Aļekseja Aļeksejeva kļūda

SIGNĀLS

Tanī pašā dienā pie Topanova atnāca avārijas komandas priekšnieks un uzlika uz galda magnētisko pierakstu metāla kaseti. Ļoti tievā feromagnētiskā stieplē bija sīki ierakstīti visi signāli, kurus raidījusi Aleksejeva nelielā radiostacija. Tās antena, kā to varēja spriest pēc nedaudzām, bet ļoti rūpīgi savāktām liecībām, gandrīz vienmēr bijusi vērsta vertikāli uz augšu.

— Droši vien Aleksejeva pavadonī, — teica avārijas komandas priekšnieks, — ir bijusi kāda vadāma ierīce.

Kaseti tūlīt nespējām dabūt, jo bija jāsagraiza sakusu- šais raidītāja apvalks. Vai gribat zināt, ko domājam mēs, avārijas komandas locekļi? … Esam pārliecinājušies, ka galvenie postījumi ar visaugstāko temperatūru un vislielāko spiedienu bijuši tieši tur, kur atradies radiostacijas barošanas un manipulācijas bloks. Bet kas tur varēja eksplodēt?

Pierakstu stiepli ielikām magnetofonā, kas bija savienots ar oscilogrāfu, un uzmanīgi «caurskatījām». Uz oscilogrāfa ekrāna parādījās skaidri signāli, kas sekoja cits citam pēc vienādiem starpbrīžiem. Tad pēkšņi pavīdēja savrups ļoti sarežģītas formas impulss. Līdz ar to pieraksts izbeidzās.

— Vai tik tas nav bijis pēdējais signāls? — Topanovs domīgi iejautājās. — Tam būs sekojis sprādziens … Un laboratorija gājusi bojā …

— Bet varbūt tieši šis sprādziens ir pierakstīts? — Grigorjevs izteica savas domas. — Gribēju sacīt, ka savienojuma mirkli strāvām varēja būt šāda sarežģīta forma.

Grigorjevs ieslēdza magnetofona stieples pārtīšanas ierīci un negaidot ievaicājās:

— Vai mums ir precīzi zināms, cikos notikusi ka tastrofa?

Protams, — atbildēja Ļedņevs, — kaut vai pēc tā, kad laboratorija atvienota no elektrības tīkla; pašreģis- trētāji šo mirkli atzīmējuši, jūs pats. .

— Tad … tad mēs varam šo to uzzināt… — Grigorjevs atkal ieslēdza magnetofona reproducētāju un vērīgi raudzījās uz ekrānu. — Sie vienmērīgie signāli ir laika atzīmes. Tās seko cita citai pēc piecām sekundēm, dubultie impulsi atbilst minūtēm … Pēdējais signāls — un ar to viss beidzas …

— Radiostacija sākusi darboties automātiski, tieši pulksten četros no rīta, — Ļedņevs piebilda, — mēs varam saskaitīt laika atzīmes un tad …

— Un tad salīdzināsim ar elektrostacijas pierakstu un noteiksim. .

Ļedņevs steidzās uz durvīm.

— Tūlīt atvedīšu pašreģistrētāja lentu, — viņš piebilda iziedams.

Mēs arvien vēl skaitījām laika signālus, kas, acis nogurdinot, uzliesmoja ekrānā, kad sadzirdējām piebraucam automobili, ar kuru atgriezās Ļedņevs.

Jā, ferostieplē ierakstītais sarežģītās formas signāls bija pēdējais. Pēc tam vairs nav eksistējusi ne radiostacija, ne pati Aleksejeva laboratorija.

— Tā nav tikai sagadīšanās, — teica Topanovs, — tā nav tikai sagadīšanās. Jo vairāk tāpēc, ka.,

— Jo vairāk tāpēc, — turpināja Grigorjevs, — ka eksplozija notikusi pulksten piecos no rīta …

— Mirāža! — Ļedņevs klusi teica. — Tātad katastrofas mirklī augstu gaisā pāri Aleksejeva laboratorijai slīdējusi mirāža! Kā gan mēs agrāk netikām pievērsuši uzmanību šim apstāklim? Tātad Aleksejevs raidījis šo signālu un tūlīt pēc tam … tūlīt pēc tam … Nē, tas tiešām ir briesmīgi! Cik maz mēs zinām, velns parāvis…

— Bet cik tas būtu lieliski, — Topanovs sacīja, neraudzīdamies ne uz vienu klātesošo, — ja mēs noraidītu Aleksejeva pavadonim šādu pašu signālu! Tomēr tas var būt bīstami. .

— Kā noraidīt signālu un turklāt izvairīties no dzīvību apdraudošām briesmām, — teica Grigorjevs, — šāds jautājums ir jāatrisina.

— Tas vairs nav jautājums, bet konkrēts uzdevums,

Topanovs atbildēja. — Signāls ir jānoraida!

* * *

Samazināta svara raķetē, kurai bija jāpaceļas līdz tūkstoš pieci simti kilometru augstumam, tika iemontēts raidītājs. Vajadzīgajā mirklī tam bija jāraida noslēpumainais signāls. Raķeti novēroja ar radiolokatoriem un optiski no stratosfēras lidmašīnām.

Septītajā jūnijā pulksten piecos no rīta debesīs uzlidoja raķete. Mēs atradāmies uz akmeņainas zemes mēles, kas sniedzās tālu jūrā, — uz šejieni bija pārvietots novērošanas punkts. Mirklī, kad raķetē iemontētais radioraidītājs nosūtīja signālu, visi ieraudzījām zilajās debesīs apžilbinoši spožu punktu. Drīz tas pazuda mirāžas viļņu rēgai- najās šļakatās.

No lidmašīnām saņēmām pirmos ziņojumus. Tieši tanī mirklī, kad raidīts signāls, raķete eksplodējusi, pārvērzdamās par milzīgu, ugunīgu lodi.

* * *

* Aktu vāki ar raķetes palaišanas rezultātu datiem atradās Topanova priekšā uz galda.

Kāpēc raķete eksplodēja? — Grigorjevs jau simto reizi jautāja komisijas locekļiem. — Vai tiešām tajā vēl ir bijusi neizlietota degviela? Kas tur varēja eksplodēt? Izlasiet vēlreiz datus!

Raķetē nevarēja bUt ne grama degvielas, Topanovs noteikti sacīja. — Visa degviela pilnīgi sadega lido juma pirmajās piecās sekundēs. Tātad nebija kam eksplodēt. .

— Bet tomēr sprādziens ir noticis! Grigorjevs rokas vien paplēta. — Un cik spēcīgs!

— Tātad zināma raķetes vielas daļa atdevusi savas apslēptās enerģijas rezerves … — piebilda Muraševs.

— Kāda iemesla dēļ? — Grigorjevs skarbi iejautājās.

Kāda iemesla dēļ? — viņš atkārtoja. — Mēs spējam

ierosināt smago urāna vai plutonija kodolu sadalīšanos; mēs spējam ierosināt vieglo kodolu pārgrupēšanos; mēs spējam ierosināt kodola termisko reakciju, bet tikai laboratorijas apstākļos! Tātad kāpēc …

— Bet kāpēc gāja bojā Aleksejevs? — jautāja Topanovs. — Kāpēc? Kur radusies enerģija, kas pārvērta laboratorijas ēku par gruvešu kaudzi? Nekā mēs nezinām..

— Un kāda nozīme šeit bijusi noraidītajam signālam? — Grigorjeva balsi tikko varēja sadzirdēt, viņš aizsedza ar plaukstām seju un sēdēja, šūpodamies krēslā.

— Šis signāls nogalināja Alekseju, — Topanovs sacīja, domīgi lūkodamies sprādziena fotogrāfijās. — Labi, ka

mēs signālu neraidījām no Zemes.

* * *

Desmitais jūnijs mums visiem dziļi iegulies atmiņā. Tanī dienā nebija ieplānots nodarboties ar katastrofas cēloņu pētīšanu. No rīta bija gaidāms saules aptumsums,

un tāpēc vajadzēja veikt veselu virkni sagatavošanās darbu. Ikvienai zinātniskai bāzei, no kuras varētu izdarīt novērojumus, bija uzlikts par pienākumu piedalīties šajā darbā. Mūs tas skāra vispirms, jo tolaik mums bija uzkrājies diezgan daudz speciālu instrumentu. Vakarā ilgi noņēmos ar spektrogrāfu, izrādījās — pārvadājot izkustējusies lēca, un tāpēc mums bija jānopūlas gandrīz vai visu nakti.

Pulksten četros no rīta mani pamodināja Topanovs. Steigšus ieēdām un veikli soļojām uz steķiem, kur mūs gaidīja motorlaiva.

— Vai jūs tas nemulsina, ka saules aptumsums notiek tanī pašā laikā, kad parādās mirāža? — Topanovs jautāja.

— Nē.

— Grigorjevs virza pārvietojamā astrogrāfa tālskati uz punktu, kurā jāparādās Aleksejeva pavadonim. Jūs viņam palīdziet!

Pirmais izlēcu krastā un devos pie Grigorjeva.

— Ko jūs gribat darīt? — es viņam vaicāju. — Viss taču veltīgi, pavadonis nav saredzams!

— Jānofotografē tas, kas parādīsies mirāžas vietā, — Grigorjevs paraustīja plecus. — Tāpat vien, drošs paliek drošs … Ko jūs stāvat, pēc ceturtdaļstundas sāksies ap tumsums!

Laiks vilkās neciešami lēni. Bet tad saules diska labajai pusei uzvirzījās melna apļa maliņa; aizritēja minūte, pēc tam vēl viena. . Tagad sākās. Tas bija pirmais pilnīgais saules aptumsums, ko man gadījās novērot. Raudzījos uz sauli caur mazu astrogrāfa papildu tālskati, kura stikls bija aizsegts ar melnu filtru. Beidzot no tumšsarkanā saules diska pāri palika tikai dilstošam mēnesim līdzīgs sirpis. Tas tomēr bija tik spožs, ka visapkārt joprojām vēl bija diena — dīvaina, rēgaina diena.

Are, kur ir mirāža! — Topanovs iesaucās; ar spieķi viņš lailijn uz rietumiem.

uzmetu acis dzeltenzaļajām mirāžas strēlēm, kas mums vairs nebiju nekas neparasts, un gribēju jau atkal pievērsties astrogrāfam pie kura tik ērti biju iekārtojies, kad visi iekliedzās viena balsi Sakumā nesapratu, kas

tad noticis, bet tūlīt paskatījos augšup un sastingu. Ieraudzījām neredzētu un negaidītu ainavu. No rietumiem uz austrumiem strauji slīdēja spoži mirdzošs ķermenis. Tobrīd sauli pilnīgi aizsedza melnais mēness disks un debesīs, kas bija piekaisītas ar spilgtām zvaigznēm, mūsu virzienā lidoja cigāram līdzīgs, spīdošs mākonis. Tieši virs mūsu galvām tas negaidot izpletās. Tagad tas jau bija spilgts, spožs, apaļš ķermenis ar platiem, spirāliskiem zariem, kuros gan šur, gan tur strauji iekvēlojās un atkal apdzisa krāsainas dzirkstis.

— Fotografējiet, — Topanovs sauca lielā steigā, — fotografējiet!

Skrējām pie aparātiem. Pēc brīža austrumu pusē mir dzošais zirneklis pagriezās pret mums ar sāniem un, atkal atguvis cigāra apveidu, pazuda aiz apvāršņa.

Protams, pilnīgo saules aptumsumu mums nofotogra fēt neizdevās. Toties bijām izdarījuši citus uzņēmumus — nofotografējuši Aleksejeva brīnumaino, noslēpumaino pavadoni.

* * *

Saņēmu no Maskavas ilgi gaidīto sainili. Mans draugs bija atsūtījis Tatjanai nepieciešamo skaņu pastiprināšanas aparātu, kas izskatījās pēc nelielas ķemmes. Viens šās ķemmes zars, pieskardamies cietam aizauss izcilnī tim, vibrējot pārraidīja pastiprinātas skaņas. Tatjana ilgi darbojās, ķemmi pielāgodama, un tad sacīja:

— Dzirdu, ļoti labi dzirdu … es dzirdu visu.

Topanovs piedalījās pastaigā «aiz augu mājas». Ne

zinu, cik kilometru nogājām šajā negaidīti dzestrajā rītā. Kuru katru brīdi varēja sāk! līt lietus, un Tatjana lāgu lāgiem pavērās uz mākoņiem, no kuriem retumis nokrita pa vientuļai, smagai lāsei.

— Mums palīdzēja saules aptumsums, — ja nebūtu šīs nejaušības, mēs nekad neuzzinātu, kas lido virs mūsu galvām, — sacīja Topanovs. — Izdevās nofotografēt. . Bet ko? Ko mēs redzējām, ko uzņēmām? Šķiet, nekad neatrisināsim Aleksejeva pavadoņa noslēpumu, ja labi neizpratīsim, kāds cilvēks bijis Aleksejevs. Jūs taču esot pazinis viņu personīgi, jūs esot mācījies kopā ar viņu?

Arī es viņu pazinu, mūsu dzīves ceļi krustojās. Tomēr tagad, vaļsirdīgi sakot, visvairāk mani interesē, ko īsti palaidis kosmosā Aleksejevs, kas ir šis mirdzošais zirneklis. Un cik prasmīgi un veikli tas aizsargā sevi no stingri noteiktas formas radioimpidsa!

— Dīvains automātisms … — es sacīju.

Tatjana iedeva man uzglabāt savu ķemmi, vērīgi rau dzījās, kurā kabatā to ielieku, bet pēc brītiņa tomēr paņēma atpakaļ. Novilkusi čības, viņa aizskrēja gar pašu jūras krastu. Tumšs ūdens iesūcās meitenes iespiestajās pēdās; tās sniedzās diezgan tālu, un tur Tatjana, izcēlusi no smiltīm kādu kaulu, vicināja to un kaut ko sauca.

Piegājām pie Tatjanas. Viņa sniedza kaulu, kas jūras ūdenī bija kļuvis iezaļgans, un jautāja:

— Kāda kustoņa kauls šitais ir?

Topanovs teica, ka tas esot zirga kauls.

— Vai tad jūrā ir arī lieli zirgi? Zirdziņš — jūras zir dziņš ir šitik mazs, es taču zinu!

— Bet kas ir tas tur? — Topanovs pamāja tālē; šķita, ka pašā jūras vidū, bet īstenībā uz sēkļa zemes mēles galā, galvu nokāris, stāvēja zirgs. Tuvāk pieejot, saskatījām kaulainas ribas, iekritušus sānus. Zirgs stāvēja, noliecis galvu zemu, pie paša ūdens, plānās krēpes skāra vilnīšu muguras.

— Bet kāpēc viņš tā tur stāv? — Tatjana vaicāja. — Varbūt zirgs domā?

— Tatjana, iegaumē, — zirgi nedomā, — es atbildēju.

— Kāpēc tad šie nedomā, zirgam galva taču ir liela.

— Tas ir slims zirgs, — Topanovs teica. Viņš pietupās un rūpīgi ierausa atrasto kaulu smiltīs. — Slims, bet zina, ka jūra spēj viņu izdziedināt. Zirgs var tā nostāvēt vairākas dienas, tik ilgi, kamēr kļūs vesels.

— Tātad viņš domā! — Tatjana iesaucās. — Protams! Ja mums kas sāp, mēs ejam pie ārsta, bet zirgs iet pie jūras un stāv tur, viņš taču domā, vai ne?

— Nē, Taņa, tā nav, — Topanovs atbildēja. — Tas ir kas cits, kā lai tev to izskaidroju … Zirgi jūt, ka jūra spēj atvieglot viņu ciešanas, viņi ir tikai pielāgojušies, viņi nedomā. Dzīvas būtnes taču pielāgojas daudz kam! Redz, kur kaija, āre, satvēra zivtiņu!

— Redzu, redzu! Lido uz krastu! — Tatjana sāka sist plaukstas, bet kaija, nelikdamās par viņu ne zinis, aizslīdēja pāri mūsu galvām.

— Redzi, Taņa, — pamācoši turpināja Topanovs, kaija spēj gan lidot, gan zivtiņu notvert, bet, piemēram, vista nespēj ne lāgā lidot, ne arī zivi noķert. Kaija pielāgojusies dzīvei virs jūras.. Bet te vēzis vientuļ- nieks ielīdis tukšā gliemeža čaulā, tup tur paslēpies …

— Vai arī viņš ir pielāgojies?

— Viss dzīvais tiecas dzīvot, aizstāv savu dzīvību, savus bērnus, savu nākotni, vai saproti?

Tatjana pamāja ar galvu un atkal aizskrēja no mums, bet Topanovs pēkšņi apstājās, atbalstījies uz spieķa; viņa sejā iegulās apmulsums un rūpes. Esmu pārliecināts, ka tieši toreiz, tanī klusajā, mākoņainajā rītā, viņam iešāvās prātā doma, kura neparastā gaismā parādīja visu, kas bija noticis Aleksejeva laboratorijā.