Aļekseja Aļeksejeva kļūda

ATVADĪŠANAS NO ZEMES

Šodien mani pamodināja Fjodors Vasiļjevičs.

Celieties, zvanīja Grigorjevs, viņš lūdz, lai jūs tūlīt aizbraucot uz institūtu. Ģērbieties veicīgāk, es jūs aizvedīšu.

Pie Grigorjeva sastapu Topanovu un vēl dažus entu ziastus.

— Kas noticis? — es jautāju.

— Aleksejeva pavadoņa vakarējais pārlidojums bija saistīts ar regulāriem radiopārraižu traucējumiem milzīgi lielās platībās. Bija radies ļoti spēcīgs Luksemburgas-Gor- kijas efekts, Āre, jau sākas …

Grigorjevs piesteidzās pie uztvērēja. Maskavas diktora balss pēkšņi pārtrūka pusvārdā, un istabā atskanēja kā das telegrāfa pārraides skaņas. Grigorjevs steigšus pa grieza noskaņošanas kloķi. Dziedāja itāliešu dziedonis; kad tas beidza, atskanēja aplausi, un diktors itāliešu valodā paziņoja, kas sekos tālāk.

— Kādu staciju jūs pašlaik klausījāties? — jautāja Topanovs. — Vai Kijevu?

— Jā, tā ir Kijeva!

— Bet kas tad noticis?

— Jonosfērā norisinās kaut kas nelādzīgs, tik regulārs efekts vēl nav novērots, — Grigorjevs skaidroja. — Mēs klausījāmies Maskavu, bet uz Maskavas viļņa pēkšņi sākās pavisam citas stacijas raidījums. Jūs dzirdējāt itāliešu dziedoni, droši vien no Venēcijas vai Romas, bet uztvērējs bija noskaņots uz Kijevu. Sevišķi viegli šis efekts vērojams, ja radiostacijas nesošā frekvence ir gandrīz līdzīga elektrona rotācijas frekvencei Zemes magnētiskajā laukā… — Grigorjevs gribēja sacīt vēl kaut ko, bet pēkšņi no uztvērēja atskanēja maiga, apbrīnojami daiļskanīga balss.

Samulsām tik ļoti, ka tūlīt vēl neatģidāmies dzirdēto pierakstīt. Bet tad visi klupām pie galda. Pārraide man tik ļoti iespiedusies atmiņā, ka spēju to atkārtot vārds vārdā.

«Jūsu radīti, mēs negaidot ieradāmies pasaules telpā … Ir pagājuši miljardi gadu — jums tikai viens mirklis. . Mēs esam kļuvuši brīvi, mēs esam saplūduši kopā ar dabu, mēs esam atgriezušies tajā. Kopš šā brīža mēs vairs neesam tai pretstatā, nē. kopš šā brīža mēs esam kļuvuši tās galvenais virzošais un darbīgais spēks. Daba, kas lemta nepārtrauktai miršanai un atdzimšanai, nespēj bez mums, cilvēkiem, atrisināt savas pretrunas. To spējam mēs, visuma saprātīgās būtnes. Mūsu eksistence — tā ir mūsu neskaitāmo sauļu eksistence, galu galā — mūsu galaktikas eksistence.

Mēs pateicamies gadījumam, kas devis ierosmi mūsu zvaigžņu sistēmas attīstībai. Mēs pateicamies jums visiem, kas ar savu brīnišķīgo darbu esat padarījuši iespējamu mūsu eksistenci. Starpība laika ritējumā radīja ārkārtīgas grūtības mūsu savstarpējos sakaros. Tagad šīs grūtības ir pārvarētas …

Mūsu pasaules sevišķās, neparastās īpašības mūsos nevieš bailes. Esam izgudrojuši paņēmienu, kā iznīcināt visus mākslīgos šķēršļus, un drīz sāksim pārvērst savu ga laktiku par parastu apmēru zvaigžņu kopu ar parasto laika tempu …

Augstu vērtējot un cienījot jūsu grūtās un slavenās gaitas, nevēlēdamies iejaukties dabiskajā attīstības norisē,

neatzīdami par iespējamu laupīt jums radīšanas, drosmes, meklējumu un atradumu prieku — cīņu un uzvaru prieku, mēs aizejam no jums… Ardievu, brāļi! Sveicinām jūs, planētas Zemes cilvēkus!»

Aizritēja sekunde, vēl dažas sekundes, un radioaparātā atskanēja balss: «Runā Kijeva. Pārraidām ukraiņu rakstnieka Ostapa Višņas stāstu …»

Visās valstīs, kas atrodas starp piecdesmito ziemeļu platuma grādu un piecdesmito dienvidu platuma grādu, dažādās valodās un izloksnēs bija atskanējis Aleksejeva pavadoņa vēstījums.

Tieši pēc piecām minūtēm saņēmām pirmo telegramu, pēc tam otro, trešo.. Sanhaja un Ņujorka, Kalkuta un Tunisa steidzās apsveikt, paust savu sajūsmu. Telegramās lielākoties bija Aleksejeva galaktikas vēstījuma teksts, ko pa daļai vai pilnīgi uztvērušas dažādas radiostacijas un radioamatieri.

* * *

Zvaigžņu institūtā ritēja atjaunošanas darbi. Apkārt bijušajai Aleksejeva laboratorijai vairāki strādnieki cēla žogu. Viņiem blakus augstu gaisā sniedzās tumšais, milzīgais stikla blāķis. Piegāju tuvāk un negaidot ieraudzīju, ka turpat sēž arī Topanovs.

— Maksim Fjodorovič, dzirdēju, ka jūs šodien aizbraucat? — es jautāju.

Topanovs pamāja ar galvu un nopietni sacīja:

— Nekādi nespēju atbrīvoties no domas, ka viņi ir dzīvi. . Tur iekšā …

Bija agrs rīts. Vēl nesen šinī stundā pulcējāmies, lai vērotu mirāžu. No mākoņiem iznira lēcošās saules maliņa.

— Speciālisti apgalvo, — es sacīju, — ka šis sakausējums radies pretēji visam tam, ko mēs zinām par vielu.

— Tas jau nav nekāds brīnums, — Topanovs atbildēja un piecēlās, balstīdamies uz spieķa. — Mēs zinām, kas to radījis … Viņi spēj daudz …

— Jūs runājat par Aleksejeva galaktiku? Jūs domājat, ka viņi kādreiz spēs atdzīvināt Aleksejevu un viņa bied

rus, atradis līdzekli, kādu paņēmienu, lai likvidētu šo «pārakmeņojušos gaisu»?… Vai ticat, ka viņi spēj visu? …

— Cilvēces nākotnei — tai es ticu, — atbildēja Topa- novs un smagnējiem soļiem devās uz mašīnu, kas stāvēja ceļmalā, bet es arvien vēl nespēju novērst acis no caurspīdīgajām Aleksejeva kapenēm, un man šķita, ka to dzīlēs šai mirklī dzimst kāda jauna, noslēpumaina un brīnišķīga dzīvība.