Aļekseja Aļeksejeva kļūda

PĒDĒJĀ VĒSTULE

No Sibīrijas pienāca vēstule. Ņina Aleksejeva jau visu zināja. Vēstulē bija ielikta papīra lapiņa: pēdējās rindiņas, ko viņa saņēmusi no Alekseja. Viena rindkopa mūs ieinteresēja. Tā bija šāda:

«Rakstu Tev garu vēstuli, vienu vai divas lapas katru dienu; vēstuli nosūtīšu, kad mūsu apbrīnojamais eksperiments būs gandrīz pabeigts. Arī man pašam jāpierod pie tā, ko esam paveikuši, viss šķiet pārāk negaidīts un neparasts …»

Kaut kur ir šīs lapas, un tanīs ir noslēpuma atminējums! Aleksejeva papīros vēstules nebija. Droši vien tā sadegusi katastrofā. Bet ja nu pastā kaut ko zina par šo vēstuli? Varbūt tās nosūtīšana reģistrēta?

Griezāmies pie pasta nodaļas pārzines. Arī šinī pilsētā, tāpat kā visās dienvidu pilsētās, pasts vasarā kļūst par visrosīgāko un visvairāk noslogoto iestādi. Tālsatiksmes telefona kabīnē kāds zēns priecīgi kliedza: «Vecmāmiņ Liza! Vecmāmiņ Liza! Tas esmu es, Petja!» Klakšķēja un dūca telegrāfa aparāts. Trokšņaini vasarnieki, rindā sastājušies, smējās, gaidīja vēstules «uz pieprasījumu».

Pasta nodaļas pārzine mūs nepacietīgi uzklausīja un teica:

— Zvaigžņu institūta vēstule nekādi nevarēja aizķerties, ko jūs iedomājaties! No viņiem mēs visu saņēmām pa pneimatisko pastu un tūlīt sūtījām tālāk.

— Zvaigžņu institūtā ir bijis pneimatiskais pasts? — es brīnījos.

Jā, pavisam nesen tur raka kādu grāvi, to izman loja arī pneimatiskā pasta cauruļu ieguldīšanai. Aleksejeva vēstule? Viņš saņēma ļoti daudz dažādu žurnālu, vēstuļu, mēs tūliņ ielikām tās cilindros, nosūtījām viņam, un nekad nekādu sūdzību nebija.

— Vai tad pastnieks uz institūtu negāja?

— Pastnieks nesa uz institūtu tikai lielās bandroles. Un arī visu citu, ko cilindrā nevarēja ielikt.

— Pneimatiskais pasts … — Topanovs atkārtoja.

Bet vai jūs tomēr nevarētu pameklēt? Tā nav bijusi

dienesta, bet, tā sakot, privāta vēstule.

— Nē, nē! — pasta nodaļas pārzine aizvainoti iebilda. — Pie mums nekas neaizķeras!

Tūlīt devāmies atpakaļ uz Zvaigžņu institūtu un ataicinājām avārijas komandas vīrus.

— Varbūt ir izredzes atrast šo vēstuli, — teica avārijas komandas priekšnieks, — protams, ja tā ir uzrakstīta un aizsūtīta. Pēc avārijas pneimatiskais pasts ir atvienots un nedarbojas. Aiziesim uz drupās atrasto mantu noliktavu.

Viņam līdzi devāmies pagrabā, kur plauktos bija salikti visdažādākie priekšmeti. Ieraudzījām arī saspiestu bronzas cilindru. To uzmanīgi apskatījām. Cilindrā nekā neatradām.

— Vai sagrautā korpusa plāns jums ir? — Topanovs jautāja.

— To mes allaž nesājām līdzi, ludzu!

— Pneimatiskā līnija iezīmēta ar gaišzilu tušu, — piebilda viens no avārijas komandas locekļiem, — bet plāns nemaz nav vajadzīgs! Pats esmu izstaigājis tuneli, kurā bija šīs caurules, mēs tās sagriezām un galus aiz- vākojām.

— Kur, kurā vietā?

— Jā, laikam jau šeit, — avārijas komandas vīrs paņēma zīmuli, mirkli padomāja un parādīja uz kādu atzīmi blakus institūta pamatiem. — Var pajautāt arī citiem pui

šiem. Bija tāda bronzas caurule, kādus astoņus centimetrus diametrā.

Devāmies institūta pagalmā, piegājām pie dziļas tran šejas, kas pa pusei bija aizgruvusi ar šķembām.

— Te tā ir, — Topanovs sacīja, rādīdams uz dzeltenīgu cauruli tranšejas dibenā.

Viens no strādniekiem pieskrēja pie smagā auto un sāka šoferim kaut ko skaidrot. Pēc brīža pie mašīnas pie kabināja lielu kompresoru, kas bija uzmontēts uz riteņiem, un atvilka to pie tranšejas.

— Ko jūs gribat darīt? — Topanovs jautāja.

— Izpūst, — avārijas komandas priekšnieks īsi atbildēja. — Tūlīt pievilksim šļūteni un izpūtīsim. Kas vien caurulē būs aizķēries, viss nokļūs mūsu rokās.

— Ātrāk dodieties uz pastu! — sacīja man Topanovs. — Tūlīt ieradīšos arī es.

* * *

Līnija atkal darbojas, — sacīja pasta nodaļas pārzine, kad es pavēru durvis, — bet nāk gan tikai tādi kā milti.

Tiešām, melnajā muldiņā, kas bija iekārtota pneimatiskā pasta cilindru uztveršanai, nepārtraukti bira smalki putekļi, pēc tam pieņemšanas kamerā atskanēja ātra ātra klaboņa, šķita — kaut kas dzīvs gribētu tikt laukā.

Tur ir cilindrs, — sacīja pārzine, — tUlīt tas pa griezīsies, kā vajadzīgs, un …

Viņa nepaspēja teikumu pabeigt. Melnajā muldiņā kopā ar apmetuma gružiem un ķieģeļu drumslām iekrita spožs cilindrs.

Ātri to paķēru un, nomaucis tērauda gredzenu, izņēmu aploksni. Tā bija Alekseja vēstule.

Garām atvērtajam aizbīdnim arvien vēl plūda balti putekļi.

Kokā turēju biezu aploksni. Kas zina varbūt tieši tajā slēpjas visu apbrīnojamo notikumu atrisinājums! … Pasta nodaļas pārzine stingri paraudzījās uz mums, paņēma aploksni, paskatījās un mierīgi sacīja:

— Vēstule nav sūtīta jums. Tā adresēta pilsonei Ņ. P. Aleksejevai Jakutijas APSR, Mundaras pilsētā.

— Bet saprotiet taču! — es nenocietos. — Redzat, notikusi avārija, mums nepieciešams …

— Vēstule nav adresēta jums, — pārzine skarbi atkārtoja. — Aploksni atplēst neļaušu.

— Jūs rīkojaties pilnīgi pareizi, — Topanovs pēkšņi ierunājās un izņēma piezīmju grāmatiņu. — Lūdzu, atļaujiet pierakstīt adresi!

— Pierakstiet, adrese ir gara.

— Un tomēr, — Topanovs turpināja, — ko darīsiet ar vēstuli?

— Vēstuli nosūtīšu adresātam, — pārzine strikti atteica.

— Sūtiet pa gaisa pastu! — Topanovs lūdza.

Vakarā viņš izlidoja uz Jakutsku. Atgriezās ļoti drīz — mēs visi tobrīd aplūkojām Aleksejeva pavadoņa jaunās fotogrāfijas — un izņēma no portfeļa atplēstu Aleksejeva vēstuli. *»*

— Biedri, piesēdieties, ir jaunas ziņas. .

* * *

— No Mundaras lidoju ar helikopteru, — Topanovs sāka stāstīt, kad visi bijām sasēdušies pie galda. — Skaists novads … Ģeoloģiskās izlūkošanas grupu sameklējām drīz. Tā pēta polimetālu atradnes Čerska kalnu grēdas rajonā. Atlidojām agrā rītā, bet ģeologi jau bija piecēlu šies un uz ugunskura kaut ko vārīja. «Kur ir biedre Aleksejeva?» es jautāju. Mani aizveda uz viņas telti. Izrādījās — Aleksejeva tieši dienu pirms manas ierašanās nogāzusies no klints … — Topanovs uz brīdi iegrima domās. Mums visiem kļuva mazliet skumji, dzirdot šo negaidīto vēsti. — Atpakaļ mēs lidojām kopā, — Topanovs turpināja. - Viņa izjautāja mani par visu, izlasīja vēstuli. Pēc tam iegrima it kā snaudā, it kā nesamaņā, un, kad slimnīcā atvadījos no viņas, Aleksejeva, starp citu, sacīja: «Aleksejs ir dzīvs…» — «Kāpēc jūs tā domājat?» es vaicāju. — «Noticis kaut kas briesmīgs un tik neparasti…» — «Lāgā nesaprotu,» es viņai sacīju, bet pašam man kļuva pavisam baigi. — «Kas tā par

dīvainu, caurspīdīgu vielu, turklāt vēl silta, — kas tā tāda ir? Un daudz kas tāds, kam man vēl grUti ticēt.. Tās vēl nav beigas. Viņš, Aleksejs, ir dzīvs, un man jo sevišķi …»

Topanovs saudzīgi izņēma no aploksnes vairākas lapas:

Man ir mazliet neērti tās jums lasīt. Pēc šīs tikšanās radās iespaids, ka.. — Topanovs paberzēja ar plaukstu pieri, meklēdams īstos vārdus, — ka viņai ir taisnība. Varbūt nav visai labi, ka lasām Aleksejeva rak stīto, lai gan Ņina Petrovna atļāva..

Lasiet, Grigorjevs skubināja un paklaudzināja ar iemutes galu pa šķīvi, kurā bija samesti papirosu gali. Jāzina. . Jūsu prombūtnes laikā, Maksim Fjodo rovič, pie mums atbrauca zinātnieki, kuru specialitāte ir ārpusgalaktiku miglāji. Viņi apgalvo, ka mēs redzot izkliedētas miglāju rindas, tālas galaktikas. Vairākas izkliedētas, novecojošas galaktikas tāds ir viņu slēdziens. Viņus nevar ne aizdzīt 110 fotouzņēmumiem, viņi bārsta tikai zvaigžņu statistikas terminus, un mēs ar varu spiežam ciemiņus ēst, dzert un gulēt. Lasiet, Maksim Fjodorovič, mēs būsim smalkjūtīgi, un, ja vēstulē ir «lirika»,

•ndkopas izlaidiet. . nomiii … rr. • j

p^g v j \asiet pats, — 1 opanovs sacīja, sniegdams ves-

citu labā betvam " — ^ūs at ®ķirt, kur beidzas

„. „'.,_ sākas zinātne, man viņš jauta.

kvēlo un near» * * *

vēks, kāpēc u z je( jus ļ jļsr pev dāvinu zvaigznes!» — tā darīšot pēc.jeva vēst ule.

' P*er.V taču ir dzejnieks! kāds iesaucās. — Izklau sās gluži pēc romances. .

Jūsu piezīme ir netaktiska! Grigorjevs sašuta, bet Topanovs pāri brillēm paraudzījās uz nesavaldīgo klau sitāju un domīgi sacīja:

— Aleksejevs tiešām ir uzdāvinājis zvaigznes. . Grigorjev, lasiet! Mēs klausāmies! Esiet uzmanīgi!

atskanēja balsis.

— «Nē, ne jau ziedus! Es Tev dāvinu zvaigznes! Mūsu strīdā, kas nav rimies visu laiku, šodien esmu uzvarējis. Sis iekšējais strīds ilgst kopš mūsu pirmās tikšanās,

sākumā tas bija naivs, tikai daudz vēlāk tas kļuva par visas manas dzīves jēgu. Toreiz stacijā, pirms gada, es Tev aizmirsu pasniegt ziedus. Tas nebija labi, bet visapkārt taču plauka ziedi, daudz ziedu, tie bija tik pieejami! Vajadzēja tikai paspert soli un sacīt: «Man vienu pušķi, šo ar tām sārtajām rozēm …» Es negribēju Tev dāvināt ziedus … Es nevēlējos, lai puķu pušķis aizēnotu pēdējos atvadu mirkļus, un tas taču bija tik vienkārši — vajadzēja tikai pieiet un pateikt: «Man šo pušķi ar sārtajām rozēm …»

Cik ļoti mani iepriecināja Tava pēdējā vēstule, iepriecināja ar visu: gan ar veiksmi (es taču paklusām izlasīju jūsu pārskatu, man to atsūtīja no Zemes dzīļu aizsardzības komitejas), gan tāpēc, ka Tev jau trūkstot manu padomu. Vaļsirdīgi sakot, visu šo gadu klusībā esmu runājies ar Tevi, lūdzis padomu, dažreiz strīdējies, visbiežāk mēģinājis pārliecināt. Arī tagad man ir grūti rakstīt šo vēstuli, grūti tāpēc, ka pārāk daudz domu drūzmējas manā apziņā, es steidzos no vienas pie otras, viss šķiet svarīgs, un es skaidri zinu, — ja izklāstīšu Tev visu domu, atradumu un panākumu gūzmu, diezin vai Tu tajā spēsi orientēties. Prātā iešaujas tas austrumu paša1 "05: skrīveris, kurš atteicies rakstīt vēstules, ja vinļ^panovs

jušas kājas, — neviens tad vairs nespējis i\ja __________ Skaists

viņa palīdzības saburtot. Vai man nevaj d sameklējām tāpat kā šim skrīverim? Varbūt vēl ir par a ka inu grēdas

Bet pietiks! Es sāku! — ļ bija piecēlu

Pēc dažām nedēļām mūsu paveiktais darbtf biedre Alek- mulu un aprēķinu gultnē, kļūs par visas ļ.telti. Izrād1. vumu, bet jau tagad mūsu eksperimenta panajerašajp- gaismo katru manas dzīves kaktiņu: galvenais ir kļuvis par galveno, un tas, kam dažreiz vajadzēja veltīt gadiem ilgus meklējumus un pārdomas, pēkšņi izgaisis, atstādams gandrīz nemanāmas pēdas — domu.

Jā, kopš šās dienas man ir skaidrs, ka mūsu mēģinājums ir izdevies! Atceries: «Ar saulēm mēs rotāsim meiteņu tērpus, no zvaigznēm mēs kalsim spožas saktas …» Tu smējies par šiem vārdiem, bet es — es Tev dāvinu savas pirmās zvaigznes! Tās nav tādas kā visas citas, tās nav redzamas, bet tās eksistē, tās mirgo uz zaļā ekrāna;

mēs fotografējam katru šo zvaigžņu mūža mirkli, tās tomēr ir zvaigznes.

Es neteikšu, ka ceļš uz tām bija grūts, tas bija tikai ceļš, tikai taka, kuru neiet mēs nevarējām. Tas bija tikpat vienkārši kā dzīvot un tikpat sarežģīti kā dzīvot, un, kā jau tas mēdz būt, bija gan šaubas, gan neveiksmes, tomēr uzvaras prieks ir augstsirdīgs pret kļūdām, jo dažreiz uzvara daudz pateicības parādā arī tām.

Ar ko gan lai sāku? Vai sākt ar auksto rītu, kad mans vads izšāva pēdējo zalvi gaisā, debesīs, kuras bija pelēkas kā kvēpu klātais sniegs, kas pletās visapkārt? Sasalis māls un zaļas skujas uz mūžiem apsedza mūsu mīļo pulka komandieri, kurš tik bieži prātoja, kādēļ cilvēki dzīvojot, un tik nešaubīgi atdeva savu dzīvību brīdī, kas mums, tolaik vēl maz pieredzējušiem karavīriem, šķita tik grūts. Vienalga, pa kādiem ceļiem es staigāju, vienalga, ko es darīju — vai šāvu, vai ierakos zemē, vai iesoļoju degošos ciemos, kur, liekas, pat gaiss bija ievainots un svaidījās šurp turp sprādzienos un liesmās, — atkal un atkal man ausīs skanēja mūsu komandiera balss: «Bet kā tu domā — kādēļ cilvēki dzīvo? Sevis labā vai citu labā, tas ir pats svarīgākais! Ja citu labā, tad pat nomirt nav grūti! Vai ne, Aļoša, manu draudziņ?»

Nē, viņš pats zināja atbildi! Zināja, ka cilvēki dzīvo citu labā, bet kaut ko meklēja, kaut kā viņam trūka, un man viņš jautāja par visdažādākajām lietām: kāpēc saule kvēlo un neapdziest, kāpēc krauklis dzīvo ilgāk nekā cilvēks, kāpēc krauklim piešķirts tik liels gods, un ko es darīšot pēc kara. «Labi, beigsi universitāti, bet ko darīsi tad, pie kā ķersies? Vai ir vēl kaut kas neatklāts, pavisam neatklāts? Tāds, ko tikai neskaidri var nojaust…»

Mūsu tikšanās bija īsas, bet viņš mani uzskaņoja, kā mūziķis uzskaņo savu instrumentu, — uzskaņoja un aizgāja no dzīves. Es nespēju saprast viņa meklētāja garu, viņa trauksmi. Viņš taču skaidri saredzēja uzvaru un ceļus pēc tam. Es nespēju saprast viņa tiekšanos saskatīt tūlīt, šodien, īsā, trauksmainā atelpas brīdī, tālās rītdienas blāzmu. Tikai daudz vēlāk kaut kā uzreiz viņa jautājumi manā apziņā apvienojās vienā pazīstamā un vienkāršā jautājumā: «Bet kas turpmāk notiks ar cilvēkiem? Vai dzirdi, Aļoša, manu draudziņ? Kas notiks ne

vis ar mani un tevi, varbūt ne ar mūsu bērniem, bet ar visu cilvēci, visiem cilvēkiem? Ja cilvēki iznīks, kas nāks viņu vietā, kas, kādas brīnišķīgas īpašības piemitīs šīm būtnēm? Vai tad var būt kaut kas lieliskāks par saprātu, brīnišķīgāks par sirdi, prasmīgāks un spēcīgāks par cilvēka rokām?»

Sie jautājumi kļuva par manas dzīves galveno asi, un uz šīs ass es uzvēru tūkstošiem savu dienu un savu nakšu. Jautājumi, ko biju dzirdējis jau skolā, jautājumi, kas skanēja zāļu dvakas piesātinātajā, tumšajā sanitārajā vagonā, — kurš spēja, tas runāja, kurš varēja, tas klausī jās, — jautājumi, no kuriem tik viegli var tikt vaļā: «Nav ko steigties, kad pienāks laiks, tad padomāsim, mūsu mūžam pietiks!» Kas zina, varbūt arī es ikdienišķā steigā vai vēlāk pierastā, rāmā darbā novērstos no šiem jautājumiem, tomēr manā sirdi neizzuda atmiņas par šo laipno un noteikto, sirsnīgo un vīrišķīgo cilvēku. .

Un tad nāca tas grūtais, nelabojamais. . Varbūt es viens pats esmu palicis starp dzīvajiem. Es nebiju labāks par tiem, kas nosmaka man blakus, — par tiem, kurus no rīta aizdzina pa putekļu klātajiem ceļiem uz Krasno- daru un tālāk uz nāves nometnēm. Tāpēc man kaut kas jāpaveic visu vārdā. . Visu to vārdā, kas ceļa galu nesasniedza, visu to vārdā, kuru dzīves pavediens pārtrūka. .

Šī doma ne jau tūlīt, bet pamazām saņēma mani savā varā. Lāgiem es nespēju, neradu sevī spēku staigāt, runāt, elpot. Pārciestais sūcās no manu smadzeņu porām un smacēja mani. Bet laiks ritēja, un pienāca neticami liksmās uzvaras dienas. Atceries, tās bija dienas, tieši dienas. Cik daudz reižu paklīda baumas: šodien, šodien beigsies karš; visi steidzāmies laukā, uz ielas, pie citiem un tik nepacietīgi, ka sirds varēja pārplīst, klausījāmies spriegajās «Dziesmas par Dzimteni» skaņās. Šinīs dienās manī kaut kas atgriezās savā īstajā vietā kā izmežģīta roka, ja to spēcīgi parauj.

Četrdesmit ceturtais, četrdesmit piektais, četrdesmit sestais gads, Tu taču tos neesi aizmirsusi?.. Auditorijas saltas, vēders tukšs.. Vakarā aiz logiem atskan pa šāvienam, tālumā notarkšķ automāta kārta — tvarsta bandītus. Pie sienas īss uzraksts: «Izsniedzam eļļu par

decembri». Liela afiša — atbraucis džezs; zem afišas vecs vecis — «komersants»: viņš pārdod blakšu iznīdēšanas ziedi un Amerikas cigaretes; vecim pretim konkurējošs uzņēmums — sieviete ar šaudīgām acīm, viņa steigšus sauc: «Dāmas, saulespuķu sēklas, nolobītas sēklas! Dā- miņas, kas vēlas saulespuķes!» Sēklas tiešām ir nolobītas un apgrauzdētas, taču tas noticis eļļas spiestuvē, bet, kā tās nokļuvušas glāzē ar tievu kāju — vispārpieņemts šā garduma mērs, — tas ir noslēpums. Skaļi sarunādamies, bet pierastā karavīru solī cauri pilsētai iet skoti īsos, rūtainos bruncīšos. Padomju Armija atbrīvojusi viņus no hitleriešu koncentrācijas nometnēm, un jau šodien skoti dodas uz ostu. Tur viņus gaida gaišpelēks kuģis. «Mājup!» mēs lasām viņu sejās. Brīžiem kaut kur pie jūras nogrand eksplozija: tur spridzina mīnas, un dažreiz.. dažreiz mīna eksplodē pati. . Tirgus nojume ar milzīgu dzeltena okera uzrakstu: «Kas nestrādā, tam nebūs ēst!» Zem uzraksta resnas spekulantes. Studenti norūpējušies paklusām apspriež jautājumu: pirkt simt gramu speķa vai maisu krabju?

Krabjos ir vairāk kaloriju! pārliecināti saka viens no viņiem, šķirstīdams rokasgrāmatu. Bet kāpēc tie tik savādi ož?

— Tie ir jūras krabji! Visīstākie jūras krabji! — pārdevēja skaidro.

Un dienas, ko pavadīju kā par brīnumu nesagrautajā bibliotēkā? Vēsajā zālē spraucas drosmīgas, līksmas sau Ies staru šaltis. Iepretim sēž virsnieks. Viņš saudzīgi noguldījis kāju uz blakus krēsla malas un ļoti nopietni pārlapo metalurģijas mācību grāmatu. Divi skolnieki, viens otram muti ciet spiezdami, nespēj valdīt smieklus, lasa nodriskātu «Zelta teļa» sējumiņu, un kā lai viņi savaldās, ja zina, cik daudz saules, cik daudz sāļa vēja sablīvēts, saspiests un tik prasmīgi ietilpināts šajās lap pusēs.

Rītdien spekulantei sados pa nagiem; rītdien karavīrs sāks atjaunot slavenā, neuzvarētā Donbasa domnas un šahtas vai uzspridzinātās Dņepropetrovskas rūpnīcas; rītdien tagadējie desmitās klases audzēkņi dosies uz fabriku vai jūrskolu un par grāmatveža Berlagas piedzīvojumiem smiesies citi..

Rītdien? Bet ko rītdien darīšu es? Ko celšu, ko aprēķināšu? Man deva iespēju mācīties tad, kad, šķiet, grūti bija iedomāties, ka vispār ir iespējams mācīties! Un solījums, ko es pats sev devu, — paveikt vai arī atklāt, izgudrot, atrast kaut ko tādu, lai ausīs ieskanētos balss, viņa balss: «Dūšīgi tu ej uz priekšu, Aļoša, lieliski! …»

Kas tur ko brīnīties! Pie grāmatām pavadīju dienas un naktis! Pirmo kursu taču biju beidzis pirms kara, tagad ātri atkārtoju, un pēc tam, — pēc tam nebija nekā tāda, kas neradītu manī lielu interesi un zināšanu slāpes. Tu neticēsi, bet, ieraugot grāmatu, sirds salēcās priekā: «Izlasi, uzzini, varbūt noderēs!»

Zināt! Cik brīnišķīgs vārds! Bet, kas visu tver, tas nekā nenotver! Tāpēc, valsts eksāmeniem tuvojoties — no tiem es nemaz nebaidījos, — manā galvā bija īsts jūklis. Simtiem savrupu teorēmu un uzdevumu; nekaunos pats sev atzīties, ka daudz ko sapratu tikai pa daļai, šo to atcerējos tīri mehāniski. Eksāmenā atbildēt spēšu, bet, ja viņi parakņāsies dziļāk, pagalam.. Lūdzu padomu profesoriem. «Vai nejūtat lielu interesi par kādu atsevišķu nozari? Viss ir interesants? Tas pāries. Izlasiet šo rakstu — šo grāmatu, palauziet galvu, jaunais cilvēk, ap šo uzdevumu!» Grāmatu izlasīju, uzdevumu atrisināju vai neatrisināju, tomēr galvā joprojām bija zinātņu savirknē- jums. Sistēmas, dziļas un pamatotas kārtības, nebija.

11. martā. Jā, es sapņoju par darbu, tomēr nākotne šķita neskaidra. Atsevišķi veiksmīgi atrisinājumi tikai pierādīja, ka ir kaut kādas apslēptas iespējas, bet ne vairāk. Dažreiz man radās idejas, pavīdēja interesantas teorēmas, bet apziņa, ka to ir vesels leģions, ka var izšķiest mūžu interesantos, bet nelietderīgos sīkumos, mani apvaldīja. Desmitiem manis izstudētu matemātikas nozaru rēgojās acu priekšā kā milzīgi, neaptēsti bluķi.

— Aleksej Aleksejevič, jūs man esat vajadzīgs, — reiz sacīja dekāns. Viņš visus uzrunāja vārdā un tēva vārdā, bija valdonīgs, gudrs un stingrs vīrs, par viņu tika dziedāts pat studentu dziesmās. Atceros vienu no tām. Tajā bija runāts par studentu, kas nekādi, itin nekādi nespēj, uz lekciju dodamies, paiet garām visiem pazīstamajam, kārdinošajam tirgus kaktam, kurā ieveltas milzīgas mucas ar vīnogu vīnu. Pēkšņi studentam «bargi pretim

nāk dusmīgais, trīs nedēļas neskūtais, pats dekāns dzēlīgais». Viņam tiešām nepatika skūties, viņš tiešām bija zobgalīgs, tomēr viņa «dzēlienos» bija saprāts un rūpes par ikvienu no mums.

— Jūs man esat vajadzīgs … Ar jums notiek kaut kas nelādzīgs, vai ne? … Jā, jā, ir jau pavasaris, drīz jūs visi aizspurgsiet plašā pasaulē, bet ar jums viss nav kārtībā. Vai esat iemīlējies? Ļoti izplatīta slimība šinī gadalaikā. Nedzeliet mani ar acīm, es visu redzu, Aleksej Aleksejevič.. Jūs esat redzējis sapnī brīvo jūras kor- sāru, esat salīdzinājis viņa patīkamo, dīko dzīvi ar savām gauži garlaicīgajām mācībām un sapratis, ka vajadzēja iestāties konservu institūtā, kur pēdējā kursā liek eksāmenus ugunsgrēku apkarošanā, bet nevis … Jā, starp citu, jūs man neesat atdevis pēdējo eksaminēšanās zīmi!

— Te tā būs! — es sniedzu dekānam bagāžas kvītij līdzīgu lapu.

— Jums būs lieliskas atzīmes, Aleksej Aleksejevič, tāpēc nesaprotu, kāpēc jūs skumstat. Kāds tam iemesls?

Noklausījies manu juceklīgo stāstījumu, dekāns klusītēm iesmējās un teica:

— Viss attīstās pilnīgi normāli. Jūsos kūsā jūsu varenie spēki. Tiktu jūs šobrīd pie zemes ass — arī to jūs izrautu ar visu sakni! Trakus darbus izdarītu! Tas jāizslimo gandrīz visiem. Vēlāk viņi nomierinās, sāk strādāt, katru dienu iet uz darbu — ļoti derīgs vingrinājums, es jums teikšu..

— Kļūst nolaidīgi, rimstas sapņot? — es piebildu.

— Nekas tamlīdzīgs! — Dekāns pamāja ar kalsenu, enerģisku roku. — Nekas tamlīdzīgs! Jūs tikai esat tādā pašā stāvoklī kā tas ēzelis, kas nosprādzis badā starp divām siena kaudzēm. Nespējis izšķirties, no kuras ēst. Bet, kad atnāksiet laboratorijā, institūtā, jums iedos tematu un teiks: «Biedri Aleksejev, tas līdz nākamajai piektdienai…» Sākas un vairs nav apturama matemātiķa Alekseja Aleksejeva lieliskā darba dzīve. Vai atceraties, ko sacīja par Eileru, kad viņš bija miris? «Viņš ir rimies skaitļot un dzīvot.» Skaitļot un dzīvot — tāds būs arī jūsu mūža saturs un jēga, Aleksej Aleksejevič!

— Vai tad matemātiķu mūži cits citam tik līdzīgi?

— Tas jau ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no tā, kas notiek aiz logiem … Ir vētraini mūži, kā, piemēram, Galuā mūžs: viņa apziņā saplūda kopā dumpis un integrālis, cietums un dziļas jo dziļas pārdomas, patiesa matemātikas ģēnija tālredzība — pats Gauss nespēja orientēties viņa manuskriptos — saplūda kopā ar jaunības degsmi un neprātu. . Mirt no slepkavas rokas divdesmit gadu vecumā un atstāt nemirstīgu programu darbiem uz gadu simtiem, brīnišķīgas teorēmas, dziļus uzdevumus! … Revolūcijas zibsnis pamirdzēja viņa darbos, gaišs, varens un straujš kā visa viņa dzīve.

Skaitļot un dzīvot. . Bet ko skaitļot?

Svarīgāks ir otrais, svarīgāk ir dzīvot skaitļojot. Visi mani audzēkņi sapņo, ka reiz viņi varēs sacīt: «Esmu atklājis jaunu skaitļošanas metodi!» Vai nebUs pārāk daudz jaunu skaitļošanas metodu? Zinātnes ēku taču neceļ tukšā vietā, cik daudz nezināmu matemātiķu ik dienas pūlas, lai radītu to sasniegumu pārpilnību, neizpratnes pilnu jautājumu, pat maldu un paradoksu pārpilnību, lai saražotu tos ķieģeļus un cementu, no kura ģēnijs uzbūvēs apbrīnojamu celtni jaunas matemātiskas skaitļošanas metodes celtni! Vai tad viņu darbs nav ņemams vērā, vai tas ir nevajadzīgs?! Gribat nosmalstīt krējumu? Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju. . Eh, Aleksej Aleksejevič, augstāk galvu, jums ir talanta dzirksts, atradīsiet, kur izlietot gan savus spēkus, gan visu to, ar ko esam piestūķējuši jūsu galvu! Bet, ka mums nav priekšmeta, teiksim, ar nosaukumu «Jaunu ceļu atklāšana matemātikā» vai «Kā izzīst no pirksta ģeniālu teorēmu», par to mums ne pārmetiet, — kā nav, tā nav!

Es izgāju uz ielas. Bija vakars. Pulkstenis apmēram astoņi. Medaļām šķindot, aizsoļoja jūrnieku patruļa. Zem vientuļa luktura snauda sirma sieviete, uz nodeldēta gliemežnīcu ieža sliekšņa nolikts iegumzīts spainis ar svaigu maijpuķīšu pušķiem. Aizbrauca smagā mašīna, vezdama tukšas dzelzs mucas; rībēdama un gaudodama kā nelabā, tā pazuda aiz stūra.

Iela bija tukša. Ielu krustojumā apstājos — rietošā saule jau noslīgusi aiz namiem, debess, pirms brīža vēl dzidri zila, bija aptumsusi un pamesta, apdegusi baz nīca slējās gaisā kā pasakains, baigs rēgs. Aiz baznīcas

asajam torņu smailēm dzelteja silta rieta blazma, un klusā celtne it kā pacēlās virs zemes, kļuva staltāka, augstāka..

Pirms gadiem man reiz atnesa uz vienu nakti biezu sējumu. Tie bija «Trīs musketieri», un tagad es kā ar burvja nūjiņas mājienu pēkšņi atrados Parīzē. Nu, pro tams, šis ir tas pats laukums, uz kura satikās musketieri. Tobrīd es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi aiz stūra ieraudzītu kardināla gvardu rotu vai slēgtu karieti, kurā uz Bastīliju ved valsts noziedznieku; nebrīnītos, ja man pie jostas būtu garš musketieru zobens. Neviļus pārlaidu pār jostu ar roku nē, zobena nav, un arī ielu krustojums baznīcas priekšā nav Parīzē, pati baznīca pēkšņi kļuvusi zemāka, vienkāršāka, saprotamāka, pierastāka. .

Bet vai tā ir tik neinteresanta — šī baznīca? Tā ir savus simt gadus veca, daudz ko pieredzējusi. Pirms kara šeit bija noliktava, pēc tam. . pēc tam iebruka oku panti un šeit atkal bijusi degvielu, tehnisko eļļu noliktava, tā man stāstīja. īsi pirms pilsētas atbrīvošanas hitlerieši sadzinuši baznīcā padomju cilvēkus un tos te sadedzinājuši. Tikai viens puisis izlauzies no liesmām, skrējis uz šo laukumu, kur es tagad stāvu, noskrējis kādus piecdesmit soļus, un tad viņu nopļāvusi automāta kārta. . Bezrūpīgi rokas sāņus pasviedis, viņš tur gulējis, it kā mierīgi būtu aizmidzis uz savas dzimtās pilsētas nelīdzenā bruģa.

Nē, es dzīvoju vētrainā un sarežģītā gadsimtā. . Bet kāpēc Galuā spēja atklāt tik daudz nezināma? Kāpēc viņš ne tikai skaitļoja un risināja uzdevumus, bet spēra soli pāri visiem vispāratzītiem jēdzieniem, teorijām, tradī cijām? Galuā taču zināja mazāk nekā es! Cik daudz zinātņu disciplīnu radies pēdējos simt gados! Jā, viņš zināja mazāk. Bet zināja kaut kā citādi. Kaul kas, kāds svešāds eliksīrs virmoja viņa skaistajā, bezgala drosmīgajā prātā. Tajā taču radās vieta ari kvēliem vārdiem un pamfletiem.. Un varbūt tas ir pats svarīgākais? Varbūt šā noslēpumainā eliksīra vārds ir revolūcija? Varbūt tieši matemātika kopā ar barikādēm devusi pasaulei Galuā teorijas, viņa ģēniju? Un pēc tik daudziem gadiem no šīm idejām izauga tiklab kvantu mehānika, kā arī kristalogrāfija.

Tātad apzināti vajag apvienot revolūciju ar zinātni, izstrādāt kaut kādu pieeju, kaut kādu metodi. Un tad mēs panāksim, lai katru dienu un katru stundu pilda varenība, spēks, un uzvara būs pastāvīgs viesis pie mūsu darba galda!

13. martā. Tas bija sākums, ceļa sākums. Šobrīd pārlūkoju savu dzīvi, it kā aptaustu katru tās mezglu, atšķetinu un vēroju, kā tālē sniedzas strautiem līdzīgi pavedieni. Cik atšķirīgas ir to iztekas, cik dīvaini tie savijušies vienā brīnišķīgā, apbrīnojamā kamolā — manā šodienā!

Bet te ir vēl viens pavediens. Grāmatu kaudzē, ko nejauši iemantoju, atradu plānas brošūriņas. To nosaukumi radīja izbrīnu, autors — cienību. Tās bija izdotas divdesmit astotajā gadā Kalugā, iespiestas uz papīra, kas drīz novecojis, un ilgi neradīja manī nekādu interesi. Es tās pāršķirstīju un, neatradis nevienas formulas, gribēju jau likt atpakaļ. Autors bija Ciolkovskis, ģeniālais sapņotājs, izdomas bagātais inženieris, tomēr brošūriņas nebūt nebija veltītas raķetēm. Es atceros nosaukumus: «Visuma griba», «Mīlestība pašam pret sevi jeb Patiesā sevis mīlēšana», «Kosmosa cēlonis». No šiem nosauku miem dvesa kaut kas senatnīgs. Vai varēju iedomāties, ka grāmatās ar šādiem nosaukumiem atrodami satricinoši minējumi, bet no sarežģītajiem, dažreiz juceklīgajiem, dažreiz naivajiem prātojumiem traucas augšup, aptver visu kosmosu Ciolkovska pēdējā vēlēšanās, viņa testaments!

Reiz es atšķīru vienu no šīm brošūriņām tieši vidū, un man pavērās apbrīnojama pasaule, gaiša, neapslāpējama optimisma pasaule, izzināšanas prieka, izzināšanas nepieciešamības pasaule, majestātisku meklējumu pasaule.

Nē, Ciolkovskis devis ne tikai projektus un priekšliku mus, kuri šķiet fantastiski pat šajos pēckara gados; nē, ne tikai raķetes un mākslīgie pavadoņi nodarbināja viņa domas! Viņš raudzījās daudz daudz tālāk, sapņoja par daudz ko diženāku, un viņa meklējumi starpplanētu lidojumu jomā, kas kļuvuši par visas pasaules guvumu, bija tikai daļa no daudz plašāka plāna, ko realizēs tikai visa cilvēce kopīgiem spēkiem, tikai nākamajos gadu tūkstošos. Kaut kas neizskaidrojami pazīstams dvesa man pretim no šīm lappusēm. Tik pazīstams, ka sirds sāka

smelgt…. «Bet kādēļ cilvēki dzīvo, Aļoša, manu draudziņ?» pēkšņi atmiņā uznira šie vārdi.

Tātad par to domāja Ciolkovskis, par to viņš sapņoja! Tādēļ viņš pievērsās starpplanētu lidojumu teorijai. Nevis dīka ziņkārība, nevis abstrakta, akadēmiska interese par tālajām pasaulēm rosinājusi viņa domas.

17. martā. Vai cilvēcei lemts būt mūžīgai? Tas ir galvenais jautājums, kas nelika Ciolkovskim miera. Viss pasaulē attīstās, mūsu Saule varbūt vienmēr nespīdēs, — kas tad notiks ar cilvēkiem? Vai tiešām viss neticami sarežģītais ceļš, pa kuru miljoniem gadu attīstās dzīvība, beigsies ar kosmisku katastrofu, vai tiešām dziestošā Saule redzēs, ka dzīvība atkāpsies uzmācīgo ledāju priekšā, vai tiešām apbrīnojamā un brīnišķīgā «divkājaino cilts neizies sveikā» un tās liktenis būs līdzīgs to zauru liktenim, kuri pirms simtiem miljoniem gadu peldēja siltajos ūdeņos, lidoja gaisos, mīdīja ar varenajām kājām jaunās Zemes spēcīgo asnu zelmeni?

Nē, «divkājaino cilts» atradīs izeju, atradīs desmitiem, simtiem atrisinājumu, un daba atklās cilvēku saprātam kosmosa noslēpumus. Ciolkovska pirmais — pats vienkāršākais secinājums: jācenšas atrast iespēju, kā atstāt Zemi un, meklējot siltumu un gaismu, apmesties telpā apkārt Saulei.

Dzīvot, radīt, domāt pat no Zemes šķirtās lidojošās laboratorijās, ievākt nepazīstamu augļu ražas caurspīdīgās bezsvara augu mājās, kas brīvi lidinās bezgaisa telpā …

Tā dzima viņa doma par raķeti. Tā radās Zemes mākslīgo pavadoņu projekti, tā radās doma par daudzpakāpju raķetēm, kādas tagad desmitiem traucas debesīs.

Ciolkovskis neatlaidīgi vērsa skatienu uz zvaigznēm, uz Sauli. Viņš zināja, ka arī Saulei ir bijusi sava vēsture, ka Saule kādreiz sākusi liesmot, ka Saule katru dienu, katru sekundi no savām dzīlēm izsviež grandiozas vielas masas un šim procesam būs sekas. Ciolkovskis min skaitļus. Ar satraukumu un cerību viņš sev jautā, kā izskaidrojams apbrīnojamais Saules un tālo zvaigžņu dzīvīgums, kā var saderēties kopā izšķērdība un ilgs mūžs, vai cilvēce paspēs savaldīt dabas spēkus, tos sev pakļaut..

Viņš ticēja, ka zvaigznes nav iznicināmas. «Zvaigznes dziest un atkal iedegas,» — tā viņš rakstīja.

Dziest un iedegas! Nevis rodas, noveco un mirst, bet mirstot atkal rodas, varbūt pavisam citādā veidā, dzimst cita spektra klases zvaigznes ar citādām temperatūrām un citādiem spiedieniem. Arī šobrīd manu acu priekšā ir viena no šīm grāmatām. . Paklausies:

«Planētas un saules eksplodē līdzīgi bumbām. Vai ir dzīvība, kas spēj to pārciest? Spīdekļi atdziest, un planētas paliek bez dzīvinošās gaismas. . Kur tagad paglābsies to iedzīvotāji?. . Jūs vēl teiksiet: agri vai vēlu apdzisis visas saules, dzīvība izbeigsies. . Tas nevar būt! Saules nepārtraukti iedegas, un tas notiek pat biežāk nekā to apdzišana.»

Kur tad meklējams glābiņš?

«Galvenais ir tas, ka par augstāko būtņu saprātu valda ļoti nepareizs uzskats. Ja cilvēki jau tagad spēj paredzēt dažas nelaimes, rīkojas, lai tās novērstu, un dažreiz sekmīgi cīnās pret tām. cik varens gan būs visuma augstāko būtņu pretestības spēks!»

Bet kas ir šīs visspēcīgās «visuma augstākās būtnes»? Tie ir cilvēki, bet cilvēki pēc simtiem tūkstošu, miljoniem gadu, tādi paši cilvēki kā mēs, bet apbruņoti ar milzīgām, iedarbīgām un brīnišķīgām zināšanām. Un vēl viena rinda: «Neiespējamais kļūs par iespējamo. . Nav nemaz tik sen, kad dīvaini šķita, ka varēs izmantot kādu citu spēku un ne tikai muskuļu, vēja un ūdens spēku vien!»

Starp šīm domām, kas dažviet bija neskaidras, pēkšņi uzdūros uz kaut ko tādu, 110 kā man aizrāvās elpa. Ar visu savu būtni jutu, ka šajās brošūrās, kuras nejauši nokļuvušas manās rokās, ir programa, nākamais solis — solis uz priekšu un nevis sāņus. Man radās mērķis! Kaut arī vēl nenoformēts konkrētā uzdevumā, bet mērķis; pakļaut tam ikvienu savu soli, ziedot sevi visu vienai domai; ja arī nenovedīšu visu līdz galam, tad kļūšu par pakāpienu tiem, kas vairāk zina, — par drošu un stingru pakāpienu.. Man allaž ausīs skan Ciolkovska vārdi: «Pasaule vienmēr ir eksistējusi. īstā matērija un tās atomi ir bezgala sarežģīts citas vienkāršākas matērijas produkts.»

Varētu domāt, ka šeit viss ir saprotams, viss pazīstams, bet kāpēc es to lasu atkal un atkal.. Kāpēc? Kāpēc mani pārņēmis satraukums? Kas tieši, kurš vārds? Varbūt tā jutās zelta meklētājs, kad nejauši pagrābtā melnu upes dūņu saujā kaut kas iemirdzējās? Bļoda jāsaskalina vēl un vēlreiz. Jā, šeit ir zelts!

18. martā. Protams, es neesmu «visuma augstākā būtne», bet vai tad nav dzimušas zinātnes, kuras nepazina Ņūtons, vai tad man nav pieejams tas, ko ar lielu satraukumu, ar lielu prieku par cilvēka sasniegu miem šobrīd kā skolnieki mācītos Gauss un Lobačevskis, Koperniks vai Ciolkovskis? Vai tad teleskopi nav kļu vuši redzīgāki, vai tad cilvēks nav iekļuvis atoma noslēpumos? Tātad uz priekšu!

Bet kas tad mani ir pārsteidzis? Vai tad es neesmu prātojis, no kurienes radušās zvaigznes, kāds ir to likte nis, vai tad desmitiem reižu neesmu skatījies uz masas — spīdības diagramu? Varētu domāt — vienkārša papīra lapa, bet tajā ir visa pasaule; bezgalīgi zvaigžņu spieti rindojas galvenās secības joslā, izplūdis zars rāda, kur atrodas milzu zvaigznes, apakšā kā saplacināts plankums novietojušies noslēpumainie, baltie puduri, tie paši, kas sastāv no neparasti blīvas vielas.

Zvaigznes … No tām bezgalīgajā telpā plūst dzel teni un gaišzili stari, līdz ar tiem tās zaudē savu vielu, un pamēģiniet nu uzzināt, par ko tās kļūs, par ko pārvērtīsies. Kur atradīsies mūsu Saule pēc miljoniem gadu, kur tā aizvirzīsies — vai augšup pa galveno secību vai lejup, vai sāņus? Saide izstaro ik sekundi četrus miljonus tonnu un tomēr gadā zaudē tikai vienu miljonmil- jono daļu 110 savas vielas Nē, Saule nevar vienmēr palikt tāda pati, kādu to redzam šobrīd, un reiz taču sasummē sies šie nemanāmie zudumi — un Saule kļūs citāda. Kļūs citāda..

19. martā. Bet kāda tā, šī Saule, ir bijusi? No kurienes tā saņēmusi savu vielu? Lai kaut ko dotu, vajag taču kaut kur ņemt to, ko dod; kur ir tā varenā kalve, kurā daba pacietīgi uzpūtuši savas brīnišķīgās ēzes liesmas, kas nenodzisdamas kvēlo miljardiem gadu?

Ja Saule mums sāktu raidīt tikai desmit procentu mazāk siltuma nekā parasti, tad dzīvība uz Zemes

sastingtu, no poliem virzītos šurp ledāji, upes apstātos tecēt; ja Saule sāktu kvēlot spožāk — tikai par desmit procentiem spožāk, — jūrās ūdens vārītos! Tātad vismaz tos septiņsimt miljonus gadu, kopš siltajās jūrās pirmoreiz parādījās nožēlojama, bikla dzīvība, Saule ir bijusi gandrīz tāda pati kā tagad. Vai arī šobrīd nedarbojas tie paši spēki, kas visuma bezgala dziļajā atvarā lika uzliesmot mūsu Saulei? … Šī doma nelika man mieru.

Atkal un atkal es lasīju Ciolkovska vārdus: «Pasaule vienmēr ir eksistējusi. . matērija un tās atomi ir bezgala sarežģīts citas — vienkāršākas matērijas produkts …» Tātad, lūk, kas mani bija pārsteidzis! Mani bija pārsteigusi doma, ka ikvienam atomam arī ir sava vēsture, ka viss sarežģītais rodas no vienkāršā.

Kaut kur, kaut kā, kaut kādos noslēpumainos visuma novados no vēl neizzinātām, nenotveramām daļiņām radušies neskaitāmi atomi, savienojušies milzīgās zvaigžņu lodēs un iekvēlojušies uz mūžu mūžiem … Bet ne jau eļļa ir šajos gaismekļos, ne jau ogles ir milzīgajās kurtuvēs — brāzmainajos visdziļāko dzīļu procesos ļoti sarežģīti kodolu daļiņu savienojumi gan sairst un kļūst vienkāršāki, gan atkal atjaunojās. . Nenotveramā atšķirība to stāvoklī, niecīgais atdalītās enerģijas daudzums ikreiz, kad pārveidojas atsevišķs atoma kodols — nesaskatāms puteklītis, kura diametrs viena desmittriljonā daļa centimetra, — sasummējas draudīgā un dzīvības pilnā liesmā, kurai piemīt pasakains spēks!

Visuma vēsture majestātiski un valdonīgi ienāca manā ikdienišķajā dzīvē — visuma vēsture, kosmosa vēsture. Atomi, to kodoli, bezgala daudzās daļiņas ir šīs vēstures darbojošās personas; zvaigžņu pulki līdzinās milzu bišu stropiem; miglāji, kuriem nav ne gala, ne malas un kuros nesteidzīgā daba it kā auž kādu jaunu pārsteigumu, ar milzīgu, pa pusei caurspīdīgu aizkaru slēpj noslēpumainās visuma aizkulises.

Bet kā tad aizdegusies šī «mūžīgi dzīvā uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi apdziest», kas tie ir par dabas spēkiem, kuri nepazīst miera, pār kuriem nāvei nav varas, kuri nepārtraukti — miljardiem gadu visos bezgalīgās telpas stūrīšos rada un sagrauj, atkal

rada un atkal sagrauj? Kas tas ir par arklu, kurš uzaris visuma āres un iesējis tajās zaigojošas saules? Zvaigzne palīdz zvaigznei, citādi taču nemaz nevar būt, citādi zvaigznes nebūtu sablīvējušās milzīgajās galaktikās, kurās katrā ir līdz divsimt un vairāk miljardu zvaigžņu, bet, gluži otrādi, tās būtu izkaisītas haotiski.

22. martā. Nevar saprast atoma izcelšanos, ja neielūko- jamies zvaigznes pagātnē; nevar saprast zvaigznes izcelšanos, nesasaistot tās rašanos ar galaktiku, pie kuras šī zvaigzne pieder. Viss ir saistīts, sākot ar atomu un beidzot ar galaktiku, — tā visumu sev iztēlojās Ciolkovskis, — un bezgalīgās pārvērtībās viela iziet cauri attīstības stadijām, nekur neatkārtodamās, nekur nepalikdama nemainīga.

Pakļaut, uzvarēt visvarenākos, visbaigākos dabas spēkus — tieši par to sapņoja Ciolkovskis. Rīkoties tā, lai nekas un nekad, pat tālā jo tālā nākotnē, neuzdrošinātos draudēt cilvēkiem; sapņot un celt, mīlēt un sēt labību — tāds ir cilvēku īstenais dzīves mērķis, un viņi aizmēzīs no sava ceļa visu, kas mēģinās viņus traucēt. Ar sava prāta spēku viņi pakļaus sev ugunīgās zvaigžņu dzīles, tāpat kā tagadējo cilvēku puskailie priekšteči ar prātu un viltību pieradināja savvaļas zirgus un ar ugunskuru liesmām aizšķērsoja ceļu uz cilvēku alām lāčiem un vilkiem.

Šobrīd, kad zinu, ka noiets visgrūtākais posms ceļā uz mērķi, es pateicos ikvienam, kas devis manās rokās grāmatu, kas izskaidrojis nesaprotamu frāzi, kas uzvedinājis uz vajadzīgo domu.

Jokupēterim Vasjam-Vasiļokam — Tev es jau esmu stāstījis par viņu — nebija ne jausmas, kādus garīgos spēkus viņš manī atraisīja no važām. Vasiļokam patika lielīties, tomēr viņa domai piemita kaut kāda īpaša brīvība — tā līdzinājās jautram, bezrūpīgam putnam, kas čivinādams un dziedādams sameklē un izloba egļu čiekuru, lai gan apkārt ir bieza migla.. Smiedamies viņš stāstīja, ka izgudrojis tieši eksāmena laikā «jaunu skaitļošanas metodi». Satiku viņa profesoru un jautāju, vai tas taisnība. «Nē, blēņas,» atbildēja profesors, «tas, ko man sapļāpāja šis gaišmatainais leitnants, ir jau sen

zināms, leitnants sniedza matricu[2] analīzes pamatojumu. Bet «pieci» es viņam ierakstīju cita iemesla dēļ. Av vairākiem jautājumiem precīzi noskaidroju, ka par matricu analīzi viņš nav pat dzirdējis, ka visu viņš izdomājis patstāvīgi, manu acu priekšā noiedams ceļu, kura veikšanai izciliem matemātiķiem bija jāveltī tik daudz pūļu. Jūs piekritīsiet, ka drosme un izdoma nevar palikt nesodīta, un tāpēc ieliku viņam «pieci». . Vai nezināt, kā viņam klājas, viņš laikam atkal ir frontē?»

Teicu, ka nezinu. Vasjam-Vasiļokam nepatika rakstīt vēstules, tikai vienu reizi viņš mums atsūtīja atklātni, pilnu nevaldāmas ticības tuvajai uzvarai un žēluma pret mums, «biedriem aizmugurniekiem», kuriem laupīta laime soļot blakus viņam, Vasjam, pa kara ceļiem tieši uz fašistisko zvēru midzeni. Viņš solījās atsūtīt mums par piemiņu hitleriešu ģenerāļa uzplečus, tikko pirmais trāpīšoties pa rokai; tomēr bija jūtams, ka mēs visi Vasjam esam kļuvuši tāli.

Stundām ilgi pūlējos atcerēties Vasiļoka minētos pierādījumus. Dienu no dienas mani pārņēma arvien lielāks satraukums. Tas, ko bija paveicis Vasiļoks — paveicis viegli kā visu citu, — sākot ar cīniņiem karalaukā un beidzot ar dziesmu, bija neparasts gadījums, kas pārstei dzis pat tik stingru un noteiktu vīru, kāds bija Vasiļoka eksaminētājs Hofmanis. Varbūt Vasiļoks, pats to nenojauzdams, pavēra šauru spraugu prasmē radīt kaut ko iaunu matemātikas dzīlēs. Varbūt mans dekāns bija maz liet netaisns, tik ļauni izzobodams šādas zinātņu zinātnes eksistenci. «Kā izzīst no pirksta ģeniālu teorēmu,» — tā viņš apzīmēja šādu uzdevuma nostādni. Jā, jā, mīļais biedri dekān, Vasiļoks, nekā nezinādams par veselu matemātikas nodaļu, uz ātru roku izvirzīja vairākas tēzes, kas viņam nemaz nebi ja tik viegli saprotamas!

Bet kāpēc, stāstīdams, kā viņš eksaminēts matemātikā, Vasiļoks zīmēja uz papīra lapas spirāles līkumus?

Pūlējos iztēloties, kāda ir bijusi viņa prātojumu secība. Vasiļoks sāka no vesela skaitļa. Pēc tam pārgāja pie daļskaitļa kā pie vesela skaitļa negācijas, bet pēc tam pie jaukta skaitļa. . Arī pirmatnējais cilvēks tāpat sāka no vesela skaitļa, tā bija laika ziņā pirmā un varbūt vissvarīgākā matemātiskā abstrakcija. Kas var būt kopīgs starp visdažādākajiem priekšmetiem, kas var būt kopīgs starp kokiem un nogalināto zvēru ādām, starp lapām un oļiem ūdeņu malā? liet kaut kas kopīgs bija, kaut kas tuvināja šīs trīs vientuļās priedes, trīs pēdējās bultas bultu makā, trīs ugunskurus, pie kuriem sildījās cilts. . Kopīgs kļuva skaitlis, skaitlis «divi», «trīs», «četri». . Ilgu laiku cilvēki mācījās saskaitīt un atņemt un pēc tam, laupījumu dalīdami, noskārta, ka ne jau vienmēr spēj «godīgi» sadalīt piecus nogalinātus zvērus sešiem medniekiem. Tā radās daļskaitlis.

Tātad pašā skaitlī, veselā skaitlī, daļas vēl nebija; dzīve, cilvēku pieredze rādīja, ka ar veselu skaitli vien nevar iztikt. Vēlāk radās negatīvie skaitļi. Arī iracionālie skaitļi, arī šķietamie, un tie visi tagad saplūst mūsu tagadējā skaitļa jēdzienā.

Tā prātodams, savā nodabā vilku uz papīra lapas līnijas. Bet kas tad tas?.. Biju uzzīmējis kaut kādu līkloču līniju, nē, nevis līkloču līniju, tā bija spirāle. .

Tātad ir iespējams, tātad ir kaut kāda iespēja, kaut kāds kompass, kura šautra rāda vajadzīgo virzienu, ir atslēga, ar ko var mazliet atdarīt noslēpumainās durvis ar uzrakstu «Zinātnes nākotne»!

Protams, pa spirāli ritošās attīstības principu Vasiļoks bija aizguvis no «Dabas dialektikas», viņš taču pirms matemātikas eksāmena bija paspējis nolikt marksisma- ļeņinisma pamatu eksāmenu tanīs dažos mierīgajos mēnešos, kas viņam bija lemti. Vasiļoks bija pielietojis šo spirāli, pielietojis dzīvesprieka pilns, it kā starp citu. Rezultāts bija, kaut arī visiem zināms, bet Vasiļokam tas taču nebija zināms! Un viņš arī nevarēja to zināt! Viņš pagarināja spirāli, ieraudzījās nākotnē un nojauta kaut kādas tās pazīmes …

Lūk, tas ir atradums! Vajag iemācīties domāt «pa spirāli», papūlēties ieraudzīt tās sarežģītās, negaidītās novirzes.. Bet vai es neiemaldīšos džungļos, vai neiekļūšu nevienam nevajadzīgu formālistisku paņēmienu novadā? Kāds spēks piespiedīs mani izgudrot jauno, — vai

tiešām tikai ziņkāre vien vai bēdīgi slavenā godkāre vien, vai vēlēšanās katrā ziņā kļūt par jaunas matemātiskas skaitļošanas metodes autoru?

Nē, nē! Praktiskai darbībai noteikti būs nepieciešams, lai attīstītos matemātiskās zināšanas. Aizvakar vajadzēja sadalīt labību vai medījumus, precīzi nomērīt zemes gabalu, vakar — veikt sarežģītu naudas aprēķinu vai noteikt automobiļa vārpstas izmērus, šodien kodolfizika jau prasa no matemātikas, lai tā izveido jaunas nozares, jaunas skaitļošanas metodes! Prakse — tas ir pasūtītājs, prakse — tā, matemātiķi skaitļotāj, vislabāk pārbauda, vai tavs darbs ir vajadzīgs, svarīgs, sekmīgs!

Tātad jāstājas pie darba, un, ja man ir lemts skaitļot un dzīvot, tad jādzīvo ar atvērtām acīm, jāraugās uz dzīvi ar tās prasībām, ar tās nepārtrauktajiem meklējumiem pēc jaunā, jo tikai dzīve ir spējīga virzīt zinātnieku pa pareizo ceļu, varbūt bezgala grūto, bet pilnīgi nepieciešamo ceļu. Ja matemātika ir mūsu ierocis, tad cik vērtīga gan var būt iespēja pielāgot šo ieroci jaunu mērķu sasniegšanai!

26. martā. Kāda tad ir mūsu eksperimenta jēga, Tu jau tāsi, un kāpēc es atceros tik raibas savas dzīves lappuses, kas, šķiet, cita ar citu nemaz nav saistītas? Tagad man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bet kā lai es nepastāstu Tev pašu galveno pēc visa tā, kad viss, ko es zinu, ko esmu redzējis un pārdzīvojis, burtiski, dažu mēnešu laikā tika savirknēts sarežģītā kārtībā, kur katra izlasītas grāmatas rinda un katra formula kļuva par precīzi notēmēta, trauksmes pilna mehānisma ļoti vajadzīgām, ļoti nepieciešamām detaļām!

Es zinu, ka arī Tu esi pamanījusi manī šo lūzumu. Ne vienreiz vien esmu Tev stāstījis par Topanovu, bet laikam tikai tagad pilnīgi saprotu, cik lielu nozīmi ieguvusi mūsu tikšanās.

Mēs esam tikušies un runājušies tikai dažas reizes. Tu zini, ka es nepavisam neesmu sabiedrisks cilvēks. Daudz, ļoti daudz vajag laika, lai es ar kādu kļūtu vaļsirdīgs, lai uzticētu otram savas visslepenākās domas. Ar Maksimu Fjodoroviču viss bija citādi.

— Stāsta, ka jūs visu kritizējot? — vienā no pirmajam tikšanās reizēm apvaicājās man Topanovs. — Bet

vai jums ir kāda pozitīva darbu programa, vai jums ir kāda praksē derīga hipotēze? Cik zinu, jūs pētījat vakuuma jautājumus, interesējaties par zvaigžņu evolūciju … Neko teikt, šie jautājumi ir ļoti interesanti, tiesa, tālu no mūsu šāsdienas rūpēm; neesmu visai pārliecināts, vai ar tiem vajadzētu nodarboties …

Topanovs piemiedza acis, un es, labi saprazdams, ka viņš mani skubina būt vaļsirdīgam, sāku skaidrot, cik svarīgs ir mūsu laboratorijas darbs, pamazām aizrāvos un, pats to nemanīdams, sāku runāt par galveno — izstāstīju par saviem meklējumiem.

— Tātad jūs esat nokļuvis strupceļā? — Topanovs jau tāja. — Vai tikai jūs netīkojat no zinātnes kaut ko tādu, kas tai pagaidām nav pa spēkam?

— Šobrīd mani interesē tikai viens: uzdevuma nostādne. Sākumam tas ir ļoti svarīgi. Saprotiet taču, — nudien, ir jābrīnās, ka daži visprogresīvākās zinātnes pār stāvji negrib saskatīt acīm redzamas lietas, izturas līdzīgi strausiem.

— Bet tad jau šī zinātne vēl nav kļuvusi progresīva! — Topanovs iesmējās. — Pasaulē ir viena zinātne, kas nekad nenokar galvu grūtību priekšā.

— Jūs runājat par filozofiju?

— Es runāju par marksistiski ļeņinisko filozofiju.

— Vai tad filozofija spējīga tieši palīdzēt kāda sevišķi speciāla jautājuma atrisināšanā? Līdz šim domāju, ka filozofija var noteikt tikai vispārējo virzienu, realizēt, tā sakot, stratēģiju un taktiku …

— Liels paldies jums, biedri Aleksejev, par filozofijas nozīmes atzīšanu, — Topanovs zobgalīgi sacīja. — Vai jums ir zināms, ka abstraktas patiesības nav, ka patiesība vienmēr ir konkrēta? Tieši atrisinot tā sauktos speciālos jautājumus, jums katrā ziņā jāizmanto filozofija un jāizmanto apzināti.

— Zinātnē interesanti panākumi gūti arī bez filozofijas, — es teicu.

— Tie ir maldi, — atbildēja Topanovs, — un diemžēl diezgan izplatīti maldi. «Bez filozofijas» var izgatavot nevajadzīgu, nejēdzīgu lietu, vēl vairāk — cilvēku mērķtiecīga rīcība «bez filozofijas», kā jūs izteicāties, vispār nav iespējama. Pat visdedzīgākais ideālistiskais filozofs,

kas savās grāmatās «šaubās», vai reāli eksistē apkārtējā pasaule, no rīta gaida uzlecam sauli vai ieslēdz spuldzi, apraksta pilnīgi reālu papīra lapu ar spalvu vai ar rakstāmmašīnu. Neskaitāmos savas praktiskās darbības mirkļos viņš nostājas materiālistiskās pozīcijās. Ja jau pieļaujam, ka tiklab spalva, kā arī papīrs un saule eksistē tikai ideālistiskā filozofa apziņā, tad kur viņš guvis pārliecību, ka atradīs šīs lietas un priekšmetus ārējā pasaulē? Tomēr papīrs dažreiz pacieš visu. . Nē, Alekse- jev, bez filozofijas iztikt nevar, bet tie, kas deklare, ka viņi nodarbojoties ar tīro zinātni un filozofijai nepieska roties, lielāko tiesu nokļūst vismazvērtīgākās filozofijas ietekmē.

— Tomēr pasaulē viss nav mūžīgs, varbūt tajos jautājumos, ar kuriem šobrīd nodarbojamies, filozofijai nebūs nekādas ietekmes? Tā taču var būt?

— Paldies par vaļsirdību, sacīja Topanovs, — ta daudz ko padara vienkāršāku. Dažreiz esmu sastapies ar biedriem, kuri labprāt atzīst filozofijas nozīmi, bet īstenībā domā tāpat kā jūs-. Tomēr marksisms-ļeņinisms ir filozofiskās domas augstākā virsotne, tas ir labākais, vis pilnīgākais dabas patieso likumsakarību atspoguļojums. Tā ir elastīga mācība, kas gatava tūlīt mainīt savu formu, tiklīdz nāk kāds jauns, izcils atklājums. . Neapņemos norādīt, kur jūsu laboratorijas darbu plānā izlaists kāds posms, man nav speciālas izglītības, bet droši varu sacīt, ka daudzas teorētiskas grūtības izskaidrojamas ar filozo fisku aklumu. It īpaši tādā jautājumā kā zvaigžņu izcelšanās! Jūs man sakāt — ārkārtīgi augstā temperatūrā zvaigžņu dzīlēs rodoties atomu kodoli zvaigznes nākamā kodoltermiska degviela. Vai pareizi esmu sa pratis?

— Jā, pareizi.

Tātad vajadzīga jau gatava zvaigzne, lai rastos atomi, un vajadzīgi atomi, lai iedegtos zvaigzne?

Astronomu lielākā daļa domā, ka atomi laikam esot vecāki nekā zvaigznes.

— Ļoti konkrēti, neko teikt!.Sacīt, ka atomi jaunāki nekā zvaigznes, nevar zvaigznes pašas sastāv no ato miem. Bet arī atoms taču varēja rasties tikai kaut kādu pagaidām mums nezināmu procesu rezultātā.

lits

Par to domāju arī es. Bet kā sasaistīt atomu rašanos ar zvaigžņu evolūciju?

Bet ja nu … — Topanovs nogaidoši paraudzījās uz mani, un es nespēju neturpināt:

Ja nu atomi ir tikpat veci kā zvaigznes! Ja tie radu šies reizē ar zvaigzni, vienotā procesā!.. Bet tā ir jūsu doma..

— Tas jums nepatīk? — Topanovs iesmējās. — Nē, nē, es rie uz ko nepretendēju, arī uz līdzautora tiesībām ne pretendēju, ne uz ko! Turklāt šī doma nav mana, Alek sej Aleksejevič … Tā ieplaiksnījās jūsu paša galvā, es palīdzēju šai domai izkristalizēties, izkļūt dienas gaismā, ļoti priecājos … Tā tiešām ir interesanta?

— Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti interesanta! Es iešu, tūlīt iešu jāaprēķina, kaut arī aptuveni, tūlīt jau varēs gūt zināmu ieskatu …

— Nesteidzieties! Viss vēl tikai būs, Aleksej Alekseje uič, bet tagad došu jums labu padomu: jājautā Ļeņinam.

Ļeņinam? Nesaprotu. .

Ļeņiniski jādomā tāds ir jūsu uzdevums, Alek sejev, un tas nepavisam nav vienkāršs uzdevums. Domāt ļeņiniski jūsu šaurajā specialitātē, meklēt filozofijā spēku un drosmi, izvēlēties līdzekļus mērķa sasniegšanai tā, kā to darīja Ļeņins, ļeņiniski izkaldināt savu pasaules uz skatu. . Tas nemaz nav tik vienkārši. Saprotu, kas var slēpties aiz zvaigžņu rašanās mīklas atminējuma. Saprotu! Atrisināt šo vislielāko noslēpumu — tas ir tikpat kā atņemt tumsoņiem vēl vienu cietoksni, tas ir tikpat ka ielikt cilvēku rokās visvarenāko ieroci. Bet iegaumējiet- nepadariet fiziskos likumus par bezgrēcīgiem elku dieviem!

— Maksim Fjodorovič, zinu, ka ikviens likums ir pareizs tikai noteiktās robežās, tikai noteiktos apstākļos, bet kad tiek lauzti vecie priekšstati. .

— Ne jau tikai tas! Atceros, ka Ļeņina darbos ir šādas piezīmes; jūs šīs rindkopas atradīsiet viņa «Filozofiskajās burtnīcās».

27. martā. Ja, es šīs rindkopas atradu. «Likums ņem mierīgo — un tāpēc likums, jebkurš likums ir šaurs, nepilnīgs, aptuvens.» Likums ņem mierīgo, ņem to, ko zinātne spējīga aptvert zināmā laika momentā. Bet, no

otras puses, «likums ir stabilais (paliekošais) parādībā» … Stikla bumba, ko berza ar ādu, lūk, kas bija pietiekami «mierīgs», kad zinātnei vajadzēja spert pirmos soļus elektrības parādību laukā; kompasa šautra ar vienu galu rāda uz ziemeļiem — tas bija viss, ko zināja par magnētismu, bet aizritēja gadsimti, un tagad mēs pētām un atrodam likumus elementārām daļiņām, kas paātrinātas līdz fantastiskam ātrumam; magnēta šautra nepārtraukti šaudās, un mēs soli pa solim atrodam cēloņus, kāpēc tā ir nemierīga, un šie cēloņi mūsu izcilajā laikmetā kļūst «mierīgi», tas ir, pētīšanai pieejami.

Bet likums parādībā ņem «stabilo», un katrs jauns likums padziļina, izskaidro, tomēr nebūt nenosvītro pozitīvo, kas sasniegts pagātnē …

No visām pusēm nāca klāt bezgala daudzi piemēri. Nesatricināma klints šķita klasiskā mehānika, Galileja un Ņūtona mehānika, bet radās relativitātes teorija, kas vienīgā spēja izskaidrot gaismas izplatīšanās dīvainās likumības. Tas, kas Ņūtona likumos bija «stabils», noturējās. Paies gadsimti, tomēr tiltus un mašīnu vārpstas, ēku sienas un kuģu korpusus, tāpat kā senāk, aprēķinās pēc Ņūtona formulām, kas šobrīd vairs ir tikai aptuveni pareizas, ja jāsaskaras ar lieliem kustības ātrumiem, un nav vairs derīgas, ja jāaprēķina ātrās atoma daļiņas. Ikviens fizikas likums man kļuvis tikai par pakāpi pasaules izzināšanai, bet nevis par pēdējo un galīgo posmu.

Cik naivas tagad šķiet dažu zinātnisku virzienu piekritēju pretenzijas, ka tie atrodoties uz kaut kādu galīgu patiesību pilnīgas un izsmeļošas izzināšanas robežas! («Parādība bagātāka nekā likums»), mums vajag atklāt un mēs atklāsim arvien jaunas īpašības, arvien jaunas sakarības, mēs iesim arvien grandiozāku vispārinājumu ceļu, tomēr daba vienmēr būs neizmērojami pilnīgāka par jebkuru likumu.

Bezgalīgi lēnais zvaigžņu attīstības un rašanās process pamazām kļūst arvien «mierīgāks» tā likumu zinātniskai konstatēšanai. Ja sasaistītu vienā teorijā atoma kodolu un zvaigžņu kopu, manās rokās būtu atslēga zvaigžņu rašanās noslēpuma izpratnei. Meklēt un tūlīt pārbaudīt teorijas rezultātus, kaut arī pa daļai, kaut arī nelielos mērogos, izdarīt labojumus, tiecoties pēc teorētisko kon

strukciju maksimālas elastības, neaizmirst, ka galvenais joprojām vēl ir jāveic, — tādu es saskatīju turpmāko perspektīvu. Tomēr viegli bija iecerēt, daudz grūtāk izdarīt…

Lāgiem iegriezos pie Topanova. Viņš vērīgi mani uzklausīja, dažreiz deva kādu padomu, un pēc šīm pārrunām es bieži vien pašos pamatos mainīju pētījumu virzienu.

— Sargieties uztiept dabai savas konstrukcijas, savas shēmas, — Topanovs sacīja, — dabai vienmēr atradīsies kaut kas, ar ko jūs pārsteigt, vienmēr. Bez apdoma piemērus no vienas nozares nepārnesiet uz otru. Centieties atklāt galvenās pretrunas, pamatpretrunas pašā parādību būtībā, pārbaudiet, vai šīs pretrunas sekmē pašas lietas augšanu, attīstību, tās pašvirzību.

Pakāpeniski sāka iezīmēties nākamās teorijas kontu ras. Man bija jādodas tādos džungļos, ka tiešām bieži ne zināju, kurp tālāk virzīties, un tik tikko spēju noturēties, lai neaizrautos ar blakus jautājumiem.

Pēkšņi atskārtu — esmu ne vien uz pareiza ceļa, bet arī savu teoriju varu pārbaudīt eksperimentāli. Neapgrūtināšu Tevi ar tehniskām detaļām, izklāstīšu tikai mūsu izmēģinājuma būtību.

Vispirms man jāpiebilst, ka šajā pilnīgi jaunajā zinātnes nozarē vēl nav nostabilizējušos uzskatu, nav piemērotu apzīmējumu. Mēs savu viedokli nosaucām par «vakuuma teoriju», taču skaidrs, ka šis apzīmējums nav veiksmīgs.

Mēs ar savu teoriju nemēģinām galvanizēt pilnīgi pareizi noraidīto ētera teoriju, kas divdesmitā gadsimta sākumā radīja nepārvaramas pretrunas. Tomēr mēs nonācām pie slēdziena, ka relativitātes teorija, kas šīs pretrunas atrisināja, bez kādām tiesībām secinājusi, ka nekādas vides vispār nav. Mēs izvirzījām mērķi — pārbaudīt šo secinājumu, izvirzījām mērķi — konstatēt apstākļus, kuros varētu izpausties šīs vides elektromag nētiskās īpašības.. Izdevība radās — lieliska izdevība!

Mums laimējās «piebiedroties» mākslīgās planētas kārtējās palaišanas organizēšanā. Ar lielām pūlēm panācām, ka pētījumu programā ietilpināja gaismas stara novirzes pārbaudi Saules gravitācijas laukā. Izrādījās — mūsu

pieņēmumi ir pareizi. Bezgaisa telpai, kas nebremzēja zvaigžņu vai planētu, mākslīgo pavadoņu vai meteoru daļiņu kustību, tomēr piemita zināma īpatnēja «stī- grība», kas izpaudās ļoti smalkos elektromagnētiska rakstura efektos. Izrādījās, ka gaismas izplatīšanās apstākļi Saules priekšā ir citādi, nekā domāja līdz šim. Sinī eksperimentā ne vien kvalitatīvi pārbaudījām mūsu pieņēmumus, bet guvām arī dažas kvantitatīvas sakarības, kas sākumā tik nepieciešamas.

Mēs raidījām kosmosā vairākus mākslīgos pavadoņus. Tie bija pavisam sīki pavadoņi, apmēram tādi kā apelsīns, ar mazjaudas raidītājiem. Tomēr šie pavadoņi savu uzdevumu veica. Radioviļņu izplatīšanās pavadoņa kustības virzienā bija citāda nekā pretēji tā kustībai. Un atkal bezgala vērtīgas skaitļu rindas kļuva par jaunu aprēķinu un vispārinājumu avotu.

No jauna atsākām izmēģinājumus laboratorijā. Nolēmām izmantot īpatnējo «tukšuma elektromagnētisko stīgrību», lai pārbaudītu jau diezgan drošo teoriju.

Un, lūk, viss ir gatavs. Ap stikla bumbu lēni griežas daudzas tonnas smags svina stienis. Bumba ir doba, un speciāli sūkņi (Razumova lepnums) izveidojuši tajā ārkārtīgi augstu vakuumu. īpatnējā kārtā inducētie elektromagnētiskie lauki kopā ar mainīgu gravitācijas lauku lika sakustēties nenotveramajam «tukšumam». Un pēkšņi… atsevišķi nātrija atomi, ievadīti bumbā un ultravioletā izstarojuma ierosināti, rādīja, ka notiek briesmīga frekvences pārbīde. Mums pavērās ceļš uz apbrīnojamu, fantastisku eksperimentu. Nolēmām konstruēt topošas zvaigznes modeli. Modeli kādā izolētā telpas «dobumā» ar paātrinātu laika ritējumu.

Tomēr mums radās jauni šķēršļi. Visi aprēķini rādīja, ka izmēģinājuma sekmīgai realizēšanai vajadzīga milzīga telpa ar ļoti augstu vakuumu.

Izkļūt kosmosā un tā bezgalīgajos plašumos izdarīt savu mēģinājumu — tāds varēja būt vienīgais pareizais atrisinājums.

Savu ierīci nosaucām par «kinehronu», ar tā palīdzību cerējām krasi paātrināt laika ritējumu norobežotā telpas daļā. Ierīces svars samērā mazs, taču grūtākais bija tas, ka mūsu kinehronam kosmosā vajadzēja atvērties bez

tiešas cilvēku palīdzības. Fotoelementu virknes, tūkstoši kondensatoru, simti sekciju, īpatnēji kinehrona tinumi — tam visam vajadzēja izplesties bezgaisa telpā, pašam sevi pārbaudīt un pēc signāla no Zemes sākt eksperimentu.

No trim mūsu palaistajām raķetēm tikai viena atbilda visiem iecerētā uzdevuma nosacījumiem. Pēdējās pakāpes konteinerā bija iemontēta automātiska ierīce, kas līdzinājās neizskatīgam pundurrobotam; «soļojot» gar gredzenā sarindotām kinehrona sekcijām, tam vajadzēja samontēt un pārbaudīt visus elementus, kas ietilpa milzī gajā konstrukcijā, kuras diametrs sasniedza vairākus kilometrus.

Pirmais darba posms noritēja labi, bet tad. . bet tad! Gaidījām, ka telpā, ko norobežoja sarežģītā lauku konfigurācija, radīsies «zvaigznes dīglis», kurš izstaros gamma starus ar visai neliela garuma vilni. Mūsu konstruētai projicējošai aparatūrai vajadzēja raidīt atpakaļ mūsu atmosfērā šīs «zvaigznītes» palielinātu attēlu. Ši projicējošā aparatūra bija gandrīz vai vissarežģītākais visas ierīces mezgls. Sakaru uzturēšana starp kinehrona «dobumu» un ārējo pasauli, izrādās, ir neparasti sarežģīta problēma. «Dobums» bija pilnīgi necaurejams elektroniem un citām elementārām daļiņām, bet gamma stari, kas plūda 110 kinehrona iekšienes, transformējās uz tā virsmas kā izstarojums ar maksimumu infrasarkano staru apgabalā.

Pārsteigumi sākās tūlīt.

Pavadonis apriņķoja ap zemeslodi astoņās stundās, tomēr aizritēja diena pēc dienas, daudz gaidu pilnu dienu, iekām optiskā elektronu pārveidotāja ekrānā pavīdēja gaiša svītra. Tad pēkšņi parādījās gaiši kamoliņi, to skaits auga … Nē, tās nebija zvaigznes, tā bija topoša galaktika! Pavisam negaidīts pārsteigums..

Atkal aprēķinājām mūsu iegūto laika paātrinājumu. Tagad taču viens pavadoņa apriņķojums ap Zemi līdzi nās galaktikas apgriezienam ap savu asi. Mūsu Saules sistēma un kopā ar to arī Zeme apgriežas ap Galaktikas kodolu gandrīz divsimt miljonos gadu, turpretim mūsu modelis apgriežas jau astoņās stundās! Jā, tās bija zvaigznes, miljonu miljoni zvaigžņu. Protams, tās bija neparastas zvaigznes, tomēr daudzi, ļoti daudzi mūsu

pasaules, mūsu visuma likumi bija spēkā arī viņu galaktikā, tikai laiks salīdzinājumā ar mūsējo bija paātrināts divdesmit miljardu reižu!

Vēl viens jauns pārsteigums! Kāds no maniem līdzstrādniekiem konstatēja, ka pavadoņa pārlidošanas mirklī, kad visi esam pie saviem aparātiem, virs laboratorijas rodas dīvains, caurspīdīgs bangainas jūras attēls, kaut kas līdzīgs fatamorgānai. Tas ir ļoti interesanti, bet pagaidām man nav laika pievērsties šai parādībai.

28. martā. Šodien, kad saņēmām jaunāko fotogrāfiju sēriju, Razumovs ieteica noraidīt uz pavadoni signālu, kas izbeigtu kinehrona darbību. «Zvaigžņu dīgļi» tad vairs neeksistēs. Nezinu kāpēc, bet es vilcinos. Protams, tas, kas izdarīts reiz, var tikt atkārtots — nākamo mēģinājumu izdarīsim daudz lielākā mērogā, tikai tad gan vajadzētu atbrīvot novērošanai izdevīgu orbītu, bet es nez kāpēc vilcinos. Pārāk dārgs man ir šis spīguļu spiets, kurš pierāda, ka procesi, kuri noved pie zvaigžņu rašanās, var tikt modelēti jebkurā izplatījuma daļā, — spiets, kurš pierāda, ka principā ir iespējams izmantot šos procesus. Manu acu priekšā jau tēlojas kosmisko staciju kontūras, tās pārvērš mākslīgo zvaigžņu summāro izstarojumu par augstfrekvences elektromagnētisku izstarojumu. To varēs izmantot arī uz Zemes. Tomēr Razumovs min ļoti saprātīgus argumentus. Pamēģināšu viņu atrunāt. Zinātne paliek zinātne, bet šajā pasakainajā zinātnes nozarē kaut kas neļauj būt pedantiskam..

Nupat dzirdējām laika signālu — tūlīt pāri lidos mūsu pavadonis paātrinātājs. Varbūt pēdējo reizi virs mūsu galvām aizdrāzīsies zaļganie plankumiņi, bezgala daudz reižu samazināti mūsu Saules brāļi. Tos es dāvinu Tev … «Ar saulēm mēs rotāsim meiteņu tērpus, no zvaigznēm mēs kalsim spožas saktas …» Vai atceries?»