Tagad un mūžīgi

8. nodaļa

Arī ēdamistaba, tāpat kā verandā, šķita plašākā, ko Kārdifs jebkad bija redzējis.

Vasarverandas ļaudis, sēdēdami abpus neticami garajam galdam, pagriezās un uzlūkoja ienācējus.

Attālākajā galā Kārdifam un Nefai jau bija nolikti krēsli, un, tiklīdz viņi apsēdās, visi sarosījās, tvēra rokā galda piederumus un sniedza cits citam pilnos ēdiena traukus.

Viņi baudīja brīnumainus salātus un neparasti gardu omleti, un samtaini biezu zupu. No virtuves uzvēdīja medaina smarža, saldēdienā solīdama kaut ko līdzīgu debesu ambrozijai.

Visu šo pārsteigumu vidū Kārdifs pēkšņi *

ieteicās: - Zini, tas jau nu ir par daudz... Iešu palūkošos!

Viņš piecēlās un devās uz ēdamistabas gala durvīm, aiz kurām atradās virtuve.

Nokļuvis virtuvē un pārlaidis telpai skatienu, viņš pretējā pusē ievēroja vēl kādas durvis... tās likās pazīstamas.

Kārdifs zināja, kurp tās ved.

Pieliekamais kambaris!

Un ne jau vienkārši pieliekamais kambaris, bet viņa vecmāmiņas pieliekamais kambaris vai kāds cits, tam ļoti līdzīgs.

Kārdifs devās turp un pavēra durvis, pa pusei cerēdams aiz tām ieraudzīt vecmāmiņu lodājam gardumu džungļos, kur karājas leopardraibi banāni un briest virtuļi, ieputināti pūdercukurā kā visbaltākajās pludmales smiltīs. Kur smaržo āboli un stikla traukos persiki rāda saules nobrūninātus vaidziņus. Kur rindu rindām, plauktu plauktiem gozējas visvisādi labumi un kārumi, beidzot izzuzdami skatienam pie allaž tumsā tītajiem griestiem...

Kārdifs apjauta, ka balsī izrunā nosaukumus, kas lasāmi uz trauku uzlīmēm, Indijas valdnieku un Arābijas apceļotāju pavārdus.

Anīss, kanēlis, karijs koriandrs un karda-mons.. un ingvers un paprika, un majorāns, un silantro.

Likās, kā šīs zilbes ir izdziedamas, likās, ka, pamodināts nakts vidū, viņš tās varētu atkārtot vēl un vēl.

Kārdifa skatiens pētīdams, glāstīdams slīdēja pār plauktiem turp un atpakaļ, līdz beidzot, apņēmīgi ievilcis elpu, viņš pavērsās pret vir-tuvi, nu jau gluži pārliecināts, ka tur ieraudzīs pazīstamo auguma apveidu, ieraudzīs kādu mīļu būtni gatavojam pēdējos labumus bagātīgajai maltītei.

Viņš ieraudzīja sirmu, staltu, apaļīgu sievu, kas uz sviestaini dzeltena kēksa ar otu klāja tumšbrūnu šokolādes glazūru; šķita, ka pietiktu pasaukt vecmāmiņu vārdā, lai viņa pagrieztos un piesteigtos mazdēlam klāt, un to apskautu.

Taču Kārdifs neizdvesa ne skaņu, tikai vēroja, kā omulīgā sieviete ar uzvarošu vēzienu uztriepj uz kēksa pēdējo šokolādi un tad pasniedz gar-dumu kalponei, kura to aiznes uz ēdamistabu.

Viņš devās atpakaļ un nostājās blakus Nefai, taču ēstgribu vairs nejuta, jo bērnības pieliekamajā kambarī jau bija mielojies kā dzīrēs.

Un Nefa - tā Kārdifs domāja, uz viņu nolūkodamies, - Nefa ir sieviete pāri visām sievietēm, skaistule pāri visām skaistulēm. Kviešu lauks, ko Monē gleznoja atkal un atkal, līdz tas kļuva par “Kviešu lauku”. Baznīcas fasāde, kas līdzīgi tika gleznota atkal un atkal, līdz kļuva par ideālāko fasādi visā baznīcu arhitektūras vēsturē. Un Sezana radītais spilgti ābolzaļais un leģendāri oranžais tonis, kas vairs neizbalos nemūžam...

- Cienītais kungs, - viņš izdzirdēja Nefu sakām, - sēdieties un paēdiet! Jūs nedrīkstat likt man gaidīt. Esmu gaidījusi jau pārāk ilgi.

Viņš paspēra vēl soli tuvāk, nespēdams novērst no viņas acis.

- Dievs debesīs... - viņš noteica. - Cik tev gadu?

- Un kā tev šķiet? - viņa atvaicāja.

- Ak, ka lai es zinu, viņš iesaucās, - varbūt divdesmit vai trīsdesmit, bet varbūt tu esi tikai vakardien piedzimusi!

- Gan šā, gan tā

- Kā tas iespējams?

- Es esmu tava māsa un tava meita, un kāda meitene, kura tev pirms daudziem gadiem patika vidusskolā, - vai atceries? Tu ļoti gribēji viņu pavadīt uz izlaiduma balli, bet viņa jau bija solījusies citam.

- Jā, tas viss manā dzīvē ir bijis. Tas viss ir noticis. Kā tu uzminēji?

- Es neuzminēju. Es zinu. Galvenais, ka tu beidzot esi šeit...

- Izklausās tā, it kā tu būtu mani gaidījusi.

- Visu mūžu, - viņa atteica.

- Bet es taču nezināju, ka šeit ieradīšos, -

nezināju līdz pat vakarnakts sapņa vidum! Tikai pēdējā brīdī izlēmu. Biju nodomājis rakstīt stāstu...

Nefa klusi iesmējās. - Gluži kā vienā no tiem slimīgajiem sižetiem - nu, zini, romānos, ko raksta veselīgas mājsaimnieces! Kāpēc tu izvēlējies tieši Vasarpilsētu? Vai tās nosaukums atgādināja mūsu uzvārdu?

- Es ieraudzīju pastkarti - to laikam bija atstājis kāds garāmgājējs...

- Ak, noteikti kaut kad sen...

- Pilsētiņa likās tik jauka, īstā vieta ceļotājiem, kuri grib vienkārši atpūsties, baudīt sauso tuksneša gaisu... Bet tad iedomājos sameklēt to kartē. Un vai zini ko? Nevienā kartē tā nebija atrodama.

- Nu jā, vilciens šeit nepietur.

- Šodien tas arī nepieturēja, - sacīja Kārdifs.

- Tikai es ar savu portfeli parādījos uz perona.

- Mantu tev necik daudz nav līdzi.

- Es jau te ilgi nepalikšu. Tiklīdz cauri brāzīsies nākamais vilciens, es tam pieķeršos klāt un...

- Nē, - klusi iebilda Nefa. - Ta tas nav paredzēts.

- Man jānokļūst mājās un jāpabeidz rakstīt stāstu!

- Ak tā? Un ko tad tu spēsi pastāstīt par šo neatrodamo pilsētiņu?

Debesu klaidā iepeldēja mākonis, un ēdam-istabas logi satumsa; pār Kārdifa seju pārslīdēja ēna. Patiesības bija divas, bet tikai vienu no tām viņš drīkstēja atklāt.

- Ka tā ir brīnišķīga pilsētiņa. No tādām, kuras jau izzudušas. Kuras cilvēkiem vajadzētu atcerēties un godināt-,. Bet kā tu zināji, ka es atbraukšu? - viņš jautāja.

- Rītausmā es pamodos. Jutu, ka no liela tāluma tuvojas vilciens. Ap pusdienlaiku tas jau bija pavisam netālu, es to dzirdēju tepat aiz kalnu grēdas, dzirdēju pūtienu.

- Vai tu gaidīji ierodamies tieši cilvēku ar uzvārdu Kārdifs?

- Kārdifs? - viņa brīnīdamās pārvaicāja.

- Reiz bija kāds milzis, kas...

- Par to rakstīja visas avīzes. Izrādījās, ka tas ir māns.

- Tatad... - sacīja Nefa, - tātad tu esi māns?

Viņš novērsa skatienu.