteņa važās, tomēr nebeidz cīnīties pret nenovēršamo laika ritumu un pienākuma nepielūdzamo noteiktību. Evda Nala tvīkstot juta, cik tuvs viņai dejas psiholoģiskais pamats…

Mvens Mass nezināja, ka komponists sacerējis baleta svītu speciāli Čarai Nandi. Taču, redzēdams, cik viegli meitene pārvar visas grūtības, arī viņš vairs nebijās brāzmainā tempa. Sarkani gaismas viļņi ieskāva dejotājas ķermeni, purpura liesmas apšļāca spēcīgās kājas, nogrima tumšajās samta krokās un lika rītausmas sārtumā ieblāzmoties baltajam zīdam. Čaras tālu atliektās rokas lēni sastinga pāri galvai. Pēkšņi bez jebkāda fināla aprāvās negantais augšup kāpjošo skaņu virpulis, un tūdaļ nodzisa sarkanās ugunis. Zāles kupolā iedegās parastā gaisma. Meitene gurdi nolieca galvu. Viņas kuplie mati apslēpa seju. Zeltainu zibšņu tūkstošus pavadīja apslāpēts troksnis. Skatītāji izteica Čarai visaugstāko atzinību, kādu vien var saņemt mākslinieks, — viņi pateicās, ceļoties kājās un saliekot rokas virs galvas. Un meitene, kas pirms uzstāšanās bija gluži mierīga, tagad mulsi pasteidzās atstāt skatuvi.

Svētku rīkotāji izsludināja pārtraukumu. Mvens Mass nolēma uzmeklēt Čaru, bet Veda Konga un Evda Nala devās lejup pa gigantiskajām, kilometru platajām zila, necaurspīdīga stikla kāpnēm, kas no stadiona veda tieši uz jūru. Vakara krēsla pamudināja draudzenes, sekojot tūkstošu skatītāju priekšzīmei, meklēt atspirdzinājumu viļņos.

— Ne velti es tūdaļ ievēroju Čaru, — Evda Nala sacīja. — Viņa ir brīnišķīga aktrise. Šodien mēs redzējām dzīvības spēka deju! Tāds droši vien bija seno grieķu Eross…

— Es piekrītu tagad Kartam Sanam, ka skaistums tiešām svarīgāks, nekā mums liekas. Tajā — dzīves un laimes jēga. To viņš labi pateica! Ari jūsu definīcija ir pareiza, — Veda piekrita, nometot kurpes un iegremdējot kājas siltajā ūdenī, kas apskaloja kāpņu galu.

— Pareiza, ja psihisko spēku rada veselīgs, enerģijas pārpilns ķermenis, — Evda Nala piebilda, novelkot tērpu un metoties dzidrajos viļņos.

Veda panāca viņu, un abas aizpeldēja uz milzīgu gumijas salu, kas sudrabaini vizēja jūrā pusotra kilometra no stadiona pludmales. Salas plakanā virsma atradās gandrīz vienā līmenī ar ūdeni. Gar malu to apjoza perlamutra plastmasas nojumes, kas atgādināja gliemežvākus; tie bija pietiekami lieli, lai dotu trim četriem cilvēkiem patvērumu no saules un vēja un pilnīgi izolētu viņus no kaimiņiem.

Draudzenes atlaidās uz «gliemežvāka» līganās grīdas un ieelpoja mūžam svaigo jūras aromātu.

— Kopš tā laika, kad satikāmies krastā, jūs esat stipri iedegusi! — Veda sacīja, aplūkodama slaveno psihiatri. — Bijāt pie jūras vai ari lietojāt pigmenta graudiņus?

— Graudiņus, — Evda atzinās. — Es sauļojos tikai vakar un šodien.

— Jūs tiešām nezināt, kur pazudis Rens Bozs? — Veda turpināja.

— Apmēram zinu, un ar to man pietiek, lai uztrauktos!

— Vai tad jūs gribat?… — Veda apklusa, nepabeigusi domu, bet Evda pacēla laiski pievērtos plakstus un palūkojās viņai taisni acīs.

— Rens Bozs man liekas nevarīgs, vēl nenobriedis, puicisks, — Veda nedroši iebilda, — bet jums tik viengabalains raksturs un varens prāts… Jūsos vienmēr jūtama tēraudcieta griba.

— To man sacīja ari Rens Bozs. Bet attiecībā uz viņu jūs maldāties. Jūsu novērtējums ir tikpat vienpusīgs kā Rens pats. Viņš ir cilvēks ar drosmīgu, dziļu prātu un milzīgām darba spējām. Pat mūsu laikā uz planētas diezin vai izdosies atrast daudz viņam līdzīgu. Ievērojot Rena spējas, viņa pārējās īpašības šķiet nepilnīgi attīstītas, jo tās ir kā vidusmēra cilvēkiem vai pat vēj bērnišķīgākas. Jūs pareizi atzīmējāt, — Rens liekas puicisks, un tai pašā laikā viņš ir varonis šī vārda visprecīzākajā nozīmē. Lūk, Dars Veters — arī viņā ne mazums puiciska, bet tas vienkārši no fiziska spēka pārpilnības un nevis, kā Rēnam, no šī spēka trūkuma.

— Bet kā jūs novērtējat Mvenu? — Veda painteresējās. — Tagad jūs esat labāk iepazinusies ar viņu.

— Mvens Mass ir vēsa saprāta un pirmatnēji nevaldāmu dziņu kombinācija.

Veda Konga iesmējās:

— Kaut es varētu iemācīties dot tik precīzus raksturojumus!

— Psiholoģija — mana specialitāte, — Evda paraustīja plecus. — Bet atļaujiet tagad jums pajautāt! Jūs zināt, ka ar Daru Veteru mani saista vissirsnīgākā draudzība?…

— Baidāties no kompromisiem? — Veda pietvīka. — Nē, šajā gadījumā nebūs liktenīgu puspatiesību vai melu. Viss ir kristālskaidrs… — Un, psihiatres pētošā skatiena nesamulsināta, Veda mierīgi turpināja: — Ergs Noors… mūsu ceļi šķīrušies jau sen. Es tikai nevarēju pakļauties jaunajām jūtām, kamēr viņš bija kosmosā, nespēju attālināties no viņa un līdz ar to vājināt cerību un ticību, ka viņš atgriezīsies. Tagad arī šajā ziņā viss skaidrs. Ergs Noors to zina un iet savu ceļu.

Evda Nala apskāva Vedas plecus.

— Tas nozīmē: Dars Veters?

— Jā! — Veda nešaubīdamās atbildēja.

— Vai viņš to zina?

— Nē. Vēlāk, kad «Tantra» būs šeit... Bet vai nav laiks atgriezties? — Veda iesaucās.

— Man, diemžēl, jāaizbrauc, — Evda Nala teica, — atvaļinājums iet uz beigām. Paredzams jauns svarīgs darbs akadēmijā, un man vēl gribas apciemot meitu.

— Jums liela meita?

— Septiņpadsmit gadu. Dēls daudz vecāks. Esmu izpildījusi katras normāli attīstītas un ar normālu iedzimtību apveltītas sievietes pienākumu — divus bērnus, ne mazāk. Tagad gribu trešo — tikai pieaugušu!

Evda Nala smaidīja, un viņas domīgajā sejā pavīdēja gaišs mīlas maigums, izliektā augšlūpa mazliet atsedza baltos zobus.

— Es biju iedomājusies mīļu puisēnu lielām acīm… tikpat maigām, izbrīnā atvērtām lūpām… bet ar vasaras raibumiem un strupu deguntiņu, — Veda šķelmīgi teica.

Kādu brīdi klusējusi, Evda jautāja:

— Jums vēl nav jauna darba?

— Nē, es gaidu «Tantru». Pēc tam būs ilgstoša ekspedīcija.

— Tādā gadījumā brauksim kopā pie manas meitas, — Evda ierosināja, un Veda labprāt tam piekrita.

Visu observatorijas siena aizņēma septiņus metrus augsts, pussfērisks ekrāns, kurā parasti demonstrēja ar milzu teleskopiem uzņemtās filmas. Mvens Mass projicēja uz ekrāna prāvu debess novadu Galaktikas ziemeļpola tuvumā — meridionālo zvaigznāju joslu no Lielā Lāča līdz pat Krauklim un Centauram. Šeit Medību Suņu, Berenikes Matu un Jaunavas zvaigznājos atradās neskaitāmas galaktikas — plakaniem riteņiem vai diskiem līdzīgas kosmosa zvaigžņu salas. Sevišķi daudz to Berenikes Matos, kur dažādos pagriezienos un projekcijās redzamas gan regulāras, gan neregulāras formas, neiedomājami tālas galaktikas, ko šķir no mums miljardi parseku un kas vietumis izveido veselus «mākoņus» ar desmitiem tūkstošu galaktiku katrā. Vislielākās galaktikas diametrā sasniedz divdesmit lidz piecdesmit tūkstošu parseku, tas ir, nav mazākas par mūsu pašu zvaigžņu salu vai arī galaktiku NN 89105+ SB23, ko senatnē sauca par M-31 jeb Andromedas miglāju. So mazo, vāji spīdošo plankumiņu no Zemes var redzēt ar neapbruņotu aci. Cilvēki jau sen atklājuši šā miglāja noslēpumu. Tas izrādījās par gigantisku zvaigžņu sistēmu, pusotras reizes lielāku nekā mūsu milzīgā Galaktika. Andromedas miglāja pētīšana, neraugoties uz četrsimt piecdesmit tūkstošiem parseku, kas šķir to no Zemes, stipri palīdzēja izzināt mūsu pašu Galaktikas uzbūvi.

Mvens Mass vēl no bērnu dienām atcerējās dažādu galaktiku lieliskās fotogrāfijas, kas bija iegūtas optisku attēlu elektronu inversijas ce]ā vai ar radioteleskopiem, kuri spēja vēl tālāk ielauzties kosmosa dzīlēs, kā, piemēram, Pamira un Patagonijas milzu teleskopi, katrs četrsimt kilometru diametrā. Galaktikas — simtu miljardu zvaigžņu sakopojumi — allaž modināja viņā negantu vēlēšanos izzināt to uzbūves likumsakarības, izcelšanās vēsturi un turpmāko likteni. Bet, galvenais, tāpat kā ikvienu Zemes iedzīvotāju, viņu satrauca jautājums par dzīvību kosmosa salu neskaitāmajās planētu sistēmās, par domu un zinību dzirkstīm, kas tur kvēloja, par civilizācijām, kas droši vien pastāvēja neizmērojamās izplatījuma tālēs.

Uz ekrāna parādījās trīs kāpjošā taisnē izvietotas zvaigznes — Andromedas alfa, beta un gamma, ko senie arābi sauca par Sirrahu, Mirahu un Alamaku. Abās pusēs no šis taisnes zaigoja divas samērā tuvas galaktikas — milzīgais Andromedas miglājs un skaista spirāle M-33 Trijstūra zvaigznājā. Mvenam Masam apnika skatīties daudzkart redzētajos attēlos, un viņš pārmainīja metālisko filmu.

Lūk, galaktika, ko pazina jau sirmā senatnē un nosauca toreiz NGC 5194 jeb M-51. Sī galaktika Medību Suņu zvaigznājā ir viena no nedaudzajām, kas no Zemes redzama perpendikulāri «rata» plaknei. Spilgti starojošs, blīvs kodols ar miljoniem zvaigžņu un diviem spirālveida zariem, kuru gali k]ūst aizvien vājāki un miglaināki, līdz beidzot pazūd izplatījuma tumsā, desmitiem tūkstošu parseku attālumā no galaktikas centra. Starp galvenajiem zariem pamīšus ar melniem plankumiem — tumšas matērijas sablīvējumiem — stiepjas īsas zvaigžņu kopu un starojošu gāzes mākoņu strūklas, kas izliektas gluži kā turbīnas lāpstiņas.

Ļoti skaista ir milzīgā galaktika NGC 4565 Berenikes Matu zvaigznājā. Septiņu miljonu parseku attālumā mēs redzam tās šķautni. Nosvērusies uz sāniem kā lidojošs putns, galaktika izpleš savu plāno disku, kas acīm redzot sastāv no spirālveida zariem. Tās centrā liesmo stipri saplacis kodols, kas atgādina viengabalainu, ugunīgu masu. Aplūkojot šo galaktiku, skaidri redzams, cik plakanas ir zvaigžņu salas. Tās var salīdzināt ar pulksteņa mehānisma ritentiņu. Ritentiņa malas ir neskaidras, tās it kā izplūst melnajā telpas bezdibenī. Tādā pašā mūsu Galaktikas nomalē atrodas Saule un niecīgs puteklītis — Zeme, ko tikai zinātnes spēks saistījis ar daudzām apdzīvotām pasaulēm un izpletis cilvēka domu spārnus pāri kosmosa mūžībai!

Mvens Mass pārslēdza reproducējošo iekārtu. Uz ekrāna parādījās galaktika NGC 4594 Jaunavas zvaigznājā, kura allaž bija viņu visvairāk interesējusi. Sī galaktika, ko šķir no mums desmit miljoni parseku, atgādināja starojošā gāzes plīvurā ietītu liesmainas zvaigžņu masas lēcu. Ekvatora virzienā to pāršķēla bieza, melna svītra — tumšas matērijas sablīvējums.

Galaktika šķita noslēpumains lukturis, kas spīd kosmiskā atvara dzīlēs.

Kādas pasaules slēpās šīs galaktikas neparasti spilgtajos staros, kas vidēji atbilda F klases spektram? Vai ari tur ir lielas apdzīvotas planētas un vai, tāpat kā pie mums, domājošas būtnes cenšas atklāt dabas noslēpumus?

Pilnīgā neiespējamība jebkad saņemt atbildi no šīm milzīgajām zvaigžņu salām lika Mvenam Masam sažņaugt dūres. Viņš saprata, cik neaptverami kolosāls ir attālums — līdz šai galaktikai gaisma ceļo trīsdesmit divus miljonus gadu. Tātad, lai apmainītos ar ziņojumiem, būtu nepieciešami sešdesmit četri miljoni gadu!

Mvens Mass ielika aparātā citu filmu spoli. Uz ekrāna starp retām, nespodrām zvaigznēm iedegās spilgts, ieapaļš gaismas plankums. Neregulāra melna josla sadalīja šo plankumu divās daļās, izceļot melnuma abās pusēs spilgti starojošas, ugunīgas masas, ko aptvēra gredzenveidigi degošas gāzes lauki. Tā izskatījās ar neiedomājami sarežģītiem un asprātīgiem paņēmieniem iegūts uzņēmums, kurā redzama divu galaktiku sadursme Gulbja zvaigznājā. So mūsu Galaktikai vai Andromedas miglājam līdzvērtīgo milzu galaktiku sadursme jau sen bija pazīstama kā visspēcīgāko radioizstarojumu avots. Strauji plūstošas gigantiskas gāzu strūklas izveidoja neiedomājami spēcīgus elektromagnētiskus laukus, kas pārraidīja vēsti par titānisko katastrofu uz visām pusēm. Pati matērija nosūtīja šo satricinošo briesmu signālu ar raidstaciju, kuras jauda sasniedza kvintiljardu jeb tūkstoš kvintiljonu kilovatu. Bet attālums līdz šīm galaktikām bija tik liels, ka iegūtais uzņēmums apzīmēja stāvokli, kādā tās atradās pirms daudziem miljoniem gadu. Kā šīs galaktikas izskatās tagad, to varēs redzēt pēc tik ilga laika, ka nav zināms, vai cilvēce tad vispār vēl pastāvēs.

Mvens Mass pietrūkās kājās un ar tādu spēku atspiedās pret masīvo galdu, ka ieknakšķējās pirkstu locītavas.

Miljoniem gadu, kas nav pārvarami pat desmittūkstoš paaudzēm un satrieks arī mūsu visattālāko pēcnācēju apziņu ar nāvējošo vārdu «nekad», — šie neaptveramie laika posmi, kas vajadzīgi, lai apmainītos ar ziņojumiem, varētu sarukt kā uz burvja mājienu. Un šis mājiens ir Rena Boza atklājums, viņu abu kopīgais eksperiments.

Neiedomājami tāli Visuma punkti pēkšņi izrādīsies ar roku tverami.

Senie astronomi uzskatīja, ka galaktikas izklīst uz visām pusēm. Tālo zvaigžņu salu gaisma, kas sasniedz Zemes teleskopus, uzrāda ļoti dīvainas īpašības — tās svārstības palēninās, pārvēršoties sarkanos gaismas viļņos. Sī līniju novirze spektrā uz sarkano galu liecina it kā par galaktiku attālināšanos. Pagātnes cilvēki vienpusīgi un primitīvi uztvēra visas parādības — viņi radīja izklīstošā jeb eksplodējošā Visuma teoriju, vēl nesaprazdami, ka redz tikai lielā iznīkšanas un radīšanas procesa vienu pusi. Bet tieši šo pusi — izklīšanu un iznīkšanu jeb enerģijas pāreju uz zemākiem līmeņiem, kas atbilst termodinamikas otrajam likumam, uztver mūsu jutekļi un šo jutekļu pastiprināšanai būvētie aparāti. Turpretim otru pusi — enerģijas uzkrāšanos cilvēki neuztvēra, jo pati dzīve smeļ savus spēkus no zvaigžņu izkliedētās enerģijas, un saskaņā ar to izveidojās arī mūsu pasaules uztvere. Tomēr cilvēka varenais prāts galu galā atklāja un izzināja arī šos apslēptos procesus. Senos laikos cilvēki domāja tā: jo tālāk no Zemes atrodas kāda galaktika, jo ātrāk tā attālinās no mums. Un, jo dziļāk izplatījumā, jo vairāk galaktiku attālināšanās ātrumi tuvojas gaismas ātrumam. Par redzamā Visuma robežu kļuva tas atstatums, sākot ar kuru galaktikas liktos sasniegušas gaismas ātrumu. Patiesi, šādu galaktiku gaisma mūs nekad nesasniegtu un mēs tās, dabiski, arī nevarētu ieraudzīt. Tagad mēs zinām tālo galaktiku gaismas sarkanās novirzes cēloņus. No šīm zvaigžņu salām līdz mums nonāk tikai tā gaisma, ko izstaro galaktiku spožie centri. Sīs kolosālās matērijas masas apjož gredzenveida elektromagnētiski lauki, kuru jauda un izplatība stipri ietekmē gaismu, palēninot svārstības un pārvēršot tās aizvien garākos sarkanos viļņos. Astronomi jau sen zināja, ka gaisma, kas nāk no ļoti blīvām zvaigznēm, kļūst sarkanāka, spektra līnijas novirzās un spīdeklis šķiet attālināmies no mums, kā tas ir, piemēram, ar Siriusa otro komponenti — balto pundurzvaigzni Siriusu B. Tāpēc, jo tālāka galaktika, jo vairāk centralizēts tās izstarojums un jo stiprāk tajā manāma novirze uz spektra sarkano galu.

No otras puses, gaismas viļņi tālajā ceļā caur izplatījumu it kā «izsvārstās», un gaismas kvanti zaudē daļu savas enerģijas. Tagad šī parādība izpētīta — sarkanie viļņi var būt arī noguruši, «veci» parastās gaismas viļņi. Pat zibenīgais, nenogurstošais gaismas stars «noveco», pārvarot kosmiskus attālumus! Kā gan lai iespēj to cilvēks, ja vien viņam neizdosies uzveikt gravitāciju ar tās pretstatu, kā tas izriet no Rena Boza matemātikas?

Mvena Masa nemiers pamazām izzuda. Viņš tomēr rīkojās pareizi, uzsākot nepieredzēto eksperimentu!

Ārējo staciju pārzinis, kā parasti, izgāja uz observatorijas balkona un sāka strauji soļot turp un atpakaļ. Viņa nogurušajās acīs vēl spīguļoja tālās galaktikas, kas sūtīja Zemei sarkanus gaismas viļņus — aicinājumus un uzmundrinājumus cilvēka, visuvarenajam prātam. Mvens Mass klusi un pašpaļāvīgi iesmējās. Sie sarkanie viļņi kļūs cilvēkam tikpat tuvi kā sarkanā dzīvības ugUns, kas Liesmaino Kausu svētkos bija sakļāvusies ap Čaru Nandi. Čaru, kurā negaidīti iemiesojās viņa sapņu meitene — Tukāna epsilona planētas daiļā iemītniece.

Jā, tagad viņš virzīs Rena Boza vektoru uz Tukāna epsilonu ne tikai cerībā ieraudzīt atkal šo brīnišķīgo pasauli, bet arī par godu viņai — tās pārstāvei Zemes virsū!