Šis tas par velti

ATBRĪVOŠANAS DIENESTS

Šo cilvēku nevajadzēja laist tālāk par pieņemamo istabu, jo apmeklētājus, izņemot sevišķi svarīgas personas, misters Fergjusens pieņēma tikai pēc iepriekšējas norunas. Viņa laiks maksāja naudu, un to nedrīkstēja izšķiest.

Taču sekretāre mis Deila bija jauna un viegli iespaidojama. Sirmais kungs, kas nēsāja vecmodīgu angļu tvīda uzvalku un turēja rokā spieķi, pasniedza viņai glīti iegravētu vizītkarti. Mis Deila nodomāja, ka atnācējs ir svarīga persona, un ieveda viņu šefa kabinetā.

— Labrīt, ser, — apmeklētājs sacīja, tiklīdz sekretāre bija aizvērusi durvis, un nolika savu vizītkarti uz rakstāmgalda. — Esmonds no Atbrīvošanas dienesta.

— Redzu, — Fergjusens norūca, saīdzis par mis Dei- las neattapību. — Atbrīvošanas dienests? Ļoti žēl, bet

man nav nekā tāda, no ka es gribētu atbrīvoties. — Viņš piecēlās, ļaudams noprast, ka saruna jābeidz.

— Absolūti nekā? — misters Esmonds jautāja.

— Jā, absolūti. Pateicos par pūlēm …

— Tādā gadījumā jūs acīmredzot esat apmierināts ar cilvēkiem savā apkārtnē?

— Kā, lūdzu? … Ak, tā … Bet par šo jautājumu jums gan, liekas, nav iemesla interesēties.

— Kāpēc ne, mister Fergjusen? Atbrīvošanas dienests tieši ar to nodarbojas.

— Jūs mani apceļat! — Fergjusens iesaucās.

— Nekādā ziņā, — misters Esmonds, mazliet izbrīnījies, teica.

— Jūs gribat man iestāstīt, — Fergjusens smiedamies jautāja, — ka atbrīvojat savus klientus no nevēlamiem cilvēkiem?

— Protams! Es jums nevaru sagādāt dokumentālus pierādījumus, jo dažu iemeslu dēļ mēs cenšamies izvairīties no jebkādas reklāmas. Bet ticiet man, Atbrīvošanas dienests ir solīda firma ar solīdām tradīcijām.

Fergjusens neizpratnē blenza uz respektablo, veclaicīgi pastīvo Esmondu. Viņš nezināja, kā lai uzņem šī cilvēka vārdus. Tie acīmredzot bija joki. Bez šaubām. Citādi tas nemaz nevarēja būt.

— Un ko jūs iesākat ar cilvēkiem, no kuriem atbrīvojat savus klientus? — Fergjusens uzjautrināts vaicāja.

— Tā, — misters Esmonds sacīja, — jau ir musu darīšana. Galvenais, ka šie cilvēki pazūd.

— Labi, mister Esmond. — Fergjusens atkal piecēlās. — Runāsim skaidru valodu. Kādā lietā jūs esat atnācis?

— Es jums teicu …

— Klausieties, pietiek dzīt jokus … Ja man kaut uz mirkli būtu radušās aizdomas, ka jūs runājat nopietni, es nekavējoties būtu izsaucis policiju.

— Tādā gadījumā, — misters Esmonds nopūtās, — atliek tikai secināt, ka mūsu pakalpojumi jums nav vajadzīgi. Jūs esat pilnīgi apmierināts ar saviem draugiem, radiniekiem un sievu.

— Sievu? Ko jūs zināt par manu sievu?

— It nekā, mister Fergjusen.

— Jūs laikam esat iztaujājis mūsu kaimiņus? Bet šīs ķildas vēl neko nenozīmē, absolūti neko.

— Par jūsu ģimenes dzīvi, mister Fergjusen, man nav nekādu ziņu.

— Kāpēc tad jūs jautājāt par manu sievu?

— Statistika rāda, ka laulāto draugu nesaskaņas ir mūsu lielākais ienākumu avots.

— Bet manā laulības dzīvē viss ir kārtībā. Mēs ar sievu satiekam itin labi.

— Tādā gadījumā Atbrīvošanas dienesta pakalpojumi jums nav vajadzīgi, — misters Esmonds sacīja, iežmiegdams spieķi padusē.

— Vienu mirkli! — Fergjusens, salicis rokas aiz muguras, sāka staigāt pa istabu. — Es neticu nevienam jūsu vārdam, saprotiet! Nevienam. Bet pieņemsim uz brītiņu, ka jūs runājat nopietni. Lūdzu, ievērojiet, tas ir tīri teorētisks pieņēmums! Kāda būtu juridiskā procedūra, ja es … ja es, piemēram, vēlētos …

— Vajadzīga tikai jūsu mutiska piekrišana, — misters Esmonds sacīja.

— Samaksa?

— Pēc atbrīvošanas, ne jau iepriekš.

— Būtībā man vienalga, — Fergjusens steigšus paskaidroja. — Es interesējos tāpat, aiz ziņkāres… —

Viņš īsu laiciņu svārstījās, tad jautāja: — Vai tas ir sāpīgi?

— Ne mazākā mērā.

— Mēs ar sievu satiekam itin labi, — Fergjusens teica. — Esam precējušies jau septiņpadsmit gadus. Protams, kopdzīvē allaž gadās šādas tādas grūtības. Tas ir dabiski.

Mistera Esmonda sejā nepakustējās neviens vaibsts.

— Cilvēks pierod pie kompromisiem, — Fergjusens turpināja, — un man vairs nav tie gadi, kad pārejoša aizraušanās var pamudināt uz … e … e … ē …

— Saprotu, — misters Esmonds sacīja.

— Es gribēju teikt, — Fergjusens piebilda, — ka mana sieva, protams, reizēm kļūst neciešama. Viņa meklē kašķi, peļ un zākā mani. Jūs acīmredzot esat informēts par to?

— Nebūt ne.

— Atļausit šaubīties. Ne no šā, ne no tā jūs taču nebūtu atnācis!

Misters Esmonds paraustīja plecus.

— Lai nu būtu kā būdams, — Fergjusens ar uzsvaru teica, — man vairs nav tie gadi, kad vēlams visu sākt no gala. Pieņemsim, ka man nav sievas un es varētu nodibināt intīmas attiecības, nu … teiksim … ar mis Deilu. Tas droši vien būtu patīkami.

— Patīkami, bet ne vairāk, — misters Esmonds piekrita.

— Jā. Tādām attiecībām nebūtu ilgstošas vērtības. Tām pietrūktu stingra morāla pamata, uz kāda jābalstās jebkuram sekmīgam pasākumam.

— Tas būtu patīkami, bet ne vairāk, — misters Esmonds atkārtoja.

— Jums taisnība. Tas būtu jauki. Mis Deila ir pievilcīga sieviete. To nevar noliegt. Viņa ir ļoti nosvērta, labdabīga un pretimnākoša. Es labprāt to atzīstu.

Misters Esmonds pieklājīgi pasmaidīja, piecēlās un devās uz durvju pusi.

— Kā es varētu jums padot ziņu? — Fergjusens pēkšņi jautāja.

— Te ir mana vizītkarte. Pa telefonu, kas tajā atzīmēts, man var zvanīt līdz pulksten pieciem. Bet jums jāizšķiras vēl šodien. Laiks ir nauda, un arī mums jāievēro savs grafiks.

— Kā tad! — Fergjusens teica un māksloti iesmējās. — Es, protams, neticu visām šīm pasaciņām un, starp citu, nezinu pat jūsu noteikumus …

— Varat nebažīties — tik nodrošinātam cilvēkam kā jūs tie ir ļoti mēreni.

— Un vēlāk man būs iespējams noliegt, ka jebkad esmu ar jums ticies, runājis un vispār …

— Saprotams.

— Un jūs atbildēsit, ja es piezvanīšu?

— Līdz pulksten pieciem. Visu labu, mister Fergjusen.

Pēc Esmonda aiziešanas Fergjusens ievēroja, ka viņam trīc rokas. Saruna viņu bija uzbudinājusi, un viņš nolēma par to vairs nedomāt.

Bet tas nebija tik viegli izdarāms. Lai gan viņš noliecās pār papīriem un cītīgi kustināja spalvu, Esmonda vārdi joprojām skanēja viņam ausīs.

Atbrīvošanas dienests kaut kādā veidā bija uzzinājis par viņa sievas trūkumiem. Esmonds apgalvoja, ka viņa esot strīdīga, kašķīga, untumaina. Un viņš ir spiests tam piekrist, lai cik nepatīkami tas arī būtu. Tikai cilvēks no malas varēja novērtēt viņu attiecības bez aizspriedumiem — ar vēsu prātu un skaidru skatienu.

Viņš atkal mēģināja strādāt. Bet mis Deila ienesa rīta pastu, un Fergjusenam gribot negribot vajadzēja atzīt, ka viņa tiešām ir neparasti pievilcīga.

— Vai būs vēl kādi norādījumi? — mis Deila jautāja.

— Ko? Ā … Ne! Vismaz šobrīd ne, — Fergjusens teica.

Kad sekretāre bija izgājusi no kabineta, Fergjusens ilgi blenza uz durvīm. Turpināt darbu viņš nespēja un tāpēc nolēma tūdaļ iet mājās.

— Mis Deila, — šefs, uzvilkdams mēteli, sacīja, — mani izsauc. Baidos, ka mums uzkrāsies vesela kaudze darbu. Vai jūs šonedēļ nevarētu pastrādāt ar mani vienu vai divus vakarus?

— Protams, mister Fergjusen, — viņa atbildēja.

— Bet vai es neizjaukšu jūsu personīgos plānus? — Fergjusens piespieda sevi smaidīt.

— Nekādā ziņā, ser.

— Es… es pacentīšos jums to atlīdzināt. Ko lai dara — bizness paliek bizness! Uz redzēšanos, mis Deila.

Pietvīcis kā pusauga zeņķis, viņš steigšus izgāja no kantora.

Mājās viņa sieva pašreiz beidza mazgāt veļu. Misis Fergjusena bija neliela auguma, diezgan neizskatīga sieviete, ap kuras acīm jau veidojās sīku, neirotisku krunciņu tīkls. Vīra ierašanās misis Fergjusenu neapšaubāmi pārsteidza.

— Tu šodien esi atgriezies ļoti agri, — viņa sacīja.

— Vai tev pret to kaut kas iebilstams? — Fergjusens jautāja, brīnīdamies par savas balss enerģisko skanējumu.

— Protams, nē …

— Ko tad tu gribi? Lai es kantorī plēšos vai pušu?!

— Kad es to esmu teikusi?

— Lūdzu, nemeklē kašķi, — Fergjusens teica. — Ne- piesienies!

— Es i nedomāju …

— Labi. Iešu atgulties, — Fergjusens norūca.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņš apstājās iepretim telefonam. Šaubu nav: viss, ko sacījis Esmonds, atbilst patiesībai.

Viņš uzmeta skatienu pulkstenim un pārsteigts konstatēja, ka ir jau bez ceturkšņa pieci.

Fergjusens sāka nemierīgi soļot turp un atpakaļ. Viņa skatiens ieurbās Esmonda vizītkartē un apziņā tūdaļ uzpeldēja vienmēr elegantās un pievilcīgās mis Deilas tēls.

Viņš satvēra klausuli un uzgrieza Esmonda numuru.

— Atbrīvošanas dienests. Esmonds pie aparāta.

— Šeit Fergjusens.

— Klausos, ser. Ko esat nolēmis?

— Esmu nolēmis… — Fergjusens uzspieda roku tālrunim. «Man ir visas tiesības to darīt,» viņš sev teica.

Un tomēr viņi bija precējušies jau septiņpadsmit gadus. Septiņpadsmit gadus! Kopā bija piedzīvoti ne vien skumji, bet arī jauki brīži. Vai tā rīkoties būtu godīgi, vai tiešām tas būtu godīgi?

— Ko jūs esat nolēmis, mister Fergjusen? — Esmonds atkārtoja.

— Es … es … nē! Man jūsu dienests nav vajadzīgs! — Fergjusens kliedza.

— Vai jūs par to esat pārliecināts, mister Fergjusen?

— Jā, absolūti. Tādus kā jūs vajadzētu likt aiz restēm! Ardievu, ser!

Fergjusens pakāra klausuli un tūdaļ sajuta, ka no sirds noveļas milzīgs smagums. Viņš noskrēja lejā.

Sieva cepa karbonādi — ēdienu, kuru viņš nevarēja ciest. Bet pašlaik tam nebija nozīmes. Uz sīkām errastī- bām viņš bija gatavs skatīties caur pirkstiem.

Ietrinkšķējās durvju zvans.

— O, tur laikam atnākuši no veļas mazgātavas, — misis Fergjusena sacīja, cenzdamās vienlaikus apmaisīt zupu un salātus. — Vai tas tevi neapgrūtinātu? …

— It nemaz. — Starodams aiz laimes par tikko atgūto pašapziņu, Fergjusens vēra durvis. Uz sliekšņa stāvēja divi formās tērpti vīri ar lielu brezenta maisu rokās.

— Veļas mazgātava? — Fergjusens jautāja.

— Nē, Atbrīvošanas dienests, — viens ne vīriem atbildēja.

— Bet es taču teicu, ka man nevajag …

Vīri satvēra viņu un iebāza maisā ar tādu veiklību, kas iegūstama tikai ilgā praksē.

— Jums nav tiesību!.. — Fergjusens brēca.

Maisu aizsēja, un Fergjusens juta, ka viņu nes pa

dārza celiņu. Tad čīkstēdamas atvērās mašīnas durvis un viņu saudzīgi noguldīja uz grīdas.

— Vai viss kārtībā? — viņš sadzirdēja sievas balsi.

— Jā, kundze. Mūsu grafiks nedaudz izmainījies. Izrādījās, ka varam apkalpot jūs vēl šodien.

— Priecājos, — misis Fergjusena teica. — Man bija tik patīkama saruna ar misteru Frenču no jūsu firmas! Bet tagad piedodiet, pusdienas ir gandrīz gatavas, un man vēl kādam jāpiezvana.

Mašīna sakustējās. Fergjusens mēģināja kliegt. Taču brezents cieši piegūla viņa sejai, neļaudams atvērt muti.

Viņš izmisīgi vaicāja sev, kam gan īsti viņa varētu zvanīt un kāpēc viņam jau agrāk nebija radušās aizdomas …