Šis tas par velti

SVĒTCEĻOJUMS UZ ZEMI

Elfreds Saimons bija dzimis uz Kazangas IV, nelielas lauksaimnieciskas planētas Arktura tuvumā; tur viņš vadīja kombainu pa kviešu laukiem un garajos, klusajos vakaros klausījās no Zemes atklīdušu mīlas dziesmu ierakstus.

Dzīvot uz Kazangas varēja tīri labi; vietējās meitenes bija dūšīgas, jautras, atklātas un piekļāvīgas — lieliskas partneres pastaigai kalnos vai piknikam upmalā, prasmīgas saimnieces un uzticīgas laulātās draudzenes. Taču no romantikas viņās nebija ne vēsts! Ka- zangieši labprāt izklaidējās ar savām meitenēm; viņi darīja to ļoti dzīvespriecīgi un bez liekas kautrības. Bet tā bija tikai izklaidēšanās, nekas vairāk.

Saimons juta, ka šai vienmuļajā dzīvē viņam kaut kā trūkst, un vienā jaukā dienā saprata, kur īsti slēpjas vaina.

Kāds ceļojošs tirgotājs apskrambātā kuģi bija atvedis uz Kazangu grāmatas. Stipri novājējis un gluži sirms, tirgotājs atstāja mazliet jukuša cilvēka iespaidu. Tomēr viņam par godu sarīkoja svētkus, jo aiz Saules sistēmas robežām ļaudis priecājās par katru izdevību uzzināt kaut ko jaunu.

Ciemiņš atstāstīja kazangiešiem pēdējās tenkas: par cenu karu starp Detroitu II un Detroitu III, cik ienesīga uz Alanas kļuvusi zveja, kādus tērpus valkā Morācijas prezidenta sieva un cik jocīgā dialektā runā DorānasV iedzīvotāji. Beidzot viens no klātesošajiem lūdza:

— Pastāstiet mums par Zemi.

— Ā, — tirgotājs jūsmīgi iesaucās. — Jūs gribat dzirdēt par planētu māti? Tad, lūk, draugi, jūsu zināšanai, visā kosmosā nav otras tādas planētas kā mūsu vecā Zeme. Uz Zemes, draugi, viss ir iespējams un nekas nav liegts.

— It nekas? — iejautājās Saimons.

— Viņiem ir likums pret aizliegumiem, — tirgotājs smīnēdams paskaidroja. — Un vēl nav dzirdēts, ka šis likums būtu kaut reizi pārkāpts. Uz Zemes, draugi, viss ir citādi. Jūs, piemēram, specializējaties lauksaimniecībā. Zemes specialitāte turpretī ir nepraktiski nieciņi — tādi kā neprāts, skaistums, karš, reibums, šķīstība, šausmas un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Un cilvēki pārvar attālumus, kas mērojami ar gaismas gadiem, lai izbaudītu šos labumus.

— Bet mīlestība? — jautāja kāda sieviete.

— Meitenīt, — tirgotājs lēnprātīgi teica, — Zeme ir vienīgā vieta Galaktikā, kur vēl saglabājusies mīlestība! Uz Detroitas II un Detroitas III to mēģināja ieviest, taču atzina, ka mīlestība ir pārlieku dārga; uz Alanas savukārt nosprieda, ka tā apdraud cilvēku garīgo līdzsvaru, bet Morācija un Dorāna V vēl nav paspējušas to importēt. Kā jau teicu, Zemes specialitāte ir visādi nepraktiski nieciņi, kas prasmīgu vīru rokās tomēr dod krietnu peļņu.

— Peļņu? — pajautāja kāds plecīgs fermeris.

— Protams! Zeme ir veca, tās dzīļu bagātības sen izsmeltas un lauki — neauglīgi. Zemes kolonijas kļuvušas neatkarīgas, un tajās dzīvo prātīgi ļaudis, tādi kā jūs, kuri par savām precēm cenšas dabūt kārtīgu cenu. Ar ko gan citu vecenīte Zeme šādos apstākļos varētu pelnīties, ja ne ar niekiem, kas piešķir dzīvei jēgu?

— Bet vai jūs pats tur bijāt iemīlējies? — Saimons vaicāja.

— Biju, biju, — tirgotājs, pēkšņi sadrūmis, atbildēja. — Biju iemīlējies un tagad, kā redzat, ceļoju. Jā, draugi, šīs grāmatas …

Par nesamērīgi lielu summu Saimons nopirka senlaicīgu dzejoļu krājumu un, lasīdams to, sapņoja par kaisli skurbinošajos mēness staros, par bālu rītausmu, kas glāsta izslāpušas mīlētāju lūpas, par krēslainu jūras krastu, kur, bangu dunoņas apdullināti, divi ķermeņi savijas dievišķā ekstāzē …

Kaut kas tāds bija iespējams tikai uz Zemes! Jo Zemes bērniem, tā stāstīja tirgonis, kopš tie izklīduši pa kosmosu, vajadzēja smagi strādāt, lai nodrošinātu sev iztiku svešajās pasaulēs. Uz Kazangas raženi padevās kvieši un kukurūza. Uz Detroitas II un Detroitas III cita pēc citas izauga jaunas rūpnīcas. Par Alanas zvejas vietām stāstīja leģendas visā Dienvidu zvaigžņu joslā. Uz Morācijas dzīvoja bīstami plēsoņas, un Dorānu V klāja pirmatnēji mūžameži. Bet galu galā tas bija labi, un tieši tā tam arī vajadzēja būt.

Tomēr jaunās pasaules bija pārāk skarbas un sterilas savā pilnībā; visa dzīve tur šķita pārlieku racionāli izplānota. Kaut kas acīmredzot bija pazaudēts izplatījuma saltajās tālēs, un tikai Zeme vēl pazina mīlestību.

Tāpēc Saimons strādāja, krāja naudu un sapņoja. Divdesmit devītajā mūža gadā viņš pārdeva savu fermu, salika koferī tīrus kreklus, uzvilka labāko uzvalku, apāva izturīgas kurpes un iekāpa lainerī «Kazanga — Metropole».

Tā Elfreds beidzot nokļuva uz Zemes, kur sapņiem ir jāpiepildās kaut vai tāpēc, ka to prasa likums.

Ņujorkas kosmodromā Saimons ātri nokārtoja ar muitas kontroli saistītās formalitātes, un pēc brīža apakšzemes dzelzceļš viņu nogādāja līdz Taimsskvēram. Tur viņš iznāca žilbinošajā dienas gaismā, cieši turēdams rokā koferi — kā jau cilvēks, kas iepriekš brīdināts par kabatzagļiem un citām lielpilsētas haizivīm.

Palūkojies apkārt, Elfreds juta, ka no brīnumiem viņam aizraujas elpa.

Visupirms viņu pārsteidza bezgalīgā kinoteātru virkne, kur atkarībā no skatītāju vēlēšanās varēja noskatīties filmas divās, trijās vai pat četrās dimensijās. Un kas tās bija par filmām!

Pa labi no viņa teltij līdzīgs reklāmas stabs izaicinoši vēstīja:

KAISLE UZ VENĒRAS!

DOKUMENTĀLS PĀRSKATS PAR ZAĻĀS ELLES IEMĪTNIEKU DZIMUMDZĪVI…

SATRIECOSI ATMASKOJUMI!

Saimons gribēja iegriezties šajā kinoteātri, bet tad pamanīja, ka ielas pretējā pusē rāda filmu par karu.

SAUĻU SĀVALDITĀJI!

LENTE VELTĪTA KOSMISKĀS KARA FLOTES VELNIŠĶĪGI DROSMĪGAJIEM ZĒNIEM.

Turpat blakus cits plakāts vilināja: TARZĀNS PIEVEIC SATURNA VAMPĪRUS!

Tarzans — viņš miglaini atcerejas, ka šo vardu sastapis kādā grāmatā, — laikam bija viens no Zemes mitoloģiskajiem varoņiem.

Tas viss bija brīnišķīgi, bet viņu neapšaubāmi gaidīja vēl satraucošāki pārsteigumi! Saimona uzmanību saistīja neskaitāmi mazi veikaliņi, kur varēja iegādāties visu pasauļu iecienītākos ēdienus un it īpaši tādus Zemes nacionālos gardumus kā picca, karsti cīsiņi, spageti un kniši. Turpat bija veikali, kuros pārdeva nocenotus kosmonautu tērpus, un citi veikali, kuros pārdeva tikai dzērienus.

Elfreds nezināja, ar ko labāk iesākt, bet tad pēkšņi aiz muguras sadzirdēja ložmetēja tarkšķus un strauji pagriezās.

Tur, izrādās, bija šautuve — gara, pašaura, spilgti izkrāsota galerija ar leti vidukļa līmenī. Saimnieks, tumšādains resnītis ar kārpu zoda vidū, sēdēja uz augsta ķebļa un uzsmaidīja Saimonam.

— Vai nevēlaties izmēģināt laimi?

Elfreds iegāja šautuvē un galerijas pretējā galā parasto mērķu vietā ieraudzīja ložu caururbtos krēslos četras vairāk nekā trūcīgi ģērbtas sievietes. Uz pieres un krūtīm katrai bija uzkrāsoti nelieli melni aplīši.

— Vai tad te šauj ar īstām lodēm? — Saimons jautāja.

— Protams, — saimnieks atbildēja. — Nepatiesa vai pārspīlēta reklāma pie mums kategoriski aizliegta. īstas lodes un tikpat īstas meičas! Nāc iekšā un nolaid no kātiem, kuru vien gribi!

Pirmā sieviete uzmundrināja viņu:

— Drošāk, drošāk, mīlulīt! Varu derēt, ka netrāpīsi!

Otra iespiedzās:

— Tāds netrāpīs pat kosmokreiserim!

— Liecieties mierā, viņš ir puika uz goda! — kliedza trešā. — Nāc nu, puisīt, pierādi, ka tu esi ko vērts!

Berzēdams pieri, Saimons centās apslēpt mulsumu. Galu galā tā bija Zeme, kur atļauts itin viss, kas dod ienākumus.

Viņš jautāja:

— Vai ir arī tādas šautuves, kur mērķu vietā izmanto vīriešus?

— Protams, — saimnieks paskaidroja. — Bet tu taču neesi izvirtulis, vai ne?

— Ko jūs! Nekādā gadījumā …

— Tad jau laikam būsi no citas planētas.

— Jā, bet kā jūs uzminējāt?

— Pēc uzvalka. Pēc uzvalka to vienmēr var pateikt. — Resnītis pievēra, acis un dziedoši novilka: — Sanāk, kungi, sanāk! Nošaujiet sievieti, un tūlīt jūs atbrīvosities no apspiesto vēlmju sloga! Nospiediet mēlīti, un jūs jutīsit, kā izgaist ilgi krātais naids! Tas palīdz labāk par kautiņu! Labāk par iedzeršanu! Sanāk, kungi, sanāk! Nošaujiet sievietih

Saimons jautāja vienai no meitenēm:

— Vai pēc nošaušanas jūs tiešām esat beigta?

— Ir gan stulbenis! — Meiča saviebās.

— Bet šoks …

Viņa paraustīja plecus.

— Šis darbs nav no sliktākajiem.

Saimons gribēja pajautāt, kas gan var būt vēl sliktāks, kad saimnieks, pārliecies pāri letei, viņam konfidenciāli teica:

— Se, draudziņ, paskaties, kas par mantiņu!

Elfreds palūkojās zem letes un ieraudzīja nelielu ložmetēju.

— Par smieklīgi zemu cenu, — saimnieks pačukstēja, — atļaušu tev parotaļāties ar tomiju. Vari sašķaidīt visu būdu, notriekt armatūru, pārvērst sienas par sietu. Šis daikts šauj ar četrdesmit piektā kalibra lodēm; atsitiens, draudziņ, kā mūļa spēriens. Patrici- nājis tomiju, vismaz jutīsi, ka esi šāvis.

— Tas mani neinteresē, — Saimons stingri noteica.

— Labi. Sameklēšu tev kādu pārīti granātu. Šķembu granātas, protams. Tu varētu …

— Nē!

— Samaksā kā nakas, — saimnieks turpināja, — un, ja jau tev tāda gaume, nolaid no kātiem kaut vai mani pašu! Lai gan, atklāti sakot, es nebūtu domājis … Nu ko, ar mieru?

— Nē! Tas ir pretīgi!

Saimnieks vienaldzīgi pavērās klientā.

— Pašreiz nav noskaņojuma? Labi. Šī būda darbojas nepārtraukti divdesmit četras stundas. Tiksimies vēlāk, veco zēn!

— Nekad! — Elfreds nomurmināja aiziedams.

— Gaidām tevi, mīlulīt! — viena no sievietēm nokliedza viņam pakaļ.

Saimons devās uz atspirdzinājumu kiosku un pasūtīja glāzīti koka-kolas. Viņam trīcēja rokas. Ar pūlēm

nomierinājies, viņš sev atgādināja, ka Zemi nedrīkst vērtēt ar ierasto mērauklu. Ja cilvēkiem šeit patīk nogalināt citus un paši nogalināmie pret to neiebilst, kāds viņam pamats protestēt?

Bet varbūt tomēr vajadzētu?

No šīm pārdomām vrņu iztraucēja sauciens:

— Hello, jaunais cilvēk!

Atskatījies Saimons ieraudzīja platā lietus mētelī tērpušos vīreli ar krunkainu seju un šaudīgām ačtelēm.

— Iebraucējs, ko? — vīrelis, nostājies viņam cieši blakus, jautāja.

— Jā, — Elfreds atzinās. — Bet kā jūs to uzzinājāt?

— Pēc kurpēm. Es vienmer skatos uz kurpēm. Ka jums patīk mūsu planētiņa?

— Esmu, hm … mazliet apmulsis, — Saimons piesardzīgi iesāka. — Es gribu teikt, ka negaidīju… nu, vārdu sakot…

— Skaidrs, — vīrelis viņu pārtrauca. — Tu esi ideālists. Pietiek paskatīties uz tavu godīgo seju, draudziņ, "lai tas uzreiz kļūtu skaidrs. Un tu atlidoji uz Zemi ar

noteiktu mērķi, vai ne?

Saimons palocīja galvu. Vīrelis turpināja:

— Es zinu šo mērķi, mans draugs. Tu meklē izdevību piedalīties karā, kas padarītu pasauli mazlietiņ labāku, un tu esi ieradies īstajā vietā. Pie mums allaž vienlaikus notiek vismaz seši lieli kari un tāpēc ilgi nav jāgaida, lai tiktu par ģenerāli.

— Ļoti žēl, bet…

— Tieši šobrīd, — vīrelis patētiski nodeklamēja, — apspiestie ru strādnieki izmisīgi cīnās pret pērkamo, satrunējušo monarhiju. Viens vienīgs vīrs var izšķirt cīņas iznākumu, un ļoti iespējams, ka tieši tu,draudziņ, kļūsi par šo vīru… Tu varētu nodrošināt sociālistu uzvaru!

Uzmanīgi vērodams Saimona sejas izteiksmi, vīrelis steidzīgi piebilda:

— Bet daudz kas ir sakāms arī apgaismotas aristokrātijas labā. Vecais, gudrais Peru karalis (karalis — filozofs šī vārda visdziļākajā, platoniskajā nozīmē) būtu laimīgs saņemt tavu palīdzību. Viņa nelielā armija,kas sastāv no zinātniekiem, filantropiem, Šveices gvardiem, kroņa bruņiniekiem un karaļa zemniekiem, izmisīgi atvaira ārzemju aģentu sakūdīto dumpinieku uzbrukumus. Un viens vienīgs cilvēks …

— Tas mani neinteresē, — Saimons sacīja.

— Ķīnā anarhisti…

— Nē!

— Varbūt tu gribētu piebiedroties komunistiem Velsā? Vai japāņu kapitālistiem? Bet varbūt tu simpatizē kādai no sīkajām grupām, piemēram, feministiem, sausā likuma piekritējiem, skaidrās naudas partijai vai citai, līdzīgai organizācijai? Tādā gadījumā …

— Es nevēlos karu, — Saimons atbildēja.

— Par to tevi diezvai var nosodīt, — vīrelis pasteidzās piekrist. — Karš tiešām ir elle. Bet tad jau laikam tu esi ieradies meklēt mīlestību.

— Kā jūs to zināt? Elfreds vaicāja.

Vīrelis kautri pasmaidīja.

— Karš un mīlestība, — viņš sacīja, — ir divas galvenās preces, kuras Zeme piedāvā iebraucējiem. Kopš neatminamiem laikiem mēs tās pārdodam milzīgos vairumos.

— Vai atrast mīlestību ir ļoti grūti?

— Paej divus kvartālus pilsētas centra virzienā, — vīrelis mundri ieteica. — Atradīsi bez garas meklēšanas. Pasaki, ka tevi sūtīja Džo.

— Bet tas taču nav iespējams! Nevar ne no šā, ne no tā aiziet un …

— Ko tu zini par mīlestību? — Džo jautāja.

— Nekā.

— Toties mēs šajā nozarē esam lietpratēji!

— Es zinu tikai to, kas rakstīts grāmatās, — Saimons iebilda. — Kaisle skurbinošajos mēness staros …

— Nu, protams, un krēslains jūras krasts, kur, bangu dunoņas apdullināti, divi ķermeņi savijas dievišķā ekstāzē!

— Arī jūs esat lasījis šo grāmatu?

— Grāmatu? Tā ir visparastākā reklāmas brošūra! Bet nu man ir jāiet. Neaizmirsti — divi kvartāli centra virzienā. Gan jau atradīsi.

Draudzīgi pamājis ar galvu, Džo ienira pūlī.

Saimons izdzēra savu koka-kolu un lēnām aizsoļoja pa Brodveju. Saraucis pieri, viņš intensīvi domāja un nolēma turpmāk atturēties no pārsteidzīgiem spriedumiem.

44. ielā Elfreds ieraudzīja milzīgu neona reklāmu: APVIENOTĀ AKCIJU SABIEDRĪBA «MĪLA».

Otrā rinda mazaki neona burti vēstīja: «Atvērts cauru diennakti».

Vēl zemāk bija rakstīts: «Otrajā stāvā».

Nelabu nojautu pārņemts, Saimons piepeši sadrūma. Tomēr viņš uzkāpa pa trepēm un iegāja nelielā, gaumīgi mēbelētā pieņemšanas telpā. No turienes viņu aizsūtīja pa garu gaiteni uz kādu numurētu kabinetu.

Kabinetā aiz masīva rakstāmgalda sēdēja izskatīgs, iesirms vīrs, kas, Saimonam ienākot, piecēlās un sniedza viņam roku.

— Esiet sveicināts, ser! Kas jauns uz Kazangas?

— Kā uzminējāt, no kuras planētas esmu ieradies?

— To man pateica jūsu krekls. Es, vai zināt, vienmēr skatos uz krekliem. Starp citu, mani sauc misters Teits. Mans uzdevums — apkalpot jūs pēc labākās sirdsapziņas. Bet jūs …

— Saimons, Elfreds Saimons.

— Lūdzu, sēdieties, mister Saimon. Vai drīkstu piedāvāt cigareti? Varbūt vēlaties kaut ko iedzert? So apmeklējumu jūs nenožēlosit, ser! Mēs esam visvecākā firma šai nozarē, daudz lielāka par mūsu tuvāko konkurenti «Kaisli» … Arī mūsu cenas ir pieņemamākas un prece kvalitatīvāka. Vai drīkstu painteresēties, kādā veidā jūs par mums uzzinājāt? Varbūt lasījāt sludinājumu lappusi avīzē «Times»? Vai…

— Mani atsūtīja Džo, — Saimons paskaidroja.

— Aktīvs aģents, — misters Teits teica, rotaļīgi pašūpodams galvu. — Bet, lai nu būtu kā būdams, ser, mums nav iemesla vilcināties. Jūs esat mērojis tālu ceļu, meklēdams mīlestību, un šeit jūs to atradīsit. — Viņš izstiepa roku, lai nospiestu podziņu, taču Saimons viņu apturēja.

— Es negribētu būt rupjš un tā tālāk, — viņš teica,

— bet…

— Ludzu, ludzu, — misters Teits sacīja, uzmundrinoši pasmaidīdams.

— Es kaut ko nesaprotu, — Elfreds, tumši pietvīcis, nobēra, un viņa piere pārklājās ar sviedru lāsēm.

— Man šķiet, ka esmu nokļuvis nepareizā vietā. Ne jau tādēļ es mēroju garo ceļu līdz Zemei, lai vienkārši… nu, vārdu sakot, es šaubos, vai jūs tiešām pārdodat mīlestību. Visu ko, tikai ne mīlestību! Nē, īsta mīlestība tā nevar būt…

— Ko jūs! Mēs pārdodam visīstāko mīlestību… — Misters Teits bija tik ļoti izbrīnījies, ka gandrīz pielēca kājās. — Tur jau tā lieta! Seksu var nopirkt kurš katrs.

Dievs kungs, tā taču vislētākā manta pasaulē, ja vien neskaita cilvēka dzīvību! Bet mīlestība ir retums, kaut kas vienreizīgs, un to var atrast tikai uz Zemes. Vai lasījāt mūsu brošūru?

— Par ķermeņiem jūras krastā? — Saimons jautāja.

— Jā, to pašu. Starp citu, šo brošūru uzrakstīju es pats. Vai tā nedod zināmu priekšstatu par mīlas jūtām? Tādas jūtas jums nevar iedvest jebkura sieviete, mister Saimon. To spēj vienīgi meitene, kas jūs mīl.

Saimons joprojām šaubījās.

— Un tomēr tā nav gluži īsta mīlestība, vai ne?

— Protams, īsta! Ja mēs saviem klientiem piedāvātu simulētu mīlestību, šo preci tā arī reklamētu. Ticiet man — reklāmas likumi uz Zemes ir ļoti stingri! Pārdot var visu, bet prece jānosauc īstajā vārdā. Tā ir ētika, mister Saimon!

Teits atvilka elpu un turpināja nedaudz lēnāk.

— Nē, ser, nepieļaujiet šai gadījumā kļūdu! Mūsu produkcija nav surogāts. Tā dos jums iespēju izbaudīt tieši tās jūtas, par kurām dzejnieki un rakstnieki ir sapņojuši gadu tūkstošiem. Pateicoties modernās zinātnes sasniegumiem, mēs varam piedāvāt jums šīs jūtas, kad vien jūs vēlaties, turklāt glītā iesaiņojumā un par smieklīgi zemu cenu.

Saimons sacīja:

— Es biju iedomājies kaut ko … stihiskāku.

— Stihiskumam ir sava pievilcība, — misters Teits piekrita. — Mūsu pētniecības laboratorijas pašlaik studē šo problēmu. Ticiet man, ja vien tirgū būs attiecīgs pieprasījums, mēs ar zinātnes palīdzību to noteikti apmierināsim.

— Tāds apmierinājums man diezkā nepatīk, — Saimons piecēlies teica. — Iešu labāk noskatīties filmu.

— Pagaidiet! — misters Teits iekliedzās. — Jūs domājat, ka es cenšos jums kaut ko iesmērēt, ka iepazīstināšu jūs ar meiteni, kura uzvedīsies tā, it kā mīlētu jūs, bet patiesībā jūs nemīlēs. Vai uzminēju?

— Laikam gan, — Saimons atzina.

— Jūs dziļi maldāties! Pirmkārt, tas maksātu pārāk dārgi. Otrkārt, meitenes psihiskā slodze būtu pārmērīga; mēģinājums reālistiski notēlot tādu lomu kaitētu viņas veselībai.

— Bet kā jūs to panākat?

— Izmantojot fhūsu zināšanas psiholoģijā un citās disciplīnās. ^

Saimonam tas viss izklausījās pēc ķīniešu ābeces. Viņš devās uz durvīm.

— Paklausieties, — Teits joprojām nelikās mierā. — Jūs acīmredzot esat saprātīgs jauneklis. Kā jūs domājat, vai jums izdotos atšķirt īstu mīlestību no viltotas?

— Protams!

— Tad kādu garantiju jums vēl vajag?! Vai nu jūs būsit pilnīgi apmierināts, vai arī nesamaksāsit mums ne centa.

— Es padomāšu, — Saimons teica.

— Kāpēc vilcināties? Ievērojamākie psihologi apgalvo, ka īsta mīlestība nostiprina un dziedina psihi, likvidē mazvērtības kompleksu, atjauno hormonālo līdzsvaru un uzlabo sejas krāsu. Mīlestībā, kuru mēs jums piedāvājam, ir itin viss: dziļa un pastāvīga pieķeršanās, nevaldāma kaislība, absolūta uzticība, gandrīz mistiska jūsma tiklab par jūsu trūkumiem, kā par labajām īpašībām, aizkustinoša tieksme allaž iepriecināt mīļoto un turklāt — starp citu, to var piedāvāt tikai mūsu firma — nekontrolējams uzliesmojums, apžilbinoša iemīlēšanās no pirmā acu uzmetiena!

Misters Teits nospieda pogu. Saimons vēl nebija izšķīries. Bet tad atvērās durvis, ienāca meitene, un tai pašā mirklī Saimona šaubas izgaisa.

Meitenei bija brūngani mati, kas zaigoja vara spīdumā. Par viņas seju Saimons varēja sacīt vienīgi tik daudz, ka, ieraugot to, viņam acīs sariesās asaras. Un, ja jūs uzdotu jautājumu par meitenes augumu, viņš uz vietas būtu jūs nositis.

— Mis Penija Braita, — Teits sacīja, — iepazīstieties ar misteru Elfredu Saimonu.

Meitene gribēja kaut ko pateikt, bet vārdi nenāca pār viņas lūpām; arī Saimons bija kļuvis mēms. Uzlūkodams Peniju, viņš saprata visu bez vārdiem. Nekam citam nebija nozīmes. Līdz pat sirds dziļumiem Elfreds juta, ka tiek bezgalīgi un dziļi mīlēts.

Viņi tūdaļ aizgāja roku rokā, un reaktīvā lidmašīna aizveda viņus uz baltu savrupmājiņu priežu mežā, netālu no jūras. Tur viņi pļāpāja, smējās un mīlēja, un vēlāk Saimons ieraudzīja mīļoto kā uguns dievieti saulrieta liesmu atblāzmā. Zilajā mijkrēslī Elfredam pretim vērās meitenes milzīgās, tumšās acis, un viņas ķermenis, tik tuvs un pazīstams, atkal ietinās noslēpumu plīvurā. Uzlēca mēness, spilgts un skurbinošs; pasaule iegrima mānīgo ēnu valstībā. Meitene raudāja, ar dūrī- tēm dauzīdama Saimona krūtis, un arī viņš raudāja, pats nezinādams kāpēc. Beidzot iestājās blāva rītausma, vāra un maldinoša; tā glāstīja viņu izslāpušās lūpas un savijušos ķermeņus, un tuvējā krastmalā apdullinoši dārdēja paisuma bangas, sakāpinādamas kaisli līdz neprātam.

Ap pusdienas laiku viņi atgriezās firmas kantorī. Penija trauksmaini paspieda Saimonam roku un pazuda kādās durvīs.

— Nu, vai mīlestība bija īsta? — misters Teits vaicāja.

— Jā.

— Un jus bijāt ar visu apmierinats?

— Jā. Tā bija mīlestība, visīstākā mīlestība! Bet kāpēc viņa tik neatlaidīgi prasīja, lai mēs atgriežamies?

— Posthipnotiska pavēle, — misters Teits paskaidroja.

— Kā, lūdzu?

— Ko citu jūs gaidījāt? Mīlestību grib visi, bet tikai retais vēlas maksāt par to. Lūk, jūsu rēķins, ser.

Saimons noskaitīja naudu, kaut arī iekšēji bija gatavs eksplodēt.

— Tas nebija nepieciešams! — viņš iesaucās. — Es, protams, būtu jums samaksājis par to, ka iepazīstinājāt mūs … Kur Penija atrodas tagad? Ko jūs ar viņu izdarījāt?

— Lūdzu, — misters Teits mierinoši teica, — mēģiniet savaldīties!

— Es negribu, — Saimons kliedza. — Man vajadzīga Penija!

— Peniju jūs vairs neredzēsit, — misters Teits kategoriski paziņoja. — Un, lūdzu, nerīkojiet šeit scēnas!

— Jūs gribat izspiest no manis vairāk naudas? — Saimons nodārdināja. — Lai notiek, es samaksāšu. Cik man jāmaksā, lai izrautu viņu no jūsu ķetnām? — Elfreds izvilka maku un nosvieda to uz galda.

Ar rādītājpirkstu nicīgi pabikstījis ādas maciņu, misters Teits sacīja:

— Lieciet to atpakaļ kabatā! Mēs esam veca, cienījama firma. Un, ja vēlreiz pacelsit balsi, es būšu spiests jūs no šejienes izsviest.

Saimons ar pūlēm nomierinājās, iebāza maku kabatā un apsēdās. Tad dziļi ievilka elpu un ļoti mierīgi teica:

— Atvainojiet.

— Tā jau ir cita runa, — sacīja misters Teits. — Es nevienam nejaušu kliegt uz mani. Taču, ja būsit prātīgs, mēs, jādomā, vienosimies. Vārdu sakot, ko īsti jūs vēlaties?

— Ko vēlos? — Saimons atkal paaugstināja balsi, taču tūdaļ savaldījās un turpināja: — Mēs mīlam viens otru!

— Par to neviens nešaubās.

— Tad kāpēc jūs gribat mūs izšķirt?

— Piedodiet, jūsu vārdos nav loģikas, — misters Teits iebilda. — Mīlestība ir burvīga intermēdija, atpūta, kas labvēlīgi ietekmē intelektu, cilvēka personību, hormonālo līdzsvaru un sejas krāsu. Bet vai tādēļ kāds gribēs paildzināt šīs jūtas?

— Es gribu, — Saimons sacīja. — Šī mīlestība ir sevišķa, vienreizēja …

— Tādas ir visas, — misters Teits paskaidroja, — jo visas tiek producētas vienādi.

— Kā to saprast? _

— Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par mūsu tehnoloģiju?

— Nē, — Saimons atbildēja. — Es domāju, ka tā bija … dabiska mīlestība.

Misters Teits pakratīja galvu.

— Jau pirms vairākiem gadsimtiem, drīz pēc tehniskās revolūcijas, mēs atteicāmies no dabiskās izlases. Tā darbojas pārāk lēni un ir komerciāli neizdevīga. Kam vajadzīga tāda ķēpa, ja, ietekmējot refleksus un stimulējot noteiktus smadzeņu centrus, mēs varam izraisīt cilvēkā jebkuras jūtas? Par rezultātu jūs pats varējāt pārliecināties. Mēs izanalizējām jūsu intīmās tieksmes, kurām vislabāk atbilst Penijas somatotips, un tas padarīja jūsu mīlestību pilnīgu. Šiem faktoriem allaž pievienojam krēslainu jūras krastu, romantisku mēnesnīcu un blāvu rītausmu …

— Tātad viņu varēja piespiest iemīlēt kuru katru vīrieti, — Saimons lēni teica.

— Nē, viņai varēja iedvest mīlestību uz kuru katru vīrieti, — misters Teits pārlaboja.

— Ak dievs, kā gan viņa nokļuvusi šai drausmīgajā iestādē? — Saimons jautāja.

— Atnāca un noslēdza līgumu, tāpat kā citas, — Teits sacīja. — Tas ir ļoti labi apmaksāts darbs. Pēc līguma notecēšanas mēs atdosim meitenei viņas sākotnējo personību absolūti neskartu! Bet kāpēc jūs šo darbu uzskatāt par briesmīgu? Mīlestībā nav nekā nosodāma.

— Tā nebija mīlestība! — Saimons iebrēcās.

— Bija, varat nešaubīties! īsta, oriģināla manta! Gluži objektīvas pētniecības firmas pārbaudīja tās kvalitāti, salīdzinot ar dabisko mīlestību. Un visos gadījumos mūsu producētās jūtas izrādījās dziļākas, kaislīgākas, emocionāli intensīvākas, vērienīgākas …

Saimons cieši samiedza, pēc tam atvēra acis un teica:

— Klausieties! Mani neinteresē jūsu zinātniskie izmēģinājumi. Es mīlu viņu, viņa mīl mani. Visam pārējam nav nozīmes. Ļaujiet man ar viņu parunāt! Es gribu viņu apprecēt!

Misters Teits nepatikā saviebās.

— Bet, cilvēkbērns, nāciet taču pie prāta! Vai tiešām jūs gribētu precēties ar tādu meiteni?! Galu galā, ja jūs interesē laulības, arī to var nokārtot. Es labprāt noorganizēšu jums idillisku un gandrīz stihisku iepazīšanos ar jaunavu, kuras neskartību garantē valsts inspekcija …

— Nē! Es mīlu Peniju! Ļaujiet man vismaz parunāt ar viņu!

— Tas diemžēl nav iespējams, — misters Teits atbildēja.

— Kāpēc?

Misters Teits nospieda pogu uz rakstāmgalda.

— Tāpēc, ka mēs esam anulējuši iepriekšējo hipnotisko programmu. Penija pašlaik mīl citu.

Un tad Saimonam viss kļuva skaidrs. Viņš saprata, ka šai mirklī Penija uzlūko citu ar to pašu kaisli, kādu viņš bija pazinis, ka viņa izjūt pret citu to pašu visaptverošo, bezgalīgo mīlestību, kuru objektīvas pētniecības firmas bija atzinušas par visādā ziņā kvalitatīvāku salīdzinājumā ar vecmodīgo, komerciāli neizdevīgo dabisko izlasi, un ka tai pašā krēslainajā jūras krastā, kas minēts reklāmas brošūrā …

Viņš palēcās uz priekšu, izstiepis rokas pret Teita kaklu. Divi kalpotāji, kas tikko bija ienākuši kabinetā, sagrāba viņu un izveda pa durvīm.

— Iegaumējiet! — Teits uzsauca Elfredam. — Tas ne mazā-kajā mērā nemazina jūsu atmiņu vērtību.

Un, lai cik tas bija pretīgi, Saimons zināja, ka Teita vārdi atbilst patiesībai.

Mirkli vēlāk viņš atģidās jau uz ielas.

Viņa pirmā vēlēšanās bija iespējami ātrāk aizmukt no Zemes, kur par nepraktiskajiem niekiem vajadzēja maksāt dārgāk, nekā normāls cilvēks varēja atļauties. Viņš ātri aizsoļoja pa ietvi, un Penija it kā soļoja viņam līdzās, un meitenes seja staroja mīlestībā, kas bija pieejama … katram pretimnācējam.

Un, gluži dabiski, viņš nepagāja garām šautuvei.

— Vai neizmēģināsi laimi? — saimnieks jautāja.

— Pielādē! — Elfreds Saimons pavēlēja.