Pavana

Ceturta tūre LORDI UN LĒDIJAS

Cilvēku pulciņam, kas bija sanācis ap gultu, piemita kaut kas no žanra gleznas skulpturālā miera. Vienīga lampa, no masīvajām griestu si jām nokarādamas pār viņu galvām, asi un reljefi iezīmēja sejas salīdzinājumā ar nāves bālumu slimnieka vaigā, zem kura bija paklats tēva I klvārda violetās stolas gals. Audums pletās starp viņiem ka ticības karogs. Veca vīra acis nemierīgi slīdēja no viena priekšmeta pie cita, rokas plucināja palagu un segu, elpa bija saraustīta un acīmredzot darīja sāpes.

Patālāk no ši pulciņa pie loga, kura ietvars līdz ar maijmeneša zilgo mijkrēsli aiz tā it ka veidoja citas gleznas fonu, sedeja meitene. Viņas garie, tumši blondie mati pakausī bija saņemti mezgla, no kura viena cirta atrīsusi gulās uz pleca. Kad meitene pagrieza galvu, cirta pieskaras vaigam; sēdētāja nepacietīgi pabīdīja to sānis un palūkojās lejup, uz garajām nojumēm, kur patlaban dunēdama un rībēdama iegriezās kada novēlojusies lokomobile ar platformu, lai ievirzītos stāvvietā. No turienes caur logu ielidoja kāds smārds. Margaritai likās, ka viņa īsu bridi samana, ka seja iesitas tvaika katla karstums un mīlīgajam maija vakara gaisam piejaucas metāla milzeņa elpa. Juzdamās vainīga, viņa no jauna pievērsa skatienu istabai. Prāts mulsi uztvēra tikai atsevišķus fragmentus no priestera latiņu valodā nodārdinātajiem vārdiem:

— Es izdzenu tevi, zemiskais ļaunais gars, mūsu ienaid­nieka iemiesojums… Jēzus Kristus vārdā… ej āra un atstāj šo Dieva radījumu…

Meitene nolaida sakrustotos pirkstus klēpi, saspiezdama tos, lai justu, ka locītavās kauliņi trinas cits pret citu, un pievēra plakstus. Holandiešu lampa, kas nokarājas no gries­tiem, viegli sašūpojas, liesma noplivinājās un saka mirgot. Vēja nebija.

Tevs Edvārds apklusa un mēmi pacēla galvu, vērdamies uz lampu. Liesma beidza plīvot un dega atkal spoža un gara. Lūkodamās uz. gultu, klusi iešņukstējās veca Sara, Tims Streindžs pasticpas uz priekšu un sažņaudza viņas roku.

— Tev to pavēl Viņš, kas reiz pavēlēja izgrūst tevi no debesu augstumiem zemes dziļumos. Tev pavel Viņš, kas ir valdnieks pār jūrām, veļiem un vētrām… Tāpēc klausies un trīci bailēs, ak Sātan, ticības ienaidniek un cilvēku cilts mdej…

Leja atkal paklusi ieklaudzējās lokomobile. Margarita negribīgi pagriezās atpakaļ. Dīvaini, ka jau eļļaina tērauda skaņa vien spēja uzburt veselu tēlu spietu. Vasaras ceļus — baltpelēkās lentes, kas aizvijas tumsā, vēl siltas no saules svelmes. Tām pāri lidinās pūces un sikspārņi; gaisa duc pirmie kukaiņi, knābādami ko ēdamu, čiepst putni; zale līdz ceļgaliem, bieza ka melns samts klājas mēnessgaisma; augsti, mežonīgi sakuplojuši dzīvžogi pludina rcibigas maija smaržas, kas liek asinīm atrak ritēt dzīslās. Margaritu parņēma nepārvaramas ilgas pazust no šis istabas un mājas, skricl un dejot, valstīties zāle. līdz zvaigznes pār galvu sa­plūst skrejošu dzirksteļu virtenē.

Viņa norija kakla sakāpušo kamolu un, neko nedomājot, neapzināti parmeta krustu. Tēvs Edvārds bija viņu ļoti bargi brīdinājis pret visām šādām vieglprātīgām domam, jebkādu saņsoli. kas varētu vēstīt, ka meiteni atkal pārņēmusi kāda valdonīga un atriebīga iegriba. — «Jo bērnam», — prieste­ris bija svinīgi brīdinājis, citēdams t'on Bergera «Enliiridiju», — « tādas noskaņas var piezagties maiga izskatā, bet velak atstāt aiz. sevis sāpes un bezcerību, viest nemieru dvēsele un apmiglot prātus…»

Tēva Edvārda deniņos pulsēja dzīsliņa. Margarita iekoda lupa. Viņa apzinājās, ka tagad būtu jāpieiet pie priestera, jāapvieno savu lugšanu spēks ar viņējo, tomēr nespēja pa­kustēties. Kaut kas viņu atturēja, Tas Pats, kas saistīja meli grēksūdzēs laika un neļāva tuvoties biktskreslam. Tagad likās (ja tas vispār bija iespējams) ka gara telpa ir dīvaini slīpa, savādi izlocījusies, ka sienas vairs nesavienojas cita ar citu, grīda liecas un viļņojas, tā norādot, ka pastāv pratam neaptveramas dimensijas. Tāpat šķita, ka nelielais attālums, kas šķir viņu no ļaužu pulciņa pie gultas, pārvērties par bezdibeni un viņa pārgājusi tam pāri un nokļuvusi uz citas planētas.

Aizkaitinata par tādu iedomu, viņa papurināja galvu, taču nekās nemainījās. Mirkli viņa jutas ka noreibuši no šūpo­šanas nebūtība, no murgainajam bailēm, ka nokritis. Tad istaba nostājās jaunajās dimensijās, augšupkustibu tagad skaidri norādīja divi dažadi virzieni. Lampa, kas joprojām nokarājās no griestiem, itin ka liecas uz viņas pusi, bet logs viņas aizmugure sveras projām. Viņa jutās ta, it ka smaktu nost, un atri un dziļi ievilka elpu, un atkal atgriezās elles kārdinājumi, smaržas un tēli, kas mierināja un ieaijāja. Līksmākā dzīves laika muskusa smarža un tvanīgais smārds, kas ceļas no tikko uzartas zemes, kur sej graudus un visu citu, kas dod augļus par spīti Mātes Baznīcas liegu­mam… Viņai gribējās iekliegties, ieķerties priestera dranas un izlūgties piedošanu, teikt viņam, lai beidz savus kumē­diņus, jo vaina un ļaunums slēpjas vienīgi viņa, Margarita. Viņa tiešām mēģināja izgrūst kadu skaņu un domāja, ka ir to darījusi, tomēr kaut kas dziļi sirdī apgalvoja, ka lūpas nav pavērušas. Viņa joprojām redzēja tēvu Edvārdu ka caur tumšu stiklu, redzēja priestera roku nolaižamies un paceļa­mies, metot neskaitāmas reizes krusta zīmi; viņa saklausīja tēva Edvārda balsi joprojām maļam ka dzirnakmeni, taču pali atradās miljoniem judžu atstatumā zvaigžņu saltajā zaiga vai arī pie kapukalnu ugunskuriem, kur uz bridi iegriezušies palūkoties Senie Gari. Viņa neskaidri sa­klausīja, ka dima un dārdi galva pieaug speķa, un tad pēkšņi un baismi uzplandīja logu aizkari. Lampas liesma kļuva sarkanīga un galu gala nodzisa.

Tāpēc pakļaujies ; pakļaujies nevis man, bet Kris­tus izredzētajam kalpam, kas pakļāvis tevi vlņa

krustam. Bīsties viņa dusmu…

Nu visu lelpu piepildīja pērkona duna. Margarila iekrita tumsā.

Tumsa skaļi un skaidri atskanēja balss:

— Margarita!

— Margarita!

Balss uz. mirkli apklusa, bet tad iesaucas: — Esi tik laipna un lultt nac šurp…

Balsi varēja izlikties nedzirdam, līdz sekoja bargs rīko­jums: — Margarila Belinda Streindža, tā ka tu tūdaļ naktu šurp!… —Tādu nesaprotamu otrā vārda pieminēšanu gan nedrīkst atstat bez. ievērības. Tas nozīmētu uzprasīties pēc pēriena un pēc gulētiešanas palikt bez. vakariņām, un tādā jauka vasaras vakara tas būtu briesmīgi.

Maza meitenīte pastiepās pirkstgalos un ieķeras ar pirksteļiem galda mala. Taukaini spīdīga virsma atradas apmēram collu virs viņas snīpja, koka bija saskatāms krāšņs stiegrojums, tik noslēpumains, cik noslēpumainas pie­augušo lietas mēdz būt. —Tēvoci Džes, ko tu īsti dari?

Tēvocis nolika rakstāmo, izlaida pirkstus caur biezajiem matiem, kas vēl gan bija melni, bet deniņos nosirmojuši. Viņš uzbīdīja metāla ietvara saturētos briļļu stiklus augšup uz virsdeguni. — Laikam jau taisu naudu… — viņš par atbildi norūca. Neviens nebulu varējis pateikt, vai viņš smaida vai ne.

Margarita pasleja augšup degunteli, mazu ka poga. — Pc—e! — Nauda bija nesaprotama padarīšana. Vārds galva ieguva apveidu: nauda bija liela un bruņa ka virsgrāmatas, ar kuram darbojas tēvocis. Kaut kas tāls un neinteresants, bet mazliet baigs. — Pe—e… — Netīrie pirksteļi joprojām žņaudza galda malu. — Vai tu taisi daudz, naudas?

— Man domāt, kāds bišķītis jau būs… — Džesijs atkal bija pievērsies darbam. IJz bieza kremkrasas papīra, pa pusei ar duri aizsegtas, rindojas glīti rakstītu skait ļu virknes. Margarita piešķieba galvu, pūlēdamās ieskatīties tēvoča seja un alkal uzraukdama degunu. Šis paņēmiens tikai nesen bija apgūts, un viņa ar to lepojās. — Vai es tev traucēju? — viņa pēkšņi noprasīja.

Džesijs, paturēdams skaitļus galva, atteica:

— Ne, meitēn…

— Sara teic, ka es traucējot. Nu ko ta' tu īsti dari?

— Taisu naudu, — viņš pacietīgi atkārtoja.

— Kāpēc tev tik daudz, vajag?

Druknais virs, muti pavēris, dilbus pa pusei pacēlis, palika vaļēju muti; tas izskatījās jocīgi. Viņš stīvi veras zemajos griestos, kopēja summa izgaisa no prata. Tad viņš pagriezās un uztupinaja bērnu uz. ceļgala. Un atkal pa-

vīpsnaja.

Kāpēc? Nu redzi, mazo skuķen… Es patlaban tā laga nevaru pateikt.

Margarita sēdēja vērodama un, pieri viegli saraukusi un izstiepusi tuklas kājeles, ostīja tēvoča tabakas smārdu. Uz ceļgaliem pamatīgas kreveles, biksīšu dibens melns: viņa kopa ar Neviļu Sardžentsonu augļu darza aiz noliktavām no kastēm un vecām tērauda sliedēm bija sameistarojuši slidkalniņu. Depo priekšstrādnieks bija bērniem nolicis sliedes ta, ka varēja pa tām braukt, lai uz kādu laiku no mazajiem būtu miers. Mūžīgi bērni klīda pa nojumēm un, kad vīri atmuguriski vadīja lielas dzelzs milzenes arā, viņiem par postu maisījās pa kajam.

Man domāt… — Džesijs iesaka, bet atkal aprāvās, padomaja un iesmejas. — Nu, lai es kādā jauka diena varētu tai vietā, kur agrāk stāvēja desmit mārciņas, nolikt simt tukstošus. Tikai to tu vēl nesaproti. — Viņš viegli pabužinaja mazajai matus, raukdams pieri par to šķipsnu, kas agrāk bija izskatījusies dzeltena, bet nu salipusi ar mašīn­eļļu. — Atkal esi bijusi nojumes? Nu gan Sara tev sados sukas, to es tev varu apzvērēt…

— Neiešu pie Saras! Palikšu pie tevis. — Bērns atraisi jas vaļā, pastiepa roku pēc gumijas zīmoga, uzplakšķinaja to uz dzešlapas un pēc tam, neatrodot nevienu citu sasmērē­jamu virsmu, apzīmogoja tēvoča delnas virspusi. Uz brūni iedegušās, sagrumbojušas adas parādījās neskaidrs, gaiši zils vārdu vijums: Streindžs un Dēli, kravu pārvadātāji, Dorsetā…

— Margarita Belinda Streindža!…

Džesijs nocēla mazo uz grīdas un, pirms viņa aizskrēja, smiedamies notīrīja no bikšdibena zemes.

Šī epizode bija iespiedusies Margaritai atmiņa, tas bija viens no tiem atsevišķiem, no bērnības prata palikušajiem mirkļiem, kas šķiet paglabāti apziņa, lai nekād neaizmirstos. Viņai tuvu pieliekusies tēvoča grumbaina, barga seja ar zilgani noskūto zodu; saulstari gulstas par galdu, .Sara viņu sauc, un viņa piespiež zīmogu armasīvo, melno rokturi un mazo misiņa kniediti, kura noradīja, kādā virziena zīmogs spiežot turams. Tādi mirkļi patiešām bija reti, jo Džesijs nebija no runīgajiem. Brāļameita uzsauca viņam arlabunakti velak, stāvēdama pie sava loga un noskatīdamas, ka tēvocis iziet no mājas, svārkus uzmetis plecos, lai dotos iedzert kopā ar saviem vīriem Kravas pārvadatāju brālībās krodziņa — tas atradas netālu šai paša iela. Tomēr tam bridi viņš jau bija pārmainījies un par atbildi tikai gandrīz nemanāmi izlieca uzaugšu lupu kakliņus un kaut ko norūca, ka mēdza atsveicināties arī no visiem citiem. Tad viņš aizcirta durvis un, zābakiem čīkstot un klabot, aizlumpačoja pāri depo laukumam.

Tanīs dienas Džesijs Streindžs runāja maz, un neviens ķīviņā ar viņu labprāt neielaidas. Viņš bija stūres vīrs, viņš stūrēja savus darbiniekus, stūrēja savas mašīnas un visvairāk stūrēja pats sevi. Ja viņš bija nolēmis dzert, tad nodzēra zem galda savu stiprāko viru; pēc ciemata kroga pavadītas nakts tā dažkart notika. Taču mājas viņš ieradas slingra solī, un puiši, kas izbraukšanas laika vadīja savas lokomobiles pa ielu, redzēja gaismu degam vai nu viņa kantori, vai nojumēs, kur viņš, pilnīgi iespējams, vai nu ņēmās ap tvaika sadalitaj vārstiem kada no lokomobilēm, vai tīrīja tvaika kat lu, vai laboja milzīgos riteņu lokus. Tādas reizes viņi gudroja, vai Džesijs Streindžs jebkad jut nogurumu un kad viņš guļ.

Simttūkstoš judžu nobraukuma robežu viņš bija sasnie­dzis jau sen, tam sekoja pirmais pusmiljons. Likās, ka viņam darbs ir sakraments, zāles pret visām slimībām. Tirina Streindžs un Dēli auga auguma, izplezdamas ar saviem depo pāri Dorsetas robežām tik attalas vietas ka Iska vai Aquae Sulis. Džesijs piespieda bankrotēt Sārdžentsonu, vienīgo konkurentu Dērnovērijā, jo Streindža karavanas brauca visātrāk, un tā viņš atņēma kravu pēc kravas vecā vira deguna priekšā. Baumoja, ka šis sacensības laika viņam gandrīz gadu neesol bijis peļņas ne no viena brauciena; pārvadātāju vidu notikuši kautiņi un istas kaujas, mašīnistu platformas nopludušas ar asinīm, taču Sārdžentsonu viņš izputinājis, atpircis viņa inventāru un pievienojis milzīgajam Strcindžu mašīnu parkam vēl četrdesmit loko­mobiles ar tvaika dzinējiem. Nojumes un noliktavas, kas bija pievienotas vecajam Dernovērijas namam, atkal pa­plašināja, līdz tās aizņēma vairāk par akru zemes, un ar to joprojām nepietika. Svonidžā Džesijs izputinaja Robertsu un TIeceru, pēc tam Sāftsberijas ceļu uzņēmumus, kas piedereja Beikersicm, Koldekotiem, Hofmanam un Kunsam, un tad viņš viena rāvienā ieguva Pūlas Baskcta un lerbradera uzņēmumus, kuriem pa ceļiem brauca vairāk par simt bareliem un foudeniem. Līdz ar to Streindžam un Dēliem piederēja valsts rietumdaļas kravu parvadašanas bizness. Pēc tam karavānas lika miera pat lielceļu laupitaji, jo augstos plauktos nauda dara brīnumus un viena laupīšana Streindža uzņēmuma saceltu veselu lapseņu puz.ni jātnieku un kājnieku, kas riņķotu ap noziedznieku galvām, un pulēs nebūtu neko vērtas. Sarkanbrūnās izkārtnes ar dzeltenajām, ovālajām emblēmām pazina no Iskas līdz Sentleki, no Fulas līdz Svindonai un Redingai pie Temzas; mašīnisti grieza tām ceļu, bet policisti attīrīja ceļu no šķēršļiem. Beigas Džesijs ieguva pat savu ienaidnieku cieņu. Mantu, kas viņam nepienācās, viņš neņēma, bet arī savu nevienam par velti nedeva, un, ja kāds no viņa to nozaga, — nu tad veseli ēduši!

Daudzi lauzīja galvu, kapēc Džesijs tā rīkojas. Koledža viņš bija licies sapņotājs, dzīvojis ka pa mākoņiem, tomēr kāds kaut kur iemācījis, kāda īsti ir dzīve. Daži sačukstējās, ka viņš reiz nogalinājis cilvēku, savu draugu, ka viņa radītā impērija esot savdabīga atmaksa, jo klīda runas, ka viņu pametusi kada krogus meita un ka viņa nciba bijusi atbilde uz to. Viņš, protams, tā arī nebija apprecējies, kaut gan vēlāk atradas pietiekami daudz sieviešu, kas labprat būtu samierinājušas ar viņa raksturu, ka arī vīriešu, kas būtu ar mieru pārdot viņam savas meitas uz līdzenas vietas, lai saradotos ar Strcindžu dzimtu; tomēr Džesijs nevienam tādu izdevību nedeva. Neviens nekād nebija iedrošinājies nopra­sīt, kapēc viņš tā rīkojies; to bija darījusi vienīgi brāļameita, bet viņa atcerējās tēvoča vārdus, ka to nesapratīšot.

Patlaban Margaritai pēkšņi likās, ka viņa parlekusi laika tālu uz priekšu. Viņa gatavojās doties uz skolu, uz veselas divdesmit jūdzes atstato Serbornu, uz pirmo mācību pus­gadu internātā. Mazā draiskule, pieķērusies Sarai pie rokas, tipina pusjūdzi pa Dcrnoverijas ielām, ģērbusies jauna formas tērpa. Pleca šūpojas adas soma, un šajā soma sabazti āboli un saldumi, sīkumi, kas tā liek skumt pēc mājām. Mazas galva augsti izslieta, seja apņēmīga, meitene šņau­kājas, lai nebūtu skaļi jābrēc par-šadu briesmīgu, nepelnītu pārestību; jo šis ceļš taču ved uz navi un vēl ko ļaunaku…

Sara šķicl milzīgi liela, ietves plāksnes milzīgi lielas, bruģakmeņi milzīgi lieli un vecās, sašķiebušas mājas tikpat milzīgi lielas, cik lielas bija likušas pēcpusdienas un rili. Ik milzenis likās atsevišķa būtība, kas ved uz baismīgo mācību sakumu. Pēdēja nakts, pēdējais rīts, un klat neizbē­gamais, no kura viņa nevar izvairīties, sākas sapnis sapni. Septembra rīts bija auksts un gaiss pilns ar zilganu miglu, viņu apņēma tas saltums, bet apkart meta lokus nesakarīgi un lali tēli, viņas augums bija mašīna, aizmirstas kājas vir­zīja viņu uz priekšu. Ielas gala garām pagāja ceļu vilciens, un gaisma no lokomobiles kurtuves apspīdēja stūres viru un mašīnistu, un mazā negaidot sāpīgi sailgojas, kaut varētu skriešus doties uz priekšu, ielekt vilciena, ielīst zem kravas brezenta tumsas dārdos, lai beigas pa kaut kadu noslēpu­mainu apli alkal nokļūtu mājas sava istaba; tomēr tā ne­notika, viņa neapzinati pagriezās pa kreisi uz staciju, jopro­jām pieķērusies auklei stingri pie rokas. Bieži vien nīstā Sara tagad šķita bezgala mīlama; taču palīdzību no viņas nebi ja ko gaidīt. Margaritu iebaza vagonā, viņa stāvēja, piespiedusi seju logam, pūzdama uz. stikla elpu un tad braukadama pa to ar pirkstu, kamēr Sara, stacija un visa esība saruka mazā punktiņā aizmugurē un pazuda uz visiem laikiem.

lln pēc tam bija skola, liela, tumša un auksta māja, un savādās mūķenes neparastajos sastērķelētajos apmetņos ar kapucēm, čukstiem un švīkstoņu, kas cēlās no viņu soļiem pa akmens plākšņu nosegtajām grīdām. Vientulības caur­austa krēsla, druina un nepanesama, kura beidzot tomēr iedzirkstījās mazi cerību stariņi: vēstules no mājām, kuka, augļu kaste, kas stavēja halle uz galda. Rotaļām atvēlētas dienas, kad varēja kaut cik palekat, guļamistabā čukstus risinātās sarunas, pirmie draudzības asni… Laiks Pagāja ātri, Āfrikai kļūstot par kontinentu, Hr: pārvēršoties par riņķa laukumu un Cēzaram sakaujot gaiļus. Tad dienas un mēneši saka kļul īsāki un tuvojās Ziemsvētki. Notika koncerts, semestra beigu dievkalpojumi lielajā halle, īsajās decembra dienās visu laiku turētājos dega sveces, meitenēm izsniedza biļetes majupbraucienam, visas satraukti saiņoja lietas un gaidī ja; pienāca pēdē jais rīts, kad rūpes par Margaritu negaiditi pārņēma internātā vadītāja masa Alisija. No lejas atska­nēja jautri kliedzieni, skaidrajā ziemas gaisa tie trinkšķēja dzidri ka kristais; skolas priekšā, neglīti plandot buras, drūzmējas tauriņmašīnas, turpretī Margarita, juzdamas gluži pamesta, gaidīja. Māsa izskatījās noslēpumaina un smaidīja. Un tad nāca lielais pārsteigums, vispirms tala, bet pazīstama rūkoņa, skaņa, kas bija iesukusies asinis un neaizmirsās, tvaika strūkla, misiņa spīdums, un lokomobile neticamā kaila spraucās pa piebraucamo joslu, ar milzīgajiem rite­ņiem iespiezdama dziļas grambas mātes abates sirdij dārgajā granti, svilpdama, lauzdama ceļu, biedēdama projām sev priekšā drūzmējošās mazās mašiniņas, ar tik augstiem rite­ņiem, cik augstu gaisa sniedzas pundurīšu buru masti. Lokomobile vilka vienu vienīgu piekabi, tas lēzena plat­forma bija gandrīz tukša, un vadīja šo milzeni Margaritas tēvocis, un meitene zinaja, ka Džesijs atbraucis īpaši viņai pretī un, pati uz sevi niknodamas, saka aizraudamas raudāt, bet masa Alisija noburkšķēja: — Smieklīgais bērns… smieklīgais bērns…— un, iegrūzdama kaulaino duri skuķa mugurā, veda mazo pie prata.

Stipras rokas viņu pacēla — viņa taču nespēja vien sa­gaidīt, kad varēs paraut virvi, kura pamodinas barela skaļo, dobjo balsi; citi bērni drūzmējās, platām acīm aplūkodami riteņus un smiedamies, līdz Džesijs klaigādams atbīdīja mazas meitenes atpakaļ un parāva uz priekšu reversa sviru un regulētāju, un viņi abi devas ceļa, vārstiem un šļucem klaudzot un lielai tvaika strūklai paceļoties no dūmeņa. Margarita turējās pie buksēšanas sazobes, lūkodamas atpakaļ un mādama ar roku, skolai paliekot arvien tālāk aizmugurē un pazūdot aiz ceļa likumiem, līdz tā pagaisa no skatiena pavisam un aizmirsās uz veselām trim garam nedēļām. Tēvocis velak bieži brauca pēc viņas vai lika kādam no saviem vīriem apmest likumu un viņu atvest. Ja brauca viņš pats, tad vienmēr ar Lēdiju, veco barelu, kas joprojām bija viņa lokomobiļu parka lepnums, un Margarita mēdza gari un plaši lielīties savām draudzenēm un skolotajam, ka mašīna nosaukta viņas vārda: tas esot viņas spēciālbraucamais. Džesijstad dažreiz smejas, pabužinaja meitēnam matus un noteica, ka dzīve daudz kas dīvaini pārvēršoties. Jo meitenes mātes vārds arī bija Margarita, viņas tēvs pie Portlcndas ceļa bija turējis krogu un pēc nāves nelika atstājis vietu, kur meita varētu dzīvot, un viņa bija ar prieku izgājusi par sievu pie daudz jaunaka vīrieša. Taču Timām Streindžam tas bija maksājis darbu un dzimto māju… Tomēr sievietei šada dzīve ar parastu kravas parvadataju drīz bija apnikusi, un pēc diviem gadiem viņa aizmukusi ar milorda Perbeka menestrelu, un Tinis atbrau­cis ar savu sikaliņu atpakaļ, Džesijs paklusam ilgi bija sme­jies un pārrakstījis uz Tima vārda pusi sava uzņēmuma. Tomēr tas bija noticis sen, pirms Margarita izaugusi par tik lielu meiteni, kas spētu to atcercties.

Šis tas, kas notika velak, bija viņai vēl spilgta atmiņā — proti, citas dīvainā un untumaina tēvoča rakstura šķautnes. Viņa atcerejas, ka reiz bija aizskrējusi pie viņa ar gliemež­vākiem roka un teikusi, lai paklausas, ka tur iekšā šalc viļņi. Viņš bija pārtraucis savu nebeidzamo naudas taisīšanas darbu, aizvedis Margaritu tālu kalnos, uzgājis kadas akmeņ­lauztuves, izkalis ārā sensenu akmeni un sacī jis, lai pieliekot to tapai pie auss, un Margarita dzirdējusi to pašu skaņu, un tēvocis viņai teicis, ka tā esot skaņa, ko radot gadi, visi tie garie gadu miljoni, kas ieslegti iekšā akmenī un dūcot, gribēdami liki brīvība. Margarita ilgi pēc tam glabāja ak­meni, un, kad bija Pagājis krietns laiks un viņa saka apzinā­ties, ka čuksti un dziesmas skaņas ir tikai viņas asinsrites atbalsis, arī tad viņa klausījās tāpat, jo lapat dzirdēja senas, pazīstamās skaņas.

Veidodams firmu, Džesijs bija krietni novecojis; te bija vainīgs ne tikai darbs, bet arī kāds tvaika mehānisms, kas sprāgstot bija noplēsis pusi no viņa muguras adas, pirms viņš paspēja atrauties atpakaļ. No vīriem, kas izmantoja lokomobiles, tas šad tad prasī ja savu daļu. Džesijs bija Pārāk ātri piecelies no slimības gultas un, mēģinādams viens pats aizgādāt akmeņu kravu uz. Londini ju, uz platformas zaudējis samaņu. Margarita toreiz bija izstīdzējis trīspadsmit gadu vecs skuķis garām kājām un rokām, nelieliem plaukstošu krušu galiņiem zem kleitas. Viņa bija čakli rūpējusies par tēvoci, sēdējusi garos, klusos vasaras brīvdienu vakaros, lasīdama viņam priekšā, kamēr tēvocis, sagrumbojis pieri, gulējis, skatījies griestos un domājis Dievs vien zina, ko. Tomēr, atkal parlckusi pāri laikam, viņa šobrīd ieraudzīja tēvoci pilnīgi pārmainījušos, viņš šķita vecs vīrs, kas guļ gulta, sviedriem klāts, dzeltens, un gaida navi, un priesteris vēcina par viņu savas karnas rokas. Telpa ož pēc vīraka, un Dieva kalps runā savu runājamo.

Kritiens beidzās. Margarita ka apreibusi palūkojās apkart, viņa bija mirkli pārdzīvojusi daudzus gadus, bet telpa nemaz nebija mainījusies. Viņas tēvs izmocītu seju, nokāris galvu lampas gaismā, vecā, druknā Sara noraizējusies sež, sakrustotos pirkstus nolaidusi klēpi. Tcvs l'!d vārds, grāmatu rokā, joprojām dziedoši kaut ko skandē, stola izstiepta taisna, lampas liesmiņa pavasara krēsla patlaban deg mierīgi un spoži. Margarita paslepus noslaucīja seju, nolaida roku un cieši sakļāva ceļgalus, lai tie vairs nedrebētu.

Pagājusī nedeļa bija nesusi nejaukas pārmaiņas. mājai uzgulusi ena, taja spokojās. Margarita gainīja projām šo vārdu. «Apsēsta» bija vēl sliktāks vārds; pagaidam viņai nebija iešāvies prata to lietot. Trokšņi, klaudzieni, viegli sitieni, nakti nopūtas un nemiera sajūta šķita atgadinām kādu senu pāridarījumu, neatbildētu un neatmaksajamu. Nave nepielūdzami nāca tuvāk ka upes straume, ka vakara sarkanais saulriets, debesu spīdeklim aizgrimstot aiz akmeņiem tīreli. Reiz Džesijs, stings aiz šausmām, uzrāvās sēdus, saka vēcināt rokas, redzēdams kaut ko, kas nebija redzams, vienreiz iekliedzas kāda kalpone, kad viņu virtuvē it ka glāstot apņēma neredzama gaisa straume, reiz Margaritai zem kājām sašūpojas kāpņu laukums: laikam atkal kaut kas notika ar Laiku, varbul tas ļāva viņai redzēt sava priekšā pazibam dopplelgānger — savu līdzinieci, savu cnu — siltaja nakti gluži svešu… Veca vira lūpas tagad atkārtoja vārdu Margarita, un hraļameitai kadu bridi šķita, ka tas nozīme viņu pašu, bet tā tas vis nebija. Tēvoča rokas platījās, nebūtība kaut ko gruzdamas projām; viņa acis izbīli sekoja nopakaļ pavasara vēsmai, kas ieplūda istaba, sašūpodama lampu misiņa karcklišus, sakustinadama pašas lampas, tā ka to vidus dzeltenais spīdums parleca uz. kamīna ornamentiem un gultas gala režģi. Sara domāja, ka viņš redz. tvaika katla mehānismu; nabaga vecais virs tagad no tā baidas, redz tā cnu misiņa, kad sašūpojas lampas. Tomēr nē, klīda baumas… Vienatnē to vērodama, meitene sedeja un drebēja; viņa bija dzīvojusi kopa ar kravas pārvadātājiem pietiekami ilgi, lai dziļi poras būtu iespiedušies to trakie nostāsti. Nejau barels aiznesīs nebūtība savu saimnieku, tas stāvēja ieslēgts mašīnu nojumē, izdzēstām ugunim; tvaika katlam pārsegts pāri brezents, zem riteņiem icdzili ozolkoka ķīļi. Taču leģenda vēstīja, ka ir kāds tvaika dzinējs, kasnaks, proti, SaltāBesamelna un milzīga, arellcs uguni vederā un priekšējiem lukturiem acu vieta tā grīļodamās nesas pa ceļu. Reiz bija pastāvējusi īsta Salta Besa, tālu projām rietumos, un tas mašīnists, lai uzvarētu derībās, bija noņēmis aizsargvarstu, gribēdams palielināt ātrumu, un lokomobile uzsprāgstot bija aizsutījusi viru uz viņ­pasauli; taču pēc tam joprojām varēja dzirdēt Besu joņojam, spararatam klaudzot un riteņiem dārdot, kamēr svilpe naktīs skanēja pār kalniem. To Margarita bija dzirdējusi Pirms nez cik gadiem, taču baumas neizgaisa, pārvērtās par muļķīgu staslu, ar ko baidīt bērnus, lai iet gulēt. Kad kravas pārvadātaji mēļoja par Salto liesu, viņi ar to saprata Navi. Margarita, lai gan izglītota, tagad arī nespēja attureties, nepārmetusi krustu un nenodrebi nājusies. Saltā liesa bija istaba…

Mājinieki noņēma misiņa detaļas, aiznesa projām sveč­turus un izgreznojumus, pārklājā ar drānu metāla gultas galus, pa kuriem iespīdēja gaisma, un muļķa vecais virs gulēja klusāk, (aču svešinieku klātbūtne joprojām bija jūtama. Margarita samanīja, ka kāds kaut ko velk, kaut kur čukst, uz kāpnēm gaisa peldēja salti mākonīši. Reiz kaut kas viņai izrāva no rokam kurpes un trieca tās pret sienu. Tad viņi aizsūtīja pēc priestera, un tēvs Bdvārds skaidri pateica savas domas lūgšana, ko izvēlē jas dievkalpo jumam. Bija vārdi, ko lietoja, lai izdzītu trokšņotāju — Poltergeist, taču to viņš sprediķi nepieminēja. Gudrais svētais tēvs nešaubijās. kur slēpjas ļaunuma sakne; viņš noturēja rituālu, kas nepieciešams velna izdzīšanai. «Tomēr viņam nav taisnība,» Margarita nodomāja, «nav taisnība,» — un sirdi viņa klusībā raudaja…

— Tāpēc es tevi dedzīgi lūdzu, draco nctļuissime, Ļauna čūska, es lūdzu nevainīgā jēra vārdā, jera, kas samin tevi, riebīgo rāpuli, ej āra no šī vira… ej ārā no viņa ķermeņa, kas pieder Dieva baznīcai…

Balss it ka noklusa, Margaritu no jauna paņēma savā vara sapņu teli.

Viņa atkal svīda, pulējās turēties pretī murgiem, kas vēl­reiz tuvojās un ka visos sapņos virzījās arvien vairāk klat tam, ko meitene nepavisam nevelc jas redzēt. Viņa sev vaicāja, vai tad tie, kas klaudzina un gaudo, šie spoki, šie Senie Gari — tā viņa sirdi čukstēja: Senie Gari… — vai tad viņi spēj to panākt? Vai spēj izraut viņu, Margaritu, no Telpas un l.aika, no priestera roku tvēriena? Vai viņi to uzdrošināsies? Margarita nevarīgi ievaidējās. Tie bijaTireļa Ļaudis, laumas un meža gari; — tie, kam reiz senos laikos piederējusi vara.

Viņa redzēja sevi sēžam jūras malā. Saule lēja savus karstos starus par viņas pleciem, delmiem un ceļgaliem zem īsa apmetņa, kas patlaban bija pēdējais modes klie­dziens. Viņas gaiša ada atri iedega, vasaras raibumi para­di jās gan ap muti, gan degunu, gan nosēja arī muguru. Viņai patika but brūni iedegušai, patika vāļāties liedaga un iesūkt sevī siltumu un gaismu; viņa bija izcīnījusi sev brīvu dienu, izkaulēdama, lai Toms Mcrimens apmet ar savu fouldenu līkumu, alvcd viņu šurp un atceļa atkal aizved mājās. Uzti­cīga Sara, neapmierināti purpinadama, bija sekojusi pa pēdām un kratījusies visu ceļu, sēžot uz kravai pārliktiem dēļiem, gandrīz vai nosmakdama putekļu mākoņos, kas virpuļo ja augšup no baltajiem ceļiem. Lckadamas no vienas puses uz otru, aiz viņiem sparkšķedamas steidzas mazas mašiniņas, kuru svītrotās trīsstūrainas buras piepūta vējš; Margarita šūpoja garās kajas un visu ceļu no Dērnovērijas smejas par šo pundurīšu vadītajiem. LalvertaToms izlādēja kasti ar mašīnu daļām un tad nogriezās gar jūras malu uz. Veimautu. Kad pilsēta palika aizmugurē, fouldcns atkal pagriezās uz zemes iekšieni Biminsteras virziena; Margarita nolēca leja un palīdzēja norāpties Sarai. Priecādamās, ka varēs pavadīt dienu pludmalē, meitene stāvēja un māja ardievas, līdz fouldens izgaisa pats sevis saceltajā putekļu mākoni. Tad Sarai no karstuma kļuva nelāgi ap dušu, un Margarita aizveda viņu un apsedinaja zem koka, lai paklausas spēlmaņus, un pati aizskrēja pie ūdens un nosēdēja jūrmala, līdz pienāca kāds kuģis un visi steidzās to sagaidīt.

Velak viņa sev jautāja, kapēc viņai allaž jāiepinas pašās lielakajas nepatikšanās. Sirdi Margaritai šķila, ka droši vien viņa ir gļēvule; īstenība nekād nebija tik ļauna kā iztēlē izdomātās šausmas. Toreiz, kad vecais Viljams darbnīcas virpa zaudēja pusi pirkstu: viņa bija dzirdējusi, kadu šaus­mīgu kliedzienu viņš izgrūž, un redzējusi, ka apstājas piedziņa, jo priekšstrādnieks nospiež avārijas slēdzi un atri drazas uz krēslaino telpas daļu, kur pelnu pelēku seju stāv

Vils, turēdams locītavu un skatīdamies, ka no pirkstu stum­beņiem šļae gaišas asinis, pil un plūst straumītes pa grīdu. To redzot, Margarita juta gandriz, vai atvieglojumu. Velak strādnieki bija viņu slavējuši, cik labi viņa turējusies, un meitene būtu varējusi gozēties uzslavas saule un but lepna, taču viņa saprata, ka nav to pelnījusi. Viņa jutas pārbiedēta, viņai kļuva slikti, taču vajadzēja tomēr noskatīties…

Laivas veda turistus no Veimautas, no turienes krastiem šurp, kur zvejoja butes, omārus un reizēm, istaja sezona, arī haizivis, inazās haizivis, kas šeit sildījās un nevienam ļaunu nedarīja, toties to ķeršana bija laba izprieca. arī patlaban te piestaja tāda zvejnieku laiva. Zēns, kas to vadī ja, bija ielaidis roku vinča, bet kaut ka tomēr piebraucis pie krasta. Margarita, izlocīdamās un izgrūstīdama cilvēkus, lauzās caur puli. Viņai jau bija nelaga sajūta un acis satumsušas, taču meitene nespēja apstaties: viņa redzēja miesas, cīpslu un kaulu jūkli un puisi, kas, sarkans no galva sakā­pušajam asinīm, tomēr turējās ar visiem speķiem. Margarita nezina ja, ko iesākt.

Liedagā, šķiezdama smiltis uz abām pusēm, ieripoja mašīna, tas vaditajs atrāva durvis, izlēca ārā un izspiedās cauri pūlim. Laikam viņam likās, ka Margarita ir vecmāte vai kaut kas tamlīdzīgs, un viņas rīkle bija pārāk izkaltusi, lai meitene spētu pateikt, ka vīrietis kļūdas. Un tā nu viņa sede ja mašīnas aizmugures sēdeklī, turēdama cieši savilkto žņaugu, balstīdama ievainoto, redzēdama aumaļam plūstam asinis un iesūcamies mīkstajā sēdeklī. Pavisam tuvu aiz pilsētas pusducis adhelmiešu bija ierīkojuši kaut ko līdzīgu slimnīcai; mašīnas vadītājs piebrauca pie tas, un Margarita palika sēžam, kamēr zenu ienesa pa durvīm iekšā. Viņa gudroja, vai labāk izvemties tagad vai vēlāk. Pēc brīža viņa izkāpa, īsti neapzinādamās, ko dara, un saka iet. Saru viņa bija aizmirsusi un jutas tik nomākta, ka visi cilvēki likās līdzīgi adas maisiem, kas tikai gaida, līdz pārsprāgs un sāpes izlaidis garu, bet viņa pati ir sieviete, kas — ieslēgta trausla ķermenī — asiņo, gan laižot bērnu pasaulē, gan zaudē­jot nevainību. Viņa jutas tik ļoti satriekta, ka ilgojas pēc nāves.

Beidzot viņa sasniedza liedagu, kas likās stiepjamies jūdzēm tālu: viņa rapas pāri klintīm no galēs uz gāli, bez­mērķīgi un nedomājot, vērodama zili baltas ainavas un vējā dzirkstošas sala ūdens šaltis. Pa kadu sntilsu strēli viņa nošļūca l īdz jūrai un nodomāja: varētu izpeldēties, bet tad atcerējās, ka ir taču kaut kas jadara, un aiz. kāda irbuleņu krūma izvemas. Tad apsēdās uz. klints bluķa (pēcpusē gan sapeja) un iegrima domās, lasīdama apkartejos oļus, mez­dama tos ūdeni un nolūkodamas, ka, saulstaru šķeterēm izdegot jūrā, tur dejo gaismas apļi. Kad atskanēja kada balss, tā gandrīz nesasniedza apziņu; svešinieks bija spiests uzsaukt vēlreiz.

— EiL.

Šis cilvēks bija smagnējs, ar bardu, sarkanu seju un acīmredzot nepieradis palikt neievērots. Margarita pagriezās un izklaidīgi viņu uzlūkoja.

— Ka lev šķiet, ko tu, velns parāvis, le dari?

Viņa paraustīja plecus. Tam vajadzēja nozīmēt: «Jura…» Un: «Metu tajā oļus…»

— Paklau, panāc šurp!

Viņa atkal paraustīja plecus. Nāc pats, ja gribi…

Viņš to darīja — krakšķot un brakšķot. — Liec nu gan tu man le dancol ka lācim… — Viņš bezkaunīgi ar savu resno pirkstu pacēla viņas zodu. — Ja… — virs novilka. — Gluži glīta…

Margarita spivi palūkojās viņa, bet tad pajautāja: — Vai viņš ir miris? — Balss skanēja gurdeni, dusmu mirklis bija garām, pametis meiteni it ka bezspēcīgu un vienaldzīgu.

Svešinieks iesmejas. — Kur nu, tāds rupjš plebejs… Varētu gan saklies asinssaindēšanas, bet man lā neliekas. tādi parasti izdzīvo…

— Ko viņi darīja? — Margaritas balsi icskanejas interese.

Normanis (jo viņi, Margaritai gandrīz neapzinoties, runa ja nonnaņu franču valodā) paraustī ja plecus.

— Ko tad nu sevišķu! Viens mirklis un cauri. Bufetnieka nazis, darvas pods. Šuvēm diegu galus atstaja ārā, kad diegi satrunēs, vieglāk būs izvilkt…

Viņa saknieba lūpas, bet tad iztaisnoja kaktiņus. Nakamajā mirkli viņš atkal aplika meitenei roku. Viņa to no­kratīja. — Lieciet mani mierā…

Vajadzēja papūlēties vēl. — Tu esi glīta mazulīte, — viņš noburkšķēja. — Kur tu tāda radies, neesmu tevi ma­nījis…

Margarita pakratīja pret viņu duri. — Fils depretre\uc1…[3]

Varētu domāt, ka meitene būtu viņā iedūrusi bajoneti. Vīrietis nogrūda viņu zemē, stāvēja, nolūkodamies lejup; kadu mirkli Margaritai šķila, ka viņš sitīs, bet tad kauslis šķebigi norūca. — Tas nu nebija glīti… — viņš sacīja. Viņam bija iebirušas smiltis acī, un nu viņš ladcdamies ņemas nikni berzet plakstu, tad saka rāpties atkal augšup klinti. Ticis līdz pusei, viņš pagriezās un uzsauca: —Tev ir bail…

Klusums.

— Uzpūtīga sīkaļa…

Atbilde nesekoja.

— Velnišķīgi garš gājiens atpakaļ…

Margarita piecēlās, dusmīgi nošņaukajas un vīrietim pa pēdām devas uz mašīnu.

Klusi dūkdama, tā stavēja ar bremzēšanas lenteni uz pārsegā, vibrējot līdzīgi kuprim starp abas puses uzmon­tētajiem riteņiem. Vīrietis palīdzēja viņai iekāpt — durvis bija apmēram piecas collas biezas —, iekapa pats, atlaida bremzes un nospieda ierīci, kas Margaritai izskatījās pēc regulētājā. Bentlijs traka rāvienā uzņēma ātrumu, taču tas notika gluži vai draudīgi klusu. Aiz sevis tas atstaja tievu dūmu strukliņu. Margarita sēdēja stīvi, lieliem iegrimslol saules sasildītajā sēdekli, pralodaina, kapēc nekād nespēj pretoties izaicinajumam — laikam viņa pašā ir kaut kas tāds, kas nemūžam nekļūs pieaudzis. Braucējs aplieca loku, lai tiktu projām no krasta, un pagriežas atkal uz austrumiem. Izdangātie ceļi bojāja motoru; vīrietis pārliecās pāri kadai grambai un nokliedza kaut ko par «braukšanu divu simtu ātrumā pa šķembu klajumu», bet tad vairs ne­teica ne vārda. Tagad Margarita aptvēra, ka viņš nav no parastajiem ļaudīm. Tvaika dzinēja automobiļi nav aizliegti, bet tie ir pa kabatai tikai turīgajiem, citi tos nevar atļauties. Petroleum Veto jau sen klusībā atzīts par mēģinājumu iegrožot strādnieku šķiras pārvietošanās spējas.

Braucot cauri Veimautai, viņai iešāvās prata veca Sāra, kas varbūt joprojām meklē savu aizbilstamo, šobrīd, bez šaubām, darīdama vai trakus vietējos policistus. Margarita uzkliedza, taču braucējs neņēma to vera, vienīgi greizs, neapmierināts skatiens no spožā acu kaktiņa apliecinaja, ka viņš dzirdējis gan. Kad pilsēta palika aiz muguras, saka līt. Margarita jau labu laiku bija redzējusi, ka sāk drūzmēties mākoņi; priekšējie vēstīja vetru — putekļaini dzelteni un pelēki tie iezīmējās vasaras vidus zilajās debesis. Kad pirmās lāses pāri šaurajam vējstiklam iesitas Margaritai seja, viņa iekliedzas. Vīrietis atkliedza pretī: — Nepaņemu to stulbo brezentu… — Pēc jūdzes pazeminājās tvaika spiediens, un viņš bija ar mieru apstaties zem milzīga ozola, taču līdz tam laikam viņa bija jau tik slapja, ka viss šķita vienalga. Viņa priecājās, kad vīrietis sāka atkal braukt un vairs nevajadzēja stavet zem šalcošajiem zariem.

Pie apvaršņa paradijas Korfgeita, torņu puduris, līdzīgs akmens ilkņiem. Lietus norima. Viņi izbrauca cauri cie­matam, kur mašīnu vaukšķēdams apstāja suņu bars; bentlija degšanas kameras troksnis ultraskaņas diapazona darīja suņus vai trakus. Braucējs šķērsoja laukumu un iegriezās pilī, ievadīdams mašīnu zem arēja tilta torņa paceļamā režģa. Vāģim aizdārdinot garam, vārtsargs sveicināja. Pils arējā pagalmā bija apmeties tirgus; Margarita ieraudzīja apzeltītus puķus un salijušu kariatulu pilnmiesīgos augumus uz pelēku akmens niuru fona. Gadatirgus karuseļos sēdekļi, kas attēloja mašīnas, nebija daudz greznāki par pašu Lēdiju Margaritu. Bentlijs pārbrauca pāri zalienam, pūzdams abas misiņa taures, lai aizgainītu ļaudis no ceļa. Pie Mocekļa vārtiem režģis bija nolaists, lai cilvēki neiekļūtu augšējos pagalmos un galvena torņa — donjon — nožogotajā apkartne; Margarita redzēja tvaika strūklu atsitamies pret augstajiem akmeņiem, vinčām paceļot dzelzs vārtus, lai varētu iebraukt automobilis. Tad tas jau bija iekšā un virzījās augšup pa kadu nogāzi, kas bija tik stāva, ka braucamā priekšējais pārsegs atradās augstāk par viņu galvām. Bei­dzot bentlijs ienira akmens garažā, kas atradās pagrabā zem cietokšņa torņa augstajam sienām.

Par viņiem galvu reibinoša augstuma plivinājās karogi — pulcēšanās vietas iezīme, sena un iespaidīgā orillamma, ko izkara vienīgi Svēto un svētku dienas, gaiši zilais Romas karogs un gala iešķeltais Lielbritāni jas apvienības standarts. Pērbekas īpašnieka leopards un heraldiskā Elija nebija redzami, tātad veca lorda nebi ja mājās. Margarita paspēja uzmest skatienu karogiem un saules apspīdētajiem augsta­jiem mūriem, pa atklātajam ejām steidzīgi sekodama savam vaņģotajam, kas ar vienu ķetnu bija sakampis meiteni aiz rokas. Viņa aizelsusies nespēja vairs celt iebildumus. bija zudusi virziena izjuta: pils šķita liels, mulsinošs akmeņu krāvums, zale pēc zāles, eka pcc ēkas blīvi slejas ap milzīgo, smagnējo centrālo torni. Pa bultu spraugām kada atzara torni viņa saskatīja bezgalīgo tīreli, kas pletās līdz labi sare­dzamajai Pūlas ostai; tad viņi pa margu ieskautām vītņu kāpnēm uzgaja augša uz kadu istabu, kur viņas ceļabiedrs Veseksas lords Roberts, Pērbekas lorda Edvārda dels, nikni parava zvana auklu, kas no tādas raušanas draudēja pārtrūkt. Margarita gan spārdījās pretī, taču tika nodota druknas sarkanbrūna Korfgeitas kalpotāju formas ģērba iespīlētas sievietes rokas. — Dari kaut ko ar šito radījumu! — Rob­erts gānījās, plātīdamies ar rokām. — Novelc viņai tas panckas un noberz netīrumus, pirms viņa sāk puņķoties. Smird pēc jūras… — Margarita, galīgi saskaitusies, pulējas apsviesties, lai varētu viņu iedunkat, taču dzelzī kaltas durvis jau bija aizcirtušās. Dzirdot viņas skaļo apvainojumu par nolaupīšanu, kalpone pasmējās. — l Ija, viņam tak māte mājās! Varat but droša, savu ligzdu viņš lures tīru. U—ui… Nāciet nu, milēdij, netiepieties… Ak tu mazais zvērēns…

Telpa, kura Margaritu iestūma un uz. bridi pameta spļaudoties, salīdzinājumā ar pārējām istabām bija maza. Smalki veidotas stāvas arkas balstī ja logus ar krāsainiem stikliem, kas visi bija apgleznoti ar leopardu un liliju heraldiskajiem attēliem. Daļu sienu klaja brokāta drapcrijas; grīda bija iebūvēts baseins no pulēta Pērbekas marmora plāksnēm. Tam pāri paceļas krāšņi izveidota, melni lakota silta ūdens sprausla, ko bagatigi aptvēra spīdīgi vara gre­dzeni un citādi vijumi. Sienas iebūvēti dzelzs režģi acīmredzot aizklaja siltinatu gaisa vadu sistēmu. Par spīti dus­mām, skats atstaja uz Margaritu labu iespaidu, viņas māja Dērnovēri ja bija labi iekārtotā, tomēr te valdīja tāda grez­nība, kadu viņa nekād nebija redzējusi.

Viņu apkalpoja divas meitenes. Pirmajā bridi viņa sarauca pieri un grasījās sūtīt abas pie velna, jo nepavisam nebija radusi, ka viņu mazga citi. Masa Alisija skola sakuma mēne­šos gan reizēm mēdza viņu berzt. — Nac vien šurp, — viņa parasti sacīja, — tu mazā netirele, — un ieplunkšķināja skuķi vienā no lielajām, četrstūrainajām baļļām, kas bija jau pilnas ar ledainu ūdeni, un ņemas viņu berzt ar lielu cictsarainu suku, un reizēm tas Margaritai gandrīz vai patika; taču kopš tā laika bija pagājuši vairāki gadi, daudz kas tagad mainī jies.

Margarita paraustīja plecus un atbrīvojās no apmetņa. Ja šis trakais jaunais augstmanis grib šķiest savu kalpotāju laiku viņas labad, tad tādu izdevību nav ko laist garam; diez vai tāda jebkad vēl gadīsies.

Sprauslai skaļi šņācot un krācot, baseins atri piepildī jās, kalpones uzsēja viņas matus, un viena no tām iemeta ūdeni sauju kadas vielas, kas pārvērtās par varavikšņainu putu kalniem, 'las Margaritu ieintereseja, viņa neko tamlīdzīgu sava mUža nebi ja redzējusi. Pēc stundas viņa gandrīz bija ar mieru atkal izturēties pieklājīgi; meitenes bija viņu berzējušas, spaidījušas un masējušas, un lējušas uz pleciem kaut ko, kas smaržoja pēc sandalkoka un tecēja, svilinādams ka uguns un iepludinādams muguras muskuļos brīnišķīgu kvēli, kura aizdzina visu stīvumu un nogurumu. Viņai bija nolikta kleita ar dziļu kakla izgriezumu un jūdzēm garu volanu apšūtiem svārkiem; matiem bija paredzēta šaura dimantu stipiņa. Tērps piegulēja ka uzliets; viņa pagrozi jas un manīja tīro, satinam līdzīgo gludo ādu skaram drānu, un mazliet satraukta prātoja, cik labi gan Roberts iekārtojis pilī pavešanas sistēmu. Vēlāk viņa uzzināja, ka jaunais lords licis, masai proinesot, šim gadījumam par godu izrevidet viņas garderobi; par spīti visiem trūkumiem, viņš to, ko darīja, nodarīja līdz galam. Taču Margarita patlaban saka raizēties par Saru un vecākiem, tomēr notikumi likās risi­nāmies tik atri, ka bija pat grūti noturēties ar tiem vienā soli.

Gatava viņa bija tikai vakarā; rietoša saule meta pāri tīrelim garu garas ēnas, stari atblazmojas sikrutaino logu rindās, liekot stikliem atmirdzēt ka dimantiem; pils šķita atduramies pret plašo dumaku rietumos ka kuģa priekšgals. pāri mūriem atlidoja tirgus trokšņi, saucieni, leijerkastes skaņas, karuseļu ķez.u graboņa, sēdekļiem griežoties. Pus­dienu galds bija klāts sešpadsmitajā gadsimtā celta zale pretī centrālā torņa mūriem; ārpusē roku roka sillaju nova­kara pastaigājās pusdienu viesi. Margarita jutas mazliet vīlusies, kad uzzināja, ka lielā telpa gadsimtiem ilgi lietota tikai kā pārtikās produktu un ieroču glabātava.

Svarīgas dienas un svētkos Pērbekas īpašnieki parasti iebaudīja maltītes pēc senas paražas, ko no jauna bija ieviesis Gizēvijs: nenozīmīgākie ciemiņi sēdēja pie gariem galdiem paša zalē, turpretī ģimene ar saviem draugiem viena gala uz paaugstinājuma. Dega neskaitāmas lampas, spoži apgaismojot zaļi, menestrelu galerijā novietojās neliels orķestrīs, sulaiņi un kalpones šaudījās šurpu turpu, klūpot par dzinejsuņiem, putnu suņiem un dogiem. Mar­garita joprojām mazliet mulsa, tika iepazīstināta ar lēdiju Mariannu, Roberta māti, un apmēram pusduci augstdzimušu viesu. Prati reiba, un viņa nespēja iegaumēt vārdus. Kaut kāds sers Frederiks, Viņa eminence arhibīskaps no kautkurienes… Meitene neapzinali pietupās reveransos un ļāvās beidzot aizvesties un vietu Robertam pie labajiem sāniem. Klēpi iebāzās auksts purngals, brīdinot, ka viņa top apsargāta; viņa izklaidīgi samīļoja dzinējsuni, pakasī­dama aiz. auss; namatēvs, to redzot, pārsteigts kaut ko norūca. — Vai zināt, ka suns tā apliecina jums godu? Šitāds katram vis laipnību neizrada. Pirms dažam dienam viņš metas virsū vienam no apsardzes virsniekiem. — Roberts plati pasmaidīja. —Un divi pirksti vējā…

Margarita rāmi atvilka atpakaļ roku. Likās, ka Roberts par tādiem «varoņdarbiem» no sirds uzjautrinās.

Viņš ne reizi vien bija dzirdējis viņas vārdu, iepazīstinot ar citiem, to arī nosaucis, taču likās, ka tas viņam neaiziet līdz saprašanai. Sakopojusi visu iespējamo cieņu, viņa pajautāja, vai nevarētu aizsūtīt vesti uz. mājam. Acīm nebi ja paslīdējis garam ne sematbrs, kas bija uzcelts netālu no galvenā torņa, ne arī otrs nctālaja pakalna. Roberts, mazliet pārsteigts, noklausījās, pieliecis galvu, lai pareizi sadzirdētu lugumu, un tad ar knipi pieaicināja klat signalizētāju. — Ko jus teicāt: Streindžam?

— Manam tēvam, — Margarita vēsi atcirta, — Timolijam Streindžam no firmas Streindžs un Dēli, Dērnovērija.

Likas, ka nograndis sprādziens. Roberts kaut ko norūca, uzrauca piere uzacis, izdzēra vīna glāzi, pabungāja pirkstu kauliņus pa linu galdautu. — I Im, sasodīts, — viņš teica.

— Sasodīts! Nu tad jau man būs jāprec viena nolādētā ārzemniece.

— Robert! — To teica lēdija Marianna, sēdēdama pie tā paša galda mazliet attalak. Dels bez mazākā apjukuma palocījās pret mati: — Saprotu, — viņš noteica. — Jus esat untumaina jauna ķeve, laikam jau tā tas izskaidrojams…

— Viņš uzšvikaja kaut ko uz bloknota lapas, kuru bija pasniedzis signalizētājs. —Pasteidzies, puis, citādi mūsu gaismiņa apdzisis! — Jauneklis aizdrāzās; pēc īsa brīža Margarita dzirdēja signālierīci klakstam un dunam, un drīz tas pats atskanēja no liela torņa pakalna virsotne. Pirms iestājās nakts, pienāca atbilde, nekās vairāk par saltu: «Vēsts saņemta. Viss saprotams.»Margarita no tā secināja, ka ir kritusi nežēlastībā.

Nakts pagāja diezgan ātri, Margaritai pat pārāk ātri. Viņa varēja visai labi iztēloties nelaipno uzņemšanu, kas gaida mājās. Pusdienām sekoja akrobatu un tirgus cirka ļaužu priekšnesumi. Izskoloti suņi, ģērbti skotu bruncišos vai bikses, leca cauri stīpām, staigāja uz pakaļkājām un izpel­nījās lielu publikas sajusmu. Tas, ka vienu no šiem izpildī­tajiem gandrīz nokoda kāds no Roberta viegli sakaiti­nāmajiem suņiem, vispārējo noskaņojumu nesabojāja. Dzi vnieku priekšnesumiem sekoja ceļojošs dziedonis, virs ar iegarenu, sērigu seju. Acīmredzot Roberta pamudināts, viņš grūti saprotama dialekta cēla priekšā virkni dziesmu, ko Margarita varbūt laimīga kārtā nesaprata, taču kas neizsakami uzjautrināja Robertu, tā ka tas reca smieklos. Pēc tam sulaiņi nesaja apkart paplates ar riekstiem un augļiem, ka arī cienaja atkal ar vīnu; viesi izklīda krietni pēc pusnakts. Roberts pakliedza lapnešus, lai aizvada Margaritu uz viņai sagatavoto istabu. Viņa pēkšņi noprata, ka šonakt viņu neviens netraucēs. Meitene laga neturējās kajas — stiprais oporto, ko agrāk bija baudījuši tikai karaļi un pavests, bija viņu gandriz apreibinājis. Nokļuvusi sava istabā, viņa, it ka siltas miglas apņemta, saļima gulta un, nomurminājusi labunakti sievietei, kas palīdzēja izģērbties, tūlīt iemiga. Pamodās viņa agrā rītausmā un palika guļam, ieklausīdamās skaņa, kas bija viņai likusi atvērt acis. Viņa izdzirda to atkal: kaut kur tālumā skaidri un skaļi rcja suns. vēl samiegojusies viņa piecēlās, ietinas izšūtā gultas pār­klājā un aiztipinaja pie augsta, šaura loga. Tālu leja aiz jumtu jūkļa viņa ieraudzīja Robertu; viņa zirgam pa pedam meta lokus divi dzinējsuņi, viņš pat laban šķērsoja apakšējo pagalmu, dodamies uz vārtiem; uz rokas locītavas, līdzīgs mazam, aklam, raibi tērptam bruņiniekam, sēdēja piekūns. Skaļas suņu rejas vēl ilgi skanēja klusuma, kad mednieks jau bija nozudis skatienam.

Pulksten vienpadsmitos no rīta, kastaņbrunā livreja ģērbta vadītāja stūrēts, pagalma pa arējā sargtorņa eju, aizkaitināti plīkšķēdams, iebrauca fouldens, un braucējs pieprasīja tulitēju tikšanos ar kādu mis Streindžu; drīz pēc tam Margarita, pilna nožēlas, pateica lielajai Korfgeitas pili j ardievās.

Pārbraukusi mājas, meitene secināja, ka stāvoklis nav tik briesmīgs, ka viņa baidī jusies; ģimene, ja neskaita Sāru, nejutās par viņas «izpriecas braucienu» aizvainota, drīzāk tas izraisīja itin kā gandarījuma sajūtu. Izraisīt kādā Strcindžā tādas jutas nebija viegli; taču vajadzēja ņemt vcra, ka Pērbekas īpašniekiem piederēja Dorsctas lielākā daļa, viņu muiža pletās līdz Serbornai un vēl aiz. tas. Reiz zemi no viņiem rentējis bija arī pats Džesijs, līdz krādams un tau­pīdams to izpircis, maksājot skaidra naudā. Tēvocis Marga­ritas ncibu, gari nerunādams, atzina par pareizu, un tas nozīmēja visai daudz. Tovakar viņš ilgi nosēdēja kopā ar brāļameitu, un viņa pastāstīja, ka viss noticis. Džesijs pakšķinaja pīpi un rauca pieri, reizēm aši pārtraukdams stāstījumu ar kadu papildjautājumu, lai uzzinātu pēdējos sīkumus. Taču toreiz viņš jau bija ļoti slims un kaite ievil­kusi bālajā seja dziļas grumbas.

Nu Margarita atkal pārcēlās kāda vēl talakas nākotnes laika. Teli zibēja garām spokaina ātruma itin ka tinoties toreiz vēl neizgudrota kinematogrāfa lentei. Viņa atcerējās, ka skumusi un gaidījusi, kā cerējusi sagaidīt kādu zīmi, ka Roberts nav viņu pilnīgi aizmirsis. Margarita bija pulējusies tikt skaidrība, ko pret viņu jūt. Vai viņai patīk jaunā cilvēka trakulība vai arī piesaista tīri dzīvnieciskā vīrestība, bet varbūt tas ir kaut kas dziļāks? Bet, kas zina, vai tas nav kas peļamāks: gluži vienkārši dziņa izsist visaugstāko cenu, nostādīt sevi augstāk par pārējiem, augstāk par pašas ģimeni, jo, kļūstot par Korfgeitas saimnieci, tā taču notiktu.

Picnāca rudens, ražas novākšanas laiks, ritēja dievkal­pojumi pateicībai Dievam par ražu. Kravas pārvadātāji pina nojumēs lelles, darinot tās no salmu kūļiem, un pakara pie maju dzegam, apmainot ar pagājušā gada veca jiem, putek­ļainajiem greznojumiem, kurus ceremoniāli sadedzināja. Margarita bija aizņemta virtuvēs — viņai nācās pārraudzīt krājumu nodrošināšanu nākamajai ziemai: vīna raudzēšanu un pildīšanu pudelēs, ievārījumu gatavošanu un gaļas sālīšanu; cita pēc citas pa depo vārtiem no sasalstošajiem, grambainajiem ceļiem ieripoja lokomobiles, dubļainas un aprūsējušas. Tās vajadzēja nojumēs notīrīt, noskrapēt, ieeļļot, nopulēt un pārkrāsot nākamā gada darbam. Katrs aizbīdnis japarbauda, katra nodilusi riteņa aploce jaapmaina, sadales vārsti jānoņem un atkal jāuzliek, parvades ķedes jaapskata un jāpārbauda darbība. Kalves auroja un dunēja augas dienas, pie plēšām stradaja melni nokupejuši kravas pārvadātāju dēlēni, virpas dūca, vīri mudžēja ap milzīgajiem bareliem, kleitoniem un šatlverdiem. Darba netrūka, un Slrcindžs un Dēli 'y&u pārvadāšanas nozarē vien cilvēkus ne uz brīdi neatbrīvoja. Džesijs, kā vienmēr, stra­daja kopā ar vīriem, galvu pieliecis sāniski, klausījās loko­mobiļu varenajā duna, visu aptaustīja un pateica savus secinājumus, tikai laiku pa laikam sapcs sagraba viņu un salieca raga — tad viņš izgrūda lāstu, aizgaja projām, ap­guļas, iedzera glāzi alus un sasparojas no jauna.

Dienas, ka jau ziemas vidu, kļuva īsakas; bija al likusi tikai nedēļa līdz Ziemsvētkiem, kad mājas pagalma, pūzdams saltaja gaisa elpu mutuļiem vien, vieglos rikšos iejāja Pērbekas pārvaldnieks. Margarita drebošām rokam parlauza vēstules zīmogu. Ieraudzījusi pavirši uzšņāptas, grūti izburtojamas rindas, viņa pēkšņa brazmaina jutu uzliesmojumā atskārta, ka tas rakstījis Roberts. Meitene aizsteidzas uz. mašīnu nojumēm, lai pašam pirmajam par saņemto ziņu pastastitu tēvocim. Proti, Margarita tika ielūgta uz Ziemsvētku svinībām Korfgeitā, kur viņa būtu viena no apmēram simt viesiem, kas piedalītos ģimenes viesībās. Ja ņēma vēra agrāko gadu pieredzi, svinēšana noteikti varēja ieilgt līdz martam. Savu piekrītošo atbildi meitene nodeva rokas pārvaldniekam, kas, joprojām atvilkdams elpu, sēdēja virtuve un malkoja siltālu.

Nakamaja diena pirms došanās ceļa Margarita atkal uzmeklēja Dzēsi ju. Zirgi jau sprauslodami stāvēja pagalmā. Tēvocis, kā parasti, strādāja nojumes, kur zilgajai gaismai blāvi spiežoties iekšā pa augstajiem, leduspuķēm aizsalu­šajiem logiem, ņemas iestiprināt kada virzuļa galviņu kor­pusa. Meitenei iesapejas sirds, redzot, cik smails kļuvis zods tēvoča novājējušajā seja un kādas grumbas iegulušas ap sakniebto muti. Pēkšņi vairs negribējās braukt projām, bet tēvocis vērsās pie viņas visai skarbi. — Brauc, ja tev pagadījusies tāda izdevība, un vairāk ne vārda… — Viņš viegli noskūpstīja brāļameitas pieri un uzšāva ar roku pa dibenu, ka bija darījis Margaritas bērnība. Pavadījis meiteni līdz durvīm, viņš stāvēja tajās, mādams ar roku, līdz viņa vairs nebija redzama, tad saviebies pagriežas un atspiedās prel kadu solu, berzēdams sānus — tā bija tikai pa pusei apzināta kustība, lai mazinātu sāpes. Tās pargaja, acu priekšā vairs neplaiksnijas sarkanas ēnas; Džesijs noslaucīja seju un smagiem soļiem atgriezās pie darba.

Dērnoverijas pievārte Margaritu gaidīja pavadoņi. Sals svilinaja, bet kažokā tito meiteni priecīgi satrauca stopiem bruņotie vīri, kas bija izsūtīti uz priekšu, lai izlukotu uz visām pusēm tīreli, vai kaut kur nav manāmi lielceļa lau­pītāji. Ferbekas īpašnieki acīmredzot neriskē ja ar savu viesu drošību. Jājiens bija garš, saltais vējš knieba sejā un ausis, pret cieto zemi klaudzēja zirgu pakavi, gaisma jau dzisa, kad viņa atkal ieraudzīja pili — tas pelēkos akmens mūrus pret zilganpelēkajam debesīm. Sienas klaja plana sarmas kartiņa. Režģis pie arēja torņa bija nolaists; vējš gaudoja, lielais nams nolūkojas lejup ar uguņos zaigojošām acīm. Pulciņš gaidīja, zirgi sprausloja un karpija zemi, līdznožvadzēja važas, režģis ieslīdēja akmens sprauga. Satraukums bija piespiedis Margaritu izmest no prata tēvoci; dzirdot nokrakstam aiz sevis vārtus un atskanam sargu saucienus uz iekšējiem mūriem, viņa iesmējās. Fils atradās ka ziemas, tā tumsas varā.

Viņa atcerējās dejas, sarunas un smieklus. Mises mazaja Korfgeitas kapela, izjādes uz jūras krast u, lai palūkotos uz vēja placināto Lamanšu; liesmu rukoņu Lielas halles ka­mīna, gultas siltumu, kad ārā gaudoja vējš. Viņa gandrīz bija iemācījusies, ka medīt ar vanagu, mazo, rāmo piekunu, ko uzskatīja par derīgu dāmām. Roberts gribēja viņai to uzdāvāt, bet viņa atteicās — nebija ne vietas, kur to turēt, ne arī piemērota bura, ne livrejā ģērbta kopēja. Beidzot putns aizmuka, spēcigiem spārnu vēzieniem uzlidoja debe­sis, un Margarita priecājās — putns šķita vējam piederīgs.

Galvenokart lai palepotos viesu acis, Roberts bija pūlējies apmacīt zelta ērgli, kas pēc viņa prasības bija atvests šurp no Skotijas mežonīgajiem kalniem. Nejaukais putns pirmajā lidojuma paglabas kokā, un visas pulēs viņu no turienes izdabūt bija veltīgas. Divus kalpus atstāja viņu uzraudzīt, taču viņi atgriezās tukšam rokām: nepaklausīgais radījums sabiezējušajā tumsā bija izmucis un uz jebkuru vilinājumu atteicās paklausīt. Galu gala pēc diviem vakariem tas atgriežas un ka pamests aptupas uz arēja torņa pakāpes, un Roberts, piedzēries ka mārks un nejauki lamādamies, zvē­rēja, ka pazudušais dēls pienācīgi jaapsveic. To varēs piedienīgi izdarīt vienīgi tad, ja kadu mūžvecu lielgabalu, ko neviens dzīvais neatcerējās izmantotu šaušanai, izvilka vajadzīgajā pozīcija, no ieroču noliktavas sadabūja pulveri, sagatavoja lādiņu un izšāva. Lode izsita vārtu muri kubikjardu dziļu bedri, gandrīz norāva galvu sardzes priekš­niekam un pārbaidīja kadu viešņu, tā ka tā krita histērija, bet pārsteigtais putns, ko sprādziena trokšņa spēks izmeta no patvēruma, spārnus smagnēji plivinadams, aizlidoja projām un nekād vairs netika redzēts.

Vecgada vakarā Roberts uzveda Margaritu senas pils augstākajā smailē. Viņi staveja pie šaura loga vairāk nekā piecsimt pēdu par tīreli, vējš dzeldēja abu sejas un vaima­nāja, triekdamies pret akmeņiem, turpretī Roberts smejas par raganu sārtiem, kas liesmoja visapkārt, līdzīgi acīm zibēdami gar apvārsni. Kaut kur iegaudojās vilks — augsta, trīcošā balsi; skaņai atlidojot no tumsas, Margaritai pār­skrēja drebuļi. Roberts to ievēroja, ietina abu augumus sava apmetni un, nostājies meitenei aizmugure, apņēma viņas vidukli; viņa pagriezusies pieglaudas jauneklim, sajuzdama tā siltumu un roku lēnās kustības un piespiezdama seju viņa plecam, ļaujot, lai viņš glāsta par acīm atrīsušas matu cirtas. Viņai gribējās raudat par aizejošo Laiku un lietu nepastāvīgo dabu. Tā viņi noslavēja veselu stundu, līdz ciemata atskanēja zvani, tālu leja atvērās gaišie durvju un logu četrstūri un ugunskuri noplaka un apdzisa. Kalendari vēstīja, ka atnacis Jaunais gads.

Pēc tam Margarita atkal un alkal ciemojas Korfgeitā. Ziema atdeva vietu pavasarim un pavasaris — karstajai vasarai. Viņa vēroja, kā vasaras saulgriežu vakarā pils pagalma dejā griežas pārģērbušies ļaudis, kas atainoja Robiņa I luda varoņdarbus. Viņa baza koka zirdziņa mutē naudas gabalus, ko tā klabošie zobi, protams, nespeja noturēt. Reiz Roberts, kas savam bentlijam pēc kadas plītēšanas bija satriecis priekšējo atsperi, nervu sabrukuma bija lādēdamies aizdzinis kadu tauriņmašīnu līdz pašai I ,aimbridžai un tad izpildījis savus draudus nogrūst to leja no Gouldenkepa. Visu gadu Dērnovērijā pienāca vēstulēs, kuras atnesa savas apgaitas kāds karavīrs vai muižas pār­valdnieks. Nākamo Korfgeitas pavēlnieku Margarita mulsinaja. Meitene neritēja dižciltīgas dzimtas asinis, tomēr viņai nebija parasto ļaužu domu gājiena. Dzimtcilvēkus viņš nodzītu no ceļa grāvī ar vienu bcntlija puticnu. Marga­rita nesarka, viņa arī muļķīgi nesmīkņāja un neķiķināja ka ciemata palaistuves, kad Roberts glastija viņas krūtis, viņa bija nopietna un klusa, un allaž likās, ka viņas acis gail skumjas. Pati Margarita apzinājās, ka viņus saista kadas vārdos neizteiktas jutas un viņu saprašanas ir dziļāka par vārdiem. Aiz viņa bramanibas un trakulibam slepas kaut kas tads, kam Margarita bija vajadzīga; kadu dienu Roberts pēc visiem likumiem lūgs, lai meitene klust par viņa sievu.

Šobrīd viņa nodrebēja, atcerēdamās savas pasaules sabrukumu. Kada augusta vakara, kad sienāži nekādi ne­varēja beigt sisinašanu, ši skaņa likās iesūcamies smadzenes un asinis, neatlaidīgi pakļaudama prātus savai dīvainībai: te tā bija dzirdama, te nedzirdama un atkal dzirdama. Siltajā tumsa augstu slejas pils torņi, un visā apkartne — pils pagalmos, uz mūriem un pilskalna, ka arī tālu leja ap koku ieskauto grāvi, kas bija pi Ins ar ūdeni, — mirdzēja jāņtārpiņi ka z.aļganballi vizulīši, ar kuriem apšūts melnais zāles samts. Viņa paņēma vienu saliektaja sauja, un arī tur tas vēl mir­dzēja — tais un noslēpumains. Gaiss bija pilns smaržas, smagas un versmīgas, tajā jautās jau agrs rudens. Margaritas sejā iesitas vēja pūsma; meitenes satraukta iztēle iečukstēja, ka tā atskrējusi no kada savāda pagājības brīža.

Roberts bija kluss un domīgs, tāda noskaņa viņa jaunekli nebija redzējusi. Līdzas virtuvēm dega ugunskuri, mezdami atblāzmas uz akmeņiem, apgleznodami ar saviem atspul­giem centrālo torni. Ciaisa zibsnīdamas uzvirpuļoja pelnu plēksnēs; Roberts sacīja Margaritai: tas esot kā cilvēku dvēseles, kas virzoties cauri bezgalībai, kadu bridi vēl mirgodamas, tad pazūdot tumsā. Viņš runāja nevis paš­reizēja valoda, bet kada sena mēlē ar rīkles pieskaņu; mei­tene nebija nemaz nojautusi, ka viņš to prot. Viņa varēja Robertam atbildēt; stāvēdama līdzas, viņa virknēja teikumu pēc teikuma, pulēdamas Roberlu mierināt. Viņa ierunājās par pili. — Tu raupjais nams ar mūriem robotiem, — viņa teica, — tu rotaļ.biedr(i)s drūmais maigiem jūtu asniem…

Roberts likās pārsteigts, to dzirdot. Margarita pasmejas, naksnīgajā tumsa balss kļuva klusākā. — Tas ir viens no Elizabetes laika ne īpaši pazīstamajiem autoriem, mums viņa rindas vajadzēja mācīties skola: esmu piemirsusi viņa vārdu; man gan viņš likās visai labs.

— Ka tad tur beidzas?

— Glaud vāros pumpurus… — Viņas balsi gandrīz ieskanejas izbrīns; pirmoreiz, viņa saprata, kādu skaudru domu slēpj šie vārdi. — Bet nu… man skumjas liek teikt taviem mūriem atvadsveicienus…

To dzirdot Roberts nez. kāpēc sadusmojas. — Visādi pareģojumi, — viņš norūca un nospļāvās. — Tu esi ka tāda reģe slēptuvē, murmini visādas stulbas burvestības…

— Robert… — Margarita, jau tā stāvējusi tuvu, picnāca vēl klātāk. Viņa piekļāva seju jaunekļa vaigam, pavēra lūpas, lai zobi un mele skartu viņa zodu, —gribējās kliedēt viņa skumjas. Roberta rokas paslīdēja zem viņas plana ģērba un virzījās lejup pa muguru. Viņi bija skūpstījušies un glāstījuši viens otru ne reizi vien, Roberta pirkstiem meitenes augums nebija svešs, tas ielīksmoja jauno augst­mani tapat kā viņa acis ielīksmoja medību suņa galva ar saslietām ausīm vai vanaga lidojums, ka viņa mute tīksmi izgaršoja ēdamo vai labu vīnu. Šoreiz tas irciladi, Margarita nodomāja. Ja viņš tagad turpinās un ja es viņam ļaušu to darīt, iznākums var but tikai viens. Bet galu gala — vai tas ir svarīgi?

Viņa nori ja kakla sakapušo kamolu, aizvēra acis un tad pirmo reizi sajūta, itin ka kaut kas grieztos un savītos, un kristu, viņa apzinajas, ka Vieta un Laiks sašķiebjas, vieš mokas. Viņa piekļāvās ciešāk Robertam, iekunkstējās, sajūta, it ka nestāv vairs uz cietas zemes, bet leni griežas bez apstājas tukšumā un viņai pakaļ pa pēdām dzenas visādi nedzīvi priekšmeti un bēdas, un nākotne sagaidāmas bailes, un to visu bez šķirošanas sadzen par viņu kopa normaņu vējš. Viņa nodomāja: varbūt es zaudēšu samaņu. Kas gan ar mani notiek… Viņa pulējas atsaukt atmiņā tēlus, kas cīnītos pret tumsu: tēvu, Saru, tēvoci Džesiju, cilvēkus, ko bija pazinusi skola, pat veco masu Alisi ju. Viņai bija ne­skaidra sajūta, ka tas, ko viņa veļas darīt, ietver sevī vairāk nekā viņu pašu, viņas augumu un sāpes. Tas vajadzīgs viņiem, visiem tiem cilvēkiem, ko viņa jebkad pazinusi, viņai jāatbild par tiem: viņu dēļ Margaritas izvēlei jābūt pareizai. Viņa juta uz vaiga kaut ko karstu un zinaja, ka tā ir asara, lai gan, vai viņa raud par viņu vai par Robertu, vai par visu cilvēci, viņa nevarēja pateikt. Tonakt viņa atdevas Robertam atkal un atkal, iepriecinādama un gudama pati prieku, reizēm davadama glāstus ka māte, reizēm ietīta tajos, lai nepiekļutu klat tumsa, līdz beidzot mīlnieks it ka pazuda miega mākoni, kas neatstaja vietu sapņiem.

Margaritu pamodinaja lorda Edvārda senešals, viņa galma pārvaldnieks, no visiem cilvēkiem tieši šis, — un pavēstīja, ka Roberts pēc karaļa pavēles aizsaukts projām un ka viņam, sencšalam, jāaizgada Margarita mājās. Mei­tene klusu gulēja gulta, vēl pa pusei noreibuši no miega, un viņa leni auga dusmas. Senešala dīvainajā skatienā un pareizajos vaibstos, ko, šim cilvēkam pagriežoties projām, Margarita nekād nespēja atcereties, — tatad šajos vaibstos meitene bija jau izlasījusi, ko sirds dziļumos zinājusi. Ka burvība — ja tā bijusi burvība — ir beigusies, ka viņa pardevusies par sarkanu vērdiņu, ka Roberts nācis pie prata, ka Ferbekas valdnieks nemūžam nesajauks savas asinis ar parastu meiteni. Margarita, zobus atiezusi, nikni aizdzina senešalu pro jām, piecēlās un palūkojās uz sevi, pagriezusies pret spoguli, lai redzētu savu pārmainījušos — padauzas — augumu; viņa nomazgājās, dusmīgi izšļakstīdama ūdeni no krūzes uz grīdas. Gulta bija iezīmeta. Naida kūsādama, viņa atlocīja pārklājus atpakaļ un atstāja, lai visa pasaule skatās. Kad senešals atnāca pēc viņas, pār viņu nobira lāstu krusa; spārdīdama kajas pret grīdu un zvērēdama atriebību, viņa apzinājās, ka tas viss ir veltīgi; neviens neko nespes izdarīt — ne viņa pati; ne tēvs, ne varena Streindžu firma ar visu tās naudu un varu. Jo šajā valsti likumu, kas aizstā­vētu parastos ļaudis, nebija. Bagāto un nabago stāvoklis bija atkarīgs no dižciltīgo iegribam, un dižciltīgajiem feodālos īpašumus piešķīra angļu karalis, bet viņš sava tronī sedeja saskaņa ar apustuļa Fetera troņa žēlastību. Likums bija vecais lielgabals, kas spīdēja ārā aiz vārtu režģiem…

Viņai likās, ka arēja pagalma kāds kalps smīkņā; būtu viņai ierocis roka, nekāuņa izlaistu garu. Viņa drazās uz zirga vēja ātruma, patagodama dzīvnieku, līdz tas saka asi­ņot, un nodarīja pati sev sāpes, kratīdamās seglos. Senešals savaldīgi ļāva savam zirgam rikšot divsimt jardus iepakaļ.

Šie cilvēki viņu apzīmogojuši, ka apzīmogo saluzušu kasti preču pārvadāšanas vilcienos: bojāta prece, nogā­dājama atpakaļ sūtītājam… Apmēram jūdzi no pils Marga­rita pagriezās atpakaļ, redzēja, ka lielais nams viņu vēro, un izgrūda lāstu. Fār vaigiem un kaklu atkal lija asaras, taču tās bija sašutuma asaras.

JO TEV UN TAVIEM TUMSAS EŅĢEĻIEM IR SAGATAVOTAS NEDZIESTOŠAS LIESMAS, JO TU ESI PATS GALVENAIS NO NOLĀDĒTAJIEM SLEPKAVĀM, TU EiSI ASINSGRĒKA RADĪTĀJS… EJ PROJĀM, NEĢĒLI, EJ PROJĀM AR VISAM SAVAM

VILTĪBĀM… ATDOD GODU DIEVAM, KURA PRIEKŠĀ VISI LOKA CEĻUS…

Viņš runa par mani, izmocīta nodomāja Margarita… Viņa bija prātojusi par atceļu un pili; asaras bija īstas. Karstās lāses ritēja lejup, samitrinadamas kaklu. Vai tas ir labākais, ko tu vari darīt? viņa nedzirdami vaicāja tēvam Edvārdam. Mocīt ar savu teātri veco viru, lai gan es šeit sēžu brīva — es, kas esmu šis maļas jaunuma neseja un maldu ceļu stai­gātāja? Protams, prāts pašai sev atbildēja aizkaitinats. Jo viņš, tāpat ka baznīca, kurai viņš kalpo, ir akls, tukšs un uz.putigs. Šis Dievs, par kuru viņi kladzina, — kur ir viņa taisnīgums, kur viņa līdzjūtība? Vai Viņam patīk skatīties, ka mirst cilvēki, viņa vārdā nodzīti līdz nāvei, vai Viņš smejas par saviem slinkajiem priesteriem, vai viņš ir apmie­rināts, ja cilvēki nokrīt miruši, skaldot akmeņus Viņa tempļiem, un ja mazais, sašaustitais Dievs ar skumīgo seju nomirst pie krusta… Margarita nodomāja: iešu projām un meklēšu citus dievus, varbūt tie būs labāki; lai nu ka, sliktāki tie nebūs. Varbūt viņi joprojām ir atrodami vēja, lireļos un vecos, pelēkos kalnos. Es izlūgšos no Tunora zibeni un no Votāna taisnību, un no Baldura mīlestību: tas vismaz izlēja savas asinis smiedamies, nevis sakropļots un sāpju mocīts kā Kristus, kas savas tiesības piesavinājās…

Māja nodrebēja un apdzisa ka sveces liesma caurvējā. Meitene atkal krita cauri Visumam, kur zaigoja dzirksteles, kas izskatījās pēc zvaigznēm vai mirdzošiem jāņtārpiņiem. Likās, ka Margarita taja paša bridi redz noraugāmies viņa Korfgeitu ar saviem galvaskausa caurumiem līdzīgajiem acu dobumiem. Leja jūra, baltu putu vainagoti, šļakstījās plīstošie viļņi, vējš dūkdams traucas ap augstajām klintīm; tas bija Dorsctas vējš; sens, salts un spivs, tas bija atlidojis jūdzēm tālu pāri okeānam.

Joņošana apstājas, un Margarita staveja un brīnīdamas platām acīm raudzijas apkart. No pagatnes viņa bija pārcēlusies uz. nākotni vai uz kadu Laiku, kas nekād nebi ja bijis un nekād nebūs. Pār viņu virmoja debesis, un abas puses visapkārt slejas pīlāri, kas bija izcirsti no rupja akmens; veci un netēsti, lietus izskaloti un vēju izgrauzti, gadsimtu gaita izeaurumoti, lai viesuļiem bulu, kur apmes­ties. Tiem apkart mutuļoja vētras trenkti mākoņi, aiz tiem vējš griezās virs pelēkiem zāles plankumiem. vēl talak pletās nebūtība; tukšums, kura viņa varēja iekrist, pēkšņi pārveldamas pāri pasaules malai.

Viņas priekšā, atspiedies ar muguru pret tālāko pīlāru, sedeja kāds vīrietis. Viņa apmetnis plandījās, mati, gari un gaiši, vēja cilāti, vijas ap apaļo galvaskausu. Margarita piespieda plaukstu pie pieres. Si vīrieša seju viņa bija redzē­jusi, bet kur… Pat tagad vērojot, tā šķita maināmies, vaibsti izlocījās un pārvērtās, seja kļuva par tukstošveidi un reizē tā nebi ja nevienas būtnes seja. Vēja seja.

Margarita virzījās vai šķita virzāmies viņam klat. Sapni viņa mācēja runāt; viņa veidoja vārdus, jautājumu. .Sveši­nieks iesmejas. Viņa balss bija smalka un spalga, it ka lidotu šurp no liela tāluma. — Tu sauci Senos Garus, — viņš bilda. — Kas sauc šos Aizlaicīgos, sauc mani…

Virs pamaja, lai Margarita apsēžas. Viņa apsēdas vīram līdzas, juzdama, ka mati plīvodami silas seja. Dīvainajā vietā plosījās vējš; tad, Margaritai raugoties vira, pūsma it ka pēkšņi norima, un viņa līdz ar akmeņiem un zāli, uz kuras abi atradās, milzīgā ātrumā izvirpuļoja cauri bezgalīgi lielai mākoņu jūrai. No šīs domas noreiba galva, un meitene uz mirkli aizvēra acis. — Tu piesauci Aizlaicīgos, — rāmi sacīja Aizlaicīgais. — Varbūt viņi ar prieku tev atbildēs…

Nu viņa akmeni pār vīra galvu bija ievērojusi zīmi, kurai tur noteikti vajadzēja but; tas bija aplis ar vēža apveidiem vidu; līni jas nesaprotamā kārta klājas cita citai pari. — Vai tu esi… īsts? — viņa vara balsi pavaicāja.

Vīrieša seja iegūla jautrība. — īsts? — viņš pārjautāja. — Pasaki, kas ir īstenība, un es tev varēšu atbildēt. —

Viņš pavēcināja roku. — Ieskaties cietzemē, klintis, un tu redzēsi it visas Visuma galaktikas. Tas, ko tu sauc par īste­nību, izkust; spēki griežas un virpuļo, tā ir puteklīšu un atomu deja. Dažus no tiem mēs saucam par planētām, viena no tām ir zeme. īstenība ir Nekās, tā atrodas iekšā nekām un arī sevi ietver neko. Pasaki man, ko tu velies, un es atbildēšu.

Viņa atkal piespieda plaukstu pierei. — Jus mēģina! mani apmulsināt…

— Ne.

Viņa aizsvilas. — Tādā gadījuma lieciet man mieru! — Viņa nevarīgi ņemas zvetet ar durem zāli. — Es jums neko neesmu nodarījusi, beidziet… ar mani rotaļāties vai ka nu to sauc, ko jūs darāt, ejiet gluži vienkārši projām un ļaujiet man būt…

Viņš sadrūmis palocījās, un Margaritu pēkšņi parņema bailes, ka visa šī dīvaina vieta izgaisis un viņa taps iemesta atpakaļ laja dzīve, kuru neapšaubāmi nespēja vairs panest. Nu viņai gribējās mesties uz priekšu, satvert svešinieka apmetni, tapat ka bija gribejies satvert priestera sutanu, tomēr tas nebija iespējams. Viņa pulējās atkal bilst kadu vārdu, bet virs, pacēlis roku, pamāja klusēt. — Klausies, — viņš sacīja, — un mēģini atcereties! Nenonicini savu Baz­nīcu, jo tai piemīt gudrība, kas ir pāri jusu saprašanai. Neno­nicini tas kumēdiņus, jo tiem ir savi nolūki, kas tiks pie­pildīti. Sī Baznīca pūlas — tapat ka pūlējāmies mēs — izprast to, kas neliks izprasts, aptvert to, kas ir ārpus musu aptveršanas spējas. Augstākājai Gribai nevar pavēlēt, to nevar uzzīmēt vai izmērīt. — Viņš paradīja uz apkarini, uz akmeņu loku. — Augstākā Griba līdzinās šim lokam, tā apņem visu, tā bezgalīgi mainās, miesa iet bojā, saule slīd par debesjumu; Baldurs mirst, un mirst Kristus, karotāji cinas ārpus savas Valliallas mītnes, krīt, noasiņo un atkal atdzimst. Visi ir ieslēgti Augstākajā Griba, viss ir iepriekš noteikts. Mes an atrodamies tur, iekšā, musu mutes aizveras un atveras, mūsu balsis runa, un mēs nevaram tam pavēlēt..

Augstākā Griba ir bezgalīga, mēs esam tas darbarīki. Nenonicini savu Baznīcu!

Viņš sacīja arī vēl daudz, ko citu, taču tā jēgu aiznesa sev līdzi vētras brāzmas. Margarita vēroja Aizlaicigā seju, viņa lupu kustības, dīvainas, degošas acis, kas atspulgoja tālu sauļu un citu laiku gaismu. — Sapnis beidzas, — viņš galu gala noteica. —Tas ir sapnis. Lielā Deja beidzas, sāksies cita. — Viņš pasmaidīja un pieskaras ar pirkstiem zīmei, kas bija iekalta klinti viņam virs galvas.

— Palīdziet man! — Margarita pēkšņi lūgdamās ie­teicas.— Ludzu…

Virs pakratīja galvu, viņai likās, ka mājiens izsaka līdz­jūtību un ka Aizlaicīgais vēro viņu tapat, ka viņa bija vēro­jusi jāņtārpiņus izdzīvojam savu mūžu zāle. — Pavedienu vērpj masas Nomas, likteņa dieves, — viņš turpināja, — ie­zīme un nogriež, lūr nekās nav līdzams. tā ir Augstākā Griba.

— Pastāstiet man, ludzu! — Viņa nelikās miera. — Kas ar mani notiks? Jus to varat izdarīt, jums tas jādara. Tāds ir jusu pienākums pret mani.

Svešinieka balss atlidoja līdz viņai, pārmākdama vētras aurus. — Tas ir aizliegts… — Viņa acis it ka aizmiglojas.

Skaties uz dienvidu pusi, — viņš sacija. — No dien­vidiem tev nāks dzīvība — un arī nave. Ka visam citam dzīvām būtnēm, tā arī tev. Būs prieks un cerības, būs arī sāpes un bailes. Pārējais ir noslēpums. tāda ir Augstāka Griba…

Margarita uzkliedza viņam: — Bet tas taču neko neizsaka, jūs man neesat pateicis itin neko… — Šiem vārdiem nebija nekādas nozīmes; vīrs un akmeņi izbālēja, saruka, un pašu Margaritu vēji aiznesa projām atpakaļ. Kadu mirkli likās, ka Aizlaicīga seja iegaismojas spožā bronzas krasa, un meitene ieraudzīja Kristu vai Baldūru visā viņu varenuma lūkojamies lejup no mākoņiem, pēc tam tēls kļuva tumšāks, melnāks par akmeņu mestajām ēnām, un tad viss saplūda kopa un izgaisa.

TĀPĒC TAGAD EJ PROJĀM, TAVA MĪTNE IR TUKSNESIS, TUR, KUR LOKĀS ČŪSKAS. TU VAIRS NEDRĪKSTI KAVĒTIES… JO LIEC VERA: KUNGS DIEVS TUVOJĀS ĀTRI, UN UGUNS IES VIŅAM PA PRIEKŠU. JA TU arī ESI APGANĪJIS CILVĒKU, TEV NAV DOTS ŅIRGĀTIES PAR SAVU KUNGU…

VIŅŠ IR PADZINIS TEVI, KAS ESI SAGATAVOJIS SEV UN SAVIEM EŅĢEĻIEM ELLI, KURAPASTAVES MŪŽU MŪŽOS; NO VISVARENA MUTES IZNĀKS ASS ZOBENS, KAS SODĪS DZĪVOS UN MIRUŠOS, UN VISU PASAULI AR UGUNI…

Viss bija beidzies. Margarita paveras apkart uz citu klāt­esošo sejām un rokam un saprata. Istabā atkal valdīja miers.

Viņa ilgi gaidīja un vēroja an tad, kad citi bija jau projām. Tēvs Edvārds, ka arī kopēja scdeja pie gultas, vecais virs leni elpoja. Visas mokas bija beigušas. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, meitene stāvēja pie loga, juzdama nakts gaisu glāstām viņas seju un noraudzīdamās pāri jumtiem miglas tītajā tīreli un šauraja, balganaja svītra gar dienvidpuses apvārsni. Skaidri ka halucinācijā viņa redzēja Robertu skubinot zirgu un sūtot pie velna un vēl talak visas sievietes, un auļojot, lai aizvestu viņu, Margaritu, atpakaļ uz pili. Meitenes lūpas gandrīz izliecās zobgalīgā smaidā. Jo puķes aug, miesa mirst, saule slīd par debesjumu, un par mums visiem valda Augstākā Griba… Viņa sarauca pieri, lauzī­dama galvu, kur viņa dzirdējusi šos vārdus, bet nespeja atcerēties.

Džcsijs Streindz.s nomira rītausma; tēvs Edvārds skaitīja lūgšanu un uzlika dievmaizīti viņam uz mēles. Un kopēja spi Īgta ja gaisma atlocīja atpakaļ segas un palagu un saskaitīja vēža uzkalniņus, kas līdzīgi zilganām dūrēm bija pacelušies zem veca vira navesbalas adas.