Šis tas par velti

CILVĒKA MINIMUMS

Katram sava dziesma — Entons Persevrels par to bija pārliecināts. Glīta meitene ir līdzīga melodijai, brašs kosmonauts — tauru dārdiem. Gudrie sirmgalvji no Starpplanētu padomes liek domāt par koka pūšamo instrumentu daudzbalsīgo harmoniju. Ir ģēniji, kuru dzīve veido sarežģītu, bezgala krāšņu kontrapunktu, un ir planētu padibenes, kuru eksistence nav nekas vairāk kā nožēlojams obojas pīkstiens uz lielo misiņa šķīvju žvadzoņas fona.

Tā Persevrels prātoja, turēdams rokā bārdas nazi un vērodams smalkās, zilganās vēnas uz plaukstas pamata.

Un, ja nu tiešām ikvienu cilvēku raksturotu ar kādu skaņdarbu, tad viņam, Entonam Persevrelam, vispiemērotākais būtu vāji iecerēta un nemākulīgi izpildīta kļūmju simfonija.

Viņa dzimšanas stundā tikko dzirdami ieskanējās priecīga ragu mūzika. Klusinātas bungu rīboņas pavadīts, jaunais Persevrels apņēmīgi uzsāka skolas gaitas. Viņš mācījās teicami un tika uzņemts privileģētā grupā, kur audzēkņu skaits nepārsniedza piecus simtus un katrs varēja zināmā mērā cerēt uz individuālu pieeju. Nākotne toreiz likās daudzsološa …

Bet Entons bija dzimis nelaimes putns. Viņam nepārtraukti gadījās dažādas ķibeles: viņš vai nu apgāza tintnīcas, vai pazaudēja grāmatas, vai kaut kur nobāza vajadzīgus papīrus. Priekšmetiem piemita nolāpīta tendence lūzt viņa pirkstos, bet reizēm — un tas bija vēl nepatīkamāk — lauzt viņa pirkstus. Turklāt viņš sasirga ar visām iespējamām bērnu kaitēm, ieskaitot šarlaku, masalas, Alžīrijas cūciņas, vējbakas, masaliņas un tiklab Zaļo, kā Oranžo drudzi.

Šīs likstas, protams, nemazināja Persevrela iedzimtās spējas, taču cilvēku pārblīvētajā nesaudzīgas konkurences pasaulē ar iedzimtām spējām vien nepietiek. Te vajadzīga vēl krietna porcija veiksmes, un Persevre- lam tādas nebija. Koledžā viņu pārcēla uz gluži parastu grupu, kurā mācījās desmittūkstoš studentu; šādos apstākļos viņa problēmas vēl vairāk sarežģījās un iespējas inficēties, dabiski, pieauga.

Entons bija tievs, izstīdzējis, briļļains, ļoti čakls un labsirdīgs jauneklis, kuru ārsti, kaut arī nespēja atklāt šīs vainas cēloņus, vienprātīgi atzina par «apveltītu ar tieksmi iekulties visādās nelaimēs». Bet, lai nu kādi būtu cēloņi, sekas palika. Persevrels bija viens no tiem neveiksminiekiem, kurus dzīvē sagaida tikai mokas un ciešanas.

Cilvēku vairākums ar panteras veiklību ložņā pa civilizācijas džungļiem. Bet tādiem kā Persevrels šie džungļi ir viscaur nosēti lamatām, slazdiem un cilpām, pilni apslēptu bezdibeņu un strauju, krāčainu upju, dzīvībai bīstamu sēņu un vēl bīstamāku plēsoņu. Drošu taku nav: izvēlies, kuru gribi, — visas ved postā.

Pie augstskolas diploma jaunais Persevrels tika, par spīti savam ievērības cienīgajam talantam lauzt kājas, kāpjot pa vītņu kāpnēm, izmežģīt potītes, ejot pa bruģa akmeņiem, virpuļdurvīs sasisj elkoņus, pret logu rūtīm sadauzīt briļļu stiklus, par spīti absolūtai nespējai izvairīties no tām nožēlojami smieklīgajām un reizē mokpilnajām ķibelēm, kas vajā ikvienu nelaimes putnu.

Pabeidzis koledžu, Entons sakopoja visus spēkus, lai atkal liktu skanēt dzidrajai cerību tēmai, kuru tik ļoti vēlējās dzirdēt viņa dūšīgais tētis un maigā māmiņa. Uzmundrinošas bungu rīboņas un trīsošu stīgu akordu pavadīts, Persevrels spēra pirmos soļus uz Menhetenas salas, lai tur kļūtu par savas laimes kalēju. Viņš strādāja, sevi netaupīdams: neatlaidīgi centās uzveikt liktenīgo vājību, nezaudēt optimismu un dzīves prieku.

Bet liktenis savu upuri neizlaida no ķetnām. Daiļskanīgie akordi pārvērtās juceklīgā pļerkstoņā; Entona dzīves simfonija degradēja līdz komiskās operas līmenim. Salauztu diktofonu un ar tinti aptraipītu līgumu, aizmirstu reģistra kartīšu un sajauktu tabulu haoss; apakšzemes dzelzceļa drūzmā saspiestu ribu, trotuāru režģos sastieptu cīpslu un pret nepamanītiem izciļņiem sasistu briļļu virpulis; nepārtraukta slimību sērija, kurā ietilpa gan D tipa hepatīts, gan Marsa, gan Venēras gripa, gan Atmodas sindroms, gan Smieklu drudzis — tādi bija iemesli, kuru dēļ Persevrels zaudēja vienu darbu pēc otra.

Tomēr viņš joprojām pretojās kārdinājumam kļūt par hipohondriķi. Entons sapņoja par kosmosu, par dzelžainiem vīriem, kas iekaro cilvēcei jaunas zemes, par svešu planētu kolonizāciju, par neaptveramiem plašumiem, kuros — tālu no Zemes smacējošajiem, sintētiskajiem džungļiem — cilvēks tiešām varētu atrast sevi. Viņš aizsūtīja iesniegumu Planētu izlūkošanas un kolonizācijas departamentam, bet saņēma atteikumu. Ļoti nelabprāt šķīries no ilgi lolotā sapņa, Persevrels izmēģināja roku vēl dažnedažādos darbos. Vienlaikus viņš ārstējās, izmantojot psihoanalīzes, hipnotiskas iedvesmoša- nas, hiperiedvesmošanas un pretiedvesmas anulēšanas metodes. Taču viss bija veltīgi.

Katram cilvēkam ir sava iespēju robeža un katrai simfonijai — savs fināls. Persevrels zaudēja cerības trīsdesmit četru gadu vecumā, kad trešajā dienā tika atlaists no darba, kuru bija meklējis divus mēnešus. Tas, pēc viņa domām, iezīmēja pēdējo komiski disonējošo misiņa šķīvju žvadzienu — atvadu sveicienu subjektam, kuram droši vien būtu bijis labāk nemaz neieraudzīt dienas gaismu šai pasaulē.

Drūmā noskaņā saņēmis savu nožēlojamo algu un vārgi paspiedis roku bijušajam šefam, Entons iekāpa liftā. Viņa smadzenēs jau bija ieperinājusies neskaidra doma par pašnāvību un iztēlē rādījās smago mašīnu riteņi, gāzes krāni, augstceltnes un straujas, atvarai- nas upes.

Lifts nobrauca līdz lielajam marmora vestibilam, kur

dežurēja formās tērpti kārtības sargi un allaž drūzmējās ļaudis, gaidīdami, kad atvērsies izejas durvis. Persevrels nostājās rindā un vienaldzīgi palūkojās uz apmeklētāju straumes blīvuma mērītāju, kura bultiņa svārstījās tuvu panikas atzīmei. Beidzot pienāca viņa kārta. Uz ielas Entons pievienojās ļaužu masai, kas plūda rietumu virzienā — turp, kur atradās, viņa mājoklis.

Viņu joprojām nodarbināja domas par pašnāvību; tās gan nebija vairs tik drudžainas, toties ieguva arvien noteiktākus apveidus. Pa ceļam viņš rūpīgi apsvēra dažnedažādus paņēmienus un metodes. Mājas tuvumā Entons atdalījās no pūļa un ieslīdēja kāpņu telpā.

Izspraucies cauri gaiteņos draiskuļojošo bērnu bariņiem, viņš galu galā sasniedza būrīti, kuru viņam bija piešķīrušas pilsētas iestādes. Entons iegāja istabā, aizslēdza durvis un no skujampiederumu kārbiņas izņēma bārdas nazi. Tad apgūlās gultā, atspieda kājas pret sienu un sāka aplūkot tievās, zilganās vēnas uz plaukstas pamata.

Vai viņš varēs to izdarīt? Nostrādāt tīri un ātri, bez kļūdām un- nožēlas? Vai arī salaidīs grīstē šo darbu tāpat kā citus un, kliegdams aiz sāpēm, tiks nogādāts slimnīcā, lai tur kļūtu studentiem praktikantiem par izsmiekla objektu?

Kamēr Entons nodevās šādiem prātojumiem, pa durvju šķirbu istabā iekrita dzeltena aploksne. Melodramatiskais pēkšņums, ar kādu šī vēstule bija pienākusi izšķirošajā brīdī, Persevrelam šķita ļoti aizdomīgs. Viņš tomēr nolika bārdas nazi un pacēla aploksni no grīdas.

Sūtītājs bija Planētu izlūkošanas un kolonizācijas departaments — varena organizācija, kas kontrolē katru Zemes cilvēka soli kosmosā. Trīcošiem pirkstiem Persevrels atplēsa aploksni un izlasīja:

Misteram Entonam Persevrelam,

1993. pagaidu apdzīvojamais masīvs, 43825. rajons, Menhetena 212, Ņujorka

Dārgais mister Persevrel!

Pirms trim gadiem Jūs lūdzāt darbu jebkurā vietā ārpus Zemes. Diemžēl toreiz mēs bijām spiesti Jums atteikt. Taču Jūsu datus ierakstīja kartotēkā, kur attiecīgās izmaiņas tika reģistrētas līdz pat šai dienai. Ar prieku ziņoju, ka tagad mēs varam Jums nekavējoties piedāvāt darbu, kas pilnīgi atbilst Jūsu talantiem un kvalifikācijai. Esmu pārliecināts, ka atzīsit mūsu priekšlikumu par pieņemamu, jo noteikumi ir šādi: alga — 20 000 dolāru gadā, visi valdības paredzētie atvieglojumi un neierobežotas iespējas izvirzīties.

Vai Jūs nebūtu tik laipns un neierastos pie manis uz pārrunām?

Ar patiesu cieņu

Viljams Heiskels, direktora vietnieks kadru jautājumos

WH/ibm 3dc

Persevrels rūpīgi salocīja telegrammu un ielika atpakaļ aploksnē. Prieka vilnis, kas bija uzbangojis pirmajā mirklī, ātri saplaka, atdodams vietu nelabam nojautām.

Kas tie par talantiem un kas tā par kvalifikāciju, kuru dēļ viņam piedāvā divdesmit tūkstošus dolāru gadā un piedevām vēl visādus atvieglojumus! Varbūt viņu sajaukuši ar kādu citu Entonu Persevrelu?

Nē, tas tomēr izklausījās pārāk neticami. Departamentā tamlīdzīgas lietas nemēdza notikt. Atlika pieņemt, ka vēstules sūtītāji zina, kas Entons par putnu,

un ir informēti par viņa neveiksmēm. Bet tādā gadījumā — kāda velna pēc viņš tiem vajadzīgs?! Un kas gan tas par darbu, ko praktiski kurš katrs vīrietis, kura katra sieviete vai pat bērns nepadarītu labāk par viņu?

Persevrels iebāza telegrammu kabatā un iegrūda bārdas nazi skujampiederumu kārbā. Domas par pašnāvību tagad šķita mazliet pāragras. Vispirms vajadzēja noskaidrot, ko Heiskels no viņa grib.

Planētu izlūkošanas un kolonizācijas departamenta galvenajā mītnē Persevrelu tūdaļ aizveda uz Viljama Heiskela kabinetu. Direktora vietnieks kadru jautājumos bija liela auguma iesirms vīrs ar noteiktiem, skarbiem vaibstiem. Taču viņa seja izstaroja tādu labvēlību un sirsnību, ka Persevrela aizdomas vēl pieauga.

— Lūdzu, sēdieties! Sēdieties, mister Persevrel, — Heiskels teica. — Vai drīkstu piedāvāt cigareti? Varbūt kaut ko dzeramu? Tiešām ļoti priecājos jūs redzēt.

— Vai esat pārliecināts, ka jūsu priekšā ir tieši tas cilvēks, kuru meklējat? — Persevrels jautāja.

Heiskels ielūkojās personāllietā, kas bija nolikta uz viņa galda.

— Tūlīt redzēsim, — viņš sacīja. — Entons Persevrels; vecums — trīsdesmit četri gadi; vecāki — Grego- rijs Džeimss Persevrels un Anita Svāna Persevrela; dzimis Leiktaunā, Ņūdžersijas štatā. Pareizi?

— Jā, — Persevrels atbildēja. — Un jūs varat piedāvāt man darbu?

— Bez šaubām.

— Par kuru maksā divdesmittūkstoš dolāru gadā un piešķir visādus atvieglojumus?

— Tieši tā.

— Vai jūs nepateiktu, kas tas par darbu?

— Atbildēt uz šādiem jautājumiem ir mans pienākums, — Heiskels pasmaidīja. — Amats, kuru esmu jums rezervējis, mister Persevrel, mūsu štatu sarakstos apzīmēts ar vārdiem «kosmosa izlūks».

— Kā, lūdzu?

— Kosmosa izlūks jeb svešu planētu apguvējs, — Heiskels teica. — Šie apguvēji, zināt, nodibina pirmos kontaktus ar svešām planētām un reizē ir pirmie kolonisti, kas ievāc tur visas nepieciešamās ziņas. Es šos cilvēkus uzskatu par mūsu gadsimta dreikiem un mage- lāniem. Es domāju* ka jūs man piekritīsit: izlūka darbs paver lieliskas perspektīvas.

Persevrels piecēlās; viņš bija tumši pietvīcis.

— Ja esat beidzis par mani ņirgāties, es tūdaļ iešu.

— Nesaprotu …

— Vai tikai jūs negribat teikt, ka es varētu kļūt par kosmosa izlūku? — Persevrels rūgti iesmējās. — Nevajag mani apcelt! Es lasu avīzes. Un labi zinu, kādi ir šie ļaudis.

— Un kādi tad viņi ir, pēc jūsu domām?

— Planētas zieds! — Persevrels iesaucās. — Akadē- miķu smadzenes un čempionu muskuļi! Vīri, kas reaģē tikpat zibenīgi kā elektroniskās mašīnas un spēj atrisināt jebkuru problēmu, izkļūt no jebkuras situācijas, pielāgoties jebkurai videi. Vai nav taisnība?

— Redzat, — Heiskels sacīja, — tā tas bija tajos laikos, kad mēs tikko sākām iepazīt svešas planētas. Un tādam priekšstatam ļāva iesakņoties sabiedrības apziņā, lai tauta vairāk uzticētos mūsu organizācijai. Bet minētais izlūka tips neatbilst šīsdienas prasībām. Cilvēkiem, kurus jūs aprakstījāt, pietiek darba arī bez planētu apgūšanas.

— Vai jūsu supermeniem šis darbs nav pa spēkam? — Persevrels pavīpsnāja.

— Protams, ir, — Heiskels atbildēja. — Un te nav ne mazākā paradoksa. Pirmo izlūku varoņdarbus neviens vēl nav pārspējis. Šie ļaudis iemanījās palikt dzīvi uz katras planētas, kur bija kaut niecīgākā eksistences iespēja; ar savu neatlaidību, izveicību un gribasspēku viņi pārvarēja neiedomājamas grūtības. Planētu apgūšana prasīja visus viņu garīgos un fiziskos spēkus, un šo izaicinājumu mūsu izlūki drosmīgi pieņēma. Viņi iegājuši vēsturē kā mūžīgs piemineklis Hotno sapieris vitalitātei un gandrīz bezgalīgajām pielāgošanās spējām.

— Kāpēc tad jus vairs neizmantojat viņu pakalpojumus?

— Tāpēc, ka uz Zemes tagad radušās citas problēmas, — Heiskels paskaidroja. — Kādreiz kosmosa apgūšana bija varoņdarbs, zinātnisks Sasniegums, aizsardzības pasākums un zināmā mērā — pat simbols. Bet tie laiki ir pagājuši. Zemes iedzīvotāju skaits katastrofiski auga. Miljoniem cilvēku ieplūda samērā mazapdzīvotās teritorijās — tādās kā Brazīlija, Jaungvineja un Austrālija. Taču demogrāfiskais sprādziens tās ātri piepildīja. Lielpilsētās cilvēku blīvums sasniedza kritisko robežu, draudēja izcelties panika, notika pirmie «Vīkenda dumpji». Bet sakarā ar medicīnas panākumiem un bērnu mirstības straujo samazināšanos iedzīvotāju skaits auga arvien straujāk.

Heiskels paberzēja pieri.

— Atklāti sakot, stāvoklis bija draņķīgs. Par laimi, šīs problēmas ētiskais aspekts nav mūsu kompetencē … Mēs šeit, departamentā, zinām tikai vienu — jāatrod jaunas, kolonizēšanai derīgas zemes. Planētas, kur atšķirībā no Marsa un Venēras jau pēc samērā īsa laika būtu iespējams uz vietas sagādāt visu dzīvei nepieciešamo. Planētas, kur varētu apmesties miljoniem cilvēku, kamēr zinātnieki un politiķi uz Zemes nodibinās kaut cik pieņemamu kārtību. Un šīs planētas pēc iespējas ātrāk jānodod kolonistu rīcībā. Bet tas savukārt nozīmē, ka ir krasi jāpaātrina izlūkošanas process.

— Visu to es zinu, — Persevrels ieminējās. — Un tomēr nesaprotu, kāpēc jūs vairs neizmantojat optimālā tipa izlūkus.

— Vai tad jums vēl nav skaidrs? Mēs meklējam vietas, kur varētu apmesties parasti, vidusmēra cilvēki. Mūsu optimālie izlūki no tādiem cilvēkiem atšķiras daudzējādā ziņā. Un es, šķiet, nepārspīlēšu, teikdams, ka šo atšķirību kopums gandrīz jau atbilst jaunas sugas pazīmēm. Lūk, tāpēc optimālais izlūks arī nevar pareizi spriest par to, vai apstākļi uz kāda debess ķermeņa ir piemēroti vidusmēra cilvēkam. Pastāv, piemēram, tādas drūmas, nemīlīgas planētas, kur gandrīz nepārtraukti līst lietus. Kolonistu lielum lielajam vairākumam tur uznāk dziļa depresija, kas cilvēkus reizēm noved līdz ārprātam. Mūsu optimālais izlūks turpretī ir pārāk veselīgs tiklab fiziski, kā garīgi, lai vienmuļais klimats viņu kaut cik jūtami ietekmētu. Mikrobi, kas nogalina tūkstošus, viņam ļaunākajā gadījumā īslaicīgi sagandē labsajūtu. Briesmas, kas spēj iznīcināt veselu koloniju, viņš atvaira bez sevišķām pūlēm. Un vispār tāda veida grūtības optimālais izlūks neprot vērtēt ar ikdienas mērauklu. Šīs grūtības taču praktiski viņu neskar.

— Sāku saprast, — Persevrels nomurmināja.

— Tad, lūk, — Heiskels turpināja, — vislabākais atrisinājums būtu apgūt planētas pamazām. Pirmo kontaktu nodibinātu izlūks, viņam sekotu zinātnieku grupa, tai savukārt — psihologi un sociologi, kas izveidotu eksperimentālu koloniju; iepriekšējo grupu iegūtos datus pēc tam analizētu un apkopotu citi speciālisti, un tā tālāk un tā joprojām. Taču visam tam nepietiek ne laika, ne naudas. Kolonijas mums vajadzīgas tūlīt un nevis pēc piecdesmit gadiem!

Misters Heiskels apklusa un cieši uzlūkoja Persev- relu.

— Vārdu sakot, mums nekavējoties jānoskaidro, kuras no jaunatklātajām planētām ir derīgas kolonizācijai. Un, lai sekmīgi izpildītu šo uzdevumu, izlūkiem nepieciešamas citas īpašības.

Persevrels palocīja galvu.

— Skaidrs, — viņš teica. — Vidusmēra cilvēkiem — vidusmēra izlūki. Tomēr …

— Lūdzu?

— Es nezinu, cik rūpīgi jūs esat iepazinies ar manu pagātni…

— Domāju, ka pietiekami. — Heiskels atkal pasmaidīja.

— Tādā gadījumā jūs droši vien būsit ievērojis, ka man piemīt zināma tieksme… nu, sacīsim, iekulties nepatikšanās. Godīgi atzīšos: arī šeit, uz Zemes, es tikai ar pūlēm velku dzīvību.

— Zinu, — misters Heiskels apmierināts konstatēja.

— Tad kā gan, pēc jūsu domām, es tikšu galā ar daudz sarežģītākām problēmām, kuras izvirzīs sveša planēta? Un kāpēc jūs šim darbam esat izvēlējies tieši mani?

Misters Heiskels acīmredzot jutās mazliet neveikli.

— Jūs ne visai precīzi formulējāt mūsu viedokli, teikdams, ka vidusmēra cilvēkiem vajadzīgi vidusmēra izlūki. Tik vienkārši tas tomēr nav. Ikvienu koloniju veido tūkstoši un miljoni cilvēku. Morāle un likums prasa, lai arī visvājākajiem būtu izredzes uzvarēt cīņā par eksistenci. Ļaudīm jāiedveš drosme un pašpaļāvība, vēl iekams tie atstāj Zemi. Mums jāpārliecina viņi — un varas iestādes, un galu galā arī mūsu pašu sirdsapziņa —, ka jaunajā vietā pat vārguļiem būs iespējams dzīvot.

— Turpiniet, lūdzu, — Persevrels teica.

— Tāpēc, — Heiskels ātri nobēra, — pirms dažiem gadiem mēs atteicāmies no optimālā izlūka tipa un sākām izmantot tādu, kuru varētu nosaukt par cilvēka minimumu.

Kādu brīdi Persevrels klusēdams centās sagremot tikko dzirdēto.

— Tātad jūs izraudzījāties mani tāpēc, ka tur, kur varēšu dzīvot es, varēs dzīvot jebkurš?

— Jūs diezgan pareizi rezumējāt mūsu domas šai jautājumā, — Heiskels laipni komentēja.

— Bet kādas būs manas izredzes?

— Daži no mūsu minimāli dzīvotspējīgajiem izlūkiem loti veiksmīgi tikuši galā ar saviem uzdevumiem.

— Bet citi?

— Zināms risks, protams, ir, — Heiskels atzina. — Turklāt, neskaitot potenciālās briesmas, kuras slēpj sevī planēta, izlūku gaida arī citi pārsteigumi, kas saistīti ar eksperimenta būtību. Es diemžēl nevaru jums atklāt visu šo briesmu cēloņus, jo tādā gadījumā mēs zaudētu vienīgo iespēju kontrolēt izmēģinājuma gaitu. Varu jūs tikai informēt, ka tādi riska elementi pastāv.

— Perspektīva nav sevišķi iepriecinoša, — Persevrels sacīja.

— Iespējams. Bet padomājiet par atlīdzību, kas gaida jūs, ja tiksit ar uzdevumu galā! Jūs faktiski kļūsit par jaunas kolonijas dibinātāju. Kā eksperts jūs būsit neaizstājams. Kopienā jums būs nodrošinātas stabilas pozīcijas. Un — tas varbūt ir ne mazāk svarīgi — jūs būsit izklīdinājis mokošās šaubas par savām spējām ieņemt godpilnu vietu sabiedrībā.

Persevrels negribīgi pamāja ar galvu.

— Atbildiet, lūdzu, uz vienu jautājumu. Jūsu telegrammu es šodien saņēmu sevišķi kritiskā brīdī. Rodas iespaids …

— Jā, tas bija darīts ar nolūku, — Heiskels paskaidroja. — Ir konstatēts, ka, nonākuši zināmā psiholoģiskā stāvoklī, mums vajadzīgie cilvēki kļūst stipri piekāpīgāki. Mēs rūpīgi novērojam nedaudzos, kas atbilst mūsu prasībām, un gaidām īsto brīdi, lai izteiktu savu priekšlikumu.

— Stundu vēlāk jums, jādomā, būtu bijis diezgan neērti izteikt šo priekšlikumu, — Persevrels sacīja.

— Bet dienu agrāk tas būtu bijis bezjēdzīgi, jo esmu pārliecināts, ka tad mans priekšlikums tiktu noraidīts. — Heiskels piecēlās. — Ja nav iebildumu, mister Persevrel, varbūt ieturēsim kopīgi lenču? Detaļas mēs varētu apspriest pie vīna pudeles.

— Esmu ar mieru, — Persevrels piekrita. — Bet pagaidām es nekā jums nesolu.

— Protams, protams, — Heiskels iesaucās, atvērdams durvis.

Pēc brokastīm Entons iegrima pārdomās. Par spīti riskam, izlūka darbs viņu ļoti vilināja. Galu galā tas nebija bīstamāks par pašnāvību un katrā ziņā bija daudz labāk apmaksāts. Ja viņš uzvarēs, viņu gaida lielisks atalgojums; jā turpretim neveiksies, viņš samaksās to pašu cenu, kuru jau bija gatavs maksāt par neveiksmi tepat, uz Zemes.

Trīsdesmit četros gados Entons uz dzimtās planētas neko nebija sasniedzis. Un, ja viņa spējas brīžiem arī izpaudās, tad šīs izpausmes allaž sagandēja slimības, nelaimes gadījumi vai rupjas kļūdas. Bet Zeme ir pārāk biezi apdzīvota, te visur valda kņada un juceklis. Tāpēc iespējams, ka viņa neprasme izvairīties no dažādām likstām ir nevis iedzimta, bet gan neciešamo apstākļu radīta.

Izlūka gaitas viņu aizvedīs jaunā vidē. Tur viņš būs pilnīgi viens, atkarīgs tikai no sevis un atbildīgs tikai par sevi. Tas būs velnišķīgi bīstams … bet kas gan var būt bīstamāks par zibošu asmeni paša rokās?

Tā būs viņa mūža lielākā piepūle un reizē — pēdējā pārbaude. Viņš cīnīsies kā vēl nekad, lai uzveiktu liktenīgo vājību. Un šoreiz metīs svaru kausos visus savus spēkus un visu apņēmību.

Entons pieņēma Heiskela priekšlikumu. Nākamajās nedēļās, gatavojoties ekspedīcijai, viņš ar šo apņēmību ēda, dzēra un gulēja, tīrīja zobus un mazgāja rokas, iekala to smadzenēs un ievija nervos, sapņoja par apņēmību, apcerēja to un izdomāja sakramentālas frāzes, kuras murmināja kā ^budistu lūgšanas. Beidzot apņēmība kļuva par vienmuļu piedziedājumu, kas pavadīja viņu gan miegā, gan nomodā un pamazām sāka ietekmēt viņa rīcību.

Un tad pienāca diena, kad viņam vajadzēja doties gadu ilgā komandējumā uz Kosmosa austrumu sektoru, kur nesen bija atklāta visai daudzsološa planēta. Heiskels novēlēja jaunajam izlūkam labu veiksmi un apsolīja uzturēt ar viņu sakarus pa L fāzu radio. Persevrels iekāpa sardzes kuģī «Glazgovas karaliene», turpat iekrāva visu viņa mantību, un ceļojums sākās.

Vairākus mēnešus, kamēr kuģis lidoja izplatījumā, Persevrels intensīvi domāja par savu lēmumu. Bezsvara stāvoklī viņš rūpīgi kontrolēja katru kustību un stingri pārbaudīja ikvienu rīcības motīvu. Tādēļ visu vajadzēja darīt daudz lēnāk, taču pamazām tāda paškontrole kļuva viņam par ieradumu. Sāka veidoties jauna, refleksu sistēma, kas neatlaidīgi centās izspiest veco.

Bet ceļš uz progresu bija ērkšķains. Par spīti visām pūlēm, Persevrels no kuģa dezinfekcijas sistēmas dabūja ādas iekaisumu un, atdūries pret kādu starpsienu, sasita aceņu stiklus; viņam bieži sāpēja galva un mugura, daudzkārt viņš nobrāza pirkstus un izmežģīja potītes.

Tomēr Entons juta, ka ir kaut ko sasniedzis, un šī apziņa vēl vairāk nostiprināja viņa apņēmību. Beidzot planēta Teta — ekspedīcijas mērķis — parādījās uz kuģa lokatoru ekrāniem.

Persevrelu izsēdināja zāļainā, mežiem klātā līdzenumā, netālu no klinšainas kalnu grēdas. Šo apvidu izvēlējās tāpēc, ka apstākļi te šķita sevišķi labvēlīgi. Koki, augļi, ūdens un derīgie izrakteņi — viss atradās tuvumā. Lieliskāku bāzi kolonijai grūti iedomāties.

Novēlējuši viņam labu veiksmi, kosmonauti aizlidoja. Persevrels nolūkojās kuģim pakaļ, līdz tas pazuda mākoņos, un ķērās pie darba.

Vispirms viņš aktivizēja robotu — lielu, spīdīgi melnu universālu mašīnu, ar kādām apgādā izlūkus un kolonistus. Robots neprata runāt, dziedāt, deklamēt un spēlēt kārtis kā citi, dārgāki modeļi. Tas atbildēja, vai nu palocīdams, vai pakratīdams galvu, tāpēc perspektīva divatā ar šo majšīnu pavadīt veselu gadu nebija diezcik uzjautrinoša. Tomēr mehānisms reaģēja uz pietiekami sarežģītām mutvārdu pavēlēm, lai spētu veikt smagos darbus un kritiskās situācijās rīkoties samērā tālredzīgi.

Ar robota palīdzību Persevrels ķērās pie nometnes celšanas un vienlaikus modri vēroja apvārsni, kur ik brīdi varēja parādīties nezināmu briesmu vēstneši. Taisnība, izlūkošana no gaisa nebija atklājusi nevienu svešas kultūras pazīmi, bet tas nebūt neizslēdza pārsteigumu iespēju. Planētas dzīvnieku valsts taču bija pilnīgi neizpētīta.

Entons strādāja lēni un rūpīgi, un mēmais robots strādāja viņam līdzās. Vakarā pagaidu nometne bija uzcelta. Entons iedarbināja radara trauksmes ierīci un likās gulēt.

Briesmu signāls viņu pamodināja rītausmā. Viņš ātri saģērbās un izskrēja no telts. Visapkārt skanēja nikna dūkoņa, it kā gaisā būtu pacēlies milzīgs siseņu bars.

— Atnes divas staru pistoles, — viņš pavēlēja robotam. — Binokli arī…

Robots palocīja galvu un aizsteberēja. Drebēdams no aukstuma, Persevrels centās saskatīt skaņu avotu. Viņš vērīgi nopētīja drēgno līdzenumu, zaļo mežmalu un klintis aiz tās. Nekur nemanīja ne mazākās kustības. Pēkšņi uz saullēkta fona viņš ieraudzīja kaut ko līdzīgu tumšam mākonim. Strauji pārvietodamies pret vēju, mākonis lidoja nometnes virzienā.

Robots atgriezās ar staru pistolēm. Persevrels paņēma vienu un lika robotam paturēt otru, taču nešaut bez komandas. Robots saprata; viņa acis drūmi iezibsnī- jās saullēkta atblāzmā.

Mākonim tuvojoties, kļuva redzams, ka faktiski tas ir milzīgs putnu bars. Persevrels palūkojās binoklī. Putni izrādījās apmēram Zemes vanagu lielumā, bet ar savu haotiski šaudīgo lidojumu atgādināja sikspārņus. Tiem bija vareni nagi, gari knābji un neskaitāmi asi zobi. Radījumiem, kas apbruņoti ar tik nāvējošiem ieročiem, katrā ziņā ir jābūt plēsīgiem.

Skaļi klaigādami, putni riņķoja virs nometnes. Tad, sakļāvuši spārnus un iepletuši nagus, no visām pusēm metās lejup. Persevrels pavēlēja robotam atklāt uguni.

Nostājušies ar muguru pret muguru, viņi atvairīja putnu uzbrukumus. Asiņu un spalvu virpulī uzbrucēju bataljoni kā nopļauti krita zemē. Persevrels un robots kāvās dūšīgi; viņi piespieda lidojošo vilku bandu turēties pienācīgā attālumā un brīžiem pat aiztrieca to pāri nometnes robežām. Taču pēkšņi1 Persevrela staru pistole sāka streikot. ģ

Tādus ieročus vienmēr pārdod ar pilnu lādiņu, kas garantē septiņdesmit piecu stundu nepārtrauktu automātisku darbību. Izlādēties un, vēl jo vairāk, sabojāties tik īsā laikā pistole nevarēja! Kādu brīdi Persevrels trulā ietiepībā raustīja sprūdu, pēc tam aizsvieda pistoli prom un, kamēr robots viens pats turpināja cīņu, skriešus devās uz pagaidu noliktavas telti.

Ātri sameklējis divus citus šaujamos, Entons atgriezās kaujas laukā un ieraudzīja, ka tagad pārstājusi darboties robota pistole. Cilvēka mēmais palīgs, izslē- jies pilnā augumā, ar savām varenajām rokām atgaiņāja uzbrucējus. No mašīnas locītavām sūcās eļļas pilieni — tik neganti tērauda milzenis šķaidīja plēsoņus. Robots sašūpojās un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Persevrels pamanīja, ka daži putni, izvairījušies no dzelžaino roku cirtieniem, tup uz robota pleciem un cenšas izknābt fotoelementus, izraut kinestētisko antenu.

Pavērsis augšup a'bas staru pistoles, viņš ielauzās putnu barā. Viens no ieročiem gandrīz nekavējoties apklusa. Entons kapāja putnus ar pēdējo, lūgdams likteni, lai vismaz šī pistole izturētu līdz galam.

Milzīgo zaudējumu iebiedēts, putnu bars beidzot pacēlās pāri koku galiem un'klaigādams aizlaidās. Kā par brīnumu neskarti, Persevrels un robots līdz pat ceļiem stāvēja izplēstu spalvu un pārogļotu ķermeņu jūklī.

Entons paskatījās uz četrām staru pistolēm, no kurām trīs bija viņu smagi pievīlušas, tad, dziji sašutis, devās uz sakaru telti.

Viņš izsauca Heiskelu, pastāstīja par putnu uzbrukumu un par to, ka trīs no četrām staru pistolēm izrādījušās nekam nederīgas. Pietvīcis aiz dusmām, Entons apsūdzēja darbiniekus, kuriem jāatbild par ekspedīcijas materiālo apgādi. Aizelsies viņš beidzot apklusa un sāka gaidīt atbildi.

Taču Heiskels ir nedomāja atvainoties, un arī viņa paskaidrojumi bija ļoti skopi.

— Tas ir viens no kontroles elementiem, — viņš sacīja.

— Ka, ludzu?

— Es jums skaidroju jau pirms vairākiem mēnešiem … Mēs pārbaudām, vai uz Tetas varēs eksistēt minimāli dzīvotspējīgi indivīdi. Runa bija par minimumu, atceraties? Mums jāzina, kā attīstīsies kolonija, kuras locekļiem ļoti dažādā mērā piemīt īpašības, kas nepieciešamas svešu planētu apguvējiem. Tāpēc mēs arī cenšamies atrast, tā teikt, mazāko kopsaucēju …

— To visu es zinu. Bet staru pistoles …

— Mister Persevrel, kolonijas dibināšana pat pēc absolūtā minimuma principa ir fantastiski dārga operācija. Mēs apgādājam kolonistus ar visjaunākajiem, vislabākajiem ieročiem un darba rīkiem, bet mēs nevaram aizstāt ne bojātus, ne arī nolietotus mehānismus. Kolonistiem jāizmanto neatjaunojama munīcija, mašīnas, kas agri vai vēlu salūzīs vai novecos, un pārtikas krājumi, kas galu galā izsīks vai sabojāsies …

— Un visu to jūs man iedevāt līdzi?

— Protams. Pārbaudes nolūkā mēs jūs apgādājām ar visnekvalitatīvāko, visneizturīgāko tehniku. Tā ir vienīgā iespēja ātri un precīzi noteikt, kāds liktenis sagaida kolonistus uz Tetas.

— Bet tas nav godīgi! Izlūkiem taču vienmēr dod pašu labāko!

— Nē, — Heiskels iebilda. — Tā tas bija toreiz, kad vēl izmantoja optimāli dzīvotspējīgo izlūku pakalpojumus. Tagad turpretim mums jānoskaidro, vai planēta apgūstama ar vismazāko potenciālu, un šis apstāklis, dabiski, liek izvirzīt citas prasības ne vien izlūka personai, bet arī ekspedīcijas materiālajai daļai. Es taču brīdināju jūs, ka uzdevums ir saistīts ar risku.

— Jā, to jūs darījāt, — Persevrels piekrita, — bet… lai nu paliek! Vai esat man sagatavojis vēl kādus pārsteigumus?

— Principā nē, — Heiskels pēc brītiņa atbildēja. — Tiklab jums, kā jūsu apbruņojumam piemīt minimāla dzīvotspēja. Ar to gandrīz viss ir pateikts.

Atbilde Persevrelam šķita diezgan izvairīga, taču Heiskels atteicās sniegt viņam sīkākus paskaidrojumus. Sakaru seanss beidzās, un Persevrels atgriezās nometnē, kur joprojām valdīja haoss.

Kopā ar robotu Entons pārcēla nometni uz mežu, kura paspārnē bija vieglāk aizsargāties no putnu uzbrukumiem. Atjaunodams savu saimniecību, Persevrels ievēroja, ka vismaz pruse no tauvām ir izdilusi, aizvien biežāk sāk pārdegt elektroinstalācija un telšu brezentu šur tur pārklājis pelējums. Novērsdams bojājumus, viņš saskrambāja ne vienu vien pirkstu un pamatīgi nobrāza delnas. Kad pats grūtākais likās jau paveikts, pēkšņi apstājās viņa elektroģenerators.

Trīs dienas Entons svīzdams meklēja avārijas cēloni un šajā nolūkā pētīja nevīžīgi iespiesto instrukciju, kas bija uzrakstīta vācu valodā. Radās iespaids, ka ģeneratorā nekas neatbilst shēmai un tāpēc neviens mezgls nevar darboties. Galu galā nejauši atklājās, ka instrukcija domāta citam modelim. Tad Persevrels zaudēja pacietību un iespēra ģeneratoram, gandrīz salauzdams labās kājas mazo pirkstiņu.

Taču pēc brīža viņš savaldījās un vēl četras dienas lauzīja galvu, lai izdibinātu, ar ko viņa modelis atšķiras no instrukcijā aprakstītā. Kad pēdīgi tas kļuva skaidrs, ģenerators itin drīz atkal sāka darboties.

Tikmēr putni savukārt izdibināja, ka, piķējot caur koku lapotnēm, var ielauzties nometnē, pakampt barību un nozust, vēl iekams kāds pagūs vērst pret tiem staru pistoles. Šie uzlidojumi maksāja Persevrelam brilles un nejauku brūci kaklā. Tāpēc viņš diendienā neatlaidīgi sēja tīklus un ar robota palīdzību iekāra tos starp nometnē augošo koku zariem.

Putnu briesmas nu bija novērstas. Persevrels beidzot varēja atlicināt kādu brīdi, lai tuvāk aplūkotu savu pārtikas noliktavu un konstatētu, ka daudzi no dehidrēta- jiem produktiem acīmredzot fabrikā slikti apstrādāti, bet citi kļuvuši par barotni pretīgai sēnītei. Šā vai tā liela daļa produktu vairs nebija lietojama. Ja viņš tūdaļ enerģiski nerīkosies, varēja gadīties, ka ziemā nepietiks pārtikas …

Persevrels uzsāka eksperimentus ar vietējiem graudaugiem, dārzeņiem, augļiem un ogām. Izrādījās, ka to vidū ir nekaitīgas un pat ļoti barojošas šķirnes. Taču, tiklīdz Entons tās nogaršoja, viņa ķermenis pārklājās ar spilgtiem alerģiska tipa izsitumiem. Cītīgi lietodams medikamentus, Persevrels izārstējās no alerģijas un nekavējoties atsāka izmēģinājumus, lai noteiktu, kurš no augiem šo slimību izraisījis. Bet tieši tai brīdī, kad viņam vajadzēja iegūt eksperimenta galīgos rezultātus,

teltī ieklumburoja robots, apgāza visas mēģenes un izlaistīja neaizstājamās ķimikālijas.

Persevrelam gribot negribot vajadzēja pašam kļūt par izmēģinājuma trusīti un no pārtikai derīgo augu saraksta izsvītrot dažas ogu un dārzeņu šķirnes.

Toties augļi bija lieliski un vietējā labība — kā radīta garšīgas maizes cepšanai. Savācis sēklas, Persevrels vēlā pavasarī lika robotam uzart un apsēt laukus.

Kamēr robots nenogurstoši rakņāja zemi, Persevrels izlūkoja apkārtni. Viņš atrada gludus akmeņus, kuros bija ieskrāpētas zīmes; dažas atgādināja ciparus, citas — koku, mākoņu un kalnu attēlus. Entons nosprieda, ka uz Tetas acīmredzot kādreiz dzīvojušas saprātīgas būtnes. Iespējams, ka tās arī tagad dzīvo planētas attālākos novados. Bet viņam nebija laika nodarboties ar šo būtņu meklēšanu.

Kādu dienu, apraudzīdams laukus, Persevrels konstatēja, ka robots iestrādājis graudus krietni dziļāk, nekā viņš tam bija licis. Ražu varēja uzskatīt par zudušu, un otrreiz Persevrels apsēja zemi pats.

Viņš uzcēla koka būdu un satrunējušās teltis aizstāja ar šķūņiem. Paniazām Entons gatavojās ziemai. Un pamazām viņam radās aizdomas, ka robots sāk nolieloties.

Lielā, melnā universālā mašīna pildīja savus pienākumus tāpat kā agrāk. Taču robota kustības kļuva arvien konvulsīvākas: tas vairs nespēja precīzi aplēst savu spēku. Mehāniskajās ķetnās plīsa vismasīvākie trauki un lūza lauksaimniecības inventārs. Persevrels uzticēja robotam sējumu ravēšanu, bet, kamēr metāla pirksti ravēja nezāles, milzeņa platās pēdas samīdīja tikko

uzdīgušās labības asnus. Kad robots devās skaldīt malku, viņš parasti salauza cirvja kātu. Un bieži visa mājele nodrebēja, bet dažkārt pat durvis izlēca no eņģēm, kad mēmais dzelzvīrs ienāca istabā.

Izbrīnījies un noraizējies Persevrels vēroja robota straujo deģenerāciju. Salabot to nebija nekādas iespējas, jo rūpnīcā aizzīmogotos robotus drīkst remontēt tikai rūpnīcas tehniķi, kas apbruņoti ar speciāliem instrumentiem, rezerves daļām un zināšanām. -Tiesa, Persevrels varēja atteikties no mašīnas pakalpojumiem. Bet tādā gadījumā viņš būtu palicis pilnīgi viens.

Tādēļ Entons centās dot robotam visvienkāršākos uzdevumus un arvien lielāku darba slogu uzvēla saviem pleciem. Apturēt deģenerācijas procesu tomēr neizdevās. Reiz, kad Persevrels ēda pusdienas, robots, iedams gar plīti, sazvēlās un apgāza podu, kurā vārījās rīsi.

Likdams lietā savas jauniegūtās spējas, Entons atlēca sānis, un verdošā masa, neskārusi viņa galvu, ap- šļāca kreiso plecu.

Tas nu bija par daudz! Robots kļuva tiešām bīstams. Pārsējis apdegumu, Persevrels nolēma mašīnu izslēgt un turpmāk paļauties tikai uz saviem spēkiem. Stingrā balsī viņš pavēlēja dzelzvīram iemigt.

Taču milzenis joprojām riņķoja pa istabu un, pablen- zis uz Entonu, lika noprast, ka ir nedomā izpildīt šo katram robotam zināmo komandu.

Persevrels atkārtoja pavēli. Robots pakratīja galvu un sāka pārkraut malkas kaudzi pie plīts.

Bojājums acīmredzot bija nopietns. Entonam neatlika nekas cits kā izslēgt robotu ar tīri mehāniskiem līdzekļiem. Diemžēl uz mašīnas spīdīgi melnās virsmas nekur nemanīja parastos slēdžus. Tāpēc Entons paņēma instrumentu somu un …

Pēkšņi milzenis it kā aizsargādamies pacēla rokas un sāka kāpties atpakaļ.

— Stop! — Persevrels uzkliedza. — Stāvi uz vietas!

Robots apstājas tikai tad, kad ar muguru bija atduries pret sienu.

īsu brīdi Entons svārstījās, nespēdams aptvert, kas īsti noticis. Tāda rīcība bija kaut kas nedzirdēts un pat neiedomājams, jo absolūta paklausība un tieksme uzupurēties cilvēka labā no laika gala tika organiski iekļautas katra robota programmā.

Apņēmies izslēgt mašīnu par katru cenu, Persevrels devās uz priekšu. Robots pielaida viņu cieši klāt, tad savicināja dūri. Entons izvairījās no sitiena un ar uzgriežņu atslēgu pamēģināja sadragāt robota kinestē- tisko antenu. Taču robots steigšus ievilka antenu sevī un… Šoreiz bruņotā dūre ietriecās Entonam ribās.

Persevrels nokrita garšļaukus. Redzokļiem liesmaini zibot un dzelžainajiem pirkstiem raustoties, robots stāvēja cilvēkam blakus. Entons aizvēra acis, pārliecināts, ka mašīna viņu tūdaļ nobeigs. Taču briesmonis pagriezās-un, salauzis durvju aizšaujamo bultu, izsteberēja ārā.

Dažas minūtes vēlāk dzelzvīrs, it kā nekas nebūtu noticis, atkal skaldīja un krāva kaudzē malku.

Parakņājies medikamentu somā, Entons atrada plāksteri un salāpīja ievainoto sānu. Tikmēr robots, pabeidzis darbu, atgriezās pēc jaunām instrukcijām. Drebošā balsī Persevrels lika viņam atnest ūdeni no tāla avota. Kad robots, vairs neizrādīdams ne mazākās agresivitātes pazīmes, bija atstājis istabu, Entons aizvilkās uz radiobūdu.

— Nevajadzēja tik muļķīgi riskēt, — Heiskels, uzzinājis par notikušo, teica. — Iespēja izslēgt robotu kons

trukcijā nav paredzēta. Vai tad jums tas nebija skaidrs? Jūsu paša drošības interesēs iesaku tādus mēģinājumus neatkārtot.

— Bet kāpēc?

— Tāpēc, ka — jūs droši vien jau būsit to uzminējis — robotam uzdots kontrolēt jūsu darba kvalitāti.

— Nesaprotu, — Persevrels iebilda. — Kādēļ vajadzīga tāda kvalitātes kontrole?

— Vai atkal man jāsāk no gala? — Heiskels īgni jautāja. — Jūs esat pieņemts darbā kā minimāli dzīvotspējīgs izlūks. Nevis vidēji, nevis maksimāli, bet minimāli dzīvotspējīgs!

— Jā, bet…

— Atļaujiet turpināt. Vai atceraties savu likteni uz Zemes? Atceraties, kā jūs nepārtraukti vajāja visādas likstas, slimības un neveiksmes? Tādu pašu situāciju mēs vēlējāmies radīt uz Tetas. Bet jūs, mister Persev- rel, esat mainījies.

— Es vismaz centos …

— Protams, — Heiskels sacīja. — To varēja gaidīt. Lielākā daļa mūsu minimāli dzīvotspējīgo izlūku mainās. Nokļuvuši jaunā vidē, kur iespējams sākt jaunu dzīvi, šie cilvēki izkopj sevī īpašības, kādu viņiem nekad nav bijis. Diemžēl šīs īpašības neatbilst eksperimenta programmai, tāpēc mēs esam spiesti ikvienu progresa izpausmi kompensēt. Jo, redzat, kolonisti ne vienmēr dodas uz svešām planētām, lai sevi pilnīgotu. Jebkurā kolonijā jūs varat sastapt ļoti paviršus, neuzmanīgus indivīdus, nemaz nerunājot par sirmgalvjiem, vājiniekiem, pārgalvīgiem nebēdņiem, bērniem un tā tālāk. Mūsu ieviestais minimālās dzīvotspējas kritērijs pat viņiem nodrošina zināmas izredzes. Vai saprotat?

— Liekas gan, — Persevrels teica.

— Tad, lūk, šo iemeslu dēļ arī nepieciešama kontrole; tā neļauj jums paaugstināt savu vitalitāti, kas runātu pretim mūsu prasībām.

— Un šo uzdevumu jūs uzticējāt robotam, — Persevrels drūmi piezīmēja.

— Pilnīgi pareizi. Robots ieprogrammēts tā, lai nemitīgi kontrolētu jūsu dzīvotspējas līmeni. Viņš reaģē uz jums, Persevrel. Kamēr jūs paliekat iepriekš noteiktajā nevarības diapazonā, robots visnotaļ palīdz jums. Bet, tiklīdz jūs labojaties, kļūstat izveicīgāks un retāk iekuļaties ķezās, robota uzvedība pasliktinās. Viņš sāk lauzt priekšmetus, kurus vajadzēja salauzt jums, un pieņem aplamus lēmumus, kurus citādi būtu pieņēmis jūs …

— Tas nav godīgi!

— Persevrel, jūs, liekas, domājat, ka mūsu departaments ir kaut kas līdzīgs sanatorijai vai labdarības biedrībai. Rūgti maldāties! Mūs interesē tikai darbs, kuru esam nopirkuši un apmaksājuši. Un šo darbu — atļausit atgādināt — jūs izvēlējāties pašnāvības vietā.

— Labi! — Persevrels sašutis iesaucās. — Savu darbu es daru. Bet vai pastāv noteikums, kas aizliedz izjaukt šo nolādēto robotu?

— Nē, tāda noteikuma nav, — Heiskels daudz mier- mīlīgāk atbildēja. — Tikai diez vai tas būs jums pa spēkam. Katrā ziņā es no visas sirds ieteicu: nemēģiniet! Eksperiments ir pārāk bīstams. Robots neļaus sevi izslēgt.

— To gan izlemšu es, nevis viņš, —Persevrels norūca, izbeigdams sarunu.

Pavasaris jau tuvojās beigām, bet Entons arvien vēl nebija atrisinājis robota problēmu. Kādu dienu viņš pavēlēja savam mehāniskajam palīgam izpētīt attālu kalnu grēdu; mašīna kategoriski atteicās pamest saimnieku. Persevrels pamēģināja nedot robotam nekādus rīkojumus, taču melnais briesmonis nevēlējās stāvēt dīkā. Ja dzelzvīram neko nelika darīt, tas, piepeši attīstīdams vētrainu aktivitāti, ņēmās postīt Persevrela laukus un noliktavas.

Pašaizsardzības nolūkā Entons deva robotam nevainīgākos uzdevumus, kādus vien spēja izdomāt. Viņš, piemēram, pavēlēja tam izrakt dziļu aku, cerēdams, ka mehānisms apraks sevi akas dibenā. Taču robots no- traipījies un triumfējošs ik vakarus ienāca istabā, bārstīja netīrumus Persevrela ēdienos, izplatīja alergēnus, dauzīja šķīvjus un logu rūtis.

Zobus sakodis Entons pacieta visas šīs izdarības. Robots tagad šķita kļuvis par viņa, Entona Persevrela, drūmāko īpašību iemiesojumu. Un, vērojot mašīnas rīcību, Entonam likās, ka viņš redz sava rakstura neizdevušos daļu, savas slimīgās vājības, kas uzskatāmi atveidotas metāla formā.

Entons visādi centās atkratīties no uzmācīgās iedomas. Taču robota uzvedībā arvien nepārprotamāk izpaudās viņa saimnieka nelādzīgākās īpašības — turklāt sakāpinātas līdz absurdam un atrautas no dzīves apstākļiem, kas bija tās radījuši.

Persevrels strādāja, un viņam pa pēdām sekoja neiroze — allaž postoša un, tāpat kā visas neirozes, apveltīta ar izcilām pašaizsardzības spējām. Neiznīdējamā slimība vajāja viņu dienu un nakti, uzglūnēja Entonam, kad viņš ēda, un ne soli neatkāpās no viņa, kad viņš gulēja.

Cilvēks darīja savu darbu un aizvien labāk apguva to. Cik nu bija iespējams, viņš izbaudīja dienu skaistumu, ik vakarus skuma par saulrietu un pārdzīvoja neizsakāmas šausmas naktīs, kad robots stāvēja blakus viņa gultai, it kā apsvērdams, vai nav pienācis laiks noslēgt ar saimnieku visus rēķinus. Un ik- rītu, pamodies sveiks un vesels, Entons atkal pūlējās izgudrot paņēmienu, kā tikt vaļā no savas streipuļojošās, nepiekāpīgās, postošās neirozes.

Taču nekas nemainījās; Persevrels joprojām neredzēja izeju no šī strupceļa, līdz negaidīti viņa dzīvē iejaucās gluži jauns faktors, kas visu vēl vairāk sarežģīja.

Lietus dažas^dienas bija gāzis kā ar spaiņiem. Kad laiks noskaidrojās, Persevrels devās apraudzīt tīrumus. Robots, nesdams darba rīkus, klumburoja nopakaļ.

Pēkšņi mitrajā augsnē zem Entona kājām parādījās plaisa. Tā strauji paplašinājās, un pēc brīža zemes gabals, uz kura viņš tikko bija stāvējis, iebruka. Persevrels palēcās, meklēdams stingrāku balstu. Viņš aizķērās nogāzē, un robots uzvilka viņu augšā, gandrīz izraudams roku no pleca locītavas.

Apskatījis iegruvumu tuvāk, Persevrels konstatēja, ka zem tā ir izrakts tunelis. Zemes darbu pēdas vēl bija skaidri redzamas. Vienā pusē iegruvums tuneli pilnīgi aizbēra, toties pretējā virzienā pa to varēja iekļūt dziļi pazemē.

Persevrels atnesa staru pistoli un kabatas bateriju, tad nokāpa tunelī un uzspīdināja gaismu. Viņš ieraudzīja lielu, pūkainu radījumu, kas steigšus pazuda ejas līkumā. Radījums stipri atgādināja milzu kurmi.

Beidzot cilvēks bija sastapis augstāku svešās dzīvības formu!

Nākamajās dienās Entons rūpīgi pētīja tuneļus. Vairākas reizes viņš tālumā manīja pelēkus kurmju siluetus, kuri gan allaž aizbēga, patverdamies apakšzemes labirintā.

Persevrels nolēma mainīt taktiku. Pa galveno tuneli viņš nogāja tikai dažus simtus soļu un atstāja tur prāvu kaudzi augļu. Otrajā dienā augļu tunelī vairs nebija. To vietā gulēja divi svina blāķi.

Dāvanu apmaiņa ilga veselu nedēļu. Tad kādu rītu — Persevrels bija atstiepis kārtējo augļu un ogu kravu — tunelī parādījās milzīgs kurmis; viņš lēni tuvojās cilvēkam un. bija nepārprotami satraukts. Ar žestu kurmis norādīja uz lukturi, un Entons to tūdaļ aizsedza, lai gaisma neapžilbinātu svešinieku.

Dīvainais radījums pārvietojās uz divām kājām; viņš nāca nesteidzīgi, raukdams degunu un spiezdams pie krūtīm krunkainas rociņas. Ar izvalbītām acīm aplūkojis Persevrelu, kurmis pietupās un ieskrāpēja tuneļa klonā kaut kādas līnijas.

Entonam nebija ne jausmas, ko šie ķeburi varētu nozīmēt. Taču jau pati kurmja rīcība liecināja par intelektu, spēju sazināties ar citiem un abstrakti domāt. Lai parādītu, ka arī viņam piemīt šīs īpašības, cilvēks blakus kurmja zīmei ieskrāpēja savu.

Tā starp divām pilnīgi svešām rasēm nodibinājās pirmais kontakts. Bet robots, kas visu laiku bija stāvējis Persevrelam aiz muguras, mirdzinādams foto elementu šūnas, vēroja, kā cilvēks un tetietis meklē aizvien jaunus garīgas saskares punktus.

Kontakts ar tetiešiem vēl vairāk palielināja Persevrela slodzi. Lauki un dārzi joprojām bija jāapkopj, tehnika — jāremontē un robots — jāuzrauga; turklāt brīvajā laikā Entons neatlaidīgi pūlējās apgūt kurmju valodu, bet kurmji tikpat neatlaidīgi centās viņam to iemācīt.

Pamazām viņi sāka saprasties, rada iepriecinājumu cits cita sabiedrībā un kļuva par draugiem. Persevrels daudz ko uzzināja par tetiešu ikdienu, par viņu riebumu pret gaismu, par viņu ceļojumiem pa apakšzemes alām, viņu alkām pēc izglītības un zināšanām. Entons savukārt, cik vien labi prazdams, stāstīja saviem jaunajiem draugiem par cilvēku dzīvi.

— Bet kas ir šis metāla priekšmets, — kurmji, rādīdami uz robotu, vaicāja.

— Cilvēka kalps, — Persevrels atbildēja.

— Kāpēc šis kalps stāv tev aiz muguras un skatās tik naidīgi? Viņš laikam ienīst tevi. Vai visi metāla priekšmeti ienīst cilvēkus?

— Protams, ne, — Persevrels paskaidroja. — Tas te ir īpašs gadījums.

— Viņš biedē mūs. Vai visi metāla priekšmeti ir tik biedējoši?

— Daži, bet ne visi.

— Kad metāla priekšmets blenž uz mums, kļūst grūti domāt un saprast tevi. Vai ar metāla priekšmetiem vienmēr ir tā?

— Dažreiz tie iejaucas citu darīšanās, — Persevrels atzina. — Bet neuztraucieties, jūs robots neaiztiks.

Kurmju tautiņai tādas pārliecības diez kādēļ nebija. Persevrels visādi mēģināja aizbildināt smago, lempīgo mašīnu un štāstīja par mehānismiem, kas kalpo cilvēkiem, padarot viņu dzīvi daudz tīkamāku. Taču kurmji, kā redzams, palika pie savām domām un arī turpmāk centās izvairīties no robota biedējošās klātbūtnes.

Par spīti šim apstāklim, Persevrels pēc ilgstošām sarunām noslēdza ar viņiem līgumu. Apmaiņā pret svaigiem augļiem un ogām — produktiem, kurus tetieši labprāt ēda, bet diemžēl reti kad dabūja — viņi apņēmās nākamajiem kolonistiem uzrādīt metāla rūdu iegulas, kā arī ūdens un naftas avotus. Vēl vairāk, saskaņā ar šo līgumu kolonisti tika atzīti par visu Tetas zemju īpašniekiem, turpretim kurmji apstiprināti par planētas dzīļu valdniekiem.

Sāds sadalījums abām pusēm šķita taisnīgs; Persevrels un kurmju vadonis parakstīja dokumentu, iegravējot akmens plāksnēs tik sarežģītus ķeburus, cik vien to atļāva viņu kalti.

Lai svinīgi atzīmētu līguma noslēgšanu, Entons sarīkoja mielastu. Divatā ar robotu viņi atnesa kurmjiem bagātīgas dāvanas — visgardākos augļus un ogas. Simtiem pūkainu, pelēku radījumu, mirkšķinādami samtainās acis un nepacietīgi sapīkstēdamies, drūzmējās tunelī.

Nolicis zemē augļu grozus, robots paspēra soli atpakaļ, bet paslīdēja uz gluda klints gabala un, nespēdams atgūt līdzsvaru, ar troksni uzgāzās virsū vienam no kurmjiem. Tiesa, dzelzvīrs tūdaļ pielēca kājās un ar savām neveiklajām rokām mēģināja palīdzēt kurmim piecelties. Taču palīdzība nāca par vēlu — nabadziņam jau bija pārlauzts mugurkauls.

Pārējie kurmji aizbēga, nesdami mirušo biedru līdzi. Persevrels un robots palika tunelī vieni starp milzīgām augļu kaudzēm.

Tanī naktī Persevrels ilgi un neatlaidīgi domāja. Notikuma velnišķīgā loģika viņam bija pilnīgi skaidra. Minimāli dzīvotspējīgs izlūks saskarē ar svešu planētu iemītniekiem nespēj izvairīties no nedrošības, neuzticēšanās un pārpratumu elementiem, kuriem agri vai vēlu jāizraisa smagi nelaimes gadījumi. Viņa attiecības ar kurmju tautiņu bija attīstījušās pārāk gludi, neatbilstoši minimālā standarta prasībām!

Robots tikai koriģēja situāciju, kļūdīdamies tur, kur Persevrelam vajadzēja kļūdīties pašam.

Taču, lai gan Entons pilnīgi izprata notikuma loģiku, viņš nevēlējās ar to samierināties. Kurmji bija viņa draugi, un draugu acīs viņš bija kļuvis par nodevēju. Turpmāk tetieši neuzticēsies cilvēkam, un nākamie kolonisti nevarēs cerēt uz viņu atbalstu. Vismaz, kamēr robots klupdams krizdams stampās pa tuneļiem…

Persevrels nolēma, ka robots ir jāiznīcina. Viņš apņēmās likt lietā visu savu ar mokām iegūto veiklību,lai reizi par visām reizēm atbrīvotos no postošās neirozes, kas nepārtraukti vajāja viņu. Un pat ja tas viņam maksātu dzīvību — neko darīt; Persevrels atgādināja sev, ka pirms nepilna gada bijis ar mieru šķirties no dzīves daudz nesvarīgāku iemeslu dēļ.

Entons atjaunoja sakarus ar tetiešiem un izklāstīja viņiem problēmas būtību. Kurmji solījās palīdzēt, jo izrādījās, ka pat šiem maigajiem radījumiem ir savs priekšstats par atriebību. Viņi izvirzīja- dažas idejas, kas šķita pārsteidzoši cilvēcīgas. Apsvēris visus «par» un «pret», Entons piekrita viņu plānam.

Pēc nedēļas tetieši bija visu sagatavojuši. Persevrels uzkrāva robotam augļu grozus un ieveda viņu tunelī, it kā gribētu noslēgt jaunu līgumu.

Nevienu kurmi tuvumā nemanīja. Ar kabatas baterijām apgaismodami ceļu, cilvēks un robots gāja tālāk. Dzelzvīra acis izstaroja sarkanu kvēli; viņa stāvs visu laiku draudīgi rēgojās aiz Persevrela muguras.

Beidzot abi nonāca kādā pazemes alā. Atskanēja tikko dzirdams svilpiens, un Persevrels tūdaļ aizlēca sānis.

Robots, nojautis briesmas, mēģināja viņam sekot. Bet ieprogrammētā neizveicība kavēja dzelzvīru — tas paklupa, un visi atnestie augļi izbira zefriē. Tanī pašā mirklī no tumsā neredzamajiem alas griestiem nošvīk- stēja tauvas, kas apvija robota galvu un plecus.

Mašīna visiem spēkiem centās pārraut sīkstās šķiedras, taču sapinās arvien jaunās un jaunās virvēs, kas svilpdamas šāvās lejup.

No tuvējiem gaiteņiem izskrēja desmitiem kurmju un uzmeta robotam neskaitāmus pinekļus. Dzelzvīrs tik ļoti pūlējās saraut važas, ka no viņa locītavām sāka šļākties eļļa. Vairākas minūtes alā nedzirdēja neko citu kā vien lidojošo tauvu šņākoņu, robota locītavu čīkstoņu un plīstošo šķiedru brīkšķēšanu.

Atgriezies kaujas laukā, Persevrels kopā ar kurmjiem sasēja robotu tā, ka briesmonis vairs nespēja pakustēties. Bet tauvas joprojām svilpa gaisā. Beidzot dzelzvīrs nogāzās zemē, satīts milzīgā kūniņā, no kuras rēgojās ārā tikai galva un kāju pēdas.

Ar skaļiem pīkstieniem apliecinādami savu uzvaras prieku, tetieši centās izskrāpēt robotam acis. Tomēr neasie kurmju nagi bija bezspēcīgi pret dzelzvīra plakstu tēraudu. Tad tetieši sāka kaisīt smiltis mašīnas locītavās. Bet drīz vien Persevrels atbīdīja viņus nost, lai pamēģinātu ar pēdējo staru pistoli izkausēt bīstamo automātu.

Diemžēl ierocis sabojājās, vēl pirms metālu izdevās kaut cik sakarsēt. Tāpēc kurmji apsēja robotam apkārt vēl dažas virves un aizvilka to pa gaiteni, kura galā atvērās dziļa aiza. Pārstūmuši sapīto briesmoni pāri malai, viņi klausījās, kā tas triecas pret kraujas granīta sienām, un skaļi uzgavilēja tanī brīdī, kad robots dārdēdams nogāzās aizas dibenā.

Uzvarai par godu kurmju tautiņa nolēma rīkot svētkus. Taču Persevrels jutās ļoti nelāgi. Viņš atgriezās būdā un divas dienas nogulēja gultā, nemitīgi pūlēdamies iegalvot sev, ka nav nogalinājis cilvēku un pat nav nodarījis jaunu kādai saprātīgai būtnei, bet tikai iznīcinājis bīstamu mašīnu.

Tomēr Entons nespēja aizmirst savu mēmo līdzgaitnieku, kas bija palīdzējis atvairīt putnu uzbrukumus, ravējis viņa laukus un skaldījis viņam malku. Un, lai gan robotam piemita zināma neveiklība, tieksme postīt un iznīcināt, šīs īpašības bija aizgūtas no viņa, Entona Persevrela, un tāpēc viņš labāk nekā jebkurš cits spēja saprast melno briesmoni un pat just tam līdzi.

Kādu nedēju Persevrelam likās, ka reizē ar robotu mirusi arī dajiņa no viņa «es». Taču vakaros kurmji apciemoja un mierināja Entonu, bet tīrumos un šķūņos viņu gaidīja darbs …

Bija pienācis rudens — ražas novākšanas un pārstrādāšanas laiks. Persevrels strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pēc robota pazušanas viņam atkal uzmācās vecās, hroniskās kaites. Taču ar jauniegūto pašpaļāvību Persevrels tās ātri pievārēja. Līdz pirmajam sniegam visa raža bija novākta un pārtikas produkti iekonservēti. Viņa komandējums tuvojās beigām.

Pa radio Entons nosūtīja Heiskelam sīku darbības pārskatu; ziņoja par briesmām, kuras slēpj sevī Teta, par plašajām iespējām un daudzsološajām perspektīvām, par līgumu, kuru viņš noslēdzis ar kurmju tautiņu, un ieteica planētu kolonizācijai. Pēc divām nedējām Heiskels izsauca viņu.

— Jūs esat krietni pastrādājis, — šefs teica. — Departaments ir atzinis, ka Teta pilnīgi atbilst mūsu prasībām. Mēs nekavējoties izsūtām kuģi ar kolonistiem.

— Tātad pārbaude beigusies? — Persevrels jautāja.

— Jā. Kuģis nolaidīsies uz Tetas apmēram pēc trim mēnešiem. Iespējams, ka pirmo grupu es atvedīšu pats. Apsveicu, mister Persevrel. Jūs kļūsit par jaunizceptās kolonijas dibinātāju!

— Mister Heiskel, — Entons iesaucās, — tiešām nezinu, kā lai jums pateicos …

— Pateikties nav nekāda iemesla, — Heiskels viņu pārtrauca. — Drīzāk otrādi… Starp citu, kā jūs tikāt galā ar robotu?

— Iznīcināju, — sacīja Persevrels un pastāstīja par notikumiem pēc kurmja bojāejas.

— Hm, — Heiskels domīgi norūca.

— Jūs taču apgalvojāt, ka tas nav aizliegts.

— Protams. Robots bija daļa no jūsu tehniskā apbruņojuma, tāpat kā staru pistoles, teltis un citi priekšmeti, un reizē — arī daļa no problēmām, ar kurām jāsaskaras ikvienam minimāli dzīvotspējīgam izlūkam. Jums, dabiski, bija tiesības rīkoties ar viņu pēc saviem ieskatiem.

— Tādā gadījumā es nesaprotu, kas jūs mulsina.

— Redzat, man gribētos ticēt, ka jūs tiešām esat robotu iznīcinājis. Sie eksemplāri, kuru uzdevums kontrolēt izlūku darba kvalitāti, ir neparasti izturīgi. Tie spēj patstāvīgi remontēt sevi un turklāt apveltīti ar varenu pašaizsardzības instinktu. Izslēgt tādu mašīnu ir velnišķīgi grūti.

— Domāju, ka šis uzdevums jau atrisināts, — Persevrels piezīmēja.

— Cerēsim. Bet, ja robots nav gājis bojā, jūs gaida nepatīkami pārsteigumi.

— Kāpēc? Vai tad viņš atgriezīsies, lai atriebtos?

— Nē, ko jūs! Robotiem nav emociju.

— Nu, bet…

— Nelaime tā, ka robotam bija uzdots nepieļaut jūsu

vitalitātes izaugsmi. Un mašīna par to gādāja, visādi aizšķērsodama jums ceļu.

— Skaidrs. Tātad, ja robots atgriezīsies, vecā dziesma sāksies no gala.

— Vēl ļaunāk. Vairākus mēnešus jūs bijāt šķirti. Ja mašīna joprojām darbojas, tā būs uzkrājusi sevī veselu lērumu nepastrādātu cūcību. Bet, lai varētu normāli pildīt savus pienākumus, robotam jāatbrīvojas no visiem postīšanas impulsiem, kuriem šajos mēnešos praktiski nebija iespējams izpausties. Vai sapratāt mani?

Persevrels nervozi ieklepojās.

— Robots, dabiski, mēģinās no šiem impulsiem atbrīvoties visīsākajā laikā …

— Bez šaubām. Un vēl iegaumējiet: kuģis pienāks apmēram pēc trim mēnešiem. Ātrāk diemžēl nav iespējams. Tāpēc ieteicu pārliecināties, ka robots ir padarīts pilnīgi nekaitīgs. Zaudēt jūs šobrīd nebūtu vēlams.

— Tiešām, vēlams tas nebūtu, — Persevrels piekrita. — Un es tūdaļ par to parūpēšos …

Viņš savāca nepieciešamos rīkus un steigšus devās uz tuneli. Uzzinājuši par draudošajām briesmām, kurmji pavadīja viņu līdz aizai. Apbruņots ar lodlampu, dzelzszāģi, kalēja veseri un kaltu, Persevrels lēnām nokāpa lejā.

Sasniedzis aizas dibenu, viņš drīz atrada vietu, kur robots bija nokritis. Tur, iespīlēta starp diviem klints- bluķiem, gulēja no pleca locītavas izrauta mehāniska roka. Mazliet tālāk Entons ieraudzīja sadauzīta fotoelementa drumslas un tukšo kūniņu, kura tagad bija pārvērtusies par saplosītu, sadriskātu tauvu murskuli.

Tikai robotu nekur nemanīja.

Persevrels uzrāpās augšā pa stāvo krauju, brīdināja kurmjus un kā mācēdams sāka gatavoties robota uzņemšanai.

Vēl divpadsmit dienas pagāja samērā mierīgi. Bet trīspadsmitajā nobijies kurmis atnesa nelaimes vēsti. Robots atkal bija parādījies tuneļos; nikni zibinādams vienīgo aci, tas steberēja pa tumšajām ejām un nekļūdīgi atrada ceļu, kas veda uz galveno maģistrāli.

Tetieši sagaidīja viņu ar tauvām. Taču robots bija labi iegaumējis dabūto mācību. Veikli izvairījies no slazdiem, briesmonis uzbruka kurmju vienībām. Sešus tetiešus viņš nosita, bet pārējos piespieda bēgt.

Noklausījies šo bēdu stāstu, Persevrels atlaida kurmi un turpināja iesākto darbu. Tuneļos viņš bija izveidojis vairākas aizsardzības līnijas. Tagad viņa priekšā uz galda gulēja četras izjauktas staru pistoles. Strādājot bez instrukcijām un rokasgrāmatām, Entons mēģināja no četriem nederīgiem ieročiem izgatavot vismaz vienu derīgu.

Persevrels urķējās līdz vēlai naktij. Viņš cītīgi pārbaudīja ikvienu mezglu, pirms iemontēja to korpusā. Mikroskopiskās detaļas izplūda acu priekšā, pirksti no neierastās piepūles uzpampa un kļuva nejūtīgi kā cīsiņi. Izmantodams pinceti un pavairojamo stiklu, Entons rūpīgi salika ieroci.

Pēkšņi ietaurējās radio.

— Enton, — atskanēja Heiskela balss. — Kādas ziņas par robotu?

— Viņš nāk, — Persevrels atbildēja.

— Tā jau es domāju. Bet nu klausieties! Man izdevās pieteikt supersteidzamu sarunu, un es ellīgi salamājos ar rūpnīcas direkciju. Tomēr galu galā izplēsu jums atļauju dezaktivēt šo mašīnu un sīku instrukciju …

— Pateicos, — Persevrels teica. — Sakiet, kas man jādara.

— Pirmkārt, vajadzīgs enerģijas avots, kas spēj dot divdesmit piecu ampēru strāvu ar divsimt voltu spriegumu. Vai jūsu ģeneratoram pietiks jaudas?

— Jā. Turpiniet!

— Vēl jāsagādā vara stienis, sudraba stieple un zonde no izolējoša materiāla, kaut vai no sausa koka. Tas viss jāsamontē …

— Es droši vien nepaspēšu, — Persevrels piezīmēja, — runājiet ātrāk!

Rācija skaļi iedūcās.

— Heiskel! — Entons izmisis sauca.

Bet skaļrunis klusēja. Vienu brīdi no radio būdas dzirdēja tikai lūstoša metāla krakšķus. Tad durvīs parādījās robots.

Viņam trūka kreisās rokas un labās acs. Taču mašīnā iebūvētais remontagregāts bija sadziedējis visas brūces, un vienīgi rūsas plankumi, kas izraibināja melnā briesmoņa krūtis un sānus, liecināja par robota nesenajām likstām.

Persevrels palūkojās uz gandrīz samontēto staru pistoli. Viņš patlaban ievietoja tanī pēdējās detaļas.

Robots nāca arvien tuvāk.

— Ej sacērt malku, — Persevrels teica cik vien iespējams ikdienišķā tonī.

Robots apstājās, satyēra cirvi un, mirkli svārstījies, aizslāja uz durvju pusi.

Persevrels iestiprināja ligzdā beidzamo detaļu, uzlika pistolei vāku un sāka to pieskrūvēt.

Pēkšņi robots nosvieda cirvi un pagriezās; viņu acīmredzot plosīja diametrāli pretēji impulsi. Entons cerēja, ka šī konflikta rezultātā kaut kur radīsies īssavienojums. Taču robots jau bija izlēmis, ko darīt, un metās virsū cilvēkam.

Entons pacēla staru pistoli un nospieda gaili. Enerģijas lādiņš apstādināja dzelzvīru pusceļā. Viņa metāla āda vienā mirklī sakarsa līdz sarkankvēlei.

Bet tad pistole atkal apklusa.

Persevrels izlamājās un, atvēzējis smago ieroci, centās trāpīt robotam pa vienīgo aci. Tomēr metiens nebija precīzs; pistole atsitās pret briesmoņa pieri un nokrita zemē.

Apdullinātais automāts taustīdamies mēģināja noķert cilvēku. Taču Entons izlocījās no dzelžainā tvēriena, izšāvās ārā pa durvīm un skriešus devās uz tuneļa melno atveri. Tikai tur viņš pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka robots seko viņam.

Nogājis pa tuneli vairākus simtus jardu, Persevrels iededzināja kabatas lukturi un sāka gaidīt vajātāju.

Rūpīgi pārdomātu aizsardzības plānu viņš bija izstrādājis jau pirms divām nedēļām — tiklīdz kļuva skaidrs, ka robots nav iznīcināts.

Pati pirmā toreiz, gluži dabiski, iešāvās prātā doma par bēgšanu. Taču robots, kas spēja kustēties bez atpūtas dienu un nakti, viņu viegli panāktu. Un vispār, kāda jēga bezmērķīgi cilpot pa tuneļa labirintu? Tik un tā laiku pa laikam būtu jāapstājas, lai paēstu, padzertu un kaut mazliet pagulētu. Robots turpretim varēja viņu vajāt nepārtraukti.

Tāpēc Entons tuneļos bija ierīkojis vairākus slazdus un tagad lika uz šiem slazdiem visas cerības. Gan jau vienā no tiem robots iekritīs, par to nevarēja būt šaubu.

Kaut arī Persevrels visādi centās sevi mierināt, viņš tomēr nespēja apspiest trīsas, domādams par likstām, kuras riebīgā mašīna viņam sagatavojusi, — par lauztām rokām un ribām, izmežģītām potītēm, cirstām,

grieztām un plēstām brūcēm, infekcijām un citām kaitēm. Lai varētu atkal normāli funkcionēt, robots visu šo postu pēc iespējas ātrāk mēģinās izgāzt pār viņa galvu …

Nē, tādu nelaimju sēriju viņš nepārcietīs nemūžam. Viņa ierīkotajiem slazdiem noteikti jādarbojas!

Tunelī iedunējās briesmoņa soļi. Mirkli vēlāk, pamanījis Persevrelu, dzelzvīrs metās uz priekšu.

Entons aizjoņoja pa galveno maģistrāli, tad iegriezās šaurākā ejā. Robots sekoja viņam, pakāpeniski samazinādams atstarpi.

Sasniedzis vietu, kur ejas sienā iezīmējās raksturīgs iezis, viņš palūkojās atpakaļ, noteica attālumu līdz robotam un parāva virvi, kas bija paslēpta aiz kāda izciļņa. Tanī pašā mirklī tuneļa griesti iebruka, un zemē novēlās akmeņu lavīna.

Ja mašīna būtu paspērusi vēl kaut vienu soli uz priekšu, iegruvums nenovēršami būtu to apracis. Bet, zibenīgi novērtējis situāciju, briesmonis atlēca atpakaļ. Robotam uzbira virsū tikai mazliet zemes, un sīki akmentiņi nograbēja pret viņa galvu un pleciem. Iežu galvenā masa dzelzvīru neķēra.

Kad pēdējais olis bija nokritis, robots pārrāpās pāri gruvešu kaudzei un turpināja vajāšanu.

Persevrelam sāka pietrūkt elpas. Neveiksme viņu bija sarūgtinājusi. Bet viņš atgādināja sev, ka robotam sagatavotas vēl daudz viltīgākas lamatas. Un tās neciešamajai mašīnai jau nu noteikti darīs galu.

Labu laiku viņi skrēja pa līkumainām ejām, kuras tikai paretam apgaismoja kabatas baterijas spuldzīte. Robots neatlaidīgi tuvojās. Beidzot tunelis kļuva taisnāks, un Entons strauji paātrināja gaitu.

Viņš šķērsoja nelielu klona iecirkni, kas ārēji ne ar ko neatšķiras no jebkura cita. Bet, tiklīdz robots

uzstampāja tam virsū, zeme pašķīrās. Šo variantu Persevrels bija rūpīgi aprēķinājis. Bedres segums, izturējis cilvēka svaru, sabruka zem daudz smagākā dzelz- vīra kājām.

Robots sašūpojās, meklēdams atbalstu. Bet visapkārt bija tikai smiltis. Tās izbira starp pirkstiem, un mašīna ieslīdēja Persevrela izraktajā piltuvē, kur tai vajadzēja iestrēgt uz mūžīgiem laikiem.

Taču briesmonis iepleta kājas gandrīz taisnā leņķī pret ķermeni. Pēdas iecirtās bedres slīpajās sienās tā, ka nočīkstēja visas metāla locītavas. Un, lai gan sienas mazliet padevās, tās šo spiedienu tomēr izturēja. Robots nobremzēja pusceļā, tā arī nesasniedzis bedres dibenu.

Pēc brīža dzelzvīrs izgreba smiltīs vairākus dziļus dobumus, vienā no tiem iebāza roku, pievilka kreiso kāju un sataustīja jaunu atbalsta punktu, bet mirkli vēlāk to pašu kustību atkārtoja ar labo kāju. Tādējādi izrāpusies no bedres, mašīna drāzās tālāk.

Entonam kļuva arvien grūtāk elpot, turklāt sānos vēl iemetās dūrējs. Robots tika uz priekšu daudz vieglāk, un Persevrelam vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai neļautu sevi panākt.

Uz šiem diviem slazdiem viņš tā bija paļāvies! Tagad palicis tikai viens. Tiesa, ļoti labs, bet… diezgan riskants.

Par spīti augošajam nespēkam, Persevrels piespieda sevi koncentrēties. Pēdējās lamatās nekādu misēkļu nedrīkstēja būt. Entons paskrēja garām akmenim ar uzkrāsotu baltu zīmi, izslēdza kabatas bateriju un, palēninājis gaitu, sāka skaitīt soļus. Šinī brīdī robots bezmaz panāca viņu; vairs tikai dažas collas šķīra cilvēka kaklu no briesmoņa pirkstiem.

Astoņpadsmit… deviņpadsmit… divdesmit!

Atspēries Entons ar galvu uz priekšu metās tumsā. Likās, ka lidojums ilgst veselu mūžību, taču pēc dažām sekundēm viņš gandrīz plakaniski iešāvās ūdenī un tūdaļ iznira virspusē.

Robots bija turējies pārāk cieši aiz viņa, lai apstātos. Ar apdullinošu šļakstienu mašīna iekrita apakšzemes ezerā; kādu bridi tā izmisīgi kulstīja ūdeni, tad smagais metāla ķermenis, burbuļus laizdams, nogrima dzelmē.

So skaņu uzmundrināts, Persevrels sāka peldēt uz pretējo krastu. Sasniedzis to, viņš izkāpa no ledainā ūdens, dažas minūtes trīcēdams gulēja uz slidenajiem akmeņiem, pēc tam četrrāpus aizvilkās līdz vietai, kur jau iepriekš bija sakrāvis malku, sērkociņus, viskiju, segas un sausas drēbes.

Izžāvējies un pārģērbies Persevrels iekurināja ugunskuru. Pie tā viņš sildījās, ēda un dzēra, vienlaikus nemitīgi vērodams rāmo ezera spoguli. Pirms vairākām dienām Entons ar simt pēdu garu virvi bija mēģinājis sataustīt ezeram dibenu, taču — veltīgi. Iespējams, ka šis ezers ir ļoti dziļš. Lai gan ticamāk, ka tas saistīts ar strauju pazemes upi, kas aizskalos robotu tālu prom un padarīs nekaitīgu uz daudzām nedēļām vai pat mēnešiem. Bet varbūt…

Ezerā kaut kas klusi ieplunkšķējās. Entons uzspīdināja kabatas bateriju. Virs ūdens parādījās robota galva, tai sekoja pleci un rumpis.

Kā redzams, ezers tomēr nebija sevišķi dziļš. Robots laikam bija šķērsojis tā gultni un izkāpis pretējā krastā.

Kad mašīna sāka rāpties augšā pa slidenajiem piekrastes akmeņiem, Persevrels uzsvempās stāvus un deva kājām ziņu.

Arī pēdējās lamatas bija viņu pievīlušas! Metālā iekaltā neiroze neatvairāmi tuvojās, lai pieliktu viņa dzīvei punktu. Persevrels joza uz tuneļa izeju. Pēdējo stundu viņš gribēja sagaidīt saules gaismā.

Sīkā, nevienmērīgā riksī Entons veda robotu ārā no pazemes — tieši pretim stāvai klinšainu kalnu grēdai. Viņš skrēja, pa pusei pievēris acis; galva reiba aiz nespēka, elpa svilināja rīkli, un sāpes krampjaini savilka vēdera muskuļus. A

Jā, lamatas nav līdzējušas. Bet vai to nevarēja paredzēt? Robots taču ir daļa no Persevrela — Entona paša neiroze, kas cenšas viņu iznīcināt! Kā gan cilvēks var pārtrumpot viltībā sava «es» visviltīgāko daļu? Galu galā labā roka vienmēr uzzina, ko dara kreisā, un pat ar smalkiem trikiem nav iespējams ilgstoši apmuļķot veiklāko no visiem muļķotājiem.

«Pie šīs lietas esmu ķēries pavisam ačgārni,» Persevrels domāja, kāpdams augšā pa kalna nogāzi. «Ar blē- dīšanos pie brīvības nevar tikt…»

Sinī mirklī robots gandrīz satvēra Entona papēdi, atgādinādams, cik liela starpība ir starp teorētiskām un praktiskām atziņām. Persevrels pašāvās sānis un sāka apmētāt vajātāju ar akmeņiem. Taču dzelzvīrs tos atvairīja un mierīgi kāpa tālāk.

Persevrels pa diagonāli uzrāpās stāvā klintī. «Brīvība,» viņš nosprieda, «nav iegūstama ar krāpšanu. Jāpieveic nevis robots, bet gan šai mehānismā iemiesotās īpašības! Citiem vārdiem: vajag pieveikt un pārveidot sevi!»

Entonu pārņēma vieglprātīgs noskaņojums, domas plūda plaši un brāzmaini. «Ja izdotos tikt vaļā no sajūtas, ka robots ir mans dubultnieks,» viņš mēģināja sev iegalvot, «tad šis briesmonis vairs nebūtu mana, Entona Persevrela, neiroze! Tas pārvērstos par kaut kādu man gluži svešu neirozi, kurai, dabiski, nebūtu ne mazākās varas pār mani.»

Ja viņš kaut uz desmit minūtēm atbrīvosies no savas neirozes, robots viņam neko nevarēs padarīt!

Persevrela nogurums bija kā ar roku atņemts; visu viņa būtni piepildīja neparasta, skurbinoša pašpaļāvība. Viņš pārgalvīgi aizlēkšoja pa haotisko akmeņu sablīvējumu, kas šķita speciāli radīts potīšu izmežģīša- nai un kāju laušanai. Pirms gada vai pat pirms mēneša viņš šeit neizbēgami būtu kļuvis par nelaimes gadījuma upuri. Taču atdzimušais Persevrels lēca pār akmeņiem veikli un nekļūdīgi kā jauns dievs.

Vienacainajam un vienrocīgajam robotam neatlika nekas cits kā uzņemties visu cilvēkam sagatavoto ķibeļu nastu. Nabadziņš aizķērās aiz kāda klints bluķa un nokrita garšļaukus uz asajiem akmeņiem. Kad dzelz- vlrs bija piecēlies, lai turpinātu vajāšanu, viņš jau manāmi kliboja.

Panākumu apreibināts un tomēr modrāks nekā jebkad, Persevrels nonāca pie kādas granīta sienas, palēcās uz augšu un mēģināja satvert izcilni, kas, no apakšas raugoties, izskatījās pēc pelēkas ēnas. Sirdi plosošu sekundes daļu Entons karājās gaisā. Viņa pirksti jau sāka slīdēt gar klinti, tomēr pēdējā mirklī kājas sataustīja stingru balstu. Nezaudēdams veltīgi laiku, viņš pievilkās klāt un sienas otrajā pusē nolēca zemē.

Locītavām griezīgi čīkstot, robots sekoja viņam. Drīz tas izmežģīja pirkstu, pārvarēdams kāpumu, kas agrāk arī Persevrelam nebūtu bijis pa spēkam.

Entons lēkāja no akmens uz akmeni. Dzelzvīrs klupdams krizdams tuvojās viņam. Persevrels sevišķi neuztraucās par to. Viņam iešāvās prātā, ka daudzie gadi, kurus viņš bija nodzīvojis kā neveiksminieks, lieliski sagatavojuši viņu šim mirklim. Paisuma vietā tagad iestājies bēgums. Viņš beidzot kļuvis tāds, kādu daba viņu bija radījusi, — imūns pret visām likstām!

Sekodams Persevrelam, robots kāpa arvien augstāk pa žilbinoši balto klinti. Jauniegūtā pašapziņa tik ļoti apreibināja Entonu, ka viņš ar pārcilvēcisku spēku izkustināja dažus milzīgus akmeņus un skaļi iekliedzās, lai izraisītu lavīnu.

Kalna virsotnē atskanēja dobja dārdoņa. Entons patvērās kādā iedobumā, izspruka no robota ķetnas un pēkšņi ieraudzīja, ka nokļuvis strupceļā.

Viņš tupēja seklā aliņā, kuras priekšā, noslēgdams izeju, stāvēja robots, gatavs nobeigt cilvēku ar vienu vienīgu dūres sitienu.

Persevrels iesmējās — tik neveikla un nožēlojama viņam likās šī mašīna. Bet robots, ieguldījis sitienā visu ķermeņa svaru, trieca dūri uz priekšu.

Persevrels zibenīgi pašāvās sānis, lai gan to darīt nebija vajadzības. Neveiklais robots tik un tā būtu vismaz par puscollu aizbliezis garām. Ko gan citu varēja gaidīt no šī smieklīgā radījuma?

Sitiena spēks lika robotam sašūpoties. Balansēdams uz pašas klints malas, viņš izmisīgi centās atgūt līdzsvaru. Jebkuram normālam cilvēkam vai robotam tas būtu izdevies, tikai ne tādam nelaimes putnam. Viņš nokrita ar seju uz akmeņiem, sašķaidīja vienīgo aci un sāka velties lejā pa nogāzi.

Persevrels mazliet izliecās no alas, lai paātrinātu robota pēdējo gaitu, bet tūdaļ atsprāga atpakaļ. Viņa vietā šo uzdevumu paveica lavīna; melno punktiņu tā aizripināja pa balto, putekļaino nogāzi un apraka zem krītošo akmeņu masas.

Klusi smīkņādams, Entons noskatījās uz katastrofu un pēkšņi jautāja sev, ko tad īsti viņš pats te dara.

Šajā mirklī viņu sāka kratīt drebuļi.

Dažus mēnešus vēlāk Persevrels stāvēja pie tikko atlidojušā transportkuģa trapa un vēroja kolonistus, kas spēra pirmos soļus uz ziemas saules apspīdētās Tetas.

Visi šie ļaudis bija atbraukuši, lai sāktu jaunu dzīvi. Katrs no viņiem bija bezgala dārgs, ja ne citiem, tad vismaz sev; katram neatkarīgi no viņa dotībām bija jāpaver zināmas iespējas uzvarēt cīņā par eksistenci.

Un viņš, Entons Persevrels, šo cilvēku dēļ ir pūlējies noskaidrot, vai Teta atbilst minimālās dzīvotspējas prasībām; viņš ir iedvesis cerības pat visvājākajiem — neprašām un neveiksminiekiem, kuriem tomēr arī gribas dzīvot.

Mazliet remdinājis ziņkāri, Entons pa dienesta kāpnēm iekāpa kuģī. Gara gaiteņa galā viņš ieraudzīja Heiskela kajīti un atvēra durvis.

— Sveiks, Enton! — Heiskels iesaucās. — Ko teiksit par atbraucējiem?

— Šķiet tīri jauki cilvēki, — Persevrels atbildēja.

— Jums taisnība. Starp citu, viņi jūs dēvē par kolonijas tēvu un dibinātāju. Un vēlas, lai jūs, Enton, paliktu šeit. Vai paliksit?

Persevrels sacīja:

— Es uzskatu Tetu par savām mājām.

— Tas tātad būtu nokārtots. Vēl tikai…

— Pagaidiet, — Persevrels viņu pārtrauca, — es neesmu beidzis. Sī planēta man tiešām ir pieaugusi pie sirds. Šeit es gribētu apmesties, nodibināt ģimeni un audzināt bērnus. Bet… ne tūdaļ!

— Kā, lūdzu?

— Izlūka darbs man iepaticies, — Persevrels turpināja. — Un es labprāt vēl padarbotos šinī jomā. Izpētīšu varbūt vienu vai divas planētas. Pēc tam atgriezīšos uz šejieni.

— Tieši no tā es baidījos, — Heiskels, dziļi apbēdināts, nomurmināja.

— Vai jums ir iebildumi pret manu vēlēšanos?

— Nē. Es tikai domāju, ka izlūka amatā mēs turpmāk nevarēsim jūs izmantot.

— Kāpēc?

— Jūs taču zināt, ka mums vajadzīgas minimāli dzīvotspējīgas_ personas, lai noteiktu, kādā mērā viena vai otra planēta ir derīga kolonizēšanai. Diemžēl, pat maksimāli piepūlot iztēli, pieskaitīt jūs pie šīs kategorijas vairs nav iespējams.

— Esmu gluži tāds pats, kāds biju vienmēr! — Persevrels iebilda. — Taisnība, šeit es mazlietiņ labojos. Bet jūs taču gaidījāt to un ar robota palīdzību kompensējāt šīs pārmaiņas. Tikai pašās beigās …

— Jā, kā tad īsti tur bija? <

— Nu, beigās es mazliet aizrāvos. Nezinu, varbūt tas bija dzērums … Katrā ziņā šobrīd es pat nevaru iedomāties, kā man izdevās …

— Un tomēr jūs to paveicāt!

— Jā. Bet, redzat, pēc šī eksperimenta es tik tikko paliku dzīvs. Tik tikko! Vai tas nepierāda, ka joprojām esmu minimāli dzīvotspējīgs?

Heiskels saknieba lūpas un kļuva domīgs.

— Mani jūs gandrīz pārliecinājāt. Taču baidos, ka tā ir žonglēšana ar vārdiem. Liekot roku uz sirds, es vairs nevaru uzskatīt jūs par cilvēka minimumu. Tādēļ šķiet, ka jums, Enton, tomēr vajadzēs samierināties ar savu likteni šeit, uz Tetas.

Persevrelam nošļuka pleci. Viņš gurdi paklanījās, paspieda Heiskelam roku un devās uz durvīm. Taču pagriezdamies ar piedurkni aizķēra tintnīcu un norāva to no galda. Entons tūdaļ pieliecās, lai noķertu krītošo priekšmetu, bet šī kustība bija tik neveikla, ka viņš gandrīz sašķaidīja elkoni pret galda malu. Viss aptašķījies ar tinti, Entons vēlreiz paklupa un garšļaukus nokrita uz grīdas.

— Enton, — Heiskels jautāja, — kas tie par kumēdiņiem?

— Pie joda, — Persevrels īgni norūca, — nekādu kumēdiņul

— Hm. Interesanti. Lūdzu, nelolojiet pārāk rožainas cerības, bet varbūt… Iegaumējiet, es tikai saku varbūt …

Heiskels cieši palūkojās uz Persevrela sasārtušo seju, tad skaļi iesmējās.

— Tas gan ir velna zellis! Bezmaz būtu mani piemuļķojis. Bet nu esiet tik laipns un lasieties prom — taisnā ceļā pie kolonistiem! Viņi pašlaik uzstāda kolonijas dibinātāja statuju, un es domāju, ka jūsu klātbūtne šinī ceremonijā ir ļoti vēlama.

Mazliet nokaunējies un tomēr smaidīgs Entons Persevrels devās pretim savam jaunajam liktenim.