Aļekseja Aļeksejeva kļūda

ZEMES PAVADOŅA MEKLĒŠANA

«Aleksejeva problēma» auga kā sniega lavīna. Izmeklēšanā dienu no dienas pieaicināja jaunas personas. Nemitīgi atklājās tādas noslēpumainās «mirāžas» īpašības, ka mums bija jāizdara bezgala daudzi papildpētījumi, ap rēķini un dažreiz meklējumi jāvērš pavisam citā virzienā. Atrisinātie un neatrisinātie jautājumi, cilvēku kaislības un intereses, apbrīnojami fakti un stingras matemātiskas konstrukcijas izveidoja brīnišķīgu celtni, kuras centrā atradās mīklas atminējums. Taču nevienam nenāca ne prātā, ka īstenība būs tik neparasta, tik cieši saklausies kopā ar visapbrīnojamāko fantastiku.

Vispirms sīki jo sīki tika analizēti visi Aleksejeva pa vadoņa varbūtējās orbītas parametri. Šim hipotētiskajam pavadonim, kas apriņķoja zemeslodi gandrīz tieši astoņās stundās, varēja būt apmēram deviņpadsmit tūkstošu kilometru garš orbītas rādiuss vai, pareizāk sakot, relatīvā orbītas pusass. Tātad, ja orbīta būtu eliptiska — perigeja

esamība liecināja, ka tā tas arī ir, — tad Aleksejeva pavadoņa augstums virs zemeslodes svārstītos starp divi simti līdz divdesmit septiņiem tūkstošiem kilometru. Nemainīgais apriņķošanas laiks liecināja, ka pavadonis iet cauri perigejam daudz lielākā augstumā, jo tuvošanās zemeslodes virsmai būtu saistīta ar krasu gaisa pretestības palielināšanos. Pavadoņa gaitas palēnināšanās tūlīt samazinātu tā apriņķošanas periodu.

Tagad vajadzēja pamēģināt noteikt Aleksejeva varbūtējā pavadoņa orbītu. Tas bija visai grūti, jo pavadoni neviens nespēja saskatīt. Tomēr radiolokatori joprojām atzīmēja, ka radiostars vāji tiek atstarots divi tūkstoši kilometru augstumā. Šo apstākli ierosināja izmantot Grigorjevs, un jau pēc dažām stundām mēs noteicām eliptiskās orbītas ekscentricitāti. «Aleksejeva pavadonis iet cauri perigejam divi tūkstoši kilometru augstumā. Vislielākais attālums — divdesmit pieci tūkstoši kilometru,» Grigorjevs ierakstīja pētījumu žurnālā.

Drīz bija aprēķināti visi starppunkti, kuriem cauri gāja pavadonis, un Aleksejeva pavadoņa «medīšanā» tagad piedalījās lielā astronomijas amatieru saime, nerunājot nemaz par visām Padomju Savienības observa torijām.

Diemžēl, vasarai sākoties, gaisma ausa arvien agrāk, un pavadoņa novērošana, kad tas atradās vislabvēlīgākajā stāvoklī, kļuva neiespējama, jo spilgti zilajās debesīs sīko, spīdošo punktu nevarēja saskatīt.

Meteorologu diezgan loģiskā hipotēze, kas no viņu viedokļa izskaidroja mirāžu parādīšanos, bija jāatmet. Jāievēro, ka mirāžām izveidojoties, milzīga nozīme ir saules stāvoklim attiecībā pret novērotāju. Ja mūsu mirāža būtu radusies pēc tiem pašiem likumiem, pēc kuriem mirāžas rodas virs saules sakarsētiem tuksnešiem, tad mirāžas parādīšanās būtu cieši saistīta ar saules lēktu un atkarīgi no tā būtu vērojama arvien agrāk un agrāk. Šo reiz tas tā nenotika, un, jo tālāk ritēja laiks, jo lielāka kļuva starpība starp mirāžas parādīšanos un saules lēktu.

Tomēr meteorologi, kuri nodarbojās ar «platuma mirāžu» pētīšanu, kā viņi neatlaidīgi dēvēja šo parādību,

nepūlējās veltīgi. Drīz vien pie viņiem vajadzēja griezties, lai atrisinātu arvien jaunas un jaunas mīklas, kas nepārtraukti radās šajos grūtajos un sarežģītajos pētījumos.

* * *

Visi Padomju Savienības astrogrāfi, paklausot pulksteņu mehānismu rāmajai tikšķēšanai, dienu no dienas uzmanīgi vēroja tos debess juma sektorus, pa kuriem vajadzēja lidot Aleksejeva pavadonim. Dienu no dienas gaidījām fotogrāfiju, kurā zvaigžņu spieta vidū pavīdētu pavadoņa svītriņa. Tomēr negatīviem, ko mums sūtīja no visām malām, līdzi nāca ne vien sīks fotografēšanas apstākļu raksturojums, bet arī neiepriecinošs secinājums: «Pavadonis nav konstatēts.» Neveiksme bija tik liela, ka Topanovs lika lietā visu savu izturību, lai nomierinātu apmulsušos komisijas locekļus, kas jau bija saķīvējušies. Pārmetumus dabūja dzirdēt arī Topanovs. Vēl tagad man ir kauns, taču atzīstos, ka tieši es visās šajās nelaimēs vainoju viņa ļoti interesanto, bet, kā man toreiz šķita, nepareizo hipotēzi.

— Jā, ne jau viss, kas ir vienkāršs, vienmēr ir arī pareizs, — es teicu šajā sēdē, — ne jau viss.. Radikāli jāgroza izmeklēšanas virziens, mēs jau tagad esam izšķieduši daudz laika.

— Tomēr esmu pārliecināts, — atbildēja Topanovs, — ka ejam pareizu ceļu, un, iekām neesam tikuši skaidrībā par vienkāršiem un loģiskiem lēmumiem, mēs neiemantosim tiesības pārbaudīt sarežģītākas hipotēzes. Man šķiet, ka šos savus negatīvus jūs nevērtējat tā, kā tas būtu vajadzīgs.

— Vairs neprotam? — ironiski iejautājās kāds astronoms.

— Nevis vairs neprotat, bet vēl neprotat, — Topanovs atcirta. — Zinātnei es ticu. Bet ne vienmēr ticu zinātniekiem, it īpaši tiem, kas pārāk aizraujas.. Jūs neguvāt no mūsu hipotēzes cerēto rezultātu un labprāt jau esat ar mieru sasist savu «rotaļlietu» un aizsviest to projām. Mēs taču šeit neniekojamies. Mēs strādājam, lai atrisinātu vienu 110 vissvarīgākajiem uzdevumiem, kāds jebkad kādam no mums ir bijis jāatrisina. No Aleksejeva labora

torijas eksplozijas cēloņu noskaidrošanas ir atkarīgs pētniecības darbu plāns visdažādākajās zinātnes un tehnikas nozarēs. Gods, liels gods ir risināt šo jautājumu un, es uzsveru, arī liela atbildība. Esmu pārliecināts, ka domu apmaiņa vislabāk notiek lietišķā noskaņojumā, bet šeit sāka mutuļot nevaldāmas kaislības … — Topanovs tobrīd pat izpleta rokas. — Atkārtoju, biedri, jūs nepro tat vērtēt šos negatīvus. Pēc datiem, kas saņemti par Aleksejeva palaistajām raķetēm, mēs zinām, ka, neraugoties uz ievērojamo ātrumu, kādu tās attīstījušas, raķešu lietderīgā krava bijusi samērā neliela. Pēdējās pakāpes konteinerā bijuši tikai tūkstoš trīs simti kilogrami kravas. Neaizmirsīsim, ka šobrīd ap zemeslodi joņo desmitiem tonnu smagi mākslīgie pavadoņi! Jā, mēs nezinām, kas noticis ar Aleksejeva raķetes konteineru. Tas neriņķo kā vesels ķermenis, šobrīd šis fakts ir tik skaidrs kā vēl nekad. Tātad konteinerā varēja būt nevis aparatūra, bet kāda gāze, kāda viela, kas spējīga eksplodēt. Varbūt Aleksejevs tiešām uzspridzinājis konteineru un tieši tāds ir bijis viņa eksperiments? Varbūt pavadonis jānovēro caur filtriem? Tos taču neviens nav mēģinājis izvēlēties. Skaidrs, ka Aleksejeva pavadonis jāpēta ļoti uzmanīgi, pacietīgi, un kļūt par histēriķiem un dižoties ar zinātniskiem grādiem — tas mums nepavisam nav vajadzīgs..

Topanovs it kā nejauši palūkojās uz mani un apsēdās.

Mums radās izdevība vēlreiz pabrīnīties par viņa tāl- redzību. Pavadonis tiešām bija fiksēts uz negatīviem, taču

to saskatīt nepavisam nebija tik vienkārši.

* * *

Vakarā Fjodors Vasiļjevičs neļāva man vairs ilgāk nodarboties ar aprēķiniem.

— Pietiek! — viņš teica un aizcirta ciet manu bloknotu. — Diezgan! Nāciet pie mums, saspēlēsim jūrnieku domino.

Kaimiņš, vecs zvejnieks, bija Fjodora Vasiļjeviča partneris, bet mana partnere — Tatjana. «Ar šādu palīdzi nekā daudz nevinnēšu,» es domāju, «tik ir kā tās kājas līdz zemei …»

Sēdējām lapenē pie plata priežu dēļu galda. Nespēju atbrīvoties no domām par pēdējiem notikumiem, tomēr

pamazam spele aizrāvos arī es. Un citādi nemaz nevareja būt.

Izrādījās — Tatjana ir dūšīga domino spēlētāja. Jau pie mana pirmā neapdomātā gājiena viņa sāka skaļi pro testēt. Meitene nometa kauliņus uz galda un aši aši no bēra, ka krusttēvs (tas ir, es) itin nekā, ne tik kā melns aiz naga, nesaprotot, ka vajadzējis likt trijnieku, bet viņš…

Spēlējot man vajadzēja koncentrēt visu savu uzmanību, un Tatjana vairākkārt man pamirkšķināja, atzī dama par gudru vienu vai otru gājienu.

— Labie ļaudis, vai drīkst jūs traucēt? — viņpus žoga kāds mūs uzrunāja.

Balss šķita pazīstama. Steigšus piecēlos un piegāju pie vārtiņiem. Tur stāvēja Topanovs. Es jau gribēju vest viņu savā istabā, bet Topanovs pienāca pie galda. Izrādi jās — viņš jau sen pazīst Fjodoru Vasiļjeviču, viņi kārtojuši kādas darīšanas, atjaunojot karā izpostīto padomju saimniecību.

Spēle turpinājās. Topanovs drīz stājās manā vietā, jo Tatjana apgalvoja, ka es atkal esot izdarījis kļūdu, ko es tomēr nespēju saprast, un nevēlējās vairs spēlēt kopā ar mani. Topanovs spēlēja nopietni un, acīm redzot, tūlīt rada kopēju valodu ar meiteni, jo viņa nez kāpēc apklusa un, deguntiņu raukdama, jūsmīgi vēroja smalko spēles kombināciju, ko, citiem nemanot, jau bija sācis Topanovs.

— Ko tu gaidi? — Topanovs jautāja Tatjanai, kad viņa pretinieki, ar lielu blīkšķi uzlikuši galdā domino kauliņus, nepacietīgi gaidīja meitenes gājienu. — Tev taču..

— Nu jūs esat pagalam! — iesaucās Tatjana. — Tēti, celies kājās, visi piecelieties!

Tatjana steigšus pierindoja spēlei divus dublētus: sešnieku dublētu un tukšo dublētu.

— Tu, Fjodor Vasiļjevič, — teica Topanovs, — visu laiku uzbruki man. Centies, cik vien spēji, bet īstais pretinieks nebiju es. Tatjana nupat jums parādīja velnu, patiešām parādīja! — Topanovs īsi iesmējās un tad piebilda, tālāk attīstīdams kādu savu klusu domu: — Neko nedrīkst atstāt neievērotu … It īpaši dzīvo …

Pārliecies pāri galdam, viņš uzsita Tatjanai uz pleca.

Ko krusttēvs teica — ko viņš teica? — uztraucās Tatjana.

— Esot jāiet gulēt — lūk, ko viņš teica, — sacīja Fjodors Vasiļjevičs.

Tatjana izskrēja pagalmā. Fjodors Vasiļjevičs devās viņai pakaļ, un drīz mēs sadzirdējām jau pazīstamo sūrošanos, cik tā esot drausmīga nepieciešamība, ka naktī jāguļot, ka viņu sen jau apsolījuši pavizināt ar laivu, ka viņu nodošot pie svešiem ļaudīm, ja nebūšot rātna, un par daudzām citām patīkamām un nepatīkamām lietām.

Abi ar Maksimu Fjodoroviču iegājām manā istabā.

— yisu laiku domāju par Aleksejevu, Topanovs man sacīja, — arvien atminos viņu, cenšos viņu saprast. Nedomāju par tīri zinātniskām problēmām, kuras viņš pūlējās atrisināt. Gribu viņu saprast. . Jūs, zinātnieki, uzlūkojat dabas māmuļu kā vairāk vai mazāk sarežģītu faktu kompleksu, bet neturat dabu aizdomās, ka tā varētu būt ļaunprātīga. . Jūs vienmēr tiecaties meklēt neveiksmes cēloņus vispirms kādās jaunās īpašībās, kas jums vēl nav zināmas, bet es, nabadziņš, sadurdamies ar nejēdzīgu un ļaunprātīgu spēku izpausmi, vienmēr do māju par cilvēku..

— Jūs dabai piedēvējat cilvēku īpašības, es sacīju, — jūs tai uztiepjat tīri cilvēcisku viltību un ļaunprātību.

— Nē, tik tieši es nedomāju. Es tikai gribu saprast, kas īsti cilvēka īpašībās, viņa domāšanā, viņa pasaules izpratnē varējis novest pie veiksmēm vai kļūdām. . Kas īsti varējis novest Aleksejevu pie viņa pārsteidzošajiem atklājumiem, par kuriem tagad nav nekādu šaubu, un kas novedis viņu pie katastrofas. Jā, viņš negaidīja, nenojauta, nedomāja, ka draud briesmas, bet kāpēc tieši viņš sadurās ar šīm briesmām, kāpēc tieši viņa kļūme atsedza baigu un draudīgu dabas noslēpumu?..

Istabā jau bija satumsis. Gaismu neiededzu, un pa atvērto logu varēja redzēt spožas zvaigznes. Klusi un uzmācīgi sīca vientuļš ods, un vienmērīgi šņākuļoja Tatjana, kas gulēja ārā aiz mana loga. Viņa vienmēr aizmiga ātri, kā aizmieg dienā noguruši putni.

— Es zinu, — turpināja Topanovs, — zinu, ka jūs dusmojaties uz mani, dusmojaties, ka sapulcē jums

drusku uzklupu. Zinu, ka turat mani par mazliet pašpārliecinātu.

— Tā nu gluži nav, — es steigšus sacīju, bet Maksims Fjodorovičs mani pārtrauca:

— Piekrītu, ka gluži tā nav. Es jau ari nepretendēju, ka man varētu būt kāda sevišķa nozīme, kāds sevišķs stāvoklis. Absolūta paklausība man nemaz arī nav vajadzīga. Ja jutīšu, ka darba norisi traucēju, došos projām …

— Jūs jau tagad esat daudz paveicis, tieši jūs taču izpratāt, ar ko mums darīšana.

— Nē, esmu paveicis visai maz. Jums šķiet, ka aizritēs viens vai divi mēneši, būs noskaidrota Aleksejeva darbu būtība, un tad drīz vien jūsu rokasgrāmatas kļūs bagātākas ar dažām formulām. Vai tas būs viss? Vai varēsiet doties katrs uz savu pusi? Nē un vēlreiz nē! … Viss tikai sākas, mēs esam spēruši tikai divus vai trīs pirmos — visvairāk nepieciešamos soļus, un jūs tik drīz vēl netiksiet vaļā no vecā Topanova, tas nenotiks tik drīz! … — viņš teica un iegrima domās.

— Maksim Fjodorovič, — es uzdrošinājos iebilst,

— mēs taču nodarbojamies ar pilnīgi zinātnisku problēmu, jums jārēķinās ar mums, bet nevis …

— Bet nevis jāierosina nezinātniskas problēmas? Tā jūs gribējāt sacīt? Pasakiet visu līdz galam!

— Šodien pat, kad ievirzījās saruna, ka mākslīgo pavadoni nav izdevies nofotografēt, lai gan astrofotogrā- fijas labākie speciālisti ir gauži pūlējušies … Es jums apgalvoju, ka tanīs negatīvu vietās, kur varēja gaidīt parādāmies Aleksejeva pavadoņa attēlu, katrs kvadrātmili- metrs ir apskatīts stiprā palielinājumā. Ir taču zināms, ka, fotografējot pavadoni, kas joņo debess jumā, iegūstam nevis savrupas zvaigznītes attēlu, bet svītriņu, un šādu svītriņu konstatēt nav izdevies. Kāpēc tad, kāpēc vajag aicināt, lai vēl un vēlreiz pētām un aplūkojam šos nevienam nevajadzīgos negatīvus?

— Domāju gluži tāpat, — sacīja Maksims Fjodorovičs,

— gluži tāpat kā jūs. Nav vērts tos vēlreiz aplūkot.. tik pavirši, — Topanovs negaidot piebilda. — Un jūs jau nemaz tos neesat apskatījuši! No tā jau nekas netiek, ja

tāpat vien bola uz tiem acis. Tā raudzīties nevajag, tur jums ir taisnība.

— Bet kā tad jāskatās?

— Jāskatās tā, kā māte lūkojas uz dēlu, sagaidīdama to pārnākam no kara! Jums ir iedotas ļoti labas fotogrāfijas — ārkārtīgi vērtīgs materiāls! To vajag pētīt, biedri zinātniek, pētīt, nevis bīties un sacelt seksti! Ceru, ka neapvainojāties?

— Nē, bet …

— Redzat, — Maksims Fjodorovičs pievirzīja savu krēslu man tuvāk, — redzat.. Reiz es ķēros pie kāda darbiņa … Pie viltotas naudas … Neuztraucieties, es to netaisīju. Un tad, kad mēs saņēmām šo naudu, vēl tagad atceros, rudus trīsdesmit rubļu gabalus, toreiz man teica, ka pēc ārējā izskata tos nevarot atšķirt, saprotat, nekādi nevarot atšķirt no īstajiem! Viss esot iztaisīts precīzi, līdz pēdējai svītriņai! Protams, labi bija iztaisīts, kādas ārzemju valsts labākie poligrāfisti bija varen centušies. Pat ar vienkāršu mikroskopu nekas nebija saskatāms, bet, kad ielikām stereoskopā vienā pusē mūsu — padomju naudaszīmi, bet otrā pusē viltoto, tūlīt divās vai trīs vietās pamanījām svītriņas, it kā no papīra rēgotos laukā skabargas.

— Maksim Fjodorovič, jūs runājat par stereoskopu. Bet astronomijā taču jau kopš sendienām izmanto gan stereofotogrāfiju, gan stereoskopus, gan stereomikrosko- piju. Tomēr jāiegaumē, ka stereofotogrāfiju izmanto tikai salīdzināšanai, — Maksim Fjodorovič, vai jūs seko jat manam domugājienam?

— Sekoju, sekoju, — viņš tūlīt atbildēja.

— Izmanto tikai viena un tā paša debess sektora salīdzināšanai, kurš fotografēts, teiksim, dažādu staru apstarots, izlietojot dažādus filtrus vai arī dažādā laikā …

— Pareizi, pareizi, dažādā laikā, — piebilda Maksims Fjodorovičs un piecēlās no krēsla. — Tāpēc aizsūtiet šādu telegramu: «Steidzami nofotografējiet tos zvaigžņotās debess sektorus, pa kuriem iespējams pavadoņa lidojums. Negatīvus atsūtiet kopā ar fotogrāfijām, kuru uzņemšanas brīdis noteikts pēc vispasaules laika.» Telegrafējiet tieši tā vai līdzīgi, jūs jau pats labāk zināsiet…