Pavana

Sestā tūre KORFGEITA

Jātnieku pulciņš, zirglietām šķindot, mundri rikšoja, nepūlēdamies turēties ceļa vienā puse. Karavīru aizmugurē sparkšķēja motori, tur drūzmējās un stumdijās bagato turislu automašīnas. Laiku pa laikam kāds no braucējiem mēģinaja airi pašauties jātniekiem garam, jo tā varēja tikt krietni priekšā zirgiem, tomēr riskēt arto uzdrošinājās tikai retais, un lapēc spilgtkrāsainais jūklis izrindojas vairāk pār jūdzi aiz nosprostojuma. Filozofiska miera noskaņotie ceļinieki jau bija uzvilkuši buras, un svītrainie tri jstūri plandījās vēja, virzot braucamos uz priekšu, tā ka mazie, vārgie dzinēji gandrīz nebija vajadzīgi.

Fiesargaties bija visai ieteicami. Plandošos standartus pazina ikviens; pirmais bija ori Mamma, senais normaņu augstmaņu simbols, tam sānos plīvoja pavesta Jana ērgļi no zeltaina zīda uz zila pamata. Aiz tiem plivinājās Raijas un Di las lorda, Piecu ostu komandanta un pāvesta vietnieka Anglija Henrija Inskrasainais vimpelis ar icšķellu galu. Henrijs bija visā valsti pazīstams ka nikns un nežēlīgs vīrs, un viņu balstīja Dieva vietnieka zemes virsu dāvātā auto­ritāte un visas otras Romas spēks un varenība.

I Ienrijs bija maza auguma, kārnam kājām, bāls un asiem sejas vaibstiem; viņš īgni sēdēja zirga, ietinies apmetni, kaut an diena bija silta. Ja arī viņš apzinājās, kādas neērtības sagāda citiem, tad lik un tā nelikās par to ne zinis. Ik pa brīdim viņam parskreja stipri drebuļi, un viņš nemierīgi pagrozījās, pulēdamies apsēsties ērtāk, lai nesāpetu pēcpuse. Ceļa no Londinijas viņš desmit dienas bija nogulējis Vinčestrā, jo vēderu bija rāvis krampjos kuņģa un tievas zarnas gļotādas iekaisums un, kaut gan tas muļķa ārsts, kas pelnījis, lai viņam nocērt ausis, vai ko ļaunaku, diagnozi bija noteicis pietiekami atri, izārstēt viņš tomēr nebija spējis. Henrijs tikko bijaatlabis, kad semaforu klaksti no jauna dzinuši uz priekšu, četrdesmitā pavesta Jaņa roka bija gara, viņa ziņu avoti daudzi un dažādi un griba — nelokāma. Henrija sa­ņemta pavēle skaidri un gaiši lika uzveikt to nolādēto cietoksni, kas atnesis tik daudz raižu; atbruņot aizstāvjus, pacelt Jaņa standartus uz mūriem un līdz turpmakajam rīkojumam paturēt to viņa valdījumā. Kas attiecas uz šo Rietumu grāfistes ķēvīti, kura visu šo putru ievārījusi, nu… te nu Henrijs saviebās un saslējās seglos taisnāk. Varbūt nenaktu par ļaunu pamatīgi nozilinat muguru vai arī aizdzīt uz Londiniju, piesietu pie mantu vezuma; bet tie nu gan ir tīrie sīkumi. Sīkumi vismaz salīdzinājuma ar viņa ciešanām.

Abās ceļa pusēs atkal bija sakustējušies semafori — melnie spārni krakstēja un cilājās. 1 lenri js pameta skatienu uz. tuvāko, kas drūms un pamests slejas pakalna virsotne. Tā ziņu klasta noteikti ir vests par viņa, Henrija, ceļojuma gaitu; tagad jau dienam ilgi par to zibināts viņam pa priekšu uz Rietumiem. Atkal sagrāba sāpju lēkme, oma pavisam sabojājās, viņš aši pagrieza galvu, un kāds kavaleristu kap­teinis, piešiem šķindot, piejāja viņam klat. Henrijs noradīja uz tomi, ko bija izvēlējies. — Kaptein, — viņš sacīja, — no­sūtiet turp duci viru! Uz. to… Pieprasiet no tā cilvēka, ko tur atradīsit, kādas viņam ir ziņas.

Karavīrs vilcinājās. Pavēle laikam bija pilnīgi bezjēdzīga; neviens nezināja labāk par Henriju, ka Ģildes piederīgie par savu darbu nestāstīs. — Un ja viņi atsakās, milord?

Henrijs izgrūda lāstu. — Nu tad apklusiniet…

Virsnieks joprojām nekustējās, līdz. augstais lords pagrie­žas, lai izurbtos apakšniekam ar acīm vai cauri; tad virsnieks atdeva godu un apgri cza zirgu. Gadsimtiem ilgi Signalizē­tāju ģilde bija baudījusi privilēģijas; pat pāvests neuzdro­šinājās tās apšaubīt; tagad šķita, ka neaizskaramība bei| gusies; to aizslaucijis sīks aristokratelis, kam sap vēders. Atskanēja pavēlēs, uzvirpuļoja putekļu mākonis; bariņš vīru atšķīrās no gājienā ierindas un, vimpeļiem plīvojot, aizlēkšoja pāri zāles klajumam. Pa ceļam karavīri izvilka no makstim likos zobenus un pieladēja musket.es. Ja laimē­sies, tad viņi atradis signalizētājus neapbruņotus, ja ne, tā būs īsa un asiņaina sadursme. I.ai arī ka, par iznākumu nebi ja šaubu.

Henrijs, seglos dīdīdamies, redzēja signāltorņa spārnus noslīgstam gar sāniem, ka pēkšņi noslīgst noguruša cilvēka rokas. Viņš ļauni pasmīnēja; cik viņš pazīst Ģildi, pārtrau­kums nebūs liels; drīz vien nosūtīs ziņnešus no līnijas nakamās stacijas. Pēc tam visi uzzinās, ko viņš izdarījis. Signalizāci jas tikls ir kā jutīgs dzīvnieks: pieskaries vienam loceklim — un atsauksies visi, reizēm nedaudzu stundu laika. Tā ka Peninu kalnos ir laba redzamība, naktij iestā­joties, par viņa varoņdarbu uzzinās Hebridu salas. IJn Vatikana — rītausma… Viņš salika, glaudīdams sāpošo vēderu. Tad atkal pagrieza galvu, noskanēja knipis, un tēvs Andželo iznira viņam līdzās, viegli nosvīdis un, ka parasti, ļoti pakalpīgs.

— Nu, cienkungs, — dzēlīgi izgrūda Henrijs. — Cik tad ilgi vēl vilksies šis noladētais ceļojums?

Priesteris nolieca galvu par karti, pulēdamies to atbalstīt pret zirga muguru. Pēc Henrija domām, Baznīcas kalpi parasti bija slikti jājēji un vēl sliklak orientējās kartes. Tur­klāt baznīctēva redze kļuva arvien vajaka; tas dēļ ceļinieki bija icmaldijušies purva reizes sešas un bijuši spiesti griezties atpakaļ.

— Apmēram divdesmit jūdzes, milord, —Andželo, ne īpaši pārliecināts atbildēja. — Bet tas ir pa galveno ceļu. — Ja mēs kadu jūdzi pirms Vimbornas nogrieztos sānis…

— Lieciet man mieru ar saviem sānceļiem! — viņu rupji apsauca I lenri js. — Ziemasvētkos es vēlos but gala. — Izsūtiet paris cilvēku pa priekšu, lai tie parūpējas par naktsguļu apmēram… — viņš pašķielēja uz sauli, — pēc piecām jūdzēm. Un šoreiz mēģiniet atrast guļvietas, kas nav tik pilnas ar utīm un ir maķenīt mīkstākas nekā mana kārtības sargu virsnieka moku sols. — Tēvs Andželo, neveikli atdarinājis karavīru sveicienu, atkal ieņēma vielu ierinda.

Agri nakamaja rīta Henrijs bija atkal ceļa — niknāks par niknu. Iepriekšējā vakarā viņš bija pārliecinājies, kā Angli jas rietumos mainī jies noskaņojums. Stāvot istaba pie vaļēja loga un skujoties, viņam gar elkoni bija nosvilpusi patšāvēja stopa bulta, sašķaidījusi virkni venēciešu stikla flakoniņu un tad ietriekusies patālu no I lenri ja. Tas, saskai­ties par uzbrukumu savai augstajai personai, taču vēl vairāk par tik daudz skaistu un vienreizīgu lietu zaudējumu, tūdaļ lika atrast šāvēju. Karavīri bija uzgājuši saujiņu neapmie­rināto, kas visi bija ar nepārdomātiem paņēmieniem pre­tojušies apcietināšanai. Viņus piesēja aiz mantu vezumiem un lika iet, līdz kolonna nokļuva pie mērķa. Tad tos atlaida vaļa; apdulluši viņi aizstreipuļoja projām, asinīm notraipot zāli, un neviens no viņiem nenogāja vairāk par simt jardiem, kad nokrita mūžīgā miega. Henrijs bija pieradis apieties ar dumpiniekiem bez liekas kautrības.

Ta nu viņš jāja. Priekšā jūdzēm tālu pletās tīrelis, dzelten­brūni sarkans, vietām spilgti zaļu muklāju izraihinats. Gar apvārsni stiepās viļņotu pakalnu rinda. Vidu starp tiem ka senlaiku ilknis slejas tas, ka deļ Henrijs bija ieradies sodīt. Augstmanis domīgi nospļāvās. Pils bija stipra, Pārāk stipra, lai to ieņemtu trieciena, — to viņš jau redzēja. Tomēr galu gala nenoturēsies. Pret zi to krasu ne.

Karavīri sadrūzmejās viņam aizmugure. Zelta katā plī­voja oriflamma, plandīdamās vējā ka liesma, ko tā arī iemie­soja. Tālu pamalē pret debesīm savas rokas ceļa un vēcināja neiztrūkstošais telegrāfs. — Kapteini — Henrijs sacīja.

Lai divi viri aizjāj uz pili. Lai aizgādā pavēli ar manu zīmogu tam sievišķim pili. Lai viņa sagatavojas nodot savu artilēriju mums un lai uzskata sevi un visus, kas mīt pils mūros, par pāvesta Jāņa gūstekņiem. Tagad, kad esam tikuši līdz parņemšanai, — kādi šaujamie īsti viņiem ir? Atsvai­dziniet manu atmiņu!

Kapteinis nobuldurēja, atkārtodams sarakstu, ko bija iemācījies no galvas. — Divi lielgabali artrīsmārciņu sma­giem svina šāviņiem līdz ar nepieciešamo pulveri un vaja­dzīgo pakojumu, daži personiskie šaujamie, pistoles — tam nospiež gaili, nekā daudz vairāk par tiem, ko lieto putnu medībās. Milzīgais lielgabals Grāvējs no karaļa arsenāla, garstobra lielgabals Miera Princis, kas pēc Viņa Majestatcs norādījumiem pārvests no Iskas garnizona.

Henrijs nošņaukajās un ar cimdotas rokas virspusi paberzēja degungalu. — Nu, drīz es pats būšu miera princis un laikam varu droši sacīt, ka līdz vakaram ieguldīšu savu artavu graušanā. Lieciet visus ugunsieročus atgadat pie galvenajiem vārtiem līdz ar lodēm un pulveri, kas viņiem ir! Atbrīvojiet vezumu šautenēm un sagatavojiet mūļus vai zirgus prāvajiem lielgabaliem. Parūpējieties par to, kaptein!

Virsnieks atdeva godu un pagriezās atpakaļ, nokliegdams pavēles palīgiem; Henrijs pacēla roku un asi nošvīkstināja uz. leju par zīmi, ka sācies vispārējs uzbrukums. Dzirdedams saucienu, tēvs Andželo gandrīz izvēlās no segliem. — Nakti gulēsim ciemata, tēvs, — pāvesta vietnieks noguris norūca. — Sliktakaja gadījumā mums te būs jāpaliek ilgi. Un šoreiz lai man būtu silts ūdens un pods arī lads, ka var paraut leja, citādi es tevi aiztriekšu atpakaļ uz Romu karātavu pulna ratos! Un tajos tu, draudziņ, vis nesedesi. bet būsi iejūgts starp divām nolādētam ilksīm…

Vimpeļi un pavesta ērgļi, spožas saules apspīdēti, uzplandījās vējā, un karavīru pulciņš aizrikšoja pāri tīrelim.

Sers Džons Folkners, Kort'geitas scnešals jeb galma pār­valdnieks, agri pamodās no nemierīgā miega. Pa mazo lodziņu sešas pēdas virs viņa galvas saule slīpi iespīdēja nelielajā guļamistaba, cīnīdamās ar aukstumu, kas centās iespiesties iekšā pat vasaras vidu. Lielais pils tornis allaž bija dzestrs, jo saule pat svelmainajās vasaras dienas nespeja izlauzties cauri divpadsmit pēdu biezajām Dorsctas akmens sienam. Lēdija Llinora, pilskundzc, pirms nedēļas bija likusi saviem ļaudīm pārcelties no pils pagalma ekain šurp, lai atbrīvotu vietu karavīriem, kas plūda šurp, un bēgļiem, kas meklēja patvērumu. Pils pastāvīgie iemītnieki vēl nebija pieraduši pie cietokšņa torņa vienkāršajiem apstākļiem.

Senešals paberzēja seju, ieleja bļoda ūdeni un nomaz­gājās, noskalodams ūdeni lejup pa reni, kas bija pierīkota zem loga. Viņš apģērbās, ar baudu juzdams tīro lina drānu skaram augumu, un iz.ga ja no istabas. Aiz durvīm, biezajam sienam pa vidu, vijās kāpnes. Viņš devas augšup, likdams pēdas kāpienu malās, jo paaudžu paaudzes bija izdeldējušas vidu bedrītes, tā ka neuzmanīgi ļaudis pret tām viegli pa­klupa. Pašā augšā durvis, vaļīgi pievilktas ar auklu, veras uz jumtu. Sers Džons noņēma cilpu un izgaja arā, atbalsti jas pret aizsargmūri un pa masīvajiem robiem palūkojās lejup uz apkaimi. Piecas jūdzes uz dienvidiem, perļaina miglā Uts, stiepās kanāls; tur skaidra dienas laika ass skatiens varēja saredzēt klinšu smailes, kas sargāja Vaitas salas rietumu galu. Tur senās dienās reiz esot sēdējis velns un Iriecis pret Korfas torņiem klintsbluķi, bet tas, pili nesasnie­dzis, nokritis Stadlendas piekraste. Senešals viegli pasmai­dīja par teiku un novērsās.

Ziemeļos taltālu, augstāk pacelies, aizsniedzās Lielais klajums, rītausmā palsi pelēks un neskaidrs, līdzīgs spoku valsts kalnājam. Netālu no pils katrs sava pusē pacēlās lielie Celovas un Noulas ūzburbumi, bet to visu ieskāva tīrelis (tajā šur tur melnēja vasaras ugunsgrēku plankumi) — lezens, drūms, milzīgs un neauglīgs plašums, kur nekās negribēja augi un kur ar pulem spēja izdzīvot klejojošas neveiksmi­nieku bandas. Tālumā redzēja no kadas nometnes paceļamies dūmus, senešals pievērsa skatienu tuvāk pie pils celto ciemata namiņu pelēcīgajiem, smailajiem jumtiem un lauku mājai, kas atradās tulit aiz gravja ar ūdeni. Senešalam to vērojot, pie tas piebrauca kada mašīna, izkrāva divas sviesta ķērnes un aizrūcināja ap piekalni Vcrcmas virziena.

Gandrīz vai nelabprat viņš pievērsa acis signalizācijas torņiem Celovas pakalna virsotnē. Ka gaidījis kadu mā­jienu, tas saka kustēties: raustiga spārnu kustība vienreiz uzaugšu, vienreiz uz leju aicināja pievērst uzmanību. Sene­šals zināja, ka tornis atbildēs citam tālu pāri tīrelim — tik tālu, ka vienīgi Ģildes vīri ar saviem brīnumainajiem Ceisa tālskatiem varēs pareizi izlasīt ziņas burtus un simbolus. Tālu pāri apkartnei lorņu rinda sakustēsies, pacels savu roku locītavas, ar troksni nolaižot pcc tam lejā. Uzmanību, uz­manību…

Semaforaziņu lasīšana patiesībā neieti Ipascncšala pienā­kumos; leja, trešajā pagalma, skraidīšana liecināja, ka sargi jau piecēluši kājās pils signalizētāju. Zēns droši vien steidzas šurp no savas istabas, acis berzēdams, ziņu blok­notu roka. Senešals vēroja semafora spārnu vēzienus, viņa lūpas veidoja skaitļus, smadzenes tulkoja kriptogrammas, par kuram signalizētāju paaudzes bija pārveidojušas standarta angļu valodu. — Ērglis Raija viens pieci, — viņš lasīja. — Ziemeļrietumi desmit, beidzu. — Tas nozīmēs Preču ostu pavēlnieku ar viņa simt piecdesmit vīriem; viņš atrodas tuvāk, nekā senešals domājis. — Deviņi līķi, — ziņoja kalna vēstnesis. — Deviņi. — Tas nu ir slikti, pāvesta kalps acīmredzot nolēmis vairot savas neželibas slavu. Sekoja izsaukums pili j. Sers Džons dzirdēja grabam tauvas: Eli noras signalizētājs darbina ja torņa spārnus. Lmijas virs īsi ziņo ja: — Atdodiet lielgabalus. Padodieties paši gūsta. Ziņneši ir ceļa. — Tas nu bija viss. Spārni noklaudzēja pēdējo reizi, tornis ietinas barga klusumā.

Vērotājs nopūtās un neapzinati pacēla roku pie amuleta, kas karajas kakla. Viņš pagrieza nelielo apaļo priekšmetu pirkstos, pārbraukdams ar tiem armalā iegravētos simbolus. Lejā no virtuves skursteņiem ceļas dūmi, zemnieku mājās spaiņos čurkstēja piens, novietnes sievietes slauca govis. pils iemītnieki, kas bija redzējuši sākam strādāt torni, uz bridi apstājušies, būtu visi labprat noklausījušies paši savu atbildi, taču neviens no parastajiem ļaudīm nemācēja lasīt Ģildes valodu, tāpēc viņi dnz bija noliekušies atkal pie saviem darbiem. Jāziņo Elinorai. Pieliecies viņš devās atpakaļ pa kāpnēm, neviļus salīcis plecos, lai galva neatsistos pret zemajiem griestiem. I ,upas bargi sakniebās. Nu pienācis pirms tūkstoš gadiem nolemtais bridis: šim laikmetam noliktais gals.

Lēdija Elinora bija jau piecelusies un apģērbusies. Viena no apartamentiem, kas pieslejas lielajai zālei, viņai bija uzklāts galds, un viņa kādā niša zem krasainu kvadrātveida stikla vitrāžu loga eda brokastis. Ieraudzījusi savu senešalu, viņa piecēlās un vēroja sera Džona sejas izteiksmi. Sers Džons par atbildi īsi pamaja, atbildēdams uz neizteikto jautājumu. —Jā, miledij, — viņš rāmi sacīja. — Viņš iera­dīsies šodien.

Pilskundze atslīga sēdekli, vairs nedomādama par brokastīm. Seja un raižpilnās acis apliecināja, cik viņa ir jauna. — Cik viņam vīru? — viņa beidzot pavaicāja.

— Simt piecdesmit.

Pēkšņi atģidusies, ka aizmirsusi pieklājību, viņa pamāja ar roku. — Ser Džon, ludzu, salieties. Vai dzersit vīnu?

Viņš izvēlējās sedekli pie loga un atbalstīja galvu pret stiklu. —Pateicos, miledij, pagaidām ne… — Viņš vēroja Elinoru, un neviens nebūtu varējis uzminēt viņa acu izteiksmi. Elinora platām acim lūkojās senešalā, redzēdama, ka gaismas iekrāso viņa matus, vaigus un acis zeltainus, sārtus un zilas. Iekodusi zobus apakšlūpā, viņa nolaida sakrustotos pirkstus klēpi. —-Ser Džon, — viņa jautāja. — Ka man rīkoties?

Kādu bridi viņš neatbildēja, un, kad ierunājās, nekādu palīdzību šie vārdi nesniedza. — Tā, ka saka asiņu balss, milēdij, — viņš teica. — Klausiet savu senču tikumiem un savai sirdij.

Viņa atkal strauji piecēlās un, pametusi senešalu, aizgāja līdzatklatajai ieejai, pa kuru bija redzama krēslainā, varena zāle, tas pialā, drūmā, barga siena ar Krusla sistā teļu, ar paaugstinajumu, kur senos laikos ģimene bija ieturējusi maltītes, galeriju, kur mēdza muzicēt klejojošie dziedoņi. Viņa nospieda slēdzi pie kādām durvīm; pie jumta iedegas vientuļa elektrīska spuldze, mezdama blāvu gaismu uz. raupjajam akmens grīdas plāksnēm, un pēkšņi telpa šķita piemērotākā mirušajiem nekā dzīvajiem. Kaut kur nožvadzēja pacelta važa, zāle ieskrēja signalpažs un spēji apstājās, ieraudzīdams kundzi. Viņa paņēma jaunekļa atnesto vesti, uzsmaidīja nesējam, atlocīja plāno papīru un atgriežas atpakaļ. — Simt piecdesmit viru… — viņa domīgi noteica.

Tad aizgāja pie sava krēsla, pasēdēja, sakrustojusi rokas klēpi un nekustīgi vērdamas uz galdu sava priekšā. — Ja es viņiem atvēršu durvis, — viņa neskaidri nomurmi­nāja, — mani piesies pie viņa vezuma ka zaldātu padauzu. Es pazaudēšu visu, kas man pieder, savu namu, neapšau­bāmi savu godu un droši vien savu dzīvību. Taču es nevaru cīnīties pret pāvestu Jani. Karot pret viņu nozīmē sacelties pret visu pasauli… Tomēr šis vīrs ir alnācis tieši tāpēc, lai uzliktu man tādu pārbaudījumu.

Senešals nebilda ne vārda; I Minora nebija arī gaidījusi, ka viņš to darīs. Viņa ilgi nosēdēja klusēdama, un, kad pacēla acis, tās bija pilnas asaru. — Aizslēdziet vārtus, ser Džon, — viņa sacīja, — un ievediet iekšā mūsu ļaudis! Ziņojiet man, kad ieradīsies viņa vēstneši, bet nedodiet atļauju viņiem ienākt.

Senešals klusu piecēlās. — Un ka ar lielgabaliem, kundze?

— Lielgabaliem? — viņa grūtsirdīgi atvaicāja. — Katra ziņā tie jāaizgadā līdz vārtiem un tiem līdzi arī šāviņi un pulveris. Tiktai rīkosimies pee viņa velēšanās…

Driz visos pils gaiteņos un ejās atskanēja bungu rīboņa, kas aicinaja ļaudis pulcēties kopa.

Raijas un Dilas lords Henrijs apturēja zirgu, un aiz viņa apstājās arī viru pulks. Nepilnas jūdzes atstatuma milzīga un nepieejama slejas pils, augstu mūru iežoga virs sienām biezēja dumu stabi; šurp auļoja vēstneši, saceldami balganus putekļu mākoņus, kas bezvēja izklīda visai leni. Ziņneši paspēja izrunāt tikai trīs teikumus, kad Henrijs jau saka lādeties. Viņa pieši iecirta brūces zirga sānos; dzīvnieks pārbijies metās uz priekšu, kolonna, pakaviem klaudzot, traucās nopakaļ.

Ciemata laukums bija pilns ar ciemiņiem, krodziņiem darbs gaja no rokas, bet tautu, kas bija sanākusi acis pabolīt, Raijas un Dilas Henrijs iztrenkaja uz visām pusēm. Viņš apturēja putas notriekto, asiņojošo zirgu pie arēja paceļamā tilta. Lielgabals vārda Grāvējs patiešam bija nogādāts leja, taču tas bija pielādēts, un stobrs nekustīgi vērās caur nolaižamo dzelzs režģi, un garstobra lielgabals stāvēja tam līdzas. Tos pusloka ielenca vīri brīvā staja, āvas atbalstījuši pret zemi.

— Nolaidiet to draņķa tillu! — bļāva pavesta vietvaldis, dīžādamies zirga. — Kaptein, ja šie ļaudis nevaksies prom, iemetiet viņus grāvi… — Tad viņš pagriezās pret sargiem.

Kas tā īsti ir par stulbu spēlīti? Pavesta Jaņa vārda at­veriet…

Viens no vīriem, kas slavēja pagalma, viena mierā lēnīgi teica: — Piedodiet, milord. Tāda irmiledijas Elinoras pavēle.

— Nu tad, — ardijas augstmanis, balsij trakās dusmas sakāpjot augstos toņos, — paziņojiet dižciltīgajai dāmai, ka Raijas un Dilas Henrijs pavel viņai ierasties, lai atbildētu par šo nedzirdēto nekāunību…

— Milord, — pagalmā stāvošais bez kada satraukuma atbildēja, — lēdijai Elinorai tas ir jau paziņots…

Henrija acis zvēroja. Viņš pagriežas, lai palūkotos uz. karavīriem, kas drūzmējas pie tilta, paskatījās uz galvena torņa lielo, vienaldzīgo seju. Iekšējie mūra izrobojumi ap to bija pilni aizstāvju. Viņš paliecas uz priekšu, lai saktu zvetet ar savas patagas kalu pret vārtu stieņiem. — Vakara tu, mans runīgais drauģelīt, — viņš, smagi elpodams, izgrūda, — tu par to karāsies ar galvu uz. leju, iespējams, par ugunskuru! Vai saprati?!

Sargs slinki nospļāvās viņam pie kājām.

Elinora nesteidzās ierasties. Viņa bija iegājusi vanna, pārģērbusies un sasukajusi mālus; viņa nevienam citam — pat ne kambarjumpravai — neļāva skart savu augumu: tas bija vienīgi viņas pašas darbs. Viņa ieradas, turēdamās pie rokas senešalam. Artilērijas pavēlnieks gaja viņai kreisajā puse. Mugura viņai bija vienkāršs balts terps, un garie, brūnie mati brīvi nokarājās par muguru. Pagalmam pār­skrēja viegla vēsma, saplivinādama matus un piek ļaudama svārkus ap gurniem. Henrijs, kas jau bija zaudējis pēdējo savaldību, vēro ja viņu, niknumā kūsādams. Divdesmit soļu atstatumā no vārtiem pavadoņi apstājas, un Elinora iznāca uz priekšu viena pati. Viņa redzēja gan jātniekus pie tilta, gan musketes un zobenus, gan plīvojošo zilo karogu jūru. Viņa apstājās pie Grāvēja stobra pakaļgala un uzlika roku uz dzelzs. — Nu, milord, — viņa klusa, skaidra balsi pavaicaja. — Kas jums no mums vajadzīgs?

I lenri ja dusmas bija slavenas un arē ji iespaidīgas; viņa bardu notraipīja siekalas, tie, kas stāvēja viņam tuvāk, dzirdēja, ka augstais lords griež zobus. — Nododiet šo vietu man! — viņš beidzot nokliedza. — Un savu arsenalu un paši sevi ari. Es to pieprasu jusu valdnieka pavesta Jāņa vārdā: viņš ir pilnvarojis mani būt šajās salās par vietvaldi.

Elinora izslējās taisna, platam acīm vērdamās viņa caur vārtu režģi, — Vai jus rīkojaties arī karaļa ( arlza vārdā? — viņa nogrieza ka ar nazi. — Jo mans lēņa kungs ir mans karalis. Tas bija mana tčva kungs un arī manējais. Milord, es nekād neesmu zvērējusi svešam priesterim.

Henrijs izvilka zobenu un, izgrūdis cauri vārtiem, tik vien spēja ka izšņākt: — To lielgabalu!

Elinora jopro jām palika stāvam pie lielgabala, pirkstiem aptverot tā stobru. Vējš rotaļājās viņas matos.

— Un ja es atteikšos to darīt?

Henrijs atkal iebļāvās un pavēcināja roku; pēc ši mājiena kāds karavīrs metās uz priekšu un nocēla no priekšēja seglu loka kadu somu. — Tad jūsu vasaļi šaja sala samaksās ar savām mājām, savu mantu un savām dzīvībām, — elsa Henrijs, raustīdams virvi, ar kuru soma bija sasieta. —Tad jus par tam dzelzīm maksāsit ar asinīm, milēdij, par dzelzim ar asinīm… —Virve atraisi jas, augstais lords apgrieza somu otrādi, un no tās izkrita cilvēku mēles un citas nogrieztas miesas daļas — Henri ja karotāji bija pieraduši griezt.

Klusums, kas iestājās, kļuva arvien dziļāks. No Elinoras sejas lēnam pazuda pedeja asins lase, atstājot adu tikpat baltu ka viņas tērps; romantiskāk noskaņotie skatitaji vēlāk patiešam zvērēja, ka viņas acis kļuvušas zilas jo zilas un dzirkstījušas aizmūža gaisma kā ledus kristāli. Viņa leni sažņaudza rokas dūrēs un tad leni atlaida tas vaļa; ilgi viņa gaidīja, atbalstījusies pret lielgabalu, līdz niknums aiz­migloja skatienu, smadzenes it kā spalgi ieskanējās mežo­nīgs, augsts kliedziens, un tad viss norima, pametot viņu pilnīgi vēsu. Viņa norija kakla sakāpušo kamolu, un, kad atkal ierunājās, ik vārds šķita tikko ka atcirsta ledus šķemba. — Nu, ko tad vairs, — viņa sacīja. — Jums nevajadzēs aiziet ar tukšam rokam, milord, Kaijas un Dilas pavēlniek. Taču es baidos, ka mans Grāvējs būs pārāk smaga krava. Vai jūsu uzdevums nebūtu vieglāks, ja to patukšotu? — Un, pirms kāds no apkārtējiem spēja uzminēt viņas noluku vai iejaukties, Elinora satvēra degauklu, un Grāvējs atsitās atpakaļ, izgrūzdams dūmus, kamēr gaidu pārņemtie kalni raidīja atbalsis.

Smagais lādiņš, izšauts tiešā tēmējumā, atrava zirgam vēderu un Henrijam abas kajas līdz potītēm, dzīvnieks ar jātnieku, abi raustoties konvulsijas, cilvēkam recot un I zirgam zviedzot, iegāzās grāvī. It ka pēc kopīga lēmuma aizstāvju puses strēlnieki uz tiem izšāva, un pēc nedaudziem mirkļiem, bultu caururbti, abi apklusa. Milzīga kartcča, lidodama tālāk, izrāva robus uzbrucēju pulka uz tilta un izara vagas ciemata laukuma, kas pletās aizmugure. Skanēja kliedzieni, kas atbalsojas no tuvējiem akmens mūriem; tie Elinoras kareivji, kas bija bruņoti ar degļa bisēm, raidīja šāvienus uz. jātniekiem, kuri svaidījās pa šauro ceļu; viņu kapteini, nokārušos gar zirga sāniem, asinīm apšļaklais dzīvnieks aiznesa projām. Mirstošie vaidēja, tievas dumu strūkliņas aizlocījās pāri apakšējam pagalmam uz. Mocekļa vārtiem.

Elinora, atbalstījusies pret lielgabalu, līdzīgi bērnam iekodās ar zobiem rokas locītavā, it ka tikai tagad saprastu, ko izdarījusi. Pirmais viņai pieskrēja klat senešals, taču viņa to atvairīja. —Aizvāciet šos netīrumus! — viņa teica, noradīdama uz grāvi. — Un aprociet pagalma muru iekš­puse. Es izmantošu savas tiesības paturēt pāvesta Jāņa avis.

— lād viņa sagrīļojās. Senešals uztvēra savu pilskundzi, pacēla to un aiznesa uz viņas istabu.

LIēlāko daļu mūža Elinora, Roberta vienīgā meita, lordu Pcrbeku pēdējā atvase, bija nodzīvojusi vientulībā lielaja kalnu pilī. Viņa bija likusies dīvains bērns, sevi noslegusies un bikla. Viņai bija bezgala patikuši stāsti par laumām, kuras, ja ticēja ļaužu runām, bija palīdzējušas viņu ieņemt. Eai gan citās jomās Elinora bija lietišķa un sapratīga, viņa nekād nemēģināja apklusinat baumas par savu pārdabisko izcelsmi — gluži otrādi, likās, ka tās viņu iepriecina.

— Jo, — viņa skaidroja, — mans tēvs bieži vien stāstīja

saviem viesiem, ka todien devies uz ziemeļiem, lai pārvestu mājās manu mati. Kad viņš izskrējis no pils un uzlēcis zirga, visi bijuši pārliecināti, ka viņš zaudējis pratu; bet viņš vienādi vien apgalvoja, ka viņu tā rīkoties skubinājuši Tīreļa Ļaudis, paradot tik brīnišķīgas vīzijas, ka viņš kļuvis gluži vai traks. — Pēc tam Elinoras seja mēdza apmākties, jo Margarita Streindža bija mirusi radībās un Elinora bez­gala sāpīgi izjuta mātes zaudējumu: viņa taču nelaiķi nekād nebi ja redzējusi.

Reizēm šī noskaņa pārāk skaidri ietekmeja tēva sirds­mieru; Roberts, kas tā arī nebija otrreiz apprecejies, lauzīja galvu par bērna iedomām. Reiz, kad Elinora vēl bija pa­visam maza, viņa miegā bija sākusi staigat. Tas noticis vējaina nakti, kad no piecas jūdzes attala Kanāla aurodama brāzusies šurp drausmīga vētra; kāda no šīm naktīm, kad vieglāk satraucamie pils iemītnieki nebāzuši degunus ārā no savam istabām, zvērēdami, ka vēja joņos, kas šņakuši un svilpojuši ap augsto akmens torni, dzirdējuši Seno Garu smieklus. Elinoras aukle, atnakusi apraudzīt, vai bērns mierīgi guļ, atradusi istabu tukšu; izcelies milzīgs uztrau­kums, un pārmeklēti visas lielas ēkas kakti, Elinoru atraduši augstu galvenajā torni, senu, gadiem nelietotu kāpņu augš­gala. Acu plaksti meitenei bijuši aizvērti, bet, kad ļaudis tuvojušies, lad dzirdējuši viņu saucam: — Mamiņ… māmiņ, vai tu esi te…— Saudzīgi, lai mazo neizbiedetu, vini noveduši to leja, jo esot labi zināms, ka mēnessērdzīgie atrodas Aizlaicīgo vara un, ja nakts staigātajus pamodinot, šie gari viegli varot aizvest līdzi viņu dveseles.

Šķita, ka pati Elinora to visu ai zmirsusi; tomēr tā nebija vis. — Mana māte bija ļoti skaista, vai ne? — viņa reiz vēlāk domīgi bija pajautājusi auklei, kas viņu ģērba. IJn tad piebildusi: — Viņai gribējās ar mani parotaļāties, bet viņai bija jāiet projām…— Roberts, to dzirdēdams, sarauca pieri, paraustīja bardu un ņēmās ladeties; meiteni aizsūtīja uz Franciju pie radiniekiem, taču. kad viņa pēc sešiem mēnešiem atgriezās, tad visai maz bija mainījusies.

Bērnība Elinora bieži bija jutusies vientuļa, jo pili nebija citu viņas vecuma bērnu ka vienīgi kalpotaju atvases, no kuram viņu gandrīz pilnīgi šķira kārtu un šķiru robežas. Dienas parasti mierīgi aizritēja aukles un velak skolotāja sabiedrībā. Tas viņai bija iemācījis dažadās valodas, ko šaizeme runāja. Izrādījās, ka viņai ir ašs saprals, kas visu atri aptver; drīz vien viņa bija apguvusi normaņu, franču un latiņu valodu, kas bija palikušas joprojām kulturas pasaules valodas; tomēr jau pirms tam meitene bija iepratusies neskoloto zemnieku izloksne. Tas bija darījis nelielas raizes viņas tēvam: Robertam netikās klausīties meitas lūpas blarkšķam un burkšķam senās skaņas, taču nedaudzie parastie ļautiņi, ar kuriem maza satikās, viņu par to augstu cienīja. Patiešām likās, ka viņa sevi vairāk pielīdzina vietējiem ļaudīm nekā pati savas kartas pie­derīgajiem, un to zināma mērā varēja saprast, ņemot vērā, ka viņa ritēja ne tikai dižciltīgas asinis vien… Zemnieki joprojām dzīvoja, ievērodami senos meness un saules ritmus, saskaņa ar tiem ārā un vāca ražu, arī dzimšana un nave notika pēc senajiem ticējumiem, un Elinorai tie likās ļoti tuvi, vienalga, vai tos Romas likumi bija svētījuši vai ne. Reizēm viņa mēdza aiziet kopa ar aukli un tēva senešalu parotaļāties netalajos liedagos. Viņa ka apburta vēroja jūras viļņu bezgalīgo šļakoņu un tirdīja senešalu ar savādiem jautājumiem, tādiem ka — vai pavesti, sēdēdami zelta tronī, var pavēlēt viļņiem, kas ar savām violetajām bangam apskalo Anglijas krastus, triekties pret senajām klintīm. Senešals viņai uzsmaidīja, atbildēdams uz. ķecerībām tik izvairīgi, ka meitenei tas apnika un viņa aizskrēja projām meklet piekraste gliemežvākus vai jūraszāles vai lupināt no klintīm jūras dzīvnieciņu fosilijas, kuras dāvāja viņam ka iedomātas krelles. Meiteni dīvaini valdzinaja pati zemes uzbūve; reiz viņa paņēma slanekļa plāksnīti, piespieda pie kakla un rauda ja, un todien sacīja, ka pali esot gluži vienkārši izkalta no akmens, tumša un barga kā Kimeridžas klint is, un tikpat nepakļāvīga.

Viņas untumi galu gala noveda tik tālu, ka viņu aizsūtī ja uz Londiniju. Kad meitai bija sešpadsmit gadu, tēvs reiz ieraudzīja viņu kopa ar muižas pārvaldnieku; tas viņu mācīja, ka apieties ar mašīnas motoru, ka pārstatīt ātrum­kārbās zobratus un vadīt to uz priekšu, un apgriezt apkart, braucot pa arējā pagalma nogāzēm. Varbūt kāds rokas vēziens, kāds galvas pagrieziens bija Robertam pārāk skaidri atgādinajis meiteni, kas bija pirms tik daudziem gadiem mirusi; varbūt tieši tapēc viņš, par spīti pretī runašanai, izrāva meitu no mašīnas, ieknieba ausi un aizdzina uz viņas istabu. Saruna, kura sekoja un kura I Elinoras aizvai­nota cieņa sadurās ar vienu no tēva mūžam neparedza­majiem dusmu uzliesmojumiem, izvērtās pavisam neveiksmīga. Elinora izgāza savas jutas daudzvalodīgos izteicienos, kādus nebija dzirdējis pat Roberts; viņš atriebas ar siksnu, kuras sprādze uz mūžu atstaja vairākas zīmes meitenes auguma. Viņš uz nedēļu ieslēdza Hlinoru viņas istabā; brīvlaišanas diena viņa atteicas nākt ārā, un Pagāja vēl divas nedēļas, pirms tevs ieraudzī ja meitu lejā pie ūdens grāvja kopa ar vairākiern karavīriem vingrināmies mērķī šaušana. Viņš tūdaļ aizsūtīja senešalu, lai alsauc Elinoru šurp. I.ikās, ka vienīgais, kas spītnieci izmācīs, būs kāds Londinijas galmā pavadīts laiks; tur nebūs ne jāšanas, ne medību ar piekūniem, ne arī saskares ar visādiem mehānis­miem. Viņai — ja vien būs iespējams —jāiekaļ galva ap­jēga par savu karlu, un viņai jaapgūst iemaņas, kas piederas augstdzimušai dāmai. Šo uzdevumu Roberts uzticēja sencšalam, dodams līdzi pilnīgi slepenu norādījumu, ka meita jāpadara vai nu par kulturas cilvēku, vai jāsit nost. Viņa aizbrauca pēc divām nedēlam, šņākdama un augst­prātīgi pacēlusi galvu. Roberts gaidīja pie vārtiem, lai izvadītu savu mīluli ceļa, taču viņa tēvu nelikās redzam.

Šo dusmu izpausmi viņa nožēloja visu mūžu, jo tevu Elinora dzīvu vairs neredzēja.

Nelaime notika svētku dienā, kad lejas pagalms bija pilns ar akrobātu, burv ju mākslinieku un saldumpārdevēju teltīm; laukumu pieskandināja klaigas un smiekli; klaudzēja nūjas: apkārtējo ciematu jaunekļi mērojās spēkiem cits ar citu. Ejot pāri ārējam tiltam, Roberta zirgs saslējās pakaļkājas un nometa jātnieku zeme; viņam galva atsitas prel akmeni, un viņš iekrita sausajā grāvī. Tirgus troksni apklusinaja, un no Dērnovērijas atveda ārstus, taču bija pārsists galvas­kauss un Roberts slēdzis acis uz mūžu. Elinora, ko stundas laika atsauca ar signāliem no Čelevhilas uz Fontizu, auļoja, cik atri vien spēja, taču nokļuva gala par vēlu.

Viņa apglabaja tevu Vimborna, turienes senaja katedralē, apgleznotaja kapa, ko viņš bija uzbūvējis, lai gulētu tur kopa ar sievu, un tad bērinieki leni devās atpakaļ uz. Korfgeilu, zirgi un mašīnas segti ar melnu drānu, bungām leni dimdinot seru skaņas. Bija vēl tikai septembris, taču no jūras vaidot atskrēja dzestrs vējš, un debesis bija pelēkas ka svins.

Kad pie apvāršņa parādījās pils, Elinora pievilka grožus, lai parejie ļaudis dodas talak pa garo, krēslaino ceļu. Sencšals palika gaidām, zirgam vēja nemierīgi mīņājoties, līdz sēru viesi gandrīz pagaisa tāluma; tad Elinora pagriezās pret Džonu. Apmetnis plandījās viņai ap pleciem. Viņa izskatījās vecaka un ļoti nogurusi, zem acīm tumsa melnas ēnas, un uz vaigiem bija redzamas asaru pēdas. —Ta, — viņa sacīja, — te nu es esmu — dižena valdniece, un tas ir nams, kas man pieder…

Senešals mēmi gaidīja, zinādams, ko viņa ar to domā; viņa norija asaras un atbīdīja no acīm matu cirtu. — Džon, — viņa sacīja. — Cik gadu jus kalpojat manam tēvam Robertam?

Neko neizrādīdams, viņš pirms atbildes it ka kaut ko apsvēra.

— Ilgus gadus, miledij, — viņš beidzot noteica.

— Un tēva tēvam?

Atskanēja tā pati atbilde. — Ilgus gadus…

— Ja, — viņa sacīja. —Jūs viņam labi kalpojat; turpretī es viņu pametu vienu un neatrakstiju neviena vārda. Un tam visam iemesls bija tīrais sīkums. Esmu gandrīz aizmir­susi, kāpēc mēs pirmo reizi sastrīdējāmies. Tagad, protams, ir par veļu. — Kadu bridi viņa sēdēja seglos nerunadama, glāstīdama zirga kaklu. Dzīvnieks aukstumā cilāja kājas. — Vai jums ir zobens?

— Ja, miledij.

— Tad iedodiet man to un nokāpiet no zirga! To es vismaz varu izdarīt…

Senešals pagaidīja, līdz viņa paņēma zobenu un neko neredzošam acīm palūkojās uz Damaskas tērauda asmeni.

Tituls ir tukšs sīkums, — viņa sacīja, — tadam ka jūs. Bet vai jūs tomēr to no manis pieņemsit?

Viņš paloci jas, un Elinora viegli aizskāra ar tēraudu viņa plecu. —Vienalga, vai karalis apstiprinās manu izvēli vai ne, — viņa sacīja, — mums jus būsit sers Džons… — Tad viņa pagriezās un aši aizauļoja uz pili, piemiegdama acis, lai palūkotos augšup uz sadrumušajiem nocietinājumiem un torņiem. Tā viņa atgriezās seru nama. kas drīz aizdeva pāvestam Jānim tādas dusmas.

Jau no paša sākuma lēdijas Elinoras stāvoklis bija diez­gan īpatnējs. Lordu Pērbeku cilts locekļi bija valdījuši savas zemes ka karaļa vasaļi; parastos apstākļos varētu sagaidīt, ka Elinoru iespējami atrak izdos pie vīra un muiža pāries tā rokās. Taču viņa bija — vai varēja gaidīt, ka bus, — arī z>citi pilntiesīga mantiniece kā pēdējā Streindžu dzimtas īpašnieka mazmeita, un šajos saimnieciski nelabvēlīgajos laikos milzīgās tirinās ik gadus maksātie nodokļi sastadija krietnu daļu kroņa ienākumu. Tā kā Anglijas un vārda pēc arī Amerikas zemju karalis Čarlzs pavasarī grasījas doties gara ceļojuma uz Jauno Pasauli, viņš nolēma līdz savam atgriešanas laikam visu atstat pa vecam. Kaut arī daudzi augstmaņi pretojas karaļa lēmumam, Elinoru apstiprināja par pilskundzi.

Viņa ķeras pie saviem pienākumiem ļoti nopietni. Viens no pirmajiem darbiem bija kopīgs brauciens ar apgabala tiesnesi pa sava īpašuma robežām, lai nokārtotu sīkas ne­saskaņas, kas bija radušās pēc teva nāves. Brauciens noritēja neoficiāli, vienīgais pavadonis bija senešals. Elinora apstājas gan nelielas mājiņās, gan saimniecības, ka kuru reizi ienāca prātā, runādamās ar visiem šo ļaužu dzimtaja mēlē, un lapcc iemantoja savu plašo Dorsetas zemju apakšnieku cieņu. Ja kādam klājas grūti, viņa pulējas šo ļaužu dzīvi atvieglot — gan ne ar naudu, ko visai viegli varēja izšķiest vietējos krodziņos, bet ar drēbēm, pārt iku un zemes nodo­šanu dzimtipašuma. Viņa redzēja daudz ciešanu, un tas viņu satrieca. īstenība Elinora saka justies neapmierināta ar savu dzīvesveidu.

— Nav jau slikti, ser Džon, — viņa teica kadu vakaru drīz pēc atgriešanas Korfgeitā. — Tomēr patiesība es neko neesmu panakusi. Droši vien neliela labdarība nes ikvienam patīkamu atvieglojumu, bet, paskatoties plašāk, tam nav nekādās nozīmes. Paris cilvēku varbūt dzīvos pārticigak, jo nevajadzēs ik nedeļu pelnīt, krāt un skrabinat kopa renti, bet ka tad ar visiem pārējiem, kuriem es neesmu spējusi palīdzēt? Kamēr Baznīca aizliedz zināmus uzlabo jumus — un tā to dara, lai cik cītīgi pāvesti to apstrīdētu, — mēs allaž paliksim maza, sadrumstalota tautiņa, kas dzīvo uz. bada robežas. bet ko cilu es varu darīt? — Viņi eda pus­dienas sešpadsmitā gadsimta zāle līdzas lielajam tornim; Elinora pavēcināja roku pret mēbelēm un sienām, ko bagatigi klaja gobeleni, un, iebāzusi mutē kumosu, iespurdzas. — Nav ko izlikties, — viņa sacīja, — ka man šāda dzīve nepatiktu un nepaliktos pirkt zirgus un suņus, kad vien iegribas, un neilonu, un smaržas — lielas, ko parasti cilvēki nedabū ne acīs redzēt, kur nu vēl atļauties pirkt… Zināt, — viņa, pēkšņi pavīpsnājusi, piebilda, — kad mans nabaga tevs aizsūtīja mani uz pilsētu, es izgudroju, ka aizbēgšu projām un no visa atteikšos; dzīvošu vienkārši, kopšu zemi un audzināšu bērnus līdzīgi zemnieku meitenem. taču tas, ko es esmu redzējusi, licis visiem nodo­miem mainīties; tagad es saprotu, ka beigtos ar to, ka es kādam muskuļainam lempim, kas smirdētu pēc cukam, dzemdētu veselu baru bemu un, vēl nesasniegusi trīsdesmit gadu vecumu, mirtu no neizsakāmi smaga darba. Vai es nekļūstu pārāk ciniska? Pasakiet jel man, jūs tik maz runājat!

Sers Džons smaidīdams ieleja viņai vīnu.

— Viņdien es strīdējos ar tēvu Sebastjanu, — Elinora domīgi turpināja, — es citēju viņam to vietu, kur sacīts: atdod nabagiem visu, kas tev ir. Viņš sacīja, ka tas esot ļoti jauki, taču uzmanigak jāparlasa Svētie Raksti, tad mēs sapratīšot, ka jābūt arī tādiem, kuri cilvēkus viņu pašu laba vadot un mācot. Man tā šķita briesmīga aplamība, un es tā arī pateicu. Es viņam sacīju: ja Baznīca pārdotu pusi savu altara trauku, tā varētu nopirkt pa kurpju pārim katram mūsu valsts iedzīvotājam un vēl šo to piedevām, un, ja pavests Romā pirmais rādītu piemēru, tad es Kortā arī pacenstos tikt vaļa no krietni daudzām lietam. Diemžēl tas viņam neko negāja pie sirds. Es zinu, ka rīkojos nepareizi, bet viņš mani dažkārt ar to savu svētulību aizkaitina, un man liekas, ka labumu tā dod visai maz. Viņš ir ar mieru nosoļot sniega jūdzēm tālu, lai aizlugtu par slimu bērnu, tēvs Sebastjans ir ļoti labs cilvēks — bet, ja tai bērna ģimenei būtu vairāk naudas, varbūt mazais nemaz nesaslimtu. Tas virs šķiet tik nevajadzīgs…

Si ziema bija barga un ilga, ūdeņi un zeme sasaluši cieti ka akmens, pat jūras mala pilna ar vižņiem. Dienās, kad signalizētāji spēja notīrīt savu semaforu spārnus no ledus, torņi klaudzēja, raidīdami ziņas no citām valsts malām, kas mocījās lapat vai vēl vairāk. Pavasaris atnāca vēlu un bija auksts, un vasara gandrīz tikpat nejauka. Čarlzs atlika savu Jaunas Pasaules apmeklējumu uz nākamo gadu un, spriežot pee semaforu ziņain, veltīja laiku, organizējot palīdzību tiem, kurus bads bija piemeklējis visneželigak. Kati atkal tuvojās rutlens un drīz vajadzēja nodot daļu ražas baznīcām, saka pienākt ārkārtīgi sliktas ziņas, ko pārraidīja klaudzošie semafori. Bija paredzēts parskatīt valsts nodokļu sistēmu; ierēdņi jau strādāja, novērtējot, kas jāpieprasa no katra apgabala nevis nauda, bet grauda.

Saņēmusi jaunas vēstis, Elinora izgrūda lāstu, un, ja valsts darbinieki būtu parādījušies lielajā zale, tad saņemtu krietni pipartitu sagaidīšanu, tomēr neviens nerādījās. Sarakstu, kādus labumus no viņas piedzīt, viņai paziņoja ar semaforu starpniecību. Pārējām valsts daļām vajadzēja piegādāt visādas preces, sakot ar virpojumiem līdz pastmarkam; no Dorsetas prasī ja sviestu, graudus un akmeni.

— Tas ir pilnīgi smieklīgi, — viņa niknojās, soļodama šurpu turpu pa mazo telpu, kura kalpoja reizē par darbistabu un kabinetu. — Es vēl saprotu, ka prasa sviestu un akmeni, vai vismaz tas būtu saprotams, ja vien nebulu paliclinats apjoms, bet graudi'. Cilvēkiem, kas to izplānojuši, ļoli labi jāzina, ka musu apkarlne īstenība vispār nav ārāmzemes; arto mazumiņu kviešu, ko mēs izaudzējam, pietiek vienīgi pašu lietošanai, un pēc tadas vasaras ka ši arto vispār nez vai pietiks, lai izvilktu; es pavisam nopietni grasos pils pagalmā iekārtot zupas virtuvi līdzīgi tam, ko vienu vai divas reizes iekārtoja, tēvam dzīvam esot. Tiem tur Itālijā laikam nav īsta priekšstata, ko slikta vasara var nodaril lauku saimniecībām; bet es arī nemaz nedomāju, ka šīs muļķības būtu nākušās no Romas. Droši vien tas izperināja katls resnvēderains maziņš Parīzes vai Bordo ierednītis, kurš Angliju nav acis redzējis un nemaz arī negrib to redzēt, un drīzāk sapņo pārdot musu produktus savā zemē ar lielu peļņu, liklitlz mes varētu tos nosūtīt. Ka tur lai cilvēki nedomā, ka viņi tīšām mēģina mūs salauzt! Ja es izspiedīšu no tautas visu, ko šie plana galdiņa urbēji prasa, cilvēki nomirs badā, nesagaidī juši pavasari; un, ja skalas no cita viedokļa, kapēc man būtu jāiepērk produkti Fulā no Jaunas Pasaules ražotājiem un jāatdod atpakaļ mūsējiem pret to, ko esmu tiem paņēmusi, un, to darot, jāiekuļas postā?! Es to nespēju iedomā…

Elinora pēkšņi apklusa, un acu skatiens skaidri liecināja, ka viņa nupat saņēmusi lielisku mācību tautsaimniecība. — Ser Džon, — viņa stingri turpināja, — es to nedarīšu. Nav neviena cita iemesla ka tīra ļaunpratiba, kāpēc man būtu vai nu jānomērdē bada savi ļaudis, vai jāiegrūž nabadzībā sevi pašu. — Viņa domīgi padauzīja ar zīmuļa galu pa zobiem. — Parūpējieties, lai signāltorņi nosūta šo ziņu! — viņa sacīja. — Musu ražas ir sliktas; ja mēs izpil­dīsim nodevas, tad iekulsimies nepatikšanās, nesagaidot pavasari. Pavēstiet viņiem, ka nakamaja rudeni mēs nomaksāsim dubultnodokļus; las vismaz dos mums iespēju uzplēst un sastradat papildu zemes platību — protams, ja viņi līdz tam būs izlēmuši prasības mainīt. Ja tā nenotiks, mes aizstāsim to… nu, ar vilnu, manufaktūru, ar ko vien viņi grib, tikai ne ar labību, nē. Par to nevar but ne runas! —Tā nu ziņu nosūtīja, noraidot uz Londini ju vēl otru vēsti karalim — par Elinoras atbildi Romai.

Otrā diena signaltorņiem pienāca atbilde, ka Čarlzs esot neapmierināts un pavēlot, lai Elinora izpilda prasīto; taču tad jau bija par veļu, viņas atbildi klaudzināja pāri I Vantij ai.

Diemžēl citādi nevarēju rīkoties, — viņa sacīja savam senešalam, — vajadzēja viņu nostādīt notikuša fakta priekšā; man būtu gribējies viņam — un arī pāvestam Jānim — vēl pateikt, ka. spiežot Dorsetas akmeņus, nevar izspiest asinis, bet ka mes ļoti priecātos, ja viņi mūs pagodinatu ar savu klātbūtni un paradītu, ka to darīt. —Šobrīd viņa sēdēja pie tualetes galda un, ka mācīta galma, izskaistinaja ar krašļiem seju; rūpīgi iezīmējusi lupu līnijas, viņa lieko noņēma ar salveti. — Dievs ir mans liecinieks: Baznīca jau tā ir pietie­kami bagāla, — viņa rūgti piebilda. — Ko tā cer sagaidīt, sēdēdama uz. kakla nedaudzajiem nabaga Anglijas mežo­ņiem, man nav ne jausmas…— Arto viņa arī lika šim tema­tam mieru; pat vislabākajā gadījumā politika viņu ātri nogurdināja. Turklāt viņa patlaban veltīja lielu interesi dažam slepenām pārmaiņām, ko veica pils iekšiene.

Visdrosmīgākā un visķecerīgākā no tām bija elektrības ievilkšana. Viņa bija nolīgusi ciematā amatnieku, lai tas uzbuve un uzstāda ģeneratoru, ierosinot, lai to darbina ar tādu tvaika dzinēju, kāds ir smagajās mašīnas. Darbs bija jāveic slepeni. Elektrodzinējspēks gan bija pazīstams jau ilgus gadus, taču Baznīca vēl joprojām nebi ja devusi atļauju izmantot to mājsaimniecība. Gatavo agregātu bija domāts ievietot viena no torņiem lejas pagalma siena, lai tā darba troksnis netraucētu pils iemītnieku atputu. Ja arī nebūs nez kādu lielu panākumu, Elinora cerēja, ka būs vismaz pie­tiekami daudz, gaismas, lai kliedētu pašu drūmāko ziemas tumsu. Ģenerators varētu ražot arī siltumu (ja viss rites labi), jo no skolas gadiem viņa atcerējās, ka, pareizi uztinot vadu uz. keramiski apstradāta veidņa un iegūstot pietiekamu potenciālu starp abiem vada galiem, 1as sāk kvēlot. Uz viņas jautājumu, vai ģenerators šo ieceri pildīs, senešals mierīgi atbildēja, ka tas neesot nekās neiespējams, tomēr sikak izteikties par to nebi ja piedabūjams.

Paklausieties, ser Džon, — Elinora šķelmīgi sacīja.

Neizklausās, ka jus tam piekristu. Varu apzvērēt, ka pērnajā ziemā es apsaldēju deviņus no saviem desmit kāju pirkstiem par spīti lam, ka gulēju biezum bieza flaneļa ap­ģērba, tā ka pals pāvests apbrīnotu manu šķīstību. Vai jus nenoveļat man šo sīko ērtību, ko es varēlu izmantot, kļū­dama vecāka un vecāka? — Senešals par to pasmaidīja, tomēr atbildei neatbildēja, un drīz pēc tam ģenerators saka dūkt un lēdijas gultas kājgali spoži iespldējas sildāmais, līdz nāvei nobiedēdams istabmeitu, kas aizdrazas pie saim­niecības parrauga, kliegdama, ka sākuši degt akmeņi, alpletuši pret viņu savas asinssarkanas rīkles.

Tanī paša diena III i noru apciemo ja kāds Signalizētāju ģildes kapteinis. No pils arēja torņa šim vīram izsūtīja pretī sagaidilajus, Elinora aši pārģērbās un kopā ar senešalu un vairākiem augstas kurtas vīriem, kas atradās pili, pieņcma kapteini lielaja zālē. Vīram ar tādu dienesta pakapi senos laikos izradīja lielu cieņu, un Elinora mi leja Ģildi no visas sirds, kaut arī tas locekļi nekād nebija atradušies un arī nevarēja atrasties viņas pakļautība. Cieņa bija abpusēja, jo Roberta četrdesmitajā dzimšanas dienā signalizētāji nevienu citu ka Elinoru bija aizveduši uz semaforu un atļavuši ar pašas rokām salikt tēva vārdu, kopā ar Ģildes locekļiem kustinot sviras.

Kapteinis, iesirms vīrs, ģērbies krietni apnēsātā zaļas adas fonnas tērpā ar sudraba piedurkņu uzšuvēm un viņa pakāpei pienācīgam tresēm, stingru soli ienāca pils zale. Viņš tūdaļ ieraudzīja elektrīsko gaismu, kas apspīdēja telpu, taču neteica par to ne pušplēsta vārda. Viņš tūlīt ierunājās par nāciena iemeslu, izteikdamies, ka Ģildes vīriem bija parasts, bez aplinkiem, jo semalbrus karaļi vēro ar tikpat lielu uzmanību ka parastie ļautiņi, tad nav ko sakamo izpušķot ar skaistiem vārdiem. — Miledi j, — viņš sacīja,

— Viņa eminence 1 ,ondinijas arhibīskaps šodien zirgā dodas uz Perbeku, paņēmis līdzi par pavadoņiem apmēram septiņdesmit vīrus, cerot pārsteigt jus nesagatavotu un piespiest atdot Jānim pili un visus citus īpašumus.

Elinora nobālēja, vienīgi abos vaigos iekvēlojās dusmu sārtums. — Kā jūs to zināt, kaptein? — viņa vesi pavaicāja.

— Eondini ja ir dienas ilga jajiena attālumā, un signalizaci jas torņi visu laiku klusējuši. Ja būtu atnakusi kāda vests, man tas būtu zināms.

Ieplestām kājām stāvēdams uz grīdsegām klāta paaugsti­nājuma, kapteinis mazliet sakustējās. — Ģilde nebaidas ne no viena, — viņš beidzot sacīja. — Musu ziņas domātas visiem, kas prot tas lasīt. 'lāču ir reizes — un tāda ir šo­brīd —, kad vārdus labāk nepārraidīt pa semaibra līnijām. Tad mes izmantojam citus, ātrākus līdzekļus.

Nakamajā bridi iestājās klusums, jo las tak nozīmēja melno maģiju, un ar tādiem vārdiem nevarēja metaties pat Hlinoras zale, kur valdīja brīvība. Vienīgi senešals pilnība saprata vārdu nozīmi, un signalizētājs paklanījās viņam, saskatīdams šaja vira lielākās un senākās zinašanas par sava paša līmeni. Hlinora uztvēra skatienu starp viņiem un nodrebēja, tad atguvās un atmeta atpakaļ galvu. — Nu, kaptein, — viņa sacīja. — esam jums dziļi pateicīgi. Cik dziļi, las zināms jums vienam. Ja jums nav vairāk ko piebilst tam, ko man teicat, vai drīkstu pacienāt jus ar vīnu? Manai zālei tas būtu liels gods.

Kapteinis vēlreiz, paklanī jās — tagad par zīmi, ka piekrīt. Zāle nebija redzējusi daudz lādu, kam būtu bijis gods uz­ņemt pie sevis Ģildes locekļus, jo lie reti ieradās tādu ļaužu mājas, kuri nezināja Ģildes amata noslēpumus, kaut arī piederēja pie šīs pasaules varenajiem.

I Minora atsauca ap četrdesmit savu vasaļu un apbruņoja tos, un. kad Viņa eminences redzesloka parādījās Korfas torņi, semalbri jau bija viņam paziņojuši, katla situācijā pili valda. Viņš izvietoja savus vīrus ciematā un tuvojās cietoksnim ar sešiem pavadoņiem, uzsvērti paradīdams, cik ļoti miermīlīgi ir viņa nodomi. Arhibīskapu ar viņa vīriem pa arējiem vārtiem ielaida īpaši labi bruņots sargs un aizveda uz lielo zaļi, kur viņiem pateica, ka lēdija Hlinora viņus pieņemšot. Tā viņa arī darīja, taču pēc krietnas stundas, kad augstais viesis aiz dusmām spēra vai zemes gaisa un skraidīja pa grīdsegu šurp un turp. Hlinora rosījās sava istaba, pārbaudīdama, vai ir kartība apģērbs un pareizi izskaistinātā seja. Viņa jau iepriekš bija aizsūtījusi pēc senešala un lugusi viņu but par pavadoni.

— Scr Džon, — viņa tagad sacī ja, izgreznodama matu sasuku ar mazu kronīti, — baidos, ka tā no visiem vie­dokļiem būs smaga tikšanās. Es ne mirkli neticu, ka Čārlzs kaut ko par visu šo te zina, un tas padara Viņa eminences izturēšanos ļoti aizdomīgu; taču atklāti apvainot arhibīskapu es laga nevaru. Bet vai nu tā vai citādi — viņš acīmredzot ir ieradies pieprasīt kaut ko lādu, ko es nevaru viņam dot vai dnzak ko es — rauj viņu kociņš! — atsakos dot, jo tam man ir visai svarīgi iemesli. Tomēr viņš nospēlējis tik lie­lisku teātri, apliecinādams savus nevārdarbīgos nolukus, ka jebkas, ko es sacīšu, izklausīsies pēc neaptēsta skuķa murmulēšanas. Es vēlētos, lai ('ārlzs par sevi vairāk rūpētos pats, ir jau ļoti jauki, ja tauta sauc viņu par Labo un ikreiz, kad viņš jāj pa Londinijas ielām, apber ar rožu ziedlapiņam, un iznākums tam visam ir gudra sēdēšana ka puikam koka un izdabāšana ikvienam. Man sāk apnikt, ka par Angliju īstenība valda svešinieki, pat ja tādu runāšanu uzskata par ķecerību.

Senešals krietnu bridi padomaja un tikai tad sāka runai. — Ja manas saņemtas ziņas ir pareizas, Viņa eminence ir lielisks runātājs, — viņš galu gala sacīja. — Un tāpat ir taisnība, ka jums nav lielas iespējas kaulēties. Tomēr, manuprāt, Čarlzu jums nevajadzētu tik bargi nosodīt, miledij; viņam japasargā no nelaimēm viss šis raibais angļu, skotu un normaņu maisījums, tai paša laikā apmierinot Romu.

Viņa vērīgi palūkojas senešala, iekodusi zobus apakšlūpa. Šādu skatu viņš nebi ja redzējis ilgus gadus: tā mēdza darīt Elinoras māte, kad bija sadusmota vai uztraukusies. —Ja mēs cīnītos, ser Džon, — viņa pavaicāja, —ja mes ņemtu un gluži vienkārši saceltos, kādas būtu mušu izredzes?

Viņš iepleta rokas. — Pret zilajiem mundieriem? Zils ir ka okeāna ūdeņi, miledij; tā gaitai nav gala; cik zinu, tas sakas no Ķīnas. Neviens necīnās pret juru.

— Reizēm, — viņa ieminējās, — jus nekādu lielu palīdzību nesniedzat… — Viņa padabuja spogulīti un rūpīgi izrāva mazu matiņu, kas neturējās pareizaja vieta.

— Es vispār nesaprotu… —viņa nogurusi noteica. —Ja man iedotu slimu suni vai kaķi, vai pat meistara Gviljama veco kasti, kas stāv atkal pagalma ar aizsērējušu karbura­toru, es zinātu, ko darīt; es mēģinātu visu sakārtot, pal ja nekāda lielā gudriniece nebulu. Turpretī garīdznieki, turklāt augsli garīdznieki, man liek par muguru pārskriet drebu­ļiem. Varbūt viņi doma, ka tagad, kad tēvs aizgājis aizsaule, viņi var mani iebiedēt vieglāk nekā kādus no musu lielajiem bagātniekiem, taču es saprotu, ka mēs savu izvēli esam izdarījuši un mums pie tas jāturas; citādi iznākums būs sliktāks nekā jebkad; droši vien viņi mums uzliks kadu naudas sodu par to, ka pirmajai paveici neesmu klausījusi. — Elinora piecēlās, beidzot apmierinala, ka izskatās labi, taču pie istabas durvīm pacēla vienu kaju gaisa, uzspļava pirk­stiem un iztaisnoja zeķes vīli. 'Tad paskatījās uz senešalu, uz viņa skaisto, cildeno galvu ar savādajiem sejas vaibstiem, kas tagad likās gluži lādi paši, kādi bi juši viņas bērnība. — Ser I)žon, jauna sieviete maigi leica, —jūs, kas tagad visu saredzat, bet runājāt tik maz… vai mans tēvs būtu uzvedies tāpat ka es?

Viņš nogaidīja, bet tad atteica: —Ja, ja no tā būtu atkarīgs viņa ļaužu liklenis un viņa paša labais vārds.

— Tātad jūs man sekosit?

— Es biju jūsu tēva cilvēks, — viņš sacīja. — lIn esmu arī jūsējais, mi ledi j.

Hlinora nodrebēja. — Ser Džon, — viņa teica, — palie­ciet man pavisam tuvu… —Viņa noliecās zem durvju arkas un, papēžiem klaudzot, lejup pa kāpieniem devas satikties ar delegāci ju.

Viņa eminence bija draudzīgs, zināmā mēra jautrs, līdz saruna skara nenomaksātās nodevas. — Mans bērns, jums jāsaprot, — skaidri noskaldī ja viesis no 1 .ondinijas, nosoļo­jis šurpu turpu pa zaļi, —jūsu garīgais tēvs un visas mums pazīstamas pasaules valdnieks nav cilvēks, kuru var tik viegli noraidīt vai kura labvēlību vai nelabvēlību daudz neņemt vērā. Ja runa ir par mani… — Viņš iepleta rokas.

Es esmu tikai sūtnis un padomnieks. Tam, ko jūs teiksiet man vai es teikšu jums, var nebūt nekādās nozīmes. Taču, ja vārdi aizskanēs aiz šim sienam — un mans pienākums būs tos pavēstīt —, tad jācieš būs gan jums, gan visiem jūsu ļaudīm, jo Jānis saspiedīs visu šo nelielo zemes stūrīti ka jelu olu. Viņa gribai jaklausa visa pasaule.

Viņš atgriežas pie Elinoras. — Jūs esat ļoti jauna, — viņš labsirdīgi turpināja, — un mani neviļus pārņem tadas jutas pret jums, kadas varbūt pārņemtu jusu tēvu, ja viņš vēl būtu dzīvs un varētu dot jums padomu. — Viņa pirksti palika mazliet kavējamies uz Elinoras delma, un viņa, iespē­jams, aiz vienkārša satraukuma, uzrauca uzacis. Sados apstākļos šis žests nebi ja piemērots. Viņa eminence nosarka un ar pūlēm apvaldīja dusmas. — Savāciet nodevas! — viņš teica. — Kaut ka dabūjiet vajadzīgo, vienalga, kada veidā, bet savelciet kopa un nosūtiet.. Lai tas būtu izdarīts nedēļas laika un jūs vēl paspētu mantas aizgādāt uz pēdējo kuģi, kas brauks uz Franciju! .la jus nokavēsieties un laiks sabojāsies, ja jūsu tirdzniecības kuģi pazudis vai iemaldīsies ar jūsu labību kādā otršķirīgā osta, tad varat man ticēt, ka pavasari jus neizbēgsit no Jana soda. Un tas būs taisnīgi, jo jūs labi zināt, ka valdāt pār savu īpašumu tikai ar viņa žēlastību.

— Es valdu par savu īpašumu, — ledaina vēsumā atteica Elinora, — ar sava lēņu kunga Čarlza žēlastību, un jus, mi lord, to zināt tikpat labi ka es. Mans tēvs zvērēja uzticību pēc sena paraduma, nometies viņa priekšā uz ceļgala un skūpstīdams viņa roku. 1 Jn arī es, kad izkļušu brīvība, darīšu tapat. Es pakļaujos tikai viņam un nevienam citam…

Iestājas klusums, kura skaidri varēja sadzirdēt, ka klaudz. Gclovas signalizācijas torņa spārni. Šķita, ka arhibīskaps zem zvērādām rotatajām drebem pietūkst, uzpūšas līdzīgi krupim. —Jūsu lēņa kungs, — viņš sacīja, acīmredzot ar pūlēm nesakdams aurot, — ir jums pavēlējis graudus sutit. Tas nozīme, ka jus izrādāt nicību ka pret pāvestu, tā arī pret karali…

— I',s nevaru sūtil to, kas man nepieder, — I Minora pacietīgi skaidroja. — Tie graudi, kas man ir, jātaupa, jo tie jaatdod maniem ļaudīm, citādi ap Ziemsvētkiem te būs bads. Vai Jānis grib pierādīt savu spēku, noklādams šo zemi no vienas vietas ar līķiem?

Sasprindzinājums sasniedza augstāko punklu, kad vakara lielajā zāle delegācijai bija klals pusdienu galds. Telpu omulīgu darī ja daudzu lampu un sveču gaisma; visur slavēja kalpi, paduses turēdami jaunu gaismekļu saišķus, lai apmainītu lietas sveces, kad tas savos lukturos būs izde­gušas. Pilskundzc gan labprāt būtu izmantojusi elektrīsko strāvu, taču senešals pēdēja bridi bija viņu pārliecinājis nesteigties: Viņa eminence nemūžam nebūtu sēdējis pie klata galda šadas neapstrīdamas ķecerības gaisotne. Izskrūvētās apaļas spuldzes ar tievajiem oglekļa kveldiegiem bija noslēptas bēniņos, sienas slēdži pārklāti ar draperijam, un Elinora savu nepatiku neizrādīja. Viņa sēdēja uz. paaugstinājuma krēsla, kur agrāk bija sēdējis tēvs, senešals — viņai labajā pusē, art i lcristu kapteinis — krei­sajā. Galda pretēja galā bija ieradītas vietas garīdzniekiem un tādiem karakungiem, kas drīkstēja icnakl pils muru iekšienē.

Viss ritēja labi. līdz Viņa eminence līdzjūtīgi pieminēja pilskundz.es mātes pāragro nāvi. Kapteinis aizri jas un stei­dzīgi ļāva skaņai izvērsties veselā klepus lēkmē; ikviens pils iemītnieks zināja, ka tā ir Elinoras vārīgākā vieta. Viņa atkal aiz satraukuma — bija iedzērusi mazliet vairāk, nekā vajadzētu, un ludal uzkēras uz aka. — Ir loti interesanti, milord, — viņš sacīja, — ka toreiz būtu vajadzējis tikai atsaukl ķirurgu mātei palīgā un varbūt viņa būtu mušu vidu vēl tagad. Esmu lasījusi, ka jus, romieši, kādreiz esat bijuši drosmīgāki nekā tagad, jo pats lielais Cczars izgriezis no savas mātes vēdera, turpretī jus tagad uzskatāt to par apgrēcību pret Dievu…

— Milēdij…

Es esmu arī dzirdējusi, — viegli nožagojusies, turpi­nāja Blinora, — ka, dzemdētājai elpojot attīrītu gaisu, ķermenis un smadzenes nomierinoties, tā ka viņa pēc drausmīgām sapem atmostoties ka no miega, tomēr, cik atceros, pāvests Pavils aizliedza šos paņēmienus izmantot, sacīdams, ka sāpes lemjot Dievs, lai tas atgādinatu Viņa svētīto cilvēka sutibu še. zemes virsu. Ir arī skābes, kuras, izsmidzinātas gaisa, nonāvējot īstos slimību dīgļus; taču ārsti pieskaras mums ar nemazgātam rokām. Vai mums no tā jāmācās, ka labāk ir nomirt ka svētajam, nevis palikt dzīvam ka ķecerim?

Viņa eminence pieceļas. — Ķecerība, — viņš, mēģinādams savaldīties, iesaka, — katra un ikviena no mums pastāv daudzos veidos; jūsos, milēdij, varbūt visvairāk no visiem. Un ja pavests Jānis nebulu tik žēlsirdīgs…

Žēlsirdīgs? — Elinora ar rugtumu viņu pārtrauca.

Jusu misi ja šeit diez vai saistās ar žēlsirdību. Man šķiet, ka Baznīca naski cenšas piemirst ši vārda nozīmi, jo es pavesta Jāņa vieta labāk pārdotu sava mitekļa drapērijas nekā kāda svešzemes sala mirdinātu badā apakšniekus, lai kādi nemācīti muļķi tie arī būtu.

Protams, diezin vai varēja gaidīt, lai Eondinijas arhibīs­kaps norij tādu divdomīgu apvainojumu; tas bija necieņas izrādī jums ne vien pret viņa paša personu, bet arī pret viņu ka vienu no tiem nemācītajiem muļķiem, kuriem Elinora bija pielīdzinājusi angļus. Dusmās pietvīcis sarkans, viņš zvēla pa galdu; tomēr, pirms paspēja laga atplest muti, zālē ieskrēja pils signaipažs, turēdams roka savu bloknotu, no­rāva no tā augšējo lapu un pasniedza savai kundzei. Viņa nesapratne bridi vērās tajā, lupām atveidojot raustītos vārdus, tad pasniedza papīru senešalam. — Milord, —viņa teica, — jums vajadzēs apsesties un kādu bridi atvilkt elpu. Tikko pienākusi ši vests; es vēlos, lai to nolasa visiem, kas atrodas zale.

Arhibīskaps, pats neapzinādamies, tūdaļ pieversa ska­tienu logiem, kuriem uz nakli bija aizvilkti priekšā aizkari; viņš tikpat labi ka visi klātesošie zinaja, ka vienīgi pašas svarīgākas vēstis pamudinātu Ģildi iedegt lāpas signaltorņu spārnu galos. Senešals piecēlās un viegli palocī jās baznīcas augstmaņiem.

Mi lord. — viņš sacī ja, — par apliecinājumu savam rūpēm par mums šeit, rietumos, Čārlzs šodien nosūtījis dubultā apmērā nodevas, ko mes esam parada Romai. Turklāt viņš apstiprina lēdiju Eli noru valdījuma par salu un lai piederošām zemēm, un ka vēl vienu pierādī jumu, ka uzticas viņai, suta no sava Vūlvicas arsenala uz. Korfu milzīgo lielgabalu Grāvējs un pats savu karavīru vadu tā apkalpei. Tiem līdzi dosies arī garstobra lielgabals Mieru Princis, deviņu desmit mārciņu šāviņu lielgabals Uzti­cība no Iskas līdz ar nepieciešamajiem šāviņiem un pul­veri…

Vārdi noslīka aplausos, kas sakas pie zemāk zālē novieto­tajiem galdiem; vīri auroja un klaudzināja pret koka galdiem krūzes un glāzes. Senešals pacēla roku. —Turklāt, — viņš teica, acīm mirdzot, — Viņa majestate ludz Viņa eminencei, lai kur art tas atrastos, iespējami atrak atgriezties galmā, lai apspriestos par svarīgām valsts problēmām…

Arhibīskaps atvēra muti, bet tūlīt atkal aizvēra. Elinora alsliga pret krēsla atzveltni, noslaucī ja seju un jutas ta, itin ka viņai būtu atcelts nāvessods. —Viņš noteikti zinaja, — viņa vispārējā troksni iečukstēja scncšalam. — Mes viņu piespiedām pie sienas. Bet, kas zina, varbūt nakamreiz viņš cīnīsies…

Divi lielgabali ieradās drīz vien, taču Uzticība noslīka purva, iegriežoties ceļa uz. salu, un, lai ka karavīri centās, nebija iespējams to izeelt, tapēc vēlākos laikos radas teiciens, ka uzticība pazudusi austrumos no Eakl'ordas ezeriem.

Pēc tam kad atveda lielgabalus, Elinorai kādu laiku šķita vieglāk elpot, jo, kaut arī bruņojums nebija nekās daudz vairāk par simbolu, pils ļaudīm tas iedvesa daudz lielāku drosmi. arī pašu pili atzina par vienu no stiprakajam visa valsti; pilskundze ierunājās par to kāda salta vakara mēnesi pēc baznīckungu sakaves. Ietinusies apmetni, lai paglabtos no auksta jiem jūras vējiem, viņa, iedama pāri otrajam pagal­mam, apstājas pie Gravēja, kas jopro jām lika turēts kaujas gatavībā, ka bija ievests un nostādīts. Elinora parlaida pirkstus pār lielgabala stobru. Scnešals apstājas pie kundzes elkoņa. — Pasakiet man, ser Džon, — viņa draiski ievai­cājas, — ko musu tēvs Roma būtu darījis, ja Čārlzs ne­nokārtotu musu nodevas? Vai jums liekas, ka viņš tiešām būtu brucis virsu šitai būtnei un man — abām, tā sakot, nevainīgam jaunavam, kam vēl nav nolaistas asinis, —un darījis visu to tādu pelavu deļ, kas glabajas mūsu labības klētis?

Scnešals iegrima dziļas domās. Prātojot viņš ar savam mandelēm līdzīgajam acīm, tumsai sabiezējot, vērās pāri nocietinājumiem, neskatīdamies īsti ne uz ko. — Protams, Elinor, — viņš noteica. Neviens nebulu iedrošinājies no­saukt pilskundzi vārdā. — Viņa Svētība būtu jutis lielu kārdinājumu nospiest mus uz ceļiem. Viņš neuzdrošinātos atstat pretošanos nesodītu: aiz bailēm, ka tad sacelsies visa valsts. Taču laimīga karta šī problēma uz kādu laiku ir pie­veikta, jus varat baudīt Ziemsvētkus, vismaz uzņemot tos tēva draugus, kas apciemos jus Korta.

Elinora palūkojās uz. pils torni, kas tumšs un drūms slejas nakti, un tad uz šur tur izkaisīto logu maigo gaismu: viņas ļaudis tur klaja gultas vai eda vakariņas. Dažvicl kaila spilg­tākā ziba paradī ja, kur apgaismojumu sagada ķecerīgais dzinējs. pāri mūriem, kas ieskāva pagalmu, atlidoja klusa ģeneratora dūkoņa, te uzvirmojot skaļak, te nokļūstot atkarība no vēja pūsmas. —Ja, —Elinora, pēkšņi nodrebot, sacīja. — Govis kūtis un zirgi steliņģos, mašīnas noliktavas siltumā, lai nesasaltu, — deru, ka sers Gviljams dedzina kudru atkal zem tā sasodīta cilindru bloka, baidīdamies, ka tur aukstumā kaut kas sasprags; kadu dienu viņam tā ierikte uzies gaisa. Bet, lai nu ka, mes šoziem būsim jauki iepakoti, ser Džon, un vismaz lidz pavasarim atradisimies drošībā.

Viņš nopietnu seju klusēja. Elinora pa pusei pagriezās pret viņu, itin ka gaidītu kadu piezīmi, tad nepacietīgi atbī­dīja matu cirtu, ko vējš puta acis. — Mani tas neapmānīja, — viņa teica. — Un es nešaubos, ka jus arī ne. Pat ne Emi­nences laipnie smaidi aizjājot, kad viņš bārstīja svētīšanas vārdus un izdāļāja labus padomus. Čārlzs uz. Jauno Pasauli brauks nākamgad, vai ne'.'

— Ja, miledij.

— Ja, — viņa domīgi novilka. — Un tad visi šie atbai­došie galma dīkdieņi un visi mazie pavesta kvekšķi, kas izsvaidīti pa visu valsti, sasliesies pakaļkājās un skraidīs apkar!, izlūkodami, kādus posta darbus varētu pastradat; un mes šim saraksta būsim vieni no pirmajiem. Es par to nešaubos. Mes esam paradījuši zobus un neesam dabū juši par to pērienu; viņi to vis tā nepametīs. Jānim ir ne vien gara roka, viņa atmiņa ir krietni labāka.

Senešals atkal nogaidīja; viņš zināja vairāk nekā Elinora, taču daži noslēpumi nepiederēja viņam, un viņš tos nedrīkstēja stāstīt. — Un tad, miledij?

Viņa alkal parlaida roku lielgabalam, sarauktu pieri lūkodamas uz. tā lielo, melno stobru. — Un tad, — viņa sacīja, — viņi ieradīsies pēc šiem…

Elinora pēkšņi novērsās un ieķeras senešalam elkoni. — Bet, ka jus sakāt, līdz siltākā laika alnakšanai mums nav jāraizējas; Jānim būs nepieciešama mierīga jūra, jo viņam vajadzēs atbalstīt savu mazo pulciņu ar ieročiem un iedvest viņiem vairāk drosmes, kada jebkuram no šiem algotņiem piemīt. Ejam, ser Džon, citādi man uzmāksies vēl lielākā grūtsirdība nekā jebkad; dzirdēju, ka šorīt cie­mata ieradies cirka mākslinieks un sers Civils šim vakaram nopircis viņa pakalpojumus. Varam paskatīties trikus, ko viņš prot, kaut gan mēs droši vien lielāko daļu no tiem būsim jau redzējuši. Bet vēlāk es piedabūšu jūs pastastīt vairāk melu stāstu par tiem laikiem, kad kalnu galos vēl neslejas pilis un pasaule vēl neko nezina ja par baznīcām — ne lielam, ne mazam.

Senešafs tumsa viņai uzsmaidīja. — Vai tas viss ir meli, Elinor? Gadiem ritot, jums, šķiet, cieņas pret savu visvecāko vasali klust arvien mazāk un mazāk.

Viņa apslajas. ka tumšs lels iezīmēdamas pret apgaismotu logu. — Lai tie visi ir meli, — viņa sacīja, pulēdamās neļaut balsi j ietrīsēties, jo runa bija par aizliegtiem tematiem. — Kad gribēšu dzirdēt no jums patiesību, jus to sapratīsit…

Pienāca un tīkama jutoņa aizritēja Ziemsvētki, laiks ne­bija ne tik vējains, ne arī tik auksts ka iepriekšēja gadā; ieradas pietiekami daudz ceļojošu aktieru, mūziķu un tamlīdzīgu laika kavētāju, kas klīda pa apkārtni, lai vakaros viestu dažadību. Katls no tiem Elinorai īpaši iepatikās. Viņš atveda sev līdzi kadu aparātu — dīvainu ierīci uz trim kā­jām. Tā bija sarežģīta iekārtā. Nepazīstama materiāla lenti ievadīja īpaša ietvara, saka griezt rokturi, nosprakšķeja gaismas zibsnis, aparats iešņācās, un pāri ekranam, kas bija picrikots otra telpas gala, kustēdamies ka dzīvi, saka ņir­bēt un ņudzēt attēli. Pilskundze gribēja ierīci nopirkt, taču velti — vīrietis to nepardeva. Toties viņa papildinaja savu mehānisko darbnīcu, uzstādot vēl divus dūcošus un tik­šķošus ģeneratorus līdzas pirmajam. Apaļas spuldzes, kas mūžam plīsa un airi nolietojas, apmainīja ar loka lampām, kuras izstaroja spožāku gaismu, tapēc Elinora priecīgi izgatavoja abažurus, lai žilbie stari liktos maigāki.

Kādai no kucēm atskrēja liels, vaukšķošs metiens kucēnu, kas pīkstot un smilkstot skraidīja pa gaiteņiem un virtuvēm, paslepus laka no virtuveņu zupas bļodām un ar mazajiem zobiņiem grauza visu, kas tik pagadījās priekšā.

Kad ziema baidzās un atnāca mitrais, vējainais marts, joprojām vēl neko nedzirdēja par jiagajušā gada notiku­miem, kas saislījas ar Baznīcu un Čārlzu. Nenotika nekās īpašs, vienīgi tlažas dienas pirms karaļa aizceļošanas sematbri ziņoja par Entonija Houpa, karaļa policijas priekš­nieka, lugumu atļaut viņam dažas dienas pamedīt Pcrbekas garša, baudot tīkamās un jaukas pilskundz.es sabiedrību.

Kati sencšals to pavēstī ja, Elinora saviebās. —Cik varu atcerēties, šis virs ir briesmīgi iedomīgs un rupjš tēviņš, turklāt medību sezona jau gandrīz beigusies, negribētos, lai viņi ar saviem lielo zirgu pakaviem stampatu te riesta laika. 'Ibmer droši vien neko nevar darīt —jāsamierinās, viņš ir pārāk ietekmīgs, lai ar tādiem sīkumiem viņam aiz­dotu dusmas. Ka man gribētos, lai viņš labāk aizlasītos uz. Scrbornu pie Tavcrncricm vai uz pierobežu ka pērngad! Diemžēl jums, scrDžon, būs man jāpalīdz tiki ar viņu gala, man ar šo kungu nav it nekā kopīga, viņš taču ir pietiekami vecs, lai būtu mans tēvs, kaut arī lai Dievs pasarga no tāda tēva! —Viņa pasmīnēja. — Bet, ja viņš piesūtīs vēl kādu no savām samaksloti galantajām ziņām, man var rasties liela vēlēšanas uzņemt viņu tāpat ka aizbēgušo Zelta ērgli…

Ģildes locekļi aizsūtīja ziņu, ka viņa piekrīt, un drīz atnesa atbildi: sers Entonijs esot ceļā; viņu pavadot ap divdesmit paša pils karavīru. Elinora paraustīja plecus un lika sagādāt vēl vairākas alus mucas. — Zeme gan ir vēl uzrūgusi mīksta, — viņa noteica. — Var gadīties, ka zir­gam sametīsies kāja un augstais kungs lauzīs savu resno kaklu, kaul gan šķiet — uz brīnumiem mums nevajadzētu ceret.

Protams, nekāds brīnums nenotika, un pēc dažam die­nam sers Entonijs ieradas pili, kur viņa vīrus novietoja apakšstāva sardzes telpas. Tur viņi saka uzmākties kalponitēm, līdz lllinora sašutusi izteica par to pārmetumus viņu pavēlniekam. Ciemiņi bija jau pavadījuši Kortā divas nedeļas. un pilskundze, kuru sākumā bija mākušās aizdomas par visu šo pasakumu, tagad saka justies drošāk un tikai vēlējās, lai sers Hntonijs ar savu trakuļu bandu un nepār­traukto lielīšanos ātrāk atrastos aiz. Eondīnijas mūriem. Taču piecpadsmitaja rīta nelaime bija klat. Rītausma vēl Anglijā valdīja miers; satumstot naktij, bija beidzies pirmais traģis­kais notikums, kas neizbēgami noveda pie kara ar Romu.

Elinora bija piecelusies agri un, ka parasti, senešala un apmēram sešu muižas kalpu un piekunu apmacītāju pava­dība devusies medības. Līdzi bija suņi un pāris vanagu. Fils ļaudis cerēja izbaudīt medību prieku, pirms sers Entonijs ar savu svītu paspētu galīgi sabojat viņu izredzes. Kaclu laiku viņiem smaidīja laime, bet tad viens no pieradinā­tajiem putniem pazaudēja nolūkoto medījumu un neparko neatgriežas pie gaisa šūpotas ēsmas. Tas aizlidoja augstu pāri tīrelim, spēcīgi vēcinādams spārnus, acīmredzot doda­mies uz Fulas ostu un juru. Elinora auļoja tam nopakaļ, lādēdamas un bungādama ar papēžiem sava zirga sānus. Viņa bija veltījusi daudz laika putna apmacībai un negrasijas to pazaudēt —ja vien izdosies to notvert. Viņa jāja atri, ļaudama zirgam pašam izvēlēties ceļu starp zāles kušķiem un irbuleņu puduriem, un drīz atradās tālu priekšā savējo pulciņam; vienīgi senešals turējās viņai līdzas.

Fec paris judzem bija noprotams, ka putns pazudis uz neatgriešanos. No tā nebija ne ziņas, ne miņas, un viņi atradas jau tik tālu, ka Korlas lorņi izskati jas pavisam mazi. 1 Uinora elsdama pievilka grožus. — Nav vērts, kas pazudis, pazudis. Godīgi sakot… — Viņa parviIka cimdu par locītavu un aizāķēja to aiz seglu loka. — Sāku aptvert, kapēc ļaudis teic, ka dažam labam smadzeņu tik, cik putnam… Ser 1 )ž.on, kas nolicis?

Senešals cieši lūkojas atpakaļ uz ceļu. pa kuru viņi bija auļojuši. Sargādamies no vēsās, spožās saules, viņš bija piemiedzis acis. — Miledij, — viņš steidzīgi sacī ja, — va­nags nielas virsu zaķim, bet pakļuva zem ērgļa… — Viņš aši pagrieza savu zirgu atpakaļ. —Jājiet uz Veremas ceļu…

Tad Elinora viņus ieraudzīja: ka mazi punktiņi viņi bija izrindojušies par tīreli un airi tuvojās, taču atradas pārāk tālu. lai būtu saskatami viņu sejas vaibsti, tomēr par to, kas lie ir. nebija šaubu, sers Entonijs beidzot bija aizcirtis lamatas. Elinora spivi palūkojās pa labi un pa kreisi. Vajataji bija labi izkārtojušies, nebi ja cerību viņus apiet, tiekot kaut kur cauri lokam. Elinora pagriezās seglos. Viņai priekšā tāluma izviļās ceļš — balts pavediens, kas pārstiepts pāri klajumam; aiz tā blāvi vizēja jūra. Nebija šaubu, kurš vir­ziens jāizvēlas; viņa zibenīgi apgrieza zirgu un dzina to auļos.

Aizmugurē izrindojušos vīru zirgi nebija izšķieduši speķus, tic pamazam tuvojās, pce pusjudzes jajiena tie atradas pietiekami tuvu, lai varētu viņai uzsaukl un pavēlēt padoties. Atskanēja atsevišķs šāviens. Elinora pagriezās atpakaļ pret senešalu, viņas zirgs paklupa, nomezdams jātnieci visa garumā zemē. Viņa pavēlās gabaliņu talak, apklajusi seju ar rokam, ka bija mācīta, tad piecēlās — izspurušiem matiem, taču sveika un vesela. Līdzās gulēja zirgs, sāpes zviegdams, no priekškājas tam strukloja gaišas asinis.

Acis iepletusi, Elinora pieskrēja zirgam klāt. Senešals bija piesteidzies viņai līdzas, nolēca zeme un iespieda sava zirga pavadu viņai roka. — Miledi j… auļojiet uz. Vērēmu…

Viņa ka ncsamanīga pakratīja galvu, pulēdamās sakopot domas. — Viņš ir pagalam, nav nekādu cerību. Viņi uz ceļa mani panaklu… —Jātnieki bija jau tuvu, senešals pa­cēla pistoli, atbalstīja stobru pret delniu un nospieda gaili. Nejauša gadījuma pcc šāviņš ietriecas vienam no jātniekiem krūtis, nogāžot viņu no zirga; rinda pēkšņā apjukumā apsviedās apkart.

Kaut kas nosvilpa. Rokas sažņaugusi dūres, Elinora apgriežas. Viņas aizmugurē, tāluma pa grambaino ceļu dārdēdama tuvojās masīva, tvaika dzīta lokomobile, vilk­dama vairākas platformas. Elinora metas tai pretī, juzdama gaisu asi ietriecamies krūtis. Atkal atskanēja pistoles šā­viens, šoreiz viņa dzirdēja nosvilpjam lodi, kas, izskrējusi cauri zālei, ieurbās zeme jardus divdesmit viņai pa labi. vēl viens šāviens, viņa pameta skatienu atpakaļ, ierau­dzīja, ka viens no jātniekiem notriec zeme senešalu. Tad viņa grīļodamas devās projām pa ceļu. Lokomobile bija ļoti tuvu.

Viņa apstājas pie tas, atbalstīdamas pret lielo pakaļējo riteni un smagi elpodama. Viņa redzēja, cik veca ir tvaika dzītā mašīna: vadītāja kabīne vienos caurumos, rūsas plankumu izraibota, un pa nolietotā tvaika katla šuvēm burbuļodams sūcas ūdens. Mašīna bija liels, noguris grausts, kas vilka savas pēdējās dienas, vadajot kokus, mēslojumu un akmeņus, tomēr tas sānus greznoja brūni sarkana plāksne ar uzrakstu Slrciruižs un Dēli. Mašīnists bija gaišmatains jaunietis, ģērbies korda bikses. Galvā viņam bija pārvadalaja cepure ar spradzi, ap kaklu apsieta apsmulēta šalle, lilinora norija asaras un pacēla augšup roku, lai puisis redzētu gredzenu viņas pirksta. — Saki labi airi! — viņa izdvesa. — Kur ir tavas mājas?

— Dernoverija, milēdij.

— Tad tu esi mans vasalis, — viņa izgrūda. — Glab mani, tā ir nodevība…

Viņš samulsis kaut ko atteica, bet Elinora nesadzirdēja, ko īsti. Jaunekļa rokas satvēra gan atruma regulētāju, gan bremžu sviru, viņa pēkšņi izdzirda pārslogotā dzinēja perkondardus. Viņa atravas atpakaļ, se ja iesitas mitrais, karstais tvaiks, plaušas pildījās ar dūmiem, un tad jau vilciens bija aizdrazies garam un. paliclinadains ātrumu, joņoja pa ceļu. Lokomobili pa pusei ietina tvaiks. Vaditajs nemitīgi darbinaja svilpi.

Sekoja milzīgs juceklis. Dzelžu griezīgie šņirksti izsvai­dīja zirgu pulciņu uz visam pusēm. Vaditajs grozīja stūres ratu, nogriezdamies no ceļa tīrelī, Trīs platformas atrāvas, pārējās, kuru augstā krava bija apvilkta ar brezentu, šūpojās aiz lokomobiles, lai lēkājot pa nelīdzeno zemi un tuvojoties seram Entonijam. Tas aiz. niknuma rcca, vicinādams zo­benu; viens no kara zirgiem saslejas pakaļkājās, pārmez­dams jātnieku pāri galvai; otra karakalpa krūtis sašķaidīja krītošie akmens bluķi. Kāds jātnieks pacēla pistoli un uz labu laimi izšāva; šāviņš trapija lokomobiles uzrakstam, kura šķembas ietriecās vadītajam seja. Viņš uzmeta gaisā rokas: otra lode ķera padusi, un jauneklis nokrita no šīfera platformas. Lokomobile ar vaļa atgrieztu atruma regulētāju vagoja zemi gar seru I intoniju. Piecdesmit jardus tālāk kāds no riteņiem aizķēra ar zāli apaugušu pakalniņu. Loko­mobile, kravas aizkavēta, pagriežas; atskanēja spalga metāla žļerkstoņa, šņākdams eksplodēja tvaika katls, un lokomo­bile nogāzās uz sāniem, spararats joprojām strādāja, pelnu plēnes no kurtuves pārklājā zaļi. Tūdaļ augšup uzšāvās liesmas, spoži zibēdamas dumu vālos. Lokomobile dega augu dienu, tikai nakli katls zemnieku bērns pielīda pie­tiekami tuvu paliekam, lai noņemtu no milzīga riteņa plāksni ar uzrakstu. Spīdīgi nopulētu, viņš to paglabāja sava mājiņa un vēl pēc ilgiem gadiem, noņēmis no skapjaugšas lielo plāksni, joprojām mēdza to noglaudīt un stāstīt saviem bērniem, ka tā bijusi piestiprināta pie lielāka zemesceļu kuģa, vārdā Lēdija Margarita.

Izbēgt vairs nebi ja iespējams; Elinora sadrūmusi pieceļas un ļāva piesaitcl roku locītavas pie sāniem. Viņa redzēja senešalu tāpat sasaitētu; sera Džona dīvaini gaišas acis zvēroja dusmas. Viņam līdzās divi vīri saķertu turēja jauno lokomobiles vaditaju. Puisis kasēja; viņa seja bija noplutlusi asinīm. Sera Džona otrais šāviens bija trāpījis policijas priekšniekam īkšķa gala, atplēsdams nagu ta, ka tas stiepās taisna leņķi pret miesu; augstais kungs lekaja no vienas kajas uz. otru, lādējās un pulējās piesaitet nagu ar kabat­lakatiņu. — Kad vergi sāk dumpoties, — viņš dusmas šņaca, — un paceļ rokas pret saviem kungiem, neiznāk nekās vairāk par šito… — Lokomobiles vadītāju parāva uz priekšu. Hlinora iekliedzās; nošviksteja liks zobens un iegriezās jauneklim kakla. Slikti nomērķētais šķēliens puisi nenogalināja; viņš meklēja glābiņu pieElinoras, un, kamēr karakalpi, bailes gribēdami pabeigt briesmu darbu, cirta vēl un vēlreiz, jaunekļa asinis lija viņai uz kājām. Likās, ka paiet vesela mūžība, līdz ķermenis raustīdamies un lēkādams norimst un apklust.

Ta bija pirmā vārdarbīgā nāve, ko Elinora redzēja, un šī nozieguma drausmas nekād nebija iespējams aizmirst. Viņa nokara galvu, pūlēdamās palikt pie samaņas, redzot, kā spīdīgas asinis tek lejup un iesūcas putekļos. Viņa nepaģiba, bet saka vemt. Krampji kļuva arvien stiprāki, viņa atrāva rokas no vīriešiem, kas viņu turēja, nokrita ceļos un elsoja. Kad leknie beidzas, viņa pacēla seju, kura pat lūpas bija baltas ka audekls, un saka lādēties. Viņa ladejas angliski un franciski, ķeltu un geļu mēlē, ka arī latiņu valoda; viņa nolādēja seru Entoniju un viņa karakalpus, apsolīdama tiem desmitiem dažādu nāves paveidu maigā, gandrīz laipna balsi, tā ka policijas priekšnieks klausijas viņa gluži ka burv ju važās sakalts. Viņš vairs nerūpējas par savu īkšķi un stāvēja, pieri saraucis, bet tad atguvās un nobļava. lai karakalpi sadabūjot kopa zirgus, kuriem vairs neesot jāt­nieku. Senešalu piespieda sēsties vienam no tiem mugura; Elinoru kāds karakalps uzsvieda sev priekšā uz zirga, un pulciņš aiz.jaja gar tvaika dzinēja sprakstošajam paliekām, dodoties pāri tīrelim, neapšaubāmi nodomājis satikties ar kādu zvejas laivu, kas guslckņus aizvestu uz tādu vietu, kur sadzīt pēdas nebulu iespejams. Tajos laikos Pūlā bija viri, kas par pienācīgu maksu būtu ar mieru aizvest jūga pat pašu karali.

Lai kāds plāns bija prātā seram Entonijam, tam nebi ja lemts piepildīties. Vērodami attālo kauju caur savam stip­rajam C'eisa lecam, to pāri tīrelim bija redzējuši signalizē­tāji, un dūmu aizsegu, kas ietina vilcienu, varēja viegli saskatīt no Korlas. Traucas signāli, kas brīdinaja ne vien pils garnizonu, bcl arī Vēremas zemessargus; uzbrucējus pārtvēra, pirms lie paspēja nokļūt pie jūras. Polici jas priekš­nieks, ieraudzījis, ka ir atgriezts no bēgšanas ceļa. apstājās un droši vien būtu čakli centies panākt, lai izdotos L li noru izmantot par gūstekni, ja vien viņa nebulu iekodusi roka karakalpam, kas viņu turēja, un novēlusies no zirga — todien jau otro reizi. Viņa iekrita irbuleņu krūma, piece­ļas — saskrāpēta līdz asinīm un niknākā par niknu. Cīniņš beidzās visai atri, un sers Entonijs ar saviem ļaudīm nometa ieročus.

Elinora piekliboja pie lireli stāvošajiem, šauteņu loka ieslēgtajiem Lntonija varzas dalībniekiem. Sargi skrēja viņai klat, lai palīdzētu, taču viņa tos atgrūda. Viņa leni nosoļoja gar apcietinātājiem, berzēdama sanu, neapzinati lasīdama no svārkiem zāles stiebrus un zariņus, un likās, ka viņas smadzenes ka dīvaini vīna tvaiki kusa un burbuļo niknums. — Nu, ser Entonij, — viņa sacīja. — Ceļa es šo to apsolī ju. Un te, rietumos, mes vārdu luram… — Policijas priekšnieks mēģinaja kaulēties vai lūgties, lai viņu atstaj dzīvu, taču Elinora platām acīm lūkojas viņa. it ka šis cilvēks runātu kādā nepazīstama valoda. — Vējam lūdziet želaslibu, — viņa teica, it ka nespēdama apslēpt pārstei­gumu. — Klintīm vai varenajam jūras bangām to lūdziet, bet pie manis gan nenāciet un nesmilkstiel… — Viņa pie­vērsās senešalam. — Pakariet tos! — viņa uzsauca. — Par nodevību, par asinspirti… — Milēdij…

Elinora, piecirzdama kāju pie zemes, uzkliedza: — Pa­kariet tos!… — Viņai līdzas dižciltīga zirga mugurā sēdēja kāds karakalps; viņa sagraba to aiz adas kamzoļa un rava tik spēcīgi, ka virs gandrīz velšus izvēlās no segliem, Elinora uzlēca dzīvniekam mugura un aizdrazas, pirms kāds paspēja pacelt roku; satrakota viņa joņoja pāri tīrelim, zve­tēdama lopiņa kaklu ar dūri. Senešals viņai sekoja, atslādams gustekņus to liktenim. Elinora palēnināja gaitu, kad bija atlikusi jūdze līdz pilij, nolēca zeme un pieskrēja pie pakalna, no kura varēja redzei priekšā plešamies savu dzimto vietu, pils pagalmus un torņus, un kalnus, kuri kairs savā pusē ietiecās tīrajā gaisa, asi iezīmēdamies pret debe­sim. Kad senešals piejaja līdzās, viņa satvēra tā seglu kāpsli, sažņaugdama pirkstos cieto adu. Ja viņš bija cerējis, ka mežonīgie aulekši būs jaunavu nomierinājuši, viņš maldijas. Elinora bija pārāk saniknota, lai runātu; balsieni lau­zas no mutes ka plīstoša stikla drumslas. — Ser Džon, viņa iesāka, — pirms te atklīda mušu tauta un Sentleki kla­juma asiņaina kauja to ieņēma, šo vietu sauca par Cicitu proti, Vārtiem. Vai tiesa?

Ja, milēdij. — Vārdi krita smagi kā akmeņi.

Nu tad pie ši vārdu mēs atkal atgriezīsimies, — viņa izlēma. — Ejiet pie maniem rentniekiem 1 jelaja līdzenumā un uz ziemeļiem līdz Seramtaunai. Ejiet pret rietumiem uz Dernoveriju un pret austrumiem uz Bornas ciematu. Sakiet viņiem… — Elinorai aizžņaudzās balss. Viņa piespieda sevi nomierināties. — Sakiet viņiem, ka Geita ir slēgta un at­slēga ir pie Elinoras… — Jaunava novilka no pirksta zīmoggredzenu. — Ņemiet manu gredzenu un dodieties ceļa…

Senešals satvēra Elinoras plecu un pagrieza jaunavu pret sevi. urbdamies ar skatienu viņas satrauktajās acis. — Mi­lēdij, — viņš piesardzīgi teica, — tas nozīme karu…

Elinora atgrūda senešala roku,"ar pūlēm vilkdama elpu.

Vai jūs iesiet, — viņa saskaitusies noprasīja, — vai arī

man jasūta cits? Senešals vairs nebilda ne vārda, iespieda zirgam piešus sānos, pagriezās un aizauļo ja uz ziemeļiem, saceldams uz Veremas ceļa putekļu mākoņus. I'li nora sēdas atkal zirga mugura un, skaļi uzmundrinādama dzīvnieku, iejāja ieleja, iedzīdama dzīvžogos nelielas mašīnas, kas puzdamas elsdamas, vēcinadamas sparniņus, spruka uz visam pusēm.

Kaut arī viņas karavīri spieda saviem zirgiem piešus sānos līdz asinīm, neviens nespēja tureties viņai līdzi…

Nekāvējoties nosūtīja ziņas uz. I.ondīniju karalim, taču visi semafori atnesa atbildi, ka( arlzs jau aizceļojis uz.Ameriku. Sera Entonija triecienam bija izvēlēts izdevīgākais brīdis, jo, lai gan klīda baumas, ka Ģilde protot aizsūtīt ziņu pat uz Jauno Pasauli —ka, to neviens nespēja uzminēt —, nebi ja zināms neviens paņēmiens, ka stāties sakaros ar kuģi. kas brauc pa juru. Pa to laiku policijas priekšnieka atbalstitaji plosījās galvaspilsētā, draudēdami ar navi, iznīcību un vēl ko ļaunāku, bet Kaijas un Dīlas kungs Henrijs saskaņa ar tiešiem norādījumiem no Romas steidzīgi vāca kopā karaspēku. Elinoras paredzējumi bija liela mērā piepildījušies; karaļa prombūtnes laika vaukšķeja visādi suņi. Pakts, ka strīds sākotnēji bija izcelies par jautājumu, ko patlaban visumā atzina par administratīvu kļūdu, piešķīra stāvoklim vēl skumjāku un ironiskāku pieskaņu.

Pilskundze Dorseta saduras ar daudzam problēmām. Viņa varēja iesaukl vīrus no apkārtējiem apgabaliem; vienkāršās tautas pārstāvji saplūstu zem viņas karogiem airi vien, taču pastāvīga armija ir jāēdina un jāģērbj, un jāapbruņo. Niknums dienam ilgi deva Elinorai speķu strādāt ar saviem kapteiņiem un mājas ļaudīm, gatavojot vajadzīgo krājumu sarakstus. Pats pirmais un butiskakais neapšaubāmi bija nauda, un pēc tas viņa aizjāja uz. ziemeļiem, uz Dērnovēriju. Kas notika starp viņu un sirmo vectēvu, neviens nekād neuzzinaja, taču veselu nedēļu sarkanbrūnas tvaika dzītās

lokomobiles ripoja uz Korfgeitu, vezdamas daždažādas mantas. Tās atgādāja miltus un graudus, mājlopus, sālītu gaļu un konservus, lodes, šaujampulveri, mīkstus aizbāžņus pulvera saturēšanai lielgabalos, munīciju musketern, virves un degļus, mašīneļļu, petroleju un darvu; ceļamie bloki šķindēja augām naktīm, celtņi, ko elsdami drebināja nelieli stacionāri dzinēji, iešūpoja kravu pēc kravas augstu torņos. kāds atbalsts varētu pienākt no pārējām valsts daļām, lilinorai nebija ne jausmas, un viņa plānojot rēķinājās ar visļaunāko, piepildīdama pagalmus ar vīriem un vaja­dzīgajiem krājumiem. Tieši tāpēc Henrijs ierazdamies atrada pili tik labi sagatavotu un tāda apņēmībā tureties līdz nāvei.

Vakarā pēc asinspirts Elinora ieaicinaja senešalu sava istabā. Viņa bija bala ka nave, zem acīm tumši, zilgani loki. Viņa pamāja ienācējam uz krēslu, kādu bridi vēl sēdēja, stīvu skatienu lūkodamās kamīna liesmas un kustīgajās ēnas. — Nu, ser Džon, — Elinora beidzot ierunājās, — te nu es sedeju un izdomāju skaļu frāzi par… par to, kas šorīt notika. Paklausieties, kādu. «Es izdzinu Romas dunduru no savas pils mūriem.» Un beigas.

Senešals atkal pagaidīja, zinādams, ka vārdi nav nekāds palīgs.

Viņš neatbildēja, un Elinora iesmējās un noklepojās. — Skaidrs, ka tas nelīdz, — viņa sacīja. — Man acu priekšā joprojām ir tikai tie radījumi grāvī un ņudzeklis uz šaurā ceļa. Nezin kapēc nekās cits nešķiet īsts. Vairs ne.

— Es aiztriecu tēvu Sebastjanu, — viņa turpināja. — Viņš man sacīja, ka es par savu nodarījumu nevarot gaidīt nekādu piedošanu, pat ja es basām kājām noietu uz pašu Romu… Es viņam pateicu, lai labāk iet projām; ja piedot nav iespējams, tad viņš nevar sniegt nekādu mierinājumu un palikdams tikai uzņemas naveS grēku. Es teicu: zinu, ka esmu nolādētā, jo pirmā esmu pati sevi nolādējusi un man nav jāgaida, lai kāds dievs to izdara mana vietā. Protams, tas no visa bija pats ļaunākais; cs to sacīju viņam tikai tadeļ, lai nodarītu sāpes, taču vēlāk sapratu, ka lik un tā esmu to domājusi, ka cs gluži vienkārši neesmu vairs kristiete. Es sacīju: ja tas ir nepieciešams, es uzmodināšu dažus senus dievus, Tunoru vai varbūt Votanu vai Balduru Kristus vieta, jo viņš pats stastija man pirms daudziem gadiem, kad es mācījos, sēdēdama viņam uz. ceļiem, ka Baldūrs esot tikai Jēzus vecakais paveids un ka bi juši daudzi dievi, kas lējuši asinis. —• Viņa ar nedrošu roku ieleja sev vīnu. — Un tad es pavadīju pccpusdicnu piedzerdamas. Vai jus ne jūtat pret mani riebumu?

Senešals pakratīja galvu. Viņš nekād nenosodīja I Minoru, nebija to darījis nekād visa viņas mūžā, un patlaban nebija īstais bridis saki to darīt.

IMinora iesmejas un paberzēja seju. — Man kaut kas… vajadzīgs, — viņa pavēstīja. — Varbūt sods. Ja es liktu jums atnest pātagu un sist mani līdz asinīm, vai jus to darītu?

Viņš lūpas sakniebis, atkal papurinaja galvu.

— Ja, — viņa piekrita. —Jus to nedarītu, vai ne… Visu cilu. tikai nedarītu man gauži. Es julu, ka man gribas… kliegt vai arī vemt, vai kaut ko citu. Varbūt abus reize. Džon, ja mani izslēgs no Baznīcas, ko darīs mani ļaudis?

Viņš savu atbildi bija jau rūpīgi apdomājis. — Atsacīsies no Romas, — viņš teica. — Tagad ir aizgajis Pārāk tālu. lai kāds grieztos atpakaļ. Jūs redzēsiet, miledi j.

— Un pavests?

Viņš atkal mirkli padomāja. —Viņš katra ziņa rīkosies un darīs to ātri, tomēr es nespēju iztēloties viņu vedam veselu armiju pa juru no pašas Itālijas, lai pakļautu vienu cietoksni. Bet kaut ko viņš noteikti izdarīs: viņš dos norādī jumus saviem cilvēkiem Eondinija lietot pret mums speķu, un, manuprāt, mes pieredzēsim arī, ka daži no 1 .uaras un Nīderlandes pārkuģos pāri Kanālam, lai palūkotos, ko šai jutekli var pagrabi. Viņiem jau gadsimtiem ilgi gribas pārcelt dažus robežmietiņus un apmierināt savas prasības pēc Anglijas zemes, un patlaban, protams, irlik laba iespēja ka nekād.

Saprotu, — viņa nogurusi sacīja. — Galu gala iznāk, ka es visu esmu salaidusi grīste; Čarlza patlaban te nav, un es esmu iespēlējusi viņiem tieši rokās. Viņi bariem vien trieksies uz Angliju, un Baznīca dos visu savu svētību, lai šeit apspiestu bruņoto sacelšanos. Ka tas beigsies, es vien­kārši nespēju iedomāties. — Viņa piecēlās un nemierīgi saka soļot šurpu turpu pa istabu. — Ne, tas nelīdz, — viņa sacīja. — Es nekādi nespēju šonakt mierīgi sēdēt un gaidīt. — Viņa aizsūtī ja pēc rakstveža un virsniekiem, kas komandēja kājniekus un artilēriju; visi strādāja līdz agram rītam, sastādīdami papildu pārtikas produktu sarakstus, ietverdami to, kas būs nepieciešams, lai izturētu ilglaicīgu aplenkumu.

Nav šaubu, — sacīja Elinora, atkal atguvusi sev rak­sturīgo praktisko pratu, — ka mūs iespundēs uz krietnu laiku. īstenībā līdz tam, kad atgriezīsies ("arlzs. Nevar but arī runas par bruņinieku paražu ievērošanu, par pastaigam, ņemot Ildzi ieročus, vai kaut ko tamlīdzīgu, tas viss irdaudz par nopietnu, bet vismaz, kad tas būs pari, mēs uzzināsim, kas patiesībā valda par valsti — mēs vai kāds itāliešu priesteris. —Viņa ieleja vīnu. —Nu, kungi, paklausīsimies jūsu ieteikumus! ,1us varat dabūt visu nepieciešamo — ieročus, karavīrus, pārtiku. Es lūdzu tikai vienu. Neaizmir­stiet itin neko! Mcs nevaram atļauties aizmirst nevienu sīkumu; atcerieties: viena vienīga kļūda — un mūs gaidīs karatavas vai vēl kas ļaunaks…

Senešals palika kopa ar viņu, pēc tam kad citi bija aiz­gājuši, sēdēdams pie kamīna un malkodams vīnu, vērpjot stāstus par visiem tematiem, sakot no dieviem līdz karaļiem; viņš stāstīja par zemi, tas vēsturi un tas ļaudīm; par Elinoru, viņas ģimeni un audzināšanu. Zināt, — viņa sacīja, tas ir dīvaini, ser Džon. bet šorīt, kad es izšāvu, man likās, ka stāvu kaut kur ārpus pašas un tikai vēro ju, ko dara mans ķermenis. Itin ka es un jus ari, mēs visi, esam tikai zāle nostādītās lelles. Vai arī marionetes uz skatuves. Mazi me­hānismi, kas telo savas lomas, ko paši nesaprot. — Viņa platam acīm veras vīna glazē, grozīdama to rokas, lai re­dzētu, ka laja, zeltaini dzirkstot, dejo ka liesmu, tā spuldžu atspulumi. Tad viņa, saraukusi pieri, pacēla acis, tumšas un mīklainas. — Vai jus zināt, ka es to domāju?

Viņš nopietni palocī ja galvu. — Ja, miledij…

Ja, — viņa turpināja. — tas ir itin ka… deja, menuets vai pavana. Kaut kas cels un bez. mērķa; visi soļi laja ir izkārtoti pēc plana. Tiem ir sakums, un tiem ir beigas… Viņa nosēdas uz grīdas pie kamīna un pavilka zem sevis kajas. — Ser Džon, — viņa leica, — reizēm man šķiet, ka dzīve ir pilna jēgas, ka visādās šķiedras un pavedieni saaužas ka gobelēna vai brokātā. Tāpēc, ja vienu izvelk vai parauj, visa audumā pilnīgi pārmaiņas raksts. Bet tad man atkal ienāca prātā… tas viss ir pilnīgi bezjēdzīgs, jēga būtu viena un tā pati, vai mēs virzāmies uz. priekšu vai atpakaļ, sekas noved pie cēloņiem un tie pie jaunam sekām… varbūt tieši tā noliks, kad mēs nokļūsim pie l.aika beigu robežas. Visa pasaule atsprāgs vaļa un aizvīsies atpakaļ pie saku­ma… — l llinora nogurusi paberzēja pieri. — Mana runa ir nesakarīga, vai ne? Esmu aizsēdējusies pārāk vēlu…

Senešals saudzīgi izņēma viņai no pirkstiem vīna glāzi. Kadu bridi viņa sēdēja klusēdama un. kad ierunājās, likās ieshgusi pusmiega. — Vai atceraties, ka pirms gadiem man kaut ko stāstījāt? — viņa Vaicaja. — Par to, ka manam vectēva brālim Džesi jam salūza sirds, kad mana vecmāmiņa negribēja viņu precei, un viņš iegrūda nāvē savu draugu, un ka ar to dīvainā kārtā sakas viss viņa darbs… Tas stāsts likās tik īsts, es esmu pārliecināta: tā droši vien tiešām ir bijis. Nu, tagad es to varu pabeigt jusu vietā. Jus varat saskalil Cēloņus un Sekas visa ceļa garumā. Ja mēs…

uzvarētu, lati uzvaras cēlonis būtu vectēva nauda. Un nauda mums ir nākusi no Džesija, un viņš sapelnīja to tāpēc, ka tā meitene… Tas ir līdzīgi ķiniešu kārbiņām. Ikviena no tam ir arvien mazāka kārbiņā — un tā visu laiku, līdz tas kļūst pavisam mazas un ir pārāk sīkas, lai būtu saskatāmas, un tomēr tās turpina rukt arvien mazākas.

Senešals gaidīja, taču Llinora vairs nerunāja.

Nākamajās dienās pili ritēja raita darbība. Llinoras ziņ­neši jādelēja pa visu apkaimi, vezdami jaunus papildinā­jumus aizstāvju pulkam, pārtikas krājumus un liellopus turpmākajam laikam. Dzīvniekiem iekārtoja lielo lejas pagalmu; gar arējiem mūriem stiepās aizgaldi un apžogojumi. Atkal dārdinaja tvaika dzītas lokomobiles, vez­damas no Vēremas lopbarības raušus un siena ķīpas. Els­damas tas ripoja pa ceļu ar tukšām platformām, klau­dzēdamas atgriežas pa arējiem vārtiem, lai novietotu savu kravu kaudzes uz nelīdzenas zāles. Visu iespējamo sastūma zem nojumēm; to, kas palika ārpuse, apklāja ar brezentu, ko nobēra ar kūdru un akmeņu šķembām. Ja ienaidnieks atvedīs ugunsspļavejas mašīnas, sausais siens būs pirmais mērķis. Celtņi klabēja augu dienu un arī lielāko daļu nakts, izvietodami pārtiku pagrabos, ceļot augša bultu saišķus palšavēju strēlniekiem, lādiņus lielgabaliem. Semafori reti stāvēja mierā. Zeme dega ka drudzi, Londīnija bruņojās, jauniesauktie no Saseksas un Kentas soļoja uz rietumiem, liel tad saka pienākt ļaunākas vēstis. No Francijas, no Luaras pilīm vīri plūda, lai piedalītos Svētaja krusla karā, un dienvidos otra armāda sakapa kuģos, lai dotos uz Angliju, .lanis nesūtīja Flinorai nevienu vārdu, taču viņa nodomi bija pat skaidraki bez tiem. Pilskundze dubultoja pūles. Lokomobiles vilka platas dzelzs važas pāri pie­mirkuša dumbraja maļam, strādnieki sadedzināja pils pa­kalna nocirstos brikšņus, ka arī krūmus un kokus, kas gadu gaitā bija paši iesējušies, un par nomelnējušo zaļi noklājās tonna pēc tonnas samalta krita. Tagad slīpas nokalnes vizēja pal zvaigžņu gaisma, tapcc, ja pa tām rāptos augša karavīri, tūdaļ hutu redzami viņu silueti. Piedevām vēl plūda šurp ziņkārīgie, novietodami savas mazas tauriņmašīnas ciemata laukuma, bariem vien plūzdami uz. pili, iekšā pa vārtiem un pāri pagalmiem, blenzdami uz lielgabaliem un sargiem, kas stāvēja uz mūriem, bāzdami degunus viena vieta, okšķe­rēdami ar pirkstiem otra, gandrīz nepārtraukti visus apgrutinadami. I Minora būtu varējusi aizslēgt vārtus, taču to darīt liedza lepnums. Lepnums un senešala padoms. Lai ļaudis redz, viņš klusu noteica. Rosiniet viņu simpātijas, radiet viņos izpratni. Pilskundzei nakamajos mēnešos būšot vajadzīgs viss atbalsts, ko viņa varēšot saņemt no valsts iedzīvotajiem.

Tnsdesmitaja diena pcc asinspirts senešals pieceļas un apģērbās jau rīta agruma. Viņš klusi nogaja lejup pa miega grimušā torņa kapnem, devās cauri istabām un gaiteņiem, kas. iebūvēti mūros, atgādinaja šūnas medus kare, pasoļoja garam bultu spraugām un maziem lodziņiem, pa kuriem spraucas iekšā bālpelēkagaisma, garām kadain sargam, kas snauda sava posteni, bet aši saslejas un atdeva godu, skaļi uzsizdams ar avu pa akmens plātni. Sers Džons atņēma sveicienu, izklaidīgi paceldams roku, jo domas kavējās kaut kur tālu projām. ārā, augšēja pagalma dzestrajā gaisa, viņš apstājas. Iznirdami no nakts, ap viņu slejas aizsargmūri, milzu ēnas ar cilvēku stāvu sīkajam ēnām augšmala. Par sargu galvam cēlas viņu elpas mākonīši. Tālu leja zilgani, neskaidri drūzmējās ciemata māju jumti, šur lur dega kada gaismiņa, ārā, tīrelī, vientuļš spīdums noradīja sencšalam, kur kāds akmeņkaļa palīgs, lukturi roka, smagiem soļiem dodas uz darbu. Sers Džons novērsās; acis gan redzēja, bet prati bija aizņemti ar ko cilu, domās ieslēgtu. Saja austras stunda, ka vienmēr, šķita, ka Laiks varētu apstaties, apgriez­ties un il ka ieplūst sevī, pirms sāk atkal traukties uz priekšu, modinādams jaunu dienu. Pils likās nevis liels, blāvs akmens kronis, kas slejas kalna virsotne, bet samilzis gunis, klusuma sala, kas peld laika straume un varbūt dzen iespēju atvases, kuram nav robežu tapat ka saules gaitam. Saja bridi savas domas nesaprata arī pats senešals un, dabiski, nebulu sapratis neviens cits. Tas bija senas domas, pirmo cilvēku pirmās domas, jo senešals piederēja pie seno cilts.

Otra pils pagalma gala pāri apdegušas zāles klatam bezdibenim izvirzījās masīva Bateventa torņa izbūves, līdzīgas kuģa priekšgalu rotājošām tēlam. Senešals apstājās pie lejas durvīm, pieversis savas dīvainās acis apvārsnim, un leni pagriezās pret Celovas pakalna signaltorni. Tai paša mirklī semalbra posmainas rokas saka klaudzēt.

Sļucot ar kajam pa akmens plāksnēm, senešals gāja augša pa torņa kāpnēm, dzirdēdams sava aizmugure dārdoņu un kadu balsi. pāri pagalmam steidzas kāds signālpažs, gandrīz vēl zens sakrunkotas zeķes, ša tā plecos uzmesta apmetni, ziņu bloknotu roka, acis berzēdams. Tālu aiz tīreļa, tur. kur saplūda jūras un debesu zilgme, uzzibsnīja gaisma un tad nozuda. Tad vēl un vēl viena, tad pavīdēja kaut kas līdzīgs burai. Izskatījās, it ka tur būtu noenkurojusies flote, kas iztaisno savu rindu un gaida.

Kāpņu augšgala aizslēgtas durvis vērās uz mazu telpu, kas bija izveidota akmens sienā. Atslēga no šis telpas bija vienīgi senešalam. Pati tā izskatī jās dīvaina neliela lietiņa ar apaļu augšdaļu, kam zobu vieta bija viļņota vara josla. Viņš iebāza to slēdzenē un pagrieza; durvis at veras. Senešals atstaja tas vaļā, viņa rokas veikli kustējās, sastādot maģisku aparatu, ko pāvesti sava gudrībā jau sen bija aizlieguši. No vara un sarkankoka izgatavotais aparāts šķindēja un klau­dzēja; uzzibeja zila dzirkstelite; neizpetitajaetera aizlidoja viņa vārds un jautājumi — neredzami, klusi, tūkstošreiz alraki par semaforu kustībām. Viņš rāmi pasmaidī ja, pa­ņēma papīru un rakstaino un saka rakstīt, nejuzdams vairs apkārtējo pasauli, sakopojis visas savas domas ap aparātu, kas dzirkstīja un zibsnīja pirkstos.

Durvis aiz viņa pavērās uz iekšu. Viņš dzirdēja kadu ievel­kam elpu, pret akmeni nošvīkstam kurpi. Papīru roka turēdams, scncšals pagriezās. I Iz galda novietotā lietiņa viņa aizmugure spalgi klabēja, kaut arī neviens tai nepieskaras un to nevadī ja. Senešals atkal mīļi pasmaidīja. — Miledij…

Acis iepletusi, viņa kapas atpakaļ, pacēlusi roku pie kakla, lai savilktu ap to lakatu, ko bija apmetuši ap pleciem. Mazajā kambarīti dobji atskanēja viņas aizsmakusi balss:

Melna maģija…

Senešals pameta aparātu un aizsteidzas viņai pa pēdām.

Elinor.J. —Viņš notvēra Elinoru kāpņu apakšā. — Elinor, man likās, ka jūs esat sapratigaka… — Viņš saņēma jaunavu aiz rokas un vilka sev līdzi. Viņa gāja negribīgi, raudamās atpakaļ; iencc augša klaudzinaja ka traka, lespraukusies pa durvīm, lūpas pavērusi, viņa pieķērās ar roku pie sienas un skati jas uz. mazo, sātana apmāto ierīci. Senešals saka smieties. — Paklau, Elinor! vēl likai trūkst, ka ļaudis jus redzētu tāda stāvokli! — Durvis aiz viņas aizveras; atslēga noklikstēja, Elinorai drebēja lūpas; viņa nespēja novērst acis no lieliņas, kas atradās uz galda. — Ser Džon, — viņa izstostīja. — Kas tas ir?…

Senešals nepacietīgi paraustīja plecus, viņa rokas ne­beidza kusteties. — Viens no veidiem, ka darbojas elek­trīska strava; Ģilde to pazīst jau veselas paaudzes garuma.

I Minora platam acīm skati jas senešala, it kā redzētu viņu pirmo reizi. — Vai tā ir valoda? — viņa izbrīnā taujāja un piegaja tuvāk galdam, vairs nebaidīdamas.

— Viena ziņa —ja.

— Kas tur ar jums runa?

Viņš īsi noteica: — Signalizētāju ģilde. Bet tas nav sva­rīgi, miledij, scmat'ori klabēs visu dienu. Un šis būs viņu sakāmais —viņi jau sākuši to ziņot…

Pirms viņš paspēja teikumu pabeigt, virs viņu galvām ieskanējās kada balss; tā nāca cauri sienai — skaļa un brīnumaina.

— Kērfilija ķērusies pie ieročiem…

I ilinora satraukta sarāvās, vērdamas augšup; viņas lūpas kustējās, taču bez skaņas.

— Un Pevensija ari, — lasīdams ziņu, piebilda senešals.

Un Bomarisa, Kerlona, Orforda… Boudiema pārgājusi

karaļa puse, Kernervena sadedzinājusi savu hartu. arī Kolčestera, Vorika, Premlingema, Brembera, Kārdifa, Cepstova… — Iilinora vairs neklausijas, bet pieskrēja klat senešalam, smiedamās apcirta rokas viņam ap kaklu, nelielaja laukumiņa griezdamas deja, neraudzīdamās, kas notiek ar vadiem, bateri jām un linumiem. Augu dienu līdz vakaram un vēl ilgi pēc tumsas iestāšanās ar lielu noka­vēšanos no torņa trokšņaini pienāca arvien jaunas un jaunas ziņas… Liesmu loku staros bija ietērpti senu, slavenu vietu vārdi: Douvera un Dārleha, un Kenilvorta, Ladlova, Volmera, Jorka… I In tālu no rietumiem cauri jūras miglai lauzas vārdi, kas atgadinaja senu ieroču šķindu: Berija, Pomroja, Lostvidila, Tintagcla, Restormela.

Taču no tīreļa puses rāpās uz priekšu ugunis, tas zibsnīja arī tālu jūra. Pusnakti pēkšņi pārtrūka signāltorņu darbs. Nakamaja rilā Korfgeita bija ielenkta, un pie signaltorņiem šūpojas vienīgi cilvēku līķi.

Tomēr sacelšanas karaliskajos un baronu cietokšņos visas valsts malas Korfgeitas aizstāvjiem aiztaupī ja armādas trie­ciena galveno smagumu. Tas armija lauzas uz zemes iek­šieni, soļodama steidzīgi un nakts laika, taču, ejot pa kalnu spraugu, to krietni paretinaja Llinoras artilērija. Ap piecsimt viru palika, lai turētu ielenkumā Kortu. Viņi vai nu bija at veduši līdzi vai sameistaroja uz vietas veselu virkni kara mašīnu, gan tādu, kas varēja raidīt lielus šāviņus, gan akmeņu sviežamas ierīces. Tās kopa ar trijiem lieliem trebušetiem — arī kadu šāviņu raiditaju paveidu — Pār­liecināšanas ieroci, Uzticību Romai un Vilkati apšaudīja murus no ielejas un apkārtējām nogāzēm. Tomēr attālums bija tik liels un pils slejas tik augstu, ka trapi ja tikai nedaudzi šāviņi un arī vienīgi arējos aizsargmūrus. Parasti tie ķcra labi ja kādu nocietinājumu lejasdaļas akmeņus, ar dobju būkšķi allēkdami atpakaļ; retos šāviņus, kas nonāca pagalmos, Klinoras viri apsveica ka papildinājumu pašu krājumiem. Pilskundz.es ieročus varēja labāk notēmēt, un kopa ar milzīgajiem lielgabaliem lic izraisīja tādu jucekli, ka aplencējus drīz atvilka aiz slapja dumbraja. Pavesta viri rīkoja no turienes uzbrukumu pēc uzbrukuma, mainīdami paņēmienus, cerot, ka tā pārsteigs aizstāvjus, tomēr viņus ka atsita, tā atsita atpakaļ. Uzbrucēji lietoja arī milzīgus vairogus, ko katru spēja nest uz. savam mugurām kopa ducis viru, taču snaiperi ietrieca bultas nepiesegtajās kajas, tā ka nelaimīgie ar visiem saviem ieročiem atmuguriski icgazas straume, atstādami aiz sevis uz zemes vaļņiem platas asiņu svītras. Mēģinājumu parakties zem nocietinājumiem aizstāvji vēroja dnzak ar lidzjutibu nekā ar raizēm. Pār­vietojamos koka torņus graušanai varēja izmantot tikai pret ārējiem vārtiem. Vienu tādu uzbuvēja ārā, tīreli, kur to ne­spēja sasniegt talšavcji lielgabali: tas bija smags tornis, apkarināts ar samitrinatam ādām. 'Ibrni tika iekārtoti trīs stāvi snaiperiem. Kāda rītausmā tas piebrauca klat; sviedrus liedami, to stūma simt karakalpi, un tas rībēdams ripoja pa ciemata ielu. Taču Grāvējs, ierakts aiz trīskāršas smilšu maisu grēdas, sašķaidīja to viena paņēmiena, izsvaidīdams gan vīrus, gan daļas no tiem lielajā grāvi uz abam pusēm.

Pēc tam cīniņa iestājās pārtraukums, un aplencēji sveica Hlinoru, solīdami, ka pavests .lanis viņai piedošot (solīt tā kaut ko viņiem nebija tiesību), un vaicāja, kādi īsti esot viņas nodomi, vai viņa uzskatot, ka spej karot pret visu pasauli. Pēc tam viņi atsūtīja ziņnesi, kas atnesa vēsti il ka no Čārlza: viņš Iii i norai rakstīja, ka ciņa zaudēta un viņai jāpadodas Romai. Viņa ziņnesi aiztrenca, reizē piedā­vādama: ja viņš ar tādu viltus uzdevumu ieradīšoties vēlreiz, tad tikšot iebāzts metamās ierīces cilpa un pa gaisu aizlingots ātrākā ceļa atpakaļ. Sekoja tāda bombardēšana ka nekād iepriekš. Visu dienu gaisa brakšķēdami (raucas klintsbluķi, no tuvējām akmeņlauztuvēm cēlās balti putekļi, akmeņkaļi strādaja vaiga sviedros, lai piemērotu bluķus cilpām. Viri rapas augša pa stāvajam nogāzēm, viņus no aizmugures bikstīja virsnieki ar pielādētām musketēm, lai šaubīgajiem ielaistu lodi mugura, lilinora deva viņiem drausmīgu mācību. Aizstāvji, šķietami apjukuši, atkapas no vesela posma zemakaja mun, pametot vaļa ārējo vārtu režģi. Uzbrucēji, bļaudami ka satrakoti nezvēri, pieskrēja pie Mocekļa vārtiem un saspiedās kopā, dauzīdami un pulē­damies atraut vaļa iekšējo vārtu režģa stangas. Savu kļudu viņi saprata par vēlu, lai paspētu izglābties. Aiz. viņu mu­gurām žigli nolaidās akmens siena paslēptais arejais režģis, cilvēkus ka lopiņus ieslēdzot buri, kamēr no augšas pa atverēm uz viņiem gazas varoša eļļa. Nu aplencēji, dabujuši rugtu mācību, nopietni nolēma pils aizstāvjus nomērdēt badā, taču, kad pienāca novembris un tad Ziemsvētki, pēc tam Jaungads, augstaja tornī joprojām plīvoja karogi oriflamma un Klinoras cilts puķes un leopardi. No karaļa joprojām nebija pienākusi neviena vēsts; senešalam pat­laban nepalīdzēja nedz brīnumdarbi, nedz bezdrāts telegrāfs, valsts bija mēma. Tad beidzot atlidoja ziņas; tas atnesa signalizētāju seržants, kurš kadu dienu krēsla bija izkļuvis cauri ienaidnieka līnijai, taču atradās jau uz. nāves sliekšņa: viņam mugura bija iešauta bulta. Kritusi bija Bomarisa, Kērlona un pēc četrdesmit dienu ilgas cīņas padevies varenais Dubras tornis.

Tonakt Hlinora ilgi negāja gulēt. Viņa izstaigāja torņa istabas un pils pagalmus, kur tagad rēgojas gruvešu kaudzes. Tik tikko saka aust gaisma, kad pie viņas pienāca senešals. Ka dzintara asaras raudādamas dega lapas, saīgi savas vietas snauduļoja, satraukti saraudamies, kad iešvikstējas logu zīda aizkari. Par Lielo tīreli cēlās migla, un mēnesi aizklāja mākonis.

— Sakiet man, ser Džon… — viņa teica, un viņas balss skanēja ka mazam bērnam, kas apmaldījies — dzestrajā gaisa tā bija tikko dzirdama. — Pienāciet te, pie si loga, un pasakiet man, ko jus redzat…

Senešals ilgi stāvēja klusēdams. Tad smagi atskanēja vārdi: — Es redzu nakts miglājus klājāmies par kalniem un musu ienaidnieku sargkareivju ugunskurus… — Viņš grasījās atstāt Elinoru vienu, bet viņa skaidra balsi pasauca seru Džonu atpakaļ.

— AizJaictgais…

Senešals apstājās ar muguru pret Elinoru; un, viņam tā stāvot, jaunava uzrunāja draugu tajā vārda, ar katlu viņš bija pazīstams Seno Garu pulka. — Es jums reiz sacīju, viņas balss grieza ka asmens, — ka jus zināsiet, kad man būs jādzird patiesība. Tagad es jums It) pieprasu. Panāciet atkal šurp un pasakiet, ko jus redzat!

Kamēr viņš, galvu rokā albalstījis, domāja, viņa stāvēja turpat līdzas: sers Džons varēja nakts krēsla sajust viņas siltumu, viņas auguma liego smaržu. — Es redzu, ka visam tam, kas mums ir pazīstams, pienāks gals, — viņš beidzot sacīja. — Lielā Geita guļ drupas, uz. mūriem plīvo pāvesta Jana karogi.

Elinora nelaida viņu vaļa. — Un ka ar mani, ser Džon? Kas lemts man?

Senešals tūlīt neatbildēja, jaunā sieviete norija kakla kamolu, juzdama, ka viņu apņem nakts, ka auguma ieslīd tumsa. — Vai mani gaida nāve? — viņa vaicāja.

— Miledij, — viņš maigi atteica, —jāmirst ir ikvienam…

Tad viņa atmeta galvu un iesmejas, ka pirms mēnešiem

bi ja smējusies seja Raijas un Dīlas I lenri jam. — Nu, tāda gadījuma, — viņa iesaucas, — kamēr varam, mums vēl mazliet jādzīvo! — Un toni. viņi, pirms atausa gaisma, piecdesmit kaujinieku sastāvā izbruka no cietokšņa un sadedzināja Vilkati: tā kauli joprojām guļ uz. kalna. Un garstobra lielgabals Miera Princis satrieca savu līdzinieku rokas, kas bija tik resnas un garas, ka nebi ja lādu koku, ar ko tas aizstat. Tā nu aplencēji atgādāja lielo dižgabalu Svēto Megu, un tad abi ar savu garstobra brāli sarunajas pāri ielejai, līdz dūmi aizvēlās atpakaļ kalnu sprauga ka tvaiks no varoša kalla.

Ļaudis nezināja, ka viņš dodas šurp no telegrāfiem. Bija skaista vasaras diena, kad viņš ar savu svītu šķērsoja jūru ceļa uz Pērbekas salu. Viņi joprojām bija cieši ielenkti; patiesība aplencēji bija nikni uzbrukuši — pirmo reizi daudzu mēnešu laika, un lielajā sajukuma viņš ieradas gandrīz nepieteikts. Pirmo reizi viņi to aptvēra, kad ieleja apklusa lielgabali. Tas bija dīvains klusums, klusums, kas elpoja, kura varēja dzirdēt vēja šalkas par tīreli. Ļaudis redzēja viņa karogus ciematā, zirgus un svītu, kas izvijās pāri klajumam. Senešals steidzīgi uzmeklēja savu kundzi. Viņa atradās otrā pagalmā, aizslavji bija uzstādī juši Miera Princi līdzas Batevcnta tornim un šāva arto uz tiem vīriem, kas pulējās uzrāpties no lejas piekalnē. Elinora bija nokvēpusi dūmos un mazliet notraipi jusies ar asinīm, jo kāds no viņas ļaudīm bija ievainots ar vaļņu bises šāvienu un viņa bija palīdzējusi ievainojumu pārsiet. Ieraudzījusi senešalu, tā vaibstus un stāju, viņa izslējās. Sers Džons rāmi pamāja, apliecinadams lo, ko pilskundze jau bija saskatījusi viņa vaiga. — Miledij, — viņš pavisam rimti pateica. — Jūsu karalis ir šeit…

lilinorai nebija laika pārģērbties un sagatavoties, jo karaliska svīta jau paradijas apakšēja laukuma. Viņa skrēja viena pali leja pa slīpo pagalmu līdz vārtiem; senešals nāca gabaliņu iepakaļ. Neviens cits nekustējās — nedz. lielgabalu apkalpes, nedz strēlnieki, nedz snaiperi, kas stāvēja gar mūriem. I Minora apstājās pie Gravēja (kurš joprojām atradas tur. kur bija sākuma) un atslejas pret stobru. Priekšā viņa redzēja plīvojošus karogus, bruņas, zirgus, kas kodīja dzelžus un dīžājas, juzdami pulvera smārdu, gaidošos karavīrus ar savām šautenēm un zobeniem.

Viņš izjāja uz priekšu viens, nevelēdamies, lai viņu katls sargalu. Viņš redzēja vārtu torņus, kas bija klāti ar kvēpiem un ložu caururbti, režģus, iegrimušus zeme, kura tos bija apklājusi jau pirms gada un kopš tā laika palikusi nenorakta. Viņš garu bridi lūkojas Elinora, kas slavēja, rokas dūres savīstījusi, pie lielgabala, tad pastiepa roku uz priekšu, piedauzīja ar pātagas galu pa režģiem sava priekšā un vienreiz, pamaja ar to.

Paceli…

Matiem plīvojot ap galvu, I 'J i nora nogaidīja, tad saknieb­tam lupām pamāja ļaudīm, kas stāvēja augšā. Mirkli valdīja klusums; tad iežvadzējas važas un atsvari ieslīdēja izgrebtajos kanālos. Vārti it ka smagi nopūtās un saka celties augšup, at.svicz.dami sānis sazēlušo zaļi, kas bija iesējusies vārtu pakājē. Viņš tievas uz priekšu, noliekdams galvu zem dzelzs stieņiem, kas vēl joprojām nebija pacēlušies litlz savai vielai akmens mūri; ļaudis dzirdēja, ka zirga pakavi noklab uz iekšēja pagalma akmens plātnēm. Nokāpis no zirga, viņš tuvojās Elinorai, un tikai tad uzvilnīja apsvei­kumi, kas aizskanēja lulz ciematam, karavīriem, ļaužu rindām uz mūriem, augšup un tālāk projām uz Lielo torni. Tā cietoksnis patievas: padevās savam lēņa kungam un nevienam citam.

Pirms Elinora atstāja savas mājas, viņa vēlreiz runaja ar senešalu. Bija agrs rīts, debesis balpclcki zilganas, bieza migla līdzīgi mākoņiem klaja tīreli, solīdama tveicīgu dienu. Elinora, stīvi izslejusics, taisnu muguru sēdēja zirga un platam acīm lūkojās apkārt: lejup pāri pagalmiem, kur lielgabali šaušanas gatavība stāvēja pie ārējiem vārtiem; pāri izkaltušajai, nomīdītajai zālei, pāri kaitīgajai kruslu rindai, kur gulēja mirušie, kas bija apglabati to muru iekšpuse, kurus nelaiķi bija palīdzējuši aizstāvei. Varens pāri viņai slejās lielais galvenais tornis, bals rīta svīduma, tukšs, atstats un gaidošs. Zem viņas piecdesmit jardu atstatumā sēdēja visas Anglijas karalis savu karavīru vidu. Viņš izskatījās salicis un paragri novecojis; noguris no mē­nešiem ilgas karadarbības, no kaulēšanas un manevrēšanas, un tirgošanas, cīnoties ar izmisušiem cilvēkiem, kas zinaja, ka tuvojās nenovēršama sakāve, kura labākajā gadī juma zaudēs mājas un mantu, bet ļaunākajā — dzīvību. Viņš bija uzvarējis, ja to varēja saukt par uzvaru; nemiera plolsita zeme atkal bija rama. IJz jautājumu, kas bija uzdots Flinorai, viņš bija atbildējis pats.

Pilskundze mēmi pamāja senešalam un noliecas lejup pie viņa. —Aiz.laicigais, — viņa sacīja. —Jūs, kas esat tik labi kalpojis manam tēvam un man… Ielieciet mana ģerboni vanagu un rozi! Lai puķe ries savas saknes šaja zemē, un putns lai izbauda vēja šalkas…

Senešals palocījās, apsolot pildīt savādo uzdevumu. — Kundze, —viņš sacīja, — mēs alkal liksimies. Tikmēr būs ta, kā jūs vēlēsit ies.

Viņa atsveicinājās, vienreiz paceldama roku; tad, pievilkdama pavadu, paskubināja zirgu, apgrieza to apkārt, noklaudzinaja lejup pa stāvo ceļu un tālāk devās pa Mocekļa vārtu torņu vidu uz lielo lejas pagalmu. Karavīri, zirglietām skaļi džinkstot, sekoja viņai; visi devās cauri ārējam tornim uz ciemata ielu aiz tilta, un Flinora ne reizi neatskatījās atpakaļ.

Nolika kaut kāda tiesa. Bija runa par dzīvību; viņa to saprata kā caur miglu. Šie svinīgie kungi ar parūkam galvas, šie drūmie gaiteņi un tiesas zāles viņai maz ko nozīmēja. Spriedums tika mīkstināts — pēc karaļa Čarlza īpašas vēlmes. Flinoru ieslodzīja Baltajā torni, un tur viņa pavadīja ilgus gadus. Īstenība viņu vairs neuztrauca. Viņa domās pina pavasara ziedu vijas un iztēlojas mākoņu vaļus Dorsetas debesis…

Anglija sakas lielas parinaiņas; arī to viņa apzinajās neskaidri.

Cita pēc citas sagruva pilis. To mūri un nocietinājumi, to iekšējie torņi un torņi pie tiltiem, to vaļņi un skaistie greznojumi. Piļu mūros izlauza caurumus, nodeva ēkas vēju vara. Čarlzs Labais, kas pirmām kailam domāja par savu taulu… — tāda bija cena, ko vajadzēja maksai par karu pret Svēto Romu. Sapieri svīda, rakdami ārā spridzekļus un linot ap bedrēs ieraktajiem koka balstiem salmus.

Korfas kalna nogranda grāviens. Kaul kas nodunēja, norībēja; milzu bluķi iegāzās ūdens straumē. Nograva itin ka zemestrīce, augstu tīrajā gaisa uzlidoja putekļu mākoņi.

Milža nāve.

Čarlzs lava Elinorai aizbēgi: sargs bija aizmidzis. Pie. slepenām durvīm gaidīja zirgs; to visu varēja nokārtot, l ika sagādāta nauda un doti padomi. Viņa nepieņēma ne vienu, ne otru. Aizdrāzās atpakaļ, uz. vielu, kas bi jusi viņas mājas.

Viņu atrada senešals, vienīgais no viņas ļaudīm. Viņa bija ieģerbusies kalponītes kleila un musturotas zeķes, taču viņš savu kundzi atpazina.

Kada piesmirkuša oktobra rīta ilgus gadus pēc tam, kad pēdēja pils bija sabrukusi drupās, divi vīri klusu soļoja pa kadas mazas rietumu pilsētiņas ielām. Izskatījās, ka viņus dziļu kaul kas steidzīgs un neatliekams; tāpēc abi soļoja aši, laiku pa laikam palūkodamies apkārt, il ka lai būtu droši, ka neviens nenovēro. Viri iegriezās kadas viesnīciņas pagalma ieejas arka un pargāja pāri bruģakmeņicin. No arkas lejup nokarājas vīteņaugi, kuru lapas bija nobirušas; vēja dzīta, seja iesitās lietus šalts. Svešinieki pieklauvēja pie durvīm, lapa ielaisti, durvis aiz. viņiem kāds aizāķēja ar važiņu. Aiz. tam sakas gaitenis, gandrīz tumšs ka nakli, kura vēl uzkavējies mazumiņš pēcpusdienas gaismas, — un tālāk kāpnes. Viri klusuciešol kapa augšup. Gala pletās kāpņu

laukumiņš, lur bija redzamas durvis; vīri apstājas pie tam un pieklauvēja, sakuma klusi, tad uzstājīgāk.

Sieviete, kas durvis atvēra, ar roku saturēja kaklam vaļīgi apmesto šalli; par pleciem viņai joprojām krita gari, brūni, cirtaini mali. — Džon. — viņa sacīja, — es negaidīju… — Tad aprāvas, iepleta acis, un roka leni savilka šalli ciešāk. Viņa norija kaklā kamolu, aizvēra plakstus, tad noprasī ja: Ko jūs meklējat? — Jautājums tika izteikts vienmuļā balsi, bez jebkādās ziņkāres.

Garakais no abiem viesiem mierīgi teica: — Lēdiju Llinoru…

Tādas te nav, — sieviete attrauca. — Te nav… — Viņa mēģinaja aizvērt durvis, bet viri atgrūda viņu sānis un iespraucas dziļāk. Sieviete vairs nemēģināja viņus apturēt, viņa pagriežas, picgaja pie vienīga lodziņa un tur, nolaidusi galvu, apstājas, rokam apķērusi krēsla atzveltni.

— Kā jūs mani atradāt? — viņa pajautāja.

Atbilde nesekoja, un viņa pagriezās ar seju pret ienā­cējiem, kas nu, iepletuši kājas, stāvēja uz istabas kailajiem deļiem. Sekoja ilgs klusuma bridis, tad sieviete mēģināja iesmieties. Skaņa aizķērās kakla, it ka smējēja iekasētos.

— Vai esat atnakuši mani apcietinat? — viņa noprasīja.

— Pcc visa ši ilga laika?

Garais leni papurināja galvu. — Milēdij, — viņš sacī ja,

— mums nav apcietināšanas pavēles…

Iestājas atkal klusums, tikai vējš gaudoja ap mājas dzegam un ietrieca loga lietus lāses. Sieviete pašūpoja galvu un iecirta zobus apakšlūpa. Pieskaras vēderam, tad kaklam. Puskrēslā viņas rokas likās balas, līdzīgas baltiem tau­riņiem. — Bet vai tad jus neredzat? — viņa jautāja. Jus nedrīkstat darīt to… kālab esat nākuši šurp. Tagad ne. Vai tad jus neredzat? Nav tādu vārdu, ar kuriem jums pateikt, kāpēc, ja jūs paši nespējat saskatīt… Klusums.

— Liekas, ka las… nav iespējams, — viņa teica, atkal mazliet pasmiedamās. —Vēlākos laikos, — viņa lurpinaja,

ļaudis, to lasīdami, neticēs.. Nemūžam neticēs… — Viņa pargaja pāri istabai un apstājās, pagriezusi vīriem muguru. Tie dzirdēja glāzē icšļacamies udeni un kluso skaņu, kad trauciņa mala atsitas prcl sievietes zobiem. — Ls turos labāk, nekā gaidīju, — viņa teica, — tomēr ne lik labi, ka cereju. Baidīties ir briesmīgi. Bailes šķiet ka slimība, ka vēlēšanās saļimt, nespējot tomēr zaudēt samaņu. Redzat, pie tam nekād nevar pierast. ("ilveks dzīvo ar bailēm, dzīvo artam, un ar katru dienu klusi ļaunak, un pienāk kāda diena, kad ir visļaunak. Man likās, kad tas… notiks, es nebaidīšos. Taču es kļūdījos.

Viņa atkal piegāja pie loga. Viens no svešiniekiem panāca uz priekšu, bet soļi nebija dzirdami, vecie grīdas dēļi nečīkstēja. Viņa slavēja, skatīdamās lejup uz. viesnīcas pagalmu, un vīrietis varēja redzēt viņu drebam. — Es nekād neiedomājos, — viņa atsaka, — ka tad līs. Tieši tādus sīkumus cilvēks nekād nespēj iztēloties. — Mēs nekād īsti nenoticam Pēdējam Lielajam Domam, — viņa čukstēja.

— Bet beigās liekas, ka cilvēks tomēr spēj saskatīt tik ļoti skaidri. 'Tagad man nak prata, cik daudzreiz esmu lugusies, kaut mirtu. Kad bi ju vientuļa un baidījos, naktī. Tā patiešām ar mani notika. Taču tagad es spēju saskatīt, cik brīnišķīga ir dzīve. Cik katrs elpas vilciens ir… dārgs.

Virs, kas slavēja pie durvīm, nepacietīgi sakustejas, tomēr otrs pacēla roku. Elinora pa pusei pagriežas, neslēp­dama asaru lāses uz. vaigiem. — Protams, las ir aplami, viņa sacīja. — Nav nekādās nozīmes jus lugt. Bet, esmu tik ļoli vāja. Es zvērēju, ka nemūžam nelūgšos, pal ne tad, ja man būs iespēja to darīt. Tik un tā es to daru. Bet ne… sevis deļ. Ne sevis deļ. — Viņa lcni, saraustīti ievilka elpu.

— 'Tomēr es nemetīšos ceļos, — viņa turpināja. — Tik daudz saprāta man palicis, ka es to nedarīšu.

Viņa pagriezās pret logu. — Hs pūlos atcerēties. Man bi jusi laba dzīve, — viņa teica. — Daudz labāka, nekā pel­nījusi. Esmu pazinusi mīlestību; ļoti krāšņu un dīvainu mīlestību. Un reiz bija laiki, kad… man piedereja visa zeme, ko es varēju pārredzēt. Es varēju uzkāpt sava… augstajā torni un vērties uz kalniem un tale uz juru, un tas viss bija mans, ik zemes peda bija mana. Ik zāles stiebrs. I 'n, kad es saucu, ļaudis skrēja pie manis un kalpoja, un darī ja visu, ko es gribēju, lai viņi darītu. Es viņus mīlēju, ļoti mīlēju, un šķiet, ka daži no viņiem mīlēja mani… Un dažiem nodarīja pāri, un dažus nokava, un pārējos izsvaidīja pasaules vējos…

— Milēdij, — svešinieks aizsmacis ierunājās. — Tā nebūt nav mūsu griba…

Ja, — viņa piekrita. — Bet jusu Dievs ir tik dusmīgs Dievs, vai ne? Daudz dusmīgāks par manējo. — Viņa alkal nori ja kakla kamolu, tad dūrēs savīstītās rokas lēni sakrus­toja par krūtīm. — Esmu… nolādēta, — viņa teica. — Bet es jums jūtu līdzi. Lai Viņš žēlo jušu dvēseles!

Virs, kas stāvēja pie durvīm, aplaizīja apkaltušās lūpas un atkāsējās. Otrais, saviebis seju itin ka sāpēs, pagriezās, viegli pakustinaja roku, un plaukstā ieslīdēja plāns, asi trīts nazis.

Džons Eolkners leni devās augšup pa kāpnēm un nolika atnesto grozu ārā pie durvīm. Viņš klusi pieklauvēja, pēc tam klauvēja vēlreiz, gaidīja, kļuva nemierīgs. Viegli pa­vilka aizšaujamo un atgrūda durvis vaļā. Sakuma viņš Elinoru neredzēja, jo viņa sēdēja krēsla ar augstu atzveltni; tad viņš iepleta acis. Metās uz priekšu, mēģināja saņemt viņas rokas. Viņa turēja tas piespiestas pie sāniem, un sers Džons redzeja uz grīdas asins traipus, sarkanas pēdas, kur viņa bija vilkusies, lai apsēstos. Viņa gurdeni pagrieza galvu, seja atgadinaja papīra masku. — arī tas vel. viņa nočukstēja. —Ari tas. no Čārlza..". —Tad viņa pacēla rokas un parādīja istabas tumsa, cik plaukstas ir baltas.

Viņš palika stavam uz ceļiem, smagi vilkdams elpu caur sakostajiem zobiem, un, kad pacēla galvu, seja bija pilnīgi pārmainījusies. — Kas to izdarī ja, milēdij? — viņš aizsmacis noprasī ja. — Kad nakamreiz viņi jās pāri tīrelim, mums jazina.

Viņa redzēja, ka šo dīvaino acu dziļuma iedegas il ka liesma, un pasniedzās pēc viņa rokas locītavas — lcni, mocīdamās sāpēs. — Ne, Džon, — viņa teica. — Sena Paraža ir mirusi. Man pieder atriebšana, es atmaksāšu, saka tas Kungs… [4] —viņa atbalstīja galvu pret krēsla atzveltni un pavēra lūpas: zobu starpa izspiedās asinis — Padabūjiet… zirgus, — viņa sacīja. — Zirgus. Airi, Džon, ludzu…

Viņš mirkli paslavēja, nekustīgi vērdamies lejup, tad aizsteidzās pildīt, viņas pavēli.

Agras rītausmas saltajā gaisma zirgi soļoja leni. Ap viņiem auro ja un plosījās vējš, raustīdams jātnieku apmet­ņus. Elinora sēdēja zirga salikusi un stinga; viņas zirgu, paņēmis roka tā pavadu, vadīja senešals. Tad viņš nokapa un atbalstīja Elinoru, lai viņa nenoslīdētu zeme. Viņas priekšā, pelēcīgaja gaismā it ka nez cik tālu, neskaidri iezīmējas abi kalni, starp kuriem kādreiz bija slējusies pils, bet tagad gulēja akmeņu kaudzes un prcli debesīm stiepās muru robo­tas paliekas, lielo torņu drupas un mazo smailes, ap to visu brāzmoja lietus šļakatas un peldēja miglas mākoņi; taču pāri visam, noskrandušas un bezkrāsainas, stīvi plandījās lielo karogu skrandas. Kobaltzilo un zeltīto karogu driskas. Ciez­dama sāpes, I Minora elpoja smagi un drudžaini; viņas pirksi i sagraba senešala plecu un nagi iecirtās miesā. —Tur, — viņa vārgi izdvesa. —Tur, re… Jus teicāt, ka Liela Geita guļ drupas, bet es negribēju neko par to dzirdei… —Acis iepletusi, viņa ka apdullusi lūkojās apkārt, kur pa pusei bija redzams plašais tīrelis. —Tur ir tā… vieta. Nekur talak nav jāiet. Vairs ne…

Senešals maigi nocēla viņu no zirga, noslaucīja asinis, kas bija notecējušas uz. kakla un zoda un tur piekaltušas. Tad viņš atkal paņēma savu pilskundzi rokas un aiznesa uz krumu puduri, kur viņa būs paglabta no vēja. Augumam sāpes izliecoties, viņa spalgi iekliedzas. Kliedzieni atkartojas vēl un vēlreiz, tie pāršķēla mitro gaisu, uzlidodami augšup un pazuzdami milzigajas, pelēkajas debesis. Zirgi, ausis pie galvas pieglauduši, kārpīja ar nagiem zemi. Pakošļājuši laužņus un nosprauslājušies, tie saka atkal plūkt zaļi. Viņi ēda labu laiku, ilgi pēc tam, kad Elinora bija izdvesusi pēdējo elpas vilcienu un pamazām sastingusi nāves miegā.

Vēla pēcpusdiena ieradās karalisko jātnieku pulciņš. Viņi atrada asinīm aptraipītu zāli un sievieti, kuras seja paudas gan sāpes, gan miers.

Taču senešala vairs nebija.