Šis tas par velti

ŠIS TAS PAR VELTI

Viņš it kā no tālienes bija dzirdējis balsi. Bet varbūt tas viņam bija licies? Džo Kolinss visādi piepūlēja atmiņu, taču neko daudz nespēja atcerēties.

Todien viņš bija atlaidies gultā — pārāk noguris, lai noautu caurcaurēm izmirkušos zābakus, — un labu laiku vērojis, kā pa plaisām netīri dzeltenajos griestos lēni sūcas ūdens pilieni. Tieši tad acīmredzot tas bija noticis.

Piepeši gultas kājgalī uz grīdas Kolinss pamanīja metālisku spīdumu. Viņš uzrausās sēdus un ieraudzīja dīvainu priekšmetu tur, kur vēl pirms mirkļa nebija itin nekā. Kamēr Kolinss pārsteigts berzēja acis, nepazīstama balss kaut kur tālu pačukstēja: «Tā … Tas nu būtu darīts!»

Protams, nav izslēgts, ka čuksts bija skanējis tikai viņa iztēlē. Toties metāla priekšmets uz grīdas neapšaubāmi bija reāls.

Kolinss pietupās, lai aplūkotu šo priekšmetu tuvāk. Mašīna (ja tā tiešām bija mašīna) atgādināja kubu — trīs pēdas garu, tikpat platu un augstu — un klusi dūca. Tās pelēkā, graudainā virsma šķita pilnīgi līdzena. Vienā stūrī atradās liela, sarkana poga, bet centrā — bronzas plāksnīte. Tajā bija iegravēti vārdi: «A klases Utilizators, sērija AA-1256532.» Mazliet zemāk varēja izlasīt: «Mašīna izmantojama vienīgi A klases operācijām.»

Tas bija viss.

Nekādu ciparnīcu, sviru vai slēdžu — vārdu sakot, nekādu ierīču, kas, pēc Kolinsa domām, nepieciešamas katrai mašīnai. Tikai bronzas plāksnīte, sarkana poga un dūkoņa.

— No kurienes tu šeit uzradies? — Kolinss vaicāja.

A klases Utilizators turpināja klusi dūkt. Kolinss,

patiesību sakot, atbildi arī negaidīja. Sēdēdams uz gultas malas, viņš domīgi aplūkoja metāla kubu. Ko ar šo daiktu lai iesāk?

Kolinss piesardzīgi pataustīja sarkano pogu, labi apzinādamies, ka viņam nav ne jausmas, kā rīkoties ar mašīnām, kuras rodas no zila gaisa. Kas, piemēram, notiks, ja viņš nospiedīs sarkano pogu? Iebruks grīda? Pašķirsies zeme? Varbūt istabā parādīsies zaļi cilvēciņi?

Bet ar ko gan viņš riskē? Kolinss viegli nospieda pogu.

Nekas nenotika.

— Nu, izdari taču kaut ko! — Kolinss vīlies iesaucās.

Utilizators turpināja tikpat klusi dūkt.

«Ja ne citādi, mašīnu varēs ieķīlāt,» Kolinss nosprieda. «Vecais Cārlijs, utila vācējs, par metālu vien

iedos man vismaz dolāru.» Kolinss mēģināja pacelt Utilizatoru. Tas nekustējās no vietas. Viņš pamēģināja vēlreiz, sasprindzināja visus spēkus, un viņam izdevās par kādu collu atraut metāla kubu no grīdas. Smagi elsdams, Kolinss apsēdās gultā.

— Tev vajadzētu atsūtīt šurp pāris dūšīgu vīru, — viņš sacīja Utilizatoram.

Dūkoņa tūdaļ kļuva skaļāka, un mašīna sāka manāmi vibrēt.

Kolinss gaidīja, bet joprojām nekas nenotika. Pēkšņas nojautas vadīts, viņš izstiepa roku un vēlreiz nospieda sarkano pogu.

Tai pašā mirklī viņa priekšā nostājās divi dūšīgi tēvaiņi rupjos strādnieku virsvalkos. Uzmetis Utilizatoram vērtējošu skatienu, viens no viņiem teica:

— Paldies dievam, šis nav pats lielākais modelis. Tos milzeņus pat divatā nevar pakustināt.

Otrs atbildēja:

— Un tomēr tā būs drūmāka šansīte nekā akmeņlauztuvē knibināties ap marmora bluķiem.

Abi palūkojās uz Kolinsu, kas savukārt neizpratnē blenza uz viņiem. Beidzot pirmais sacīja:

— Labi, veco zēn, mēs nevaram šeit visu dienu stiept gumiju. Kur jānogādā šis Utilizators?

— Kas jūs tādi esat? — Kolinss ar pūlēm izstomīja.

— Krāvēji. Vai tad mēs izskatāmies pēc māsām Van- zagi?

— Bet no kurienes jūs esat ieradušies?

— No transporta firmas «Pouha minail». Mēs atnācām tāpēc, ka tu pieprasīji krāvējus, skaidrs? Nu, uz kurieni tev šo kasti aiznest?

— Ejiet projām, — Kolinss teica, — es jūs pasaukšu vēlāk.

Krāvēji paraustīja plecus un nozuda. Kādu laiciņu

Kolinss skatījās uz to vietu, kur viņi tikko bija stāvējuši. Pēc tam pievērsās A klases Utilizatoram, kas tagad atkal rāmi dūca.

Utilizators? Viņš šai mašīnai būtu varējis izdomāt labāku nosaukumu. Vēlmju piepildītāja, piemēram. Vai tas neskanētu daudz jaukāk?

Nevar teikt, ka tajā brīdī Kolinss justos sevišķi pārsteigts. Ja notiek kaut kas pārdabisks, tikai truli, garīgi aprobežoti cilvēki ilgi nespēj to aptvert. Bet pie tādiem Kolinss noteikti nepiederēja. Vēl vairāk — viņš savā ziņā bija lieliski sagatavots brīnuma uzņemšanai.

Gandrīz visu mūžu Kolinss bija gaidījis neparastu likteņa dāvanu. Zēna gados viņš, piemēram, sapņoja par to, ka pamodies vienā jaukā rītā konstatēs: vairs nav vajadzības zubrīt apnicīgos skolas uzdevumus, jo visas zināšanas pašas no sevis salīdušas galvā. Karadienestā Kolinss sapņoja par labām fejām vai džiniem, kas nakti apmainīs norīkojumus, iecels viņu par kazarmas dežurantu un tādējādi atbrīvos no ierindas mācībām.

Demobilizējies Kolinss ilgi izvairījās no darba, jo nejutās psiholoģiski sagatavots tādam slogam. Viņš peldēja pa straumi un sapņoja par pasakainu krēzu, kas, šķirdamies no dzīves, padarīs Kolinsu par savu vienīgo mantinieku. Patiesību sakot, Džo, protams, neticēja, ka tāds brīnums var notikt. Bet, kad brīnums tomēr notika, viņš tam bija pilnīgi sagatavots.

— Es gribu, lai man būtu tūkstoš dolāru sīkās banknotēs ar nereģistrētiem numuriem, — Kolinss nedroši ieminējās.

Kad dūkoņa kļuva skaļāka, viņš nospieda pogu; viņa priekšā tūdaļ izauga kaudze netīru naudas zīmju piecu un desmit dolāru vērtībā. Tās nebija jaunas, čaukstošas banknotes, bet tā neapšaubāmi bija nauda.

Kolinss uzmeta gaisā veselu sauju papīrīšu un skatījās, kā tie, lēni virpuļodami, nolaižas uz grīdas. Tad viņš atgūlās gultā un sāka kalt plānus.

Visupirms mašīna jāaizved no Ņujorkas uz kādu klusāku nostūri štata ziemeļos, kur ziņkārīgi kaimiņi nebāzīs degunu viņa darīšanās. Tādos apstākļos, kādos viņš turpmāk dzīvos, ienākuma nodoklis draudēja kļūt par delikātu problēmu. Vēlāk, kad viss būs nokārtojies, varēs pārcelties uz vienu no centrālajiem štatiem vai…

Pēkšņi istabā atskanēja aizdomīgs troksnis.

Kolinss pielēca kājās. Sienā bija izveidojies prāvs caurums, un kāds ar joni lauzās pa to iekšā.

— Ei! Es nekā tev neesmu lūdzis, — Kolinss uzkliedza mašīnai.

Caurums sienā kļuva platāks. Tanī parādījās korpulents vīrs ar sarkanu seju, kurš sirdīgi centās iespraukties istabā un pa pusei jau bija izlīdis no sienas.

Kolinss piepeši apjēdza, ka ikvienai mašīnai mēdz būt savs īpašnieks. Un diez vai īpašnieks priecāsies, ka viņa mašīna atrodas pie kāda cita. Viņš, protams, darīs visu, lai to atgūtu, un neatteiksies pat no …

— Aizstāvi mani! — Kolinss uzbrēca Utilizatoram un iebakstīja pirkstu sarkanajā pogā.

Tai pašā mirklī istabā parādījās plikpaurains cilvēciņš spilgtā pidžamā. Viņš acīmredzot nebija izgulējies, jo, žāvādamies un acis berzēdams, teica:

— Temporālais sienu aizsardzības dienests «Sa- nisa Leek». Es esmu misters Līks. Ar ko varu pakalpot?

— Aizvāciet prom šo vīru!

Misters Līks izvilka no pidžamas kabatas spožu metāla plāksnīti. Korpulentais, mežonīgi žestikulēdams, sauca:

— Pagaidi! Tu nesaproti! Sis puisis…

Līks pavērsa pret viņu spožo metāla gabaliņu. Vīrs ar sarkano seju pazuda. Gandrīz tūdaļ pat aizvērās arī caurums sienā.

— Jūs viņu nogalinājāt? — Kolinss jautāja.

— Protams, nē, — Līks atbildēja, iebāzdams metāla plāksnīti kabatā. — Es vienkārši pārvietoju viņu gar laika vektoru. Te viņš vairs nelīdīs.

— Jūs gribat teikt, ka viņš meklēs citu ceļu? — Kolinss vaicāja.

— Nav izslēgts, — sacīja Līks. — Viņš var pielietot mikrotransformāciju vai pat atdzīvināšanu. — Vīrelis pidžamā vērīgi palūkojās uz Kolinsu. — Vai tas ir jūsu Utilizators?

— Nu, protams, — Kolinss teica, juzdams, ka uz pieres viņam izspiežas sviedri.

— Un jums ir A klase?

— Kā tad! — Kolinss iesaucās. — Kam gan citādi man būtu vajadzīga šī mašīna?

— Neņemiet ļaunā, — Līks miegaini novilka. — Es negribēju jūs apvainot. — Viņš lēni pašūpoja galvu. — Kādās gan vietās ļaudis ar A klasi nenokļūst! Starp citu, kādēļ jūs esat izvēlējies tieši šo laikmetu? Droši vien rakstāt vēsturisku romānu …

Kolinss noslēpumaini pasmaidīja.

— Nu, man jāsteidzas tālāk, — Līks, saldi žāvādamies, teica. — Veselu diennakti kājās! Akmeņlauztuvē bija daudz vieglāk …

Un viņš pazuda, neaizvēris žāvās ieplesto muti.

Arā joprojām lija. No griestiem pilēja. Pa ventilācijas šahtu varēja dzirdēt kaimiņa krākšanu. Kolinss atkal bija viens ar savu mašīnu. Un ar tūkstoš dolāriem sīkās naudas zīmēs, kas bija izkaisītas pa visu grīdu. Viņš maigi noglāstīja Utilizatoru. Tie no A klases šo lietiņu nebija slikti izdomājuši. Cilvēkam rodas kaut kāda vēlēšanās, viņš skaļi to pasaka un nospiež pogu… Nav brīnums, ka mašīnas īpašnieks ilgojas pēc tās.

Līks apgalvoja, ka šis subjekts droši vien mēģinās savu mašīnu atgūt. Interesanti — kā?

Bet galu galā vai nav vienalga? Klusi svilpodams, Kolinss salasīja uz grīdas izkaisīto naudu. Kamēr viņam ir šī mašīna, viņš neļaus sev darīt pāri.

Nākamajās dienās Kolinsa dzīvē daudz kas mainījās. Transporta firmas «Pouha minail» krāvēji aizveda Uti- lizatoru uz ziemeļiem. Tur Kolinss bija nopircis nelielu kalnu vistuksnešainākajā Adirondaku grēdas daļā un tagad, saņēmis attiecīgos dokumentus, pārcēlās uz savu jauno mitekli dažu jūdžu attālumā no šosejas. Divi krāvēji, slaucīdami sviedrus, nesa Utilizatoru un nešpetni lamājās, kad vajadzēja lauzties cauri brikšņiem.

— Nolieciet Utilizatoru šeit un vācieties prom! — Kolinss pavēlēja. Pēdējās dienās viņa pašapziņa bija strauji augusi.

Pārgurušie krāvēji smagi nopūtās un vienā mirklī pazuda. Cik tālu vien sniedzās skatiens, Kolinsu ielenca biezs priežu mežs, kurā vietumis iespraucās bērzu birztalas. Gaiss bija mikls un smaržīgs. Koku zaros priecīgi čivināja putni. Uz rūsgano stumbru fona šad tad pazibēja kupla vāveres aste.

Daba! Kolinss allaž bija mīlējis dabu. Lūk, lieliska vieta, kur varētu uzcelt plašu, modernu savrupmāju ar peldbaseinu, tenisa laukumu un varbūt pat — mazu aerodromiņu.

— Es gribu māju, — Kolinss stingri noteica un piespieda sarkano pogu.

Viņa priekšā nostājās pelēkā uzvalkā ģērbies vīrs ar pensneju uz deguna.

— Protams, ser, — viņš sacīja, piemiegtām acīm vērodams meža ainavu. — Bet jums tomēr vajadzēs mazliet konkretizēt savu domu. Vai vēlaties kaut ko klasiskā stilā — teiksim, bungalo, rančo, ārpilsētas savrupmāju, vecu muižnieku ligzdu? Vai arī, sacīsim, kaut ko primitīvu — vigvamu, jurtu? A klase dod jums iespēju pasūtīt, ko vien vēlaties, arī kaut ko ultramodernu. Piemēram, namu ar pusfasādi, ēku nelineārās kontinuitātes garā vai pili minialas stilā …

— Kā, lūdzu? — Kolinss nesaprata. — Redziet, es šajos jautājumos diezcik labi neorientējos… Ko jūs pats man ieteiktu?

— Nelielu ārpilsētas savrupmāju, — aģents nesvārstīdamies atbildēja. — Viņi vienmēr iesāk ar tādām.

— Vai tiešām?

— O, jā! Bet pēc tam pārceļas uz siltākām zemēm un ceļ sev pilis.

Kolinss gribēja vēl kaut ko pajautāt, bet tad pārdomāja. Šie ļaudis viņu uzskata par A klases piederīgo un Utilizatora īsto saimnieku. Nav nekādas jēgas atņemt viņiem šo ilūziju.

— Gādājiet, lai viss būtu kārtībā! — viņš sacīja.

— Protams, ser, tas ir mans pienākums.

Dienas atlikušo daļu Kolinss pavadīja, gulšņādams uz dīvāna un veldzēdamies ar atspirdzinošiem dzērieniem. Celtniecības firma «Maximo olf» tikmēr materializēja visus nepieciešamos būvmateriālus un montēja māju.

Tā bija pagara, samērā zema ēka ar divdesmit istabām, kura pašreizējos apstākļos Kolinsam šķita diezgan necila. Māju uzbūvēja no vislabākajiem materiāliem pēc slavenā Degmas Miga projekta; interjeru veidoja Touidžs; to papildināja Mulou tipa peldbaseins un angļu parks, kuru iekārtoja pēc Vieriena metiem.

Līdz vakaram visi darbi bija galā, un nelielā celtnieku brigāde, savākusi rīkus, pazuda.

Kolinss lika sev atnest vieglas vakariņas. Pēc tam, sēdēdams savā plašajā, mājīgajā viesistabā, pārcilāja prātā pēdējo dienu notikumus. Uz grīdas pie viņa kājām melodiski dūca Utilizators.

Kolinss aizkūpināja dārgu cigāru un ieelpoja tā aro- matu. Jau no paša sākuma viņš kategoriski atmeta visus pārdabiskos izskaidrojumus. Gariem un dēmoniem ar šo brīnumu nav nekāda sakara. Viņa māju uzcēluši gluži parasti cilvēki, kas smējās, dievojās un lamājās tāpat kā visi. Utilizators acīmredzot ir viens no tiem āķīgajiem izgudrojumiem, par kura mehānismu Kolin- sam nebija nekādas jēgas un, patiesību sakot — arī ne mazākās vēlēšanās lauzīt galvu.

Vai Utilizators varētu būt nokļuvis pie viņa no citas planētas? Diezin … jo ir vairāk nekā apšaubāmi, ka viņa dēļ tur kāds būtu ar mieru mācīties angļu valodu.

Tātad Utilizators ieradies … no Nākotnes! Bet kā?

Kolinss atlaidās klubkrēslā un ievilka krietnu dūmu. Vai nu maz kas var atgadīties, viņš sev teica. Varbūt Utilizators caur kādu laika šķirbu iekritis Pagātnē? Šī mašīna taču spēj radīt mantas šķietami no nekā, un tas noteikti ir daudz grūtāk!

«Cik brīnišķīgai gan jābūt Nākotnei,» Kolinss domāja. «Mašīnas — Vēlmju piepildītājas! Kādi civilizācijas sasniegumi! Cilvēkam pietiek kaut ko vēlēties un, lūdzu, — viņš tūdaļ var to saņemt. Vienkārši un efektīvi! Ar laiku, domājams, nebūs vajadzīga pat sarkanā poga. Un tad viss notiks absolūti bez muskuļu piepūles.»

Saprotams, viņam jābūt ļoti piesardzīgam. Kaut kur joprojām eksistē mašīnas likumīgais īpašnieks un citi A klases piederīgie. Viņi pacentīsies mašīnu atgūt. Iespējams, ka tā ir ģimenes relikvija..

Piepeši Kolinsam radās iespaids, ka istabā kaut kas

sakustējies. Utilizators ietrīcējās kā sausa lapa vējā.

Saraucis pieri, Kolinss piegāja pie mašīnas. Viegla dūmaka aptvēra vibrējošo kubu. Tas nez kādēļ likās sakarsis.

Vai tiešām viņš būtu Utilizatoru pārslogojis? Varbūt uzliet tam spaini auksta ūdens …

Te Kolinss ievēroja, ka Utilizators ir kļuvis krietni mazāks. Kuba malas tagad nebija garākas par divām pēdām un saruka taisni acu priekšā.

īpašnieks! Vai tie — no A klases! Droši vien tā ir mikrotransformācija, par kuru Līks viņu bija brīdinājis. Ja Kolinss tūdaļ kaut ko neuzsāks, viņa Vēlmju piepildītāja samazināsies līdz mikroskopiskiem apmēriem un kļūs neredzama.

— Aizsardzības dienests «Sanisa Leek»! — Kolinss iesaucās, nospieda pogu un spēji atrāva roku — mašīna bija stipri sakarsusi.

Istabas kaktā parādījās misters Līks. Viņš bija ģērbies golfa biksēs un sporta kreklā.

— Vai tiešām ir nepieciešams mani traucēt ik reizi, kad es…

— Dariet taču kaut ko! — Kolinss kliedza, norādīdams uz Utilizatoru, kas tagad nebija lielāks par kubik- pēdu.

— Neko es te nevaru darīt. Man ir patents tikai uz temporālo sienu aizsardzību. Jums jāsazinās ar Mikro- kontroli, — Līks īgni atbildēja un, pamājis klientam ar golfa nūju, nekavējoties pazuda.

— Mikrokontrole! — Kolinss iebrēcās un, vēl nepie- skāries podziņai, atrāva roku atpakaļ.

Utilizatora apjoms bija sarucis līdz dažām kubikcol- lām. Ķiršsarkanais metāls izstaroja neciešamu svelmi. Sarkanā poga, samazinājusies līdz kniepadatas galviņas apmēriem, gandrīz vairs nebija atšķirama uz nokaitētā metāla fona.

Paķēris no dīvāna spilvenu, Kolinss uzmeta to virsū mašīnai un nospieda pogu.

Viņa priekšā nostājās meitene ar zīmuli un bloknotu rokā.

— Ko jūs vēlētos izsaukt?

— Ātrāk, palīdziet man! — Kolinss kliedza, ar šausmām vērodams, kā viņa dārgums kļūst arvien mazāks un mazāks.

— Mistera Vergona pašreiz nav, — meitene, domīgi košļādama zīmuli, teica, — viņš aizbraucis pusdienot un piekodinājis, lai nekādā gadījumā viņu netraucē. Tāpēc es diemžēl nevaru …

— Ko tad jūs varat?

Viņa ielūkojās bloknotā.

— Misters Vīss pašreiz atrodas Saliktajā pagātnē, bet misters Ilgiss ceļ aizsardzības būves paleolītiskajā Eiropā. Ja ļoti steidzaties, jums varbūt labāk vienoties ar Tranzītkontroli. Tā ir neliela firma, bet…

— Tranzītkontrole! Labi, pazūdiet! — Kolinss atkal pievērsās Utilizatoram un saspieda to ar gruzdošo spilvenu. Taču nekas nenotika. Mašīna tagad diezin vai bija lielāka par kubikcollu, un Kolinss saprata, ka aizsniegt gandrīz neredzamo pogu ar spilvena palīdzību neizdosies.

Uz mirkli pavīdēja doma atmest Utilizatoram ar roku. Galu galā māju un visu iekārtu var pārdot, un tas ienesīs tīri apaļu summu …

Taču nē! Viņš vēl nav paspējis iegādāties kaut ko patiesi vērtīgu un bez cīņas neatteiksies no tādas iespējas!

Cenzdamies nepiemiegt acis, Kolinss iebakstīja rādītājpirkstu līdz baltkvēlei nokaitētajā podziņā.

Parādījās kalsns sirmgalvis stipri apvalkātās drānās. Rokā viņam bija priekšmets, kas atgādināja raibu Lieldienu olu. Viņš nometa to uz grīdas. Ola sašķīda, un no tās kaukdams izlauzās oranžu dūmu mākonis. Mikroskopiskais Utilizators acumirklī iesūca sevī šos dūmus, tad atrija tos, un dūmu strūklas, celdamās augšup, gandrīz nosmacēja Kolinsu, bet Utilizators sāka strauji augt. Drīz tas sasniedza normālus apmērus un, pēc izskata spriežot, bija pilnīgi vesels. Kalsnais vecis pamirkšķināja Kolinsam.

— Mēs izmantojam senlaicīgas metodes, toties strādājam gods godam. — Viņš pamāja ar galvu un nozuda.

Un atkal Kolinsam likās — kaut kur tālu, tālu ieskanējusies sirdīga balss.

Satriekts un noguris viņš atlaidās uz grīdas blakus mašīnai. Apsvilinātais pirksts neganti sāpēja.

— Izārstē mani, — Kolinss murmināja, tikko spēdams pakustināt sasprēgājušās lūpas, un ar veselo roku nospieda sarkano pogu.

Utilizators iedūcās skaļāk, tad apklusa. Pirksts vairs nesāpēja. Kolinss aplūkoja to un konstatēja, ka no apdeguma vairs nav ne miņas.

Viņš ielēja sev pilnu glāzi konjaka un nevilcinādamies likās gultā. Tanf naktī Kolinss redzēja dīvainu sapni: milzīgs «A» dzinās viņam pakaļ; taču pamodies viņš šo sapni drīz vien aizmirsa.

Pagāja nedēļa, un Kolinss pārliecinājās, ka, uzceldams māju mežā, ir rīkojies ļoti neapdomīgi. Lai glābtos no daudziem ziņkārīgajiem, viņš bija spiests pieprasīt veselu apsardzes vadu. Tomēr mednieki, makšķernieki

Un tūristi gandrīz ik dienas ielavījās viņa īpašumos.

Turklāt nodokļu departaments bija sācis interesēties par turīgā džentlmeņa ienākumu avotiem.

Un pats galvenais — Kolinss atklāja, ka nemaz tik pārmērīgi nejūsmo par dabu. Putniņi un vāverītes — tas viss, protams, ir ļoti jauki, bet sarunāties ar šīm radībām nevar. Arī koki, lai cik skaisti tie būtu, pudeles brāļus aizstāt nespēj.

Tāpēc, iegrūdis vajadzīgajiem cilvēkiem saujā prāvas summas, Kolinss ar transporta firmas «Pouha minail», celtniecības kantora «Maximo olf» un teleportācijas biroja «Jagton» palīdzību pārcēlās uz nelielu republiku Amerikas kontinenta centrālajā daļā. Un, tā kā klimats tur silts, bet ienākumu nodoklis vēl nav izgudrots, viņš uzcēla sev lielu, kliedzoši greznu pili, kuru apgādāja ar visu nepieciešamo: gaisa kondicionēšanas iekārtām, zirgu staļļiem, suņu audzētavām, pāviem, kalpotājiem, mehāniķiem, sargiem, muzikantiem, baleta ansambļiem — vārdu sakot, ar visu, kas piederas kārtīgai bagātnieka pilij. Kolinsam nepietika divu nedēļu, lai cik necik iepazītos ar savu jauno mitekli.

Kādu laiku viss šķita labākajā kārtībā.

Bet tad vienu rītu Kolinss piegāja pie Utilizatora, apsvērdams, ko šodien vēlēties — sporta automobili vai nelielu šķirnes lopu ganāmpulku. Viņš noliecās pār pelēko mašīnu, izstiepa roku pret sarkano pogu un …

Utilizators atlēca sāņus.

Pirmajā mirklī Kolinsam likās, ka tā ir halucinācija, un pat iešāvās prātā, ka turpmāk pirms brokastīm derētu atturēties no šampanieša. Viņš paspēra soli uz priekšu un vēlreiz pamēģināja aizsniegt sarkano pogu.

Utilizators, veikli izvairījies no viņa, aizļepatoja prom.

Klusībā lādēdams mašīnas īpašnieku un visu A klasi, Kolinss metās Utilizatoram pakaļ. Acīmredzot bija noticis tas, par ko viņu savā laikā brīdināja Līks: īpašniekam kaut kādā veidā izdevies Utilizatoru atdzīvināt. Taču lauzīt galvu par to nebija vērts. Viņa uzdevums bija panākt mašīnu, nospiest pogu un izsaukt Atdzīvināšanas kontroli.

Utilizators iedrāzās pils lielajā zālē. Kolinss sekoja tam pa pēdām. Sulainis, kas bija spodrinājis no masīva zelta darinātu durvju rokturi, sastinga ar ieplestu muti.

— Apturiet kasti! — Kolinss viņam uzkliedza.

Sulainis mēģināja aizšķērsot Utilizatoram ceļu. Bet

mašīna palēcās sānis un kā bulta šāvās uz ārdurvīm.

Kolinss paspēja satvert svirslēdzi; durvis ar troksni aizcirtās.

Utilizators ieskrējās un taranēja aizvērtās durvis. Nokļuvis ārpusē, tas aizķērās aiz dārza laistāmās šļūtenes, taču ātri atguva līdzsvaru, pārvēlās pāri žogam un aulēkšiem aizjoņoja pa lauku.

Kolinsam sāka aptrūkt elpas. Kaut tikai izdotos piekļūt šai kastei mazliet tuvāk …

Piepeši Utilizators palēcās, dažas sekundes nekustīgi karājās gaisā, tad nokrita. Kolinss metās tam klāt. Utilizators izlocījās, ieskrējās un palēcās vēlreiz. Kādu brīdi tas karājās pāris desmit pēdu virs Kolinsa galvas, tad uzlidoja vēl augstāk, apstājās, sagriezās kā vilciņš un tikpat negaidīti nokrita zemē.

Kolinss nobijās: ja nu Utilizators palecas trešo reizi, aizlido un vairs neatgriežas? Kad metāla kubs bija nokritis zemē, Kolinss ar vienu roku izdarīja veiklu māņu kustību, bet ar otru zibenīgi nospieda sarkano pogu.

— Atdzīvināšanas kontrole! — viņš triumfējoši iesaucās.

Utilizators viegli noklikšķēja un apstājās. Tas atkal bija pārvērties par nedzīvu metāla gabalu.

Noslaucījis sasvīdušo pieri, Kolinss apsēdās zālē. Ienaidnieki tuvojas. Tāpēc, kamēr vēl iespējams, no Uti- lizatora jāizspiež kaut kas patiesi vērtīgs!

Ātri citu pēc cita viņš palūdza piecus miljonus dolāru, trīs neizsīkstošus naftas avotus, kinostudiju, nevainojamu, veselību, vēl divdesmit piecas dejotājas, nemirstību, sporta automobili un šķirnes lopu ganāmpulku.

Viņam likās, it kā tālumā kāds būtu ieķiķinājies. Kolinss atskatījās. Nevienas dzīvas radības!

Kad viņš pagrieza galvu atpakaļ, Utilizatora vairs nebija.

Neizpratnē Kolinss blenza uz visām pusēm un nākamajā acumirklī… nozuda arī pats.

Atvēris acis, viņš ieraudzīja sevi stāvam pie rakstāmgalda. Viņam pretim sēdēja korpulents vīrs ar sarkanu seju — tas, kas reiz bija mēģinājis caur sienu ielauzties viņa istabā. Vīrs neizskatījās dusmīgs, drīzāk — rezignēts un pat noskumis.

Kādu brīdi Kolinss klusēja: viņam bija žēl, ka spēle beigusies. Mašīnas īpašnieks un A klase galu galā noķēruši viņu. Un tomēr šī dzīvīte bija lieliska!

— Nu, — Kolinss pēdīgi sacīja, — savu mašīnu jūs esat dabūjis. Ko vēl jums no manis vajag?

— Manu mašīnu? — Pretimsēdētājs aizdomīgi pavērās Kolinsā. — Tā nav mana mašīna, ser. Jūs maldāties …

Kolinss izbrīnā iepleta acis.

— Nemēģiniet mani piemuļķot, mister! Jūs pārstāvat A klasi un gribat saglabāt savu monopolu, vai ne?

Vīrs ar sarkano seju atlika malā papīru, kuru nupat bija pētījis.

— Mister Kolins, — viņš stingri teica, — mans

uzvārds ir Flains. Esmu Pilsoņu aizstāvēšanas biedrības pilnvarotais. Tā ir tīri labdarīga organizācija bez jebkādiem komerciāliem uzdevumiem, un tās vienīgais mērķis ir pasargāt tādus kā jūs no maldiem dzīves ceļā.

— Jūs gribat teikt, ka nepiederat pie A klases?

— Jūs dziļi maldāties, ser, — Flains labsirdīgi paskaidroja. — A klase nebūt nav,sociāla kategorija, kā jūs acīmredzot iedomājaties. Tā ir kredīta forma.

— K-kā, lūdzu?… — Kolinss apmulsis nomurmināja.

— Jā, kredīta forma. — Flains uzmeta skatienu pulkstenim. — Mums ir ļoti maz laika, tāpēc centīšos runāt īsi. Mēs, mister Kolins, dzīvojam decentralizācijas laikmetā. Mūsu rūpniecība, tirdzniecība un administratīvās iestādes ir stipri izsvaidītas gan laikā, gan telpā. Akciju sabiedrība «Utilizators» šajā sistēmā ir ļoti svarīgs savienojošs posms. Tā nodarbojas ar civilizācijas labumu pārvietošanu, kā arī sniedz citus pakalpojumus. Saprotat?

Kolinss pamāja ar galvu.

— Kredītu, redzat, piešķir automātiski. Bet agri vai vēlu par visu ir jāmaksā.

Tas jau skanēja diezgan nepatīkami. Jāmaksā? Acīmredzot šī sabiedrība nemaz nav tik civilizēta, kā viņam sākumā bija licies. Toreiz par samaksu neviens pat neieminējās. Kādēļ viņi.sākuši runāt par to tagad?

— Kāpēc neviens mani nebrīdināja? — Kolinss apjucis vaicāja. — Viņiem taču vajadzēja zināt, ka neesmu kredītspējīgs.

Flains pašūpoja galvu.

— Savu kredītspēju mēs nosakām paši, likums šai procedūrā neiejaucas. Civilizētajā pasaulē katram cilvēkam ir tādas tiesības. Man ļoti žēl, ser. — Viņš atkal uzmeta skatienu pulkstenim un pasniedza Kolinsam

papīru, ar kura saturu pirmīt bija rūpīgi iepazinies. — Lūdzu, pārbaudiet rēķinu un pasakiet, vai tur viss ir pareizi.

Kolinss paņēma papīra lapu un izlasīja: Viena pils ar iekārtu 450000 000 kredītu

Firmu «Pouha minail» un

«Maximo olf» pakalpojumi 111 000 „

Simt divdesmit divas dejotājas 122 000 000 Nevainojama veselība 888 234 031

Kopsumma mazliet pārsniedza astoņpadsmit miljardus kredītu.

— Apžēlojieties! — Kolinss iesaucās. — Jūs nevarat prasīt tādu naudu! Utilizators nez no kurienes nokļuva manā istabā, lai gan es nevienam nebiju to lūdzis …

— Es pievērsīšu viņu uzmanību šim apstāklim, — Flains sacīja. — Nav izslēgts, ka direkcija šinī gadījumā būs piekāpīga. Katrā ziņā pamēģināsim, nākt par ļaunu tas nevar.

Kolinsa acu priekšā viss sašūpojās.

— Laiks, — teica Flains. — Vēlu sekmes!

Kolinss aizvēra acis.

Kad viņš no jauna tās atvēra, apkārt pletās vienmuļš līdzenums, kuru no visām pusēm ieskāva klinšainas kalnu grēdas. Ledaina vēja brāzmas cirtās viņam sejā; debesis bija tēraudpelēkas.

Kankaros ģērbies vīrs iegrūda Kolinsam rokā cērti.

— Se, ņem, — viņš sacīja.

— Ko tas nozīmē?

— Tā ir cērte, — svešais pacietīgi skaidroja. — Bet, lūk, tur, — viņš izstiepa roku pret kalnu grēdu, — ir akmeņlauztuve, kurā mēs kopā ar pārējiem cirtīsim marmoru.

— Marmoru?

— Nu jā. Vienmēr taču atradīsies kāds stulbenis, kuram vajadzīga marmora pils, — nepazīstamais, greizi smīnēdams, atbildēja. — Vari mani saukt par Jangu. Būsim pārinieki.

Kolinss truli paraudzījās uz viņu.

— Cik ilgi?

— Parēķini pats, — Jangs teica. — Izcenojums šeit nav diezcik augsts — pieci līdz desmit kredīti mēnesī. Tev tos ieskaitīs, kamēr būsi sedzis visu parādu.

Cērte izkrita Kolinsam no rokas.

Tas nav iespējams! Akciju sabiedrībai «Utilizators» jāsaprot sava kjūda! Galu galā tikai viņu vainas dēļ mašīna nokļuva pagātnē. Un viņi nevar to nezināt!

— Ir noticis pārpratums! — Kolinss iesaucās.

— Nekāda pārpratuma nav. — Jangs atkal pasmīnēja. — Šeit allaž pietrūkst darbaspēka. Tāpēc viņi to vervē, kur un kā vien pagadās. Iesim! Pirmos tūkstoš gadus būs grūti, pēc tam pieradīsi.

Kolinss devās Jangam līdzi, bet tad apstājās.

— Pirmos tūkstoš gadus? Tik ilgi es nemaz nedzīvošu!

— Dzīvosi! — Jangs viņu mierināja. — Tu taču esi ieguvis nemirstību!

Jā, to viņš ir ieguvis. Viņš bija lūdzis nemirstību tieši tanī mirklī, kad viņam atņēma mašīnu. Bet varbūt Utilizators pazuda mazliet vēlāk?

Piepeši Kolinss kaut ko atcerējās. Savādi — rēķinā, kuru viņam rādīja Flains, nemirstība nebija uzskaitīta.

— Interesanti, cik īsti par to noplēsīs?

Jangs palūkojās uz viņu un skaļi iesmējās.

— Neizliecies par vientiesi, draudziņ! Nu jau tev vajadzētu šo to apjēgt. — Viņš pastūma Kolinsu uz akmeņlauztuves pusi. — Tādiem kā mēs nemirstību piešķir par velti…