Šis tas par velti

MANI NABAGA SLEPENIE

Nekad nebiju domājis, ka vienam cilvēkam var būt tik daudz rūpju un raižu, cik pašreiz ir man. Izskaidrot, kā es nokļuvu tādā ķezā, dažos vārdos nav iespējams. Tāpēc labāk stāstīšu visu pēc kārtas.

Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmajā gadā, pabeidzis profesionāli tehnisko skolu, sāku strādāt par sfinksvārstuļu montētāju firmā «Stārlinga kosmiskie kuģi». Ar savu darbu biju apmierināts. Man patika noskatīties, kā milzīgie laineri kaukdami uzšaujas debesīs un aizlido uz Gulbja zvaigznāju, Centaura alfu vai citām pasaulēm, par kurām tik bieži runā radioraidījumos un raksta avīzēs. Es biju jauns, man bija draugi, pat divas trīs draudzenes un nākotnē — visspožākās perspektīvas. Bet no visa tā nebija nekāda labuma. Taisnība, administrācija mani šad tad uzslavēja, taču es noteikti būtu varējis paveikt daudz vairāk, ja nebūtu slēpto kameru, kuru objektīvi sekoja katrai manu roku kustībai. Lūdzu, nedomājiet, ka man bija iebildumi pret kamerām kā tādām! Nē, mani tikai kaitināja šo aparātu nerņitīgā sīkšana, kas neļāva koncentrēties.

Ne vienu reizi vien mēģināju sūdzēties Iekšējās drošības pārvaldē. «Paklausieties,» es teicu, «kāpēc visur uzstādītas jaunas beztrokšņu kameras, bet manā darba vietā — šīs vecās grabažas?» Tomēr drošībnieki negribēja man palīdzēt; viņi bija pārāk aizņemti.

Pamazām manu dzīvi sagandēja, tūkstoš sīkumu. Ņemsim, piemēram, skaņu ierakstu aparātu, kuru iemontēja manā televizorā. Federālā izmeklēšanas biroja līdzstrādniekiem neizdevās to noregulēt, un tas dūca cauru nakti. Es sūdzējos simtiem reižu. «Paklausieties,» teicu, «nevienā dzīvoklī šie aparāti tā nedūc, bet no manējā nav nekāda glābiņa!» Atbildes vietā man nolasīja sen apnikušu lekciju par nepieciešamību izcīnīt uzvaru «aukstajā karā» un par to, ka šādos apstākļos neesot iespējams katram izdabāt. Tāda attieksme vienmēr izraisa cilvēkā mazvērtības sajūtu. Un man, dabiski, radās aizdomas, ka valdībai nav ne mazākās intereses par mani.

Vai atkal ņemsim slepeno aģentu, kuram uzdeva mani izspiegot. Saskaņā ar pastāvošo klasifikāciju biju ieskaitīts astoņpadsmitajā «aizdomās turēto personu» grupā. Tas ir, tai pašā kategorijā, pie kuras pieder ASV viceprezidents. Sīs grupas aizdomīgos uzrauga tikai daļēji. Taču slepenais, kura uzraudzībā biju nodots es, liekas, uzskatīja sevi par kinozvaigzni — viņš allaž valkāja plankumainu šineli un gandrīz līdz uzacīm uzmauktu platmali. Tas bija kalsns, neirotisks tips; baidīdamies, ka piepeši nepazūdu, viņš man burtiski mina uz papēžiem. Nabadziņš, jāatzīst, darīja visu> kas viņa spēkos, lai tiktu galā ar savu uzdevumu, un viņu nedrīkst vainot, ja ne katrreiz tas izdevās. Patiesību sakot, man bija viņa no sirds žēl — tādā darbā kā izsekošana konkurentu taču ir cik uziet! Tomēr špika klātbūtne mani traucēja. Tikko es kaut kur parādījos, juzdams viņa elpu uz sava pakauša, mani draugi smējās līdz asarām.

— Bil, — viņi ņirgājās, — vai tiešām tas ir viss, uz ko tu esi spējīgs?

Mana draudzene apgalvoja, ka šī tipa tuvumā viņai šermuļi skrienot pār muguru. Es, saprotams, aizgāju uz Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisiju un jautāju: «Paklausieties, kāpēc jūs nevarat norīkot kvalificētu detektīvu, kas mani izspiegotu? Vai tad es esmu sliktāks par saviem draugiem?»

Man atbildēja, ka tikšot veikti pasākumi. Bet es skaidri zināju, ka nekas nemainīsies, jo senatoru acīs biju tikpat kā nulle.

Visi šie sīkumi izsita mani no garīgā līdzsvara. Starp citu, varat pajautāt manam psihiatram — viņš jums pateiks, cik maz vajadzīgs, lai cilvēku novestu līdz ārprātam. Es biju noguris no tā, ka mani pastāvīgi vai nu ignorē, vai arī noniecina.

Tieši šajā laikā arvien biežāk sāku domāt par tālo kosmosu. Tur, viņpus — atmosfēras, ir miljardiem kubik- jūdžu tukšuma un bezgala daudz dažādu zvaigžņu. Tur katrs vīrietis, katra sieviete, katrs bērns var izvēlēties Zemei līdzīgu planētu pēc savas gaumes. Tur droši vien arī man izdotos atrast piemērotu vietu. Es iegādājos «Visuma spīdekļu katalogu» un nobružātu «Galaktisko pilotu», no vāka līdz vākam izstudēju gravitācijas teorijas un starpzvaigžņu navigācijas mācību grāmatas. Beidzot nopratu, ka esmu piebāzts ar zināšanām līdz matu galiem un vairs nespēju uzņemt sevi pat visniecīgāko zinību graudu.

Manu ietaupījumu knapi pietika, lai nopirktu vecu, nodzītu «Zvaigžņu kliperi». Caur šī grausta šuvēm sūcās sašķidrinātais skābeklis, atomreaktors bija untumaināks par baleta primadonnu, taču motori spēja nogādāt braucēju praktiski jebkurā kosmosa punktā. Tas viss pārvērta manu ieceri diezgan bīstamā pasākumā, bet galu galā es riskēju tikai ar savu dzīvību. Tā vismaz toreiz man šķita — ,

Dabūjis pasi, zilo vīzu, sarkano vīzu, numurēto apliecību, graudiņus pret kosmosa slimību un izziņu par deratizāciju; palūdzu rūpnīcā aprēķinu un atvadījos no kinokamerām. Mājās sakravāju mantas un atvadījos no skaņu ierakstu aparātiem. Uz ielas paspiedu roku špi- kam, kas tik ilgi bija mani izspiegojis, un novēlēju nabadziņam laimīgu palikšanu.

Nu visi tilti bija sadedzināti un atkāpšanās ceļi nogriezti!

Atlika tikai saņemt vispārējo vīzu. Šajā nolūkā steigšus devos uz Vispārējo vīzu biroju. Klerks, kas bija ap- cepinājies mākslīgā kalnu saulē, taču visai prātīgi saglabājis pienbaltas rokas, aizdomīgi nopētīja mani.

— Jūsu ceļa mērķis? — viņš jautāja.

— Kosmoss!

— Tas ir saprotams. Taču konkrētāk, kādu kosmosa daļu jūs domājat?

— To es vēl nezinu. Gribu nokļūt kosmosā. Tālajā kosmosā! Brīvajā kosmosā!

Klerks nopūtās.

— Ja vēlaties saņemt vispārējo vīzu, jums savas domas jāizsaka skaidrāk. Vai esat izraudzījies kādu planētu Amerikāņu kosmosā? Varbūt gribat emigrēt uz

Britu kosmosu? Uz Holandiešu kosmosu? Franču kosmosu?

— Piedodiet, bet man nebija ienācis prātā, ka atsevišķas kosmosa daļas varētu kādam piederēt, — es atbildēju.

— Tādā gadījumā jūs esat atpalicis no dzīves. — Klerks, neslēpdams savu pārākumu, pasmīnēja. — Savienotās Valstis pieteikušas īpašuma tiesības uz kosmisko telpu starp koordinātēm 2KA un 2B, izņemot nelielu un samērā nenozīmīgu segmentu, uz kuru pretendē Meksika. Padomju Savienībai pieder izplatījums starp koordinātēm 3B un 02. Ir arī rajoni, kas piešķirti Ķīnai, Ceilonai, Nigērijai…

Es viņu pārtraucu:

— Bet kur palicis Brīvais kosmoss?

— Tāda nav.

— Kā?… Nav nemaz? — es jautāju. — Cik tālu kosmosā tad iesniedzas valstu robežas?

— Līdz bezgalībai! — viņš lepni atbildēja.

Uz mirkli es burtiski apstulbu. Līdz šim nebiju varējis iedomāties, ka bezgalīgais Visums varētu kādam piederēt. Bet tagad šāda kārtība man likās pilnīgi dabiska. Galu galā — kāpēc kosmiskā telpa nevarētu būt kādas personas, akciju sabiedrības vai valdības īpašums?!

— Es apmetīšos Amerikāņu kosmosā, — sacīju, tobrīd nedomādams par sekām, kādas šiem vārdiem varētu būt; diemžēl visai drīz izrādījās, ka tā bijusi nepiedodama vieglprātība.

Klerks klusēdams iedziļinājās manas biogrāfijas datos, sākot ar piecu gadu vecumu; iesākt ar vēl senākiem laikiem acīmredzot nebija jēgas. Visu rūpīgi pārbaudījis, viņš izsniedza man vispārējo vīzu.

Kad ierados kosmodromā, «Zvaigžņu kliperis» jau bija uztankots, gatavs lidojumam. Startēt izdevās bez jebkādiem sarežģījumiem. Ko nozīmē vientulība, es sapratu tikai vēlāk, bet tad Zeme jau bija pārvērtusies niecīgā puteklītī, kaš drīz pazuda izplatījuma tumsā.

No starta momenta bija pagājušas piecdesmit stundas. Es kārtējo reizi apskatīju savus pārtikas krājumus, kad pēkšņi ievēroju, ka viens no dārzeņu maisiem pēc formas manāmi atšķiras no citiem. Atsējis maisu vaļā, atradu tajā nevis simt mārciņas kartupeļu, bet gan … meiteni.

Kosmisks zaķis! Neticēju pats savām acīm.

— Labdien, — viņa teica, — varbūt jūs man palīdzētu tikt laukā no maisa? Protams, ja vien neesat nolēmis to atkal aizsiet un nodot šo starpgadījumu aizmirstībai …

Es palīdzēju viņai izrāpties no maisa. Meitene šķita simpātiska — slaids augumiņš, sapņainas, zilas acis un rūsgani mati, kas atgādināja reaktīvā dzinēja liesmu strūklas. Viņas glītā, ar dubļiem notašķītā "sejiņa liecināja par apņēmīgu raksturu. Uz Zemes es labprāt būtu noskrējis desmit jūdzes, lai satiktu tādu meiteni.

— Vai jūs man nepiedāvātu kaut ko ēdamu? — viņa turpināja. — No pašas Zemes mutē nav bijis ne kumosa, atskaitot dažus zaļus burkānus.

Uzcienājis viņu ar sviestmaizi, painteresējos:

— Ko jūs šeit darāt?

— Jūs tik un tā mani nesapratīsiet, — meiča atbildēja, sparīgi kustinādama žokļus.

— Man liekas, ka sapratīšu… — es nepiekāpos.

Viņa piegāja pie iluminatora un sāka aplūkot zvaigžņu panorāmu. Tās bija galvenokārt amerikāņu zvaigznes, kas spīdēja Amerikāņu kosmosā,

— Es alkstu brīvības, — viņa beidzot sacīja.

— Citiem vārdiem? …

Meitene gurdi atlaidās manā kojā.

— Varbūt jūs tādus saucat par romantiķiem, — viņas balss skanēja ļoti mierīgi, — bet es piederu pie tiem neprātīgajiem, kas tumšā naktī deklamē dzejoļus un ir spējīgi liet aizkustinājuma asaras, raugoties uz kādu porcelāna figūriņu. Mani allaž pārņem dziļš saviļņojums, kad redzu dzeltenas rudens lapas, bet rasas pilieni zaļā pļavā man nez kādēļ atgādina Zemes asaras. Mans psihiatrs apgalvo, ka tas esot mazvērtības komplekss.

Viņa aizvēra acis, un es viņu pilnīgi sapratu. Piecdesmit stundas aizsietā kartupeļu maisā kuru katru būtu padarījušas gurdenu.

— Zeme bija sākusi mani kaitināt, — viņa pēc brīža piebilda. — Es vairs nevarēju paciest mūžīgo birokrātismu un disciplīnu, «auksto» un «karsto» karu, samierināties ar trūkumu, spaidiem un citām šīs pasaules nejēdzībām. ^, Man gribējās kopā ar vēju skraidīt pa zaļiem laukiem, klaiņot pa ēnainiem siliem, smieties un dziedāt…

— Bet kāpēc jūs izvēlējāties tieši mani?

— Tāpēc, ka arī j.ūs alkstat brīvības! Lai gan … ja vēlaties, es varu tūdaļ pat no jums aiziet.

Šeit, kosmosa dzīlēs, kaut ko muļķīgāku diez vai varētu izdomāt, bet atgriezties mums nebija iespējams— līdz Zemei gluži vienkārši nepietiktu degvielas.

— Varat palikt, — es teicu.

— Pateicos, — viņa lēnīgi atbildēja, — jūs tiešām esat mani sapratis.

— Protams, — sacīju, — tikai vispirms precizēsim dažas detaļas…

Taču meitene jau bija aizmigusi; bērnišķīgi nevainīgs smaids šķita lidināmies ap viņas lūpām.

Nezaudēdams ne mirkli, es izkratīju simpātiskās viešņas somiņu. Tajā atradu piecus lūpu zīmuļus, manikīra piederumu komplektu, smaržas «Venēra-5», dzejoļu izlasi kartona vākos un metāla žetonu ar uzrakstu «FIB. Sevišķu lietu izmeklētājs».

Neko citu es arī nebiju gaidījis. Parastas meitenes tādās sarunās nemēdz ielaisties, toties slepenie aģenti tā vien runā.

Tātad valdība man joprojām veltī neatslābstošu uzmanību. Ļoti patīkami! Turpmāk izplatījumā nejutīšos tik vientuļš …

Zvaigžņu kuģis ienira aizvien dziļāk Amerikāņu kosmosa plašumos. Strādājot piecpadsmit stundas diennaktī, panācu, ka šis muzeja eksponāts neizjuka gabalos, ka atomreaktori nepārkarsa un korpusa šuves nezaudēja hermētiskumu. Meivisa O'Deja — tā sauca manu jauno izspiegotāju — gatavoja ēst, pārzināja saimniecību un paguva visos kaktos novietot miniatūras kinokameras. Sie daiktiņi pretīgi sīca, bet es izlikos to nemanām.

Par spīti visam, manas attiecības ar mis O'Deju bija gluži ciešamas.

Mūsu ceļojums ritēja normāli, varētu teikt — pat laimīgi, līdz tam brīdim, kad piedzīvoju kārtējo pārsteigumu.

Kādu dienu, nīkdams pie vadības pults, pēkšņi ievēroju, ka priekšā un mazliet pa labi no kursa iedegas spilgta gaisma. Instinktīvi atlēcis atpakaļ, notriecu no kājām Meivisu, kas tieši tobrīd bija sadomājusi mainīt filmu kasetes 3. kamerā.

— Atvainojiet, lūdzu! — es iesaucos.

— Nekas, nekas, viss kārtībā, — viņa atbildēja.

_ Es palīdzēju viņai piecelties. Nāsīs iesitās «Venē- ras-5» kairinošais aromāts.

— Tagad varat laist mani vaļā, — viņa teica.

— Jā … protams … — vēl arvien cieši apskaudams viņu, murmināju. Meitenes tuvums mani skurbināja. It kā no malas es dzirdēju savu balsi:

— Meivisa, mēs esam iepazinušies nesen, bet…

— Ko, Bili?

Acu priekša man ņirbēja zilzaļsarkani riņķi; es aizmirsu, ka attiecībām starp Aizdomās turēto un Izspiegotāju jābūt stingri oficiālām … Nezinu, ko mēs būtu sarunājuši, ja aiz borta atkal neuzzibsnītu gaisma. Es palaidu Meivisu vaļā un atgriezos pie vadības pults. Tikai ar lielām pūlēm man izdevās nobremzēt un pēc tam pilnīgi apstādināt veco «Zvaigžņu kliperi».

Uzmetis ašu skatienu ekrāniem, ieraudzīju kosmiskajā tukšumā šķietami nekustīgu klinti. Uz tās sēdēja puisēns vakuuma skafandrā. Vienā rokā viņš turēja kasti ar signālraķetēm, otrā — suni; ari tas bija ietērpts skafandrā.

Mēs ātri nogādājām puišeli kuģī un palīdzējām viņam novilkt skafandru.

— Mans sunītis …

— Neuztraucies, dēliņ, viss kārtībā, — es viņu mierināju.

— Ļoti nepatīkami, — puisēns teica, — ka jūs jāapgrūtina.

— Nedomā vairs par to, — es sacīju. — Bet ko tu darīji tur, uz tā klints bluķa?

— Ser, — viņš smalkā balstiņā turpināja, — man vajadzēs iesākt no paša sākuma. Mans tētis bija kosmosa kuģu izmēģinātājs. Viņš mira varoņa nāvē, cenzdamies pārvarēt gaismas barjeru. Nesen māmiņa

apprecējās otru reizi. Viņas jaunais virs — gara auguma melnmatis ar mazām, šaudīgām ačtelēm un vienmēr cieši sakniebtām lūpām — vēl nesen bija stāvējis aiz letes kāda universālveikala galantērijas nodaļā. Jau no sākta gala šis cilvēks mani neieredzēja. Gaišie mati, lielās acis un dzīvespriecīgais raksturs viņam droši vien atgādināja manu nelaiķa tētiņu. Ar katru dienu mūsu attiecības kļuva arvien sliktākas.

Viņam bija tēvocis, kas pēkšņi nomira ļoti mīklainos apstākļos, atstādams vienīgajam mantiniekam prāvu zemes īpašumu uz kādas planētas Britu kosmosā. Sagādājuši visu nepieciešamo ceļojumam, mēs devāmies uz šo planētu. Tiklīdz bijām nokļuvuši gluži tukšā izplatījuma apvidū, viņš teica māmiņai: «Reičl, puika jau ir pietiekami liels, lai varētu parūpēties par sevi.» Māte iebilda: «Derk, viņš taču ir vēl pavisam maziņš!» Protams, mana jautrā, labsirdīgā māmiņa nespēja pretoties šī cilvēka dzelžainajai gribai. Bet es savukārt nekad nebūtu ar mieru viņu saukt par tēti. Un tā viņš mani iespīlēja skafandrā, iedeva kasti ar signālraķetēm, iebāza Flikeru viņa skafandrītī un sacīja: «Mūsu dienās tāds puika kā tu itin labi var jztikt bez citu palīdzības!» — «Bet, ser,» es protestēju, «no šejienes līdz tuvākajai planētai ir ne mazāk kā divi simti gaismas gadu!» Tomēr viņam ne prātā nenāca mani uzklausīt. «Tad jau redzēs,» viņš sacīja un, pretīgi smīkņādams, izgrūda mani uz šīs klints.

Visu to puisēns nobēra vienā elpas vilcienā. Viņa sunītis Flikers tikmēr lūkojās manī ar valgām ovālām acīm. Es ielēju Flikeram bļodiņā pienu, bet pats vēroju, kā puišelis notiesā sviestmaizes. Kad maltīte bija galā, Meivisa aizveda viņu uz kajīti un nolika gulēt.

Atgriezies pie vadības pults, iedarbināju dzinējus un pieslēdzu selektoru iekšējo sakaru tīklam.

— Mosties taču, stulbeni nožēlojamais! — reproduk- torā skanēja Meivisas balss.

— Lieciet mani mierā, ļaujiet gulēt! — puisēns atbildēja.

— Mosties, gan paspēsi izgulēties! — Meivisa nepiekāpās. — Kāda velna pēc tevi atsūtīja? Vai tad Komisija nezina, ka ar šo lietu nodarbojas Federālais izmeklēšanas birojs?

— Viņa lieta ir pārskatīta, un viņš tagad ieskaitīts desmitajā grupā.

— Nu labi, — Meivisa iesaucās, — bet šeit taču esmu es!

— Jūs ne visai sekmīgi veicāt iepriekšējo uzdevumu, — puišelis paziņoja. — Man ļoti žēl, mis, bet drošībai jābūt pirmajā vietā!

— Un tāpēc viņi atsūtīja tevi, — Meivisa iešņukstējās, — divpadsmitgadīgu knēveli…

— Pēc septiņiem mēnešiem man būs trīspadsmit!

— Knēveli… bērnu! Un es tā centos! Mācījos, izlasīju lēveni grāmatu, apmeklēju speciālus vakara kursus, klausījos lekcijas …

— Jā, — puisēns līdzjūtīgi nopūtās. — Jums tiešām neveicas. Es personīgi gribu kļūt par pilotu izmēģinātāju, un manā vecumā šī ir vienīgā iespēja tikt pie nepieciešamā stāža. Kā jūs domājat, vai viņš man uzticēs kuģa vadību?

Es izslēdzu selektoru. Pēc visa dzirdētā man vajadzētu justies kā septītajās debesīs — tagad mani izspiegoja jau divi slepenie! Es acīmredzot biju kļuvis par ievērības cienīgu personu, turklāt par tādu, kas jāuzrauga cauru diennakti.

Tomēr, skatoties patiesībai acīs, būtu grūti noliegt, ka viens no špikiem ir gluži zaļš skuķis, bet otrs — drīzāk bērns nekā pusaudzis. Tās acīmredzot bija pēdējās rezerves, kuras bija izdevies sagramstīt drošības dienesta kadros.

Mana valdība savā ziņā joprojām ignorēja mani.

Atlikušo ceļa posmu mēs nolidojām bez jebkādiem starpgadījumiem. Rojs (tā sauca puišeli) pārņēma kuģa vadību, bet viņa suns iekārtojās otrā pilota sēdeklī, reprezentēdams tur visaugstākās modrības iemiesojumu. Meivisa tāpat kā agrāk ņēmās pa virtuvi un pārzināja saimniecību. Es nepārtraukti lāpīju korpusa šuves. Laimīgāku izspiegojamo un izspiegotāju kompāniju diez vai var iedomāties!

Mēs atradām Zemes tipa neapdzīvotu planētu. Meivi- sai tā ļoti iepatikās. Planēta bija neliela, ar svaigu gaisu, zaļiem laukiem un ēnainiem siliem — apmēram tādiem, kādi aprakstīti viņas dzejoļu grāmatā. Rojs savukārt jūsmoja par dzidrajiem ezeriem un pakalniem, kas bija pietiekami augsti, lai pa tiem būtu interesanti kāpelēt, un vienlaikus — pietiekami zemi, lai kāpe- lēšana nebūtu saistīta ar kaut cik nopietnām briesmām.

Nolaidušies uz planētas, mēs sākām to apgūt.

Rojs tūdaļ izrādīja dedzīgu interesi par kustoņiem, kurus es biju izkrāvis no saldēšanas kameras un pēc tam atdzīvinājis. Viņš pats iecēla sevi par govju un zirgu pavēlnieku, zosu un pīļu aizgādni, sivēnu un cāļu aizstāvi. Jaunie pienākumi puišeli tik ļoti valdzināja, ka Senāta komisija aizvien retāk un retāk saņēma viņa ziņojumus, līdz beidzot tie pavisam pārstāja pienākt.

No slepenā aģenta tādā vecumā neko citu, protams, nevarēja gaidīt.

Uzcēluši mājokļus un apsējuši dažus akrus ar labību, mēs, tas ir, es un Meivisa, aizvien biežāk devāmies ilgstošās pastaigās uz tuvējo ēnaino silu. Reiz paķērām līdzi proviantu un pie neliela ūdenskrituma sarīkojām īstu pikniku. Meivisa atraisīja matus, un tie izira, apsedzot viņas plecus. Meitenes zilo acu skatiens pēkšņi kļuva apburoši domīgs. Un vispār viņai bija tik maz līdzības ar špiku, ka man visu laiku vajadzēja sev atgādināt mūsu attiecību oficiālo raksturu.

— Bili, — viņa pasauca.

— Ko? — es jautāju.

— Tā, nekas…

Meivisa gumzīja zāles stiebriņu. Nezinu, ko viņa gribēja^ teikt, bet viņas roka atradās blakus manējai, mūsu pirksti satikās un …

Mēs ilgi klusējām. Nekad savā mūžā es neesmu bijis tik laimīgs!

— Bili!

— Ko?

— Bili, mīļais, vai tu kādreiz varētu …

Es nekad neuzzināšu, ko viņa gribēja teikt un ko es viņai būtu atbildējis. Tai pašā mirklī klusumu pāršķēla raķešu dārdoņa.

No augstajām, zilajām debesīm nolaidās kosmosa kuģis.

Eds Volejs — kuģa pilots — izskatījās pēc lāga vīra. Mugurā viņam bija plankumains šinelis, bet sirmo galvu sedza dziļi uz pieres uzmaukta platmale. Volejs apgalvoja, ka pārstāvot firmu «Clear-fleet», kas nodarbojas ar ūdeņu attīrīšanu uz dažādām planētām. Tā kā firmas pakalpojumi mums nebija vajadzīgi, viņš nolēma tūlīt lidot tālāk.

Taču aizlidot viņam neizdevās. Kuģa dzinēji iekaucās, bet tūdaļ pat kategoriski apklusa.

Pārbaudot kuģa mehānismu, es konstatēju, ka sfinks- vārstulis nav izturējis slodzi. Ar rīkiem, kas bija manā rīcībā, tādu vārstuli varēja izgatavot ātrākais mēneša laikā.

— Cik nejauki iznāca! — Volejs it kā atvainodamies noburkšķēja. — Tagad gribot negribot vajadzēs pie jums paciemoties.

— Es arī tā domāju, — biju spiests viņam piekrist.

Volejs skumji palūkojās uz savu kuģi.

— Nesaprotu, kā tas varēja notikt…

— Acīmredzot vārstuļa izturība nedaudz samazinājās pēc tam, kad jūs to bijāt apzāģējis ar vienroci, — es norūcu, jo, dzinēju apskatot, biju pamanījis nepārprotamas zāģa zobu pēdas.

Ciemiņš izlikās neko nedzirdam. Taču tai pašā vakarā es pārtvēru viņa raidīto ziņojumu un atklāju, ka iestāde, kurā Volejs strādā, dīvainā kārtā saucas nevis «Clear-fleet», bet gan Centrālā izlūkošanas pārvalde.

Misters Volejs kļuva par, teicamu dārznieku, lai gan diennakts lielāko daļu ložņāja apkārt ar kinokameru un bloknotu rokās. Viņa priekšzīme pamudināja arī mazo Roju centīgāk veikt savus dienesta pienākumus. Mēs ar Meivisu negājām vairs uz ēnaino silu; mums nez kādēļ neatlika laika pat ikdienas pastaigām un droši vien tāpēc neizdevās turpināt kādu nesen iesāktu sarunu.

Par spīti visam, mūsu nelielā kolonija tomēr zēla un plauka. Pēc mistera Voleja mums bija vēl citi ciemiņi. Tā, piemēram, no Rajona izlūkdienesta ieradās laulāts pāris, kas uzdevās par ceļojošiem augļu novācējiem. Laulātajiem draugiem sekoja divas fotokoresponden- tes — Izlūkošanas un informācijas biroja aģentes. Nedaudz vēlāk atlidoja jauns žurnālists, kas patiesībā bija Kosmisko tikumu padomes aģents.

Tiklīdz pienāca starta brīdis, visiem ciemiņiem salūza dzinēju sfinksvārstuļi.

Es nezināju, vai man jālepojas vai jākaunas. Mani izspiegoja vismaz pusducis slepeno, taču neviens no viņiem nebija pirmklasīgs aģents. Nodzīvojuši uz mūsu planētas dažas nedēļas, špiki kļuva par lieliskiem fermeriem, un viņu sākotnēji brāzmainās ziņojumu straumes pārvērtās sīkās urdziņās, kas galu galā pavisam izsīka.

Laiku pa laikam man uzmācās drūmas domas. Šķita, ka esmu kaut kas līdzīgs mācību poligonam, kur aģentiem iesācējiem ļauj papraktizēties pirms nopietna darba, tiešām, visi atsūtītie bija vai nu pārāk jauni, vai pārāk veci, vai nu neparasti izklaidīgi, vai nekam citam nederīgi, vai arī neapšaubāmi neveiksminieki. Es acīmredzot biju tāds «aizdomās turētais», kura izspiegošanu var uzticēt aģentiem, kas tiek atvaļināti, saglabājot pusi algas, tas ir, citiem vārdiem, atvaļināti ar kaut ko līdzīgu pensijas surogātam.

Visi šie apstākļi mani tomēr sevišķi neuztrauca. Uz planētas es ieņēmu ļoti cienījamu stāvokli, lai gan precīzi to definēt būtu grūti. Katrā ziņā, dzīvodams uz Zemes, nekad neesmu bijis tik laimīgs kā šeit. Mani izspiegotāji izrādījās reti patīkami un saticīgi ļaudis.

Mūsu dzīve bija rāma un bezrūpīga. Un likās, tāda tā paliks vienmēr.

Taču kādā liktenīgā naktī mūsu koloniju pārņēma neparasts uzbudinājums. Pēkšņi sāka darboties visi radiouztvērēji — acīmredzot tika pārraidīts svarīgs ziņojums. Lai nenosvilinātu strāvas ģeneratorus, palūdzu vairākus slepenos apvienoties ar viņu kolēģiem un daļu uztvērēju izslēgt.

Beidzot aģenti izslēdza visus uztvērējus un sāka apspriesties. Līdz vēlai naktij bija dzirdama sačukstēšanās. Nākamajā rītā visi sapulcējās viesistabā. Špiku sejas bija drūmas un bēdu nomāktas. Meivisa runāja grupas vārdā.

— Ir noticis kaut kas briesmīgs, — viņa teica, — bet vispirms man jums jāatklāj mūsu noslēpums, Bili, mēs nepavisam neesam tie, par ko uzdevāmies. Visi mēs esam valdības slepenie aģenti.

— Nevar būt! — es iesaucos, nevēlēdamies aizvainot šo cilvēku patmīlību.

— Tā tas ir, Bili, — viņa turpināja. — Mēs tevi izspiegojām.

— Nevar būt! — es atkārtoju. — Pat jūs, Meivisa?

— Pat es. — Viņa izskatījās dziļi satriekta.

— Bet tagad visam ir beigasl — Rojs gandrīz klieg- šus izkliedza.

Tas mani aizkustināja.

— Kāpēc?

Viņi saskatījās. Pēdīgi misters Volejs, ņurcīdams platmali, teica:

— Redzi, Bili… paši jaunākie kartogrāfijas dati rāda, ka šis izplatījuma apvidus nepieder Savienotajām Valstīm.

— Kam tad tas pieder? — es painteresējos.

— Lūdzu, neuztraucieties un pacentieties izprast lietas būtību, — sarunā iejaucās Meivisa. — Nosakot valstu robežas kosmosā, šo sektoru nejauši izlaida, tāpēc pašreiz uz to nevar pretendēt neviena valsts. Saskaņā ar senajām pirmatklājēju tiesībām planēta un izplatījums ap to vairāku miljonu jūdžu rādiusā pieder jums, Bil.

Es biju tik ļoti pārsteigts, ka nespeju pateikt ne vārda.

— Sakarā ar to, — Meivisa turpināja, — mūsu klātbūtnei šeit vairs nav likumīga pamata, u-n mēs nekavējoties aizlidosim.

— Bet jūs nemaz nevarat aizlidot! Es vēl neesmu izgatavojis jaunus sfinksvārstuļus!

— Jebkuram slepenajam aģentam tādi vārstuļi vienmēr ir rezervē, — Meivisa iecietīgi paskaidroja …

Es noskatījos, kā viņi aiziet uz saviem kuģiem, un domāju par gaidāmo vientulību. Man nebūs valdības, kas sūta aģentus, lai mani izspiegotu. Naktīs es nedzirdēšu klusinātus soļus aiz muguras un atskatījies ne- ieraudzīšu viena vai otra špika sasprindzināto ģīmi. Nekad vairs vecas kinokameras sīkšana darba laikā neiepriecinās manu dzirdi un nenoregulēta skaņu ierakstu aparāta čerkstoņa neiežūžinās mani vakaros.

Un tomēr visvairāk man bija žēl viņu — šo nabaga centīgo, neveiklo, neprasmīgo aģentu, kuriem tagad jāatgriežas neprātīgo tempu, zvēriskās konkurences un nežēlīgā biznesa pasaulē. Kur viņi vēl atradīs tādu «aizdomās turēto» kā es vai otru tik jauku planētu?

— Palieciet sveiks, Bili, — Meivisa sacīja, pasniegdama man roku.

Viņa devās taisnā ceļā uz Voleja kuģi, un pēkšņi es apjēdzu, ka nav vairs iemesla saglabāt mūsu oficiālās attiecības.

— Meivisa! — iekliedzos un metos viņai pakaļ.

Meitene pielika soli; es tomēr paguvu viņu noķert.

— Pagaidi! Atceries,' mēs kosmosā iesākām kādu sarunu. Pēc tam arī šeit, uz planētas, es tev gribēju teikt…

Viņa mēģināja izrauties, taču es gluži ikdienišķa balsī nobubināju:

— Meivisa, es tevi mīlu.

Tai pašā mirklī viņa ieslīga manos apkampienos. Mēs saskūpstījāmies, un es teicu, ka viņas māja ir šeit, uz planētas, kuru klāj ēnaini sili un zaļgandzelteni lauki. Seit, kopā ar mani. Viņa bija mēma aiz laimes.

Redzēdams, ka Meivisa netaisās aizlidot, arī mazais Rojs grozīja savu lēmumu. Mistera Voleja dārzeņiem drīz vajadzēja nogatavoties, un lāga vīrs jutās aicināts palikt, lai tos apkoptu. Drīz izrādījās, ka arī pārējiem ir neatliekamas darīšanas uz šīs planētas.

Tā es kjuvu par to, kas esmu līdz pat šai dienai, — par valdnieku, karali, diktatoru, prezidentu. Un, ja vien gribētu, es šiem tituliem varētu pievienot vēl simtu citu, ne mazāk skanīgu. Bijušie špiki tagad bariem nolaižas uz mūsu planētas. Viņi atceļo ne vien no Amerikas, bet praktiski no visām Zemes malām. Lai paēdinātu šo varzu, man drīz laikam vajadzēs ievest pārtikas produktus. Diemžēl citu planētu valdnieki vairs labprāt negrib man palīdzēt. Viņi uzskata, ka es piekukuļoju viņu slepenos aģentus, lai tie pārbēgtu pie manis.

Bet nekā tamlīdzīga es nekad neesmu darījis! Varu apzvērēt… Aģenti gluži vienkārši atlido un paliek.

Pats bēdīgākais, ka es nevaru iesniegt atlūgumu, jo šī planēta ir mans īpašums. Un sūtīt viņus projām, atklāti sakot, nav dūšas. Ko darīt, nezinu. Brīžiem esmu tuvu izmisumam …

Visi mani pavalstnieki ir kādreizējie valdību slepenie aģenti. Tāpēc varētu domāt, ka valdības izveidošana man nesagādās sevišķas grūtības. Patiesībā turpretī neviens no viņiem negrib mani šai ziņā atbalstīt, un es esmu spiests vienpersonīgi valdīt uz planētas, kuru apdzīvo fermeri, lopkopji, gani. Tāds iedzīvotāju sastāvs dod iespēju vismaz cerēt, ka badā mēs nenomirsim. Bet galu galā arī tas nav tik svarīgi. Galvenais — es absolūti nespēju iedomāties, kā šādos apstākļos, velns parāvis, lai valda!

Neviens no viņiem taču nevēlas atkal kļūt par špiku un denuncēt savus draugus.