Aļekseja Aļeksejeva kļūda

PROFESORA REJA BRĪNUMS

Vakarā, kad pārskats jau bija pabeigts, Topanovu aicināja pie telefona. Viņš runāja ne vairāk kā minūti un iznāca no kabīnes satraukts.

— Šovakar lidošu uz Maskavu, — Topanovs sacīja. — Pārskatu ņemšu līdzi.

— Vai ir kas jauns? — es jautāju.

— Jā, par Aleksejeva pavadoni sāk rakstīt ārzemju presē.

— Bet jūs, Maksim Fjodorovič, taču teicāt, ka savāktie materiāli jāpublicējot?

— Mums jau vēl pašiem viss nav pilnīgi skaidrs. Par agru vēl ir klajā nākt, par agru! — Topanovs sarūgtināts iesaucās. — Jā, visiem muti jau nevar aizbāzt! Būs jāpublicē paskaidrojumi, neko darīt…

Topanovs atgriezās pēc divām dienām un iedeva mums norakstu no ziņojuma, kas bija iespiests kādā Amerikas žurnālā. Šķietami nekaitīgais, vietām pat naivais raksts tiešām varēja satraukt ikvienu, kas piedalījies katastrofas izmeklēšanā. Virsraksts — «Brīnums un es». Saturs bija šāds:

«Vašingtonas lidlauka pieņemšanas mezgla kontrolieris Džo Bērns uzmanīgi vēro radiolokatoru. «Turieties pa kreisi,» viņš saka zaļam, lēkājošam punktam, kas uz radiolokatora ekrāna rāda lidmašīnu, kura slīd arvien zemāk. «Tā, vēl vairāk pa kreisi, jūs tuvojaties nolaišanās līnijai!» Džo pavēršas pret mums un ar mājienu liek saprast, ka lidmašīna, par kuru interesējamies, tūlīt nolaidīsies. Skriešus dodamies uz lidlauka vārtiem. «Tā ir mūsējā,» es domāju, vērodams lejup slīdošās lidmašīnas ugunis. Pareizi, uz mašīnas sāniem uzraksts — «United 2471». Pieripo kāpnes, nāk laukā pasažieri. Bet kur tad profesors Donalds U. Rejs? Satraukti raugos sejās. Kaut nu es nepalaistu garām šo vienīgo izdevību — profesoram taču nepatīk tērzēt ar korespondentiem! «Reportieri un mušas traucē normālu domāšanu.» viņš reiz sacīja, izvadīdams mani no sava kabineta.. Āre, beidzot arī profesors, atsveicinās no stjuartes, viņam ir brīnišķīgs garastāvoklis. Lai dievs man palīdz!

— Profesor, vienu mirklīti! — es saku un lūdzoši raugos uz viņu. — Dažus vārdus, tikai dažus vārdus! Jūs esot atklājis kaut ko neparasti svarīgu..

Un tad mēs jau sēžam profesora mašīnā. Cik liela laime! Braucu līdzi uz viņa mītni, un man ir atļauts «uz- plīties, iztaujāt un vaicāt». Tas ir neapšaubāms brīnums, par to man, acīm redzot, jāpateicas veiksmīgajam lido jumam — avīzēs vēl nav nožuvusi drukas krāsa slejās, kas veltītas pēdējai aviācijas katastrofai virs Donnera kalnu pārejas, — bet varbūt sava nozīme bijusi arī stjuartes smaidam vai nesen pabeigtajam jaunajam zinātniskajam darbam, tam pašam, kura paveikšanu varēja traucēt «reportieri un mušas». Gluži dabiski, ka jautāju par to, kas mani satrauc.

— Profesor Rej, — es saku, kad esam apsēdušies viņa kabinetā, — ir noticis brīnums: jūs mani neizsviedāt pa durvīm! Esmu pārliecināts, ka jūsu darbs vainagojies ar panākumiem.

— Brīnums? — profesors pārjautā. — Cik dīvaini.. Tieši par brīnumu domāju pašlaik, vienīgi par brīnumu šobrīd spēju runāt. Brīnums vienmēr saistīts ar cilvēku. Dzīvnieki tikai baidās zibens uzliesmojuma vai pērkona dārdu, jo viss neparastais tos biedē, liek bēgt. Bet cil

vēks brīnumu vienmēr ir izjutis kā noslēpumainu, valdzinošu spēku. Tajos laikos, kad ļaudis ar kliedzieniem un bungu rībināšanu centās aiztriekt briesmīgo pūķi, kas aprija sauli, — tajos laikos tikai daži cilvēki rūpīgi atzīmēja visas aptumsuma pazīmes un apstākļus, pacietīgi meklēja atrisinājumu. Pagāja gadsimti, un mūsdienu cilvēks pakļāva savai varai brīnumu. Viņš mierīgi ieslēdz «Lady Ice» markas ledusskapi un vasarā bauda atdzesētu augļu sulu, bez bailēm liek pie sejas elektrisko bārdas skūšanas aparātu, kas seno laiku prātniekus padarītu trakus. Esam pieraduši, ka brīnumainais ir mums visapkārt. Vai tad jaunākā modeļa «Pontiaks», ar kuru atbraucām, nav kļuvis vēl spēcīgāks, ātrāks un elegantāks, turpretim pirmie Forda modeļi ar savu dārdoņu, dūmiem un, galvenais, ar neizprotamo savas kustības cēloni spētu iedvest bailes un likt bēgt mameluku jātnieku izlases vienībām. Es nemaz nerunāju par ūdeņraža bumbu sprādzieniem, par zemūdenēm, kas, neiznirstot virs ūdens, spēj apbraukt apkārt zemeslodei, kā atomdeg- vielu izmantodamas tik mazus un tik vieglus urāna stienīšus, ka tos var ielikt reaktorā viens spēcīgs vīrs. Tie jau būtu brīnumi deviņpadsmitā gadsimta iedzīvotājiem, kad daudzi domāja, ka pēc fonogrāfa un elektriskās spuldzes zinātnei ne ar ko mūs vairs neizdosies pārsteigt.

— Bet tad jau brīnums vispār vairs neeksistē, — es teicu. — Nabaga cilvēce! Ticība brīnumam tik bieži atviegloja tās eksistenci!

— Jūs maldāties, eksistē! atbildēja profesors. — Mēs arvien izjutīsim godbijību pret to, kam nespējam atrast cēloni. Vai tad mūsdienu bioķīmiķa pārdomas nav dievišķas pielūgsmes pilnas, kad viņš saduras ar dzīvības procesu mīklām? Un mani kolēģi, astronomijas speciālisti! Ienirstot patiešām bezgalīgajās visuma dzīlēs, kurās ir zvaigžņu pasauļu miriādi, pasakaini, mirdzoši miglāju pavedieni, viņu sirdis taču pārņem sajūsma, kas ļoti tuva reliģiskai ekstāzei? Jā, bieži šķiet, ka mēs, zinātnieki, esam dzestras dabas vīri, kas visu apsver, kam sveši pasaulīgie satraukumi, tomēr šāds uzskats ir maldīgs. Brīnuma izjūta ierodas pasērst pie mums daudz daudz biežāk nekā kanibālu virsaiša cirtainajā galvā, kas pilna ar māņticību kā ķirbis ar sēklām.

— Profesor, piedodiet, ka esmu tik pārdrošs, bet vai tad modernā zinātne nenonāk pretrunā ar reliģiskajām jūtām?

— Kāpēc? — Donalds Rejs iejautājās un nez par ko pasmaidīja. — Es tā nedomāju — es personīgi labāk uzdrošinātos sadusmot mūsu šerifu nekā draudzes mācītāju, kas sprediķo man un manas laboratorijas līdzstrādniekiem.

— Bet modernā zinātne ir atklājusi tik daudzus fak tus, kas runā pretim svētajiem rakstiem, iebildu diezgan bikli.

— Ak par to jūs runājat! — profesors iesmējās. — Tā ir liela kļūda, jāpiebilst, diezgan izplatīta kļūda. Modernā zinātne nevar būt pretrunā ar svētajiem rakstiem, tāpat kā jūras dzīļu iemītnieks kašalots nespēj uzsākt cīniņu ar lauvu vai vilku baru. Svētie raksti un zinātne ir dažādu kategoriju parādības, tās nemaz nav nostādāmas viena otrai pretim. Vai saprotat — tām nav piemērota ringa, kur tās varētu sastapties viena ar otru. Kad es iegrimstu domās par brīnišķīgajiem dabas likumiem, par pasaules radītāja gudrību, tanī brīdī es ne ar ko neatšķiros no visticīgākā un patiesākā draudzes locekļa, tanī brīdī esmu reliģisko jūtu varā. Bet, kad sāku aprēķināt, teiksim, kāda debess sektora zvaigžņu kustības vidējo paliekošo ātrumu, tanī brīdī mana noskaņa kļūst pavisam citāda. Es strādāju un neesmu vainīgs, ka senlaiku priesteri pasauli bija iedomājušies mazliet citādi nekā es, kura rīcībā ir gudri un smalki mēraparāti. Gluži tāpat mūsu ūdensvada labotājs, izskrūvēdams ieplaisājušu krānu, domā tanī mirklī tikai par to, vai krāns jāgriež pa kreisi vai pa labi, un neko vairāk, tomēr tas nebūt viņu netraucē dedzīgi ticēt dievam un rast lielu jo lielu apmierinājumu lūgšanās. Arī reliģiju nevajag saprast vienkāršoti, burtiski, svētie raksti man šķiet īpatnēja jaukuma piestrā- voti, jo sevišķi tāpēc, ka visi jautājumi, kuri satrauca mūsu senčus, joprojām ir neatrisināti un paliks neatrisināti, ticiet, neatrisināti uz mūžu mūžiem.

— Āmen! — es sacīju. — Bet vai tad zinātne neizvirza un neatrisina arvien jaunus un jaunus uzdevumus?

— Vīri, kas intelektuāli attīstīti tik augstu kā es, brīnišķīgi izklaidējas, meklēdami un atrisinādami dažādus

uzdevumus. Bet galvenie jautājumi — tie, kādus sev izvirzīja senie prātnieki — nevar, principiāli nevar rast citādu atrisinājumu, kā tikai dievišķo primātu atzīstot. Vai tad kāds var pateikt, kādēļ dzīvojam mēs, cilvēki, kurš ir tas noslēpumainais podnieks, kas izveidojis Zemi, Sauli, spožās zvaigznes, kas iedvesis dzīvību smildziņai pļavā un putnam gaisos? … Nē, tikai reliģiskajās jūtās varam rast pilnīgu, aizraujošu un baudas pilnu atrisinājumu visiem šiem jautājumiem neatkarīgi no tā, vai mēs traucamies ar reaktīvajām lidmašīnām, vai kā Jēzus jājam ar ēzeli. Vēl vairāk … Mans draugs, lūdzu, uzklausiet mani! … Tagad cieši ticu arī tam, ka pat zinātnes sfērā ir uzdevumi, kurus var atrisināt tikai ar tiešu augstākās dievības palīdzību. Man, man ar savām paša rokām gadījās pieskarties pie noslēpumainas, miklu pilnas, brīnumu pilnas problēmas. Jā, jā, pēdējās nedēļās biju aizņemts ļoti spriegā darbā, un vienīgais secinājums, ko es guvu, izsakāms vārdā «brīnums».

— Profesor, jūs mani tik ļoti ieinteresējāt, ka gluži vienkārši nespēšu aiziet no jums, neuzzinājis, par ko jūs runājat.

— Vai saprotat — es nodarbojos ar tālo zvaigžņu kustības pētīšanu, cenšos uzzināt, kurp tās virzās, kur tās bijušas agrāk, kurp dodas mūsu Saule ar planētu spietu, kas riņķo ap to. Lai cik tas dīvaini, bet man reti ir gadījies ielūkoties teleskopā. Neesmu vairs tik jauns, lai, nekaitējot savai veselībai, spētu pavadīt naktis neapkurinātās telpās, jūs taču zināt, ka pat cilvēka rokas siltums spēj ietekmēt teleskopa spoguļa pareizumu. Tomēr tas nenozīmē, ka debesis būtu mani «atstūmušas», nebūt ne. Neskaitāmas fotogrāfijas man aizstāj teleskopu. Bet ne jau par to gribēju jums stāstīt.. Reiz, samērā nesen, mani uzaicināja paraudzīties apbrīnojamā mirāžā, ko atklājuši un aprakstījuši Džonss un Datons. Iespē * jams, ka es nekad neatlicinātu laiku, lai paskatītos ui šo mirāžu, bet man gadījās redzēt mirāžas fotogrāfijas, uzņemtas ar infrasarkano staru jutīgu filmu. Neticēju savām acīm: filmās bija saskatāms, tiesa, ļoti neskaidri, kāds tāls ārpusgalaktikas miglājs, kāda galaktika. Tūlīt devos uz Čikāgu. Tur man pateica, ka šādi paši uzņēmumi iegūti ari kaut kur Krievijas dienvidos un krievi

savus uzņēmumus regulāri sūtot apmaiņai pret mūsu fotogrāfijām. Man iedeva vairākus negatīvus un, kad atgriezos savā observatorijā un tos sīki izpētīju, itin nekādas šaubas vairs nebija iespējamas. Fotogrāfijās redzēju nevis parastu galaktiku, bet galaktiku, kas jau attīstījusies ļoti ļoti tālu. Zvaigžņu kopskaits šinī galaktikā apmēram trīssimt miljardu; skaidri spēju saskatīt gāzveida miglājus — zvaigznes uzliesmoja un dzisa tieši mūsu acu priekšā. Te ir tās fotogrāfijas, spriediet pats.

Profesors Rejs izņēma no melnas aploksnes uzņēmumu sēriju, divus ar profesora atļauju reproducēju šeit.

— Uzņēmumi izdarīti ar desmit dienu atstarpi, jau skaidri redzami jauni zari, noteikti vērojama zvaigžņu rašanās telpā starp spirālēm. Procesi, kurus varējām tikai noskārst, mūsu acu priekšā norisinājās ar tik lielu ātrumu, kāds līdz šim uzskatīts par pilnīgi neiespējamu, īsi sakot, — ja tas, kas redzams šinīs fotogrāfijās, tiešām atbilst kaut kādām zvaigznēm, tad no šīm zvaigznēm izstarojošās gaismas ātrums pārsniedz jebkuras saprātī gas robežas. Tas bija brīnums brīnums, kuram izskaid rojumu nemaz nevar Izdomāt.

— Bet vai pilnīgi ir izslēgta viltojuma, krāpšanas iespēja, varbūt… tas viss ir tikai joks? Pieredzējis amatieris vienmēr varētu sameistarot šādas fotogrāfijas.

— Tas ir izslēgts! Tas ir pilnīgi izslēgts! Es šos ne gatīvus sīki jo sīki izanalizēju. Jebkurai spirālveida zvaig žņu kopai ir viena īpatnība. Tā ir ļoti smalka, un to kon statēt nav nemaz tik viegli. Zvaigznes šādā kopā taču riņķo daudz sarežģītāk nekā bites, kas lido spietā, nesalīdzināmi sarežģītāk kaut vai tāpēc, ka zvaigžņu ir miljoniem reižu vairāk. Man tomēr — tomēr izdevās konstatēt dažus ļoti interesantus faktus. Zvaigznes, kas ietilpst šādā galaktikā, var iedalīt vismaz divās klasēs, divās apakškārtās. Vienas zvaigznes piedalās galaktikas riņķojumā ap kodolu — pie tām pieder zvaigžņu lielum lielā daļa, — citas virzās no galaktikas centra vai uz galaktikas centru un izturas pavisam citādi. Tātad šādas divas, teiksim, zvaigžņu tautības, zvaigžņu šķiras mēs konstatējām, rūpīgi izpētot negatīvus. Elektroniskā skaitļošanas aparatūra palīdzēja nodalīt vēl vienu zvaigžņu klasi — ātri lidojošās zvaigznes, kuru ātrums tik

liels, ka tās varētu aizjoņot no savas galaktikas. Tādas zvaigznes droši vien bijušas mūsu Galaktikā, bet aizlido jušas no tās, kā aizlido raķetes no Zemes virsmas, ja sasniegušas zināmu kosmisko ātrumu. Dīvaini bija "tikai tas, ka no Galaktikas aizlidojušās zvaigznes vairs nevarēja saredzēt. Bet es, šķiet, esmu jau atradis atrisinājumu arī šai mīklai… Beidzot, paklausot manam ieteikumam, izdarīja speciālu fotouzņēmumu sēriju. Tos uz ņēma no ekrāna ik pēc sekundes.

— Vai tiešām arī šīs fotogrāfijas atšķīfās cita no citas?

— Jā, tiešām … Kā jau es biju gaidījis, salīdzinot divus negatīvus, kas iegūti, fotografējot ar vienas sekundes atstarpi, saskatāmas skaidri redzamas pārmaiņas. Iemesls ir šāds: līdzās zvaigznēm, kas ilgāku laiku mirdz vienādā spožumā, ir arī tā sauktās maiņzvaigznes. To vidū sevišķi interesanti izturas pulsējošās zvaigznes, kuru spožums mainās pēc stingri periodiska likuma; mēs tās saucam par cefeīdām. Pastāvēja domas, ka šādas zvaigznes visbiežāk sastopamas galaktikas spirāliskajos zaros un nevis tās kodolā. Un, lūk, šinīs fotogrāfijās mēs skaidri saskatījām uzliesmojumus, daudzu zvaigžņu spožuma svārstīšanos un tieši spirāliskajos zaros..

— Bet kā jūs izskaidrojat šo parādību?

— Man tas ir brīnums. Tiesa, profesija uzliek man par pienākumu — neatlaidīgi uzliek man par pienākumu rast izskaidrojumu, bet, izrādās izskaidrojums ir vēl brīnumaināks nekā pati parādība.

— Es nespēju vairs savaldīt ziņkāri.

— Mēs redzam tikai to, ko mums ļauj redzēt, ko laipni atļauj vērot. Mūsu acu priekšā ir tālas galaktikas aizritējušās vēstures lappuses. Ja mēs aplūkojam, teiksim, galaktiku Trīsstūra zvaigznājā, tad redzam to tādu, kāda tā bijusi pirms septiņi simti piecdesmit tūkstošiem gadu, tad, kad uz Zemes vēl nebija radies cilvēks! Bet kāda izskatās šī galaktika tagad? Iespējams, ka saprātīgas būtnes, kas dzīvo vienā no šīm galaktikām, pavērušas kosmosā īpatnēju «logu», un, ticēdamas vai zinādamas, ka Zemi apdzīvo domājoši radījumi, šīs būtnes mums ziņo par visām tam attīstības fāzēm, kas Zemes vēsturē ir jau bijušas. Ka tieši šī hipotēze ir pareiza, par to jo sevišķi

pārliecinājos, kad bija konstatēta aiz galaktikas robe žām aizgājušu zvaigžņu pilnīga apdzišana. Ja zvaigzne arī iziet ārpus kopas robežām, tāpēc jau tā neapdziest. Kāpēc tādā gadījumā šīs zvaigznes uz fotogrāfijām vairs nav saskatāmas? Atbilde ir tikai viena: tiek atzīts, ka tās vairs nevajag pārraidīt, šīs zvaigznes ir atkritējas, tās aizgājušas no galaktikas, vai jūs to saprotat?

— Profesor, viss, ko jūs man pastāstījāt, satrauc mani līdz sirds dziļumiem, bet vai nevarat pateikt, ko šinī jautājumā pasākuši Padomju Krievijas astronomi?

— Ticiet, visai maz. Viņi tik ļoti aizrāvušies ar kosmosa praktisko iekarošanu, ar saviem pavadoņiem un raķetēm, ka diezin vai veltīs daudz līdzekļu un laika šādas, es teiktu, altruistiskas problēmas — tīrās zinātnes problēmas pētīšanai.

— Pēdējais jautājums. Ko domājat uzsākt sakarā ar savu atklājumu?

Tikai vienu! Papūlēšos stāties sakaros ar šo noslēpumaino pasauli. Esmu panācis vienošanos, ka manā rīcībā nodos lielu lokatoru staciju, kas līdz šim nodarbojās ar Mēness lokāciju. Tiklīdz radīsies iespēja, tūlīt pa pūlēšos raidīt uz šo galaktiku veselu sēriju stingri no teiktas formas impulsu. Teiksim, P signālu komplektu vai kaut ko līdzīgu.

— Es, šķiet, saprotu jūsu domu! Jūs gribat izmantot kosmosā to «logu», ko izcirtuši šīs tālās un brīnišķīgās galaktikas iedzīvotāji.

— Jā, gribu viņiem signalizēt, ka šeit uz Zemes ir domājošas būtnes. . Iespējams, ka viņi mums atbildēs.

— Atbildēs, bet kas viņi tādi ir?

Divdesmitā gadsimta eņģeļi, — pasmaidīja profesors. — Kas var zināt, kādās formās realizēsies svēto rakstu atklāsmes? Kas to var zināt? …»

Viņi taisās raidīt radiosignālus? — Grigorjevs jautāja. — Bet tas taču var būt ļoti bīstami!

— Jā, ja viņi nejauši noraidīs to impulsu kombināciju, kas iedarbina releju Aleksejeva pavadonī, — sacīja Ļedņevs.

— Tad notiks katastrofa, — Topanovs strauji piecēlās no galda un sāka staigāt pa istabu. — Man ir skaidrs, ka viņi jābrīdina, bet, ja grib brīdināt, tad jāizstāsta viss. Ilgāk vilcināties nedrīkst.

— Bet mūsu ziņojums sacels lielu traci! — iebilda Ļedņevs.

Vai jūs domājat, ka veselu pasauli var radīt bez trača? — Topanovs iesmējās. — Bet nav jau ko brīnīties, ikviens mūsu jauns solis, ikviena uzvara ceļā uz nākotni vienmēr ir sacēlusi traci un arī kaut ko vairāk. Draugi cildinās pēc nopelniem, ienaidnieki centīsies noklusēt vai apmelot, tomēr izvēles nav. Vairāk upuru ne drīkst būt!