Tagad un mūžīgi

“KAUT KUR”

Daži stāsti - vienalga, vai tie būtu īsie stāsti, garstāsti vai noveles - tiek uzrakstīti, kā jau varat noprast, kāda pēkšņa, tieša, skaidra impulsa iespaidā. Citiem materiāls rodas no dažādiem pieredzējumiem dzīves gaitā pa gabaliņam vien, lai beidzot, saplūstot kopā, veidotu vienu veselu.

Manam tēvam bija nosliece uz ceļošanu; kad man bija seši gadi, pēc viņa ierosmes mūsu ģimene ar vilcienu aizbrauca uz Taksonu Arizonas pavalstī, lai gadu nodzīvotu tādā vidē, kur viss tolaik strauji attīstījās, zēla un plauka. Man tas bija varens piedzīvojums. Mazā pilsētiņa nemitīgi būvējās un pletās arvien plašāka, un to vērot bija bezgala aizraujoši. Es brīvi skraidīju savā vaļā un ieguvu daudz lielisku draugu.

Pēc gada pārcēlāmies atpakaļ uz Vokeganu Ilinoisas pavalstī, kur biju piedzimis un aizvadījis pirmos mūža gadus. Tomēr, kad man apritēja divpadsmit gadi, mēs atgriezāmies Taksonā, un šoreiz tā mani sajūsmināja vēl vairāk, jo mēs dzīvojām pilsētas nomalē un uz skolu vajadzēja iet caur tuksnesi - gar fantastiskām kaktusu audzēm, ceļā sastopoties ar ķirzakām, zirnekļiem un pa reizei arī ar čūskām, - un tā ik dienu līdz pat septītajai klasei; tajā gadā es sāku rakstīt.

Daudzus gadus vēlāk, kad es gandrīz gadu nodzīvoju Īrijā, rakstīdams Džonam Hjūsto-nam “Mobija Dika” scenāriju, man gadījās lasīt kanādiešu humorista Stīvena Līkoka darbus. Cita starpā izlasīju arī burvīgu, mazu grāmatiņu ar nosaukumu “Saulainās mazpilsētiņas etīdes”.

Sī grāmata mani tā sajūsmināja, ka es pat centos pierunāt MGM, lai ar tās sižetu uzņem filmu; jau uzrakstīju dažas lappuses scenārija, lai parādītu, kādu es šo filmu iedomājos. Tomēr MGM ļaudīm interese neradās - un man palika iesākts scenārijs ar mazpilsētiņas gaisotnes tēlo-jumu. Gluži neviļus es atcerējos Taksonu, kādu to biju redzējis un iemīļojis vispirms sešu, tad divpadsmit gadu vecumā, un sev pašam par prieku sāku rakstīt scenāriju un stāstu par maz-pilsētiņu tuksneša vidū.

Tajā pašā laikā es bieži satikos ar Ketrinu Hepbērnu gan personiski, gan uz ekrāna, un mani ārkārtīgi iespaidoja tas, cik jauna viņa vēl arvien izskatījās.

Kaut kad 1956. gadā, kad Ketrinai jau vairs nebija tālu līdz piecdesmit, viņa tēloja galveno varoni filmā “Summertime”.¹ Ta mani pamudināja padarīt izcilo aktrisi par centrālo tēlu stāstā, kuram vēl nebiju atradis nosaukumu; lai nu kā, stāsts “Kaut kur spēlē orķestris” neatvairāmi tapa.

Pirms gadiem trīsdesmit man gadījās noskatīties filmu “The Wind and the Lion” ar Sonu Koneriju galvenajā lomā un brīnišķīgu Džerija Goldsmita mūziku. Tas melodija mani bija tā pārņēmusi, ka es apsēdos pie klavierēm un, to spēlēdams, sarakstīju garu dzejoli.

Dzejolis kļuva par nākamo stāsta “Kaut kur spēlē orķestris” sastāvdaļu, kamēr rakstīju darbu, kuru pats vēl nebiju īsti izpratis. Tomēr šķita, ka beidzot visi to veidojošie komponenti saplūduši kopā: Taksonā aizvadītais laiks sešu un divpadsmit gadu vecumā, satikšanās ar Ketrinu Hepbērnu visvisādos apstākļos un viņas brīnumainais tēlojums filmā “Summer-time”, kā arī dzejolis, ko biju uzrakstījis pēc filmas “The Wind and the Lion” noskatīšanās. Tas viss kopā mani iedvesmoja uzsākt garu prologu jaunas noveles sižetam.

Tagad, to visu pārdomājot, saprotu, cik ļoti man laimējies, savācot kopā visus šos komponentus un turot tos gatavībā, lai beidzot radītu darbu “Kaut kur spēlē orķestris”. Ta tapšanas gaitā man ir ļoti veicies ar “palīgiem”; viens no tiem ir mana dārgā draudzene Anna Hārdina, kura aizritējušos gados mani nemitīgi mudināja šo noveli publicēt. Tāpēc to veltu arī viņai.

Protams, ilgstoši -rakstīdams šo darbu es arvien cerēju, ka pabeigšu to laikus un Ketrina Hepbērna, lai cik veca notēlos galveno lomu

lugā vai filmā,- kas būs veidota pēc manas noveIes motīviem. Ketija gaidīja pacietīgi, tomēr ilgo gadu gaitā pagura un visbeidzot aizgāja no šīs pasaules. Tāpēc mazākais, ko varēju darīt, bija sākt šo noveli ar veltījumu viņai.

Ar mīlestību veltīts Annai Hārdinai un Ketrinai Hepbērnai