Slēptuve

.

1. nodaļa

Lielākā daļa sagūstīto "sanitāru" nomira, nespējot izturēt pašiznīcināšanās programmas spiedienu uz psihi. Pārvaldes ārsti spēja izglābt dzīvības tikai astoņiem cilvēkiem.

Drošības dienests pilnīgi atjaunoja kontroli pār pussagruvušo hronopaātrinātāja ēku.

Tika noteikts vēl viens "ķirurgu" funkcionārs, kurš kontinenta apvienotajā valdībā bija premjerministra vietnieks zinātnes un tehnoloģiju jautājumos. Viņš neganti pretojās, ievainoja vairākus operatīvos darbiniekus, bet tika notverts un bezsamaņā nogādāts UASS klīnikā. Bija iespēja, ka viņš sāks runāt.

Hronoinženieris Igors Maričs un drošības grifs Grigorijs Belijs sveiki un veseli iznāca no Stumbra.

Zlatkovs atveseļojās un pārņēma Seku novēršanas centra pētniecības grupas vadītāja pienākumus. Atšķirībā no visiem pārējiem "ķirurgu" vai drīzāk viņu palīgu ieprogrammētajiem emisāriem, viņam izdevās apspiest, iznīcināt programmu un izdzīvot.

Sākās Laika laboratorijas ēkas atjaunošana, kas tagad tika aprīkota ar modernākām drošības sistēmām. Hrono paātrinātājs, kas praktiski vairs nebija cilvēka roku produkts, pārvērtās par pārsteidzošu telpu konglomerātu ar dažādām fizikālām īpašībām, to ieskāva jaunas, jaudīgākas hrono-optimizācijas ierīces un visa veida enerģijas absorbētāji. Vai viņš sāka mazāk apdraudēt Zemes dabu un visu kosmosu ar jaunām kataklizmām, neviens nezināja, bet iedzīvotāji savās dvēselēs jutās mierīgāk. Cilvēki ir apbrīnojami radījumi, bieži viņiem pietiek ar ilūziju par drošību.

Un visbeidzot Oresta Šahova vietu VKS ieņēma Ārkārtas glābšanas dienesta Eirāzijas nodaļas direktors Ivs Kostrovs.

Romašins pamazām atveseļojās un visu šo informāciju ieguva no Pārvaldes inka, sazinoties ar viņu, izmantojot savu personisko konsorcijas līniju. Pacients tika pasargāts no nevajadzīga uztraukuma, un informācija tika pasniegta niecīgās devās, īpaši pirmās divas nedēļas pēc viņa cīņas ar Desai. Vienīgais, kas varēja piekļūt saindētajam komisāram, bija viņa miesassargs Harlams Sakovecs.

Tomēr savlaicīgi sniegtā medicīniskā palīdzība un ārstu aprūpe, kā arī Romašina spēcīgais ķermenis galu galā pārvarēja šo saindēšanos, un pēc divarpus nedēļām komisārs sāka staigāt, sazinājās ar radiniekiem un draugiem, kuri joprojām nezināja, ka viņš ir dzīvs. Kādu rītu pēc standarta rehabilitācijas procedūrām negaidīti parādījās Atanass Zlatkovs, izklaidīgi flegmatisks kā vienmēr, izskatoties kā ejot pusaizmidzis vai, gluži pretēji, vēl ne pilnīgi pamodies. Tikai daži cilvēki, ieskaitot komisāru, zināja, kāds gribasspēks un iekšējā disciplīna piemīt šim cilvēkam.

Pārvarot neveiklību, kas radās aiz neliela apjukuma, Romašins uzaicināja zinātnieku pasēdēt pie kafijas tases, un viņi devās augšup uz medicīnas centra solāriju, kuru apsargāja neredzama miesassargu grupa un ārstu komanda. Lai arī pēc veiksmīgās operācijas "Mangusts" nebija tiešu briesmu komisāra dzīvībai, Harlams Sakovecs turpināja pildīt savus pienākumus, no kuriem neviens viņu nebija atbrīvojis.

Robots - jocīgs rūķis uz paplātes atnesa kafiju, grauzdiņus, cukuru, krējumu, viesis un klīnikas pacients apsēdās ērtos sauļošanās krēslos un sāka nesteidzīgi dzert kafiju, no vairāk nekā simts metru augstuma nolūkojoties uz Krievijas līdzenuma panorāmu ar zemiem pauguriem, mežiem, pļavām un ielejām, ar līkumotu upes cilpu. Rīts bija saulains, ne pārāk vēss, daba izplatīja mieru un svaigumu, taču Ignata acis uz šī fona neviļus aizkavējās pie Stumbra baltās kolonnas, un viņa noskaņojums no elēģiska nosliecās uz darbošanos.

- Kā jūs jūtaties, Atanas? - ierunājās Romašins. - Šķiet, ka tagad mūs abus skāruši "ķirurgu" sitieni, tāpēc mēs zinām dzīvības cenu.

- Par vienu sistu divus nesistus dod. - Caur flegmu Zlatkova acīs uz mirkli uzplaiksnīja caurduroša dziļu zināšanu uguns. Un auksta skumju ēna.

- Nu, par jums es dotu nevis divus, bet pāris simtus nesistu, - Romašins pasmaidīja. - Es jūtu, ka jūs neesat ieradies interesēties par manu veselību?

- Jā, un jūs par manējo jau arī īpaši nesatraucaties, - Zlatkovs atcirta.

Viņi vērtējoši paskatījās viens uz otru. Abi pilnībā saprata sarunu biedra jūtas.

- Kaut kas noticis? - beidzot jautāja Romašins. - Vai mēs kaut ko esam palaiduši garām? "Sanitārus" esam izķēruši, sprādzienbīstamās ierīces neitralizējuši, bet par agru triumfēt?

- Jūs pats zināt, ka par uzvaru runāt nesanāk. Šajā spēlē, kurā esam iesaistīti, nevar būt uzvarētāju.

- Atļaušos iebilst. Ja ņemam Laiku koka, tas ir, Lielā Visuma mērogu, tad jā, es piekrītu, šajā līmenī uzvarētāja, kā tāda, nav. Kas attiecas uz zemāku līmeni, Laika Zara mērogos, tad, protams, vajadzētu būt uzvarētājiem. Ja uzvarēsim mēs - dzīvosim, ja neuzvarēsim...

- Atvainojiet, es tiešām esmu sācis domāt Absolūta izteiksmē, - Zlatkovs negribīgi piekāpās. - Pēdējā laikā ... hmmm ... - Viņš apklusa, pakošļājot lūpas. - Laiku mums joprojām ir jāpētī un jāpētī. Bet tā ir atsevišķa tēma. Tagad mani aizrauj cita dziļuma problēmas - septītās pakāpes ķermeņu īpašību izpēte, neiespējamo stāvokļu likumi un tamlīdzīgi.

Romašins ar interesi paskatījās uz maldinoši miegaino zinātnieka seju, pamāja ar galvu.

- Es labprāt parunātu ar jums par šīm tēmām, bet, diemžēl, neesmu kompetents. Sev par kaunu es pat nezinu, kas ir septītās pakāpes ķermenis.

- Šis ir termins no varbūtības Visumu neparadoksālās metrikas. Pirmās pakāpes ķermenis tajā ir punkts, otrās - līnija, trešās - plakne ... un tā tālāk.

- Ceturtais attiecīgi ir trīs dimensiju telpiskā figūra. Un piektās, sestās un septītās pakāpes ķermeņi?

- Piektās pakāpes ķermenis ir laiks. - Zlatkovs nedaudz atdzīvojās, lai gan bija acīmredzams, ka viņš domā par daudzām lietām vienlaikus un ne tikai par sarunas tematu. - Nu, vai, citiem vārdiem sakot, tā ir ķermeņa kā telpiskas figūras esība laikā. Sestā pakāpe - mūžība, pareizāk sakot, paša laika esamība.

- Kas tad ir septītās pakāpes ķermenis? Mūžības esamība?

- Septītās pakāpes ķermenim nav nosaukuma, tas ir simbols, absolūts. Bet mani fascinēja šī "objekta" fundamentālā neizzināmība. Starp citu, senie indieši par šādām lietām nojauta. Vai atceraties Atharvaved tekstus? Termins Mahakala? [12] Tad lūk viņu Mahakala ir septītās pakāpes ķermenis.

Romasins aizdomājās, automātiski pabeidzot kafiju. Zlatkovs nolika krūzīti, atlaidās šezlongā, pārmeta vienu kāju pār otru un ar gariem, nervoziem pirkstiem aptvēra ceļgalu.

- Šķiet, ka es jūs saprotu, - sacīja komisārs. - Tīri emocionāli. Jebkuras problēmas rada interesi par dzīvi, bet šāda veida ... - viņš pakustināja pirkstus, - ir kā pipari pikantu ēdienu mīļotājiem. Tomēr vai jūs varētu sniegt uzskatāmu piemēru?

- Kā piemēram?

- Teorijas pielietojumu faktiskajā situācijā.

- Lūdzu. Viena no šīs teorijas sekām ir lemma, ka visa mūsu trīsdimensiju telpa ir tikai mirklis laikā.

Romašins pavīpsnāja:

- Atvainojiet, nesaprotu.

- Un nevajag, - Zlatkovs pašķobīja lūpas. - Zinātnes specifika slēpjas faktā, ka to saprot ļoti maz cilvēku, pat paši profesionāļi-izstrādātāji - ne sevišķi labi.

Romašina lūpas nodrebēja, bet viņš atturēja smaidu.

- Kaut kur lasīju ļoti precīzu Einšteina poētisku novērtējumu. "Einšteina gudrības un vijoles priekšā ar cieņu noliecam galvu, lai gan viņu saprot tikai divi cilvēki: viņš pats un reizēm - Dievs."

Zlatkovs, it kā, pamodās, pārsteigts, kad atrodas sēžam šezlongā pretī komisāram, kļuva sauss lietišķs un enerģisks.

- Ignat, es ļoti daudz ko pārdomāju, kamēr atveseļojos. Guļošs dzīvesveids, vai ziniet, veicina domāšanu. Un pēkšņi sapratu vienu vienkāršu lietu. Mūsu Stumbrs būtībā kļuvis par "KZ"! Visuma "īssavienojumu". Tā ietekme uz Laiku Koku nebūt nav nekaitīga, tā ir Visuma mēroga ārkārtas situācija! Jo tas izmainīja visus Zarus, kuras šķērsoja un savienoja. Mūsu Metauniverss gandrīz sabruka, un apgrieztā laika viļņa sekas vēl ilgi ietekmēs tā attīstību. Jebkurā gadījumā visas Metagalaktikas pārredzamā rajona zvaigznes ir mainījušas savus emisijas spektrus. Pat Saule, kaut arī ne tik pamanāmi.

Romašins palika mierīgs un domīgs.

- Pieņemsim. Kas no tā izriet?

- Stumbru ir jāiznīcina!

Komisārs ar izbrīnu paskatījās uz apmeklētāja koncentrēto seju.

- Jūs esat jucis!? Tas ir tieši tas, ko vēlējās sasniegt "hronoķirurgi".

- Un kas mums pierādīja, ka viņi kļūdījās? - Zlatkovs klusi teica.

Romašinam radās doma, ka zinātnieks ir ieprogrammēts dziļāk, nekā viņi bija iedomājušies līdz šim, un visa viņa "gribas cīņa ar programmu" patiesībā ir "ķirurgu" viltīgi ieprogrammēts gājiens.

- Tie, Kas Seko...

- Viņi neko nepierādīja. Viņi vienkārši ieteica, kā rīkoties, pēc viņu domām, un mēs akli sekojām šiem padomiem.

- Jūs esat sātans, Atanas! Jūs mani visu laiku turat saspringumā un piespiežat mainīt viedokli. Es pat sāku šaubīties, ka jūs esat mūsu pusē.

- Jūsu gan, - Zlatkovs pasmaidīja. - Un es nemaz nelīdzinos sātanam. Sātans ir tas, kurš ar Stumbru uzsāka visu šo velna danci.

- Vai jūs domājat "hronoķirurgus"?

- Es domāju to, kurš viņus, un Tos, Kas Seko novietoja Spēles kombinācijā. Es uzskatu, ka "ķirurgi" un Tie, Kas Seko, nav galvenie spēlētāji, lai gan ir daudz nopietnākas figūras nekā mēs. Un visbeidzot, es uzskatu, ka Tiruvilejadal tiek veikts visos Visuma līmeņos, visos Laiku Koka Zaros, kur mēs, iespējams, ieņemam viszemāko līmeni.

- Kas ir Tiruvilejadals?

- Tulkojumā no tamilu valodas - Svēta Spēle. Mums vienkārši iedvesa to, ka mēs it kā esam gandrīz vissvarīgākie šajā cīņā par dzīvību, taču patiesībā tas nav tā. Kāds maina stratēģiju, taktiku, nosacījumus, konstantes, visbeidzot, likumus, un mēs par to varam tikai uzminēt, pieņemot Spēles principu maiņu par dabas likumu izpausmēm.

Zlatkovs pagura un apklusa. Arī Romašins klusēja, apsverot zinātnieka atklāsmes un gandrīz noticot tām.

Atlidoja krauklis, cienīgi pagājās gar solārija balustrādi, uzmetot skatienu cilvēkiem, pēc tam ēdienu galdam, apsūdzoši noķērcās un nokrita uz leju. Silts vējiņš pūta caur Romašina šķipsnu un Zlatkova sirmajiem matiem un atnesa pļavas ziedu smaržu.

- Ko jūs ierosināt darīt? - komisārs attapās.

- Neko, - teica zinātnieks. - Cīnoties par atsevišķām patiesībām, kādā no pusēm, mēs neko nepierādīsim un neko neiegūsim. Izņemot varbūt dzīvību.

- Bet arī tas nav maz, vai ne? Vai mums, cilvēkiem, nav tiesību dzīvot? Kā gan citādi mēs varam likt kādam mūs cienīt?

- Vispirms gan mums būtu jāiemācās cienīt sevi, nevis būt kāda bandiniekiem, - nomurmināja Zlatkovs. - Tas ir daudz svarīgāk... un grūtāk.

- Labi, jūs mani pierunājāt. Ko jūs iesakāt mums darīt šajā situācijā? Iznīcināt Stumbru?

- Hronopaātrinātājs - ir tikai daļa. Lai gan, ja to neitralizētu, var notikt Koka apgriezta fāzes pāreja uz sākotnējo stāvokli. Es neesmu aprēķinājis šo iespēju. Es runāju par kaut ko citu. Nepieciešams savākt visus "ķirurgu" un To, Kas Seko, gribas izpildītājus un izņemt tos no šīs Spēles. Spēlētāji bez figūrām nav spēlētāji, karaļi bez bandiniekiem nav karaļi. Spēle var beigties ar neizšķirtu ... - Zlatkovs aizdomājās, skatienam kļūstot stiklainam. - Lai gan, protams, pēc Spēlētāju vēlēšanās var savākt cita plāna figūras un sākt Spēli no jauna. Tomēr tikai šis variants piespiedīs viņus apstāties.

- Vai varat iedomāties, kas tas par darbu? Savākt visus izpildītājus, visus Ždanovus no miljoniem skarto Zaru, visus Belijus, Poļjanovus! Kas un kā ar to nodarbosies? Kur viņus meklēt?

- Nevajadzēs nevienu meklēt, - Zlatkovs ar nepatiku saviebās. - Viņi visi ir piesaistīti Stumbra izejām. Pietiek ar savākšanās signāla pārraidi caur darba hronomembrānām.

- Pirmkārt, to izdarīt nebūs viegli. Signāls ir jādzird visiem un jāsaprot visiem. Otrkārt, neviens mums nenoticēs. Cilvēka dabā ir latenti gaidīt provokāciju. Es neticētu.

- Tas ir atkarīgs no tā, kā pasniegt informāciju. Šādu paziņojumu formulējums ir smalka politika, un tomēr tā ir iespēja. Starp citu, es atcerējos, kāpēc es atnācu pie jums. Es gribēju brīdināt par iespējamo zināmo personu kā konfrontācijas objektu parādīšanos.

- Ko jūs ar to domājat? Kādas personas?

- Pāvels Ždanovs, pārējie jūsu darbinieki. Tā kā pastāv daudzi Zari ar gandrīz identiskiem eksistences apstākļiem, tikpat daudz ir Ždanovu, Romašinu un Zlatkovu. Bet katram no viņiem ir sava patiesība! “Mūsu” Pāvelu, un arī mūs abus Tie, Kas Seko, varēja pārliecināt neaiztikt, saglabāt hronourbi. Bet noteikti ir Ždanovi, kurus spēja piesaistīt savā pusē "hronoķirurgi"!

- Bet, ja jau mūsu darbības rezultātā, kuras mērķis bija glābt hronourbi, mūsu Visums saglabājās, tad antiždanovu nebija?

- Viņu tikai bija mazāk. Un paturiet prātā, ka Stumbrs varēja nebūt viens pats.

Romašins uzmanīgi nolika tukšo krūzīti uz galda.

- Tad Spēle zaudē jēgu.

- Gluži pretēji, šī jēga kļūst dziļāka un sarežģītāka. It īpaši, ja ņem vērā, ka katrā Zarā laika raksturs ir atšķirīgs. Dažāds. Jūs un es dzīvojam metauniversā, kur laiks ir tikai nosacījums, lai domājošās būtnes, tas ir, mēs, uztvertu vielas kustības procesus.

- Es atceros, ka jūs formulējāt citādi.

- Arī mani uzskati var mainīties, - Zlatkovs sausi atzīmēja. - Un es neesmu nekāds ģēnijs. Man nav izdevies izskaidrot daudzus dabas noslēpumus. Piemēram, mūsu Metaversā ir trīs veidu vienvirziena parādības. Termodinamiskie procesi, kas norisinās entropijas augšanas virzienā, nosaka laika termodinamisko bultu. Visuma paplašināšanās nosaka laika kosmoloģisko bultu. Un visbeidzot, psiholoģiskie procesi, kas subjektīvi izjūt laika ritējumu, nosaka laika psiholoģisko bultu. Tad lūk, šeit man ir noslēpums: kāpēc visas trīs bultas ir vērstas vienā virzienā?

- imanenta dabas īpašība. Tas ir iestrādāts mūsu kontinuumā kā nemaināms likums.

- Ak jā, - Zlatkovs pasmīnēja. - Kā iestrādāts? Radītāja? Bet tad mēs saskaramies ar vēl vienu problēmu - Radītāja rašanās problēmu. Starp citu, to var uzskatīt arī par telpu metrikas pārpasaulīgo gadījumu, kas ir Absolūta piemērs, septītās pakāpes ķermeņa vispārējs piemērs.

Romašins paberzēja deniņus ar pirkstu. Viņš bija noguris un ilgojās palikt viens, lai atkal un atkal analizētu Zlatkova teikto. Atanass pamanīja viņa žestu, pacēla uz augšu rokas un piecēlās.

- Aizeju. Jūs vēl neesat pietiekami atlabis šādām sarunām. Bet atcerieties par brīdinājumu.

- Paldies, - Ignats sacīja bez lielas pateicības balsī. - Un, lai arī šodien es diez vai gulēšu labi, vienalga paldies. - viņš pēkšņi atcerējās. - Pagaidiet, Atanas, vēl pēdējais jautājums. Jūs teicāt, ka strādājat pie dažiem neiespējamu stāvokļu likumiem ...

- Tā ir jauna hronofizikas sadaļa, - Zlatkovs atskatījās, - pētījoša tā sauktos "neiespējamības apjomus, plaknes un līnijas", tas ir, neesošu dimensiju līnijas, kas ved nekur un nāk no nekurienes. Diemžēl es nevaru sniegt skaidru šādu apstākļu piemēru.

- Vai var izmērīt neesošo un neiespējamo? - Romašins pacēla uzacis. - Kā to vispār var izpētīt?

- Kā mēs pētām pagātni, kuras vairs nav? Vai arī prognozējam nākotni, kuras vēl nav? Starp citu, neeksistējošais un neiespējamais var būt dažādās pakāpēs. Ņemot to vērā, mūsu Stumbra izvadi uz blakus esošajiem Zariem ir otrās pakāpes neiespējamības punkti vai mezgli.

- Un kas ir pirmās pakāpes mezgls?

- Piemēram, protonu sabrukšana. Ārkārtīgi maz ticams notikums. Viena elektrona apturēšana. Visus notikumus, gandrīz neticamus mūsu materiālajā pasaulē, var saukt par pirmās pakāpes neiespējamības mezgliem. Un ir arī trešā pakāpe, arī ceturtā ir iecerēta ... Uz redzēšanos, Ignat, veseļojieties.

Zlatkovs pamāja ar galvu un uzkāpa uz caurdurošā lifta laukuma, kas viņu aiznesa solārija ēkas iekšienē. Romašins palika sēdēt, izklaidīgi virpinot kafijas tasi pirkstos. Nejauši izmeta, bet pie grīdas paspēja noķert. Robots ar paplāti pacietīgi gaidīja komandu, lai aiznestu piederumu.

Ausī nopīkstēja transkripcijas izsaukums. Ignats attapās, ar žestu aizsūtīja “rūķi”, ieslēdza savienojumu.

- Komisār, mums ir ārkārtas situācija! - ziņoja Bazarjans, grupas "Road-Asker" komandieris, atbildīgais par Seku novēršanas centra drošību.

Nodrebēja sirds.

- Kas vēl noticis?

- no Stumbra iznācis Pāvels Ždanovs, kuru pavada sveši cilvēki un nezināmu mērķu roboti. Tādus vēl neesmu redzējis.

- Un tas ir viss ārkārtas gadījums?

- Viņš sagrāba centra vadības zāli kā ķīlniekus sagūstīja centra vadītāju, SEKON priekšsēdētāju un divus Eirāzijas padomes senatorus.

Romašins norija rūgtas siekalas.

- Viņa motivācija?

- Kad viņš iznāca, uzreiz pajautāja, kāpēc viņu nesagaida komisārs. Mēs paskaidrojām, lūdzām atstāt bīstamo zonu, un tad viņš ... vispār trīs mani puiši atrodas intensīvajā terapijā.

Romašins sajuta vājumu, uz pieres izspiedās sviedri, kājas kļuva vatētas, nepaklausīgas. Uzreiz novērojošā medicīnas sistēma izraisīja paniku medicīnas un sanitārajā personālā. Divas medmāsas medicīnas inka pavadībā uzkāpa uz jumta, uzlika pacientu uz antigrava, uz krūtīm novietoja stāvokļa analizatoru, lika dzert "dzīvo ūdeni" un nogādāja lejā.

Visu šo laiku komisārs cīnījās ar sāpēm pakausī, un, kad viņam izdevās tās uzveikt, pasauca:

- Arčil, kas tālāk?

- Vai ar jums viss kārtībā? - Bazarjans atbildēja.

- Normāli. Stāsti.

- Viņš pieprasa...

- Nu? Nevelc kā...

- Viņš pieprasa tikšanos ar jums un Orestu Šahovu.

- Skaidrs. Es būšu tur pēc stundas.

- Bet jūs taču...

- Gaidiet.

Romašins pusstundu pagulēja palātā, skaisto klīnikas medmāsu aprūpēts, sajutās labāk un apņēmīgi piecēlās.

2. nodaļa

Pa Kontrstumbru veiktā trieciena efektivitāte pārsniedza visas cerības.

Tieši stundu pirms Stasa aprēķinātās uzturēšanās atpūtas zonā beigām, desantnieki, apbruņojušies līdz zobiem, devās reidā, attīrīja no "sanitāru" meklēšanas grupām Stumbra apakšējos stāvus un atstāja ēku.

Šeit viņus sagaidīja sargu un lidojošo krustu "bruņumašīnas", taču tās tika iznīcinātas, jo Stumbra sargātāji un Kontrstumbra aizstāvji nepārzināja pretējās puses spēkus.

Pietuvojušies kilometra attālumā līdz bijību izraisošajam Kontrstumbram, desantnieki izšāva zalvi no visiem ieročiem, kas viņiem bija: raķešu šautenēm "Drakons", "Nihil" anihilatoriem, "universāliem", "glokiem" bet piedevām Griša Belijs ar granātmetēju iemeta būvlaukumā mazo slingu, metro sistēmas "stīgu" ģeneratoru.

Iniciējies bez fokusējošā spoguļa, slings "stīgas" vietā izveidoja pamatīgu kopaktifikācijas - telpas saspiešanās apjomu, un divsimtmetrīgais portāls kopā ar daļu no Kontrstumbra pamatnes pārstāja eksistēt, savukārt "gloki" un desantnieku anihilatori izveidoja ēkas sienās pamatīgus caurumus, it īpaši kreisā torņa konusa centrā, kur izlūki-Ždanovi bija atklājuši kaut kādu īpašu ierīci ananasa formā. Nebija zināms, vai ierīci sabojāt izdevās vai nē, bet uzbrucēji bija apmierināti ar uzbrukuma rezultātu.

- Atkāpjamies, - Ivašura signalizēja. - Viņiem ir liels pārspēks, attapsies - diez vai atkausimies.

Desanta grupa pagriezās atpakaļ, atšaudoties no izdzīvojušo "sanitāru" retajiem mēģinājumiem viņus aizkavēt. Bet pie Stumbra sienām desantu gaidīja pārsteigums - uzradies nez no kurienes, tieši no gaisa, broveja Mimo divdesmitmetrīgais pārvietotājs, līdzīgs milzu bruņurupuča apvalkam.

Ivašura un viņa draugi, kuri iepriekš nebija redzējuši broveja kuģi, gandrīz sāka šaut, un Pāvels tik tikko paspēja viņus apturēt.

Pārvietotājs lidinājās virs zemes trīs metru augstumā, no tā apakšas izlija šķidra metāla piliens un izveidoja broveja formu. Kādu laiciņu cilvēki un klaidonis pa Zariem skatījās viens uz otru un klusēja. Tad brovejs pacēla roku "bruņu cimdā" un pamāja desantniekiem, aicinot tuvāk.

- Jums nevajadzētu kavēties šeit, karotāji. Mans pārvietotājs ir jūsu rīcībā.

Ivašura atskatījās uz Pāvelu-pirmo, nesteidzoties izmantot piedāvājumu.

- Vai viņam var uzticēties?

- Gribētos jau, - šaubīgi sacīja Pāvels-otrais. - Ždanov, man nepatīk, ka viņš vienmēr parādās īstajā laikā un vietā.

- Man arī, - Pāvels-pirmais nomurmināja caur sakostiem zobiem. - Dīvainas rūpes priekš klaidoņa - palīdzēt pirmajiem pretimnācējiem.

- Pirmkārt, jūs neesat pirmais pretimnācējs, - iebilda brovejs Mimo, - un pat ne otrais. Es daudzkārt esmu ticies ar Ždanoviem. Otrkārt, es varu atļauties daudz ko. Bet, jums lūdzu, pasteidzieties, šķiet, ka jūsu ienaidnieki sāk attapties.

Pāvels atskatījās uz kūpošo sabojāto Kontrstumbra ēku, pie kuras jau formējās "sanitāru" armija, milzu pērtiķčūskas vadībā, uz diviem desmitiem lidojošu krustu, kas dzērvju kāsī tuvojās no kalnu grēdas puses, viņš pievērsa skatienu Pāvelam-otrajam.

- Kā tu domā, ja mēs uzbruksim pārvietotājam, tas izturēs?

- Man pāri palika vēl viens slings, - atbildēja visu saprotošais dubultnieks. - Neviens materiāls objekts neizturēs "stīgas" konvolūciju.

Brovejs Mimo nepakustējās, bet no viņa uzvēdīja tik taustāms, blīvs pazemojošas piedošanas vilnis, ka to sajuta visi.

- Ejiet prom, - sacīja Pāvels-pirmais. - No šī brīža mūsu ceļi šķiras. Nākamā tikšanās var jums beigties skumji.

- Žēl, es tikai gribēju palīdzēt izpildītājam.

- Mēs paši spējam iestāties par sevi. - Pavelam pēkšņi ienāca prātā interesanta doma, un viņš to izteica skaļi. - Nododiet sveicienu "hronoķirurgiem" un Tiem, Kas Seko. Mēs drīz apciemosim gan vienus, gan otrus.

Broveja figūra saviļņojās, pārvērtās par dūmu strūklu, kas bez pēdām iesūcās "bruņurupuča" vēderā. Pēc mirkļa pārvietotājs pārvērtās plānā melnā auklā un pazuda, nesot klaidoni cauri Laiku Koka pasaulēm.

- Man pakaļ! - pavēlēja Pāvels-otrais, un grupa disciplinēti atkāpās Stumbrā minūti pirms "sanitāru" uzbrukuma paguvusi paslēpties tā dzīlēs.

* * *

Seku likvidēšanas centra pazemes bunkurs bija ielenkts no visām pusēm, visos līmeņos un horizontos.

Romašins nevarēja iedomāties, ka viņam būs jāpārkāpj pāri centrālās zāles slieksnim kā parlamentāram, tāpēc, stāvēdams zāles durvju priekšā, viņš uztvēra notiekošo kā murgainu sapni. Bazarjans viņu izveda no šī stāvokļa:

- Varbūt mēs ielauzīsimies zālē jums aiz muguras un viņus visus sagūstīsim? "Ziloņu" zalve - un viss...

- Ždanovs ir profesionālis, kādu ir maz, - Harlams Sakovecs nodūca ūsās. - Viņš, iespējams, paredzēja visus iespējamā uzbrukuma variantus. Labi vēl, ka atlaida centra apkalpotājus.

- Mums arī ir pietiekoši daudz labu profesionāļu, - apvainojās "Roud-Asker" komandieris. - ar visiem viņš netiks galā.

- Un tu esi ar mieru noguldīt visu grupu, lai viņam pierādītu, kādi jūs esat profesionāļi? - Komisārs ironiski paskatījās uz tumšādaino Bazarjanu.

Tas samulsa, murmināja:

- Nē, bet apvainojoši taču ...

- Harlam, - Romašins pagriezās pret savu miesassargu. - Vai griestus esat pārbaudījis?

- Ir divas ventilācijas lūkas, tieši virs kontroles viriāla un pie sienas. Vajadzēs pamēģināt.

- Sagatavojieties katram gadījumam. Jums būs ne vairāk kā pussekunde, lai sašautu lūkas, un vēl pussekundes, lai desantētos un uzbruktu ar hipnoieročiem.

- Tiksim galā.

- Ej.

Romašins nopūtās, ar žestu lika visiem atvirzīties prom no zāles durvīm un pārgāja uz saziņas vilni ar Centru:

- Ždanov, es esmu Romašins. Ielaid mani.

Monolītā izskata durvis saritinājās ap balstu, aizslīdēja sānis. Romašins devās uz priekšu un nonāca pilnīgā tumsā. Durvis aiz viņa klusi ieslīdēja savā vietā, un tūlīt pie griestiem iegaismojās neliels apaļais logs, kas izgaismoja zāles vidū stavoša cilvēka figūru. Nebija iespējams saredzēt, cik vēl cilvēku slēpjas tumsā, bet Ignats sajuta viņu skatienus. Viņš izvērsa plecus un paskatījās uz to, kurš viņu gaidīja gaismas konusā.

Cilvēks bija ģērbies melnā kombinezonā, kas slēpa kustības un padarīja viņu gandrīz neredzamu, bet seja neapšaubāmi bija Pāvela Ždanova seja.

- Ienāciet, komisār, - atskanēja viņa klusā balss.

Virs Ignata galvas uzliesmoja griestu panelis, kas apgaismoja komisāru.

Romašins pienāca tuvāk, apstājās, nopētot drošībnieka seju, atzīmējot tikko uztveramo, smalko svešuma zīmogu. Pāvels bija Pāvels un tomēr - svešinieks, nevis cilvēks, kuru pazina Ignats.

- Vai neizskatos līdzīgs? - Ždanovs pasmīnēja. - Jūs arī atšķiraties no komisāra, kurš mani iesūtīja Stumbrā.

- Tādā gadījumā jūs saprotat, kas notiek?

- Es nokļuvu nepareizajā Zarā.

- Pilnīgi pareizi. Un, starp citu, jūs neesat vienīgais. Pirms jums pie manis ciemojās Griša Belijs un Fjodors Polujanovs, viņi arī tika iemesti citā Zarā.

- Tas ir interesanti. Kāds no mūsu atbalstītājiem ir kļūdījies. Tomēr netērēsim laiku.

- Netērēsim. Vai ķīlnieki dzīvi?

Iedegās vēl viens griestu laukums, apgaismojot pie zāles sienas sēdošos Centra vadītāju Levu Kosuļinu, SEKON priekšsēdētāju un abus senatorus, kuriem pat šajā stāvoklī izdevās saglabāt augstprātīgu varas pārstāvju izskatu.

- Hei, komisār, - viens no viņiem ar platu pliku galvu un uzblīdušu seju uzsauca kašķīgā tonī. - Vai ar šo tipu nevarētu vienoties ātrāk? Mēs šeit esam nosēdējuši vairāk nekā stundu.

- Pagaidām pasēdiet, - Romašins sausi atbildēja, uztverot jautru mirdzumu Ždanova acīs. - Paiesim malā?

Viņi atkāpās zāles dziļumā, pie ar gaismām mirgojošās psi-virāla piramīdas.

- Pirms sākam sarunas, es vēlētos jums uzdot vienu jautājumu. Kas ir laiks jūsu pasaulē?

Ždanovs, nemirkšķinot acis, ielūkojās Romašina sejā. Šis jautājums viņam bija negaidīts, taču viņš nejautāja, kāpēc komisāram tas jāzin.

- Laiks ir statistikas jēdziens, cik atceros temporfizikas terminoloģiju.

- Kā jūs teicāt, temporfizika?

- Vai jūs laika fiziku saucat savādāk?

Jā, hronofizika. Bet atvainojiet, es jūs pārtraucu.

- Un nav vairs par ko runāt. Es varu piebilst, ka laika neatgriezeniskums mūsu Zarā ir saistīts ar milzīgu skaitu procesu, kas vērsti vienā virzienā saskaņā ar varbūtības teorijas likumiem.

- Nu ko, šie jēdzieni jums un mums ir vienādi. Vispār jau citādi nevarēja būt. Pretējā gadījumā jūs nebūtu Pāvels Ždanovs. Vai drīkstu vēl kādu jautājumu? Kas ir hronoķirurgi jūsu Metauniversā?

- Tas ir svarīgi? - Ždanova balss kļuva auksta.

- Es saprotu, ka atšķirībā no mums jūs esat viņu pusē, taču objektīvai situācijas analīzei atbilde ir svarīga.

- Mēs viņus saucam citādi - par Līdzsvara Glabātājiem. Lai gan tas nav svarīgi. Tāpat kā jūsu atbalstītāju nosaukums.

- Tie, Kas Seko.

- Priekš mums tie ir "Destabilizētāji". Bet lietas būtība nemainās no nosaukumiem. Pēc jūsu domām, Līdzsvara Turētājs jeb "Hronoķirurgs" ir inteliģenta "micēlija" tipa sistēma. Tas jūs apmierina?

- Diezgan. Mani apmierina viss. Lieta ir tāda, ka mēs runājam par dažādiem "hronoķirurgiem". Mūsu Zaram "hronoķirurgs" ir saprātīga "bara" tipa sistēma. Pasaulei, no kuras pie mums ieradās "svešinieki" Belijs un Polujanovs, "ķirurgs" ir "spieta" tipa sistēma. Vai uztverat atšķirību?

- Paskaidrojiet.

- Mums ir darīšana ar veselu buketi dažādu "ķirurgu", viņu sāncenšu, Stumbru un citu saistītu detaļu. Es gribu teikt, ka mēs neesam ienaidnieki.

- Tas ir ... interesanti.

- Tagad klausies. Nav nepieciešams ticēt man uz vārda, it īpaši tāpēc, ka viss, ko es teikšu, ir tikai visticamākā notikumu versija. Tāpēc esiet pacietīgs un visu vienā rāvienā nenoliedziet.

- Runājiet.

Romašins, nogaidījis līdz pāriet vājuma brīdis, sāka stāstu, kas ilga ceturtdaļu stundas. Kad viņš pabeidza, Ždanovs ilgu laiku klusēja, izsverot visus par un pret. Viņš arī daudz zināja, par kaut ko šaubījās, bija uzkrājis informāciju, kurai bija nepieciešama pārbaude, un tagad viņam bija jāizlemj, kam ticēt.

- Es arī domāju par to, - viņš beidzot atzina. - Diemžēl man nav tāda konsultanta un padomdevēja kā jūsu Zlatkovs. Tas ir, mums ir šāds zinātnieks, taču viņš nepavisam nav galvenais hronopātagas idejas īstenotājs. Bet jūs parādījāt būtību ... briesmīgu! Ja tikai tā ir taisnība.

- Analizējiet situāciju, un jūs sapratīsit, ka man ir taisnība.

- Nu, labi, pieņemsim. Pieņemsim, ka ir Spēlētāji, kuri mūs izmanto kā mazvērtīgas figūras. Kas mums būtu jādara šajā gadījumā?

- Nekas. Pēc iespējas ātrāk ir kaut kā jāapziņo visus mūsu līmeņa spēles dalībniekus, viss jāpaskaidro un jālūdz viņiem iziet no Spēles.

- Kādā veidā?

- Nezinu. - Romašins atcerējās Zlatkova vārdus. - Ir doma šim nolūkam izmantot Stumbru.

Ždanovs nesaprotoši skatījās. Ignats paskaidroja:

- Stumbra stīga ir saglabājusies, citādi jūs šeit nebūtu parādījies. Starp citu, tas arī ir noslēpums - kāpēc saglabājās. Vai nu hronourbis netika iznīcināts un turpina iedziļināties citu Zaru pagātnē, tos savienojot, vai arī Laiku Koks kaut ko "gaida", piemēram, nākamo Spēlētāja gājienu. Tas būs labi jāapdomā. Tātad visiem "bandiniekiem", tas ir, mūsu līmeņa spēlētājiem, miljoniem Pāvelu Ždanovu, Belijiem, Polujanoviem un citiem, vajadzētu pulcēties hronourbšanas izejas punktā laiku sākumā. Tur jāparādās pirms citiem spēlētājiem un jāaptur visi!

Ždanovs pašūpoja galvu.

- Es nesaprotu, kā to tehniski var izdarīt. Pat ja izmantojam transgressu, nav iespējams nolaisties uzreiz visos Stumbra izejas punktos.

- Būs jādomā, - atkārtoja Romašins. - Šī ir tikai kaila ideja. Bet izeja ir šeit.

- Un ja es jums nenoticēšu?

- Tad mēs zaudēsim. - Romašins pasmīnēja, uz brīdi iegrimdams vājuma vatē. - Un pie tam visi bez izņēmuma. Jūs nogalināsiet mani, ķīlniekus, duci puišu no specdienestiem, mani cilvēki nogalinās jūs. Un tas viss notiks tikai par labu Spēlētājiem. Vai tāds variants jūs apmierina?

- Pieņemsim, ka es jums ticu. Bet var nenoticēt citi ... ē-e... Ždanovi.

- Ja ticēsiet jūs, noticēs arī citi. Patiesība necieš no tā, ka kāds to neatzīst, bet cieš cilvēki abās barikāžu pusēs. Mums jāizdara tā, lai ciešanu ir mazāk.

No tumsas iznira īpašā skafandra šķidrajā metālā mirdzoša figūra.

- Komandier, neklausieties viņā, viņš melo! Mēs atklājām grupu kustību ar enerģijas avotiem, divi no tiem tagad atrodas virs mums. Noteikti tiek gatavots uzbrukums.

Ždanovs pagrieza galvu pret Romašinu, uzmanīgi ieskatījās acīs.

- Tā ir taisnība?

- Protams, tā ir taisnība, - Ignats nogurdināti atbildēja. - Mēs nodrošinām sevi, kā to darītu jebkurš speciālists mūsu vietā.

- Es viņu nogalināšu! - uz pienākušā cilvēka pleca pacēlās tornītis, "universāla" stobrs ieskatījās Romašina sejā.

- Atlikt! - Ždanovs stingri nokliedza.

- Bet viņi gatavo uzbrukumu ...

- Mēs ļausim jums atgriezties Stumbrā, - ar pūlēm izrunāja Ignats. - Nav jēgas cīnīties pret jums tikai tādēļ lai uzvarētu taisnīgums. - Romašins ieslēdza rāciju. - Harlam, atsauc cilvēkus, atbrīvo koridoru Ždanova grupas pārejai uz Stumbru.

- Sapratu, - pēc dažām sekundēm atskanēja Sakoveca balss. - Aizejam.

Romašins pagrieza Ždanovam muguru. Tas piegāja pie viņa, paņēma aiz elkoņa, pieklusināja balsi.

- Vai jums slikti, komisār? Man teica, ka jūs esat klīnikā. Kas notika?

- Nekas īpašs, - Romašins nomurmināja. - Man vienkārši patīk gulēt intensīvajā terapijā. - Un zaudēja samaņu.

Viņš nāca pie samaņas jau savā palātā Pārvaldes klīnikā. Pie gultas sēdēja bārdainais Harlams un ar entuziasmu sarunājās ar pretī sēdošo Ždanovu. Pamanījuši, ka komisārs pakustējies, abi apklusa un pagrieza galvas pret viņu.

- Ak cik interesantas lietas stāsta šis jauneklis par dzīvi uz Zemes savā Zarā! - nodunēja komisāra miesassargs. - Piemēram, viņiem tur nav VKS, bet gan Pasaules Veče, bet tā vietā ...

- Nomierinies, - Ignats bāli pasmaidīja, satiekot Ždanova izteiksmīgo skatienu. - Ko tad tu esi izlēmis, Pāvel?

- Es kādu laiku padzīvošu pie jums, aprunāšos ar Zlatkovu. Jūs mani ieinteresējāt. Padomāšu. Un tad mēs izlemsim, ko darīt.

- Viņš pārzina ļoti interesantu tuvcīņas skolu, - sacīja Harlams. - Apsolīja sniegt dažas stundas.

Romašins neatbildēja. Aizvēris acis, viņš domāja par pārējiem Ždanoviem, kas cīnījās "hronoķirurgu" pusē, un ka patiešām būs grūti pierunāt viņus visus sākt domāt. Ja vien vispār iespējams.

* * *

- Un tomēr es nesaprotu, kāpēc mēs atteicāmies no broveja pakalpojumiem, - Pāvels-otrais domīgi sacīja.

- Pats nesaprotu,- Pāvels-pirmais atbildēja ne mazāk domīgi. - Likās aizvainojoši, ka viņš mūs uzskata par nesaprātīgiem, nespējīgiem iestāties par sevi. Iespējams, vajadzēja nomākt emocijas un izmantot viņa pārvietotāju, lai nokļūtu pie transgressa. Un tagad mums ir tikai divi veidi: bēgt no šejienes un pašiem meklēt transgressu, vai ienirt Stumbra hronomembrānā. Stass nodrošinās nobraucienu. Stas, cik daudz laika mums atlicis domāt?

- Es baidos, ka ne ilgāk kā pusstunda, - atbildēja inks.

Desantnieku vienība apmetās atpūtas zonā, kuru joprojām kontrolēja Stass, bet bija gatava doties ceļā.

- Problēma ir jāatrisina globāli, - sacīja Ivašura; visi paskatījās uz viņu, daži novērtējoši, citi ar interesi, bet sievietes ar cerību. - Mums jāsadalās. Viena grupa dosies pie "ķirurgiem", otra - pie Tiem, Kas Seko. Tikai šādā veidā mēs varēsim uzklausīt abas puses, tas ir, vienu un otru Spēlētāju, un noteikt savu pozīciju.

Ždanovi paskatījās viens uz otru.

- Nu ko, iespējams, tā ir labākā izeja no situācijas. Kā jūs sadalīsiet grupu?

- Pieci ies "uz leju", četri "uz augšu". Es gribētu vadīt piecinieku, ja jums nav iebildumu.

- Komandējiet. Kurš ies ar jums?

- Veronika, Griša Belijs, Fjodors un tu, Pāvel.

- Kurš no mums? - Pāvels pirmais pasmaidīja.

- Es joprojām jūs ne visai atšķiru ... lai tas būtu jūs.

- Tad es iešu ar viņu! - satvēra Pāvela-pirmā roku Jasena.

Visi iesmējās. Meitene, nosarka un nozibsnīja acis, kā parasti paslēpjoties aiz Ždanova muguras.

- Bērnudārzs, un nekas vairāk, - Belijs pakratīja galvu.

- Ar jums iešu es, - sacīja Pāvels-otrais. - Bet viņš lai iet ar pārējiem. Turklāt viņš jau ir kontaktējies arī ar Tiem, Kas Seko un zina, kā ar viņiem izturēties.

Vienība sadalījās, grupējoties ap abu grupu līderiem. Sievietes apskāva viena otru, čukstēdamas uzmundrinošus vārdus, vīrieši paspieda rokas.

- Nu ko, braucam! - Pāvels-pirmais svinīgi iesaucās, atcerēdamies savu pirmo startu Stumbrā. - Es ceru, ka mēs spēsim pārliecināt Spēlētājus mainīt spēles noteikumus.

- Tiksimies ... bet starp citu, kur mēs tiksimies pēc tam? - Pāvels-otrais sarauca uzacis. - Stumbrā? Kādā no Zariem?

- Transgressā, - Polujanovs ieteica. - Manuprāt, tas ir vienīgais stabilais objekts mainīgajā Laiku kokā.

- Fjodor, tu esi gudrinieks! - Belijs nopietni teica. - Protams, mums vēlāk būs jātiek skaidrībā ar šo transgressu, kāpēc tas nav atkarīgs no katra Zara apstākļiem, taču droši vien nav drošākas slēptuves.

- Pasteidzieties, kungi, - atgādināja Stass. - Zona ir ielenkta drīz sāksies uzbrukums, bet es ilgi noturēt uzbrukumu nevarēšu.

- Kurš pirmais? - jautāja Belijs. - Starp citu, Stas, tu garantē tikai nolaišanos. Bet pacelšanos?

- Hronomembrāna pēc jūsu atgriešanās darbojas abos virzienos, kā vienkāršs lifts. Es nespēju izskaidrot šo fenomenu, bet varēšu palaist grupu "uz augšu".

- Tad sāc ar "uz augšu".

Pāvels-pirmais, Jasena, Kostrovs un Taja atkāpās pie atpūtas zonas sienas, kas viņus ielaida zālē ar lifta kolonnu. Visi četri klusējot iegāja membrānas kabīnē, caurspīdīgas durvis sabiezēja un aizvēra atveri. Zilas gaismas nomirgoja uz augšu kā gaisa burbuļi ūdenī, un durvis atkal izkusa. Pilota kabīne bija tukša, pirmā desanta grupa bija aizgājusi "uz augšu", "nākotnē".

- Kārtībā. - Belijs iegāja liftā. Pārējie rindā aiz viņa ienāca lifta kabīnē, un Stass ieslēdza nolaišanās aparatūru. Pieci desantnieki ātri aizsteidzās caur telpu un laiku pa Stumbra izeju ķēdi uz Visuma pamatiem.

3. nodaļa

No cita Zara atnākušais Pāvels Ždanovs kopā ar komandu gandrīz piecas dienas uzturējās svešajā pasaulē. Šajā laikā viņš četras reizes apmeklēja Zlatkovu, darbā un mājās, pastāvīgi sarunājās ar Romašinu, lidoja apkārt Zemei, apmeklēja savu "dzimteni" - neapciemojis tomēr šeit dzīvojošā "īstā" Pāvela Ždanova radiniekus, kā arī kopā ar Grigoriju Beliju un Mariču izložnāja "telpu krustojumu", par kādu bija kļuvis hrono-paātrinātājs.

Kad Romašins tika izrakstīts no klīnikas, dalījās savos atklājumos ar komisāru pie viņa mājās. Viesos tika uzaicināts arī Zlatkovs, kurš ļoti nelabprāt atrāvās no savīem pētījumiem. Pēdējā laikā viņš strādāja ar UASS lielajiem inkiem un pat VKS tīklos, noslogojot mašīnas ar daudziem sarežģītiem aprēķiniem līdz tādam līmenim, ka tie atteicās izpildīt valdības ierēdņu uzdevumus.

Ziņkāres pēc Romašins painteresējās par to, ko tad dara lielās UASS "Stratēģa" tipa sistēmas, un saņēma atbildi: aprēķini par "neiespējamo stāvokļu fizikas tranzitīvajām attiecībām", kā arī "trīs un vairāk dimensiju laiku spekulācijas" un "superlielu saprātīgu sistēmu insaitu un mijiedarbības parametru aprēķini.".

Neraugoties uz visu savu zinātnisko un tehnisko sagatavotību, komisārs nespēja vismaz aptuveni saprast, par ko tiek runāts pirmajos divos gadījumos. Trešā aprēķinu tēma bija tuvāka. Zlatkovs risināja "hronoķirurgu" problēmu, aprēķināja viņu pastāvēšanas nosacījumus.

Pulksten deviņos vakarā visi trīs pulcējās Romašina kotedžas verandā, pie bērzu birzs. Saule jau bija pazudusi aiz kokiem, birzī gulēja vakara ēnas. Bija pārsteidzoši kluss, izņemot retos putnu treļļus, un viesiem pamazām izveidojās elegisks noskaņojums, kuru atbalstīja īpašnieks, kurš piedāvāja izmēģināt paša pagatavoto kokteili "Slavjanskij". Komisāra sieva, gara, slaida, skaista blondīne vārdā Denīza, pieklājīgi pasēdēja ar viesiem dažas minūtes un aizgāja, atsaucoties uz aizņemtību.

Romašins, pamanījis Pavēla dīvaino, garo skatienu, samiedza acis:

- Ko, vai iepriekš neesat redzējis manu sievu, Pāvel?

- Manā pasaulē jums nav sievas, - pēc pauzes atbildēja Ždanovs. - Viņa gāja bojā Kamčatkā, aizturot "melno cilvēku", tas ir, jūsu draugu Šalamovu.

Romašins iekšēji nodrebēja, paliekot šķietami mierīgs un atslābis. Viņa pasaulē viņam nebija drauga, vārdā Šalamovs, lai gan viņš pazina cilvēku ar šādu uzvārdu.

- Galu galā mūsu pasaules detaļās atšķiras, - viņš filozofiski bezkaislīgi paziņoja. - Un tas ir saprotams. Process, ko sauc par dzīvi, ir pārāk sarežģīts un pārāk atkarīgs no varbūtību likumiem. Bet nerunāsim par skumjām lietām. Pāvel, jūs gribējāt ar mums parunāt par kaut ko svarīgu. Mēs jūs klausamies.

- Garšīgs. - Ždanovs pacēla caurspīdīgu glāzi ar dzintara dzērienu. - Iemāciet man pagatavot tik dievišķīgu nektāru? - Viņš pagrieza galvu pret Zlatkovu. - Atanas, es vēlētos uzdot jums dažus jautājumus komisāra klātbūtnē. Vai jūs neiebilstat?

- Jautājiet, - nomurmināja zinātnieks, izklaidīgi skatoties uz ainavu.

- Kā jūs izskaidrojat pretrunu: šī Zara vakuumam nav laika bultas, bet laikam šeit tomēr ir virziens un tas ir neatgriezenisks?

- Neatgriezenisku fizisko procesu virzienu nosaka statistikas varbūtības likumi nejaušai mijiedarbībai. Šiem likumiem pakļauts arī vakuums, taču mazas enerģijas mijiedarbību noteikt ir neizmērojami grūtāk. Mēs to vienkārši nepamanām. Izņemot fluktuācijas. - Zlatkovs paberzēja deguna izliekumu. - Principā, protams, katrs atoms ir fluktuācija, bet tas jau ir filozofijas jautājums.

- Vai jūs gribat teikt, ka jūsu Metauniverss jau sākotnēji ir dzimis ar varbūtības likumiem tajā? Ar entropijas pieaugšanas likumu?

Šķita, ka Zlatkovs pēkšņi pamodās, ar interesi paskatījās uz Ždanovu, kurš malkoja kokteili.

- Bravo, grif! Vai tiešām pats aizdomājāties, vai kāds priekšā pateica? Tie, Kas Seko, piemēram?

- Es jau esmu sapratis, ka Tie, Kas Seko, ir jūsu priekšā teicēji. Mani draugi ir Līdzsvara Turētāji vai, jūsuprāt, "hronoķirurgi". Bet izdomāju es pats.

- Par ko ir runa? - Romašins laipni apjautājās. - Uz vakara pusi es kaut kā smagnēji saprotu.

- Ir iespējamas pasaules, kurās varbūtības likumi nedarbojas, - uzjautrinājās Ždanovs. - Un šīs pasaules ir tikai "Ķirurgiem" piederošie Zari vai, ja vēlaties, Laiku Koka saknes. "Micēlija" tipa supersistēma, kas nolēma izmainīt dažus Koka pastāvēšanas likumus.

- Bet mēs savukārt esam nonākuši pie secinājuma, ka “ķirurgi” pie mums ir saprātīga “bara” tipa sistēma.

- Vienkārši dažādos Zaros viņi pieņem atšķirīgu izskatu un piedevām precīzi saskaņā ar Zarā iestrādātajiem varbūtības likumiem.

- Tad es nesaprotu viņu Spēles ar Tiem, Kas Seko, nozīmi. Kas tā par spēli, kuras rezultātā viss Koks un paši Spēlētāji var izmainīties?

- Bet nekādas Spēles arī nav, - melanholiski visiem apliecināja nomierinājies Zlatkovs. Viņam patika Romašinska kokteilis un viņš ielēja sev vēl vienu glāzi.

Romašins, gandrīz aizrijies, iedzēra lielu malku kokteiļa, uzmanīgi nolika glāzi uz galda un noslaucīja lūpas.

- Vai jūs jokojat, Atanas? Galu galā, jūs bijāt pirmais, kurš izteica pieņēmumu par šāda līmeņa Spēli ...

- Tagad es domāju mazliet savādāk.

Ždanovs ar interesi, Romašins neticīgi uzlūkoja Zlatkovu. Zinātnieks nemanāmi pasmaidīja, paliekot labsirdīgi pašapmierinātā noskaņojumā.

- Es neprecīzi izteicos, kolēģi. Mēs visi piedalāmies Spēlē, ar to domājot vadošo principu - Spēlētājus. Mums tas ir normāli. Tomēr pēc ilgām pārdomām un aprēķiniem es nonācu pie secinājuma, ka mēs piedalāmies pavisam cita plāna Spēlē. - Atanas pabeidza kokteili, pasūkāja citrona šķēli - sarunu biedri pacietīgi gaidīja turpinājumu, - padomāja un ielēja sev trešo glāzi dzēriena. - Ziniet, Ignat, jūsu kokteilis ir patiešām brīnišķīgs. Es arī paņemšu recepti, ja jums nav iebildumu.

Komisārs ironiski palocījās.

- Sen neesmu juties tik mierīgi un ērti, - Zlatkovs turpināja, it kā nepamanījis daiļrunīgos skatienus. - Bet pie tēmas. Es nonācu pie secinājuma, ka Spēle, kurā mēs esam iesaistīti, it kā pret mūsu gribu, ir pašregulējoša, daudzdimensionāla, daudzfunkcionāla, fundamentāli transitīva, [13] pie tam, varbūt, pat saprātīgs process.

Verandā iestājās caurspīdīgs klusums. Pat putni uz kādu laiku apklusa. Tikai bērzu lapas klusi sačukstējās no atlidojušās maigās vēsmas.

Ilgi, ilgi par cilvēku kolektīvo drošību atbildīgie divi vīrieši, skatījās uz zinātnieku, tad Romašins klusi sacīja:

- Vai tas nozīmē, ka Spēlētāji ir arī kontrolējami?

- Jūs, kā vienmēr, esat precīzs formulējumos, komisār, - Zlatkovs izklaidīgi piekrita. - Es pat teikšu vairāk ... Tomēr jūtu, ka jūs gribējāt pateikt vēl kaut ko?

- Spēle kā saprātīgs process, kā rezultātā Visuma matrica nepārtraukti mainās, vai, citādi, Laiku koks ir Dievs!

Zlatkovs saviebās.

- Parasti Dievu atceras, kad vēlas problēmu pārnest uz ārkārtīgi sarežģīto, neatrisināmo kategoriju. Ja vēlaties, varam runāt arī par Dievu kā par bezgalīgas sarežģītības līmeņos un apakšlīmeņos sadalītu Spēļu Radītāju. Kaut kādā apakšlīmenī arī mēs, bioloģiskās būtnes ar ierobežoto apziņu, pievienojāmies Spēlei. Tad lūk, Spēļu Radītājs pats atrodas Ārpus Spēles. Ārpus Laiku Koka, kas ir Viņa Spēle, tā sakot, Lila.

- Kas ir Lila? - Ždanovs jautāja.

- Indoāriešu termins, kas apzīmē Dieva darbības, kuras viņš veic pēc savas brīvas gribas, viegli, rotaļīgi. Principā atbilst tamilu Tiruvilejadalai - Svētajai Spēlei.

- Es sapratu! - Klusiņām, balsij notrīcot sacīja Romašins, nemaz nekaunēdamies par jūtām. - Bet, ja mēs esam sapratuši savas līdzdalības līmeni, vai tas nenozīmē, ka mēs varam no Spēles ... iziet?!

- Droši vien varam, - Zlatkovs pamāja.

- Kā? - Tagad Pāvels Ždanovs nespēja atturēties no pārsteigta izsaukuma. - Tā, kā ieteica komisārs - sapulcināt visus Ždanovus un citus izpildītājus kaudzē un paskaidrot viņiem notiekošā nozīmi?

Zlatkovs pašūpoja galvu.

- Diez vai visus būs iespējams savākt. Bet pietiks ar noteiktu izpildītāju skaitu. Mums ir nepieciešams ļoti vienkāršs un viegli īstenojams solis ... principā es zinu, kāds. Bet es vēl neesmu aprēķinājis sekas. Es varu tikai dot mājienu: ir nepieciešams izmantot divus agregātus - mūsu Stumbru un Kontrstumbru, tikai pilnīgi citādā veidā, citiem mērķiem.

Šaubas, cerība, neuzticēšanās un slāpes visu uzzināt līdz galam bija viegli nolasāmas drošības darbinieku pret zinātnieku vērstajos skatienos, tāpēc Zlatkovs ar ironisku lēnprātību piebilda:

- Es ceru, ka jūs nesāksiet mocīt jūsu pazemīgo kalpu, lai izsistu no viņa liecību?

Ždanovs iesmējās, un arī Romašins pasmaidīja.

- Atanas, mēs neesam "ķirurgi"... - Viņš uzmeta vainīgu skatienu Pāvelam, taču tas neapvainojās, lai gan Ignats atsaucās uz viņa saimniekiem. - Turklāt jūs pierādījāt, ka jums ir milzīgs gribasspēks, jo jūs varējāt izkļūt no programmas. Nē, mēs pagaidīsim, kamēr jūs veiksiet visus nepieciešamos aprēķinus. Tomēr, runājot par mani, par mana formulējuma precizitāti, jūs teicāt: "Es pat teikšu vairāk ..." Ko jūs gribējāt pateikt?

- Neko jau īpašu, - Zlatkovs nomurmināja, iegrimstot savās domās. - Jūs neņemat vērā vienu svarīgu apstākli: katrā spēlē ir jāpiedalās ne tikai, kā minimums, diviem spēlētājiem, bet arī tiesnešiem, kuri kontrolē spēles likumu ievērošanu. Pārdomājiet to. Jūs, Ignat, taču esat paranorms, kādu ir maz, citādi kā izskaidrot jūsu pastāvīgo notikumu apsteigšanu, priekšstatu precizitāti, Spēles likumu pārzināšanu? Jūs esat gandrīz nemitīgā insaitā[14], kaut arī to neapzināties. Citiem vārdiem sakot, jūs dzirdat Dieva balsi. Nu, vai Tiesneša, ja vēlaties.

- Hmmm-jā ... - Ždanovs neskaidri novilka, skatoties uz sastingušo komisāru. - Nu un, kā mums tagad vajadzētu izturēties pret jums, Romašina kungs? Es taču arī esmu paranorms, bet es nekad neesmu dzirdējis Dieva balsi. Un vēl jo vairāk Tiesneša.

Ignats neatbildēja, apstulbināts no Zlatkova pieņēmuma, un Ždanovs pievērsās zinātniekam:

- Jūs visus pataisīsiet trakus, Atanas. Starp citu, ņemot vērā jūsu nesenos apgalvojumus, ka ir transgress?

- Jūs jau to pats uzminējāt, manuprāt. - Zinātnieks attapās, nolika glāzi uz galda, piecēlās. - Piedodiet, man jāiet. Paldies par cienastu un patīkamo sarunu.

- Es pavadīšu, - Romašins piecēlās, atgūstot bijušo savaldību. - Izsaukt taksometru?

- Nav nepieciešams, līdz viensliežu dzelzceļa stāvvietai ir tikai divi simti metru, es gribu līdz metro aizbraukt pāri mežam.

Paklanījies, Zlatkovs izgāja no verandas un cauri birzij brienot pa zāli devās uz taku, kas gāja starp citām kotedžām uz metro un Smoļenskas gaisa terminālu. Kad viņš pazuda aiz kokiem, Romašins pagrieza galvu pret Pāvelu un sastapa viņa skatienu, kas bija kļuvis nepieejams.

Un tā, komisār, pie kā mēs apstājāmies?

- Pie tā paša. Jādomā, jāizdomā, jāskaita. Un kas ir transgress Atanasa izteikumu gaismā?

- Ja es viņu pareizi sapratu, transgress ir tikai Tiesnešu kontroles sistēma. Mēs to vienkārši redzam no mūsu materiālo jēdzienu viedokļa, tāpēc mums tas ir vienkāršots par "sakaru līniju", "telpisko pārvietojumu paratiltu". Bet, ja man ir taisnība, tad jebkuram tiesnesim ir iespēja jebkurā laikā izsaukt transgressu un ... - Ždanovs nepabeidza.

Starp bērziem klusi izauga režģota sudrabota caurule, izkūstot augstu debesīs.

Divi vīrieši, vienlīdz pārsteigti par skatu, paskatījās uz to, novērtējot iegūtās zināšanas. Visbeidzot, Romašinam radās jautājums:

- Interesanti, kas mēs abi esam, Pāvel?

Ždanovs pašūpoja galvu, ar ziņkāri un kaut kādu dīvainu nožēlu nokatīja Romašinu no galvas līdz kājām.

- Nez kāpēc man šķiet, ka jautājums būtu jāformulē savādāk, komisār. Kas esat jūs?! Man jau nu noteikti nav nekāda sakara ar transgressa parādīšanos.

4. nodaļa

Kritiens turpinājās ilgi, mūžību - saskaņā ar desantnieku izjūtām, kuri jau ne reizi vien bija piedzīvojuši metienu pa hronomembrānas "stīgu". Tāpēc, kad šī bezprecedenta kritiena caur laikiem karstums un svilpoņa nomainījās pret aukstumu un klusumu, cilvēku apziņa to uztvēra kā apstāšanos, triecienu pa psihi, no kuras ilgi nevarēja atgūties.

Pirmais atguvās Pāvels Ždanovs, kuram bija lielas adaptācijas rezerves. Tad Belijs. Paskatījušies uz pavadoņiem, kuri uz kabīnes grīdas sāka lēnām kustēties, viņi izgāja no lifta, Stumbra apļveida zālē un apstājās.

Šī bija tieši tā zāle, tas hronourbja paātrinātāja izejas mezgls, kur pirms vairākām dienām (mēnešiem, gadiem, gadsimtiem?) Pāvela (nevis šī, bet pirmā) vadītie desantnieki gaidīja "golemu" kravu un gatavojās uzbrukt hronourbim. Tāpat kā toreiz, arī pašreiz ēkas horizonts ar hronomembrānas cauruli bija tukšs un kluss. Pāvels un Grigorijs neredzēja ne konkistadorus-zirnekļus, ne melnos jātniekus-hronbruņiniekus, ne "bruņurupučus" ar antenām-ūsām, ne citus monstrus, kiborgus un dzīvas radības.

- Nez, kurā brīdī mēs šeit nokļuvām? - teica Belijs, izgājis koridorā, ko griestos apgaismoja zilas dzīslas. - Pirms mūsu pirmās parādīšanās vai pēc tās? Viņš pēkšņi pasmīkņāja. - Ja pirms, vai vari iedomāties tās Ždanova komandas sejas, kad viņi mūs ieraudzīs?

- Neieraudzīs, - Pāvels izklaidīgi atbildēja. - Mūsu parādīšanās noteikti ir izraisījusi dakšu laikā, jauna Zara atdalīšanos no šī, kur mēs atrodamies tagad. Tā komanda ieradīsies tur.

- Pajautāsim Stasam, viņam gan būtu jāzina, vai mēs te bijām vai nē.

- Pajautāsim. Bet, ja atceries, kaut kur gaiteņos šeit ir transgressa izeja ... - Viņš satrūkās.

Koridora dziļumos klusām izauga režģotu fermu un trosu "mežs" - transgressa līnijas fasāde.

Belijs nosvilpās, vispirms paskatījies uz Pāvelu, tad uz transgressu, kas parādījās kā uz burvja mājienu.

- Maestro, vai jūs, nejauši, neesat burvis? Vai vismaz To, Kas Seko, emisārs?

- Ja es būtu emisārs ... - Pāvels aizsmacis sacīja, noklepojoties. - Lai gan, varbūt, es nezinu?

- Pārbaudīsim?

- Kā?

Belijs iesmējās.

- Paša-pirmais, ar kuru es gāju kopā agrāk, nebūtu uzdevis šādu jautājumu. Es domāju ar transgressu. Pārbaudīsim?

Ždanovs atgrieza sev neatkarīgu izskatu.

- Paspēsim. Ejam pie pārējiem un pajautājam viņu viedokli.

Apļveida zālē viņi satikās ar Ivašuru, Veroniku un Polujanovu, kuri bija atjēgušies un izgājuši no lifta kabīnes. Pāvels viņiem īsi pastāstīja par transgressa parādīšanos, izlaižot detaļas un iespējamos iemeslus. Viņš vēl neticēja iespējai transgressu izsaukt tieši.

- Mums jāizlemj, kā mums rīkoties tālāk, - viņš pabeidza. - Patiesībā mēs esam atdūrušies pret pasaules “apakšu”, pareizāk sakot, pret šī Zara “pirmsākumu”, no kura radās pārējie metauniversumi. Šeit, kā es tagad saprotu, atduras visi neskaitāmie Stumbri - hrono-paātrinātāji, ko radījuši cilvēki. Jūsu "dzimtais" Pāvels Ždanovs un viņa komanda - neatkarīgi no tā, vai kopā ar jums, vai kopā ar citiem Ivašuru, Kostrovu, Valetovu un tā tālāk - jau ir paveikuši savu darbu, bet savā Zarā! Mēs, iespējams, esam nonākuši citā Zarā, kur Metauniversu liktenis karājas mata galā. Atkal mums ir maz izvēļu: ienirt "laiku sākumā" un glābt hronourbi ar transgressa palīdzību vai dot šo iespēju citiem, tiem, kurus sūtīs Tie, Kas Seko.

- Bet mēs taču gatavojāmies doties kā sūtņi pie" ķirurgiem", - ar naivu izbrīnu sacīja Veronika.

- Diez vai tas ir iespējams.

- Jā, ar Stumbra palīdzību tas nav sasniedzams, - Ivašura pamāja ar galvu, uzmanīgi skatoties uz Ždanovu. - Un ar transgressa palīdzību? Galu galā tas šeit neparādījās velti? Kāds taču to izsauca uz šejieni?

- Viņš jau arī izsauca, - Belijs pamāja uz Pāvelu.

Pāvels pašūpoja galvu.

- Es par to neesmu pārliecināts. No vienas puses, transgress parādījās pēc maniem vārdiem, un es patiešām ļoti vēlējos, lai tas būtu šeit. Bet es nevarēju viņu izsaukt, vismaz viens pats. Vai nu Grigorijs palīdzēja, vai arī... kāds cits.

- Šeit nav neviena cita, - sacīja drūmais Polujanovs, kurš jau bija paskatījies koridorā un atgriezies.

- Es jūs saprotu, - Ždanovs pasmīnēja. - Mūsu nolaišanās pa Stumbra "stīgu" gāja pārāk gludi. Tas nozīmē, ka mūsu pretinieks ir izgudrojis kaut kādu viltību un gaida mūs kaut kur slēpnī. Varbūt pat šeit. Kaut arī es neko neredzu un nejūtu. Un tomēr transgress parādījās pēc mūsu atnākšanas. Ja tas nav "ķirurgu" slazds - mums ir iespēja nokāpt zemāk par Laiku Pirmsākumu, līdz Laiku Koka "saknēm", kur dzīvo paši "ķirurgi". Izlemiet. Es uzskatu, ka mums jāiet, jāizmanto piedāvātā iespēja.

- Vienu mirkli, - Ivašura klusi sacīja, kaut ko apdomādams. - Man līdz pat šim brīdim nav saprotams, kas ir transgress. Tas ir, jā, transporta sistēma, telpisko ... ē-e ... pārvietošanu tilts un tamlīdzīgi, bet kas tas ir? Kam tas pieder? Kam vajadzīgs? Mēs taču tajā iekļuvām nejauši.

Klusums izlija pa zāli.

- Kam vēl varētu piederēt transgress, - nedroši iesāka Polujanovs, - ja ne Tiem, Kas Seko?

- Nē, - Pāvels noliedzoši pakratīja galvu. - Ja tas piederētu Tiem, Kas Seko, viņiem nebūtu bijis grūti izslēgt hronourbi, bet viņi izmantoja mūs.

“Bet arī“ ķirurgi ”nav tā īpašnieki.

- Transgress ir pārāk daudzpusīga un spēcīga sistēma, lai piederētu vienam spēlētājam, - turpināja Ivašura. - Tas var vai nu kalpot visiem vienādi, vai arī ...

Visi uzmanīgi, ar ticību un gaidām paskatījās uz Igoru Vasiļjeviču, kurš pēkšņi apklusa. Tikai Veronika uz viņu paskatījās citādi, saprotoši, ar kat kādu burtisku mātes maigumu un mīlestību.

- Pabeidz, Igor.

- Dīvaini, ka mēs par to nepadomājām agrāk, - Ivašura turpināja ar pat sev pārsteidzošu mierīgumu. - Jebkurā spēlē ir jāievēro noteikumi. Kas to kontrolē?

- Tiesneši, - nomurmināja Polujanovs.

- Tātad viņiem arī pieder transgress!

- Bravo, Igor Vasiļjevič! - no koridora atskanēja kāda labestīga balss, un zālē ienāca brovejs Mimo, - divmetrīgs gigants, līdzīgs bruņiniekam bruņās ar metāla plākšņu apmetni, kas pārvilkts pār pleciem. - Ļaujiet stādīties priekšā: viens no tiesnešiem, kā jūsu draugs tikko atļāvās izteikties.

- Tātad ne velti jūs sākāt arvien biežāk pievērst mūsu uzmanību, - sacīja Ždanovs. - Vai mēs pārkāpjam kādus spēles noteikumus?

- Ne jūs, mans draugs, ne jūs - Spēlētāji.

- Kāpēc tad jūs vajājat mūs, tieši iejaucoties mūsu darbībās?

- Tāpēc, ka tiesnešiem ir vajadzīgi viņu lēmumu izpildītāji, un jūs personīgi un citi jūsu "dubultnieki", Pāveli Ždanovi no visiem Koka Zariem, kā parādījuši notikumi, jau ir sasnieguši Izpildītāju līmeni. Kad Spēle apstājas bezizejā vai sāk slīdēt bezjēdzīgās hekatombās, agresīvās domstarpībās ar Spēles likumiem, tiešā pretinieku iznīcināšanā, mēs tajā iejaucamies.

- Bet mēs taču... arī esam spēlētāji, tikai zemāka līmeņa ...

- Tas netraucēs jūsu misijā.

- Un kas no mums tiek prasīts?

- Vispār jau kopumā nekas īpašs. Ikvienam vienkārši jāatgriežas pie tiešajiem pienākumiem. Spēle, kurā esat piedalījušies ne pēc savas gribas, ir beigusies. Nu, vai tuvojas beigām. Jūs varat atgriezties.

- Neticu, - Ivašura stingri teica. - Mēs esam iecerējuši turpināt savu ceļu.

- Tās ir jūsu tiesības. - Tonis, ar kādu vārdi tika izrunāti (protams, pārnesti tieši smadzenēs), bija līdzīgs plecu paraustīšanai. - Tikai mums būs patiesi žēl, ja jūs iesiet bojā. Mums būs jāmeklē jauni Izpildītāji, un tas mūs zināmā mērā aizkavēs. Un kurp tad jūs dodaties, ja nav noslēpums?

- Pie "hronoķirurgiem", - pateica Veronika, jo vīrieši klusēja. - Nolaidīsimies ar transgressu līdz Laiku Koka "saknēm" un ...

- Bet kāpēc kaut kur jānolaižas? - Atkal "paraustīja plecus" brovejs. - Transgress jau arī ir Saknes, tas ir, vissenākā Koka Sakņu sistēma, ko tiesneši izmanto kā universālu tiesu kontroles sistēmu. To kā pagaidu patvērumu izmanto arī "hronoķirurgi", tāpēc nav vajadzības tos meklēt. Ienāciet un sazinies. Starp citu, es iesaku jums padomāt par to, kāpēc "ķirurgi", kas dzīvo Koka Saknē, atstāja jūs dzīvus. Ardievu, pārāk agri pamodušies. Lai Radītāja Griba jums palīdz.

- Pagaidiet, - Ždanovs drūmi izmeta. - Jūs labprātīgi bijāt ļoti pretimnākošs, kad mēs to neprasījām, bet tagad lūdzu atbildiet uz pāris jautājumiem.

- Esmu pati uzmanība.

- Kāpēc transgress ir pagaidu patvērums "ķirurgiem"?

- Lai atbildētu uz šo jautājumu, jātiek skaidrībā, kas ir laiks, kam mums nepietiks ... hm ... hm ... laika.

- Bet jūs skaidrojiet vienkāršāk un īsāk.

- Lai notiek. Katrs Koka Zars ir Metauniverss ar saviem likumiem, fizisko konstantu kopām un - savu laiku. Cik Zaru - tik laiku, kuriem ir līdzīgs vai pilnīgi atšķirīgs fizikālais raksturs. Pieņemsim, ka jūsu Metauniversā laiks ir objektu izmaiņu process uz neatgriezenisku entropijas pieaugumu, kas arī nosaka laika bultu. Citos Zaros laiks var būt īpaša viela ar enerģiju, spēka lauku, pasaules līniju konglomerātu, subjektīvi psiholoģiskām uztveres formām, mainīgām ķermeņu un parādību attiecībām ...

- Skaidrs. Tālāk.

- "Hronoķirurgi" - Spēlētāji ...

- Tālāk, - Belijs izmeta.

- Nomierinies, Griša, - Ivašura pārmetoši paskatījās uz viņu.

- Visu veidu "hronoķirurgi", kuriem, starp citu, dažādos Zaros ir atšķirīgi nosaukumi: "ganāmpulks", "bars", "micēlijs", "monarhs", "skudru pūznis", "komūna", "termītu kalns", "fails" tā tālāk, - ir Spēlētāji ar stāžu. Viņi ir piedalījušies simtiem citu spēļu pirms šīs spēles, un priekšpēdējā ir pamanījušies izgudrot procesu, kas iznīcināja viņu pašu Zaru. Es nespēju izskaidrot šo procesu, vai tikai nosaukt to cilvēku valodā. Es varu teikt tikai vienu: Laiku Koka Sakne, kas radīja “ķirurgus”, tagad “sadeg”.

- Kā tad tā? - Veronika nočukstēja.

Brovejs neatbildēja.

- Kāpēc jūs laikus neapturējāt Spēlētājus? - jautāja skeptiskais Belijs.

- Arī tiesneši ... ē-e, materiālas būtnes ...

- Mēs sakām - no miesas un asinīm.

- Kaut kas tamlīdzīgs. Tātad tiesnešu viedokļi dalījās, un kopējā Griba netika atbalstīta. Kad Spēle nonāca strupceļā, process jau bija sācies.

- Šķiet, ka mūsu zemes vēsturē manā dzimtenē notika kaut kas tamlīdzīgs, - Ivašura pavīpsnāja. - Process sācies, bet nepareizā virzienā.

- Vai esmu atbildējis uz visiem jūsu jautājumiem?

- Palicis pēdējais. - Pāvels padomāja. - Nē, vēl divi. - Viņš vēl mazliet paklusēja. - Tomēr pat trīs. Pirmkārt, kur dzīvo Tie, Kas Seko? Otrkārt: kā pārtraukt spēli? Treškārt: kā es, ja patiesībā esmu tiesu izpildītājs, kā jūs apgalvojat, varu likt spēlētājam ievērot spēles noteikumus?

- Tie, Kas Seko, dzīvo turpat kur "hronoķirurgi". Neskatoties uz visu sarežģītību, transgress ir gredzens. Tas ir, tā ir ļoti sarežģīta sistēma, pati par sevi saprātīga tās sarežģītības dēļ, bet tā arī aizver Koka Saknes un Zarus dimensijās, kurām Zemes valodā nav nosaukuma. Bet par to, kā apturēt Spēli - padomājiet. Principā to var izdarīt bez mūsu palīdzības. Kas attiecas uz izpildi, cilvēki jau ir izveidojuši izpildītāju spēka atribūtus, kaut arī tos nosaukuši citādi.

- Kā?

- Drimmeri! - Polujanovs aizsmacis sacīja.

- Pilnīgi pareizi, mans draugs. Vai es tagad varu būt brīvs?

Brovejs ar iecietīgu zobgalību uzlūkoja apstulbušos desantniekus (viņa acis nebija redzamas zem "ķiveres", bet viņš iedvesmoja tieši tādas sajūtas) un pazuda tikpat klusi, kā bija parādījies.

- Ne vella es tomēr te nesaprotu! - teica Belijs, sirdīgi nospļāvies uz grīdas. - Kurš te draugs, kurš - ienaidnieks ... kurš - spēlētājs, kurš - tiesnesis ...

- Bet es, izrādās, esmu tiesu izpildītājs, - aukstasinīgi atbildēja Ždanovs. - Tāpēc Tie, Kas Seko, tik ļoti par mani rūpējās. Viņi gribēja, lai es viņiem spriestu par labu.

- Ko mēs tagad darīsim? - Veronika savlaicīgi uzdeva jautājumu. - Vai ir jēga meklēt "ķirurgus"?

- Tagad ir skaidrs, kāpēc viņi mūs nelikvidēja, ceļojumā pa transgressu, - Pāvels turpināja skaļi domāt. - Tā paša iemesla dēļ: viņi vēlējās atstāt uz tiesnešiem labvēlīgu iespaidu.

- Oi, oi, cik, labvēlīgi! - Belijs pasmīkņāja. - Spieda uz mums, sita, indēja, mēģināja iznīcināt ar visiem līdzekļiem ...

- Tu neņem vērā šī spiediena līmeni. Protams, Spēle turpinās augstākajās sfērās, Zaros, kur dzīvo būtnes, daudzreiz sarežģītākas un saprātīgākas par mums.

- Kāpēc tad viņi izvēlējās tevi un tavus dubultniekus par tiesu izpildītājiem?

- Es nezinu, patiešām pastāv paradokss, bet tas tikai apstiprina mūsu nepilnību. Igor Vasiļjevič, ko jūs esat izlēmis?

- Ja šim jūsu... brovejam-Tiesnesim ir taisnība, un transgress ir gredzens, tad mums vajadzētu palūgt tā automātiku nogādāt mūs pie mūsu draugiem, kuri devās apciemot Tos, Kas Seko. Mēs satiksimies, pārrunāsim situāciju un izstrādāsim risinājumu. Vai piekrītat?

- Āmen! - Belijs un Polujanovs atbildēja vienbalsīgi.

5. nodaļa

Pāvela Ždanova pirmās grupas metiens pa Stumbra "stīgu" "nākotnē" nebija ilgs. Visi to izjuta, nepiedzīvojot nekādas īpašas kratīšanas vai nepatīkamas sajūtas. Kaut kas nebija kārtībā, nostrādāja kaut kāds faktors, kuru viņi nebija ņēmuši vērā. Tāpēc Pāvels nesteidzās atstāt kabīni, kad lifts apstājās. Viņš pacēla roku, aicinot visus klusēt, athermetizēja skafandru, atmeta ķiveres konusu un ieklausījās skaņās, kas nāca no Stumbra dzīlēm. Pusaizvēris acis, nokļuvis paranormālā stāvokļa transā, viņš stāvēja minūti, tad attapās, paskatījās uz biedru spoguļaini mirdzošajām figūrām, pamāja ar galvu.

- Jūs varat noņemt ķiveres, šeit var elpot.

- Ko tur var dzirdēt? - čukstēja Taja.

Pāvels pašūpoja galvu, izņēma drimmeri.

- Lieta ir tāda, ka neko. Kurls. Nedzirdu neko, nevienu skaņu. Un neredzu. Izskatās, ka membrānas izejas zāle ir nobloķēta.

- Kas to nobloķējis?

- Varbūt Tie, Kas Seko. "Hronoķirurgiem" tas nav jādara, viņu uzdevums ir mūs jebkādā veidā iznīcināt kā kaitinošu šķērsli.

- Parunā ar Stasu, - Ivans ieteica, arī atmetot ķiveres kapuci un paostīdams gaisu. - Te gan patīkami smaržo. Stasam vajadzētu zināt, kur mēs esam iestrēguši un kas mūs apsedzis.

- Tur jau tā lieta, ka Stass mani nedzird. Es viņu izsaucu jau piecas minūtes.

Pāvels izgāja tīrā un gaišā apļveida zālē ar dūmakainu kristāla grīdu un pērļainām gaišām sienām, apstaigāja lifta cauruli, aplūkojot grīdu, griestus un sienas, atgriezās pie lifta durvīm.

- Variet nākt ārā. Neviena un nekā. Un ne vienas izejas uz gaiteņiem. Mēs tiešām esam nobloķēti.

Viņš piegāja pie sienas ar sazarotu dažu gaišu dzīslu zīmējumu, kādu brīdi to uzlūkoja, ar plaukstu pieskārās un atvilka. Tad viņš iegrūda tajā zobenu.

Drimmera asmens viegli ieslīdēja sienā, izveidojot dziļu un šauru šķēlumu, kas uzreiz aizvilkās, tiklīdz asmens tika izvilkts no sienas.

- Lauka struktūra, - komentēja Ždanovs. - Var mēģināt to caursist, bet nevaru galvot par panākumiem. Es gribētu zināt kāpēc Stass klusē. Šķiet, ka esam iesprostoti, kungi desantnieki. Kā cietumā.

- Hei, kurš te ir saimnieks? - Kostrovs pacēla balsi, liekot nodrebēt sievietēm, kuras skatījās apkārt.

Atbildei bija klusums.

- Tā neko, tā esot viesmīlība! - Jasena klusi sacīja, ar milzīgām acīm, kurās dega ziņkārības un sajūsmas uguns, uzlūkodama Ždanovu. Jaunās rossinkas asinis piepildīja piedzīvojumu slāpes, kuras diez vai varēja remdēt.

- Bet kāpēc tu domā, ka mūs vajadzētu uzņemt kā svarīgus un ilgi gaidītus viesus? - Taja pasmaidīja.

- Bet jūs paši te runājāt, ka šitie Sekotāji ir jūsu draugi. Un draugiem vienmēr vajadzētu papūlēties vismaz...

- Es ļoti šaubos, vai viņi ir mūsu draugi, - neapmierināti sacīja Kostrovs. - Paša, vai man tā šķita, vai tiešām mēs lidojām pavisam īsu brīdi? Šķiet, ka mēs tālu no slēptuves ar Kontrstumbru neesam aizgājuši.

- Man arī radās tāda sajūta.

- Kāpēc tad mums neturpināt kāpt? Ko mēs zaudējam?

Ždanovs uzmundrinoši pamirkšķināja Jasenai, domīgi pagājās pa skaisto grīdu ap lifta kolonnu.

- Kāpēc tomēr neizmēģināt? Atpūta nevienam nav nepieciešama? Tad uzvelciet ķiveres - un uz priekšu.

Visi četri uzvilka konusa formas ķiveres, no ārienes pilnīgi necaurspīdīgas, iegāja lifta kabīnē un nospieda balto "pacēlāja" kvadrātu. Atskanēja skaļs, spiedzīgs signāls, bet lifta durvis neparādījās, un lifta kabīne palika nekustīga.

- Iesprūdis, - sacīja Kostrovs. - Vēlreiz?

Bet arī nākošās starta pogas spaidīšanas, pozitīvu rezultātu nedeva. Lifts negribēja pārvadāt pasažierus ne uz augšu, ne uz leju.

- Būs jāmeklē cits ceļš, - bez īpašām emocijām nolēma Ždanovs.

- Kāds? - Jasena cerīgi jautāja.

- Apvedceļš, - nosprauslājās Kostrovs. - Iziesim koridorā, atradīsim kāpnes, sameklējsim citu membrānu un turpināsim ceļu. Varbūt šis vienkārši salūzis. Bet, ja to neatradīsim, būs jākāpj pa kāpnēm, kā mēs to jau esam darījuši.

Pāvels pašūpoja galvu, bet neko neteica.

Hronomembrāna pati no sevis sabojāties nevarēja, to izvest no ierindas varēja tikai spēcīgs enerģētisks trieciens, eksplozija. Bija skaidrs, ka kāds viņus apturējis, bloķējot piekļuvi "stīgai", un varēja to izdarīt tikai tas, kurš zināja Stasa vadības kodus un paroles.

- Nāciet ārā, dāmas, - Ždanovs aicinoši pamāja. - Ja jau šāda iespēja radusies, atpūtīsimies, un vienlaikus pārdomāsim situāciju. Nevar būt, ka tik gudri cilvēki kā mēs neatradīsim izeju.

Jasena pirmā iegāja zālē un uzreiz ar spiedzienu atlēca atpakaļ.

- Tur! Tur! ..

Vīrieši, ar gluži adekvātu reakciju, aizsargājot sievietes, orientēja ieroču kompleksus, Pāvels izgrūda uz priekšu zobenu, un abi uzreiz izlēca no pilota kabīnes, gatavi atkāt uguni, lai nogalinātu.

Bet viņu gatavība izrādījās veltīga.

Zāle līdz šim brīdim pilnīgi tukša un tīra pēkšņi aizauga ar kaut kādām metāla izskata fermām, tīkliem un ažūriem režģiem, izveidojot skaistu piltuvi, kuras dziļumā stāvēja vīrietis baltā kokosā ar trim sarkanām drošības amatpersonas svītrām uz pleca.

- Sveicināti, ceļotāji, - viņš mierīgi sacīja un spēra soli uz priekšu.

Kostrovs ar vijīgu soli gribēja tuvoties viņam, bet Ždanovs apturēja Ivanu.

- Ignat, jūs?!

- Kurš gan cits, - svešais atbildēja ar labsirdīgu smīnu un palocījās. - Eirāzijas nodaļas drošības dienesta komisārs-divi Ignats Romašins jūsu rīcībā. Ždanov, tas esat jūs?

Pāvels atmeta ķiveres konusu, pienāca pie Romašina un vairākus mirkļus viņi skatījās viens otram sejās, meklējot pazīstamas līnijas. Tad apskāvās. Kostrovs un sievietes, kuras kautrīgi lūkojās ārā no kabīnes, skatījās uz šo ainu ar vienādām jūtām.

- Bet jūsu vajadzēja būt vairāk, - sacīja Romašins, apskatot nodaļu.

- Mēs sadalījāmies. Pieci devās "uz leju" uz tikšanos ar "hronoķirurgiem", bet mēs nolēmām tikties ar Tiem, Kas Seko. Beidzot jāizlemj, vai vērts cīnīties tālāk.

- Protams, nav vērts.

- Principā mēs to jau sapratām, bet gribējām dzirdēt saprotamu skaidrojumu par notiekošo no mūsu aizbildņu lūpām no nākotnes.

- Labi, ka man izdevās jūs atrast. - Romašins paskatījās uz zāles sienām. - Vai sen jau šeit sēžat?

- Apmēram divdesmit minūtes. Paskaidrojiet, Ignat, kā jūs mūs izskaitļojāt ar tādu precizitāti? Un kurš nobloķēja hronošahtu "augšējo" Zaru virzienā? Jūs?

- Nē, diemžēl pat nezinu, kā to izdarīt, - komisārs pakratīja galvu. - Un jūs šeit sēžat nevis divdesmit minūtes, kā jūs domājat, bet vairāk nekā trīs mēnešus. Tie, pie kuriem jūs devāties ciemos, tik prasmīgi nobloķēja jums Stumbra izejas mezglu, ka pat transgressa meklētājprogramma meklēja jūs trīs mēnešus - pēc neatkarīgā laika. Uz Zemes pagāja vēl vairāk.

Pāvela seja satumsa, lūpas sakniebās.

- Tātad broveja Mimo mājieni par To, Kas Seko, negodīgumu ir patiesi ... vai ne?

- Viņi ir Spēlētāji, ko no tādiem var prasīt? Galu galā arī mēs dažreiz gribam uzvarēt par katru cenu, vai ne?

- Kāpēc viņi vienkārši ... mūs nenogalināja?

Jasena un Taja saskatījās, atkal kā apburtas sāka skatīties uz komisāru, kurš tik brīnišķīgi bija parādījies īstajā brīdī. Romašins uz viņām paškielēja, bet nesāka jokot.

- O, viņi kā īsti dzentelmeņi arī ievēro noteiktās normas, cenšas saglabāt imidžu, jo tiesneši citādu rīcību var ieskaitīt kā sakāvi.

- Kādi tiesneši? - Kostrovs nesaprata.

- tiesneši, kas kontrolē spēli. Tāpēc ne Tie, Kas Seko, ne "hronoķirurgi" neatļāvās ar jums rīkoties pēc s a v a līmeņa iespējām. Tieši. Jebkurā laikā. To vajadzēja izdarīt izpildītājiem tajā līmenī, kas atbilst jūsējam. Saskaņā ar Spēles noteikumiem.

- Jūsējam? - Pāvels paskatījās Ignata acīs, atkāpās satverot zobenu. - Jūs teicāt - jūsējam?

- Jā, es tā teicu, - Romašins palika mierīgs.

- Bet vai tad jūs neesat... ar mums?

- Gan jā, gan nē. Nāciet man līdzi, es visu paskaidrošu.

- Uz kurieni?

- Uz transgressu.

- Labāk runājiet vien tepat.

- Labi, - Romašins pacietīgi piekrita. - Tagad mēs sakāpsim transgressā un dosimies satikties ar jūsu draugiem, kurus jūs aizsūtījāt "lejup". Viņi gaida.

- Kā jūs to uzzinājāt?

Romašins pasmaidīja, lēnprātīgi, nedaudz iecietīgi un tajā pašā laikā laipni, un Pāvels, kurš vairāk par visu baidījās, ka komisārs ir nokodēts un ir "hronoķirurgu" rezidents, viņam noticēja.

- Un draugi jau trīs mēnešus mūs gaida "lejā"?

- Nē, pēc viņu pulksteņa nav pagājusi ne vairāk kā viena diennakts. Trīs mēneši ir pagājuši pēc neatkarīgā laika, transgressa laika. Laiku transgressa sistēmā var uzskatīt par absolūtu.

- Kas jūs esat, Ignat?

- Tiesnesis, - vienkārši atbildēja Romašins.

* * *

Ivašuras un Ždanova-pirmā grupas atkalapvienojās pusstundu pēc Romašina parādīšanās.

Vīrieši, kā vienmēr, atturīgi paspieda viens otram roku, patiesībā pat nepaspējuši garlaikoties. Sievietes apskāvās, bet arī pauda prieku bez parastajiem jūsmīgajiem ahiem un ohiem. Tikšanās notika "pasaules apakšā", tas ir, priekšpēdējā Stumbra izejas mezglā, kā izrādījās, piederošai Zaram, kur vēl nebija parādījusies Ždanova "glābšanas grupa". Par visu to, par Spēli un Spēlētājiem, par viņu kontroli un daudz ko citu, pastāstīja desantniekiem, kas jau bija pietiekami sagatavojušies, lai viņu mierīgi klausītos, komisārs.

Stāsts ilga apmēram stundu, un pēc tā visi ilgi klusēja, saņēmuši vielu pārdomām. Pirmais, kas sagremoja sensacionālās ziņas, bija Grigorijs Belijs, darbīgs cilvēks, kurš bija pieradis vairāk rīkoties, nekā domāt.

- Tātad, mēs tagad pie "ķirurgiem" neiesim?

- Priekš kam? - Romašins atbildēja uz jautājumu ar jautājumu.

- Gribētos vismaz ar vienu aci paskatīties uz viņu dzīvi, uz pašiem ...

- Es arī pats nezinu, kā izskatās "ķirurgi", bet es domāju, ka viņu izskats nav necik interesants. Turklāt paturiet prātā, ka tie ir daudzdimensionāli radījumi, un cilvēka acs vienkārši nespēj uztvert visus augstākas dimensijas ģeometriskos līkločus un formas.

- Es nesaprotu, kā" ķirurgi "var dzīvot transgressa iekšienē ... - Taja klusītēm sacīja, pievērsusies Ivanam; desantnieki bija iekārtojušies Stasa izveidotajos ērtajos krēslos viesnīcas vestibilā. - Un vēl jo vairāk, dzivot kopā ar saviem ienaidniekiem, Tiem, Kas Seko ...

Pāvels-pirmais viņu dzirdēja un pašūpojs galvu.

- Tieši to, var saprast, transgress tikai mums šķiet cauruļvads, transporta līnija, patiesībā tā ir ārkārtīgi sarežģīta daudzdimensionāla sistēma ar līmeņiem un apakšlīmeņiem, ar savām ainavām un komunikācijas "stīgām", kosmosa ainavām, vakuuma un telpiskajiem apjomiem. Es nesaprotu, kā viņš saglabā savu virslaika stāvokli, kāpēc paliek neatkarīgs no Laiku Koka.

- Es arī to nezinu, - iejaucās Romašins. - Vienīgais cilvēks, kurš var atbildēt uz jūsu jautājumu, Pāvel, ir Atanass Zlatkovs, taču viņš nez kāpēc apņēmīgi atteicās pamest Zemi ... un mūsu Zaru.

- Nu, labi, es pieņēmu jūsu paskaidrojumu,- sacīja Ždanovs otrais. - Tātad, Paša un es, visi Ždanovi no visiem Zariem ir tiesnešu lēmumu izpildītāji. Kāpēc mēs par to uzzinām pēdējie? Un kā mēs beidzot varam ietekmēt tos Spēlētājus, kuri ir daudzkārt lielāki par mums, varenāki, gudrāki? Ar šiem jūsu drimmeriem-zobeniem? Tas ir smieklīgi. Varbūt drimmers derīgs kā personīgais ierocis, lai gan es dodu priekšroku "glokam", bet tas, vienalga, nespēs piespiest "ķirurgu" izpildīt Spēles nosacījumus.

Romašins palika mierīgs un aukstasinīgs.

- Jums nav nepieciešams vēzēties pret pašiem "ķirurgiem", grif, lai ar viņiem tiktu galā, ir citi, attiecīga ranga izpildītāji,. Jūs esat izpildītājs cita bara līmenī - cilvēku, jūsu līmenis ir trīsdimensiju, jūsu rūpes ir likumu ievērošana, ko veic cilvēki un viņiem līdzīgas būtnes. Šim nolūkam drimmers ir vairāk nekā pietiekams. Jūs vienkārši vēl nezināt visas tā īpašības un iespējas.

Komisārs pievērsās Pāvelam-pirmajam:

- Iedodiet man savu zobenu.

Ždanovs no aiz muguras aiz roktura izvilka drimmeri un pasniedza to Ignatam. Tas kādu laiku skatījās uz plūstošo zilgano zobena asmeni, pēc tam nedaudz pakustējās, un zobens pazuda. Komisāra roka tagad turēja kaut ko līdzīgu caurspīdīgam kristāla "kastetam", kurā mirgoja dzirksteles, uzsākot vienmērīgu kustību.

- Kā jūs to izdarījāt? - Pāvels pieprasīja paskaidrojumu.

- Es zinu "varas vārdu", tas ir, domu paroli. Drimmeri ir bīstami. Ja tie nonāks pie noziedzniekiem, kādi pastāv jebkurā sabiedrībā, būs nepatikšanas. Tie tika izveidoti, izmantojot subkvarku pārveidošanas tehnoloģiju kā miermīligiem mērķiem paredzēti universāli instrumenti un daudzzonu aizsardzības sistēmu, taču tos jebkurā brīdī var izmantot arī kā ieročus. Starp citu, jūsu iecienītākais "gloks" ir tikai drimmera nabadzīgais radinieks. - Romašins pameta "kastetu" uz augšu un vienmērīgā balsī pateica: "visus sasaistīt!"

Nākamajā mirklī "kastets" pārsprāga, it kā sadīdzis ar melnām aukliņām, burtiski uzvārījās, izmetot daudzus tievus diegus, un sekundes laikā šie pavedieni aptina desantniekus, kuriem pat nepaspēja saprast, kas notiek. Tiesa, Pāvelam pirmajam un otrajam arī izdevās reaģēt uz komisāra pavēli, lai arī dažādos veidos: pirmais pagrieza "gloka" stobru uz Romašinu, otrais pārvērta savu skafandru olas formas kokonā. Bet pārējie nepaspēja izdarīt neko.

- Komisār, ko tas nozīmē? - Pāvels pirmais aukstasinīgi jautāja.

- Tikai drimmera iespēju demonstrēšanu, neko vairāk.

- Jūs esat ļoti riskants cilvēks! Ja es jūs nepazītu, kā pazīstu, jūs tagad būtu pārvērties elementāro daļiņu mākonī. Mans "gloks" ir gatavs izšaut jebkurā brīdī.

- Jā, protams, - Romašins pamāja ar galvu. - Atvainojiet par pārbaudījumu, taču drimmera demonstrācija vēl nav beigusies. Šaujiet.

- Ko?! Ignat, jūs saprotat, ko sakāt?

- Šaujiet, Pāvel. Zaudējis prātu neesmu.

- Bet ... sasodīts! - Ždanovs pagrieza galvu pret dubultnieku. - Tu kaut ko saproti?

- Šauj ar, - Pāvels-otrais izbāza galvu no kokona. - Viņš ir tiesnesis, tu - izpildītājs. Izpildi pavēli.

Ždanovs pakratīja galvu, uzmeta skatienu Jasenai, kura nenovērsa no viņa satumsušās, apaļās acis, noraustīja lūpu kaktiņu, izlikdamies ka smaida, un izšāva, samazinājis lādiņu līdz minimumam.

Dzelteno punktu taciņa no "gloka" stobra atdūrās pretī sēdošā Romashina krūtīm, un notika kaut kas līdzīgs klusam gaismas sprādzienam.

Pērļainas gaismas uzplaiksnījums lika visiem aizvērt acis, pa istabu izskrēja gaismas viesuļvētra, kas izlocīja sēdošo ķermeņus, krēslus, galdus, puķes podos. Gaismas zibeņi šaudījās no stūra uz stūri, saliekoties interferences un difrakcijas vēdekļos, un izdzisa. Romašins turpināja mierīgi sēdēt savā vietā un, piemiedzis acis, skatījās uz apmulsušo Ždanovu.

- Bet neviens materiāls, neviens lauks nevar pretoties "glokam"! - neizpratnē teica Polujanovs.

- Materiāls nevar, - piekrita komisārs. - Drimmers var. Kvarku un gluonu konstituētās [15] strūklas, tas izvieto savā enerģijas sfērā, pārveido to par savas efektoru sistēmas neatņemamu sastāvdaļu.

- Es nekad nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams! - Pāvels-divi domīgi teica. - Vai tik visus šos efektus nevar izskaidrot daudz vienkāršāk? Piemēram, ar hipnoinduktora "boa" ietekmi? Neviens ne uz ko no "gloka" nešāva, neviens nedemonstrēja drimmera iespējas ... mm? Rādiet nu komisār “boa”, vai “ziloni”.

Romašins iesmējās.

- Jūsu skepse ir pilnīgi pamatota, Pāvel, un tomēr man nav nekāda hipnoinduktora. Viss ir tieši tā, kā es jums teicu.

- Ziniet, Ignat, - Pāvels-pirmais pakasīja pakausi. - Es, protams, zināju, ka drimmeri pastāv, bet ... pat leģendas par tiem ir ticamākas nekā to reālās iespējas. Nez kāpēc man šķiet, ka ne jau mūsu apgaismotā laikmeta zinātne radījusi šādu produktu tehnoloģiju. Fjodor, tu esi pazīstams teorētiķis un praktiķis, atspēko mani.

Polujanovs pašķobīja lūpas.

- Ja es zinātu droši ... Man arī nebija saskares ar drimmeriem, šī tēma vienmēr ir bijusi drošības dienesta svētais noslēpumu noslēpums. Bet kaut kur pa lielam tev taisnība. Atbrīvojiet taču mūs beidzot, komisār.

Romašins neizdarīja nevienu kustību, bet diegu tīkls, kas sapina desantniekus, tos atbrīvoja, ievilkās bumbā, kas pārvērtās par iepriekšējo kristāla "kasteti". Tad "kastete" izpletās peļķē pa komisāra plaukstu, strūkliņā aptinās ap plaukstas locītavu un kļuva par platīna aproci.

- Jūs esat, man jāatzīst, nedaudz satricinājis manu pārliecību, - sacīja Romašins, skatīdamies uz aproci, kopā ar visiem pārējiem desantniekiem. - Varbūt jums ir taisnība, un drimmeri ir dāvana mūsu civilizācijai.

- No kā?

- No tiesnešu kolēģijas, kas izvirzīja dažus cilvēkus par tiesnešu kandidātiem. Un arī tiesu izpildītājiem. Atgriezīsimies, es pastāstīšu šo ideju Zlatkovam, lai padomā. Nu, bet tagad ir laiks ... - Komisārs apklusa.

Stasa ar gaismām mirgojošais "gurķis" atdzīvojās, pārvērtās par norūpējušos jaunu cilvēku.

- Kungi, es steidzos jūs brīdināt. Mana tiešās kontroles zona ir strauji samazinājusies. Es jūtu uzmanības plūsmas spēcīgu pieaugumu. Kāds mēģina ierobežot darba apjomu, bloķēt barošanas kanālus un atbloķēt zonu.

It kā apstiprinot inka vārdus, no ēkas dziļumiem atskanēja dobjš trieciens, kas satricināja viesnīcas sienas un grīdu. Cilvēki uzlēca kājās. Stass pazuda, pēc dažām sekundēm atkal parādījās.

- Tas ir īsts uzbrukums, kungi! Un es to nespēšu noturēt, uzbrucēju iespējas ir daudz augstākas nekā manējās. Viņi jau ir caursituši bloka ziemeļu sienu.

- Vai tik ne jūsu paziņas, ieradušies, komisār? - Pāvels-divi bezkaislīgi pajautāja. - "Hronoķirurgi"?

- Varbūt patiešām tie ir viņi, - Romašins atbildēja ar bažām, tomēr neizrādot ne apjukumu, ne prieku, ne bailes. - Tikai viņi man nekad nav bijuši paziņas. Notikumam ir tikai viens izskaidrojums ... Starp citu, gatavojieties kaujai, situācija ir patiešām nopietna.

- Kāds ir tas izskaidrojums? - Pāvels-otrais prasīgi izmeta, atskatoties uz domās nogrimušo Pāvelu-pirmo un pagrieza sava "gloka" stobru pret komisāru.

- Nesteidzies izdarīt secinājumus, - attapās Pāvels-pirmais. - Man škiet, ka sapratu. Tagad mēs visiem spēlētājiem esam tiešs drauds izslēgt viņus no spēles. Un viņi izies uz jebko, lai mūs apturētu. Gan "ķirurgi", gan Tie, Kas Seko. Ždanov, es tev atkārtoju, netaisi traci. Ignat, pavēliet, mēs esam gatavi pildīt savus pienākumus.

Romašins sastapa viņa dziļo, inteliģento, saprotošo skatienu un pēkšņi atcerējās veca dzejnieka dzejoļa rindas [16]:

Sirdī ir daudz ļaunuma

Sadedzināts, samalts.

Mūsu dvēs'les - spoguļi

Atstarojošs zelts ...

6. nodaļa

Pirmais uzbrukums Stasa bloķētajam bastionam ilga tikai dažas minūtes.

Uzbrukumā zemiešu desantam, kurā ietilpa divi tiesu izpildītāji un tiesnesis, piedalījās gandrīz visi "sanitāri", kurus vietējais "hronoķirurgu" rezidents savāca pie tuvākajiem Stumbra izejas mezgliem. Ieskaitot divas pērtiķčūskas, kuru ieroči spēja izlauzties cauri jebkurai sienai, pat ja to atbalsta un baro enerģijas lauks.

Vienu no tiem iznīcināja Pāvels Ždanovs, kurš veiksmīgi raidīja "gloka" šāvienu briesmoņa izveidotajā caurumā. Otro seškājaino milzu kiborgu Belijs un Polujanovs neitralizēja, sakrustojot uz tā anihilatoru ugunīgos šķēpus.

Ar pārējo "sanitāru" armiju, kuru vidū bija cilvēki, melnādaini humanoīdi, "dzeloņcūkas", gorilloīdi, "bruņurupuči" -herpleksi, veikli kukaiņiem līdzīgi kiberi, un milzu "tārpi", kas izšāva adatas, - desantnieki ātri tika galā. Stass, kurš kontrolēja zonas interjera iekšējo ģeometriju, katram desantniekam izveidoja "ierakumu" vai "dotu", no kurienes viņi šāva, nošaujot kā uz delnas redzamos uzbrucējus no neliela attāluma, tiešā tēmējumā.

Pēdējais no "sanitāriem" pārvērtās par dūmakainu tornado, un uzbrukums apsīka.

Stass izlaboja ap hronomembrānas cauruli sacaurumotās zāles sienas, aizvāca ienaidnieku līķus, attīrīja telpu no sienu gruvešiem, kvēpiem, traipiem, ozonēja gaisu, un zāle atmirdzēja tīra, it kā šeit nebūtu notikusi šī īsā, bet sīva kauja.

- Izmisuma uzbrukums, - komentēja Ivašura, kurš vairāk uztraucās par Veroniku, nevis par sevi vai par grupas likteni kopumā.

Tomēr sievietes pārbaudi izturēja godam, cīnoties vienā līmenī ar vīriešiem, sargājot sev dārgo cilvēku muguras un pat pamanoties sazināties pa rāciju un sniegt padomus.

Romašins gandrīz nepiedalījās cīņā, viņš nogāza tikai divus, tuvu pienākušos "sanitārus", un turpināja analizēt situāciju, meklēt izeju. Arī viņš kauju uzskatīja par “ķirurgu” izmisuma aktu, taču bija pārliecināts, ka ienaidniekam ir sagatavoti citi trumpji.

- Vai mēs nevaram aiziet no šejienes pa Stumbra "stīgu"? - Pāvels-pirmais viņam jautāja. - Vai arī pa transgressa līniju?

- Mums nekur nav jāiet, - Romašins papurināja galvu. - Ja mums līdzvērtīgu spēku uzbrukums neizdevās, "ķirurgi" sāks paaugstināt trieciena līmeni, līdz sasniegs savu mērķi. Viņiem nav ko zaudēt. Turklāt Tie, Kas Seko, vēl nav pateikuši savu vārdu.

- Labi Spēlētāji, nav ko teikt! - Belijs izsmejoši pievienojās. - Morāles normas acīmredzami viņiem nav rakstītas.

- Jā, un arī mēs kopumā esam labi, - nomurmināja Kostrovs. - Tik brīnišķīgi, ka tālāk nav kur... Tā saucamie tiesneši, izpildītāji... bet izdarīt nevaram neko! Kā jūs ietekmēsit Spēlētājus, ja viņu līmenis, kā jūs apgalvojat, pārsniedz mūsu iespējas?

- Nevajag steigties ar secinājumiem, - Romašins viņu mierināja. - Mums arī ir daži pārsteigumi. Gaidīsim.

Gaidīšana nebija ilga.

Četrdesmit minūtes vēlāk zālei sākās jauns uzbrukums, kurā jau piedalījās To, Kas Seko, spēki. Spēlētāji bija vienojušies rīkoties kopīgi, viņiem tiešām nebija ko zaudēt, bet Zemes desantnieki gan vieniem, gan otriem radīja reālus draudus izjaukt visu Spēli. Šie draudi bija jāneitralizē.

Pirmie zonā iebruka četri melnie jātnieki, kaut arī bez milzu kentauru zirgiem. Izlauzušies caur zāles sienām vairākās vietās vienlaikus, viņi izveidoja īstu elli, jo viņu rīcībā bija spēcīgs "šļakatu" ierocis, no kura Stumbra ēkas materiāls sāka peldēt un sastinga vītnēs un krāteros. No šādas "lodes" tieša sitiena Polujanovs aizlidoja pret pretējo sienu un ilgu laiku nevarēja atgūties, lai gan skafandrs viņu izglāba. Tajā pašā laikā cilvēku ieroči uz hrono-bruņiniekiem gandrīz neiedarbojās. "Universālu" uguns straumes tika pilnībā noslāpētas pret viņu melnajām "bruņām", anihilatoru zibeņi atstarojās, pabeidzot zāles sagraušanu, un tikai blāvās "gloku" trases piespieda melnos jātniekus atkāpties, lai gan pat tie neatstāja redzamus bojājumus. Iespējams, hrono-bruņiniekiem bija aizsardzība kvarku pārveidojumu līmenī.

Un tad abi Pāveli Ždanovi sāka izmantot drimmerus to parastajā formā - kā zobenus. Melnie jātnieki neizturēja šo zobenu sitienus. Tiesa, cilvēki ne uzreiz nepielāgoja drimmerus hrono-bruņinieku mijiedarbības procesam. Zobens ar pretestību iekļuva jātnieku ķermeņos, ar slapju plakšķi, kā mīklā, un ar pirmo sitienu nenocirta ekstremitātes. Tāpēc cirst nācās vairākas reizes. Kamēr melnais jātnieks dziedēja vienu brūci (sitiena rēta sāka aizvilkties tieši acu priekšā), Pāvels izdarīja vēl divus cirtienus, un tad lēcienā iecirta pa galvas izcilni. Pēc tā bruņinieks pārstāja pretoties un "izkusa" bezveidīgā melnā māla gabalā.

Bija rūgti, sāpīgi un biedējoši iznīcināt bijušos sabiedrotos, taču desantnieki saprata, ka nav citas alternatīvas: vai nu nogalināt vai mirt, un cīnījās mežonīgi, bez sentimentālām nopūtām un pārdomām.

Hrono-bruņinieku uzbrukums apsīka. Kopā viņu bija astoņi, un visi bija miruši, sastinguši dažādos kodol- un plazmas uguns iznīcinātās zāles stūros. Bet cilvēki nesaņēma atelpu. Pēc melnajiem jātniekiem nodaļai uzbruka esperi un konkistadori, cilvēku roku darinājums, pārorientēti uz savu bijušo saimnieku iznīcināšanu, bet pēc tam pilnīgi neredzēti mehānismi, kas, acīmredzot, bija izveidoti uz citu Zaru Zemēm.

Arī Romašins piedalījās šajā slaktiņā, skaidri parādot, kas ir drimmers pieredzējuša cilvēka rokās. Tikai pusminūtes laikā viņa atbrīvotie drimmeri iznīcināja lielāko daļu uzbrucēju, pārvēršot tos par melnām bumbiņām, kuras acumirklī saruka, saspiedās punktā, pazuda bez pēdām, radot strauju reversa trieciena viļņa plakšķi un sprakšķēšanu.

Pārējos uzbrucēju spēkus iznīcināja desantnieki, kuriem izdevās saglabāt mieru un noturēt aizsardzības līnijas. Pēdējais konkistadora zirneklis iebruka zālē aiz milzu simtkāja muguras, kuru nošāva Griša Belijs. Pāvels-otrais pievērsa zirneklim "gloku", lai novērstu pārrāvumu, bet Romašins pēkšņi viņu apturēja:

- Nešauj, Pāvel! Tas ir parlamentārs.

Konkistadors pietipināja pie lifta caurules, kas palika neskarta, neskatoties uz apkārt notiekošo grautiņu, it kā izmisumā pacēla divas priekšējās kājas uz augšu un pēkšņi pārvērtās par jaunu skaistu meiteni tunikā un sandalēs, nosauļojušos, ar sulīgiem zelta matiem, smaragda acīm un sarkanām lūpām. Viņa pasmaidīja, pagorījās, ar acīm atrada Pāvelu-pirmo (visi desantnieki izskatījās vienādi, tērpušies skafandros, bet meitene izvēlējās tieši Ždanovu-pirmo) un krūšu balsī sacīja:

- Vai nav pienācis laiks salīgt pamieru, izpildītāj Ždanov?

- Es šeit neesmu galvenais, - Pāvels atbildēja, neizpratnē atskatoties uz Romašinu, vienīgo, kuram nebija skafandra.

- Vai jūs esat galvenais? - svešiniece pievērsās komisāram. - Savādi. Jūs neesat redzams manā reģistrā kā atbildīgā persona vai varas pārstāvis.

- Un kas esat jūs? - Romašins laipni paklanījās.

- Es esmu domājošo pārstāvis, kurus jūs saucat par Tiem, Kas Seko.

- Ļoti patīkami ar jums iepazīties. Es esmu Romašins. Kam pateikties par tik augsto apmeklējumu?

- Noticis acīmredzams pārpratums. Meitene pamāja ar roku, norādot uz mirušo melno jātnieku akmeņaini sastingušajiem ķermeņiem. - Viens no mūsu palīgiem sajauca iedarbības līmeni un uzņēmās iniciatīvu, nekonsultējies ar mums. Tas neatkārtosies.

Pēdējie svešinieces vārdi noskanēja īpaši skaļi, izpostītajā zālē uzplaiksnīja dīvaina džinkstoša vairākkārtēja atbalss, un Pāvels pirmais un arī otrais pēkšņi sajuta mentālā lauka klusu satricinājumu, kas uz brīdi izmainīja viņu realitātes uztveri. Nepatīkamā sajūta nekavējoties pārgāja, abu garastāvoklis strauji uzlabojās, pieauga spēki, viss notikušais sāka šķist nenozīmīgs, otršķirīgs, galvenais bija tikšanās ar šo brīnumaini skaisto augstāko spēku pārstāvi, draudzību ar kuriem jebkurš cilvēks no jebkura laika Zara uzskatītu par visaugstāko godu. Radās prieks apzināties, ka Tie, Kas Seko, ir cilvēku pusē un ir gatavi viņus aizsargāt ar visiem pieejamiem līdzekļiem, sniegt jebkādu palīdzību un nākotnē viņi var nodrošināt pienācīgu pārstāvniecību Spēlētāju vidē.

Acīmredzot tādas pašas izjūtas, vēl spilgtākā izteiksmē, pārņēma pārējos desantniekus, jo viņi sarosījās, kļuva jautri, iznāca no slēptuvēm, apmainoties jokiem un jautrām piezīmēm. Sievietes athermetizēja savus skafandrus, atsedzot satrauktas priecīgas sejas, vīrieši sāka slēpt un bloķēt ieročus. Tāpēd visiem ļoti negaidīta bija aukstā, skarbā komisāra balss:

- Atlikt jautrību! Tas ir hipnotisks uzbrukums! Visiem nekavējoties ieslēgt psi-aizsardzību!

No deviņiem desantniekiem tikai abi Pāveli nesteidzās izslēgties no kaujas apstākļiem un tika apbalvoti ar to, ka ārkārtīgi spēcīgākais dezorientējošais hipno uzbrukums, kas sekoja komisāra vārdiem, viņus gandrīz neskāra. Skafandru psi-aizsardzība veiksmīgi atvairīja To, Kas Seko rezidentes briesmīgo uzbrukumu. Uz pārējiem uzbrukumam bija pārliecinoša ietekme, liekot viņiem pavērst ieročus vienam pret otru un sākt vispārēju "pilsoņu karu" visiem pret visiem.

Turpmākie notikumi, neatkarīgi no ārējiem cēloņiem, norisinājās dažu sekunžu laikā. Cilvēkus apturēt varētu tikai viņi paši, viņu griba un apziņa. Bet tikai Jasena spēja tikt galā ar sevi, izprast situāciju un neatklāja uguni uz biedriem. Kostrovam un Tajai, Ivašuram un Veronikai, Grišam Belijam un Fjodoram Polujanovam izdevās noklāt vienam otru ar "universālu" un anihilatoru zalvēm. Par laimi, neviens no viņiem neizšāva no "gloka", pretējā gadījumā praktiski visi būtu nekavējoties iznīcinājuši viens otru.

Cilvēku dzīvība karājās mata galā, kad notikumos iejaucās Romašins.

Viens no viņa drimmeriem sasaistīja dezorientētos desantniekus, otrais uzbruka To, Kas Seko sūtnei, kas bija izraisījusi šo spēcīgo dezinformējošo hipnozi. Un savstarpējais karš nekavējoties beidzās. Atjēgušies cilvēki, tikko atvilkuši elpu, klusēdami palūkojās vispirms uz Romašinu, pēc tam uz Ždanoviem, kuri bija brīvi no saitēm, tad uz vietu, kur tikko stāvēja apbrīnojami skaistā meitene, pret kuru, iespējams, neviens nebūtu pacēlis roku. Komisāra drimmers viņu bija padarījis par neko, vēja elpu.

Romašins devās gar hronobruņinieku melnajiem ķermeņiem līdz lifta caurulei, izsauca Stasu, pačukstējās ar viņu un pagriezās pret desantniekiem, kuri pamazām sāka atgūties. Bet viņš ierunājās tikai tad, kad Stass aizpildīja caurumus zāles sienās un attīrīja grīdu.

- Mēs joprojām esam rotaļlietas savu "labdaru" rokās. Lai gan es jūs nevainoju, uzbrukums pat man bija pārāk negaidīts. Pie tam mums uzbruka nevis Tas, Kas Seko, bet tikai viņa rezidents.

- Tieši tā, - nomurmināja Belijs. - Un jūs sakāt, ka mēs spējam diktēt noteikumus šādiem Spēlētājiem. Ne velna viņi mūs neklausīs!

Pārējie klusēja, kaunīgi slēpdami viens no otra acis. Sievietes neuzdrošinājās tuvoties vīriešiem un tikai skatījās uz saviem draugiem, nesaprotot notikušo. Tikai Jasena jutās labi. Ar dabas meitas vienkāršību un dabiskumu viņa uzmeta desantniekiem nicinošu, augstprātīgu skatienu, pacēla zodu un lepni piegāja pie “viņas” Pāvela, paņēma viņu aiz elkoņa. Tomēr neizturējusi, paslēpās viņam aiz muguras.

Romašins iesmējās. Ar atvieglotu nopūtu visi sakustējās, saspiedās kopā un atkal pievērsās komisāram.

- Neviens negaidīja tik spēcīgu psi uzbrukumu, - Polujanovs vainīgi nomurmināja. - Tāpēc arī sākās šis jūklis.

- Interesanti, kas notiks, ja šeit parādīsies, tā sakot, personīgi "ķirurgs"? - Belijs noburkšķēja. - Vai kāds no Tiem, Kas Seko?

- Viņi spēlē uz neizmērojami augstākos horizontos, - iesāka Pāvels-pirmais, bet Grigorijs noraidoši atmetaar roku:

- Lai novāktu tos, kuri traucē viņu plāniem, viņi pilnīgi atļausies nolaisties no saviem augstumiem līdz mūsu līmenim. Starp citu, kāpēc mēs nevaram aiziet no šejienes un nogaidīt klusākā vietā? Ko mēs gaidām?

- Esmu uzaicinājis uz šejieni citus tiesnešus un tiesu izpildītājus, - Romašins mierīgi atbildēja. - No citiem Zariem. Tiklīdz viņi sāks ierasties, mūsu statuss izmainīsies. Neviens neuzdrošināsies uzbrukt tiesnešu kolēģijai. Bet līdz tam mums būs jāatvaira Spēlētāju uzbrukumi un jāturās. Nav citas izejas.

- Starp laktu un āmuru, - Veronika klusi sacīja.

Vīrieši klusēja. Spēlētāju nospraustie Spēles mērķi viņiem šķita bezjēdzīgi, tāpēc viņi vairs nespēlēja neviena pusē, apzinoties šīs rīcības bezjēdzību. Tomēr viņiem bija kaut kas par ko cīnīties, un neviens negrasījās padoties.

* * *

Viņi atsita ar vēl vienu, pašu sīvāko un īsāko uzbrukumu, kas pabeidza zāles un blakus esošo Stumbra telpu iznīcināšanu. Šoreiz uzbrukumā piedalījās "ķirurgu" sūtnis - "bara" tipa saprātīgā kaujas sistēma, ar kuras radinieku Belijs un Polujanovs jau bija tikušies uz sava Zara Zemes.

Tā ieplūda zālē caur plaisām un caurumiem, ko Stass nebija paguvis aiztaisīt, bet tika savlaicīgi atklāta un sastapās ar "gloku" uguni un drimmeru atbildi: apmēram piecdesmit dejojošas čūskas ar melonēm līdzīgām galvām, te salikās vienā būtnē, te izira caurspīdīgās ēnās saglabājot milzīgu un tāpēc nāvējošu psi potenciālu.

Kad "bara" pēdējais čūskveidīgais indivīds izgaisa kā dūmi, cilvēki kādu laiku gaidīja turpinājumu, nesagaidīja un sāka klusi pārlūkot resursus un munīciju. Viņiem vairs nebija spēka turpināt abstraktas sarunas.

Pēc dažām minūtēm resursu pārbaude beidzās.

- Vēl viens šāds uzbrukums, - Belijs drūmi paziņoja, - un mēs paliksim neapbruņoti, izņemot drimmerus. Dīvaini, ka "ķirurgi" velk laiku. Viņu vietā es nebūtu sūtījis "sešiniekus", bet gājis pats. Nu, vai būtu sūtījis nevis vienu karavīru, bet veselu pulku. Ar trim vai četriem "bariem" mēs galā netiktu.

It kā atbildot uz viņa vārdiem, Stass īsi paziņoja par lifta "stīgas vibrēšanu": kāds steidzās pa hronopaātrinātāja izeju ķēdi un tam kuru katru mirkli vajadzēja parādīties zālē.

- Katram gadījumam esiet gatavībā, - sacīja Romašins. - Lai gan, man šķiet, ka sāk pulcēties ielūgtie.

- Kā jums izdevās viņus saaicināt? - Ždanovs-pirmais painteresējās. - Droši vien ne bez Zlatkova palīdzības?

- Ne bez, - komisārs pasmaidīja. - Izrādījās, ka tas ir diezgan vienkārši. Mēs ieprogrammējām savu Stasu, bet viņš nosūtīja saziņas programmu tālāk visiem, kas klīda pa izejas mezgliem.

- Pārsteidzošs cilvēks ... kaut arī mazliet dīvains.

- Mēs visi esam dīvaini, katrs savā veidā. Bet Atanasa intelekts ir tik spēcīgs, ka viņš, iespējams, varētu konkurēt ar jebkuru no Spēlētājiem. Jebkurā gadījumā viņš bija pirmais, kurš tos novērtēja, noteica Spēles parametrus un izstrādāja ieteikumus, kā to apturēt.

- Kāpēc jūs to mums nepateicāt agrāk?

- Tāpēc ka es pats nezinu visas detaļas, bet Zlatkovs nebija pārliecināts par savu ideju patiesumu un lūdza laiku papildu aprēķiniem. Ceru, ka viņš ar to ticis galā.

Ar mīkstu zvanu pacēlās lifta durvis, atvedot pirmo viesi. Izkusa. Un izbrīnītiem izsaukumiem skanot zālē iznāca tas, par kuru viņi tikko bija runājuši, personīgi Atanass Zlatkovs.

Pasaulē atzītais zinātnieks bija ģērbies oranžā avārijas dienesta drošības darbinieka "unikā". Viņš, iespējams, nemaz nepadomāja par to, ka "uniku" var transformēt par jebkuras krāsas, formas un kombinācijas uzvalku.

- Kāda tikšanās! - viņš nomurmināja ar melanholisku sejas izteiksmi un ar to samazināja situācijas spriedzi, izraisot sagaidītājos homēriskus smieklus. Apstājās, neizpratnē skatoties uz smejošajiem desantniekiem.

- Kas viņiem kaiš?

- Viss kārtībā, - Romašins piegāja, apslēpdams smaidu. - Mēs tieši runājām par tevi, un tu uzreiz parādījies.

- Bet kas šeit notiek? Šķiet, it kā būtu bijusi zemestrīce.

- Un ne viena vien, bet vairākas. Mums uzbruka.

- "Ķirurgi"?

- Gan vieni, gan otri.

- Es paredzēju kaut ko tamlīdzīgu, un tāpēc nolēmu izmantot šo triku ar nolaišanos. Tūlīt šeit ieradīsies mūsu kopīgie draugi Grigorijs Belijs un Maričs ar šādu tādu aparatūru. Tad mēs izdarīsim pāris pārejas un ...

- Un viņi mūs pārtvers, - Belijs viņu pārtrauca.

- Mani taču nepārtvēra? - filozofiski piezīmēja Zlatkovs. - Kamēr jūs šeit karojāt, mums izdevās tur veikt dažus pretpasākumus. - Viņš ieraudzīja tuvojošos Ždanovus, uzmundrinājās. - O, jūs jau esat divi, esmu ļoti priecīgs.

- Es arī! - abi Pāveli sirsnīgi vienā balsī iesaucās, sarokojoties ar zinātnieku. - Kas jūs pamudināja mesties laiku dzīlēs?

- Mēs vienojāmies ar tiesnesi, - Zlatkovs pamāja uz Romašinu, - ka, tiklīdz es pabeigšu izstrādāt vienu interesantu ideju, es nekavējoties jūs informēšu. Esmu pabeidzis.

- Kāda ir ideja?

- Kā izbeigt visu šo haosu, izmantojot mūsu Stumbru kā Laiku pātagu.

Tas tika pateikts ar tādu vienkāršību, ka zālē iestājās tūlītējs klusums.

- Vai esat atradis veidu, kā ietekmēt ... Spēlētājus? - šajā klusumā atskanēja Ivašura balss.

- Principā jā, lai gan vispirms es meklēju veidu, kā neitralizēt Stumbra ietekmi uz Zariem ko tas saista.

- Un ko šim nolūkam jādara?

- Nu, uz to varu atbildēt arī es, jo ideju Atanass jau bija izteicis, - Romašins iejaucās. - Pirmkārt, mums jāsavāc visi izpildītāji. Tad mēs visi dosimies uz slēptuvi, uz Stumbra izejas mezglu, kur tiek būvēts Kontrstumbrs, un celtniekiem paskaidrosim situāciju. Pēc tam ieslēgsim Kontrstumbru saskaņā ar Atanasa ieteikumiem. - Komisārs pagrieza galvu pret zinātnieku. - Vai es pateicu visu pareizi?

- Savas kompetences robežās, - Zlatkovs atkal izraisīja vispārējus smieklus.

- Bet, ja nepaspēsim? - jautāja Belijs, būdams pragmatists, kurš reti paļāvās uz citu cilvēku solījumiem. - Mēs esam atvairījuši jau četrus uzbrukumus, varbūt pārdzīvosim vēl vienu, bet tad vairs nebūs ar ko satikt pašus "ķirurgus". Vispār esmu pārsteigts, kā viņi jūs šeit ielaida, Atanasa kungs.

- Bet es nevienam atļauju neprasīju, - Zlatkovs paraustīja plecus. - Kāpēc lai viņi apturētu vienu vāju cilvēku? Runājot par uzbrukumiem, es galvoju, ka vairāk tādu nebūs.

Lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc viņš nepaspēja, Stass paziņoja par nākamo pāris viesu ierašanos.

Tie bija Atanasa apsolītie Griša Belijs un Maričs, velkot aiz muguras antigrava ratiņus ar dažām ierīcēm.

Sākās kņada, visi gribēja paskatīties uz Beliju-divnieku sastapšanos, parunāties ar katru, un Romašinam un Ivašuram bija jāaicina grupa ievērot disciplīnu un klusumu. Desantnieki atkāpās no lifta, pēc tam vispēr izgāja no zāles gaiteņos un tuvējās telpās, kas nesen bija kaujas lauks, ar sacaurumotām sienām, sabrukušo griestu fragmentiem, apkusušas un izdegušas.

Protams, lai novērstu nepatīkamus pārsteigumus tika izlikti priekšposteņi, taču Zlatkova solījums piepildījās. Neviens vairs grupai neuzbruka. Un tad sāka pienākt desantnieku grupas no citiem laika Zariem: Ždanovi, Beliji, Ivašuras, Polujanovi un pat "mirušie" Ruzaevi, Gasparjani un Valetovi.

- Sur! - tik vien pateica Griša Belijs, apdullināts no tikšanās "reizēm ar sevi pašu". - Pat sapnī neko tādu nenosapņot!

Pāvels-viens viņam piekrita, jo arī viņu drebināja visa notiekošā darbības, kuras viņš varēja izskaidrot - pats sev (bet ne Jasenai), taču nevēlējās to uztvert kā realitāti.

- Klausies, - satrauktais Grigorijs atkal piegāja pie viņa, velkot otro ne mazāk satraukto Beliju aiz rokas. - Es šeit strīdējos ar viņu ... ē-e, ar sevi, tā teikt ... hehe ... Kāpēc vajadzēja savākt visus, ja arī viens pats Zlatkovs varēja ieslēgt Kontrstumbru?

- Cik es sapratu Romašinu, kontakts ar spēlētājiem ir iespējams tikai bara vai spieta līmenī. Vai atceraties mūsu sarunu? Arī cilvēce ir spiets, tikai vēl neapzinās sevi šajā līmenī. Tāpēc mēs pulcējam domubiedru spietu, pretējā gadījumā neviens mūs neuzklausīs.

- Saprati? - Grigorijs uzmeta aizbidniecisku skatienu savam dubultniekam.

Pāvels iesmējās. Beliji atkāpās pie savas grupas. Pāvels kādu laiku vēroja atnākušos, sveicināja visus, paspieda roku katram savam dubultniekam, un atzīmēja vienu dīvainību: neviens nākamais Pāvels Ždanovs neieradās ar meiteni. Tādējādi viņš joprojām bija vienīgais, kuram bija Jasena.

Izvēlējies brīdi, Pāvels atstāja apdullušo Jasenu pie Tajas, devās pie vientuļi klusām atsvišķi stāvošajiem Zlatkova un Romašina (nez kāpēc viņu dubultnieki vēl nebija parādījušies) un dalījās ar viņiem savā atklājumā. Viesi turpināja ierasties un ierasties, viņu jau bija vairāki simti, un nebija ne gala ne malas.

- Nu ko, tev vienīgajam ir paveicies, - sacīja Romašins, saprotot drošībnieka jūtas. - Acīmredzot Zars ar Rosinu cilti ir unikāls, vairāk tādu nav, un tava Jasena ir vienīgā. Viņš piemiedza ar aci. - Vai arī tu vēlētos, lai būtu vairākas?

- Nu n-nē taču, - Pāvels samulsa, pēkšņi mežģoties mēlei. - Es ne to ... Es domāju, ka cita arī...

- Pilnīgi iespējams, ka visas Jasenas gājušas bojā savos ceļojumos pa Stumbru, - Zlatkovs viņam nāca palīgā. - No otras puses, Rosinu Zars patiešām var būt vienīgais ar šādiem nosacījumiem. Sava veida slēptuve. Laika strupceļš, tā teikt. Kopumā pārsteidz vēl arī tas, ka tieši tevi izmeta tieši tur, šajā mierīgajā vietā. Jūsu uzbrukums hronourbim varēja beigties pavisam citādi.

- Un kā jūs izskaidrojat, ka viņi tika izmesti šajā strupceļā? - ieinteresējās Romašins.

- Nu, ļoti vienkārši, divu Spēlētāju vienlaicīgā ietekmē - "ķirurgu" un To, Kas Seko, kuri līdzsvaroja viens otru. Ja būtu uzvarējuši ķirurgi, visa komanda būtu vienkārši pārstājusi eksistēt. Un, ja uzvarētu Tie, Kas Seko, grupa tiktu aizvesta kaut kur ļoti “augstu”, koka “vainagā”, no kurienes viņi nekad ne varētu atgriezties mājās.

- Tas viss man apskaidrojas lēnām, bet es, šķiet, sapratu, - Pāvels nomurmināja, joprojām meklēdams pazīstamas sejas, kas pēc kārtas parādījās no lifta kabīnes; Stas, sadalījies desmitos savu eksemplāru, veiksmīgi tika galā ar grupu regulēšanu un izvietošanu. - Pat Valetova slepkavība Rosinsu zemē ko izdarīja volhvs Rods ir abu Spēlētāju spēles gājienu rezultāts. Mūsu komanda ir nosvērta un tāpēc viņiem visdaudzsološākā. Viņi jebkādā veidā mēģināja mūs pārvilkt savā pusē ...

- Jūsu līmeņa robežās, - Romašins pacēla pirkstu. - Un tikai sajutuši neveiksmes draudus, Spēlētāji sāka paaugstināt trieciena līmeni, veidojot arvien spēcīgākus pretestības laukus.

- Es nepiekrītu, - Zlatkovs papurināja galvu. - Tas ir, jums ir taisnība, Ignat, bet es domāju Spēlētājus. Ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka "ķirurgi" un Tie, Kas Seko nav spēlētāji, bet vienkārši lielākas figūras nekā cilvēki-bandinieki. Un tad man radās vēl viena ideja ... - Zlatkovs pakošļāja lūpas, ienirstot pārdomās. - Saskaņā ar entropijas taupīšanas principu pārejoši atkarīgos piesārņojumos ...

- Vienkāršāk, Atanas, - Romašins iesmējās. - Reizēm man šķiet, ka jūs uz Zemes esat piedzimis nejauši, tas nav jūsu līmenis.

- Vienkāršāk es diez vai ... - Uz mirkli Zlatkovs šķita iekvēlojamies no iekšpuses, un Pāvels pēkšņi sajuta, ka zem kājām atveras it kā bezdibenis. Sajūta nekavējoties pārtrūka, zinātnieks kļuva tāds, kāds viņš bija - pusmiegains, nevērīgs, izklaidīgs cilvēks, bet iespaids par bezdibeni palika.

- Kopumā man radās doma aprēķināt transgressa parametrus, - turpināja zinātnieks. - Intuīcija man saka, ka to radījis kāds, kurš ir daudz augstāks par visiem pašreizējās drāmas pašreizējiem varoņiem.

- Kas?

Zlatkovs paskatījās uz Romašinu, un viņa lūpām pēkšņi pavīdēja kautrīgs smaids, kas bija pilnīgi nepiemērots šim cilvēkam.

- Īstais Spēlētājs! Viņš teica sazvērnieciskā čukstā. - Vai saprotat? Vienīgais! Atrisinot Stumbra problēmu, es saskāros ar divām citām problēmām, un tagad es ar tām strādāju dienu un nakti, tās man ir tik interesantas. Rezultātā es sapratu, ka tiešām vajadzētu būt tikai vienam Spēlētājam. Un, tā kā viņam nepatīk zaudēt, viņš arī nevar uzvarēt. Vai saprotat? Viņš spēlē ... - Zlatkovs paklusēja, - Pats ar Sevi ...

- Vai jūs domājat, ka Spēlē neviens nekad neuzvarēs? Kādus centienus arī nepieliktu? Ne "ķirurgi", ne viņu konkurenti ...

Zlatkovs pamāja.

Romašins un Pāvels saskatījās un klusēja. Jautājums, kas Ždanovam bija uz mēles, bija nepanesams, un viņš tomēr to uzdeva:

- Bet ar kādām neatrisināmām problēmām saskārāties, Atanas? Atvainojiet, ka iejaucos privātuma sfērā ...

- Zinātkāre nav netikums. Problēmas patiešam ir tā vērtas, lai tām varētu ziedot savu dzīvi, es varu jums apliecināt. Principā tās ir mūžīgas neiespējamo stāvokļu fizikas problēmas. Pirmā ir mūsu pastāvēšanas mērķa problēma. Otrā ir Spēlētāja parādīšanās problēma. Vai arī Radītāja, ja vēlaties.

Romašins domīgi, un Pāvels ar trīsām ķermenī paskatījās uz zinātnieku un nezināja, ko atbildēt.

Bet viesi turpināja ierasties, soļu dipoņas šalcošās skaņas, tūkstošu cilvēku balsu troksnis saplūda vienmērīgā dunoņā, piepildīja zāli, visas telpas visapkārt, un šķita, ka Stumbrs drīz neizturēs spiedienu un sabruks, aprokot visus zem sevis.

7. nodaļa

Tas bija patiesi grandiozs sirreāls skats.

Cilvēki, kas izskatījās līdzīgi kā divi ūdens pilieni, iznāca no Stumbra ēkas, izvietojās kolonnās un pievienojās vispārējai armijai, kas tuvojās Kontrstumbra sienām. Neviens nekad nebija redzējis šādu gājienu, lai gan, iespējams, Laiku Koka vēsturē pulcējās vēl milzīgāki karapūļi. Tomēr šī armija, kurā bija ne mazāk kā trīs simti tūkstoši cilvēku, bija iespaidīga, un pats galvenais, ka to veidoja vienas un tās pašas personas vienības: Ždanovu pulks, Beliju brigāde, Kostrova bataljons, sieviešu "bataljoni" un "rotas" - Taisiju Kalašņikovu, Veroniku Tkačenko, citu sieviešu, acīmredzot, kāda draudzeņu, kas kļuva par desantniekiem.

Romašins uz šo armiju no Stumbra trīsdesmit otrā stāva augstumiem noraudzījās ar filozofisku mieru, Zlatkovs - melanholiski, sakrustodams rokas uz krūtīm, Ždanovs Pāvels-pirmais, pirmais arī visu Ždanovu hierarhijā, no kuriem viss stāsts sākās, jutās nevietā. Palīdzēja tikai Jasenas klātbūtne, kas, ātri pieradusi pie notiekošā, ar ziņkāri, bet bez bailēm pārlūkoja armiju, visneparastāko no visām, kādas pastāvējušas.

- Bars, - kāds domīgi no aizmugures teica. - Tas neizskatās pēc bara.

Pāvels atskatījās. Visa viņa komanda stāvēja uzmanībā aiz viņa un gaidīja pavēli. Igors Vasiļjevičs Ivašura, Veronika, Ivans Kostrovs ar Taju, Fjodors Polujanovs, Griša Belijs. Vienīgi Pāvela-otrā nebija ar viņiem, viņš komandēja Ždanovu "pulku", kas tuvojās drūmajai melni violetajai divgalvainajai Kontrstumbra pilij ...

Protams, šajā slēptuves pasaulē pie lifta kabīnes viņus gaidīja slazds.

Bet, pirmkārt, Stass no trokšņu un video efektiem novērsa slēpnī sēdošo uzmanību, un, otrkārt, desantnieki pa priekšu aizsūtīja savus kiberus, kuri reaģēja uz situācijas izmaiņām ātrāk nekā cilvēki. Kiberi, protams, tika iznīcināti, bet paguva nodarīt slazdu komandai ievērojamus zaudējumus. Treškārt, ziņa, kuru Romašins nosūtīja ar Zlatkova palīdzību no sava Zara, sasniedza adresātus arī šeit, "ķirurgu" slēptuvē. Dialoga atbalstītāju, kas bija gatavi uzklausīt parlamentāriešus, nebija daudz, taču viņi bija un nospēlēja savu lomu, kaut arī nedaudz vēlāk.

Bet tad no lifta iznāca Romašina armijas trieciennodaļa, kas bija apbruņota ar drimmeriem, un slazda liktenis tika atrisināts, kā arī visi pārējie Stumbra "sanitāri"-sargi tika neitralizēti.

Triecien"bataljons", kas parādījās pēc tam, kad avangarda grupa atbrīvoja Stumbru no "sanitāriem", notrieca divus desmitus lidojošu krustu un citu tehniku un ieņēma aizsardzības pozīcijas. Bet drīz vien ieradās galvenie cilvēku spēki.

"Sanitāru" atliekas atkāpās uz Pretstumbra ēku, panikā nometot ieročus. Pēc tam kāds tur sāka ievest kārtību, un panika norima. Pretstumbra aizstāvji paslēpās nesen atjaunotajā ēkā, pievilka savas rezerves, pacēla gaisā jaudīgākas mašīnas, kuras iepriekš nebija redzējis ne Pāvels, ne viņa pavadoņi: četri ģigantiski konusi, kas nosēti ar apaļiem caurumiem un vertikālām spraugām. Konusi izskatījās līdzīgi Zemes robežsardzes dienesta transgalaktiskajiem speiseriem. Iespējams, "hronokirurgu" ietekmē bija Zemes, kas gandrīz neatšķīrās no Romašina un Ždanova Zemes.

Bet, acīmredzot, tieši šajā brīdī savu vārdu pateica tie, kuri nevēlējās karot un bija gatavi uzklausīt pretinieku priekšlikumus. Gatava uzliesmot ar jaunu sparu, kauja nesākās. "Sanitāri" un viņu nezināmie komandieri drūmi noraudzījās uz Romašina armijas izvēršanos, kas piepildīja visu līdzenumu no Stumbra līdz Pretstumbra ēkai.

- Ir pienācis laiks arī mums, - beidzot teica Romašins. - Es domāju, ka esam pelnījuši godu pārstāvēt daudzu Zaru cilvēču apvienoto armiju.

Ivašura un sievietes gatavojās doties uz izeju no "balkona", ko veidoja lejup nobrukusī sienas daļa, bet Pāvels viņus apturēja.

- Lai nokāptu būs vajadzīgs daudz laika, mums ir transports.

Igors Vasiļjevičs jautājoši paskatījās, un Ždanovs piebilda:

- Drimmeri.

- Es neprotu, to izmantot, - Veronika apmulsusi pasmaidīja, aptaustot savu "burvju kasteti" kabatā.

- Bet neko jau nevajag mācēt. Jūsu drimmers ir pielāgots jūsu domu plūsmai un izpildīs visas jūsu vēlmes, jums vienkārši jāpavēl.

It kā ilustrējot Ždanova paskaidrojumu, Romašins nolēca no balkona, iezīmēja skaistu loku un aizlidoja uz Kontrstumbra ēku. Viņam no dzegas sekoja Belijs, Polujanovs, Kostrovs, Taja, un, visbeidzot, pēdējie, sapratuši, kā vadīt drimmeri, startēja Veronika, Ivašura un Pāvels, kurš noslēdza šo lidojumu.

Visi astoņi, ko pavadīja daudzu tūkstošu pūļa cilvēku skatieni, nolaidās pie žoga vārtiem, kas pa perimetru ieskāva Kontrstumbru. Vārtu vērtnes - parasts režģis, ko iedarbināja servomehānismi - pašķīrās, ļaujot sūtņiem ienākt. Romašins mierīgi devās uz priekšu, viņam sekoja visai saspringais Belijs, gaidot no bijušajiem ienaidniekiem kādu nodevību, pārējie nedaudz atpalika.

Aizgāja garām Pāvela atmiņā palikušajam "betona" mezglam, un apgāja sastingušās kravas mašīnas. Kad līdz milzīgajam atjaunotajam portālam, kas ierāmēja ieeju ēkā, bija atlicis apmēram simts metru, grupa apstājās. Pienāca dīvains, svinīgs un tajā pašā laikā spriedzes pilns gaidīšanas brīdis.

- Elles vārti! - čukstēja Jasena.

Pārējās sievietes viņai piekrita. Vispār arī vīrieši. Pāvels skaidri redzēja bezdibeni, kas varēja norīt ne tikai viņu mazo nodaļu, bet arī aizmugurē esošo armiju un visu izdzīvojušo vietējās dabas fragmentu kopā ar visu šo Visumu! Un viņš vienlaikus arī juta, ka dīvainā veidā šī bezdibenis ir atkarīgs tikai no dažu cilvēku gribas, viens no kuriem bija viņš pats ...

Minūte bija beigusies. Bet viņi necerēja ieraudzīt to, kurš izgāja pie parlamentāriešiem.

Tas bija ... Romašins! Ignats Romašins otrais numurs! Un aiz viņa parādījās Atanass Zlatkovs-otrais, šķietami vienaldzīgs pret visu.

Kādu laiku dubultnieki klusēdami skatījās viens uz otru. Tad Pāvels iesmējās. Un viņa smiekli labāk nekā jebkurš cits žests vai vārds izlādēja atmosfēru. Tiesa, plaši pazīstamo cilvēku kopijas, kas iznāca no "ķirurgu" cietokšņa, nebija noskaņotas uz jokiem un smiekliem, un tomēr Ždanova reakcija viņus ietekmēja nomierinoši.

- Ko jūs gribat? - stingri noprasīja Romašins-otrais; Romašins-pirmais šādā tonī, nekad nevienu neuzrunāja.

- Mieru, - viņš atturīgi atbildēja.

- Un, lai to pierādītu, jūs atnācāt ar veselu armiju?

- Pilnīgi pareizi. Maz ticams, ka jūsu saimnieki ir gatavi uzklausīt kaut ko, ja vien tas nav ultimāts. Tas pirmais. Otrkārt: jūs, iespējams, izanalizējāt saņemto informāciju...

- Mēs to saņēmām tikko un ieradāmies šeit dažas minūtes pirms jūsu demonstrācijas.

- Principā esmu gatavs pieņemt jūsu koncepciju, - piebilda Zlatkovs-otrais, kurš labvēlīgi noraudzījās uz savu kolēģi. - Bet es gribētu uzklausīt ... ē-e ... mm ... kolēģi sīkāk.

- Mēs tam esam gatavi, - pamāja Romašins-pirmais. - Vai jums ir aparatūra datorizētai ef-analīzei?

Romašins-otrais un Zlatkovs-otrais uzlūkoja viens otru.

- Atradīsies.

- Tad, lūdzu esiet tik laipni, apspriediet ar savu kolēģi visus strīdīgos jautājumus, bet mēs pagaidīsim šeit patīkamā kompānijā.

Zlatkovs- pirmais paklanījās, devās pie sava dubultnieka, un viņi pazuda aiz portāla kolonnām.

- Vai tad viņi ir mūsu ienaidnieki? - Jasena klusi pačukstēja Pāvelam ausī. - Kāpēc viņi ir tur, nevis ar mums?

- Ne jau ienaidnieki, - Pāvels nopūtās, - bet gan opozīcijas faktors. Viņu dzimtene nonāca "hronoķirurgu" ietekmē, kuri pārvilka viņus savā pusē, kamēr mēs noticējām citam Spēlētājam.

- Tiem, Kas Seko?

- Gudriniece.

- Kāpēc viņu ir tik maz? Es domāju jūsu priekšniekus - Romašinu un Zlatkovu. Atnāca tik daudz dažādu dubultnieku, bet viņi ir tikai divi ... un es esmu viena pati... - meitene nodrebēja. - Es tik ļoti baidījos ... - viņa iekoda lūpā, bet Pāvels saprata, ko Jasena vēlas pateikt. Viņa atcerējās Vladeju.

"Patiešām," domāja Pāvels, "izveidotos visai pikanta situācija, ja šeit parādītos volhva dubultnieks. Un kā Jasena reaģētu uz “liekas” sāncenses parādīšanos? Vai arī viņa jau skatās uz šo lietu citādi? Galu galā viņa apsolīja nākt pie manis par sievu..."

- Nebaidies nekā, visas mūsu nelaimes jau aiz muguras. - Pats Ždanovs par to šaubījās, taču nesaprata, kā citādi nomierināt meiteni. - Un šeit ir maz Romašina un Zlatkova dubultnieku vienkārša iemesla dēļ: daudzos Spēlē iesaistītajos Zaros viņu vienkārši nav, bet tajās pasaulēs, kur viņi ir, viņu loma nav tik nozīmīga.

Viņš atskatījās.

Dubultnieku armija piepildīja visu līdzenumu līdz sabrukušajai Stumbra klintij, un viņu klusēšanā slēpās tik milzīgs spēks, ka pat kolosālais Kontrstumbra kalns, kas pārkarājās milzīgā augstumā, nespēja izkustināt pretī stāvošo cilvēku uzticību. Zlatkovam (pirmajam) bija taisnība. "Ķirurgi" neuzdrošinājās atklāti cīnīties ar daudzu cilvēču baru, taču viņi skaidri gatavoja kaut kādu akciju. Uz kaut ko taču balstījās Romašina-otrā pārliecība.

Romašini pagāja malā, klusi sarunājoties. Pārējie parlamentārieši pulcējās grupā ap Beliju, kurš, nervu atslodzei, sadomāja stāstīt anekdotes.

Zlatkovi pēc pusstundas atgriezās, ejot, satraukti žestikulējot strīdējās, vicinot pa gaisu rokas, katru minūti apstājoties, savstarpēji pasniedzot viens otram kādu patiesību. Viņi atjēdzās un apklusa, kad līdz klusējot gaidošajai grupai bija palikuši tikai daži soļi.

- Jā, - atkārtoja Zlatkovs-otrais; abus zinātniekus varēja atšķirt tikai pēc viņu apģērba: uz Zlatkova-pirmā bija tas pats oranžais "uniks", bet uz viņa dubultnieka dūmakains "hameleons".

- Jā, - atkārtoja Zlatkovs-otrais, - es viņu pierādījumos neatradu nekādas pretrunas. Ir daži strīdīgi punkti, taču tie nemaina lietas būtību.

- Secinājums? - otrais Romašins sausi pajautāja.

- Mūs izmantoja mūsu "ķirurgi", viņus izmantoja viņējie ... Tas ir, Spēlētāji. Tagad viņi, Spēlētāji, atkal mēģina mainīt Spēles noteikumus, izmantojot kvantu tuneļa "ausis", ko izvietojuši vakuumā ...

- Vienkāršāk, - Romašins-otrais pateica pavisam sausi, - un bez jūsu zinātniskā žargona.

- Bet mēs nevaram ...- iesāka Zlatkovs-otrais. Pirmais pabīdīja viņu malā:

- Pamēģināsim. Transgress vairs nav transporta sistēma abām pusēm, ne "ķirurgi", ne "Sekotāji" to vairs nevar izmantot kā agrāk. Tas priekš viņiem ir atspējots.

- Kas to atspējoja?

- Es, - Zlatkovs pacēla acis uz Romašinu-pirmo.

- Jūs?!!!

- Tagad tam nav īpašas nozīmes. Kā Galvenajam līmeņa Tiesnesim man ir tiesības uz šādām darbībām. It īpaši, ja to apstiprina Tiesnešu Kolēģija.

- Jūs... Galvenais Tiesnesis?!!

Klusums, kas sekoja divu Romašinu izsaukumam uzreiz, bija tāds, ka puskilometra attālumā no šejienes bija saklausāma smilšu čaukstēšana zem cilvēku kājām. Pat Zlatkova pavadoņi izbrīnīti uzlūkoja viņu, neticēdami savām ausīm.

- Kas tad te tik īpašs? - Zinātnieks pacēla uzacis. - kādam taču vajadzētu būt galvenajam spēles arbitram? Lūk, viņš, - Atanass pamāja Romašinam-pirmajam, - pirmās pakāpes šķīrējtiesnesis, Pāvels Ždanovs - tiesu izpildītājs, nu, bet es - galvenais tiesnesis. Visus apstiprinājusi tiesnešu kolēģija, visi precīzi izpilda savus pienākumus ... kaut arī ne vienmēr par to zina. Viss ir pareizi.

- Nepareizi, - neapmierināti sacīja Zlatkovs-otrais. - Pastāsti viņiem, to, kas patiesībā ir, citādi viņi visi ir individuālisti un visu uztver personisko attiecību kategorijās.

- Ā, nu protams, - piekrita Zlatkovs-pirmais, - es jau to arī domāju. Tiesnesis - tā ir kategorija, vai jūs saprotat? Nav cilvēks. Galvenais Tiesnesis ir visi Zlatkovi, kuri dzīvo dažādos Zaros, kopā ņemti. Tāpēc arī viņu ir maz. Tiesu izpildītājs - tie ir visi Ždanovi, kopā ņemti ... nu un tā tālāk.

- Saime, - Romašins-pirmais nopietni teica.

- Jā, komisār, - zinātnieks piekrita. - Ja vēlaties - saime. Vai bars. Saprātīga regulējoša sistēma. Bet tāda veidojas tikai tad, kad Visumam sāk draudēt sabrukšana, destabilizācija, deģenerācijas briesmas, vai citādi izsakoties - ja Laiku koks Spēlētāju rīcības dēļ sāk "nokalst". Tad koks izveido Tiesnešu Kolēģiju, kas ierobežo to Spēlētāju darbību, kuri ignorē spēles noteikumus.

- Tikai paturiet prātā, - dubultnieks pārtrauca Atanasu. - Mēs ievērojami vienkāršojām situāciju, jo Spēlei ir vairāk nekā viens līmenis, bet mēs runājam tikai par to, kas ir pieejams cilvēku saimei.

- Labi, es jūs sapratu, - teica Romašins-otrais, satiekot sava dubultnieka draudzīgo skatienu un atbildot ar atturīgi ieinteresētu, ne vairs naidīgu skatienu. - Pieņemsim, ka mēs iziesim no Spēles - visi, kas saprata tās agresīvo raksturu un bezcerību. Ko darīt, ja spēlētāji atradīs mums aizstājējus? Vai visu ... hm, bandinieku zaudējums spēlētājus piespiedīs apturēt Spēli?

- Pirmās kategorijas tiesneša kungs, - ar nelielu ironiju sacīja Romašins, - mēs esam tikai cilvēki, un mūsu līmenis ir bioloģisko sistēmu spēles regulējums. Augstāks līmenis mums nav pieejams. Bet arī mūsējais ir ļoti, ļoti sarežģīts, tāpēc mums būs daudz darba.

- Emocionāli, bet neprecīzi, - nomurmināja Zlatkovs-pirmais. - Jūs atkal aizmirstat, Ignat, ka ne "ķirurgi", ne viņu pretinieki patiesībā nav Spēlētāji, kā tādi, tie ir tikai augstākas kārtas figūras nekā bandinieki-cilvēki un tos izmanto patiesi Lieli Spēlētāji, kuri kontrolē Laiku Koku. Ja varētu nokļūt pie viņiem! Galu galā viens no viņiem ir kļūdījies ... - Zinātnieks paskatījās uz savu dubultnieku un apklusa.

- Turpiniet taču, Atanas, - ar interesi sacīja Romašins-pirmais. - Teicāt "a", sakiet "b".

- Tas ir tikai pieņēmums, - Zlatkovs negribīgi nomurmināja, iekrītot savās ierastajās melanholiskajās pārdomās. - Mans vārdabiedrs man nepiekrīt.

- Jā, jo tik sarežģītas sistēmas kā Laiku Koks evolūciju fāzes portrets... - iekliedzās satrauktais Zlatkovs-otrais, izraisot Ivašuras grupas nemieru, bet Romašins-otrais viņu apturēja ar nepacietīgu žestu.

- Netērējiet laiku, Atanas, simtiem tūkstošu cilvēku mūs gaida.

- Pastāv netieši pierādījumi, ka daži no Lielajiem Spēlētājiem, nevis "ķirurgi" vai viņu konkurenti torpēdēja dažus svarīgus Laiku Koka likumus, un tagad tas "deg".

- Ko nozīmē "deg"?

- Lai to izskaidrotu, man būs jāatgriežas pie laika problēmām. Jā, protams, Laiku Koks ir realizējis visas iespējamās laika koncepcijas, kuru ir bezgalīgi daudz, bet neatkarīgi no tā, kādi ir šie laiki, patiesībā laiks kā kontinuums - deg! Mums aiz muguras - nav nekā! Atmiņu pelni. Katru mirkli Visums uzliesmo, sazarojas un uzreiz izdeg ... lai atkal uzliesmotu! Dzīve it kā bēg no nebūtības un nekādi nevar aizbēgt.

Zlatkovs-divi uzaicinoši pamāja ar roku un demonstratīvi atkāpās. Pirmais uz viņu nevērīgi paskatījās, pagriezās pret Romašiniem, kuri skatījās uz viņu visām acīm.

- Ir noteikts vienots Princips, kas liek Visumam atkal un atkal uzliesmot un sadegt, pārceļot būtības atmiņu uz nākamajiem mirkļiem. Varbūt šis princips ir Radītāja, Spēlētāja pār Spēlētājiem griba, varbūt vispārējais dzīves likums, kas notur pasauli uz neesamības robežas. Mēs domājam par šo problēmu un kādreiz atradīsim atbildi.

- Bet tas jau ir cits stāsts, - Romašins-pirmais klusi nomurmināja. - Mums jāpabeidz iesāktais.

- Jā, jums taisnība, - attapās Romašins-otrais. - Ko jūs ierosināt darīt?

- Iekļaut Kontrstumbru Stumbra kontūrā, lai iegūtu hrono šahtas vektoru šuntēšanu. Tas būtu līdzvērtīgi tiesneša svilpei futbola laukumā.

- Vai Spēle apstāsies?

- Mēs ceram. Maz ticams, ka mēs ietekmēsim visus Spēles līmeņus, bet mēs atjaunosim ietekmēto Zaru attīstības likumus. Tehniski to nav grūti izdarīt, visi tam nepieciešamie materiāli un resursi ir pie rokas. Bet vispirms - visi izpildītāji būs jāsūta atpakaļ pa saviem Zariem, kur viņi varēs kontrolēt tiesnešu lēmuma izpildi. Viņu turpmākā klātbūtne šeit nav obligāta.

Gan Zlatkovs, gan Romašins skatījās uz bezgalīgajām cilvēku rindām līdzenumā, pār kuru pēkšņi parādījās svārstīgs ugunīgs disks, kas atgādināja sauli. Arī desantnieki atskatījās.

- Man ir bail... - Jasena satvēra Pāvela roku.

- Saule... - Ivašura čērkstoši iesāka, noklepojās.

- Tā nav saule, - drūmi sacīja Romašins-pirmais.

- Nē, tas ir tikai dzejolis...

Saule, sadedzini tagadni

Nākotnes vārdā

Bet apžēlojies par pagātni! [17]

Veronika piegāja pie viņa un apskāva.

8. nodaļa

Līdzenums starp Stumbra un Kontrstumbra ēkām bija tukšs. Bija grūti noticēt, ka nesen te atradās trīssimt tūkstoš dubultnieku armija, kas piedalījās Spēlē dažādu Spēlētāju pusē, taču sapratuši savu pakļautību spēja atteikties piedalīties mūžīgajā eksistences karā.

Šķiršanās laikā gandrīz iestājās klusa panika: pāros dzīvojošie dubultnieki, vīrieši un sievietes, nezināja, kā izvēlēties savējo - draugu, vīru, līgavu vai sievu - starp daudzajiem identiskajiem cilvēkiem. Bet tad viņi visi tomēr tika skaidrībā un izklīda pa saviem Zariem.

No Kontrstumbra līdz Stumbra tornim nostiepās simtmetru diametra ažūra caurule, šķietami austa no sudrabaina tīmekļa,. Tas bija vektoru stabilizācijas efektors, kas pastiprināja abu ēku hronomembrānu savienojumu. Principā bez tā varēja iztikt, bet Zlatkovi, kas vadīja projektu, uzstāja uz stabilizatora uzstādīšanu.

Visu šo laiku Ivašuras desantnieki pavadīja kopā, neiejaucoties notikumos un pat neskatoties uz notiekošo. Bija pienācis laiks pilnīgai komandas atpūtai, kas bija sasniegusi beigas un tagad nezināja, ko darīt tālāk.

Viņi gulēja, staigāja divatā un vieni, pulcējās kopā uz vakariņām, vakara "salidojumiem", nesteidzīgi sarunājās un atpūtās, atpūtās, atpūtās, īpaši nedomājot par rītdienu. Un šī dabas stūra vienmuļā diena veicināja atpūtu. Likās, ka tas ieilgs mūžīgi, un nekas neliegs cilvēkiem pabeigt savu misiju. Vienīgais, ko uztrauktajam par komandas stāvokli Romašinam izdevās panākt,, bija obligāta drimmeru nēsāšana. Pat Pāvels Ždanovs nesaprata komisāra vēlmi, taču viņš izpildīja lūgumu.

Stundu pirms Stumbra un Komtrstumbra iekļaušanas vienotā sistēmā visi pulcējās pie bijušā hronopaātrinātāja apdrupušajām sienām. Visi saprata, ka atpūta beigusies, ka viņiem laiks izklīst uz savām mājām, Zariem.

Vīrieši atvadījās atturīgi. Sievietes izplūda asarās, apskāvušās un ilgi negribēja šķirties.

- Augstāk galvas, desantnieki, - Ivašurs centās uzmundrināt savus draugus. - Kā jau sapratu, Pasaules Koks ir viltīga lieta, tā vēl dos mums iespēju satikties.

- Jūs taču dzirdējāt Zlatkova hipotēzi, - Belijs drūmi piezīmēja. - Ir tikai tagadnes mirklis. Nekāda Koka nav, nekā aiz mums vairs nav. Tukšums. Atmiņu pelni, kā viņš izteicās.

- Tā nav pat hipotēze, - Igors Vasiļjevičs noraidīja, - tikai pieņēmums. Iespējams, ka “sadeg” daži Koka Zari vai Saknes, bet ne jau nu viss Koks. Kamēr mēs šeit atvadījāmies, dzima vēl piecdesmit miljoni Zaru, un katrā no tiem mūsu dubultnieki tagad cīnās ar tām pašām problēmām. Vai nu mēs kopīgi tās neatrisināsim?

- Kopā - nozīmē Saimē? - Veronika skumji pasmaidīja.

- Un kas? Vai tad "Ivašuras saime" neizklausās labi?

- Pienācis laiks, Igor Vasiljevič, - Pavels klusi sacīja, iedomājoties priekšstatu par to, kā simtiem tūkstošiem, miljoniem, miljardiem Ivašuru neskaitāmajos laiku Zaros atvadās no miljardiem Ždanovu, apskaujas, spiež rokas, mierina draugus un aiziet ...

Vai aiziet? Vai atvadās? Vai visur?

Bet varbūt nemaz nav nekādu miljardu?! Ir tikai viens vienīgais Visums ar vienīgo Spēlētāju, kurš ar iedvesmas palīdzību rada virtuālo realitāti? ..

Acīmredzot šī doma atspoguļojās viņa sejā, jo Ivašura uzmanīgi paskatījās uz Pāvelu un pamāja ar galvu.

- Šķiet, ka mēs domājam to vienu un to pašu ... ka tas viss ir sapnis. Precīzāk, mēs esam kāda, kurš sapņo, sapņa varoņi.

- Vai arī datorspēles.

- Ne datora, - Ivašura papurināja galvu, ar acīm meklēdams Veroniku, kamēr Pāvels meklēja Jasenu. Meitene viņam uzsmaidīja, acumirklī reaģējot uz viņa skatienu.

Iedvesma?

Vai realitāte? ..

- Nē, ne datora, - Pāvels pārliecinošāk atkārtoja. - Tādas klases spēlētājam kā Koka Radītājs neko nemaksā, izveidot pasauli, kurā ir iespējams neiespējamais. Vai zināt, par ko es pastāvīgi domāju?

- Par Zlatkovu?

Ždanova acīs pazibēja izbrīns.

- Jūs esat labs psihologs, Igor. Jā, par viņu. Šis cilvēks ir daudz dziļāks, nekā šķiet.

- Bioloģiskā līmeņa Spēles Galvenais Tiesnesis ...

- Nē, vēl dziļāks. Tas ir cilvēks-bezdibenis, un jau kādu laiku es sāku no viņa baidīties.

- Bet viņš jau ir sevi parādījis ...

- Jā, no labākajām pusēm. Tā izveidojās situācija. Bet man nāk prātā: kas būtu noticis, ja Zlatkovs nebūtu mūsu pusē?

Grandošs pazemes grūdiens, kas atgādināja zemestrīci, satricināja līdzenumu, liekot visiem apklust un atskatīties uz divgalvaino Kontrstumbra kalnu.

- Kas tur pie viņiem notiek? - nomurmināja neparasti klusais un atturīgais Belijs.

- Manuprāt, tas nav pie viņiem, - Pāvels papurināja galvu, ieklausoties sevī.

Vēl viens trieciens pameta uz augšu līdzenuma virsmu. Nestabili stāvošās Stumbra sienu atlūzas ar grāvienu nogāzās, un virs smilšainā līdzenuma pacēlās putekļu mākonis. Zaļganais, vienmērīgi gaišais spīdums virs viņu galvām pārklājās tumšām plaisām, kā stikls.

- Kas tur pie jums notiek, Atanas? - Pāvels ieslēdza skafandra rāciju. Noklausījās atbildi, pagrieza galvu pret neizpratnē sastingušajiem biedriem. - Zara "izžūšana" ir strauji paātrinājusies. Vietējā pasaule gatavojas iebrukt "melnajā caurumā". Tāpēc Kontrstumbra palaišana notiks agrāk nekā plānots, mums ir atlikušas tikai dažas minūtes.

Vīrieši, nespēdami to izturēt, apskāvās visi kopā, sekundi tā stāvēja un, paņēmuši sievietes, steidzās uz Stumbra ieeju.

Pirmie hronomembrānas kabīnē pazuda Ivans Kostrovs, Taja, Ivašura un Veronika. Tad Griša Belijs un Fjodors Polujanovs ienira uz "leju".

Pāvels un Jasena aizkavējās, saņēmuši Romašina signālu pagaidīt viņu. Drīz viņš iedrāzās Stumbra gredzenveida zālē, divu melnādainu zemiešu no cita Zara, pavadībā.

- Tas ir labi, ka man izdevās jūs satikt, - viņš aizelsās. - Jūs esat vajadzīgs mums, Pāvel. - Viņš pagriezās pret nēģeriem un kaut ko pateica viņiem nepazīstamā valodā.

Abi metās ārā no zāles.

- Esmu jums vadzīgs viens pats? - Ždanovs precizēja, uz sāniem uzmetot skatienu Jasenai.

- Viens pats. Lai viņa dodas uz Zemi un gaida jūs tur.

- Nekad! - Jasena sarauca pieri.

Pāvels ar vieglu smaidu paskatījās uz komisāru.

- Vai sāksiet iebilst?

- Labāk to nedarīšu, - pēc īsām pārdomām nedaudz paklusējis sacīja Romašins. - Nāciet, mūs gaida.

- Kas notiek bez Zara "izžūšanas"?

It kā ilustrējot Ždanova vārdus, pāri līdzenumam atkal aizvēlās pazemes dārdoņa, liekot šūpoties Stumbra sienām.

- Transgress "dun" - kā pareizi izteicās Stass. Kāds mēģina ielauzties šeit cauri blokam, vienlaikus no ārpuses palaižot Zara "izžūšanas" likuma skarbāko versiju.

- Spēlētāji?

- Neapšaubāmi. Viņi beidzot mūsos saskatījuši nopietnus konkurentus, jo mēs pārgājām citā Spēles līmenī... pateicoties Zlatkovam. Bet mums vienalga ir jāpaspēj. Ja Spēlētāji būtu rīkojušies uzreiz pēc dubultnieku armijas pulcēšanās, viņi būtu sasnieguši savu mērķi.

Romašins steidzās uz izeju. Ždanovam un Jasenai nācās viņu panākt ar drimmeru palīdzību un lidot uz Kontrstumbra ēku.

Zlatkovs viņus jau gaidīja Kontrstumbra vadības telpā, ja tā varēja nosaukt "ananāsu", kurš vainagoja vienu no ēkas torņiem divu ar pusi kilometru augstumā. Zem “ananāsa” apvalka atradās kristālu druza, no kuriem katrs bija īpašs funkcionāls tilpums, “nervu mezgls”. Kompleksa "pilotiem" vajadzēja atrasties kristālu iekšpusē. Kopumā bija trīspadsmit kristāli, divpadsmit mazi, brāļu Montgolfjē pirmā gaisa balona izmēros, trīspadsmitais - divreiz lielāks, tas vainagoja drūzu. Zlatkovs pie šī kristāla sagaidīja delegāciju, runājot ar kādu milzi, kurš Ždanovam spilgti atgādināja olgalvaino Tjurmu.

Satricinājumi ārpus Komtrstumbra ēkas un iekšpusē bija tādi, ka atnācēji ar grūtībām varēja nokļūt galerijā, kas ieskāva vadības telpu.

- Laikus, - Zlatkovs piezīmēja, aizsūtīdams milzi, kurš ar neko neizsakošu skatienu paskatījās uz Ždanovu. - Ātrāk, ātrāk, mums ir maz laika.

- Vispirms tomēr paskaidrojiet, kas notiek, - Pāvels asi pateica. - Un ko mums vajadzēs darīt.

- Notiek Spēlētāju pretestības process Tiesneša lēmumam, - Zlatkovs nepacietīgi atbildēja. - Par agru es visus tiesu izpildītājus aizsūtīju prom, tagad man jāpaspēj nosvilpties.

- Vai jūs pats nevarat to izdarīt?

- Jaunais cilvēk... - iesāka Zlatkovs.

- Pāvels, - iejaucās Romašins, - šo milzu rotaļlietu - Kontrstumbru nebūvēja cilvēki un arī ne jau priekš cilvēkiem. Tās vadības cilpa ir paredzēta baram. Saprotiet? Lai to ieslēgtu, nepieciešama vesela praida klātbūtne...

- Mēs esam tikai četri.

- Mēs esam tieši divpadsmit - kopā ar jums, - Zlatkovs atcirta. - Trūkst viena izpildītāja, bet es domāju, ka mēs iztiksim. Nāciet, pārējie jau ir ieņēmuši savas vietas.

- Kas ir pārējie?

- Ak mans Dievs, nu kāda atšķirība?!

- Neuztraucieties, Atanas, - Romašins klusi sacīja. - Pāvels vienmēr ir spēlējis atklāti un viņam ir tiesības zināt visu.

- Atvainojiet, - zinātnieks atdzisa. - Es patiešām esmu nedaudz pārnervozējies. Starp tiem, kas ieņēma vietas kontroles lokā, jūs esat pazīstams tikai ar mūsu dubultniekiem un komisāru. Pārējie ir bijušie "hronoķirurgu" rezidenti. Vai šāda kompānija jums patīk?

- Galvenais būsiet jūs vai komisārs?

- Komisārs.

- Tad viss kārtībā. Bet jūs teicāt, ka trūkst viena izpildītāja.

- Tiksim galā.

- Un, ja viņu aizstās šī meitene? - Pāvels pastūma Jasenu uz priekšu. - Viņai ir spēcīga paranomālā rezerve ...

- Nu ko, - Zlatkovs uzmeta vienaldzīgu skatienu nosarkušajai meitenei, - sliktāk jau nebūs. Lai nāk.

Dažas minūtes vēlāk viņi pa vienam ienāca vadības telpas tukšajos kristālos. Katrs kristāls bija pilnīgi tukšs daudzskaldnis ar puscaurspīdīgām mirdzošām malām. Tiklīdz tajā ienāca cilvēks, gaiss kristālā sastinga un pārvērtās želejā, kuru varēja elpot, bet kas neļāva kustēties. Lai pārbaudītu sistēmu, Pāvels parāvās no visa spēka, un elastīgā vide tūlīt atbrīvoja saķeri. Tukšajā "kristāla" telpā atskanēja vienmērīga, bezdzimuma balss:

- Vai jūs kaut kas uztrauc? Jūs varat ieņemt jebkuru ērtu pozīciju.

Pāvels gribēja pateikt, ka uztraucas par draudzeni, bet pārdomāja. Kompleksa servisa mašīna, iespējams, viņai pateiks, kā rīkoties.

Ždanovs uz grīdas nesēdās, pagaidīja, kamēr sabiezēs gaiss, un atslābinājās, iegremdējoties neparasti dziļa klusuma okeānā. Neviena ārēja skaņa nesasniedza "kristālu", neiekļuva pat psi lauki. Pāvels varēja dzirdēt tikai asiņu šalkoņu un savu domu atbalsi.

Tomēr šīs stāvoklis ilga tikai desmit sekundes. Ieslēdzās sakari, un klusums saplīsa. Kļuva dzirdamas kaimiņu nopūtas un balsis, koordinācijas inka ātrruna, klusa tūninga pīkstoņa. Tad visi trokšņi pamazām noklusa, Jasena vienreiz pasauca Pāvelu, viņš mierinot atbildēja, un atkal iestājās klusums, kaut arī tas vairs nebija pilnīgs, visaptverošs, bet dzīvs, piepildīts ar gaidām un pieaugošu spriedzi.

- Ieslēdzu sinhronizāciju -, atskanēja tā pati bezdzimuma koordinācijas inka balss. - Domājiet par galveno - pilnīgu hronošahtas neitralizāciju. Laiks, līdz iziešanai režīmā, viena minūte. Dodu atpakaļskaitīšanu.

Ausīs sāka tikšķēt metronoms, skaitot sekundes. Acu priekšā parādījās trīsdimensiju Visuma "Dendrokriatāla" daļas milzīgā skaitā Laika Zaru Stumbra un Kontrstumbra mijiedarbības diagramma. Zaļie Kontrstumbra asni pakāpeniski iespiedās Stumbra sārti kvēlojošajās dzīslās, līdz pilnībā savienojās.

Tad attēls izmainījās. Pāvela acu priekšā parādījās videopārraides ekrāns: līdzenums ar Stumbru un Kontrstumbru no putna lidojuma. Viņš uzreiz nesaprata, kas bija mainījies, kopš viņi ienāca Kontrstumbra ēkā, bet, kad saprata, mati uz galvas kustējās.

Līdzenumu plosīja milzu plaisas daudzu kilometru garumā. Šķērsojoties, plaisas veidoja nevienmērīgus gabaliņus, kas sāka izzust viens pēc otra, izveidojot simtiem kvadrātmetru lielas bedres.

Ciktāl sniedzās video pārraides lauks, ainavas sabrukšanas un tās daļu izšķīšanas process norisinājās visur. Tikai minūtes laikā no smilšu kāpām, pauguriem, mežiem un kalniem neatlika nekas cits, kā vien bieza putekļu sega, ko daudzviet no iekšpuses izgaismoja sarkanīgi zibeņi.

Bija pārsteidzoši, ka pasaules iznīcināšanas metamorfoze neskāra Stumbra un Pretstumbra ēkas, kuras bija savienotas ar režģotu mirgojošu vektoriālu stabilizatora saiti. Izskatījās, ka tās bezsvara stāvoklī peld virs putekļu okeāna, tomēr jau grasoties sākt krist putekļainā bezdibenī, Elles slieksnī.

- Sinhronizācija ir pabeigta, - sacīja inks-Koordinators. - Es dodu starta desmit sekunžu atskaiti.

Kāds briesmīgs spēks sāka locīt Pretstumbra ēku, salauzīt to gabalos, kas sāka sadalīties, un pazuda tumši sarkanajā putekļainā plīvurā. Un tad blakus Stumbram - Pāvels joprojām varēja redzēt savā priekšā visu panorāmu - parādījās kaut kādas celtnes mirdzoša milzu "pienene". Tomēr ne celtnes ...

- Atanas, vai redzi? - atskanēja Romašina balss.

- Pie mums ielauzies viens no Spēlētājiem, - atbildēja Zlatkovs.

- Bars?

- Drīzāk jau spiets. Bet viņš ir nokavējis. Es dodu svilpienu.

Apstiprinot zinātnieka vārdus, automāts noskaitīja noteikto sekunžu skaitu, no Kontrstumbra otrā torņa aizlidoja kolosāls melns zibens, šķērsoja visu pārredzamo telpu, ietriecās “pienenē”, izšļakstot to ugunīgās šļakatās... un Ždanova acu priekšā viss sāka satumst. Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Jasenas izgaistošā bēdpilnā balss:

- Pāvel...

* * *

Attapās viņš no nepatīkamiem metāliskiem, kaut kādas briesmu signalizācijas ierīces signāliem. Salēcās, sapratis ka atrodas guļam uz grīdas tukšā daudzšķautņu telpā, ar augšpusē mirgojošu zili violetu avārijas gaismu.

Pirmā doma bija, ka viņš atrodas uz avarējuša kosmosa speisera Kaptein sistēmā. Tad atmiņa sāka darboties, nāca atmiņā ceļojums pa Laiku Pātagu, karš ar "hronoķirurgiem", pēdējais "lielais dubultnieku karagājiens" uz Kontrstumbru.

Pāvels piecēlās četrrāpus, lēnām iztaisnojās, jūtot sāpes visās locītavās un mugurkaulā. Pašūpoja galvu, iedomājoties, kā tagad ir Jasenai. Pasauca:

- Hei, te kāds ir?... atsaucieties!

Signāli apklusa, it kā automāts būtu aizkorķēts. Atskanēja smagu žņakstošu soļu skaņas, it kā kāds smagās bruņās tērpts, soļotu pa akmens grīdu, un istabā ienāca tumša platplecu figūra. Gaisma griestu šķautnes dziļumā uzliesmoja stiprāk. Pāvels palūkojās uz figūru un “bruņiniekā” atpazina broveju Mimo. Sirds satraukumā sažņaudzās.

- Jūs? Kāpēc jūs esat šeit? Kur ir pārējie? Kas noticis?

- Jūsu līdzgaitnieki vēl nav attapušies, - Klaidonis pa Laiku Koka Zariem vienaldzīgi atbildēja. - Bet jums nav par ko uztraukties, Zemieti. Spēle ir beigusies, Spēlētāji saņēmuši pelnīto sodu un diez vai kādreiz spēs kaut ko izmainīt.

- K-kādu ... sodu?!

- Tiesneši, jūsu draugi Zlatkovs un Romašins, nedaudz pārsniedza savas pilnvaras. Viņi ne tikai nošuntēja Stumbru, neitralizējot Koka Zaru "īssavienojumu", bet arī izmainīja Koka likumu, kas pieļaujva tā dēvēto apakšbarjeras sūci. Tagad neviens nākamais spēlētājs nevarēs izmantot šādas "saslēgšanas", lai atrisinātu savas problēmas, apejot spēles noteikumus.

- Atanas, - Pāvels sauca, bet atbildei bija klusums. - Atvainojiet, es nesapratu ... Kas notika ar Spēlētājiem?

- Viņi saņēmuši sodu, - brovejs Mimo pacietīgi atkārtoja. - Vai arī jūs domājat tos, pret kuriem spēlējāt? "Hronoķirurgus"? Viņu vairs nav. Zars, ko viņi sagatavoja lai apmestos, kopā ar viņiem dabiski “nokalta” pirms dzimšanas. Viņi pasteidzās ar pārcelšanos no Koka Saknes, kuru jūs saucat par transgressu. Tie, Kas Sekoja jums, arī dabūja ciest, jo ir "ķirurgu" pēcnācēji. Bet viņiem vēl ir iespēja izaudzēt sev pilnvērtīgu Zaru.

Pāvels norija kamolu kaklā un stipri paberzēja pieri.

- Pagaidiet! .. Galvā neiederas ... "ķirurgi" ir pazuduši?! Bet Tie, Kas Seko, ir viņu pēcnācēji? Viņi man teica kaut ko citu, ka viņi esot mūsu pēcnācēji.

- Un arī jūsu, - pamāja brovejs. - Es, protams, domāju visu cilvēci,visos Zaros. Laiku koks ir daudz sarežģītāks nekā jūsu primitīvās idejas par to; tas krustojas ar sevi bezgalīgi daudz reižu bezgalīgā dimensiju un reižu skaitā. Bet vispār ķersimies pie lietas. Man jums ir lietišķs priekšlikums.

- Jā-jā ... protams ... kāds? - Līdz Pāvela apziņai uzreiz nenonāca ceļotāja pa pasaulēm vārdu nozīme. - Pagaidiet, ļaujiet man atjēgties ... vai tiešām tā ir - "ķirurgu" vairs nav?!

- Jā, jūs, cilvēki, esat pārāk emocionālas radības, - noteica brovejs Mimo, ar zināmu nožēlu uzlūkodams Ždanovu. - Tas bieži traucē atrisināt svarīgas problēmas. Tātad, vai esat gatavs uzklausīt piedāvājumu?

- J-jā, - Pāvels piekrita un dziļi ievilka elpu, nomierinot sirdi. - Jā! Ko jūs gribat?

- Spēle ir beigusies - protams, pašreizējā. Jūsu Metauniversa Zars ir saglabājies, nepieciešamība pēc tiesnešiem un tiesu izpildītājiem ir zudusi. Bet jūs, jūs personīgi, varat izmēģināt sevi citā statusā.

- Kādā? - Pāvels apmulsis pacēla uzacis.

- Kā Spēlētājs nākamajā Spēlē.

Pāvels no pārsteiguma iesmējās ... un apklusa. Viņš pēkšņi saprata, ka brovejs nejoko.

- Vai pats saprotat, par ko runājat? Es esmu tikai cilvēks, bioloģiskā cikla radījums ...

- Jūs esat saime, - palaboja Ždanovu klaidonis pa Laika Zariem. - Saime, vārdā Pāvels Ždanovs, dzīvo apmēram divos triljonos Zaru. Un šis priekšlikums tagad tiek izteikts visiem Pāveliem vienlaikus.

Ždanova acis izteica viņa jūtas, un brovejs Mimo iesmējās. Jebkurā gadījumā šādi varēja saprast viņa psi vilni, atbilstošu cilvēka smiekliem.

- Grūti iedomāties? Nekas. Pāries. Tātad?

- Kas... jūs? - Pāvels klusi jautāja. - Vienkāršam klaidonim pa pasaulēm nevar būt šāda mēroga pilnvaru ... ja vien viņš...

- Nu-nu?

- ...pats nav Spēlētājs!

Brovejs Mimo atkal "iesmējās".

- Esmu pārsteigts par jūsu atjautību. Ne velti es sekoju jums praktiski no brīža, kad ienācāt Stumbrā. Un tomēr es neesmu Spēlētājs, es esmu Spēļu Organizators. Tātad, vai jūs piekrītat?

Pāvelam uznāca reibonis, un viņam nācās notupties uz grīdas. Viņš pamasēja pakausi, ar piepūli piecēlās, iztaisnoja plecus.

- Kāpēc jūs ar līdzīgu priekšlikumu nevērsāties pie Zlatkova vai Romašina?

- Tiesneši parasti nekļūst par Spēlētājiem daudzu iemeslu, galvenokārt psiholoģisku, dēļ. Romašins atteicās kļūt par Spēlētāju, taču viņš var piekrist kļūt par Organizatora Palīgu. Viņa līmenis ļauj to izdarīt!

- Ko tad jūs gribat no manis?

- Jā vai nē?

- Nē.

- Nu ko, es cienu jūsu gribu. Brovejs atkāpās. - Bet nezaudēju cerību. Jums joprojām paliek iespēja pāriet uz citu būtības un apziņas līmeni, kas ir neizmērojami augstāks par jūsu pašreizējo.

- Es pateicu - nē!

Brovejs Mimo ar izsmieklu paskatījās uz Pāvela sastingušo seju, paklanījās ... un pazuda.

Pāvels atkal sajuta nelabuma un reiboņa lēkmi, aizvēra acis, liekot ķermenim pārvarēt uznākušo vājumu, atcerējās par pavadoņiem un izskrēja no savas vadības telpas gredzenveida galerijā.

Jasena viņu sagaidīja uz sliekšņa, ar aizmiglotu skatienu, bāla, apmulsusi, pastiepa pret viņu rokas. Viņi apskāvās. Bet Pāvela acu priekšā joprojām bija broveja, Spēļu Organizatora figūra, un galvā pukstēja iedomātā klaidoņa psi balss:

"Jūs varat izmēģināt sevi citā statusā ... kā spēlētājs ... jūs varat izmēģināt sevi ... jūs varat izmēģināt ..."

- Varu, - Pāvels nočukstēja.

- Ko? - Jasena nesaprata.

- Bet negribu! - Un noskūpstīja tā, kā nekad nebija skūpstījis, apskāva viņas plecus, veda pa galerijas gredzenu uz citiem nodalījumiem. - Ir pienācis laiks doties mājās, mana Rītausma Skaidrā, mums vēl tik daudz kas jāredz un jāizdara...

Brovejs Pāvela gara acīs viņam pamirkšķināja un izkusa pilnīgi. Cilvēkam kā personai, priekš viņa nebija nozīmes, cilvēks kā bars, spiets vai saime palika potenciālais Spēlētāju kandidāts.

Bet Spēļu Organizators, kurš spēja radīt un sagraut Visumus, prata gaidīt ...