Slēptuve

.

1. nodaļa

Mirhavas līķis tika atrasts trīs jūdzes no Nolādētā Dievu Kalna. Jaunais volhvs bija pārgriezts gandrīz uz pusēm - vai nu ar asu zobena asmeni, vai ar Dieva burvju nagu, un viņam nepalīdzēja nedz viņa rīcībā esošās aizsardzības metodes, nedz maģisko spēku zināšanas, nedz veiklība un bezbailība.

Bet visvairāk Vladeju pārsteidza divas lietas: šausmas Mirhavas acīs un fakts, ka pat žurksuņi nepieskārās drauga ķermenim, kaut arī tas divas dienas nogulēja uz kailā paugura netālu no robežas. Kas stipro jauno volhvu varēja nobiedēt tik lielā mērā, ka viņa acīs uz visiem laikiem sastinga šausmas, Vladejs nevarēja iedomāties. Viņš tikai zināja, ka Mirhava savu nāvi atrada netālu no Nolādētā Dievu Kalna, kur devās bez vadoņa atļaujas un Rossinu kopienas Sapulces piekrišanas.(Volhvs - tas pats, kas senlatviešu reliģijā zintnieks-krīvs -tulk)

Saskaņā ar leģendu, Dievu Kalns Rossinijas zemē parādījās pirms desmit tūkstošiem gadu, izraisot katastrofu, kas iznīcināja gandrīz visu cilvēku dzimumu. Pilsētas tika iznīcinātas, visas tehniskās struktūras kļuva par Ļaunās Varas avotiem, kas noveda cilvēkus ārprātā, lēnām, bet pārliecinoši viņus nogalinot. Cilšu paliekas iegāja mežos, civilizācija sabruka un izmira.

Vladejs zināja, ka izdzīvoja tikai retas cilvēku dzimuma saliņas: Rossa (Rossinija un Indikonija) - Zemes centrālajā kontinentā, Kandiana - augšējā kontinentā, Perentina - apakšējā. Salās bija savairojušies mutanti, gan dzīvnieki, gan cilvēkveidīgi, un bija dzirdami briesmīgi nostāsti par šiem monstriem.

Tomēr viņi izskatījās baismīgi tikai jauniešu acīs. Mutācijas bija sadzinušas arī kontinentālajā florā un faunā dziļas saknes. Pat blakus Rossinu ciltij dzīvoja medvjanu bars, kas saprāta ziņā neatpalika no cilvēkiem, bet agrāk taču viņi bija bijuši tikai brūnie lāči, Rossinijas mežu saimnieki.

Dievu Kalns bija kļuvis par posta vietu. Daudzi bezbailīgi izlūki, jauni un nobrieduši, nepieredzējuši un pieredzējuši, atrada savu galu pie robežas, kas atdalīja Kalnu no mežiem. Dažiem izdevās sasniegt tā sienas, bet neviens neatgriezās dzīvs. Pareizāk sakot, atgriezās tikai viens - Rods, pirms pusgadsimta, taču viņš bija tik savainots un satriekts, ka knapi izdzīvoja. Daudzus gadus vēlāk, būdams pirmais volhvs, viņš sāka vadīt Rossinu cilts Sapulci. Vladejs, viens no visspēcīgākajiem jaunajiem volhviem, bija viņa māceklis un pretendents uz vietu Sapulcē.

Pastāvējis pie Mirhavas ķermeņa, kuru klusi apraudāja trīs sievietes - puiša māte, māsa un līgava - cilts ļaudis drūmi klusēja un bērni spiedās barā, Vladejs pacēla galvu un sastapa skolotāja skatienu, kurš klusi parādījās pie Mirhavas nama vārtiem. Skatiens bija smags un drūms, un Vladejs pat nobijās - vai Rods būtu uzzinājis par viņa plānu? Bet vecais volhvs novērsās un pazuda tikpat klusi, kā bija parādījies. Neskatoties uz acīmredzamo trauslumu un fiziskā spēka trūkumu, vecais vīrs zināja un spēja paveikt daudz ko tādu, ko nespēja visi rossini kopā. Zintēšana bija spēks, un cilvēki pie tā pierada, jo īpaši tāpēc, ka ciltī dzima arvien vairāk bērnu ar tieksmi uz "kluso pavēli", kā pieaugušie rossini dēvēja zintēšanu.

Savā nelielajā, bet tīrajā un mājīgajā istabā vecāku mājā Vladejs apsēdās uz koka dumušņika - krēsla īpaši svarīgām pārdomām, pārklāta ar spīdlapsas ādu, un sāka domāt. Tas, ka Mirhava devās uz Dievu Kalnu viens pats, viņu neaizvainoja. Mirhava reti dalījās savos plānos ar draugiem. Un arī tajā apstāklī, ka viņš nomira, nebija nekā pārsteidzoša. Dievu Kalnu sargāja spēki, kurus cilvēki nespēja uzveikt pat ar zinšu vai maģijas palīdzību, kā mēdza teikt cilts vadonis - kņazs Dažds. Šajā notikumā satrauca tikai viens apstāklis: jaunais burvis bija nogalināts trīs verstu attālumā no Kalna, tas ir, aiz Robežlīnijas! Un Robeža kopš neatminamiem laikiem atdalīja Ļauno Spēku darbības zonu pie Kalna no brīvajām vietām ap Rossinijas mežiem, laukiem un purviem. Un tagad kāds pārkāpa robežu no otras puses, šķērsoja to un nogalināja cilvēku. Kas tas bija, dievs vai velns, dzīvs briesmonis vai mehānisks monstrs, kādus izlūki tika redzējuši, varēja tikai nojaust. Bet Vladejs bija stingri pārliecināts par vienu lietu: Mirhavas nāve bija skaidri saistīta ar nesenajām Debesu Dusmām. Pirms trim dienām debesis pēkšņi uzliesmoja ar vēl nebijušu gaismu, zilganzaļa liesma rungas formā nokrita uz Dievu Kalna un pārsita to uz pusēm līdz zemei, pārvēršoties par milzīgu sniega baltas krāsas vāli. Vāle tā arī palika iesprūdusi Kalnā, sašķeļot to divās daļās. Daudz tika runāts par Debesu Dusmu cēloņiem, taču neviens nezināja patiesību, pat gudrais Rods.

- Interesanti gan, kurš no Dieviem nolēma iznīcināt Kalnu un kāpēc? - Vladejs paskaļi nomurmināja.

- Un arī man interesanti, mans dēls, - aiz muguras nošvīkstēja klusa vecīga balss.

Vladejs strauji pagriezās, sastapdams skolotāja dzidro, caurspīdīgi zilo acu zobgalīgo skatienu. Viņš uzlēca, palocījās un norāja sevi, ka aizdomājies tik lielā mērā un nedzirdēja viesa ierašanos.

- Nenosodi sevi, puisīt, - Rods turpināja, apstājies istabas vidū. - Mani ir grūti sadzirdēt, it īpaši, ja es to nevēlos. Arī tu proti staigāt klusi, un drīz apgūsi arī māku iet caur sienām. Vai drīkstu apsēsties?

- Piedod, skolotāj! - Vladejs nosarka, piestūma ērtu viesu krēslu, pats palika stāvot, ar cieņu piespiedis pirkstus pie krūtīm.

- Apsēdies, parunāsimies. - Rods pamāja uz dumušņiku, novietoja spieķi starp kājām, abām rokām atspiedies uz to. - Ko tu zini par Dievu kalnu?

Vladeja skatiens pašaudījās, bet viņš pārvarēja sevi un ieskatījās skolotāja acīs, jau sen pieradis pie neticamās Sapulces Vadītāja tālredzības.

- Kalns iznīcināja cilvēku dzimumu... gandrīz iznīcināja. Bet to nav radījuši Dievi.

- Lūk kā? Tas ir interesanti. - Rods nomērīja jaunekļa figūru no galvas līdz pēdām, atzīmējot platos plecus, stājas brīvību un lepno galvas stāvokli; ģērbies audekla kreklā un ādas biksēs ar mīkstajām ičigām, Vladejs izskatījās līdzīgs mirušajam Mirhavam, bet bija stiprāks un dziļāku prātu. - Kurš tad pēc tavām domām, izveidoja Kalnu?

- Tādi paši cilvēki, kā mēs, tikai no citiem... no citiem laikiem.

- Kā tu to zini? - vecais vīrs bija skaidri pārsteigts.

Vladejs nolaida galvu.

- Pagājušajā mēnesī pie mums viesojās klaidonis vārdā... šķiet, vārdā Brovejs. Tu, skolotāj, tad pavadīji svētceļniekus uz Svēto Maskavu. Viņš stāstīja pārsteidzošas lietas... par dzelzs jātniekiem, par milzīgiem bruņurupučiem, dzelzs zirnekļiem ar sešām kājām... un arī par to, ka it kā pastāvot Laiku Koks, kura sīkais Zariņš esot mūsu pasaule. Bet Dievu Kalns neesot nokritis no debesīm, kā domājām mēs, tas esot izkritis no viena no Koka Zariem...

- Hmm-jā! - domīgi novilka Sapulces Vadonis.

- Protams, tas viss ir izdomājumi, - Vladejs steidzās turpināt, - par Koku un pārējo, bet es pats tur redzēju... - viņš aprāvās.

Vecā vīra skatiens kļuva smags.

- Redzēji? Tu gāji uz turieni?

Vladejs nolaida galvu.

- Divas reizes... Pirmo reizi pirms diviem cikliem, otro reizi, pirms trim mēnešiem. - Jaunais volhvs pacēla cieto, stingro zodu. - Skolotāj, es redzēju tur cilvēkus... un Robežas vairs nav. Iepriekš Kalnam nebija iespējams tuvoties tuvāk par trīs verstīm, bet pēc tam, kad uz tā nokrita Kunga Vāle, var pienākt pie pašiem mūriem. Protams, es tur vairs neiešu, - nedroši piebilda Vladejs.

Rods pašūpoja galvu, vairāk reaģējot uz savām domām, nevis uz skolnieka teikto. Cilts aizliegums tuvoties Kalnam turpināja darboties, taču Sapulces Vadonim pēdējā laikā bija uzkrājies tik daudz neatrisinātu jautājumu, ka tā bija kļuvusi nepieciešamība, un priekšā stāvošais jaunietis, kuram nesen bija pienākusi deviņpadsmitā vasara, varēja ar to tikt galā labāk nekā jebkurš cits. Lielisks karotājs un labs volhvs, spējīgs redzēt dabas garus un izsaukt tās labos spēkus.

Vladejs, paskatījies uz domīgo skolotāju, atnesa viņam medus uzlējumu, bet Rods atteicās, iemalkojis tikai malku auksta avota ūdens. Kavējoties uz sliekšņa, viņš teica:

- Šodien, pusnaktī, atnāksi uz kņaza māju, bet viens pats.

Vladejs pietvīka, sapratis mājienu. Rods runāja par Jasenu, kura nesen bija sākusi sekot jaunajam volhvam uz papēžiem. Viņai bija tikai septiņpadsmitais pavasaris, taču meitenīte ātri pārvērtās par burvīgu meiteni, drosmīgu, spēcīgu, iedomīgu un brīvību mīlošu. Ņemot vērā to, ka viņa bija volhva un pareģes Kosvilas meita, bija vērts rēķināties ar viņas neatlaidību. Rods zināja, ka vienīgā autoritāte viņai bija tikai Vladejs.

- Saģērbies kā medībām, - piebilda vecais volhvs un klusi pazuda aiz sliekšņa.

Dažas sekundes vēlāk durvis ielaida istabā gara auguma meiteni ar bizi līdz viduklim, tērpušos sarafānā, sabuļādas tunikā un mīkstos zābaciņos. Kādu laiku jaunieši skatījās viens uz otru, tad Jasena apņēmīgi pagājās uz priekšu.

- Kur tevi aicināja tas vecais ķēms?

Vladejs gribēja atbildēt patiesību, kā vienmēr, taču atcerējās skatienu no pinkaino pelēko uzacu apakšas un pagrieza sarunu uz citu pusi.

***

Viņi stāvēja kalna nogāzē zem gadsimtiem vecām priedēm un lūkojās pāri upei uz drūmo Dievu Kalnu, kuram bija augsta apaļa torņa forma, divas verstis augsta un piecas verstis plata. Tagad tornis bija pāršķelts no augšas līdz lejai ar baltu vāli, kuru klāja kaut kādi raksti, kas atgādināja noslēpumainus burtus, bet torņa sienas bija tik spēcīgas, ka Kunga Vāles trieciens tās neiznīcināja, tikai šur tur sabojāja izveidojot platas spraugas sānos. Tumši pelēkās Kalna sienas ar pelēku un baltu plankumu rakstu, ar nišu rindām un aklajiem logiem, caurumiem un plaisām, kas mirdzēja ar sarmu un, kā vienmēr, laiku pa laikam izpludināja bālganu tvaiku un dūmu straumes.

- Ej mājās, - sacīja Vladejs, neapgriežoties.

- Neiešu, - Jasena atcirta izaicinoši, ģērbusies tāpat kā viņš, medību jakā, ādas biksēs un zābakos. - Ar loku es varu šaut ne sliktāk par tevi, bet briesmas es saskatu labāk.

- Nopērt tevi vajadzētu kā nākas, - nomurmināja masīvais, drūmais Petrjans, labākais rossinu mednieks, kurš, pēc Roda un kņaza lūguma, piekrita piedalīties izlūkgājienā. - Lai zinātu, kā strīdēties ar vīriešiem.

Vladejs šķībi paskatījās uz meiteni, satika viņas izsmējīgo, spītīgi izaicinošo skatienu un pasmīnēja. Viņš zināja, ka atrunāt Jasenu neizdosies. Bet viņu pārsteidza Rods, kad viņš šķiroties klusi ieteica neuzstāt, lai Jasena neiet ar viņiem. Skolotājs droši vien domāja, ka meitene nebūs apgrūtinājums.

Vladejs neviļus pieskārās zobena rokturim, kas karājās speciālā pārvalkā aiz muguras. Zobenu viņam iedeva Rods un, to pasniedzot, bija ārkārtīgi svinīgs.

- Tas ir gar-zobens, - viņš teica, atritinādams vilkodila ādu, kurā bija ietīts ierocis. - Maģisks zobens ne no mūsu Pasaules. Mans vecvecvectēvs to ieguva Kalnā. Cirtiena laikā tas var pagarināties līdz desmit asīm un spēj pārcirst akmeni un tēraudu.

Vladejs godbijīgi pieņēma zobenu, kura asmens šķita nevis kalta metāla sloksne, bet gan dūmu un ūdens strūkla, sajuta tajā kustību un dzīvību, nodrebēja, bet ātri tika galā ar savām izjūtām. Kopš bērnības viņš bija ticējis gar-zobenu leģendām, taču šādu zobenu turēja rokās pirmo reizi. Viegli paņēma to aiz roktura, ar asmeni iezīmēja pusloku, pāršķeļot krusteniski - un gaiss no šīs kustības nošņācās un nosvilpa...

Vladejs atkal pieskārās zobenam, pamāja Jasenai, lai viņa turas aiz muguras, un devās uz priekšu. Petrjans, milzīgs, plats, muskuļiem mezglots kā ozolkoka stumbrs, vienmēr valkāja nevis kurtkas, bet jakas bez piedurknēm, nosodoši skatījās uz jauno vīrieti, bet neko vairāk neteica. Jaunais volhvs bija iecelts par nodaļas vadītāju, un runāt viņam pretī neklājās.

- Nevienu neredzu, - sacīja Vladejs, kuram bija īpaši laba redze. No trīs verstu attāluma viņš varēja skaidri saskatīt mušu uz Kalna sienas. Bet viņš neredzēja nekādas kustības, izņemot tvaika vai dūmu strūklas.

- Es arī ne, - teica meitene. - Ejam?

- Nesteidzies. Aiz upes ir Robeža. Vispirms pārbaudīsim, vai tā ir saglabājusies savā vietā. Es šeit vēl neesmu staigājis. Petrjan, šķērsosim upi; ja kaut ko jūti, paziņo.

Viņi nogāja lejā pie upes, modri lūkojoties apkārt un skatoties debesīs baltajās mākoņu svītrās, ar diviem tikko redzamiem pavadoņu diskiem - Sudrabu un Zeltu. Aiz pakalniem riņķoja vārnu bars, taču tas nebija bīstami, bet no Perunciem gan vajadzēja uzmanīties. Šie dīvainie putni, kuru spārnu platums bija līdz divdesmit asīm, meta asas un cietas, cietākas par tēraudu, spalvas, kas caurdūra koku stumbrus, nemaz nerunājot par cilvēku ķermeņiem. Daudzi cilts mednieki tika nogalināti, pirms volhvi atrada veidu, kā cīnīties ar perunciem, lai gan šim nolūkam rossiniem bija jānomaina ne viena vien nometne, par jaunu jāuzbūvē vairāki ciemati.

Upi, ko sauca Pužanaja, šķērsoja brienot - basām kājām, turot novilktos zābakus rokās. Otrā krastā tos atkal uzāva. Visi bija ģērbušies gandrīz vienādi: Vladejam un Petrjanam bija zobeni, naži aiz zābaku stulmiem un loki, Jasenai bija tikai loks, no kura viņa piecdesmit soļu attālumā trāpīja egles čiekurā.

Uzkāpa garā smilšainā pakalnu nogāzē, apaugušā ar vārgulīgiem kokiem, nobiedēja ērkšķu čūsku ģimeni. Klajums līdz Dievu kalnam gulēja viņu acu priekšā kā uz delnas.

Vladejs piespieda sevi atslābt, atrauties no visām domām un iekļūt krēslainajā viszinības stāvoklī. Ainava ap viņu kļuva caurspīdīga, plūstoša, piepildīta ar slepenu kustību un mirdzumu. Dzirkstis un zvaigznes šajā ainavā apzīmēja dzīvās radības - putnus, dzīvniekus, kukaiņus, pelēkas un zilganas svītras un plankumi piederēja slēptiem dabīgiem šķēršļiem, melnas cilpas un gredzeni nozīmēja bīstamas vietas, melni punkti ar tumši sarkanu oreolu - nezināmi draudu avoti, kas nepārprotami piederēja Dievu kalnam.

- Viss ir kluss, - blakus parādījās Petrjans, kurš paspēja uzkāpt līdz vītolu krūmiem, aiz kuriem sākās klajums. - Bet es atradu cilvēku pēdas.

Vladejs iznāca no transa, neizpratnē paskatījās uz mednieku, kurš tikko bija turp un atpakaļ šķērsojis Robežu. Tas, ka viņš aizgāja līdz klajumam, liecināja par Robežas pazušanu. Bet no kurienes radās cilvēki? Rossini šeit nevarēja atnākt, tikai drosminieki, piemēram, Mirhava, bija spējīgs pārvarēt aizliegumu un tuvoties Kalnam. Kurš tad nebaidījās no Dievu dusmām? Un arī kņaza dusmām?

- Cik viņu ir?

- Daudz. - Petrjans pakustināja pirkstus. - Astoņi cilvēki. Septiņi vīrieši un viena sieviete. Gāja no austrumiem, gar upi, tad pagriezāmies Kalna virzienā.

Vladejs atskatījās uz apklusušo Jasenu. Meitenes kvēlojošās zilās acis bija plaši atvērtas, taču tajās nebija baiļu.

- Svešinieki! - Viņa nočukstēja.

Petrjans piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jā, viņu apavi nav kā mums, dīvaini, veci. Tādus nēsāja pirms Katastrofas. Nu, vai iesim atpakaļ, vai tālāk?

Vladejs apdomājās. Principā būtu nepieciešams atgriezties un brīdināt kņazu par svešu cilvēku parādīšanos. Tomēr, pirmkārt, nebija stingras pārliecības, ka tie, kas šeit parādījušies, ir svešinieki, un, otrkārt, izlūki nebija izpildījuši savu uzdevumu, nebija atraduši atbildi uz nevienu Rodu uzdoto jautājumu.

- Ejam tālāk, - Vladejs apņēmīgi devās uz priekšu. - Bet nepieciešamības gadījumā tu, - jaunieša pirksts iebakstīja meitenes plecā, - tu tūlīt skriesi uz ciemu, brīdināsi Rodu. Bet tikai viņu.

Jasena atbildēja ar mirgojošu skatienu, kas teica, ka viņa pati ir atbildīga par sevi. Vai tas nozīmēja ka viņa piekrīt, Vladejs nesaprata.

Drīz viņi gāja pār pļavu, pa skaidri saskatāmo cilvēku grupas taku. Pēc visa spriežot, svešinieki ne no kā nebaidījās, neslēpās un devās taisni uz pāršķelto Dievu kalnu.

2. nodaļa

Pirmais šoks, saistīts ar viņu stāvokli, pagāja, un visi sapulcējās piekrastes nogāzē, pie viena no sadauzītajiem "golemiem", lai apspriestu situāciju.

Vīrieši izskatījās, kā vienmēr, ikdienišķi aizņemti, mierīgi un pat Taja šķita mierīga un dzīvespriecīga, lai gan viņas dvēseles dziļumos joprojām mita bailes no stresa, ko viņa bija piedzīvojusi, kad uzzināja, ka Laika Pātaga - Stumbrs viņus izmetis no sava laika un pat ne uz viņu dzimto Zemi. Šī planēta bija tikai Zemes kopija, un arī tad ne visās detaļās. Pietika paskatīties uz debesīm, kur dienu un nakti rēgojās divi mēness diski - sudrabains un zeltīts.

Pa diennakti kopš traģiskā atklājuma grupas vīriešiem izdevās izpētīt apkārtni un atklāt daudzas interesantas detaļas.

Pirmkārt, ja šīs Zemes flora īpaši neatšķīrās no dzimtās Zemes, tad fauna bija pārsteidzoši atšķirīga. Upes apdzīvoja dīvainas radības, līdzīgas krokodiliem, bet ar vilnu un vilka purnu. Reizēm garām skrēja lielu, vilka izmēra žurku bari, bet vilnas vietā ar ērkšķiem. Bija arī čūskas - un arī ērkšķainas, ar adatveida cekulu uz muguras. Kopumā šo pasauli apdzīvoja daudzi ērkšķaini un dzeloņaini dzīvnieki, tostarp arī putni un vāveres, it kā dabai kādreiz būtu iepaticies šāds dzīvnieku izskats, un tā tos saražoja lielā daudzumā, visus mežu iemītniekus apveltot ar adatām un ērkšķiem. Pat maziem putniem un tādus izlūki sastapa vairākas sugas, lidojošus un skrienošus, bija asu adatveida spalvu pārsegs.

Otrkārt, Ivans Kostrovs un Ruzajevs uzdūrās uz vēl dīvainākiem dzīvniekiem, lāčiem līdzīgiem, brīvi staigājošiem uz pakaļkājām. Ivans pat pamanīja, ka lāči tērpušies dīvainos kombinezonos, un viņu acis ir gudras un ziņkāras, kas liecināja, ka šī populācija ir saprātīga. Tomēr kontakts ar “ursus sapiens” pārstāvjiem neizdevās, lāči klusēdami ienira milzu aveņu biezokņos un, neatvadījušies, devās prom.

Treškārt, Ivašuram paveicās atrast ugunskura pēdas, kas liecināja par, ja ne cilvēku apmetņu, bet vismaz mednieku nometņu klātbūtni šajās vietās. Saskatīt apdzīvotas vietas, pat no kādas milzu priedes augstuma, kurā Griša Belijs uzkāpa, neizdevās. Toties burtiski četrus kilometrus no nometnes viņš ieraudzīja lielāko Stumbra daļu, tumšu, kalnu atgādinošu, kuru uz pusēm pārsitis kolosāli liels cigārs, pārsteidzoši līdzīgs piecus kilometrus garam "golemam".

Fjodors Polujanovs sarosījās, izdzirdis Grigorija stāstu, un nekavējoties izvirzīja hipotēzi: grupas iziešana ar "golemiem" no "Laiku Sākuma" bija saistīta ar tik lielu visa Laika Koka satricinājumu, ka notika lielapjoma pirmās ierīces, kas caurdūra hronourbja ķermeni, dublēšanās. Un kad šis "pseidogolems" tika izmests vienā no Zariem, tas aiz sevis pavilka visu pārējo "golemu" ķēdi ar cilvēkiem.

Ar Fjodoru nestrīdējās, tam nebija laika, bet toties radās cerība, ja ne uz atgriešanos, tad vismaz uz konkistadoru palīdzību. Lai gan visi saprata, ka Laika Pātagas cilpa izjukusi un tās izejas mezglos, citos Koka Zaros - Visumos, teorētiski vajadzēja palikt tikai Stumbra drupām.

- Tātad, desantnieku kungi, ir pienācis laiks savākt akmeņus, - sacīja Ivašura, skatoties uz pieklusušajiem septiņiem vīriešiem un sievieti. - Kā senie grieķi mēdza sacīt: pat dievi nespēj padarīt bijušo par nenotikušu. Ir jāpierod pie sava stāvokļa un jādomā, ko darīt tālāk. Vispirms es ierosinu analizēt to, kas ir mūsu rīcībā. Tad mēs apmainīsimies idejām, ja tādas būs. Vai ir kādi iebildumi?

Iebildumu nebija. Ne Pāvels Ždanovs, ne arī Grigorijs Belijs, kas bija nākuši no viena Zemes divdesmit ceturtā gadsimta Zara, nepretendēja kļūt par komandieriem pašreizējā situācijā, kad viņu pieredze nebija piemērota, bet Igors Ivašura, kurš bija pieradis uzskatīt sevi par atbildīgu par draugu un paziņu likteni, uzņēmās šo lomu labprātīgi.

Ar ekipējumu ātri tika skaidrībā.

"Golemi" vairs nekam nebija derīgi. Izsmēluši enerģijas rezerves un piedzīvojuši vairākas hronopārejas, tie pārvērtās par salauztiem un nedzīviem polimetāla apvalkiem.

Glābēju skafandri - kokosi, kas arī uzņēma uz sevi satrakotā hronourbja triecienu, bet tomēr aizsargāja īpašniekus, joprojām bija izmantojami, taču ne visiem eskadras biedriem izdevās izglābt ieročus - "gloki" bija tikai Ždanovam, Belijam un Valetovam. Pārējiem bija arī NZ komplekti, bet pie Ruzajeva izrādījās arī pirmās palīdzības komplekts, kaut arī viņš pats par to nezināja, kamēr netika atklāts plakanās baltās kastes noslēpums, kuru viņš valkāja uz skafandra piedurknes pulksteņa vietā.

Kokosos iebūvētās rācijas un skafandru inki - datori turpināja darboties, tāpēc cilvēki kādu laiku bija aizsargāti, bet pašu kokosu akumulatoru enerģija lēnām samazinājās, un drīz vien bija jāparūpējas par aizsargkomplektu nomaiņu.

- Pamaz, - rezumēja revīzijas rezultātus Ivašura. - Bet arī ne bezcerība. Varēja būt sliktāk. Kamēr mēs neatradīsim pienācīgākus apģērbus, turpināsim staigāt kokosos, it īpaši tāpēc, ka tie mūs pasargās arī no vietējiem kodīgajiem radījumiem. Ko mēs darīsim, kungi desantnieki?

- Pieradīsim, - nomurmināja Miša Ruzajevs, kurš pēdējā laikā nebija iznācis no dziļas depresijas stāvokļa. Viņš joprojām nevarēja pierast pie domas, ka Gasparjana nav un nekad vairs nebūs kopā ar viņiem.

- Es ierosinu doties uz Stumbru, - teica Fjodors Polujanovs.

- Priekš kam? - pajautāja Kostrovs. - Hronourbis vairs nedarbojas, hronošahta sagrauta, Stumbrs, visticamāk, iznīcināts, ir pārtrūkusi "Laiku lifta" ķēde, kas savienoja Zarus.

- Bet ja nu nē? - jautājums izklausījās bezpalīdzīgs, un Polujanovs apklusa, tad spītīgi nozibināja acis. - Un tomēr es vēlētos apskatīt Stumbru, parakāties pa aprīkojumu, pārliecināties, ka tas nedarbojas. Vai nu maz ko mēs varam atrast, kas mums būs noderīgs?

- Atbalstu, - iemeta Belijs, košļādams zāles stiebru. - Protams, nav īpašu cerību, taču Stumbrs nav parasta tehniska struktūra, bet gan laiku traktrise, cauri telpai ejoša līnija, šīs līnijas gabali, cilpas, kas savienoja kaimiņu Zarus, pilnīgi varēja saglabāties.

Taja, iepletusi acis, paskatījās uz Kostrovu, un viņš saspieda viņas elkoni, saprotot draudzenes jūtas, kurai pēkšņi uzplaiksnīja cerība atgriezties. Pāvels Ždanovs, skatoties uz viņu, klusi pateica:

- Jums nevajadzētu pārāk paļauties uz laimīgu gadījumu, taču pastāv iespēja, ka mums paveiksies. Kas zina, kas ir laiks?

- Laiks... - nomurmināja Polujanovs. - Veckrievu valodā - visai īpatnējs jēdziens. Starp citu, termina pamats ir sanskrita vartman - trase. Mūsu senči bija pietiekami gudri. Vienu lietu es varu droši pateikt: Stumbra izejas mezgli ir "mūžīgā tagad" mezgli, un tie visi atrodas uz hronošahtas līnijas ...

- Atradās, - Ždanovs vienaldzīgi izlaboja. - Nu ko, ejam. Jo ātrāk mēs šķirsimies no ilūzijām par atgriešanos savā laikā, savā Metauniversā, jo ātrāk pielāgosimies dzīvei šeit.

Viņš devās uz priekšu, viņam sekoja Valetovs, Ivašura, Ruzajevs. Atpalikusī Taja, ar lūgumu paskatījās uz Ivanu.

- Vai tiešām viņam ir taisnība? Un mēs mūžīgi paliksim šeit svešajā pasaulē?

Kostrovs uzmundrinoši atbalstīja viņu aiz elkoņa.

- Mums vienkārši jābūt gataviem uz visu. Labāk ir iepriekš sagatavoties vissliktākajam nekā piedzīvot vilšanos. Bet zini, - Ivans pieklusināja balsi, - nez kāpēc esmu pārliecināts, ka mēs izkulsimies no šīs situācijas.

- Tiešām? Taisijas acis iezibējās.

Ivans noskūpstīja meiteni uz vaiga un paātrināja soļus, panākot uz priekšu aizgājušos biedrus. Dziļi dvēselē viņš nebūt nebija pārliecināts par saviem izteikumiem, taču nezināja citu veidu, kā atbalstīt savu draudzeni.

Upi forsēja pārbrienot, izstiepušies ķēdē. Belijs un Ždanovs aizgāja uz priekšu, Polujanovs par kaut ko strīdējās ar Ruzajevu, Ivašura domīgs viņiem sekoja, tad Taja un Ivans, un Laentirs Valetovs noslēdza ķēdi, joprojām vienaldzīgs pret visu notiekošo. Ivans panāca Ivašuru un dzirdēja Mihaila un Fjodora sarunu.

- ...bet tomēr es nesaprotu, - Ruzajevs flegmatiski sacīja, - kāpēc mūsu "golemus" izmeta no Stumbra dzīlēm ārējā zonā. Mums vajadzēja atrasties iekšpusē, hronošahtā.

- Stumbrs nav tikai konstrukcija, - Polujanovs atkārtoja Belija vārdus, - tas ir arī process, kurā tiek realizēts daudzdimensionālais kontinuums trīsdimensionālā.

- Nu un kas?

- Hronourbja torpedēšanas laikā process apstājās, Laiku Kokā izveidojās daudzvektoru mezgls ...

- Nu un kas? - atkārtoja Ruzajevs.

- Inerce mūs iemeta vienā no alternatīvajiem Zariem-Visumiem.

- Labi, iemeta, bet kāpēc mēs nonācām ārpus Stumbra?

- Laika atiestatīšanas inerce izmainīja apzīmējumu uz telpisko, - Fjodors beidzot pabeidza domu, - un mūsu grupa tika izmesta no hronošahtas. Ja tas nebūtu noticis, iespējams, viss būtu beidzies traģiski.

- Viss ir nejaušības rokās. Ko tu teici par to masu, kas Stumbru pārgriezusi uz pusēm? Galu galā pēc formas tas pilnīgi līdzīgs "golemam".

Ivans nesaklausīja Polujanova atbildi, jo kokosu rācija atnesa Ždanova izsaukumu:

- Uzmanību!

Ivašura acumirklī izķēra "universālu", ielūkojoties tumšajā Stumbra kalnā, kas pacēlās virs meža divu kilometru attālumā. Pāvela brīdinājums visus pārsteidza klajumā, un nebija kur paslēpties, tāpēc svešās Zemes izlūki vienkārši ieņēma riņķa aizsardzību, lūkojoties apkārt un turot ieročus gatavībā. Nekas neiztraucēja vietējās dabas idillisko klusumu, bet Ždanova otrais izsaukums orientēja cilvēkus:

- Debesis!

Augstu virs Stumbra peldēja tumšs punkts, pakāpeniski palielinoties, līdz sadalījās vēl vairākos punktos. Tas bija putnu bars.

- Tie nav putni, tie ir esperi, - sacīja Belijs. - Ja viņi sāks uzbrukumu, atklājiet uguni.

Bars, kas tuvojās tiešām nebija putni. Ivans atcerējās tikšanos ar šiem radījumiem, līdzīgiem lidojošām rajām, nesenā ceļojumā pa Stumbru. Tad "rajas", hronourbja aizstāvji, viņiem uzbruka. Vai tiešām, arī šeit viņi sāks aizsargāt objektu, kas jau beidzis pastāvēt?

Bet esperi neuzbruka cilvēkiem. Paapļojušies ap tiem nelielā augstumā, četri plakanie milži, metot pelēku atspīdumu, pagriezās atpakaļ un pacēlās pāri Stumbram, pārvēršoties par tikko saskatāmiem punktiem.

- Vai viņi mūs atpazina, vai? - nomurmināja Ruzajevs.

- Diez vai, - Polujanovs pašūpoja galvu. - Viņiem vienkārši darbojas programmas paliekas, kas aizliedz patstāvīgas darbības, ja nav tiešu draudu aizsargājamajam objektam. Tagad viņi ir kā neredzīgā ceļveži, palikuši bez saimnieka.

- Neatpalikt, - mudināja biedrus Ivašura.

Pēc pusstundas grupa sasniedza drūmo Stumbra kalnu un apstājās, skatoties uz pelēkvioleto hronopaātrinātāja sienu, ar nišu un bedru rakstu. Šajā pasaulē tas maz atgādināja slaido balto torni, kā to savā laikā skatīja Pāvels Ždanovs. Un arī Ruzajevs un Ivašura redzēja Stumbru, kad tas bija citāds. Šeit hronopaātrinātājs izskatījās kā konusa formas klints, sastāvoša no daudziem dažādu krāsu slāņiem. Un turklāt to līdz pamatnei pāršķēla milzu “pseidogolema” runga, kas spīdēja ar sniegotu baltumu, izrakstīta ar nesaprotamiem izlocītiem skrāpējumiem un spraugām visā garumā.

Klusi pastāvējuši zem "pseidogolema" asā deguna, nodaļa pa biezu, bet zemu - līdz ceļgaliem - suņuburkšķiem līdzīgu zāli devās gar Stumbra sienu, ieskatoties bedrēs un caurumos. No Stumbra vējoja pamestība, miris miers, veci draudi un drūma svešatnība, kas lika cilvēkiem turēties saspringumā. Bet galu galā, nostaigājuši divus kilometrus, visi pierada pie klusuma un nekustīguma, kas karājas virs galvas, un uzmundrinājās. Tikai Pāvels Ždanovs, vienīgais paranorms, kuram bija ārkārtas maņu sfēra, sajuta smalku dzīvā siltuma elpu, kas izplūda no Stumbra sienām, un šī sajūta neļāva viņam atslābt. Kaut kādi mehānismi ar enerģijas avotiem joprojām dzīvoja hronopaātrinātāja iekšienē, bija vērts sameklēt šīs ierīces un uzzināt to iespējas. Un Pāvels ļoti cerēja, ka izdosies atjaunot kontaktu ar Stasu, Stumbra inku. Daudz kas uzreiz kļūtu skaidrs.

Bet pirmais kustību uztvēra nevis Pāvels, bet Laentirs Valetovs. Viņš panāca Ivašuru un bez īpašām emocijām sacīja mugurā:

- Mūs novēro.

Rācijas bija ieslēgtas visiem, un desantnieki uzreiz apstājās, paņēmuši ieročus un piesardzīgi pārlūkojot labajā pusē esošo ēkas sienu. Bet Valetovs piebilda:

- Viņi slēpjas mežā.

Ivašura ieskatījās tuvējo meža biezokņa joslā, tāpat kā visi pārējie, neko neredzēja un klusi jautāja:

- Kur?

Valetovs norādīja uz blīvo pamežu, un tūlīt tur sašūpojās zari, no krūmiem iznāca divas pinkainas figūras, un apstājās. Viņi atradās tikai trīs simtu metru attālumā, cilvēki labi izšķīra negaidītos viesus.

Pēc izskata viņi ļoti līdzinājās uz pakalkājām stāvošiem lāčiem. Bet, pirmkārt, viņiem nebija mataini, bet gludi purni, priekšējās ķepas bez apmatojuma, un, otrkārt, viņi valkāja kaut ko līdzīgu ādas priekšautiem, kas aizsargā vēderus un kājas-ķepas līdz ceļgaliem.

- Paskaties, kas viņiem ir ķepās ... - čukstēja Taja.

Priekškājās lāči turēja nūjas, kas mirdzēja ar blāvu metālisku spīdumu.

- Nav brīnums, - norūca Ruzajevs. - Vienkārši šeit ir Ursus sapiens, saprātīgi lāči. Cilvēku, iespējams, nav, tāpēc niša tika piepildīta ar brūnajiem medus mīļotājiem.

It kā atbildot uz viņa vārdiem, viens no pseidolāčiem dzeltenā priekšautā pacēla nūju un pavicināja to virs galvas no labās uz kreiso. Tad viņš nolaida nūju un izdarīja pilnīgi cilvēcīgu žestu: viņš pakratīja garu purna priekšā izstieptu pirkstu. Žests varēja nozīmēt jebko, taču lielākā daļa desantnieku uzskatīja, ka saprātīgais zvērs viņiem iesaka nestaigāt Stumbra tuvumā.

- Ko darīsim? - Ivašura ātri vaicāja. - Ja tie ir aborigēni, mums ir jāsadraudzējas ar viņiem. Kas zina, cik ilgi mēs pavadīsim šajās vietās.

- Es aiziešu pie viņiem, - teica Ruzajevs. Bet, tiklīdz viņš spēra soli uz priekšu, lāči pazuda. Krūmi sakustējās, un tas arī bija viss.

- Citu reizi, - teica Pāvels. - Mūs iemeta interesantā pasaulē, desantnieki. Zaļas pļavas, meži, upes, klusums, tīra ekoloģija ... un inteliģentu lāču civilizācija. Sāksim pierast... - Viņš nepabeidza.

Vietā, kur pazuda abi lāči mežā nopikēja esperu eskadra. Uzliesmoja zibens spērieni, caurdurot kokus. No turienes atskanēja svilpjoši šņācoši, neskaidri triecieni, tad viss apklusa. Bars pariņķoja virs meža, tad atgriezās, lēnām aplidoja ap sastingušajiem, ieročus satvērušajiem cilvēkiem, un atkal uzkāpa debesīs, zem mākoņu spalvām.

- Vai tiešām viņi ... tos nogalināja? - čukstēja Taja.

- Dīvaini, - nomurmināja sakoncentrējies Ivašura. - Kāpēc esperi viņiem uzbruka? Galu galā lāči nerada nekādas briesmas. Mēs esam bīstamāki par viņiem.

Neviens viņam neatbildēja. Visiem noskaņojums kritās. Apkārtējā pasaule bija šķietami klusa, mierīga un skaista, taču tajā pastāvēja vardarbība un nāve, un tā bija saistīta ar Stumbra kalnu.

- Ejam, - Belijs ieteica, pamājot ar roku. - Es atradu ieeju. Lai gan, varbūt labāk sadalīsimies? Daži lai paliek šeit, un divi vai trīs dosies izlūkos.

- Es palikšu, - Valetovs rīkles balsī atsaucās, pagāja malā, apsēdās zālē, bet pēc tam apgūlās uz muguras.

- Paliec tu arī, - Ivans pieklusināja balsi, apskāvis Taju.

- Bet tu?

- Es iešu izlūkos.

- Labi, - Ivašura pamāja ar galvu. - ies Ivans, Griša un ...

- Es, - Polujanovs pacēla roku.

Ždanovs, acis piemiedzis, paskatījās uz Ivašuru un pasmaidīja.

- Lai iet, es paklaiņošu apkārt, tepat netālu.

Izlūkošanas grupa bez īpašām atvadām iegāja milzīgajā izlūzumā, Stumbra sienas pārrāvumā, kas bija melns ar mirdzošām sudrabainām svītrām, un pazuda no redzesloka. Taja kādu laiku ielūkojās ejas tumsā, klausījās atnākošās skaņas, tad aizgāja un apsēdās blakus Ruzajevam.

- Bet es pagaidām aiziešu turp, - Pāvels pamāja uz mežu, - Paskatīšos.

- Paņem Mihailu, - Ivašura ieteica.

- Nē, vienam parocīgāk. Ja kaut kas notiek, dodiet signālu.

Viņš izgāja pāri pļavai līdz meža malai, tur parakņājās zālē un pazuda krūmos. Un kļuva pilnīgi kluss.

3. nodaļa

Vladejs sajuta briesmas vienlaikus ar Jasenu, pat pirms tās ieguva konkrētas formas. Viņš apstājās, brīdinoši pacēlis roku, paskatījās apkārt, sastapa meitenes skatienu:

- Kāds mūs vēro.

Jasena pamāja, ieklausījās sevī un ar pirkstu parādīja vispirms uz sāniem, tad uz debesīm. Tas nozīmēja, ka viņus vēro no divām pusēm un dažādi. Acis biezoknī noskatījās, ja ne laipni, tad bez draudiem un ļaunprātības, bet skatiens no debesīm, ko slēpa lapotne, bija jūtami drūms un nežēlīgs. Tie varēja būt vai nu grifoni, kas barojās ne tikai ar sprāgoņām, bet arī ar dzīvu gaļu, vai Perunci-dzeloņastes, no kuriem brīdināja Rods.

Vladejs iegāja viszinības transā un ieraudzīja četras melnas bultas virs meža, kas izsauca dvēseli stindzinošas šausmas. Viņš pasteidzās aizvērt sevi un savus biedrus ar neredzamības čaulu un, iespējams, to izdarīja laikā. Dzeloņastes, kas riņķo virs meža un Dievu kalna, līdz kuram bija ne vairāk kā pusotra jūdze, pēkšņi ienira tālu uz sāniem un ietrieca zemē nāvējošas liesmas. No tālienes atskanēja šņācoši svilpieni kā pātagas cirtieni: ššahh - ššahh - ššahh ... tad viss apklusa.

Vladejs noslaucīja sviedrus no pieres, viegli pasmaidīja par Jasenas pieskārienu:

- Viss labi, viņi mūs nepamanīja.

- Kas? - Petrjans nesaprata.

- Perunci, Kalna sargi. Rods brīdināja, ka no viņiem jābaidās.

- Bet es jūtu vēl kādu citu, - Jasena karsti nočukstēja, palūkodamās apkārt.

- Tie ir tikai medvjani, - Vladejs pārliecinoši atmeta. - Viņi mūs neaiztiks.

Izlūku vienība atkal virzījās uz priekšu un drīz nonāca līdz vietai, kur dzeloņastes bija izdarījuši briesmīgo triecienu. Meža klajumiņš bija izraibināts ar trīs asis platām bedrēm, četru asu dziļumā, un zeme šajās vietās kļuvusi šķidra kā ūdens, pamesta uz augšu, tā arī sastinga. Vladejs saskaitīja vienpadsmit šļakstus, kas ķēdē iegāja mežā, tad uz zāles atrada asiņu pēdas un apstājās, pamādams Petrjanam uz salauztajiem krūmiem:

- Dzeloņastes šāva ne velti.

- Medvjani, - mednieks atbildot saprotoši palocīja galvu, paostīja, ieskatījās zālē un krūmos. Viņš ienira biezoknī un atgriezās ar pusotru pēdu garu spīdīgu nūju, kuras galos bija iegravēti dīvaini hieroglifi: 2301.

- Nav neviena, medvjani vienmēr aiznes savus ievainotos radiniekus, bet Lohs stāstīja, ka no šīm nūjām medvjani šauj degošas bultas, kas caurdur pat akmeni.

Vladejs bija dzirdējis Loha stāstus, taču tiem maz ticēja.

Krūmos nošalkoja, no zem spalvoto paparžu lapām paskatījās mirdzošas acu pērlītes un pazuda, pamanot cilvēkus. Čūskeži parasti nebaidījās no cilvēkiem, bet šis skaidri bija nobijies. Vladejs atkal ieklausījās dabas garos, driādu un najādu čukstos, lapotnes un zāļu elpā un, stingstot bailēs, saprata, ka viņus vēro nevis medvjanu ģimene, bet gan kāds milzīgs, spēcīgs, drūms, svešs un briesmīgs, vienlaikus dzīvs un nedzīvs. Bet pats galvenais, redzot īpašā maģiskā veidā trīs rossinus no attāluma, caur kokiem un krūmiem, šis necilvēcīgais nezvērs bija ievainots un, lai arī nelūdza palīdzību, dīvainā veidā skaidri lika saprast, ka gaida kādu. Lai gan varēja būt, ka viņš sauc savējos. Vladejs vienkārši dzirdēja viņa domu tēlus.

- Nogriezies pa kreisi, - jaunais volhvs izmeta, noņemot loku un izvelkot bultu, - Jasena, tu man sekosi desmit soļu attālumā, piesegsi muguru.

Negaidot nekādus iebildumus, Vladejs paslīdēja zem egles zara un šķiet izšķīda biezā meža biezoknī, kuru vairāk nekā simts gadsimtus nebija skārusi cilvēka roka. Tādā pašā veidā, klusi un elastīgi, volhva pavadoņi sekoja viņam.

Rossini kopš bērnības bija pieraduši pie visnegaidītākajām briesmām. Drosmi, nosvērtību un gatavību sastapt noslēpumainas parādības, viņi uzņēma līdz ar mātes pienu. Nē, viņi, protams, prata brīnīties un apbrīnot, kā arī priecāties par pasaules burvīgo skaistumu un vienkāršību, taču viņu pārsteigums reti pārvērtās bailēs un nepiesaistīja negatīvas emocijas. Kas attiecas uz veduniem, volhviem, burvjiem un magiem, tie spēja paredzēt gandrīz visu veidu briesmas un nākotni, kaut arī zemapziņas uztveres līmenī. Vladejs, ejot pa svešinieka mentālo smaržu, jau zināja, ka tas viņiem nespēs kaitēt.

Sākumā viņi to noturēja par melnu klinti, kuru ieskāva koki, salauzti kā salmiņi. Tad, apkatījuši no visām pusēm, viņi saprata, ka tas ir gigantisks, vai nu akmens, vai metāla zvērs, kas nokritis uz sāniem. Zvēram trūka galvas, bet bija rumpis, skausts un spēcīgas, kā sviras, kājas ar apaļiem nagiem kā zirgam, vārāmā katla lielumā. Tas izskatījās kā kentaurs, kas iekusis dīvainās zemes un kūdras šļakatās. Bet šis dzelzs kentaurs šeit nebija galvenais. Tieši zem viņa kājas gulēja arī puslīdz noslīcis zemē, kas bija kļuvusi šķidra un sasalusi kā darva, drausmīgs melns cilvēks ar gludu seju un vienu, vāji mirdzošu, garu, horizontālu acs spraugu. Viņš raudzījās uz rossiniem ar drūmu vienaldzību, bet bez draudiem, un bija jūtams, ka viņš gaida kādu citu. Jebkurā gadījumā melnais jātnieks, kuru pie zemes bija piespiedis viņa nokritušais bezgalvainais zirgs, par izlūkiem neinteresējas.

- Kas tu esi? - jautāja Vlads, tuvodamies, nepievēršot uzmanību Jasenas izbiedētajiem izsaucieniem.

Acu mirdzums uz milža pieres (pat guļot uz sāniem, viņš bija divreiz augstāks par garo jaunieti) uz mirkli pastiprinājās. Vladejs sajuta nāvīgas skumjas, tirpšanu zem galvaskausa, muskuļu raustīšanos uz sejas, spiedienu uz sirdi. Viņš pakāpās atpakaļ, bet tūlīt atkal tuvojās.

- Kas tu esi?

Acs uz melnā cilvēka pieres gandrīz nodzisa, it kā viņš būtu zaudējis samaņu. Pazuda arī nepatīkamās sajūtas, kuras piedzīvoja jaunais volhvs.

- Viņš ir ievainots, - Vladejs paskaidroja saviem biedriem, atkāpjoties zem izdzīvojušā alkšņa lapotnes. - Gandrīz miris. Iespējams, ar viņu cīnījās perunci.

- Bet dzeloņastes un viņš pats ir Kalna iemītnieki! - Jasena iesaucās. - Kāpēc viņiem būtu jākaro savā starpā?

- Nezinu.

- Ko darīsim? - Petrjans atskatījās pār plecu. Bija acīmredzams, ka mežā notikušī asinspirts viņu pārāk nesatrauc.

- Kamēr dzeloņastes riņķo virs kalna, mēs turp nedosimies. Mēģināsim tuvoties no otras puses, kur mežs gandrīz pietuvojas Kalna nogāzei.

- Bet kā tad ar to pēdām, kuri gāja mums pa priekšu?

- Ja viņi izdzīvoja, mēs tos satiksim Kalnā. Tagad ēdīsim pusdienas.

- Tikai ne jau šeit, blakus ... šim, - ātri sacīja Jasena, nervozi nolaizīdama lūpas. - Es baidos no viņa.

Viņi pagāja divus simtus soļus uz ziemeļiem, līdz strautam, kas ietecēja Pužanajas upē, apsēdās biezas kļavas ēnā, no somām izņēma pārtikas pakas: maizi, sieru, vārītas vistdeguņu olas, sēnes, ābolus, riekstus. Uzdzēra skābu salmadilla ogu novārījumu, kas piešķīra spēku.

Stirntrušu ģimene, pēc tam jauns esols un pāris lidojošo brūnzobu vāveru mēģināja nākt klāt, viņus piesaistīja pārtikas smarža, bet Petrjans tos aizdzina ar čūskeža šņācienu. Viņš prasmīgi atdarināja putnu un dzīvnieku balsis.

- Kā tu domā, vai viņš nogalināja Mirhavu? Klusi pajautāja Jasena, atskatoties uz melno jātnieku.

- Diez vai, - Vladejs papurināja galvu. - Viņš nav ļauns, un viņam pašam šeit daudz ienaidnieku. Es jau esmu saticis tādus kā viņš, un viņi nekad man nav uzbrukuši.

Saule bija aizgājusi dienas trešajā ceturksnī, kad viņi atkal devās gājienā un tuvojās Kalna gigantiskajai dzegai, no to pāršķēlušās "debesu vāles" puses. Apstājušies meža malā, kura mēle tuvojās Kalnam par nepilnu pusversti, ar bijību un bailēm sāka raudzīties tumši pelēkajā, ar violetu un tumši sarkanu nokrāsu, Kalna sienā un baltajā, "vālē" ar aso degunu, izraibinātā ar kaut kādiem rakstiem.

Nekas, neviena kustība netraucēja miegaino dabas mieru netālu no Kalna. Apkārt valdīja klusums un nekustīgums. Šeit pat putni klusēja, un kukaiņi nebūvēja savas mājas, paslēpušies kritušo lapu dziļumos. Un tomēr Vladejs sajuta, ka kalnu piesardzīgi vēro daudzas acis un ne tikai dzīvnieku un putnu, un pašā Kalnā slēpjas dzīvas radības, no kurām daudzas izplata skaidri taustāmu dusmu, ļaunuma un naida auru. Un vēl Kalna iekšpusē kaut kādi milzīgi mehānismi kvēloja ar dzīvu siltumu, kā arī dažas tā sekcijas, veseli tuneļu stāvi, kas tur izrakti, dīvainā un pārsteidzošā tilpuma tīklā, domā un gaida. Vladejam pat šķita, ka šis tīkls sajuta viņa mentālo skatienu, kļuva modrs un savā valodā aicināja viņu uz sarunu, bet viņš steidzīgi atstāja viszināšanas lauku.

- Tu ko? - Jasena reaģēja, jūtot to pašu, bet mazākā mērā.

Vladejs paberzēja pieri, pamāja ar roku Petrjanam, sūtot viņu uz priekšu:

- Perunci aizlidoja, var iet. Bet, ja mēs satiksim ienaidniekus, atkāpsimies.

- Kāpēc? - Petrjans bija pārsteigts. - Trijatā mēs tiksim galā ar jebkuru ...

- Ar jebkuru - ko? - volhvs paskatījās uz mednieku. - Ar melno jātnieku? Vai ar to, kurš nogalināja Mirhavu? Viņi nav cilvēki. Bet mums jāatgriežas, lai pastāstītu Dzimtai un kņazam to, ko redzējām.

Petrjans pagriezās un slīdēja cauri pļavas zālaugu biezokņiem uz Kalna milzeni. Aiz viņa, pēc Vladeja zīmes, ņirbošajos zaļajos viļņos elastīgi ienira Jasena. Vladejs gāja pēdējais, modri apskatot ainavu ar diviem redzes veidiem - tiešo un iekšējo. Dabas gari viņam čukstēja: neej, tur briesmas, tur nedzīvība, tur bailes un šausmas, tur nāve! - bet bija pāragri un kauns atkāpties, lai gan viņš droši zināja, ka Kalns viņu drūmi vēro, lasa viņa domas un gatavo tikšanos. Un Vladejam radās nelaimes, pat nāves nojausma, kas noteikti sagaida viņu. Sajūta bija tik asa un izteikta, ka volhvam gribējās aizbēgt no šejienes, kur acis rāda. Tomēr, sakodis zobus, viņš pārvarēja paniku un saviem biedriem neko neteica.

Zem nokārušās karnīzes Kalna otrā slānī, pie sienas ar daudzām nišām un bedrēm, viņi apstājās, straujo kustību satraukti un sasildīti, gatavi cīņai vai bēgšanai. Kamēr šķērsoja pļavu, viņi nevienu neredzēja un nedzirdēja, tāpēc uzmundrinājās un noticēja saviem spēkiem, lai gan visu trīs acu priekšā bija uz pusēm pārgrieztais Mirhavas tēls.

- Kur, tavuprāt, ir tie astoņi svešinieki, kas nāca uz šejieni? - karsti nočukstēja Jasena Vladejam ausī.

- Kalna iekšienē, - viņš pārliecinoši atbildēja. - Ja viņi būtu apstājušies netālu, es viņus sajustu.

- Vajag taču, tomēr atnācām! Petrjans pasmīnēja ūsās. - Bērnībā es mēdzu bieži sapņot, kā iešu uz Kalnu un atklāšu tā noslēpumu. Nez, no kurienes tas nokrita uz mūsu zemes? Un kāpēc nevarēja tam tuvoties?

Vladejs gribēja pastāstīt, ka Kalns izstaro īpašu gaismu, mentālu lauku, kas nomācoši ietekmē cilvēka apziņu, taču Petrjans diez vai būtu sapratis, kas ir “mentālais lauks”, un volhvs neko nesāka skaidrot.

Viņi devās gar ģigantiskās Dievu struktūras sienu, jūtīgi ieklausoties pašu soļu skaņās, ielūkojoties nišās un alās, kas bija izveidojušās sienā daudzajos tūkstošos gadu. Pagāja zem deguna, kas karājās virs zemes (vai varbūt roktura) vālei, kas pārcirta Kalnu. Atkal gāja gar sienu, līdz atrada alu, kas pazuda dziļi Kalna dzīlēs. Ar savu iekšējo redzi Vladejs pasekoja tās līkločiem un pagriezieniem līdz tā ienāca lielākā dobumā Kalna iekšienē. Apstādinājis nodaļu, pārmaiņus palūkojās uz Jasēnu ar mirdzošajām acīm un Petrjanu, kurš bija gatavs atvairīt ikvienu.

- Es sajūtu briesmas.

- Man nav bail! - meitene pacēla zodu, bet Vladejs neļāva viņai pabeigt.

- Protams, labāk būtu tev palikt ārpusē, taču es neesmu pārliecināts, ka ārpus Kalna tu būsi lielākā drošībā. Es iešu pirmais, tu man sekosi. Petrjans ies pēdējais. Tagad palūgsimies Perunu.

Paskatījies pelēkās kļuvušajās debesīs ar pūkainiem mākoņiem - droša zīme par nenovēršamām laika izmaiņām - Vladejs iegāja alas krēslā. Lāpa viņam nebija vajadzīga, viņš labi redzēja tumsā.

Kad nelielā nodaļa pazuda alā, meža malā, pusversti no Dievu kalna, iznāca kāds cilvēks, kādu laiku pastāvēja, ar uzmanīgu skatienu pārlūkojot apkārtni, un mierīgi devās uz milzīgās ēkas sienas iegruvumu, kurā bija iegājuši rossinu cilts sūtņi. Tas bija Rods, cilts Sapulces Vadītājs.

4. nodaļa

Pārdomāti koncentrējies Ždanovs atgriezās pēc četrdesmit minūtēm, uzsitot sev pa kāju ar lazdas zariņu. Uz apskaidroto Tajas skatienu atbildēja ar nomierinošu smaidu, bet uz jautājošo Ruzajeva - paziņoja:

- Tur, mežā guļ hronobruņinieks.

- Kāds hronobruņinieks? - Ivašura, guļot zālē, pacēla galvu. - Vai tas nav melnais jātnieks, ar kuru mēs iepazināmies Stumbrā?

- Viens no viņam līdzīgiem. Esperi viņu noklāja ar zalvi un sabojāja kentauru, tas ir, pārvietošanās sistēmu. Un viņam pašam, acīmredzot, ir beigušās enerģijas rezerves.

- Es iešu un apskatīšu, - padeva balsi Laentirs Valetovs, kurš pēkšņi ieinteresējās, un, neprasot atļauju, devās uz mežu.

Ždanovs pavadīja viņu ar uzmanīgu skatienu, pagriezās pret Ivašuru, apsēdās viņam blakus.

- Es kaut ko nesaprotu, - sacīja Igors Vasiļjevičs. - Melnie jātnieki vienmēr varēja sevi aizstāvēt, kā gan šis nevarēja cīnīties pret esperiem?

Pāvels pamāja.

- Es arī uzdodu sev šo jautājumu. Ir tikai viens saprātīgs izskaidrojums: uzbrukums bija pēkšņs un ātrs. Jātnieks uzbrukumu negaidīja.

- Bet kāpēc viņam uzbruka esperi? - Ruzajevs vīpsnāja. - Karš ir beidzies. Gan viņš, gan viņi ir no vienas komandas.

- Ne jau no vienas.

- Nu, vienalga, viņi aicināti aizsargāt hronopaātrinātāju, izņemot to, ka viņu programmas bija atšķirīgas.

- Neviens nezina, kāda programma bija hronobruņiniekiem, - Ivašura nomurmināja. - Viņi nav no mūsu Laika Zara un tos nav radījuši cilvēki. Ja, protams, tos var uzskatīt par kiborgiem vai automatiem ar mērķprogrammu.

- Varbūt viņi ir no šejienes, no šīs pasaules? - Taja kautrīgi ieteica.

- Diez vai, - Ždanovs pamāja ar galvu. - Hronobruņinieki pieder kādai tehnoloģiskai civilizācijai, kas ir sasniegusi ļoti augstu ietekmes līmeni uz Visumu. Šeit viņu ietekme nav jūtama. Mēs nonācām pasaulē, kur saprāts vai nu tikko parādījies... pie lāčiem..., vai arī ir gājis citu ceļu.

Ivašura ziņkārīgi paskatījās uz inspektoru.

- Interesants pieņēmums. Pa kādu? Ko tu vēl redzēji mežā, Pāvel, bez hronobruņinieka?

Ždanovs palika mierīgs.

- Es redzēju nesen satiktos lāčus.

- Tātad, tavuprāt, viņi ir vienīgie šīs pasaules īpašnieki?

- Es tā nedomāju. Šeit dzīvo cilvēki. Es visu laiku jūtu spiedienu uz savu psihi, kas nozīmē, ka vietējie iedzīvotāji zina, kā izmantot mentālos laukus, tas ir, viņi ir sasnieguši ietekmes līmeni smalkajos psi procesos. Ja man ir taisnība, mēs drīz tiksimies ar pamatiedzīvotājiem.

Ruzajevs pasmīnēja, pievirzījās tuvāk, domādams sākt strīdu, bet Taja viņam apsteidza:

- Pāvel, es neesmu fiziķis vai zinātnieks, tāpēc daudz ko nesapratu. Vai jūs varētu vienkāršāk izskaidrot, kas notika? Kāpēc mēs esam šeit, nevis uz Zemes? Nu, tas ir, ne uz savas pašu Zemes... - meitene nosarka, mēģinot formulēt jautājumu.

Ždanovs pamāja.

- Mēģināšu. Viens no mūsu zinātniekiem, kurš dzīvo mūsu Metauniversā, mūsu Laika Zarā, ir izstrādājis teoriju, saskaņā ar kuru Lielais Visums katrā mikromirkļa brīdī zarojas paralēlos mikrokosmosos, no kuriem katrs pārstāv mikro notikumu kombināciju, kas tiek realizēti pasaules varbūtības mainīguma dēļ. Vai saproti?

- Šķiet, ka jā.

- Rezultātā Lielais Visums sadalās atsevišķos Laika Zaros, veidojot Laiku Koku, tā saukto laiku kontinuuma fraktālu, kura Zari pārstāv atsevišķus Metauniversus ar savu fizikālo likumu kopumu un ar savu laika virzienu un plūdumu. Tādējādi izrādās, ka katra Zara laika virziena līnija ir vienas iespējas realizācijas līnija no visām tām iespējām, kas ietvertas iepriekšējā mirklī, iepriekšējā sazarojuma mezglā.

Pāvels uz sāniem paskatījās uz Taisijas koncentrēto, saspringto seju.

- Atkārtot?

- Nevajag. - Meitene atkal nosarka, bet nedusmojās. - Es sapratu, ka jūsu Laiku Koks, tas ir, Lielais Visums, faktiski ir telpa visu iespēju, visu kombināciju realizēšanai. Taisnība?

Pāvels satvēra viņas roku un noskūpstīja pirkstus.

- Tu esi gudra, Taisija.

- Man to jau ir teikuši, - Taja atviegloti iesmējās. - Bet es gribētu vēlreiz formulēt, kas ir Koks. Bezgalīgi daudz Zaru...

- Visuma iespējamo stāvokļu kopums veido Dendrokontinuumu, potenciāli līdzvērtīgu kopiju kontinuumu, Visuma Zarus.

- Izklausās skaisti. Un tik vienkārši!

Ždanovs pasmaidīja.

- Patiesība vienmēr šķiet pārsteidzoši vienkārša. Bet es neesmu pārliecināts, ka mēs precīzi novērtējam notikušo.

- Bet es beidzot visu sapratu. Stumbrs, tas ir, hronourbis, savienoja nevis dažādus viena Koka Zara laikus, bet gan dažādu Zaru stūrus! Tāpēc, kad hronourbja eksplozija mūs atgrieza nākotnē, mēs izgājām nevis savā laikā, bet citā. Bet ja ... - Taja nobālēja. - Ja Stumbrs iznīcināts un neko nesavieno ... nesavieno Zarus ... tad mēs šeit paliksim uz visiem laikiem?!

Pāvels atgūlās zālē, skatoties uz Stumbra slāņaino sienu.

- Ceru, ka tas tā nav. Mums palīdzēs.

- Kas? - ar tādu pašu ziņkāri jautāja Ivašura, saprotot, ka Ždanovs nav pateicis visu, ko zina.

Pāvels neatbildēja.

Taijas acis kļuva lielas un nobijušās.

- Ko darīt, ja Stumbrā palikuši "hronoķirurgi"?!

- Maz ticams.

- Nu, nevis paši "ķirurgi", bet viņu kalpi, "sanitāri". Tad mūsu puišiem draud sadursme ar viņiem...

- Neuztraucies, visi desantnieki ir labi apmācīti, - sacīja Igors Vasiļjevičs, saprotot, ka meitene uztraucas par Ivanu Kostrovu. Viņš pagriezās pret Ždanovu. - Bet patiesi, Pāvel, mēs nepadomājām. Stumbrā bija jāpaliek ne tikai konkistador-zirnekļiem, kas apkalpoja tā iekārtas, bet arī citiem automātiem, tostarp tiem, kas pieder "hronoķirurgiem". Nav izslēgts, ka mēs satiksim arī "sanitārus".

Ždanovs pēkšņi strauji piecēlās uz elkoņiem. Ivašura sekoja viņa skatienam un ieraudzīja kā mežā iepiķēja esperu eskadra. Pazuda. Bet drīz atkal parādījās, ieguva augstumu apļojot un turpināja riņķot virs Stumbra kalna.

- Kas tur ir? - Igors Vasiļjevičs pieklusināja balsi.

- Nekas, viss kārtībā, - atbildēja Ždanovs, kurš droši zināja, ka esperi ienira tajā meža rajonā, kur gulēja nogalinātais kentaurs un viņa jātnieks, hronobruņinieks un kur devās Laentirs Valetovs.

***

Gredzenveida koridora posms, kurā iekļuva izlūki, bija pamatīgi sabojāts. No trieciena, kuru piedzīvoja Stumbra ēka, kad to skāra "golema runga", izejot tam uz ārpasauli, sienas tika deformētas, un griesti iebruka, veidojot īstu šķēršļu joslu. Nebija ne runas par kontaktu ar hronopaātrinātāja inku Stasu. Griša Belijs pat nevarēja noteikt informācijas apmaiņas punktus pirmā horizonta sienās. Stass neatbildēja, it kā viņš vispār būtu pārstājis darboties.

- Tas bija gaidāms, - sacīja Fjodors Polujanovs, kad viņi šķērsoja apmēram simts metrus koridora, nesatiekot nevienu konkistadoru vai citu mehānismu. - Bet izejas mezgls šeit ir pienācīgs, dažus kontūrus Stass varēja labi saglabāt citos stāvos. Meklēsim.

- Labāk pameklēsim liftu, - nomurmināja Ivans Kostrovs. - Tas ir, hronomembrānu. Tad mēs uzzināsim, vai Stumbra traktrise joprojām darbojas, savienojot laikus vai nē.

- Ne jau laikus - Laiku Zarus.

- Tas vienalga, ne jau termini svarīgi.

Belijs, paurbinājis ar zondi no sava instrumentu komplekta koridora ieliekto sienu, viļņainu no deformācijām, klusējot devās uz priekšu, apejot plaisas, bedres un no griestiem nokritušos betonam līdzīga materiāla blokus. Apaismojums gaitenī nedarbojās, taču no durvju un sienu plaisām un caurumiem no visurienes ielija gaisma, radot pelēcīgu krēslu, tāpēc lāpas un laternas nebija vajadzīgas.

Smakas ēkas iekšienē nebija pārāk dažādas, putekļu, pamestības, kvēpu, vecuma un pat zaļojošu augu smaržas - caurvējš atnesa šos aromātus no pļavas. Bet Ivans bija pirmais, kurš pamanīja citu smaku, vāju un nepatīkamu, līdzīgu sadedzinātas plastmasas smakai.

- Jā, tev taisnība, - Belijs paostīja gaisu. - Tā ir plastmasa. Šķiet, ka nesen ēkā kaut kas dedzis.

Pēc vēl piecdesmit soļiem viņi paklupa pār šo "kaut ko". Šajā vietā koridors izveidoja sfērisku dobumu ar daudzām mazām bedrītēm un plaisām, it kā šeit būtu eksplodējis spēcīgs sprāgstvielu lādiņš. Un dobuma apakšā ar metālu atspīdēja kaut kāda mehānisma paliekas.

Belijs un Polujanovs, kas bija iespīdinājuši bedrē, saskatījās.

- Konkistadors, - Fjodors sacīja. - Kāds to uzspridzinājis.

- Tas nozīmē, ka dzīve Stumbrā turpinās, - klusi sacīja Kostrovs. - Un pēc tiem pašiem likumiem, kas tika noteikti agrāk. Mums jāgaida viss, pat tikšanās ar aizvainotiem “hronoķirurgiem”.

- Nu, tas ir maz ticams ka ar "hronoķirurgiem", - Belijs nepiekrita, - bet ar mūsu draugiem, "sanitāriem" gan.

Pārvarējuši radušos šķērsli, grupa nokļuva samērā līdzenā vietā un izgāja zālē ar hronomembrānas cauruli, ko tradicionāli sauc par liftu.

Zāle spēcīgi smirdēja pēc sadedzinātas plastmasas, un tās centrā caurules vietā rēgojās dziļa sešmetrīga piltuve. Lifts bija beidzis pastāvēt, to iznīcināja sprādziens.

Tagad visi trīs apmainījās saprotošiem skatieniem. Pa Stumbru brīvi vazājās ienaidnieki un cītīgi iznīcināja hronopaātrinātāja iekārtas. Bet tieši šis apstāklis iekrāsoja notiekošo optimistiskā tonī.

- Stumbrs nav miris! - Fjodors skaļi izteica vispārējo ideju. - Tas joprojām elpo. Nu, vismaz atsevišķas dzīvības atbalsta sistēmas. Nedzīvai ēkai nav nepieciešama papildu iznīcināšana.

- Paša, - Belijs pasauca, bet rācija klusēja, sienas pilnībā ekranēja radioviļņus.

- Ko darīsim?

- Atgriezīsimies.

- Varbūt varam mēģināt iziet iekšā pagalmā, paskatīties, kas tur ir? - ieteica Ivans.

- Tas pats, - Grigorijs norūca, bet padomāja un piekrita: - kādu pusstundu tam var veltīt, lai gan mēs neko īpašu neieraudzīsim.

Viņam vienlaikus izrādījās gan taisnība, gan ne.

Ēkas pagalmā izdevās nokļūt ar otro mēģinājumu nevis no lifta puses - tur izejas koridors bija pilnībā izpostīts -, bet no sānu atzara puses, strupceļa ar novērošanas sistēmu. Šeit, koridora galā, rēgojās iegruvums, un izlūki viens pēc otra iespiedās tajā, lai paskatītos uz pagalma absolūti melno plakni, iezīmētu ar metru platām plaisām, un žilbinoši balto "pseidogolema vāli", kas caursita ēkas sienas gandrīz līdz trešā stāva līmenim. Radās iespaids, ka Stumbra pagalms kādreiz būtu pārklāts ar biezu asfalta slāni. Ne zāle, ne koki uz tā neauga, tas bija līdzens, kā takira lauks māla tuksnesī. Tikai divas detaļas, pārredzamajā, šī lauka trīs kilometru plašumā, dažādoja ainavu: klintij līdzīgs veidojums pie ēkas sienas, kas bija apkusis kā vaska svece, violets ar sarkanu nokrāsu, vienlaikus atgādinot gan stalagmītu, gan raķeti, un pazīstamais bruņurupučveidīgais automāts ar divām daudzmetrīgām ūsām, zem "golema vāles", laukuma centrā.

- Ejam apskatīties? - jautāja Kostrovs, kuram nebija īpašas vēlēšanās klīst pa "asfalta takīru".

Belijs neatbildēja, rūpīgi pārlūkojot ēkas sienas, pelēkas, nedzīvas, ar logiem un bez tiem, ar izkaisītām porām, nišām un zvaigžņveidīgiem caurumiem. Zemāk, pie pagalma virspuses, arī sienas bija melnas un apkusušas, nopilējušas un nokārušās. Viens no sienas posmiem divsimt metru augstumā piesaistīja Grigorija uzmanību, un viņš norādīja uz to:

- Vai jūs kaut ko nepamanāt?

Ivans apskatīja šo zonu, kas bija atšķirīga pēc krāsas - tā bija daudz gaišāka - spoža, bez plankumiem un bedrītēm, un gribēja pateikt: nu un kas? - un pēkšņi saprata:

- Tur varēja saglabāties Stumbra dzīvības uzturēšanas sistēmas! Tūlīt to pārbaudīsim. Ejam.

- Nestreb karstu, paspēsim. Šādām zonām vajadzētu būt vairākām, hronopaātrinātājā bija vairāk nekā trīs desmiti šādu drošības zonu, aprīkotām ar ekranējumu un lauka aizsardzību. Mēs, šķiet, atklājām vienu no tām.

- Griša, bet vai tā klints pie sienas tev kaut ko neatgādina? - jautāja Poļujanovs.

Belijs samiedza acis, kaut ko atcerēdamies.

- Drakkars?

- Ļoti līdzīgs. Automātika pārejas laikā varēja arī tikt sabojāta, iespējams, arī resurss ir izsmelts, bet korpuss palicis vesels.

- Vai jūs negribat teikt, ka kaut kur pa Stumbru klīst mūsu puiši?

- Nezinu. Būtu pārāk lieliski, ja viņi būtu palikuši dzīvi.

- Kas ir Drakkars? - Ivans pieprasīja paskaidrojumu, nesaprazdams biedru pēkšņo satraukumu.

- Ierīces lidojumam un darbam ekstremālos apstākļos, - Fjodors atbildēja. - Tāpat kā mūsu "golemi", bet mazjaudīgāki. Desantnieku komanda, ar drakkaru tika iesūtīta Stumbrā, lai izslēgtu hronourbi. Bet sakari ar viņiem nekad netika izveidoti, mēs viņus uzskatījām par mirušiem.

- Viņi arī ir miruši, - Belijs aizsmacis sacīja. - Lai drakkars sāktu izskatīties kā notecējusi svece, tam jābūt ļoti stipri sasildītam līdz zvaigžņu temperatūrām. Es nezinu, kā un kāpēc viņš nonācis šeit, šajā Laika Zarā, bet, acīmredzot, šeit, pagalmā, kādreiz liesmoja nukleārs ugunskurs. Ejam pie savējiem, mums jāapspriež situācija... - Viņš nepabeidza.

Virs "pseidogolema" baltās caurules, kas precīzi pa diametru savienoja Stumbra apļveida sienu malas, parādījās esperu pulks, un plēsonīgi metās uz sastingušajiem cilvēkiem. Un to straujajā pikējumā bija tik daudz draudu, ka visi noreaģēja, kā vajadzētu. Ivans un Fjodors pazuda iegruvumā, caur kuru viņi bija izkļuvuši pagalmā, bet Grigorijs profesionāli atklāja uguni no "gloka".

Esperi arī izšāva: ēkas sienā, iekšpagalma “asfaltā” ietriecās četri šņācoši zaļi asmeņi, kas izkusušo sienu materiālu uzreiz izšļakstīja piltuvēs ar stiklveida malām, arī uzreiz sastingstot, un šajā mirklī blāvi dzeltenās gaismas punktējums no “gloka” atrada esperu bariņu. kas nebija gaidījuši pretestību. Uzliesmoja divas uguns bumbas, izkaisīdamas spožas šļakatas un dūmu grīstes. Izdzīvojušie esperi taisīja strauju virāžu, pacēlās debesīs un pazuda aiz ēkas pretējās sienas.

- Neko nesaprotu! - Ivans izdvesa, izrāpdamies no Fjodora apakšas un lūkodamies, kā Belijs mierīgi stāv kovboja pozā, ar abām rokām turot "gloku". - Kāda velna pēc viņi mums uzbruka?! Kāpēc viņi neuzbruka, kad mēs gājām pa mežu?

- Vai nu viņu inki pārstājuši vispār funkcionēt, vai arī kaut kas ir mainījies ārpasaulē, - minēja Polujanovs. Padomājis, viņš ar drūmu skatienu piebilda: - Ir arī trešais variants.

- Kāds? - Belijs atskatījās uz viņu, nesteidzoties paslēpt "gloku".

- Kāds izmainījis esperu mērķa iestatījumus.

- Kas? Kad?

- Nu, nesen, kad devāmies izlūkošanā. Kas - es nezinu, bet mums sekoja un joprojām seko, tas ir fakts. Un ne tikai saprātīgie lāči, kas pret mums izturējās draudzīgi, bet arī ienaidnieki, kuriem mūsu parādīšanās acīmredzami bija nepatīkams pārsteigums. Starp citu, šāds pavērsiens netieši liecina par labu mūsu pieņēmumam, ka Stumbrs kā sistēma joprojām turpina darboties. Mums vienkārši jātiek pie darba horizonta un mezgliem.

Belijs pēkšņi strauji apsviedās un izšāva. Ugunīgā punktētā līnija, kas Ivanam atgādināja trasējošu ložu kārtu, iestrēga svešā automāta plācenī ar elastīgajām miesas krāsas ūsām un pārvērta to par liesmojošu dūmu mākoni. Trāpījuma vietā augsnē izveidojās diska formas ieplaka, no kuras sāka izkaisīties kaut kādas degošas lupatas, izplūda indīgi dzeltenu dūmu vāli un baltas dzirksteles.

Polujanovs gribēja jautāt: "kāpēc šāvi?" - bet pārdomāja, jo rosība krātera dziļumos turpinājās, it kā tur agonijā dauzītos kāds liels dzīvnieks. Un tad tas beidzot sāka rāpties ārā no bedres.

Cilvēki ieraudzīja platus plecus, divus kāju pārus, spīdīgu rumpi. Briesmonim nebija galvas, iespējams, Grigorija šāviens to norāva kopā ar bruņurupuča-automāta ķermeni, un milzis vairs nespēja atjaunot redzi vai loģisko domāšanas darbību kopumā.

- Pērtiķčūska! - Kostrovs paklusām iesaucās.

Belijs izšāva vēlreiz. Nemierīgā milža vietā uzpūtās vēl viena uguns bumba, kas pārsprāga ar apdullinošu grandienu un svilpoņu. Daļa augsnes iztvaikoja kopā ar briesmoņa rumpi, un, dūmiem izklīstot, krātera dibenā iemirdzējās zils metāls.

5. nodaļa

Neskatoties uz šo dabas bērnu gadsimtiem ilgo filozofisko rūdījumu un gatavību pretoties ļaunajiem spēkiem un burvestībām, visi trīs bija nobijušies, kaut arī dažādos veidos. Petrjans baidījās, ka nepamanīs briesmas. Jasena baidījās no monstriem un vēl vairāk no tā, ka Vladejs viņu sūtīs atpakaļ. Savukārt Vladejs nojauta dzīvu siltumu, kas izplūda no Kalna dzīlēm, naidīgi niknu un vienaldzīgu, retāk ar ieinteresētu pieskaņu, ar visu ādu izjuta kādus ļaunus skatienus, atspoguļojot draudošu mentālu niezi: “Neej, tu nomirsi! Neej, tu kļūsi par mirušu Dieva kalpu! " Un viņš nezināja, kā pasargāt sevi no šiem ļaunajiem čukstiem, kurus neviens cits, izņemot viņu, nedzirdēja, liekot viņam pārmērīgi saspringt, traucējot ieklausīties Kalna garu kustībās.

Ala, kurā iekļuva rossini, izrādījās pārsteidzoši regulāra un vienmērīga kā taisns koridors uz kņaza istabām. Šķita, ka kāds šo alu bija uzcēlis Dievu Kalna iekšienē, ļoti sen, iespējams, Kalna parādīšanās laikā. Vladejs nolēma to saukt par koridoru. Lai gan sienas un grīda bija viļņoti, saplaisājuši un mitri, bija skaidrs, ka koridors kādreiz bija taisnstūrveida un gaišs. Un vēl Vladejs arī sajuta tukšumus abās gaiteņa pusēs, kas bija paslēpti aiz biezām sienām, līdz saprata, ka melnie taisnstūri sienās ir durvis. Pamēģināja atvērt vienas, otras, spiežot uz tām ar roku, nevarēja un noskuma, ka nespēs izskaidrot Rodam un kņazam parādības būtību, bet Jasena palīdzēja. Trešās durvis no viņas pieskāriena un melodiskās pavēles: "Durvis, uzticies labajam, atveries!" - pēkšņi klusi saritinājās kā veltnis ap neredzamu asi un ielīda sienā, veidojot eju.

Izlūki jau bija pieraduši pie pustumsas un skaidri redzēja visas koridora detaļas, bet telpā aiz maģiski saritinātām durvīm bija tāda tumsa, ka arī Vladeja kaķa redze nelīdzēja. Viņš neko neredzēja, tikai juta, ka istaba nav tukša, tā ir pilna ar dažādiem smagiem priekšmetiem - vai nu akmeņiem, vai metāla kastēm. Dzīvība telpā nebija jūtama. Vladijs devās uz priekšu, aizķēra kaut ko ar kāju un blakus uz cietās grīdas atlēca, nozvanīja, grabot izkaisījās, kaut kādas caurules vai bundžas.

Volhvs atlēca atpakaļ, izstiepdams zobenu uz priekšu, bet tūlīt to nolaida. No durvīm izripoja vairāki spīdīgi cilindri un balts stienis, kurā Vladejs atpazina medvjanu nūju.

- To šeit ir veseli kaudzes, - viņš klusi sacīja, pacēla nūju un ieraudzīja tās beigās tos pašus simbolus: 2301.

- Šeit dzīvo medvjani, - paziņoja Petrjans. - Tās ir viņu nūjas, viņu mājas.

Vladejs papurināja galvu.

- Visticamāk, medvjani tikai atrada šo alu pirms mums. Viņi neprot izgatavot šādas nūjas.

Petrjans pasvārstīja balto, gludo un smago nūju rokā un iemeta to atpakaļ alā, kas acīmredzami bija noliktava. Nodārdēja. Alas dziļumos iedegās sīka violeta gaisma, uzmirgoja, uzliesmoja spožāk, mainot krāsu uz sarkanu, un durvis uzreiz nokrita savā vietā, nogriežot noslēpumaino atdzimušo tumsu. Vienu brīdi Vladejam šķita, ka kāds viņu uzlūko caur durvīm - ar vaicājumu un pārsteigumu, it kā alā būtu pamodies īpašnieks, taču šī sajūta ātri pārgāja. "Saimnieks" atkal aizmiga.

Koridors beidzās apļveida telpā ar dziļu bedri centrā un caurumu griestos virs bedres. Telpas izskats liecināja, ka šeit kādreiz ir notikusi zemestrīce: tās sienas bija izlocījušās, notecējušas, pārklātas ar plaisām, un no griestiem nogāzušies pelēkam akmenim līdzīgi slāņi un veseli materiāla bloki. Grīda, kādreiz, iespējams, līdzena, gluda un spīdīga, uzbriedusi puniem un to izmīdījušas dzīvnieku pēdas. Vladejs un Petrjans brīvi nolasīja žurksuņu, vilkodilu, medvjanu, brūnzobu lidvāveru, čūsku un citu mazāku dzīvnieku pēdas. Bet dzīvnieku vidū bija arī cilvēku pēdas, lai gan šeit gājušo cilvēku apavi bija neparasti un cieti, nevis tādi kā rossinu valkātie.

Vladejam atkal radās sajūta, ka viņus vēro kāds neredzams, nedzirdams, dīvains, ne ļauns, bet arī ne labsirdīgs. Ne pēc pirmā, ne otrā mēģinājuma nebija iespējams noteikt, no kurienes skatiens nāk, pat pēc tam, kad iegāja maģiskās gaišredzības stāvoklī. Likās, ka novērotājs skatās uzreiz no visurienes.

Vājuma vilnis lika volhvam iziet no transa un vairākas minūtes viņš atpūtās, pateicīgi pieņemot Jasenas atbalstu: vēsas plaukstas glāstīja kaklu, pakausi, un tas bija ļoti patīkami.

Atgriezās Petrjans, mēģinot uzzināt, kur ved vēl divi koridori, no apaļās zāles Kalna noslēpumaino dziļumu tumsā.

- Tas pats, - viņš teica. - posts, pamestība, putekļi, netīrumi, daudz visādu pēdu. Dzīve šeit pamirusi uz ilgu laiku, pat kukaiņi nav redzami. Varbūt arī Dievi miruši? Nu, vai arī aizgājuši uz citu vietu pēc tam, kad Kunga Vāle ietriecās Kalnā.

- Mēs vēl neko neesam uzzinājuši, - Vladejs klusi iebilda, atjēgdamies. - Un arī turpmāk mums jābūt ļoti uzmanīgiem, šī ir ļoti slikta vieta.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka šeit visur staigājusi nāve, - Jasena atbildēja tikpat klusi, jūtoties apmēram tāpat kā Vladejs. - Viņa arī tagag joprojām slēpjas kaut kur Kalnā.

- Kāpēc tad mums vajadzētu riskēt? Atgriezīsimies un pastāstīsim Rodam...

- Ko pastāstīsim? - Vladejs sarauca pieri. - Ka mēs neko interesantu neredzējām? Nē, dosimies tālāk, līdz uzzināsim Kalna mērķi, kas ir tā iedzīvotāji, kāpēc tas šeit uzrādies un kāpēc to iznīcināja Debesu Runga... tas ir, Tā Kunga Dusmu Vāle. Turklāt es ļoti vēlos uzzināt, kādi cilvēki šeit nesen ir staigājuši.

- Iespējams, tās ir to pēdas, kuras redzējām pļavā.

- Redzēsim.

Vladejs apgāja ap bedri apaļās alas centrā un devās uz trešo izejas melno taisnstūri, kas bija aizbērts ar sabrukušo griestu gruvešiem. Petrjans šo eju nebija izpētījis.

Koridors izlūkus izveda nevis uz Kalna iekšējām telpām, kā viņi iedomājās, bet gan uz milzīgu pagalmu. Kalns iekšpusē izrādījās tukšs! Pareizāk tā centrālā daļa bija kaut kas līdzīgs gigantiskam lopu laidaram ar stāvām sienām vismaz divu verstu augstumā! Un, kaut arī Vladejs bija gaidījis šeit atrast tukšumu, kaut ko tādu, kas atbilstu milzīgai alai, bet nebija cerējis ieraudzīt milzīgu apaļu pagalmu, drūmu, pelēku, saulei un vējiem atvērtu, ieskautu sienu gredzenā, kuras pa diametru bija pārsitusi Tā Kunga Vāle.

Kādu laiku rossini, pārsteigti par šo skatu, raudzījās uz pagalma melno saplaisājušo virsmu, žilbinoši balto Vāli, sienu gredzenu ar logu, nišu, izciļņu un plankumu rakstu, netālo neparastās formas violeto akmeni, tad Jasena ar trīcošu balsi ierunājās:

- Svētais Perun! Vai esmu nomodā, un Kalns iekšā tiešām ir dobs?!

- Protams, ka neguli, - Petrjans vientiesīgi atbildēja, kura dvēselē tomēr bija iemājojusi bijīga drebēšana. - Es domāju, ka Dievi šeit tur savus lopus, un mūsu priekšā ir ganības, ganību lauks.

- Bez zāles? - Jasena skeptiski pacēla uzaci.

- Zāli apēda... vai nomīdīja.

- Nav šeit nekādu lopu, - klusi sacīja Vladejs. - Un šīs nav nekādas ganības. Jasena, Petrjan, palieciet uz vietas, es gribu redzēt, kas tur dzirkstī pagalma centrā, zem Vāles.

- Es ar tevi…

- Gaidi! - Vladejs, neatskatījies, pārleca pāri plaisām, ar strauju soli devās pa pagalma cieto virsmu līdz tā vidum, kur varēja redzēt ieplaku augsnē, kas dzirkstīja ar metālu.

Viņam nebija jāmin, kāds metāls mirdzēja saulē Kalna centrā. Melnās masas slānis, kura biezums šeit bija vairākas asis, bija norauts vai iztvaikojis sprādzienā, trīssimt kvadrātmetru platībā, (Vladejs sajuta kataklizmas enerģētiskās pēdas), un kļuva redzams kādas no gofrēta zaļi zila metāla izgatavotas konstrukcijas vai mašīnas, kas pilnībā bija ietriekta zemē, izliektais jumts, ar izplēstu rievu pašā augšpusē. Rieva beidzās ar bedri, kurā brīvi vārēja ierāpties cilvēks, un, lai arī šai vietai bija ļaunuma nospiedums, Vladejs bez vilcināšanās ienira bedrē, nekavējoties nokļūstot maģiskā transa stāvoklī. Šķiet, ka ar savu izlēmību viņš kompensēja skaidra rīcības plāna trūkumu Kalna iekšienē.

Lēcveida mašīnas kupolā patiešām bija radies caurums, no kaut kāda spēcīga enerģijas trieciena, un pavēra piekļuvi tās centrālajai telpai. Vladejs nekavējoties noteica metāla lēcas izmēru - apmēram divsimt asis diametrā - un apmēram divdesmit biezumā. Konstrukcijas centrālā kamera kupola formā atradās tieši tās centrā un bija piepildīta ar sastingušiem, smagiem un necaurspīdīgiem blokiem, no kuriem vēdīja aukstuma, svešuma un nāves elpa. To mērķi nebija iespējams noteikt, lai gan volhvs, protams, no vēstures skolotāja stāstiem bija iepazīstināts ar savu senču tehniku un kaut ko bija redzējis kņaza muzejos. Papildus nesaprotamajiem blokiem Vladejs uz telpas grīdas pamanīja arī dažu dzīvnieku skeletus un vairākus nesaprotamus priekšmetus.

Apguvis dobjo mentālo atbalsi no konstrukcijas sienām, kas runāja par citiem tukšumiem, kā arī par dzīvu būtņu neesamību tuvumā, Vladejs mīksti nolēca uz kupolveida telpas grīdas, novicināja sev apkārt ar zobenu un lēnām devās apkārt kaut kādiem masīviem blokiem, uz vietu, kur sienā pamanīja atvērtu durvju trīsstūri...

Bet līdz tam viņš neaizgāja. Likās, ka kāds milzīgs un briesmīgs, kā drakons no rossinu mītiem, skatās mugurā. Vladejs acumirklī atlēca uz sāniem, ar zobenu izdarot dūrienu aiz muguras, pieskārās vienam no blokiem un palūkojās atpakaļ. Aiz muguras neviena nebija, tikai gaismas uz istabas sienas vairs nemirgoja, kļuva spožākas, sastinga. Un tad ar īsu vaidu atdzīvojās bloks, kuram izlūks bija pieskāries ar zobenu.

Kaut kas tajā nožvankstēja, tas sadalījās trīs figūrās, kuras iegaismojās dažādās krāsās, kā ziemas eglīte kņaza mājā. Daudz gaismiņu uzmirgoja pa visu figūru virsmu, uzsāka mirkšķināšanas, sarežģītu kombināciju locīšanas spēli. Viena no gaismām šķērsoja tievu elastīgu stieni, šāvās pret jaunekli, atveroties kā ziedu pumpurs. Vladejs sacirta to ar savu zobenu un metās atpakaļ uz griestu caurumu, caur kuru iekļuva šajā svešādajā veidojumā. Viņš jau saprata, ka nejauši ir pamodinājis nesaprotamās mašīnas automātiku.

Neviens netraucēja viņam izlīst ārā, tikai pastiprinājās iespaids par smagu, necilvēciski vienaldzīgu un nicinošu, kā pļauka sejā, skatienu. Milzis, kura dziļumos atradās jaunais volhvs, sekoja viņam ar šo skatienu, pareizāk sakot, izdzina viņu un nomierinājās, vai varbūt atkal aizmiga.

Neatskatīdamies atpakaļ, Vladejs skriešus veica attālumu līdz ēkas sienai, kas faktiski izrādījās Dievu kalns, kur viņu gaidīja Petrjans un saspringtā, gatava skriet palīgā, Jasena.

- Kas notika?! - Meitenes acis kļuva milzīgas un nemierīgas, un tajās uzplaiksnīja tāds satraukums un rūpes, ka Vladejs neviļus pastiepās pret viņu, tikai pēdējā brīdī saņemoties. Atvilcis elpu, ar šķību smaidu noglāstīja draudzenes plecu.

- Tur, zem šī melnā draņķa netīrumu kārtas, kas kādreiz bijusi zeme, guļ sveša mašīna. Iekšpusē neviena nav, jo tā, visticamāk, tur atrodas kopš Kalna parādīšanās brīža. Bet pavisam nesen kāds to apciemojis, ielauzis jumtu ... un es nejauši ieslēdzu viņas aizmigušo automātiku ...

- Tāpēc tu skrēji kā ērkšķzaķis! - Petrjans nosmīnēja ūsās. - Es jau nodomāju, ka tevi vajā vilkodilu vai nakts vampuāru bars.

Uz Vladeja vaigiem uzgūla viegla krāsa, bet viņš neatbildēja, saglabājot cieņu. Teica pēc iespējas stingrāk:

- Iesim gar sienu, paskatīsimies uz to klinti. Pēc tam uzkāpsim uz citiem Kalna stāviem. Redziet, tur ir gaišākas zonas? Mums jānoskaidro, ar ko tās atšķiras no pārējām.

Kādu laiku izlūki skatījās pagalma vidū, kur zem sacepušās zemes slāņa slēpās dīvainā nezināmas nozīmes mašīna, taču viss bija kluss, neviena no šīs kupola bedres neparādījās, un jaunieši pagriezās pa kreisi, uz violeto klinti, kas sāniski piestiprinājās pie Kalna sienas.

Klints nebija nekas īpašs, un tomēr ne velti Vladejs tai nepievērsa uzmanību. Pārejot uz savu iekšējo redzi, viņš saprata, ka klints arī ir sena mašīna, kas ir iekususi un iegrimusi augsnē. Bet atšķirībā no lēcas pagalma centrā šī mašīna neradīja bailes un atsvešinātību, tās kontūras šķita pazīstamas un vienkāršas un izraisīja asociācijas ar viņu senču lidojošajām reaktīvajām mašīnām.

- Reaktīvā apkalpe, - Vladejs nomurmināja.

- Kas? - nesaprata Petrjans.

- Šī klints reiz lidoja.

- Vai tā nepamodīsies kā tā, kas atrodas zem Vāles? - Jasena piesardzīgi jautāja.

- Nepamodīsies, ja nepieskarties. Lai gan būtu interesanti iekļūt iekšā un salīdzināt ar to citu. Varbūt tur saglabājušies senču ieroči.

- Lai stāv. Ir grēks pieskarties senču kapiem, izsauksim vēl Dievu dusmas. Nez kāpēc man šķiet, ka tur, iekšā, visi cilvēki...

- Varbūt tev taisnība, tas ir kaps, senču kaps.

- Un, ja šie ir tie, kuru pēdas mēs sastapām pie Kalna? - nepadomājis izgrūda Petrjans.

- Kāds te sakars ar tām pēdām? - Vladejs aizkaitināts paraustīja plecus un klusāk piebilda: - Tur iekšā ir miruši cilvēki, jau sen miruši...

Viņi apgāja akmeni ar godbijīgu līkumu un drīz atrada sienā eju, kas ved uz Kalna dzīlēm. Vēl reizi paskatījās uz Vāles spīdošo stieni, kas savienoja baismīgās ēkas malas, un ienira Kalna nospiedošajā tumsā.

Viņi ilgi klīda pa apakšējā stāva gaiteņiem, kamēr izdevās atrast kāpnes, kas veda uz augšējiem stāviem. Pa pusei sabrukušās kāpnes, kas bija piedrazotas sienu fragmentiem un dažādiem melniem pussadegušiem atkritumiem, noveda tos ēkas otrajā stāvā, kas neatšķīrās no pirmā, un pēc tam trešajā un ceturtajā. Šeit iznīcība nebija tik pamanāma, gaiss kļuva svaigāks, sausāks, mitrums nevarēja iekļūt šajā stāvā. Bet putekļu bija sakrājies tik daudz, ka kājas tajos noslīka līdz potītēm.

Uz ēkas ceturtā horizonta nekas ievērojams netika atrasts, izņemot putekļus. Gaiteņi, gandrīz tīri, neviena nenopēdoti, stiepās līdz bezgalībai, blāvi, garlaicīgi un vienmuļi, piepildīti ar krēslu un kaut kādu vecu bezcerību. Izlūki pagājās pa tiem, vispirms vienā virzienā, tad otrā, mēģināja atvērt divas vai trīs durvis, nevarēja, un atgriezās uz kāpnēm. Aprunājušies, nolēmuši kāpt augstāk.

Uzkāpa piektajā, sestajā stāvā, un septītajā vienā no gaiteņiem atrada dīvainu cauruli, kas bija ieklāta koridora vidū kā krunkains gumijas balons, saradzēts ar tievām, stiklaina izskata adatām. Ežveidīgā caurule vai drīzāk biezā šļūtene aizvijās tik tālu, ka nebija vērts meklēt tās galu. Caurules sākums kādreiz tika uzspridzināts, un tas bija kā uzplēsts krāteris ar malām, kas izsmērētas uz sienām.

Caurule-balons radīja dīvainu, pretīgu, atbaidošu, vēmienu izraisošu iespaidu, kā indīga čūska, kas bija gadsimtu veca ozola stumbra resnumā, un Vladejs, piedzīvojis sāpīgu bezpalīdzības sajūtu, kas bija iespiesta nesaprotamā priekšmeta atslābināti elastīgajā ķermenī, pēkšņi saprata, ka caurule kādreiz bija dzīvā radība!

Acīmredzot Jasenai bija tādas pašas izjūtas, jo viņa tuvojās un teica trīcošā balsī:

- Manuprāt, tas ir miris milzu tārps!

- Padomā, ko, - atbildēja prātīgais Petrjans. - Ja Dieviem ir viss milzīgs: mājokļi, ēnas, mašīnas - kāpēc gan viņu radībām nevajadzētu būt milzīgām? Tārps ir tārps, tikai ļoti liels. Lai guļ tālāk. Nu, vecākais, iesim atpakaļ? Šeit nav nekā interesanta. Un man šeit nepatīk, te tiešām ož pēc nāves.

Viņam šķita, ka pēc šiem vārdiem atkal kāds milzīgs, kā kalns, paskatījās uz viņu no visurienes - no gaiteņa sienām, no griestiem, pat no zem grīdas - un pazuda, apmierināts ar redzēto. Un tūlīt noelsās Jasena.

- Atpakaļ! - Volhvs strauji pievērsās viņai, svīstot no aizsargpasākumiem un mēģinājumiem identificēt nezināmo ienaidnieku. - Kas notika? Ko tu sajuti?

- Skatienu! - nočukstēja meitene, turot rokas uz deniņiem. - Šeit viss ... dzīvs un miris ... vienlaicīgi.

Vladejs pamāja ar galvu, noņēma roku no pēkšņi sasilušā zobena roktura, virzījās uz kāpņu pusi un apstājās. Netālu no ieejas kāpņu telpā pazibēja neskaidra ēna, pazuda. Atskanēja čīkstoņa un čaukstēšana, pēc tam tāli strauji un dobji būkšķi, it kā kāds skrietu pa kāpnēm, vienlaikus lecot pāri pieciem vai sešiem pakāpieniem. Tad viss palika kluss. Bet rossini saprata, ka dzīve kalnā, pakļaujoties svešiem likumiem, joprojām kvēlo un ka viņu kustības vēro daudzu garu uzmanīgās acis, kas bija ne tikai draudzīgas, bet arī naidīgas.

6. nodaļa

- Drīz mums būs jādomā par ēdiena sagādi, - sacīja Ivašura. - Pirms beigsies NZ, mums vajadzētu mēģināt pāriet uz vietējiem produktiem. Nav zināms, cik ilgi būs jādzīvo šajā pasaulē.

- Ja vajadzēs - pāriesim, - Belijs paraustīja plecus.

Pārējie klusējot pieņēma grupas vadītāja vārdus, ieskaitot Taju. Ceļojuma laikā pa Stumbru kopā ar Ivanu viņa bija pieradusi pie izsalkuma, slāpēm un daudz nepretenciozākā ēdiena. Ivašura neviļus uzmeta skatienu Pāvelam Ždanovam, kurš bija vairāk pieredzējis par viņu daudzās lietās, taču bijušais īpašo spēku karavīrs no nākotnes, drošības virsnieks un grifs, kā sauca augstākās klases speciālistus, uz viņa skatienu nereaģēja. Pēdējā laikā viņš izskatījās norūpējies vairāk kā parasti un maz piedalījies vispārējās sarunās. Ivašura kaut kā izmantoja brīdi un paaicināja viņu malā:

- Kas noticis, Paša? Tu izskaties kaut kāds sadrūvējies...

- Jūtu novērošanu, - Ždanovs atbildēja tikpat klusi, ātri. - Mūs vēro. Bet kurš, to nevaru noteikt.

- Tātad Stumbrā ir cilvēki?

- Noteikti.

- "Sanitāri"?

- Ja izdzīvojām mēs, arī viņi varēja izdzīvot.

- Skaidrs. Varbūt nelīdīsim atkal atpakaļ tajā ellē?

Ždanovs nesaprotoši paskatījās un devās prom. Ivašura nolamāja sevi un panāca grupu.

Izlūki apmetās atpūsties Stumbra gredzenveida zālē desmitajā stāvā. Pirms tam viņi izpētīja ēkas apakšējos stāvus un izgāja pagalmā, virs kura karājās žilbinoši baltā "pseidogolema" caurule.

Trīs cilvēki brīvprātīgi devās uz krāteri pagalma centrā, kuru Belijs ar "gloka" šāvienu izspridzināja augsnē: Kostrovs, Valetovs un Polujanovs. Belijs un Ždanovs neizrādīja interesi par krātera noslēpumaino spīdēšanu.

Trijatā sasniedza daudzmetru krātera dibenu un apakšā atrada kupola formas konstrukcijas augšdaļu, kas izrādījās "sanitāru" transportlīdzeklis. Tieši šādā transportā reiz ieradās "hronoķirurgu" kalpi, milzu seškājainie pērtiķčūskas, kuri uzbruka Ždanovam un ilgu laiku vajāja desantnieku nodaļu, kad tā kāpa pa Stumbru lejup uz "laiku sākumu".

- Tad re no kurienes, izlīda tā čūska, - sacīja Polujanovs, domājot par briesmoni, kuru Grigorijs iznīcināja sava pirmā izlūkgājiena laikā. - Un es visu laiku domāju, kur viņš slēpās. Nevarēja tak viņš sēdēt ūsainā bruņurupuča iekšpusē. Starp citu, ja nu viņš nebija viens?

- Nebūtu bijis viens, jau būtu izlīdis, - atmeta Ivans. - Šie mošķi baidās tikai no melnajiem jātniekiem. Ļaujiet man iet pirmajam.

Bet pirmais, mašīnā, kurai, pēc Fjodora teiktā, bija abpusēji izliekta lēcas forma, ielīda Laentirs Valetovs. Ceļotājs pa hronošahtu no "kaimiņu" Laika Zara divdesmit pirmā gadsimta, viņš nekad nekļuva par pilntiesīgu grupas locekli, uz kuru biedri varētu paļauties, viņš nevienam netuvojās un ne ar vienu nedalījās savās jūtās un domās. Turējās nomaļus. Bet kopš nesenas pagātnes vairs nepiedalās sapulcēs, sarunās un pusdienu pārtraukumos, uz ilgu laiku pazuda nezināmā virzienā, viens pats veicot nezināmas ekskursijas un pārgājienus.

- Man viņš nepatīk, - Griša Belijs reiz caur zobiem izmeta Ždanovam, kad Valetovs atkal pazuda. - Ka tik mūs kādreiz neiegāž.

Ko ar to domāja Grigorijs, viņš nepaskaidroja bet, tā kā Pāvels šo tēmu neapsprieda, saruna neatjaunojās.

Valetovs nerādījās ilgāk par stundu, un Polujanovs un Kostrovs ielīda "čūskas" mašīnā. Pusstundu pavandījušies pa svešā kuģa viltīgajiem gaiteņiem un nevienu nesatikuši, viņi atgriezās. Dažas minūtes vēlāk izlīda Valetovs, vienaldzīgs, kā vienmēr, pret biedru jūtām un vispār pret visu pasaulē. Uz Fjodora jautājumu: "Ko tu tur tik ilgi darīji?" - Valetovs neatbildēja.

Principā pērtiķčūsku kuģis nebija nekas īpašs (pēc Polujanova un viņa laikabiedru standartiem), un pats galvenais, tas bija praktiski tukšs, izņemot mirušos kiberus, bruņurupučus ar ūsām. Bet Fjodoram tomēr izdevās kaut kā noteikt, ka kuterim ir ārkārtas enerģijas rezerve un tā automātika "mirusi" ne pilnībā. Reizēm tas pats ieslēdzās, it kā uz brīdi pamostoties. Kā cilvēks nemierīga miega laikā: paceļ galvu, palūkojas apkārt, nomierinās, atkal guļ...

Esperi redzeslokā vairs nerādījās. Acīmredzot mācību stunda, kuru viņiem pasniedza Griša Belijs, ļāva bijušajiem hronourbja aizstāvjiem izdarīt pareizos secinājumus. Izlūki nesatika arī vecos ienaidniekus: "sanitārus", pērtiķčūskas, robotus un citus "hronoķirurgu" kalpus. Kaut arī daži no viņiem patiešām varēja izdzīvot, kā tā pērtiķčūska, kuru nošāva Grigorijs, un, iespējams, slēpās kaut kur milzu ēkas dzīlēs. Jebkurā gadījumā cilvēki neļāva sev atslābt, viņu atmiņā joprojām bija svaigas tikšanās ar ieprogrammētajiem tautiešiem, kuri bija pārgājuši “hronoķirurgu” pusē.

Stumbra desmitais horizonts bija kluss un tumšs. Šeit gaiteņu un istabu sienās gandrīz nebija plaisu, un neskarta putekļu kārta uz grīdas liecināja par to, ka neviens cilvēks vai zvērs ilgu laiku nav staigājis pa gaiteņiem.

Pāvels Ždanovs, kopā ar pārējiem, kas sēdēja uz kaut kādu nezināmu mašīnu korpusiem vienā no istabām ar skatu uz pagalmu, neatpūtās. Viņš staigāja pa istabu, apstājies pie sienām un kaut ko ieklausījās, tad Valetova uzmanīgā skatiena pavadīts devās prom.

Kostrovs un Taja sačukstējās stūrī, īpaši neuztraucoties par savu likteni. Abi bija jauni un ticēja sev un saviem draugiem.

Ruzajevs par kaut ko strīdējās ar Polujanovu, kurš sēdēja tieši uz grīdas.

Belijs mēģināja atvērt instalācijas futlāra, kas izskatījās kā guļošs jūras lauva, korpusu, tad atteicās no šīs nodarbošanās, apsēdās pie sienas un no NZ kastes izņēma tonika pudeli.

Valetovs, kā parasti, sēdēja istabas tālākajā stūrī un snauda.

Apskatījis visus, Ivašura iedzēra malku ūdens no sava neizsīkstošā termosa - sintezatora, brīdi padomāja un devās ārā pie Ždanova.

- Nekā? - viņš pamāja uz koridora sienu, pie kuras tupēja Pāvels.

- Nekā, - drošībnieks atbildēja un piecēlās.

Abi saprata, kas tiek apspriests: Ždanovs jau sen mēģināja nodibināt kontaktu ar Stasu, Stumbra inku, taču līdz šim visi viņa mēģinājumi bija beigušies neveiksmīgi. Stumbrs vairs nebija pašregulējoša un kontrolēta sistēma. Visi vai gandrīz visi tā enerģijas avoti sen vairs nefunkcionēja, un, ja Stass kaut kur paturēja autonomas funkcionējošas šūnas, tās varēja meklēt daudzas dienas.

Koridorā iznāca Valetovs, pārlaida vienaldzīgu skatienu pār stāvošajiem un aizgāja pa koridoru tumsā. Ždanovs un Ivašura apmainījās skatieniem. Viņi abi domāja to pašu, bet neko skaļi neteica. Ruzajevs, nedaudz samiegojies, izgāja no istabas un sacīja, nevienu neuzrunājot:

- Ja es arī kaut ko sapratu, tad tā bija frāzes nozīme: vienkāršība un patiesība nav viens un tas pats.

Igors Vasiļjevičs iesmējās.

- Izskatās, ka Fjodors ar saviem prātojumiem ir novedis tevi līdz kondīcijai. Par ko jūs šoreiz strīdējāties?

- Es tā arī nesapratu, kas ir trīsdimensiju laiks un kā tas var kļūt par mūsu maņu funkciju.

- Vai pats Fjodors saprot?

- Spriežot pēc erudīcijas - jā, spriežot pēc degsmes - nē.

Ivašura atkal iesmējās.

- Nu, lūk, skeptiķi, iemācies strīdēties. Lai gan es arī nesaprotu, kā laiks var būt trīsdimensionāls. Tomēr ir labs teiciens: laika jēgai jāatrodas ārpus tā.

- Vispārīgi runājot, tas ir pareizi, tikai es dzirdēju kaut ko citu: nevis laika, bet pasaules jēgai vajadzētu atrasties ārpus tās.

- Pastāv viedoklis, ka laiks ir pasaules pamats.

Ruzajevs nopūtās, pačāpstināja.

- Uzsmēķēt vajadzētu... Iešu pastaigāšos, parakņāšos pa citiem bunkuriem, varbūt atradīšu kaut ko noderīgu.

- Neej tālu, mēs drīz dosimies tālāk.

Mihails lēnām aizgāja tumsā pakaļ Valetovam.

- Viņš joprojām nespēj samierināties ar Gasparjana nāvi, - Ivašura klusi sacīja, kad Ruzajeva soļi apklusa tālumā. - Viņi daudzus gadus bija draugi ar Surēnu.

Ždanovs neko neteica. Viņam atkal šķita, ka viņus no neticama attāluma vēro kādas necilvēcīgi izteiksmīgas, prasmīgi slēpjošās acis.

***

Mihails īsti nedomāja par to, kurp viņš dodas un kāpēc. Sagribējās pabūt vienam, pārdomāt, atcerēties pagātni, sajust nebijušas senatnes atmosfēru, un viņš gāja. Tāpēc, izgājis gredzenveida zālē ar pa grīdu izkaisītajiem centrālās caurules fragmentiem, viņš uzreiz nesaskatīja tur runājošos cilvēkus. Bet kad attapās un saprata, ka šeit ir lieks, jau bija par vēlu kaut ko darīt, viņš bija pamanīts. Galvā uzpeldēja Gumiļeva "Stokholmas" rindas:

Bet tagad esmu aizmaldījies uz mūžiem

Nebeidzamajās telpas un laika pārejās.

Lai gan kaut kur plūst manas dzimtās upes,

Pie kurām mans ceļš uz mūžiem ir liegts.

Viens no sarunu biedriem bija Valetovs, otrs bija nepazīstams, atbaidoša izskata jaunietis, pliku vai, pareizāk sakot, skūtu galvu un nepatīkamu, nievājoši noraidošu čūskas skatienu.

- Tavējais? - viņš izmeta valodā, kuru Mihails nesaprata.

- Nē, no komandas, - Valetovs atbildēja vienaldzīgi. - "Sešinieks". Bet var būt bīstams. Miša, panāc šurp, - viņš pagriezās pret Ruzajevu. Un Mihails, pret savu gribu, tuvojās pie sarunu biedriem, jau saprotot, ka nav izejas. Galvā atskanēja trauksmes zvans, kad līdz vīriešiem palika ne vairāk kā pārdesmit soļu. Mihails atjēdzās, pastiepa roku pēc "universāla" roktura aiz jostas, un tajā pašā brīdī skūtās galvas jaunietis ar čūskas skatienu no aiz muguras aiz roktura izvilka kaut kādu šauru un plānu, ūdeņaini miglainu priekšmetu un pārvilka ar to no labās uz kreiso. Mihailam nepaspēja neko saprast un sajust. Caurspīdīgais šķiedrainais asmens šķērsoja kaklu, plecu, roku, atdalīja tos no ķermeņa, un Ruzajevs nomira, pirms sagrieztais ķermenis nokrita uz grīdas.

- Viņu meklēs, - Valetovs vienaldzīgā tonī sacīja, skatīdamies uz asiņu peļķi, kas izplatījās ap tīri nogriezto Mihaila Ruzajeva galvu un roku. Viņš paskatījās uz vāji plūstošo zobena strēmeli skūtgalvja rokā. - Kur tu dabūji šitādu lietu?

- Tas ir gar-zobens - vietējo aborigēnu terminoloģijā. Mēs atradām partiju vienā no Stumbra mezgliem divās pārejās no šejienes un šeit izveidojām slēpni. Bet slēpni atrada medvjani...

- Saprātīgie lāči?

- Un nozaga vairākus kopā ar partiju "MK", enerģijas akumulatoru, kurus, par laimi, viņi izmanto tikai nūju vietā. Ja vien viņi zinātu, kas tās par nūjām. Mēs nogalinājām gandrīz visus medvjanus, paņēmām zobenus atpakaļ, bet pāris tomēr pazuda.

- Un tomēr jūsu zobeni pret "gloku" nevelk.

- Tātad nozodz vismaz vienu.

- Vieglāk pateikt kā izdarīt. Abi ir drošības darbinieki ar ļoti plašu iespēju klāstu un labu intuīciju. Viņi jau tā izturas pret mani ar aizdomām, un, ja es kļūdīšos...

- Nodaļa nedrīkst sasniegt hronomembrānas otro darba kontūru. Viņus vajag pievilināt mums, mūsu bāzes horizontam, tur mēs ar viņiem tiksim galā.

- Kā es viņus pievilināšu?

- Domā. Diemžēl visi mūsu mēģinājumi iziet cauri pirmajam kontūram uz mezgliem augstāk ir izgāzušies, Laika Zari šajā virzienā ir nobloķēti. Bet visi apakšējie Zari piedzīvojuši neatgriezeniskas pārmaiņas, tur civilizācijas izmirušas. Dabiski, ka ieročus nav kur dabūt. Tāpēc pagaidām mums būs jāpaļaujas tikai uz zobeniem.

- Paņem viņa "universālu", - Valetovs pamāja ar galvu uz mirušo Ruzaevu.

- Protams, paņemšu, lai gan es nedomāju, ka tajā palicis sevišķi daudz enerģijas. Ej, es paslēpšu ķermeni, lai neviens to neatrastu. Saziņa, kā vienmēr - vienvirziena - gaidi izsaukumu.

Valetovs pamāja ar galvu, apgāja bijušā komandas biedra ķermeni un pazuda gaiteņa tumsā. Kad viņa soļi apklusa, gandrīz neredzama figūra klusi iznāca no cita koridora, piegāja pie skūgalvja un izrādījās kādu pusmetru garāka par viņu. Milzis bija melns kā nakts, un viņu varēja sajaukt ar nēģeri, tikai šis nēģeris nebija dzimis Ivašuras, Kostrova un Ruzajeva zemē. Melnā milža acu baltumi mirdzēja ar plēsonīgi dzeltenu mirdzumu, viņa lūpas šķērsoja seju cietā, taisnā līnijā, un deguns izskatījās kā knābis.

- Viņš mūs neiegāzīs? - Milzis nodārdināja zemā basā. - Es viņam neticu.

- Viņu ieprogrammēja pats Zara emisārs,- skūtgalvis saviebās. - Maz ticams, ka šo programmu var neitralizēt. Bet, ja viņu pieķers, šie puiši viņu piebeigs paši, bez mums. Viņa uzdevums ir viņus aizvilināt no otrā bunkura, ievilināt lamatās. Pārējais ir tehnisks jautājums. Ja netiksim galā, saimnieki likvidēs mūs.

- Varbūt grupas pavadīšanai izmantot esperus?

- Tas idiots jau noorientēja viņus uzbrukt, un tagad mums ir palikuši tikai trīs esperi un viens herplekss. Ja Tjurms neatvērs rezervi, mēs paliksim bez tehniskā atbalsta.

- Tāpēc mums ir vajadzīgs "gloks". Tikai ar tā palīdzību mēs atvērsim Stumbra drošības zonas un iznīcināsim bunkuru ar hronomembrānu.

Melnais milzis netīšām iekāpa asiņu peļķē, taču nepievērsa tam uzmanību.

- Es būšu kreisajā spārnā. Pulcēšanās piecos. Un nemēģini riskēt, mūsu ienaidnieks ir spēcīgs. Ja uzminēs, ka izsekojam, izredzes uzvarēt spēli būs daudz mazākas.

- Viņu ir palikuši tikai seši, pieci vīrieši un viena sieviete. Starp citu, kāpēc mums nepamēģināt nozagt šo dāmu?

- Vai tev nepietiek ar aborigēnietēm?

- Visjau kaut kāda dažādība. Turklāt, ja mēs viņu nolaupīsim, varam viņus piespiest rīkoties saskaņā ar mūsu plānu.

- Nav slikta doma, es to nodošu Tjurmam, lai paanalizē. Bet pats uz kontaktu nelien.

- Labi, - vīlies sacīja skūtgalvis. - Bet Stumbrā ienākusi arī aborigēnu grupa, divi jauni puiši un meitene. Vai es varu izklaidēties ar viņiem?

- ja tas neradīs sarežģījumus.

Nēģeris pamāja ar četrpirkstu roku, ieslēdza maskēšanās tērpu, kas viņu pārvērta spokā, un pazuda koridorā, atstājot uz grīdas asiņainus milzīgu rievotu zoļu nospiedumus.

Skūtgalvis nosodoši sekoja pēdu ķēdei, riebumā nospļāvās un pieskārās apkakles sudraba sloksnei. Minūti vēlāk telpā smieklīgi tipinot ar daudzām akordeona formas kājām ierāpoja metāla bruņurupucis ar divām garām, rozā, spilgtas krāsas ūsām,.

- Aizvākt, - skūtgalvis noburkšķēja.

Bruņurupucis pierāpās pie Ruzajeva ķermeņa, aptaustīja to ar ūsām un sāka sadalīt; ūsu gali bez pūlēm grieza miesu, neatstājot pēdas, un nekavējoties iestūma gabalus murdošajā bruņurupuča vēderā. Radās iespaids, it kā viņš ēstu, kaut arī šī mašīna nebija dzīva būtne. Divas minūtes vēlāk no Mihaila Ruzajeva, bijušā Krievijas Zinātņu akadēmijas eksperta, nekas nepalika pāri, pazuda pat asiņu peļķe uz grīdas.

Skūtgalvis aizsūtīja bruņurupuci, kuru viņš dēvēja par herpleksu, izpētīja gaiteņus ap zāli un pazuda tumsā, pakaļ nēģerim.

7. nodaļa

Viņi jau trešo dienu klīda pa Kalna iekšieni, bet ēda "ārpusē", tas ir, ārpus Kalna drūmajiem gaiteņiem un mirušajām alām, zem tā sienām no ārpuses. Kalna pagalmā rossinu izlūki centās neienākt, šī vieta bija ļoti piesātināta ar ilgstošu ļaunuma un nāves emanāciju. Tomēr nāvi bieži izstaroja ne tikai alu un gaiteņu sienas, bet arī gaiss, it kā kādreiz Kalna iekšienē būtu noticis nežēlīgs karš, Dievu karš ar cilvēkiem, kā pats sev noteica Vladejs. Paši dievi nerādījās, bet volhvs sajuta viņu rosīšanos un klātbūtni. Izlūki nesatika arī tos cilvēkus, kuri atstāja pēdas pie upes. Astoņu cilvēku grupa noslēpumaini pazuda Dievu Kalna sarežģītajos labirintos, it kā izšķīdusi tā milzīgajā masīvā.

Trešajā pārgājiena dienā rossini uzkāpa Kalna simtajā horizontā un negaidīti atklāja, ka šī ēkas teritorija ir piepildīta ar dzīvību, noslēpumainu un nesaprotamu, slēptu acīm, bet pieejamu jaunā volhva un viņa draudzenes jūtīgajai uztverei. Tas notika šādi.

Uzkāpjot pa vietām stipri sagrautajām kāpnēm, uz nākamo stāvu, izlūki izgāja sausā un tīrā koridorā bez neviena putekļa, lai arī tumšākā nekā iepriekšējie. Tā sienās nebija plaisu, kroku, bedru un izciļņu. Koridors bija pamests un kluss, taču Vladejs nekavējoties sajuta slēptus draudus šajā nekustībā un klusumā, kā arī bez putekļiem, arī smalku ozona smaržas klātbūtni. Koridors tika izmantots bieži un pavisam nesen, bet kas to izmantoja - Dievi vai viņu briesmīgie kalpi - Vladejs vēl atšķirt nevarēja.

- Es negribu tur iet, - viņš teica, klausoties tikko dzirdamajās garu balsīs, kas mudināja viņu griezties atpakaļ.

- Manuprāt, šī ir pirmā ala, kurā mēs varēsim mierīgi atpūsties, - iebilda Petrjans. - Tīrs, kluss, tukšs, neviena, ne čūsku, ne odu. Paiesimies un tad atpakaļ. Turklāt pats teici, ka mums ir jāsniedz pilnīgas zināšanas par Kalnu.

Vladejs padomāja un negribīgi piekrita.

Bet pa koridoru paieties neizdevās. Jau pēc simts soļiem tas atdūrās pret aklu sienu no milzīgiem laukakmeņiem, nevarēja saprast, kā tādi šeit nokļuvuši. Principā viss notika otrādi: sākumā rossinus pārsteidza Kalna iekšienē esošo telpu un eju gludās sienas un grīdas, visi gaidīja “īstas” alas ar “īstām” bedrainām sienām, kas veidojušās no kalnu iežiem, bet pēc tam pierada pie ēkas mākslīgajām formām. Tāpēc neaptēsto akmeņu siena viņiem šķita nevietā.

- Kāds atkal uz mums skatās! - Jasena iečukstēja Vladejam ausī, kaut arī viņš pats jau sen bija sajutis svešo skatienu. - Un vēl tur, aiz sienas, kāds elpo...

- Iespējams, šeit pastrādājuši medvjani, - smīnēja Petrjens, ar roku taustīdams sienu. - Tikai viņi var cilāt šādus akmeņus.

- Kāpēc viņiem tas? - Vladejs nomurmināja, pārdomājot, vai doties prom vai mēģināt sienu izjaukt. Viņš zināja paņēmienus, kā sagraut šādus mūrus. - Medvjani nav Kalna saimnieki, viņiem nav vajadzības bloķēt gaiteņus.

- Tad pašūpo sienu, varbūt tiksim cauri.

- Mēģini, Vladja, - Jasena karsti nočukstēja. - Es palīdzēšu.

Vladejs, pret paša gribu, iztēlojās, ka akmeņos parādās krampji un sāpes, akmeņi saspringst, sāk plaisāt un drūp... un nākamajā mirklī laukakmeņu siena pēkšņi saviļņojās, izlīdzinājās un pašķīrās uz sāniem, atklājot apgaismotu baltu koridoru ar spoguļainu siltu grīdu.

Sejā uzplūda siltuma, elektrības un vēl kādas nepazīstamas smaržas, ausīs ieplūda skaņu vilnis: klusi švirksti, čīksti, reti zvanīgi klikšķi, tālu zvaniņi un soļi. No griestiem, kas mirdzēja kā dzīvsudrabs, lija gaisma, pa tiem šad un tad aizvijās zilas gaismas svītras. Bet skaņas nāca no dīvainām figūrām, kas parādījās no grīdas. Vispirms grīdā parādījās uzbriedums, tad tas sāka augt, izstiepties, elpot, it kā būtu dzīvs, kustēties - it kā vilnis ietu cauri ūdenim un tiktu ievilkts atpakaļ grīdā.

Melnu durvju rinda neticami baltās krāsas nekustīgajās un nesatricināmajās sienās, kas izskatījās kā porcelāns vai sniegs, neatkarīgi no tā, kas notika ar koridora grīdu un griestiem, bet pašas sienas dažkārt kļuva caurspīdīgas vai sāka izšaut dzirksteles, izraisot ievērojamu gaisa jonizāciju. Šādos brīžos pastiprinājās ozona smarža...

Vladejs attapās pirmais, atskatījās uz šokēto Jasenu, kuras acīs atspoguļojās kvēlojošais koridors, un pēkšņi saprata, ka, gadījumā, ja viņi nekavējoties neatstās šo vietu, viņi neizdzīvos. Parāva sastingušo Petrjanu aiz jostas, satvēra Jasenas roku:

- Ātri prom no šejienes!

Petrjans pamāja un paklausīgi aizrikšoja pa koridoru, kas pārsteidzoši atšķīrās no tā turpinājuma aiz pazudušās starpsienas, prom no šīs vietas, bet Jasena izrāva roku, domājot paust savu protestu. Ja nebūtu bijis Vladeja grūdiena, kas viņu aizmeta pret sienu, meiteni būtu skāris garš, zibenim līdzīgs enerģijas lādiņš, kas nostiepjas no “dzīvā” koridora uz “nedzīvo”, tukšo un kluso. Tikai pēc zvanīgā tarkšķa, trieciena un indīgā šņāciena Jasena atjēdzās un metās skriet pakaļ Petrjanam. Bet Vladejam veltītais skatiens bija ārkārtīgi daiļrunīgs.

Aizskrējis duci soļu, Vladejs palūkojās atpakaļ un paspēja saskatīt, kā no nekā, burtiski no gaisa, atkal parādījās blīva pelēka siena, pārvēršoties akmeņu kaudzē, kas aizsedza skatu uz svešo un nesaprotamo dzīvi.

Bēgļi atpūtās divdesmit stāvus zemāk.

Jasena joprojām turpināja pūsties uz Vladeju, bet drīzāk demonstratīvi, lai parādītu, cik viņš nepareizi uzvedies. Viņa sarunājās tikai ar Petrjanu, kura iztēli spēcīgi ietekmēja alas atklāšana ar dzīvo grīdu Kalna iekšienē. Pēc mednieka domām, šajā alā nepārprotami dzīvojuši Dievi, kas tagad varēja sadusmoties par iebrukumu un padzīt negaidītus viesus vai pat viņus vispār nogalināt.

- Varbūt arī Mirhava bija šeit, - viņš sprieda. - Bet tad Dievi viņu panāca mežā un pārcirta ar zobenu.

Vladejs tā nedomāja, bet nevēlējās strīdēties, viņa vietā to veiksmīgi darīja Jasena. Kā izrādījās, viņas plānos ietilpa atgriešanās pie Dievu mājokļa un tikšanās ar viņiem.

- Neko viņi man nedarīs, - viņa drosmīgi sacīja, sāniski uzmetot skatienu Vladejam. - Es tikai pajautāšu, no kurienes viņi nāk, kāpēc viņu Kalns iznīcināja mūsu dzimtu, kāpēc viņi nogalināja Mirhavu, kāpēc Dieva dusmas krita uz Kalnu, kāpēc pirms tam nebija iespējams tuvoties Kalnam, kāpēc... - Viņa apklusa, jo Petrjans iesmējās un pat uz Vladeja lūpām pazibēja smaids.

- Ko tik smieklīgu es pateicu? - Meitene ledainā tonī jautāja.

- Stipri ziņkārīga, - Petrjans kļuva nopietns. - Dot tev vaļu, tu katru dievu aizrunāsi, nomocīsi ar jautājumiem.

- Atpakaļ augšā mēs neiesim, - Vladejs stingri pateica. - Tur dzīvo ļoti bīstamas radības.

- Dievi?

- Dievi nekad nav ļauni, ārkārtējos gadījumos viņi ir vienaldzīgi, bet tajā alā ar plūstošo grīdu viss elpo ar ļaunumu. Es nesaprotu, kā mums izdevās tur atvērt durvis, kas maskējās kā akmens siena. Labi, ka mūs neviens neredzēja. - Vladejs apklusa. Viņš nebija pārliecināts par to, ka viņus nepamanīja. - Tagad gan pienācis laiks doties mājās.

Jasena, kā parasti, gribēja iebilst, bet paskatījās volhva acīs un norija visus iebildumus.

Viņi atrada kāpnes un sāka kāpt lejā, skaitot stāvus. Un jau tuvāk zemes virsmai Jasena pēkšņi apstājās, kaut ko ieklausījās un klusi sacīja:

- Pagaidiet... es saožu... šeit smird pēc nesenas nāves!

Vladejs nonāca transā, izlaižot cauri nervu sistēmai čukstus par gariem, Kalna vietējā stūra lauka konstrukcijām un arī noķerot pēdējā dzīves kliedziena izgaistošo straumi. Kaut kur netālu nesen tiešām notika slepkavība.

- Gatavojieties, - viņš izmeta, izejot no kāpnēm koridorā, kaut arī pavadoņi jau tāpat bija gatavi uz visu.

Šo koridoru nesen klāja bieza putekļu kārta, bet kāds nepārprotami centās slēpt pēdas un visus putekļus iedzina stūros, zem sienām, koridora vidū izveidojot tīru sloksni. Un tomēr Vladejs pamanīja, kā no apaļās zāles iznāk rievotu zoļu pēdas, kas pazūd pie vienām no melnajām durvīm. Pēdas oda pēc asinīm, kas apstiprināja slepkavības versiju.

Vladejs sastapa Jasenas tumšo skatienu (viņi jau sen bija pielāgojušies pustumsai un labi redzēja viens otru), klusi pabakstīja ar pirkstu uz grīdas. Meitene pamāja ar galvu, neizrādot bailes, paņēma bultu no maka aiz muguras, uzvilka loku. Tomēr viņi ienaidnieku atklāja, kad jau bija par vēlu atkāpties.

Ar klusu švīkstoņu viena no koridora durvīm, divus desmitus soļus no šejienes aiz izlūku mugurām, saritinājās kā veltnis ap neredzamu balstu, un koridorā ienāca liels, masīvs vīrietis ar kailu galvu kā lietussēnei. Viņš valkāja dīvainu, dūmakainu, ķermeni aptverošu kombinezonu, kas reizēm vispār kļuva neredzams - kopā ar īpašnieka ķermeni. Svešā seja bija bāla un kaut kāda nedzīva, lai gan tas varēja būt gaismas efekts. Bet viņa acis burtiski kvēloja no plēsonīgām cīņas gaidām un nežēlīgiem draudiem. Tajās nebija ne piles labestības vai līdzjūtības. Tas kļuva īpaši pamanāms, kad nepazīstamais tuvojās, staigājot ar īpaši elastīgu un klusu grāciju.

- Sveiki, - viņš ar akcentu sacīja un apstājās piecus soļus no sastingušā, cīņai gatavā rossina. - Es ceru, ka beidzot izklaidēšos. Ierosinu kompromisu: jūs man atdodat meiteni, es ļauju jums aiziet dzīviem.

Svešinieka valoda nebija rossinu valoda, kā, starp citu, arī citu cilšu valoda: indiku, nordslāvu, frankogermāņu, somsu, brittu - bet Vladejs tomēr saprata, par ko ir runa. Jasena arī saprata. Viņa pacēla loku, mērķējot svešā bezmatainā vīrieša krūtīs. Tas nepatīkami pasmaidīja.

- Šķiet, ka mans priekšlikums tiek noraidīts. Nu ko, jo interesantāka spēle. Sāksim varbūt.

Svešinieks savērpa nezin kā viņa rokās nonākušo zobenu, tā ka tas izdarīja divus puslokus dažādos virzienos, izzīmējot "tauriņa spārnus" ķermeņa kreisajā un labajā pusē, un pēc tam sūtīja zobenu uz priekšu. Neviens neko nepaspēja saprast.

Bāli-tēraudainā asmeņa "straume" pēkšņi pagarinājās par diviem desmitiem pēdu un ķēra Petrjanu, kurš stāvēja piecu vai sešu soļu attālumā no bezmatainā svešinieka. Petrjanam izdevās aizsegties ar savu zobenu, viņš tomēr bija izcils cīnītājs, taču svešā zobena blāvais spīdums vienkārši pārcirta viņa zobenu un slīpi iegāja kaklā, iekļuva tālāk krūtīs, viegli pārgrieza rumpi un atgriezās atpakaļ.

Kādu sekundi Petrjans stāvēja uz saliektām kājām, ar pārsteigtu un neizpratnes pilnu skatienu lūkojoties ienaidnieka smaidīgajā sejā, tad viņa ķermeņa daļa ar plecu, galvu un otro roku noslīdēja no ķermeņa, un abas puses nokrita uz grīdas, izšļakstot bagātīgas asiņainas putas.

Jasena iekliedzās, mirkli vēlāk palaidusi loka stiegru. Ar trulu skaņu bulta trāpīja bezmatainā vīrieša krūtīs, zem sirds, atlēca, nolauzta pašā galā. Tas pats liktenis piemeklēja otro un trešo bultu; meitene tās raidīja divu sekunžu laikā, jo prata šaut un nevarēja netrāpīt no tāda attāluma. Kad viņa saprata, ka jāšauj svešajam galvā, viņš atkal cirta ar savu apbrīnojamo zobenu. Tiesa, šoreiz attālums starp viņu un Jasenu bija lielāks, un zobena gals ķēra tikai viņas loku, bet tad kaujā iesaistījās Vladejs, kurš lēca uz priekšu.

Viņš jau saprata, ka svešinieks ar ieroci rīkojas profesionāli, turklāt viņa zobenam ir maģiskas spējas un tas spēj pagarināties. Bet arī zobens, ko jauneklim iedeva vecais burvis, nebija vienkāršs un varēja glābt saimnieka dzīvību. Un vēl Vladejs skaidri saprata, ka Mirhavu nogalināja šis bezmatainais Kalna iemītnieks ar nežēlīgo un tumšo skatienu.

Abi zobeni satikās gaisā, radot smalku, ilgi paliekošu stiklveida skaņu. Smaids nozuda no svešinieka lūpām, viņa acis sašaurinājās, iedegās.

- Ak, tu čūskulēn!

Aprakstījis astotnieku, kustībā gandrīz neredzams bezmatainā zobens aizsniedza Vladeja galvu, bet aizsargvēdeklis to pārtvēra un atmeta. Vienreiz... otrreiz... trešo... Vladejs neuzbruka, tikai aizstāvējās, pētot ienaidnieka kaujas taktiku un paņēmienus, bet, kad tas saniknojies par pretestību, bīstami pietuvojās pie sienas sastingušajai Jasenai, viņš no aizsardzības pārgāja uzbrukumā.

Viņa zobens paklausīgi pagarinājās pie trieciena, kuru paukošanas skolotājs dēvēja par bumerangu, uzdūrās pretinieka zobena atbildes kustībai, taču pēdējā brīdī devās nevis augšup, bet pa kreisi un uz leju, it kā saliecoties ap šķērsli, pēc tam paslīdēja augšup un bez piepūles nogrieza bezmatim ausi.

Ar izbrīnītu kliedzienu svešais nometa zobenu, kas nozvanīja uz grīdas, satvēra asiņojošo brūci, bet uzreiz, izvairīdamies no vēl viena dūriena, atlēca sānis un atpakaļ un... metās bēgt. Trīs lēcienos viņš sasniedza durvju atveri, ienira tajās un pēc mirkļa atlidoja viņa kliedziens:

- Mēs vēl tiksimies, kucēn!

Tad durvis klusi, bez čīkstoņas aizvērās, pārtraucot skaņas, un iestājās draudu un nāves piesātināts pulsējošs klusums.

Jasena nokrita ceļos pie Petrjana ķermeņa un izplūda asarās. Vladejs nolaida zobenu, piegāja pie viņas, uzlika roku uz meitenes pleca, skatoties uz sastingušo mednieka seju. Petrjans nebija viņa draugs, bet dzīvoja netālu, viņam bija sieva un divi bērni, viņš bija stiprs un labsirdīgs, labs mednieks un cilts sargs, un bija tik sāpīgi viņu pazaudēt.

- Iesim, - jaunais volhvs klusi sacīja, sajutis sev pievērsto, pazīstamo, uzmanīgo skatienu. Kalns visu laiku skatījās uz viņu un nekādi nevarēja noteikt, kas ir šie rossini, kas iekļuvuši viņa dzīlēs, - draugi vai ienaidnieki.

Jasena paklausīgi piecēlās.

- Viņš ir jāapglabā...

- Divatā mēs viņu neaiznesīsim. Atceries vietu, mēs atgriezīsimies. Un paņem šo zobenu. - Vladejs pacēla nokritušo bezmataiņa zobenu.

- Nekad!

- Tas ir īpašs zobens. Skaties. - Vladejs uzzīmēja gaisā līkni, zobena asmens ienāca sienā, izdarīja dziļu griezumu un viegli iznāca atpakaļ ar mīkstu šņācienu. - Viņš griež tēraudu un akmeni. Rods man iedeva tieši tādu pašu. Runā, ka šie zobeni ir izgatavoti citā pasaulē un pieder Kalna Dieviem.

Jasena norija asaras, pakratīja galvu, ar riebumu paņēma zobenu aiz roktura. Viņas acis iepletās. Zobens bija neparasti viegls un dziedāja apie katras kustības.

- Kā es staigāšu ar viņu? Rokā turēšu?

Vladejs no Petrjana pleca un jostas noņēma siksnu ar maksti, piestiprināja meitenes figūrai, iebāza zobenu apvalkā un iemeta aiz muguras, lai būtu ērti to satvert ar labo roku pār plecu.

- Ejam.

Jasena skumji nopūtās, atskatoties uz mednieka ķermeni, un devās pakaļ savam draugam.

* * *

Ruzajevu atrast neizdevās.

Atgriezies Valetovs viņu nebija saticis un bija vienaldzīgs pret bijušā eksperta pazušanu, taču piebilda, ka ēkas kreisajā spārnā redzējis kaut kādus cilvēkus, kas iegājuši kāpņu telpā. Nebija pamata neticēt bijušajam Stumbra gūsteknim, cilvēkam, ar kuru viņiem izdevās pieveikt "hronoķirurgus" un saglabāt Laika Zaru, tas ir, visu cilvēku milzīgo metauniversumu ar savu vakuumu, zvaigžņu kopām un planētām, un tomēr viņš izturējās tik nesimpātiski, ka Griša Belijs pirmo reizi neizturēja, uzkliedza pret visu vienaldzīgajam Valetovam, ka viņš jau sen ir aizdomās un vispār ir "kardināla spiegs".

Pat Taja saprata, kas ar to ir domāts, bet viņa bija pirmā, kas iestājās par viņu pavadoni, pamatoti atzīmējot, ka, ja viņš būtu "kardināla spiegs", tas ir, pašu "sanitāru" vai "ķirurgu" kalps, viņš nepalīdzētu glābt hronourbi vai būtu atklāts agrāk.

Neviens neatbalstīja Beliju, kaut arī Ždanovam bija radušies daži apsvērumi par Valetova palīdzību. Bet viņš neko neteica, un Fjodors Polujanovs arī klusēja. Kostrovs vispār nemaz nedomāja par tādām lietām kā nodevība un karš ar "ķirurgiem". Viņam viss bija beidzies ļoti sen, viņi bija izpeldējuši no tāliem laikiem svešzemju pasaulē, un tagad bija jāpielāgojas dzīvei tajā, ja atgriezties savā laikā nebija iespējams. Bet arī viņa dvēselē auga trauksme par biedru. Ivans neticēja, ka pieredzējušais un piesardzīgais Miša Ruzajevs varētu apmaldīties vai doties izlūkošanā viens pats. Bija skaidrs, ka ar viņu kaut kas noticis.

Viņi meklēja Mihailu vairākas stundas. Tad sapulcējās ēkas tukšajā apļveida zālē divdesmitajā stāvā. Ivašura paskatījās uz vienības locekļudrūmajām sejām un pusbalsī sacīja:

- Miša nevarēja pazust bez iemesla. Viņu vai nu notvēra ... cilvēki, kurus redzēja Laentirs ... ja viņš redzēja ... vai kāds cits. Vai arī viņš ir miris.

Taja nobālēja, ar satraukumu paskatījās uz Kostrovu, kurš viņai atbildēja ar nomierinošu un vienlaikus skumju skatienu.

- No šī brīža mēs pārejam uz pilnīgu gatavību, uz specvienības režīmu, - turpināja Ivašura. - Kaut kas man saka, ka šis Stumbrs, neskatoties uz vecumu, ir darba kārtībā. Kaut kas notiek apkārt, dīvaina slepenā dzīve rit pilnā sparā, mēs pagaidām to vēl neredzam.

Polujanovs gribēja kaut ko pateikt, bet paskatījās uz Ždanovu un paklusēja.

- Kamēr mēs neuzzināsim Mihaila pazušanas apstākļus, mēs uzturēsim kaujas gatavību dienu un nakti, it kā atrastos aiz ienaidnieka līnijas izlūkošanas misijā. Vai ir kādi iebildumi?

Klusums bija atbilde Ivašuram.

- Iesim šādi: priekšā - Griša un Valetovs, tad Fjodors, tad Taja un Ivans, noslēdzošie Pāvels un es.

- Es ar viņu kopā neiešu, - Belijs atcirta, ne uz vienu neskatīdamies.

- Es iešu, - sacīja Ždanovs.

- Kur mēs iesim? - Taija kautrīgi jautāja. - Visur viens un tas pats ...

- No pagalma mēs redzējām Stumbra sienas sekcijas, kurām bija dabiski balta krāsa. Kaut kur simtā stāva augstumā vai nedaudz augstāk. Varbūt tur saglabājies darbojošs aprīkojums.

- Bet mēs jau tur meklējām...

- Slikti meklējām. Turklāt šo apgabalu bija vairāk, un mēs pārbaudījām tikai divus.

- Un kā ar Mišu? Ja nu pēkšņi viņš atnāks ...

- Kur? Ja viņš būtu dzī... varējis ... staigāt vai runāt, viņš būtu sazinājies ar mums pa rāciju. Atradīsim Stumbrā darbojošās iekārtas un palūgsim Stasam sameklēt Mihailu pa viņa kanāliem.

Ivašuram bija maz ticības, ka viņi spēs atrast funkcionējošu Stumbra inka kontūru, taču, izņemot šo iespēju, viņš neko citu nevarēja piedāvāt. Tāpat kā pārējie grupas biedri arī neko nevarēja piedāvāt.

Pirms nakts iestāšanās viņiem izdevās uzkāpt līdz deviņdesmit piektajam Stumbra līmenim un pietuvoties vienai no ēkas noslēpumainajām vietām, kas saglabāja sienu sākotnējo krāsu. Nakšņoja tukšā telpā ar daudzām baltām mīkstām ķīpām, kas atgādināja vati. Kas tā bija par vati, uzzināt nesāka, nevienam nebija spēka to darīt.

Bet no rīta izrādījās, ka pazuduši divi bijušie desantnieki: Grigorijs Belijs un Laentirs Valetovs.

8. nodaļa

Vladeja un bezmatu svešinieka ceļi krustojās agrāk, nekā abi bija gaidījuši. Bet, ja pirmā tikšanās izrādījās negaidīta jaunajam volhvam, tad otrā - plikgalvim, kas bija kopā ar zobenu zaudējis arī godu un ļoti vēlējās par katru cenu atspēlēties.

Vladejs jau saprata Kalna ģeometriju: katrs tā līmeņa stāvs bija zemākā kopija ar koridoru, kas gāja caur Kalnu pa apli, un ar vairākām apaļām alām-zālēm, no kurām īsie gaiteņi izveda vai nu uz Kalna pagalmu, vai uz ārpusi. Šī ģeometrija tika pārkāpta tikai tur, kur senatnē notika kaut kādi notikumi, vai nu Dievu cīņas savā starpā, vai Dievu karš ar cilvēkiem, vai mērķtiecīga Kalna iznīcināšana ar sprādzienu palīdzību.

Kalns vissmagāk bija cietis, protams, vietā, kur to trāpīja Tā Kunga Vāle. Bet tika atrasti arī stipri izpostīti apgabali, kas nebija saistīti ar Vāli. Tātad, Vladeja tikšanās ar bezmati un viņa komandu notika milzu plaisas rajonā Kalna sienā. Milzīgs ēkas gabals šajā vietā bija it kā izrauts no iekšpuses, līdz pat iekšējai sienai, vienlaikus ietekmējot divus desmitus līmeņu, atklājot gaiteņus un daudzas telpas.

Vladejs sajuta, ka viņš un Jasena nav vieni, kad viņš nonāca izgruvuma malā pa simtā stāva grīdas koridoru. No šejienes varēja redzēt mežu, kas gandrīz tuvojās Kalnam, pakalnus, debesis un, no otras puses, izgruvuma otrā pusē nezināmas kataklizmas sagrautā Kalna daļa izspiedusies ar izvirzījumiem un spraugām. Ainavas apburtie izlūki uzreiz nepievērsa uzmanību iznīcinātās zonas apakšējiem horizontiem, kaut arī Vladejs pa ceļam saklausīja garu rosīšanos. Ne nu gluži, viņš tam nepiešķīra nekādu nozīmi, tomēr nogurums paņēma savu, bet signāls atgādināja medvjanu rosīšanos. Tomēr tie nebija medvjani.

Trīs līmeņus zemāk, izgāzuma pretējā pusē, vienā no telpām, kurai nebija starpsienas, pie nesaprotama agregāta ar daudzām mirgojošām krāsainām gaismām rosījās cilvēki: milzīgs nēģeris ar spīdīgu kailu galvu, vēl viens cilvēks bez matiem, kurā Vladejs atpazina savu iepriekšējo pretinieku ar zobenu, cilvēkam līdzīgs radījums, ar nedabiski platiem pleciem un olas formas galvu, kā arī divi identiskos spīdīgos kombinezonos; viens no viņiem ar vienaldzīgu skatienu stāvēja pie sienas, otrais gulēja uz mašīnas svirām, satīts ar kvēlojošām auklām. Pēdējā rokas un kājas bija piesietas pie mašīnas svirām ar melnām aprocēm.

Svešinieki un rossini vienlaicīgi pamanīja viens otru. Sākās klusa aina, kuras laikā Vladejs saprata, ko dara svešinieki. Viņi acīmredzami spīdzināja cilvēku, kas bija piesiets pie mašīnas. Izlūku parādīšanās viņus negaidīti pārsteidza.

Tad kaut ko pavēloši noauroja platplecīgais olgalvas necilvēks, nēģeris pacēla rokā melnu priekšmetu ar garu cauruli, no kura izlidoja spilgts zaļi dzeltens zibens, caurdurot koridora sienu tieši tajā vietā, kur stāvēja Vladejs un Jasena, un izveidoja sienā pamatīgu caurumu... Bet mirkli pirms tam volhvs noorientējās, atsprāga, paraujot meiteni sev līdzi, un viņi pazuda no šāvēja acīm.

- Panākt! - noplīkšķināja ar balsi kā pātagu platplecīgais. - Likvidēt!

- Es par viņiem parūpēšos, - plikgalvis steidzās pārliecināt komandieri - Tjurmu - olgalvaino. - Šie ir tikai vietējie iedzīvotāji, piedzīvojumu meklētāji.

- Tu jau vienreiz par viņiem parūpējies, - nomurmināja nēģeris, paslēpjot "universālu". - Atļauj, priekšniek, es viņus panākšu.

Tjurms paraustīja olas formas galvu, kas liecināja par piekrišanu, un nēģeris metās ārā no istabas, milzīgs, masīvs, bet rosīgs un kluss kā ēna.

- Turpiniet, - pamāja uz guļošo Tjurms. Viņš bija humanoīds, bet dzīvoja uz diezgan '"attālu" Laiku Zara Zemes. - Ja neko nevarat izvilkt, likvidējiet. Bet vispār jau - viņš nedaudz paklusēja, - likvidējiet jebkurā gadījumā, viņš redzēja pārāk daudz.

Pārvietojies gāzelējoties, burtiski kā krabis, bet tomēr ātri un klusi, svešzemju rases pārstāvis pazuda. Skūtgalvis uzmeta skatienu Valetovam, kurš ar vienaldzīgu skatienu joprojām atbalstījās pret sienu, un iespēra bezsamaņā esošajam Grišam Belijam:

- Man tas ir apnicis, draugs. Ja pat mūsu aparatūra nespēj izsūkt no viņa ne pilienu informācijas, tad es atkāpjos.

- Viņš ir specvienības virsnieks no divdesmit ceturtā gadsimta sākuma, kur ir iemācījušies, uzlikt smadzeņu blokus. Ja jūsu tehnika ir bezspēcīga, tad es arī nevaru jums palīdzēt. Es izdarīju visu iespējamo, lai viņu iemidzinātu un atvestu šurp. Tagad es vairs nevaru atgriezties pie viņiem.

- Tu kļūdies, tev būs jāatgriežas. Viņi joprojām ir bīstami, pat Tjurms nevēlas ar viņiem iesaistīties atklātā cīņā. Atgriezies un atkal piedāvā viņiem pacelties augšējos horizontos. Principā viņiem joprojām nav cita ceļa. Vai nu atrast savienojumu ar Stasu, vai arī pamest meklējumus un atgriežoties mežā. Pēdējais variants ir sliktāks, bet arī tas noderēs kā pēdējais līdzeklis.

Skūtgalvis piegāja pie agregāta - "Hipokrāta" tipa medicīnas kombaina, ko šajā gadījumā izmantoja kā psi-skeneri, "patiesības ģeneratoru", pārgāja pāri vadības datora tastatūrai. Lampiņas uz ierīces korpusā uzmirgoja biežāk, mainīja atrašanās vietu un krāsu, sagrupējās trīs laukos ar oranžsarkaniem toņiem. Tas nozīmēja, ka izstarojuma deva, kas nomāca pacienta gribu un pat refleksus, tika palielināta un viņa dzīvība bija apdraudēta.

- Objekts šoka stāvoklī, - atskanēja mašīnas pieklājīgais baritons. - psihe ir uz frustācijas robežas. Es iesaku reversās frekvences psivellingu un izvešanu no kustību paralīzes. Līdzīgā režīmā šo organismu mākslīgi uzturēt es varu tikai piecas minūtes.

- Mums ar to pietiks - skūtgalvis norēcās, grasīdamies nospiest paneļa sarkano taustiņu.

Un šajā brīdī kaut kur netālu atskanēja sprādziens.

Grīda sadrebēja, istabas sienas sašūpojās. Skūtgalvis jautājoši paskatījās uz satraukušos partneri.

- Tu dzirdēji? Kas tas ir?

Valetovs paraustīja plecus, ieklausīdamies. Skūtgalvis nelieliem soļiem pielēkšoja pie durvīm, atvēra tās, izbāza galvu koridorā, pēc tam kā čūska izslīdēja pustumsā. Valetovs piegāja pie medicīnas kombaina, mirkli ieskatījās Belija bālajā sejā, pieskārās vairākiem vadības paneļa taustiņiem un izskrēja pakaļ draugam.

Gaismiņas uz mašīnas korpusa sāka grupēties citā zīmējumā, to krāsa pamazām pārgāja no sarkaniem toņiem uz dzelteniem un zaļiem. Virs paneļa uzpeldēja gaismas mākonis, veidojoties gaišam uzrakstam: “Programmas beigas. Atgriezieties normālā stāvoklī."

Pēc minūtes Belijs atvēra acis ...

* * *

Vladejs un Jasena vēja ātrumā metās pa koridoru uz kāpnēm, lai uzkāptu augstāk, bet tad Vladejs saprata, ka vajātāji viņus tik un tā panāks, galu galā viņi šeit bija saimnieki, bet rossini bija nelūgti viesi, un pagriezās atpakaļ. Vienīgā iespēja izdzīvot bija negaidīts mēģinājums pretoties. Vispirms bija nepieciešams uzbrukt vajātājiem, lai izlīdzinātu iespējas.

Īsto vietu, kur ierīkot slazdu volhvs nemeklēja ilgi. Labāku vietu kā kāpnes bija grūti atrast, un pie tam stāvu zemāk tās bija pussagruvušās. Šeit, acīmredzot, kādreiz nodārdēja sprādziens, un trieciena vilnis izlidoja caur kāpņu telpu, izraujot lielus gabalus no sienām un iegāza griestu daļu.

Jasenu, satrauktu, bet nekādā gadījumā ne nobijušos, Vladejs nostādīja tā, lai viņa kontrolētu izeju no kāpnēm uz koridoru un jebkurā brīdī varētu izšaut ar loku. Viņš pats apstājās aiz sienas izvirzījuma ar plaisu, pa kuru varēja vērot kāpnes, un izvilka zobenu. Ilūziju par vieglu uzvaru viņam nebija; viņa intuīcija teica, ka kauja būs smaga, neparasta un ilga, neskatoties uz to, ka ienaidniekam ir ieroči, kas met zibeņus.

Kaut kur netālu nodārdēja, tā ka kāpņu sienas nodrebēja. Vladejs pārgāja uz gaišredzību, it kā izšķīda visā Kalna tilpumā, pārvēršoties par nemateriālu caurspīdīgu mākoni, brīvi iekļūstot caur sienām un visiem cietajiem priekšmetiem. Vietējie gari bija pilnīgi sveši, bet tomēr paklausīgi čukstēja ausīs, tieši galvā, atklājot vietējos noslēpumus, brīdinot par briesmām un turpmākajiem ceļiem. Vladejs iezīmēja jaunā sprādziena vietu - viņam tuvojās divas drebošas ēnas ar veselu pretīgu nolūku kopu - paskatījās ap sevi un atrada vēl divas ēnas, kas arī acīmredzami alka pēc nāves. Vajātāji tuvojās.

Papildus viņiem gaišredzības laukā iekļuva vēl kaut kādi kustīgi spoki, taču nebija laika novērtēt viņu draudus, pirmais vajātājs parādījās kāpņu telpā stāvu zemāk. Tas bija tas pats nēģeris-milzis ar zibens metēju, pilnīgi atšķirīgs no nēģeriem-klaidoņiem, kurus Vladejss bija redzējis savā dzīvē. Viņa seja bija cilvēcīga, bet tajā pašā laikā dīvaina, nepazīstama, nesamērīga. Šajā sejā varēja lasīt spēku un nežēlību, bet spēks bija atšķirīgs, ne tāds pie kāda bija pieradis jaunais rossins.

Nēģeris negaidīja pārsteigumus, viņš uzskatīja sevi par situācijas saimnieku, uzskatīja, ka bēgļi bēg prom no visa spēka, nedomājot par pretestību, un vienkārši centās ātri paveikt vieglo darbu - nogalināt nelūgtus lieciniekus. Turklāt viņš bija pieradis visus ar ko tikās uzskatīt par vājākiem par sevi, tāpēc divu jauniešu uzbrukums viņam bija negaidīts.

Protams, viņam bija lieliska reakcija, profesionāla slepkavas reakcija, un viņam izdevās laikā apstāties, lai izšautu. Bet Jasenas bulta iestrēga rokā, kas turēdama briesmīgo zibens metēju, nojauca mērķi, un otrā bulta ieurbās tieši zem zoda. Gigants izšāva, bet uzreiz ar roku saķēra pie kakla, un tajā pašā brīdī Vladeja zobens, tikpat viegli kā niedri, nogrieza viņam roku ar zibens aparātu līdz pat elkonim.

Nēģeris iegaudojās, atlecot atpakaļ, nošķiežot sienu ar asinīm, bet viņš bija kaujas meistars un rīkojās atbilstoši pavēlei, ar savā laikā iegūto īpašo spēku iemaņām. Sāpes netraucēja viņam piesteigties pie nogrieztās rokas, ar veselo satvert melno ieroci un trīs reizes izšaut durvju ailē, ar zaļgani dzelteniem zibeņiem izgaismojot kāpņu telpas tumsu. Ja rossini nebūtu savlaicīgi atkāpušies, no viņiem nebūtu palikuši pat pelni.

Turpinot šaut, svešinieks uzkāpa pa kāpnēm, turot durvis uz grauda un neļaujot Vladejam iznākt. Tomēr viņš kļuva arvien nespēcīgāks, diez vai vairs saskatīja mērķi un turējās tikai ar olgalvas komandiera pavēli - kodu: "Sameklēt un iznīcināt!" Un tomēr Vladejam būtu klājies slikti, ja milzenim izdotos izkļūt koridorā. Nebija kur paslēpties, un nebija laika meklēt atvērtas durvis uz kādu alu gaiteņa sānos. To sapratis, Vladejs pārlaida vēl vienu ienaidnieka briesmīgā ieroča uzliesmojumu. Zibens koridora sienā un griestos izgrieza dziļu vagu, pretējā sienā izkausēja bultas formas bedri - tad volhvs metās guļus uz grīdas, slīdot uz vēdera pretī izejai uz kāpnēm ar uz augšu izstieptu zobenu.

Viņi sadūrās uz sliekšņa: nēģeris, kura seja bija pelēka no sāpēm un asins zuduma, ar šaušanai sagatavotu zibens metēju, un pilnā augumā uz grīdas izstiepies, rossins ar zobenu, uzlūkojot ievainoto.

Vladejs izmisīgi parāva zobenu uz sevi un uz augšu, pārcērtot nēģera ķermeni no apakšas starp kājām, saprotot, ka nokavē un nepaspēj: zibens metēja stobrs lēnām, kā sapnī, nolaidās viņam uz muguras. Šajā mirklī divas reizes uzplaiksnīja auksti caurspīdīgs plūstošs metāls, un nēģera otrā roka ar ieroci, kurš tā arī nepaspēja izšaut, nokrita uz grīdas, bet pēc tam arī galva. Vladeja seju nošķieda ar lipīgām, sāļām šļakatām, viņš novērsās, nobālot, uz īsu brīdi aizvēra acis. Un, kad tās atvēra, virs sevis ieraudzīja vienu no tiem, kurš stāvēja pie nesaprotamā agregāta ar tur guļošu piesieto vīrieti.

- Dzīvs? Svešais nomurmināja. - Tev gan veicas mazais, pašu Belzburu nogāzi! Celies, šurp nāk Tjurms ar saviem slepkavniekiem. Paņem meiteni un dodies uz mežu, šī nav vieta, kur pastaigāties.

Svešais runāja rossinu valodai tuvā valodā, gluži tāpat kā tas karavīrs bez matiem, kuram Vladejs atņēma zobenu, tāpēc ne visi vārdi bija saprotami, bet volhvs tomēr saprata galveno. Viņš nostājās uz viena ceļa, gatavojoties uzdot jautājumu: kas tu esi? Bet no aiz sienas pēkšņi parādījās Jasena ar loku gatavībā, un Vladejs knapi paspēja viņu apturēt.

Svešais ar vienaldzīgu bālu seju paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu, kaut kur ieklausījās, pavēloši pamāja ar roku uz mežu aiz Kalna sienas un klusējot pazuda uz kāpnēm, kā spoks. Vladejs un Jasena klusēdami palūkojās viens uz otru, uz milzu nēģera līķi, uz tukšajām kāpnēm.

- Viņš taču... - Jasena iesāka.

- Es redzēju, - Vladejs atbildēja, tikko spēdams kustināt mēli. - Bet viņam taisnība, šurp nāk jauni slepkavas. Ir pienācis laiks izkļūt brīvībā.

- Vai ne viņu pēdas mēs redzējām pie upes?

- Nezinu. Kalnā dzīvo arī citi cilvēki, es tos jūtu. Un droši vien arī tu. Būtu vērts viņus sameklēt, bet tas ir bīstami.

- Varbūt mēs varam palīdzēt tam vīrietim, kurš alā gulēja uz svešās mašīnas svirām? Cilvēki, kas ar viņu ķengājās ... viņiem ir ļoti slikta aura - gan domas, gan jūtas. Varbūt viņš ir viens no tiem citiem - labajiem?

Vladejs gribēja atteikties, bet, pārdomājis, piekrita.

- Iespējams tādā veidā mēs varam iegūt daudz ticamāku informāciju. Mēs palīdzēsim viņam, viņš palīdzēs mums... Ejam!

Jasena, nespēdama atturēties, noskūpstīja draugu uz vaiga un aizskrēja pa kāpnēm lejup, garām melnā slepkavas līķim, pat neskatīdamās tā virzienā. Vladejs pašūpojis galvu, gribēja sekot, bet, atcerējies šaušanu, atgriezās un, pārvarot riebumu, no nēģera otrās nocirstās rokas izņēma melno un smago zibens metēju. Šāds ierocis vēl varēja noderēt.

Apgājuši sagrauto Kalna posmu pa gaiteņiem zem šī horizonta, viņi atrada to pašu alu ar agregātu, kad vīrietis, kurš gulēja uz mašīnas svirām, atjēdzās un mēģināja pārraut saites un aproces.

Vēl pirms tam Vladejs pārgāja gaišredzības stāvoklī, pārliecinājās, ka alā nav neviena cita, izņemot ieslodzīto, un tikai tad iegāja iekšā, ar trim zobena cirtieniem ielauzies pa durvīm, liekot tām saritināties.

Uz mašīnas guļošais tumšmatis, melnīgsnējs vīrietis spīdīgajā kombinezonā sastinga, lūkodamies uz ienācējiem, pastiepās pie jostas un atkal sastinga. Viņa acis, piepildītas ar sāpēm un niknumu, iepletās. Viņš gaidīja, ka ieraudzīs pavisam citus cilvēkus, tikai ne divus jaunos rossinus, kas bija ģērbušies atbilstoši viņu laikmetam.

- Kas jūs esat?

Atkal tā pati sagrozītā rossinu valoda, pilna citādu intonāciju un uzsvaru, un atkal Vladejs saprata teiktā jēgu.

- Vladejs, - viņš norādīja uz sevi, tad ar pirkstu norādīja uz nosarkušo pavadoni. - Jasena. Mēs esam rossini, mūsu dzimta dzīvo divdesmit verstu attālumā no Kalna. Kas esi tu?

Svešais, neizpratnē ieklausīdamies līdzenajā rossina runā, saprata tikai pēdējo jautājumu. Mēģināja pacelt roku, bet nevarēja.

- Esmu no citas pasaules... Stumbra gūsteknis. Vai jūs to saucat par Kalnu? Izskatās ka tā. Un mani sauc Grigorijs.

Vladejs saprata no piektā uz desmito; uztvēris vārdu, viņš cītīgi atkārtoja:

- Griggorij...

Guļošais, iesmējās, bet uzreiz pārstāja, savilkts no iekšējām sāpēm. Caur sakostiem zobiem viņš lēnām izelpoja.

- Re velni, kā tie izdzimteņi mani!.. - Paskatījās uz Jasenu. - Meitene, vai kā? Un atnesa jūs šeit nelabais... Palīdziet man noņemt šīs siksnas, citādi tie mēsli atgriezīsies, un tad mums labi neklāsies.

Vladejs pašūpoja ar zobenu, ar juveliera precizitāti pārgriežot saites, kā arī metāliskā izskata aproces, kas turēja uz agregāta svirām guļošo. Atbrīvotais piecēlās, būdams par galvas tiesu garāks par Vladeju, pasmīkņāja, berzēdams plaukstu locītavas un palūkojās uz zobenu volhva rokā:

- Va vellu! Tas taču ir drimmers! Kur tu to ņēmi, puis?

- Tas ir gar-zobens, - Vladejs atbildēja, veikli iemetot zobenu makstī aiz muguras, un palielījās: - Tas griež visus priekšmetus, pat metālu.

- Domāju gan!, - Grigorijs pasmaidīja, purinādams rokas, tad attapās:

- Paldies par atbrīvošanu. Bet tagad iesim no šejienes tempā, ja vēlamies palikt dzīvi. "Sanitāri" mūs vienkārši apšaus no attāluma, ja ieraudzīs, un pat drimmers ... ē-e, jūsu gar-zobens nepalīdzēs. Žēl, ka viņi nozaga manu "gloku".

Vladejs no jakas apakšas izvilka zibens metēju un pasniedza melnmatainajam svešiniekam. Tas izbolīja acis:

- "Universāls"! No kurienes tu to dabūji?

- Mēs nogalinājām melno milzi, - Jasena lepni atbildēja.

- Ko?! Jūs... nogalinājāt to nēģeri?!

Vladejs pamāja, saprotot atbrīvotā jūtas, padomāja un piebilda:

- Mums palīdzēja. Viens no tiem, kas bija šeit, pie tevis. Tevi spīdzināja, vai ne?

- Punktīgi, mazais. Un kurš tad tev palīdzēja? Noskūtais ķēms?

- Nē cits, viņš stāvēja malā... tāds bāls... ļoti dīvains, vienaldzīgs.

- Valetovs? Nevar būt! - Grigorijs Belijs uzmeta skatienu medicīnas kombainam, kas mirgoja ar zaļām un dzeltenām gaismām, gribēja atkārtot "tas nevar būt" un apklusa.

- Dīvaini... bet bez kāda palīdzības es tiešām nebūtu izkļuvis no bezsamaņas. Kāds ir ievadījis atlēciena programmu uz atgriešanu pie normas. Kas? Valetovs? Muļķības! Nolaupīt, lai vēlāk... - Melnmatainais vīrietis apklusa, viņa seja kļuva drūma un noraizējusies. - Velns ar ārā, vai tiešām viņi no manis izvilkuši saziņas kodu ar Stasu?

- Iesim, - Vladejs pavilka viņu aiz piedurknes. - Šurp nāk svešie... ļaunie cilvēki, viņi drīz būs klāt.

- Jā, laiks, - Grigorijs attapās. - Ne velna nesaprotu, abrakadabra kaut kāda... Ja vēl zinātu, kurp iet... un rācija arī pārstāja darboties.

- Vai jums ir draugi Kalnā? Es varu aizvest pie viņiem.

- Tu ko, vari šeit orientēties?

- Viņš ir karotāja pakāpes volhvs! - Jasena atkal ar lepnumu teica. - Viņš redz dzīvi.

- Gaišreģis, tātad. Man noteikti šodien ir paveicies. Nu, vediet arī, kā jūs tur? Rossini? Gandrīz tāpat kā krievi. Šķiet, ka Fortūna ir nolēmusi ar mani nestrīdēties. Cik ilgi jūs klīstat pa Stumbru... tas ir, pa Kalnu?

- Mēs esam šeit trešo dienu, - teica Vladejs, ieskatoties koridorā. Pārējie sekoja viņam, katrs turot savu ieroci gatavībā: Loku - Jasena, zibens metēju, sauktu par "universālu" - Grigorijs.

- Vai esat saskāries ar darba zonām? - Pēdējais jautāja.

- Kā? Zonas?

- Nu, Kalna posmi ar aizsardzību, ar lidojošām gaismām, visādiem mehānismiem?

- Vai dzīviem, vai?

- Jā, līdzīgi dzīviem.

- Mēs nejauši iekļuvām vienā no šādiem Kalna koridoriem, tik tikko aizgājām.

- Briesmīgi! - nevainīgi piebilda Jasena.

Grigorijs satvēra Vladeja plecu ar dzelzs pirkstiem un apstādināja viņu. Pēdējais nesaprata, kas par lietu, veikli atbrīvojās, atlēca atpakaļ, satverot zobena rokturi.

- Nu nesatraucies tu tā, - Grigorijs saviebās, uzmanīgi raudzīdamies jaunekļa sejā. - Vai jūs tiešām redzējāt... bijāt drošības zonā?

Vladejs neatbildēja, uzskatot jautājumu par lieku.

- Vai ceļu uz turieni parādīt varēsi?

- Protams, ka viņš var, - atbildēja drauga vietā, ne mazāk aizskartā Jasena.

Grigorijs ar spēku paberzēja sev pakausi, nokrekšķināja un sirsnīgi sacīja:

- Mīļie, mani dārgie, ja vien jūs zinātu, kādi jūs esat varoņi!

9. nodaļa

Lai meklētu Valetovu un Beliju un pie reizes arī Ruzajevu, Ivašura sadalīja nodaļu divās grupās, stingri pavēlot uzturēt pastāvīgus sakarus. Viņi nolēma iet ar "ķemmi", pa divi vai trīs katrā stāvā, caurlūkojot istabu pēc istabas. Citu meklēšanas iespēju neviens neierosināja.

Polujanovs tika pievienots Kostrovam un Tajai, bet Ždanovs devās kopā ar Ivašuru, lai gan abi bija ar mieru iet pa vienam, pārliecināti par saviem spēkiem. Tomēr visi saprata, ka notiek kaut kas ārkārtējs, apkārt vārās slepena un cilvēkiem naidīga dzīve, un viņi vairs nedrīkst riskēt. Kļuva skaidrs, ka bijušā hronopaātrinātāja ēkā slēpjas ļauni spēki, ka pēc tam, kad Stumbrs atstāja hronourbja “stīgu”, tajā palika arī “sanitāri”, bijušie “hronoķirurgu” kalpi, tāpēc bija ātri jānosaka, vai šahtā nav darba zonu, un jāidentificē ienaidnieka spēki. Ne Ivašura, ne Ždanovs nešaubījās, ka Ruzajeva un Valetova pazušana kopā ar Beliju ir saistīta ar šo ienaidnieku darbību.

Pārmeklēšana sākās no deviņdesmit piektā stāva, kurā bija gulējusi nodaļa. Nokāpa trīs stāvus uz leju, tad devās augstāk. Tomēr pēc stundas Ždanovs deva signālu uzmanībai, un otrā grupa pievienojās viņiem, par laimi nebija tālu no kāpnēm.

- Vienu stāvu zemāk pārvietojas cilvēku grupa, - Pāvels klusi sacīja, ieklausoties gaiteņa klusumā. - Trīs, starp tiem viena sieviete ... bruņoti.

Ivašura jau bija informēts par bijušā drošības grifa paranormālajām spējām un nebija pārsteigts par viņa pārliecinošo vērtējumu. Pajautāja:

- "Sanitāri"?

- Neesmu pārliecināts. Viņi ir satraukti, bet nav agresīvi.

- Varbūt tie ir Miša ar Beliju un Valetovu?

- Viņu vidū ir viena sieviete, - Pāvels atkārtoja.

- Esi pārliecināts?

Ždanovs pasmaidīja, nevēloties neko pierādīt.

- Dīvaini, - sacīja Polujanovs. - Ja tas būtu Griša un Laentirs, viņi jau sen būtu sazinājušies ar mums pa rāciju.

- Ja atceraties, mūsu ceļojuma laikā Stumbrā bija arī cilvēki no citiem laikiem, - sacīja Kostrovs. - Pārtversim viņus un noskaidrosim. Kas var būt vienkāršāk?

Ivašura uzsita Ivanam uz pleca.

- Drosmīga ideja, karavīr. Kaut kā es par to nepadomāju.

Ivans samulsis paskatījās uz Taju, saprotot, ka izsmieklu pelnījis pareizi. Meitene pasmaidīja, uzsita ar knipi pa degunu un aizsteidzās pakaļ pavadoņiem, kuri bija devušies uz priekšu.

Kaujas izlūkošana nebija nepieciešama, lai gan grupa bija gatava sākt karadarbību. Starp trim, kurus izskaitļoja Pāvels, bija Grigorijs Belijs, dzīvs un vesels, apbruņojies ar "universālu", bet bez "gloka". "Kvarku sarāvējs", kā izrādījās, viņam bija atņemts, kad Valetovs iemidzināja biedru un bez trokšņa iznesa no istabas, tā lai neviens nedzirdētu.

- Stiprs, maitas gabals! - Belijs pagrozīja galvu, vēlāk stāstot par saviem piedzīvojumiem. - Es sveru vairāk nekā simtu.

Izrādījās, ka Grigorija pavadoņi ir jauns vīrietis un meitene, šo vietu aborigēni, kuri pēc cilts vecākā un kņaza norādījumiem iekļuva Stumbrā, Dievu kalnā, kā viņi to sauca. Aborigēni runāja valodā, kas ļoti atgādināja baltkrievu valodu - pēc Ivašuras domām, tāpēc visi ātri pierada pie viņu izloksnes. Pēc tam Vladejs, tā sauca puisi, mulstot, bet tēlaini un precīzi izklāstīja rossinu cilts vēsturi, kā arī Dievu kalna vēsturi, kuras parādīšanās noveda pie Visa Esošā sabrukuma, pie katastrofas, kas satricināja visu planētu - Gezemu, kā to sauca rossini.

Uzklausīja viņu uzmanīgi, ieskaitot Grišu Beliju, un tikai tad desantnieks pastāstīja, kas ar viņu notika un kā viņu atbrīvoja jaunie rossinu cilts izlūki.

- Starp citu, zēnam ir drimmers, - Belijs pamāja uz zobenu uz Vladeja muguras. - Nesaprotu, kur viņš to dabūjis.

- Arī viņai ir, - jauneklis īsi sacīja, uzmetot skatienu Jasenai. - atņēmām vienam cilvēkam bez matiem, ļoti sliktam.

- Re ko, pat divi! Viņi saka, ka medvjani - tie ir tādi saprātīgi lāči - jau sen atrada noliktavu ar drimmeriem un paņēma vairākus. Vienu no tiem, zēnam uzdāvināja cilts vecākais, Rods, viņu galvenais burvis.

- Volhvs, - Vladejs stingri izlaboja.

- Viens velns! Otro viņi atņēma tam plikpaurainajam ķēmam, kurš, kopā ar Valetovu, mani spīdzināja. Eh, varētu mēs atrast šo noliktavu!

- Jā, tas būtu lieliski, - Ždanovs piekrita.

- Kas ir drimmers? - jautāja Ivašura.

- Gluonu lauka efektors… Nu, vai, tulkojot cilvēku valodā, kaut kas līdzīgs burvju nūjiņai. Pēc domu vai balss pavēles, pārvarot noteiktu slieksni vai kodu, to var pārvērst par jebko, sākot no zobena līdz pat skafandram, drimmera pārveidojumu diapazons ir ļoti plašs. Bet "sanitāri", kā redzat, pārveidojuši drimmerus par zobeniem, kas šajā rossu cilts attīstības posmā ir ļoti savlaicīgi. Tomēr mēs par to parunāsim vēlāk.

- Tātad, Valetovs... - domīgi novilka Ivašura, ne bez pārsteiguma skatoties uz Vladeja jauneklīgo bezkaislīgo seju, kura elkonī bija iekārusies vēl jaunāka rossinu skaistule ar apbrīnojamu vārdu - Jasena. - Valetovs ir "sanitāru" aģents. Kāpēc tad viņš netraucēja mums tad, hronourbja taranēšanas laikā?

- Tāpēc, ka viņš ir no otrā "ķirurgu" atbalsta ešelona, - drūmi sacīja Ždanovs. - viņš tika iekodēts gadījumam, ja mūsu uzbrukums izdosies un Laiku Koks saglabās "nogriešanai" gatavoto Zaru.

- Bet tad jau Valetova programmas aktivizēšanās nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies?! - izgrūda Polujanovs. - Un joprojām ir iespējams cits iznākums?

- Tieši tā, Fedja, - atskanēja kāda pazīstama, auksta balss, un nesatricināmais Laentirs Valetovs ienāca telpā, kur bijušie desantnieki bija apstājušies, lai apspriestu situāciju. Klusā aina bija tik daiļrunīga, ka smaids pārslīdēja pāri Valetova šaurajām, bālajām lūpām. Bijušie biedri viņu pirmo reizi redzēja smaidot.

Valetovs uzmeta vienaldzīgu skatienu Belijam, kurš plēsonīgi uzvilkās uzbrukumam, taču neizdarīja nevienu žestu aizsardzībai. Viņš sacīja, tagad pievēršoties Ždanovam:

- Jā, diemžēl Fjodoram ir taisnība. Pat šajā posmā ir iespējama atgriešanās pagātnē. Laiku Koks, tas ir, Lielais Visums, nekavējoties neizlemj par radikālu sevis pārveidošanu, par Zaru "nogriešanu".

Belijs lēca... un atsitās ar galvu pret sienu, lai gan šķita, ka Valetovs šajā laikā neko īpašu neizdarīja, vienkārši pakāpās atpakaļ. Belijs vēlreiz uzbruka un atkal aizlidoja garām, bet bija taču kaujas meistars, kurš, cik Ivašura zināja, bija spējīgs tikt galā ar duci labi apmācītu kaujinieku. Igors Vasiļjevičs pacēla roku ar "universālu", vēl neizlēmis ko darīt, bet Ždanovs viņu apturēja, ar žestu apstādinot Grigoriju, kura acīs iedegās sliktas liesmiņas.

- Pagaidi, Griša. Viņš pats atnāca, ļauj parunāties.

- Bet viņš taču, nelietis, mani sagūstīja un...

- Nomierinies, noskaidrosim. Kas jūs esat, Laentir? Ko jūs pārstāvat?

Valetovs paspēra soli uz priekšu, palūkojās apkārt uz lēnām attapušos Ivašuras armiju, pamāja Vladejam kā vecs paziņa:

- Labi darīts, puisīt, nepadevies panikai. Jā, un meitenīte tava arī ir varonīga.

Ždanovs ieinteresēti pacēla uzaci, un Vladejs, palicis sārts, sacīja:

- Viņš mani izglāba.

Klātesošo sejās nepārprotami parādījās neuzticība un izbrīns, un smaids atkal izskrēja pār Valetova kaprīzajām lūpām, kurš turpināja spēlēt civilizācijas sabojāta vīrieša lomu, vienaldzīgu pret cilvēku ciešanām, kaislībām un cieņu.

- Kas jūs esat? Ivašura atkārtoja jautājumu.

- Otrā līmeņa "sanitāru" aģents, - Valetovs nopietni atbildēja. - Un tajā pašā laikā to rezidents, kas uzsāka cīņu pret "ķirurgu" ekspansiju ilgi pirms hronošahtas pārrāvuma uz citiem Zariem. Pāvel, jūs viņus mazliet pazīstat, jo ar viņiem sazinājāties vēl pirms došanās Stumbrā.

Ždanovs neatbildēja. Viņš attapās ātrāk nekā citi, bet vēl nebija izlēmis, kā izturēties ar Valetovu.

- Man ir maz laika, - turpināja "kaimiņu" Laika Zara divdesmit pirmā gadsimta pārstāvis. - Tāpēc ātri atkārtosim problēmas sākotnējos nosacījumus - tā vēl nav novesta līdz galam, kā jūs jau sapratāt - un izveidosim turpmāko darbību plānu. Ja Dievs dos, kopā mēs tiksim galā. Protams, mums nevajadzētu pārvērtēt savas stiprās puses un iespējas, bez mums ar "ķirurgiem" cīnās arī citas būtnes, kas spēju ziņā varbūt ir daudzkārt pārākas par jums. Tomēr jums ir īpaša misija...

- Kur ir Miša Ruzajevs? - Ivans Kostrovs pēkšņi pārtrauca šo runu. - Es jūtu, ka jūs zināt.

Laentira vienaldzīgā seja palika tukša, bez izteiksmes.

- Viņš ir miris. Diemžēl man neizdevās apstādināt Lurjē, viņš ir nekontrolējams un spējīgs uz jebkuru nelietību.

- Kas ir šis Lurjē?

- Viens no "sanitāriem", kuru ieprogrammējuši "ķirurgi", lai iznīcinātu visus, kas viņam gadās ceļā.

- Bezmatis... - padeva balsi Vladejs, ātri aptverot sarunas būtību.

Valetovs pamāja.

- Jā, viņš ir pilnīgi pliku galvu. Pasaulē, kurā viņš ir dzimis, mati uz galvas tiek uzskatīti par atavismu.

- Kā tas notika? - Kostrovs bēdīgi jautāja. - Nu, ar Mišu...

- Pēc tam, - sakoda zobus Ivašura, piedzīvojot spēcīgu vēlmi iegāzt Valetovam pa seju. - Runājiet.

Acīmredzot viņa vēlme atspoguļojās sejā, jo Ždanovs mierinoši pieskārās Igora Vasiļjeviča plecam. Vai Valetovs saprata šo mirkļa dialogu, nebija zināms, arī šoreiz viņa seja palika nekustīga, mierīgi auksta, sveša.

- Ko jūs domājāt, norādot uz īpašo misiju? - Pāvels jautāja, pārtraucot smago klusumu, kas iestājās pēc paziņojuma par Ruzajeva nāvi.

- Protams, es esmu vainīgs daudz kur. - Valetovs neattaisnojās, tas bija acīmredzami, bet gribēja nedaudz izlādēt situāciju. - Tomēr es neesmu Dievs. Mihaila nāvē, iespējams, jūsu vaina nav mazāka. Jūs pārāk agri atslābinājāties. Kas attiecas uz īpašo misiju... jūs joprojām esat desanta grupa, kas ir atbildīga par "ķirurgu" operācijas pēdējo posmu. Citas grupas pārējos Zaros, es atkārtoju - ar neizmērojami lielākām iespējām, veic tikai uzmanības novēršanas funkcijas un veicina mūsu desanta spēku virzību uz mērķi. Viņu uzdevumi, visticamāk, saistīti ar lielākiem zaudējumiem.

- Kāds ir mūsu mērķis?

- Nezinu. Mans uzdevums ir saglabāt grupu ...

- Nu, jūs to labi atrisināt! - iemeta Belijs. Bet bija manāms, ka viņš jau ir atdzisis un pauž skepsi pēc inerces.

Valetovs uz viņa uzbrukumu neatbildēja.

- Hronošahta mūs izmeta šeit, tā teikt, nomaļā svešā Zara pagalmā, ar nolūku. Faktiski tā ir hronokabata, slēptuve, kas ir brīva vai gandrīz brīva no "ķirurgu" ietekmes. Tas, ka "sanitāri" klīst pa Stumbru runā tikai par mūsu Zaru krustojumu daudzslāņainību. “Ķirurgi” ir aprēķinājuši spēli daudzus gājienus uz priekšu un paspēja nodrošināties. Bet, kā saka uz Zemes, arī mēs neesam nekādi auni. Jūsu izeja tika sagatavota iepriekš, "ķirurgi" jūs šeit negaidīja.

- Bet kā tad tas tavs... Lurjē?

- Viņš ir parasts izpildītājs, bet galvenais šajā izejas mezglā ir Tjurms, "ķirurgu" funkcionārs. Lūk viņš ir patiešām bīstams. Tātad, es turpinu aprakstīt situāciju. Hronošahta jeb Stumbrs, kā jūs jau zināt, ir laika traktrise, telpiska līnija vai, citiem vārdiem sakot, daudzdimensionāla "virknējumu" dažādība telpā un laikā, kas savieno Laika Koka Zarus.

- Savienoja, jūs domājat?

- Jā un nē. Stumbra materializācija visos Zaros ir beigusies. Piemēram, šajā pasaulē, šo jauko puišu dzimtenē, tas notika apmēram pirms desmit tūkstošiem gadu, radot telpas-laika patoloģiju - tā teikt Visa Pastāvošā pārrāvumu. Dabiski, ka civilizācija sabruka, lai sāktu attīstību gandrīz no nulles. Bet viss mūsu Visums - Laiku Koks - sākotnēji sakārtots tā, lai realizētu visas iespējas, kuras satur katrs iepriekšējais brīdis, tas ir, sazarojies mezgls. Un Stumbrs - kā virtuālu "superstīgu" pakete, sakļautām dimensijām, atrodas it kā ārpus Koka, kaut arī tā iekšpusē. Vai es saprotami izsakos? Valetovs gaidoši apklusa.

Fjodors Polujanovs, galvenais nodaļas "teorētiķis", pakasīja pakausi, apmainījās skatieniem ar Ivašuru, bet nokrekšķējās un neko neteica. Tikai Vladejs un Jasena no teiktā nesaprata neko, bet viņi baidījās pārjautāt, alkatīgi ķerot pat ne jēgu - sarunas emocionālo bagātību.

- Ejam tālāk. - Valetovs runāja vienmuļi un vienmērīgi, nepievēršot uzmanību dažu klausītāju nekompetencei. - Pēc jūsu iejaukšanās hronourbja liktenī, kas saistīja apmēram miljardu Zaru, radās unikāla situācija, kad informācijas apmaiņa starp Zariem gar Stumbru notiek tikai tad, kad tā ... vispār nenotiek. Es, iespējams, to nevarēšu jums izskaidrot pat ar fizikālo formulu palīdzību, jo jūsu Zemes zinātne nepazīst šādu fiziku, neiespējamo stāvokļu fiziku.

- Bet tu pamēģini, - Kostrovs nomurmināja, jūtot Taijas pleca vēsu nodrebēšanu.

- Tas pēc būtības nozīmē, ka Stumbrs no iespējām, kas tiek realizētas katrā nākamajā atzarojumā, it kā izņem vienu iespēju - uzturēt sevi, bet tas neietekmē Zaru attīstību. Vai tā ir labāk?

- Paldies, es saprotu, - atbildēja nevis Ivans, bet Fjodors. - Stumbram ir sava attīstības līnija, "mirgojoša", virtuāla. Tā gan ir, un it kā tās nav. Bet tad rodas laika dimensiju problēma ...

- Pagaidi, Fjodor, - Ivašura apturēja biedru. - Nelīdīsim procesa fizikas džungļos. Laentir, pasaki man labāk, kādas ir šī Stumbra stāvokļa sekas un kas mums jādara?

- Sekas ir tādas, ka "ķirurgi" var kontrolēt visu Zaru tīklu, ko savieno Stumbrs, un vienā no tiem viņi domā iedarbināt PretStumbru - lai pārtvertu hronourbi. Jūsu uzdevums: pēc grupas nonākšanas pie mērķa, tas ir, pie Kontrstumbra, to iznīcināt. Pēc tam Stumbra virtuālā līnija beidzot dematerializēsies, un pasaule atgriezīsies sākotnējā stāvoklī.

Belijs pavīpsnāja.

- Un mēs atkal kādā no saviem laikiem uzbūvēsim hronopaātrinātāju, un atkal palaidīsim to pagātnē, un "ķirurgi" to izmantos, un viss atkal tiks atkārtots. Nē?

- Varbūt, - Valetovs mierīgi atbildēja. - Bet varbūt ne. Jebkurš neticamais notikums kādreiz kaut kur realizēsies uz Laiku Koka. Tomēr es vēlos visiem atgādināt, ka "hronoķirurgu" faktiski jau sen vairs nav un vienlaicīgi vēl nav! Arī viņi ir kļuvuši virtuāli, it kā palaisti Visuma atmiņas laukā un vēl nav dzimuši tajā Laika Zarā, kuru šķērsoja jūsu Zars, katastrofāli to izmainot - līdz pilnīgai deģenerācijai, un tajā pašā laikā viņi jau sen pazuduši kopā ar Zaru, kas viņus radījis, šis Zars "nokalta", tā arī neattīstījies par pilnvērtīgu Metauniversu.

- Ja viņu nav, tad kā viņiem izdevās iejaukties visos Stumbra savienoto Zaru notikumos? Kostrovs skeptiski pavīpsnāja.

Valetovs nopūtās, sākot izrādīt nepacietības pazīmes.

- Laiku Koks ir sarežģītāks, nekā jūs domājat.

- Un tomēr īsāk, - Ivašura paskatījās pulkstenī. - Jūs teicāt, ka jums ir maz laika.

- Es jau esmu pateicis gandrīz visu. Tjurms, uz visām Stumbra zonām, kas vēl darbojas, ir sagatavojis slazdus. Šis puisis nejauši iemaldījās vienā no tiem. Laentirs pamāja uz Vladeju. - Viņu palaida, lai gaidāmajam teātrim pievienotu reālismu. Ar savu arsenālu jūs nevarēsit iekļūt nevienā zonā. Nelīdzēs ne "gloks", ne drimmers. Bet, ja jums izdotos iekļūt zonā ar strādājošu hronoliftu, jūs satiktu pie izejas.

- Skaidrs, - Ivašura pamāja. - Vai ir kāds cits variants?

- Transgress.

Tagad pasmīnēja Ždanovs.

- Būtu jauki, bet tikai transgress, acīmredzot, cik es zinu, ir vēl viena Zaru savienojuma stīga, ko radījušas būtnes no ļoti tālās Zemes nākotnes. Viņus ir grūti nosaukt par cilvēkiem, lai gan viņu mājieni liek domāt, ka viņi ir mūsu pēcnācēji. Bet jūs sakāt, ka esat viņu rezidents? Kāpēc jūs nevarat mums norādīt transgresa koordinātes?

- Es arī tikai gaidu instrukcijas. Un tie, kurus jūs nosaucāt, lai arī paredzēja jūsu parādīšanos šeit, nezināja precīzu parādīšanās laiku. Tomēr, izvēloties jūsu komandu kā galveno operācijas izpildītāju, viņi turpinās jūs atbalstīt un nodrošināt arī turpmāk.

Iestājās klusums. Visi sagremoja dzirdēto un nesteidzās izdarīt secinājumus. Tikai Pāvels sevī murmināja, īpaši nevienu neuzrunājot:

- Es gribētu kādreiz uzzināt, kāpēc viņi izvēlējās tieši mūs...

- Pieņemsim, ka mēs visu saprotam, - Belijs pārtrauca klusumu. - Bet pāris jautājumi paliek. Pirmkārt, kāpēc tu mani nolaupīji?

- Man nācās nospēlēt pārliecinošu sniegumu Tjurmam un viņa rīkļurāvējiem. Neaizmirstiet, ka esmu ieprogrammēts "ķirurgu" aģents. Tjurms vēlējās uzzināt kodu, kā izsaukt Stasu, Stumbra datoru, lai, pirmkārt, iznīcinātu visas darba zonas, otrkārt, lai izveidotu sakaru kanālu ar "ķirurgiem". Tagad viņam nav nekādas sasaistes, un viņš rīkojas saskaņā ar iepriekšējo programmu. Starp citu, viņam neizdevās pārvarēt jūsu psi-bloku. Jā, un arī es savlaicīgi iejaucos, novērsu Tjurma un Lurjē uzmanību.

- Labi, loģiski. Bet, ja mēs nevaram doties uz zonu un izmantot liftu, ko tad mēs varam izdarīt? Vai arī jūs tomēr zināt, kur atrodas transgress?

- Zinu, - Valetovs pēc īsa pārdomu mirkļa pamāja. - Pareizāk sakot, es zinu, kur viņam vajadzētu būt. Bet, lai turp nokļūtu un saglabātu nodaļu, mums būs jāveic māņu manevrs, pretējā gadījumā viņi mūs nelaidīs cauri. Daļa nodaļas uzbruks vienai no zonām, it kā nezinot par slazdu, bet otra daļa šajā laikā dosies uz Stumbra daļu, kur atrodas transgresa kontūrs. Uzsākusi kauju pirmā grupa atkāpsies tā, lai izskatās kā paniska bēgšana...

- Loģiski. - Ivašura atskatījās uz Ždanovu, pēc kura sejas nevarēja noteikt, par ko viņš domā. - Pāvel, tavs viedoklis?

- Jā, šķiet, ka viss ir normāli, - teica bijušais drošības grifs. - Šķiet, ka arī man ir nojausma, kur slēpjas transgress. "Pseidogolema" rungā, kas pārsita Stumbru. Vai tā?

Trešo reizi Laentirs Valetovs pasmaidīja savu bālo, specifisko smaidu.

- Paldies par padomu. Ir labi būt draugos ar paranormu... - Viņš nepabeidza, ātri apgriezās, vienlaikus izaudzējot virs pleca "gloka" turētāju-tornīti, taču nepaspēja izšaut.

Aiz viņa parādījās caurspīdīga cilvēka figūra, it kā gaiss tur būtu sabiezējis, no figūras līdz Valetova ķermenim nostiepās blāvs atspulgs, un viņa galva, atdalīta no ķermeņa kopā ar "gloka" turētāju, nokrita uz grīdas. No kakla izšļāca blīva asiņu straume, kas gandrīz skāra stuporā sastingušus desantniekus. Tad ar troksni, ķermenis, kas sevi sauca par Laentiru Valetovu, nokrita uz grīdas. Taja, kas bija vistuvāk viņam, atlēca ar apslāpētu kliedzienu.

Caurspīdīgā figūra, kas nocirta Valetovu, noformējās par vecu vīru "hameleona" tipa maskēšanās kombinezonā, ar zobenu rokā.

- Rod! - Jasena iekliedzās.

- Skolotāj... - nomurmināja satriektais Vlads.

- Esiet sveicināti, mani draugi! - vecais volhvs skanīgā balsī sacīja, nepiespiesti iemetot zobenu (drimmeri) Aiz muguras esošajā makstī. - ilgi gan jūs nācās gaidīt. Iepazīsimies.

Belijs uz sāniem paskatījās uz Ždanovu, it kā lūdzot atļauju rīkoties, taču nesagaidīja.

- Jūs... - iesāka Pāvels.

- Ja vēlaties, jūsu draugu īstais emisārs. Šis puisis jums pastāstīja gandrīz visu patiesību, izņemot divus momentus: viņš patiešām ir "ķirurgu" aģents un ļoti gudrs, jo viņam ļoti ilgi izdevās vazāt jūs aiz deguna, bet nav nekāds rezidents no Tiem, Kas Seko. Un otrs: viņš pats nezināja, kur atrodas transgress. Jūs, Pāvel, pateicāt viņam. Bija nepieciešams steidzami iejaukties, lai viņam nebūtu laika nodot informāciju savam priekšniekam Tjurmam.

- Ak Kungs! - noelsās Taja, ar plaukstām saspiedusi liesmojošos vaigus. - Laentirs - nodevējs, Miša - nogalināts ... kad tas viss reiz beigsies?!

Jasena piegāja pie viņas, apskāva viņu, un šis žests tik dabiski ilustrēja sieviešu vājumu, ka pārējie neviļus uz to reaģēja kā jau vīrieši: Ivans un Vladejs spēra soli draudzeņu virzienā, domājot viņas mierināt.

- Viņš tiešām bija no "kaimiņu" Zara divdesmit pirmā gadsimta? - Ivašura pamāja ar galvu uz Valetova ķermeni.

- Kāda tam nozīme? - Ždanovs paraustīja plecus. - Es viņu jau biju izskaitļojis, bet viņš nolēma pasteidzināt notikumus. Man jāatzīst, ka viņš izvēlējās īsto brīdi. Es viņam gandrīz noticēju.

- Kāpēc gandrīz? - Belijs jautāja.

- Viņš visu bija lieliski aprēķinājis. Viņš nogalināja Mihailu, acīmredzot kā nevēlamu liecinieku, bet izglāba Vladeju, nozaga tevi, lai uzzinātu paroli saziņai ar Stasu, bet, kad nebija iespējams lauzt tavu psibloku, izlikās, ka tevi nodrošina, izklāstīja mums mūsu neapskaužamo stāvokli un vienlaikus deva mums gatavu risinājumu variantu. Kas, starp citu, tomēr bija kļūda. Viņš pārāk sarežģīja savu parādīšanos rezidenta lomā. Bet kā viņš varēja uzzināt par mūsu īpašo misiju? Ja nebija To, Kas Seko, rezidents?

- Varbūt nodevība nav tikai tīri cilvēciska īpašība? - Grigorijs pasmīnēja, pētot grumbaino, stalto un stingro Roda seju. - Varbūt arī starp jūsu priekšniekiem ir nodevēji?

- Ja smalkā aprēķinā tiek iekļauta nodevība, tad noteikti ir, - pretī pasmaidīja rossinu cilts gudrais volhvs. - Es domāju, ka informācijas noplūde tika pieļauta apzināti. Kāpēc - to uzzināsim vēlāk.

Rods piegāja pie Vladeja, kurš nezināja, kā tagad uzvesties ar skolotāju, un sāka runāt ar viņu rossinu valodā. - Atvaino, dēls, par šo pārbaudi. Bet es nevarēju tev uzreiz atklāt visu patiesību, bija nepieciešams, lai tu pats to uzzinātu. Es biju pārliecināts, ka tu ar to tiksi galā, un es nekļūdījos. Tagad tu vari brīvi doties atpakaļ un visu pastāstīt kņazam.

- Petrjans ir miris, viņš ir jāapglabā.

- Es jau to izdarīju.

- Kad?!

- Es sekoju jums, bet nepaspēju iejaukties. Piedod vecim vēlreiz.

Vladejs samulsa, atskatoties uz ziņkārē degošo Jasenu, pēc tam pārvarot kautrību, sirdij pamirstot jautāja:

- Vai es varu iet kopā ar tevi, skolotāj?

Rods ieskatījās jaunieša acīs un viegli uzsita viņam uz vaiga.

10. nodaļa

Pusdiena pagāja visiem gatavojoties izrāviena operācijai, telpu komplektā Stumbra simtspirmajā stāvā. Vietu izvēlējās Rods, pārliecinot, ka viņiem šeit būs ērti un droši. Turklāt viņš redzēja ienaidnieka spēku kustību un vienmēr varēja brīdināt par sadursmes draudiem.

Ždanovs, pateicoties savām paranormālajām spējām, arī labi paredzēja briesmas, tāpēc bijušie desantnieki, gatavi atkal par tiem kļūt, apmetās nesen atvērtajā atpūtas zonā, gandrīz kā viesnīcā, izņemot varbūt bez ērtībām, tualetēm un vannas istabām. Kāpēc "sanitāri" neiznīcināja šo zonu, varēja tikai minēt. Varbūt paši gribēja to kādreiz izmantot.

Sagatavošanās un atpūtas laikā nodaļa sadalījās "simpātiju un darbu grupās". Vienā no tām bija pāri: Vladejs un Jasena, Kostrovs un Taja.

Saruna šeit pievērsās tēmām, kas interesēja visus četrus. Vladejs pastāstīja par rossinu cilts dzīvi, Ivans atbildei dalījās ar informāciju par savu pasauli, kurā bija Krievija. Tad meitenes sāka noskaidrot tīri sievišķīgās detaļas - Jasenai, protams, jautājumu bija vairāk -, bet vīrieši pārgāja uz cīņas mākslas tēmām. Vladejs parādīja Ivanam zobena lietošanas paņēmienus, Kostrovs nodemonstrēja cīņas paņēmienus bez ieročiem.

Citā grupā sarunājās Rods un Pāvels Ždanovs. Ivašura viņiem netraucēja, saprotot, ka abiem ir daudz jautājumu un novērojumu, kuriem nepieciešama analīze. Igors Vasiļjevičs pamatoti uzskatīja, ka viss nepieciešamais viņam tiks izteikts īstajā laikā. Tomēr tas, par ko runāja rossinu cilts volhvs - un vienlaicīgi To, Kas Seko, emisārs - ar Ždanovu, palika nezināms. Tikai pa ausu galam Ivašura noķēra dažus sarunas fragmentus.

- Un tomēr es joprojām nesaprotu, - Ždanovs jautāja, - kāpēc Tie, Kas Seko, paši nepiedalās karā ar "ķirurgiem"? Kur ir augstākā nozīme šajā ziņā?

- Viens no jūsu slavenajiem zinātniekiem-fiziķiem, - atbildēja Rods, - reiz teica brīnišķīgu frāzi: “Dievs ne tikai spēlē kauliņu spēli, bet spēlē galvenokārt tur, kur cilvēks nekad neredzēs rezultātu” [1]. Tas, protams, bija par nenoteiktības principu radošajās spēlēs. Bet šī frāze ir vispiemērotākā to aktivitātēm, Kas Seko. Vai saprotat?

- Vai jūs gribat teikt, ka arī viņi ir iesaistīti spēlē ... tas ir, karā ar "ķirurgiem"?

- Tikai daudz augstākā līmenī. Neapvainojieties, katram no mums jāatrisina problēma, ar kuru var tikt galā tikai viņš...

Tālākā saruna ritēja klusākā tonī, tāpēc Igors Vasiļjevičs pilnībā pārtrauca to klausīties. Toties Ivašuram bija iespēja parunāties ar Polujanovu un uzdot viņam dažus jautājumus par interesējošu tēmu - par izmaiņām Zemes sociālajā struktūrā divdesmit ceturtajā gadsimtā.

Izrādījās, ka Fjodora pasaulē (Ždanovs, Belijs, Zlatkovs un citi), kur kļuva iespējams izveidot hronopaātrinātāju, vēsture bija gājuši nedaudz citu ceļu nekā Ivašuras (Kostrova, Ruzajeva, Taisijas) pasaulē. Tātad divdesmitajā gadsimtā uz Fjodora Zemes valsts, ko sauc par PSRS, nesadalījās desmitos neatkarīgu valstu! Tajā nekad nebija bijis Valsts Ārkārtas Komitejas(ГКЧП), karu Čečenijā, Tadžikistānā, Abhāzijā, Karabahā un pašas PSRS republikas sauca mazliet savādāk. Gandrīz visas slāvu tautas, izņemot bulgārus un slovākus, dzīvoja vienoti, nesadaloties ukraiņos, baltkrievos un krievos, un šī etniskā monolīta galvaspilsēta vienmēr ir bijusi Zlatograda, kas atradās tur, kur Ivašuras pasaulē atradās Kijeva. Maskava tomēr pastāvēja, bet kā reģionālas nozīmes pilsēta, tāpat kā Sanktpēterburga, kas Fjodora dzimtenē nesa Ņevgorodas vārdu.

Divdesmit otrajā gadsimtā notika visu Eiropas valstu, PSRS un Āzijas valstu, izņemot Ķīnu, apvienošanās vienā kontinentālā savienībā, kas atzina demokrātijas likumus, tuvus komunisma ideāliem, bet, atšķirībā no tiem, tādus, kuri faktiski arī darbojās. Bet pēc tam, divdesmit trešajā gadsimtā izzuda pati valstu kā to apdzīvojošo tautu nacionālo, etnisko un sociālo interešu aizsardzības sistēmu loma. Tika izveidota viena sistēma - Zemes Savienība, kuru vadīja Prezidents kurš savukārt balstījās uz valdību varas institūcijām, Augstāko Koordinācijas Padomi(ВКС), Āvārijas Glābšanas Dienestu Pārvaldi(УАСС), vēlētām struktūrām, kā parlamentiem un Sabiedriskās Drošības Komisariātu.

- Jā-a, - Igors Vasiļjevičs skaudīgi novilka, noklausījies Polujanovu. - Jūs tur varējāt iztikt bez revolūcijām, ne tā, kā mēs - Krievijā.

- Vai tad pie jums nav tāpat? - Fjodors bija pārsteigts.

Ivašura pasmaidīja un īsi izklāstīja sava laika stāvokli uz Zemes. Polujanovs ar interesi klausījās, vīpsnāja, bet nepaspēja noskaidrot detaļas: atpūta beidzās. Kļuvuši nopietni, visi pulcējās pie Ždanova un Roda.

- Jautājumi? - ierunājās Pāvels, skatoties uz biedru stingrajām sejām.

- Es gribētu zināt, kādu kaujas sistēmu pārzināja Valetovs, - Belijs nomurmināja.

- Būs laiks, pastāstīšu par to, - teica Rods. - Uz tā Laika Zara Zemes, kur dzīvoja Valetovs, plaši izplatīta ir tengresiti -kaujas sistēma, kas pamatojas uz formas topoloģisko efektu izmantošanu, lai piepildītu ķermeni ar enerģiju un uzreiz mainītu tā stāvokli. Mūsu pasaulē tas tiek panākts ar maģijas, zintniecības palīdzību.

- Tas pagaidām uz lietu neattiecas. - Pāvels ar skatienu skaidri pateica Grigorijam, ka viņa interese nav aktuāla. - Vai jums ir kādi jautājumi par operāciju?

- Mēs neesam noteikuši, kurš ar kuru un kurp ies, - Kostrovs atbildēja.

- Man ir gatavs priekšlikums, - Igors Vasiļjevičs pagājās uz priekšu, turpinot turēt rokās nodaļas vadības pavedienus. - Uz transgressu dosies četri: Ždanovs, divas meitenes un mūsu jaunais sabiedrotais Vladejs. Pārējie darbojas kā uzmanības novērsēji. Es domāju, ka Pāvels un Vladejs, kam arī piemīt ekstrasensorā uztvere, spēs apiet bīstamās vietas un slazdus, grupa izies bez trokšņa. Mums, gluži pretēji, ir nepieciešams sataisīt nelielu troksni, radīt iespaidu par uzbrukuma nopietnību un pēc tam ātri atkāpties. Vai ir citi varianti?

Belijs un Ždanovs paskatījās viens uz otru, bet, ja arī viņiem bija iebildumi, viņi tos neizteica. Rods atbildēja par visiem, ar cieņu palūkojies uz nodaļas komandiera figūru:

- Risinājums ir optimāls, Igor Vasiljevič, pieņemiet manus apsveikumus. Es prasu tikai nelielu labojumu: ar Ždanova komandu ies divi mani draugi.

Iestājās klusums. Nodaļas locekļi apmainījās ar nesaprotošiem skatieniem, Belijs kļuva piesardzīgs, un Ždanovs sajuta neomulību, jo viņa mugurai pieskārās pazīstamais uzmanīgais skatiens, kurā nebija nekā cilvēcīga. Bija ātri jāizlemj, reaģēt vai nē, bet nākamajā sekundē kļuva skaidrs, ko volhvs bija domājis. No gaiteņa, telpā klusām ieslīdēja divas milzīgas pinkainas figūras, kurās visi atpazina vietējās pasaules saprātīgos lāčus.

- Medvjani! - noelsās Jasena.

- Iepazīstieties, - Rods teica. - Hors un Horebs, medvjanu izlūki, jaunas saprātīgas sugas pārstāvji, kas parādījās uz mūsu Zemes, Stumbra materializācijas rezultātā.

Ždanovs satika gaišo acu ar vertikālu zīlīti neparasti inteliģento skatienu, viena milža acīs un sajuta, cik acumirklīgi viņu novērtēja šī radība. Viņš neviļus pasmaidīja, pamāja medvjanam, it kā apstiprinātu novērtējumu. Medvjans arī nedaudz nolieca galvu, smagu, izstieptu uz priekšu, ar spēcīgiem žokļiem, un Rods, vērodams šo kluso dialogu, pasmīnēja.

- Es domāju, ka jūs sadraudzēsieties, Pāvel. Viņi lieliski saprot mūsu valodu un turklāt spēj lasīt domas. Maniem cilts biedriem drīz būs nopietni jārēķinās ar viņiem un jāsadzīvo. Tātad, ejam, kolēģi?

Medvjani veikli un nedzirdami atkāpās koridorā, kas, ņemot vērā viņu gabarītus un masu, šķita neticami. Ždanovs pamāja ar roku, pirmais izvedot savu apvienoto "sieviešu un vīriešu bataljonu", pakavējās uz sliekšņa:

- Uz tikšanos pie transgressa, draugi. Riskējiet ar prātu. Starp citu, neaizmirstiet, ka viņiem ir "gloks". Būtu jauki to atņemt vai iznīcināt ... kopā ar lietotāju. Viņš gribēja piebilst vēl kaut ko, bet tikai atbildēja uz Belija žestu ar plaukstas uzsitienu pa plaukstu.

Pārējie nogaidīja aizejošo soļu troksni, neko nesaklausīja - visi bija iemācījušies staigāt klusi - un vēlreiz pārbaudīja amunīciju. Dažas minūtes vēlāk nodaļa devās ceļā.

* * *

Viņi stāvēja izliektas baltas sienas priekšā ar sarežģītu rievu zīmējumu, kas bloķēja visu priekšā esošo telpu, un klusēja. Siena piederēja Stumbra ēku pārsitušā "pseidogolema" sāniem. Vladejs "pseidogolemu" sauca par Dievu vāli, un šis mītiski-emocionālais definējums nebija tālu no patiesības. Tikai Dievi - ja tika domāti Tie, Kas Seko - varēja nosūtīt uz "golemiem" esošo desanta komandu tā, ka tā, pirmkārt, nokļuva diezgan klusā vietā, tieši ārpus "hronoķirurgu" kontroles, un, otrkārt, izdzīvoja, lai arī par Stumbra sabrukšanas cenu. Cilvēki “golemos” nezināja, ka izeja bija “nomīnēta” ar daudzdimensionālām dublēšanās un mērogu pārveidošanas sekām, taču Tie Kas Seko zināja, un grupai pa priekšu nosūtīja vēl vienu “golemu”. Tieši šis vadošais aparāts “nojauca” daudzdimensionālisma likumus, kas to palielināja un uz visiem laikiem iekļāva Dievu kalna ainavā, pārvēršot to par milzu rungu vai siju, kas savienoja gredzenveida ēkas malas. Tagad Ždanova nodaļai vajadzēja iekļūt šajā "sijā" un atrast transgressu, "starpdimensiju pārvietošanas paratiltu", kā automātiskais vadības bloks sevi nodēvēja Pāvelam.

- Nākotne met ēnu, - Ždanovs atcerējās angļu sakāmvārdu, uzmanīgi vērodams "pseidogolema" ķermeni sagrautā koridora galā. - gribētu zināt, kā nākotne tā ir...

- Ko? - Vladejs atskatījās, ar bijību nolūkodamies uz Dievu Vāles sāniem.

- Atnācām, - sacīja Pāvels. - Noskaņosimies, uz ieejas meklēšanu.

Jau sava ceļa sākumā viņi nolēma nerīkoties akli, bet, izmantojot gaišredzības paņēmienus, no attāluma mēģināt noteikt, kurā "pseidogolēma" galā atrodas transgress, kā arī to, vai Dievu Vāles korpusā ir ieeja. Lai to izdarītu, viņi uzkāpa pāris stāvus augstāk, atrada telpu, no kuras paverās skats uz ēkas pagalmu, un katrs sāka savā veidā pārbaudīt "pseidogolema" balto "siju", kamēr abas meitenes sargāja koridoru.

Pēc pusstundas, zaudējuši daudz nervu enerģijas, Vladejs un Pāvels atstāja insaitu - gaišredzības stāvokli - un apkopoja savus iespaidus. Abi atzīmēja enerģijas avota klātbūtni caurules centrā ("iekšējais uguns", kā izteicās Vladejs), un abi neatrada nevienu atveri, plaisu vai apslēptu lūku. "Pseidogolema" korpuss šķita ciets un necaursitams.

- Nu ko, - Ždanovs nebija sarūgtināts, - mēs rīkosimies vienkārši. Ja nav iespējams iekļūt caur to vietu, kur parastajam "golemam" ir lūkas membrāna, mēs mēģināsim izdedzināt tā sienā caurumu.

- Bet Dievi mūs par to nenogalinās? - naivi jautāja Jasena.

- Nenogalinās, - Pāvels nopietni atbildēja.

Vladejs, lakonisks un atturīgs, kā jau karavīram-volhvam pienākas, tikai pamāja ar galvu, paļaujoties uz vecākā pavadoņa pieredzi.

Tagad viņi stāvēja Stumbra simts divdesmit otrajā stāvā iepretim vietai, kur "golemā" pēc komandas vajadzēja atvērties lūkai, un urbās ar skatieniem sienā, mēģinot saredzēt, kas slēpjas aiz tās.

"Pseidogolemu" viņi sasniedza ātri, pa ceļam nesatiekot nevienu, iztaustot priekšā esošo telpu ar psi-lauka "taustekļiem", ieklausoties ēkas garu un vibrāciju čukstā. Bet tālāk tikt nevarēja. Lūka, ja tāda arī bija šeit, neatvērās pēc pavēles no ārpuses.

- Mums nāksies izmantot rupju spēku, - nomurmināja Ždanovs, izvelkot "universālu". - Protams, ja mums būtu "gloks", problēmu būtu mazāk.

Bet viņš atdeva "gloku" Belijam, tāpēc pašam bija jāpaļaujas tikai uz "universālu". Bez tam Pāvels nezināja, kā noreaģēs “pseidogolems” uz enerģijas triecienu.

- Varbūt labāk mēģināt ar zobenu? - piedāvāja Vladejs.

Ždanovs atskatījās un ar plaukstu uzsita sev pa pieri.

- Drimmers! Nu, protams! Kā es varētu aizmirst par to. Atļausi?

- Es pats, - Vladejs stingri atstūma roku.

Pāvels gribēja paskaidrot jaunietim, ka viņam rokā ir ne tikai zobens, bet arī jebkura materiāla lauka pārvērtību efektors, ar kuru var ne tikai cīnīties, bet arī būvēt, mainīt vides parametrus, sintezēt visus materiālus, dziedēt, pārvērst to par jebkuru noderīgu lietu, tomēr uzmetis skatienu puiša sejai, atkāpās.

- Labi, ej tu. Tikai esi uzmanīgs. Vispirms caurdur sienu "pseido" ... ē-e ... Dievu Vālei un katram gadījumam atlec malā. Ja nekas nenotiek, taisi četrus griezumus...

Vladejs pamāja ar galvu un strauji aizgāja pa koridoru līdz baltajai sienai, izvairoties no sabrukušo griestu gruvešiem un caurumiem grīdā. Jasena ar entuziasmā mirdzošām acīm, kurās bija asaras, vēroja draugu, jo viņš bija varonis, un Ždanovs iekšēji dvēselē pasmaidīja. Principā arī pēc viņa standartiem jauneklis bija varonis, kas bija šādas skaistules pielūgsmes un mīlestības cienīgs.

Vladejs nevilcinājās ne sekundi. Piegāja tuvu Vāles noslēpumainajiem sāniem un mirklī pārvilka pār to ar zobenu. Un... nekas nenotika. Zobens viegli caurdūra sienas balto materiālu, it kā tas būtu izgatavots no kartona, un tajā izveidoja dziļu iegriezumu. Tad volhvs sāka padziļināt griezumu un ar zobenu uzzīmēja gandrīz perfektu taisnstūri, parādot sevi kā labu ģeometru. Kad viņš pabeidza durvju apakšējās daļas griezumu, taisnstūris, ko rādīja plānās griezumu līnijas, pēkšņi izspiedās burbulī un pārplīsa ar klusu plakšķi, pārvēršoties baltu dūmu mākonī. Vladejam uzvējoja nepazīstamas smaržas, aukstums, un viņš, aizmirsis par briesmām, paskatījās tunelī, kas pavērās viņa acīm, gaidot bargo Dievu spriedumu.

Tikai pēc tam Pāvels saprata, ka jauneklis patiešām ir varonis. Jo viņš gāja uz nāvi, būdams pārliecināts, ka Dievi nepiedod tiem, kas iebrūk viņu mājvietā bez uzaicinājuma. Bet gāja bez vilcināšanās un šaubām.

Jasena piesteidzās pie volhva, izsmērēdama uz vaigiem asaras, un Pāvels, satiekot Taijas pārsteigto skatienu, viņai īsi paskaidroja, kas par lietu. Tad viņš sazinājās ar Ivašuru:

- Mēs esam uz vietas.

- Mēs arī, - atbildēja rācija.

- Sākam?

- Neviens jums nesekoja?

- Ja kāds arī sekoja, mēs esam pie mērķa. Ieeja "golemā" ir gatava, ejam tālāk.

- Kā jums izdevās?

- Drimmers.

- Sapratu. Ar Dievu! Mēs arī sākam.

Pāvels atslēdza savienojumu, devās uz Vladeja izveidoto atveri "pseidogolemā".

- Izlūkošanā došos viens. Tiklīdz atradīšu mums nepieciešamo, došu signālu. Pa to laiku jūs trīs paliekat šeit. Uzbrukuma gadījumā turēsiet aizsardzību. Vai pavēle skaidra?

Vladejs klusēja, un pat meitenes neiebilda pret šo variantu, lai gan viņas ļoti vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt pie mērķa. Neskatoties, Pāvels iegāja taisnstūrveida atverē, kas ved uz "golema" pakaļgala nodalījumu, un pazuda tās sienu zaļganajā mirdzumā, kas neļāva viņam pārredzēt aparāta iekšpusi pat desmit soļu attālumā.

* * *

Zonas koordinātas, kas, domājams, kalpoja Stumbra hronomembrānai - sava veida liftam -, par kuru Vladejs ziņoja, sakrita ar tām, kas bija Rodam: ēkas simtais stāvs, pusloka centrā, ko ierobežo Dievu Vāles baltā caurule. Zonai varēja tuvoties no abām pusēm pa apļveida koridoru, un sākotnēji viņi arī gribēja tā darīt, sadalot nodaļu. Tomēr tas nozīmēja neizbēgamu desanta vājināšanos un negarantēja divu grupu izrāvienu vienlaicīgi, tāpēc Rods ieteica viltību: nosūtīt medvjanus no vienas puses, lai taisa troksni, un uzbrukt zonai no otras puses.

- Vai viņi paklausīs? - Belijs šaubījās.

Rods devās pie diviem pinkainiem milžiem, kuri zināmā attālumā sekoja nodaļai, par kaut ko parunāja ar viņiem, izmantojot žestus, sejas izteiksmes un tiešus ieteikumus (medvjani patiešām uztvēra cilvēku mentālos attēlus) un atgriezās.

- Viss kārtībā, viņi saprot situāciju. Un viņi mums palīdz nevis kādu simpātiju dēļ, bet gan taisnīguma vārdā. Tjurma banda ilgu laiku terorizēja apkārtni un iznīcināja gandrīz pusi medvjanu populācijas. Viņi vēlas izbeigt šo situāciju. Vienīgais šķērslis: viņiem nav ar ko "trokšņot".

- Un vai jums kā To Sekotāju emisāram nav sava arsenāla? - Belijs neuzticīgi jautāja.

- Diemžēl, draugs, viss mans arsenāls ir šeit. Rods pasmaidīja un ar pirkstu uzsitot pa pieri. - Un, iespējams, vēl šis gar-zobens. Bet es baidos to atdot medvjaniem, mūsu ienaidnieki to var paņemt sev.

- Ja Tjurma "sanitāri" bruņoti ar drimmeriem, mums netikt cauri, - melanholiski atzīmēja Belijs.

- Viņi ir apbruņoti, bet nezina visas drimmeru īpašības, viņi tos pieņem tikai kā zobenus ar neparastām īpašībām.

Ivašura no jostas noņēma savu "universālu" un pasniedza volhvam.

- Iedodiet to medivjaniem, ja viņi to pratīs izmantot. Vai medvjans var saņemt rokturi un iespiest ar pirkstu kronšteinu? Jo viņu pirkstu nagi tādi pagari.

- Paskatīsimies. - Rods paņēma ieroci, devās pie saviem meža draugiem. Polujanovs un Kostrovs klusēja. Ivašuram vienalga palika "gloks", kuru viņam atdeva Ždanovs, bet pārējie bija apbruņoti ar "universāliem", lai gan katram no tiem diez vai pietiks munīcijas diviem desmitiem šāvienu.

Medvjani aizgāja, pazuda gaiteņa pustumsā, virzoties uz kāpnēm, lai dotos uz zonu "no aizmugures". Rods atgriezās, sastapa Ivašuras skatienu, pamāja ar maigumu un nožēlu.

- Viņus nogalinās. Bet citas izejas nav.

- Šķiet, ka arī es sāku viņus cienīt, - Ivašura klusi sacīja. - Kā jūs norunājāt ar viņiem par uzbrukuma sākumu?

- Viņiem nav jēdziena "laika ritējums", bet es domāju, ka pēc desmit minūtēm būs iespējams sākt. Mēs viņus izdzirdēsim.

Nodaļa apstājās puskilometru pirms zonas, kas faktiski bija tas pats koridors ar tādām pašām durvīm, vedot uz apaļu zāli ar lifta šahtu, taču šis koridora posms ar zāli joprojām tika apgādāts ar enerģiju no autonomā kvark-kessona, un to apkalpoja Stumbra automātika. Turklāt posms bija nobloķēts, lai desantam radītu iespaidu, ka iekšā patiešām ir strādājošs lifts. Ja viņi noticētu Valetovam un atnāktu uz šejieni ar visu nodaļu, neviens nebūtu aizgājis dzīvs, jo zona bija nomīnēta un sagatavota sprādzienam.

- Vai "sanitāriem" ir masu detektori? Belijs pusbalsī vērsās pie vecā volhva. - Ja ir, viņi ātri sapratīs, ka mūsu šeit ir mazāk nekā vajadzētu būt.

- "Sanitāri" parādījās Kalnā ... hmm, Stumbrā, apmēram gadu agrāk nekā jūs, un, protams, atrada visas te saglabājušās NZ noliktavas, it īpaši tās, kuras speciāli šādam gadījumam atstāja "ķirurgi". Viņiem jābūt gan ieročiem, gan ekipējumam. Bet es zinu tikai par drimmeriem, pandavām un herpleksiem, bruņurupuču tipa mašīnām. Daudzi rossini iekļuva Dievu Kalnā caur Baiļu Robežu, bet iznāca tikai daži, kas maz ko redzēja. Man pieejamo informāciju man piegādāja medvjani.

- Kas ir pandavas?

- Seškāju radības - divas kājas un četras rokas ar neparastu čūskas galvu, ļoti spēcīgas un bīstamas.

- Skaidrs, mēs viņus saucam par pērtiķčūskām. Jā, tie ir nopietni pretinieki. Mēs nevaram vilcināties, mums jāsāk uzbrukums.

- Pagaidīsim vēl mazliet ... - Rossinu vecākais nepabeidza.

Kaut kur ēkas dziļumos atskanēja neskaidrs sprādziens, kam sekoja vēl viens, koridora sienas nodrebēja, atbalsis atkārtoja sprādziena pērkonu, un Rods ar mājienu atbildēja uz Ivašura jautājošo skatienu.

- Medvjani aizgāja. Bet mūsu draugi?

- Viņi ir pie mērķa, tikko paziņoja.

- Tad ir pienācis laiks mums. Rods izvilka zobenu no maksts. - Es iešu pa priekšu. Gaiteņa sienās, griestos un grīdā ir iebūvēti pārsteigumi sākot ar laukakmeņiem, kas krīt uz galvas, līdz virzītas darbības fugasiem un mīnām, tie ir jāneitralizē. Kad es paiešu garām, arī jūs sāciet kustēties.

Rods uz dažiem mirkļiem sastinga, pārvēršoties par bronzas statuju, tad viņa sejas āda kļuva caurspīdīga, piepildīta ar bālu mēness mirdzumu, sirmie mati pacēlās kā cepure virs galvas, bet pats kļuva slaidāks un garāks. Viņš iegāja koridorā un pazuda. Pareizāk divdesmit metrus veica ar neticamu ātrumu. Sastinga, uzmanīgi klausoties apkārt esošajā klusumā, atkal neiedomājamā tempā devās uz priekšu, it kā kustētos nevis cilvēks ar miesu un asinīm, bet spoks.

Belijs, kurš pats labi pārvalda superātro ritmu, tikai nokrekšķējās, pakratot galvu:

- Vecim ir iekšā!

Viņiem nebija infrasarkano staru optikas, un, lai gan viņu acis bija pielāgojušās Stumbra gaiteņu un telpu mūžīgajai pustumsai, viņi nevarēja izsekot volhva darbībām. Tikai reizēm bija iespējams noķert un nofiksēt atsevišķas viņa reida epizodes. Piemēram, Ivašura tikai divas reizes spēja noteikt, ko Rods dara: ar zobenu griežoties sienās, viņš neitralizēja kaut kādus slazdus.

Trīs reizes volhva reida laikā nostrādāja fugasi, bet katru reizi jau pēc tam, kad Rods bija desmit metrus tālāk. Šo sprādzienu dārdi vēl nebija norimuši, kad Belijs pamanīja kaut kādas kustības koridora pretējā spārnā un bez vilcināšanās izšāva tur no "universāla".

- Uzmanību, aiz muguras kiberi!

Ivašura atskatījās, simt metru attālumā noķēra vāju metāla spīdumu, izšāva no "gloka". Virs galvas aizlidoja klusa caurspīdīgas uguns straume - izšāva “bruņurupucis", tēmējot uz desantniekiem, taču Belija šāviens nebija ļāvis nomērķēt, un “gloka” trasējošā kārta briesmoni sadalīja divās daļās. Uzsprāga! Detonācijas karstā trieciena viļņi - eksplodēja kibera akumulatori - gandrīz notrieca cilvēkus no kājām.

- Uz priekšu! - Ivašura pavēlēja, un četri desantnieki skrēja pa koridoru pie Roda, kas jau bija nonācis pie strupceļa - bloķētās zonas daļas - un filozofiskā mierā gaidīja pārējos.

Viņiem nebija jāizlaužas caur durvīm sienā, tās atvērās pašas, un pretī no skriešanas sakarsušajiem cīnītājiem iznāca murgaina figūra ar četrām ķetnām un kobras galvu, - visiem pazīstamā pērtiķčūska, vai nu "ķirurgu" automāts, vai viņu kodēta dzīvā būtne.

Ar tīri čūskas kustību briesmonis parāva atpakaļ galvu, apskatot pie sienas piespiedušos cilvēkus, un izšāva. Zilzaļais zibens izlidoja no kādas "bruņu tērpa" zvīņas uz krūtīm, trāpīja tuvāk stāvošo Rodu. Bet volhvs brīnumainā kārtā izvairījās, aizliekot priekšā savu zobenu, un nezināmās enerģijas izlādes zibens atstarojies atpakaļ, ietriecās briesmoņa spožajās acīs.

Pērtiķčūska izgrūda čerkstošu kliedzienu, atkāpās, un Rodam izdevās viņu aizsniegt ar zobenu: viena no briesmoņa ķetnām nokrita uz grīdas, kūpot kā nodegulis. Nākamajā mirklī volhva zobens caurdūra durvis aiz pērtiķčūskas, kas automātiski satinās ap balstu.

- Šurp!

Desantnieki ienira atverē - un laikus: uz brīdi apžilbinātā pērtiķčūska, atklāja uguni "no visiem stobriem". Zibens uzliesmojumi koridorā apgaismoja telpu, kurā bija iekļuvuši cilvēki, zāli ar trim melniem zārkiem līdzīgiem paralēlskaldņiem, vienādiem melniem griestiem un sienām. Kostrovs atpazina šo vietu: viņš un Taja savulaik bija atpūtušies līdzīgā zālē, gan divatā, gan arī kopā ar Pāvelu Ždanovu.

- Kontroles telpa! - Ivans iesaucās. - Šeit Pāvels nodibināja saikni ar Stasu.

- Atslēgts, - Belijs norūca. - Un nesen, vadības monitori joprojām ir silti. Būtu jauki parunāties ar Stasu, vai ne, komandier? Ko tālāk?

Ivašura klusēdams parādīja "gloku", domājot to nekavējoties likt lietā, tiklīdz pērtiķčūska parādīsies uz sliekšņa, bet Rods apturēja Igoru Vasiļjeviču:

- Pagaidi, tūlīt ar viņu tiks galā.

Izlāžu mirgošana pēkšņi pārtrūka. Likās, ka pērtiķčūska beidzot pamanīja, ka viņai nav ar ko cīnīties. Toties tā ieraudzīja kaut ko citu. Atskanēja smagu soļu troksnis, kas satricināja ēkas grīdu, soļi tuvojās. Ivašura riskēja ieskatīties koridorā un ieraudzīja melnas un violetas krāsas ģiganta kontūras, kas lēnām virzījās ārā no tumsas. Tas bija hronbruņinieks, varbūt pat tas, kuru bija piespiedis pie zemes viņa briesmīgais zirgs, kuram garām viņi pagāja mežā, netālu no Stumbra.

Milzis, kas atgādināja atdzīvinātu, no akmens aptuveni izkaltu skulptūru, ar tikko ieskicētu galvu, kājām un rokām, apstājās piecdesmit soļu attālumā no sastingušās pērtiķčūskas, uzmanīgi to vērodams ar vienīgo rubīnā kvēlošo horizontālo acu spraugu. Iestājās saspringts klusums.

Blakus Ivašuras galvai parādījās Belija un Kostrova galvas, kurus arī ieinteresēja koridorā notiekošais. Tikai vecais volhvs nesāka skatīties notikumos, bet nekavējoties devās pie istabas sienas, kas atradās blakus nobloķētajai zonai, un sāka to aplūkot un iztaustīt ar savu zobenu.

Tikmēr koridorā sākās kauja starp milžiem, "hronoķirurgu" kalpiem un Tiem, Kas Vēro.

Vispirms viņi viens uz otra izmēģināja savus lāzeru, plazmas un elektriskās izlādes ieročus, sacaurumojot koridora sienas, grīdu un griestus. Ja arī kāds tomēr cieta no trāpījumiem, tas nevienam neatnesa ievērojamu priekšrocību. Tomēr kentaura zirga neesamība ietekmēja melnā jātnieka spēku.

Tad milži saķērās, viegli sašķaidot viens ar otru ēkas sienas, beidzot sagraut starpsienu, kā rezultātā nobruka daļa griestu.

- Tūlīt viņi ielauzīsies šeit un samīdīs mūs kā tārpus, - sacīja Belijs. - Mums vai nu jāiet prom no šejienes, vai arī jāpalīdz bruņiniekam.

Šajā laikā Rods, burtiski apošņādams zāles sienu, trīs momentālos triecienos to sagrieza ar zobenu un ar roku pagrūda metrīgo trīsstūri. Ar dārdoņu trijstūris izkrita sienas otrā pusē, atklājot vēl vienu zāli - garu, dunošu, piepildītu ar baltiem skapjiem ar neskaitāmām gaismām, pīlāriem, piramīdveida konstrukcijām, konusiem un restītēm.

- Visi šurp!

Desantnieki, bez runām, iespruka trīsstūrveida ejā ar biezām sienām, un tajā pašā brīdī telpas, no kuras viņi tikko bija aizbēguši, sienā izveidojās milzīga zvaigžņveida sprauga, vērsta pret pagalmu. Siena gar spraugas malām burtiski iešļakstīja telpā, veidojot šķidru vainagu, kas uzreiz sastinga. Daļa lādiņa, kas veidoja spraugu, ar dārdienu trāpīja zāles pretējā sienā, jau pārklātā ar plaisām, gatavā sabrukt, tajā izveidojot mazāku atveri.

- Ka tavu māti! - Kostrovs ielidoja trīsstūrveida ejā. - Kas tas bija?!

- Esperi, - Belijs norūca, ielidodams viņam līdzi, pielēca pie Ivašuras. - Iedod man uz mirkli "gloku".

Igors Vasiļjevičs neizpratnē paskatījās uz viņu, tad uz Rodu, kurš pamāja ar galvu.

- Viņam ir profesionālas iemaņas un karotāja reakcija, dodiet "gloku", lai mēģina noņemt esperus, pretējā gadījumā viņi mūs apšaus.

- Kā esperi uzzināja, ka esam šeit?

- Kāds viņus vada. Uz priekšu, brašie cīnītāji, mēs ejam tālāk. Kaut kur netālu es jūtu dzīvu slazdu.

Ivašura iedeva "gloku" Grigorijam, kurš kā bezdelīga ienira zālē, no kuras viņi tikko bija iznākuši, pazuda no acīm. Ar troksni daļa jaunās telpas sienas uzšļakstīja desmit metru lotosa ziedā - esperi turpināja šaut uz ēku, tēmējot tieši tur, kur atradās cilvēki. Kamēr desantnieki skrēja cauri zālei ar aprīkojumu, tās sienā parādījās vēl trīs zvaigznes formas spraugas. Tad esperu kanonāde aprima.

Smagi elsojot vienības karotāji gaidīja tās turpinājumu pie durvīm no zāles, taču vairs nebija neviena šāviena, tad sveiks un vesels zālē ieskrēja Belijs. Rikšiem pieskrēja, nometa "gloku" uz grīdas.

- Abiem kirdik. Bet vairs nav ar ko šaut, aptvere tukša.

Zāles sienas nodrebēja, viens no skapjiem apgāzās. Acīmredzot cīņa starp hronobruņinieku un pērtiķčūsku joprojām turpinājās.

- Kur tālāk? - jautāja Kostrovs.

- Pa durvīm.

- Bet ja atkal caur sienu?

- Tur ir kvark-kessons, zonas reaktors, ja sabojāsim izolāciju...

- Nav jautājumu. Tad pa durvīm.

Rods novicināja zobenu, durvīs parādījās rēta, tās noraustījās kā dzīvas, devās viļņos un pārsprāga. Desantnieki viens pēc otra ienāca īsā metāla koridorā ar nišu rindu un kvēlojošiem logiem, taču nepaspēja to pārvarēt. No katras nišas pēkšņi izlēca straujas ēnas un metās pie Ivašura komandas.

Viņu savācās divi desmiti, ne visi viņi bija cilvēki un pat dzīvas būtnes, bet visi bija bruņojušies ar gar-zobeniem un ilgojās pēc viena - tikt galā ar ienaidniekiem, kuri bija iekļuvuši viņu teritorijā.

Par laimi, kaujinieki neapstājās, sagatavoti ienaidnieku slazdiem, un uzvarēja pirmajā sadursmē, izlaužoties līdz koridora galam par sakapātu aizsargtērpu, nelielu brūču un skrāpējumu cenu. Paši nolika piecus slēpņa kaujiniekus. Rods ar zobenu izlauzis aizsprostoto lūku, visus salaida iekšā, cīnoties ar plakanas skolopendras galvas briesmoni. Atvairījis to, pamāja ar roku:

- Ejiet, es viņus aizturēšu!

- Kopā aizturēsim, - Ivašura iebilda, bet vecais volhvs nikni nozibināja acis.

- Ejiet prom! Viņu vidū nav Tjurma, kas, starp citu, bruņots ar "gloku", nav viņa apsardzes. Visticamāk, ka viņš izskaitļojis Ždanovu. Steidzieties turp... - Rods atkal ar nāvējošu vēdekli savērpa zobenu, atvairot cita "sanitāra" uzbrukumu.

- Bet kā jūs mūs panāksit?

- Es palikšu. Esmu ne tikai jūsu draugu emisārs, bet arī rossins. Šī ir mana dzimtene, mana tauta, šeit es esmu dzimis, šeit arī nomiršu. Palieciet sveiki. Tālāko ceļu jums parādīs citi, bet es savu uzdevumu esmu izpildījis.

Vairākus mirkļus Igors Vasiļjevičs ieskatījās volhva gadiem neatbilstošajā, elastīgajā figūrā, kurš ar apbrīnojamu vieglumu un spēku turpināja darboties ar zobenu un izmeta tikai vienu vārdu:

- Uz priekšu!

* * *

"Pseidogolema" iekšpusē tas bija gaišs, pateicoties tā sienu, membrānu un aprīkojuma mirdzumam, kas, mēroga pārveidošanas rezultātā, bija pieaudzis simtiem reižu. Zinot prototipa konfigurāciju, kas dabā bija viens kristāls, izgatavots no īpaša superplastiska materiāla ar iebūvētu formas mainītāju, Pāvels viegli nokļuva milzu aparāta vidū, pa ceļam nesatiekot nevienu un neatrodot nevienu slazdu vai nāvējošu pārsteigumu. Acīmredzot "sanitāri" tā arī neizdomāja ienākt kolosālās caurules iekšpusē, kas pārcirta Stumbra ēku, noturot to par manekenu, par tukšo aparāta apvalku, kas kādreiz pastāvējis realitātē.

Transgress - gara rievaina sudrabota materiāla kolonna, kas sapinusies trosu un zirnekļu tīklu jūklī, saplūstot skaistā un sarežģītā zīmējumā, atradās "golema" vadības kabīnē. Neapzināti aizturējis elpu, Pāvels devās zem kolonnas, palūkojies uz to, aplaizīja sausās lūpas. Pēkšņi radās sajūta, ka kāds milzīgs, smags un nepielūdzami stingrs, nepieļaujot kļūdas, nepiedodot nepaklausību, skatās uz viņu no augstuma.

Sakari no brīža, kad Ždanovs iekļuva "pseidogolema" iekšpusē, pārstāja darboties, taču Pāvels tomēr pa rāciju pazvanīja Taijai un pēc tam Ivašuram. Pārliecinājies par atbildes neesamību, viņš uzmanīgi pieskārās tuvākajam posmam, zinot, ka zirnekļu tīkli, troses un pati režģotā caurule patiesībā nepastāv. Tā bija tikai transgressa ietekme uz cilvēka maņu orgāniem tā, ka smadzenes radīja objektam visatbilstošākos attēlus. Tajā pašā mirklī neatvairāms spēks satvēra Ždanovu un pakāra viņu caurules centrā gar tās asi. Pāvelu ieaplenca desmitiem kombinezonā tērptu figūru spoguļattēlu - viņa atspulgi nezināmajā vielā - ausīs ieplūda murrājoša sievietes balss:

- Jūs atrodaties Zimzam-trīs transgressa mezglā. Locījuma kods: ba-um simts vienpadsmit teta aš divdesmit trīs. Tuvākais locījuma mezgls: Arimoija - trīsdesmit trīs, divpadsmit hronokvantu grādus zemāk. Jūsu masa?

- Vienu mirkli, - Pāvels steidzīgi izrunāja, no uztraukuma nosvīstot. - Vai tad jūs nebrīdināja? Es esmu Pāvels Ždanovs, Soljuvell-3, planēta Zeme, neatceros hrono koordinātes...

Sievietes balss nomainījās uz vīrieša:- Sveicinu tevi, zemieti. Šķiet, ka beidzot esi izpeldējis no laika upes cietā krastā.

- nemaz nav tik ļoti ciets ... un arī laika upe nav pilnīgi precīzs termins, pareizāk sakot, pilnīgi neprecīzs.

- Tev taisnība, - nepazīstamais balss īpašnieks piekrita. - Laiks ir ļoti smalks un sarežģīts jēdziens. Kopumā tas atrodas ārpus Būtības, lai gan padara šo Būtību iespējamu. tev vēl nāksies izprast, kas ir laiks un kā ar to tikt galā.

- Atvainojiet, - Pāvels nomurmināja. - Ar ko es runāju? Nez kāpēc man šķiet, ka pēdējo reizi es runāju ar citu cil... ē-e, kungu.

Balss īpašnieks nebija pārsteigts par jautājumu, vispār neizrādīja nekādas jūtas:

- Tu sarunājies ar vienu no tiem, Kas Seko. Nav svarīgi, kurš ar tevi iepriekš runāja, mēs visi esam viena organisma saprātīgās šūnas, kaut arī mums piemīt daži personības nospiedumi. Starp citu, termins “Tie, Kas Seko” nav pilnībā veiksmīgs, jo mēs ne tikai sekojam, bet arī palīdzam un koordinējam visu to spēku darbību, kuri ir ieinteresēti Metauniversu, Laika Zaru, kurās viņi dzīvo, saglabāšanā.

- Kā jums izdodas aprēķināt manu atrašanās vietu, nemaz nerunājot par to, ka tur novietot transgressa līniju? Kas tad vispār ir transgress?

- Transgress būtībā ir togrāfiska caurule, tas ir, īpaša telpa ar mainīgu, variējošu topoloģiju. No otras puses, tas ir transformācijas process...

- Nē, es nedomāju fizisko nozīmi. Ja ticēt transgerssa vadības automātam man ir darīšana ar kādas netelpiskas metodes tīklu, kas materiālus ķermeņus nogādā jebkurā vietā jebkurā Laika Koka Zarā. Šajā gadījumā kāds uzbūvējis transgressu saviem mērķiem ... Vai arī to izveidojāt jūs?

- O, nē, - sarunu biedrs iesmējās ar labsirdīgu intonāciju. - Mēs neuzbūvējām transgressu. Ir pieļaujams pieņemt, ka šīs sarežģītās sistēmas vecums, kas laiku pa laikam spēlē arī transportētāja lomu, ir pielīdzināms Laika Koka vecumam.

- Bet Koks ir Lielais Visums, un tas ir mūžīgs!

- Mūžība nav bezgalīgs laika posms, bet bezgalīgs skaits ierobežotu laika posmu. Kaut arī savā ziņā tev ir taisnība, zemieti. Būs atļauts izdarīt vēl vienu pieņēmumu: transgress ir pavisam cita Laika Koka Zars.

- Nesapratu!

- Padomā - un atradīsi atbildi. Starp citu, jūsu Stumbrs būtībā pats kļuvis par Zaru ar saviem likumiem, konstantēm, telpu un laiku. Ja vien mēs to spēsim atjaunot un saglabāt.

Pāvels, kura prāta acu priekšā nostājās grandioza tikko saņemtās informācijas panorāma, ar grūtībām piespieda sevi atrauties no pārdomām, par šo brīnumaino un savā ziņā baismīgo atklājumu.

- Atvainojiet, es ne uzreiz ... bet, ja jums ir taisnība ... Ak Kungs, kādi mērogi! Atvainojiet vēlreiz, bet es nekad ne par ko tādu neesmu padomājis! Un tomēr, kāpēc paši “hronoķirurgi” neizmanto transgressu? Varējāt taču jūs, un arī mēs, cilvēki ...

- "Ķirurgi" nekad nevarēs izmantot transgressu dažu likumu neievērošanas dēļ, kas tev obligāti nav jāzina. Šo transporta tīklu - ja vien tas patiešām nav Visums - izveidoja būtnes ar atšķirīgu emociju un pārdzīvojumu spektru, kuras sistēmā ir iebūvējušas selektīvu ķēdi, kas atsijā tos, kas mēģina ar savu rīcību kaitēt citiem. Šis kontūrs ir stipri izregulējies, bet tomēr, pa lielam, joprojām darbojas, tāpēc tikai ar lielām grūtībām izlaida cauri jūs, tas ir, cilvēces pārstāvjus, kuri vēl nav atbrīvojušies no egoisma nastas, neģēlīgiem aprēķiniem, vienaldzības, neierobežotas vēlmes dzīvot uz citu rēķina. Lai gan mēs jūs saprotam. Bet atgriezīsimies pie lietas.

- Man teica, ka "ķirurgi" nav atmetuši mēģinājumus amputēt mūsu Zaru, tas ir, Metauniversu, un kaut kur būvē Pretstobru ...

- Jā, tā ir. Ja viņi palaidīs savu Kotrstumbru, kas ir atpakaļejoša trieciena ģenerators, tad Stumbrs tiks iznīcināts, neitralizēts un līdz ar to Zaru sakaru līnija un hronourbis, un kāds ducis Zaru "nokaltīs". Ieskaitot arī jūsējo.

- Un jūsu?

- Mēs esam pārāk tālu no destabilizētajiem Koka mezgliem, lai gan šis process, protams, ietekmēs arī mūsu Metainiversu. Un tomēr mēs izdzīvosim.

- Kāpēc tad jūs iejaucāties?

- Mēs par šo tēmu vienreiz jau runājām. Savā ziņā jūs esat mūsu senči, un mūsu pasaule ir jūsu sapņu pasaule. Īstenota.

- Kā "nokalst" Zars?

- Jūsu pasaulē šis process jau ir sācies, kaut arī tas ir nedaudz palēninājies, kopš tu - tu personīgi - izdzīvoji un jums joprojām ir likumu apgriešanas rezerve. Runājot par "nokalšanu", notiek Visuma viļņu plūsmas visaptverošs sabrukums - sakļaušanās. Dažreiz vienā mirklī, dažreiz diezgan vienmērīgi. Reizēm process norit saraustīti, pa posmiem: vispirms, pazūd saprātīgā dzīve, tas ir, esošo sociālo likumu vide un vienlaikus visā Zara apjomā, tad izmirst fauna - uz visām neskaitāmajām planētām, ja Metauniversumā ir tādas sistēmas kā zvaigznes, galaktikas, to kopas, un beidzot pazūd flora. Un tikai pēc tam sākas pasaules materiālā auduma sadalīšanās: sabrūk atomi, elementārdaļiņas, vakuums ... Starp citu, jums, iespējams, būs unikālā iespēja redzēt savām acīm "nokalstoša" Zara pasauli.

- Kāpēc iespējams? - No informācijas pārpilnības, kas bija jāanalizē, Pāvels kļuva tik izklaidīgs, ka uzreiz nesaprata teiktā jēgu.

- Tāpēc, ka jūs varat atteikties no tālāka ceļa.

- Bet kā tad ar "hronoķirurgiem"? Mūsu pasauli, Laiku Koku? Citiem Zariem?

- Tātad esat gatavs doties tālāk?

Pāvels atvēra muti, lai skaļi pateiktu: gatavs! - bet saņēma sevi rokās, nomierināja ķermeņa ledainos drebuļus. Viņš dziļi ievilka elpu, un ... balss negaidīti ierunājās, ne silta un ne auksta, bet arī ne vienaldzīga - labestīga, tik tālās nākotnes balss, ka, domājot par to, sirds pamira:

- Tu izdarīji izvēli, zemieti. Mēs nepateiksimies, mēs visi sēžam vienā laivā, kā saka jūsu dzimtenē. Esi viens?

- Nē, mūsu desants ir cietis zaudējumus, bet ...

- Mēs gaidām.

Nākamajā mirklī Ždanovs attapās stāvam uz "pseidogolēma" centrālā nodalījuma grīdas, zem mierīgi mirdzošās transgressa caurules.

- Es ātri, - Pāvels apsolīja, it kā tālais abonents viņu joprojām dzirdētu. Un uzreiz dvēselē uzvirmoja trauksme: situācija ārējā pasaulē bija mainījusies.

* * *

Vladejs sajuta briesmu tuvošanos tūlīt pēc Ždanova aiziešanas. Sasprindzis, liekot ķermenim strādāt maģiskās apgaismības stāvoklī - viszinībā uz iespējamās robežas.

Kalna iekšienē notika karš, izmantojot jaudīgas enerģijas plūsmas, tas novērsa koncentrēšanos, tomēr volhvam izdevās noteikt bīstamības avotu, kas apdraudēja viņu un viņa pavadones.

- Slēpieties, - viņš pavēlēja Jasenai, kura arī redzēja slēpto tumsas kustību. - no divām pusēm šurp nāk ienaidnieki.

Jasena jau bija sevi parādījusi kā disciplinētu karotāju, tāpēc neapšaubīdamās atkāpās uz gaismas caurumu Dievu Vāles sānos, kamēr Taja kavējās, nesaprotot, kas par lietu.

- Paskaidro viņai, - Vladejs izmeta caur sakostiem zobiem, jūtot, kā izkūst dārgās sekundes, kas nepieciešamas atkāpšanās brīdim. Kāds vērtējoši paskatījās uz viņu, jauneklis spēra soli uz priekšu, mēģinot ar acīm izkļūt caur sienām.

Koridors, pa kuru viņi sasniedza Vāli, bija tukšs, bet kaut kur blakus tumsa turpināja kustēties, draudot izplūst gaismā.

Jasena pieskrēja pie savas jaunās draudzenes, čukstēja, stumdama viņu uz ieeju Vāles dziļumos, taču bija jau par vēlu.

Viena no melnajām durvīm kreisajā koridora pusē klusām saritinājās, un Vladeja nesenais pretinieks, svešinieks bez matiem, kuru jaunie volhva draugi sauca par "sanitāru", iznāca koridorā, pretīgi smaidīdams.

- Cik patīkama tikšanās, - viņš pasmīnēja, spēlēdamies ar zobenu, turēdams to labajā rokā, bet zibens metēja stobrs lūkojās no kreisās rokas. - Stāvēt! - Viņš to iemeta jau Tajai, kura ķēra pie jostas, kur viņai bija "universāls". - Pagaidiet, lēdij, pretējā gadījumā es sabojāšu jūsu ādu. Un tu, mātīt, neķeries pie loka, tas nepalīdzēs. Bezmatis noklikšķināja mēli. - Vajag tak, re kā man paveicās! Es meklēju vienu, bet dabūju divas skaistules uzreiz. Nē, Tjurms tomēr ir galva. Saka, pārbaudi šīs baltās rungas kreiso galu, pārāk cieši tas iekļaujas ēkā, nevis kā labajā pusē. Nu re, pārbaudīju.

Bezmataiņa valoda atšķīrās gan no rossinu, gan krievu valodas, lai gan tajā bija daudz līdzīgu vārdu. Ne Vladejs, ne Taja nespēja saprast visu "sanitāra" runu, taču viņi uztvēra teiktā jēgu.

- Nu ko, turpināsim sarunu, - bezmatis pasmaidīja platāk, tuvojoties. - Iepriekšējā reizē, tu mani ļoti apbēdāji, zīdaini, ir pienācis laiks atmaksāt parādu.

Tajā pašā mirklī viņš izšāva uz Taju, kas atkal mēģināja izvilkt ieroci. Izlāde skāra viņas krūtis, meitene aizlidoja pie sienas, nokrita un palika nekustīgi guļot. Jasena iekliedzās. Vladejs ātri nokrita uz grīdas un pieripojot izmeta zobenu uz priekšu.

Līdz ar to kauja bija galā.

Bezmatis mēģināja atvairīt dūrienu, taču viņš nezināja šādu paņēmienu, un Vladeja zobens, četras reizes pagarinoties, caurdūra viņu, neskatoties uz "kokosu" - aizsargskafandru. Vladejs uzspieda, ceļoties no grīdas uz ceļiem, zobens, turpinot kustēties uz priekšu un uz leju, pārgrieza "sanitāra" ķermeni līdz cirkšņiem un atgriezās bez viena traipa. Bezmatis ar izbolītām acīm sabruka uz grīdas, nošļakstīdams to ar asiņu palti. Viņš nepaspēja neko saprast.

Bet tas vēl nebija viss. Ja Vladejs nekavējoties būtu meties Dievu Vāles aizsardzībā un iestūmis tajā Jasenu, situācija būtu varējusi mainīties viņa labā. Tomēr viņš vilcinājās un, kad beidzot reaģēja uz zemapziņas satrauktajiem signāliem, bija jau par vēlu. Koridorā parādījās vēl trīs darbojošās personas: milzis ar platiem pleciem un olas formas galvu, kā arī divas garas būtnes, ietītas melnos triko, kas padarīja tās gandrīz neredzamas. Viņi vienlaikus izskatījās kā cilvēki un kukaiņi.

Tjurms - olgalvis, Vladejs viņu pazina - bez liekiem vārdiem, izstiepa roku un izšāva. Vladejam izdevās nolikt stara priekšā zobenu, kā to mācīja Rods, taču tas bija šāviens no "gloka", kuru volhva zobens nespēja atspoguļot. Jaunieša vietā uzpūtās spīdošs varavīksnes burbulis, kas pārplīsa ar apdullinošu sprādzienu, un Vladejs pazuda. Viņa zobens iestrēdza sienā. Jasena atkāpās, neticēdama savām acīm, ar šausmām lūkojās uz applūdušo, stikloto caurumu grīdā, kļuva balta, pēkšņi sapratusi, ko tas nozīmē, un ar kliedzienu metās pretim ienaidniekam, paspējot divreiz izšaut bultas.

Tjurms netērējot "gloka" enerģiju, viņu vienkārši atgrūda, salaužot meitenes roku, un gāja tālāk, paskatīdamies uz sava padotā ķermeni, kas bija sadalīts gandrīz divās daļās. Noņurdēja ar drūmu nicinājumu:

- Lurjē vienmēr steidzās iegūt visu uzreiz.

Ar žestu "sanitāru" grupas komandieris nosūtīja savus miesassargus uz priekšu. Divi vīrieši melnajos maskēšanās kombinezonos klusām ienira Vladeja izgrieztās ejas taisnstūrī "pseidogolema" ķermenī, bet pēc mirkļa viens no viņiem ar pārcirstu rīkli izlidoja atpakaļ un vairs nepiecēlās. Tad uz sliekšņa parādījās Pāvels Ždanovs, ātri pārskatīja kaujas lauku un sastapās ar "ķirurgu" olgalvja skatienu. Dažus mirkļus viņi skatījās viens uz otru, turot ienaidnieku uz grauda. Ždanovam bija tikai "universāls", bet Tjurms turēja rokā "kvarku sarāvēju", kas jebkuru materiālu priekšmetu spēja pārvērst pat ne par putekļiem - par neko, par gluonu starojumu.

- Un lūk arī slavenais zemietis Ždanovs, - čaukstošā gandarīti metāliskā balsī sacīja Tjurms, - kurš mums sagādājis tik daudz nepatikšanu. Kur tad jūsu draugi, Tie, Kas Skatās? Kāpēc viņi neiejaucas, atkal neizglābj savu varoni?

Pāvels klusēja, kaut arī zināja atbildi. To, Kas Seko, neiejaukšanās dažās situācijās norādīja, ka viņš no tām var izkļūt pats.

Olgalvja-Tjurma apakšējā galvas daļā papletās sprauga - viņš pasmaidīja.

- Vai arī jūs cerat uz savas nodaļas palīdzību? Nav vērts, no tās tūlīt nepaliks ne kripatiņas, pat putekļu. Sektors ir nomīnēts un drīz eksplodēs.

It kā atbildot uz "sanitāra" vārdiem, kaut kur Stumbra dziļumos nodārdēja tā, ka tas noraustījās tā, ka ēkas sienas sašķobījās un, šķita, tūlīt sabruks. No visām pusēm atskanēja dārdoņa, "pseidogolema" korpuss ar brakšķi iegrima par metru. Ždanovs ielēca koridorā, bet apstājās, vērodams "gloka" stobru. Viņš bija gatavs darboties ar superātrumu, taču gaidīja īsto brīdi.

- Nesteidzies, varoni. Patiesībā man ir tikai viens jautājums: vai transgress ir šajā caurulē?

Pāvels klusēja, izliekoties par iekšēji salauztu.

- Izskatās, ka esi to atradis, - Tjurms turpināja. - Žēl, es neiedomājos pārbaudīt cauruli agrāk, es to uzskatīju par tukšu čaumalu. Bet toties es iedomājos ielikt pagalma centrā kārtīgu fugasu. - "sanitāra" šaurās, melnās lūpās atkal pašķīrās smaidā. - Tu, manuprāt, tur pabiji - manā katerī, vai ne? Nabaga pandavs, kurš viņu apsargāja, nevarēja tevi apturēt. Un tagad es vispirms iznīcināšu tevi, pēc tam, protams, uzspridzināšu kateri ar šo cauruli un transgressu, un viss būs beidzies. Nav slikti ... - Tjurms nepabeidza.

Iejaucās spēki, kurus viņš jau bija norakstījis, pilnībā pārliecināts, ka kontrolē situāciju.

Attapusies Jasena, ilgi tēmējot uz viņu ar loku, izturot sāpes salauztajā rokā, izšāva. Bulta atsitās pret Tjurma pakausi un ar rikošetu aizlidoja sānis. Milzis atskatījās, izlaižot no redzes loka ne tikai Ždanovu, bet arī Taju. Lurjē šāviens no "universāla" nebija caursitis viņas "kokosu" - aizsargkombinezonu, tikai apdullināja viņu, un arī viņa gaidīja īsto brīdi, jau kā īsts īpašo spēku karavīrs, iemācījusies daudzus kaujas paņēmienus.

Tjurms, kam bija momentāla reakcija, izšāva atpakaļ, taču viņš nezināja visas pretinieka iespējas un aizšāva garām. Pāvels vairs neatradās tajā pašā vietā, "gloka" stars caurdūra "pseidogolema" sānu, izsitot tajā piecmetrīgu spraugu, iztvaicējot korpusa daļu līdz piecdesmit metru dziļumam. Atbildot uz to, uzplaiksnīja "universāla" zibsnis, milža kaklā iedzenot miljonu voltu, un atkal "gloka" izlādes lāpa pasniedzās pret Ždanovu, sagraujot koridora sienu un visu, kas atradās aiz tās.

Izšaut trešo reizi Tjurms nepaspēja. Pāvela "universāla" izlāde necaursita aizsargapvalku, bet uz brīdi izslēdza tā automātiku, kas nekavējoties ietekmēja īpašnieka kustību ātrumu. Viņš pamanīja jauno pretinieku parāk vēlu. Taja, uzlekusi un izrāvusi Vladeja zobenu no saglabājušās sienas daļas, no visa spēka ar to iezvēla ģigantam.

Drimmera asmens ieslīpi iegāja starp Tjurma kaklu un plecu un izgāja pa sāniem, atdalot plecu un roku ar "kvarku sarāvēju". Un Pāvels tūlīt iemeta šajā spraugā pēdējo "universāla" lādiņu, izšķaidot "sanitāra" ķermeni kā skārda bundžu.

Tjurms lēnām pagrieza galvu pret Taju, tā ka meitene izbijusies atstreipuļoja un nokrita uz muguras, pēc tam sabruka ar smagu blāšķi kā akmens bluķis.Taja nometa zobenu, izplūda asarās, piespiežot plaukstas aizmuguri pie lūpām, tad atcerējās uz grīdas sabrukušo Jasenu, piekliboja, notupās blakus. Pāvels piegāja pie viņām un klusēdams apskāva abas.

Šādā stāvoklī, starp kaujas lauka drupām, viņus atrada, aizelsušies no ātrā skrējiena, dzīvi palikušie desantnieki: Ivašura, Polujanovs, Belijs un Kostrovs. Apstājās, apskatot kaujas lauku, apbēra Pāvelu ar jautājumiem, apklusa, kad viņš īsi paziņoja par jauna rossina nāvi.

- Kā tas notika? - Ivašura pieklusināja balsi.

- Vēlāk. - Ždanovs attapās, pacēla nokritušo "gloku" un Vladeja zobenu. - Ātrāk uz transgressu.Tas neradījums pagalmā eksplozijai sagatavojis savu kateri. Ja neuzspēsim...

Vīrieši visu saprata, steidzās uz caurumu "pseidogelma" ķermenī. Igors Vasiļjevičs aizkavējās, pamāja uz jaunā volhva pret visu vienaldzīgo draudzeni.

- Un ko iesākt ar viņu?

- Ejiet, es panākšu. - Pāvels piegāja pie Jasenas, ieraudzīja, ka viņa līdz asinīm sakodusi lūpu, apņēmīgi izņēma pirmās palīdzības aptieciņu. Neko neteicis, viņš uzsita aptieciņas piesūcekni meitenei uz kakla, pagaidīja, kamēr sarkanais indikators nomainīja krāsu uz zaļu, noņēma aptieciņu.

Meitenes vaigi kļuva sārtāki, acīs pazibēja izbrīns, tās kļuva saprātīgas, kaut arī sāpes un skumjas tās piepildīja līdz malām.

- Mēs dodamies prom, - sacīja Pāvels. - Vai varēsi aiziet līdz savējiem?

Jasena noliedzoši pakratīja galvu, piecēlās, tikko dzirdami nočukstēja rossinu valodā:

- Es ar jums…

- Ko? - Pāvels nesaprata.

- Es iešu kopā ar jums, līdzi, - meitene skaļāk atkārtoja. - Tur man nepalika neviena... Vladeju nogalināja... Es šeit aiz bēdām nomiršu. Vai jūs ņemsiet mani līdzi?

Un jaunās rossinietes balsī ieskanējās tik daudz skumju un cerību, ka Pāvels nespēja pateikt nē.

Viņi panāca pārējos, kuri bija gājuši uz priekšu jau zem transgressa caurules. Visi klusējot skatījās uz tuvojošos Ždanovu un Jasenu, saprotot, ko tas nozīmē. Tad Taja paspēra soli uz priekšu un maigi paņēma meiteni zem labās rokas, kaut ko čukstot viņai ausī. Pāvels atviegloti uzelpoja. Izskaidrot, kāpēc viņš Jasenu nolēma ņemt līdzi, viņš nevarēja arī pats sev.

Minūti vēlāk viņi visi atradās transgressa starta caurulē, uzcelti ar spēka lauku.

- Uz tikšanos citos laikos, - no viņiem atvadījās pieklājīgais To, Kas Seko pārstāvis, jau cits, spriežot pēc domas balss tembra, nevis tas, ar kuru nesen sarunājās Ždanovs. - Pēdējās pusstundas laikā dažas lietas ir mainījušās. Mēs uzzinājām, ka "hronoķirurgi" mēģinās pārraut Stumbra traktrisi, uzspridzinot tā izejas dažos Zaros. Dīvainā kārtā tie ir tieši jūsu Zari, jūsu metauniversi, tas ir, jūsu dzimtie laiki un planētas. Jums ir jānovērš viņu plāni.

- Kā? - Pāvels visu vietā pajautāja.

- Jums pašiem jāizlemj atbilstoši savām iespējām. Es vairs nepaspēšu jums pateikt vēl kaut ko. Mīna zem mums iekšpagalma centrā tūlīt eksplodēs. Vēlu veiksmi visiem!

Neviens nepaspēja atbildēt nezināmajam sabiedrotajam. Transgress ieslēdzās un sāka strauju kritumu - vai kāpumu? - dzelmē...