Aļekseja Aļeksejeva kļūda

ALEKSEJA ALEKSEJEVA KĻŪDA

— Vai tiešām tas ir viss? — iesaucās Grigorjevs, beidzis lasīt vēstuli. - Bet kāpēc tad Aleksejevs gājis bojā? Kāpēc notikusi katastrofa? Gandrīz visu dzirdēto jau noskārtām arī bez vēstules! Mēs gaidījām tik daudz …

— Velti gaidījuši neesam, — Topanovs atbildēja, — velti neesam gaidījuši… Tagad noteikti zinām, ar ko mums darīšana. Izrādās — speciālistiem, kuri atbraukuši šeit pētīt zvaigžņu pasauļu vēsturi, savā ziņā ir un savā ziņā nav taisnība! Viņiem taisnība, ka dienu no dienas redzam citādu zvaigžņu kopu, jo mūsu astoņās stundās kinehrona iekšienē ir aizritējuši divi simti miljoni gadu, mūsu gadu! Galaktika katru dienu tiešām ir citāda. Uzliesmo jaunas zvaigznes, dažas eksplodē — vai atceraties zibšņus? — parādās jauni zari, jauni miglāji … Tomēr viņiem savā ziņā arī nav taisnība, jo īstenībā tā ir viena un tā pati cilvēka ģēnija radītā galaktika. Iegaumējiet, Aleksejevs paveicis kaut ko lielāku, nekā iecerējis. Viņš gribēja radīt zvaigznes dīgli, bet izveidoja vairākus dīgļus; viņš gribēja izpētīt praktisko iespēju izmantot to enerģiju, kas slēpjas kosmosā, bet īstenībā radīja bezgaisa telpā visus apstākļus, lai varētu izveidoties jauna galaktika. Lāgā nesaprotu, kas tieši bijis šās tapšanas pamats, kādi spēki cīnīdamies devuši sākumu šim zinātnes vēsturē vēl neredzētajam mēģinājumam, bet man šī vēstule ir pierādījums, ka visi mūsu meklējumi bijuši pareizi … Nē, nē, nebūt nepiederu pie tiem, kas cenšas attaisnot katru savu soli, tomēr šodien ir noslēdzies svarīgs posms …

— Maksim Fjodorovič, — Muraševs steigšus ierunājās, viņš aši kaut ko rēķināja uz papīra lapas, — Maksim Fjodorovič, bet, ja pieņemam, ka šīm zvaigznēm ir planētas, tad tām jāriņķo ar ātrumu, kas tūkstošiem un simtiem reižu pārsniedz gaismas ātrumu! Gaismas ātrums ir visu ātrumu robeža …

— Es jums piekrītu, — Topanovs lēni noteica, un mēs visi sapratām, ka viņu pilnīgi guvusi savā varā kāda doma, — piekrītu, bet kāpēc? Ne jau man jums jāklāsta, ka gaismas ātrums cieši saistīts ar gravitācijas spēkiem, ar telpas īpašībām, it sevišķi, ja Aleksejeva viedokli atzīstam par pareizu … Tur, kinehrona iekšienē, gaisma, tāpat kā pie mums, izplatās ar ātrumu, kas viņu pasaulē ir vislielākais … Iespējams, ka tur spēkā daudzi fizikas likumi, kuriem pakļauts viss kosmoss … Iespējams, ka arī tur ir sava Zeme, iespējams, ka tādu planētu tur ir daudzi miljoni…

— Un uz šīm planētām viņu Ņūtoni pētī debess ķermeņu kustības likumus, — Ļedņevs iesmējās, — bet uz citām Einšteini atklāj. .

— Pagaidiet! — Topanovs viņu pārtrauca. — Kā jūs teicāt? Ņūtoni, Einšteini?

— Tas jau bija tikai joks, — Ļedņevs taisnojās.

— Protams, joks, lai turpinātu jūsu domu.

— Ne jau tas ir svarīgi, — sacīja Topanovs. — Ne jau tas … Es jau sen domāju. . Vai zināt, neparasta doma … Neparasta doma! Turpiniet apspriedi! Tūlīt atgriezīšos.

Topanovs paķēra savu spieķi un skriešus izskrēja no istabas. Redzēju, kā viņš steidzās pāri ielai. Apspriede turpinājās, tomēr kaut kā gurdeni. Visi bijām pieraduši, ka Topanovs ar viņam piemītošu īpašu pieeju, skatienu, vārdu, smaidu ievada vajadzīgajā gultnē visu komisijas locekļu uzmanību. Pēkšņi atkal viņu ieraudzījām. Topanovs steidzās šurp no jūras puses. Nē, apstājās, mirkli pagaidīja, griezās atpakaļ un pazuda aiz stūra. .

— Kas viņam noticis? — Ļedņevs čukstēja. Tādu viņu nekad neesam redzējuši.

— Viņš ir kaut ko izdomājis! sacīja Grigorjevs.

— Tomēr baidās kļūdīties, tā šķiet man. Droši vien kaut kas svarīgs … Bet tagad, biedri, nerunāsim par blakus lietām, turpināsim darbu. . Uzmanīgi izlasīju Aleksejeva pēdējo darbu, ko mums atsūtīja «Zinātņu Akadēmi jas Vēstu» redakcija. Izmantodams paša atklāto matemātikas paņēmienu, Aleksejevs konstruējis visai interesantu tukšuma ainu, starpzvaigžņu telpas ainu. Pēc viņa domām, tukšums viscaur ir blīvi piepildīta telpa, kurā dali ņas tikai iezīmējas, it kā iemirdzas. Sī telpa uzņem un transformē nejauša rakstura elektromagnētisku svārstību fonā jebkuru izstarojumu. Tātad vakuums nav indiferents pret zvaigžņu izstarojumiem, vakuums piesātināts ar iz staroto enerģiju. . Sevišķa uzmanība Aleksejeva darba pievērsta gaismas polarizācijas procesiem, ne jau velti tie galaktikas sektori, kuros, kā mēs zinām, notiek visintensīvākie zvaigžņu veidošanās procesi, atšķiras ar spēcīgāku un likumsakarīgāk sadalītu gaismas polarizāciju. Dažās kosmiskās telpas vietās šī enerģija var izpausties jaunas zvaigznes veidā …

Mēģinājām koncentrēt uzmanību uz to, par ko runāja Grigorjevs. Viņa runas laikā istabā klusītēm ienāca Topanovs un apsēdās savrup. Viņš bija ārkārtīgi satraukts.

— … Aleksejevs iet pat tālāk, — tobrīd turpināja Grigorjevs. — Viņš mēģina izpētīt ceļus, pa kuriem virzās šī enerģija, raksta par jau tapušo zvaigžņu milzīgo nozīmi …

— Tas jau minēts arī viņa vēstulē! — iesaucās Ļedņevs. — Atceraties? Zvaigzne palīdz zvaigznei!

— Jā, bet šis pieņēmums, ietērpts matemātiskā formā, ir ārkārtīgi pastiprināts; katrā ziņā tagad kļūst skaidri cēloņi, kāpēc tik bieži sastopamas dubultzvaigznes. Domāju, ka no Aleksejeva izveidotās teorijas vēl radīsies ļoti ļoti interesanti secinājumi. Viņš ir paredzējis itin visu. .

— Ne jau visu! — Topanovs pēkšņi skaļi sacīja un iznāca istabas vidū. — Nē, ne jau visu ir paredzējis Aleksejevs! Viņš nav paredzējis, ka var rasties dzīvība! Jā, biedri, viņš daudz ko, es jums ticu, ir atradis un izlietojis, paredzējis un izskaidrojis, tomēr nav ievērojis galveno.. Ne jau tikai zvaigžņu dīgļus vien mēs fotografējam un novērojam katru dienu! Tas nav tikai galaktikas atveidojums, galaktikas modelis vien. Jā, jā! Tas ir daudz kas vairāk. Tā ir īsta galaktika! īsta!.. Ap mikroskopiskām zvaigznēm riņķo tikpat mikroskopiskas planētas. Šķiet, šīs zvaigznes salīdzinājumā ar atomiem, no kuriem tās sastāv, ir tikpat lielas kā mūsu izplatījuma zvaigznes, un uz Aleksejeva bezgala daudzo zvaigžņu bezgala daudzajām planētām ir dzīvība, ir domājošas būtnes. . Ja mūsu Saule kopā ar visām planētām riņķo kopīgā zvaigžņu plūsmā ap Piena Ceļu, Galaktikas centrālo daļu, ja mūsu vecenīte Zeme ir apriņķojusi ap to tikai kādas desmit vai piecpadsmit reizes, tad Aleksejeva galaktika ir ap griezusies vismaz četrsimt reižu ap savu asi: šī galaktika taču apriņķo ap savu asi trīs reizes katrā mūsu diennaktī. Tātad pāri mums lido pasaule — pasaule, kas pilna ar dzīvu uguni, lido miljardiem planētu, un uz tām ir cilvēki, tieši cilvēki, jo šajā pasaulē daudz kas ir līdzīgs mūsējai. Viņiem jau pagātne ir tas, kas mums vēl jāveic nākamajos laikmetos. Uz atsevišķām planētām izkaisītā cilvēce tur jau paspējusi apvienoties vienā brīnišķīgā,

varenā kopumā.. Kad Aleksejevs noraidīja mēģinājuma izbeigšanas signālu, viņš pat nenojauta, ka pacēlis roku pret veselu pasauli — pasauli, kas savā attīstībā aizsteigusies mums priekšā par miljardiem gadu! Aleksejevs to nezināja, nenojauta. Jā, viņš, protams, varēja pārtraukt šo mēģinājumu pašā sākumā, bet, kad sāka griezties spožie galaktikas zari, kad tanī pasaulē bija aizritējuši miljardiem gadu, tad jau bija par vēlu. Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku radītā pasaule kļuva spēcīgāka par mums, un mirklī, kad tika noraidīts viņiem bīstamais signāls, kas liktu sairt šim arvien vēl noslēpumainajam kinehrona ritenim, viņi droši vien ar apvienotiem pūliņiem spējuši aizsargāties. Var arī būt, ka viņi zinājuši laika paātrinātāja noslēpumu, var arī būt, ka viņi daudz ko zina par mums … Jā, viņi aizsargājās, viņi atbildēja, un Aleksejeva laboratorija pārvērtās par nepieejamu kristāla bluķi. Sī dzīvība — drosmīgā un gudrā, bezgala varonīgā un spēcīgā dzīvība nosargāja «zvaigznīšu piciņas». Tā ir dzīvība, un viņa nebaidās ne no kā!

— Bet paklausieties! — iesaucās Ļedņevs. — Paklausieties! Noraidīts taču tika signāls, kas ilga dažas mikro- sekundes, dažas sekundes miljondaļas!

— Un kas par to! — Topanovs atbildēja. — Aleksejeva pasaulē mūsu sekunde līdzinās gandrīz vai pieciem zemes gadu tūkstošiem — tik gara viņiem ir mūsu sekunde. Bet mikrosekunde — tā viņiem ir viena diennakts, biedri! Viņu pasaulei tā ir bijusi nemiera pilna diennakts, un tomēr viņi uzvarēja! Viņi noturējās!

— Vaļsirdīgi sakot, manas smadzenes to visu nespēj aptvert, — teica Ļedņevs. — Jūtu, ka tas ir visu noslēpumu atrisinājums, bet nespēju ticēt.. Aleksejevs kļuvis par tādu kā dievu to kungu, kas radījis veselu pasauli!

— Jā, Aleksejevs to ir radījis, bet cik maz spējis virzīt tās gaitas! — Topanovs atbildēja. — Jā, tā ir Aleksejeva pasaule, bet visa cilvēce, visi Zemes cilvēki nespēj ne par matu ietekmēt šīs pasaules attīstību. Es nevienam

neieteiktu kaut ko tādu mēģināt…

* * *

Kļuva skaidra visa Aleksejeva eksperimenta norise. Vakuums bija pilns ar gauži negaidītiem pārsteigumiem.

Vakuumam, kas jūtami nepretojās zvaigžņu un planētu, meteoru un kosmisko raķešu kustībai, piemita īpašības, līdzīgas šķidra hēlija supertekamībai superzemā temperatūrā. Taču, ja vakuumam piešķir rotējošu kustību, izmantojot elektromagnētisko un gravitācijas lauku mijiedarbības sarežģītu kombināciju, tad vakuumā atklājas pārsteidzošas un brīnišķīgas spējas veidot īpatnējus virpuļus — virpuļus, kuros no apkārtējās telpas sāk saplūst izkliedētā enerģija. Tagad kļuva saprotams, kāpēc temperatūru absolūtā nulle principiāli ir nesasniedzama. Elektromagnētiskie un gravitācijas lauki ir īpatnējs un jutīgs tukšuma «fons», kas spējīgs atbrīvot elektromagnētiskā izstarojuma kvantus jebkurā savā punktā.

Cits pēc cita aizbrauca komisijas locekļi. Viņus bija viegli saprast. Pilnīgā revolūcija uzskatos par starpzvaigžņu vidi radīja daudzas jo daudzas hipotēzes, minējumus, savaldzināja visus zinātniekus, kam bija lemts piedalīties Zvaigžņu institūta avārijas izmeklēšanā. Mura- ševs reiz iedrāzās manā istabā, kliegdams gluži kā cilvēkēdājs. Tatjana aizrāvās man aiz muguras un klusītēm jautāja, pieklaudzinādama ar pirksta knoķīti sev pa pieri:

— Vai viņam bēniņos viss kārtībā? Vai nav jucis?

Bet Muraševs izņēma no kabatas piezīmes, un pēc brītiņa arī es biju spiests dalīties viņa priekos.

— Vai saprotat, ko tas viss nozīmē? — viņš man sacīja neparasta satraukuma dēļ aizsmakušā balsī. — Zvaigznes sastopamas vai nu pa vienai, vai pāros, vai nelielās grupās, visbiežāk pāros, tomēr milzīgos attālu mos cita no citas, un tagad es zinu, kāpēc! … Rītdien par to zinās visa pasaule! Ja jau zvaigznes veidošanās enerģija saplūst, izraisot zināmu kustības traucējumu bez gaisa telpā, un šī enerģija plūst klāt līdz mirklim, kad rodas pati zvaigzne, kura, protams, rodas lēcienveidā — apslēpts, pacietīgs darbs un uzliesmojums, — tad viss ir saprotams. Zvaigznes nevar rasties kurā katrā vietā. Tās atņem enerģiju apkārtējai telpai, savā tuvumā vakuumu padara nabagāku, gluži tāpat kā koks ar saknēm atņem mitrumu veselai augsnes kārtai! Zvaigzne nerodas tukšā vietā un radusies izstaro siltuma un gaismas straumes, kuras kaut kur, pa kaui kādiem nezināmiem ceļiem atkal

koncentrējas jaunā zvaigznē. Aprēķināju, kāda ir vakuuma vidējā piesātinātība ar enerģiju, jo mēs taču zinām, ka vidēji zvaigznes cita no citas atrodas piecdesmit miljonu Saules rādiusu attālumā. Paskatieties!. .

Pēc stundas klausījos niknā jo niknā Grigorjeva un Ļedņeva strīdā. Strīda būtība mani satrauca līdz sirds dziļumiem.

— Aplam būtu domāt, Ļedņevs teica, ka gaismas daļiņa, kas atnākusi pie mums no Saules, patiešām izšāvusies no tās dzīlēm vai izstarota no Saules virsmas! Vai tad elektroni, kuri šobrīd kveldina elektriskās spul dzes pavedienu, ir tie paši elektroni, kas bijuši Kahov kas hidrostacijas dinamomašīnu tinumos? Elektroni devās ceļā visi reizē, pēc mirkļa tie jau sāka ieplūst pie mums, šajā spuldzē, bet paši elektroni, tas ir, tie, kuri ieslēgšanas bi'īdī atradās dinamomašīnu tinumos, vēl ir ceļā viņi dodas uz mums, bet nokļūs šeit pēc gadu desmitiem! Elektromagnētiskais lauks tikai padara dzi vus, izsit 110 bezdarbīgā stāvokļa neskaitāmus gaismas kvantus, kas reāli eksistē vakuumā!

— Bet kas tad ir gaismas ātrums? — Ļedņevs iebilda. Skaidri varēja nojaust, ka strīds viņam sagādā prieku. — Gaisma taču tomēr drāžas šurp pie mums ar trīssimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē!

— Tas ir vakuumā joņojoša elektromagnētiskā viļņa ātrums, bet ar to vēl nav konstatētas gaismas daļiņu visas īpašības, tas ir pārraides ātrums, nekas vairāk!

— Bet tā jau ir sensenā, tūkstošiem reižu atspēkota ētera teorija! — iesaucās Ļedņevs. Vai nav jākaunas, uz XXI gadsimta sliekšņa stāvot, spriedelēt par šo tematu! Visi mēģinājumi noteikt ātrumu, ar kādu caur ēteru lido mūsu Zeme, taču bijuši nesekmīgi.

— Pareizi! Bet vai kāds spēja paredzēt hēlija super- lekamību zemās temperatūrās? — Grigorjevs atbildēja. — Tas nav nekāds joks — deklarēt, ka šķidrums, kam ir blīvums, svars un kas ir materiāls, kā jebkurš cits šķid rums, pēkšņi zaudēs tik svarīgu īpašību kā stīgrība. Ja Melnā jūra bīītu piepildīta ar superplūstošu šķidrumu, tad piekrautu liellaivu vajadzētu tikai attiecīgā virzienā pagrūst ar roku, lai liellaiva šķērsotu jūru un sasniegtu Batumi vai Konstantinopoli. Nav nekāds brīnums, ja

vakuuma strukturai piemīt vel apbrīnojamākas īpašības.

… Topanovu sameklēju tikai pievakarē jūras krastā. Daži mūsu biedri, astronomi un fiziķi, viņam kaut ko mēģināja iegalvot. Tobrīd, kad piegāju es, gar krastu ātri slīdēja viegla laiva. Viss pūlis uzmanīgi vēroja airu kustību.

— Vēlreiz! — krastā stāvētāji sauca airētājam. — Nu ir labi, tagad izdevās!

— Kas te notiek? — es jautāju.

— Veidojam dubultzvaigznes, — atbildēja Muraševs. Viņš ar kurpēm un neatrotītām biksēm bija iebridis līdz ceļiem krasta dūņās.

Laiva brauca atpakaļ, un Muraševs pietupās, gandrīz skardams ūdens līmeni.

— Ir, izdevās! — viņš sauca, kad laiva slīdēja garām. No bikšu starām straumēm tecēja ūdens.

— Kas tad te īsti notiek? — es vairs nespēju nociesties.

— Ir jau diezgan, — teica Topanovs, — jūs mūs pārliecinājāt.

— Paklausieties, — viens no mūsu astronomiem apgalvoja, ka īpatnējie virpuļojumi starpzvaigžņu vidē, par kuriem runājām, varētu ierosināt tikai vientuļu zvaigžņu rašanos. Pievērsu viņa uzmanību blakus virpuļiem, kas viegli rodas pat ūdenī, ja spēcīgi airē. Tāpēc atna cām pārbaudīt. Vai tad neredzējāt, ka, laivai garām slī dot, pie aira gala radās nevis viens virpuļa iedobums, bet uzreiz divi? Tas ir visai nopietns iebildums, jo dubult zvaigžņu ir ļoti daudz, apmēram uz četrām savrupām zvaigznēm viena dubultzvaigzne, uz četrām dubultzvaig- znēm viena trīskārtēja zvaigzne, un šīs proporcijas šobrīd tiek koriģētas par labu vairākkārtējām zvaigznēm …

— Biedri, tas ir lieliski, ka jūs gandrīz visi esat šeit, Topanovs pēkšņi ierunājās, — nudien, esmu laimīgs, ka man nevajadzēs meklēt jūs rokā katru atsevišķi. Jūsu prāti ir ideju pārpilni, — tas mani, ticiet, ļoti iepriecina, bet jūs taču esat pieauguši cilvēki. Esam uzturējušies šeit pārāk ilgi, un pārskats par mūsu veiktajiem izmeklēšanas darbiem jānobeidz, cik vien iespējams, drīzāk. Domāju,

ka pēc dienām trim jūs būsiet pilnīgi brīvi un tad varēsiet pievērsties savām idejām, aprēķiniem … No jums pašiem ir atkarīgs, cik drīz spēsiet savu laiku atkal veltīt radošam darbam. «Baltu plankumu» mums vēl ir daudz! Kas nepārkož rieksta čaulu, tas netiek pie rieksta kodola! Pārskatā jāapraksta Aleksejeva eksperimenta gaita, visa līdz pat beigām, citādi jūsu secinājumi, atvainojiet, balstīsies uz smiltīm … — Topanovs noliecās un pacēla pie acīm pilnu sauju smilšu. Smalkās strūklās sausās smiltis plūda pa pirkstu starpām, un mēs centāmies neraudzīties uz viņu — pārmetums bija pamatots.

Pēc piecām dienām gan sīkākos, gan plašākos vilcienos bija atainots viss Aleksejeva eksperiments. Raķetes priekšgalā atradies metāla zirneklis, samontēts no vairākiem simtiem līkloču sekciju. Centrā ar pulveri pildīta lode. Pēc mākslīgā pavadoņa pēdējās pakāpes iziešanas orbītā, pie kam pilna apgrieziena laiks ap Zemi bijis apmēram astoņas stundas, Aleksejevs raidījis speciālu signālu. Iedarbojusies diezgan sarežģīta ierīce, pulvera lādiņš eksplodējis un izmetis uz visām pusēm visas četr simt sekcijas, ko savā starpā saistījis ļoti smalks, bet pietiekami izturīgs pavediens. Sis ritenis, kas joņojis kosmiskajā telpā, nav bijis nekas cits kā milzīgs paātrinātājs, ko ar fotoelementu palīdzību barojusi saules izstarojumu enerģija. Paātrinātāja riteņa centrā lauka periodisko pārmaiņu likums bijis ļoti sarežģīts.

Lielas diskusijas izraisīja strīds par paņēmieniem, ar kādiem Aleksejevs radījis gravitācijas spēku periodiskās pārmaiņas. Atrisinājumu pateica Ļedņevs — tas bija apbrīnojami vienkāršs.

— Aleksejevs sava riteņa centrā gravitācijas spēku zīmi mainījis trīs reizes diennaktī. Tas noticis pilnīgi automātiski, pavadonim tuvojoties un attālinoties Zemes pievilkšanas laukā!

— Viņš izmantojis zemeslodi kā gravitācijas spēku avotu! — Grigorjevs iesaucās. — Sāds atrisinājums ir gluži Maksima Fjodoroviča gaumē, gan vienkāršs, gan ietekmīgs.. Bet no kurienes rodas mirāža un kāpēc tā rodas, to jūs mums, biedri meteorolog, līdz šim neesat izskaidrojis.

— Jā, izrādās — mirāža ir blakus parādība, — Ļed ņevs negribot atzinās, — mikrogalaktikas zvaigznes projicējās infrasarkanajos staros, radīja temperatūras palielināšanos dažos gaisa slāņos.

— Redzi nu, tiepša, — Grigorjevs apmierināti sacīja.

Aleksejeva laboratorijas dokumentu vidū bija atrasts

arī pasūtījums speciāla releja izgatavošanai; šim relejam vajadzēja iedarboties, tiklīdz tas saņems noteiktas formas radiosignālu. Aleksejevam vajadzēja tikai noraidīt šādu signālu, un relejs atbrīvotu metāla pavedienu, kas saturēja kopā riteni paātrinātāju. Izkliedēto gāzu virpuļi tūlīt izjauktu atsevišķo sekciju sakarību, un eksperiments tiktu pārtraukts …

Pārskats jau bija parakstīts un sagatavots aizsūtīšanai, kad pēkšņi sākās notikumi, kas jautājumu par Aleksejeva pavadoni uzreiz nostādīja pavisam citādā plāksnē.