Tagad un mūžīgi

2. nodaļa

Tāpēc.

Pagājušās nakts pusmiegā, no iekšpuses rau-dzīdamies caur aizvērtajiem plakstiem, viņš hija pamanījis uz tiem iezīmējamies kaut kādu tekstu.

Acis neatvērdams, viņš lasīja rakstu rindas, tām pamazām parādoties:

Kaut kur orķestris spēlē...

Tik savāda meldija dzied

Par saulļmķēm, jūrniekiem dīviem,

Kam mēness liek nākt un iet,

Bet bundziniekam liek trīcēt Tie laiki, kas zuduši jau;

Viņš atceras, vasaras dienas No nākotnēm, kuru vēl rniv.

- Pagaidiet! - viņš izdzirdēja sevi sakām.

Vīrietis atvēra acis; rakstītais izzuda.

Viņš jau bija paslējis galvu augšup no spilvena, bet tad pārdomāja un nolaida to atpakaļ.

Tikko viņa plaksti bija aizvērusies, uz tiem atkal iezīmējās dzejoļa rindas.

Tas nākotnes tālas un senas:

Vējš Ēģiptes putekļus griež;

Tie smaržo pēc ceriņiem, nāves Un sēklas, ko iekāre šķiež,

Un persikiem zarā tik augstu,

Ka tikai debess tos glauž-Tur mūmijas, skaistas kā vēži,

Par nākotnēm atmiņas pauž-

Vienu mirkli viņš juta plakstiņus nodrebam un samiedzamies, it kā viņu būtu pārņēmusi vēlme mainīt dzejoļa saturu vai likt tam izgaist.

Kamēr viņš pētīja nakts tumsu, rindas atkal iznira no domu mijkrēšļa, un tās bija šādas:

Un bērni tur apsēžas zemē,

Savas dzīves klāj smiltīs turpat

Un atceras nāves, kā nebūs Tatās zernēs un laikos nekad.

Kaut kur orķestris spēlē...

Tur debesīs mēness arvien.

Neviens tur vasarā negul Un nemirst nekad neviens;

Laiks mūžīgi rit uz priekšu,

Pukst sirdis un neapklust,

Dunot vecajām mēness bungām,

Kad Mūžība plūst un plūst.

- Tas nu ir par daudz! Nudien, par daudz! Es nespēju... - vīrietis dzirdēja sevi čukstam. - Var-būt šādi rodas dzeja? No kurienes tā parādās? Un vai tagad jau būtu viss? - viņš sev jautāja.

īsti nezinādams, ko lai iesāk, viņš ļāva galvai atkal atslīgt uz spilvena - un, lūk, dzejolis rindojās atkal:

Kaut kur klīst vecie ļaudis,

Līdz kviešos diendusā mieg;

Kad augšā ar mēnesi ceļas,

Atkal spirgti bēmi ir tie.

Kaut kur vāvuļo vecie bēmi,

Kā ir mirušam būt — tie zin Un raudot to noslēpumu,

Kas pagultē noglabāts, min.

Un sēž tie ap garu galdu,

Miesas dzīres kur Dzīve dzer,

Kur nespēja pārtop par spēju,

Jaunas maskas kur cietušie tver.

Kaut kur orķestris spēlē.

Ak, meldiju iegaumē jel!

Tad mūžam griezīsies dejā —

Būs jūnijs...

Vēl jūnijs...

Un vēl...

Un vieda vairs nebūs nāve,

Un mūžam tā klusu stāvēs —

Būs jūnijs... vēl jūnijs... un vēl.

Nu viņu apņēma pilnīga tumsa. Mijkrēslis bija aprimis.

Vīrietis plati atvēra acis un neticīgs raudzījās griestos. Tad pagriezās uz sāniem, paņēma no naktsgaldiņa pasta atklātnīti un krietnu brīdi pētīja attēlu.

Beidzot viņš sev pusbalsī jautāja: - Vai es jūtos laimīgs?

Un atbildēja: - Nē, laimīgs es nejūtos.

Lēni un domīgi viņš izkāpa no gultas, saģērbās, izgāja no mājas, devās uz vilcienu sta-ciju, nopirka biļeti un iekāpa pirmajā vilcienā, kas brauca uz rietumiem.

3. nodaļa

Tāpēc.

Ko nu? viņš nodomāja, palūkojies uz sliedēm. Šī vieta nav kartē iezīmēta. Tomēr, kad vilciens palēninājagaitu, es lēcu, tāpēc ka...

Pagriezies pret mazo, laikazoba sagrauzto stacijas ēku, kas likās lēni grimstam vēja sapūstajās smilšu kāpās, viņš ieraudzīja apdilušu izkārtni ar uzrakstu: VASARA. ARIZONA.

- Lūgtum, ser! - kāda balss sacīja.

Nolaidis skatienu lejup, ceļinieks ieraudzīja

gaišmatainu pusmūža vīru ar dzidrām acīm; tas sēdēja stacijas ēkas trauslā Iievenīša paēnā, ērti atlaidies krēslā.

- Ko tad ņemsim? - pusmūža vīrietis apvaicājās, ar ciešu skatienu uzlūkodams ceļinieku. - Biļeti uz nākamo vilcienu? Vai arī tak-

sometru uz pansiju?, “Ēģiptiešu brīnumi” tepat vien ir, divu kvartālu attālumā.

- Ak Dievs... Nemaz nezinu. - Jaunākais vīrietis noslaucīja nosvīdušo pieri un nedroši palūkojās uz visām pusēm. - Es jau tikai nupat ierados. Izlēcu no vilciena... Sazin kāpēc...

- Nekad neapspiediet impulsīvas vēlmes! -teica stacijas priekšnieks. - Ja laimējas, karstā dienā šādi var ielēkt nevis pannā, bet vēsā, jaukā ezeriņā. Nu, ko izvēlēsimies?

Stacijas priekšnieks gaidīja.

- Taksometru, divi kvartāli, uz “Ēģiptiešu brīnumiem”! Jā! - jaunais vīrietis ātri sacīja.

- Lieliski! Ņemot vērā, ka tur nav ne ēģiptiešu, ne piramīdu. Un tā Kaira, kas Ilinoisas pavalstī, atrodas tūkstoš jūdžu uz austrumiem. Tomēr brīnumu pie mums netrūkst.

Pusmūža vīrietis piecēlās, noņēma no galvas cepuri ar uzrakstu “Stacijas priekšnieks” un uzlika citu, ar uzrakstu “Taksi”. Viņš jau grasījās paņemt ceļinieka somu, bet tad jaunais vīrietis iejautājās: - Vai tad jūs tā vienkārši pametīsiet...

- Staciju? Kas šai notiks! Sliežu ceļš nekur neved, iekšpusē nekā ņemama nav, un paies vismaz pāris dienu, līdz te atkal iegadīsies kāds vilciens. Ejam! - Uzmetis koferi plecā, viņš iznāca no ēnas un nogriezās ap stūri.

Nokļuvis stacijas otrā pusē, jaunais vīrietis ieraudzīja nevis taksometru, bet glītu, baltu zirgu, kas pacietīgi gaidīja, aizjūgts priekšā nelieliem, segtiem ratiem; kulbu rotāja uzkrā-sots uzraksts: KELLIJAS DEĶEREJA. Svaiga maize.

Taksometra šoferis pameta ar galvu uz kulbu; jaunais vīrietis iekāpa un ērti ierīkojās siltās ēnas un brīnišķās smaržas omulībā.

- Smaržo jauki, vai ne? - sacīja taksometra šoferis. - Nupat izvadāju pa mājām piecus desmitus klaipu!

- Paradīzes smarža pirmajā radīšanas rītā! -apliecināja jaunais ceļinieks.

Pusmūža vīrs ziņkārots viņā palūkojās.

- Tātad ko īsti šeit dara žurnālists ar rakstnieka ambīcijām, kāpēc viņš piepeši ieradies Arizonas pavalsts pilsētiņā Vasarā? - tas jautāja.

Tāpēc, - jaunais, vīrietis atbildēja.

Tāpēc! - atsaucas vecākais vīrietis. Labākais iemesls, kāds vien var būt! Paver daudz iespēju izlemt šā vai tā. - Uzkāpis un .

apsēdies uz kučiera bukas un maigi uzlūkojis pacietīgo zirgu, viņš noklikšķināja ar mēli un klusi uzsauca: - Nūū, Klod!

Un, izdzirdējis savu vārdu, zirgs viņus aizveda Arizonas pavalsts Vasarā.

4. nodaļa

kamēr rati iekustējās, kulbā vēl valdīja karstums, bet, kad viņi nokļuva alejas ēnā, gaiss pamazām atdzisa.

Jaunais vīrietis paliecās uz priekšu.

- Kā jūs uzminējāt?

- Ko tad?

- Ka esmu rakstnieks.

Taksometra šoferis palūkojās garāmslīdošajos kokos, tad pamāja ar galvu. - Vārdi, nākdami no jūsu mutes, iegūst formu un krāsu. Tāpēc runājiet!

- Biju padzirdējis baumojam par Vasaru...

- Daudzi padzird, bet tikai daži te ierodas.

- Stāsta, ka jūsu pilsētiņa esot no citiem laikiem, citas vietas... un varbūt pamazām izzūdot. Es gan ceru, ka tā vēl ir dzīva.

Ļaujiet man ielūkoties jūsu godīgajās acīs! -teica taksometra šoferis.

Žurnālists pagrieza galvu un paraudzījās tieši uz pusmūža vīru

Tas vēlreiz pamāja.

- Nē, dzeltenas nav, žults vēl nav galvā sakāpusi. Tad jau spēsiet saredzēt to, kas acu priekšā, un izteikt to, ko jūtat. Ļoti priecājos! Mani sauc Kulpepers. Vārdā Eliass.

- Ļoti priecājos, mister Kulpeper! - jaunais ceļinieks sacīja, aizskardams kučiera plecu.

- Mani sauc Džeimss Kārdifs.

- Paskat, kāds saderīgs pāris! - teica Kul-pepers. - “Kulpepers un Kārdifs”! Tā varētu būt kāda smalka advokātu vai arhitektu, vai grā-matiespiedēju firma. Divi tādi uzvārdi bieži vis kopā negadās! Kulpepers - un nu arī Kārdifs!

Un krietnais Klods uzņēma naskāku soli pa ēnaino aleju.

Segtajiem ratiem līkumojot pa pilsētas ieliņām, Eliass Kulpepers rādīja pa kreisi un pa labi un pļāpāja bez mitas:

- Lūk, aplokšņu fabrika! Tur sākas visas mūsu vēstules. Lūk, uzņēmums, kas ražo karstu tvaiku... reiz ražoja, vairs neatceros, kam. Un tagad mēs braucam gar “Kulpepera Vasaras Ziņām”. Ja reizi mēnesī gadās kas jauns, mēs to nodrukājam. Četras lappuses lieliem burtiem, lai būtu ērti lasīt. Ta ka, redzat, mēs pa daļai esam darbabiedri! Protams, jūs nebraucat ar zirgu un nekompostrējat biļetes.

- To es tiešām nedaru, - noteica Džeimss Kārdifs, un abi klusi pasmējās.

- Un šī, - Eliass Kulpepers teica, kad Klods iegriezās alejā, kur gobu un ozolu, un kļavu zari augstu virs braucēju galvām bija savijušies kopā kā zaļi zils jumts, - šī ir Saullēkta iela. Te dzīvo mūsu pilsētas labākās ģimenes. Skat, tur tanī mājā Ribtriji un tanī - Taunveji. Un...

- Un šie dārziņi māju priekšā! Ak Dievs! -iesaucās Kārdifs.

Žogs pēc žoga aizslīdēja garām, un aiz katra auga pulkiem saulespuķu, turēdamas lielās, pulksteņa ciparnīcai līdzīgās sejas pret sauli, -te kāds simts zem gobas, tur, nākamās mājas priekšā, divi simti un pie nākamās vēl pieci, -visas gatavas rādīt dienai sākumu un beigas, rītausmā atveroties un rietā aizveroties. Katra ietves posmam malā slējās resni, zaļi stublāji ar “galvu” - tumšu seju dzeltenas, kruzuļotas aubes ietvarā.

- Izskatās pēc ļaužu pūļa, kas. vēro parādi, -sacīja Džeimss Kārdifs.

- Varbūt tiešām, - piekrita Eliass Kulpepers.

Pametis gaisā ar roku, viņš turpināja:

- Tomēr, mister Kārdif... Jūs esat pirmais žurnālists, kas kopš ilgiem laikiem pie mums ieradies. Kopš 1903. gada, kad mūsu pilsētiņā bija Mazie plūdi, nekas cits ievērojams nav noticis. Vai arī kopš 1902. gada, kad bija Lielie plūdi. īsi sakot, Vasara nav tāda pilsēta, kur ik brīdi kaut kas atgadās. Kas gan pie mums būtu meklējams žurnālistam?

- Kaut kas taču varētu atgadīties, - Kārdifs atbildēja, juzdamies neomulīgi.

Viņš pacēla acis un pārlaida skatienu apkārtnei. Tu esi šeit, bet varbūt drīz nebūsi, viņš domāja. Es zinu, bet tev nestāstīšu, la ir briesmīga patiesība, kas tevi vienā mirklī var aizslaucīt projām. Manas gara acis ir modras, bet mute klusē. Nākamība ir neskaidra un nenoteikta.

No krekla krūšu kabatiņas misters Kulpepers izņēma piparmētru košļājamās gumijas plāksnīti, izlobīja gumiju no papīrīša un iemeta mutē.

-Tatad jūs, mister Kārdif, zināt kaut ko tādu, ko es nezinu? - viņš jautāja.

- Varbūt tieši jūs... zināt par Vasaru kaut ko tādu, ko neesat man pastāstījis, - atteica Kārdifs.

- Nu tad cerams, ka mēs abi drīz viens otram izkratīsim sirdi!

To sacījis, Eliass Kulpepers maigi pievilka grožus, iegriezdams Klodu grantētā zemesceļā, kas veda uz kādas mājas saulespuķu pagalmu; lieveni rotāja uzraksts: “Ēģiptiešu brīnumi”. Pansija.

Stacijas priekšnieks nebija melojis.

Piramīdas nekur nebija redzamas.

5. nodaļa

Tobrīd pagalmā iebrauca veclaicīgi ledus-rati ar tumšu, apsarmojušu kulbas muti; varēja manīt, ka arī zirgam, kas tos velk, neapšaubāmi derētu mazliet kravas ziemīgā vēsuma. Kārdifs jau sajuta mutē pirms trīsdesmit vasarām baudīto, sen aizmirsto ledus garšu.

- Tieši laikā, - noteica vedējs. - Ir nu gan šodien karstumiņš! Nu, ķeras tik klāt! - Un, pamezdams ar galvu, norādīja uz kulbu.

Tīra instinkta vadīts, Kārdifs izlēca no maizes ratiem un devās tieši turp; viņa, desmit gadus veca zēna roka pasniedzās iekšpusē un nolauza asu lāsteku. Viņš atkāpās un paberzēja ar to pieri. Otra roka instinktīvi ieslīdēja kabatā, lai izvilktu mutautu, kur lāsteku ietīt. To sūkādams, viņš pagājās malā.

- Kā garšo? - viņš dzirdēja Kulpeperu vai-cājam.

Kārdifs nolaizīja lāsteku vēlreiz.

- Konfekte!

Tikai tad viņš atskatījās uz ielu.

Aina bija gluži neticama. Visā ielā nebija nevienas mājas, kuras jumts nebūtu svaigi darvots vai noklāts ar gluži jauniem dakstiņiem vai kārniņiem, nevienas verandas, kur šūpoles nekarātos taisni un glīti. Ikkatrs spodrais logs laistījās kā vairogs Valhallas zālēs, saullēktā un saulrietā pieplūzdams ar tīru zeltu, pusdienlaikā dzidri iezilgans kā strauta ūdens. Ikkatrs stūra logs atklāja skatienam rindu rindām grāmatu, kas, plecu pie pleca saspiedušās kopā, glabāja mājas bibliotēkas zinību krājumus. Ikkatrai notekcaurulei bija sava muca, kur pavasaros un rudeņos satecēt lietusūdenim. Ik sētaspu-ses pagalmā uz stieņa karājās paklājs, lai, īpašniekam no tā izdauzot laika putekļus, greznie raksti atkal iemirdzētos visā košumā. Ik virtuvē kūpēja pannas un trumuļi, solīdami baudpilnu salkuma remdēšanu pusdienlaikā un laiskas novakares, našķojoties ar tiem labumiem, kuri silda un ielīksmo ..

Viss bija jauns, svaigi krāsots, skaists, nevai-nojams un ideāls - perfekta pilsētiņa, vienlaikus rāma un čaklas, neredzamas rosības pārpilna.

Kādās dziļās domās esat grimis? - ievaicājās Eliass Kulpepers.

Vēl arvien aizvērtām acīm Kārdifs papurināja galvu; redzējis viņš neko nebija, toties daudz bija iztēlojies.

- To es jums nevaru sacīt, - viņš atbildēja. Viņš iztina no mutauta un noskrumšķināja pēdējo lāstekas gabaliņu, tad, uzgriezis pilsētiņai muguru, kāpa augšā lievenī, sapņodams par to, ko vēl šeit varētu ieraudzīt.

6. nodaļa

Mēmā pārsteigumā Džeimss Kārdifs palika stāvam.

“Ēģiptiešu brīnumu” veranda bija garākā, kādu viņš jebkad bija redzējis. Baltu klūdziņu pinuma šūpuļkrēslu te bija tik daudz, ka viņš pārstāja skaitīt. Dažos no tiem bija atlaidušies jauneklīga izskata, pusmūžu vēl īsti nesasnieguši vīrieši, visi švītīgi ģērbušies, ar atpakaļ atķemmētiem matiem, izskatīdamies tā, it kā tikko būtu iznākuši no dušas. Un vīriešiem pa vidu sēdēja pajaunas, vairs ne gluži trīsdesmit un arī vēl ne četrdesmit gadu vecas sievietes ar puķainām vasaras kleitām mugurā, visas izskatīdamās kā nokāpušas no tapetēm ar rožu vai orhideju, vai gardēniju rakstu. Visiem vīriešiem bija vienādi apgriezti mati - viena meistara darbs.

Visām sievietēm bija vienādi viļņotas frizūras gluži kā spožas ķiveres, ko iedvesmas uzplūdā darinājis kāds parīzietis, veidotas ar tvaiku un lokšķērēm vēl ilgi pirms Kārdifa piedzimšanas.

Tiklīdz Kārdifs bija uzkāpis lievenī, šūpuļ-krēslu kustība aprima, visas sejas pievērsās viņam, visas rokas cēlās mierīgam, laipnam sveicienam. Viņš palocījās - un baltie klū-dziņkrēsli iekustējās atkal, un atkal atskanēja tērzēšanas murdoņa.

Nolūkodamies uz šo skaisto cilvēku rindu, Kārdifs nodomāja: Dīvaini, tik daudz vīriešu dienas vidū palikuši mājās... Tiešām dīvaini...

Tumšajā durvju četrstūrī, ko sedza odu siets, ietinkšķējās mazs kristāla zvaniņš.

Sievietes balss iesaucās: - Zupa galdā!

Dažu sekunžu laikā šūpuļkrēsli palika tukši, jo visi vasarļaudis čalodami sagāja iekšā mājā.

Kārdifs jau gribēja viņiem sekot, bet tad apstājās un palūkojās atpakaļ.

- Kas tas ir? - viņš nočukstēja.

Eliass Kulpepers, nostājies viņam blakus, nolika zemē somu.

- Tās skaņas, - Kārdifs ieteicās. - Kaut kur...

Eliass Kulpepers klusi iesmējās. - Jā, mūsu pilsētiņas ragu orķestris, ceturtdienas vakara koncertā šie mums uzspēlēs. Patlaban šie mēģina svītu “Toska”. Jautrs gabals un nevelkas ilgi!

- “Toska”... - Kārdifs nočukstēja, ieklausīdamies tālā pūtēju orķestra skaņās. - Kaut kur...

- Ejiet tik iekšā! - sacīja Kulpepers, plaši atvērdams Džeimsam Kārdifam durvis.