Tagad un mūžīgi

11. nodaļa

Misters Kulpepers uzreiz neatbildēja.

Jo tūlīt viņiem bija jādodas uz pēcpusdienas tēju: persiku un aprikožu kūciņas un zemeņu sorbets, un kafija tējas vietā, un pēc tam portvīns kafijas vietā, - un vēlāk bija vakariņas, kārtīga izēšanās, kas ievilkās pāri deviņiem, un pēc tam pansijas iemītnieki pa vienam vien sakāpa augšstāvā, lai atlaistos senilgotajās vēsās vasarnakts gultās; Kārdifs palika sēžam ārpusē, zālienā, kur nebija ne badmintona rakešu, ne spārnoto bumbiņu, raudzīdamies uz verandā sēdošo misteru Kulpeperu, kas citu pēc cita izkvēlināja vairākus pīpju ugunskurus, un gaidīdams.

Beidzot viņš laiskā gaitā piegāja pie lieveņa kāpnītēm un gaidīja, atspiedies pret margām.

- Jūs vaicājāt, kāpēc te nav bērnu? —Eliass Kulpepers beidzot ierunājās.

Kārdifs pamāja.

- Krietns žurnālists nebūtu ļāvis aizritēt tik ilgam laikam, gaidīdams, atbildi, pēc tam kad uzdevis tik svarīgu jautājumu.

- Laiks rit vēl arvien, - Kārdifs iecietīgi aizrādīja, kāpdams augšup.

- Tas tiesa. Ņemiet!

Uz margu malas stāvēja vīna pudele un divas nelielas glāzes.

Vienā malkā izmetis savējo, Kārdifs apsēdās blakus Eliasam Kulpeperam.

Kulpepers pakšķinādams pūta dūmus. - Visi bērni... - viņš iesāka, it kā rūpīgi apdomādams katru vārdu, ko sacīs, - ir aizvesti prom uz skolu.

Kārdifs viņā paraudzījās neticīgām acīm.

- Pilnīgi visi? No visas pilsētas?

- Tur jau tā lieta. No mums līdz Fīniksai ir simt jūdžu vienā virzienā. Divsimt līdz Tak-sonai. Pa vidu vienas vienīgas smiltis un pārakmeņojies mežs. Bērniem vajag skolas ar īstiem kokiem. Jā, šeit mums ir īsti koki, bet nevaram atrast skolotājus, kas būtu ar mieru šeit strādāt. Reiz daži bija, taču sajutās pārāk vientuļi. Viņi vairs nebrauca šurp, tāpēc bija jābrauc prom bērniem.

-Ja es šeit ierastos jūnija beigās, vai es satiktu bērnus, kas atgriežas mājās, lai pavadītu vasaras brīvlaiku?

Kulpepers sastinga un tāds palika krietnu brīdi, izskatīdamies pēc Kloda.

- Es jautāju...

- Dzirdēju. - Kulpepers piedauzīja pie pīpes, uzsizdams gaisā degošu pelnu plēnīti. - Ja es atbildētu “jā”, vai jūs man ticētu?

Kārdifs noliedzoši papurināja galvu.

- Gribat teikt - esmu aizmelojies par tālu?

- Gribu teikt vienīgi to, ka esat iemelojies strupceļā. Redzēsim, kā jūs no tā izkļūsiet!

Kulpepers pasmaidīja.

- Bērni nebrauks mājās. Viņi apmeklēs vasa-ras skolas Eimhērstā, Providensā un Segārborā.

Viens apmeties pat Teiksmu Ostā². Kā tev patīk šis nosaukums Teiksmu Osta! Reiz es tur hosē-dēju veselu pērkona negaisu, lasīdams “Mobiju Diku” - katru otro nodaļu.

- Bērni nebrauks mājās, - teica Kārdifs. - Vai drīkstu minēt, kāpēc?

Viņa sarunbiedrs pamāja ar .atdzisušu pīpi mutē.

Kārdifs izvilka piezīmju bloknotu un stingi tajā nolūkojās.

- Šīs pilsētiņas bērni... - viņš beidzot sacīja, mājās nepārbrauks. Neviens no viņiem.

Neviens pats. Nekad...

Aizvēris bloknotu, viņš turpināja: - Un iemesls, kāpēc viņi nekad šeit neatgriezīsies, ir tāds, ka... - Viņš krampjaini norija siekalas.

- Tads, ka bērnu nav! Pirms ilga, ilga laika kaut kas ir noticis, Dievs vien zina kas, bet noticis. Šī nav tāda pilsēta, kur ģimenes locekļi atgriežas mājās. Pēdējais bērns aizbraucis jau pirms ilga laika... vai arī pēdējais bērns sen pieaudzis. Un jūs esat viens no šiem bērniem.

- Vai tas ir jautājums?

- Nē, - teica Kārdifs, - tā ir atbilde. Kulpepers atlaidās krēslā un pievēra acis.

-Jūs tiešām esat pirmklasīgs viskarstāko ziņu reportieris, - viņš sacīja, izņemdams no mutes auksto pīpi.

12. nodaļa

Es... - Kārdifs ierunājās.-

- Pietiks! - atteica Kulpepers. - Pagaidām. -Un pasniedza viņam vēl vienu dzintarainā vīna glāzi. Kārdifs dzēra. Nolicis glāzi, viņš ieraudzīja pansijas durvis aizveramies. Kāds uzkāpa augšstāvā. Dīvainais noskaņojums neizgaisa.

Kārdifs ielēja sev vēl.

- Bērni nekad nepārbrauks mājās, - viņš čukstēja. - Nekad, nekad...

Tad kāpa augšup uz guļamistabu.

“Dusi saldi!” kaut kur mājā kāds noteica.

Taču Kārdifs nespēja aizmigt. Ar visām drēbēm viņš gulēja gultā, skatīdamies griestos, risinādams tur filosofiska rakstura uzdevumus, saskaitīdams un atņemdams, un dzēsdams, un skaitīdams atkal, līdz beidzot strauji piecēlās, lai pa logu paskatītos uz pļavai līdzīgo pilsētiņu, kuras mājas te iznira, te iegrima saulespuķēs gluži kā kuģi vasaras jūrā.

Celšos un iešu, domāja Kārdifs, bet ne jau uz “ziedu pļavu, kur bites dūc”. Iešu turp, kur valda zemessmags klusums un spurdz miroņgal-vas tauriņi ar bāliem spārniem.

Turēdams kurpes rokā, viņš basām kājām nolavījās lejup pa kāpnēm un klusiņām aizvēra aiz sevis pansijas odu sieta durvis; tobrīd, kad viņš apsēdās zālienā, lai apautu kājas, virs kokiem parādījās mēness.

Labi, viņš nodomāja, nevajadzēs laterniņu.

Izgājis ielas vidū, viņš paraudzījās atpakaļ. Vai aiz durvīm, aiz sieta kāds... kāda ēna stāvēja vērodama? Vispirms viņš gāja soļos, tad sāka lēni skriet.

Iedomāšos, ka esmu Klods, viņš sev domās sacīja, kad jau sāka aizelsties. Nogriezīšos šeit un tagad šeit, tad vēlreiz pa labi un...

Kapsēta!

Auksto akmens plātņu smagums uzgūla sirdij un aizsita elpu. Dzelzs žoga kapsētai apkārt nebija.

Kārdifs klusi iegāja un noliecās pie pirmā kapakmens. Viņa pirksti taustīdami pārslīdēja uzrakstam: BJANKA ŠERMANA BEITSA.

Un datums: DZ. 1883.03.VI

Un zemāk: DUSI DIEVA MIERĀ!

Bez miršanas datuma.

Mēness paslēpās mākoņos. Kārdifs devās pie nākamā kapakmens.

VILJAMS HENRIJS KLEJS 1885 -DUSI DIEVA MIERĀ!

Miršanas datuma atkal nebija.

Noglaudis trešo kapakmeni, viņš atrada: HENRIETE PĀRKSA 1881.13.VIII DEVUSIES PIE DIEVA

Taču Kārdifs zināja - viņa vēl nav pie Dieva.

Mēness aptumsa, tad saņēmās un iespīdējās vēl spožāk, nedaudz attālāk izceldams no tumsas mazas, antīkā stilā veidotas kapenes. Tas bija

smalki darināts Akropoles atveidojums, kura jumtu balstīja četras vestālienes vai dieves, vai brīnum daiļas jaunavas, vai lieliskas sievietes. Kārdifa sirds iepukstējās straujāk. Visas četras marmora būtnes šķita pēkšņi atdzīvojamies, it kā blāvā mēness gaisma viņas būtu pamodinājusi, it kā kuru katru brīdi viņas tādas pašas kailas varētu iznākt laukumiņā starp kapakmeņiem, kuros iegrebti vārdi, bet ne aizgājēju nāves datumi.

Kārdifs aizturēja elpu. Sirds dauzījās.

Jo, kamēr viņš tā stāvēja, viena no dievietēm, mūžīgi daiļajām jaunavām, ieslīdēja mēness gaismas lokā, vēsajā nakts gaisā viegli nodrebēdama.

Viņš pats nezināja, ko jūt - šausmas vai prieku. Galu galā viņš atradās miroņu valstībā, turklāt pašā pusnaktī. Bet sieviete? Galīgi kaila, nu, varbūt ne gluži: apsegdams krūtis, pa viņas augumu lejup aizvijās nakts miglai līdzīgs zīds; tas liegi viļņojās, skaistulei pametot pārējo bālo tēlu sabiedrību.

Sieviete nāca šurp starp kapakmeņiem, mēma kā aukstais marmors, kas viņa_yairs nebija, līdz nostājās Džeimsa Kārdifa priekšā; melnie, vijīgie mati sprogojās virs mazajām ausīm, valgās acis bija zilo ceriņu krāsā. Viņa liegi pacēla roku augšup un pasmaidīja.

- Tu... - nočukstēja Kārdifs. - Kāpēc tu esi šeit?

Viņa klusi atbildēja: - Kur citur es varētu būt?

Un, saņēmusi Kārdifu aiz rokas, klusumā izveda viņu ārā no kapsētas.

Atskatīdamies viņš redzēja aizmugurē paliekam vārdu rēbusus un gadskaitļu mīklas.

Viņi visi ir dzimuši, bet neviens nav miris, Kārdifs domāja. Tukšie kapakmeņi gaida, kad tajos iegravēs to vārdus, kuru dvēselēm jāiz-gaist Mūžībā.

- Vai tiešām? - Viņš izdzirdēja balsi, taču sievietes lūpas nebija pakustējušās.

Un tu man sekoji, viņš domāja, lai es nelasītu kapakmeņu uzrakstus un neuzdotu jautājumus.

Bet kas noticis ar bērniem, kuri neatgriežas mājās?

Un, kā slīdēdami pa ledu vai plašu mēness gaismas jūru, viņi atgriezās tur, kur sardzē klusi stāvēja simtiem saulespuķu, un bez skaņas viņu pēdas mina taciņu un lieveņa kāpnes, un tad kāpnes augšā uz tornīša istabu - viens, divi, trīs stāvi, līdz viņi iegāja pa vaļējām durvīm, kur atsegtā gulta viņus gaidīja spoža kā ledājs, balta kā sniega kupena karstā vasaras naktī.

- Jā, - viņa sacīja.

Pēc tam viņš kustējās kā mēnessērdzīgs. Pie kājām uz parketa parādījās viņa nomestās drēbes, izsvaidītas gluži kā bērnam spēlējoties. Nostājies pie kupenai līdzīgās gultas, viņš vēl nodomāja: Tikai vienu, pēdējo jautājumu! Tur, kapsētā... Vai zem tiem kapakmeņiem kāds arī ir aprakts? Vai tur vispār kāds guļ?

Tomēr bija jau par vēlu. Nepaguvis pavērt muti jautājumam, viņš iegāzās sniegā. Un, grimdams baltajā kupenā, ar kliedzienu ievilka krūtīs gaismu; bangai atplūstot, viņš piepeši sajuta siltumu, kāds viņu apskāva un glāstīja, taču viņš nevarēja saskatīt, kas viņu skauj un glāsta, līdz beidzot atslābis ieslīga miega jūrā.

Otrā rītā pamodies, viņš juta, ka nevis peld, bet paguris šūpojas ūdens virspusē; viņš bija lēcis no klints, un, kamēr viņš zemūdens valstībā lidoja augšup, līdz acīs iešķīlās zibensspoža gaisma, kāda neredzama būtne - visu laiku ar viņu kopā - lielās bailēs un priekā visiem spēkiem bija pie viņa turējusies, līdz beidzot viņš atkal bija iegāzies gultā - ar visu dvēseli un miesu.

Kad viņš vēlreiz pamodās, vētra bija norimusi, lidojums beidzies, viņš sajuta mazu rociņu savējā un pat aizvērtām acīm manīja Nefu guļam blakus un elpojam ar viņu vienā ritmā.

Viņa ierunājās: - Vai tu kaut ko gribēji jautāt?

- Rīt pajautāšu, - viņš nočukstēja. - Rīt...

- Jā, - viņa klusi atbildēja. - Rīt.

Tad viņas mute aizskāra viņa muti, un likās, ka tas notiek pirmoreiz.

13. nodaļa

Džeimss Kārdifs pamodās no saules, kas strāvoja iekšā pa augsto bēniņu logu. Uz mēles dīdījās jautājumi.

Gulta viņam blakus bija tukša.

Aizgājusi.

Baidās no patiesības ? viņš domās jautāja. Nevar būt, viņa noteikti atstājusi zīmīti pie leduskastes durvīm! Kaut kā viņš to zināja. Ej paskaties!

Zīmīte tur bija.

Mister Kārdif!

Šorīt atbrauc daudz tūristu. Man viņi jāsagaida. Uz jautājumiem atbildēšu pie brokastgalda.

Nefa

Tālumā... vai tik tur klusu neatbalsojās loko-motives pūtiens, vai nebija jaušama smaga mehānisma duna?

Stāvēdams lievenī, Kārdifs ieklausījās - un atkal kaut kur aiz apvāršņa gaisu satricināja lokomotīves ietaurēšanās.

Tad viņš palūkojās augšup. Vai Nefa devusies šai skaņai pretī? Vai citi pansijas īrnieki arī to dzirdējuši?

Viņš noskrēja lejā līdz dzelzceļa stacijai un nostājās starp kvēlojošajām sliedēm, izaicinādams vilcienu - nu, nosvilpies vēlreiz! Taču viss bija klusu.

Dažādi vilcieni... vezdami... ko īsti?

Es ierados pirmais, viņš nodomāja, es cenšos būt krietns.

Kas notiks tālāk?

Viņš gaidīja, bet gaiss vēl arvien bija nekustīgs un apvāršņa līnija nenodrebēja ne reizi. Tāpēc viņš devās atpakaļ uz “Ēģiptiešu brīnumiem”.

Visos logos vīdēja pansijas iemītnieku sejas, viņi visi gaidīja.

- Nekā! - viņš iesaucās. - Tur nekā nebija! No augšas kāds klusi atsaucās: - Vai jūs to droši zināt?

14. nodaļa

Ne pie brokastu, ne pusdienu, ne vakariņu galda Nefas nebija.

Viņš devās gulēt izsalcis.

15. nodaļa

f

Pusnaktī vējš klusi iepūta logā, iečuksti-nādams aizkarus, ieēnodams mēness gaismu.

Tālu pilsētas otrā malā pletās kapsēta, daudz milzīgu, baltu zobu, kas izkaisīti valgā, mēness sudrabotā zālē.

Ap pussimt akmeņu, mirušu - nemirušu.

Tīrie meli, viņš nodomāja.

Un attapās lavāmies lejup pa pansijas kāpnēm, no visām pusēm guļošu cilvēku elpas ielenkts. Vienīgā skaņa nāca no mēness apgaismotās virtuves - ūdens pilēšana no leduskastes leduspannā. No vitrāžas lodziņa, kas atradās virs ieejas, priekšnams bija piebiris pilns ar citroniem un ceriņiem.

»

Viņš attapās uz putekļainā ceļa divvientulībā ar savu ēnu.

Viņi attapās pie kapsētas vārtiem.

Kapsētas vidū viņš sajuta rokās lāpstu.

Viņš raka, līdz...

Zem sausajām smiltīm kaut kas dobji nodu-nēja. "

Viņš raka ātri, sviezdams zemi projām, un jau noliecās, lai paraustītu zārka malu, bet tajā mirklī aizmugurē atskanēja...

Soļi.

Jā! viņš nodomāja reibinošā satraukumā.

Vina atkal ir šeit! Viņa ieradusies, lai mani » > ’ atrastu un aizvestu mājās. Viņa...

Sirds sāka pukstēt straujāk, tad pierima.

Pie vaļējā kapa Kārdifs lēni atlieca muguru.

Eliass Kulpepers stāvēja pie kapsētas dzelzs vārtiņiem, apdomādams, ko sacīt Kārdifam, jauneklim, kurš raka tādā vietā, kur neviens nedrīkstēja rakt.

Kārdifs ļāva lāpstai izšļukt no rokām. - Mister Kulpeper?

Eliass Kulpepers iekliedzās: - Ak Dievs, ak Dievs, dariet to! Paceliet vāku! Nu! - viņš vēl uzsauca, redzēdams, ka Kārdifs vilcinās.

Kārdifs noliecās un parāva vāku. Tas nebija ne aizslēgts, ne aiznaglots. Viņš pacēla vāku un stingi skatījās iekšā zārkā.

Eliass Kulpepers pienāca un nostājās viņam blakus.

Abi raudzījās lejup uz...

Tukšu zārku.

- Manuprāt, tagad jums derētu kāda glāzīte, - teica Eliass Kulpepers.

- Divas derētu vēl labāk, - atteica Kārdifs.

16. nodaļa

Nakts vidū viņi sēdēja šūpuļkrēslos, smēķēdami smalkus cigārus un dzerdami mājas vīnu bez nosaukuma. Kārdifs atlaidās krēslā un cieši aizmiedza acis.

- Vai kas rādās? Vai jūs kaut ko redzat? -apvaicājās Eliass Kulpepers.

- Daudz ko, bez skaita. Kad Klods mani veda tajā maizes un virtuļu ekskursijā, es nekur nemanīju izkārtnes. Ne ārsta, ne apbedīšanas kantora.

- Kaut kur jau tiem jābūt, - atteica Kulpe-pers.

- Kā tas iespējams, ka viņi nav telefonu grāmatā, “Dzeltenajās lappusēs”? Terapeitu nav, ķirurgu nav, apbedītāju arī nav!

- Tiešām nolaidība...

Kārdifs pētīja piezīmes.

- Apžēliņ, jums šajā... gandrīz vai spoku pilsētā nav pat slimnīcas!

Viņš pasvītroja kādu ierakstu.

- Poliklīnika trīsdesmit kvadrātpēdu platībā. Vai tad tas ir viss, kas pie jums gadās, vai jums nekad nevajag lielāku ārstniecības iestādi.⁷

- Ta varētu sacīt, - atbildēja Kulpepers.

- Vai tad jūsu vienīgās likstas ir pirkstu sagriezumi un bišu dzēlieni, un palaikam kāda izmežģīta potīte?

-Jūs visu esat uzskaitījis, un vairāk nekas arī negadās, - sarunbiedrs atteica. - Bet turpiniet vien!

- Šādi arī var izskaidrot, - Kārdifs sacīja, no augstās verandas nolūkodamies uz pilsētiņu,

- kāpēc visi zārki ir tukši.

- Jūs izrakāt tikai vienu.

- Nav nekādas vajadzības arī pārējos rakt ārā. Vai varbūt man tas bija jādara?

Kulpepers klusēdams papurināja galvu.

- Taisnību sakot, mister Kulpeper, es jūtos briesmīgi pārsteigts.

- Taisnību sakot, es arī, - Kulpepers atteica.

Šī ir pirmā reize, kad man uzdod tādus jautā-

jumus. Mēs visi pārējie vienkārši šeit dzīvojam, un mums ne prātā nebūtu nācis, ka iespējams saņemt dūšu, tvert lāpstu rokā un rakt!

- Ļoti atvainojos!

- Tagad, Kārdif, jūs gribat zināt, ko tas viss īstenībā nozīmē. Es jums paskaidrošu. Ņemiet bloknotu un pierakstiet! Ja pie mums ieradās viesi, viņiem vienmēr drīz apnika un viņi atkal aizbrauca. Tāpēc mēs centāmies, lai mūsu pilsēta vismaz izskatītos kā visas citas pilsētas. Lai radītu šādu iespaidu, mēs tēlojām bēres -ar līķratiem un īstām puķēm, un orķestra mūziku... tikai zārks bija tukšs. Rītdien arī mums būs šāds pasākums, viltus bēres, lai jums rastos pārliecība, ka reizēm mēs mirstam.

- Reizēm?! - iesaucās Kārdifs.

- Nu jau kur tas laiks, kopš neviens nav miris... Dažreiz kādu no mums sabrauc mašīna. Citreiz kāds nokrīt no saliekamajām kāpnēm.

- Un nekādu slimību - ne garā klepus, ne plaušu karsoņa?

- Mēs gari neklepojam, Kārdif. Mēs... izgaistam... palēnām.

- Cik lēni?

- Nu, saskaņā ar pēdējiem aprēķiniem...

- Cik lēni?

- Simt vai varbūt divsimt gados...

- Tatad simt vai divsimt?

- Laikam jau ap divsimt. Vēl tas nav īsti nosakāms. Mēs taču šeit esam tikai kopš tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtā vai sešdesmit piektā gada, kopš Linkolna laikiem.

-Jūs visi?

- Visi.

- Nefa arī?

- Negribu jums melot...

- Bet viņa taču ir par mani jaunāka!

- Drīzāk derētu jums par vecmāmiņu.

- Ak Dievs!

- Dievs mums to ir vēlējis. Tomēr pa lielākai daļai tas izskaidrojams ar klimatu. Un... nu jā, ar vīnu.

Kārdifs pārsteigts palūkojās uz savu tukšo glāzi.

Šis vīns ļauj cilvēkam nodzīvot līdz divsimt

gadiem?

-Jā, ja vien nenogalē jaunībā. Dzeriet to glāzi

tukšu, jaunais cilvēk, dzeriet tukšu...

17. nodaļa

Eliass Kulpepers paliecās uz priekšu, lai ielūkotos Kārdifa piezīmju bloknotā.

- Vai vēl pastāv šaubas, nenoteiktība vai citi viedokļi?

Kārdifs domīgs pētīja piezīmes. - Nekādu plaukstošu uzņēmumu Vasarā arī laikam nav.

- Dažas sīkas zivteles, nekādu haizivju.

- Nav arī ceļojumu aģentūru, tikai dzelzceļa stacija, kas, liekas, drīz iegrims smiltīs. Galvenā iela visa vienās bedrēs. Neviens nebrauc projām, un šurp brauc tikai retais. Kā jūs te, ellē, vispār spējat dzīvot?

- Padomājiet! - Kulpepers teica, pakšķinā-dams pīpi.

- Es taču domāju, nolādēts!

- Būsiet jau dzirdējis par “puķējm laukā... Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj... tāpat kā jūs! Jums taču nekur nav jākustas, vai ne? Tikai reizēm, kā šonakt. Pa lielākai daļai visa jūsu kustība notiek galvā - šurpu turpu starp ausīm. Nu,, vai man nav taisnība?

- Ka tevi nelabais! - Kārdifs iesaucās, cie-šāk sagrābdams piezīmju bloku. - Vientuļnieki! Kas labprāt slēpjas! Individuālisti! Bariem! Jūs visi esat rakstnieki!

- Tas jums labi izdevās.

- Rakstnieki...

- Katrā pansijas numurā un istabā, bēniņos un puspagrabos, un pieliekamajos kambaros, abās ielas malās līdz pat pilsētas robežai.

- Visa pilsēta, pilnīgi visi?

- Visi, ja neņem vērā dažus slinkus nejēgas.

- Kaut kas nedzirdēts!

- Nu, tagad jūs to dzirdat.

- Zalcburga - mūziķu, komponistu un diriģentu pilsēta... Zenēva - pilna baņķieru, pulksteņmeistaru un klibojošu neveiksminieku, kas atgriezušies no slēpošanas kūrortiem... Nanta-keta - vaļu zvejnieku un viņu atraitņu dzīvesvieta... vismaz kādreiz bijusi. Bet šeit, šeit!...

Pielēcis kājās, Kārdifs plati ieplestām acīm lūkojās uz pusnakts tumsā grimstošo pilsētu.

- Necentieties saklausīt rakstāmmašīnas, -sacīja Kulpepers. - Viss notiek klusumā.

Divvientulībā ar bloknotu un zīmuli. Rakstāmspalvas klusā čerkstoņa, slīdot pa papīru... domāja Kārdifs. Vasarīgi rāmas domas vasarīgi rāmās pēcpusdienās.. .

- Mjā... rakstnieki... - viņš domīgs ņurdēja, uzlūkodams te vienu, te otru naminu. - Viņiem nav nekur jābrauc. Un, ja manuskriptus nosūti izdevniecībai pa pastu, nevienam nav jāzina ne tavs dzimums, ne ādas krāsa, ne arī, cik īss vai garš tu esi. Te varētu dzīvot punduru vai pat cirkā rādāmu milžu kopiena. Rakstnieki... Nu, pie velna vecmātes!

- Lūdzu, ievērojiet pieklājību!

Kārdifs pagriezās atpakaļ, lai uzlūkotu sarun-biedru. - Bet viņi visi taču nevar būt slaveni?

- Pa lielākai daļai.

- Ja jūs minētu uzvārdus, vai es kādu no viņiem pazītu?

-Jā, bet es to nedarīšu;

- Vesels talantu bišustrops! - Kārdifs noelsdamies teica.'- Bet kā viņi visi te nokļuvuši?

- Gēni, hromosomas... garīga nepieciešamība. Būsiet taču dzirdējis par radošajām nometnēm? Šī vienkārši ir lielāka. Mēs visi esam līdzīgi, radniecīgas dvēseles. Neviens nesmejas par to, ko kāds uzraksta. Nekādu dullo, nedz alkoholiķu gan pie mums nav, orģijas arī nerīkojam.

- Tad jau Frensiss Skots Ficdžeralds netiktu pieņemts?

- Labāk lai nepiesakās!

- Izklausās visai garlaicīgi.

- Tikai tad, ja jūs būtu nozaudējis bloknotu un rakstāmo.

- Jūs arī pie viņiem piederat?

- Ta paklusām.

- Dzejnieks?

- Kuš, ne tik skaļi! Kāds vēl izdzirdēs...

- Dzejnieks... - Kārdifs nočukstēja.

- Pa lielākai daļai rakstu haikas. Pusnaktī, kad uzlieku brilles un pasniedzos pēc spalvaskāta. Tadas pushaikas vien sanāk, par daudz zilbju.

- Piemēram?

Un Kulpepers nodeklamēja:

Ai, kaķēniņ, ko es tik ļoti mīlu...

Ai, purniņ, kas esi man tik bezgaldārgs...

Kā gan tu, putniņ, esi ticis kaķim zobosi’

Kārdifs no prieka iesmējās. - Es nemūžam nespētu neko tādu uzrakstīt!

- Neraizējieties par spējām! Rakstiet!

- Ir negrasos! Vēl!

Sniega kupena pie mana satvīkušā vaiga.

Vēss sniegs zem maniem pirkstiem.

Tu esi prom.

Kulpepers apklusa un, slēpdams mulsumu, ņēmās no jauna piebāzt pīpi.

- To es bieži nelasu, - viņš teica. - Pārāk bēdīga.

Brīdi valdīja klusums, tad Kārdifs ievaicā-jās: - Kā tad jūs, rakstnieki, sazināties ar ārpasauli?

- Reizi mēnesī es aizvedu vienu autokravu ar manuskriptiem uz kādu attālāku pilsētu, lai nosūtītu no tādas vietas, kur nedzīvojam, un atvedu veselu lērumu čeku un vel lielāku lērumu noraidījuma vēstuļu. Visa raža, graudi un pelavas, nonāk mūsu bankā, kurai ir tikai viens direktors un kasieris... un tur arī paliek -gadījumam, ja kādudien mums vajadzētu no šejienes aizbraukt...

Kārdifs piepeši juta, ka viscaur nosvīst.

- Vai jūs ko gribējāt sacīt, mister Kārdif?

-Tūlīt...

- Nav jau nekur jāsteidzas. - Vēlreiz aizdedzis pīpi, Kulpepers atkal noskaitīja:

Māte atceras mirušo dēlu.

Kādos tālumos viņš būtu aizklīdis tagad,

Drosmīgais spāru mednieks ?

- Ta gan nav manis sacerēta. Diemžēl... Japāņu. Ļoti sena.

Kārdifs, soļodams pa verandu turp atpakaļ, apstājās un teica:

- Apžēliņ, viss taču saskan! Rakstniecība ir vienīgais darbības veids, ar ko tik nomaļu pilsētiņu būtu iespējams uzturēt. Tā ir gluži kā uzņēmums, kas tirgojas pa pastu.

- Rakstniecība jau arī ir tirgošanās pa pastu. Ja kas iepatīkas, izraksti čeku, nosūti - un viens, divi, “Džonsons un Smits” no Viskon-sinas pavalsts tev atsūta visus pilnīgai laimei nepieciešamos priekšmetus. Kaleidoskopu... Brilles ar atpakaļskata spogulīšiem... Karnevāla maskas... “Annas” lelles... “Parīzes Dievmātes katedrāles” videoklipus... Antīka stila skapjus... ar skeletiem...

- Viss augstākās kvalitātes! - Kārdifs teica un pasmīnēja.

- Viss augstākās kvalitātes, - apstiprināja Kulpepers.

Un viņi abi klusītēm nosmējās.

Dziļi ieelpojis un izelpojis, Kārdifs sacīja:

- Tatad šī ir rakstnieku pilsēta!

- Taisāties uz palikšanu?

- Nē, uz prombraukšanu... - Kārdifs aprāvās un aizlika roku mutei priekšā, it kā nejauši būtu pateicis kaut ko nepiedienīgu.

- Ko tad tas nozīmē?! - Kulpepers šūpuļkrēslā gandrīz palēcās.

Tomēr Kārdifs nepaguva atbildēt. Lejā uz mauriņa bija parādījies bāls tēls; nu tas kāpa augšup lievenī.

Kārdifs pasauca viņu vārdā.

Nokļuvusi pie durvīm, Eliasa Kulpepera meita sacīja: - Nāc, kad būsi gatavs nākt!

Kad būšu gatavs?... Kārdifs domās drudžaini atkārtoja. Kad būšu gatavs!...

Sieta durvis aizvērās.

- Iedzeriet, noderēs! - teica Eliass Kulpepers, sniegdams viņam glāzi.

Kārdifs to paņēma.

18. nodaļa

Atkal viņu gaidīja lielā gulta gluži kā sniega kupena vasaras naktī. Nefa bija atlaidusies uz vieniem sāniem un raudzījās griestos, un nekustējās. Džeimss Kārdifs klusēdams apsēdās uz pretējās gultas malas, tad beidzot atslīga spilvenā un gaidīja.

Beidzot viņa teica: - Šķiet, kopš ierašanās tu visai daudz laika esi aizvadījis mūsu pilsētas kapsētā. Ko tu tur meklē?

Brīdi raudzījies tukšajos griestos, viņš atbildēja: - Šķiet, tu nesen gāji uz dzelzceļa staciju, kurā gandrīz nekad neierodas vilcieni. Kāpēc?

- Šķiet, ka mēs abi kaut ko meklējam, bet nevaram vai negribam atzīties, kāpēc vai arī kas tas ir, - Nefa nepagriezdamās atteica.

- Ta šķiet.

Atkal klusums. Beidzot vina Kardifu tizlū-

‘

kojā.

- Kurš no mums sāks grēksūdzi?

- Sāc tu pirmā!

Viņa klusi iesmējās.

- Mana atzīšanās būs lielāka un neticamāka par tavējo.

Džeimss arī iesmējās, tomēr tūlīt arī noliedzoši papurināja galvu.

- Ai, nē, manējā ir briesmīga!

Viņš sajuta Nefu saraujamies un nodrebam.

- Nebiedē mani...

- Es negribu tevi biedēt. Tomēr tā nu ir. Un es baidos - ja tev izstāstīšu, tu aizbēgsi un es tevi nekad vairs neredzēšu.

- Nekad? - Nefa klusi nočukstēja.

- Nekad.

- Nu tad izstāsti man to, ko drīksti stāstīt, tikai nebiedē!

Tajā mirklī kaut kur tālu nakts tumsā grimstošajā pasaulē iekliedzās vilciens - lokomotīve nosvilpās, tuvodamās stacijai.

- Vai dzirdēji? Vai tas ir vilciens, kas tevi aizvedīs projām?

No apvāršņa malas atlidoja vēl viens pūtiens.

- Nē, - viņš atteica, - tikai es ļoti ceru, ka šis vilciens neatved šurp ko sliktu.

Viņa lēni piecēlās un aizvērtām acīm apsēdās uz gultas malas. - Man jāzina.

- Nē. Neej! Es iešu.

- Vispirms... - Un Nefas roka maigi ievilka Kārdifu savā gultas pusē.

19. nodaļa

Kaut kad nakts vidū viņš nojautā, ka atkal ir pamests viens.

Viņš uztrūkās ar baiļu sajūtu, domādams: Esmu nokavējis vilcienu. Tas ir ļnenācis un aizgā-jis. Bet, pag...

Saulei paceļoties pār tuksnesīgo klaidu, viņš dzirdēja lokomotīves pūtienu spalgi aiztrauca-mies debesīs kā sirdi plosošu vaidu bērēs.

Vai tik tur nenobūkšķēja kāda soma, tik līdzīga viņa paša somai, izkrizdama no pilnā gaitā ejoša vilciena?

Vai tik uz perona dēļiem nenogāzās kāds trīs-simt mārciņu smagums?

Un tad Kārdifs saprata. Viņa galva nolīka gluži kā aizcirsta. Un viņš domāja: Ak Dievs, ak tu atriebīgais Dievs!

20. nodaļa

Viņi stāvēja uz vientulīgās stacijas perona - vienā galā Kārdifs, otrā galā kāds gara auguma vīrietis.

- Džeimss Edvards Makkojs? - Kārdifs iejautājās.

- Kārdif, vai tiešām tas esi tu?

Abi pasmaidīja tēlotu smaidu.

- Ko tu šeit dari? - jautāja Kārdifs.

- Tu taču varēji iedomāties, ka es sekošu, -teica Džeimss Edvards Makkojs. - Kad tu aizbrauci, es zināju - kāds ir nomiris un tu esi devies viņu pienācīgi apbērēt. Tad nu sakravāju koferi...

- Kāpēc tev tas bija jādara?

- Lai pārliecinātos, ka neesi zaudējis realitātes izjūtu. Kur tas laiks, kopš esmu pārliecinājies-ja

es griežu stūri uz vienu pusi, tad tu - uz otru. Tu vienmēr maldījies, man vienmēr bija taisnība. Neciešu meļus...

- Tu gribēji sacīt - optimistus.

- Nu nav taču brīnums, ka es tevi nevaru ciest! Pasaule ir vircas bedre, bet tu tajā peldi un vēl gribi izpeldēt krastā. Jēziņ, nu kur tad ir tas krasts? Tu to nemūžam nesasniegsi, jo nekāda krasta nav! Mēs esam notekgrāvī slīkstošas žurkas, bet tu saskati zvaigznes tur, kur ir tikai tukšums! Tavuprāt, “Titāniks” ir Marka Tvena kuģītis, kas peld pa Misisipi! Tavuprāt, Svengali, Raskolnikovs un Hitlers ir trīs labie rūķīši! Man tevis žēl. Es esmu šeit, lai tev atgādinātu par veco labo, godīgo īstenību.

- Kāds tam sakars ar godīgumu?

- Ar godīgumu, praktiskumu un veselo saprātu! Nespēlē naudas automātus, nemet ubagiem krūzītēs pogas, nesvied dzīvokļa saimnieci lejā pa kāpnēm! Skaista nākotne? Pie velna, tagadne ir mūsu nākotne, un tagadne ir sūdīga! Nu, stāsti - ko tādu esi atradis šai sasmakušajā pilsētelē? - Makkojs jautāja, palū-kodamies apkārt.

Kārdifs teica: - Labāk taisies, ka tiec - ar nākamo vilcienu!

- Man dotas divdesmit četras stundas, lai par tevi uzrakstītu, - sacīja Makkojs, pašķielēdams uz saulespuķēm, kas auga abās ielas pusēs. - Nu, rādi ceļu! Es sekošu, klupdams pār līķiem.

Uzmetis somu plecā, Džeimss Edvards Mak-kojs devās uz priekšu, un Džeimss Kārdifs pēc brīža teciņiem viņu panāca.

- Mans izdevējs piekodināja, lai atgriežos ar kārtīgu virsrakstu. Ja tas būšot labs, solīja tūkstoti, ja super - tad trīs. - Iedams Mak-kojs aplūkoja šūpoles, kas rīta vējiņā nokarājās nekustīgas, un augstos, blāvos logus. - Jūtu, ka sanāks super.

Kārdifs vilkās nopakaļ, domādams: Neelpo... Izliecies par beigtu...

Pilsēta dzirdēja.

Ne lapa nenodrebēja. Ne ābols nenokrita. Zem krūmiem melnēja suņu ēnas - bez suņiem. Zāle pieglaudās pie zemes, atgādinādama izbiedēta kaķa kažoku. Viss bija sastindzis pilnīgā nekustina

Apmierināts ar vispārējo aprimumu, nojauzdams, ka pats to izraisījis, Džeimss Edvards Makkojs apstājās divu aleju krustojumā- Palūkojies augšup uz zaļās arhitektūras veidojumu, viņš nomurmināja: - Es sapratu.

Nosviedis somu zemē, viņš no krekla kabatiņas izņēma zīmuli, aplaizīja to un sāka skribelēt bloknotā, izrunādams katru zilbi: “Nevajadzīga pilsēta. Dzimusi nedzīva. Palikusi par atmiņām. 1880. gadā aiztraukusies uz Rietumiem, 1890. gadā nolaidusi tvaiku, 1900. gadā sasniegusi galastaciju. Visu pamesta.”

Kārdifs nespēja izteikt ne vārda.

Makkojs viņu pētoši uzlūkoja. - Es esmu uz īstā ceļa, vai ne? Lasu to tavā sejā. Tu ieradies, lai apraktu Cēzaru. Es esmu ieradies, lai uzjundītu viņa pīšļus. Tu sekoji dzejnieka intuīcijai, es - savai suņa ožai. Tev patika tas, ko ieraudzīji; tu atgrieztos un nevienam neko nestāstītu. Man tas viss nepatīk, un punkts! - Viņš aizsprauda zīmuli aiz auss, iestūķēja bloknotu bikšu kabatā un vēlreiz pacēla somu. It kā savas paša balss dzīts, viņš aizsoļoja tālāk pa Vasaras ielām, pa ceļam klaigādams: - Nu paskaties taču uz šo neciešamo arhitektūru, uz visiem tiem dakstiņiem un kārniņiem, un koka kruzuļiem! Un kāds lērums daiļi virpotu margu spraislīšu! Gatavās šausmas, ja te būtu jāpaliek visu mūžu, pat divas vasaras nedēļas jau liktos par daudz! Žēlīgais Dievs, kas tad tas? - Viņš aprāvās un palūkojās augšup.

Virs lieveņa redzamā izkārtne vēstīja: “ĒĢIPTIEŠU BRĪNUMI. Pansija.”

Makkojs palūkojās uz Kārdifu; tas viscaur saspringa. - Te laikam ir tavi medību lauki, -Makkojs teica. - Nu, paskatīsimies!

Kārdifs vēl nepaguva ne pakustēties, kad Makkojs jau bija uzskrējis pa lieveņa kāpnītēm un atvēris odu sieta durvis.

Kārdifs notvēra durvis, iekams tās viņam bija aizcirtušās deguna priekšā, un sekoja.

Klusums. Ceremonija beigusies. Visi mīļie nelaiķi prom.

Pat viesistabas putekļi nebija iztraucēti, ja vien te jebkad bijuši putekļi. Un visas “Tiffany” lampas bija apdzisušas un puķu vāzes - tukšas. Izdzirdējis Makkoju staigājam virtuvē, Kārdifs devās turp.

Makkojs stāvēja pie atvērtas leduskastes. Ledus tajā nebija, nedz arī piena vai krējuma, vai sviesta, un tai apakšā nebija paplātes, kur satecēt ūdenim, lai izslāpis suns naktī varētu padzerties. Arī pieliekamais tukšs - ne tur vairs leopardraibu banānu, ne Ceilonas un Indijas garšvielu. Klusa gaisa plūsma bija izstaigājusi māju, visu vērtīgo aiznesdama līdzi.

Makkojs kaut ko rakstīja, murminādams:

- Pierādījumu vairāk nekā pietiekami...

- Pierādījumu?

- Visi slēpjas. Viss noslēpts. Tiklīdz es aizbraukšu, zālieni atkal tiks apcirpti un leduskaste pilēs. Kā gan viņi varēja zināt, ka es ieradīšos? “Western Union” nodaļas taču šeit nav - pilsētā, kur nav pat zirga ratu? - Ievērojis gaitenī telefona aparātu, Makkojs pacēla klausuli. - Nav signāla. - Viņš palūkojās caur sieta durvīm ārā.

- Neredz arī pastnieku. Esmu nokļuvis kaut kādā izolācijas kamerā.

Izgājis ārpusē, Makkojs apsēdās uz lieveņa margām; tās iečīkstējās, it kā grasīdamās sabrukt. Viņš pētoši ielūkojās Kārdifam sejā.

- Tu man atgādini krietno samarieti. Joņo apkārt, glābdams cilvēkus, kurus nav jēgas glābt. Nu kas tad ir tik lielisks šajā pilsētelē, ka tā izpelnījusies Kārdifa Pestīšanas armijas uzmanību? Tomēr man rādās, ka tā vēl nav visa patiesība. Gan jau te vēl ir kāds zemūdens akmens...

Kārdifs aizturēja elpu.

Džeimss Edvards Makkojs izvilka bloknotu un to saspringti uzlūkoja. - Šķiet, es zinu, kas tas par akmeni, - viņš nomurmināja. - Valsts...

Vienu mirkli viņš ļāva Kārdifam mocīties neziņā.

- Lielceļu...

Kārdifs izelpoja.

- Jja! - Džeimss Edvards Makkojs triumfējoši nočukstēja. - Virsraksts man jau rokā: TALANTĪGA ŽURNĀLISTA VEIKUMS PASARGĀ

BRĪNIŠĶĪGU MAZPILSĒTU NO BOJĀEJAS!- Un zem tā, sīkākiem burtiem: Valsts Lielceļu pār-valde pieprasa aplaupīt un izputināt. Un nākamajā mēnesī; VASARA UZSĀK TIESAS PRĀVU UN ZAUDĒ. Talantīgs žurnālists tiododas neprātīgai uzdzīvei.

Viņš aizvēra bloknotu.

- Skaisti, vai ne? Ja ņem vērā, ka tas prasīja tikai stundiņu darba.

- Skaisti... - noteica Kārdifs.

21. nodaļa

- Tas tik būs ko vērts! - sacīja Džeimss Edvards Makkojs. - Jau tagad iztēlojos savas reportāžas par to, kā Arizonas pavalsts pilsētiņa Vasara, šis mazais kuģītis, uzskrien uz akmeņiem un noiet pa burbuli. Salīdzinājumā ar to Džonstaunas plūdi būs sīkums. Sanfrancisko zemestrīce - bērnu spēle! Es atmaskošu valdības varasvīrus, kas ielaužas miermīlīgā pilsētiņā un apkaisa mauriņus ar sāli. Vispirms manus rakstus publicēs “New York Times", tad tie parādīsies Londonas, Parīzes, Maskavas, pat Kanādas avīzēs! Ļautiņiem trakoti patīk lasīt par citu nelaimēm. Un, paskat, es viņiem ziņošu par to, kā varasvīru alkatības pēc iet bojā vesela pilsēta. Pasaule to uzzinās no manis!

- Vai tas ir vienīgais, ko Saskati? - apvaicājās Kārdifs.

- Vanaga acs!

- Nu tad pārlaid skatienu apkārtnei! - Kārdifs teica. - Ta ir tukša pilsēta, te neviens nedzīvo. Nav cilvēku - nav sižeta. Ja pilsēta ir neapdzīvota, tās nojaukšana nevienu neinteresē. Tava “sensācija” nenoturēsies pat ne dienu. Tevi negaida līgums ne grāmatai, ne televīzijas seriālam, ne filmai. Tukša pilsēta - tukšs bankas konts!

Makkoja seju sašķobīja grimase.

- Draņķis gatavais... - viņš nomurmināja.

- Un kur viņi visi, ellē, palikuši?

- Viņu te nemaz nav bijis.

- Jā, pašlaik neviena nav, bet mājas taču ir svaigi krāsotas un mauriņi appļauti, vai ne? Viņi te nupat bijuši, viņiem jābūt te nupat bijušiem! Tu to zini, tikai centies mani piešmaukt. Tu zini, kā tas viss te notiek!

- Līdz šim nezināju.

- Tagad zini, bet man neteiksi? Virsrakstus paturēsi pie sevis, lai šī nožēlojamā pilsētele turpinātu savu nīkulīgo eksistenci?

Kārdifs pamāja ar galvu.

- Nolādētais muļķis! Turpini vien tādā garā, palikdams šķīsts un nabags! Ar tevi vai bez tevis - es noskaidrošu patiesību. Ceļu!

Makkojs metās lejā pa kāpnītēm un izskrēja uz ielas. Sasniedzis tuvāko māju, viņš atrāva vaļā durvis, pabāza galvu iekšā, tad iegāja. Pēc mirkļa viņš jau atkal bija ārā, aizcirta durvis un skrēja tālāk uz nākamo māju. Iegāja un tūliņ atkal izgāja ar sarkani pietvīkušu seju, aizcirzdams durvis, murminādams tumšus lāstus. Tīd pārbaudīja nākamo māju un atkal nākamo, un tā vismaz desmit.

Beidzot Makkojs atgriezās “Ēģiptiešu brīnumu” pagalmā un stāvēja elsdams, klusā balsī kaut ko pārlikdams. Kad viņa penterēšana noplaka un izdzisa, pāri pagalmam pārlaidās putniņš un nometa uz Džeimsa Edvarda Mak-koja svārkiem vizītkarti.

Kārdifs raudzījās tuksnesīgās pļavas tālē. Viņš iztēlojās ierodamies veselu vagonu enerģisku, aurojošu reportieru. Gara acīm viņš jau redzēja avīžrakstu virpuļviesuli, kas sagrābj mazo pilsētiņu, paceļ gaisā un aiznes uz nekurieni,

- Nu tātad! - Viņa priekšā, bija nostājies Makkojs. - Kur palikuši visi iedzīvotāji?

- Tas tiešām nav saprotams, - atteica Kār-difs.

-Tūliņ sūtu pirmo reportāžu!

- Un kā tu to izdarīsi? Te nav ne pasta, ne telegrāfa.

- Bitīt matos! Kā viņi te vispār spēj dzīvot?

- Viņi ir aerofīti, orhidejas, viņi pārtiek no tukša gaisa. Bet pagaidi... visu jau tu vēl neesi izpētījis. Lai tu neaizbrauktu pavisam bešā, es tev kaut ko parādīšu.

22. nodaļa

Kārdifs ieveda Makkoju plašajā nekustīgu akmeņu un nelidojošu eņģeļu valstībā. Džeimss Edvards Makkojs lasīja uzrakstus.

- Ka tevi nelabais! - viņš beidzot sacīja. - Vārdu bez jēgas, bet nav datumu! Kad tad šie miruši?

- Viņi nav miruši, - Kārdifs klusi atbildēja.

- Apžēliņ! Pag, es paskatīšos...

Paspēris sešus soļus pa kreisi un četrus pa labi, Makkojs nonāca pie...

... vaļējā kapa ar atvērto zārku un lāpstu, kas nomesta kapa malā.

- Kas tas? Šodien taisās kādu norakt?

- To izraku es, - Kārdifs teica. - Es kaut ko meklēju.

- Kaut ko? - Makkojs iespēra kapa bedrē pāris velēnu. — Tu zini vairāk, nekā man stāsti. Kāpēc tu šo pilsētu aizstāvi?

- Zinu vienīgi to, ka es šeit varētu kādu laiku palikt.

-Ja paliksi, tu taču nevari šiem cilvēkiem stās-tīt patiesību - ka tuvojas buldozeri un cementa jaucēji, šie progresa sūtņi un bēru ceremonijas vadītāji! Bet, ja izlemsi viņus pamest, vai pirms aizbraukšanas tu viņiem to pateiksi?

Kārdifs noliedzoši papurināja galvu.

- Tad jau es esmu viņu vienīgais morālais balsts?

- Ak Dievs! Ceru, ka ne. - Kārdifs pie vaļējā kapa nemierīgi kustināja kāju. Zārkā dārdēdamas iekrita dažas zemes pikas.

Makkojs atkāpās, tramīgi nolūkodamies uz vaļējo kapu un tukšo zārku. - Pag, pag... - Viņa sejā parādījās dīvaina izteiksme. - Nu man viss skaidrs! Tu atvedi mani šeit, lai es nevienam nezvanītu un pat lai netiktu no šīs pilsētas projām! Tu...

Viņš sagrīļojās, zaudēja pamatu zem kājām un griezdamies krita.

- Nē! - Kārdifs iekliedzās.

Makkojs iekrita zārkā atmuguriski, ieplestām rokām un acīm, un redzēja ari krītam lāpstu -ieslīdējušu bedrē gadījuma pēc vai ar slepkavīgu nodomu, to viņam nebija lemts uzzināt. Lāpsta iezvēla viņam pa galvu. Zārka vāks no trieciena sadrebēja un aizcirtās, izdzēsdams dienasgaismas atspulgus Džeimsa Edvarda Makkoja pārsteiguma pilnajās, nu jau neko neredzošajās acīs.

Aizcirzdamies zārka vāks baisi norībēja, vibrācijas sadrebināja smiltis kapa bedres malā, un tās straumēm bira pār zārku, to apklādamas.

Kārdifs stāvēja, juzdamies briesmīgi izbrīnīts un satriekts, un jūdzēm tālu.

Vai Makkojs paslīdēja, vai arī viņu kāds pagrūda?

Viņa pēda neviļus pastūma kaudzīti smilšu, kas atkal sabira kapa bedrē. Vai tik tur zārkā neatskanēja kliedziens? Kārdifs manīja, ka viņa pēdas darbojas, beidzot panākdamas klusumu.

Tagad zārks vairs nebija redzams... un viņš novaidēdamies atkāpās un uzlūkoja kapakmeni, kur bija iegravēts cita cilvēka vārds, un nodomāja: Tas taču jāizlabo. Tad viņš pagriezās un klupdams krizdams, neko apkārt neredzēdams', bēga projām no kapsētas

23. nodaļa

Esmu pastrādājis slepkavību, Kārdifs nodomāja.

Nē, nē! Makkojs pats sevi apraka. Paslīdēja, krita, aizvēra zārka vāku.

Atpakaļceļu Kārdifs nogāja pa ielas vidu gandrīz atmuguriski, nespēdams novērst skatienu no kapsētas, it kā gaidīdams, ka Makkojs sliesies augšup gluži kā Lācars.

Nokļuvis pie “Ēģiptiešu brīnumiem”, Kārdifs grīļodamies uzvilkās augšup lievenī un ieste-berēja mājā, tad, atviegloti nopūties, devās uz virtuvi.

Krāsnī cepās kaut kas brīnum gards. Uz palodzes karsti kūpēja aprikožu plātsmaize. No leduskastes puses nāca klusa plakšķēšana -vasaras tveicē izslāpušais suns laka satecējušo

ūdeni. Kārdifs atkāpās. Un nodomāja: gluži kā vēzis es nekad nedodos uz priekšu.

Paraudzījies pa logu, viņš ieraudzīja, ka plašajā zālienā mājas otrā pusē rūtiņveidā izklāti divi duči košu galdautu, uz kuriem sarindoti šķīvji, naži un dakšiņas un saliktās kristāla krūzes ar limonādi un karafes ar vīnu, - īsi sakot, viss sagatavots piknikam. Kaut kur atskanēja klusa pakavu klaboņa.

Kārdifs izgāja verandā un palūkojās uz ielu. Tur stāvēja inteliģentais un pieklājīgais Klods, aizjūgts priekšā tukšiem maizes ratiem.

Klods pagrieza galvu un uz viņu paraudzījās.

- Vai tad maize nav jāizvadā? - Kārdifs uzsauca.

Klods tikai lūkojās viņā ar lielām, brūnām, valgām acīm un neko neatbildēja.

- Varbūt es esmu tas, ko vajadzētu no šejienes aizvest? - Kārdifs sev jautāja tik klusi, cik vien iespējams.

Un devās turp un iekāpa maizes ratos.

Jo atbilde bija “jā”.

Ratus iekustinājis, Klods rikšus veda viņu cauri pilsētai.

24. nodaļa

Viņi pabrauca garām kapsētai.

Esmu pastrādājis slepkavību, Kārdifs nodomāja. Un piepeši uzsauca: - Klod!

Zirgs apstājās, Kārdifs izlēca no ratiem un metās iekšā kapsētā.

Pārliecies pār kapu, viņš drausmā steigā sniedzās pēc zārka vāka, lai to paceltu.

Džeimss Edvards Makkojs joprojām atradās zārkā; miris viņš nebija, tikai gulēja; rimis pretoties, viņš bija ļāvies snaudai.

Atviegloti uzelpojis, Kārdifs uzrunāja lejā guļošo briesmīgo ienaidnieku, priecādamies, ka tas ir dzīvs.

- Paliec, kur esi! - viņš tam sacīja. - Vēl tu to nezini, bet tu brauksi mājās. - Un uzmanīgi nolaida vāku lejup, atbalstīdams to ar kādu zaru, lai zārkā ieplūstu gaiss.

Pēc tam viņš skriešus devās atpakaļ pie Kloda; nojauzdams, ka apciemojums beidzies, zirgs jau naigi klabināja prom.

Pagalmi un verandas visapkārt bija tukši.

Interesanti gan, Kārdifs nodomāja, kur viņi visi palikuši?

Klodam apstājoties, viņš guva atbildi.

Viņi bija nokļuvuši pie lielas, glītas mūra ēkas, kuras ieeju rotāja divas ēģiptiešu sfinksas, pusdieves, puslauvas, ar tādām sejām, kurām viņš gandrīz zināja vārdu.

Kārdifs izlasīja izkārtni: HOUPA MEMORIĀLĀ BIBLIOTĒKA.

Un zemāk, mazākiem burtiem: Tu, kas še ieej, iepazīsti cerību!

Uzkāpis pa bibliotēkas kāpnēm, Kārdifs pie lielajām dubultdurvīm ieraudzīja stāvam Kulpe-peru; likās, ka vecākais vīrs viņu būtu gaidījis. Kulpepers viņu aicināja apsēsties uz kāpnēm.

- Mēs jūs gaidījām, - viņš teica.

- Mēs?...

Visa pilsēta vai gandrīz visa, - sacīja Kulpe-pers. - Kur jus uzturējāties?

- Kapsētā, - Kārdifs atbildēja.

- Jūs tur uzturaties pārāk bieži. Vai ir kādi sarežģījumi?

- Bija, bet vairs nebūs, ja palīdzēsiet man ar vienu sūtījumu, kam jānokļūst mājās! Vai vilciens tuvākajā laikā ir gaidāms?

- Kaut kad šodien vienam būtu jāiet garām, -teica Eliass Kulpepers. - Bet diez vai tas apstāsies. Kaut kas tāds nav atgadījies kopš...

- Varbūt to var apstādināt?

-Ja nu vienīgi ar signalizācijas ugunīm.

-Jūs varētu pamēģināt. Tam sūtījumam tiešām jānokļūst mājās.

- Iedegšu ugunis, - Kulpepers sacīja. - Uz kurieni sainis jāsūta?

- Uz mājām, - Kārdifs atkārtoja to pašu vārdu. - Uz Čikāgu. - Izrāvis no sava rakstnieka bloknota lapu, viņš uzrakstīja adresi un pasniedza Kulpepcram.

- Uzskatiet, ka jau izdarīts! - Kulpepers teica un piecēlās. - Nu gan jums jāiet iekšā!

Un Kārdifs atvēra lielās ēkas durvis.

Virs lasītāju apkalpošanas letes rotājās uzraksts: CARPE DIEM! TVER MIRKLI! Un Kārdifs nodomāja: tur varēja uzrakstīt arī “Tver grāmatu! Veido likteni! Dzemdē metaforu!”

Viņa skatiens aizslīdēja pāri zālei, atklādams lielāko daļu pilsētas iedzīvotāju sasēdušu pie kādiem diviem desmitiem galdu ar vaļējām grāmatām priekšā, lasot un ievērojot KLUSUMU, ko aicināja ievērot cits uzraksts.

It kā viena diedziņa vilkti, visi pagrieza galvu pret Kārdifu, pamāja un atkal pievērsās grāmatām.

Jaunā sieviete aiz lasītāju apkalpošanas letes bija neticami skaista.

- Ak Dievs! Nefa! - viņš nočukstēja.

Viņa pacēla roku un norādīja virzienu, tad pamāja, aicinādama sekot.

Nefa gāja gar tumšām grāmatplauktu rindām, un likās, ka viņai ir līdzi laterniņa, jo viņas sejas starojums apgaismoja visu. Lai kurp viņa vērsās, tumsa atkāpās un zeltītie burti uz grāmatu muguriņām plauktos maigi iespīdējās.

Pirmais lielais grāmatu statnis bija apzīmēts ar uzrakst u ALEKSANDRIJA I.

Un otrais - ALEKSANDRIjA II.

Un pēdējais - ALEKSANDRIJA III.

- Nesaki..; - viņš klusi ieminējās. - Ļauj man! Aleksandrijas bibliotēkas, kuras pastāvēja piecsimt vai tūkstoš gadu pirms Kristus dzimšanas, ir degušas trīs vai pat vairāk reižu. Viss gāja bojā!

- Jā. Pirmajos plauktos atrodas grāmatas, kas sadega pirmajā ugunsgrēkā. Tas bija vienkāršs nelaimes gadījums. Otrajos plauktos ir otrā ugunsgrēka grāmatas. Arī otrais izcēlās gadījuma pēc. Te ir visi teksti, kas sadega tajā briesmīgajā reizē. Un trešajā glabājas visas trešā ugunsgrēka grāmatas un rakstu ruļļi, viss, kam četrsimt piecdesmit piektajā gadā pirms Kristus pielaida uguni satrakojies pūlis, apņēmies iznīcināt visu to, kam sakars ar vēsturi, dzeju un teātri. Četrsimt piecdesmit piektajā gadā... -Nefa klusi atkārtoja.

- Ak Dievs, bet kā tās paglābās, kā tās šeit nokļuva? - pārsteigts jautāja Kārdifs.

- Mēs tās nogādājām šeit.

- Kā?!

- Mēs esam kapu izlaupītāji. - Nefa pārvilka ar pirkstu pār grāmatu muguriņām. - Prāta spēcināšanai un dvēseles apgaismošanai mēs to darām... pieņemot, ka varam nojaust, kas ir dvēsele. Jau sen pirms Šlīmaņa, kas “atklāja” nevis vienu, bet pārdesmit Troju, mūsu priekšteči uzsāka spēlīti “mans atradums - mans ieguvums” ar pasaules visu laiku lielāko bibliotēku, to, kura ugunī nesadeg, kura pastāvēs mūžīgi, kura ļauj katram, kas tajā ienācis, pieskarties, aptaustīt, iegūt sev vēl kādu eksistences fragmentu ārpus tā, kas atvēlēts viņam pašam. Šī ēka ir pilnīgi droša pret jebkuriem ugunsgrēkiem. Šādā vai tādā veidā tā nokļuvusi pie mums no Mozus, Cēzara un Kristus laikiem un pastāvēs arī pēc lidojumiem uz Mēnesi.

- Tomēr... bibliotēkas taču gāja bojā! Vai šie te ir dublikātu dublikāti? Zudušais no jauna atrasts, bet kā? - jautāja Kārdifs.

Nefa klusi pasmējās. - Darbiņš bija pamatīgs! Šurpu turpu cauri gadsimtiem... viena grāmata atgūta tur, viena luga še, citur kāds dzejolis... Milzīga mozaīka, salikta no gabaliņiem...

Un maigajā pusgaismā, kas sijājās no bibliotēkas augstajiem logiem, viņa pagājās uz priekšu, ar pirkstiem apglāstīdama vārdus un nosaukumus.

- Atceries to gadījumu, kad Hemingveja sieva bija atstājusi vīra romāna manuskriptu vilcienā un tas pazuda uz visiem laikiem?

- Kas notika - vai Hemingvejs viņu nošāva vai izšķīrās?

- Viņi vēl kādu laiku nodzīvoja kopā. Bet manuskripts ir šeit.

Kārdifs pētīja nobružāto kartona kasti ar uzlīmi un mašīnraksta nosaukumu: “Kiliman-džāro pakājē”.

- Vai tu to esi lasījusi?

- Nē, mēs baidāmies lasīt... Ja romāns ir tikpat brīnišķīgs kā daži citi Hemingveja darbi, mēs mocītos ar apziņu, ka tas nemūžam neieraudzīs dienasgaismu. Ja izrādītos, ka tas ir vājš, mēs justos vēl sliktāk. Varbūt Papa Hemingvejs apzinājās, ka nozaudēts tas ir vērtīgāks. Viņš taču uzrakstīja citu vietā - “Kilimandžaro sniegus”.

- Kā tad jums izdevās to uziet?

- Tonedēļ, kad tas pazuda, mēs ielikām sludinājumu avīzē. Papa nedarīja pat ne to. Aizsūtījām viņam kopiju, bet atbildi nesaņēmām. Nākamajā gadā nāca klajā “Sniegi”.

Nefa atkal pagājās uz priekšu, aizskardama sējumus.

- Edgara Alana Po pēdējais dzejolis, noraidīts... Hermaņa Melvila pēdējais stāsts, ko neviens nav lasījis...

- Kā tā?

- Viņu pēdējos dzīves mirkļos mēs stāvējām viņiem klāt. Mirēji reizēm runā savādās mēlēs. Zinot visvisādu delīriju valodu, ir iespējams atšifrēt to skumjo, dīvaino patiesību, ko mirēji pauž. Līdz pašam nakts melnumam mēs kā tādi sargeņģeļi viņus uzmanām, lai uztvertu vispē-dējo dievišķās dzirksts uzplaiksnījumu, paturētu sev viņu pēdējos vārdus. Kāpēc? Būdami laika ceļotāji, mēs uzskatām, ka mums pienākas glābt un glabāt visu to, kas cilvēces ceļā uz mūžību varētu zust vai tiktu nozaudēts, ja to nepieskatīsim, un papildināt to ar mūsu ilgās dzīves ceļojuma iespaidiem. Mēs ne vien esam pētījuši Trojas drupas un sijājuši Ēģiptes smiltis, meklējot viedus akmentiņus, ko palikt zem mēles, lai runa kļūtu skaidrāka, - mēs līdzīgi kaķiem ieelpojam mirstīgo cilvēku dvašu, pārtveram un palaižam brīvē viņu slepenos čukstus. Vismazākais, ko varam darīt, lai pateiktos par savu ilgā mūža velti, ir dalīties tajā ar nedzīvo papīru -romāniem, dzejoļiem un lugām, grāmatām, kuras iegūst dzīvību, ja tās lasa cilvēka acis. Nekad nepieņem dāvanu, ja nevari to atdot divkārt! No aizmūžiem līdz aizparītam mūsu ceļasoma ir šī bibliotēka ar tās kluso runu. Katra »

grāmata taču ir gluži kā Lācars, kas piecēlās no miroņiem, vai ne? Atvērdams grāmatas vāku, tu, lasītāj, kļūsti par Dieva dēlu, kas liek Lāca-ram celties un staigāt. Un viņš atkal dzīvo - tie atkal dzīvo -, pamirušie vārdi, ko tavs skatiens atdzīvinājis un sasildījis...

- Agrāk es nedomāju... - iesāka Kārdifs.

- Domā! - Nefa teica un pasmaidīja. - Bet tagad, - viņa turpināja, - tagad, šķiet, pienācis laiks kopīgajam piknikam. Svinēsim... kas zina, ko, bet svinēsim!

25. nodaļa

“Ēģiptiešu brīnumu” sētaspuses zālienā viņus gaidīja piknika galdi.

- Runu! - kāds iesaucās.

- Nezinu, kā sākt, - teica Kārdifs.

- Sāc no sākuma! - Jautri smiekli.

Dziļi ievilcis elpu, Kārdifs metās uz galvas ūdeni.

- Kā jūs jau varbūt zināt, Valsts Lielceļu departaments ir nomērojis taisnu zemes gabalu no Fīniksas ziemeļaustrumos līdz Galepai zie-meļrietumos. Precīzā jaunā ceļa robeža skars astoņdesmit devīto platuma grādu, kas atrodas astoņdesmit jūdzes uz rietumiem no četrdesmitā garuma grāda.

Piknika laukuma otrā malā kādsļāva sviestmaizei nokrist zemē un iekliedzās: - Mīļais Dievs, runa taču ir par mums!

- Nē! - iekliedzās kāds cits. Un pārējie klusi atbalsoja: - Nē...

- Tas nav iespējams, - kāds sacīja.

- Viss ir iespējams, - klusi atbildēja Kārdifs,

- ja tas nāk no valdības.

- Viņi nedrīkst tā darīt! - iesaucās viena no dāmām.

- Un kā vēl drīkst! Neviens jūsu pavalsts autoceļš vēl nav nonācis privātīpašumā. Tas nozīmē, ka valstiskajiem lielceļa laupītājiem ir brīvas rokas.

- Un jūs atbraucāt šurp, lai mūs brīdinātu.⁷ -jautāja Eliass Kulpepers.

Kārdifs nosarka. - Nē.

- Bijāt nodomājis to neizpaust?

- Es gribēju redzēt jūsu pilsētu. Neko īpašu nebiju nodomājis. Man likās, ka jūs to jau zināt.

- Mēs to nezinājām, - sacīja Eliass Kulpepers.

- Dievs žēlīgais! Tikpat labi jūs varējāt pavēs-līt, ka mūsu pilsētas tuvumā gaidāms vulkāna izvirdums.

- Taisnību sakot, pēc tam, kad biju redzējis jūs vaigā, pēc tam kad biju sēdējis kopā ar jums pie brokastu, pusdienu un vakariņu gālda, es vairs nespēju aizbraukt, neizstāstījis jums visu patiesību.

- Izstāstiet vēlreiz! - lūdza Eliass Kulpepers.

Kārdifs palūkojās uz Nefu; viņa tik tikko

manāmi pamāja ar galvu.

- Tātad Valsts Lielceļu pārvalde...

Nodārdēja zemestrīce. Nogranda zibens un

pērkons. Zemei virsū uztriecās komēta. Kaķi nolēca no jumtiem. Suņi iekodās sev astē un izlaida garu.

Un zaļais maurs, jaukā piknika vieta, bija palicis tukšs.

Mīļais Dievs debesīs, vai tiešām es to esmu pastrādājis? Kārdifs sev jautāja.

- Mulkis... idiots... stulbais mulka idiots... - viņš murmināja.

Atvēris acis, viņš ieraudzīja uz zaļa pakalna stāvam Nefu, tā sauca: - Nāc šurp ēnā! Tevi var ķert saulesdūricns.

Un viņš gāja turp, ēnā.

26. nodala

Ak Dievs, pat saulespuķes no manis novērsušās, Kārdifs nodomāja. To sejas viņš nevarēja saredzēt, bet juta mugurā dzeļamies to niknos skatienus.

- Esmu iztukšots, - viņš beidzot teica. - Esmu izpaudis visus savus noslēpumus. Tagad, Nefa, tev jāizpauž savējie!

- Nu tātad... - viņa iesāka un runādama ņēma no groza ārā sviestmaizes, un apzieda, un pildīja tās, un sniedza Kārdifam.

- Visi šīs pilsētas iedzīvotāji kādreiz mituši kaut kur citur. Pamazām vien mēs sanācām kopā, - viņa stāstīja. - Senāk - pirms daudziem, daudziem gadiem - paretam satikāmies un biedrojāmies Romā vai Parīzē, vai Atēnās, vai Dalasā, vai Portlendā, līdz beidzot pienāca reize - vēsturiski pavisam nesen kad atradām vietu, kur visi varējām sapulcēties. Viens no pilsētas nosaukumiem, ko sākumā apdomājām, bija “Svētnīca”... bet tas man šķiet muļķīgs. “Vasara” laikam gan skan tikpat muļķīgi, tomēr šis nosaukums vismaz izsaka īsto jēgu: zaļums, dzīvība. Mēs esam uzauguši Madridē vai Dublinā, vai Milvoki, daži arī Francijā vai Itālijā. Pašos pirmsākumos, ļoti sen, te bija arī bērni, taču laika gaitā to kļuva arvien mazāk. Tam nav nekāda sakara ar vīnu vai saulespuķēm un ar apkārtējo vidi vai stāvokli ģimenēs arī ne; tiesa gan, tam varētu būt sakars ar iedzimtību. Laikam gan zinātnieki mūs definētu kā “novirzi no normas”, la viņi saka, ja kaut ko nespēj izskaidrot. Darvina piekritēji uzskata, ka attīstības process ir vieni vienīgi ģenētiski lēcieni un grūdieni bez starpposmiem. Piepeši kādas dzimtas pārstāvji, kuru senču mūžs bijis septiņdesmit gadu, sāk nodzīvot līdz deviņdesmit vai simt gadiem. Citi nodzīvo vēl ilgāk. Taču mūsu cilts īpatnība, protams, bija tā, ka daudzi jauni vīrieši un sievietes mūža gaitā necik daudz nenovecoja... un tad visbeidzot vairs nemaz nenovecoja. Mūsu vienaudžiem uzbruka slimības un vecuma nespēks, bet mēs, dīvaiņi, dzīvojām savu dzīvi tālāk, it kā tas viss uz mums neattiektos. It kā uzturēdamies mūžīģā_vasarā, satikušies ilgā, nebeidzamā piknikā, kas izpleties pa visu Ziemeļamerikas kontinentu un Eiropu. Mēs, vientuļnieki, bijām izņēmums no vispārīgā likuma “Pieaudz, noveco un beidzot katrā ziņā mirsti!” Kādu laiku mēs šo savu īpatnību pat tā īsti neievērojām, vienkārši jutāmies un izskatījāmies jauni un dzīvības pilni, kamēr mūsu paziņas cits pēc cita nolikās uz mūžīgo dusu. Mēs, dīvaiņi, allaž palikām ziedošā pavasarī ar drīzas vasaras jausmām, bet rudens bija kaut kur bezgala tālu un mēs par to pat nedomājām. Vai no manis stāstītā var kaut ko saprast.⁷

Kārdifs pamāja, Nefas stāstījuma burvības apmāts; liegais vārdu plūdums to kaut kā padarīja ticamu.

- Tas, ka mēs cits citu pamanījām un ievērojām, pa lielākai daļai bija nejaušība, - viņa turpināja. - Nejauši satikāmies uz izpriecu kuģīša vai ceļojumu prāmja, vai braucot liftā, vai saskrienoties durvīs, vai apsēžoties blakus pie viesību galda, vai paejot viens otram garām septiņpadsmitā gadsimta ielā un saskatoties... turklāt arvien gadījās tā, ka beidzot centāmies iepazīties, vaicājām viens otram, no kurienes esam un ko darām, gribējām zināt arī jauniegūtā drauga vecumu - un visbeidzot lasījām viens otra acīs melus.

“Man ir divdesmit gadu...” - “Man ir divdesmit divi...” - “Man - trīsdesmit,” mēs sacījām, satikušies pie pēcpusdienas tējas galda vai bāra letes, - bet mēs neteicām taisnību. Mēs bijām dzimuši karalienes Viktorijas laikos vai arī kad nošāva Linkolnu, vai arī kad Henrijs VIII nolieca sievas galvu uz bendes bluķa... Aizritēja ilgi gadi, līdz uzpeldēja patiesība -drīz te, drīz tur -, līdz atklājās mūsu visu īstais vecums. “Ak vai,” mēs iesaucāmies, “mēs taču esam dvīņubrāli un māsas laikā! Tev ir deviņ-> > » desmit pieci gadi, jā, bet man simt desmit!” Un satikušies pētījām cits cita seju - un redzējām tajā nevis lietainu oktobri vai drūmu novembri, vai tumšus Ziemassvētkus bez svecīšu liesmām, bet gan aprīli ar siltiem lietiem un saulaino maiju... Un apraudājāmies. Un, kad asaras izsīka, dalījāmies stāstos par tālo bērnību un to, kā skolā mūs bija mocījuši visādi pāridarītāji -mūs, citādos, kas neapzinājāmies savu vainu. Draugi, sasnieguši piecdesmit un sešdesmit gadu slieksni, mūs pameta, jo mēs izskatījāmies jauni, kā tikko beiguši vidusskolu. Mūsu laulības pajuka, līdz beidzot tās pārklāja kapsētas smiltis. Mēs palikām gluži kā lielā mauzolejā, kur spokojās pelnos pārvērtušos skolasbiedru smieklu atbalsis; ja kāds vēl bija dzīvs, tas klabināja spieķīti vai čīkstināja invalīdu krēsla riteņus. Instinkta mudināti, drīz sapratām, ka mums - vecām dvēselēm jaunā miesā - ir ieteicams mainīt dzīvesvietu, mainīt dzīvi, sākt visu no jauna. Tolaik mēs vēl nebijām laimīgi. Tādi mēs kļuvām. Kā? Gadsimtu gaitā mūs sasniedza baumas par jaunu pilsētu. Stāstīja, ka reiz kāds vīrs, zirga mugurā šķērsodams plašu līdzenumu, nekurienes vidū apstājies, nokāpis un uzcēlis mājokli, lai gaidītu pārējos ierodamies. Viņš ielicis avīzē paziņojumu, kurā slavinājis jauno dzīvesvietu, tās attēlojumā izceldams mūžzci-ļās dabas svaigumu, vienmēr_spirgtos vējus un nemirstīgos kalnus. īsi sakot, tas saturējis bez-galdaudzus mājienus, kas varētu būt saprotami tikai dīvaiņiem, tiem, kuri jūtas vienoti kopīgā vientulībā, klausoties, kā smiltis dun uz neskaitāmu zārku vākiem, tiem, kuri mēdz sev aptaustīt rokas un kājas, brīnoties, ka tās kalpo vēl arvien tikpat labi kā vidusskolas gados. Viņi lasīja un pārlasīja dīvainā ceļotāja sludinājumu, kas solīja jaunu, citādu patvērumu, kuram vēl nebija vārda. Maza, bet augoša pilsētiņa! Aicināti tikai divdesmit vienu gadu veci entuziasti! Saproti? Tikai mājieni! Nekā konkrēta! Taču visas pasaules dīvaiņi - no Dakotas pavalsts līdz Anglijai - piepeši sajuta kņudoņu pēdās un sakravāja koferus. Varbūt, viņi domāja, varbūt tas nebūs veltīgi izšķiests laiks, varbūt ir vērts turp aizbraukt! Un tas, kas reiz bija ceļmalas būda, kļuva par pasta kantori, par diližansu piestātni un visbeidzot par nomaļu dzelzceļa staciju, kur satikušies svešinieki pēta cits cita seju un saskata tajā vakardienas saullēktu, nevis tumsu pēc rītdienas saulrieta. Ne tikai īpašā izredzētība pulcināja viņus kopā. Viņus dzina arī kāda briesmīga apziņa: bija pienācis laiks, kad viņiem vairs nedzima bērni.

- Pat tā?... - satriekts nočukstēja Kārdifs.

- Jā, tā nu tas beidzot bija. Mēs dzīvojām ilgāk par citiem, taču dabūjām par to dārgi maksāt. Tā kā bērnu mums nevarēja būt, mums pašiem bija jākļūst sev par bērniem. Ik gadu vilciens atnesa pa kādam svešiniekam, vai arī viņš atjāja ar zirgu vai atnāca visu šo garo ceļu kājām

- un neviens no viņiem negriezās atpakaļ. Tūkstoš deviņsimtajā gadā visi Vasaras sakņu dārzi jau bija apstādīti un puķu dobes ierīkotas; bija uzbūvēti āra paviljoni un uzsākta rosīga saviesīgā dzīve, un nodibināta saziņa ar visu pasauli

- virzienā uz āru, bet ne uz iekšu. Te nebija ne radio, ne televīzijas, ne avīžu, protams, ja neņem vērā “Kulpepera Vasaras Ziņas”, kuras gan neko daudz neziņoja, jo pilsētā neviens nedzima un arī mira gaužām reti. Palaikam gan kāds nokrita no kāpnēm, taču mums viss ātri dzīst. Un, ja nav automašīnu, nav arī satiksmes negadījumu. Tomēr darba mums visu laiku bija bezgaldaudz, kopjot dārzus, satiekoties, rakstot, sapņojot... Un kur tad vēl, protams, mīlas romāni! Jo, lai gan vairoties mēs nespējām, mēs spējām attēlot kaislības. Lieliska saime, kuras locekļi, lai arī sabraukuši kopā no visām četrām debespusēm, visi brīnišķīgi saderēja kopā kā perfekti pieslīpēti mozaīkas gabaliņi! Visiem bija darbs: daži rakstīja dzeju, citi - romānus, un tas viss tika publicēts - kaut kur tālu; dzīve pilsētās, kuras aprakstījām, lasītājiem šķita nevaldāmas fantāzijas auglis, bet mēs to dzīvojām. Tāda nu tā ir, mūsu Vasara. Šeit nu tā ir! Ideāli laikapstākļi, ideāla pilsēta, ideāls dzīvesveids. Ilgs mūžs. Lielākā daļa no mums ir varējusi paspiest roku Linkolnam un izvadīt pēdējā gaitā Grāntu. Bet tagad...

-Tagad?... - pārvaicāja Kārdifs.

- Tu esi mums lemtā likteņa nesējs, ieradies, lai to visu izpostītu.

- Es nenesu likteni, Nefa! Likteņa vēsti gan, tas tiesa.

- Zinu, - Nefa klusi atbildēja. - Bet kā man gribētos, lai tu aizbrauktu un tad atgrieztos ar ziņu par labākām nākotnes izredzēm!

- Ja vien es varētu, tad, Dievs mans liecinieks, Nefa, es jums labprāt to atnestu...

- Brauc projām... - viņa sacīja. - Lūdzu! Sameklē labo vēsti un atved to mums...

Taču Džeimss Kārdifs nespēja neko citu kā vien palikt sēžam mūžīgās vasaras mūžzaļajā zālē, sajūtot asaru lāses ritam pār seju.

27. nodaļa

- Un tagad... - teica Nefa.

- Un tagad?... - atkārtoja Kārdifs.

- Tagad man jāapliecina, ka sliktās ziņas nesējam nevēlu ļaunu. Nāc!

Un Kārdifs sekoja viņas pēdās pa mauriņu, kur piknika segas vēl arvien raiboja nekārtīgā jūklī kā pēc brāzmaina negaisa un jau bija iera-dusies daži suņi, lai mielotos ar pamestajām sviestmaizēm, bet kaķi lodāja apkārt, gaidīdami, kad to pāridarītāji aizvāksies; izlīkumojusi viņiem visiem pa vidu, Nefa atvēra “Ēģiptiešu brīnumu” durvis, un Kārdifs piesarcis, noliektu galvu ātri iegāja iekšā, bet viņa tikmēr jau bija pie kāpnēm un pa pusei augšā, iekams viņš satvēra pirmā kāpņu posma margas... un tad viņi abi bija Nefas torņa istabā, un palūkojies

viņš redzēja, ka no lielās gultas ir novākta visa veļa un visi logi ir vaļā... pilsētas lielajam pulkstenim nositot četri, Nefa pacēla rokas augšup, un tajās uzplauka liels, maigs palags kā balts vasaras mākonis, un viņš satvēra savu malu un kopā ar Nefu ieguldīja mākoni gultā, kur tas kļuva par baltu sniega lauku. Tad viņi nedaudz atkāpās un noraudzījās, kā novakares siltā dvaša pūš mežģīņu aizkaros, tie plīvoja pret gultu kā sniegpārsliņu deja, kas nesasniedz zemi; viņš ievēroja, ka abās gultas pusēs uz naktsgaldiņiem atrodas pa glāzei ar limonādi, bet par atbildi uz viņa jautājošo skatienu Nefa tikai papurināja galvu un iesmējās. Tur esot tikai limonāde, nekas vairāk. - Jo es pati tevi reibināšu!

Ilgs kritiens gultā - un viņa ieradās vēl pēc veselas mūžības.

Grimdams baltajās kupenās, Kārdifs piepeši atcerējās visu savu dzīvi - vienā mirklī tā aizzi-bēja viņa acu priekšā.

- Saki man to! - viņš izdzirdēja Nefas balsi kaut kur tālumā.

- Ak, Nefa, Nefa, es tevi mīlu! - viņš iesaucās.

Pār istabu lēni nolaidās vakars. Mežģīņu aizkari vēl arvien sijājās viņiem pāri kā sniegpārslu sīpas. Lejā, lievenī liegi tinkšķēja ķīniešu vēja zvaniņi. Džeimss Kārdifs un Nefa gulēja, pēdējo saules staru un siltā gaisa ietērpti, turēdami viens otra roku, - divi mīļi draugi, kas priecājas par brīnumainu satikšanos, ar aizvērtām acīm baudīdami klusumu, līdz beidzot Nefa sacīja:

- Ko tu teiktu par iespēju padzīvot vēl pārsimt gadu? Vai arī dzīvot mūžīgi, atkarībā no tavas izvēles?

- Es laikam izvēlos mūžību, - atbildēja Kārdifs.

- Labi! - Nefas rokasspiediens kļuva ciešāks.

- Vai tu man uzticies?

-Jā... Nē... Jā...

- Nē vai jā?

- Taisnību sakot, es nesaprotu, - viņš atzinās.

- Es taču nepiederu pie tiem jauneklīgajiem ilgdzīvotājiem, par kuriem tu stāstīji Vai tavos spēkos ir mani par tādu padarīt?

- Neaizmirsti,. ka tu pats pie mums ieradies!

- Tikai divu iemeslu pēc.. Gribēju redzēt jūsu pilsētu, kamēr tā vēl nav nobetonēta. Turklāt es jums nesu ziņu par gaidāmajām briesmām - jūs taču par tām nezinājāt, un man bija jāpastāsta. Veseli divi iemesli.

- Trīs, - sacīja Nefa. - Tevi vadīja nojausma gluži kā pasta balodi, tāpat kā mūs pārējos; tas ir kaut kas asinīs vai galvā, kaut kāds rēgs, kas spokojas smadzenēs... Kāpēc ne? Nepiepildītas vēlmes rēgs, tāds pats kā mums, kad mēs cits citu pazinām, satikušies uz ielas stūra vai vilcienos, kas brauc viens otram garām... Trešais iemesls, kāpēc tu ieradies, ir tikpat dabisks kā elpa. Tu devies šurp, meklēdams savu īsto vietu, taču tev negribējās to atzīt, tāpēc izgudroji citus iemeslus. Tu esi tāds pats kā mēs, gandrīz tāds pats. Tev ir tās pašas tieksmes, tavu gēnu gramatikā ir ierakstīts, ka vari nodzīvot vēl četrreiz ilgāk par savu pašreizējo vecumu. Mēs varam tev tikai sniegt savu draudzīgo atbalstu - un, protams, būs arī mūsu laikapstākļi, pārtika, vīns...

- Tad jau mūžīgās jaunības avots ir atrasts un iepildīts pudelēs?

Viņa klusi iesmējās. - Nē, nē... Tāda brīnumlīdzekļa nav. Mēs vienīgi izmantojam to, ko Dievs mums sākotnēji jau ir devis. Ir taču pasaulē cilvēki, kuriem nekad nav iesnu, kuri nelauž rokas un kājas, kuriem nesāp galva, kuri var dzert bez paģirām, kuri kāpj kalnos neaiz-elsdamies un neapstādamies, kuri visu mūžu reibst neticamā kaislē... tas viss ir Dieva dots. Iedzimtības velte, ko esam saņēmuši no Darvina dieva vai Dieva Darvina, - mūžīgās dzīvības dzīres, peldot pret straumi pretī nāvei. Ak jēziņ, ko es te melšu! - Viņa klusi iesmējās.

- Kā dzīres var peldēt pret straumi? Bet tu jau saproti, ko es domāju. Tu neesi ar mieru ļauties smagajam atvaram, kas ievelk nakts tumsā. Citādi jau tu neatrastos šeit, klausīdamies manī, savādniecē...

- Mīļā savādniece, trakā jumprava, daiļā mēnessmeita... - viņš murmināja.

- Tagad vēl pāris vārdos paskaidrošu, kas īstenībā esmu es un kas ir visi mani draugi, ko tu šeit satiki. Mūsu “jaunības eliksīrs” ir apziņa, ka esam dzīvi un tas mums sagādā baudu. Katru jaunu dienu mēs svinam kā svētkus. Svētku prieks, sajūsmas vieglums, priecājoties par to, kas mums dots, neļauj novecot. Vai tas šķiet neticami? Katru savas eksistences mirkli mēs baudām līdz galam, un tieši tās ir vislabākās zāles. Mūžības tumsu mēs vienkārši nepieņemam. Tagad apdomā, ko tev stāstīju, un pasaki, ko esi izlēmis!

Kārdifs atlaidās guļus un pētīja griestus, meklēdams t ur atbildes.

- Ak vai... Es nezinu, ko sacīt, - viņš beidzot atteica. - Mājās mani gaida visādi pienākumi. Gan māte, gan tēvs abi vēl ir dzīvi. Daudz draugu... Un kāda sieviete, ar kuru jau divus gadus esmu saderinājies... Divi gadi - padomā! Vilcinos, izgudroju visādus iemeslus, kā jau tipisks vīrietis. Tik daudz nepadarītu darbu un nenokārtotu attiecību... Būs jāteic tik daudz atvadu... Es jau tikai nupat esmu sācis par to domāt, tāpēc nezinu, ko domāt. Zinu tikai to, ka mīlu šo pilsētiņu, šos ļaudis un tevi. Ak Dievs, esmu pašā iemīlēšanās karstumā un baidos, kas vēl turpmāk notiks! Dažām dienām tas ir par daudz.

Arī Nefa gaidīdama izlasīja griestos savu likteni.

- Es negribētu būt kaķis, kas apgūlies tev uz krūtīm tā, ka grūti elpot, - viņa sacīja. - Tomēr tev jāizlemj. Atklāšu tev vēl vienu, pēdējo apstākli. Palikdams tu daudzējādā ziņā kļūsi par mūsu, vasarnieku, pasaules centru. Manas pasaules centrs tu būsi noteikti. Jo, kā jau zini, bērni šajā pilsētā sen, sen nav dzimuši...

- Kaut kad drīz vajadzētu piedzimt pirmajam bērnam, - Kārdifs beidzot ierunājās. - Un bērnam vajadzīgs tēvs. Varbūt par bērna tēvu būs jākļūst man.

- Varbūt jau esi kļuvis. - Nefa tuvināja rokas vēderam, it kā cenzdamās uztvert dzīvības starojumu. - Varbūt jau esi...

- Tā būtu pamatīga atbildība, - sacīja Kārdifs.

- Nu tātad... Esmu uzkrāvusi tev lielu nastu. Tagad man jāļauj tev iet - cerot, ka tu atgriezīsies. Tomēr izlem labi drīz! Ilgi mēs te vairs nepaliksim, drīz pilsētas vairs nebūs. Mēs dosimies projām. -

- Vai tad tas ir iespējams?

- Jā. Tas jau daudzkārt noticis, arī pirms tam, kad Vasara vēl nemaz neeksistēja. Savas mājas mēs nesam līdzi galvā. Ta notiek visā valstī, no Providensas līdz Kanzasai un vēl tālākām vietām. Ja nespējam šo pilsētu glābt, mēs to nodedzināsim un pelnus izkaisīsim vējā. Mēs vairs nerādīsimies, un mūs neatradīs. Pāridarītājiem nav jāzina, ka mēs vispār eksistējam.

- Ak Dievs... - nočukstēja Džeimss Kārdifs. -Tas tik ir uzdevums! Es tagad gribētu pagulēt. Miegā pie manis dažkārt atnāk atbildes.

- Tad guli! - Nefa atteica.

- Tu, - viņš teica. - Ne jau klimats vai iedzimtība, bet tu, mīļā Nefa... tu esi mans mūžīgās jaunības avots.

- Ļauj, lai tev atdodu jaunību! - viņa sacīja.

Un apzīmogoja viņa lūpas ar skūpstu.

28. nodaļa

T ms gulēja un sapņoja.

Viņš atradās vilcienā, kas gāja uz austru-miem, un tad negaidot viņš bija Čikāgā un, kas vēl vairāk pārsteidzoši, viņš bija Mākslas institūta priekšā un devās augšup pa kāpnēm, tad gāja pa gaiteņiem un beidzot nostājās pie lieliskā gleznojuma “Svētdiena parkā”³.

Pie gleznas stāvēja arī kāda sieviete; viņa pagriezās, un Kārdifs ieraudzīja, ka tā ir viņa līgava.

Viņa acu priekšā līgava strauji novecoja; tā sacīja: “Tu esi pārvērties.”

Viņš atbildēja: “Nē, es nepavisam neesmu pārvērties.”

“Tava seja ir citāda. Tu esi nācis, lai atvadītos.”

“Nē, tikai lai tevi apraudzītu.”

“Nē, tu esi nācis, lai atvadītos.”

Un, viņam vērojot, līgava kļuva vēl vecāka, bet viņš jutās pavisam mazs, stāvēdams varenās gleznas priekšā un cenzdamies iedomāties, ko tādu šobrīd varētu sacīt.

Tad piepeši viņas vairs nebija.

Viņš izgāja pa institūta durvīm, un kāpņu lejgalā stāvēja septiņi vai astoņi draugi.

Viņam vērojot, draugi kļuva arvien vecāki un beidzot sacīja to pašu, ko bija teikusi līgava. “Tu esi atnācis atvadīties.”

“Nē, nē, tas nav tiesa!” viņš iebilda.

Tad viņš pagriezās un ieskrēja atpakaļ ēkā -jauns vīrietis, kas veco gleznu vidū piepeši jutās vecs.

Un tad viņš pamodās.

29. nodaļa

Viņš ilgi nosēdēja, klausīdamies vēju gaudojam skurstenī un ārpusē, notekcaurulēs.

Vecais nams čīkstēdams aizpeldēja dziļajos nakts ūdeņos - ļoti tālu, kur vairs nebija ne zemes, ne gaismas.

Žurkas skrapstinājās, kā zīmēdamas uz sienām grafīti, bet no zirnekļu arfām nāca vissmalkākās skaņas, tik augstas, ka tikai viņa ausu matiņi uztvēruši notrīsēja.

Kāds būs mans ieguvums un kāds - zaudējums ? viņš domāja. Cik daudz es pametīšu, un cik daudz man atliks1

Ko nolemt?

Nu tātad! viņš sevī iesaucās. Ko? Kuru?...

Domu tumsā nesakustējās it nekas. Ne atbalss neatskanēja.

Tikai kluss čuksts; Gulēt...

Un viņš atkal laidās miegā, izdzēsdams apzi-ņas gaismekli.

Sapņu tālumos viņš izdzirdēja lokomotīves pūtienu.

Vilciens auļoja, brāzās cauri naktij, spoži līkumoja mēness gaismā, joņoja pa garajiem, taisnajiem ceļa posmiem, uzsita putekļus un šķieda dzirkstis un atbalsis, un pussapnī, pusnomodā Džeimss Kārdifs atkal kaut kādi atcerējās pazīstamos pantus:

Viens skūpsts — kļūsi valdnieks pār laiku, Viens glāsts — nāve nesaldēs nu,

Viena nakts — zudīs domas par kapiem, Viena stunda — vecs nekļūsi tu.

Dzer malkiem Mūžības vīnu,

Dzer ilgi — lai reibina tas!

Ikviens tur ir gudrs un mācīts,

Miljons mīlu tur vēl ir par maz-

Nē! viņš sapnī iekliedzās. Un tad, vēlreiz: Jā, ak Dievs, jā!

Un dzejoļa izskaņa izteica viņa domas vārdos:

Kaut kur orķestris spēlē...

Tik savāda meldija dzied

Par saulpukēm, jūrniekiem diviem,

Kam mēness liek nākt un iet.

Tagad viņš modās. Viņa lūpas izrunāja:

Kaut kur orķestris spēlē...

Ak, meldiju iegaumē jel!

Tad mūzām griezīsies dejā —

Būs jūnijs... vēl jūnijs... un vēl...

Nu jau vilciens vairs nepavisam nebija tālu, tas līkumoja pa kalnāju. Saulei lecot, Kārdifs zināja, ka ir pārdomājis.

Viņš palūkojās ārā uz asinssarkano saullēktu, uz pilsētu, kas iekrāsojusies atvadu gaismā, un tas viss izskatījās tik dīvaini, ka viņam vēl mūžību un vienu dienu nebija lemts to aizmirst.

Skūdamies viņš redzēja savu sejas izteiksmi vannas istabas spogulī; acis izskatījās neizsakāmi skumjas.

Nokāpis lejā un apsēdies pie brokastgalda, viņš blenza uz pankūku kaudzi savā šķīvī un to neaiztika.

Sēdēdama Kārdifam pretim, Nefa redzēja to pašu, ko viņš bija redzējis spogulī; viņā nedaudz atvirzījās, atspiezdamās pret krēsla atzveltni.

- Nu, vai tu to apdomāji? - viņa jautāja.

Kārdifs dziļi ievilka elpu. Vēl tagad viņš nezināja, kādus vārdus viņa mute izrunās.

- Paliec! - viņa lūdza.

- Kaut es to varētu...

- Paliec!

Un Nefa pasniedzās pāri galdam un pārklāja viņa plaukstu ar savējo.

Un, raugi, tā bija silta plauksta, bet viņa plauksta bija salta! Šķita, ka dieve pārliekusies pāri kapam un pasniegusi roku, lai viņš varētu tikt ārā. - Lūdzu, paliec...

- Ak Dievs, ak žēlīgais Dievs, liec taču mani mierā! - viņš iesaucās, juzdams, ka sirds asiņo.

- Tu nesaproti. Es neesmu radīts mūžīgajai jaunībai!

- Kā tu to zini?

- Visi to zina. Esmu dzimis, lai nodzīvotu sev lemto mūžu un septiņdesmit gadu vecumā nomirtu. Kad manī visa jau būs papilnam. Mans skaistums - dzīvības liesma - uzšausies skurstenī, bet neglītums - sliktie darbi, depresija un viss cits - paliks par kvēpiem skursteņa iekšpusē. Cik daudz tumsas var uzkrāt dvēselē? Es jau esmu uzkrājis par daudz. Kā gan iespējams notraukt kvēpus, kas sakrājušies uz dvēseles sienām?

- Ar skursteņslauķa suku, - Nefa atbildēja.

- Ļauj man būt tavam skursteņslauķim - un es sukāšu tavu dvēseli, līdz tu neizturēsi un iesmiesies! To es spētu, ja vien tu ļautos.

- Es neļaušos.

- Jā... laikam gan tu neļausies, - viņa klusi atteica. - Ak Dievs, es tagad varētu apraudāties... bet es to nedarīšu. Paliec sveiks...

- Es jau vēl nekur neeju.

- Es gan. Nespēšu noskatīties tevi aizejam. Atgriezies kādudien!

- Vai tiešām tu domā, ka es vairs neatgriezīšos?

Aizvērtām acīm viņa pamāja.

- Piedod... - viņš sacīja. - Tas ir tik grūti... Nezinu, vai esmu gatavs nodzīvot simt trīsdesmit gadu. Nezinu, vai arī kāds cits tam ir gatavs, vai tas vispār iespējams. Saproti... tas uzdveš... tik lielu vientulību! No visiem šķirties... Piedzīvot dienu, kad vispēdējais draugs paliek kapsētā...

- Tu iegūsi jaunus draugus.

- Jā, bet vecie draugi - tas ir pavisam kas cits! Tie ir neaizstājami.

- Jā. Tie ir neaizstājami... - Viņa palūkojās uz durvju pusi. - Ja tu aizbrauksi un varbūt sadomāsi atgriezties, lai mūs atkal uzmeklētu, pārāk ilgi negaidi!

- Citādi man tas var neizdoties? Zinu. Būšu jau kļuvis par vecu. Vai man jāizlemj, iekams būšu sasniedzis, hm... piecdesmit gadu vecumu?

- Galvenais - atgriezies! - Nefa teica.

Piepeši otrpus galda viņas vairs nebija.

30. nodaļa

Dzelzceļa stacijā Kārdifs ieraudzīja saulespuķes. Kāds te bija atnācis pirms viņa - varbūt Eliass Kulpepers, kas to lai zina.

Šoreiz vilciens pieturēja; viņš iekāpa un, pirkdams no konduktora biļeti, pavaicāja: - Vai jūs mani atceraties?

Konduktors cieši ielūkojās viņam sejā, saviebās, palūkojās vēlreiz un atteica: - Diez vai.

Un vilciens, uzņemdams ātrumu, aizdim-dināja prom no stacijas, arvien tālāk un tālāk prom no Arizonas pavalsts pilsētas Vasaras.

31. nodaļa

Vilciens kā lidot izlidoja cauri plašiem labības laukiem, aiztraucās pāri apvārsnim un sasniedza ezeru un lielo, nemierīgo pilsētu ezera malā - un nu jau Džeimss Kārdifs skrēja augšup pa muzeja kāpnēm un gāja starp gleznām, lai apsēstos pie mūžam pievilcīgā Serā šedevra, kurā svētdienīgi atpūtnieki uz mūžiem sastinguši mūžīgā parkā.

Nu viņam blakus sēdēja Lora, skatīdamās te uz zaļo parku, te Kārdifu, pilna apjukuma un nesapratnes.

Beidzot viņa jautāja: - Kas noticis ar tavu seju.⁷ Ko tu esi darījis?

- Sejai? — viņš pārvaicāja.

- Ta ir pārvērtusies, - līgava sacīja.

- Es tai neko neesmu darījis.

- Kas tad noticis?

- Notikumi. Notikumi to pārvērtuši.

- Vai tu varētu atkal izskatīties kā agrāk?

- Es mēģināšu.

Un pēc tam gluži tāpat kā sapnī, tikai tagad īstenībā viņš devās lejup pa muzeja kāpnēm, un kāpņu galā gaidīja visi viņa draugi.

Tur stāvēja Toms un Pīts, un Vils, un Sems, un pārējie, un viņi teica: - Iesim kaut kur tā kārtīgi pasēdēsim!

Un viņš atbildēja: - Nē, man nav laika.

- Tu jau tik vien esi kā ar mums sasveicinājies! - draugi iebilda.

Un viņš atteica: - Man tas nav viegli. Tik ilgus gadus esam pazīstami... Taču es esmu kļuvis citāds. Un nu man jāiet.

Viņš atskatījās; kāpņu augšgalā stāvēja Lora. Līgava lūkojās viņa bezgala pazīstamajā, bet tagad tik savādajā sejā, un pār vaigu viņai noritēja viena vienīga asara.

Viņš pasmaidīja, pagriezās prom un devās pa ielu uz dzelzceļa stacijas pusi.

32. nodaļa

No austrumpuses apvāršņa parādījās vilciens un, neņemdams vērā ne vietu, ne laiku, lēni pabrauca garām kādam klajumam tuksneša vidū, kuru iezīmēja vienīgi vējš, smiltis un kaktusi, sakaltušu lapu birums un sacaurumotu biļešu konfeti, kas uzvirpuļoja gaisā un, vilcienam attālinoties, atkal nolaidās.

Tikmēr uz mazās dzelzceļa stacijas sadēdējušā, vairs tikko pamanāmā perona - dažiem vējdēļiem smilšu jūrā - slīdēdama piezemējās pazīstamā soma, un tai sekoja vīrietis ar saburzīto vasaras uzvalku - izvēlās no vilciena kā akrobāts un, grīļīgi uzslējies kājās, uzvaroši iegavilējās, mazliet apdullis, taču sveiks un vesels.

-Jā! Es to izdarīju!

Pacēlis vieglo ceļasomu, Džeimss Kārdifs noslaucīja pieri un palūkojās apkārt. Viņa skatiens pievērsās perona galam, kur slējās izliekts dzelzs stienis pasta maisu iekāršanai; pie tā baltoja aploksne. Pakāpies un to sadabūjis, Kārdifs ieraudzīja uz tās savu vārdu. Viņš pārlaida skatienu vientulīgajai apkārtnei: trīsdešmittūkstoš akri vēja dzenātu smilšu un neviena ceļa, kas vestu šurp vai projām.

- Lai nu kā, es esmu atgriezies, - viņš čukstēja. - Tatad...

Atvēris aploksni un izņēmis vēstuli, viņš izlasīja:

Manu mīļo Džeims!

Tatad Tu esi atgriezies. Tev vajadzēja to darīt. Kopš Tavas aizbraukšanas šeit ļoti daudz kas ir noticis.

Viņš pacēla acis un uzlūkoja tuksnesi, kur reiz bija atradusies Arizonas pavalsts pilsētiņa Vasara.

Tad atkal pievērsās vēstulei.

Kad Tu lasīsi šīs rindas, mēs jau būsim projām. Nekas vairs nebūs palicis, tikai pēdas

smiltīs, ko drīz aizpūtīs vējš. Mēs negaidījām, kad ieradīsies smagie mehāniskie agregāti un to pavēlnieki. Izrāvuši savas saknes no zemes, mēs vienkārši nozudām. Vai esi dzirdējis stāstām par apelsītikoku dārziem, kas reiz zaļojuši ap Kalifornijas pilsētiņām? lTām augot un izplešoties, un kļūstot par lielpilsētām, dārzi nemanāmi izzuda. Tomēr, braucot garām automašīnā un paraugoties uz tuvējiem kalniem, cilvēki redz, ka šie apelsīnkoku dārzi kaut kādā noslēpumainā veidā gluži kā vēja dzītas smiltis aizceļojuši un iesakņojušies kalnu piekājē, prom no benzīna tvaikiem un trokšņa.

Redzi, mīļo Džeims, tāpat arī mēs... Mēs esam kā šie dārzi. Gadiem ilgi mēs naktīs klausāmies, kā mums tuvojas draudīgā, bezgalgarā milzu žņaudzējčūska, betonētais autoceļš - gandrīz bez skaņas, bez vīru sak-liegšanās un lamām vai ceļu būves mašīnu rēkoņas, tikai ar klusu, sirdi stindzinošu šņācienu, kā rāpulim slīdot pa zāli vai smiltīm. 7a tuvojas pati savā nodabā, neviena neapseglota un nevadīta, pašmērķīga, bez domām, vien dzīvības siltuma, cilvēku siltuma vilināta. Un, siltuma vilināta, tā slīd šurp, kā jau tas rāpuļiem raksturīgi, nāk izdzīt mūs no guļvietām, padzīt no mājām. To visu mēs nosapņojām jau ilgi pirms tam, kad Tu ieradies ar savu nomācošo ziņu nastu. Mēs jau zinājām, ka šis brīdis pienāks, atlika vien to sagaidīt.

Mīļo Džeims, mēs jau pirms daudziem gadiem sākām gatavoties pilsētas nojauk-šanai un mūsu mazās tautas aizceļošanai svešumā. Atvedām uz šejieni simtiem mil-Žīgu koka riteņu un arī krietni daudz smagu baļķu un dzelzs skavu, ar kurām tos sastiprināt. Saules kaltēti, baļķi un riteņi gadiem ilgi gaidīja pilsētas nomalē.

Un tad Pastardienas piknikā atskanēja briesmīgās bazūnes, vēstīdamas ar Tavu muti un jokiem. Ar katru jaunu atskārsmi sejas arvien vairāk nobālēja. Vienubrīd, kamēr Tu runāji, man likās, ka Tev pielips mūsu paniskās bailes un Tu neizturēsi, salūzīsi, bēgsi...

Tomēr Tu izturēji. Beigās es domāju, ka Tu varbūt nokritīsi zemē un izlaidīsi garu, lai tikai nekļūtu par mūsu nāves liecinieku.

Tad Tu ļpacēli acis - un mūsu vairs nebija

Mēs zinājām, ka jūties nelāgi, tāpēc es sniedzu Tev tādu palīdzību, kādu spēju sniegt, ārstēju Tevi ar laipnību un žēlsirdīgiem vārdiem. Un, kad Tu ar pusdienlaika vilcienu aizbrauci, ielēkdams tajā jau krietnu brīdi pirms tam, kad tas bija apstājies, mēs uzlūkojām ar dzelzīm apkaltos riteņus pilsētas malā un baļķu ratus, kuros iztēlojāmies ieceltas savas mājas un nojumes, un dārzus, ko aizvedīsim tik tālu projām, lai neviens nezinātu, ka šajā vietā jebkad zaļojusi dzīvība, lai nevienam vairs nebūtu iespējas to uzzināt.

Tu taču būsi redzējis - vai ne? - tās vientulīgās parādes, kad māju uzceļ uz koka platformas un aizvelk kā spēļmantiņu, lai pārstādītu citviet, jaunā būvlaukumā, vecajā pametot vien drazas un putekļus? Pareizini šo skatu ar trīssimt, veselu pilsētu, kas lēni

virzās uz kalnu pakāji, augļu kokiem sekojot... īsts mamutu gājiens!

Tas viss ir gluži neiespējami. Tomēr iedomājies kara laikus, gatavošanās darbus, rasējumus, pēdējos pasākumus, tūkstošiem bruņukuģu, desmitiem tūkstošu tanku un ložmetēju, vēl desmitiem tūkstošu šauteņu un ložu, miljoniem tērauda ķiveru, simt miljoniem formas tērpu... Cik tas viss sarežģīti, un cik vajadzīgs tas izrādītos tajā brīdī, kad, izdzirdējuši kliedzienu “Karš!”, mēs mestos bēgt pa galvu pa kaklu! Mūsu uzdevums bija daudz vienkāršāks - ar visām saknēm izcelt no zemes pilsētu, uzlikt uz riteņiem, pārvest uz citu vietu un atdzerndināt.

Laikam ritot, mūsu trauksmīgās pārcelšanās no bēru procesijām pārvērtās par triumfa maršiem. Mūs dzina katrs jauns autoceļš, tuvodamies no austrumpuses, - dzina ar vēl nedzirdamās satiksmes pērkondunu, ar draudīgo betona čūskas šņācienu. Naktīs mēs saklausījām, ka šoseja neatvairāmi tuvojas, steigdamās mūs notvert, iekams vēl neesam nozuduši.

Lai nu kā, arī šoreiz betona uzmērītāji un zemes izrakņātāji mūs nenotvēra. Pēdējā bēgšanas dienā tai vietā, kur Tu patlaban stāvi, palika vienīgi vecā stacija un tai apkārt - vesels apelsīnkoku un citronkoku mežs. Tie aizgāja pēdējie - brīnum skaists, liegi smaržojošs augļu koku ekskursijas gājiens rindā pa četri, dodoties pāri tuksnesim uz mūsu jaunpaslēpto pilsētu.

Nu Tu redzi, kā tas ir noticis, Džeims! Mēs neatstājām ne baļķi, ne akmeni, ne pagrabstāva pieliekamo un kapakmeņus arī ne. Viss, viss ir citviet.

Un, kad autoceļš ieradīsies, ko ieraudzīs tā braucēji? Vai gan Arizonas pavalstī jebkad eksistējusi tāda pilsētiņa, Vasara, ar valdes namu, pansiju, piknika laukumu un tukšu skolu? Nē, nekad! Varat apbrīnot pīšļus un putekļus!

Šo vēstuli es nosūtu no stacijas pasta cerībā, ka tā Tevi sasniegs. Kaut kādi es nojaušu, ka Tu atgriezīsies. Jau tagad, šo papīra lapu parakstīdama un ievietodama aploksnē, es jūtu Tavu roku pieskārienu...

Mans dārgais draugs un mīļākais, kad vēs-

tuli būsi izlasījis, palaid to visos četros vējos!

Un paraksts: Nefa.

Kārdifs saplēsa vēstuli četrās daļās un tad katru daļu vēlreiz četrās daļās, un tad vēlreiz, un visbeidzot pasvieda sīkos papīra gabaliņus gaisā kā konfeti.

Uz kuru pusi tagad? viņš sev domās jautāja.

Samiedzis acis, viņš palūkojās uz ziemeļpuses apvārsni, kur tuksneša malu izroboja zemu, zaļganu kalnu grēda. Viņš iztēlojās dārzus.

Turp! viņš nodomāja.

Vienu soli paspēris, viņš palūkojās atpakaļ.

Vēja dzītajos putekļos ceļasoma gulēja uz stacijas perona kā vecs, brūns, uzticīgs suns.

Nē, Kārdifs tai sacīja, tu esi no citiem laikiem.

Brūnā ceļasoma gaidīja.

- Guli! - viņš tai pavēlēja.

Soma palika guļam.

Kārdifs gāja.

33. nodaļa

Pievakarē viņš sasniedza pirmās apelsīnkoku rindas.

Kad ēnas jau metās garas, Kārdifs ieraudzīja pazīstamos saulespuķu barus pagalmos un verandu, ko rotāja izkārtne “Ēģiptiešu brīnumi”.

Saule jau gandrīz bija norietējusi, kad viņš, nogājis pēdējo ielas posmu, uzkāpa lievenī un nostājās pie sieta durvīm. Liegi notinkšķēja kristāla zvaniņš. Kāpņu galā parādījās slaida sievietes ēna.

- Nefa... - viņš beidzot spēja izteikt. - Nefa, -viņš sacīja, - es esmu pārnācis.

LEVIATĀNS 99 RADIOSAPNIS

1939. gadā, deviņpadsmit gadu vecumā es ārkārtīgi aizrāvos ar Normana Korvina raidlu-gām.

Vēlāk, kad man jau bija divdesmit septiņi gadi, es ar Korvinu iepazinos, un viņš pamudināja mani rakstīt “marsiešu stāstus”; tā dzima “Marsiešu hronikas”.

Un ilgus gadus es sapņoju, ka reiz, kādudien tiks iestudēta mana raidluga Normana Korvina režijā.

Kad pārbraucu mājās pēc Īrijā aizvadītā gada

- tur biju sarakstījis scenāriju Džona Hjūstona filmai “Mobijs Diks” -, es vēl arvien biju Hermaņa Melvila un viņa teiksmainā jūras valdnieka varā. Tapat es joprojām atrados Šekspīra iespaidā; viņš bija pārņēmis manu prātu jau vidusskolas gados.

Paejot kādam laiciņam kopš Īrijas brauciena, es sāku prātot, ka varētu izmantot Melvila mitoloģiju, pārceļot darbību uz kosmosu.

Nesen NBC bija ierosinājusi, ka Normens Korvins kopā ar mani varētu izveidot vienu stundu ilgu raidlugu. Pabeidzis pirmo “Leviatāna 99” scenāriju, kas attēloja kosmosa kuģus buru kuģu vietā, trakus Visuma kapteiņus jūras kapteiņu vietā un žilbinošu, baltu komētu, kura bija nomainījusi lielo, balto vali, es iesniedzu scenāriju Normenam, un viņš to nosūtīja uz NBC.

Tieši tajā laikā palielinājās televīzijas popularitāte, bet radioklausītāju skaits gāja mazumā; pēc mana scenārija nosūtīšanas saņēmām no NBC šādu atbildi: “Lūdzu, sadaliet šo scenāriju trīsminūšu fragmentos, lai mēs to varētu raidīt ilgu laiku!”

Mēs ar Normenu sašutuši pieprasījām scenāriju atpakaļ, un pēc tam es to nosūtīju uz Londonas BBC, kur šo raidlugu uzveda ar Kriš-toferu Lī trakā kosmosa kuģa “-Cetus" kapteiņa lomā.

Londonas radio iestudējums bija lielisks, taču mans sapnis par materiālu raidlugai, ko varētu producēt un režisēt Korvins, vēl arvien palika nepiepildīts. Joprojām ciezdams no “Šekspīra murgiem”, kā es to tagad apzīmēju, es riskēju un pārrakstīju savu “Leviatānu 99” divreiz garāku, un 1972. gada pavasarī to iestudēju kā lugu “Samuel Goldwyn” skaņu ierakstu studijā. Diemžēl pirmā scenārija pagarināšana par četrdesmit lappusēm izpostīja sākotnējo ideju. Tas, ko visvairāk gribēju paust, tagad bija kaut kur pazudis. Visas kritiķu atsauksmes bija vienādi indīgas.

Turpmākajos gados es uzvedu “Leviatānu 99” gan šur, gan tur, arvien izravēdams no scenārija pa kādai ainai, cerēdams to pārradīt aptuveni tādu pašu, kāds tas reiz bija ticis sarakstīts vienas stundas raidlugai.

* Cetus (latīņu valodas forma no sengrieķu Ktļ-roc;) - valis; jūras briesmonis. Šis vārdj asociējas gan ar Vaļa zvaigznāju (astronomijā), gan Bībeles vali, citā vārdā Leviatānu, kas aprija (onu, gan H. Melvila romāna “Mobijs Diks” galveno varoni, balto vali.

Šī novele - pēc trīsdesmit gadiem - ir mans pēdējais mēģinājums koncentrēt un atdzīvināt to, kas bija sācies kā Normenam Korvinam veltīts radiosapnis. Lai lasītāji paši lemj, vai tam vajadzēja vai nevajadzēja atdzimt šādā inkarnā-cijā!

Veltīts Hermanim Melvilam -dziļā godbijībā un apbrīnā

LEVIATĀNS 99

.

1. nodaļa

-Mans vārds ir Ismaēls.

Ismaēls? Mūsdienās, 2099. gadā, kad visjau-nākās konstrukcijas Visuma kuģi dodas projām aiz zvaigznēm, nevis tikai tās sasniedz? Uzbrūk zvaigznēm, nevis baidās no tām? Vai var būt tāds vārds - Ismaēls?

Jā.

Mani vecāki bija starp pirmajiem drosminiekiem, kuri devās uz Marsu. Vairs nepavisam ne drosmīgi, bezgala ilgodamies pēc Zemes, viņi atgriezās. Es biju ieņemts ceļojumā un piedzimis zvaigžņu telpā.

Tēvs, savulaik krietni mācījies Bībeli, bija atcerējies kādu citu svešumā izraidīto, kurš ilgus gadus pirms Kristus dzimšanas klaiņojis gar nāves jūrām.

Un, tā kā es tolaik biju vienīgais bērns, kas pirmoreiz ieraudzījis gaismu kosmosa kuģī, vai gan man bija iespējams atrast labāku vārdu par to, kuru bija atradis tēvs?

Un viņš tik tiešām man deva šo vārdu -Ismaēls.

Pirms dažiem gadiem es iedomājos, ka man patiktu izbraukāt visas vēju jūras, kuras apdveš šo planētu. Kad vien man iestājas drēgnais dvēseles novembris, es zinu, ka pienācis laiks, lai drosmīgi dotos ārā, Visuma telpā.

Tā nu es kādā sestdienas rītā ar savu reaktīvo dzinēju šāvos augšup caur putnu klaigām, košiem papīra pūķiem un zibens kamoliem; tas notika šogad, 2099. gada vasaras beigās. Trakajā gaisa skrējienā pametu aizmugurē Kenedija zemesragu un aiztraucos tālāk - es, nule spārnos pacēlies putnēns, dzimis no Leonardo senajiem sapņiem par lidošanu! Mani sildīja lielo tērauda putnu siltums, un es jutu, ka dvēsele atveras pretim plašā un gaidpilnā Visuma debesu vārtiem.

Tālumā nogranda varens troksnis - uguns speltes dārdoņa, ko radīja tūkstošiem raķešu, paceldamās no Kenedija zemesraga torņiem. Kad ugunis beidzot apdzisa, dzirdēju vairs tikai vēja čukstus.

Tad mans kuģis viegli un mierīgi nolaidās pilsētā, kurai upe plūda cauri kā slīdoša lente, tai es pa to varētu doties tālāk.

Ēnām zibot visapkārt, es gāju iekšā ārā pa cēlām durvīm un arkām. Kurp es devos? Nē, ne jau uz aukstām metāla barakām, kas domātas nogurušiem astronautiem, bet gan uz brīnum skaistu, klusi un neuzkrītoši programmētu un vadītu Ēdenes dārzu. Man vajadzēja mācīties astronautu akadēmijā, lai sagatavotos dižam ceļojumam starpzvaigžņu telpā, ceļojumam, par kuru vēl neko nezināju.

Šī mācību iestāde bija “kaut kas pa vidu”: gan leknas ganības prātam, gan stadions miesas norādīšanai, gan teoloģijas seminārs, kurā domas arvien tiecas augšup, uz Dievu. Jo vai tad Visums neatgādina milzu katedrāli?

Tā soļodams starp mainīgām ēnām, es beidzot sasniedzu akadēmijas kopmītni un iegāju priekštelpā. Pieteicos, piespiezdams delnu pie identitātes paneļa, un tas lasīja sviedraino nospiedumu gluži kā tāda mūslaiku zīlniece, tūlīt arī izskaitļodams man istabas biedru, ar kuru kopā būs jāveic gaidāmais uzdevums.

Dūkoņa, spindzoņa, zvans - un sievietes balss, mehāniska, ar šņācošiem “s”, nākdama kaut kur no augšas, paziņoja: “Ismaēls Hani-kets Džounss, divdesmit deviņi gadi, augums -piecas pēdas desmit collas, acis - zilas, mati -brūni, miesasbūve - slaids. Lūdzu, iegaumējiet: otrais stāvs, devītā istaba! Istabas biedra vārds: Kvello.”

Un es atkārtoju: - Kvello.

- Kvello? - iesaucās kāda balss man aiz muguras. - Ak Dievs, kādas šausmas!

Un cita balss piebilda: — Lai Dievs jums stāv klāt, mister Džouns!

Pagriezies ieraudzīju trīs astronautus - dažāda auguma, dažādām sejām; viņi visi bija par mani vecāki, un patlaban visiem bija rokā pilna glāze. Arī man viņi pasniedza glāzi.

- Še, iedzer, Ismaēl Džouns! - teica pirmais vīrs, viņš bija garš un tievs. - Uztaisi dūšu, pirms dosies augšā satikties ar to briesmoni! Izmet sausu!

- Tomēr vispirms... - jautāja otrs, atturēdams manu roku, kas jau cēla glāzi pie mutes, - saki mums: kur tu kuģo - selgā vai piekrastē?

- Selgā, protams, - es atteicu. - Talu selgā.

- Gaismas sīkjūdzēs vai dižgados?

- Dižgados, nudien! - es padomājis atbildēju.

- Tad drīksti ar mums sadzert.

Ierunājās trešais vīrs, kas līdz šim bija klusējis: - Mani sauc Džons Redlijs, esmu kapteiņa pirmais palīgs. Un šis puisis... - viņš pameta ar galvu uz garāko vīru, - ir astronauts Sems Smols. Un tas... - viņš norādīja uz trešo, - ir astronauts Džims Dounss.

Mēs sadzērām. Smols paziņoja: - Mēs tev svinīgi atļaujam kopā ar mums klaiņot Visuma

valstībā - tā sakot, ar dievpalīgu! Vai dosies šķetināt komētas asti?

- Laikam gan.

- Vai kādreiz jau esi medījis komētas?

- Tā reize ir pienākusi.

- Labi teikts! Tagad paskaties šurp...

Visi trīs vīri pagriezās un palūkojās augšup uz lielo priekštelpas videoiekārtas ekrānu. It kā sajutis mūsu skatienus, tas pulsēdams iegaismo-jās, un tajā mēs ieraudzījām milzīgu attēlu - žilbinoši baltu komētu, kuras aste vilka līdzi vairākas planētas.

- Daiļā Visuma briesmone, - teica Smols.

- Kārumniece, kas aprij saules!

- Vai tad komētas to spēj? - es jautāju.

- Ne tikai to vien! Sevišķi vina.

Un Dounss sacīja: - Ja Dievam labpatiktu šeit parādīties, Viņš ierastos komētas izskatā. Vai esi gatavs ielīst šai dievībai rīklē un uzdejot tās kvēlajās iekšās?

- Esmu gatavs, - es nelabprāt atbildēju. - Ja nu to katrā ziņā vajag.

- Nu tad pacelsim glāzes viņam par godu! Vai ne, puiši? Iedzersim uz Ismaēla Haniketa Džounsa veselību!

Tai brīdī es kaut kur netālu izdzirdēju vāju elektronisku dūkoņu, tādu kā pulsēšanu. Ieklausījos; ar katru pulsa pukstienu dūkoņa kļuva skaļāka, it kā nākdama tuvāk.

- Klau... - es ieteicos. - Kas tas tāds?

- Tas? Tas, ko dzirdat kā siseņu baru lidojumā? - pārjautāja Redlijs.

Es pamāju.

- Siseņu bars? Nudien, īstais apzīmējums mūsu kapteinim! - iesaucās Smols.

- Kapteinim? Kas viņš ir?

- Šodienai jums, Džouns, jau pietiek, - Redlijs atbildēja. - Labāk ejiet uz savu istabu un iepazīstieties ar Kvello... Ak Dievs! Jā, ejiet iepazīstieties ar Kvello!

- Viņa mītnes planēta ir kaut kur dižā Andro-mēdas miglāja aizmugurē, - Dounss sazvērnieciski pačukstēja. - Viņš ir liels... milzīgs... baismīgs.. . un piedevām...

- Piedevām viņš ir zirneklis, - pirmais palīgs papildināja.

- Jā, jā! - turpināja Dounss. - Liels, resns, baismīgs zaļš zirneklis.

- Tomēr viņš ir... - iejaucās Smols, nedaudz nosodoši uzlūkodams biedrus, - ļoti labdabīgs zirneklis. Tev viņš patiks.

- Tiešām? - es atsacīju.

Redlijs teica: - Tagad ejiet! Drīz atkal satiksi-mies. Ejiet, iepazīstieties ar savu zirneklīgo istabas biedru... Lai jums veicas!

Pacēlu glāzes dibenu augšup, lai mutē ieritētu pēdējā lāsīte. Tad pagriezos un, aizmiedzis acis, teicu sev: Veicas! Nu gan veicas!

Nospiedu pogu uz durvju aplodas, un durvis atvērās; gāju pa blāvi apgaismotu gaiteni, līdz sasniedzu istabu ar numuru 9. Pieskāros pie identitātes kvadrātiņa, un durvis manā priekšā plaši atvērās.

Pag, pag... es sev piepeši sacīju. Es taču nevaru iet iekšā! Man trīc rokas.

Nekustīgi stāvēju pie atvērtajām durvīm. Zināju, ka mans pārinieks ir tur, istabā. Atlidojis no tālas galaktikas. Zirneklis, vismaz puiši tā apgalvoja. Nu, pie velna; es sevī noteicu, uz priekšu!

Paspēru trīs soļus uz priekšu un sastingu.

Jo istabas kuba.attālākajā kaktā melnēja mil-žīga ēna. Tur kaut kas it kā bija, bet varbūt ari nebija.

- Tas nav iespējams, - es klusu nočukstēju.

- Tas vienkārši nav iespējams...

- Zirneklis! - telpas pretējā pusē kāds atčuk-stēja pretī.

Milzīgā ēna sakustējās.

Es drebēdams atkāpos.

Atkal čuksts: - Vai varbūt... zirnekļa ēna? Nē. Paliec, kur esi!

Klausīdams pavēlei, paliku uz vietas; telpā pamazām iedegās gaisma, ēna saruka, un manā priekšā parādījās milzīgs radījums vairāk nekā septiņu pēdu augumā un ļoti īpatnējā zaļganā krāsā.

- Nu, ko teiksi? - tas čukstēja.

Atbildēju tik mierīgi, cik nu vien spēju: - Ko gan es varētu teikt?

- Ko gribi.

- Reiz devos aplūkot Mikelandželo “Dāvi-du’ - es sacīju. - Tas bija pamatīgi liels. Apgāju tam apkārt...

-Un?...

- Tu esi vismaz tikpat liels kā tas dižais mākslas darbs.

Pagājos uz priekšu un apgāju šim radījumam apkārt; tas nekustējās. Es gan drebēju.

Ēnām izgaistot, radījuma apveidi kļuva arvien labāk saskatāmi.

- Kvello, - atkal atskanēja čuksts. - Tas ir mans vārds. Esmu ieradies no piecu gaismas gadu tāluma - tas ir ap desmit miljoniem jūdžu. Spriežot pēc jums un jūsu pasaulītes, vietējais dievs šeit ir tāds pusaizmidzis. Mūsu pasauli Dievs radīja ar uzvaras kliedzienu, tāpēc mēs arī esam labi izdevušies.

Un radījums stalti saslējās, kļūdams vēl lielāks.

Ielūkojos tam sejā un teicu: - Tu... tava mute gandrīz nekustas.

Tas, ko sauca par Kvello, atbildēja: - Taču manas domas ir tikpat veiklas kā tavējās. Tagad saki man, puisēn Džek, - vai tev nerodas vēlē-šanās nokaut milzi?

- Man... man... - es stomījos.

- Tavās domās es izlasīju, ka tu esi atcerējies pasaku par Džeku un garo pupu.

- Pie velna! - es iekliedzos. Tad piebildu:

- Neņem ļaunā... Pirmoreiz mūžā sastopos ar kādu, kam ir telepātijas spējas!

- Nemaz negribu, lai tu dodies pie velna, -miermīlīgi teica mans istabas biedrs. - Atkārtoju: mani sauc Kvello. Un kā sauc tevi?

- Tu taču spēj lasīt domas, - es atbildēju.

- Tu zini, kā mani sauc.

- Pieklājības pēc tomēr izliekos, ka nezinu, -atbildēja Kvello.

Radījums pastiepa uz leju vienu ekstremitāti, es pasniedzu roku pretī, un mēs saskārāmies.

- Ismaēls Hanikets Džounss, - es sacīju.

- Šķiet, ka tavs vārds atceļojis no Bībeles, nokļūdams uzreiz mūsdienās, kosmosa laikmetā, - Kvello piezīmēja.

- Gandrīz tāpat kā tu, - es atteicu.

- Jā... pieci gaismas gadi... Es taču ceļoju sasaldēts, auksts kā nāve. Veselus piecus gaismas gadus esmu nogulējis, - sacīja Kvello.

- Ir jauki atkal būt nomodā! Vai es tev liekos dīvains?

- Skaidrs, ka ne, - es atbildēju.

- Skaidrs, ka jā! - Kvello atbalsoja ar tādu kā smiekliņu. - Ja doma ir izlidojusi, es to notveru. Droši vien tev tas liekas dīvaini. Arī tas, ka man ir tik daudz acu, tik daudz ausu un neciešami daudz pirkstu, un piedevām zaļgana ādaskrāsa - nu ļoti dīvaini! Taču es savukārt raugos uz tevi un redzu tikai divas acis, divas niecīgas austiņas un tikai divas rokas ar sīkiem pirkstiņiem. Tad jau var teikt, ka mēs abi - nu, paskat tik! - mēs abi esam visai dīvaini! Un abi... beigu beigās... tik cilvēciski.

- Ta ir, - es atbildēju, pamazām pieņemdams Kvello viedokli. - Tas viss... tiešām ir... cilvēciski.

Kaut kas šajā situācijā šķita Kvello uzjautrinām, jo viņš sacīja: - Nu, Ismaēl, vai man tagad vajadzētu pārlauzt tev sprandu un ieturēt maltīti, vai arī būsim draugi?

Es saspringu, jau gatavs bēgt, bet tad attapies iesmējos. Un teicu: - Jā, būsim draugi, manuprāt, tā būs labāk!

Un Kvello atkārtoja: - Draugi!

*

Vēlāk mēs pametām savu istabu un devāmies izpētīt milzīgi plašo akadēmijas telpu zemākos līmeņus.

Mēs pastaigājāmies starp filosofijas robotiem - siluetiem, kas iezīmējās starp punktveida gaismiņām un runāja senlaiku mēlēs.

- Platon! Aristoteli! - es teicu. - Uzlūkojiet mūs! Ko jūs redzat?

Un Platonrobots atbildēja: - Redzu divus briesmīgus un labsirdīgus, pretīgus un skaistus dabas bērnus.

Un Kvello jautāja: - Kas ir daba?

Sokrāts atbildēja ar dzirksteļu spietu:

- Dievs, kas sev pašam par pārsteigumu radījis brīnumu - miesu.

Aristotelis, savāds plastmasas robotiņš, piemetināja: - Tātad viņiem nevar būt nekā dīvaina, nedz arī brīnumaina.

Kvello pastiepa vienu roku ar garajiem, zīdainām spalviņām klātajiem pirkstiem un, pieskāries man pie pieres, teica: - Ismaēls!

Sirsnības uzplūdā es noglaudu jauniegūtā drauga pūkaino vēderu. - Kvello, ieradies no dižā Andromēdas miglāja tālajām salām! Kvello!

- Mēs kopā mācīsimies, - Kvello sacīja.

- Kopā klausīsimies, kopā mācīsimies, kopā izzināsim! - es papildināju.

Un tik tiešām vēl daudzas mācību dienas, nedēļas un mēnešus mēs abi kopā klausījāmies filosofijas skolotāju, robotu balsīs. Neviens mūs neinformēja, kurp mums būs jādodas un kas no mums tiks prasīts, nedz arī par to, cik ilgi mēs vēl paliksim uz Zemes - te, šajās gudrību alās.

Taču reiz iestājās rīts, kad mūsu robotskolo-tāji rimās filosofēt, runāt un pļāpāt. Ieradušies lekciju telpā, mēs ieraudzījām uz videoekrāna savus vārdus un uzrakstu: “Pienākusi pavēle. Dodieties saņemt uzdevumu!”

Mācības laikam beigušās, - secināja Kvello. ~

- Tatad dzīve sākas, - es atbildēju. - Ejam meklēt savu raķeti!

Atgriezāmies istabā, kur mūs jau gaidīja pavēles teksts. Savācām bagāžu, uzmetām ple-cos lidsomu un pacēlāmies gaisā, un lidojām. Mākoņi pašķīrās mūsu priekšā, putni spurdza uz visām pusēm, un visbeidzot mēs nokļuvām lielajā Kenedija zemesraga lidlaukā. Mūs ielenca raķešu palaišanas torņi kā milzīgas debesskrāpju sastatnes, spožas starpplanētu raķetes, spraigas darbošanās čala un dūkoņa.

Es grozīju galvu, skatīdamies apkārt, brīnīdamies par visu šo varenību.

- Skaties, Ismaēl, skaties tur... un tur! Raķetes! Vismaz divdesmit raķešu! Un ieklausies, kādi nosaukumi: “Apollo 149”, “Merkūrijs 77”, “Jupiters 215”. Un tas taču ir...

- “Cetus 7”, - Kvello nobeidza manā vietā.

Elpu aizturējis, es aplūkoju milzīgo, spoži

balto cilindru, kas slējās augstu pāri visiem citiem kosmosa kuģiem. - Lielākais starpzvaigžņu kuģis, kāds jebkad ticis uzbūvēts, - es godbijīgi sacīju.

- Nez vai jūsu Bahs un Bēthovens arī reiz sapņoja ko tādu uzdarināt? - prātoja Kvello.

Mūsu apceres gaisotni pēkšņi iztraucēja kāda balss, atsaukdamās: - Kā nu ne, kā nu ne!

Pagriezušies ieraudzījām vecu vīru ar izbalojušu astronauta tērpu mugurā; viņš šķita nupat izniris no piebīdāmā trapa ēnas. - Sveiki, draugi! - viņš vienkārši teica.

Kvello laikam bija nolasījis svešinieka domas, jo atbildēja: - Mēs tev neesam draugi.

Vecais nosmējās - smiekli gan neskanēja jautri - un turpināja: - Nepārsteidzies ar spriedumiem, telepāt! Labāk saki - vai jūs esat tie, kuri dosies ceļā ar “Cetus 7”?

- Esam gan, - es atbildēju Kvello vietā.

Vecais astronauts novaidējās. - Ak vai, jūs

jau ar vienu kāju esat pekles bezdibenī! Atkāpieties, kamēr vēl nav par vēlu!

Kvello nolamājās savas tālās pasaules valodā un pavilka mani aiz elkoņa. - Iesim, Ismaēl! Nav jēgas klausīties šā viltus pravieša pareģojumos.

Vecais mums sekoja - jūs, jaunekli, -- viņš man uzsauca, - vai pazīstat šā kuģa kapteini?

- Aci pret aci gan neesmu ticies, - es atbildēju, ziņkārots pagriezdamies atpakaļ.

- Aci pret aci! Tas nu ir īsti trāpīts! Kad satiksieties, galvenais, neskatieties viņam acīs! Es jūs brīdinu - viņam to nav!

- Nav? - es pārvaicāju. - Vai tad viņš ir akls?

- Drīzāk ar aklību sists. Redzes nervi izdeguši pirms dažiem gadiem kosmosā - no komētas žilbuma. Tu taču to zināji, - viņš piebilda, pavērsdamies pret Kvello.

- Nezināju vis! - Kvello liedzās, atkal vilkdams mani aiz elkoņa. - Mēs jūsu runās vairs neklausāmies!

Tomēr vecais nerimās. - Tagad, svešiniek, tu to zini, jo esi izlasījis manas domas. Visu manu domu pasauli tu redzi no iekšienes. Nu tad pastāsti savam jaunajam draugam, ko redzi! Pastāsti, kas jums gaidāms!

Nokratījis Kvello roku, es paliku stāvam.

Vecais astronauts pienāca tuvāk un ļoti skaidri, ar uzsvaru sacīja: - Kas izdedzināja kap-teinim acis? Kad? Kur? Kādos apstākļos? - jūs varētu jautāt. Vai viņš bija Visuma priesteris, kas vajāja Dievu, un tad Dievs pagriezās atpakaļ un ar vienu sitienu notrieca viņu tumsas valstībā? Vai jūsu kapteinis ir viengabala vai arī ticis saplēsts un salāpīts, un skarbalainās šuvuma vīles vēl redzamas? Varbūt tais dziļajās rētās, ko dakteri nespēj aizdziedēt, vēl arvien rēgojas mūžības tumsa? Vai viņš tāds, albīns, jau piedzimis vai arī apsarmojis no izciestām šausmām?

Pavērsos pret Kvello, lai pārliecinātos, kā viņš uz to visu reaģē; viņa milzīgā ēna saules gaismā drebēja, bet no tās nenāca ne skaņa.

Manīdams, ka mūs uzveicis, vecais astronauts pienāca vēl ciešāk klāt.

- Tagad uzklausiet! Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kosmosā, pienāks brīdis, kad -ticat vai neticat - redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku, kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem un atgūs kroņus! Un tad - ak vai! - gan kuģis, gan kuģa kapteinis, gan viņa vīri - viss, viss ies bojā! Tikai viens izglābsies...

Manas rokas bija sažņaugušās dūrēs. Dusmu uzplūdā paspēru soli pretī vecajam astronautam, un viņš atkāpās, lai pabeigtu savu sakāmo:

- Ticiet man! “Cetus 7” nav Dieva svētīts kuģis! Tas pieder kapteinim. Un kapteinis ir mūžīgi nolādēts. - Pēc šiem vārdiem vecais beidzot pagriezās un gāja projām.

- Vienu mirkli! - es iekliedzos. - Pagaidiet! Kā jūs sauc?

Vecais sastinga, it kā domās meklēdams atbildi.

- Elija. Mani sauc Elija. Ar laburītu, draugi, ar laburītu...

Viņš papleta rokas - un pēc mirkļa tai vietā, kur pēdējoreiz bijām viņu manījuši, rēgojās vienīgi tumšums.

Mēs ar Kvello palikām stāvot; augstu virs galvas mums pāri pārslīdēja aša ēna, un vēlreiz - izdziestot - atbalsojās: - Ar laburītu... laburītu...

Ne es, ne mans pārinieks ne vārda vēl nepaguvām bilst, kad gaisu satricināja vareni pēr-kondārdi un vibrācijas, kaut kur - varbūt kilometru piecu atstatumā - startējot kosmosa raķetei; debesjums piešķīda ar krāsām, sar-kanbaltvioletām dzinēju liesmām. Skaņas vilnim noplokot, visapkārt pēkšņi atsākās rosīga kņada - mehāniķi, roboti un astronauti staigāja šurpu turpu, čerkstēja un pulsēja radio un elektroniskās iekārtas; raķetes slējās palaišanas torņu spraišļos, gatavas Visuma telpas ceļojumam.

Beidzot Kvello sacīja: - Mūsu kuģis gaida. Jāiet! Saņemies, Ismaēl, mums jādodas turp!

Un mēs devāmies uz “Cetus 7".

2. nodaļa

Ak, kosmosa raķetes sīkā sarežģītība! Miljards un viens lēmums un situācijas risinājums! Simttūkstoš zīdaiņu pudelīšu ar superho-mogēnu putru Visuma bērniem! Svaigs gaiss, kas plūst no stikla kapsulā ieslēgta dārza! Gards ūdens, ko automāts ražo no sviedriem!

Lai skan visi zvani un mašīnu taures! Lai uzzibsnī gaismas, jo tuvojas pērkons! Bēdziet, vīri un sievas!

Mēs ar Kvello stāvējām pie palaišanas torņa, pacēluši galvu augšup, lūkodamies uz milzīgo kosmosa kuģi. Kopš dīvainās sarunas ar Eliju bija aizritējusi nedēļa, septiņas dienas, pilnas saspringta darba, mums un pārējai kuģa komandai gatavojoties ceļojumam.

- Paklau, Kvello, - es sacīju, - visā pagājušās nedēļas laikā, darbojoties un skraidot gan kuģī, gan tā apkārtnē, mēs ne reizi neesam manījuši mums solīto kapteini, ne aklu, ne redzīgu.

Kvello pievēra acis un piešķieba dīvaino galvu. Pēc tam nočukstēja:

- Tas ir vinš...

- Ko? - es iesaucos. - Kur?

Kvello nomurmināja: - Viņš ir tuvumā. -Tad pagriezās un norādīja uz palaišanas torņa spraišļiem. Lifts patlaban cēlās augšup, un stiklotajā būrī varēja saskatīt tumšu, vientuļu cilvēka stāvu.

- Lūk, mūsu kapteinis! - čukstēja Kvello.

Astronautu dievnams. Biju ienācis pirms rītdienas lidojuma noskaitīt lūgšanu. Kvello mani pavadīja, lai arī man nebija ne jausmas, kādu dievu viņš grasās pielūgt, ja vispār viņam bija kāds dievs. Pēc raķešu starta laukuma spožās gaismas katedrāles puskrēsla bija tīkama atpūta acīm. Šai miera un svētuma pilnajā vietā mēs pacēlām acis augšup uz plašajiem, kupolveidī-gajiem griestiem un ieraudzījām tur šūpojamies kosmosā sen zudušu astronautu, vīriešu un sieviešu, caurspīdīgos apveidus. No viņiem uz mums strāvoja tāda kā klusa čaboņa, daudzbalsīga čukstēšana.

- Tie tur... Kāpēc?'--vaicāja Kvello.

Palūkojies uz gaisā peldošajiem, es atteicu:

- Piemiņas zīmes un tēli... to balsis, kas gājuši bojā un uz laiku laikiem raduši pēdējo atdusas vietu starp zvaigznēm. Viņus pieminot, saules lēkta un rieta stundā viņu dvēseles projicē un viņu balsis atskaņo šeit, augstajā katedrālē.

Tad mēs abi palikām klusu, skatīdamies un klausīdamies.

Kāda balss skandēja: - Deivids Smits, 2050. gada jūlijā pazudis netālu no Marsa...

Un cita, augstāka un maigāka: - Elizabete Bola, 2087. gadā noklīdusi no kuģa Jupitera apkaimē...

Un vēl cita, skanīgāka, atkal un atkal: - Roberts Hinkstons, 2063. gadā iekļuvis meteoru plūsmā un gājis bojā, apbedīts Visuma telpā...

Čuksts: - Apbedīts...

Un cits čuksts: - Pazudis...

Un visi kopā, atkārtodami: - Telpā, telpā, telpā...

Saņēmu Kvello aiz rokas un pagriezu uz kanceles pusi. - Skaties, - es rādīdams teicu, - tur, kancelē, tu ikkatrubrīd vari ieraudzīt vīru, kas jau kopš simt gadiem ir miris. Taču viņa personība bija tik izcila, ka viņa dvēseli digitalizēja un radīja viņa balss ierakstus, tos atgūstot no viņa dvašas visvieglākajām kustībām.

Kamēr runāju, gaisma apspīdēja cilvēka stāvu, kas pamazām slējās augšup no kanceles.

- Cienīgtēvs Elerijs Kolverts, - es nomurmināju.

- Robots? - klusi jautāja Kvello.

-Jā, bet arī kas vairāk. Mūsu priekšā ir robots ar šī lieliskā cilvēka cēlo dvēseli.

Pēc tam gaisma atkal kļuva nespodra, un cienīgtēva Elerija Kolverta brīnumainais trīsdimensiju dubultnieks sāka sprediķot.

- Vai Dievs ir miris? - tas vaicāja. - Tagad jau novazāts jautājums. Taču kādreiz, kad man to uzdeva, es smiedamies atteicu: miris Viņš nav, tikai aizgājis nosnausties līdz tam laikam, kad jūs, garlaicīgie pļāpas, beidzot visi būsiet apklusuši!

Man un Kvello visapkārt nošalca klusi smiekli, tad cienīgtēvs Elerijs Kolvērts turpināja;

- Vēl labāk būtu atbildēt ar pretjautājumu: varbūt tu pats esi miris? Bet vai tad asinis neriņķo tavu roku dzīslās, vai šīs rokas neie-kustas, skardamas metālu, vai metāls neiekus-tas, skardams kosmosa dzīles? Vai tavu dvēseli nesatrauc alkas pēc tālēm un ceļošanas? Tas viss notiek! Tātad tu esi dzīvs. Tātad Dievs ir dzīvs. Tu esi plāna, dzīva kārtiņa uz nejutīgās Zemes, tu esi Dieva daļa, kas sevi apliecina, tiekdamās pēc izplatījuma bezgalības. Bet cik daudz gan vēl ir Dieva, kas guļ modrā miegā! Cik daudz gan vēl ir pasauļu un galaktiku, kuras sevi neapzinās! Tomēr šeit, pie mums, Dievs ir miegā sakustējies. Tu esi sakustējies. Viņš mostas, jo tu mosties. Dievs pasniedzas pēc zvaigznēm. Tu esi Viņa roka. Par pasaules radīšanu nav šaubu, un tu dodies meklēt. Viņš dodas atrast, jo tu dodies atrast. Tāpēc viss, ko skarsi savā ceļā, būs svēts. Tālās pasaulēs tu savus tuviniekus satiksi, un tie būs dīvaini un biedējoši, tomēr tavi radi. Esi laipns pret viņiem! Zem miesas čaulas būs tāds pats Dieva bērns kā tu.

Jūs, mūsdienu Jonas, ceļodami spoži kalta metālvaļa vēderā, jūs, astronauti, kuģodami vistālākajās zvaigžņu jūrās, nenoziedzieties - ne pret sevi, ne saviem briesmīgajiem brāļiem, ko tur satiksiet, - bet raugiet aptvert šo brīnumu, kas ir Telpa, Laiks un Dzīvība visaugstākajos jomos un vistālākajos nostūros, kuri pieder Mūžībai! Vai! jums, ja visu dzīvu radību jūs neturēsiet svētu un, elpu ievilkdami, nevarēsiet sacīt: ak, Dievs, mans Tevs, Tu mani atmodini! Es Tevi atmodinu! Lai abi kopā staigājam pa ūdens virsu zvaigžņu telpā tās jaunās dienas rītā, ko sauc Nemirstība!

Cienīgtēva Elerija Kolverta draudze - gan augšā, gan lejā - klusi atkārtoja: - Nemirstība, nemirstība...

Kaut kur no debesu augstumiem uzvilnīja maiga mūzika; cienīgtēvs Elerijs Kolverts bija apklusis, viņa stāvs satumsa, un tumšais apveids pamazām nogrima aiz kanceles paaugstinājuma:

Dievnamā ilgu laiku valdīja pilnīgs klusums. Es raudāju.

*

Tonakt, grozoties savā “Cetus 7” kajītes guļvietā, man nenāca miegs.

Kvello jau bija aizmidzis. Lietus - elektroniska ilūzija, kuras uzdevums bija mūs ieaijāt, -rasoja uz sejas un visapkārt uz sienām.

Pulksteņa balstiņa liegi skaitīja: “Tik tak, tik tak, divi, tik tak, divi.”

Beidzot es ierunājos: - Kvello, vai esi nomodā?

Un viņa doma klusi mani uzrunāja no telpas pretējās malas:

“Daļa manas apziņas ir nomodā, jā, bet pārējā daļa guļ. Es sapņoju par to veco vīru, kurš mūs brīdināja.”

- Par Eliju? Vai tu viņam tici - ka mūsu kapteinis ir akls?

“Jā. Visi to zina.”

- Vai viņš ir arī ārprātīgs?

“To mums pašiem vajadzēs izzināt.”

- Bet vai tad nebūs jau par vēlu, Kvello?

Mierinošās lāses ritēja man pār seju un sienām. Tālumā atskanēja vāji sadzirdams pērkona rūciens.

- Kvello! Vai varbūt tagad viscaur esi aizmidzis? Guli, mans krietnais biedrs, ar miesu to pasauļu dīvainajā krāsā, kuras nekad neredzēšu... Asinis tev aukstas, bet sirds - silta; tava mute klusē, bet domas pat miegā izstaro draudzību.

Manu domu pasaulē miegaini iemurminājās Kvello: “Ismaēl...”

- Kvello... Paldies Dievam, ka mēs tur būsim kopā!

Un Kvello domas atbalsojās man visapkārt: “Ismaēl... Ismaēl!”

3. nodaļa

Skaļruņos iedārdējās balss:“ - Kapteinis ir savā vietā! Gatavojieties starta atskaitei!

Komandas locekļi aizsteidzās uz saviem pos-teņiem, uzvilka skafandrus un piesprādzējās. Varenās slūžu durvis aizvēra un hermetizēja, palaišanas torņus atvienoja; iedarbojās dzinēji.

- Mīnus viens, skaitīt!

Atlaidušies guļus, mēs gaidījām, kad uguns-vējš mūs satvers un uzsviedīs debesīs.

Un satvēra, un uzsvieda...

Ak Dievs, es domāju, kaut varētu iekliegties

- mēs paceļamies, mēs paceļamies!

Taču klusums mūs saņēma savā klēpī kā grēkus nožēlojušus mūkus.

Jo pat pērkondārdošā raķete, kas cilvēkam Zemes virsū, šķiet, gatava dvēseli saārdīt,

vairāku jūdžu augstumā jau pieklust, bet zvaig-žņu tālēs klaiņo pavisam nedzirdami, kā baidoties traucēt izplatījuma katedrāles svēto mieru.

Tikām augšā, es nodomāju. Vairs nav gravitâtes. Nav gravitâtes! Brīvība! Ak, Kvello, tas tiešām ir jauki - būt dzīvam!

Kad bijām jau stabili augšā orbītā, es, izspraucies no žņaugiem, vaicāju pārējiem astronautiem: - Tātad ko mēs tagad darīsim?

- Nu taču vāksim datus! - teica viens no maniem komandas biedriem.

- Saskaitīsim un atņemsim zvaigznājus! -sacīja otrs.

- Fotografēsim komētas! - teica trešais. - Tas ir, taisīsim Dieva skeleta rentgenuzņēmumus.

Vēl kāds astronauts piebilda: - Mēs tversim komētu gaismu. No šiem milzonīgajiem sauļu spokiem es pilniem kausiem smeļu enerģiju, kas kalpo par dzinējspēku mūsu kuģim. Jauka alķīmijas spēlīte, izprieca, kas liek asinīm straujāk riņķot! Visapkārt Nāve, bet es tai skatos acīs un smīnu - lūk, tā!

Tas bija kapteiņa pirmais palīgs Džons Red-lijs. Pieskāros pie datora ekrāna - tas nočukstēja Redlija vārdu - un varēju lasīt viņa pierakstus par mūsu ceļojuma pirmajām stundām.

2099. g. 22. augustā. Zeme izzūd skatienam... jā, mūsu Dieva svētītā Zeme ar visu, kas uz tās mīļš! Sejas, vārdi, dvēseles, atmiņas, ielas, mājas, pilsētas, pļavas - viss zudis! Visi garuma un platuma grādi, meridiāni, stundas, naktis, dienas, laiks - jā, pat laiks, viss zudis! Ak, Dievs debesīs, stāvi man klāt! Cik vientuļš es jūtos...

Un Kvello man atsūtīja savas domas: “Draugs, es spēju lasīt, kas risinās cilvēka prātā, bet nākotni es nevaru paredzēt. Visums ir liels. Stāsta, ka tas esot izliekts. Varbūt mūsu beigas ir mūsu sākums. Mūsu mērķis - tāls, ļoti tāls; trīs noslēpumainas komētas, kas mums jāatrod vienā zvaigznājā. Mums jāiezīmē to ceļš un virzība un jāizmēra tām temperatūra.

- Cik ilgi mēs ceļosim? - es viņam vaicāju.

“Desmit gadus,” mani sasniedza atbilde.

- Ak Dievs, cik apnicīgi! - es novaidējos.

“Nebūs vis,” atteica Kvello. “Skat, tavs Dievs jau sūta meteorus, lai mēs negarlaikotos!”

-Meteoru plūsma! Septītais klājs! Komanda, ziņojiet!

Mēs skrējām. Zvanu un tauru troksnī visi skrēja labot meteoru radītos kuģa apvalka bojājumus.

Līdz beidzot es kopā ar pārējiem astronautiem atgriezos kuģī un varēju noņemt ķiveri.

Un tā tas turpinājās no dienas dienā, mūsu kuģim brāžoties caur Visuma telpu; ikviens no mums darīja savu darbu, mērīdams, skenēdams, aprēķinādams, plānodams drošu kursu starp mazo planētu atlūzām.

Par spīti spraigajam darbam, pēc četrdesmit kosmosā aizvadītām dienām mēs vēl ne reizi nebijām redzējuši kuģa kapteini. Viņš palika ieslēdzies savā kajītē un ārā nenāca. Tomēr reizēm ļoti agri no rīta - ap trijiem vai mazliet vēlāk - es sadzirdēju lifta šahtas šņākoņu gluži kā dziļu, sāpīgu nopūtu un zināju - kapteinis paslīd garām, celdamies augšup no dzīvojamām un darba telpām varenā kuģa iekšienē uz komandklāju-, kur drīkstēja atrasties vienīgi viņš, mūsu spokainais komandieris.

Mēs visi arvien klausījāmies un kaut ko arī dzirdējām.

Komandas kopkajītē Dounss sacīja: - Sazin ko viņš tur augšā dara? Esmu dzirdējis stāstām: viņš uzvelkot skafandru un viens pats dodoties ārā, nodrošināts tikai ar vienu pašu saiti.

Kāds atbildēja: - Viņš kaitina meteorus, stiepdams rokas tiem pretī, muļķis, kaut gan nevar redzēt tos nākam!

Un Kvello piebilda: - Mūsu radaru ekrāniem viņš neuzticas. Būdams akls, viņš domā, ka spēj redzēt tālāk un saskatīt vairāk nekā tie, kam veselas acis.

- Saskatīt ko? - es jautāju. - Kvello, tu bieži

noķer vina domas. Ko īsti? i i

Brīdi klusējis, Kvello atteica: - Mans prāts gan dzird, bet jārunā ir kapteiņa mutei. Man nav tiesību neko sacīt. Kad viņš uzies, ko meklē, tad mums pateiks. Viņš...

Piepeši Kvello ar savām dīvainajām rokām aizklāja seju - un kuģa apziņošanas radioiekārta no tālienes mums atnesa kapteiņa kliedzienu.

- Nē, nē! - Kvello ievaidējās un nokrita uz ceļiem. Viņš sabruka mūsu priekšā un, aizmiedzis acis, sažņaudza vienu roku dūrē. - Aāā! -Kvello auroja gluži kā apsēsts, vicinādams dūres un celdams tās pret neredzamajām zvaigznēm.

- To tik vairs ne, vairs ne!

Un tad pēkšņi viss noklusa. Skaļrunis bija kā mēms, un Kvello roka noslīga uz grīdas. Viņš grīļīgi piecēlās, dīvainā pieredzējuma satriekts.

Piegāju draugam klāt. - Kvello! - es viņu uzrunāju. - Pastāsti man, kas te nupat notika! Tas nebiji tu, vai ne? Tas bija kapteinis. Tu uztvēri kapteiņa apziņas viļņus, tu juti un darīji tāpat kā viņš, vai ne tā?

- Nē, - klusi atteica Kvello.

- Jā! - es uzstāju. - Tev nav iemesla vicināt dūres pret zvaigznēm. Tas bija viņš, kas draudēja kosmosam!

Taču atbildēt Kvello nevēlējās, tikai vairīdamies pavērsa skatienu augšup.

Ieraksti kapteiņa pirmā palīga Džona Redlija žurnālā. Piecdesmit dienas jau projām. Labojums: tūkstoš divsimt stundu attālumā no Zemes. Skolēn, veic rēķināšanas mājasdarbu! Dator, veic manas dvēseles digitālpsihoanalīzi! Redlij, kapteiņa pirmais palīgs, iespraud pirkstu datora kontaktligzdā! Ko gudrā kaste rādīs? Džons Redlijs, dzimis 2050. gadā Rīdvoterā, Viskonsinas pavalstī. Tevs - pie-karināmo motoru meistars. Māte - bērnu cepēja, sacepusi veselu duci, un visraupjākais, visneizskatīgākais klaips no visiem ir vecais Džons Redlijs. Es saku - vecais, jo desmit gadu vecumā jau biju novecojis, bet trīspadsmit gados inan iestājās vecuma plānprāts. Divdesmit otrajā vasarā apprecējis ar visādiem tikumiem apveltītu, bet neizskatīgu meiču, divdesmit piektajā - jau piedarinājis viņai pilnu bērnistabu. Pa reizei izlasa kādu grāmatu, pa reizei izdomā kādu domu. Ak Dievs, Redlij, vai tiešām tev nekā vairāk nav, ko šim nolāpītajam datoram piedāvāt? Vai tu esi tik rāms, tik bāls, tik remdens, tik novadējies, dzīves nesists, nedauzīts, neskarts, nekustināts? Vai tava dvēsele nakts murgos nealkst pēc trakulībām un varmācības, un nevaldāmas apreibināšanās? Vai sirds tev apstājusies un pulss izžuvis? Vai trīsdesmit gadu vecumā tu esi vien-kārši padevies vai arī tāds vienmēr esi bijis - sāja maize, atdzisusi tēja, novadējies vīns? Rāmi juteklisks, nekad kaislīgs, labs vīrs, krietns draugs, tāls ceļotājs, kas nesagādā raizes, - viņš iet un nāk tik klusu, ka Dievs tas Kungs viņu vēl nav pat ievērojis! Un, kad tu reiz mirsi, Redlij, vai atskanēs kaut viena taure tev par godu? Vai nodrebēs kaut viena roka, vai jutīs sāpes kaut viena dvēsele, vai noritēs kaut viena asara, vai aizcirtīsies kaut vienas durvis? Kāds ir tavs iznākums? Saskaitīšana beigusies. Rezultāts - nulle. Varbūt tas ir mans slēptais “es ”, kas ievadījis šos datus? Nulli ievadījis, nulli arī dabūjis? 1a nu tu, Džon Redlij, būsi sevi sarēķinājis.

*

- Paklau, jūs! - Redlijs man uzsauca, kad netālu no kapteiņa kajītes durvīm mēs jau bijām pagājuši viens otram garām.

- Jā, ser?

- Neraustieties! Ko jūs te darāt? Vai tad jums nav jāatrodas uz kvarterklāja?_

- Vai zināt, ser, - es sacīju, ar galvas mājienu norādīdams uz kapteiņa kajītes durvīm, - sešas dienas tomēr... Vai kapteinis neatrodas tur iekšā jau pārāk ilgi - viens pats ieslēdzies? Gri-bot negribot man jādomā..."vai viņam nav kas noticis? Man ļoti gribas pieklauvēt.

Redlijs brīdi manī nolūkojās, tad teica: - Nu labi!

Es nedzirdami piegāju pie durvīm un klusi pieklauvēju.

- Nē, ne jau tā... Es jums parādīšu, - teica Redlijs.

Viņš piegāja klāt un pāris reižu uzblieza pa durvīm ar dūri. Tad, brītiņu pagaidījis, blieza vēlreiz.

- Vai tad viņš nekad neatver? - es jautāju.

- Ja viņš zinātu, ka aiz durvīm stāv Dievs tas Kungs, varbūt arī ielūgtu Viņu papļāpāt. Bet mani vai jūs? Nē.

Piepeši iešķindējās zvans un no kuģa skaļruņiem atskanēja balss: - Uzmanību, uzmanību!

Kapteiņa inspekcija! Komanda, pulcēties uz galvenā klāja! Kapteiņa inspekcija!

Mēs pagriezāmies un skrējām.

Uz galvenā klāja sapulcējās visa piecsimt astronautu komanda.

- Stāties! - Redlijs, atrazdamies vienā bara galā, iesaucās. - Viņš nāk, kapteinis nāk! Mierā!

Atskanēja kluss troksnis ar tādu kā elektrisku pieskaņu, kas atgādināja kukaiņu bara dūkšanu.

Durvis uz galveno klāju šņākdamas atvērās; kapteinis bija ieradies. Viņš paspēra uz priekšu trīs lēnus, stingrus soļus un apstājās.

Kapteiņa augums bija slaids un proporcionāls, bet viņa formas tērps - pilnīgi balts. Tapat arī kuplais matu cekuls - balts, tikai dažviet ar iepelēcīgām svēdrām.

Viņa acis sedza tumšas radarvīzijas brilles, kurās lēkāja sīki elektriskās izlādes zibšņi.

Mēs visi kā viens aizturējām elpu.

Beidzot atskanēja:

- Brīvi!

Un mēs uzelpojām visi kā viens.

- Redlij! - kapteinis uzrunāja pirmo palīgu.

- Komanda sapulcēta, ser! _

Kapteinis mazliet pacilāja rokas, kā taustīdams gaisu. - Jā, tiešām... Temperatūra jau par desmit grādiem paaugstinājusies..,

Viņš pagājās gar priekšējo rindu, tad apstājās, pacēlis roku pret manu seju.

- Ā, šeit stāv viens, kurā kvēlo jaunības uguns! Tavs vārds?

- Džounss, ser, - es atteicu. - Ismaēls Hani-kets Džounss.

- Ak Dievs, Redlij, - sacīja kapteinis, - vai mēs te dzirdam vēju aurus gar Zilajiem klintā-jiem vai Jeruzalemes sadēdējušiem pakalniem?

Atbildi negaidīdams, viņš turpināja: - Nu, tātad, Ismaēl... Ko tu tādu redzi, ko es neredzu?

Ieplestām acīm viņu vērodams, es pakāpos atpakaļ un no dziļa apziņas nostūra raidīju klusu palīgāsaucienu: “Kvello!”

Piepeši es zināju: ja kapteinim norautu no acīm tumšās kibernētiskās lēcas, zem tām es ieraudzītu redzokļus spoži kaltu sudraba monētu

krāsā kā nedzimušai zivij. Baltus. Ak Dievs, šis cilvēks ir balts, pilnīgi balts!

Un galvas iekšienē sadzirdēju Kvello gluži kā gaisā slidošu ēnu: “Pirms dažiem gadiem Visums atbrīvoja tādu fotozibsni, kura intensitāte līdzinājās veselam gaismas gadam. Dievs pameta ar aci, izbalinādams kapteini līdz bezmiega nakšu un šausmu krāsai.”

- Ko tu teici? - uzstājīgi vaicāja kapteinis, uztvēris mūsu telepātisko sazināšanos.

- Neko, ser, - es meloju. - Un es arī neko tādu neredzu, ko jūs nespētu saskatīt.

Gaidīju atbildi, bet tā nesekoja. Kapteinis pagriezās un aizgāja atpakaļ līdz ierindas galam.

- Atbildiet, vīri, - kā kuģim jādodas Visuma telpā? - viņš jautāja.

Astronautu vidū sacēlās murdoņa, un beidzot viens no viņiem atbildēja: - Ar stingri metinātu apvalku un skābekļa tērpiem gatavībā, ser!

- Teicama atbilde! - kapteinis uzslavēja. Tad turpināja: - Un kā jārīkojas, ja trāpa meteors, vīri?

Šoreiz atbildēju es: - Ielāps septiņu sekunžu laikā un neviena zaudēta vīra, ser!

Kapteinis brīdi klusēja, tad nopietni jautāja vēlreiz: - Un kas darāms, lai aprītu ugunīgu komētu - aprītu gluži visu?

Klusums.

- Jūs nezināt?! - kapteinis dārdošā balsī uzstāja.

Kvello rakstīja gaisā neredzamiem burtiem: “Viņi vēl nav tādas komētas redzējuši, ser!”

- Tas tiesa, - atteica kapteinis. - Tomēr tādas ir sastopamas. Redlij!

Redlijs pieskārās pie kontroles paneļa, un mūsu priekšā nolaidās zvaigžņu karte. Trīsdimensiju mākslas darbs, kartes veidotāja multi-tekstuāls sapnis par mūžību.

Kapteinis pastiepa aklu roku tam pretī.

- Lūk, te ir mūsu Visums miniatūrā!

Karte iemirguļojās.

Kapteinis turpināja: - Vai jūsu acis veiks to, ko manas, aklas kļuvušas, nespēj? No Oriona Zirggalvas miglāja puses starp miljardiem citu gaismu atspīd viena, īpaša. Akls būdams, es to sajūtu šādi...

Viņš pieskārās pie ekrāna vidus. Tai pašā mirklī mūsu acu priekšā iekvēlojās milzīgi liela un gara, un skaista komēta.

- Vai trāpīju Malstrēma vidū, Redlij? - kapteinis apvaicājās.

-Jā, ser! - atteica Redlijs, bet komandu tikmēr pāršalca apbrīnas čuksti, vīriem aplūkojot Visuma skaistuli.

- Tuvāk! Spilgtāk! - kapteinis pavēlēja.

Komētai palielinoties, tā kļuva par spoku

tēlu.

- Nu tā! Ne saule, ne mēness, ne planēta. Kurš to definēs? - kapteinis jautāja.

- Kaptein, - Redlijs klusi ieteicās, - tā ir tikai komēta!

- Nē! - iekliedzās kapteinis. - Ta nav “tikai komēta”! Ta ir bālā līgava ar garo plīvuru, kura atgriežas, lai gulētu ar savu nepiegulēto, zudušo līgavaini. Vīri, vai viņa nav skaista? Tik skaista, ka iedzen mums svētas šausmas!

Mēs stāvējām klusi, gaidīdami.

Pievirzījies tuvāk, Redlijs jautāja: .- Kaptein, vai tā nav tā pati komēta, kas pirmoreiz virzījās garām Zemei pirms trīsdesmit gadiem/

Un, miglaini atcerēdamies, es minēju tās vārdu: - Leviatāns.

-Jā! - kapteinis iesaucās. - Atkārto! Skaļāk!

- Leviatāns, - es atkārtoju, domādams - kas gan te īsti notiek? - Lielākā komēta, kāda līdz šim ir novērota.

Strauji pagriezies prom no ekrāna, kapteinis pievērsa aklo skatienu mums. - Drausmīgā Visuma ķīmija, kas izvirdusi par gargaru gaismas murgu! Leviatāns!

- Kaptein... vai Leviatāns bija tas, kurš jums laupīja redzi? - Redlijs klusi iejautājās.

Vīri sačukstoties vēl ciešāk uzlūkoja daiļo briesmoni.

- Tomēr deva man dižu vīziju! - kapteinis iesaucās. - Jā! Leviatāns! Es redzēju viņu tuvumā. Es aizskāru tā miljonjūdžu garo līgavas plīvuru. Un tad šis jaunavīgais baltums, vairīdamies mana mīlas pilnā skatiena, izdedzināja man acis. Pirms trīsdesmit... trīsdesmit... trīsdesmit gadiem. Vēl arvien ik nakti es to redzu zem acu plakstiem, tik savādu, pilnu arktiska noslēpuma, šo milzu lielo, balto Dieva zibenslodi... Es skrēju tai pretī! Es tai pavēru pretī savu kaistošo sirdi! Bet tā nopūta manu liesmu. Un tad bēga, mani pamezdama... Tomēr skatieties...

Kapteinis pieskārās pie interaktīvās kartes, un komēta atkal iekvēlojās, tapa vēl lielāka.

- Leviatāns atgriežas, - kapteinis sacīja.

- Trīsdesmit garus gadus esmu gaidījis, un nu tas brīdis beidzot ir klāt. Un esmu izvēlējies jūs, vīri, lai kopā ar mani šajā zvaigžņu kuģī jūs trauktos pretī Visuma sūtnei, kura, mani reiz satriekusi, tagad apmet loku, lai pati drīz tiktu satriekta. Drīz manas rokas - jūsu rokas - celsies, lai dotu šo triecienu!

Vīri sakustējās, bet neviens neko neteica.

- Ko tas nozīmē? - iekliedzās kapteinis. - Jūs klusējat?

- Kaptein, - Redlijs ierunājās, - tas nav mūsu mērķis un uzdevums. Mums visiem uz Zemes paliek tuvi cilvēki...

- Viņi to uzzinās! Un svinēs svētkus, kad būsim šo briesmoni nokāvuši un aprakuši Ogļu-maisa miglāja kapos.

- Radīsies jautājumi, kaptein. .. - teica Red-lijs.

- Un mēs uz tiem atbildēsim! Un mēs paveiksim doto uzdevumu. Pēc tam, kad būsim tikuši galā ar komētu. Mums jāapgūst tīras iznīcināšanas māksla! Lūk, Leviatāns! Kas gan viņš ir?

v

Šausmu kamols, izrauts no rīkles Tam Kungam, kad reiz miegā Viņš tumsu iepazina! Varbūt, radīšanas darbu nogurdināts un laika gaitā uzkrājis ļaunumu, Dievs sadrebināja savus kaulus un plaušas, un domas, lai ar vienvienu varenu spazmu izklepotu šo mēri! Kas gan to zina vai atminēs, vai pateiks? Zinu tikai to, ka šis senais lāsts, nesadzijusī brūce, kas iedveš bailes Visuma telpai, luncinās tepat gar mūsu kājām. Bet nu rāmi, rāmi... Lai kur tagad būtu Dievs, Viņa pēdās maigi vēji rotaļājas ar pavasari... bet Leviatāns sēj nāvi un iznīcību! Visu-augstais Dievs, es Tevi godāju! Bet Tava senā sērga nāk mani kult un lauzt manim kaulus, un iedegt manās aklajās acīs elles liesmu. Ārprāts dos man spēku - un es izcietīšu šo visupēdējo nakti. Neprātība liek man sniegties plašumā un tālumā. Kad Leviatānu būšu sagrābis rokās un nonāvējis, tad atgriezīšos pie sava Dieva...

Mēs visi stāvējām stingi kā noburti.

Beidzot Redlijs uzdrošinājās pacelt balsi: -Ta elle, ko pieminējāt, kaptein... vai tiešām jūs domājāt īsto elli?

- Kā nu ne! Pati Nāve ir ieradusies, lai kārtotu vecus rēķinus. Dievs Zemi radījis, kur miljardiem ir mājas... bet melnā Zvēra zīme visam pāri klājas... Nepaies ne mēnesis, kad šī gaismas gadu skrējēja ietrieksies Klusā okeāna vidū, lai iznīdētu no Zemes virsas visu, kas dzīvs.

- Bet zinātnieki, ser... - Redlijs mēģināja iebilst.

- Ir akli! - kapteinis viņam uzbļāva. - Nē, vēl ļaunāk! Jo es, pat akls būdams, redzu, kas te notiks! Citām reizēm Leviatāns nogāja gar Zemi miljons jūdžu attālumā...

- Un aprēķini rāda, ka šajā reizē attālums būs sešreiz lielāks! - neatlaidās Redlijs.

- Ak jūsu gudrie vīri saka - mēs izdzīvosim? Es saku - mēs mirsim! - kapteinis rēca. - Re, kur līķrati tuvojas! Neizzinātas un tālas, mūsu skatam nesasniedzamas pasaules tos pavilkušas sāņus un pārtaisījušas, un iecēlušas jaunās grambās. Un, tumsas spēku dzīts, nāvi nesdams, Leviatāns nu pavērsies uz mūsu pusi. Vai tiešām visi ir tik akli, vai tiešām tas nevienam nesagādā raizes?

Mūsu ierinda nervozi sakustējās. Šis pareģojums mums visiem likās ārprāta murgi, tomēr kapteiņa vārdiem piemita milzīgs pārliecināšanas spēks.

- Tad jau mūsu pienākums ir kaut ko darīt... ja tas, ko sakāt, ir patiesība, - secināja Redlijs.

- Jā, jā! - mēs visi vienā balsī iesaucāmies.

- Tagad - pierādījumi, Redlij! - kapteinis sacīja. - Lūk, mani aprēķini! - Un no formas tērpa kabatas viņš izvilka plānu disku un pastiepa to uz Redlija balss pusi. - Apstrādājiet šos datus tiktāl, cik tālu jūs vai Dievs spējat aiz-skaitļot, un tad vēl tālāk!

- To visu es ievadīšu datorā, kapteini - Red-lijs nopietni teica.

- Dariet to drīz! Pētiet, salīdziniet, apjēdziet!

Redlijs grozīja rokās disku.

- Jebšu tur iekšā ir jūsu liktenis, - kapteinis turpināja. - Bet, ja jums beidzot šķitīs, ka miers un skaidra debess virs Zemes, un piejaucētas asteszvaigznes ir tas, kas gaidāms... ja kosmosā mums pretī zaigo Paradīzes vārti un mūžzaļā Ēdene, tad pierādiet man to - neapstrīdami, ar skaitļiem! Spēlējiet šīs datorklavieres, un, ja pēdējais to meldiņš būs oda priekam, es labprāt to pieņemšu un vērsīšu kuģi atpakaļ uz zaļajām ganībām, kur spriņģo ērzeļi un ķēves, un nožēlu es nejutīšu nepavisam!

- Labi sacīts, ser!

- Kur jūsu roka? - jautāja kapteinis, pasniegdamies kaut kur gaisā.

V

- Seit, ser!

Kapteinis to satvēra. - Tagad, ļaudis, klausieties! Te stāv viens, kas pasniedzies man pretim, lai mūsu delnas saskaras. Vai varu cerēt, ka pārējie tāpat man sniedzas pretī ar prātu un ar sirdi?

-Jā, jā! - mēs visi iesaucāmies.

- Tā ir!

- Jā un vēlreiz -Jā!

Vēl arvien cieši turēdams Redlija roku, kapteinis mūs pēdējoreiz uzrunāja:

- Komētas nogrimst Kristus brūcēs! Dievišķa skaņa! Vīri! Mēs ejam svētā kaujā. Dižākajā visos laiku laikos, kaut mūsu smiltis rit caur pulksteni, kas ir tik liels kā pati pasaulsradīšana tālā Kentaurā. Mēs glābsim savu Zemi! Mehāniķi, visu pārbaudiet! Ak, vīri, Leviatāns ir balta, bezgalgara rēta, kas stiepjas kosmosā, gaisma, kas traucas izdzēst gaismu! Izdzēsīsim rētu - uz mūžiem! Uzmaniet signalizācijas iekārtas! Pirmajam, kas Leviatānu ieraudzīs, alga uz Zemes tiks divkāršota! Tagad - pie darba! Izklīst!

Astronauti izklīda, aizskrēja katrs uz savu posteni. Visi, tikai ne Kvello. Sajutis, ka drauga blakus nav, es skrējienā apstājos un pagriezos atpakaļ - un ieraudzīju viņu lūkojamies kapteinī ar tādu skatienu, it kā nupat pār viņu būtu nākusi kāda drausmīga atklāsme. Arī Redlijs, ievērojis Kvello sejas izteiksmi, vēl arvien stā-vēja kapteinim blakus.

Juzdams visapkārt valdošo klusumu, kaptei-nis sacīja: - Jūs esat brīvs, Redlij!

- Jā, kapteini

Un Redlijs apsviedās uz papēža un gāja prom.

- Ismaēl? - kapteinis piepeši ievaicājās. - Tu arī esi brīvs.

- Jā, kapteini - Aklā skatiena priekšā es pacēlu roku astronautu sveicienam; vajadzēja iet projām, taču es nespēju vēl nepalūkoties uz kapteini un Kvello.

Kapteinis juta Kvello tuvojamies. Tomēr Kvello uz viņu neskatījās. Kapteinis pacēla roku augšup, taustīdams gaisu iepretī Kvello dīvainajai, zaļajai sejai. Tad, gluži kā apdedzinājies, to atrāva. Tad viņš pagriezās un izgāja pa durvīm, kas veda prom no galvenā klāja, un durvis ar čukstam līdzīgu troksni aizvērās.

Aizritēja ilgs mirklis, kura laikā Kvello sejā savilkās nākotnes nojausmu ēnas. Es to nespēju skatīties.

Tad izdzirdēju no visām pusēm atlidojam komandas locekļu balsis:

- Komēta “Francisks XII”!

- Haleja komēta!

- Pāvesta Inocenta III komēta!

- Astoņdesmit astotā gada Lielā Indijas komēta!

- Alkibiada komēta!

Un platā ekrāna, zvaigžņu kartes tumsā es citu pēc citas ieraudzīju parādāmies milzu komētas, meteorus un zvaigznājus.

- Kas tad īsti tā komēta ir? - es izdzirdēju sevi jautājam. Un tūliņ pats atbildēju: - Mūžības garaiņi! Radītāja varenā zarnu trakta gāzes. Kvello!

Drauga domas sabalsojās ar manējām. “Manā pasaulē komētas sauc par Visuma svētceļniekiem vai gaismas gadu spokiem, vai miroņiem, kas ierodas dzīrēs. Redzi nu, mūsu sabiedrības apziņa ir tikpat romantiska kā jūsējā!”

- Tadā gadījumā es teiktu, ka mūsu kapteinim ir savi iemesli, kāpēc viņš meklē sastapšanos ar Leviatānu, un mums ir savējie. Kas var būt labāks par labu rēbusu?

“Rēbusu,” atbalsoja Kvello. “Ar šo rēbusu prātā šonakt dosimies pie miera. Varbūt gulēdami sapņosim un sapnī pie manis atnāks atbilde. Rēbuss... rēbuss...”

Nakts vidū pa miegam es manīju kaut kādu kustību. Tas bija Kvello, viņa domas, ierazdamās pie manējām, un visbeidzot viņa balss manā apziņā: “Lai visi vīri ceļas un klausās!”

Pēc tam ne vien Kvello domas, bet arī mēle pa zilbēm salika vārdu: - Elija.

- Kvello! - es draugu klusi pasaucu.

Un tad - ak, cik dīvaini! - tā vairs nebija Kvello balss, kuru dzirdēju skanam nakts tumsā, bet tā balss, kas palikusi viņam prātā. Elijas balss, kādu viņš to atcerējās.

- Tagad uzklausiet! Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kosmosā, pienāks brīdis, kad -ticat vai neticat - redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku, kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem un atgūs kroņus...

- Ko tas nozīmē? — no kajītes durvīm kaut kur attālāk gaitenī atskanēja sauciens.

- Saki, lai viņš atslēdzas! Lai viņš aizveras! -iesaucās cits astronauts.

- Nē... pagaidiet, pagaidiet,.. - es čukstēju.

- Un tad - ak vai! - gan kuģis gan kuģa kapteinis, gan viņa vīri - viss, viss ies bojā! — skandēja Elija - Kvello. - Tikai viens pats izglābsies. Viens pats!

- Visi? - kāds ievaicājās.

- Viens izglābsies, - cits viņam atbildēja.

- Viss ies bojā! - Kvello pareģoja Elijas balsī.

Pēc tam mans draugs apklusa un aizmiga.

Es pagriezos uz otriem sāniem, taču miegs

man vairs nenāca, un dzirdēju arī biedrus grozāmies un svaidāmies guļvietās līdz pat rītam.

Kajītēs balss pulkstenis iztikšķināja un nosauca stundas, un visbeidzot rītausmā, kas nebija rītausma, mēs gara acīm ieraudzījām, kā blāvā mākonī virs kapteiņa gultas parādās komētas rēgs un miega murgos viņš sastopas ar savu nāvi.

No kapteiņa pirmā palīga Džona Redlija žurnāla. Rakstu liecībās četrsimt gadu pirms Kristus fiksēti nostāsti par kādu pareģojumu: Maķedonijas Aleksandrs miršot, kad Zemei tuvošoties Persefo-nes komēta. Pirmajā Kristus dzimšanas gadā debesīs parādījās Palestrīnas komēta - iespējams, tā arī bija Bētlēmes Zvaigzne. Neko daudz vairāk mēs nezinām. Vēl tikai to, ka komētas galva sastāv no metāna gāzes un ziemas sniega, vissaltākā ziemas sniega.

*

Nespēdams gulēt, es piecēlos un devos gaitenī; kapteiņa kajīte mani vilktin pievilka. Ārpusē stāvot, varēju dzirdēt, ka iekšā kapteinis cīnās ar saviem nakts murgiem. Dzirdēju viņu novaidamies: - Nē! - Un atkal: - Nē, nē, es saku! Prom! Prom!

Gaiteņa galā parādījās kāds nācējs. Redlijs. Ierāvies ēnā, es vēroju pirmo palīgu stipri piedauzām pie kapteiņa kajītes durvīm.

- Kaptein?

- Kas? Ko? - kapteinis atsaucās.

- Ser, jūs mocīja murgi, - teica Redlijs.

Durvis atvērās, un tajās parādījās kapteinis;

baltais matu ērkulis bija galīgi savēlies. — Ak Dievs, kā es sapņoju! Es kritu, ar galvu uz leju kritu izplatījumā - lejā, mūžībā... Pagaidi, lai uzķeru savu dvēseli!

>

- Ser, jums jāparaksta kuģa žurnāls, - sacīja Redlijs.

- Četros no rīta - viltus rītausmā? Labi, Red-lij, vismaz vairs nemocīs murgi... Iešu jums līdzi un parakstīšu. Kā klājas mūsu datoriem?

- Tik intensīvi darbodamies, tie pārkarsuši, kaptein.

- Steidzies pierādīt manus maldus?

-Jūs apgalvojāt, ka nemaldāties, kaptein! Ja tā būs, es to pierādīšu.

Pametis kajīti, kapteinis sekoja Redlijam, un es ierāvos vēl dziļāk ēnā, kaut arī redzēt viņš mani nevarēja. Viņi devās uz galveno klāju, un es sekoju.

- Es taču tevi pazīstu, Redlij! Šis skrējiens tev diez ko nepatīk...

- Ja ar “skrējienu” jūs domājat mūsu īsto uzdevumu, debess ķermeņu iezīmēšanu kartēs un pasauļu izzināšanu...

- Nu nē! Es domāju šo! - teica kapteinis, iznākdams uz plašā galvenā klāja, kur šobrīd nemanīja nevienas dzīvas dvēseles; es viņam sekoju. - Ko jūs zināt, Redlij, par tumšo planētu un gaišo komētu ceļiem?

- Jums, kaptein, mani jāpamāca, - Redlijs atbildēja.

- Un to es darīšu, - kapteinis sacīja. - Lūk, tūkstošreiz tūkstoš zvaigžņu, atrastu, iezīmētu un izsekotu! Pārvelciet ar roku pār izplatījumu! Sataustiet Haleja komētas garo ceļu, sajūtiet Mazās Aljostro komētas karstumu! Te nu mēs redzam Dieva pusnakts murgu atainu - kā tās klaiņojušas un sadūrušās, Viņa garās naktsdo-mas. Sapnī Dievs jūt prieku - un parādās zaļas Zemes! Dievs kaujas ar lietuvēnu - no Viņa acu un mutes plašā nemiera izceļas Leviatāns! Un traucas šurp! Es zinu, kā mēs aizšķērsosim tam ceļu, turklāt ļoti drīz, pusotru mēnesi pirms tam, kad tas varētu izpostīt Zemi. Mums jārīkojas veikli, lai to negaidot pārsteigtu.

- Pārsteigtu! - Novērsdamies no spoži zvaigž-notā ekrāna, Redlijs uzlūkoja kapteini. - Ser, jūs taču nevarat pārsteigt komētu! Tā ir nedzīva, tai viss ir vienalga.

- Toties es esmu dzīvs, un man nav vienalga!

Redlijs paraustīja plecus. - Un šo zināšanu nastu jūs uzkraujat kādam lielam klaiņotājbēr-nam, nejauši sastaptam kosmosa radījumam, kas uz visiem laikiem zaudējis mājas... Es...

- Runā vien! - sacīja kapteinis.

-Ja ir tiesa tas, ko apgalvo cienīgtēvs Kolverts, ser, - ka mēs un kosmoss esam viena miesa un asinis, ka visas saules, pasaules un to radības ir no vienas vielas, vienas lielas pārpasauļu gribas apliecinājums, tad arī tas rēgs, par ko allaž stāstāt, ser, tā komēta, teiksmu nezvērs, kura aste izstaro šausmas, beigu beigās arī ir diženā Dieva vēlme. Ne jau nu Viņa vājums vai izmisums, bet spožā griba, gaismas uzšķīlums Visuma telpas naktī! Vai gan jūs sacelsieties pret Viņa dvašu?

- Ja tā izdedzināja man dvēseli un piedevām acis - jā! Paklau tik, kādas skaņas tā raida -tagad, šobrīd!

Kapteinis pastiepa roku, pieskardamies pie ekrāna. Enerģijas impulss atbrīvots izplūda pār-vārīgos skaņu viļņos, kas izplatījās visā kuģī.

Gandarīts pamājis, kapteinis turpināja: - Tā dvaša, par ko jūs ieminējāties... tā ir auksta. Gluži kā visu pasauļu kapsētas būtu kaut kādi palaistas kosmosā un, gaismas gadu līķautā sapinušās, miljardmiljardiem cilvēku dvēseļu lūgtos pēc atbrīvošanas. Es... mēs... dosimies tās glābt!

- Ta skaņa - tā nav dzīvības skaņa, ser, tikai haosa radīti ķīmiski procesi; te viena, te otra asteszvaigzne tos parādīdamās velk sev līdzi. Vai tiešām jūs gribat apstādināt šo milzīgo, balto pulsu, ser? Tikpat labi jūs varētu vēlēties apstādināt sev sirdi.

- Un ja nu abi apstājas reizē? - jautāja kapteinis. - Vai gan tad mana uzvara pār Levia-tānu nebūs tikpat diža kā Leviatāna uzvara pār mani? Mazs cilvēks vai briesmīgs likteņa nesējs - tie abi sver vienādi, ja pretī svaru kausā ir likta nāve.

- Bet, kaptein, gribēdams to nīcināt, jūs gribat: nīcināt pats savu miesu, ko Dievs jums uz laiku aizdevis, - Redlijs iebilda balsi, kas liecināja par klusu izmisumu.

- Šī miesa man riebj! - kapteinis iekliedzās. -Ja viss ir viens - viens Dievs, kas mums parādījies kā minerāli, gaisma un tumsa, kustība, ar saprātu apveltīts cilvēks, - ja tā komēta ir mana īstenā māsa, kas lepodamās staigā man garām, pārbaudīdama manu Ijaba pacietību, vai tad tā nav zaimošana - visupirms izmēģināt tās varenību ar mani? Ja esmu miesa no Dieva miesas, tad kāpēc es tiku notriekts un padarīts akls? Nē, nē! Tas briesmonis ir no ļauna. Tā baisais ģīmis lūkojas peklē. Ta spožais bezprāta skatiens liek nojaust asinis, ar ko ieeļļo nakts murgu ritentiņus un iesmus ellē! Un, kaut es to uzskatītu par elles izvirdumu vai cilvēkēdāju haizivi, saldo asiņmuti, vai drausmu, baltžilbu masku, kas mesta Visuma telpā, lai cilvēkus biedētu un tos mudinātu uz pārcilvēcīgiem darbiem, kurus miesa un dvēsele nespēj izturēt, - kaut arī tā, es tam uzbrukšu! Godātais, nestāstiet man te par zaimošanu! Leviatāns gribēja mani notiesāt brokastīs. Šovakar dzīrošu es, mielodamies ar briesmoņa miesu!

- Ak Dievs... — dzirdēju Redliju čukstam.

- Dievs, stāvi mums klāt!

- Mēs esam Viņa aizgādībā, - sacīja kapteinis. -Ja mēs esam Viņa radīti, tad kļūsim par dzīs-lām Viņa rokā, kura ceļas, lai nogalinātu balto nezvēru! Vai tad jūs atsakāties no tik varenām medībām?

- Labprāt atsacītos, - Redlijs nomurmināja.

- Un tagad es labprāt dotos pārbaudīt datorus, kaptein!

Redlijs jau pagriezās uz iešanu, taču apstājās, izdzirdējis kapteiņa balsi:

- Nu tad jūs esat tikpat traks kā es. Nē, vēl trakāks! Jo es neuzticos pat “īstenībai” un tās bezprātīgajai mātei, pasauļu telpai, bet jūs savā nevainībā esat pieķēries šaubīgiem cilvēka darinājumiem, kuri spēj pat izskaitļot laimīgas beigas! Kas pieguļ mehānismu, tas atmodīsies bez

pauriem. Ak jeziņ, es jūs jau redzu ka pavesta kora zēnu! Tāda nevainība man cērt līdz kaulam!

- Ser, es esmu pret jums- Redlijs atbildēja. -Taču neesmu jums bīstams. Lai kapteinis labāk piesargās no kapteiņa. Bīstieties pats sevis, ser!

Tad Redlijs vēlreiz pagriezās un šoreiz patiešām aizgāja.

4. nodaļa

Drūmu domu pilns, es atkāpos un atgriezos kajītē. Līdz rītausmai atlikušās stundas aizvadīju, savā guļvietā nemierīgi dīdīdamies un grozīdamies, bet Kvello tikmēr rāmi dusēja, sapņodams kas zina kādus citplanētiešu sapņus.

Tiklīdz atskanēja zvans, es piecēlos un devos uz sakaru klāju. Tur ieraudzīju astronautu Smolu, noliekušos pār pulti.

- Vai tu zini, ka raķete kosmosā barojas pati? - viņš man jautāja.

- Barojas? Kā tu to domā?

- Kā liela zivs tā gozējas saules vibrāciju, kosmosa starojuma un starpzvaigžņu rentgenstaru straumēs. Allaž izsalkuši, mēs - šis kuģis -cenšamies tikt uz kliedzienu un spiedzienu, un atbalšu banketiem. Es šeit kvemu dienu un

nakti, tverdams kosmosa viļņu bangas visapkārt. Pa lielākajai daļai dzirdu tikai visvisādu dūkoņu, sprakšķus un vibrācijas. Bet reizēm... gluži nejauši.r. Paklausies!

Smols aizskāra kādu kontaktu - un no pults skaļruņa sāka plūst balsis... skaidri dzirdamas cilvēku balsis! Smols pagrieza galvu uz manu pusi; viņa sejā staroja savāda gaisma.

Ta stāvēdami, mēs klausījāmies sen pagājuša laika radiopārraides, skaņas, ko pulkiem Zemes ļaužu klausījušies pirms divsimt gadiem. Čērčils runāja, un Hitlers bļāva, un Rūzvelts atbildēja, un pūlis auroja; mēs dzirdējām arī futbola un beisbola spēļu troksni mūžībā nogrimušās pēcpusdienās. Skaņas nāca te skaļākas, te klusākas, uzplūzdamas un atplūzdamas kā jūras viļņi.

Smols teica: - Neviena skaņa, kas radusies, neizzūd pavisam. Tas visas paliek elektrības mākoņos, un, tos aizskarot - ja izdodas atrast -, mums pretī lido atbalsis no senām kaujām un garām laimes vasarām, un maigiem rudeņiem...

- Godātais Smol, - es sacīju, - mums vajadzētu šos raidījumus ierakstīt, lai varētu klausīties vēl un vēl. Vai ir arī citi? Ko esi atradis?

- Esam trāpījuši uz Zemes tālās jaunības avotu. Senu gadsimtu balsīm. Dīvaini radioļau-dis, smieklu atskaņas, politiski joki. Klausies!

Smols atkal kaut ko iekustināja uz pults. Mēs klausījāmies atstāstu par brīdi, kad uzliesmoja “Hindenburgs”. Par to, ka tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā Parīzē nolaidies Lind-bergs. Tūkstoš deviņi simti divdesmit piektajā gadā kāds ar uzvārdu Dempsijs bija uzveicis kādu ar uzvārdu Tanijs. Skatītāji šausmās kliedza, pūļi gavilēja. Un tad viss lēnām noklusa.

- Mēs esam pārāk tālu, - teica Smols.

- Atgriezies! - es iesaucos. - Tā ir mūsu vēsture!

Pults atkal ieskanējās. “Šovakar Dauningstrītā desmit premjerministrs Cērčils...”

Uz klāja uznāca kapteinis.

- Kaptein, mēs esam trāpījuši uz Zemes tālās jaunības avotu. Senu gadsimtu balsīm. Dīvaini radioļaudis, smieklu atskaņas, politiski joki... Klausieties!

Un kapteinis Bezgala skumji noteica: - Jā, jā... - Pēc tam: — Smol, Džouns, liecieties nu mierā! Viņi sarunājas ar sevi. Mēs nevaram ne smiet, ne raudāt, ne tēlot viņiem līdzi. Viņi ir miruši. Turpretī mums stāv priekšā sadursme ar īstenību.

Smols atkal pieskārās pie konsoles, un pēdējoreiz atskanēja: “Mantls izraujas uz priekšu!”* Tad - klusums.

Es paberzēju vaigu, noslaucīdams asaru. Kāpēc man jāraud? es pats sev brīnīdamies vaicāju. Šīs balsis - tie taču nav mani laikabiedri, ar kuriem man saistītos jelkādas atmiņas. Tomēr kādreiz tie bija dzīvojuši. Viņu pīšļi kairināja man dzirdes nervus, un es nespēju to neievērot.

Tad pēkšņi kuģa skaļruņi paziņoja: “Zilā trauksme! Visi novērošanas posteņi - uzmanību! Sektors CV7! Visi novērošanas posteņi -uzmanību! Zilā trauksme!”

Mēs ar Kvello stāvējām viņa postenī pie ekrāna, ļoti brīnīdamies par to, ko tas mums rāda.

- Augstais Dievs, - es sacīju, - kas tas tāds?

- Mēness, - atbildēja Kvello.

-Jā, bet kas par mēnesi! Tas izskatās tik vecs, daudz vecāks par mūsējo. Un uz tā var saskatīt pilsētas un ciemus, un iznīkušus augļu dārzus. Kā tev šķiet, cik ilgi tas jau riņķo izplatījumā, pamests viens?

Darbodamies ar pulti, Kvello attēlu palieli-nāja. - Miljons un desmittūkstoš gadu, reizināts ar desmit! - viņš teica. - Bet cik skaisti, skaisti... Torņu smailes, logu dārgakmeņi, pagalmi, kas aizvilkušies ar laika smiltīm...

Tad mēs izdzirdējām Redlija balsi: - Būt gatavībā! Samazināt ātrumu!

Un kapteiņa balsi, kas viņu pārtrauca: - Mister Redlij!

- Kaptein, bet šis mēness! Tas ir ļoti vecs un vērtīgs. Mūsu uzdevums ir pētīt, atrast, ziņot!

- Ticu, Redlij... Es to dzirdu jūsu balsi. Jauka, zudusi un tālēs aizklīdusi pasaule, sens skais-tums, kas mums paslīd garām - un garām tam jāpaslīd. Atsākt virzību!

Un kuģa apziņošanas skaļruņos atskanēja jauna pavēle: - Atjaunot pilnu gaitu! Zilā trauksme atcelta!

Vientuļā mēness attēls, kas bija balsnījis uz visiem kuģa ekrāniem, samazinājās un aptumsa.

- Atkal zudis, - noteica Kvello.

Un atkal mums visapkārt pletās melna bezgalība.

5. nodaļa

No Smola pults caur sprakšķiem nāca vāji saprotamas balsis - nāca no neaprakstāma tāluma: - “Zibens 1” izsauc “Cetus 7”! Te “Zibens 1 ”! Mēs atgriežamies pēc divpadsmit gadiem kosmosā. “Cetus 7”, vai jūs dzirdat?

Apžēliņ, cits kuģis! es sevī noteicu.

Mani sasniedza Kvello domu balss: “Neticami! Visuma jūdžu miljardos... Kāda ir varbūtība...”

- Satikt citu kuģi? - es vaicāju.

- Te “Zibens 1”! - balss atskanēja atkal.

- “Cetus 7”, vai iedegt signālugunis?

No visām pusēm uz galvenā klāja bija saskrējuši komandas vīri, visi drūzmējās pie monitoriem.

- “Cetus 7”, mēs_; lūdzam atļauju tuvoties, savienoties un ieiet kuģī!

- Jā! - mūsu komanda nokliedzās.

- Nē! - nodārdināja kapteinis.

- ‘‘Cetus 7”, lūdzu, atbildiet!

Kapteinis pavēlēja Smolam ieslēgt sakaru kanālu, kas ļāva sazināties ar otru kosmosa kuģi.

- “Zibens 1”, te "Cetus 7"! Atļauja noraidīta.

- “Cetus 7”, lūdzu, apstipriniet: atļauja noraidīta? Vai es jūs saprotu?

-Jā, - mūsu kapteinis atbildēja.

- Bet, kaptein, mani vīri! Paklausieties!

Atklātajā sakaru kanālā bija dzirdams, ka otrā

kuģī vairāku tūkstošu jūdžu attālumā atskan skaļi protesta saucieni.

- Nolādētie nelgas ar savām bērnu spēlītēm! - mūsu kapteinis satraucās. - Mums nav laika. Nav laika!

- Laika?! - otra kapteiņa balss brīnīdamās atteica. - Ak jēziņ, lai nu kā, bet laika gan šeit ir pārpārēm! Dievam laika netrūkst! Un man?

Ir piekrāts tik daudz ilgu gadu un jaunu ziņu par neparastām zvaigznēm, baisām komētām!

- Komētām? - iesaucās mūsu kapteinis.

-Jā gan, ser, - lielākā komēta Visuma telpā! -

apgalvoja “Zibens 1 ” komandieris.

- Nu tad gatavībā! - teica mūsu kapteinis.

- Atļauja ienākt kuģī!

Ekrānos mēs vērojām “Zibens 1” tuvošanos. Gan no viena, gan otra kuģa pastiepās mehāniskas rokas, un abi kuģi apskāvās kā draugi. Ar dobju dunu tie savienojās pavisam; ne stunda nepagāja, kad “Zibens 1” kapteinis ieradās uz “Cetus 7” un sveicināja:

-Jonass Enderbijs, “Zibens 1” komandieris. Viņš iznāca no slūžu kameras, un viņam sekoja ap desmit “Zibens 1” komandas locekļu -tumšādaini, gaišādaini, vīrieškārtas, sievieškār-tas, īsi, gari, cilvēki un citplanētieši; tie nāca iekšā, skatīdamies apkārt. Mēs smaidījām tiem pretī, alkstot uzzināt, ko tie mums vēstīs.

Vēlāk kopējā ēdamzālē kapteinis Enderbijs, sēdēdams garā galda vidū pretī mūsu kapteinim, pacēla glāzi, ar viņu saskandinādams.

- Uz jūsu veselību, ser! - viņš iesaucās. - Nē, nekā - uz manējo! Ak Dievs, jau deviņi mēneši, kopš neesmu apslapinājis rīkli ar īstu dzeramo! Nudien, esmu iznēsājis bērnu! Tas bērns ir slāpes.

Un “Zibens 1” komandieris dzēra.

- Lejiet vēl! - viņš pieprasīja.

- Jā, iedzeriet! - teica mūsu kapteinis. - Un tad stāstiet!

- Vai jums labpatiktos klausīties par komētām? - apvaicājās komandieris Enderbijs no “Zibens 1”.

- Uz tām esmu noskaņots, - sacīja mūsējais ar spožu mirdzumu acīs.

Mēs visi pavirzījāmies mazliet tuvāk - cik nu likās piedienīgi -, lai nepalaistu garām ne vārdu.

- Šķiet, pats Dievs man apvēmis seju, - teica Enderbijs. - Vēl neesmu notīrījies. Tas bija briesmonis - vislielākais, visgarākais, visspožākais...

- Leviatāns? - nenocietās mūsu kapteinis. Pārsteigts Enderbijs skaļi noelsās. - Jūs to

pazīstat?

- Vai jūs to izsekojāt?

- Izsekot? Pie velna, tas nosūca man asinis un salauzīja visus kaulus! Labi, ka vēl tiku projām dzīvs.

- Ahā! - iesaucās mūsu kapteinis. - Nu, dzirdat, Redlij?

Enderbijs teica: - Ser, es nejokoju! Tas mani gauži mocīja. Tas mūs aprija - mūs, visu komandu un kuģi, - aprija kā badains zvērs, vienā kampienā! Ar visu kuģi mēs bijām Levia-tāna iekšās!

- Vai dzirdat, Redlij? Leviatāna iekšās! Iekšās!

-Jums tas liekas varens joks, kapteini? - jautāja “Zibens 1” komandieris.

Mūsu kapteinim pieceļoties, visapkārt iestājās kapa klusums.

- Es negribēju nevienu aizvainot. Lai nu kurš, bet es gan zinu...

- Bet tas tiešām bija varens joks!,..- turpināja Enderbijs. - Ko gan var darīt, atrodoties baltā vaļa iekšās? Viņa vēderā mēs uzdancojām džigu!

- Un tomēr... tomēr... jūs stāvat šeit!

- Ser, tas nespēja mūs sagremot! Mūsu smiekli tam sagādāja vēdergraizes. Mēs tajā riņķojām kā nāves dejā - augšā, lejā, atkal augšā, par savu likteni nenieka nezinot, vien histēriski smejot -un ja nu laimējas? Smieklu šaltis mēs izšāvām pret to kā lielgabalu zalves!

Kapteinis viscaur drebēja. - Jūs dejojāt? Un smējāties? - viņš neticīgs apvaicājās.

Un, pieskardamies pie labās acs, Enderbijs, “Zibens 1” komandieris, viņam atbildēja: - Jā! Tiesa gan, pirms ieslīdējām Leviatāna iekšās, tas izrāva man vienu aci. Ieskatieties... nu man ir stikla acs! Iru kristālstikls, visdzidrākais! Vai gribat, lai to izņemu un paripinu?

- Nē, lai nu paliek... - teica kapteinis. - Es jums ticu.

- Redzu, ka ticat, - turpināja Enderbijs.

- Vienreiz tam izdevās, bet ne gluži. Arī otru aci tas man būtu izrāvis, ja vien tik spējis. Bet mēs cēlām tādu traci, ka Leviatānam kļuva nelabi un tas mūs izspļāva - atpakaļ, pie zvaigznēm!

- Kur tas bija? - mūsu kapteinis iesaucās, sagrābdams Enderbiju aiz pleca.

- Desmit miljoni jūdžu aiz Saturna orbītas visattālākā punkta.

- Vai dzirdat, Redlij? Ta tuvojas, nav novirzījusies no kursa!

- Kursa? - “Zibens 1” kapteinis iesmējās.

- Varbūt jūs domājat, ka tā apzinās, ko dara, un zina, kurp dodas? Kā iespējams perināt kaut kādus plānus un nospraust kursu haosā? Kur palika tas džins? Man vēl jāiedzer.

Redlijs panācās tuvāk un visiem salēja ugunīgo dziru.

- Mani aprēķini ir pareizi un precīzi! - iekliedzās mūsu kapteinis, sagrābdams Redliju aiz delma, tā ka džins izšļācās uz visām pusēm. - Es došos tam spokam pretī!

- Ar manu ieteikumu? - brīnīdamies teica Enderbijs. - Vai es to attēloju pārāk košu? Pie velna! - Viņš papurināja galvu. - Nu tad iedzersim uz trakulību un neprātu, un jautriem meldiņiem! Uz Leviatānu un jums, kapteini Kad tas jūs izspļaus, trieciet tam pa purnu! Ja Dievs būs lēmis, ka tas jūs izspļaus...

- Ko mēs vēl gaidām? - sauca mūsu kapteinis; piere tam spīdēja, pēkšņi norasojusi.

- Komanda, uz klāja!

Enderbijs piecēlās un teica: - Klau, kaptein, vai tad mēs nevaram uzkavēties pie jums vēl mazliet ilgāk? Maniem vīriem tas nāktu par labu - jauni draugi, jaunas sejas, jaunas ziņas no mājām... Mēs esam gurdi un izslāpuši kā zeme.

- Manas slāpes ir lielākas, - atbildēja kapteinis. - Steigsimies turp!

Glāzi iztukšojis, Enderbijs trieca to pret galdu.

- Pie velna jūs, ser! Traucieties savā neprāša cīņā, ja nu jums to tieši vajag!

Viņš piecēlās un deva zīmi komandai, lai tā seko. Astronauti izlīkumoja pa gaiteņiem līdz slūžu kameras durvīm, uzvilka skafandrus un devās uz savu kuģi.

Pēc neilga brīža “Zibens 1” un tā vīru vairs nebija, tie atkal bija saplūduši ar mēmo bezgalību.

6. nodaļa

Pašā viltusnakts melnumā kapteinis staigāja pa atpūtas kajīšu gaiteņiem.

Notvēris viņa domas, Kvello tās čukstus raidīja man: “Ak tā gan, izliekaties guļam? Atpūtiniet savas gurdās galvas, kas mani nīst, turēdamas par iebildīgu nelgu! Bet, ja pats Kristus šonakt staigātu pa izplatījumu...”

“Kristus ne,” Kvello piemetināja no sevis. “Tikai viens no Viņa noklīdušajiem ganiem.”

*

Nākamajā rītā Redlijs pavēlēja man un Kvello ierasties Smola sakaru postenī. Tur mūs jau gaidīja komandas biedrs Dounss.

- Sis sakaru seanss ierakstīts vakarnakt, -Redlijs sacīja, pamādams Smolam; tas pieskārās pie kāda pults taustiņa. Vispirms dzirdējām

parastos sprakšķus un kosmosa viļņu pulsu, tad dziļa, spēcīga balss ierunājās:

“Te “Raele”! Te “Raele”! Teoloģiskais zvaigžņu kuģis “Raele” Svētceļnieka Pija vadībā izsauc “Cetus 7”! Atbildiet, “Cetus 7”!”

Un mūsu kapteinis atbildēja: “Šeit “Cetus 7"\" “Vai neesat manījuši kosmosā dreifējam mazu glābšanas raķeti?” Pijs sēri jautāja. “Kosmosa vētra to aiznesa projām. Tajā ir drosmīgi garīdznieki, kas bija apņēmušies izsekot komētu...” “Leviatānu?” mūsu kapteinis viņu pārtrauca. “Jā!” atbildēja “Raeles” komandieris. “Raķetē ir mans dēls, mans vienīgais dēls, krietns Dieva bērns... Zinātkārs, bezbailīgs... Viņš to sauca par Lielo, Balto Līgavu. Kopā ar vēl diviem krietniem vīriem viņš devās to meklēt. Un tagad es meklēju viņu. Vai jūs man palīdzēsiet?”

“Ser, man nav laika,” mūsu kapteinis atteica. “Laiks!” iesaucās “Raeles” komandieris. “Es esmu zaudējis visu. Jums man jāpalīdz!”

Atkal mūsu kapteiņa balss: “Prom! Es dodos jūsu dēlu atriebt. Lai Dievs jums palīdz, kapteini”

“Racles” kapteinis dziestošā balsi atbildēja: “Lai Dievs jums piedod, “Cctus 7" pavēlniek...”

Ieraksts pārtrūka. Mēs visi pieci satriekti cits citu uzlūkojām. Es sacīju: - Tātad “Raele” dodas projām, apraudādama savus zudušos bērnus, bet kurp traucamies mēs? Pretī iznīcībai?

Mani biedri lūkojās sāņus.

Kvello ieteicās: - Mister Redlij, jūs likāt mums ierasties.

Varēja dzirdēt, ka tālumā atveras slūžu durvis un kaut kur savā dīvainā, fascinējošā gaitā neredzams soļo kapteinis.

Palūkodamies griestos, Dounss jautāja: - Vai runa būs par viņu?

- Par viņu un šo to citu, - Redlijs atbildēja.

- Par senu radiopārraižu mākoņiem, ko mēs palaidām garām bez ievērības. Par astronautiem, mūsu biedriem, kas, noguruši pēc tāla ceļojuma, ilgojās palikt mūsu vidū. Par priesteriem, kurus mēs atsacījāmies glābt. Par uzdevumiem, kas paliek neizpildīti...

Iejaucās Dounss: - Bet, ser, kapteinis teica, ka šī komēta esot mūsu galvenais uzdevums!

- Nu labi, pārbaudīsim kapteiņa aprēķinus, -sacīja Redlijs. - Viņš apgalvo, ka gaidāma komētas sadursme ar Zemi, vai ne?

- Jā, - mēs korī atsaucāmies. - Nu protams!

- Lūk, Zeme! - teica Redlijs, rādīdams zvaigžņu kartē. - Douns, iegaismojiet! Tagad iegaismosim Leviatānu... tā! Lieciet Zemei un spožajam debesu ķermenim kustēties savās trajektorijās... tā... tagad skatīsimies, kas notiks. Dators, saņēmis informāciju, visu izskaitļo un vada to gaitu. Lūk!

Milzīgais ekrāns šķita iekvēlojamies. Mēs redzējām savu planētu, Zemi. Redzējām Leviatānu. Zeme kustējās. Komēta kustējās. Visums rotēja. Leviatāns traucās izplatījumā, Zeme griezās ap Sauli.

- Skat, skat, tās tūliņ sadursies! - Dounss iesaucās. - Nav šaubu, ka komēta Zemi iznīcinās! Tieši kā kapteinis teica.

- Nē, tā nenotiks! - atcirta Redlijs.

Un, lielajai zvaigžņu kartei pulsējot, varenā komēta gluži kā spoža josla pašāvās Zemei garām, to neaizskardama.

- Vai redzat? Tā jau ir projām, - Redlijs teica.

- Komēta turpina ceļu. Ar Zemi tā nesaduras.

Mēs nolūkojāmies, kā rā izgaist.

Redlijs izslēdza karti.

Dounss ierunājās; - Kapteiņi nemelo.

- Jā, kapteiņi nemelo, — teica Redlijs, - ja vien nav jukuši. Jo tad meli ir viņu vienīgā patiesība. Kvello!

Mans draugs nervozi saknosījās.

- Kvello zina. Kvello, šie vīri slāpst! Dod viņiem gaisu! - Redlijs sacīja.

Kvello stāvēja kluss, aizvērtām acīm un vis-beidzot sevī noteica: “Ak, laiku tēvi, piedodiet!” - Nāciet šurp... - Viņš mums pamāja un, aptvēris ar savām zirnekļrokām, pievilka mūs sev klāt. - Lai sakopoju jūsu domas... Tā! Lai nu tā būtu...

Mūsu dvēseles saplūda vienotā lokā. Mēs paraudzījāmies augšup. Kvello mūs visus bija saistījis ar kapteiņa prātu un garu, un balsi.

Uz visaugstākā klāja, no kura paveras zvaigznes, mēs izdzirdējām kapteini iesaucamies:

- Es laikam to redzu!

Jutāmies briesmīgi pārsteigti, jo kapteiņa balss mūsu domās bija skanējusi pilnīgi skaidri, lai gan viņš pats bija bezgala tālu projām.

Kvello papurināja galvu un atkāpās; kapteiņa balss izgaisa.

- Kvello! Lūdzu! Mums tas jādzird, - es sacīju.

Draugs vēlreiz mūs visus savāca savās ķetnās. Viņa acis un jokainie zaļie vaigi likās kvēlojam. Kvello apziņas pastiprināta, kapteiņa balss atkal skanēja skaidri:

-Jā, laikam gan es to redzu! Talas, sen mirušas pasaules ielaužas manā tumsā ar dzīvības ainām - vēl, vēl un vēl - aicinot: mēs esam! Atcerieties! Par mums domājiet! Mūsu grēkus piedodiet, mūsu labos darbus cildiniet, kaut miesas mums vairs nav un nerit tajā asins, un zudusi ir asins skurbā griba. Un vienlīdz arī izmisums - tas, ko mēdz saukt par cerību, ar ko ik rītu cilvēks mostas. Atcerieties mūs!

Jūs mītat manā sirdī, kaut es jūs nepazinu... Es tagad jūsu senās varoņtakas minu. To uguni, ko nesat, mans neprāts uzkurina; man tagad blakus esat, ja, mana sirds to zina!

Kā jūs man, tā es kādudien citām pasaulēm.. . kad šonakt piedzīvotais, viss, ko mēs teiksim un tēlosim uz šīs vientulīgās skatuves, pēc miljons gadiem no šī brīža atvērsies, lai uzziedētu tālā krastā... kur jums līdzīgie paraudzīsies augšup un vērtēs mūsu neveiksmi vai veiksmi, zaļo dzīvību vai baiso nāves viepli...

Brīdis klusuma, tad kapteinis atkal ierunājās:

-Tapat kā viņi, mēs klīstam, klīstam, klauvējam pie durvīm, lūdzamies pie loga... stāstām savus nodomus, attēlojam senus sapņus, gribētus vai negribētus... bet ceļš ved tālāk, gari gaismas gadi, un priekšā it neviena, kas zinātu... Ta viņi ar to, kas viņiem rada, un mēs ar to, kas mums, kā ēnu spēlē attēlosim mūžību, būsim divas filmas, kuras uz ekrāniem vienotrai pretī ēnojas un kuras nešķir nekas, nekas, nekas...

Es šonakt nokaušu vai tikšu nokauts! Bet gaismas vētru virpuļviesulī vēl neesmu dzimis...

Ak Dievs, es labprāt atgrieztos par bērnu, lai iesāktu no jauna, lai pirmās dienas rīts kaut nedaudz miera man atvēlētu!

Acis aizvēris, ļaudams rokām noslīgt, Kvello palaida mūs vaļā.

- Ak Dievs... - saviļņotais Redlijs skumji nočukstēja.

- Tiešām - ak Dievs! Tas nedrīkst turpināties! Tas jāpārtrauc! - teica Smols.

Kvello ievilka un aizturēja elpu - un atkal no tāluma pie mums atskanēja kapteiņa balss:

- Kungs, reiz es Tev lūdzu nebeidzamu die-nasvidu! Nebeidzama nakts ir mana alga. Ak, baltais spožums! Ak, bauda, kuru kāroju un bīstos! Gars, nenodrebi! Esi stiprs! Jo šai reizē es neatkāpšos. Mans ceļš ved pāri visām gravi-tācijām. Kā pasaules, kas savā ugunīgā skrejā tik ap sauli, tā mana dvēsele... tā pazīst... tik vienu trajektoriju!

Mans aklais ķermenis, tas smelgdams kļūst par vienu lielu aci! Es tevi rieta tumsā ietriekšu, kā tu reiz uzdrīkstējies mani ietriekt! Lai plīvurs kļūst par līķautu! Ar tavu tīmeklīgo, aklo gribu es tevi pašu nožņaugšu.. Leviatān! Leviatān!

Mēs jutām viņa rokas pastiepjamies un satve-ram, un nogalinām.

Visbeidzot atskanēja: - Vai es to spēju, slāpes remdēdams?

- Slāpes remdēdams... - Kvello atkārtoja savā paša balsī.

Mēs stingi stāvējām un klausījāmies; kapteinis bija apklusis.

7. nodaļa

Beidzot Redlijs ierunājās: - Nu?

Dounss pacēla galvu un, kapteiņa palīgam acīs ielūkojies, teica: - Tā bija neparasta, nelikumīga un noziedzīga svešu sarunu noklausīšanās. Mums nav tiesību!

- Un ārkārtēju briesmu apstākļos?...

- Vai jūs aicināt uz dumpi, ser? - jautāja Smols.

Redlijs šausmināts atkāpās. - Dumpi?! - viņš pārjautāja.

Iejaucās Kvello: - Viņš tikai... pārņems vadību.

Mēs atbildējām ar mēmumu un tādām pašām šausmām sejā.

Redlijs sacīja: - Vai tad jūs tikko nedzirdējāt, kādas domas viņš auklē sirdī, ko grasās darīt?

Dounss atbildēja: - Dzirdējām. Bet šīs domas, ko mēs no viņa aizņēmāmies... ar ko tās atšķiras no mūsējām? Sirdī katrs vīrietis vienlīdz dzejnieks un slepkava, tikai citi neparāda asinis uz āru!

- Jūs gribat, lai mēs viņu tiesājam par domām, - teica Smols.

- Nu tad spriediet pēc viņa darbiem! -atbildēja Redlijs. - Leviatāns tuvojas. Mēs mainām kursu, dodamies tam pretī. Kāds ir rīkojies ar datoru. Pirms divdesmit četrām stundām tas rādīja vienu, tagad - ko citu.

Dounss teica: - Ta jau ar mehānismiem notiek. Astronomijas aplēses ir labas, bet asins jausma - vēl labāka. Miesai ir vieglāk. Prāts un griba ir tieši tas, kas vajadzīgs. Kapteinim piemīt viss. Dators nejēdz, ka es eksistēju. Kapteinis gan. Viņš pēta, aptver, izprot, nolemj. Viņš man pavēl, kurp jādodas. Viņš ir mans kapteinis, tāpēc es klausu pavēlei...

- Un dodos ellē, - Redlijs nobeidza.

- Kaut vai ellē! - Dounss paraustīja plecus.

- īstā komētu, šo nešķīsteņu, vaislošanās vieta!

Kapteiņa aklās acis saredz Zvēru. Es arī nīstu zvērus. Ja viņš mani pamodinās, iekliegdamies -nē! -, es būšu viņa uzticamā atbalss.

Smols piebilda: - Es arī!

- Un tu, Kvello? - Redlijs jautāja, vērsdamies pie zaļā citplanētieša.

- Es jau tāpat runāju par daudz, - Kvello atteica. - Turklāt vienmēr kapteiņa balsī.

- Ismaēl?

- Es... man bail, - es atzinos.

Smols un Dounss soli atkāpās. - Vai drīkstam iet, mister Redlij?

- Nē! - Redlijs iekliedzās. - Pie velna, vai jūs arī esat ar aklumu sisti tāpat kā viņš? Kā lai jums ieskaidroju?

- Jūs esat nokavējis, Redlij, - Smols teica.

- Es jums to ieskaidrošu, nolādēts! Iešu pie kapteiņa - tūlīt pat! Un, ja nevēlaties nostāties man blakus, tad stāviet aizmugurē! Jūs visu dzirdēsiet no viņa paša mutes.

- Ser, vai tā ir pavēle?

-Jā!

- Nu tad... tieši tā, ser! - teica Smols.

— Laikam jau... tieši tā!'- teica Dounss.

Un visi trīs komandas biedri devās prom pa gaiteni, un mēs ar Kvello sekojām, cenzdamies saklausīt to savādo elektrisko pulsēšanu, kas allaž pavadīja mūsu kapteini, tik tuvo un tik tālo.

8. nodaļa

- Mister Redlij, jūs esat sadumpojies! Kapteinis bija ļāvis mums ienākt savā kajītē un nu stāvēja, pagriezies mums pretī; viņa dīvainās, baltās acis šķita mūs bargi uzlūkojam.

- Ser, fakti gluži vienkārši apliecina, ka... -Redlijs iesāka.

Kapteinis viņu pārtrauca, iesaukdamies: - Vienkārši? Saules temperatūra ir divdesmit-tūkstoš grādu. Tomēr Zemi tā nesadedzina. Vienkārši? Man nepatīk cilvēki, kuri ierodas ar vienkāršiem faktiem un tad sludina katastrofas! Tagad klausieties, Redlij! Šā kosmosa kuģa komandēšanu turpmāk uzticu jums.

- Kapteini - Redlijs pārsteigts iesaucās.

- Vairs neesmu kapteinis. Jūs būsiet tas, kurš baudīs slavu un atzinību par veikto likteņmisiju.

Nejūtu vēlmi aizskart likteņus, - teica Redlijs.

- Kad būsiet pamēģinājis, jums tas iepatiksies. Jūs ieradāties pie manis ar faktiem? Ceru, ka aiziesiet ar ko vērtīgāku. Vai šeit ir kāds, kas redzējis komētu tuvumā?

- Skaidrs, ka neviens, ser, tikai jūs.

- Vai kāds ir aptaustījis komētas miesu?

- Mūsu vidū tāda nav.

- Kas gan īsti ir komēta, ja mēs tik ļoti tiecamies tai pretī?

- Kaptein, lūdzu, nenovirzieties!

-Nenovirzīties? Mēs dodamies kā zvejnieki ar

tīkliem jūrā. Kā kalnrači mēs nolaižamies dziļā brīnumalā, kur minerāli atmirdz raupji, toties kārdinoši. Visuma telpā klīstošs Leviatāns - tas ir lielisks zivju bars, visu laiku varenākais loms. Iemetuši tīklus, mēs vilksim ārā brīnumus, tīru enerģiju, kas Galilejas brīnumiem liks nobālēt! Atslēguši apcirkņus, mēs smelsim pilnām riekšām! Un dārgakmeņu alu tur būs - simtu simtiem! Tik spožas, ka jums iesūrstēsies acis. Ik nakti, visu nakti, ikkatru mūsu mūža nakti no debesīm krīt melni dimanti - krīt sadegdami, tapdami par putekļiem. Mēs tversim šo dimantlietu! Leviatāna spožās asaras mēs vēlāk iztirgosim parastajā tirgū visai neparasti... Vai kāds iebilst?

- Es ne... šobrīd, - Redlijs gurdi atsaucās.

- Tad nosūknējiet tā lielā spoka dvašu! Tur ir slāpeklis un daždažādas liesmojošas gāzes, to pietiks, lai neskaitāmām Zemes paaudzēm... civilizācijām apgaismotu ceļu! Tada enerģija -ja to notver, savāc, uzkrāj, izmanto - var kļūt par īstu atomspēku, kas mūsu cilvēkciltij noderēs, lai virzītos uz priekšu, un, kas zina, kādus brīnumus tā paveiks vēl pēc tam! Un gara acīm es jau redzu uztūkušus bankas kontus; mūs visus gaida priekšlaicīga pensija un vājprāts.

- Vājprāts?...

- Saldas dzīves un baudas, un dīkdienības vājprāts. Leviatāna ķermenis un dvaša ir jūsu rīcībā, lai jūs tos ieguldītu banku kontos. Man pašam vajag tikai vienu. Lai dvēseli jūs pataupītu man. Nu, kā būs?

- Ja no debesīm līs naudas lietus, es labprāt tajā pastāvēšu, - teica Dounss..

- Jā! Es arī, kā bērns, kas priecīgs par pavasara lietutiņu!

Bet es nodomāju: viņa dzeja mani pārliecina, toties proza ne.

Kapteinis pievērsās manam draugam, sacīdams: - Krietnais Kvello, tu lasi manas domas. Vai gan tu neteiksi, ka ārā jaušams lietus svaigums un zaļā zāle ir piebirusi ar zelta naudu?

Kvello nezināja, ko atbildēt.

-Redlij?

- Nolādēts...

- Nolādēts? Drīzāk pestīts! - atbildēja kapteinis. - Vai dzirdat? Es ierodos pie jums ar pestīšanas zvaniem! Smol? Douns?

- Šeit, ser! - abi reizē atsaucās.

- Kvello? Ismaēl?... Klusēšana ir piekrišanas zīme. - Pagriezies pret Redliju, viņš vaicāja:

- Nu, kur ir jūsu dumpis?

- Ser, jūs viņus esat uzpircis, - pirmais palīgs atbildēja.

- Tad soliet vairāk, varbūt dabūsiet tos atpakaļ!

*

Vēlāk, patvēries guļvietas vientulībā, es savā personiskajā žurnālā ierakstīju šādus vārdus: Mēs neuzklausījām senču radiobalsis, vairījāmies no mēnešiem, kas auklē senas pilsētas, liedzām dzērienu un līksmību nogurušiem ceļotājiem, un cēliem priesteriem mēs nelīdzējām meklēt to pazudušos dēlus. Mūsu grēku saraksts aug arvien garāks. Ak, Dievs! Tad ļauj man ielūkoties kosmosā, pameklēt, kas vēl tur atrodams, kādus noziegumus mēs savā tumsonībā vēl pastrādāsim!

Nolicis žurnālu malā, es aizskāru radiouztvērēja kontaktu. Vispirms nebija nekā, tikai auksti trokšņi, bet tad atskanēja mūzika, tik dīvaina simfonija, kādu nekad agrāk nebiju dzirdējis. Pastiprinājis skaņu un aizvēris acis, es klausījos.

Pēc tam, ievērojis, ka savādā mūzika liek Kvello savā guļvietā nemierīgi sagrozīties, izslēdzu radio. No kajītes otras puses pie manis atlidoja drauga balss: - Tūlīt ieslēdz vēlreiz!

Es vēlreiz aizskāru kontaktu, un skaņas plūda atkal. Ta bija skaista mūzika, rekviēms dzīvajiem, ko apraud tāpat kā mirušos..

Nopratu, ka tā aizskārusi Kvello sirds stīgas, jo viņa domas nu savienojās ar manējām.

“Ak, Ismaēl, klausies...” tās čukstēja. “Vai dzirdi? Tur skan mana zudusī pasaule!”

“Tava pasaule? Kas atrodas miljardjūdžu atstatumā? Ak, Dieva brīnums!”

“Brīnums, patiešām... Šīs skaņas lido tālu ceļu — no manas galaktikas vai pat vēl tālāk. Ta ir mana tēvatēva moku un nāves mūzika.” Mūzika plūda bezgala skumja, uzdvesdama noskaņu kā bērēs.

Jutu acīs sazin kāpēc iesūrstāmies asaras; Kvello turpināja: “Šo rekviēmu vectētiņš sev sacerēja pats; tā ir viņa lielā raudu dziesma.”

- Kas zina, kāpēc es tagad jūtos skumji, - es balsī sacīju. - Varbūt apraudu pats sevi?

Tad Kvello ar neredzamu roku pasniedzās pēc Dounsa un ar neredzamu domu viņu uzrunāja.

“Douns,” viņš teica, “vai tu, lūdzams, varētu uz bridi atlikt savus kuģa darbus malā, lai izgatavotu man īpašu skafandru?”

“Labprāt, ser,” atbildēja Dounss, “tikai paskaidrojiet, kādu!”

“Es uzzīmēšu konstrukciju un tev to iedošu. Nāc šurp!”

- Kvello! Ko tas viss nozīmē? - es satraukts jautāju.

Piecēlies kojā sēdus, es ieraudzīju Kvello pie datora; dīvainā, iezaļganā roka zīmēja ekrānā kaut ko tikpat dīvainu.

- Lūk, tā! - Kvello teica. - Kārtīgs ietērps, ko rotā manas zudušās pasaules simboli.

- Vai esat uzzīmējis sev zārku? - apvaicājās Dounss, ienācis kajītē un palūkojies datora ekrānā.

- Ikkatra radība, kas iekāpj astronauta skafandrā, iemiesojas savās mūža mājās pēc sava mēra un vajadzības. Sis vienkārši ir tumšāks. Izgriez to no nakts un iztapsē ar ēnām!

- Bet kāpēc.⁷ - gribēja zināt Dounss. - Kāpēc jums vajag skafandru, kas kalpotu kā bēru uzvalks?

- Paklausies! - es teicu.

Un liku citpasaules mūzikai ieskanēties skaļāk. Dounss klausīdamies sāka drebēt; viņa rokas sakustējās.

- Apžēliņ, paskaties uz maniem pirkstiem... -viņš teica. - Kustas, dara sazin ko - paši no sevis... Tas ir šī rekviēma iespaids... Ak, Kvello, krietnais Kvello, laikam gan nekur neglābšos, būs vien šis baisais tērps jums jādarina!

Viņu pārtraukdams, es sacīju: - Klau, Kvello, šī mūzika jau reiz ir aizskanējusi līdz universa visattālākai malai un atgriezusies atpakaļ. Kāpēc tā tagad ierodas pie mums, tieši tagad?

- Tāpēc, ka tagad ir īstais laiks.

- Kvello!

Taču draugs vairs neatbildēja, tikai sēdēja, stingi raudzīdamies kaut kur uz priekšu.

- Kvello, uzklausi! - es viņu lūdzos.

Sajutu Dounsa roku uz pleca. - Viņš tevi

nedzird.

- Viņš taču jauš, ko es domāju!

- Nē. Šos skatus es jau agrāk esmu redzējis, - Dounss teica. - Gan pie iedzimtajiem, kas dzīvo Zemes izžuvušo jūru krastos, gan citviet kosmosā. Pašlaik ar viņu runā Nāve.

- Neklausies viņā, Kvello! - es iesaucos un ar rokām aizspiedu draugam ausis; protams, tas bija muļķīgi. Dounss tūdaļ arī aizrādīja: - Viņš dzird ar visu ķermeni. Kā tu viņam liegsi klausīties?

- Ta! - es iesaucos. - Ta!

Un, draugu apskāvis, es viņu piespiedu sev klāt - cieši, ļoti cieši.

Dounss klusi teica: - Liecies mierā... Tikpat labi tu varētu nopūlēties iedvest dzīvību kapa pieminekļa marmoram.

- Es viņam to iedvesīšu! Dārgais draugs, Kvello, šeit esmu es, Ismaēls! Esmu kopā ar tevi! Nolādēts, Kvello, es tevi lūdzu, nē, prasu -izbeidz! Izej no šī stāvokļa - tūliņ pat! Citādi, nudien, es ļoti, ļoti sadusmošos! Vairs nekad ar tevi nerunāšu! Ja tu tā darīsi, tad es... - Man

vajadzēja mirkli apklust, jo trūka elpas. - Tad es raudāšu.

Pārsteigts par savām paša asarām, es atkāpos un noskatījos, kā tās sarit man uz rokām. Stiepu rokas pret Kvello, rādīdams tam savas, asaras.

- Redzi, Kvello? Skaties taču! - es lūdzos.

Bet Kvello neredzēja.

Es centos apjēgt, kā būtu jārikojas.

Tad strauji pagriezos pret radiopulti un ar pirkstu iebakstīju kontaktā. Mūzika apklusa.

- Viņš vēl arvien to dzird, - teica Dounss.

Pēkšņi klusumu visapkārt saplosīja zvans,

taure, balss: - Sarkanā trauksme! Visi savās vietās! Sarkanā trauksme!

Aizskrējis uz savu posteni, es iegaismoju daudzpakāpju datorekrānu. Manām acīm pavērās krāsu rotaļa, elektronu gaismas raksti.

- Ko tas nozīmē? - es pārsteigumā skaļi jautāju.

Pienācis un nostājies man aizmugurē, Redlijs atbalsoja ar savu jautājumu: - Leviatāns?

Ar elektriski pulsējošo skaņu mums tuvojās kapteinis.

- Nē, - viņš pienācis sacīja, - lielā komēta vēl ir tālu, bezgaldaudzu jūdžu attālumā. Tā tikai raida savus sūtņus, lai mūs atbaidītu. Ta saceļ atomvirpuļviesuļus un gravitātes vētras, un apšaudi ar meteoriem, un kosmosnegaisu un rada saules uzliesmojumus. Neņemiet to vērā! Pret Leviatānu tas viss ir tikai puteklīšu deja.

Ieslēdzu savas pults sensorus - un kapteiņa teiktais apstiprinājās. Kaut kur tālu, gandrīz ārpus uztveramības robežām, tomēr strauji tuvojamies, tie jauta briesmoni, neaptverami milzīgu un stipru.

Mūsu kuģis nodrebēja.

9. nodaļa

Dreboņa kļuva līdzīga krampjiem, gaismas zibšņi ekrānā šaudījās jau gluži neprātīgi. Skaņa bija kļuvusi ļoti stipra, tomēr mēs sapratām, ka tā vēl nav milzu rēkoņa, ar ko mūs sagaidīs Leviatāns.

- Kaptein, lūdzu atjauju griezties atpakaļ! -Redlijs teica. - Mums draud bojāeja.

- Uz priekšu, mister Redlij! Tas tikai pārbauda mūsu drosmi, - skanēja kapteiņa atbilde.

Ekrānā atkal sacēlās un noplaka elektronu vētra. Tad pēkšņi - klusums.

- Kas tas? - Redlijs brīnījās.

- Tiešām! Ko tas nozīmē? - jautāja kapteinis.

- Projām ir... - es sacīju, neticīgi blenzdams ekrānā. - Vētra, kura skrēja komētai pa priekšu, izzudusi. Un pats Leviatāns?...

Veicu vēl dažas skenēšanas, pārlūkodams plašo izplatījumu visapkārt mūsu kuģim, mek-lēdams draudīgus debess ķermeņus. - Komēta! Arī pazudusi! Sensori to vairs neuztver!

- Nē! - kapteinis iekliedzās.

- Jā, - es atbildēju. - Saskaņā ar rādījumiem kosmoss mums visapkārt ir tukšs.

- Paldies Dievam... — Redlijs sevī noteica.

- Nē un vēlreiz nē! - kliedza kapteinis.

- Acis neredz... tomēr tai tur jābūt! Es to gan-drīz sataustu! Es to jūtu! Ta ir...

- Projām, - klusi ierunājās pazīstama balss. Kvello bija tepat blakus, raudzīdamies telpas tukšumā, ko atainoja datorekrāns.

- Kvello! - es iesaucos. - Tu esi atgriezies! Cik labi!

Draugs neatbildēja.

- Kvello, kas tur notika? Tur, ārā? - es vaicāju.

Kvello lēni panācās uz priekšu. - Tā bēru mūzika... ir apklususi. Mūsu lidojošo kapsētu vairs nav. Komēta... ar visām šausmām... ir zudusi.

Jā, bet kāpēc?

Kvello klusēja.

- Nu taču sakiet! - kapteinis ierēcās. Beidzot, novērsies no ekrāna, Kvello atkal

mūs uzrunāja: - Kosmosa vētra savainoja Laiku. Un Mūžības gaitā ir radies pavērsiens. Tā viela, kas ir tukšums... bezgalība... ir izgriezusies ar oderi uz āru... atoms pret atomu, molekula pret molekulu... daļiņa pret daļiņu... viss pretēji... Es to jūtu... ak!

Un Kvello pastiepa roku uz priekšu, it kā tverdams aizlidojošo saprātu.

Dzirdēju sevi iesaucamies: - Tas nevar būt!

- Nudien ne! - atbalsoja kapteinis bezgala neticīgs.

- Visums gan domā citādi, - Kvello rāmi atbildēja. - Vētra mūs sagrāba un nogādāja divtūkstoš gadus atpakaļ. Pagātnē, kas nu ir mūsu tagadne.

- Ja mēs esam pagātnē, tad kurā gadā? - vaicāja Redlijs.

Kvello brīdi padomāja. - Pirms jūsu Kolumba? Jā, katrā ziņā. Pirms Kristus piedzimšanas?

Visai iespējams. Pirms Romas Cēzars izbruģēja ceļus Britānijas tīreļos, pirms Platons runāja un Aristotelis klausījās? Varbūt. Ta dižā zvaigzne, Zvērs, par mums ir iežēlojusies.

- Žēlošana? Kāds te sakars ar žēlošanu? -sašuta kapteinis.

Kvello ļāva meklējošam skatienam un prātam slīdēt kosmosā. - Ta negribēja ar mums naidoties. Ta nolēma mūs paslēpt labi dziļi, lai mūsu starpā neizceltos karš. Tā devusi mums jaunu iespēju, pavērusi citu ceļu, kas aizved no tās projām. Nudien, ser, tā ir žēlsirdība!

- Nekādas žēlsirdības nebūs! - kapteinis sauca.

- Elija... - es nočukstēju.

- Ko?! - viņš pavērsās pret mani.

- Elija. Tai dienā, kad startējām no Zemes. Elija pareģoja...

- Ko viņš teica? - kapteinis pieprasīja.

- Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kosmosā, pienāks brīdis, kad - ticat vai neticat -redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku, kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem un atgūs kroņus:..

- Tas bridis ir klāt? - apvaicājās Redlijs.

Un Kvello atbildēja: -Jā-Jo... skarieties! Un sajūtiet... - •

Atmiņā atskanot pēdējiem Elijas vārdiem, es nobeidzu: - Un tad - ak vai! - gan kuģis, gan kuģa kapteinis, gan viņa vīri - viss, viss ies bojā! Tikai viens izglābsies.

Tikai viens, es nodomāju, vērodams, kā kapteinis ārdās.

- Mulki, nolādētie mulki! - viņš kliedza. - Šo pagātni mēs nepieņemsim - ar visiem tās aizmirstības gadiem! Mēs neslēpsimies piramīdās un nebēgsim no siseņiem, lai pazemīgi lūgtos glābiņu no Kristus! Mēs cīnīsimies!

Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās un gāja uz liftu, ar kuru varēja nokļūt augšklājos.

- Atveriet slūžas! - viņš uzsauca. - Es, aklais, došos ārā un pats sameklēšu briesmoni!

10. nodaļa

Kvello domas izlidoja ārpus kuģa, sekodamas vientuļajam kapteinim.

Un, kaut gan redzēt es viņu nevarēju, es dzirdēju, ko viņš visbeidzot teica - šādus vārdus:

- Ko.⁷ Nekā nav.⁷ Viss zudis, aprimis.⁷ Vai tāds ir gals? Kad vairs nav ne trauksmes, ne vajāšanas, ne medību, ne mērķa? Ak, tieši tā man ir visvairāk bail: nav mērķa! Un no šī brīža - kas gan ir kapteinis? Kam derīgs, ko viņš dara, ja laiks un apstākli ir satriekuši stāvās kalnu grēdas un viņa priekšā paveras tik vienmuļš līdzenums uz visām pusēm, tik viena blāva ziemas novakare pat bez tējas tases pie kamīna, lai iesildītu vecos kaulus?

Ak Dievs, kad iztēlojos garas, bezjēdzīgas pēcpusdienas, kam gals nav sagaidāms vai arī

tas pienāk apdullumā, - izžulgušas tējas lapas aukstā tase, kur nav ne kaislību, ne asins - nav dzīvības, - tieši tas var mani nokaut! Viena sausa lapa, ko pāršķirs grāmatā, būs nāvīgs belziens, viens viesistabas saulē dejošs puteklītis mani nosmacēs! Tā vienkāršība, kas slēpjas rātni tīrās un klusās telpās, kas vakaros rod mieru glīti klātās gultās un idiotu smaidos! Ak, aiztaupiet man to! Tāds aprimums ir vīna spiede, kas satriec dvēseli...

Un tomēr... Dievs... es jūtu... pats Visums šobrīd piepilda man sirdi ar klusu prieku! Neredzama apdziest kāda maza gaisma, bet kaut kur cita iedegas, lai spoži uzkvēlotu. Pusnakts manā dvēselē, bet kāda noklīdusi saule man atgādina: kaut kur pēc miljons gadiem reiz avotaukstā rītā zēns, piecēlies no gultas, gaidīs ceļojošu cirku tuvojamies ciemam un nesam dzīvību ar karogiem un bungām, un raibām ugunīm, un mērkaķēniem... Vai gan es labprāt liegtu viņam to - šo prieku -, celties, lai skrietu cirka ratiem pretī? Jā, to es darītu!

Bet... nē, ak Dievs, nē taču! Sirds man lūst, kad viņu iztēlojos vārgu, mūža galā... bet vai es viņu brīdinātu, lai lapu nepāršķir un neļauj dzīvei sākties?

Jā, to es darītu! Jo mūsu dzīve - tā ir apgrēcība pret mums pašiem.

Bet atkal, atkal es valdu mēli un ļauju viņam rotaļāties, kā iepatīkas... Ej, zēn, es viņam teiktu, traucies tālās galaktikās! Sāc dzīvot, tver prieku, baudu iepazīsti! Par mani nebēdā... Nekas, ja melnā naktī klīstu...

Smols, piepeši parādījies man aiz muguras, pasniedzās un kaut ko paregulēja uz pults. Ekrāns atdzīvojās, un mēs ieraudzījām kapteini šūpojamies izplatījumā ārpus kuģa, ar kuru viņu savienoja tikai gaisa caurule. Kapteinim rokā bija šaujamierocis, tomēr seja, vīdēdama zem maskas, pauda neizlēmību. Kvello domas meklējot sarosījās un saskārās ar krietnā Red-lija domu pasauli, un tajā es izlasīju: “Kad viņš tā runā, kā man būtu jārīkojas? Darīt tam visam galu vai nedarīt? Kā gan viņš svaidās - no gaismas uz tumsu, turp, atpakaļ... viņa ārprātā nav pastāvības, viņš arī mani jau izsitis no prāta! Es viņu labprāt nogalētu. No otras puses", īstas pārliecības nav.”

- Leviatān! - kapteinis kliedza melnajā tukšumā visapkārt. — Parādies! jo tev tur jābūt!

Es dzirdēju viņa elpu Izčaukstam bezgalībā, viņam gaidot atbildi, kas tā arī neatskanēja.

- Ak, Dievs, - viņš turpināja, - atgriez man kaut miljondaļu manu zēna sapņu! Atjauno man redzi! Kaut vienu mirkli šajā garā naktī dod man to spēku, ko piešķir pasaues aptversme, lai veicu iesākto, lai ar šīm acīm es tumsu saskatītu, bet, redzot kaut ko baltu, lai zinātu, ka tā ir nāve; lai savu roku spēku es beidzot liktu lietā! Atgriez man redzi, Dievs, jo es to vēlos un padevīgi lūdzu... lūdzos, raudādams un Tavā priekšā zemodamies!

To izteicis, kapteinis apsviedās apkārt, it kā grasītos aizkūleņot izplatījumā, it kā šie vārdi būtu likuši viņam zaudēt līdzsvaru.

- Nē! Kaptein! - iekliedzās Redlijs.

- Bet... jā! Esmu uzklausīts! - viņš sauca, cenzdamies noturēties uz vietas. - Pagaidiet, man atgriezusies redze! Es redzu zvaigznes! Ak... tūkstošiem, miljoniem... Zvaigznes!

Pēc tam viņš vairs tikai raudāja.

Redlijs, uz tām pašām zvaigznēm lūkodamies, teica: - Paldies tev, Dievs, par pamācošiem brīnumiem... bet vai viņu tie izmācīs?

- Kas tas? Vai tu esi Redlijs? - kapteinis iesaucās. - Beidzot es redzu sava drauga seju! - Viņš pastiepa roku, gandrīz pieskardamies pie pirmā palīga caurspīdīgās maskas.

Redlijs atbildēja: - Jā, tā ir drauga seja. Un draugs jums saka: atgriezieties! Viss vēl ir labojams! Mēs esam ieguvuši laiku. Jūs atkal redzat. Ko vairāk mēs šobrīd varam vēlēties? Tas ir brīnums, zīme! Jums sniegta īsta Dieva dāvana! Tad rīkojieties saskaņā ar to!

- Es tā darīšu, - atbildēja kapteinis. - Bet vispirms ļaujiet man padzerties... paskatīties... Ak, Redlij, šī vēsā, kristālskaidrā redzesspēja -avotūdens svaigums! Ak, cik daudz jaukas dīvainības, Dievs, Tavā pasaulē! Tik ilgus gadus esmu pēc tās slāpis! Kā lai tagad atdzeros?

Ļauj manim lūkoties un īsti viedēt! Ar platām acīm - platām - platām es to tveru!

Mūsu priekšā monitorā pulsēja lēni dzelten zaļi viļņi; mēs dzirdējām tālas, zvanu skaņas, cilvēku pūļu un pilsētu trotšņus._

Es saspringti ieklausījos

- Kvello, - es jautāju, - kas tas ir?

- Laiks... tas izgriežas uz otru pusi.

- Skaties, uztver! - kapteinis viņam pavēlēja. Un Kvello stāstīja mums visu, ko redzēja un

uztvēra:

- Mezgls ticis vaļā... laika kamols atkal atraisījies! Gadi rit uz otru pusi. Esam atgriezušies! Leviatāns mums atdod mūsu laiku un gadskaitli. Patlaban ir divtūkstoš deviņdesmit devītais.

- Divtūkstoš deviņdesmit devītais! - iegavilējās kapteinis. - Redlij, vai jūs dzirdat?

-Jā, kaptein, jā!

- Mēs atkal esam paši savā laikā! Dievs mani apdāvina ar divām veltēm - laika atgriešanos un redzi!

- Viņš dāsni devis, kaptein... Izlabojis kalendāru un sadziedējis jūsu acis.

-Ja vien tas būtu tiesa...

- Vai tad nav?

- Nē, tikai šķietamība! Ne jau Dievs, bet Zvērs mani kārdina, piešķirdams šīs veltes. Tas mani uzpirkt grib, lai viņam netuvojos, tas mani pārsātina ar redzes orģijām, lai apmierinos un vācos prom! Viltus dāvanas! Ja vajadzīgs, es pats sev acis izraušu vai aizšūšu ar diegiem! Es neesmu piemānāms un iebarojams! Es neņemšu! Es mierā nepalikšu! Ja laiks man atdots, es to izmantošu, lai pārdomātu darāmo. Ja redze man ir atdota, es noskatīšu, kur izrakt bedri pretiniekam. Leviatān, lai tavas veltes kļūst par zobenu, ko ietriekšu tev krūtīs!

- Kaptein, mēs varam glābties!

- Kāpēc? Lai bēgtu atpakaļ uz Zemi? Kas zin, pa ceļam laiks apvērsīsies atkal un mēs tur nokļūsim, lai apbedītu Kārļa Lielā kaulus vai noskatītos, kā Cēzars noasiņo forumā!

- Pie Kristus miesām! Ak, Dieva rēgs, ak, dod man spēku ietriekt viņam lodi pierē!

Redlija šaujamierocis nu tēmēja tieši uz kapteini.

- Jūs to nemūžam nedarītu.

- Bet ja es spētu!... - Redlijs iesaucās. - Cik brīnišķīgi būtu atgriezties uz Zemes un vienkāršībā vadīt dienas starp alu cilvēkiem un mamutiem... dzīvot, nevis murgus ciest kā tagad... baudīt atpūtu!

- Mister Redlij, mēs pūtīsimies, kad būsim iekļuvuši nogalētā baltā vaļa sirdī.

- Viss skaidrs, - teica Redlijs. - Man ir beigas. Kāds labums no šaujamā? Leviatāns jau nāk, lai mani aprītu kā nieku. Vai iesim ar to sveicināties, kapteini?

Parādījās liela gaisma, mūs apņēma neticama skaņa, varens, fantastisks žilbums un spožums.

Un Kvello atkārtoja: - Lai mani aprītu kā nieku.

11. nodaļa

- Ser!

Dounsam ierodoties uz klāja, Kvello saslējās.

- Ser, jūsu tērps ir gatavs! - Inženieris sniedza viņam pretī skafandru; tas bija uztaisīts no kaut kāda melna, stīva materiāla.

- Liels paldies! - Kvello sacīja. - Teicams darinājums!

Dounss ar pirkstu pabungoja pa metāla vai-rogekrānu. - Gluži vai pašam gribas mirt, lai mani tajā apbedī.

- Nu tad neej nekur tālu, - atteica Kvello.

- Var būt, ka tava vēlēšanās drīz piepildās.

- Kvello! - es ierunājos.

Kvello saspringa un modri mani uzlūkoja.

- Tu taču dzirdēji.

- Kapteinis atguvis redzi, taču ir aklāks nekā jebkad, - es sacīju_;

- Un mēs visi dalāmies viņa aklumā. Skaties!

Trakojošā gaismas vētra parādījās zem maniem plakstiem, kur Kvello to bija iesūtījis, un vienlaikus uzliesmoja arī visos kuģa ekrānos.

- Komanda! - kapteinis iesaucās. - Glābšanas skafandrus uzvilkt! Gatavībā pie glābšanas laivām! Redlij, iekšā! Komanda! Komanda!

Astronauti skraidīja šurp un turp, satraukti sakliegdamies.

“Komēta tuvojas. Ak vai!” es nodomāju. “Ta patiešām ir milzīgas, baltas šausmas, kas savā ceļā piepilda telpu un aprij zvaigznes. Bet te - paskat... paskat tik! Mūsu komandas vīri! Skraidelē gluži kā bērni, kas aizrāvušies ar spēlēm!”

- Ieklausies viņu domās! Es tev to ļauju, -teica Kvello, norādīdams uz astronautiem, kas rosījās mums visapkārt. - Karsta asins šalc viņiem dzīslās. Ieklausies - viņi tai gatavojas ar prieku!

Draugs aizskāra manu pieri, un komandas locekļu domas ieplūda manējās. Es dzirdēju sajūsmas kliedzienus, kaujas rēcienus un uzvaras aurus, cīņasbiedru baram brāžoties lejā no kalna - pretī iznīcībai.

*

Kapteinis parādījās mūsu vidū, un visa komanda satraukta, gaidpilna viņu uzlūkoja.

- Vai esat jebkad kaut ko tādu redzējuši? -viņš vaicāja. - Ta uguns - ak Dievs! Spožāka par miljoniem sauļu! Visi - gatavībā!

- Tieši tā, ser! - komanda nokliedzās vienā balsī.

- Tagad klausieties! - kapteinis uzrunāja tos astronautus, kuri jau bija ietērpušies skafandros.

- Ikkatrā no kosmolaivām iedarbiniet apšaudes sistēmu! Smeliet no manas alkainās gribas šo zvēru iznīdēt - lai tā kļūst par jūsējo! Jūsu rīcībā būs šaujamierocis ar staru, kas daudzkārt spēcīgāks par jebkuru elles lāzeru. Garāks, platāks, ātrāks, tiešāks! Darbiniet to! Lieciet zvēram

trūkties! Un gāziet viņu! Kosmolaiva numur viens, komandieri Douns?

- Jā, ser! - Dounss atsaucās. ~ Kosmolaiva numur viens gatavībā!

-Starts!

Dzirdēju, kā dārdot aizšaujas pirmā laiva, aiznesdama līdzi Dounsu un tā palīgu.

- Kosmolaiva numur divi! - kliedza kapteinis. - Komandieri Smol?

- Jā, ser! - Smola balss viņam atbildēja.

- Kosmolaiva numur divi... startam gatava!

- Starts!

Dārdiens, kuģis nodreb - un Smola vairs nav.

- Mister Redlij, trešā laiva ir jūsu! Lai tā jums labi kalpo!

-Jā, ser! - Rcdlijs man blakus atsaucās.

- Kvello!

Pēc kapteiņa uzrunas pagriezies pret draugu, es ieraudzīju, ka viņš jau uzvilcis melno skafandru.

- Kvello, jūs dosieties kopā ar Redliju! Ismaēls paliek šeit, uz bāzes kuģa, kopā ar mani. Gatavojieties kosmolaivas numur trīs startam!

Promiedams Rcdlijs vēl pajautāja: - Kvello, jūs greznojaties savā bēru uzvalkā?

- Tas man ir pašā laikā, ser! Pašā laikā!

- Vai mani arī tajā pieņemsiet?

- Visa nāve ir viens liels zārks. Gana plašs, visiem pietiks vietas.

- Labi, - Redlijs teica, - tad viens uz abiem!

Pirms aiziešanas Kvello vēl pagriezās pret

mani, it kā grasīdamies ko sacīt.

- Kvello, ļauj man doties tev līdzi! - es iesaucos. - Kapteini? Vēlos lūgt...

Draugs mani pārtrauca: - Nē! Paliec! Un dzīvo! Tu nodzīvosi ļoti, ļoti ilgu mūžu. Es, ielūkodamies nākotnē, tev to apliecinu. Kļūsti vecs, Ismaēl! Kļūsti laimīgs! Ardievu, dārgais draugs!

- Ak, Kvello, - es nočukstēju, - vismaz savas domas atstāj pie manis, lai draugi paliekam līdz galam!

Jutu Kvello domas un saprātu ieplūstam manējā.

- Mans prāts ir tavs, - Kvello sacīja aiziedams. - Tavs...

Pēc brīža kapteinis nokomandēja: - Kosmo-laiva trīs, gatavoties startam!

Un Redlija radiobalss - Kosmolaiva numur trīs starta gatavībā!

Dārdiens, kuģis nodreb... Kvello un Red-lijs - prom, nebūtībā.

- Stājies man blakus, Ismaēl!

-Jā, ser! - es teicu.

- Vini lido! Skaties uz kosmolaivām, kā tās dodas uz priekšu!

Dators mums rādīja laivas - jau tālu projām -un atskaņoja balsu jucekli. Tālu prom, vientuļajās kosmolaivās bija mani biedri - Kvello un Redlijs, Smols un Dounss... Balsis sauca: “Laiva numur viens - ar pirmo ātrumu! Laiva numur divi - ar pirmo! Laiva numur trīs - tēmēt!”

- O, skaties, Ismaēl! Tas ir tik balts kā visa Antarktika un kaut kā uzsviests kosmosā, lai mūs visus žilbinātu! Leviatāns! - gavilēja kapteinis.

- Tas man par daudz! - es kliedzu. - Vairs neredzu!

- Tad lai tas tev izdur acis, kā izdūra man! Rokas mums taču vēl paliek, lai cīnītos!

- Kvello! - es iesaucos.

Jo biju saklausījis skaņas, viņa senču mūziku, vectēva rekviēmu. Kvello to dzirdēja un dzirdēju arī es.

Kaut kur tālu viņš atsaucās: - Es tevi dzirdu, mans jaunais draugs...

- Ak, Kvello, tā mūzika!

- Jā, - teica Kvello, - Leviatānam tā patīk, un viņš to it labi spēlē.

Un tad rekviēms neskanēja vairs tikai manās ausīs, tas plūda no visiem kuģa skaļruņiem -varenas, skumjas skaņu bangas.

Pēkšņi kapteinis iesaucās: - Pietiek šo gau-dulīgo meldiņu! Tas zvērs mums jānogalē! Laivas numur viens un divi - uzbrukumā! Laiva numur trīs - uzbrukumā! Redlij - uzbrukumā!

Un Redlija balss reizē ar citām atbalsoja:

- Uzbrukumā!

Mūzika uzbangoja vēl skaļāk - pārvarīga skaņa un vibrācija! Ta cēlās, plūda, noplaka...

- dodies vien uzbrukumā - nāvei pretim -es atceroties noteicu. Un kapteinim: - Ak vai, ser, mūsu kosmolaivas ir tik mazas! Komēta tās

visas aprīs! Ēs redzu mūsu viru kaulus kā rent-genekrānā. Stars, ko viņi izšauj uz Leviatānu,

ir sērkociņa liesma pret lielo ugunsķetnu, kas viņus notvers un sažņaugs dūrē!

Man noraugoties, kosmolaivas - pirmā, otrā un trešā - pa vienai nozuda.

- Nu tā... tik tikko vairs redzu, - es nočukstēju. - Viss aptumst... Kosmolaivas skrien, palikušas bez čaulas, to dzelzu skelets ir vaļā, vīri izsvaidīti kur kurais - haosā, radiācijā... Kā akli meteori... aprīti... pagalam...

“Nē, krietnais Ismaēl!” pie manis atlidoja Kvello čuksts. “Mēs zudīsim, katrs iekrituši citā Laika spirāles spraugā.”

- Pirmās laivas vīri - bez ieročiem - kur viņi tagad ir?

Un Kvello domas man atbildēja: “Mūsu draugs Dounss diemžēl ir gājis bojā un atdusēsies tai zaļajā laukā, kur Ričards, neprāta karalis, zaudēja gan kroni, gan dzīvību.”

- Tomēr otrās laivas vīri vēl virpuļo uz priekšu. Tad kliegdami krīt... kur?

“Tie nokrīt Ilinoisā. Tiešām dīvaini!”

- Ilinoisā... tur apbedīts Linkolns. Un Red-lijs? Kvello, kas notiek ar viņu?

“Šeit vēl arvien, bet kas zina... Mūs vada komēta, raudama līdzi. Laiks ir tās ierocis!”

Pievērsos kapteinim. - Laiks, - es sacīju.

- Komēta viņus visus ir ietriekusi Laika spirālē. Kvello saka - Laiks esot Leviatāna ierocis.

- Arī manējais! - iesaucās kapteinis. - Ja visi ieroči un vīri man atņemti, tad tomēr šajā kuģī man atliek viens visuspēcīgs ierocis, un tas ir Laiks. Laiks ir viss! Tāpēc esmu konstruējis mašīnu, kas Laiku spēj sagriezt virpulī gluži kā putas atvarā, tāpat kā to dara Leviatāns. Un tagad ar manu mehānismu mēs izmantosim Leviatāna spēku pret viņu pašu! Kā senāk Austrumos - kritīsim, bet ienaidnieku rausim līdzi, lai viņa smagums top mūsu spēks! To muti, kas vārstās, mūs aprīt gribēdama, mēs izgriezīsim uz otru pusi! Kas lielāks ir par Leviatānu? Izplatījums! Mūžība! Melnie bezdibeņi! Tā matērija, kas starp zvaigznēm! Ta būs mana mute. Zvaig-žņu segā mēs izplēsīsim melnu caurumu un liksim komētai tur nozust - uz mūžu!

To teicis, mans kapteinis nospieda dažus taustus uz galvenā datora pults - un kuģa dzinēji ierēcās nu jau pavisam histēriski.

- Leviatān, še tev Leviatāns! - kapteinis iekliedzās. - Nāvētāj, še tev nāve! Komēta, lūk, tavs spoguļattēls! Gribēji mani iznīcināt? Še tev iznīcība!

Izplatījums visapkārt kratījās. Domās sadzirdēju Kvello - viņš šķita lidojam prom kaut kur starp zvaigznēm. “Ak, Ismaēl...”

- Kvello!

Par spīti trokšņiem un baisajai rēkoņai, kapteiņa balss skanēja visam pāri, un beigu brīdī viņš iesaucās:

- Ko? Kuģis arī man atņemts? Ta miesa saplosīta un kauli izsvaidīti uz visām pusēm? Vai atkal esmu akls? Tad akls es tev brukšu virsū! Beigts es ar tevi cīnīšos! Kur ir tava slēptā sirds? Tur... tur? Es tai likšu stāties! O, briesmīgais un nolādētais zvērs, lai būtu tā!...

Pēdējā eksplozija - varenā zalvē kuģa atlūzas lido uz visām pusēm - cilvēku ķermeņi - kosmosā kūleņojošas sijas un brusas - un es, ko sprādziens pasviedis augšup, skafandrā ietērpts, kūleņoju virs šī posta - zibšņos, atspulgos, atē-nās, uzplaiksnījumos, zvaigznēs...

Projām... projām tā ir, es nodomāju. Nozudusi melnajā kosmosa bezdibenī, savā līgavas plīvurā raudama līdzi katastrofas un izmisumu, līksmodama savās neprāta dzīrēs, mūžīgais noslēpums mūžīgā kustībā... Tomēr... pag... vai patiesi uz visiem laikiem? Ar kuģiem, vīriem, lieliem un sīkiem, gudriem un jukušiem, un trako, triumfējošo kapteini? Vai viņš izplēsa melno caurumu zvaigžņu segā, kā solījās, un vai iedabūja tur Leviatānu? Un vai viņi visi tiešām laiku laikos ir zuduši? Vai arī, kas zina, Leviatāns vēl atgriezīsies? Pēc trīsdesmit gadiem ieradīsies pie mums, raudams astē sev līdzi tos, kas gribējuši viņu iznīcināt?

Varbūt kaut kad gadu tālumā komēta kopā ar maniem biedriem, veikusi garu ceļu, atkal parādīsies - medījums kopā ar mednieku, briesmonis kopa ar tiem, kam tas iedveš briesmas, ārprāts kopā ar sapni par ārprāta, viss mūžībā sakusis kopā un pildīts ar vēl nedzimušu gadsimtu jausmām? Vai tas viss reiz ieradīsies pie mums un sirmā Zeme, palūkojusies augšup, ieraudzīs Leviatānu un mūsu kuģus, un vīrus_v un kapteini bezgala kustībā sekojot baltajam rēgam?

Man garām nošūpojās tumšs apveids, un, lēni pagriezies, es to uzlūkoju; tas bija Kvello bēru uzvalks.

- Kvello!

Pasniedzos un to satvēru, bet pakustinājis sapratu, ka tas ir tukšs. Sacīju apkārtnes tukšumam: - Tikai čaula, pelavas... Mana labā drauga vairs nav... Ak, Kvello!

Apskāvu tukšo skafandru un piespiedu to sev klāt, un ausīs atkal ieskanējās zudušo citplanētiešu skumjā mūzika.

Palicis viens, es peldēju izplatījumā, kavēdamies atmiņās par krietno Kvello, kas nu bija savienojies ar komētām un to dieviem. Bez mērķa peldēju kopā ar viņa zārku, šo savādo glābšanas plostu, zinādams, ka skābekļa krājums

manā skafandrā drīz būs izsīcis. Cik ilgi vēl? es sev jautāju. Dienu vai varbūt divas... un tad?

*

Kaut kur virs galvas parādās gaisma, un caur statiskās elektrības sprakšķiem es saklausu:

- Kosmosa kuģis “Raele”, te kosmosa kuģis “Raele”...

Kāds garām ceļojošs kuģis, pārbaudot katastrofas apvidu, ir mani pamanījis. “Raele”, meklēdama savus zudušos bērnus, atradusi citu bāreni - mani! Palaižu zārku vaļā. Ļauju Kvello piemiņai doties uz tālajiem citplanētiešu kapulaukiem.

Drāma nospēlēta. “Tikai viens izglābsies.” Es, Ismaēls, vienīgais esmu palicis, kas spēj jums to visu pavēstīt.

- Te kosmosa kuģis “Raele”! Mēs jūs redzam, redzam! Nāciet uz borta!

Rejs Bredberijs TAGAD UN MŪŽĪGI

Tulkotājas redakcijā