Pavana

Pirmā tūre LĒDIJA MARGARITA

Dernovērija, Anglija, 1968

Pienāca noteiktais bēru rīts, un Eliju Streindžu apgla­bāja, sarkanmelno drapējumu atbīdīja sānis, zārku nolaida kapā, nesējiem pamazām tecinot baltos dvieļus caur pirk­stiem in nomine Paīris, cl l iii, et Spiritus Sancti… zeme uzvēma atpakaļ savu seno īpašumu. Un no jūdžu tālumu Dzelzs Margarita sūtīja pāri kalniem savas tvaika strūklas un saltai jūras rēkoņai līdzīgo dūcienu.

Trijos pēcpusdienā lokomobiļu nojumes pamazām ietina vakara mijkrēslis. Gaisma, zilgana un vāra, garam strēlēm spraucās iekšā pa jumta pārsegu, vērsdama tā šķērskokus līdzīgus šķautņainiem metāla kauliem. Lejā gaidpilni milza lokomobiļu vecie korpusi divu cilvēka stāvu augstumā. Šur tur nespodri stīgoja gan tvaika katlu mestās uguns svītras, gan spara rata rozetes stari.

Cauri pustumsai nāca kāds vīrietis. Viņš stingrā solī tuvojās, svilpodams caur zobiem, naglotajiem zābakiem klaudzot pret padilušo ķieģeļu grīdu. Viņš bija ģērbies dzi­nās un bieza brezenta jakā. Galvu sedza adīta vilnas mice, kādreiz bijusi sarkana, tagad piesūkusies ar eļļu un kvēpiem. Mati, kas spraucas no tās, šķita piķa melnumā. Rokā viņam šūpojās lukturis, mezdams šaudīgu gaismu uz lokomobiļu kastaņbrūnajam sienām. Vīrietis apstājās pie pēdējās loko­mobiles un pastiepa augšup roku, lai pakārtu lukturi uz buksēšanas ierīces. Brīdi viņš pastāvēja, nekustīgi lūko­damies uz lielajām mašīnām, neapzinati berzēdams plauk­stas. Nāsis tikko jūtami iesitas vienmēr gaisā vēsmojošais dumu un eļļas smārds, lād viņš uzlēca uz lokomobiles kāpšļa, atvēra kurtuves durvis un saka ierasto darbu. Krāsns kruķis skrapcja režģus, pāri plecam grūdieniem aizvirda elpa. Atnākušais rūpīgi sakārtoja iekuru, ieklāja papīra kum­šķi, uzlika uz tā krustu šķērsu žagarus un, dilbus ritmā cilā­dams, izgraba no tendera ogles. Pārāk strauji nedrīkst aiz­kurt— tvaika kails taču ir auksts. Pēkšņs karstums nozīme pēkšņu izplešanos, un tas savukārt izraisa plaisašanu, sūces ap liesmu caurules salaidumiem, nebeidzamas rūpes. Par spīti visai lielajai jaudai, lokomobiles vajadzēja lolot ka bērnus, pierunāt un pārliecināt, lai no tam izdabūtu labāko atdevi.

Parvadātājs nolika liekšķeri pie malas un icbāza roku kurtuves mutē, lai iesmidzinātu no kannas parafīnu. Tad laida darbā petroleja samitrinatu lupatu, sērkociņu… Tas sparkšķcdams gaiši uzliesmoja. Lupata iedegās un, klusi čukstēdama, sāka iztvaikot. Vīrietis aizvēra durvis un pa­grieza vilkmes aizbīdņu rokturus, tad izslējās, noslaucīja delnas kokvilnas lupatā, nolēca no kāpšļa un, neko nedomā­dams, ņēmās trīt lokomobiles metālu. Virs galvas švītīgi izlocītu burtu savijuma krašņojās firmas nosaukums: Streindžs un Deli, preču pārvadātāji Dorseta. Zemāk, uz lielā tvaika katla sāniem, bija lasāms pašas lokomobiles vārds. Lēdija Margarita. Lupata, sasniegusi vara plāksni, apstājās, bet tad leni un ar īpašu maigumu saka pulēt.

Margarita savā nodabā klusi šņākuļoja, pa pelnu krātuves plaisiņām spīdēja liesmu sverdas. Depo priekšstrādnieks pēcpusdienā bija piepildījis tvaika katlu un horizontālā spiediena cisternas, lokomobiles velkamas platformas sakabinatas gaidīja depo laukuma pie noliktavu iekraušanas paaugstinājumiem. Vilciena vadītājs iešķipclēja kurtuvē vēl degvielu, pavēroja, ka spiediens lēni paaugstinās līdz darba temperatūrai, pacēla riteņu smagos, no ozolkoka darinātos bremzēšanas ķīļus un iebāza tos īpaša nodalījumā aiz ūdens mērītāju rindas. Lokomobiles tvaika katls tagad karsa, izstarodams remdenu siltumu, kas plūda uz mašīnista noda­lījuma pusi.

Vīrietis domīgi palūkojās augšup uz gaismas lūkam. De­cembris bija puse, un likās, ka Dievs allaž skopojas ar gais­mu, tapēc dienas atnak un pazūd viena pelēka, miglaina acu­mirkli. arī sals drīz sagrābs visu stipras ķetnas. Jau tagad piesalst, ledus karta no iepriekšējas nakts pakususi visai maz.

Pārvadātājiem tas ir grūts laiks, daudzi no tiem jau patei­kuši darbam ardievas. Tas ir laiks, kad no saviem mitekļiem iznāk vilki, cik jau nu to palicis. IJn kur nu vēl lielceļa laupītāji… šis ir visizdevīgākais laiks zibensalricm uzbruku­miem, kad var mesties virsu un iegūt bagātības no pēdējiem šīsziemas vilcienu pārvadājumiem. Vīrietis, ģērbies biezajā jaka, paraustīja plecus. Šis būs pēdējais brauciens uz piekrasti, tad darbu pārtrauks uz mēnesi vai pat ilgāku laiku, ja vien vecais Sardžentsons pāri ceļam kopa ar savu platigo lauleru trejsavienību nemēģinās izdarīt vēl vienu atru pārskrejienu. Tādā gadījumā arī Margarita papildus mēros ceļu, jo Streindži arī Dēli arvien dodas uz piekrasti pede jie. tā vienmēr ir bi jis un būs…

Kustībai vajadzīgais spiediens — simt piecdesmit mār­ciņu uz collu — sasniegts. Mašīnists pārcēla rokas lukturi uz bīdamkarts balstīkli dūmvada priekšā, nostājās atkal uz kapšļa, ieslēdza mehānismus neitrālā stāvoklī, atvēra cilindru krānus, lēni pavirzīja reguletāju. Lēdija Margarita pamodas, zem zemā jumta līdzīgi pēkšņi uznākušam pēr­konam iedunejas vārsti. Tvaiks atvirpuļoja atpakaļ, un rīkli aizžņaudza biezi dūmi un pelnu plenes. Mašīnists tikko manāmi bez kada prieka pasmīnēja, ledarbinašanas pro­cedūra bija daļa no viņa, it ka iededzināta smadzenes. Mehānisma parbaude, cilindru krāni, regulētājs… Viņš bija kļūdī jies vienu vienīgu reizi zēna gados, proti, atvēris četru zirgspēku spēcīga robija vilkmi, kamēr krāni vēl bija slēgti, ļāvis kondensētajam ūdenim vārstam gala izsist caurumu. Dzelzij nočirkstot, viņam sirds bija pa muti kāpusi ārā, bet vecais Elija tomēr bija paķēris jostu ar sprādzi un zvetējis tikmēr, kamēr puisēnam šķitis, ka viņš būs beigts.

Viņš aizgrieza krānus, aizbīdīja reversa sviru līdz galam uz priekšu un atkal atvēra regulētāju. Vecais Dikens, depo priekšstrādnieks, bija izniris no nojumes tumsas; kad Mar­garita, izpūšot tvaika mutuļus, izdārdinaja ārā un pārripoja pāri depo uz vietu, kur stāvēja kravas platformas, vecais aizvilkās atpakaļ pie smagajām durvīm.

Par spīti aukstajam laikam stāvēdams bez mēteļa, Dikens uzmeta sajūgu Lēdijas Margaritas aizmugures stienim un ieklikšķināja bremžu sakabi vietā. Trīs platformas un ūdens tenderis: šoreiz viegls velkamais. Ģērbies biksēs un nevīžīgi saburzītā kreklā, priekšstrādnieks stāvēja, iespiedis rokas gurnos, sirmajiem matiem nokarājoties par apkaklīti.

— Labāk ļauj man braukt tev līdzi, Džesija jaunskungs…

Džesijs drūmi papurināja galvu, apņēmīgi sakodis zobus. Par to viņi jau bija runājuši iepriekš. Tēvs nekād nebija piekritis algot liekus cilvēkus; nedaudzajiem strādniekiem vajadzēja pelnīt savu algu vaiga sviedros, saimnieks velti nemaksāja. Tomēr, cik ilgi tā turpināsies, neviens nezināja, jo mehāniķu ģildes attieksme kļuva aizvien bargāka. Elija pats bija vēl neilgi pirms nāves sēdējis pie stūres, Džesijs to sācis darīt tik tikko nedēļu, pirms partruka teva dzīve, izbraukādams Margarita kalnu ciemus augšpus Bridportas, lai lur savāktu no vilnas kārsējiem ķemmdziju un saržu; dala šī ievakuma tagad atradās ceļa uz Pūlu. Vecais Streindžs nebi ja cietis nekādu zvāļošanos kantora krēslā, tāpēc viņa nāve bija atstajusi firmu gandrīz bez darbaspekiem; patlaban neatmaksājas pieņemt jaunus mašīnistus — līdz sezonas beigām atlikušas tikai dažas dienas. Džesijs sažņaudza Dikena plecu. —Mes nevaram iztikt bez tevis, Dik. Pieskati depo, lūkojies, lai ar mati viss būtu kartībā!

Tieši tā viņš būtu gribējis. — Uz mirkli Džesijs saviebās. — Ja es tagad nespētu izbraukt Margaritu ārā, tad pēdējais laiks būtu mācīties.

Džesijs nogāja atpakaļ gar vilcienu, pārbaudīdams dau­dzos brezenta pārklājus. Tenderis un abas pirmās platformas bija pilna kartība, visi cieši nosaiteti. Piekabju kravu nebi ja ko pārbaudīt, iepriekšējā diena viņš tas piekrāvis pats, no­pūlēdamies garas stundas. Tomēr Džesijs tik un tā pārbau­dīja un, pirms paņēma no Dikena preču sarakstu, palūkojās, vai deg aizmugures ugunis un vai ir apgaismota numura plāksne. Vilkdams rokas biezos mašīnista cimdus ar adas iešuvumu plaukstas iekšpuse, viņš atkal uzrāpās uz kapšļa.

Priekšstrādnieks kūtri viņu vēroja.

— Piesargies no tiem lielceļa laupītajiem, tiem normaņu neģēļiem…

Džesijs nokrekstejas.

— Lai labāk piesargās paši! Uzmani visu, Diken! Gaidi mani rīt.

— Lai Dievs tevi sargā…

Džesijs pabīdīja regulētāju uz priekšu un, pametot priekš­strādniekā plecīgo stāvu aiz muguras, atvadoties pacēla roku. Margarita ar savām aizmugures platformām kla­bēdama izbrauca pa depo vārtu arku Dērnoverijas grambainajas ielas.

Ievadot kravu pilsētā, Džesijam bija tik daudz ko domai, ka neal lika laika raizēties par laupītājiem. Tagad, kad pirmās spivas sāpes bija mazliet atslabušas, viņš aptvēra, cik ļoti visiem pietrūks Pli jas. Viņam, Džesijam, bez kada brīdinā­jumā uzkārta kakla firmas smaga nasta, un iespējams, ka priekšā ir gruli laiki. Tā ka Baznīca atklati atbalstī ja Ģilžu skaļas prasības pēc īsākas darba dienas un lielākām algām, izskatijas, ka transportsabiedrībām vajadzēs atkal savilkt ciešāk jostas, kaut ari, Dievs zina, peļņas rezerves jau tā ir niecīgas. Un klīst baumas, ka platformu skaitu ierobežošot vēl vairāk: nu atļaušot braukt tikai ar sešām piekabēm un ūdens cisternu. Un pie visa tā vēl ceļu stāvoklis! Bet ko gan var gaidīt, Džesijs sev rūgti pajautāja, ja puse no valsti ievāktajiem nodokļiem aiziet zelta plākšņu iegādei baznīcu vajadzībām? Un varbūt tieši tas ir sākums jaunam tirdz­niecības pagrimumam, kādu pirms dažiem gadsimtiem izraisīja Gizevijs. Atmiņas par to joprojām gremza pratu ļaudīm ja ne citur, tad vismaz Rietumos. Patlaban Angli jas tautsaimniecība ir droša — pirmo reizi daudzu gadu laikā; drošība nozīme labklājību, zella rezerves. bet zelts, kas noglabāts nekur citur ka pusleģendārajas Vatikana lādes, nozīmē briesmas…

Pirms vairākiem mēnešiem Eli ja, zilas ugunis spļaudams, bija mēģinājis kaut ka apiet jaunos noteikumus. Viņš bija licis duci piekabju pārbūvēt ta, lai aiz tam galvanizētā cisterna varētu pārvadāt piecdesmit galonus ūdens tieši aiz izbīdāmā šķērskoka. Cisternas aizņēma ļoti nelielu vietu, tāpēc pārēja plaliba palika lietderīgajai kravai, taču ar to pietiktu, lai pienācīgi apliecinātu cieņu apsargu priekš­niekam. Džesijs varēja iedomāties, kā tēvs — vecais pa­gāns! — spurgtu smieklos par savu uzvaru, tikai viņš nebi ja nodzīvojis lik i Igi, lai to piedzīvotu. Puiša domas atgriezās pie Elijas tikpat neatvairāmi, cik neatvairāmi zārks bija ieslīdējis kapā. Džesijs atcerējās, kadu viņš tēvu tad pēdējo reizi bija skatījis: lielais deguns bija sniedzies lauka no zarka drapēri jām, kad cauri vecās mājas brokastu istabai devušies ceremoni jas viesi, to vidū Eli jas mašīnisti. Nāve nebi ja padarījusi Eliju Streindžu maigāku, tā bija gan pārveidojusi viņa seju kā uzrakņāta kalna sānus, taču vaibsti joprojām palika stingri.

Savādi, kāpēc braucot šķiet, ka vairāk laika domāt. Pat ja jāvēro tvaika katla mērītājs, tvaika spiediens, jāuzmana uguns… Turot delnās rata apmali, Džesija rokās ieplūda pazīstamā līksme; nelielais sasprindzinājums, stundām ritot, gan augs auguma, līdz cieša iekrampēšanās viesīs asas sāpes plecos un mugurā. Tikai šodien nebija jābrauc tālu, labi ja divdesmit, divdesmit divas jūdzes, caur Vulu pāri kalniem uz lielo Pūlas tīreli. Lēdijai Margaritai tāds ceļojums ir nieks, viegla krava, tās aizmugurē ripoja trīsdesmit tonnas, un ceļš gandrīz visu laiku līdzens. Lokomobilei bija tikai divi pārnesumi. Džesijs bija izbraucis ar augstu spiedienu, un tā viņš arī grasijās ceļu turpināt. Margaritas nominālais zirgspēks bija desmit, tomēr tā skaitījās vecās jaudas; viens zirgspēks bija uzskatāms par vienādu ar desmit vārsta lokveida platības collām. Piespiežot bremzi, barels uzrādītu septiņdesmit astoņdesmit zirgspēku: pietiekami, lai vilktu simt trīsdesmit tonnu smagu ritošo kravu; vecais Elija reiz, noslēdzis derības, bija tādu smagumu ripinājis. Un uzvarējis…

Džesijs pārbaudīja spiediena mērītāju: acis pašas to izdarīja, smadzenēm gandrīz nedomājot. Desmit mārciņas zemāk par maksimumu. Katlam laiciņam ar to pietiks; viņš var piemest kurināmo, vilcienam ripojot, agrāk viņš to pietiekami daudz reižu darījis, tomēr līdz šim tas vēl nebija vajadzīgs. Viņš sasniedza pirmās krustceles, palūkojās pa labi un pa kreisi un pagrieza ratu, pamezdams skatienu atpakaļ, un redzēja, ka ik platforma paklausīgi pagriežas, sasniegusi vienu un to pašu vietu. Labi, Elijam tāds pa­grieziens būtu paticis. Džesijs zināja, ka kravas platformas ripos pāri krustceļu pacēlumam, bet par to viņam nav jaraizējas. Viņa lukturi deg, un, ja kāds braucējs neprot saskatīt Margaritas lielos apjomus un tās kravu, tad tāds ir pelnījis, ka dabū krietni pa mici. Te ripo un dārd vairāk par četrdesmit tonnām; ja kāds tauriņš pagadas pārāk tuvu, tad pats vainīgs.

Džesijam piemita ļoti dziļas saknes laidusi mašīnista nicība pret iekšdedzes dzinējiem, lai arī viņš cītīgi sekoja visiem «par» un «pret pierādījumiem. Varbūt pienāks diena, kad benzīna dzinējspēks sasniegs diezgan augstu pakāpi, un bija jau arī vēl kāda sistēma, kā to sauc? Dīzelis, vai… Tomēr vispirms būtu jānovāc baznīcas smagā roka.

Tūkstoš deviņsimt desmitā gada bulla, Naftas veto, bija ierobežojusi iekšdedzes dzinēju jaudu ar simt piecdesmit kubikcentimetriem, un kopš tā laika mašīnistiem nebija nekādas īstenas konkurences. Benzīna mašīnas bija spiestas pierīkot bezgaumīgas buras, lai tās palīdzētu mašīnu dabūt uz priekšu; lai tās pārvadātu kravu — tur jau pat zirgam jāsmejas!

Svēta Dievmāte, cik auksts! Džesijs ietinās ciešāk jakā. Lēdijai Margaritai nebija vējstikla; krietnai tiesai ar tvaiku darbinatajam mašīnām tādi bija ieviesti, pat vienai vai divām arī Streindžu mašīnu parkā, taču Elija bija zvērējis, ka Margaritai tāda nebūs, Margaritai nebūs… Tā bija mākslās darbs, pilnība pati par sevi; tāda, kādu to radītāji uzbūvējuši, tāda tā arī paliks. Doma, ka varētu izpušķot to ar bezgaumīgiem niekiem, bija veco vīru darījusi gandrīz traku. Tie piešķirtu Margaritai tādu izskatu kā dzelzceļa lokomotīvēm, ko Elija tā nicinaja. Džesijs pievēra plakstus, lai varētu lūkoties pretī sīvi saltajam vējam. Viņš paskatījās leja uz tahometru. Braukšanas ātrums piecpadsmit jūdzes stundā, pusotras reizes vairāk nekā atļauts. Viena cimdotā roka parāva atpakaļ reversa sviru. Pilsētas ātruma robeža bija desmit, tas noteikts valsts likumos, un Džesijam nebija ne mazākā nodoma nokļūt policijas nagos par ātruma pārsniegšanu. Streindža firma vienmer bija labi satikusi ar miertiesnešiem un policijas seržantiem; ar to varēja daļēji izskaidrot tās veiksmi.

Iegriezdamies garajā Haistritā, viņš atkal samazināja apgriezienus. Margarita pēkšņi apstājās, satraukti nodārdināja, skaņa atbalsojās, atlēkdama no pelēko akmens celtņu fasādēm, Džesijs cauri zabaku zolēm manīja, ka vilces stienis atslābst, un ātri pagrieza bremzes ratu; uz pusēm pāršķeltā mašīna bija gandrīz pats neglītākais traips ma­šīnista raksturojumā. Aiz pēdējā luktura iegaismojas reflektori, kas vienā mirklī gaismas kvēli dubultoja. Brem­zes ieāķējas; kompensatori pirmie pavilka kravu, iztais­nodami platformu rindu. Džesijs pārslēdza reversa sviru par vienu robu atkal atpakaļ; vārstu priekšā pievadītais tvaiks uzturēja Margaritas ātrumu. Priekšā augstu stabos spīdēja pilsētiņas centra gāzes lukturi, aizmugurē slējās mūri un Austrumu vārti.

Dežurējošais seržants sveicināja, viegli paceldams āvu, un pamāja, lai barels brauc uz priekšu. Džesijs pabīdīja sviru, pastūma bremzes nost no riteņiem. pārāk liels sprie­gums bremzes kurpē varēja iešķilt kaut kur platformu rindā uguni, tas būtu slikti — šoreiz pārvadājamās preces nebija drošas pret uguni.

Domās viņš pārskatīja sarakstu. Margarita vilka sarža baķu ķīpas, tas veidoja kravas lielāko daļu. Anglijas vilnas izstrādājumi Eiropas cietzemē bija iemantojuši slavu; sarža kārsēji veidoja krietnu daļu no varenajām rūpnieku sa­biedrībām dienvidrietumos. Jūdzēm tālu viņu manufaktūras un noliktavas izraibināja ciematus; tirdzniecības monopols bija palīdzējis vecajam Elijam turēties tālu priekšā sacensoņiem. Krava bija arī Entonija Harkorta krāsotie zīdi no viņa Mella rūpnīcas; Harkorta sieviešu kreklu slava izpla­tījusies lidz Panzei. Un neskaitāmas kastes ar virpojumiem, ka arī vietējo Dernoverijas dažādpreču tirgotāju Erasma Koksa, Džeda Robertsa un Martinstaunas Džeremija Strindžera ražotas preces. Metala nauda saiņos ar grāfistes leitnanta zīmogu; pēdējās šis sezonas nodokļu maksas, kas jāsūta uz Romu. Un mašīnu daļas, ka arī vērtīgi sieri un visādi sīkumi. Māla pīpes, raga pogas, dažadas lentes; pat ķirškoka darinātu Madonnas tēlu sūtījums no Jaunās Pasaules finansētās firmas Bīminstera. Ka to sauca'. Liekas, Dvēseles miera nesēju akciju sabiedrība!… Vilnas izstrā­dājumi un ķemmdzija virs ūdens tendera un pirmajā plat­forma; virpojumi un parējais vedamais otrā. Krava īpašu pieskatīšanu neprasīja. Ar to viss kartībā.

Priekšā iznira Austrumu vārti un smagnējais, tumšais mū­ris. Džesijs samazināja ātrumu, lai būtu gatavs parbaudei.

Tas izrādījās nevajadzīgi; jocīgās, tauriņiem līdzīgas mašīnas, kam joprojām bija drosme stāties pretī saltas nakts dabasspēkiem, jau pēc āvinieku mājieniem bija apturētas un novietotas tālāk no briesmām. Margarita nosvilpās un, atstādama aiz sevis tvaika mākoni, kas glāsaini izcēlās pret vakara debesīm, izbrauca pa vaļņa vārtiem ārā tīreli un devas uz kalniem.

Džesijs noliecās lejup, lai pagrieztu inžeklora vārsta sviru. Ūdens, pārkarsēts plūstot pa dūmtvertnē ievietoto pagarinātāja cauruli, iešļācas katlā. Džesijs ļāva motoram palielināt ātrumu. Dernoveri jau palika aizmugurē un pagaisa tumsā; gaisma patlaban ātri dzisa. Pa labi un pa kreisi ainava bija tumša un vienmuļa; priekšā Džesijs pa pusei saredzēja griežamies kloķvārpstu. Bija dzirdama skaļa motora rūk­šana. Mašīnists pasmīkņāja, viņu joprojām ielīksmoja pati braukšanas māka. Pa kurtuves durvju malām spraucas liesmu švīkas, un to gaismā varēja saskatīt Džesija plato, enerģisko zodu un dziļi iegrimušās acis zem taisnajam, biezajām melnajām uzacīm. Lai tik vecais Sardžentsons papūlas dabūt gatavu vēl vienu pēdējo braucienu! Margarita gan uzvilks viņa lauleru augšā, gan nodabūs lejā no kal­niem; Elijs no prieka savā jaunizraktajā kapā apgriezīsies otrādi…

Lēdija Margarita. Džesija prātā nelūgta atausa kāda aina. Viņš atcerējās sevi zēna vecumā balss lūzuma laikā. Cik sen tas bija? Pirms astoņiem vai desmit gadiem? Gadi mē­dza klāties cits citam pāri nemanīti un neskaitīti; tā jauni zēni kļuva par veciem vīriem. Džesijs atcerējās rītu, kad Margarita pirmo reizi bija iebraukusi depo. Sprauslodama un šūpodamās tā, tikko izbraukusi no Barela rūpnīcas tālajā Tett'ordā, svilpdama ducināja pa Dernovērijas ielām, vara detaļām spīguļojot saulē; šai kombinētajai lokomobilei ar desmit zirgspēku nominālo jaudu visas detaļas, sākot no spararata dekorējumiem līdz statiskas izlādes ķēdēm, bija sīki uzskaitītas un aprakstītas tehniskajā sarakstā. Izlādes vārsti, izdedžu tvertne, horizontālā spiediena regulētājs, ūdens padeve; Elija bija veiksmīgi dabūjis visu, ko vēlējies; tā bija viena no lieliskākajām tvaika mašīnām Rietumos. Viņš bija atvedis to pats, mērodams sarežģītu ceļu pāri daudzām grāfistēm uz Norfolku, nevienam citam viņš neuzticēja atvest mašīnu parka lepnumu. Un Margarita kopš tā laika bija palikusi viņa braucamais; ja vecā, granīteietā čaula, ko sauca par Eliju Streindžu, jebkad kadu lietu vispār bija mīlējusi, tad tā ir šis milzu barels.

Džesijs to bija sagaidījis kopā ar mazo brāli Timu un citiem: Džeimsu un Miku, tagad jau mirušiem — lai dus Dieva mierā! Toreiz Bristolē viņus bija nobendējis lielais Mēris. Džesijs alcerējās, ka tēvs bija nolēcis no kāpšļa un nolūkojies uz lokomobili, kas stāvēja uz vietas, drebēdama ka dzīvs radījums un spļaudama tvaiku. bija jau uzkrā­sots firmas vārds, burti spilgti rindojas gar augšdaļas ap­mali, tomēr pagaidām vēl barelam trūka pašam sava vārda. — Ka ta' tu viņu taisies saukt? — māte bija pārkliegusi tukšgaitā strādājošo milzeni. Elija izbrauca pirkstus cauri matiem, saviebis sarkanu seju. — Nolādēts — ja es to zi­nātu…— Viņi bija jau runājuši par Pērkongrāvēju un Apo­kalipsi, Oberonu un Belerdczaunu, un Rietumu Speķu, ska­ļiem nosaukumiem, kas piederējās tamlīdzīgi nokrustītam milzu mašīnām. — Nolādēts, ja es to zinātu] — smīk­ņādams atkartoja vecais Eli ja, un Džesijs ierunājās bez at­ļaujas, izstostīdams sava zēniskajā gaiļa balstiņa: —Lēdija Margarita… Lēdija Margarita…

Ja neesi uzrunāts, tad jaukties iekšā vis neklājas; Elija bija pazibsnijis acis, atstūmis pakausi cepuri, pabužinajis atkal matus un sācis rēkdams smieties. — Man tas patīk… pļuti man virsu, ja nepatīk… — Un tā nu lokomobile bija kļuvusi par Lēdiju Margaritu, par spīti Elijas mašīnistu iebildēm, neuzklausot pat veco Dikcnu. Elija apgalvoja — tā esot bijusi «skaidra cūkas laime» nosaukt lokomobili kāda «nolāpīta sievišķa» vārdā… Džesijs atcerejas, ka viņam bija degušas ausis, viņš nebūtu varējis pateikt, vai aiz kauna vai lepnuma. Tūkstošiem reižu viņš bija vēlējies, kaut nebūtu šo vārdu nosaucis, bet tas bija pielipis. Eli jam tas patika, un neviens nerunāja pretī vecajam Streindžam, katrā ziņa ne jau nu viņa speķa gados.

Nu Elija bija miris. Bez kāda brīdinājuma, tikai kāss, delnās sagrābtas krēsla paroces, seja, kas pēkšņi vairs nebija tēva seja, stingās acis. No mutes izšļācās tumšās asinis, plaušas čīkstēja un gārdza; tad vecais vīrs ar māla krāsas seju gulēja savās cisās, dega viena pati lampa, priesteris mirušo apstāvēja, Džesija māte ar neizteiksmīgu skatienu vērās notiekošajā. Tēvs Tomass izturējās vēsi, viņš veco grēcinieku nosodīja; saltais vējš nikni bija aurojis, kamēr priestera lūpas atlaida grēkus un vienaldzīgi deva svētību… taču to nevarēja saukt par nāvi. Nāve bija vairāk nekā dzīves gals, tā drīzāk līdzinājās dzīpara izvilkšanai no spilgti rakstainas segas. Elija bija daļa no Džesija dzīves, gluži tapat kā viņa guļamistaba zem vecās mājas dzegām. Nāve saplosīja atmiņu takas, griezīgi notrinkšķēja senās stīgas, ko labāk būtu bijis atstāt mierā. Džesijam nebija nepie­ciešams daudz piepūlēt, iztēli, lai atkal atcerētos tēvu, viņa grumbaino seju, raupjās rokas, sagumzīto mašīnista cepuri, kas uzmaukta dziļi pierē. Mezglā sasieto silto šalli, kuras gali aizbāzti aiz bikšturiem, mēteli, vecās, biezās korda bikses. Tieši šeit Džesijam tā visa pietrūka, te, mašīnas klaudzienos un tumsā, kurā vēdīja karstas petrolejas smārds, kur dūmi sitas atpakaļ no augstā skursteņa un koda acīs. Viņš bija zinājis, ka tieši tā būs. Varbūt viņš to bija gribējis.

Laiks to briesmoni piebarot. Džesijs aši palūkojās uz ceļu, kas taisnā līnijā stiepās priekšā. Tvaika dzītā mašīna ripos savu ceļu, stūres gliemežmehanisms nevar dot at­sitienu. Džesijs atvēra kurtuves durvis, satvēra rokā liekšķeri. Viņš ātri un veikli iebēra kurināmo, lai ar to pietiktu maksimālam siltumam.. Tad aizcirta kurtuves durvis un iztaisnojas. Lokomobiles vienmērīgā dārdoņa bija jau daļa no viņa, iegājusi viņam asinis. Kāpšļa metāls karsēja viņam zabakus, no kurtuves siltums sitas atpakaļ, apdvesdams seju. Gan jau aukstumam vēlāk būs laiks viņu sasniegt un izsaldēt līdz kaulam.

Džesijs bija piedzimis vecajā māja Dernoverijas nomalē drīz pēc tam, kad viņa tēvs bija sācis uzņemt darbus ar dažiem mehanizētiem arkliem, kuļmašīnu un vienu Evelinga un Portera traktoru. Būdams trešais no četriem brā­ļiem, Džesijs nekād nebija nopietni gaidījis, ka kļūs par Streindla un Delu īpašumu mantinieku. Taču Dieva ceļi ir tikpat neizdibināmi kā kalni; divus Streindžu zēnus melnais mēris bija nosūtījis uz Ābrahāma klēpi, un tagad Elija pats… Džesijs atcerējās garas vasaras, ko pavadījis mājās, vasaras, kad mašīnu nojumē valdījis elles karstums un odis pēc dūmiem un mašīneļļas. Tur viņš bija vadījis savas dienas, vērodams karavānas nākam un ejam, palīdzēdams izkraut preces uz noliktavas kāpieniem, rāpdamies pāri nebeidza­mam kastēm un audumu ķīpu kaudzēm. Tur vēdīja arī citas smaržas: no kastes saliktas žāvētu augļu bagatibas, apriko­zēm, vīģēm un rozīnēm; nesen cirstu egļu un priežu koku saldais smārds, ciedrkoku aromāts, rumā mērcētu tabakas lapu rullīšu dvesma, no kuras stipri reiba galva, Šampa­nietis un oporto luksusa preču tirdzniecībai, konjaks, franču mežģīnes, mandarīni un ananasi, kanēlis un salpetris, džuta un kaņepes.

Reizēm viņš mēdza vest preces tirgošanai Pula un Bornmautā cauri Bridportai un Veimaulai vai arī rietumos lejup uz Isku un Lindinisu. Reiz viņš aizbrauca uz Lindinisu, ka arī uz Kamolodunu ziemeļaustrumos. Bareli, kleitoni un foudcni mēroja jūdzēm garus ceļus; bija jauki sedet uz preču kravām kādā no senajam karavanam; izskatijas, ka vilces mašīna ir pusjūdzi priekšā un tik svelpj un puš ārā tvaiku. Džesijs mēdza pūzdams elsdams skriet tai pa priekšu, lai samaksātu nodokļu vācējiem, pēc tam atpalikdams un palīdzēdams viņiem aizvērt vārtus arto garajām, sarkanbalti svītrotajām aizkārtnēm. Viņš atcerējās daudzo riteņu rīboņu un biezos putekļu mākoņus pār kravas platformu ceļiem. Pulekļi klaja ceļmalas dzīvžogus, un ceļi izskati jas pēc bal­tam retam, kas izvagojušas apkārtni. Šad tad viņš nakti pavadīja ārpus mājas, tupēdams kādas tavernas kakla, kamēr tēvs dzīroja. Palaikam Elija sadrūma un dunkadams aiztrieca puiku augša gulēt, taču citkārt kļuva runātīgs un vērpa garus stāstus par saviem zena gadiem, kad lokomo­bilēm tvaika katliem priekšā bijušas pierīkotas asis un starp tām jūgti stūres zirgi. Astoņu gadu vecumā Džesijs bija pildījis bremžu puikas amatu, bet, kļuvis desmit gadu vecs, saņēmis atļauju dažos no īsākajiem braucieniem stūrēt. Pavēle doties uz skolu bija nozīmējusi sāpīgu šķiršanos.

Viņš prātoja, kādi bijuši Elijas nodomi. Vecais tikai norūcis: —Jāielauzās tak kādās sasodītas zinību būšanas! Tas i' dikten vajadzīgs. — Džesijs atsauca atmiņa paša toreizējo sajūtu: ka klīdis pa augļu dārziem mājas aizmu­gure, verdamies mirabelēs, kuru zari likuši no augļiem. Vecie koki bija sasverušies greizi, gluži piemēroti kapaļašanai. Dažādas ābolu šķirnes — bremliji, leini un Heilija oranžie un līdzās tiem commmodore bumbieri ka raupjadainas bumbas septembra saule brieda gar mājas sienam. Agrāk Džesijs ik gadus palīdzēja ievākt ražu, bet tagad — ne, vairs ne. Brāļi mazajā ciemata skola bija iemācījušies lasīt, rakstīt un rēķināt, un ar to izrādījās gana, turpretī Džesijs devas uz Šerbornu un turpināja mācības senas universitātes pilsētas koledžā. Viņš čakli apguva valodas un citas zinības; panākumi bija labi, tikai kaut kas šķita nepareizi. Pagāja vairāki gadi, līdz viņš apjauta, ka rokām Trūkst eļļaina tērauda pieskāriena, bet nāsīm — tvaika smaržas. Viņš bija sakravājis savu mantību, atgriezies mājās un sācis darīt to pašu, ko citi pārvadātāji, un Elija netika bildis ne vārda. Nedz slavējis, nedz nosodījis. Džesijs no­grozīja galvu. Sirds dziļumos viņš allaž nešaubīgi bija zinājis, ko īstenība darīs. Viņš bija dzimis pārvadātājs gluži ka Tims, Dikcns, ka vecais Elija. Tas bija viss, un ar to jāpietiek.

Margarita uzrāpās pakalnā un rībināja lejup pa nogāzi. Džesijs palūkojas uz garo mērāmo glāzi līdzās ceļgalam un, vairāk instinkta nekā redzētā vadīts, atvēra inžektorus un ielaida ūdeni katlā. Lokomobilei bija gara šasija; tas nozīmē, ka, braucot leja no kalna, jābūt piesardzīgam. Ja tvertnē būs pārāk maz ūdens un nosliece uz priekšu par lielu, atsegsies kurtuves augšdaļa un izkausēs aizvāzni. Visām tvaika mašīnām bija līdzi rezerves daļas, taču vajadzēja raudzīties, lai nomaiņai nav lieki jātērē laiks. Tas nozīmēja, tā sakot, izsaukt uguni uz sevi, ierāpties necie­šami karstajā kurtuvē un veselu mūžību tumsā cīkstēties ar augšdaļā ierīkoto aizvāzni. Savulaik Džesijs bija sadedzinājis krietnu tiesu aizvāžņu ka ikviens jauniesācējs; tas viņam bija iemācījis turēt kurtuvi apklātu. Pārāk augsts ūdens līmenis gan nozīmētu, ka slapjums nokļūst līdz tvaika atverem un no caurules sāk plūst lejā verdoši karsts tvaiks. arī tā dažkart bija noticis.

Viņš pagrieza vārstuli, un inžektori vairs nesīca. Mar­garita smagi ripoja tālāk, atrumam pieaugot. Džesijs pa­vilka reversa sviru, pieskrūvēja ciešāk bremzes, lai pārbaudītu vilci, ieklausījās, ka mainās klaudzieni, lokomobilei sākot braukt kalnup, un pamazām pievadīja lielāku tvaika devu. Ka gaismā, tā tumsā viņš pazina ikvienu ceļa pēdu; braucējam tas bija nepieciešams.

Priekšā paspīdēja vientuļa gaismiņa, un viņš saprata, ka tuvojās Vulai. Margarita raidīja brīdinājuma svilpienu ciematam, izribināja pa vidu mājiņām ar cieši noslēgtiem aizvirtņiem. Tagad ceļš ies taisni pāri tīrelim uz Pulu. Līdz pilsētiņas vārtiem atlicis stundas brauciens, un pusstundu vajadzēs, lai nokļutu līdz krastmalai. Ja vien satiksmi kaut kas nelāgs neaizkavēs… Džesijs berzeja rokas un kustināja zem mēteļa plecus. Aukstums spraucas klāt, viņš juta, ka sāk stingt locītavas.

Viņš paskatījās pa labi un pa kreisi uz ielu. Bija nakts vidus un Lielais tīrelis melns ka piķis. Tālumā viņš redzēja vai domāja, ka redz, maldugunis, kas spokojās kādā smir­došā purvā. No tukšuma gaudodams atlidoja salts vējš. Džesijs klausījās barela vienmērīgajos klaudzienos, un ka dažkārt agrākos laikos viņa gara acu priekšā parādījās kāda kuģa tēls. Lēdija Margarita, silts gaismas plankumiņš, lidzigi kuģim virzījās pāri klajumam, šķērsodama plašu un naidīgu okeānu. bija divdesmitais gadsimts, prāta gad­simts, tomēr tīrelis joprojām bija māņticīgu baiļu piemītne. Vilku un raganu, vilkaču un laumu, lielceļa laupītāju mitek­lis… Džesijs savilka lūpas čokura. «Normaņu nelieši» — tā viņus bija nodēvējis Dikens. Trāpīgāku apzīmējumu domādams neizdomāsi. Tiesa, klīda runas par normaņu varas pagrimumu, taču šaja katoļticīgajā Anglija, kas bija pastāvējusi vairāk nekā gadu tūkstoti pēc Iekarošanas, normaņu, sakšu un pamatiedzīvotāju ķeltu asinis tagad bija pilnīgi sajaukušas. Tās atšķirības, kas pastāvēja, bija vairāk vai mazāk patvaļīgi pieņemtas saskaņa ar rasu teorijām, ko pirms vairākiem gadsimtiem tika izdomājis CJizevijs Lielais. Prāvāka ļaužu daļa vismaz pavirši mācēja piecas valstī pastāvošās valodas — normaņu, Franču, ko lietoja valdošās aprindas, latiņu, kas valdīja baznīcas kalpu vidu. moderno angļu valodu, kura sazinājās komersantu un tir­gotāju vide, novecojušo vidusangļu valodu un ķeltu mēli, kurā runāja zemākie slāņi. Protams, bija arī citas valodas — gēlu, korniešu un velsiešu; tas visas balstīja Baznīca, kaut arī tas dzirdēja pavisam reti. Taču bija patīkami saskaldīt zemi daļās un uzcelt gan valodu, gan šķiru žogus. «Skaldi un valdi» — par tādu vismaz, neoficiāli jau sen bija pārvēr­tusies Romas politika.

Lielceļu laupītājus apvija daždažādas leģendas. Dienvid­rietumos viņu bandas bija pastāvējušas visu laiku un varbūt pastāvēs arī turpmāk; viņi nodarbojas ar kontrabandu, zaga, aptīrīja ceļavīrus. Parasti — bet ne vienmēr — viņi nenolaidas līdz slepkavībām. Vairākus gadus preču pārvadātajiem klājas sliktāk par citiem; Džesijs vēl atcerējās, ka Lēdija Margarita kādā tumšā nakti iegazelejusics nojumē: stūrmani bija ievainojusi bulta, viņš vadīja pēdējos mirkļus, puse karavānas liesmu apņemta, un vecais Elija sūtīja lāstus pret debesim. Karavīri dienam ilgi pārmeklēja tīreli, sakot no pašas Sorviodunas, taču veltīgi. Banda aizmukusi; ja Elijas teorijas izradītos pareizas, tad ļaundari bija izklīduši pa savām mājam un atkal kļuvuši par godīgiem pilsoņiem, kas bija Dievu. Tīreli meklētāji neatrada nenieka; uzskatī ja, ka tadas vietas, kur būtu nocietinājušies noziedznieki, gluži vienkārši izgudrojuši baumotāji.

Džesijs atkal piebēra kurināmo, taču zem bieza mēteļa viņu kratīja drebuļi. Margarita nebija ieroču, pret lau­pītajiem neviens nemēdza cīnīties. Ja cilvēks gribēja palikt dzīvs, tad, viņiem paradoties, neaizstāvējās. Vismaz ar parastiem paņēmieniem ne; Elija par to bija domājis citādi, taču nebija nodzīvojis pietiekami ilgi, lai domas īstenotu. Džesijs saknieba lūpas. Ja viņi naks, tad nāks, tomēr lai tad dabū manīt visu, ko Strcindžs spej celt galda! I Jz nnkstčaulibu lai necer; šolaiku Anglija preču pārvadātajiem mikstčaulība nepiemīt.

Atlikusi apmēram jūdze, lidzceļu krustos strauts, Froumas pieteka. Mašīnisti parasti apstājās, lai papildinalu tvertņu ūdens krājumus. Tīrelī nebija kur pasmelt ūdeni, ierīkot akas izmaksātu pārāk dārgi. Ūdens, kas uzkrājās bedres, bija smirdošs un netīrs, smeltuvēm vajadzētu bul ar betona grodiem, un šadam pasākumam aizietu pusgada peļņa. Cementa ražošanu vērīgi uzmanīja Roma, šī nozare prasīja neiedomājamus izdevumus. Embargo, protams, bija pat vaļīgs; ar šo materialu viegli varēja ātri uzbuvet nocieti­nājumus. Gadu gaita valsti bija notikuši daudzi nemieri, kas mācījuši piesargāties pat pāvestiem.

Lūkodamies uz priekšu, Džesijs ieraudzīja paspīdam ūdeni vai ledu. Roka pavilka reversa sviru un nospieda bremzes. Margarita apstājas neliela tiltiņa vidū. Pie tā aizsargmalām bija piestiprināts brīdinājums «smagiem satiksmes līdzekļiem», taču parvadataji vismaz pēc tumsas iestāšanās nepievcrsa tiem lielu uzmanību. Džesijs nolēca zemē, atsprādzēja no tvaika katla sāniem smagu, ūdeni necaurlaidīgu, nostiegrotu šļūteni un parmetatās galu pāri tiltam. Spalgi plīsa ledus. Ūdens pacclaji skaļi iešņācās: pa izejām izplūda tvaiks. Pēc īsa brīža darbs bija padarīts. Margaritai gan būtu pieticis ūdens līdz Pulai un vēl tālāk, taču neviens kārtīgs pārvadātājs nejutīsies patiešam drošs, ja tvertnes nebūs pilnas līdz malām. īpaši pēc tumsas iestā­šanas, kad kuru katru mirkli varēja gaidīt uzbrukumu. Tagad, ja būs vajadzīgs, mašīnai pietiks ūdens visai garajai, grūtajai naktij.

Džesijs uzāķēja atpakaļ šļūteni un izņēma no tendera četrus ceļa lukturus, pa vienam abas tvaika katla puses, divus pie priekšējās ass. Viņš pakara gaismas avotus vietās, nolaizdams aizsegus pāri karbīdam un paceldams priekšējos stiklus, pārliecinādamies, vai netrūkst acetilena. Lukturi meta ceļa abas pusēs spilgtus baltas gaismas vēdekļus, tajos spīguļoja sarmas kristāli. Džesijs saka atkal braukt. Sīvi sala, droši vien jau bija vairāki grādi zem nulles, un ļaunākais vēl priekšā nakamajās stundās. ,Sis bija tas ceļojuma posms, kad cilvēks aukstumu sāk uzskatīt par savu perso­nisko ienaidnieku. Tas pielīda pie kakla, iecirta saltos nagus mugurā; ar šo speķu vajadzēja nepārtraukti cīnīties gan miesīgi, gan garīgi. Aukstums varēja cilvēku apstulbināt, piesakiet pie kapšļa, līdz uguns noplaka, tvaiks apsīka un braucējs vairs neapjēdza, ka jāpieber kurināmais. Tā bija noticis arī agrāk, ne viens vien mašīnists ceļa pazaudējis dzīvību. Un pazaudēs arī turpmāk.

Margarita vienmērīgi duca; pār tīreli gaudoja vējš. Vir­ziena uz zemes iekšieni, aiz augsta vaļņa un dziļa grāvja izmētātas, čurneja Pūlas mājeles. Gar nocietinājumiem dega lapas; par tuksnesīgo klajumu tas meta gaismu jūdzēm tālu.

Margarita iekļuva mirgojošo dzirksteļu joslā, un abas gaismas lēni saplūda. Kad no tumsas iznira Rietumu varli, Džesijs pagrieza bremzes ratu un izgrūda lāstu. Gar pilsētas mūriem, lapu gaisma neskaidri samanāmi, bija sadrūzmējušies dažādi braucamie: barovi, eivelingi, kleiloni, lauleri, ik lokomobile ar garu piekabju rindu. Amatpersonas skrai­dīja apkart; gaisa virmoja tvaika mutuļi, mašīnu pulks pa­klusam dunēja. Lēdija Margarita palēnināja gaitu, izdvesdama elpai līdzīgus balganus mākonīšus, un iesprau­cas jezga, nostādamās līdzas desmit zirgspēku fauleram, kas lepojas ar Drosminieku firmas krasām.

Džesijs alradas piecdesmit jardus no vārtiem, un izskatijas, ka paies krietna stunda, līdz ar gūzmu tiks gala. Gaiss bija pilns mašīnu trokšņa, to pieskandināja sturinaņu un mašīnistu kliedzieni un pilsētas policistu un satiksmes kārtotāju uzbļavieni. Lielajiem riteņiem pa vidu maisījās pāvesta Eņģeļu pulciņi, skandēdami garīgas dziesmas un stiepdami augšup rokas ar ziedojumu trauciņiem. Džesijs uzsauca sveicienu kadam policistam, kurš izskatījās pārmocīts. Seržants atspiedās uz āvas, palūkojās atpakaļ uz Lēdiju Margaritu un pasmīkņāja.

— Vai ta' atkal ved bīskapa Blciza svētību, draugs?

Džesijs apstiprinot norūca; līdzās stāvošais taulers iz­grūda tik skaļus svilpienus, ka aizkrita ausis.

— Va' paliksi klusu! — norēcās policists. — Kas ta' tev tur ir, ka skrien ka uz ugunsgrēku?

Mašīnists, mazs vīriņš, ietinies šalle un mētelī, izspļāva smēķa galu pāri braucama malai un atjokoja: — Caulainie Viņa Svētībai. Šonakt atkal taisās dedzināt Romu… — Stāsts par to, ka pāvests Orlando lobījis vēderā austeres, kamēr viņa algotņi sirojuši pa Llorenci, bija jau pārvērties leģenda.

— Palaid tik vēl muli, — nikni uzsauca seržants, — un vārti tev noslēgsies deguna priekšā! Varēsi pārgulēt nakti tīrelī, un tad tevi aptīrīs līdz kreklam. Stūrē tas grabažas iekšā, kusties, kad tev saka…

Priekšā paveras tukša vieta, faulers nicīgi notaureja un ierāpās iekšā. Džesijs sekoja. Pagāja labs laiks grozoties un svelpjot, tad beidzot viņš izkļuva cauri satiksmes sastrē­gumam un stūrēja savu kravu projām pa Pūlas galveno ielu.

Streindžam un Dēliem bija noīrēta noliktava piekraste, netālu no veca muitas nama. Margarita devas turp, izlo­cīdamās starp preču kaudzēm, kas no izkraušanas vietām bija pārceļojušas uz laukumiem. Dokos, par spīti vēlajam gadalaikam, valdīja rosme. Džesijs pabrauca garām kadam skotu ogļu kuģim, lielam vācu preciniekam, franču viļņu šķelcjam un Jaunas Pasaules jūras šķērsotajam (pēc pla­tajiem iežogojumiem spriežot, bi jušajam vergu pārvadā­tājām), glītam zviedru tnsmastu buriniekam, kas, spītēdams vējam, nebi ja nolaidis buras, un vecam dāņu klaidonim Groningen, kurš, ka Džesijs zināja, vēl kuģoja ar senseniem, dīvainiem dzīvsudraba tvaika katliem. Beidzot viņš gandrīz stundu pēc norunātā laika piestiirēja savu braucamo pie firmas noliktavas.

Krava atceļam jau bija sagatavota, Džesijs atvieglots izkrava atvestās platformas, atdeva firmas aģentam preču sarakstu un iegrieza platformas ar muguru pret jauniekraujamajam precēm. Viņš pieskatīja, kā nostiprina jauno kravu, kurina ja, līdz sasniedza vajadzīgo līmeni, un devas projām. Izsalies viņš bija līdz kaulam, krastmalas krodziņu logi šķita kārdinām, solot siltumu, glazili un karstu edienu, taču šonakt Margarita Pūlā nepaliks. Pulkstenis bija gandrīz astoņi, kad viņš sasniedza vaļņus, un satiksmes gūzmas vairs nebi ja. Vārtus atvēra īgns seržants; Džesijs izstureja karavānu uz tukša ceļa. Mēness nu bija pacelies augsiu un peldeja pa skaidrajam debesīm. Pamatīgi piesala.

Sekoja ilga kratīšanās uz dienvidrietumiem pāri Pūlas ostas augšgalam, kur Vēremas pagrieziena ceļš atzarojās pa kreisi uz Dernoveri ju. Džesijs centīgi apbrauca karavānu atzaram apkart. Viņš pacēla Margarita spiedienu un no­brauca pa tukšo ceļu divdesmit jūdzes stunda. Tad ielīgo ja

Vcrema pa nepatīkamo likumu gar dzelzceļa krustojumu, garam Melnajam lucim ar tā drausmīgi neglīto izgrebto uzrakstu un devās pāri Froumai, kur tā ietecēja jūrā, tā iezīmējot Ferbekas salas ziemeļu robežu, lād atkal sakas tīreļi — Stouboro, Slipa, Midlbira, Nordena —, tukši un plaši, vientulīgu vēju piegaudoti klajumi. Beidzot priekšā augslu pa kreisi iespidējās gaisma, Margarita iedārdinaja Korl'geita, senaja Ferbekas kalnu pareja. Četrstūraina pāri ceļam ka valdniece slejas lielā Korlas pils, plezdamas starp diviem klinšu kalniem; tas logi blāzmoja līdzīgi acīm. Tātad Ferbekas īpašnieks droši vien atrodas rezidence un uzņem viesus.

Tvaika dzīta mašīna apliecas ap pakalna izcilnajiem sā­niem un devās augšup uz ciematu, kas pletās aizmugure. Lokomobile šķērsoja četrstūraino laukumu, riteņu un dzinēju klaboņa dobji atbalsojas no Kurla kroga lasādes, Margarita atkal turpinaja ceļu augšup pa garo galveno ielu līdz vietai, kur to vēlreiz gaidīja tīrelis — lēzens un vien­tulīgs, vēja piegaudots un zvaigžņu apmirdzēts.

Svonidžas ceļš. Džesijs, sala sastindzis, pulējas aizdzīt domu, ka Margarita joņo cauri tukšumam, izdvesdama elpu tumsa līdzīgi kadam garam, kas ir nolādēts un iemests salta ellē. Viņš būtu priecājies par jebkuru dzīvības zīmi, pat par lielceļa laupītājiem, taču nebija nekā. Vienīgi nerimtī­gais, niknais vējš un tumsa, kas pletās abas ceļa puses. Džesijs savecinaja cimdotās rokas, pamiņajas uz kapšļa, pagriežas, lai paskatītos uz augstas kravas sāniem, kas šūpojas cauri nakts tumsai, un uz tālo, tik tikko redzamo aizmugures lukturi. Viņam jau krietnu bridi bija apnicis saukt sevi par muļķi. Būtu gan vajadzējis palikt uz nakts­guļu Fula un mājupceļā doties rītausmā — to viņš saprata gluži labi. Tomēr šonakl viņš miglaini aptvēra, ka nevis brauc pats, bet viņu kaut kas dzen.

Viņš ielaida caur sildītāju ūdeni, piebēra kurināmo, atvēra vēlreiz, ūdens vārstu. Kādu dienu viņi apmainīs cieta kurināmā ietaises prel benzīna dzinejiem. Tādas iekārtās bija dabūjamas jau gadiem ilgi, bet benzīna dzinēji pagaidām nolikti aiz atslēgas un gaida pāvesta verdiktu. Varbūt lēmumu pieņems nakamgad vai aiznakamgad, bet varbūt arī nepieņems nekād. Mātes Baznīcas ceļi ir līkumoti, ganāmpulkam nav ko tajos bāzt degunu.

Vecais l ilija būtu pienkojis benzīna karsētajus un nolamājis priesterus par pēdējiem nejēgām, taču viņa mašīnisti un stūrmaņi baidītos, ka viņus izslēgs no baznīcas, jo tā droši vien notiktu. Streindžs un Dēli bija piekapušies — ne jau pirmo reizi un arī ne pēdējo. Džesijs atjēdzās, ka atkal doma par tēvu. Margarita klumburo ja augšup, atpakaļ kalnos. Savādi — nu viņš jūt, ka varētu ar tevu runāt. Nu viņš spētu izskaidrot savas cerības un bailes… Tikai tagad ir par vēlu, jo Elija ir beigts un miris, guļ ar sešām pēdām Dorsetas zemes uz krūtīm. Vai tā notiek mūžīgi mūžam? Vai cilvēki arvien attopas, ka spētu runāt un runāt tad, kad ir jau mazliet par vēlu?

Milzīgais akmeņkaļa pagalms pie Longtanmetraversas. Augstu sakrautās akmeņu kaudzes, neskaidri saskatāmas tvaika mašīnas lukturu gaismā, beidzot iezīmēja kādu atšķirību no tīreļa baisa tukšuma. Džesijs brīdinot pataureja; barela balss aizskanēja pāri māju jumtiem, skaļa un sēra. Laukumā neviena nebija, likās, ka tā ir mirušo pilsēta. Pa labi Kingshedā mirgoja blavas ugunis, izkārtne nemierīgi kraksteja, šūpodamās vēja. Margaritas riteņi atsitās pret bruģakmeņiem, pagriežas. Džesijs nobremzēja, atraudams atpakaļ reversa sviru, lai vārstiem vairs nepievaditu enerģi ju. Zemi klāja bieza sarmas kārta, dažviet ceļš līdzi­nājās stiklam. Kalna virsotnē iebraukdams Svonidžā, Džesijs pagrieza atpakaļ sviru, lai vārstiem vairs netiktu pievadīta enerģija. Lokomobiles darbība, taustoties pēc savas miera ostas, kļuva mierīgāka un klusākā. Vējš iegau­dojas, aiztraukdams pāri priekšējiem lukturiem sniega kristālu vērpeti.

Mazpilsētiņas māju jumti šķita sadruzmejušies kopā zem saltas segas. Džesijs pataureja vēlreiz, skaņa starp namiem izklausījās bezgala skaļa. Nez no kurienes uzradās bērnu bars, kas klaigādams skrēja gar karavānu. Priekšā bija krustceles, un pie Dzprdža viesnīcas lukturi mela dzeltenu gaismu. Džesijs, pūlēdamies iegriezi lokomobili pagalma vārtos, virzīja to uz priekšu. Dūmenis aizķēra arkas augš­malu. 'le nu viņam būtu bijis vajadzīgs palīgs; tvaiks, plustol no barela atpakaļ ierobežotajā mašīnista telpa, neļāva skaidri saredzēt. Bērni bija nozuduši; Džesijs, it ka no­mierinādams reversa sviru, palaida to vaļīgāk. Izplūdes tvaiks atstaja cilindrus, un Margarita, samazinājusi ātrumu, dārdināja pāri pagalmam. Pagalms pirms vairākiem gadiem bija paplašināts, lai varētu uzņemt karavānas; Džesijs no­vietoja Margaritu starp kadu geretu un sešu zirgspēku kleitonu un šatlvcrdu, neitralizēja reversa sviru un izslēdza regulētāju. Beidzot klaudzieni apklusa…

Džesijs noberzēja seju un izstaipījās. Mēteļa plecus izrai­boja ledus kristāli, viņš tos notrauca un stīvām kajam nokapa leja, palika zem mašīnas riteņiem klucīšus, nodzēsa lukturus. Viesnīcas pagalms bija tukšs, vējš auroja pāri ap­kārtējiem jumtiem; lokomobiles tvaika katls klusi mutuļoja. Džesijs izlaida lieko tvaiku, apdzēsa uguni, aiztaisīja aiz­bīdņus un uzkapa uz priekšējās ass. lai uzliktu uz dūmeņa otrādi apgrieztu spaini. Margarita nakti tagad aizvadīs droši. Viņš atkapas un veras uz viņas lielo rumpi, no kura joprojām staroja siltums, un pelnu kasti, pa kuras sāniem joprojām varēja redzēt sīkas gaismas dzirkstis. Viņš paņēma no savas kabīnes mugursomu un devas iekšā Diordža viesnīcā piereģistrēties.

Kalps viņam ieradīja istabu un tad aizgaja. Džesijs no­kārtojās, nomazgāja seju un rokas un devās ārā no viesnīcas. Netālu no tās, ejot lejāk pa ielu, sārti vizēja kāda krodziņa logi, cauri aizkariem spīdēja gaisma. Izkārtne vēstīja, ka tas ir Nāras bars. Džesijs smagi soļoja pa eju gar bara leti. Dibenistabā skanēja raitas sarunas, gaisa virmoja tabakas dumi. Nāras bara apgrozījās preču pārvadatāji. Džesijam puse no vīriem bija pazīstami. Tur bija Toms Skiners no Pauerstokas, Džet's 1 lolroids no Veimautas, divi vecā Sardžentsona deli. Pa šādiem ceļiem jaunas ziņas izplātās airi. Vīri sadruzmejas ap Džesiju, runadami cits caur citu. Viņš īsi atbildēja, pašķirdams sev ceļu uz baru. Jā, viņa tēvam bijis pēkšņs asinsizplūdums, ne, ilgi pēc tam viņš nav no­dzīvojis. Nākamajā pēcpusdiena pulksten piecos… Viņš atrāva vaļa mēteli, lai izvilktu naudas maku, pasūtīja, ko gribēja, paņēma savu pinti un dubulto viskiju. Sarkani nokaitēts inctala stienītis, iemests krūzē, sasildīja alu; krēmkrāsas putas notecēja gar trauka sanu. Alkohols iedzēla Džesijam rīkle, iesāpējās acis. Tikko ka no ceļa. Pārējie izbrīvēja viņam vietu pie kamīna. Saliektas kajas plati iepletis, viņš nu tur sēdēja, aizgūtnēm malkojot alu, juz­dams, ka tas ieplūst vēdera un kajstarpe. Nez kapēc galvā vēl skanēja barela klaudzoņa, pirkstos jautas stūres rata vibrāci jas. Velak varēs taujat un runāt, vispimis jāatsilst. Vīrietim vajadzīgs siltums.

Nez ka viņa pamani jas pārnākt pāri istabai un nostāties viņam aizmugurē, ierunādamas, pirms viņš meiteni pa­manīja. Viņš partrauca roku berzēšanu un neveikli izslējās, apzinādamies, ka ir garš un plecīgs.

— Labvakar, Džesij…

Vai viņa zina? Si doma Džesijam nelika mieru. Visus šos gadus, kopš viņš iedeva barelam vārdu. Toreiz viņa bija neveikla pusaudze, kura ko vērtas šķita tikai kājas un acis, tomēr viņa bija tā lēdija, ko Džesijs tika domājis. Viņa bija regs, kas jaunekli va jaja tveicīgās naktis: viņš meklēja meitenes smaržu starp visam dārza puķu smaržām. Kad I Tija ielaidas tajas trakulīgajās derības, Džesijs atradās lokomobile, un, kad barels bija pieveicis pēdējo uzkalnu, puisis raudaja kā neprātīgs, jo mašīnas uzvara nevis nozīmēja piecdesmit zelta ginejas, ko dabūja tēvs, bet tā elsojot dziedāja slavu Margaritai. Nu meitene vairs nebija pusaudze; lampas meta gaišas dzirkstis viņas brūnajos matos, acis zibsnī ja, lūpas liecas smaidā…

Džesijs norūca: — Labsvakars, Margarita…

Viņa atnesa puisim ēdienu, uzklaja stūri galdu, pasēdēja kadu brīdi, kamēr viņš ēda. Džesijam no tā elpa ķērās kakla, viņam grūti vedās atgādināt sev, ka tas neko nenozīmē. Galu galā levs lava mūža katru nedēju vis nemirst. Pirk­stā viņai bija masīvs gredzens, kādi tagad bija nākuši mode, —ar spožu, zilu akmeni; runādama viņa visu laiku to nemierīgi grozīja. Pirksti bija tievi, ar plakaniem, nopulē­tiem nagiem un platam kauliņu locītavām ka zēnam. Džesijs vēroja, ka šīs rokas noglauž matus, pabungā pa galdu, notrauc smēķa pelnus sāniski trauciņā. Viņš spēja iztēloties, ka tie slaukot tur grīdu suku un kā putekļu slotiņu, braukot to pāri priekšmetiem, ka tīra un dara arī citus darbus, sle­penos darbus, kas jādara sievietei.

Viņa pavaicāja, ar ko Džesijs atbraucis šurp. Tā viņa vaicāja vienmēr. Puisis aši atteica: — Ar lēdiju, — tā viņa braucamo dēvēja citi pārvadātāji. Atkal ienāca prata: vai viņa kādreiz vispār apskatījusi barelu, vai zina, ka pati ir ši Lēdija Margarita, un, ja zina, vai viņai tas kaut ko nozīmē? Tad meitene atnesa viņam vēl glāzi dzeramā un sacīja, ka tā esot no saimniekiem un ka viņai jāejot atpakaļ pie bara letes, bet gan jau viņi atkal redzēšoties.

Džesijs cauri dūmiem vēroja Margaritu smejoties ar viesiem. Smiekli izklausījās dīvaini —gandrīz neskanīgi smiekliņi, kas atsedza augšzobu rindu, taču acis palika vērīgas un zobgalīgas. Margarita bija laba krogameita, patiešam laba; tēvs viņai sākuma arī bi jis preču pārvadātājs, bet šis krogs viņam piederēja jau divdesmit gadus. Viņa sieva pirms dažiem gadiem mirusi, citas meitas appre­cējušas un aizgajušas dzīvot citur, bet Margarita palikusi. Viņa ļaujoties, lai viņu izmanto, — vismaz pārvadātāji tā runaja. Bet vadīt krogu ir tīrais trakums; te nav viegla dzī ve. Garas stundas septiņas dienas nedēļā, jāberž un jātīra, jāšuj, jālāpa, jāgatavo ēdiens — lai gan rītos kāda sieviete nāca apdarīt smagos darbus. Džesijs to zināja par savu Margaritu, tapat ka zināja par viņu daudz ko citu. Viņš zinaja meitenes kurpju numuru un ka dzimšanas diena viņai ir maija, ka vidukļa apmērs ir divdesmit četras collas, ka viņai patīk smaržas Chanel un ka viņai ir suns vārdā Džo. Džesijs zināja arī, ka viņa zvērējusi nekād ncpreceties: vadot Nāru, viņai par vīriešiem kļuvis skaidrs viss, ko viņa gribējusi noskaidrot; ja katls nolikšot viņai priekšā uz letes piecus tukstošus, tad par tiem varēšot nopirkt viņas pakalpo jumus, bet kaul ko citu — ne. Viņa nekād neesot satikusi nevienu, kas varētu solīt kaut pusi no tā, latad parvarēt liegumu nebija iespējams. Bet varbūt viņa tā nemaz nebija teikusi; vielas tenkām netrūka, un parvadataji sava pulka kulstīja mēles ka veļas mazgātājas.

Džesijs atgrūda šķīvi. Viņš pēkšņi manīja sirdi drūmu nicību pats pret sevi. Margarita bija gandrīz iemesls visam; viņas deļ Džesijs nobraucis jūdzēm garu apkartceļu, dzinis karavānu uz Svonidžu, lai aizvestu uz turieni dažas kastes ar saldētam zivīm, kas šo trcnkšanos šurp un turp nekādi neatmaksās. Viņš tak gribējis to skuķi sastapt un nu arī sastapis. Margarita ar viņu runājusi, sēdējusi pie viņa galda, vēl vienu reizi viņa neatgriezīsies. Nu viņš var iet. Džesijs atkal atcerējās kapa bedres nelīdzenas sienas, atccrejas, ka bukšķējusi zeme, krītot uz Elijas zārka. Viņu, Džesiju, sa­gaida tas pats, kas citus tā saucamos Dieva bērnus, tikai viņam būs jāsaņem nāve vienam pašam. Tagad viņš grib dzert, aizskalot meitenes teļu silta, bruņa alkohola migla. Taču ne šeit, ne šeit… Viņš devas uz durvīm.

Tajās viņš saskrējās ar katlu svešinieku, noburkšķēja atvainošanās vārdus, paspēra soli talak. Tad juta kadu satveram savu delmu, pagriezās atpakaļ, ielūkojas gaišbrunās acis, kas no glītas, švītīgas sejas ar taisnu degunu veras viņa. — Ne, — noteica jaunatnācējs. — Ne, nespēju tam ticēt! Pie visiem velniem, Džesijs Streindfjs…

Kādu mirkli otra puiša glīti apcirptā bārdiņā Džesiju mulsināja, tad lūpas pret paša gribu izliecas plata smaidā.

— Kolin, — viņš leni novilka. — Kol de tā I lej…

Kols ar otru roku apskava Džesija plecus. — Nu, pie velna! — viņš sacīja. — Džesij, tu labi izskaties. Par to jāiedzer, veco zen. Ko ta' tu īsti dari? Velns un elle, tu patiešam izskaties smuks…

Viņi atbalstījās pret letes stūri, nolikuši sev priekšā alus krūzes. — Sasodīts, Džesij, tanu gan ir cūkas laime! Tavs vecais nolicis karoti, vai ne? Drūmi… — Viņš pacēla krūzi. — Uz tavu veselību, Džes! Gan priekšā būs laimīgākas dienas…

Serbornas koledžā Džesijs ar Kolu bija cieši draudzē­jušies. Pretēji raksturi pievelkas; Džesijs ar savu leno runu, centīgs, kluss; de tā Hejs — trakulis, švīts. Kols bija kada rietumu apgabala darījumu cilvēka dēls, brunču mednieks un īsts palaidnis; audzinātāja bija vienmēr sodījusies, ka līdzīgi Fildinga tēlotajiem varoņiem viņš esot dzimis, lai tiklu pakārts. Pēc aiziešanas no koledžas Džesijs bija izlaidis Kolinu no acim. Pa ausu galam bija gan dzirdējis, ka Kols pateicis ardievas ģimenes darījumu lokam — preču im­portēšanai un vairumtirdzniecībai: tie nebijuši viņa viegl­prāša dabai piemēroti. Cik zināms, viņš vadī jis savas dienas ka apkartklejojošs jongleur, dziedonis, kas sacerējis balades, grasīdamies izdot tas grāmatā, kura tā an neiznākuši; sešus mēnešus pavadījis Londmijā uz skatuves dēļiem, tad slipri piekauts meitumājā un, zaudējis veselību, aizsūtīts uz mājam. — Es tev paradītu relu, — Kols teica, pretīgi ņirgdams, — bet jaukta kompānija tas būtu maķenīt neērti, veco zen… — Velak viņš tomēr kļuvis par preču parvadātaju kada Iskas linna. lās neviIeies ilgi, pirmā nedeļa nebijusi pusē, kad viņš, kaucinadams svilpi, ar astoņu zirgspēku kleitonu — šatlvertu iebrāzies Bristolē, attinis šļūteni un, pirms viņu noķēruši policisti, pilsētas centra iztukšojis pašvaldības zirgu dzirdinātavas sili. Kleitons gan neesot uzspradzis, bet tālu no tā neesot bijis, lād viņš pamēģinājis vel, aizbraucis uz ziemeļiem, uz Aquae Sulis, kur viņu tik labi nepazinuši, šoreiz nošancējis sešus mēnešus, bet tad saplīsis ūdens mērītājā stikls un pamatīgi savainojis adu uz abam potītēm. 'I'a nu viņš ņēmis kājas par pleciem un sameklējis, ka pats izteicās, «mazak bīstamu nodarboša­nos». Džesijs iesmejas un pagrozīja galvu.

— Ko ta' tu tagad isli dari?

Bezkaunīgas acis atsmēja viņam pretī. — kāds amats jau ir, — Kols jautri noteica. — Es ķēros klat visam, kas nak priekšā, bišķīt vienuviet… Laiki grūti, visiem mums jādzīvo, ka protam. Iedzer, veco Džes, nakamais uz, mana rēķina…

Viņi tergaja par senam dienām. Margarita pa to laiku uzlika uz letes kruz.es un saņēma naudu, uzrauktām uzacīm palūkodamās Kola. Tas pašapmierinati atcerējās nakti, kad dzērāja duša zvērējis, ka aptīrīs sava profesora loloto valrieksta koku… —Atceros, itin ka tas būtu noticis vakar. Spīdēja spožs mēnestiņš, gaišs bija ka diena… — Kols rāpies koka, Džesijs turējis slietnes, taču, pirms lielībnieks paspējis uzlīst līdz zariem, koks sācis locīties ka viesuļvētrā. — Rieksti bira ka dulli krusas graudi, — Kols iespurdzas.

Atceries, Džes, tev jāatceras… Tur tak tupēja… tas draņķa nelietis, tas policijas pogainis Tobijs Vorilouzs, izbāzis no lapām savus lielos zabakus, un tik purina to baigo koku uz velna paraušanu… — Nedēlam ilgi dc tā I lejs nebijajaudājis pastrādāt ne mazako palaidnību, kam būtu varējusi piesieties policija, un visi viņa guļamistabas puiši gandrīz menesi locī juši vēderos valriekstus.

Bija noticis arī gadī jums ar divām muķenem, kas nolau­pītas no Serbornas klostera, to arī mēģināts piesiet de tā 1 lejam, tomēr tas neesot gluži izdevies; neviens gan ne­šaubījies, kas par to atbildīgs. Par mūķenēm iesvētītas meitenes pazudušas no klostera neskaitāmas reizes pirms tās, taču vienīgi Kols būtu aizvedis divas reize. Un tad afēra ar Dzejnieku un Zemnieku. Tā kroga saimnieks kaut kada untuma pēc turējis kuti pieķēdētu pērtiķi; pēc kadas īpaši trokšņainas nakts padzītais Kols izmanījies pārgriezt šī radījuma kakla siksnu. Veselu mēnesi Dieva pamestais dzīvnieks darījis nepatikšanas un iedzinis visos bailes; vīrieši staigājuši ar ieročiem, sievietes nav gājušas ārā no mājām. Beidzot kāds zemessargs, kas notvēris to sava istaba ēdam no bļodiņas zupu, ņēmis un galu gala nabagu nošāvis.

Un ko ta' tu tagad darīsi? — noprasīja de tā Hejs, tukšodams jau sesto vai septīto alus krūzi. — Tā tagad ir tava lirma, vai ne?

— Jā, gan, — Džesijs domīgi noteica, sakrustojis roku pirkstus un atspiedis zodu uz. to kauliņiem. — Laikam tak vadīšu, tā šķiet.

Kols aplika roku viņam ap pleciem. — Viss būs uz ef, ef, — viņš teica. — Tu esi puisis uz goda, ko tu esi tik drūvīgs? Klau, ko es teikšu. dabū sev tagad kadu mazu skuķīti, un viss būs kartība. Tieši tas tev vaj'dzīgs, veco Džcs; es šitas pazīmes pazislu. — Viņš iebukņīja draugam ribas un ierēcās smieklos. — Labāk naktis sildies mīkstos deķos. Un pārāk neapvelics, va' ne?

Džesijs izskatijas mazliet izbi jies.

— Par to nu gan nezinu…

Nu, nesaki vis ta, — teica de tā Hejs. — Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Sitentam nekās nevar līdzināties. Mmm…

Viņš sagonja gurnus, aizvēris acis, apvilka gaisa kār­dinošās formas, savaibstīja jusmigu un tai paša laika baudkaru seju. — Džes, veco zen, nav ko raizēties, — viņš sacīja. — Tev tak tagad ir nauda ķeša, vai tu to apjēdz? ('ilvek, velns un elle, lu esi piemērots brūtgāns… Kad viņas izdzirdēs, skries tev tā pakaļ, ka tu nezināsi, ka atkauties, pat ne ar koku, va' tev pielec? — Viņu atkal pārņēma jautrība.

Pulkstenis nosila vienpadsmit pārāk ātri. Džesijs ar pū­lēm apvilka mēteli un devās Kolam aiz muguras pa taku kroga aizmugure. Tikai tad, kad seja iesitas aukstais gaiss, viņš aptvēra, ka ir galīgi pilna. Viņš uzgrudās virsu dc tā 1 lejam un tad atsitas pret sienu. Abi smiedamies aizgrīļojās pa ielu un beidzot pie D7.ord7.c1 viesnīcas izšķiras. Kols, aurodams solījumus, pazuda nakts tumsa.

Džesijs, atbalstījies pret Margaritas aizmugures riteni, galvu nolaidis uz statņiem, manīja, ka smadzenes virmo alus tvaiki. Kad viņš aizvēra acis, sakas lena kustība, zeme zem kājām likās sveramies uz priekšu un atpakaļ. Vai dieniņ, bet pēdējā stunda tomēr aizritējusi jauki! Viss atkal bijis ka koledžas laika, viņš nevarīgi iespurdzās un no­slaucīja ar delnas virsu pieri. De tā Hejs gan ir nekur ne­derīgs draņķis, taču tik un tā jauks puisis, jauks puisis… Džesijs atpleta miglainas acis un palūkojas augšup uz. karavanu. Tad viņš saka piesardzīgi iet gar lokomobiles korpusu, mainīdams pēc kārtas abas plaukstas, lai pārbaudītu tā tempcraturu. Viņš uzvilkās uz kapšļa, iespraucās kabīnē, atvēra kurtuves durvis, noklāja ogļu kārtu, pār­baudīja vilces regulētāju un ūdens spiedienu. Viss bija drošs. Džesijs laipodams devas pāri pagalmam, juzdams, ka atsevišķi sniega kristāli dursta seju. Ar pūlēm iegrozījis slēdzene atslēgu, viņš atvēra durvis. Istaba bija pilnīgi tumsa un salta ka ledus. Džesijs iededzināja vienīgo lukturi un stiklu atstāja nenolaistu. Sveces liesma paplaiksni jas caur­vēja. Puisis smagi iekrita šķērsam gulta un gulēja, ska­tīdamies vienīgaja dzeltenajā gaismas punkta, kas kustējās uz priekšu un atpakaļ. Vislabāk būtu iemigt un rīt agri doties ceļā… Mugursoma gulēja, kur nosviesta — uz krēsla, bet Džesi jam patlaban trūka gribasspēka, lai to izsaiņotu. Viņš aizvēra acis.

Gandrīz tai paša mirkli acu priekšā sāka šaudīties visādi teli. Kaut kur galvā klaudzēja barels. Džesijs salieca pirkstus, juzdams tajos drebam stūres rata stīpu. Tieši tā lokomobiles ar laiku apbur cilvēku, stundu pēc stundas Irisot rokas, līdz troksnis klust par mašīnista daļu, iesūcas asinīs un smadzenes, tā ka bez tā nav iespējams dzīvot. Rītausma jābūt ka jas, jādodas ceļa, jābrauc, līdz vairs nav iespējams apstāties. Londinija, Aquae Sulis, Iska; akmeņi no Pcrbckas lauztuvēm, ogles no Kimeridžas, vilna, labība, vilnas izstrādājumi, milti un vms, svečturi, Madonnas attēli, liekšķeres, sviesta lāpstiņās, pulveris un skrotis, zelts, svins, alva; jāizvadā, ka nolīgts ar armiju, ar baznīcu… Cilindru krāni, slāpētāji, regulētāji, reversa sviras; kāpšļu dzelzs šūpodamās augsti dzied…

Kaut ko murminadams, 1 )žesi js nemierīgi sagrozījās. Teli smadzenes iekrāsojās spilgtāk. Kastaņbrunais sajaucas ar zeltījumiem, sarkanas siekalas uz tēva zoda, raibi ziedi uz. tikko uzmestas kapu kopiņas; tvaika mutuļi un lampu gaisma, liesmu meles, svinam līdzīgais debesu jums alspiedies pret kalniem.

Prāts rotaļajas ar atmiņām par Kolu, Džesijs dzirdēja teikumus, drauga smieklus, klusu elpas vilcienu, čikstigu, bet viņam raksturīgu, tad asi, ložmetēja šāvieniem līdzīgie smiekli. Džesijs aizmiedza acis, pleci sakumpa, viņš zvēla ar dūri pa leti. Kols bija apsolījis viņu Dērnovērijā apciemot un nu aizļodzijies projām, saukdams, ka neaizmirsīšot. Bet aizmirsis, pazudis, sasiesies ar kadu sievieti, aizmirsis visus darījumus, aizmirsīs tikšanos. Jo Kols nav līdzīgs Džesijam. Dc tā Hejs vis neplāno un negaida, viņš uzspļauj rūpīgam darbam, ko cilvēki veic, spītējot grūtībām, viņš dzīvo, cepuri kuldams, vienam mirklim. Un tāds paliks visu mūžu.

Lokomobiles dārdināja, kloķi griezās, šļuces iegrima, misiņš spīdēja un vēja tinkšķēja.

Džesijs uzslējās pussēdus, purinādams galvu. Lukturis tagad dega mierīgi, sveces liesma bija šaura un augsta, tikai galiņš viegli raustījās. Vējš auroja, nesdams līdzi baznīcas pulksteņa sitienu skaņu. Džesijs klausijas un skaitīja. Divpadsmit sitieni. Viņš sarauca pieri. Viņš bija gulējis un sapņojis, un viņam bija licies, ka rītausma nav tālu. taču ilga, grūta nakts bija tikko sākusies. Jauneklis krekstēdams algulas, juzdams dzērumu, tomēr dīvaina karta palika pil­nīgi nomoda. Alu nevar dzert, jau tā viņš redzējis visādus murgus. Un varbūt naks vēl kādi.

Džesijs dīki ņēmās pārdomāt de tā 1 leja sacīto. Joku par to, ka jadabu sieviete. Muļķības Kola gaume. Kolam varbūt tas vedās viegli, taču Džesijam allaž, prata bijusi viena vienīga meitenīte. Un tā pati nesasniedzama.

Trauksmainais prāts šķita aizķeramies un paliekam ne­kustīgi stāvot. Paklau, viņš aizkaitināts pats sevi norāja, to tu aizmirsti! Tev jau tā netrūkst raižu, laid, lai iet… taču daļa no viņa apziņas stūrgalvīgi atteicās klausīt. Tā domās šķirstīja atmiņu grāmatas lapas, saskaitīja, atskaitīja, ne­atlaidīgi aprēķinaja iznākumus. Viņš dusmojās, lādēdams dc tā I leju. Doma, reiz iesēta, negribēja viņu pamest. Tagad tā vajās viņu nedēlam, varbūt gadiem ilgi.

Viņš atļāvās sev greznību pasapņot. Nebija šaubu, ka Margarita visu par viņu zina, sievietes nekļūdīgi kaut ko nojauš. Viņš bija nodevis sevi simtiem, ne, tūkstošiem reižu; ar sīkumiem, skatienu, mājienu, vārdu, vairāk jau neko nevajadzēja. Reiz. pirms ilgiem gadiem viņš bija Margaritu noskūpstījis. Tikai vienu reizi — varbūt tāpēc tas tik asi un spilgti palicis prata, tāpēc viņš to spēj pārdzīvot vēlreiz. Tas bija noticis gandrīz nejauši kādā Vecgada vakara, krogs bija gaišs un trokšņains, pulks vietējo — ap divdesmit vai vairāk — gaidīja atnākam jaunu laika posmu. Baznīcas pulkstenis sita divpadsmit — tas pats pulkstenis, kas arī tagad vēstīja stundas; ciemata namu durvis bija atdarītas vaļa, ļaudis ēda gaļas pīrāgus un dzēra vīnu, uzsaukdami cits citam cauri tumsai, un Margarita bija nolikusi paplati, ko turējusi roka, viņu vērodama, un teikusi: — Darīsim mēs arī ta, Džes! Mes arī…

Viņš atcerējās, ka pēkšņi sākusi sisties sirds: tā sāk trok­šņot lokomobile, kad mašīnists pārāk stipri piedod tvaiku. Margarita bija pacēlusi seju viņam pretī, viņš redzējis pave­ramies meitenes lūpas, tad stingri piespiedusi tas viņējām, ņēmusi palīga arī meli, un dziļi rīkle atskanējuši klusi trok­snīši. Viņš bija prātojis, vai Margarita tā to bija darījusi neap­zināti — līdzīgi tam, ka murrā kaķis, kad tam bužina kažoku. I Jn nez. ka viņa bija aizvadījusi Džcsija roku pie savam krūtīm; tā bija aptvērusi viņējas; karsti tvīkstošas zem kleitas dranas, tas it ka dedzināja Džesija delnu. Viņa rokas tveriens ap Maigari las muguru bija kļuvis ciešāks, spiedis meiteni pacelties pirksi galos, līdz viņa atraisījusies vaļā, izdvesdama: — Vaii! — Viņa bija sacījusi: — Brīnišķīgi, Džes, ak Kungs, brīnišķīgi… — Un atkal pasmējusies viņam pretī, noglaudusi sev matus, un visi pagatnes sapņi un nākotnes iztele bija apvienojušies laika kopīgajā kušanas punkta.

Džesijs atcerējas, ka garaja atceļa bija kurinājis loko­mobili, vējam dziedot un riteņiem čirkstot pret dzirkstošiem dārgakmeņiem nokaisīto ceļu. Tie paši teli nu atgriezās atpakaļ, viņš redzēja Margaritu tūkstošiem saldos mirkļos, paijajot, pieskaroties viņam ar rokam, izģērbjoties, smejo­ties. Un viņš negaidīti atminējās kada mašīnista kazas — sava brāļa Mika laulības ar meiteni no Sterminsterņutonas. Tvaika katli bija apspīdējuši viņu gultas ar baldahīniem, izgreznotas ar lentēm un karodziņiem, ik dēlis lēzenajās piekabes mirdzoši tīri nospodrināts, konfeti biris līdzīgi spilgtas krasas sniegpārslām, smejošais priesteris stāvējis ar vīna glāzi rokā, vecais Elija ar brīnumainā karta galvai gludi pieglaustiem matiem, neparasti baltu apkaklīti apžņaugtu ap kaklu, pietvīcis un laimīgi smaidošs, roka turot alus krūzi, mājis no Margaritas kapšļa. Tad tikpat pēkšņi ši aina izgaisa, un liliju, ģērbušos svētdienas uzvalkā, ar savu alvas krūzi rokā un gludajiem matiem, virpuli aiznesa projām melna vēja verpete.

— Tēvs…

Džesijs elsodams pietrūkās sēdus Mazo istabiņu likās ietinam mi jkrēslis, notecējušās sveces g.ii.smā šaudījās ēnas. Baznīcas pulkstenis vēstīja, ka ir pusviens. Džesijs, galvu rokās iespiedis, palika nekustīgi sēžam uz. gultas malas. Viņam nebūs nekādu kazu, nekādas līksmes. rīt viņam jadodas atpakaļ un tumšu, klusu sēru namu, atpakaļ pie tēva neatrīsinātajam raizēm, ģimenes īpašuma un tā paša senā, skumjā dzīves apļa…

Tumsa līdzīgi vientuļai dzirkstelei dejoja Margaritas tēls.

Tas, ko ar viņu darīja fiziskais ķermenis, iedvesa šaus­mas. Kajas sataustī ja koka kāpnes un klumburoja pa tām le jup. Pagalmā viņš juta seja iedzeļam auksto gaisu. Viņš pulē jas vest sevi pie prata, bet kajas likās vairs neklausām. Pēkšņi atskrēja prieks, pavīdēja gaisma. Cilvēks taču nepa­kļauj sevi mūžīgām zobusapēm, viņš dodas pie barddziņa, apmaina mokas pret grutu, bet īsu ciešanu mirkli, un tad iestājas svētlaimīgs miers. Viņš izturējis visu pietiekami ilgi, nu tas jāizbeidz. Vairs negaidot, uz. līdzenas vietas. Džesijs sevi iedrošināja, ka desmit gadu ilgas cerības un sapņi, mēma gaidīšana, kada mokas dzīvnieki, taču jāņem vērā. Viņš vaicāja sev, ko gan gaidījis, lai Margarita darītu. Meitene taču neskries viņam klat, lūgdamās nekritīs pie kajani, sievietes nav tā veidotas. Viņai taču arī ir savs lep­nums… Džesijs pulējas atcereties, kad abu vidu pašķīrusies plaisa. I fn pats sev atbildēja, ka nekād tāda zīme nav manīta, ne vārds nav dzirdēts… Viņš nekād nav devis Margaritai izdevību — un ja nu viņa arī visus šos gadus gaidījusi? Gluži vienkārši gaidījusi, kad viņu uz.runas… Tai jabul patiesībai. Viņš kvēli apzinajas, ka tā ir patiesība. Smagi stampādams pa ielu, viņš saka dziedāt.

No kādas durvju ejas iznāca naktssargs, līdzīgs tumšai cnai, un cieši satvēra roka āvu.

— Vai ar jums, ser, viss kārtībā?

Balss, atlidodama it ka no tālienes, lika Džesijam spēji apklust. Viņš norija siekalas, pamāja ar galvu, pasmīkņāja.

— Ja, protams, ja… — Viņš pacēla īkšķi, parādīdams uz aizmuguri. — Atvedu… preču karavānu. Streindžs no Dernoveri jas.

Virs atkāpās. Viņa attieksme ncatslaja šaubas. — Viens no tiem plikadīdām… — viņš rupji norūca. — I.abak taisieties, ka tiekat, cienītais, negribas jus vest uz ķurķi. Zināt, ir jau krietni pāri divpadsmitiem…

— Es jau eju, pavelniek, — atteica Džesijs. — Eju jau, eju. — Pagājis soļus desmit, viņš pagriezās atpakaļ. — Pa­velniek… vai esi p—precēts?

Balss neatmaiga. — Taisies, ka liec, kundziņ… — Tas īpašnieks pazuda tumsā.

Pilsētiņa grima miegā. Uz jumtu čukuriem dzirkstīja sarma, peļķes ceļa grambas bija sasalušas cietas ka krams, namu logi zem aizvirtņiem akli. Kaut kur iekliedzas pūce — vai varbūt tas bija tais mašīnas svilpiens kaut kur uzcēla… Nāra bija klusa, logi tumši. Džesijs piedauzīja pie durvīm. Atbildes nebija. Viņš pieklauvēja skaļak. Ielas otra puse pazibsnīja gaisma. Džesijs sāka drudžaini elpot. Viņš visu izdarī jis nepareizi, Margarita neatvērs. Ļaudis, gluži otrādi, pasauks sardzi… Bet viņai taču jāzina, viņai jazina, kas klauvē, sievietes vienmēr zina. Viņš baiļu satraukumā vālēja pa koka deļiem. — Margarita…

Uz mirkli paspīdēja dzeltena gaisma, tad durvis atveras tik pēkšņi, ka Džesijs paklupa. Joprojām elsdams, viņš piecēlās, pūlēdamies skatīties stingri. Viņa staveja ncsasukatiem matiem, turēdama ap kaklu saņemtas apmetņa krokas. Augstu pacēlusi lukturi, viņa izdvesa: — Tu… — Aizcirtusi aiz sevis durvis, viņa aizbīdīja bultu un pagriežas viņam pretī. — Pie velna, — viņa klusā balsi nikni no­prasīja, —ka tev šķiet, ko tu tagad dari?

Džesijs paspēra soli atpakaļ. — Es… — viņš izgrūda.

Es… — Puisis redzēja, ka Margaritas sejas izteiksme parmainas.

— Džesij, — viņa pavaicāja, — kas noticis? Vai kas ļauns, vai esi ievainots?

— Piedod… — viņš atteica. — Man vajadzēja tevi satikt, Marga rīt. — Nespēju to tā atstāt…

— Kuš! — viņa sacīja. Vai drīzāk nošņaca. —Tu pamo­dināsi manu tēvu, ja neesi to jau izdarījis. Par ko tu runa?

Džesijs atspiedas pret sienu, pulēdamies uzveikt rei­bumu. — Pieci tūkstoši, — viņš aizsmacis sacīja. —Tas… tas nav nekās, Marga rīt. Vairs ne. Margarit, es esmu… bagats, Dievs ir mans liecinieks. Tam vairs nav nekādās nozīmes…

— Kam'!

— Ceļojot, — viņš izmisis izgrūda. — Pārvadātāji… runa. Viņi stasta, ka tu gribot piecus tūkstošus. Margarit, es varu likt galda desmit…

Nu viņa beidzot saprata. Un, augstais Dievs, sāka smie­ties. — Džesij Streindž, — viņa, galvu purinādama, sacīja. — Ko tu īsti pūlies pateikt?

Un beidzot Džesijs spēra ārā patiesību. — Margarit, es tevi mīlu, — viņš īsi noteica. — Laikam vienmēr esmu mīlējis. Un es… gribu, lai tu klusti mana sieva.

Smaids apdzisa, viņa stāvēja pilnīgi klusa, acis aizvērusi, it ka pēkšņi justos ļoti nogurusi. Tad paliecās uz priekšu un saņēma viņa roku. — Nāc iekšā! — viņa teica. — Uz pavisam īsu brītiņu. Nac un apsēdies.

dibenistabas kamīnā pamazām dzisa ogles. Viņa apsēdas pie ta, saritinājusies kamola līdzīgi kaķēnam, un vēroja puisi. Mijkrēsli bija redzamas viņas lielas acis, un Džesijs sāka runāt. Viņš pastāstīja meitenei visu, ko nekād nebija grasījies viņai stāstīt. Ka viņš Margaritu iegribējis, ka cerējis, ka zinājis, ka viss velti, ka gaidījis tik ilgus gadus, tā ka gandrīz aizmirsis tos laikus, kad viņa vēl nav valdījusi par viņa prātiem. Viņa, gluži klusa, turēja puiša pirkstus, ar īkšķi glaudīdama delnas virspusi, domadama un pratodama. Džesijs stastija, kā viņa kļūšot parStreindžu mājas saimnieci, viņai piederēšot gan sakņu, gan augļu dārzi ar mirabelēm, gan rožu terases, viņai būšot kalpi un savs konts bankā, un viņai nekād vairs nevajadzēšot strādāt, tikai but Margaritai Streindžai, viņa sievai.

Pcc tam, kad viņš pabeidza, klusums ieilga, bija dzirdami bara liela pulksteņa tikšķi. Viņa iebāza kājas pēdu siltajos pelnos, kustinādama pirkstus; Džesijs maigi apņēma savas rokas rādītājpirkstu un īkšķi ap viņas pēdas pacēlumu.

— Hs tik ļoti tevi mīlu, Margarita, — viņš sacīja. — Pa­tiešam nu lu.

Meitene joprojām klusēja, nekustīgi vērdamas uz. kaul ko neredzamu, acis šķita neizteiksmīgas. Viņa ļāva šallei noslīdēt no pleciem, Džesijam kļuva redzamas viņas krūtis, galiņi duras pret plāno naktskreklu. Viņa sarauca pieri, sa­knieba lūpas un pievērsa skatienu Džesijam. — Džes, — viņa ierunājās, — kad būšu tev visu pateikusi, tu man par prieku kaut ko izdarīsi! Vai apsoli?

Pavisam negaidīti dzērums izgaisa. Reibums un siltums pazuda, un viņš saka drebēt. Nez kāpēc viņš nešaubijas, ka atkal iesvilpusies lokomobile. —Jā, Margarit, —viņš teica.

— Ja tu tā gribi.

Margarita atnāca un apsēdās viņam līdzās. — Pavirzies tālāk! — viņa čukstēja. —Tu aizņem visu sēžamo. —Viņa juta, ka puisis dreb, pabāza roku zem viņa jakas un maigi saberzēja krūtis. — Beidz, — viņa sacī ja, — Neuzvedies ta, Džes. I.udz.u…

Drebuļi pārgāja; viņa atrāva roku, paknibinaja šalli, apņēma naktsģērbu ap ceļgaliem. — Kati pateikšu to, ko grasos pateikt, vai apsoli, ka iesi projām? Ļoti klusu un… nesagādājot man nepatikšanas? Lūdzu, Džes, es gan tevi ielaidu iekšā…

— Viss kartība, — viņš attrauca. — Neraizējies, Marga­ rīt. viss kārtībā. — Balss runājot pašam šķita sveša. Viņš gan nevēlējās dzirdēt, kas viņai sakāms, taču klausīšanās nozīmēja, ka viņš varēs kaut mazliet ilgāk palikt meitenes tuvuma. Nu viņš pēkšņi apjauta, ka zina, ko cilvēkam nozīmē pirms pakar.šanas dabūt atļau ju izsmēķēt papirosu: katrs dūms, ko drīkst ievilkt, irtas pats, kas vēl viens dzīves mirklis.

Viņa sakrustoja pirkstus un pievērsa acis grīdsegai. —Es gribu visu novest līdz skaidrībai, — viņa sacīja, — es gribu to… pateikt pieklājīgi, Džcs, tāpēc ka nevēlos tevi aizvainot. Tu man pārāk labi patīc, lai rīkotos skarbi. Es… protams, to zināju, esmu visu laiku to zinājusi. Tieši tapēc ielaidu tevi iekšā. Jo tu… tu man ļoli patīc, Džes, un es negribēju tev nodarīt sāpes. Un, tā ka tu tagad redzi, ka es… tev uzticos, tu nedrīksti man likt vilties. Es nevaru tevi precēt, Džes jo es tevi nemīlu. Un nekād nemīlēšu. Vai tu spej to saprast? Ir ļoti smagi apzinaties… nu, kadas ir tavas jūtas un visu citu, un tomēr būt spiestai tev to pateikt, bet man tas jādara, jo, vienalga, no tā nekās neiznāktu. Es zināju, ka reiz šads bridis bus, naktis mēdzu gulēt nomoda, do­mājot par to, domājot visu par tevi, goda vārds, es to da­rīju, bet neko labu neizprātoju. Crluži vienkārši… mums nekās neiznāktu, tas ir viss. Tāpēc… ne, man ir ļoli žel, bet… ne.

Kā viens cilvēks var balstīt savu dzīvi uz. sapņa, ka viņš var būt tāds muļķis ? Ka viņš spēs dzīvot, ja sapni satrieks drumslas?

Margarita redzēja, ka Džesijs mainas vaiga, un pasnie­dzas atkal pēc viņa rokas. — Džes, ludz.u… Es… uzskatu, ka tu esi rīkojies bezgala jauki, visu šo laiku mani gaidīdams, un… par naudu es zinu; es zinu, kāpēc tu to teici, es zinu, ka tu tikai gribēji nodrošināt man… labu dzīvi. Tu rīkojies gaužām jauki, domādams par manu labumu, un es… zinu, ka tu tā arī darītu, ka teici. Bet tur nekās neiznāktu… Ak Dievs, vai tas nav briesmīgi…

Tu, cilvēks, mēģini pamosties no ta, par ko tu zini, ka las ir sapnis, betnespēj. Jo tu jau esi nomodā. Uts ir sapnis, ko ļaudis sauc par dz.ivi. Sapni tu kusties un runa, pat ja kaut kas tevi vēlētos saluz.t un nomirt. Džesijs paberzeja viņas ceļgalu, juzdams, cik 1as tvirts un gluds. — Margarit, — viņš sacīja. — Es negribēju tevi steidzināt. Paklau, es šeit atkal iebraukšu pēc dažiem mēnešiem…

Viņa iekoda lupā. — Es paredzēju, ka tu… teiksi arī to. Bet… ne, Džes. Nav vērts par to domāt, esmu mēģinājusi, bet veltīgi. Es negribu… ka man tas būtu jāpārdzīvo vēlreiz un ka es no jauna būtu spiesta tevi aizvainot. 1 .ūdzu, nevaicā vairs! Nekād.

Viņš nomākts nodomāja, ka nevar viņu nopirkt. Nevar pārliecināt un nevar nopirkt. Jo nav isls virs — tā nu ir tā vienkāršā patiesība. Nav gluži tas, ko viņa grib. To viņš visu laiku zinājis, dziļi sirdi zinājis, bet nekād nenostājies arto aci pret aci; naktis skūpstījis savus spilvenus, čukstējis Margaritai mīlas vārdus, jo neuzdrošinājies klaji pateikt patiesību. Un visu atlikušo mūžu viņš var mēģināt… to aizmirst.

Margarita joprojām viņu vēroja un tad nočukstēja: — Ludzu, saproti!

Un viņš jutas labāk. Paldies Dievam, no viņa, šķiet, novē­lies kāds smagums, un pēkšņi viņš spej runāt. — Margarita, tas skan sasodīti muļķīgi, es nezinu, ka to pateikt…

— Mēģini…

— Es negribu… — viņš iesaka, — … turēt tevi lada ka virvē. Tas būtu… savtīgi, apmēram tā ka… turēt bun putnu, savu īpašumu… Tikai agrāk es to nebi ju aptvēris. Laikam es… tiešam tevi mīlu, jo negribu, lai tā ar tevi notiktu. Es neparko nedarītu neko, kas tevi sāpinātu. Neraizējies, Margarit, viss būs kārtībā. Tagad bus. Laikam es gluži

vienkārši… nu, aiziešu no tava dzīves ceļa…

Viņa pielika roku pie pieres. —Ak Dievs, cik tas ir šaus­mīgi, es zināju, ka tā notiks… Džes, nedomā tā vienkārši… nu, pazust… un nekād neatgriezties. Redzi, tu… tu man tik ļoti patīc ka draugs, es justos briesmīgi, ja tu tā rīkotos. Vai tad viss nevar but tapat… ka iepriekš, tas ir, vai tu nevari, teiksim… ienākt un satikties ar mani, ka tu mēdzi to darīt? Lūdzu, neaizej pavisam…

Pat to, viņš nodomāja. Ak Dievs, es darīšu pal to!

Margarita piecēlās. — IJn tagad ej. Ludzu…

Viņš mēmi pamāja. — Viss būs kārtība…

— Džes, — viņa sacīja. — Es negribu… iet vēl tālāk. Bet… — Viņa aši noskūpstīja puisi. Šoreiz tas nepauda nekādās jutas. Nekādu kvēli. Džesijs pastāvēja, līdz viņa to atlaida, tad atri devas uz durvīm.

Viņš neskaidri saklausīja, ka ielā skan paša soji. Kaut kur tālu no viņa bija dzirdamas klusas nopūtas, it ka čuksti; varbūt viņam ausis šalca asinis, bet varbūt tā bija jūra. Namu ieejas un logu tumšie iedobumi šķita paši pēc savas gribas liecamies viņam pretī un pēc tam paliekam aizmugure. Viņš jutas ta, ka varētu justies spoks, kas pūlas izprast domu par nāvi un reize ietilpināt apziņa apjautu, ka tāda doma ir pārāk dziļa, lai šo jēgu patiešām izprastu. Tagad Margaritas nav, vairs nav. Nu viņam jaatstāj pieaugušo pasaule, kur cilvēki precas un mīl, un saplūst kopā, un viens otram kaut ko nozīmē, — un uz visiem laikiem jaatgriežas bērnišķīgajā dzīvē, kur ir nafta un tērauds. Un dienas naks un dienas ies, līdz viena no tām viņš nomirs.

Pie Dž.ordža viesnīcas viņš šķērsoja ielu, nokāpa mazliet zemāk pagalmā, tad devās augšā pa kāpnēm un atkal atvēra savas istabas durvis. Pēc tam, ieelpodams Gudijas Tomsones svaigi mazgāto palagu skaņo smaržu, viņš nodzēsa gaismu.

Gulta likās auksta ka kaps.

Džesiju pamodināja zivju sievas, kas stiepa pa ielu savu preci. Kaut kur klaudzēja piena kannas, pagalma saltajā gaisa spraksteja balsis. Viņš gulēja nekustīgi uz vedera un pirms jauna ledaina sāpju uzpluda patlaban sajūta tukšuma brīdi. Viņš atcerējās, ka ir miris; tad piecēlās un apģērbās. Miesa nejuta auksto gaisu. Džesijs nomazgājas, noskuva pie spoguļa katla svešinieka zilgano zodu un devās pie barela. Tā karkass blāvajā saules gaismā laistijas, jo metālu bija noklājusi plana, balta sarmas karta. Džesijs atvēra kurtuvi, paurdija apdzisušas plenes un iebera kurināmo. ILst negribējās. Tā vieta viņš nokapa leja piekraste, izklaidīgi pakaulējas par zivīm, ko dziras pirkt, norunaja, ka tas atne­sis uz Džordža viesnīcu. Viņš pieskatī ja, lai kastes iekrautu laika, tā ka viņš varēja tikt baznīca uz. velako misi un palika izsūdzēt grēkus. Nāras tuvuma viņš nerādījās; negribējās neko citu ka braukt projām, nokļūt atkal ceļā. Viņš velreiz pārbaudīja Lēdiju Margaritu, nospodrināja uzrakstus, riteņu spieķus, spara ratu. Tad atcerējās, ka redzējis katla veikala skatlogā priekšmetu, ko bija nodomājis pirkt: mazu vei­dojumu — Svēto Jaunavu, Jāzepu, ceļos nometušos ganus un Kristusbcrnu silīte. Viņš pieklauvēja, pamodināja veikala īpašnieku, nopirka iekāroto, lika iesaiņot; māte ļoti cienīja tādas lietas, un Ziemsvētkos uz bufetes tā izskatīsies jauki.

Tā rosoties, pienāca otro brokastu laiks. Džesijs ar pie­spiešanos paēda, gremodams barību, kas garšoja pēc salmiem. Viņš jau gandrīz gribēja maksāt, kad atcerejās, ka tagad visu kārto ar bankas konta starpniecību — tas bija Streindža un Dēlu konts Dorsetā. Paēdis viņš devās uz vienu no Džordža bāriem, iedzēra, lai mēģinātu noskalot lejā skaņt) garšu mutē. Viņš neapzināti kaut ko gaidīja: soļus, pazīstamu balsi, katlu vesti no Margaritas, kas paustu, lai nebrauc pro jām, jo viņa ir pārdomājusi. Nebi ja labi ļauties tādai noskaņai, taču viņš nespēja alturelies. Nekāda vests nepienāca.

Pulkslcn is bija gandrīz Iris, kad viņš devas ārā pie barela, lai saktu darbina! tvaika katlu. Viņš atkabinaja lokomobili, piebrauca Margaritu sastāva viņa gala, uzmeta sakabes ci Ipu uz aķa, savienodams ar kravas platformam, un atpakaļ­gaita ievadīja karavānu ceļa. Ciruls darbs, taču viņš veica to bez, liekas domāšanas. Viņš atāķēja lokomobili, apgrieza alkal apkārt, piekabināja, pabīdī ja reversa sviru; beidzot riteņi saka vienmērīgi nhet. Džesijs apzinājās: ja galu gala atstas Perbeku, tad tajā vairs nekād neatgriezīsies. To viņš nespēs — par spīti solījumam. Viņš sutīs Timu vai kadu citu; ja viņš atkal satiks Margaritu, jūtas, kas ieslēgtas sirdī, atdzīvosies, tapēc tās jānonāvē pavisam. Un ar vienu reizi pietiks atliku likām.

Viņam vajadzēja braukt garām krodziņam. Naras dūme­nis kupeja, tomēr citas dzīvības pazīmes nebi ja redzamas. Karavana aizmugure brakšķēja skaļi ka pērkons, bet paklau­sīja viņa gribai. Pēc piecdesmit jardiem viņš nosvilpa, atkal un atkal pamodinadams Margaritas vareno metālisko balsi un piepildīdams ielu ar tvaiku. Bērnišķīgi, bet viņš nespeja sevi apturēt. lokomobilei rāpjoties uz tīreļa pusi, Svonidža palika aizmugurē. Viņš palielināja ātrumu. Bija vels; olra pasaule, ko viņš, šķiet, bija pametis tik sen, kāds cilvēks, vārda Dikcns, raizēsies.

Gabalu talak pa kreisi uz debesu fona spilgti iezīmējās semafora tornis. Džesijs tam uzsvilpa, diviem īsiem burta P signāliem sekoja garais sauciens, ko lietoja visi preču pārvadatāji. Kadu mirkli semafors neatsaucās, tad Džesijs ieraudzīja, ka sanu atzari pavēcinas, atbildot, ka signāls uztverts. Viņš zināja, ka tur tāluma uz barelu nomērķēs Geiša talskati. Ģildes loceklis atbildējis; drīz pa vietējiem tornīšiem uz. ziemeļiem aiztrauksics ziņa. Lēdi ja Margarita, lokomobile, Streindžs un Deli, Dernovērija; dodas no Svonidžas uz. Korfgeitu, piecpadsmitos trīsdesmit. Viss kārtībā…

Nakts satumsa atri; tai līdzi atnāca dzeļošs sals. Džesijs vēl krietni patālu no Vcremas pagriežas uz rietumiem, dodamies tieši pāri tīrelim. Barels vienmērīgi dārdināja, ar saviem septiņpēdu dzenošajiem zobratiem atstādams gram­bas ceļos un aizmugures tumsa pamezdams gaisīgus tvaika autus… Reiz viņš apstājās, lai piepildītu tvertnes un iedegtu lukturus, tad devās talak iekšā tīreli. Tur tagad veidojās viegla migla vai salnas tvaiki; tie krājās bedrainās zemes dobumos un, kad garām slīdēja sanu lukturi, dīvaini izgaismojās. Brīdinot šalca vcjš. Pcrbckas ziemeļos, patalak no šauras piekrastes joslas, ziema varēja iestāties atri un but barga; kada jauka rīta tīrelis varētu kļūt nepārejams, jo ceļi pazustu zem divu pēdu biezas sniega segas.

Svonidža bija palikusi stundu ilga brauciena attāluma, un Margarita joprojām ducināja savu nenogurstošo spēka apliecinājumu. Džesija prata neskaidri pavīdēja doma, ka vismaz, viņa palikusi uzticīga. Semafori tumsa viņu pa­zaudējuši, līdz mājām vairāk ziņu nebūs. Viņš varēja iztē­loties, ka vecais Dikens stāv pie depo vārtiem zem liesmo­jošam lapam — noraizējies, paliecis galvu sānis, lai judžu tāluma saklausītu izplūdes klaudzienus. Nu jau drīz būsim mājās — mājās, kas sniegs vismaz kaut kadu mierinājumu…

Pēkšņi viņu parsteidza kāds nelūgts viesis. Vilciens pa­kalna kores tuvuma bija palcninajis gaitu, kad tam līdzās saka skriet kāds vīrietis, kas klupiena uzlēca uz. kapšļa. Dže­sijs izdzirda zābaku klaudzienus jau uzcēla; kāds sestais prāts brīdināja no šīs kustības tumsa. Viņš pacēla liekšķeri, vēzedams to pret svešinieka galvu, bet tad to apturēja izmisīgs vaukšķiens… — Ei, veco zen, vai ta' tu nepazīsti draugus?

Džesijs, gandrīz zaudējis līdzsvaru, nosēcās un atkal sagraba stūres ratu: — Kol… Ko, pie velna, tu te dari?

De tā Hejs, joprojām smagi elsdams, sanlukturu gaisma viņam plati uzsmaidīja. — Draudziņ, būšu kādu bridi tev ceļabiedrs. Vari man ticēt: kad ieraudzīju tevi braucam, traki nopriecājos. Man bija nogājis greizi, domāju, ka būs jādauzās nakli pa šito pretīgo tīreli…

— Kas nogājis greizi?

Redz', es jāju uz kadu pazīstamu vietu, — teica de tā I lejs. — I Iz mazu fermu pie Kalifordas. Lai pavadītu Ziem­svētkus pie draugiem. Šiem ir smukas meitas. Tu tak, Džes, saproti? — Viņš iebakstī ja Džesijam delma un sāka smie­ties. Džesijs saknieba lūpas. — Kas tad noticis artavu zirgu?

— Tas nabags paklupa un salauza kāju.

— Kur?

— Turpceļa, — de tā Hejs nevērīgi noteica. — Es tam pārgriezu rīkli un pašu ieveļu purva. Negribējās, lai to uziet tie nešpetnie sirotāji un nonāk man uz. pedam… —Viņš uz­pūta elpu plaukstam, izstiepa tas pret kurtuvi un, par spīti aitādas kažokam, nodrebinajās pie visam miesām. — Sa­sodīti auksts, Džesij, ellīgi auksts… Cik tālu tu brauc?

— Mājup. Uz Dēmovēriju.

de tā Hejs verīgi viņā palūkojas. —Ei, tu neizklausies dikti priecīgs. Vai esi slims, veco Džes?

— Nē.

Kols neatlaidas un paraustīja viņu aiz dilba. — Kas ta' nu lēcies, drauģel? Vai tik traki, ka draugs nevar palīdzēt?

Džesijs atstaja jautājumu bez ievērības un petigi vēroja ceļu, kas stiepās priekšā. Dc tā I Icjs pēkšņi ierēcās smieklos.

— Tas no alus. Nu tak no alus, va' ne? Veco Džes, tev sarucis kuņģis. — Viņš pacēla dure savilkto roku. — Tev ir kuņģis ka zīdainim, va' ne? Tu vairs neesi vecais Džess — oi, dzīve ir elle…

Džess palūkojās uz līmeņrādi, pagrieza sildītājā krānus regulētājus, izdzirda uz ceļa izšļācamies ūdeni, satvēra inžektorus, redzēja tvaika izplūdumu, pacēlajiem ievadot katla ūdeni. Klaudzieni dunēja tikpat vienmērīgi. Viņš mierīgi noteica: — Laikam jau vainīgs gan alus. Droši vien jābeidz cilāt glāzīti; klustu vecs.

De tā Hejs atkal vērīgi viņu nopētīja. — Džes, — viņš teica. —Ar tevi kaut kas nav labi, dēls. Tev ir kadas raizes. Kas īsti? Nu lak pastasti…

Viņu nav atstājusi tā sasodīta nojauta. Viņam tā bija jau koledža; likās, viņš nez ka uzmin, ko tu domā, gandrīz tai paša bridi, kad tas iešāvies prata. Tas bija Kola galvenais ierocis; viņš to laida darba, kad «piebrauca» sievietēm. Džesijs rūgti nosmējās un pēkšņi ņēmās stāstīt. Viņam ne­gribējās to darīt, un tomēr viņš to darīja: izstāstīja līdz pēdējam sīkumam. Reiz iesācis, nespēja beigt.

Kols, neteikdams ne vārda, klausijas un tad saka locīties. Locities smieklos. Viņš atmetās pret kabīnes sānsienu, turedamies pie statņa. — Džes, Džes, tu esi vēl vienmēr tīrais puika. Vai die', tā arī neesi mainījies… Ak, tu stulbais saksi… — Viņš atkal saka smieties, vēderu turēdams, un izslaucīja acis. — Ta… ta' viņa tevi smuki atšuva, ko? Džes, tu esi tīrais zīdainis; kad tu iemācīsies? Ko tu dari — tu ej pie viņas ar šito… ar šito… — Viņš gaza ar duri pa Mar­garitas buksēšanas balstekli. — Un ar tik nopietnu un drUmu ģīmi, ak tu, Džes, es tak varu iedomāties to tavu ģīmi! Puis, viņa negrib tavu lielo dzelzs destrier [1] . augstais dievs, ne… Bet es… es tev pateikšu, kas tev jādara…

Džesa lupu kaktiņi noliecas lejup. — Varbūt tu labāk turi muti!

De tā 1 lejs paraustīja viņu aiz dilba. — Ne—~e, klausies jel! Neskaities, klausies! Tev… tev viņai jāpiesit kante, Džes. Tas viņai patiks, nudie' patiks. Tu zini? Uzvelc mugura šikākās drēbes, puis, iegādājies švītīgu mašīnu, pieliec tai zeltītus sparniņus. Tā tu viņu savaņģosi. Tikai neko vairs nelūdz, vecīt. Un neko viņai nejaula, tagad vairs itin neko. Tu esi pateicis, ko gribi, tagad pasaki, ka to dabūsi… Iedod par glāzi alus zelta gineju un piezīme, ka atlikumu no tas tu paņemsi augšstāvā, skaidrs? Viņa irto vērta, Džes, tādu ir vērts savaņģot. Oi, un viņa ir gards kumosiņš…

— Ej ellē…

— Ak tu viņu vairs negribi? — De tā Hejs izlikās aiz­vainots. — Es lak tikai gribēju palīdzēt… Vai tev zudusi interese?

— Ja, — Džesijs apliecināja. — Man tā zudusi…

— Vai—i—i—i… — Kols nopūtas. —Tas gan ir nelāgi. Jaunu ļaužu mīlestība sagajusi deli… Bet es tev kaut ko pa­teikšu. — Viņš atplauka. —Tu man pasviedi vienu traki labu domu, vecīt. Tu viņu negribi — nu tad ņemšu viņu es. Labi?

Kad tu dzirdi vaimanas, kas nozīme, ka miris tavs tēvs, tavas rokas pasniedzas, lai noslaucītu šļūces vadītājus. Kad pasaule tev krāsojas sarkana un uzplaiksnās liesmas, kad galvā tev dun smagi veseri, tavas acis vēro ceļu, kas tev priekšā, tavi pirksti mierīgi groza stūres ratu. Džesijs dzir­dēja sevi vēsi nosakām: — 1melo, ka ausis kust, Kol, draņķis tu esi bijis vienmēr. Tevi jau nu gan viņa neieķertos…

Kols, pasitis knipi, saka lekat pa kāpsli. — līs, puis, pa pusei jau esmu to paveicis. Ai, viņa ir gan gards kumosiņš… Sitas acis, tas vakar vakara jau maķenīt uzzibsnī ja, va' ne? Tas ir viegli, puis, viegli… Es tev teikšu vienu: varu deret, ka gulta viņa ir gatavā plēsoņa, liet gards kumosiņš, oi—oi, cik gards… — Viņa žesti paradīja, kada tā būs svētlaime. — Mes ar viņu pamatīgi izpriecāsimies piecos dažādos paņēmienos nakti, — viņš apgalvoja. — Un es tev atsutišu pierādījumus. Labi?

Varbūt viņš tā nedoma. Varbūt melo. Bet ne. Es Kolu paz.istu, un Kols nemelo. Var šo ne. ,la viņš apgalvo, ka to izdarīs, tad arī izdarīs… Džesijs atieza zobus, taču jautrības šajā smaida nebija. — Dari gan ta, Kol! Iedresē viņu. Pēc tam es viņu tev atņemšu. Labi?

Dc tā I lejs pasmejas un saņēma Džesiju aiz pleca. — Džes, esi gan tu puika…

Uz mirkli iezibsnijās gaisma — priekšā labaja pusē, kadu gabalu iekšā tīreli. Kols apsviedās apkart, acis iepletis ska­ujas, kas tur bijis, un tad atkal palūkojās Džesija. — Vai redzēji?

— Redzēju. —Tas skanēja skaudri.

De tā 1 lejs nervozi palūkojas gar kāpsli. — Vai tev ir ierocis?

— Kāpēc?

— tā draņķa uguns. Laupītāji…

— Ar ieroci laupītājiem pretī nestājās.

Kols pagrozīja galvu. — Cerams, ka tu zini, ko dari…

Džesijs atrava vaļa kurtuves durtiņas un lava izplūst spilgtam gaismas kūlim un svelmei. — Piemet klat…

— Ko?

— Piemet kurināmo]

— Labi, — sacīja de tā 1 lejs. — 1 .abi, lieliski… — Viņš savicināja liekšķeri un piebēra kurināmo. Aizvēris durtiņas, viņš izslējās. — Es tevi mīlu un drīz pametīšu, — viņš teica. — Kad pabrauksim garam ugunij. Ja pabrauksim garām…

Signāls —ja tas vispār bija signāls — vairs neatkārtojās. Tīrelis pletās ap viņiem tukšs un tumšs. Priekšā gaidīja gara kalnu grēda, Lēdija Margarita smagi tusnīja, stum­damas augšup pirmajā. Kols vēlreiz nemierīgi palūkojas apkārt, izliecas no kabīnes, lai pamestu skatienu atpakaļ uz visu karavānu. Nakts tumsa, tikko saredzamas, slejās augstās, ar brezentu apvilktas kravas. — Džesij, ko tu ved? — viņš pavaicāja. — Vai tu ved preces?

Džesijs parauslija plecus. — Vedu vairumtirdzniecībai. Barību liellopiem, cukuru, žāvētus augļus. '1ās nu nav puļu vērts.

De tā Hejs, pilns rupju, pamāja ar galvu. — Kas tad ir pēdējā piekabē?

— Brendijs, daži zīda baķi. Mazliet tabakas. Zāles lopu ārstēšanai. Dzīvnieku kastrēšanas rīki. —Viņš pašķielēja uz Kolu. — Izolācijas auklas. Nekāitīgas.

Kols atkal norūpējies sadruma, bet tad sāka smieties. — Džes, tu tak esi un paliec īsts puika! Patiesi velna zellis… Tā tak ir liela krava, vecais draugs. Labas mantiņas, ko zagt…

Džesijs pamaja; viņš jutas iztukšots. — Desmit tukstošus sterliņu mārciņu vērta. Paris simtu šurp vai turp.

De tā Hejs iesvilpās. —Ja—n. Tas nu ir krietns vezums…

Viņi pabrauca garām vietai, kur bija pazibējusi gaisma, un atstaja to aizmugurē. Ceļa bija pagājušas gandrīz divas stundas, ilgi vairs nebūs jābrauc. Margarita bija nodārdinājusi leja no pirmās kalnu grēdas un rāpās otra. Meness izlīda no mākoņiem, bija saskatāma gara ceļa josta, kas stiepās lalak uz priekšu. Viņi bija jau gandrīz pārbraukuši pāri tīrelim, Dērnoverija slejas turpat pie apvāršņa. Džesijs redzēja, ka pa kreisi aizstiepjas taka, bet tad mēness, ictīdamies mākoņos, pameta to tumsā.

De tā Hejs paspieda Džesija plecu. — Nu tu būsi dro­šība, — viņš sacīja. — Esam tiem neliešiem garām… Ar tevi viss būs labi. Es nu kāpšu ārā, vecais draugs, paldies par braucienu. Un neaizmirsti par to mazo skuķi. Faknaibi viņu, kad es tev saku. Labi, vecīt?

Džesijs pagriežas un cieši palūkojas viņa. — Sargi labāk pats sevi, Kol, — viņš pieteica.

Kolins izmetās uz pakāpiena. — Ar mani viss būs pa pirmo. Uz usiņu. — Viņš atlaida turekli un pazuda nakti.

Taču viņš nebi ja aprēķinājis barela ātrumu, pavēlas uz priekšu, apmeta kūleni raupjaja zāle un. muti atņirdzis smaida, apsēdas. Tvaikmašīnas kravas piekab ju lukturi jau attalinājās. Viņam visapkart bija dzirdami trokšņi, uz. debesu fona redzami seši jātnieku stāvi. Viņi veda pavadā septīto zirgu, kam segli bija tukši. Kols redzēja atri pazibam šau­tenes stobru, smagnēja stopa apveidus. Lielceļa laupītāji…

Nebeidzis smieties, viņš pieceļas un ieleca seglos brīvajam zirgam. Aizbraucošais vilciens pamazam pazuda zemos miglas vālos. De tā Hejs pacēla roku. — Pēdējais vagons. — Viņš iespieda papēžus zirgam sānos un līdzenos rikšos devās uz priekšu.

Džesijs uzmanīja savus līmeņrāžus. Visaugstākāis spie­diens, tvaika katlā simt piecdesmit mārciņu. Lūpas viņam joprojām bija bargi sakniebtas. Ar to nepieliks; lejup pa šo nākamo nogāzi, pēc tam līdz pusei augša kalna, tieši lur viņi Margaritu panaks. Viņš pabīdīja regulatoru līdz vis­tālākajai pozīcijai; Lēdija Margarita atkal saka palielināt ātrumu, pagāzelēdamās, līdz riteņi atrada sliedes. Divdesmit piecu judžu atruma tā sasniedza nogāzes apakšu un palcninaja gaitu, kad tvaika zirgs juta, ka veltīgi pūlas pavilkt smago karavanu.

Kaut kas ar skaļu blīkšķi atsitas pret līdzas esošo buksēšanas sakabi. Virs galvas nošviksteja bulta, lidojuma icgaismodama debesis. Džesijs pasmīnēja, jo tagad nekām nebi ja nozīmes. Margaritu burbuļoja un auroja; Džesijs tagad redzēja jātniekus: tie auļoja abas puses. Pazibēja kaut kas blāvs — tā varēja but aitadas kažoka mala. vēl viens sa­tricinājums, un viņš saspringa, gaidīdams mugura ar joni ieurbjamies stopa izšautas bultas dzelzs uzgali. Nekā. Taču tas Kolam de tā I lejam bija raksturīgi: viņš atņems tavu sievieti, bet neatņems tavu cieņu, viņš nolaupīs tavu kravu, bet nepaņems tavu dzīvību. Bultas lidoja vēl un vel, (aču ne uz. lokomobili. Džesijs, pastiepies augšup, lai palūkotos pāri piekabju kravām, ieraudzīja — pēdējā platformā aizde­dzies brezents.

Nu Lēdija Margarita, aiz dusmām elsdama, ar pūlēm bija uzrāpusies nākamajā kalna līdz pusei. I Jguns atri pletās plašuma, liesmu meles laizījās aizvien tālāk uz. priekšu. Drīz vien tas sasniegs nakamo platformu. Džesijs pastiepa roku lejup. Viņš leni, negribīgi satvēra saujā avārijas atkabi. Tad atlaida to vaļīgāk, pacēla uz. augšu, juta, ka aizturis ataķējas, dzirdēja, ka tvaikmašinas duna klust slābākā, jo viena piekabe atlaista vaļa. Si degoša platforma palcninaja gaitu, nodrebēja un sāka ripot projām — atpakaļ no priek­šējas daļas. Jātnieki joņoja tai pakaļ. Platforma pa nogāzi ripoja arvien ātrāk, jātnieki, bara drūzmēdamies ap to, bļaustījās un pūlējās, zvetējot ar apmetņiem, noslāpēt uguni. Kols vienā paņēmienā aizdrāzās viņiem garām, izmetās ārā no segliem un lēca. lād parāpās augšup, iebļāvās, un laupitaji ieaurojās smieklos. Nostājies ritošās kravas virsotnē, ar brīvo roku mādams visapkārt, viņu vadonis, tēlojot va­roni, čurāja liesmas.

Lēdija Margarita bija uzrāpusies kalna gala, kad mākonis virs galvam iezibsni jas baltā spožumā. Eksplozija nogrāva

ka milzu palagas cirtiens; sprādzienā vilnis atsitas pret piekabēm, sagrieza tvaika mašīnu uz ceļa greizi. Džesijs ar pūlēm virzienu iztaisnoja, klausīdamies, ka no tālajiem kalniem grand atpakaļ atbalsis. Viņš izliecas āra par kāpsli un nekustīgi vērās pāri kravas platformām. Aiz. tam tālumā mirgoja liesmiņas: tur bija atradusies elles mašīna — četr­desmit muciņas smalka šaujampulvera, apkrautas ar ķie­ģeļiem un dzelzs lūžņiem. Tā bija nopļāvusi ielejā visu, kas dzīvs.

Ūdens līmenis bija zems. Džesijs atvēra inžektorus, pār• baudīja spiedienu. — Mums visiem jādzīvo, ka protam, — viņš sacīja, nedzirdēdams pats savus vārdus. — Mums visiem jādzīvo, ka protam. — Streindža firma nebi ja celta pēc gļēvuļu likumiem; ja kāds tai kaut ko nolaupīja, tad — veseli ēduši!

Kaut kur kāds scmafors ar savos sanu at zaros iespraustam lapam aizsūtīja vēsti Avāri ju uzraudzībai. Lēdija Margarita ar piekabju kravu bega uz Dērnovēriju, kuras nami drūz­mējas netālu priekšā Froumas blāvajā, sudrabotajā ieloka.